par sociālo ekonomiku

(2008/2250(INI))

Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 3., 48., 125.–130. un 136. pantu,

-   ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. jūlija Regulu (EK) Nr. 1435/2003 par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības (SCE) statūtiem(1) un Padomes 2003. gada 22. jūlija Direktīvu 2003/72/EK, ar ko papildina Eiropas Kooperatīvās sabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā(2),

-   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū(3),

-   ņemot vērā Padomes 2008. gada 15. jūlija Lēmumu 2008/618/EK par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(4),

-   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 30. janvāra paziņojumu par priekšlikumu kopīgajam ziņojumam par sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu 2008. gadā (COM(2008)0042), Komisijas paziņojuma par priekšlikumu kopīgajam dokumentam pavaddokumentu (SEC(2008)0091) un Vienoto nodarbinātības ziņojumu 2007.–2008. gadam, ko atbalstīja 2008. gada 13. un 14. marta Eiropadome,

-   ņemot vērā Parlamenta 1994. gada 6. maija rezolūciju par alternatīvo sociālo ekonomiku(5),

-   ņemot vērā Parlamenta 1998. gada 18. septembra rezolūciju par kooperatīvu lomu sieviešu nodarbinātības pieaugumā(6),

-   ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 17. jūnija nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanas Eiropas gadu (2010)(7),

-   ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu(8),

-   ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES(9),

-   ņemot vērā Komisijas 2004. gada 23. februāra paziņojumu par kooperatīvo sabiedrību darbības sekmēšanu Eiropā (COM(2004)0018),

-   ņemot vērā Komisijas 1997. gada 4. jūnija paziņojumu par brīvprātīgo organizāciju un fondu nozīmes palielināšanu Eiropā (COM(1997)0241) un Parlamenta 1998. gada 2. jūlija rezolūciju par šo tēmu(10),

-   ņemot vērā Komisijas 2000. gada 7. jūlija paziņojumu par nodarbinātības veicināšanu vietējā līmenī — Eiropas nodarbinātības stratēģijas lokālā dimensija (COM(2000)0196),

-   ņemot vērā Komisijas 2001. gada 6. novembra paziņojumu par Eiropas nodarbinātības stratēģijas vietējās dimensijas stiprināšanu (COM(2001)0629) un Parlamenta 2002. gada 4. jūlija rezolūciju par šo tēmu(11),

-   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumus par sociālo ekonomiku, it īpaši atzinumu par sociālo ekonomiku un vienoto tirgu(12), atzinumu par ekonomisko diversifikāciju kandidātvalstīs — MVU un sociālās ekonomikas uzņēmumu lomu(13) un atzinumu par MVU un sociālās ekonomikas uzņēmumu spēju pielāgoties ekonomiskās izaugsmes radītajām pārmaiņām(14),

-   ņemot vērā 2008. gada 22. aprīļa rezolūciju par brīvprātīgā darba nozīmi ekonomiskajā un sociālajā kohēzijā(15),

-   ņemot vērā 2006. gada 6. septembra rezolūciju par Eiropas nākotnes sociālo modeli(16),

-   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. jūlija paziņojumu „Atjaunota sociālā programma — iespējas, pieejamība un solidaritāte 21. gadsimta Eiropā” (COM(2008)0412),

-   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. jūlija paziņojumu „Atjaunotas saistības veidot sociālu Eiropu — stiprināt atklāto koordinācijas metodi sociālajai aizsardzībai un sociālajai integrācijai” (COM (2008)0418) un pirmo divgadu ziņojumu par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem (SEC(2008)2179/2),

-   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

-   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A6-0015/2009),

A. tā kā Eiropas sociālo modeli galvenokārt veido augsta līmeņa pakalpojumi, preces un darbavietas, ko rada sociālā ekonomika, kā arī tās veicinātāju atbalsts prognozēšanas un jauninājumu spējai;

B.   tā kā sociālā ekonomika ir balstīta uz sociālo paradigmu, kas atbilst Eiropas sociālā un labklājības modeļa pamatprincipiem, un tā kā sociālajai ekonomikai mūsdienās ir nozīmīga loma šī modeļa saglabāšanā un stiprināšanā, regulējot ražošanu un daudzu vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu piedāvājumu;

C. tā kā tādēļ sociālās ekonomikas modeļus jāturpina attīstīt, lai sasniegtu ekonomikas izaugsmes, nodarbinātības iespēju, apmācības un individuālo pakalpojumu mērķus, kas caurvij visas Eiropas politikas jomas;

D. tā kā sabiedrības dažādība rada bagātību un stabilitāti un tā kā sociālā ekonomika aktīvi veicina dažādību, uzlabojot un stiprinot Eiropas sociālo modeli un ieviešot noteiktu uzņēmējdarbības modeli, kas ļauj sociālajai ekonomikai dot ieguldījumu stabilā un ilgtspējīgā izaugsmē;

E.   tā kā sociālās ekonomikas vērtības precīzi atbilst kopējām ES sociālās integrācijas vērtībām un tā kā ar to būtu jāsaista pienācīgas kvalitātes nodarbinātība, apmācība un reintegrācija; tā kā sociālā ekonomika ir parādījusi, ka ar to var ievērojami paaugstināt sociālo statusu personām, kurām ir nelabvēlīgi apstākļi (kā apstiprinājies, piemēram, gadījumā, kad Nobela Prēmijas laureāta Mohammed Yunus izveidotie mikrokredīta kooperatīvi, veicinot finansiālu iekļaušanu, palielināja sieviešu ietekmi), un ka sociālajai ekonomikai ir būtiskas sociālo inovāciju spējas, iedrošinot personas, kurām ir grūtības atrisināt savas sociālās problēmas, piemēram, attiecībā uz profesionālās un privātās dzīves saskaņošanu, dzimumu līdztiesību, ģimenes dzīves kvalitāti, kā arī iespējām rūpēties par bērniem, vecākiem cilvēkiem un personām ar invaliditāti;

F.  tā kā sociālo ekonomiku pārstāv 10 % no kopējā Eiropas uzņēmumu skaita, tas ir, 2 miljoni uzņēmumu vai 6 % no kopējās nodarbinātības un tai ir augsts potenciāls radīt un saglabāt stabilu nodarbinātības līmeni, galvenokārt tāpēc, ka netiek mainīta uzņēmumu darbības vieta;

G. tā kā sociālās ekonomikas uzņēmumi parasti ir mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), kas sekmē ilgtspējīgas ekonomikas modeli, kurā cilvēkresursi ir svarīgāki par kapitālu, un tā kā šādi uzņēmumi bieži darbojas vienotajā tirgū, un tāpēc jānodrošina, ka to darbības atbilst attiecīgajiem tiesību aktiem;

H. tā kā sociālā ekonomika ir attīstījusies no konkrētām organizatoriskām un/vai juridiskām uzņēmējdarbības formām, piemēram, kooperatīviem, savstarpējām sabiedrībām, asociācijām, sociāliem uzņēmumiem un organizācijām, fondiem, kā arī no cita veida formām, kas raksturīgas katrai dalībvalstij; tā kā uz sociālo ekonomiku attiecas dažādi dalībvalstīs izmantoti jēdzieni, piemēram, „solidārā ekonomika” un „trešais sektors”, un, lai gan šie jēdzieni ne visās dalībvalstīs apraksta to, ko dēvē par „sociālo ekonomiku”, toties visā Eiropā ir atrodamas līdzīgi raksturojamas darbības;

I.   tā kā ES līmenī jāatzīst statūti dažiem sociālo ekonomiku veidojošu organizāciju veidiem, ņemot vērā iekšējā tirgus noteikumus, lai samazinātu birokrātiskos šķēršļus Kopienas finansējuma saņemšanai;

J.   tā kā sociālā ekonomika izceļ uzņēmējdarbības modeli, ko nevar raksturot ne pēc izmēra, ne pēc darbības jomas, bet vienīgi pēc tā, kā tas apliecina kopīgās vērtības, proti, demokrātijas prioritāti, sociāli iesaistīto personu līdzdalību un indivīda un sabiedrības mērķus, kas ir svarīgāki par peļņu; solidaritātes un atbildības principu aizstāvība un īstenošana, personas un vispārējo interešu apvienošana; dalībnieku demokrātiska kontrole; labprātīga un brīva dalība, pārvaldības autonomija un neatkarība no publiskās varas; lielākās daļas uzkrājumu izmantošana ilgtspējīgas attīstības mērķiem un pakalpojumiem dalībniekiem saskaņā ar vispārējām interesēm;

K. tā kā, neraugoties uz sociālās ekonomikas un to veidojošo organizāciju nozīmi, tā joprojām ir mazpazīstama un bieži vien saņem kritiku kļūdainas tehniskas pieejas dēļ; tā kā viena no smagākajām problēmām, ar ko saskaras sociālā ekonomika ES un dažās tās dalībvalstīs, ir tās pamanāmības trūkums, ko daļēji rada valstu uzskaites sistēmu īpatnības;

L.  tā kā Parlamenta sociālās ekonomikas sadarbības grupa ir uzsākusi konkrētu darbu,

Vispārīgas piezīmes

1.   uzsver, ka sociālajai ekonomikai ir viena no galvenajām lomām Eiropas ekonomikā, jo tā apvieno ienesīgumu un solidaritāti, rada kvalitatīvas darbavietas, veicina sociālo, ekonomisko un reģionālo kohēziju, vairo sociālo kapitālu, veicina aktīvu pilsonisko darbību, solidaritāti un ekonomikas veidu, kurā valda demokrātiskas vērtības, par prioritāti izvirzot cilvēku, turklāt atbalstot ilgtspējīgu attīstību, kā arī sociālus, ekoloģiskus un tehnoloģiskus jauninājumus;

2.  uzskata, ka sociālā ekonomika gan simboliskā, gan rezultātu ziņā ir nozīmīgs līdzeklis industriālās un ekonomiskās demokrātijas stiprināšanā;

3.   norāda, ka sociālā ekonomika varēs uzplaukt un īstenot visu tās potenciālu tikai tad, ja tai tiks nodrošināti labvēlīgi politiskie, tiesiskie un darbības apstākļi un priekšnosacījumi, pienācīgi ņemot vērā sociālās ekonomikas institūciju lielo daudzveidību un to raksturīgās iezīmes;

4.  uzskata, ka sociālās ekonomikas uzņēmumiem nebūtu jāpiemēro tie paši konkurences noteikumi kā citiem uzņēmumiem un ka tiem vajadzīgs drošs tiesisks regulējums, kas pamatojas uz to īpašo vērtību atzīšanu, lai tie spētu darboties līdzvērtīgas konkurences apstākļos ar citiem šādiem uzņēmumiem;

5.  uzsver to, ka ar ekonomisko sistēmu, kurā sociālās ekonomikas uzņēmumiem ir nozīmīgāka loma, samazinātu spekulācijas finanšu tirgos, kuros dažas privātās sabiedrības nav pakļautas akcionāru un regulatoru struktūru uzraudzībai;

Sociālās ekonomikas jēdziena atzīšana

6.  norāda, ka uzņēmējdarbības formu daudzveidība ir atzīta EK līgumā, kā arī pieņemtajos Eiropas kooperatīvās sabiedrības statūtos;

7.  norāda, ka Komisija ir vairākkārt atzinusi sociālās ekonomikas jēdzienu;

8.  prasa Komisijai jaunajās politikas programmās veicināt sociālo ekonomiku un aizstāvēt sociālās ekonomikas jēdzienu „atšķirīga pieeja uzņēmējdarbībai”, kuras galvenais dzinējs nav peļņa, bet sociāls labums, un nodrošināt, ka likumdošanā tiek pietiekami ņemti vērā sociālajai ekonomikai raksturīgi elementi;

9.  uzskata, ka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm tiesību aktos un politikas virzienos ir jāatzīst sociālā ekonomika un tās ieinteresētās personas — kooperatīvi, savstarpējās sabiedrības, asociācijas un fondi; iesaka šajos pasākumos iekļaut viegli pieejamus kredītus un nodokļu atvieglojumus, mikrokredītu attīstību, Eiropas apvienību, fondu un savstarpējo sabiedrību statūtu izstrādi, kā arī pielāgotu ES finansējumu un veicināšanas pasākumus, ar ko labāk atbalstīt sociālās ekonomikas organizācijas, kuras darbojas tirgus un ārpustirgus sektoros un kuru izveidošanas mērķis ir sociālā lietderība;

Juridiska atzīšana — Eiropas statūti asociācijām, fondiem un savstarpējām sabiedrībām

10. norāda, ka ir jāpanāk atzīšana Eiropas statūtiem asociācijām, savstarpējām sabiedrībām un fondiem, lai iekšējā tirgus noteikumos nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret sociālās ekonomikas uzņēmumiem; uzskata, ka Komisijas priekšlikumu atsaukums attiecībā uz Eiropas savstarpējās sabiedrības statūtiem(17) un Eiropas asociācijas statūtiem(18), ir radījis ievērojamu šķērsli šo sociālās ekonomikas uzņēmumu veidu attīstībai Eiropas Savienībā; tāpēc prasa, lai Komisija attiecīgi pārskatītu savu darba programmu;

11. aicina Komisiju turpināt darbu pēc priekšizpētes ziņojuma par Eiropas fondu statūtiem, ko publicēs 2008. gada beigās, un veikt ietekmes novērtējumu Eiropas asociācijas un Eiropas savstarpējās sabiedrības statūtiem;

12. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt tiesisku regulējumu, kurā sociālā ekonomika tiktu atzīta par trešo sektoru;

13. aicina Komisiju nodrošināt, lai Eiropas slēgtā sabiedrība būtu uzņēmējsabiedrības veids, kuru varētu piemērot visiem uzņēmējdarbības tipiem;

14. aicina Komisiju paredzēt skaidrus noteikumus, lai noteiktu, kuras struktūras var likumīgi darboties kā sociālās ekonomikas uzņēmumi, un ieviestu efektīvas juridiskās barjeras piekļuvei, lai tikai sociālās ekonomikas uzņēmumi varētu izmantot finansējumu, kas paredzēts sociālās ekonomikas uzņēmumiem, vai izmantot to valsts politikas jomu līdzekļus, ar kuriem veicina sociālās ekonomikas uzņēmumus;

Statistiskā atzīšana

15. aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt sociālās ekonomikas uzņēmumu statistikas reģistru izveidi valstīs, izveidot valsts satelītkontus katram institucionālajam sektoram un darbības jomai un ļaut šos datus iekļaut Statistikas biroja datos, izmantojot arī universitātēs pieejamās prasmes;

16. norāda, ka sociālās ekonomikas rādītāju apkopošana ir papildus bezpeļņas institūciju devuma rādītājiem, un aicina Komisiju un dalībvalstis rosināt izmantot ANO Rokasgrāmatu par bezpeļņas organizācijām un izveidot satelītkontus, ar kuriem uzlabotu bezpeļņas institūciju un sociālās ekonomikas organizāciju pamanāmību;

Atzīšana par sociālo partneri

17. atbalsta to, ka sociālās ekonomikas komponentēm jābūt atzītām Eiropas nozaru sociālajā dialogā, un iesaka Komisijai un dalībvalstīm stingri atbalstīt procesu, kurā sociālās ekonomikas dalībnieki tiktu iekļauti sabiedriskajās apspriedēs un pilsoniskajā dialogā;

Sociālā ekonomika kā viens no pamatinstrumentiem Lisabonas mērķu sasniegšanā

18. norāda, ka sociālās ekonomikas uzņēmumi un organizācijas palīdz stiprināt „uzņēmējdarbības garu”, veicina demokrātiskāku uzņēmējdarbību, paredz sociālo atbildību un veicina neaizsargāto iedzīvotāju kategoriju aktīvu sociālo integrāciju;

19. uzsver, ka darba devēji sociālajā ekonomikā ir nozīmīgi reintegrācijas aģenti, un atzinīgi vērtē to centienus izveidot un uzturēt kvalitatīvas, labas, stabilas darbavietas, kā arī investēt darba ņēmējos; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un stiprināt sociālās ekonomikas kā laba darba devēja nozīmi un respektēt tās īpašo statusu;

20. uzsver, ka sociālā ekonomika palīdz koriģēt trīs galvenās darba tirgus nepilnības: bezdarbu, nodarbinātības nestabilitāti un bezdarbnieku sociālo atstumtību un to atstumtību no darbaspēka; turklāt norāda, ka sociālajai ekonomikai ir loma nodarbinātības iespēju uzlabošanā un tā rada darbavietas, kuras parasti netiek pārvietotas, kas veicina Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanu;

21. uzskata, ka valsts atbalsts sociālās ekonomikas uzņēmumiem būtu jāinterpretē kā reāls ieguldījums tādu solidaritātes tīklu izveidē, kuri var stiprināt vietējo kopienu un iestāžu lomu sociālās politikas izstrādē;

22. uzskata, ka attiecībā uz sociālajām problēmām vajadzīgs pārdomu periods, taču pašreizējos apstākļos rīcība ir visvairāk nepieciešama; uzskata, ka vairākums sociālo problēmu būtu jārisina vietējā mērogā, lai ņemtu vērā reālo situāciju un problēmas; uzskata — lai šādas darbības būtu efektīvas, nepieciešami stingri koordinēšanas noteikumi, kas nozīmē valsts iestāžu un sociālās ekonomikas uzņēmumu sadarbības augstu līmeni;

23. norāda — tādēļ, ka sociālās ekonomikas uzņēmumi ir cieši saistīti ar vietējo līmeni, tie var izveidot saiknes starp pilsoņiem un viņu reģionālajām, valsts un Eiropas pārstāvniecības struktūrām, kā arī spēj dot ieguldījumu Eiropas pārvaldībā, kas ir noderīgi sociālajai kohēzijai; ļoti atzinīgi vērtē sociālās ekonomikas uzņēmumu un organizāciju centienus pārgrupēties koordinācijas platformās ES līmenī;

24. norāda, ka sociālajai ekonomikai ir nozīmīga loma Lisabonas stratēģijas ilgtspējīgas izaugsmes un pilnīgas nodarbinātības mērķu sasniegšanā, jo tā pievēršas daudzu darba tirgus nepilnību novēršanai, jo īpaši atbalstot sieviešu nodarbinātību, kā arī izveido un nodrošina sabiedriskos aprūpes pakalpojumus (piemēram, sociālos, veselības un sociālās palīdzības pakalpojumus) papildus sabiedrības ekonomiskās struktūras veidošanai un uzturēšanai, tādējādi palīdzot veicināt vietējo kopienu attīstību un sociālo kohēziju;

25. uzskata, ka Eiropas Savienībai jārīkojas, lai izstrādātu sociālās ekonomikas programmas pamatu, jo tas stiprinātu vietējo un ES konkurētspēju un jauninājumu ieviešanas spēju, ņemot vērā sociālās ekonomikas spēju ieviest stabilitāti kontekstā ar ekonomikas neizbēgami ciklisko attīstību, vajadzības gadījumā pārdalot un no jauna ieguldot peļņu vietējā līmenī, veicinot uzņēmējdarbības kultūru, saistot saimniecisko darbību ar vietējām vajadzībām, atbalstot apdraudētas jomas (piem., amatniecību) un radot sociālo kapitālu;

26. aicina atbildīgās iestādes un šīs nozares uzņēmējus novērtēt un palielināt sieviešu lomu sociālajā ekonomikā gan kvantitatīvi, ņemot vērā lielo sieviešu nodarbinātības līmeni visās nozares jomās, tostarp asociācijās un brīvprātīgajā darbā, gan kvalitatīvi, kā arī saistībā ar organizatoriskajiem darba un pakalpojumu sniegšanas aspektiem; pauž bažas par noturīgo vertikālās integrācijas problēmu, kas pastāv pat sociālajā ekonomikā un ierobežo sieviešu dalību lēmumu pieņemšanā;

27. aicina dalībvalstu valdības, vietējās iestādes un nozares uzņēmējus veicināt un atbalstīt tās iespējamās sinerģijas, kuras sociālās ekonomikas pakalpojumu nozarē varētu radīt šādos pakalpojumos ieinteresētās personas un to lietotāji, paplašinot dalības, apspriežu un kopīgas atbildības apjomu;

28. aicina Komisiju, pārskatot valsts atbalsta politiku, ņemt vērā sociālās ekonomikas realitāti, jo vietējā līmenī strādājošiem maziem uzņēmumiem un organizācijām ir ļoti grūti piekļūt finansējumam, īpaši pašreizējās ekonomiskās un finanšu krīzes laikā; tāpat aicina Komisiju neradīt šķēršļus valstu uzņēmējdarbības tiesībām un fiskālajiem noteikumiem, piemēram, tiem, kas attiecas uz kooperatīviem banku un izplatīšanas nozarē un kuru darbības tiek balstītas uz savstarpīguma principiem, uzņēmuma demokrātiju, līdzekļu nodošanu no paaudzes paaudzē, rezervju nedalāmību, solidaritāti un darba un uzņēmējdarbības ētiku;

29. uzsver, ka daži sociālās ekonomikas uzņēmumi ir mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi, kuriem var nepietikt vajadzīgo resursu darbībai iekšējā tirgū un dalībai valstu un ES programmās, un iesaka nodrošināt konkrētu atbalstu un instrumentus, lai šie uzņēmumi varētu veiksmīgāk piedalīties ES ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes veicināšanā, kā arī uzņēmējdarbības krīzes laikā veicināt iespēju uzņēmumus pārveidot par darba ņēmējiem piederošiem uzņēmumiem;

30. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt programmas, kuras paredzētas potenciālajiem un pašreizējiem sociālajiem uzņēmumiem, piedāvājot finansiālu atbalstu, informāciju, konsultācijas un apmācību, kā arī vienkāršojot dibināšanas procesu (tostarp mīkstinot prasību attiecībā uz sākuma kapitālu uzņēmumiem), lai palīdzētu tiem pielāgoties aizvien globālākai ekonomikai, kuru patlaban ir skārusi finanšu krīze;

31. uzsver, ka sociālās ekonomikas uzņēmumiem ir vairāk grūtību nekā lieliem uzņēmumiem, piemēram, saskaroties ar birokrātijas slogu finansējuma saņemšanai un piekļuvē jaunām tehnoloģijām un informācijai;

32. norāda uz sociālās ekonomikas nozīmi saistībā ar vispārējas nozīmes pakalpojumiem; norāda uz pievienoto vērtību, ko sniedz valsts un privātā sektora integrētie tīkli, kā arī uz risku, ka tos izmanto, piemēram, kā attaisnojumu ārpakalpojumiem valsts iestāžu izmaksu samazināšanai, it sevišķi izmantojot ieguldījumus brīvprātīga darba veidā;

33. mudina Komisiju turpināt dialogu un skaidrošanu darbā ar iesaistītajām pusēm, kā arī turpināt atbalstīt dalībvalstis saistībā ar vispārējas nozīmes pakalpojumiem un vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem un izmantot indikatoru grupu metodi;

Mērķu sasniegšanai nepieciešamie līdzekļi

34. aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas politikas izstrādē tiek ņemti vērā sociālās ekonomikas raksturlielumi (mērķi, vērtības un darba metodes), un it īpaši iekļaut sociālo ekonomiku tās politikas virzienos un stratēģijās, kas paredzētas sociālās jomas, ekonomikas un uzņēmējdarbības attīstībai, īpaši saistībā ar Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu; prasa, lai sociālo ekonomiku nelabvēlīgi ietekmējošos apstākļos tiktu veikti ietekmes novērtējumi, ievērotas sociālās ekonomikas intereses un tām piešķirta prioritāte; turklāt mudina Komisiju atkārtoti apsvērt iespēju izveidot sociālās ekonomikas starpdienestu nodaļu, kura koordinētu attiecīgo ģenerāldirektorātu sadarbību;

35. aicina Komisiju nodrošināt, lai Eiropas mazo un vidējo uzņēmumu novērošanas centrs apsekojumos sistemātiski iekļautu sociālās ekonomikas uzņēmumus un lai tas sagatavotu ieteikumus pasākumiem, kas palīdzētu tiem darboties un pilnveidoties; aicina Komisiju arī veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu sociālās ekonomikas uzņēmumu savstarpējas saiknes un to darbību sekmētu Eiropas Biznesa atbalsta tīkls;

36. aicina dalībvalstis atbalstīt sociālās ekonomikas mazās un vidējās organizācijas ar mērķi samazināt atkarību no dotācijām un veicināt ilgtspējību;

37. mudina Komisiju aicināt sociālās ekonomikas dalībniekus pievienoties pastāvīgām dialoga struktūrām, kā arī piedalīties darba grupās un strādāt kopā ar augsta līmeņa ekspertiem, kas risina jautājumus saistībā ar sociālo ekonomiku; aicina Komisiju piedalīties sociālās ekonomikas pārstāvniecības stiprināšanā reģionu, valsts un Kopienas līmenī, kā arī izveidot tiesisku regulējumu nolūkā veicināt vietējo iestāžu un sociālās ekonomikas uzņēmumu aktīvu partnerību;

38. aicina Komisiju veicināt valsts aģentūru un sociālās ekonomikas pārstāvju dialogu dalībvalstu un Kopienas līmenī un tādējādi sekmēt savstarpēju sapratni un labu praksi;

39. aicina Komisiju atbalstīt Eiropas ideju laboratoriju attiecībā uz kooperatīvām bankām, ko izveidojušas nozares asociācijas, vai citiem finanšu pakalpojumiem, ko varētu izmantot sociālās ekonomikas organizācijas, veicot izpēti par to, kādus rezultātus līdz šim ES ir sasnieguši šie īpašie sociālās ekonomikas veidojumi, jo sevišķi pašreizējās globālās kredītu un finanšu krīzes laikā, kā arī par to, kā tie izvairīsies no turpmāka šāda veida riska;

40. aicina Komisiju izskatīt iespēju atjaunot īpašu budžeta pozīciju sociālajai ekonomikai;

41. aicina izstrādāt programmas, kas veicinās eksperimentus ar jauniem ekonomikas un sociāliem modeļiem, veicināt pētniecības pamatprogrammas, ietverot sociālās ekonomikas jautājumus uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus saskaņā ar Septīto pamatprogrammu, paredzēt izmantot koeficientu, ko piemēro oficiālajiem statistikas datiem, un ieviest instrumentus, lai aprēķinātu gan kvalitatīvo, gan kvantitatīvo ekonomisko izaugsmi;

42. aicina Komisiju un dalībvalstis integrēt sociālo ekonomiku Kopienas un valstu politikā, kā arī ES programmās, kas paredzētas uzņēmumiem pētniecības, jauninājumu, finanšu, reģionālās attīstības un sadarbības attīstības jomā, un atbalstīt sociālās ekonomikas apmācības programmu ieviešanu ES, valstu un vietējiem administratoriem, un nodrošināt sociālās ekonomikas uzņēmumu piekļuvi programmām un darbībām, kas saistītas ar attīstību un ārējiem sakariem;

43. mudina dalībvalstis augstākajā izglītībā, universitāšu un profesionālajā izglītībā paredzēt mācību kursu projektus, kas palielinātu izpratni par sociālo ekonomiku un uzņēmējdarbības iniciatīvām, kuras ir balstītas uz tās vērtībām;

44. aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt prasmju un profesionālisma pilnveidi nozarē, lai paaugstinātu sociālās ekonomikas nozīmi darba tirgus integrācijā;

45. aicina Komisiju izstrādāt Eiropas tiesisko regulējumu, kas dotu iespēju izveidot un uzturēt teritoriālu sociālās ekonomikas un vietējo iestāžu partnerību, kā arī noteikt kritērijus, lai atpazītu un veicinātu sociālo ekonomiku, sekmētu ilgtspējīgu attīstību vietējā mērogā un veicinātu vispārējo interešu ievērošanu;

46. aicina Komisiju censties izveidot nosacījumus, kas atvieglos investīcijas sociālajā ekonomikā, jo īpaši izmantojot investīciju fondus, un garantētu aizdevumu un subsīdiju piešķiršanu;

47. prasa Komisijai veikt atkārtotu vērtējumu

– paziņojumam par kooperatīviem un paziņojumam par Eiropas kooperatīvo sabiedrību, kā šajos paziņojumos noteikts,

– 1997. gada paziņojumam par brīvprātīgo organizāciju un fondu nozīmes palielināšanu Eiropā;

o

o        o

48. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Sociālās aizsardzības komitejai.

(1)      OV L 207, 18.8.2003., 1. lpp. (2)      OV L 207, 18.8.2003., 25. lpp. (3)      OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp. (4)      OV L 198, 26.7.2008., 47. lpp. (5)      OV L 205, 25.7.1994., 481. lpp. (6)      OV L 313, 12.10.1998., 234. lpp. (7)       Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0286. (8)      OV C 102 Ε, 24.4.2008., 321. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0467. (10) OV C 226, 20.7.1998., 66. lpp. (11) OV L 271E, 12.11.2003., 593. lpp. (12) OV L 117, 26.4.2000., 52. lpp. (13) OV C 112, 30.4.2004., 105. lpp. (14) OV C 120, 20.5.2005., 10. lpp. (15) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0131. (16) OV C 305E, 14.12.2006., 141. lpp. (17) OV C 99, 21.4.1992., 40. lpp. (18) OV C 99, 21.4.1992., 1. lpp.

Ievads

Sociālajai ekonomikai ir noteikta loma gan ekonomikā, gan sabiedrībā. Sociālās ekonomikas uzņēmumu uzņēmējdarbības forma atšķiras no kapitāluzņēmumu uzņēmējdarbības formas. Tie ir privāti un no publiskās pārvaldes neatkarīgi uzņēmumi, kas apmierina to biedru vajadzības un prasības, kā arī darbojas vispārējo interešu vārdā. Sociālās ekonomikas spēja inovatīvi apmierināt vēstures gaitā izveidojušās sociālās vajadzības tai ir nodrošinājusi aizvien pieaugošu nozīmi.

Sociālo ekonomiku veido kooperatīvi, savstarpējās sabiedrības, asociācijas un fondi, kā arī citi uzņēmumi un organizācijas, ko vieno sociālās ekonomikas pamatvērtības. Sociālās ekonomikas pamanāmības trūkums skaidrojams ar to, ka tās uzņēmējdarbības veida raksturīgās īpašības ne vienmēr tiek ņemtas vērā.

Sociālās ekonomikas definīcija

Sociālās ekonomikas uzņēmumiem ir raksturīgas šādas vienojošas īpašības un vērtības:

- indivīda un sociālo mērķu prioritāte pār kapitālu,

- solidaritātes un atbildības principu aizstāvība un īstenošana,

- uzņēmuma biedru un vispārējo interešu savienošana,

- uzņēmuma biedru veikta demokrātiska kontrole,

- labprātīga un brīva dalība,

- autonoma darbība un neatkarība no publiskās pārvaldes,

- peļņas pārpalikuma lielākās daļas mobilizēšana, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību, aizstāvētu biedru un vispārējās intereses.

Tomēr sociālā ekonomika ir nepietiekami pārstāvēta institucionālā līmenī un nepietiekami atzīta vai pat nemaz neatzīta un neatbalstīta Eiropas līmenī. Uz sociālo ekonomiku attiecina tādus dažādās valstīs lietotus jēdzienus kā „solidārā ekonomika”, „trešais sektors”, „platforma” vai „trešā sistēma”, un tajā ietilpst darbības, kurām visā Eiropā ir tie paši raksturotāji.

Ziņojuma ieteikumi

1. Eiropas pieeja sociālajai ekonomikai: jēdziena atzīšana

Dažādībai nevajadzētu kavēt īsteni eiropeiskas pieejas veidošanu sociālajai ekonomikai. Pieejas veidošana ir iespējama, nosakot, kāda loma sociālajai ekonomikai var būt Eiropas Savienībā institucionālā kontekstā.

Sociālā ekonomika palīdz sasniegt četrus galvenos ES nodarbinātības politikas mērķus: vairo nodarbinātības iespējas strādājošajiem, veicina „uzņēmējdarbības garu”, it īpaši radot darbavietas vietējā mērogā, uzlabo uzņēmumu un darbinieku spēju pielāgoties, it īpaši modernizējot darba organizāciju, stiprina vienlīdzīgu iespēju politiku, sevišķi attīstot tās politikas jomas, kas ļauj apvienot ģimenes un profesionālo dzīvi. Sociālās ekonomikas uzņēmumi var sabiedrībai sniegt būtisku pievienoto vērtību, piedaloties Eiropas sabiedrības ekonomiskajā izaugsmē, uzlabojot uzņēmējdarbības vides demokrātiskumu, ļaujot līdzdarboties izmantotājiem/biedriem un darbiniekiem un iedzīvinot tādus jēdzienus kā uzņēmuma sociālā atbildība un vietējie pakalpojumi.

Šis sociālās ekonomikas ieguldījums nodarbinātības politikā neietver tikai darbavietu radīšanu. Šīs ekonomikas radītās darbavietas nodrošina darbiniekiem sociālās garantijas, tiesības uz apmācību, profesionālās izaugsmes iespējas un iespējas atbilstošās jomās.

Visbeidzot, sociālo ekonomiku ir svarīgi saistīt ar sociālās kohēzijas un pilsoniski aktīvas sabiedrības mērķiem, ņemot vērā tās saistību ar noteiktu vietu, kā arī lomu aktīvas līdzdalības veicināšanā. Sociālās ekonomikas darbības aktivizē sociālos tīklus, kas kļūst arvien svarīgāki sabiedrībā, kurā pieaug sociālā izolācija un atstumtība.

2. Skaidrs juridiskais statuss: juridiskā atzīšana

Šo sociālās ekonomikas konceptuālo definīciju jāpapildina ar tās sastāvdaļu juridisko atzīšanu. Otrais ziņojuma ieteikums attiecas uz Eiropas statūtu ieviešanu asociācijās, fondos un savstarpējās sabiedrībās.

Lai arī sociālās ekonomikas uzņēmumi bieži tiek atzīti par tādiem pašiem kā kapitāluzņēmumi, to darbību kavē juridisko instrumentu trūkums, kas traucē rīkoties visas Eiropas līmenī, tādējādi tiem nākas saskarties ar negodīgu konkurenci. Eiropas statūti ļautu pārvarēt šo uzņēmējdarbības formu pamanāmības trūkumu, jo tiktu izstrādāti Eiropas un starptautiski tiesību akti.

3. Statistiskā atzīšana

Ziņojuma trešais ieteikums paredz paplašināt statistikas veidošanu attiecībā un sociālo ekonomiku un tās radītajām darbavietām, kā arī veicināt labāku izpratni par valstu pieredzes dažādību sociālās ekonomikas jomā. Šos centienus varētu atbalstīt, izveidojot sociālās ekonomikas uzņēmumu statistikas reģistru katrā ES dalībvalstī, izveidojot satelītkontus sociālās ekonomikas uzņēmumiem atbilstoši institucionālajiem sektoriem un darbības nozarei un nodrošinot šo datu iekļaušanu arī Statistikas biroja sistēmā. Indikatoru grupu metode, kas jau ir izstrādāta, paredz izveidot kritēriju rādītāju sarakstu. Pēc tiem tiek pārbaudīts, vai attiecīgais pasākums vai organizācija kritērijus ir izpildījusi. Šī metode ļauj objektīvi atšķirt sociālās ekonomikas dalībniekus no „klasiskajiem” dalībniekiem.

4. Sociālā ekonomika un sociālais dialogs

Sociālās ekonomikas kā specifiska partnera atzīšana sociālajā dialogā Eiropas līmenī ir vērienīgs izaicinājums. Ar katru dienu sociālā ekonomika aizvien vairāk iezīmējas kā nozīmīgs ekonomiskais un sociālais partneris. Sociālās ekonomikas veidojumu nekavējoša atzīšana Eiropas sektoru sociālajā dialogā ir ziņojuma ceturtais ieteikums.

5. Sociālā ekonomika un tirgi

Dažādie sociālajai ekonomikai piederīgie uzņēmumi un organizācijas sastopas ar izaicinājumu savās rīcības programmās integrēt efektīvus ražošanas procesus un sociālās labklājības mērķus. Sociālās ekonomikas dalībniekus nepieciešams stimulēt, lai tie ieviestu uz konkurenci aizvien vairāk vērstajām jaunajām tirgus prasībām atbilstošas stratēģijas, kas ļautu arī vairot uzņēmuma biedru labklājību, apmierinot vispārējo interešu vajadzības un uzlabojot sociālo kohēziju.

Šajās konkurences stratēģijās liela nozīme jāpievērš uzņēmumu tīklu un savienību veidošanai, kā arī īpašu veidu meklēšanai, kā šiem uzņēmumiem finansēt preču un pakalpojumu jauninājumus vai veicināt apmācības programmas un attīstīt prasmes darboties sociālajā ekonomikā.

6. Pieredzes apmaiņa vietējā, valsts un Eiropas līmenī

Sociālā ekonomika biežāk ir aktīva lokāli un reģionā. Liela daļa inovatīvāko organizāciju ir mazas un darbojas vietējā mērogā. Tādējādi pastāv risks, ka šo organizāciju pieredze tiek nodota tālāk lēni un ar grūtībām. Tāpēc ir svarīgi stimulēt pieredzes apmaiņu valsts un Eiropas līmenī ar atbilstošu finansējumu, kā arī koordinēt sociālekonomisko jauninājumu fonda izveidošanu, kas ļautu atbalstīt inovatīvākos sociālās ekonomikas projektus.

7. Sociālā ekonomika un Eiropas sociālais modelis

Dalībvalstīm un Eiropas Komisijai konkrētāk jāapņemas nodrošināt, lai sociālā ekonomika nebūtu tikai efektīvs instruments atsevišķu mērķu sasniegšanai sabiedrības politikas jomā. Sociālā ekonomika ir arī pašmērķis, tā ir nepieciešama, lai konsolidētu Eiropas sociālā modeļa vērtības. Sociālo ekonomiku pārstāvošajās organizācijas turpmāk jāiedrošina un tām jāļauj iesniegt priekšlikumus sociālās politikas jomā.

8. Rezultātu novērtēšana

Pēdējais ziņojuma ieteikums attiecas uz pētniecības programmas veicināšanu Eiropas līmenī, lai izpētītu sociālās ekonomikas visu darbību, ko nav iespējams citiem pakalpojumiem, kurus sniedz privātais sektors vai valsts iestādes. Ir svarīgi, lai sociālās ekonomikas veidojumi netiktu vērtēti, vadoties tikai no tādiem ierobežotiem kritērijiem kā „nodarbināto cilvēku skaits” vai „sasniegtais pašfinansējuma līmenis”, un ir svarīgi izmantot indikatoru grupu metodi.

Intereses pieaugums par sociālo ekonomiku skaidrojams ar apzināšanos, ka tradicionālais privātais sektors un valsts sektors nespēj atrisināt dažas mūsdienu problēmas, piemēram, bezdarbu, bet tas saistīts arī ar vispārējas nozīmes pakalpojumu kvalitāti un kvantitāti.

IEROSINĀJUMI

Ekonomikas un monetārā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver, ka sociālajai ekonomikai ir nozīmīga loma Lisabonā noteikto ilgtspējīgas izaugsmes un pilnīgas nodarbinātības mērķu sasniegšanā, jo tā pievēršas daudzu darba tirgus nepilnību novēršanai, jo īpaši atbalstot sieviešu nodarbinātību, rada un nodrošina labklājību un “tiešos pakalpojumus” (piemēram, sociālos, veselības aprūpes un sociālās drošības pakalpojumus), kā arī izveido un uztur sociālo un ekonomisko struktūru, sniedzot ieguldījumu vietējā attīstībā un sociālajā kohēzijā;

2.  uzskata, ka sociālā ekonomika gan simboliskā, gan sasniegto rezultātu ziņā ir nozīmīgs līdzeklis industriālās un ekonomiskās demokrātijas stiprināšanai;

3.  uzskata, ka Eiropas Savienībai jārīkojas, lai izstrādātu sociālās ekonomikas programmas pamatu, jo tas stiprinātu vietējo un ES konkurētspēju un jauninājumu ieviešanas spēju, ņemot vērā sociālās ekonomikas spēju ieviest stabilitāti kontekstā ar ekonomikas neizbēgami ciklisko attīstību, vajadzības gadījumā pārdalot un no jauna ieguldot peļņu vietējā līmenī, veicinot uzņēmējdarbības kultūru, saistot saimniecisko darbību ar vietējām vajadzībām, atbalstot apdraudētas jomas (piem., amatniecību) un radot sociālo kapitālu;

4.  uzsver sociālās ekonomikas nozīmi saistībā ar vispārējas nozīmes pakalpojumiem un īpaši atzīmē gan pievienoto vērtību, ko rada privāto un publisko integrēto tīklu izveide, gan risku, ka tos izmanto kā attaisnojumu ārpakalpojumiem valsts iestāžu izmaksu samazināšanai, tostarp izmantojot brīvprātīgo nozares pakalpojumus;

5.  aicina Komisiju integrēt sociālo ekonomiku arī citos politikas virzienos un stratēģijās, kas paredzētas sociālās jomas, ekonomikas un uzņēmējdarbības attīstībai, it īpaši saistībā ar tiesību aktu par mazajiem uzņēmumiem, jo mazie un vidējie uzņēmumi un vispārējās nozīmes pakalpojumu sniedzēji varētu būt īpaši ieinteresēti sociālās ekonomikas struktūrās, kas nodrošina sociālas un ekonomiskas darbības; tādēļ aicina Komisiju atkārtoti apsvērt iespēju atjaunot sociālās ekonomikas nodaļu;

6.  aicina atbildīgās iestādes un šīs nozares uzņēmējus novērtēt un palielināt sieviešu lomu sociālajā ekonomikā gan kvantitatīvi, ņemot vērā lielo sieviešu nodarbinātības līmeni visās nozares jomās, tostarp asociācijās un brīvprātīgajā darbā, gan kvalitatīvi, kā arī saistībā ar organizatoriskajiem darba un pakalpojumu sniegšanas aspektiem; pauž bažas par noturīgo vertikālās integrācijas problēmu, kas pastāv pat sociālajā ekonomikā un ierobežo sieviešu dalību lēmumu pieņemšanā;

7.  aicina dalībvalstu valdības, vietējās iestādes un nozares uzņēmējus veicināt un atbalstīt tās iespējamās sinerģijas, kuras sociālās ekonomikas pakalpojumu nozarē varētu radīt šādos pakalpojumos ieinteresētās personas un to lietotāji, paplašinot dalības, apspriežu un kopīgas atbildības apjomu;

8.  prasa, lai dalībvalstis augstākajā izglītībā, universitāšu un profesionālajā izglītībā paredz mācību kursu projektus, kas palielinātu izpratni par sociālo ekonomiku un uzņēmējdarbības iniciatīvām, kuras ir balstītas uz tās vērtībām;

9.  uzskata, ka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm tiesību aktos un politikas virzienos ir jāatzīst sociālā ekonomika un tās ieinteresētās personas — kooperatīvi, savstarpējās sabiedrības, apvienības un fondi; iesaka šajos pasākumos iekļaut viegli pieejamus kredītus un nodokļu atvieglojumus, mikrokredītu attīstību, Eiropas apvienību, fondu un savstarpējo sabiedrību statūtu izveidi, kā arī pielāgotu ES finansējumu un veicināšanas pasākumus, ar ko labāk atbalstīt sociālās ekonomikas organizācijas, kuras darbojas tirgus sektorā un ārpus tā un kuru izveidošanas mērķis ir sociālā lietderība;

10. uzskata, ka, izslēdzot no Komisijas darba kārtības priekšlikumus par Eiropas savstarpējo sabiedrību statūtiem un par Eiropas apvienību statūtiem, ir radīts ievērojams šķērslis šo Eiropas uzņēmuma veidu attīstībai Eiropas Savienībā, un tādēļ prasa Komisijai pārskatīt darba kārtību;

11. prasa Komisijai izveidot Eiropas ideju laboratoriju attiecībā uz kooperatīvām bankām vai citiem finanšu pakalpojumiem, kas ir saistīti ar sociālās ekonomikas organizācijām, lai veiktu pētījumu par konkrēto sociālās ekonomikas organizāciju līdz šim sasniegtajiem rezultātiem ES līmenī, jo īpaši pašreizējās globālās kredītu un finanšu krīzes laikā, un to, kā tās izvairīsies no turpmāka riska šajā sakarībā;

12. aicina Komisiju, pārskatot valsts atbalsta politiku, ņemt vērā sociālās ekonomikas realitāti, jo vietējā līmenī strādājošiem maziem uzņēmumiem un organizācijām ir ļoti grūti piekļūt finansējumam, īpaši pašreizējās ekonomiskās un finanšu krīzes laikā; tāpat aicina Komisiju neradīt šķēršļus valstu uzņēmējdarbības tiesībām un fiskālajiem noteikumiem, piemēram, tiem, kas attiecas uz kooperatīviem, kuri darbojas banku sektorā un izplatīšanas nozarē un kuru darbības pamatojas uz savstarpīguma principiem, uzņēmuma demokrātiju, līdzekļu nodošanu no paaudzes paaudzē, rezervju nedalāmību, solidaritāti un darba un uzņēmējdarbības ētiku.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS