par turpmāko darbu saistībā ar 2002. gada Monterejas konferenci par attīstības finansēšanu

(2008/2050(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Monterejas konsensu, ko pieņēma Starptautiskajā konferencē par attīstības finansēšanu, kura notika Monterejā, Meksikā 2002. gada 18.– 22. martā,

– ņemot vērā saistības, ko dalībvalstis uzņēmās Eiropas Padomē sanāksmē Barselonā 2002. gada 14. martā (Barselonas saistības),

– ņemot vērā Parlamenta 2002. gada 25. aprīļa rezolūciju par attīstības palīdzības finansēšanu⁽¹⁾,

– ņemot vērā Parlamenta 2002. gada 7. februāra rezolūciju par attīstības palīdzības finansēšanu⁽²⁾,

– ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikās Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopīgo ziņojumu „Eiropas Konsenss”⁽³⁾ , ko parakstīja 2005. gada 20. decembrī,

– ņemot vērā Komisijas 2008. gada 9. aprīļa paziņojumu par progresa paātrināšanu Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā (COM(2008)0177),

– ņemot vērā Komisijas 2007. gada 4. aprīļa paziņojumu „Pildot Eiropas doto solījumu sniegt finansējumu attīstībai” (COM(2007)0164),

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Attīstības finansēšana un atbalsta efektivitāte — uzdevumi ES atbalsta palielināšanai 2006.–2010. gadā” (COM(2006)0085),

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Attīstības paātrināšana attiecībā uz tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu — attīstības finansēšana un atbalsta efektivitāte” (COM(2005)0133),

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Īstenojot Monterrejas konsensu praksē: Eiropas Savienības ieguldījums” (COM(2004)0150),

– ņemot vērā Padomes 2002. gada 14. marta secinājumus par Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) konferenci par attīstības finansēšanu (Montereja);

– ņemot vērā Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM), kas tika pieņemti 2000. gada 6.–8. septembrī Ņujorkā notikušajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades samitā un no jauna apstiprināti turpmākajās ANO konferencēs, jo īpaši Monterejas konferencē par attīstības finansēšanu;

– ņemot vērā 2001. gada 15.– 16. jūnijā Gēteborgā notikušajā Eiropadomē pieņemtās saistības dalībvalstīm sasniegt ANO mērķi — oficiālajai attīstības palīdzībai (OAP) atvēlēt 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI);

– ņemot vērā Komisijas 2006. gada 2. marta paziņojumu „ES atbalsts: sniegt palīdzību, kas būtu nozīmīgāka, efektīvāka un savlaicīgāka” (COM(2006)0087),

– ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar 2005. gada Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti⁽⁴⁾,

– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

– ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A6-0310/2008),

A. tā kā ANO otro reizi vēsturē organizē starptautisku konferenci par attīstības finansēšanu, kurā paredzēts pulcēt kopā valstu un valdību vadītājus, ne tikai attīstības ministrus, bet arī finanšu ministrus, kā arī starptautisko finanšu organizāciju, privāto banku sektora, uzņēmējdarbības un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, lai izvērtētu progresu, kas panākts kopš 2002. gadā Monterejā notikušā pirmā pasaules sammita par attīstības finansēšanu;

B.  tā kā, lai sasniegtu TAM, ir nepieciešams krietni lielāks finansējums;

C. tā kā attīstības finansēšana būtu jādefinē kā visrentablākais veids, atbildēt uz pasaules vajadzībām attīstības jomā un globālo nedrošību;

D. tā kā prognozējamu un ilgtspējīgu finanšu līdzekļu nepieciešamība pašreiz ir svarīgāka nekā jebkad agrāk, īpaši ņemot vērā problēmas, ko rada klimata izmaiņas un to ietekme, tostarp dabas katastrofas un jaunattīstības valstu īpašā neaizsargātība to priekšā;

E. tā kā ES ir pasaules lielākais atbalsta donors, nozīmīgs starptautisko finanšu iestāžu akcionārs un svarīgākais jaunattīstības valstu tirdzniecības partneris;

F.  tā kā ES ir noteikusi precīzus un obligātus termiņus, apņemoties sasniegt 0,56 % NKI mērķi līdz 2010. gadam un 0,7 % NKI mērķi līdz 2015. gadam;

G.  tā kā, ja turpināsies pašreizējā tendence attiecībā uz dalībvalstu oficiālā attīstības palīdzības līmeni, dažas dalībvalstis nesasniegs mērķus, ko tās ir apsolījušās pildīt, proti, līdz 2010. gadam panākt, ka OPA īpatsvars NKI ir 0,51 % 15 ES dalībvalstīm (t.i., dalībvalstīm, kuras bija ES sastāvā pirms 2004. gada paplašināšanās) un 0,17% 12 ES dalībvalstīm (t.i., dalībvalstīm, kas pievienojās ES 2004. gada 1. maijā un 2007. gada 1. janvārī) ;

H. tā kā ieplānots atbalsts Āfrikai pieaug, neskatoties uz vispārējo oficiālā attīstības palīdzības samazinājumu 2007. gadā;

I.   tā kā saistībā ar attīstību nesen ir parādījušās jaunas problēmas, tostarp klimata izmaiņas, strukturālās izmaiņas preču tirgos, jo īpaši pārtikas un naftas tirgū, kā arī nozīmīgas jaunas tendences Dienvidu-Dienvidu sadarbībā, tostarp Ķīnas atbalsts Āfrikas infrastruktūrai un Brazīlijas Attīstības bankas BNDES izsniegtie aizdevumi Latīņamerikā,

J.    tā kā daudzās jaunattīstības valstīs finanšu pakalpojumi ir vāji attīstīti, jo to noteikuši daudzi faktori, piemēram, ierobežojumi pakalpojumu sniegšanā, tiesiskās noteiktības un īpašuma tiesību trūkums,

1.  atkārtoti apstiprina savu pārliecību, ka nabadzības izskaušana, ilgtspējīga attīstība un TAM sasniegšana ir vienīgais veids, ka nodrošināt sociālo taisnīgumu un uzlabot dzīves kvalitāti aptuveni vienam miljardam cilvēku, kuri dzīvo galējas nabadzības apstākļos, kas definēta kā ienākumi, kas nepārsniedz vienu ASV dolāru dienā;

2.  aicina dalībvalstis skaidri nošķirt izdevumus attīstības jomā no izdevumiem ārpolitikas interesēs, un šajā saistībā OAP jāatbilst Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Attīstības palīdzības komitejas (ESAO/APK) noteiktajiem OAP kritērijiem un ESAO/AVK ieteikumiem par OAP atsaisti;

3.   uzver, ka ES ir noteikti jāmēģina sasniegt augstāku koordinācijas līmeni, lai nodrošinātu saskaņotību ar citām Kopienas politikas jomām (vide, migrācija, cilvēktiesības, lauksaimniecība utt.) un novērstu darba dubultošanos un darbību savstarpējo neatbilstību;

4.   atgādina, ka tūlītējos un nepieciešamos pasākumus, kuri Eiropas Savienībai jāveic, lai cīnītos pret dramatiskajām sekām, ko izraisa augošās pārtikas cenas jaunattīstības valstīs, nevajadzētu interpretēt un īstenot kā daļu no tiem centiem sniegt finansiālu atbalstu, kas paredzēti Monterejas konsensā, tāpēc gaida konkrētu priekšlikumu no Komisijas par ārkārtas fondu izmantošanu;

5.   uzsver, ka pārmērīgs un nesamērīgs administratīvais slogs dažās partnervalstīs samazina attīstības palīdzības efektivitāti; pauž bažas par to, ka tas apdraud TAM sasniegšanu;

6.   atzīmē, ka ES vēl joprojām ir jāatrod pareizais līdzsvars starp divām pretrunīgām pieejām attiecībā uz attīstības atbalstu: no vienas puses, uzticēties partnervalstīm attiecībā uz fondu līdzekļu piemērotu sadali un palīdzēt to administrācijām izstrādāt nepieciešamos instrumentus līdzekļu izmantošanai, un no otras puses, piešķirt finansiālo atbalstu, lai novērstu palīdzības nelietderīgu izmantošanu vai neefektīvu līdzekļu sadali;

OAP apjomi

7. norāda, ka Eiropas Savienība ir pasaulē nozīmīgākā galvenā OAP sniedzēja, kuras ieguldījums veido gandrīz 60 % no pasaules OAP, un atzinīgi vērtē faktu, ka ES ieguldītā daļa ar katru gadu pieaug; tomēr aicina Komisiju nodrošināt skaidrus un pārredzamus datus par attīstības palīdzībai paredzēto ES budžeta daļu, lai varētu novērtēt to, kā visi Eiropas līdzekļu devēji ievēro Monterejas konsensu; pauž arī nožēlu, ka jaunattīstības valstīs trūkst informētības par ES finansiālo ieguldījumu līmeni, un aicina Komisiju izstrādāt piemērotus un mērķtiecīgus komunikācijas un informācijas līdzekļus, lai vairotu informētību par ES attīstības palīdzību;

8.  atzinīgi vērtē faktu, ka ES izpildīja saistošo OAP mērķi, līdz 2006. gadam ES attīstībai atvēlot vidēji 0,39% no NKI, taču atzīmē bažas izraisošo ES atbalsta samazināšanos 2007. gadā — no 47,7 miljardiem eiro 2006. gadā (0,41% no kopējā ES NKI) līdz 46,1 miljardiem eiro 2007. gadā (0,38% no kopējā ES NKI), un aicina dalībvalstis palielināt OAP apjomus, lai sasniegtu apsolīto mērķi — 0,56% no NKI 2010. gadā;

9.   uzstāj, ka dalībvalstu uzrādītie OAP apjomi turpmāk nedrīkst samazināties; norāda, ka gadījumā, ja pašreizējā tendence saglabāsies, ES tiks piešķirts par 75 miljardiem eiro mazāk, nekā tika solīts par 2005.–2010. gadu;

10. pauž nopietnas bažas par to, ka no 2006. līdz 2007. gadam vairums dalībvalstu (18 no 27, jo īpaši Latvija, Itālija, Portugāle, Grieķija un Čehija) nav spējušas paaugstināt piešķiramā OAP līmeni un vairākās valstīs, piemēram, Beļģijā, Francijā un Apvienotajā Karalistē, ir vērojams pat dramatisks samazinājums par vairāk nekā 10 %; aicina dalībvalstis pildīt savas OAP saistības pilnā apjomā; ar gandarījumu konstatē, ka dažas dalībvalstis (Dānija, Īrija, Luksemburga, Spānija, Zviedrija un Nīderlande) noteikti sasniegs 2010. gada OAP mērķus, un ir pārliecināts, ka šīs dalībvalstis uzturēs augsto OAP līmeni;

11. atzinīgi vērtē Komisijas stingro nostāju koncentrēt centienus gan uz dalībvalstu sniegtā attīstības atbalsta kvantitāti, gan kvalitāti un stingri atbalsta tās brīdinājumu par iespējamajām ļoti negatīvajām sekām gadījumā, ja dalībvalstis nepildīs savas finansiālās saistības; aicina Komisiju izmantot tās pieredzi un autoritāti, lai pārliecinātu citus valsts un privātos līdzekļu devējus ievērot savus finansiālos solījumus;

12. ir ārkārtīgi noraizējies par to, ka dažas dalībvalstis līdz beidzamam novilcina OAP palielināšanu, kas rada jaunattīstības valstīm zaudējumus vairāk nekā 17 miljardu eiro apmērā;

13. atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu pieeju izstrādāt daudzgadīga OAP līmeņa pieauguma grafikus, lai līdz 2015. gadam sasniegto ANO noteikto 0,7 % mērķi; aicina tās dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, pēc iespējas ātrāk publiskot savus daudzgadu grafikus; uzsver, ka dalībvalstīm šādi grafiki jāpieņem pirms gaidāmās starptautiskās konferences par finansējumu attīstībai un jāizpilda savas saistības;

14. konstatē, ka dažos gadījumos uzrādīto palīdzības apjomu kritumu 2007. gadā ir izraisījuši parāda atvieglojuma dēļ mākslīgi palielinātie skaitļi 2006. gadā; aicina dalībvalstis palielināt OAP apjomus ilgtspējīgi, koncentrējoties uz skaitļiem, no kuriem būtu atņemts parāda atvieglojuma komponents;

15. uzskata par nepieņemamu neatbilstību starp biežajiem lūgumiem palielināt finansiālo atbalstu un ievērojami mazākajām summām, kas patiesībā tiek izmaksātas, kā arī pauž bažas par to, ka dažas dalībvalstis demonstrē nogurumu no palīdzības piešķiršanas;

16. uzsver, ka apspriedes ar partnervalstu valdībām, valsts parlamentiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir būtiskas to lēmumu ieņemšanā, kas attiecas uz OAP apjomiem un saņēmējiem;

Finanšu plūsmu temps, elastīgums, prognozējamība un ilgtspēja

17. uzsver, ka palīdzība jāsniedz laikus, un pauž neapmierinātību ar to, ka izmaksāšanas procesi nereti notiek ar nepamatotu kavēšanos;

18. uzsver nepieciešamību līdzsvarot sadarbības fondu izmaksāšanas elastīgumu, lai reaģētu uz tādiem mainīgiem apstākļiem kā, piemēram, pārtikas cenu pieaugums, kā arī nepieciešamību paredzēt prognozējamu finansējumu, dodot partnervalstīm iespēju plānot ilgtspējīgu attīstību un adaptāciju klimata pārmaiņām un to ietekmes samazināšanu;

19. stingri pieprasa pilnībā ievērot atbildīgas kreditēšanas un finansēšanas principus, lai padarītu kreditēšanas un finansēšanas operācijas ilgtspējīgas ekonomiskās un vides attīstības izpratnē līdztekus, vienlaikus ievērojot ekvatora principus; aicina Komisiju piedalīties šādu principu izstrādē un starptautiskus forumos uzstāt, lai tiktu ieviesti saistoši pasākumi šo principu īstenošanai praksē tā, lai tie attiektos arī uz jaunajiem attīstības jomas dalībniekiem no sabiedriskā un privātā sektora;

Parāds un kapitāla aizplūšana

20. stingri atbalsta jaunattīstības valstu centienus saglabāt ilgtermiņa ilgtspējīgas parādsaistības un īstenot iniciatīvu lielu parādu apgrūtinātām nabadzīgām valstīm, kurai ir liela nozīme TAM sasniegšanā; tomēr pauž nožēlu, ka parādu atvieglojuma plānos nav iekļautas vairākas valstis, kurās parādi neļauj īstenot TAM; uzsver nepieciešamību steidzami organizēt starptautiskas debates par starptautisko pasākumu samazināšanas attiecināšanu uz vairākām valstīm, kurām ir parādi un kuras patlaban ir izslēgtas no iniciatīvas lielu parādu apgrūtinātām nabadzīgām valstīm;

21. aicina Komisiju divpusējās un daudzpusējās sarunās par parādu atvieglojumiem pievērsties jautājumam par odioziem un prettiesiskiem parādiem, ar to domājot parādus, ko radījusi bezatbildīga, savtīga, neapdomīga vai negodīga kreditēšana, un atbildīgas finansēšanas principiem; atzinīgi vērtē Komisijas aicinājumu rīkoties, lai ierobežotu komerciālo kreditoru tiesības un atmaksātu „plēsoņu fondus”, ja ir ierosināts tiesas process;

22. aicina dalībvalstis ievērot parāda ilgtspējas struktūru un sekmēt tās attīstību, lai ņemtu vērā valstu iekšējo parādu un finanšu prasības; aicina dalībvalstis atzīt, ka kreditoru atbildība ietver ne tikai atbilstību ilgtspējīgai struktūrai, bet nosaka arī šādas saistības:

- ņemt vērā aizņēmējvalstu neaizsargātību pret ārējiem satricinājumiem, šādos gadījumos paredzot noteikumus par iespēju atcelt vai atvieglot atmaksu;

- aizņēmumu līgumos iekļaut pārredzamības prasības, ko izvirza abām pusēm;

- saglabāt pienācīgu modrību, nodrošinot, ka aizņēmumi nesekmē cilvēktiesību pārkāpumus vai nepalielina korupciju;

23. mudina ES sekmēt starptautiskos centienus, kuru mērķis ir ieviest sava veida starptautiskās maksātnespējas procedūras vai godīgu un pārredzamu arbitrāžas procedūru, lai efektīvi un taisnīgi risinātu jebkuru no turpmākajām parādu krīzēm;

24. pauž nožēlu par to, ka Komisija neliek lielāku uzsvaru uz iekšējo resursu mobilizāciju, lai finansētu attīstību, jo tie nodrošinātu lielāku autonomiju jaunattīstības valstīm; mudina dalībvalstis pilnībā iesaistīties Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvā un aicināt stiprināt šo iniciatīvu; aicina Komisiju pieprasīt Starptautiskajai grāmatvedības standartu padomei (IASB) šajos starptautiskajos grāmatvedības standartos ietvert prasību katrai valstij atsevišķi iesniegt ziņojumu par starptautisku uzņēmumu darbību visās nozarēs;

25. pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumu paketē par atbalsta efektivitāti1 kapitāla aizplūde nav minēta kā riska faktors, kas apdraud attīstības valstu ekonomikas sistēmas; norāda, ka kapitāla aizplūde nopietni kaitē ilgtspējīgas ekonomikas sistēmu attīstībai jaunattīstības valstīs, kā arī norāda, ka katru gadu izvairīšanās no nodokļu maksāšanas jaunattīstības valstīm izmaksā vairāk par to, ko tās saņem kā OAP; aicina Komisiju tās politikā paredzēt pasākumus kapitāla aizplūdes novēršanai, kā to prasa Monterejas konsenss, veicot arī kapitāla aizplūdes objektīvu analīzi un par mērķi izvirzot likvidēt „nodokļu paradīzes”, dažas no kurām atrodas Eiropas Savienībā vai darbojas ciešā saistībā ar dalībvalstīm;

26. īpaši atzīmē, ka saskaņā ar Pasaules Bankas informāciju šīs kapitāla aizplūdes nelegālā daļa ir 1 000 līdz 1 600 miljardiem ASV dolāru gadā, no kuriem puse nāk no jaunattīstības valstīm; atbalsta starptautiskos centienus, kas veikti, lai iesaldētu un atgūtu nozagtos aktīvus, un pieprasa tām dalībvalstīm, kas to nav izdarījušas, ratificēt ANO Konvenciju pret korupciju; pauž nožēlu, ka līdzīgi centieni nav veikti, lai apkarotu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un pieprasa Komisijai un dalībvalstīm veicināt nodokļu informācijas automātiskās apmaiņas principa vispārēju piemērošanu, pieprasīt, lai rīcības kodeksu par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ko patlaban izstrādā ANO Ekonomiskā un sociālā padome (ECOSOC), pievienotu Dohas deklarācijai, kā arī atbalstīt ANO nodokļu komitejas pārveidošanu par īstu starpvaldību iestādi, kurai piešķirti papildu līdzekļi, lai tā, darbojoties paralēli ESAO, varētu cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas starptautiskā līmenī;

Novatoriski finansēšanas mehānismi

27. atzinīgi vērtē dalībvalstu priekšlikumus novatoriskiem finansēšanas mehānismiem un aicina Komisiju izvērtēt to atbilstību ērtas ieviešanas, ilgtspējas, papildināmības, darījumu izmaksu un efektivitātes standartiem; aicina izstrādāt finanšu mehānismus un instrumentus, kas nodrošinātu jaunas finansēšanas iespējas un neapdraudētu finanšu plūsmas nākotnē;

28. aicina izstrādāt finanšu mehānismus un instrumentus, kas ļautu maksimāli izmantot privātos naudas līdzekļus, kā noteikts Monterejas konsensā, un izmantot kredītu galvojumus;

29. aicina Komisiju ievērojami palielināt finansējumu ar klimata izmaiņām saistītajiem pielāgošanās un ietekmes mazināšanas pasākumiem jaunattīstības valstīs, jo īpaši Pasaules klimata pārmaiņu aliansei; uzsver akūto vajadzību nodrošināt finansēju papildus pašreizējām OAP plūsmām, jo tikai ar OAP nevar nodrošināt atbilstīgus risinājumus ar klimata izmaiņām saistītajiem pielāgošanās un ietekmes mazināšanas pasākumiem jaunattīstības valstīs, uzsver, ka šajā nolūkā steidzami jāizstrādā novatoriski finansēšanas mehānismi, piemēram, aviācijas un naftas tirdzniecības nodevas, kā arī ES emisiju tirdzniecības sistēmas (ES ETS) vairāksolīšanas ienākumu asignēšana,

30. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot Pasaules finansēšanas mehānismu klimata jomā, kura pamatā būtu priekšlaicīgas palīdzības sniegšanas princips, lai finansētu pielāgošanās un ietekmes mazināšanas pasākumus jaunattīstības valstīs; aicina dalībvalstis un Komisiju veikt ievērojamus finanšu ieguldījumus, lai steidzami īstenotu šo priekšlikumu;

31. aicina Komisiju un dalībvalstis vismaz 25 % no turpmākajiem ES ETS vairāksolīšanas ienākumiem asignēt, lai finansētu ar klimata izmaiņām saistītos pasākumus jaunattīstības valstīs;

32. aicina Komisiju radīt iespēju mazajiem uzņēmējiem un lauksaimniekiem piekļūt finansējumam, lai tādējādi palielinātu pārtikas ražošanas apjomus un nodrošinātu ilgtspējīgu pārtikas krīzes risinājumu;

33. aicina Eiropas Investīcijas banku (EIB) izpētīt, kādas ir iespējas nekavējoties izveidot garantijas fondu, lai atbalstītu tādas mikrokredītu un zaudējumu riska shēmas, kas lielā mērā atbilst vietējo pārtikas ražotāju vajadzībām nabadzīgākajās jaunattīstības valstīs;

34. atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot ANO ierosināto vairāku donoru dzimuma fondu, ko pārvaldītu ANO Sieviešu attīstības fonds (UNIFEM), lai veicinātu un finansētu dzimumu līdztiesības politiku jaunattīstības valstīs; aicina Padomi un Komisiju izpētīt un apstiprināt šo starptautisko iniciatīvu;

35. aicina divkāršot centienus, lai sekmētu finanšu pakalpojumu attīstību, ņemot vērā to, ka banku nozare var atraisīt attīstībai paredzēto vietējo finansējumu, un to, ka stabilāka finanšu pakalpojumu nozare ir arī veids, kā vislabāk cīnīties pret kapitāla aizplūšanu;

36. aicina visas ieinteresētās puses pilnībā novērtē milzīgo potenciālu, ko sniedz ienākumi no dabas resursiem; šajā saistībā uzskata, ka būtiski ir nodrošināt resursu nozaru pārredzamību; uzskata, ka, lai arī Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīva un Kimberli process attīstās pareizajā virzienā, daudz vairāk jādara, lai sekmētu resursu nozaru un tajās gūto ienākumu pārredzamu pārvaldību;

Starptautisko sistēmu reformas

37. aicina Padomi un Komisiju iekļaut Eiropas Attīstības fondu ES budžetā 2008.–2009. gada starpposma pārskatā, lai uzlabotu nozīmīgas ES attīstības politikas daļas demokrātisko tiesiskumu un budžetu;

38. atzīmē pirmo soli, kas 2008. gada aprīlī sperts ceļā uz jaunattīstības valstu labāku pārstāvību Starptautiskajā Valūtas fondā (SVF); pauž nožēlu, ka balsstiesību sadalījuma pamatā Starptautiskajā Valūtas fondā vēl joprojām ir valstu bagātība; aicina Komisiju un dalībvalstis izrādīt savu ieinteresētību dubultā vairākuma lēmumu pieņemšanā (akcionāri un valstis) iestādē, kurā ir atbildīga par starptautisko finanšu stabilitāti, proti, SVF;

39. aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot iepriekšminēto Starptautisko izvērtēšanas konferenci par finansējumu attīstībai, kas notiks Dohā no 2008. gada 29. novembra līdz 2. decembrim, kā iespēju iepazīstināt ar ES kopējo nostāju attīstības jautājumā, kas vērsta uz TAM sasniegšanu, izmantojot ilgtspējīgu pieeju;

40. aicina dalībvalstis veikt ātru un plašu Pasaules Bankas reformu, lai tiem, kurus vistiešāk skar šīs bankas programmas, nodrošinātu labāku pārstāvību;

41. uzdod Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ANO ģenerālsekretāram un Pasaules Tirdzniecības organizācijas, Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas grupas vadītājiem, kā arī ANO ekonomiskajai un sociālajai padomei.

(1) OV C 131 E, 05.06.2003, 164. lpp. (2) OV C 284 E, 21.11.2002, 315. lpp. (3) OV C 46, 24.02.2006., 1. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0237.

Neatrisināts jautājums starptautiskajā attīstības darba kārtībā — attīstības finansēšana.

Starptautiskajā konferencē par attīstības finansēšanu Monterejā 2002. gada martā starptautiskā sabiedrība pieņēma Monterejas konsensu, kas pievērsās šādiem galvenajiem jautājumiem:

· vietējo finanšu resursu mobilizācija attīstībai;

· starptautisko resursu mobilizācija attīstībai (tiešie ārvalstu ieguldījumi un citas privātas plūsmas);

· starptautiskā tirdzniecība kā attīstības dzinējspēks;

· pastiprināta finansiāla un tehniska sadarbība attīstībai;

· ārējais parāds;

· sistēmiskie jautājumi — starptautiskās monetārās, finanšu un tirdzniecības sistēmas saskaņotības un konsekvences veicināšana, lai atbalstītu attīstību.

Pirmā papildu konference par attīstības finansēšanu notiks Dohā (Katarā) 2008. gada 29. novembra līdz 2. decembrim. Šī augstākā līmeņa sanāksme sniedz iespēju apkopot sasniegto kopš Monterejas konsensa pieņemšanas. 

ES turpina uzņemties vadību starptautiskajā finansējumā attīstībai kā lielākā starptautiskā līdzekļu piešķīrēja attīstībai, nodrošinot vairāk nekā 50 % no visas pasaules oficiālās attīstības palīdzības (OAP).  

Komisijas ziņojums par Monterejas konsensa īstenošanas gaitu ES tika publicēts 2008. gada martā⁽¹⁾. Padomes secinājumus par attīstības finansēšanu publicēja 2008. gada 25. maijā.

Ierobežota laika OAP mērķi 2010. un 2015. gadam

2006. gadā ES sasniedza saskaņoto individuālo mērķi atvēlēt 0,39 % (ES 15) no kopējā NKI OAP. Nākamais ievērojamais OAP mērķis, kas jāsasniedz, ir atvēlēt tai 0,56 % no ES kopējā NKI līdz 2010. gadam⁽²⁾. Tomēr nopietna problēma ir tā, ka 2007. gadā OAP apjoms vairākās dalībvalstīs katastrofāli samazinājās — saskaņā ar pašreizējo globālo attīstības finansējuma tendenci, turklāt ES sekoja arī Japāna un Amerikas Savienotās Valstis. Dažas dalībvalstis samazināja centienus sasniegt 2010. un 2015. gada finanšu mērķus un palēnināja OAP pieauguma tempu.

Cerams, ka vispārējais OAP kritums būs tikai atsevišķs gadījums, un referents uzstāj, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai tas tā tik tiešām būtu. Pieauguma tempu palēnināšanās katrā ziņā samazinās kopējo OAP apjomu, ko sniegs jaunattīstības valstīm nākamajos gados. Piemēram, Somijas un Francijas valsts politika un saistības bija tālejošākas par ES politiku un saistībām, bet 2007. gadā tās atteicās no mērķa pievienoties ES laika grafikam. Tas nenovēršami kaitēs ES kolektīvajam mērķim. Lēš, ka laika posmā no 2006. līdz 2919. gadam aptuveni 17 miljardi eiro, kas bija paredzēti OAP, būs pilnībā zaudēti. ES kolektīvos mērķus varēs sasniegt tikai tad, ja dažas no lielākajām dalībvalstīm pārsniegs OAP mērķu līmeni. Referents ir nopietni nobažījies, ka nesenie notikumi var apgrūtināt saistību izpildi.

Protams, ir jānotiek lielām un patiesām pārmaiņām, lai pierādītu, ka visas dalībvalstis ir uzticīgas OAP mērķiem, kurus tās apņēmušās piepildīt, tādējādi vairojot iespēju sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM). Referents aicina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, ieviest stingrus finanšu mērķu izpildes laika grafikus pirms Dohas konferences sākuma.

Ārējais parāds un kapitāla aizplūšana 

Parāda atvieglojuma iekļaušana OAP aprēķinos bija viens no galvenajiem iemesliem OAP līmeņa samazinājumam Eiropas Savienībā 2007. gadā, tāpēc referents aicina dalībvalstis koncentrēties uz OAP aprēķiniem pēc parāda atvieglojuma atskaitīšanas. Tomēr tikpat svarīgi ir ilgtermiņa parādu stabilitātes jautājumi un atbildīgas kreditēšanas principi.

Bezatbildīga kreditēšana un finansēšana stipri apdraud jaunattīstības valstu ekonomisko stabilitāti un pasliktina ilgtermiņa parādu stabilitātes nodrošināšanu. Šādas prakses piemēri ir komerciālo aizdevēju agresīva tiesvedība un apgrūtinoši aizdevumi, kas apgrūtina attiecīgo jaunattīstības valstu budžetus. Atbildīga finansēšana un kreditēšana ir veids, kā nodrošināt parādu stabilitāti, un to var izmantot arī, lai stimulētu ilgtspējīgu, ekoloģiski draudzīgu attīstību un pienācīgu darbu jaunattīstības valstīs.  

Kapitāla aizplūde un „nodokļu paradīzes” arī ir liela problēma attīstības finansēšanas darba kārtībā, jo tām ir nopietnas sekas uz ārējo parādu. Līdzekļi, kas kavē kapitāla aizplūdi, var ietvert efektīvāku kontroles sistēmu izveidi (jo īpaši ar nodokļu sistēmas palīdzību) jaunattīstības valstīs, liekot šo valstu bagātajiem iedzīvotājiem apzināties savus pienākumus, kā arī stimulējot īpašumu iegādi un cenšoties nodrošināt, ka nauda netiek novirzīta uz „nodokļu paradīzēm” (ieskaitot „nodokļu paradīzes” ES robežās). Pagaidām visefektīvākais veids, kā aizkavēt kapitāla aizplūdi no jaunattīstības valstīm, ir stabilas, mierīgas un demokrātiskas vides radīšana, kurā likuma augstākais spēks nodrošina visu pilsoņu tirdzniecības līgumu, banku kontu un īpašumtiesību ievērošanu.  

Jauni uzdevumi  

Klimata pārmaiņas ir viens no nesenajiem izaicinājumiem, ar ko jāsaskaras, sniedzot atbalstu attīstībai. Attīstības politikas galvenais mērķis ir izskaust nabadzību. Starp citiem apstākļiem, kas vieš pasaulē nedrošību, klimata pārmaiņas ir problēma, kam ir nopietna ietekme uz mazāk attīstītām valstīm, kas ir īpaši neaizsargātas pret ārējiem satricinājumiem (piemēram, dabas katastrofām, pandēmijām)⁽³⁾.Tomēr finansējums klimata pārmaiņu mazināšanai ir pamatoti uzskatīts par līdzekli, kas palīdz rūpnieciski attīstītajām valstīm novērst postījumus, ko tās pašas ir radījušas jaunattīstības valstīs. Tāpēc to nevajadzētu ņemt no pašreizējām OAP saistībām, bet tam jābūt papildu finansējumam. Šajā ziņā referents pievienojas uzskatam, ko izteicis attīstības komisārs Louis Michel, ka pašreizējos attīstības fondus nedrīkst izmantot, lai apkarotu klimata pārmaiņas vismazāk attīstītajās valstīs. Notiek pārrunas starp ES un Pasaules Banku par iespēju piešķirt lielu ilgtermiņa aizdevumu, lai palīdzētu visnabadzīgākajām valstīm finansēt būtiskus pasākumus klimata pārmaiņu apkarošanai⁽⁴⁾. Referents cer, ka ES ieņems aktīvu nostāju šajās sarunās.

Pašreizējais starptautiskais pārtikas preču cenu straujais kāpums ir papildu problēma, kas jārisina. Lauku attīstība, jo īpaši lauksaimniecības attīstība kļūst arvien svarīgāka, un nākamajos gados neapšaubāmi ieņems centrālo vietu starptautiskajā attīstības darba kārtībā. Šķēršļi lauksaimniecības attīstībai jaunattīstības valstīs ir jānovērš. Jo īpaši ir jāatbalsta vietējā lauksaimniecība. Nelielām saimniecībām nekavējoties jānodrošina piekļuve aizņēmumiem, lai tās varētu uzlabot savu saimniecību un palielināt produkciju. 

Vēl viens jauns izaicinājums ir jaunu dalībnieku, īpaši Ķīnas, Brazīlijas un Saūda Arābijas, kā arī dažu privātu finansējuma piešķīrēju darbības uzsākšana starptautiskās attīstības finansēšanas jomā⁽⁵⁾ .Pastāv bažas par dažu jauno finansējuma piešķīrēju politiku, ko viņi izmanto, lai īstenotu savu sadarbību.

Privātā attīstības finansējuma mobilizēšana 

Privātā kapitāla plūsmas uz jaunattīstības valstīm arvien pieaug. Lēš, ka tās ir aptuveni sešas reizes lielākas nekā kopējais paziņotais OAP apmērs (pat neatvelkot parādu atvieglojumu summu), kas sasniedz aptuveni 600 miljardu ASV dolāru. 

Privātās plūsmas sasniedz aptuveni 80 % no kopējās finanšu plūsmas uz Āfriku: 2007. gadā ārvalstu tiešais ieguldījums Āfrikā pieauga par aptuveni 200 %, salīdzinot ar 2004. gadu.

Būtu ļoti izdevīgi, ja varētu novirzīt daļu no privātā finansējuma attīstības mērķiem, un referents ierosina, ka to varētu sasniegt, izmantojot novatorisku valsts un privāto partnerību. ES ir aktīvi jāveicina „ekvatora principi”, kurus daudzas bankas visā pasaulē piemēro ar mērķi ievērot stabilitātes kritērijus ieguldījumu politikā.

Atbalsta efektivitāte

Atbalsta atsaiste, samazinot pārskaitījumu izmaksas, un lielāka elastība un ātrums birokrātiskās procedūrās vēl arvien ir galvenie jautājumi, runājot par atbalsta efektivitāti. Referents tomēr ir centies neiekļaut šos jautājumus savā ziņojumā, lai izvairītos no to tematu pārklāšanās, kas iekļauti viņa kolēģa Johan Van Hecke ziņojumā par atbalsta efektivitāti.

Sistēmiski jautājumi

Jaunattīstības valstu viedoklim ir jāpiešķir lielāka nozīme lēmumu pieņemšanas procesos starptautiskajās finanšu un tautsaimniecības iestādēs.

Pasaules Bankas prezidenta amatu un Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektora amatu vēl nevar ieņem visu valstu pārstāvji. Liels ES dalībvalstu skaits (14) ir izteikušas atbalstu reformām, kas šos amatus padarīs pieejamus visu valstu pilsoņiem. 

Pasaules Bankas valdē īpaša problēma ir tā, ka 46 Subsahāras Āfrikas valstis nav tajā pārstāvētas. Citiem reģioniem, kuros ir mazāk valstu, ir vismaz trīs pārstāvji, bet Subsahāras Āfrikas jaunattīstības valstīm ir tikai divi pārstāvji. Referents uzskata, ka šī situācija nav pieņemama, un ierosina to labot.

(1) Paziņojums „ES — globālais partneris attīstības jomā. Progresa paātrināšana Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā” (COM (2008) 177/3) un Komisijas dienestu darba dokuments „Monterejas process par attīstības finansēšanu — Eiropas Savienības ieguldījums Dohas sarunās un pēc tām. 2008. gada progresa ziņojums” (SEC (2008) 432/2). (2) ES 15 dalībvalstu mērķis 2010. gadam ir 0,51 % OAP/NKI (2015. gadam — 0,7 %); ES 12 dalībvalstu mērķis 2010. gadam ir 0,17  % ,OAP/NKI (2015. gadam — 0,33 %). (3) Pastāv tendence definēt sadarbību nevis kā solidaritāti, bet kā lētāko veidu, kā risināt globālas problēmas, tādus kā pandēmijas (piemēram, smags akūts respiratorais sindroms SARS), migrāciju un drošības problēmas. (4) Sarunās tiek apspriesta ideja par to, ka rūpnieciski attīstītās valstis aizņemsies naudu starptautiskajos kapitāla tirgos un novirzīs to jaunattīstības valstīm, lai atbalstītu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu šajās valstīs un lai pasargātu tās no kaitējuma videi. (5) „Ķīnas atbalsts Āfrikas infrastruktūrai ir lielāks nekā Pasaules Bankas, Āfrikas Attīstības bankas un visu rietumu valstu divpusējo partneru kopējais atbalsts.” Tāpat arī: „Latīņamerikā Brazīlijas Attīstības bankas (BNDES) aizdevumi pārsniedz Pasaules Bankas aizdevumus un Amerikas Attīstības bankas aizdevumus kopā.” (OECD apaļā galda par attīstības finansēšanu ziņojums, 2008. gada februāris).

IEROSINĀJUMI

Budžeta komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Attīstības komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

Eiropas Parlaments,

- ņemot vērā Monterejas konsensu, kas 2002. gada martā pieņemts notikušajā Starptautiskajā konferencē par attīstības finansēšanu,

- ņemot vērā Eiropas konsensu, ko 2005. gada decembrī pieņēma Padome, dalībvalstu pārstāvji Padomē, Eiropas Parlaments un Komisija,

- ņemot vērā Komisijas 2008. gada 9. aprīļa paziņojumu par progresa paātrināšanu Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā (COM(2008)0177),

1. norāda, ka attīstības atbalsta jomā Eiropas Savienība ir galvenā līdzekļu devēja, kuras ieguldījums veido gandrīz 60 % no pasaules oficiālās attīstības palīdzības, un atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Kopienas ieguldītā daļa ar katru gadu pieaug; tomēr aicina Komisiju nodrošināt skaidrus un pārredzamus datus par Kopienas budžeta daļu ES attīstības atbalstam, lai varētu novērtēt visu Eiropas Savienības līdzekļu devēju turpmāko darbu saistībā ar Monterejas konsensu; pauž arī nožēlu, ka jaunattīstības valstīs trūkst informētības par ES finansiālo ieguldījumu līmeni, un aicina Komisiju izstrādāt piemērotus un mērķtiecīgus komunikācijas un informācijas līdzekļus, lai vairotu informētību par ES attīstības atbalstu;

2. tomēr pauž nopietnas bažas par to, ka pirmo gadu saistībā ar ES palīdzību attīstības jomā novērojama negatīva tendence gan attiecībā uz skaitļiem absolūtajā izteiksmē, gan attiecībā uz NKI proporcionālo daudzumu (samazināšanās par EUR 1 589 miljoniem, kas ir par 3,33 % mazāk; kopumā ES palīdzība attīstības jomā 2007. gadā bija 0,38 % no ES NKI, salīdzinot ar 0,41 % 2006. gadā); atgādina, ka 2005. gada Eiropas konsensā, par ko vienojušās visas dalībvalstis un ES iestādes, ir apstiprināts mērķis, ar kuru paredz 0,56 % no NKI 2010. gadā un 0,70 % 2015. gadā ES attīstības atbalstam;

3. atzinīgi vērtē Komisijas stingro nostāju koncentrēt centienus gan uz dalībvalstu sniegtās attīstības palīdzības kvantitāti, gan kvalitāti un stingri atbalsta tās brīdinājumu par iespējamajām ļoti negatīvajām sekām gadījumā, ja dalībvalstis nepildīs savas finansiālās saistības; aicina Komisiju izmantot tās pieredzi un autoritāti, lai pārliecinātu citus valsts un privātos līdzekļu devējus ievērot savus finansiālos solījumus;

4. uzver, ka ES ir būtiski nepieciešams mēģināt sasniegt augstāku koordinācijas līmeni, lai nodrošinātu saskaņotību ar citām Kopienas politikas jomām (vide, migrācija, cilvēktiesības, lauksaimniecība utt.) un novērstu darba dubultošanos un darbību savstarpējo neatbilstību;

5. atgādina, ka tūlītējos un nepieciešamos pasākumus, kuri Eiropas Savienībai jāveic, lai cīnītos pret dramatiskajām sekām, ko izraisa augošās pārtikas cenas jaunattīstības valstīs, nevajadzētu interpretēt un īstenot kā daļu no tiem centiem sniegt finansiālu atbalstu, kas paredzēti Monterejas konsensā, tāpēc gaida konkrētu priekšlikumu no Komisijas par ārkārtas fondu izmantošanu;

6. uzsver, ka pārmērīgs un nesamērīgs administratīvais slogs dažās partnervalstīs samazina attīstības atbalsta efektivitāti; pauž bažas, ka tas pakļauj riskam Tūkstošgades mērķu sasniegšanu;

7. atzīmē, ka Eiropas Savienībai vēl joprojām ir jāatrod pareizais līdzsvars starp divām pretrunīgām pieejām attiecībā uz attīstības atbalstu: no vienas puses, uzticēties partnervalstīm attiecībā uz atbilstošu fondu līdzekļu sadali un palīdzēt to administrācijām izstrādāt nepieciešamos instrumentus fondu īstenošanai, un no otras puses, piešķirt finansiālo atbalstu, lai novērstu palīdzības nelietderīgu izmantošanu vai neefektīvu līdzekļu sadali.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS