Ziņojums - A6-0301/2007Ziņojums
A6-0301/2007

ZIŅOJUMS par gada ziņojumu par Eiropas ombuda darbību 2006. gadā

26.7.2007 - (2007/2131(INI))

Lūgumrakstu komiteja
Referente: Luciana Sbarbati
PR_INI_AnnOmbud

Procedūra : 2007/2131(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A6-0301/2007
Iesniegtie teksti :
A6-0301/2007
Pieņemtie teksti :

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par gada ziņojumu par Eiropas ombuda darbību 2006. gadā

(2007/2131(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā gada ziņojumu par Eiropas ombuda darbību 2006. gadā,

-    ņemot vērā EK līguma 195., 230. un 232. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 43. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par statūtiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi[1],

–   ņemot vērā 2001. gada 6. septembra rezolūciju, ar kuru tika izdarīti grozījumi Statūtu un vispārējo nosacījumu, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi[2], 3. pantā,

–   ņemot vērā pamatnolīgumu par sadarbību, kuru Eiropas Parlaments un ombuds noslēdza 2006. gada 15. martā un kurš stājās spēkā 2006. gada 1. aprīlī,

–   ņemot vērā Komisijas 2005. gada 5. oktobra paziņojumu "Par pilnvarām attiecībā uz paziņojumu pieņemšanu un sniegšanu Eiropas ombudam un par ierēdņu pilnvarām sniegt liecības Eiropas ombudam" (SEC(2005)1227),

–   ņemot vērā Eiropas ombuda 2006. gada 11. jūlija vēstuli Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam par procedūras uzsākšanu ombuda statūtu pārskatīšanai,

–   ņemot vērā Reglamenta 195. panta 2. punkta otro un trešo teikumu,

–   ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A6‑0301/2007),

A. tā kā 2007. gada 12. martā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju oficiāli iepazīstināja ar gada ziņojumu par Eiropas ombuda darbību 2006. gadā un tā kā 2007. gada 2. maijā Briselē ombuds Nikiforos Diamandouros iepazīstināja Lūgumrakstu komiteju ar šo ziņojumu;

B.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā noteikts, ka "ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un saprātīgos termiņos veiktu jautājumu izskatīšanu Eiropas Savienības iestādēs un struktūrās";

C. tā kā EK Līguma 195. panta 1. punktā un Pamattiesību hartas 43. pantā noteikts, ka "ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības vērsties pie Eiropas ombuda ar sūdzībām par Savienības iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa un Pirmās instances tiesa";

D. tā kā sakarā ar pieaugošo līdzdalības demokrātiju Eiropā un labāku Eiropas Savienības saziņu ar tās pilsoņiem ir būtiski, ka pilsoņi saņem no Eiropas Savienības iestādēm un struktūrām savlaicīgas un pamatotas atbildes uz viņu jautājumiem, sūdzībām un lūgumrakstiem, un tā kā ir svarīgi, ka šīm iestādēm un struktūrām tiek piešķirti nepieciešamie budžeta līdzekļi un cilvēkresursi, lai nodrošinātu, ka pilsoņi var saņemt šādas savlaicīgas un pamatotas atbildes;

E   tā kā, lai arī kopš 2001. gada 6. septembra rezolūcijas, kurā Parlaments apstiprināja Eiropas ombuda labas administratīvās prakses kodeksu, ir nomainījušies Parlamenta sasaukumi, un pašreizējais sasaukums ir termiņa vidū, citas galvenās Eiropas Savienības iestādes joprojām nav atsaukušās Parlamenta steidzamajam pieprasījumam padarīt savu praksi atbilstīgu šā kodeksa noteikumiem;

F.  tā kā 2006. gadā, lai arī sūdzību skaits nostabilizējās pēc tam, kad 2004. gadā tas bija visaugstākais, vēl joprojām trīs ceturtdaļas sūdzību neattiecas uz ombuda kompetenci, lielākoties tāpēc, ka tās nav par Kopienas iestādēm vai struktūrām;

G.  tā kā 95 lietās (jeb 26 % izskatīto lietu) ombuda izmeklēšana neatklāja administratīvas kļūmes;

H. tā kā ombuda un Lūgumrakstu komitejas darbībām jāpaliek nošķirtām un parasti, lai izvairītos no konfliktiem attiecībā uz to prerogatīvām, to attiecīgajos galīgajos atzinumos jābūt paziņojumam par savstarpīgumu;

I.   tā kā 2006. gadā būtiski samazinājās to lietu skaits par administratīvām kļūmēm, kurās tika panākts mierizlīgums, tomēr tikpat būtiski pieauga to izmeklēšanu skaits, kuru noslēgumā tika izteikts aizrādījums, un iestādes daudz mazāk pieņēma ombuda ieteikumu projektus;

J.   tā kā nedz aizrādījumi, kas izteikti lēmumos par lietām, kurās nebija iespējams panākt mierizlīgumu, nedz arī ombuda ieteikumi vai īpašie ziņojumi nav saistoši, jo viņa pilnvaras nav tādas, lai tieši izlīdzinātu administratīvās kļūmes, bet to mērķis ir veicināt Eiropas Savienības iestāžu un struktūru pašregulējumu;

K. tā kā gadījumos, kad iestāde atsakās pildīt ombuda ieteikumus, īpašā ziņojuma iesniegšana Eiropas Parlamentam ir un paliek ombuda galīgās rīcības veids,

L.  tā kā kopš Nicas līguma stāšanās spēkā Parlamentam ir tādas pašas tiesības kā dalībvalstīm, Padomei un Komisijai iesniegt prasību Eiropas Kopienu Tiesā par kompetences trūkumu, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, EK līguma pārkāpumu vai jebkuru citu noteikumu vai likumu, kas saistīts ar tā piemērošanu, pārkāpumu, vai ļaunprātīgu pilnvaru izmantošanu;

M. tā kā ombuds saprātīgi izmantoja savas pilnvaras, 2006. gadā iesniegdams Parlamentam divus īpašos ziņojumus par Padomes un Komisijas noraidītajiem attiecīgajiem ieteikumu projektiem;

N  tā kā ombuda jaunā pieeja attiecībā uz Komisiju, kurā pakalpojumu kultūras veicināšana ir labas administratīvās prakses neatņemama sastāvdaļa un galvenais veids, kā izlīdzināt kļūdainas darbības vai rīcību, ir jāīsteno augšupēji, uz vienošanās pamata;

O. tā kā Eiropas ombuda aizrādījumi par 41 administratīvo kļūmju gadījumu 2006. gada ziņojumā (kritiskie apsvērumi, ieteikumu projekti un īpašie ziņojumi) var būt par pamatu tam, lai kļūdas un darbības nepilnības neatkārtotu nākotnē, ES iestādēm un struktūrām pieņemot un īstenojot attiecīgos pasākumus;

P.  tā kā ombuda izveidotā brīvprātīgā sadarbība Eiropas ombudu tīklā vairāk nekā desmit gadus ir darbojusies kā elastīga informācijas un labas prakses apmaiņas sistēma un līdzeklis, lai pāradresētu sūdzības piemērotākajām iestādēm;

Q. tā kā ombuda nozīme, aizstāvot Eiropas pilsoņus, ir palielinājusies desmit vai vairāk gadu laikā kopš biroja izveides, pateicoties ombuda neatkarībai un Eiropas Parlamenta demokrātiskai viņa darbību pārredzamības pārbaudei;

R.  tā kā ombuds ir deklarējis, ka viņš vēlas izmantot pilnvaras uzsākt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, gadījumos, kad trešo valstu pilsoņi, kas dzīvo ārpus ES, iesniedz ombudam sūdzību, kas pēc visiem citiem parametriem atbilst viņa pilnvaru jomai;

S.  tā kā 2006. gada 30. novembrī ombuds un datu aizsardzības uzraudzītājs parakstīja saprašanās memorandu par sadarbību un viņu attiecīgo pilnvaru īstenošanas modalitātēm;

T.  tā kā viens no Eiropas integrācijas pamatprincipiem ir visu Eiropas pilsoņu demokrātiska līdztiesība bez jelkādas diskriminācijas tautības vai valodas dēļ, un vēl joprojām tiek saņemtas daudzas sūdzības no pilsoņiem, apvienībām vai uzņēmumiem par to, ka viņi nevar saņemt pieprasīto informāciju saistībā ar Kopienas izsolēm un konkursu kārtību savā valodā;

U. tā kā 2006. gada jūlijā ombuds atkārtoja savu aicinājumu izdarīt grozījumus Eiropas ombuda statūtos un vienu no viņa prasībām — par statūtu 3. panta grozījumu — Eiropas Parlaments apstiprināja jau 2001. gada 6. septembrī savā iepriekšminētajā rezolūcijā,

1.  apstiprina Eiropas ombuda iesniegto 2006. gada ziņojumu un apstiprina tā jauno pasniegšanas veidu, kas ir gan kopsavilkums par gada laikā paveikto, gan arī ombuda lēmumu un dažādos procedūras posmos risināmo problēmu tematiska analīze; tomēr aicina ombudu izdarīt tehniskas izmaiņas, lai padarītu uztveramākas dažādās nodaļas, kā, piemēram, statistikas tabulas un apkopojumus analītiskajā daļā;

2.  aicina piešķirt Eiropas iestādēm un struktūrām nepieciešamos budžeta līdzekļus un cilvēkresursus, lai nodrošinātu, ka pilsoņi saņem savlaicīgas un saturīgas atbildes uz viņu jautājumiem, sūdzībām un lūgumrakstiem;

3.  uzskata, ka ombuds joprojām īsteno savas pilnvaras līdzsvaroti un enerģiski gan attiecībā uz sūdzību izskatīšanu, izmeklēšanas veikšanu un noslēgšanu, gan arī uzturot konstruktīvas attiecības ar Eiropas Savienības iestādēm un struktūrām un iedrošinot pilsoņus pastāvēt uz savām tiesībām saistībā ar šīm iestādēm un struktūrām;

4.  mudina Eiropas ombudu turpināt savus centienus un popularizēt savu darbību efektīvi un elastīgi, lai pilsoņi viņu uzskatītu par labas pārvaldes pārraudzītāju Kopienas iestādēs;

5.  uzsver, ka ombuda iejaukšanās vissvarīgākais mērķis ir panākt sūdzības iesniedzēja un iestādes mierizlīgumu un novērst strīdus, pirms tie nonāk tiesā;

6.  piekrīt, ka termina „Kopienas administratīvās kļūmes” interpretācijai jābūt plašai, attiecinot to ne tikai uz nelikumīgu administratīvu rīcību vai saistošo juridisko noteikumu vai principu pārkāpumiem, bet arī, piemēram, uz gadījumiem, kad administratīvās iestādes rīkojas slinki vai nolaidīgi, vai to rīcība nav pārredzama, vai tās pārkāpušas citus labas administrācijas principus;

7.  mudina ombudu turpināt veicināt patiesu pakalpojumu kultūru kā neatņemamu daļu no labas administratīvās prakses, lai nodrošinātu Eiropas Savienības publiskās administrācijas atklātību un iesaistīšanos dialogā ar sabiedrības locekļiem, kuri izmanto tās pakalpojumus, kā arī, lai tā atzītu savas kļūdas un atvainotos par tām, un censtos panākt sūdzību iesniedzējus apmierinošu risinājumu;

8.  uzskata, ka ar to vien nepietiek, ja citas iestādes un Kopienas struktūras, vispirmām kārtām Komisija un Padome, ir pieņēmušas katra savu labas administratīvās prakses kodeksu: Komisija — 2000. gada 13. septembra kodeksu par personāla attiecībām ar sabiedrību un Padome — 2001. gada 25. jūnija kodeksu par personāla profesionālajām attiecībām ar sabiedrību;

9.  atzīmē, ka „Eiropas Labas administratīvās prakses kodekss”, kuru ierosināja Eiropas ombuds un 2001. gada 6. septembrī apstiprināja Eiropas Parlaments, attiecas uz visu Kopienas iestāžu un struktūru darbiniekiem un to atšķirībā no citiem kodeksiem regulāri atjauno un publicē ombuda tīmekļa vietnē;

10. uzsver, ka kodeksa erga omnes efektivitāti ombuds izskaidroja 2002. gada 11. marta vēstulē Parlamenta priekšsēdētājam, un tā ir publicēta ombuda tīmekļa vietnē; tāpēc uzskata, ka neviens cits kodekss ar ierobežotāku piemērojumu nevar aizstāt „Eiropas” kodeksu vai atkāpties no tā;

11. mudina visas iestādes konstruktīvi sadarboties ar ombudu visos procedūras posmos, censties rast mierizlīgumus, ņemt vērā viņa aizrādījumus un piemērot viņa ieteikumu projektus;

12. mudina ombudu katru gadu izveidot labāko administratīvo prakšu sarakstu, kā arī to prakšu sarakstu, kas nav atbilstīgas viņa lēmumiem, un veikt pētījumu par viņa izteikto kritisko komentāru efektivitāti;

13. mudina visus tos, kam izteikti aizrādījumi, turpmākajā darbībā respektēt un ņemt vērā šos aizrādījumus, lai izvairītos no gadījumiem, kad oficiāli pasludinātais neatbilst administratīvai darbībai vai bezdarbībai;

14. atgādina visām Kopienas iestādēm un struktūrām par to saistībām, kas noteiktas ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem[3], kura efektīvi jāpiemēro, lai nodrošinātu, ka ierosinātā tās pārskatīšana, kuru pašlaik apspriež, būtu uzticama, kā arī atgādina par saistībām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvā Nr. 95/46/EC par personas datu aizsardzību, un par šo datu brīvu plūsmu[4];

15. atkārtoti aicina Komisiju izmantot pienācīgi savu diskrecionāro varu uzsākt pārkāpumu tiesvedību saskaņā ar EK līguma 226. pantu vai ierosināt sankcijas saskaņā ar EK līguma 228. pantu, kā arī darīt to skrupulozi, nepieļaujot kavēšanos vai neattaisnojamu bezdarbību, jo tas nav savienojams ar Komisijas pilnvarām uzraudzīt Kopienas likumu piemērošanu;

16. uzskata, ka gadījumā, ja iestāde atsakās pildīt ombuda īpašajā ziņojumā minētos ieteikumus, arī, ja Parlaments ir apstiprinājis šo ieteikumu, Parlaments var likumīgi izmantot savas tiesības celt prasību Eiropas Kopienu tiesā par darbību vai bezdarbību, attiecībā uz kuru tika izteikts Ombuda ieteikums;

17. mudina visas Kopienas iestādes un struktūras, kā arī dalībvalstu pastāvīgās pārstāvniecības sadarboties, lai nodrošinātu pārredzamību un atbilstību labas administratīvās prakses noteikumiem, kas pausti šajā ziņojumā, neuzveļot atbildības nastu centrālajām struktūrām, piemēram, Padomes Prezidentūrai vai Eiropas Skolu valdei, kuras ombudam būtu sarežģīti kontrolēt;

18. aicina Eiropas Personāla atlases biroju nodrošināt efektīvu un pilnīgu atbilstību noteikumiem un pieņemtajai praksei attiecībā uz konkursa procedūru atklātību un pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz kandidātu piekļuvi informācijai, kas saistīta ar viņu darbu labošanu, kā arī aicina izbeigt diskrimināciju valodas dēļ un neizvairīties no atbildības, atsaucoties uz atlases komisiju lēmumiem;

19. atzinīgi vērtē to, ka Eiropas ombuds ir apliecinājis nodomu nodarboties ar Eiropas Investīciju bankas aizdevumu darbībām ārpus ES, izmantojot pilnvaras veikt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, un atzīmē, ka ombudam būs jāizvērtē, kā arī jānodrošina sava biroja spējas veikt izmeklēšanu par šādām sūdzībām;

20. aicina ombudu apsvērt saprašanās memoranda noslēgšanu ar Eiropas investīciju banku par iestāžu sadarbības veidiem attiecībā uz ombuda pilnvaru izmantošanu, lai izmeklētu sūdzības par administratīvām kļūmēm Eiropas Investīciju bankas darbībā, un uzskata, ka Eiropas Investīciju banka parādītu sevi no vislabākās puses, ja aktīvi informētu pilsoņus, kurus skar šīs bankas projektu finansējums, par viņu tiesībām iesniegt sūdzību ombudam, arī ja tie ir trešo valstu pilsoņi ārpus ES;

21. atzinīgi vērtē to, ka ombuds var veikt izmeklēšanu par to struktūru darbību, kas attiecas uz ES trešo pīlāru;

22. atzīmē, ka ombuds ir iesniedzis divus īpašos ziņojumus, ar vienu no tiem jau ir sasniegti iecerētie rezultāti, un otru Parlaments izskatīs; atbalsta secinājumus, kurus ombuds izteica Padomes Prezidentūrai attiecībā uz nepieciešamību piemērot konsekventus noteikumus par Padomes Prezidentūrās lietoto valodu režīmiem un par to, ka jāprecizē Prezidentūras kā daļas no Padomes institucionālais statuss;

23. atbalstītu stingrāku pieeju Parlamenta iekšējām procedūrām, lai nodrošinātu, ka turpmāk ombuda gada ziņojumu Parlamenta Lūgumrakstu komiteja izskatītu ātrāk;

24. mudina ombudu iesniegt Parlamentam jebkādas prasības, kādas viņš uzskata par nepieciešamām, lai uzlabotu informācijas apmaiņu un veicinātu sadarbību starp attiecīgajām struktūrvienībām saskaņā ar 2006. gada 15. marta Pamatnolīguma par sadarbību 1. pantu, īpaši attiecībā uz komunikāciju, informācijas tehnoloģiju un tulkošanas struktūrvienībām; pauž nožēlu par to, ka nenotika apspriešanās ar Lūgumrakstu komiteju;

25. priecājas par to, ka tiek uzturētas labas attiecības ar Parlamenta Lūgumrakstu komiteju gan attiecībā uz ombuda piedalīšanos komitejas sanāksmēs, gan abpusējo kompetenču un prerogatīvu ievērošanu; tāpēc aicina ombudu savlaicīgi darīt zināmu Lūgumrakstu komitejai savu nostāju attiecībā uz svarīgākajām izmeklēšanām, kuras viņš uzsācis, lai būtu iespējams panākt tik noderīgo centienu saskaņotību;

26. apstiprina savu pozitīvo atzinumu, kā tas pausts 2001. gadā, par ombuda prasību izdarīt grozījumus ombuda Statūtos attiecībā uz piekļuvi dokumentiem un liecinieku uzklausīšanu, atbalstot principu, ka šīs pieprasītās pārmaiņas palīdzēs precizēt ombuda pilnvaras, ņemot vērā pieaugošo slodzi, pildot savu amatu, un to, ka praksē galvenās Eiropas iestādes ir jau pieņēmušas lielāko daļu no tām;

27. uzsver, ka pārmaiņām nav jāietekmē ombuda pamatuzdevums — būt pilsoņu interešu aizstāvim, iepretim Eiropas Savienības publiskajai administrācijai;

28. atzīst Eiropas ombudu tīkla lietderīgo ieguldījumu saskaņā ar subsidiaritātes principu, nodrošinot ārpustiesas risinājumus;

29. atzīst, ka būtu noderīgas savstarpējas ombuda, Lūgumrakstu komitejas un Eiropas ombudu tīkla konsultācijas, lai risinātu jautājumus, kas jau tikuši risināti saistībā ar lūgumrakstiem;

30. izsaka sajūsmu par ombuda pieņemto saziņas stratēģiju, kurā izmantoti dažādi veidi, lai informētu pilsoņus un veicinātu sabiedrības izpratni; ar šīs stratēģijas palīdzību uzsākot dažādus dialogu veidus, būtu iespējams panākt pilsoņu tuvināšanos Eiropas Savienības iestādēm un struktūrām, kas savukārt vidējā termiņā palīdzētu veicināt dziļāku izpratni par pilsoņu tiesībām un Kopienas kompetencēm, kā arī lielāku izpratni par Eiropas ombuda kompetences jomu;

31. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas ombudam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ombudiem vai līdzvērtīgām kompetentajām iestādēm.

  • [1]  OV L 113, 4.5.1994., 15. lpp. Grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2002/262/EK, EOTK, Euratom (OV L 92, 9.4.2002., 13. lpp.).
  • [2]  OV C 72 E, 21.3.2002., 336. lpp.
  • [3]  OV L 145, 31.5.2001.,43.lpp.
  • [4]  OV L 281, 23.11.1995., 31.lpp.

PASKAIDROJUMS

Pilsonim sniegtā pakalpojuma kultūra

Pirms diviem gadiem Eiropas ombuda birojs svinēja pirmo pastāvēšanas desmitgadi. Eiropas Parlaments, kas šogad atzīmēja 20. gadadienu, kopš Parlaments tiek ievēlēts tiešās vēlēšanās saskaņā ar Vienoto Eiropas aktu, un tā Lūgumrakstu komiteja atzīst, ka Māstrihtas līgums radīja kvalitatīvu lēcienu Eiropas pilsoņu tiesībās, piedāvājot pilsoņiem iespēju iesniegt lūgumrakstus parlamentārai iestādei, kas paliek vienīgais šķīrējtiesnesis, vai vērsties kādā vairāk specializētā iestādē, kas, darbojoties ārpus tiesas, ievēro procedūru, neizslēdzot parlamentāru iejaukšanos, ja Kopienas iestāde, kas ir atbildīga par administratīvas kļūdas pieļaušanu, neizrāda vēlēšanos sadarboties. Pilsonim sniegtā pakalpojuma kultūru, kas veidota, lai nodrošinātu augstu kvalitāti, t.i., pārredzamību, pieejamību, ātrumu un sadarboties gatavus administratīvos dienestus, Kopienas līmenī ir veicinājušas un stiprinājušas Lūgumrakstu komitejas un ombuda kopējās pūles, un to pirmās izpausmes var saistīt ar 2001. gada 6. septembra lēmumu, kad šajā datumā Eiropas Parlaments pieņēma Labas administratīvās prakses kodeksu, ko bija ierosinājis Eiropas ombuds.

Statistikas pārskats

Dati par 2006. gadu liecina, ka ombuds ir saņēmis 3830 sūdzību – par 2 % mazāk nekā 2005. gadā, bet tādā pašā rekorda līmenī, kad sūdzību skaits 2004. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem pieauga par 53 % . Sūdzības tika iesniegtas elektroniski 57 % gadījumu, no kuriem vairums, t.i., 3619 sūdzības, bija no pilsoņiem, un tikai 211 sūdzības bija iesniegušas asociācijas vai firmas. Autoru valstspiederība dilstošā secībā bija pārstāvēta šādi: Spānija (20,4 %), Vācija (14 %), Francija (8,7 %), Beļģija (6,3 %), Polija (6 %), Itālija (5,4 %), un Lielbritānija (3,8 %). Šī kārtība tomēr mainās, ja no valsts iesniegto sūdzību procentu dala ar šīs valsts pārstāvēto iedzīvotāju procentuālo daļu no ES iedzīvotāju kopējā skaita. Pēc šāda aprēķina tikai 22 valstīm koeficients ir lielāks par vienu; attiecība, kas ir lielāka par vienu, norāda, ka attiecīgā valsts ombudam iesniedz vairāk sūdzību, nekā varētu gaidīt, spriežot pēc iedzīvotāju daudzuma, kā, piemēram, šādos gadījumos: Luksemburga (koeficients 14,2), Malta (10), Kipra (7,6), Beļģija (2,8), Slovēnija (2,7) un Spānija (2,2). Sūdzību sadalījums pēc valodām ir šāds: angļu un spāņu valoda katra veido vairāk par 20 % sūdzību, vācu un franču – katra veido vairāk par 10 % un poļu valoda – vairāk par 5 %.

Pieņemamības pārbaude tika pabeigta 95 % gadījumu, savukārt no tiem lielākā daļa (78,5 %) neattiecās uz Eiropas ombuda mandātu vai nu tādēļ, ka sūdzības nebija ierosinātas pret Kopienas iestādi vai amatpersonu (93,7 %), vai tādēļ, ka tās nebija saistītas ar kļūdu pārvaldē (5,4 %). No 21,5 % gadījumu, kas patiešām bija ombuda kompetencē, jeb 838 sūdzībām 449 tika oficiāli atzītas par pieņemamām, no tām 258 nonāca līdz izmeklēšanai. Ombuds 2006. gadā kopumā veica 582 izmeklēšanas, no tām 315 bija uzsāktas jau 2005. gadā un 9 tika veiktas pēc ombuda paša iniciatīvas.

Tāpat kā iepriekšējos gados iestāde, kas visbiežāk bija izmeklēšanas subjekts, bija Komisija, uz kuru attiecās 66 % no visām izmeklēšanām (387 lietas), Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO), uz kuru attiecās 13 % no visām izmeklēšanām (74 lietas), Eiropas Parlaments ar 8 % (49 lietas) un Eiropas Padome ar 2 % (11 lietas). Galvenais pieļauto trūkumu veids pārvaldē bija nepārredzamība, uz ko jāattiecina arī informācijas atteikums (25 %), kam seko netaisnība vai ļaunprātīga pilnvaru izmantošana (19 %) un dažādi citi kļūdu veidi pārvaldē, no kuriem retākās sūdzību kategorijas ir par Komisijā pieļautām juridiskām kļūdām (5 %) un nespēju nodrošināt Līguma saistību izpildi (4 %).

Runājot par Eiropas ombuda darbību, arvien vēl atsaucas uz dažādiem sūdzību izskatīšanas procedūras posmiem, kuri tiek sīkāk izklāstīti, ja izmeklēšanā ir noskaidroti sliktas pārvaldes piemēri (paskaidrojuma pieprasījums/mierizlīgumi – 2006. gadā 28 priekšlikumi, no kuriem tikai viens beidzās veiksmīgi; kritiskas piezīmes, kas 2006. gadā dotas 41 gadījumā ; ieteikumu projekti, no kuriem 2006. gadā tika piedāvāti 13, un īpaši ziņojumi, no kuriem 2006. gadā 2 tika izklāstīti Parlamentā). Aizsardzība, ko šī procedūra nodrošina pilsoņiem, palīdzēja stiprināt ombuda pārliecināšanas spējas, neraugoties uz to, ka šie lēmumi nerada nekādas tiesiskas saistības. Garantijas, ko šis process piedāvā sabiedrības locekļiem, palīdz stiprināt ombuda pārliecināšanas spējas, lai gan šie lēmumi nerada nekādas tiesiskas saistības. Turklāt ombuds, kura amatu oficiāli iedibināja Parlaments bauda Parlamenta uzticību, darbojoties neatkarīgi, kā par to liecina Parlamenta veiktais viņa ikgadējo un īpašo ziņojumu politiskais novērtējums.

Ombuds bauda arī Lūgumrakstu komitejas aktīvu atbalstu — 2006. gadā viņš 4. reizes runājis tās sanāksmēs, kā arī sadarbojas ar kolēģiem Eiropas ombudu tīklā, kas jāpaplašina un jāuzlabo. Eiropas kontekstā jāuzsver, ka, lai gan šāda prasība nav paredzēta ieviešanas noteikumos (2. panta 4. punkts) vai Eiropas Parlamenta Reglamentā (191. panta 9. punkts), ombuda un Lūgumrakstu komitejas darbības ikdienas kontaktos jāparedz savstarpēja ziņošana par galīgiem lēmumiem, lai izvairītos no konfliktiem par kompetenci.

Analīze par pilnvarām un lēmumiem, kas visbiežāk atstāj ietekmi uz noteiktu kategoriju darbībām vai noteiktām iestādēm

Lēmumi par izmeklēšanām, ko pabeidza 2006. gadā (tādu bija 250), ziņojumā ir sadalīti piecās kategorijās. Tās var sadalīt problēmās, kas saistītas ar atklātības trūkumu no Kopienas iestāžu un amatpersonu puses (25 % no izmeklēšanām, 9 lēmumi saskaņā ar 3. nodaļu), Komisijas kā Līguma garantētājas loma attiecībā uz procedūrām saskaņā ar 226. pantu (9 lēmumi saskaņā ar 3. nodaļu), līgumu pārvaldība, atlīdzības un piešķīrumi (8 lēmumi saskaņā ar 3. nodaļu) un problēmas saistībā ar iestāžu darbinieku pieņemšanu darbā un vadību (18 lēmumi saskaņā ar 3. nodaļu).

Publiska piekļuve dokumentiem

Daudzās lietās, kas iesniegtas sakarā ar izņēmumiem publiskā piekļuvē dokumentiem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001, procedūra beidzās ar kritiskiem aizrādījumiem, kas ir veids, kā novērst līdzīgu gadījumu turpmāku atkārtošanos gadījumos, kad ieteikums būtu nevietā un nepiemērots. Tas attiecas uz Komisijas pārlieku plašo interpretāciju procedūrām, kuras var „pielīdzināt tiesvedībai”, konkrēti, attiecībā uz PTO domstarpību izšķiršanas procedūrām (91. lpp.) vai Komisijas atteikumu piekļuvei, patvaļīgi pamatojot ar to, ka siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plānu atklāšana traucētu sarunu norisei vai ka dalībvalstu nosūtītie vai saņemtie dokumenti jāuzskata par iekšējiem dokumentiem (94. lpp.). Lūgumrakstu komiteja uzskata, ka ombudam būtu ļoti ieteicams 2007. gadā veikt 2006. gadā izdarīto kritisko aizrādījumu praktiskās iedarbes konkrētu izpēti, par ko tika ziņots 2007. gada 2. maijā.

Kritisko aizrādījumu neņemšana vērā

Komiteju tomēr nedaudz pārsteidza ombuda piedāvātā jaunā pieeja gadījumos, kad viņa kritiskajiem aizrādījumiem nebija nekādas acīmredzamas ietekmes (82., 84. un 92. lpp.), kas saistītos ar pārkāpumu pieļāvušās Kopienas augstākā līmeņa publiskās pārvaldes pakalpojuma kultūras uzlabošanu, vēršoties pie attiecīgā komisāra. Tā kā šīs problēmas vairumā gadījumu attiecas uz Komisijas personāla vadību, ja mērķis ir radīt pakalpojuma kultūru šajā būtiskajā jomā, kļūdas jālabo tur, kur tās rodas, saistoties ar departamentu, kas ir atbildīgs par nepareizo rīcību vai izturēšanos, un pieprasot tam rīkoties saskaņā ar Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa attiecīgajiem noteikumiem. Līdzīgā veidā, neskatoties uz kritisko aizrādījumu, ar ko pabeidza izmeklēšanu jautājumā par pasākumu neveikšanu pret Briseles Eiropas skolas lēmumu par skolēna atzīmēm (90.–91. lpp.), ombudam nevajadzētu atslābināt viņa veikto kontroli pār Komisiju un nepieciešamības gadījumā pār dalībvalstīm. Tas, ka Eiropas skolas ir pieņēmušas Labas administratīvās prakses kodeksu, nešķiet pietiekama garantija, ka, kā tas ir Komisijas pašas gadījumā, tiks radīta patiesa pakalpojuma kultūra.

Komisijas kā līguma ievērošanas sargātājas nozīme

Attiecībā uz Komisijas rīcības brīvību rīkoties saskaņā ar EK līguma 226. un 228. pantu gadījumā, ja dalībvalstis nerīkojas saskaņā ar Līguma prasībām, arī pienācīgi funkcionējošai sistēmai ir izšķirīga nozīme daudzu lūgumrakstu izskatīšanas iznākumā. Šeit ir spēkā daudzi no iepriekšējos ziņojumos izvirzītajiem jautājumiem, piemēram, par dokumentu publicēšanu saistībā ar pārkāpumu procedūrām un jo īpaši par saraksti starp Komisiju un dalībvalstīm (P. de Rossa ziņojums, 2003. gads). 2006. gadā izskatītās lietas skaidri norāda uz to, ka Komisija savu rīcības brīvību izmantoja nepareizi, neveikdama tūlītēju darbību pirms tiesvedības sākšanas, par ieganstu izmantodama politiskus apsvērumus, piemēram, komisāriem grūti sasniedzamo vienprātību jutīgajā jautājumā par pakalpojumu sniegšanas brīvības pārkāpumu Vācijā sporta derību nozarē. Tomēr Lūgumrakstu komiteja ir apmierināta, ka ombuds veiksmīgi izmantoja savas pilnvaras, tostarp īpašo ziņojumu, kas uzlaboja situāciju (110. lpp.).

Ombuda secinājumi šķiet mazāk skaidri un precīzi, kad viņš izsaka pārmetumu Komisijai par nepamatoto vilcināšanos, veicot pārkāpumu procedūru brīdinājuma vēstules stadijā un sūtot argumentētu atzinumu Spānijai – valstij, kas ir atbildīga par iespējamo pārkāpumu (105. lpp.). No otras puses, ombuds izteica nepārprotamu kritisku aizrādījumu, nosaucot par sliktas pārvaldes gadījumu tiesību akta noteikuma jeb principa kļūdainu skaidrojumu, ko sniegusi Komisija, kad tā tīra aprēķina dēļ izvēlējās laipot, nevis pieņemt lēmumu par valsts saistību nepildīšanu saskaņā ar 228. pantu attiecībā uz Vāciju, kuras Kopienas saistību neizpilde jau bija konstatēta sakarā ar dažu dzērienu iepakojumu (93. lpp.). Pat vēl pārliecinošāks bija iestādes vēlāk pieņemtais ombuda ieteikuma projekts, kas kritizēja pārkāpuma procedūras atlikšanu uz nenoteiktu laiku, pamatojot to ar Komisijas vēlēšanos šo jautājumu risināt visaptveroši, saskaņā ar 226. pantu pret Dāniju, kura nebija ievērojusi saistības attiecībā uz transporta nodokli (103. lpp.). Šāda veida nepiedodami kavējumi vai bezdarbība ir politiski jāvērtē arī Parlamentam, kad tas izskata ikgadējo ziņojumu par Kopienas tiesību aktu īstenošanu.

Tiesības uzsākt izmeklēšanu

Attiecībā uz līgumiem un personāla vadību divas no ombuda pēc paša iniciatīvas uzsāktajām izmeklēšanām rāda viņa spējas nodrošināt efektīvus līdzekļus, lai stimulētu pārvaldes iestāžu virzību uz pašregulējumu: no vienas puses, Komisijas labvēlīgā atbilde par izvēles starpniecības klauzulas ietveršanu standarta iepirkumu līgumos un apņemšanās sniegt ziņojumu par rezultātiem 2007. gada pirmajā pusē (111. lpp.) un, no otras puses, Parlamenta lēmums atcelt vecuma ierobežojumus savās apmācību programmās (113. lpp.). Pretstatā un pilnīgi citā sakarā – Komisijas attieksme pret virkni sūdzību par rūpniecības ostas attīstību Kanāriju salās, par ko ir uzsākta izmeklēšana pēc ombuda paša iniciatīvas (112. lpp.), kā arī ir iesniegts lūgumraksts Eiropas Parlamentam, rada problēmu par iespējamu saskaņotības trūkumu laika un uzskatu ziņā attiecībā uz to, kā šo lietu risina ombuds un Eiropas Parlaments, ja abi ir aicināti lemt par šīs lietas priekšrocībām, tai pašā laikā apsvērumos vadoties no dažādām kompetenču jomām. Līdzīgos gadījumos šī komiteja aicina ombudu paust savu neatkarīgo pozīciju, vienlaikus pilnīgāk izmantojot saskaņā ar Reglamenta 195. panta 3. punktu viņam pieejamās iespējas konstruktīva dialoga veidošanai ar Parlamentu.

EPSO nozīme darbā pieņemšanas procedūrās

Šī komiteja savā ziņojumā par ombuda kārtējo 2003. gada ziņojumu brīdināja Eiropas Personāla atlases biroju (18. punkts) par nepieciešamību saskaņot konkurences procedūras ar pārskatāmības un atklātuma principiem, ar ombuda īpašo ziņojumu (1004/97 PD) un H. Bösch ziņojumu (A5-280/00). It sevišķi attiecībā uz kandidātu piekļuvi izlabotajiem darbiem ziņojuma autors P. de Rossa uzsvēra, ka tajā laikā, 2003. gadā, visi kandidāti, kas piedalījās Eiropas iestāžu darbā pieņemšanas konkursos, varēja rēķināties ar šādām tiesībām.

Pēc trim gadiem, 2006. gadā, vairs nebija iespējams teikt, ka šādas stingri noteiktas tiesības pastāvētu, kā to var labi redzēt ombuda kritiskajā aizrādījumā attiecībā uz īso un nepietiekamo informāciju par tulkošanas kļūdu tipiem, ko sniedza EPSO „novērtējuma lapa” (674/2004/PB, 97. lpp.). Kandidātiem ir likumīga interese par piekļuvi informācijai, kas attiecas uz viņiem un ko turpmāk, sistemātiski izmantojot, varētu lietot pirmsatlases testos vai dažādām aptaujām, kuras ir pieejamas tikai ar datora palīdzību un kuras pārvalda ārējas specializētas firmas. Tāpēc ir ļoti pareizi uzsākt izziņas procesu jautājumā par kandidātu piekļuvi: it īpaši testiem un konkrētām atbildēm uz aptaujas jautājumiem un novērtēšanas kritērijiem, ko atlases komisija noteikusi rakstiskajiem testiem (OI/5/05/PB, 98. lpp.); kopumā par būtisku iepriekš minētajā 1999. gada ombuda īpašajā ziņojumā noteikto nosacījumu ievērošanu no EPSO puses.

Turklāt šī komiteja uzskata par nepieņemamu EPSO atteikumu atvainoties kandidātam, kas izslēgts, pamatojoties uz acīmredzamu kļūdu, kuru pieļāvusi atlases komisija, kas novērtēja viņa kvalifikāciju, neskatoties uz ombuda atkārtotiem aicinājumiem to darīt. Tā bija paštaisna savu pilnvaru izmantošana nevietā, ko ombudam pašam bija jāmēģina labot, EPSO vietā atvainojoties Eiropas Kopienu vārdā (108. lpp.). Tas patiešām bija pretstats pakalpojuma kultūrai, kam būtu jāvalda visās Eiropas iestādēs un institūcijās, un nav nejaušība, ka EPSO ieņem otro vietu negoda pilnajā iestāžu sarakstā, kuras ir atbildīgas par pārvaldes kļūdām. Tāpēc šī komiteja rosina ombudu pakļaut EPSO stingrai un sīkai kontrolei, neatdalot tā personāla administratīvo darbu no atlases komisijas lēmumiem, kā to ombuds pamatoti pārmeta EPSO (1217/04/OV, 66. lpp.), it īpaši pārraugot EPSO atbildes uz kandidātu sūdzībām attiecībā uz termiņu, oficiālo prasību ievērošanu – sākot ar kandidātu valodu – un personas datu aizsardzību.

Ombuds kā galvenā figūra Eiropas Savienības demokrātiskajā dzīvē

Savos iepriekšējos ziņojumos komiteja ir uzsvērusi ombuda kā demokrātiskas atklātības un atbildības garantētāja nozīmi ES lēmumu pieņemšanas un pārvaldes iestādēs (2003. gads), viņa vadošo lomu augstas kvalitātes informācijas nodrošināšanā par viņa mandāta apjomu (2004. gads) un pievienoto vērtību, ko dod viņa iejaukšanās labas pārvaldes nodrošināšanai, ne tikai sakarā ar kļūdainas pārvaldes piemēriem (2005. gads). Šogad uzmanības centrā ir ombuda kā galvenās figūras nozīme Eiropas demokrātiskajā dzīvē[1], darbojoties kā vidutājam starp pilsoņiem un Kopienas publiskās pārvaldes iestādēm, kuru darbība neatbilst gaidītajiem standartiem. Īpaša uzmanība ir pievērsta viņa pūlēm izcelt atšķirību starp labu un sliktu pārvaldi. Liekas, ka Eiropas ombuds ir atsaucīgi reaģējis uz aicinājumu 2004. gadā noskaidrot „pārvaldes kļūdas” jēdzienu.

Mēs pilnībā atbalstām 2.2.3. punkta būtību par darbībām un izturēšanos, kas novirzās no labas pārvaldes standartiem. Mēs arī novērtējam norādījumus, kas ir piedāvāti Kopienas publiskās pārvaldes iestādēm, kuras ir pieļāvušas kļūdu, kā atzīt kļūdas, piedāvāt atvainošanos un meklēt sūdzības iesniedzējam apmierinošus risinājumus. Piemēram, tas, kā EIB pārskatīja savu atteikumu dot piekļuvi revīzijas ziņojumam, ļaujot sūdzības iesniedzējam skatīt plašus izvilkumus no tā (77.–78. lpp.), rāda konstruktīvas pieejas veidu, kas var pārvērst sliktu uzvedību labā un ir jāņem par paraugu līdzīgos gadījumos. Tāpēc komiteja rosina ombudu veidot gada labākās administratīvās prakses sarakstu, kurā ietilptu paraugi jeb „zvaigznes” (2006. gadā tādi bija seši), kā arī sarakstu ar tiem gadījumiem, kuros iestādes rīkojušās visnepieņemamāk.

Lūgumrakstu komiteja aicina Eiropas ombudu turpināt cieši pārraudzīt attiecības starp ES Ministru padomi un sabiedrību, kā arī paša Eiropas Parlamenta attiecības ar sabiedrību sakarā ar publikas piekļuvi dokumentiem un ombuda veikto Komisijas darbības rūpīgo pārbaudi, pildot Kopienas tiesību sistēmas aizsardzības pienākumu. Viens no galvenajiem pamatprincipiem, kas jāuzsver, ir visu Eiropas pilsoņu demokrātiska vienlīdzība bez diskriminācijas pēc tautības vai valodas. Tāpēc mēs atzinīgi vērtējam ombuda stingro nostāju, kritizējot Padomi par atkārtotām kļūdām pārvaldē sakarā ar vācu valodas versijas trūkumu prezidentūras tīmekļa vietnē, un īpašais ziņojums, ar kuru viņš iepazīstināja 2006. gada 30. novembrī, pelna mūsu pilnīgu atbalstu, tomēr viņa secinājumus (109. lpp.) nevar izmantot, lai pamatotu aksiomu, ka dažas valodas ir „vienlīdzīgākas pa citām”.

Mēs arī atbalstām ombuda uzsāktās iniciatīvas, vispirms izsakot priekšlikumu, lai Padome cenšas atrast mierizlīgumu, kam seko kritiski aizrādījumi dalībvalstīm ( 104.–105. lpp.), lai nosodītu un izbeigtu rotējošās prezidentūras komerciālu sponsorēšanu Īrijas prezidentūras gadījumā. Šis notikums izgaismoja jutīgo interešu konflikta problēmu vienā no kanāliem, kas tieši savieno iestādes Eiropas Savienības tiesiskās sistēmas pašā centrā ar valstu iestādēm. Ombuds rīkojās pareizi, izvirzot šo problēmu, un viņam jāiesaka turpmāk ziņot par rezultātu, pamatojoties uz konsultācijām ar dalībvalstu pastāvīgajām pārstāvniecībām.

Arvien efektīvāka sadarbība

Lūgumrakstu komiteja noteikti atbalsta pati savu procedūru paātrināšanu, lai panāktu ombuda ziņojuma ātrāku izskatīšanu (A. Schwab ziņojuma 4. punkts), un rosina ombudu pielikt atbilstošas pūles, lai iesniegtu savu ziņojumu gada pirmajā ceturksnī un pieņemtu noteiktas izmaiņas statistikas datu sniegumā un analīzes sadaļā (šī ziņojuma 3. nodaļā). Tomēr būs nepieciešamas pienācīgas budžeta apropriācijas, lai apmierinātu parlamentārās daudzvalodības augošās prasības, kas šogad nozīmēja, ka papildus bija vajadzīgi divi mēneši, lai iegūtu ziņojuma oriģināla angļu valodā tulkojumu citās valodās.

Ir pagājuši septiņi gadi kopš toreizējā ombuda J. Söderman prasības pabeigt 3. panta 2. punktu par brīvību iepazīties ar iestāžu dokumentiem un amatpersonu un cita personāla beznosacījumu uzklausīšanu; Almeida Garrett ziņojumā (A5-240/01) Parlaments pēc būtības bija pieņēmis (2001. gada 6. septembrī) prasītos grozījumus 1994. gada 9. marta nolēmumam, bet īpašā leģislatīvā procedūra, lai gan bija saņemta Komisijas un Padomes piekrišana, apstājās (sk. OEIL ACI 1999/2215). Referente, kas jau bija sagatavojusi tās komitejas atzinumu, nevarēja izdarīt neko citu, kā uzsvērt komitejas 2001. gada 29. maijā atbalstītos secinājumus (kas atbilda Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumam) un it sevišķi 4. secinājumu par pilnīgu atbalstu ombuda piedāvātajiem Statūtu 3. panta grozījumiem. „Komiteja nevar nevērtēt atzinīgi faktu, ka ombuds jau bija izskaidrojis savas pilnvaras un izmantojis savas izmeklēšanas prerogatīvas progresīvā veidā, kas neizraisīja nekādu negatīvu reakciju no Komisijas puses.”

Šajā gadījumā, ņemot vērā plašākus priekšlikumus Statūtu grozījumiem, ko 2006. gada 11. jūlijā iesniedza P. N. Diamandouros, referente atkārto savu pozitīvo atzinumu, pieņemot, ka ombuds saglabā noteiktu konsekvenci, progresīvi attīstot savas pilnvaras. Šādu attīstību attaisno viņam izvirzītās palielinātās prasības pienākumu izpildē, ko Eiropas galvenās iestādes praktiski ir jau pieņēmušas. Praksē šie grozījumi saistās ar kvalitatīvu ombuda pilnvaru paplašinājumu, neietekmējot viņa kompetenču raksturu vai to, ka nevienam viņa nolēmumam nav juridisku saistību ietekme (sk. Pirmās instances tiesā 2000. gada 22. maijā izskatītās lietas T-103/99 tiesu prakse).

Šis secinājums, pamatā pieņemot pieprasītos Statūtu grozījumus, saskan arī ar dažādiem nesen pieņemtiem spriedumiem Kopienas tiesu praksē. Piemēram, Pirmās instances tiesas spriedums 2002. gada 10. aprīlī lietā T-209/00, ar kuru noteikts, ka ombudam nav tāda pati rīcības brīvība kā Komisijai attiecībā uz pārkāpumu procedūras uzsākšanu, jo viņš nevar atteikties, izņemot, ja ir pienācīgs pamatojums, izskatīt pieņemamu sūdzību; vai tiesas 2004. gada 23. marta nolēmums lietā Lamberts C-234/02, kurā noteikts, ka ombuda lēmumi, kaut arī nerada juridiskas saistības, var izsaukt rīcību saskaņā ar EK līguma 288. pantu attiecībā uz ārpuslīgumisku atbildību. Tāpēc arī operatīvu iemeslu dēļ ir pareizi ombudam piešķirt stāvokli, kurā viņš pilnībā var īstenot savas pilnvaras veikt izmeklēšanu.

Tāpēc ombudam ir būtiski turpināt pildīt savus pienākumus stingrā un elastīgā veidā, kas atspoguļo viņa darbību īpatno raksturu, kurš faktiski veido „laboratoriju nesaistošu tiesību normu attīstīšanai”. Šī komiteja tāpēc mudina Eiropas ombudu veikt arī izziņu, izmantojot tā saukto trešo pīlāru, tiesas un policijas sadarbību kriminālos jautājumos, piemēram, attiecinot tos uz Eiropola darbībām. Tai pašā laikā komiteja viņam iesaka lietot Eiropas ombudu tīklu un arī izmantot šīs komitejas pieredzi tādu ar Eiropas Savienības politiku saistītu jautājumu risināšanā, kas jānokārto, pirms problēmām, kuras ir parādījušās tālākajos tīkla nostūros, var atrast atrisinājumu valsts vai vietējā līmenī, piemēram, jautājums, ko izvirzīja Friuli-Venezia Giulia, ombuds par preču brīvu kustību (114. lpp.).

Visbeidzot, lai panāktu pilnīgu ārpustiesisko pasākumu subsidiaritāti, tīkls ideālā gadījumā ir jāpaplašina, lai tajā ietvertu specializētos ombudus, kas nodarbojas ar nepilngadīgo tiesībām[2], ģimenes problēmām, personas datu aizsardzību un cietumnieku vai pacientu tiesībām, lai tādējādi palielinātu tā popularitāti un paplašinātu viņu ietekmi ārpus viņu teritoriālās jurisdikcijas robežām ar nolūku nodibināt daudzveidīgas dialoga formas, ko šī komiteja uzskata par pozitīvu zīmi tam, ka ar Eiropas Savienības atbalstu attīstās arvien ciešākas attiecības starp pilsoņiem un iestādēm. Nobeigumā mēs varētu norādīt, ka, spriežot pēc Itālijas ombuda[3] pieredzes, kas ir bijusi neapmierinoša, vietējo ombudu daudzveidības parādīšanās, lai labotu vienota valsts ombuda trūkumu, var veicināt Eiropas ombuda nozīmību un redzamību, ja patiešām ir tā – un tas nav pārsteigums –, ka lielākais Eiropas ombuda tīmekļa vietnes apmeklētāju skaits ir Itālijā (160. lpp.).

  • [1]  Teiciens „ombuda statūta pieņemšanas process”, kas ņemts no Ezio Perillo 2006. gada darba „Diritto dell’Unione europea”, 1. sēj., 143. lpp.
  • [2]  Eiropā kopš 1997. gada ir darbojies bērnu ombudu tīkls.
  • [3]  Vēl līdz šim nav ticis īstenots 1997. gada 15. maija 127. tiesību akta 16. pants, kas iedibina valsts ombuda amatu.

PROCEDŪRA

Virsraksts

Gada ziņojums par Eiropas ombuda darbību 2006. gadā

Atsauces

2007/2131](INI)

Atbildīgā komiteja
  Datums, kad paziņoja plenārsēdē

PETI
30.1.2007

Referents(-e/-i/-es)
  Iecelšanas datums

Luciana Sbarbati
2.5.2007

 

Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es)

 

 

Izskatīšana komitejā

25.6.2007

 

 

 

 

Pieņemšanas datums

17.7.2007

Galīgā balsojuma rezultāti

+ :

– :

0 :

25

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Marcin Libicki, Kathy Sinnott, Maria Matsouka, Robert Atkins, Simon Busuttil, Daniel Caspary Luis Herrero-Tejedor, Mairead McGuinness, Manolis Mavrommatis, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Andreas Schwab, Rainer Wieland, Proinsias De Rossa, Glyn Ford, Miguel Angel Martínez Martínez, Radu Podgorean, Marian Harkin, Luciana Sbarbati, Margrete Auken

Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Thijs Berman, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Tatjana Ždanoka

Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Elspeth Attwooll, Metin Kazak, Dimitrios Papadimoulis

Iesniegšanas datums

26.7.2007

Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā)