ZIŅOJUMS par valstu energoefektivitātes rīcības plānu īstenošanas uzraudzību — pirmais novērtējums

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

PASKAIDROJUMS

Reģionālās attīstības komitejaS ATZINUMS (5.12.2008)

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

27.1.2009 - (2008/2214(INI))

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja
Referents: András Gyürk

Procedūra : 2008/2214(INI)

Dokumenta lietošanas cikls sēdē

Dokumenta lietošanas cikls :

A6-0030/2009

Iesniegtie teksti :

A6-0030/2009

Debates :

Balsojumi :

PV 19/02/2009 - 5.9
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2009)0064

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PASKAIDROJUMS
Reģionālās attīstības komitejaS ATZINUMS
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

par valstu energoefektivitātes rīcības plānu īstenošanas uzraudzību — pirmais novērtējums

(2008/2214(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Padomes 1998. gada 7. decembra rezolūciju par energoefektivitāti Eiropas Kopienā[1],

– ņemot vērā Komisijas 2006. gada 19. oktobra paziņojumu „Energoefektivitātes rīcības plāns. Potenciāla izmantošana” (COM(2006)0545),

– ņemot vērā iepriekšminētajam Komisijas paziņojumam pievienotos Komisijas darba dokumentus, proti, rīcības plāna analīzi (SEC(2006)1173), rīcības plāna ietekmes novērtējumu (SEC(2006)1174) un tā kopsavilkumu (SEC(2006)1175),

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Enerģētikas politika Eiropai” (COM(2007)0001),

– ņemot vērā Eiropadomes prezidentvalsts 2007. gada 8. un 9. marta secinājumus par Eiropadomes pieņemto Eiropadomes rīcības plānu (2007.–2009. gadam) „Enerģētikas politika Eiropai” (7224/1/07),

– ņemot vērā Padomes 1992. gada 22. septembra Direktīvu 92/75/EEK par sadzīves tehnikas enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm[2],

– ņemot vēra Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 16. decembra Direktīvu 2002/91/EK par ēku energoefektivitāti[3],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Direktīvu 2004/8/EK par tādas koģenerācijas veicināšanu, kas balstīta uz lietderīgā siltuma pieprasījumu iekšējā enerģijas tirgū, un ar kuru groza Direktīvu 92/42/EEK[4],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 6. jūlija Direktīvu 2005/32/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības attiecībā uz enerģiju patērējošiem ražojumiem[5],

– ņemot vēra Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvu 2006/32/EK par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem[6],

– ņemot vērā Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu 2006/1005/EK par Amerikas Savienoto Valstu valdības un Eiropas Kopienas nolīgumu par biroja iekārtu energoefektivitātes marķēšanas programmu koordinēšanu[7],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes regulas priekšlikumu par biroja iekārtu energoefektivitātes marķēšanas programmu (COM(2006)0576),

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 24. oktobra Lēmumu Nr. 1639/2006/EK, ar ko izveido konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu (2007. līdz 2013. gads)[8], un jo īpaši tā II sadaļas III nodaļu, kas attiecas uz programmu „Saprātīga enerģija Eiropai”,

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu Nr. 1982/2006/EK par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007. līdz 2013. gads)[9],

– ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par energoefektivitāti vai kā ar ierobežotiem resursiem sasniegt labāku rezultātu — Zaļā grāmata[10],

– ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 14. decembra rezolūciju par Eiropas stratēģiju ilgtspējīgai, konkurētspējīgai un drošai enerģijai — Zaļā grāmata[11],

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu par pirmo novērtējumu, kas sniegts par valstu energoefektivitātes rīcības plāniem, kuri noteikti Direktīvā 2006/32/EK par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem (COM(2008)11),

– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu un veicināšanu (COM(2008)0019),

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Energoefektivitāte: kā sasniegt plānotos 20 %” (COM(2008)0772),

– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

– ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A6-0030/2009),

A. tā kā efektivitātes trūkuma dēļ Eiropas Savienība nelietderīgi izmanto vairāk nekā 20 % enerģijas un, ja tiktu sasniegts mērķis par 20 % enerģijas ietaupīšanu, ES primārās enerģijas patēriņš būtu par 400 Mtne (miljons tonnu naftas ekvivalenta) mazāks un CO₂ emisijas samazinātos par aptuveni 800 Mt;

B. tā kā enerģijas patēriņš un dalībvalstu izmantotā enerģija, kas galvenokārt ir iegūta no tradicionālajiem enerģijas avotiem, joprojām ir galvenais siltumnīcefekta gāzu emisiju avots Eiropas Savienībā;

C. tā kā enerģijas avotu imports ES saistās ar aizvien lielāku risku attiecībā uz piegādes drošību un atkarību no tās;

D. tā kā ekonomikas attīstību varētu veicināt tas, ka finanšu krīzes vai recesijas laikā, kā arī naftas cenu svārstību un neparedzamības periodā ir vairāk stimulu ieguldīt energoefektivitātē;

E. tā kā enerģijas cenu pieaugums var kļūt par vienu no galvenajiem nabadzības iemesliem; tā kā energoefektivitātes uzlabošana ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā samazināt trūkumcietēju neaizsargātību;

F. tā kā energoefektivitātes uzlabošana ir visrentablākais paņēmiens, kā ES īstenot saistības, ko tā uzņēmusies emisiju samazināšanas un atjaunojamās enerģijas izmantošanas jomā;

G. tā kā energoefektivitātes uzlabošana un tās iespēju izmantošana ir dalībvalstu kopīgajās interesēs; tā kā dalībvalstīm būtu ieteicams piemērot dažādus pasākumus atkarībā no to ekonomiskajām un klimatiskajām iezīmēm;

H. tā kā ar energoefektivitātes pasākumiem var sasniegt vēlamo rezultātu vienīgi tad, ja tos piemēro visu nozaru politikai;

I. tā kā, ņemot vērā, ka vairākas dalībvalstis nav iesniegušas energoefektivitātes rīcības plānus, Komisijai ir jāveic pasākumi, lai mudinātu vairāk dalībvalstu īstenot šajā jomā pieņemtos lēmumus;

J. tā kā starptautiskā ekonomikas krīze un aizvien nepastāvīgākās enerģijas avotu cenas palielina energoefektivitātes vērtību, kas var ievērojami uzlabot Eiropas uzņēmumu starptautisko konkurētspēju;

K. tā kā saskaņā ar Komisijas paziņojumu „Energoefektivitāte: kā sasniegt plānotos 20 %” pastāv reāli draudi, ka 2020. gadam izvirzītais energoefektivitātes mērķis netiks sasniegts,

L. tā kā saskaņā ar priekšlikumu direktīvai par atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas veicināšanu dalībvalstīm ir jāveicina un jāsekmē energoefektivitāte un energotaupība, lai vieglāk varētu sasniegt mērķi par atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas apjomu;

M. tā kā dzīvošanai paredzētajās ēkās iespējams ietaupīt aptuveni 27 % enerģijas;

N. tā kā ne ES, ne dalībvalstu līmenī joprojām nav noteikti juridiski saistoši energoefektivitātes mērķi;

O. tā kā acīmredzami trūkst spējas īstenot energoefektivitātes projektus,

1. atzinīgi vērtē dalībvalstu izstrādātos rīcības plānus; tomēr vienlaicīgi pauž bažas, ka novēlota iesniegšana un vairāku dalībvalstu rīcības plānu saturs norāda uz trūkumiem, kas var apdraudēt ES energoefektivitātes un klimata aizsardzības plānu sasniegšanu; uzsver, ka šobrīd ir jākoncentrējas uz energoefektivitātes pasākumu efektīvu īstenošanu, tostarp paraugprakses un sinerģiju izstrādi, un tiešo patērētāju labāku informēšanu un konsultēšanu par energoefektivitātes jautājumiem;

2. uzskata, ka ir pienācis brīdis rīcības plānu 2009. gada pārskata ietvaros detalizēti izvērtēt to, cik lielā mērā tiesību akti un rīcības plāni aptver visas enerģijas taupīšanas iespējas, kā arī Komisijas, dalībvalstu, reģionālo un vietējo iestāžu pienākumu sadali īstenošanas un izpildes jomā ;

3. mudina Komisiju noteikt energoefektivitāti un energotaupību par Eiropas enerģētikas politikas pamatelementiem; atzinīgi vērtē iepriekšminētajā paziņojumā „Energoefektivitāte: kā sasniegt plānotos 20 %” Komisijas pausto apņemšanos izstrādāt pārskatītu ES rīcības plānu energoefektivitātes jomā; aicina Komisiju novērtējumā, kas tai jāsagatavo par Kopienas panākumiem energoefektivitātes mērķa sasniegšanā, ievērojot Direktīvu Nr. .../2009/EK par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas jomā, padarīt juridiski saistošu mērķi līdz 2020. gadam par 20 % palielināt energoefektivitāti;

4. atzinīgi vērtē Komisijas cilvēkresursu palielināšanu energoefektivitātes jomā, kas, lai gan nav pietiekama, lai sistēma pilnībā darbotos, ir paātrinājusi likumdošanas priekšlikumu sagatavošanu, piemēram, ekoproduktu dizaina, ēku energoefektivitātes un energoefektivitātes marķēšanas, transporta nozares un gala lietotāju iekārtu jomā; uzsver, ka šajās jomās vēl joprojām ir nepieciešami tiesību akti;

5. uzskata, ka Direktīva 2006/32/EK ir labs tiesiskais regulējums; vienlaicīgi norāda, ka šīs direktīvas piemērošana ir ierobežota līdz 2016. gadam un ka jebkurā gadījumā tās mērķi ir pārāk piezemēti, lai līdz 2020. gadam vismaz par 20 % uzlabotu energoefektivitāti, tādēļ to aicina pārskatīt 2012. gadā, pamatojoties uz dalībvalstu pieredzes visaptverošu izpēti;

6. atzinīgi vērtē faktu, ka vairākās valstīs enerģijas piegādātāji un profesionālās apvienības, pamatojoties uz šo direktīvu, ir uzsākušas savu viedās uzskaites sistēmu uzlabošanu un koordinēšanu; tomēr norāda, ka, izmantojot pašreizējo tiesisko regulējumu, ir maz ticams, ka viedos skaitītājus izmantos mājsaimniecībās; tāpēc atbalsta viedo skaitītāju obligātu uzstādīšanu visās ēkās 10 gadu laikā pēc tam, kad būs stājusies spēkā jaunā direktīva, ar ko groza Direktīvu 2003/54/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu; mudina Komisiju stingrāk piemērot Direktīvas 2006/32/EK 13. panta noteikumus, lai veicinātu viedo uzskaites sistēmu ieviešanu;

7. uzskata, ka Komisijai jāatbalsta viedās uzskates sistēmu obligāta ieviešana un jāizstrādā vispusīgs pētījums par dalībvalstu pieredzi šajā jomā; uzskata, ka turpmākajos noteikumos būtu jāparedz prasība patērētāju mājās reizē ar uzskaites sistēmu uzstādīt arī nolasāmus displejus un ka Komisijai būtu jāpievērš uzmanība arī noteikumiem par uzskaties sistēmu savietojamību un datu pārraidi, diferencētiem tarifiem un mikroražošanu;

8. uzskata, ka ir jāatbalsta noteikumi, kas pastiprina valsts sektora parauga lomu; uzskata, ka, ņemot vērā pieaugošās enerģijas cenas, ir jānosaka energoefektivitātes kritēriji valsts sektora iestāžu publiskā iepirkuma procedūrām;

9. atzīst, ka ēku energoefektivitātes uzlabošanai ir milzīgs potenciāls siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā un cīņā ar klimata pārmaiņām gan attiecībā uz pielāgošanos, gan klimata pārmaiņu cēloņu novēršanu;

10. mudina dalībvalstis vērā ņemamā apjomā izmantot alternatīvos atjaunojamos enerģijas avotus, piemēram, vēju, biomasu, biodegvielu, kā arī, ja iespējams, viļņu un plūdmaiņu enerģiju;

11. atzinīgi vērtē Komisijas gatavošanos paplašināt direktīvu par ēku energoefektivitāti un ēku ar zemu enerģijas intensitāti un nulles emisijām standartizēšanu, un aicina pieņemt ES mēroga prasības par „pozitīvās enerģijas” ēkām, jo tas var samazināt tiešo lietotāju izmaksas; mudina noteikt precīzu standartizēšanas grafiku un minimālo atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas apjomu gan jaunajām, gan jau esošajām ēkām;

12. uzsver, ka dzīvošanai paredzētās ēkas ir viena no tām jomā, kurā enerģiju izmanto visnelietderīgāk, un tāpēc mudina gan dalībvalstu, gan Kopienas līmenī palielināt finansiālo atbalstu ēku energoefektivitātes veicināšanai un, Komisijai pārskatot rīcības plānus, pastāvošos finanšu stimulus pielāgot valsts rīcību plānos noteiktajām saistībām;

13. mudina īpaši dalībvalstis un reģionus izmantot struktūrfondus tematisku tīklu veidošanai savās teritorijās atbilstīgi saskaņotajai rīcībai, kas paredzēta 2008. gada darba programmā „Saprātīga enerģijas nodrošināšana Eiropai”, lai tādējādi gūtu informāciju par citu ES reģionu praksi attiecībā uz enerģijas efektīvu izmantošanu un apmainītos ar zināšanām un pieredzi šajā jomā;

14. uzsver, ka valstu rīcības plānos minētajā enerģētikas politikā attiecībā uz mājokļu nozari par prioritāti būtu jānosaka to mājokļu kvalitātes uzlabošana, kuros mitinās personas ar zemiem ienākumiem, ņemot vērā to, ka neparedzamās degvielas cenas būtiski pasliktinās šo mājsaimniecību ekonomisko stāvokli un var radīt nopietnas sociālās problēmas;

15. atzinīgi vērtē to, ka pašlaik atbilstoši grafikam tiek izstrādāti tiesību aktu papildinājumi ar noteikumiem par iekārtu marķēšanu un minimālo energoefektivitāti attiecībā uz rīcības plāniem un ekodizaina un marķēšanas pamatdirektīvu; uzskata, ka ir svarīgi paplašināt to iekārtu sarakstu, uz kurām attiecas attiecīgie tiesību akti, un uzraudzīt lietotāju ieradumus;

16. iesaka Komisijai izskatīt iespēju regulēt ārējos strāvas avotus, pie kuriem pieslēgtas dažādas ierīces, lai tādējādi samazinātu nodroses režīma izmantošanu; aicina Komisiju saskaņā ar Ekodizaina direktīvas (2005/32/EK) noteikumiem nodrošināt, lai attiecībā uz energoefektivitātes sekām šajos noteikumos iekļautu visu ražojuma izmantošanas ciklu; šajā sakarā aicina šo direktīvu papildināt ar noteikumiem par visu ražojuma izmantošanas ciklu, ražojumatbildību un labošanas iespējām;

17. uzskata, ka ir svarīgi, lai energoefektivitātes palielināšanā tiktu iesaistīti arī uzņēmumi, uz kuriem neattiecas Eiropas emisiju tirdzniecības sistēma, jo īpaši gadījumos, kad slēptās izmaksas vai citas grūtības apdraud energoefektivitātes panākšanu tirgū; uzskata — lai sasniegtu šādu energoefektivitāti, papildus ekodizaina paplašināšanai ir jāievieš „balto apliecību” sistēma; uzskata — lai tas būtu iespējams, Komisijai pēc iespējas ātrāk jāpabeidz attiecīgās pārbaudes; atzīmē, ka energoefektivitātei var būt izšķiroša nozīme, palīdzot dalībvalstīm sasniegt obligātos mērķus par pienākumu sadali; uzsver īpašo rentabilitātes palielināšanas potenciālu, uzlabojot ēku energoefektivitāti;

18. atzinīgi vērtē Regulu 2008/xx/EK par noteikumiem attiecībā uz vieglo automobiļu oglekļa dioksīda emisijām un jaunu tiesību aktu apspriešanu, lai uzlabotu automobiļu specifisko energoefektivitāti; uzsver, ka rūpniecības nozares noteiktības labad ir svarīgi pēc iespējas drīzāk noteikt stingrākus turpmāko emisiju mērķus; pauž nožēlu, ka vēl nav apstiprināts Parlamenta aicinājums noteikt 95 g CO₂ ierobežojumu 2020. gadam; tomēr ar bažām atzīmē, ka ar jaunajiem tiesību aktiem nebūs kompensēts pieaugošais enerģijas pieprasījums transporta nozarei;

19. atzinīgi vērtē to, ka ir izstrādāta Zaļā grāmata par pilsētu mobilitāti (COM(2007)0551), tomēr atzīmē, ka efektivitātes potenciālu nevar izmantot, ja nav īpašu kvantitatīvu noteikumu; aicina Komisiju izvērtēt, kā energoefektīvas pilsētu mobilitātes veicināšana un sabiedriskā transporta attīstīšana varētu iegūt nozīmīgāku lomu struktūrpolitikā un kohēzijas politikā un kā mobilitātes efektivitātei varētu piešķirt lielāku nozīmi Kopienas līdzfinansēšanas projektu nosacījumu sistēmā;

20. uzsver, ka informācijas un komunikācijas līdzekļu izplatība ir ļāvusi piemērot ceļa nodevas iekasēšanas metodes kravu autotransportam ne tikai ātrgaitas ceļu tīklos; mudina apzināt iespējas izstrādāt vienotas uzraudzības tiesību aktus iekšējam tirgum;

21. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par efektīvas koģenerācijas veicināšanu, tomēr konstatē, ka šīs tehnoloģijas veicināšanai var būt nozīme tad, ja tā efektīvi palīdz nodrošināt lietderīgā siltuma prasības; atzīmē, ka centralizētās siltumapgādes sistēmās tīkla efektivitātei ir tikpat liela nozīme kā patērētāja izmantoto iekārtu efektivitātei; uzskata, ka turpmāk, sadalot struktūrfondu līdzekļus, ievērojami lielāka nozīme ir jāpiešķir pašreizējo centralizētās siltumapgādes sistēmu tīkla efektivitātei;

22. joprojām uzskata, ka atsevišķu nozaru politika ir pretrunā Eiropas Savienības centieniem panākt energoefektivitāti; uzskata, ka tas pats attiecas uz pašreizējo strukturālā un kohēzijas atbalsta struktūru;

23. uzskata, ka MVU ir liela nozīme energoefektivitātes uzlabošanā, bet tie nespēj līdzvērtīgi ievērot tiesību aktus vai jaunos standartus enerģētikas nozarē; tādēļ uzskata, ka struktūrām, ko izveidos saskaņā ar Mazās uzņēmējdarbības aktu, jāveic arī MVU informēšana un saziņa ar tiem energoefektivitātes jomā;

24. aicina dalībvalstis izvirzīt vērienīgākus mērķus un padarīt savus valsts energoefektivitātes rīcības plānus (VEERP) par praktisku līdzekli, ar ko sasniegt ne tikai Direktīvā 2006/32/EK paredzētos energoefektivitātes mērķus, bet arī savus plašākos ilgāka termiņa mērķus, jo īpaši mērķi līdz 2020. gadam uzlabot energoefektivitāti vismaz par 20 %, un sasniegt saistošos valstu mērķus par pienākumu sadali attiecībā uz emisiju samazināšanu;

25. aicina dalībvalstis izvirzīt stingrāku mērķi, kas pārsniedz Direktīvā 2006/32/EK noteikto minimālo infikatīvo enerģijas ietaupījuma mērķi — 9 % līdz 2016. gadam, un noteikt skaidrus starpposma mērķus, lai sasniegtu galīgo mērķi;

26. uzskata, ka ir svarīgi valstu rīcības plānos formulēt reālus un atbilstīgus saistošus mērķus, kā arī precizēt, kādi pasākumi jāīsteno, lai nodrošinātu šo mērķu sasniegšanu;

27. uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi valstu rīcības plānus pielāgou ģeogrāfiskajam stāvoklim, klimatam, ekonomikas struktūrai un patērētāju īpatnībām, kas dažādos reģionos var būtiski atšķirties;

28. uzsver enerģētikas un teritoriālās kohēzijas saistību, uz ko norādīts Komisijas Zaļajā grāmatā par teritoriālo kohēziju (COM(2008)0616) un kas var izpausties kā energoefektivitātes pasākumu pozitīva ietekme uz ilgtspējīgu attīstību un energoapgādes drošību, kā arī uzsver, cik svarīga ir labi izstrādāta teritoriālā stratēģija un ilgtermiņa risinājumu izstrāde visiem reģioniem;

29. uzskata, ka valstu rīcības plānos jāparedz tādu energoefektivitātes mērķu sasniegšana, kuri noteikti atkarībā no rentabilitātes, un jāgarantē valsts atbalsta pievienotā vērtība;

30. aicina dalībvalstis savās pašreizējās struktūrās, kas nodrošina saziņu starp valsts aģentūrām un sabiedrību, iekļaut informāciju par energoefektivitāti, paraugpraksi šajās jomās un patērētāju tiesībām enerģētikas un klimata nozarē;

31. uzskata, ka ir ļoti svarīgi — atšķirībā no vairāku dalībvalstu pašreizējās prakses — valstu rīcības plānos paredzēt vietējo un reģionālo pašvaldību, sabiedrisko organizāciju un ekonomisko partneru būtisku iesaistīšanu, lai nodrošinātu labāku īstenošanu pamatlīmenī;

32. uzskata, ka ir svarīgi valstu rīcības plānos īpašu uzmanību pievērst enerģijas cenu paaugstināšanās izraisītai nabadzībai un garantēt pietiekamu aizsardzību personām, kas dzīvo uz nabadzības robežas; uzskata, ka energoefektivitātes un informētības uzlabošana ir ļoti svarīgs un steidzams pasākums;

33. uzsver, cik svarīgi ir tas, lai dalībvalstis savos VEERP iekļautu atbilstīgus enerģijas taupīšanas finanšu instrumentus, kā tas prasīts Direktīvas 2006/32/EK 9. pantā; uzskata, ka šie finanšu instrumenti ir jāizstrādā, lai pārvarētu zināmos energoefektivitātes uzlabošanas šķēršļus, piemēram, izmaksu un ieguvumu sadali starp īpašnieku un īrnieku un to, ka ir vajadzīgs ilgāks laiks, kamēr atmaksājas vecāku un grūtāk pārveidojamu īpašumu pielāgošana pašreizējiem energoefektivitātes standartiem;

34. uzskata, ka valstu rīcības plānos īpaši jāuzsver, kā valdība plāno veicināt un atbalstīt MVU ieguldījumus energoefektivitātes jomā; tādēļ uzsver, ka šie ieguldījumi ir īpaši jāņem vērā valstu rīcības plānu izstrādē;

35. ar nožēlu atzīmē, ka lielākajā daļā dalībvalstu energoefektivitātes projektiem piešķirtais finansējums arvien vēl ir nepietiekams un, to piešķirot, nav pietiekami ņemtas vērā reģionālās atšķirības; aicina dalībvalstis un reģionus pievērst uzmanību tam, kā tiek īstenotas valsts attiecīgās darbības programmas par novatoriskiem pasākumiem, lai izstrādātu izmaksu ziņā lietderīgus energoefektivitātes risinājumus;

36. uzsver, ka šie pasākumi tagad ir efektīvi jāīsteno, tostarp jāizstrādā paraugprakse un sinerģijas un jāorganizē informācijas apmaiņa un koordinācija starp dažādajiem un izkliedētajiem energoefektivitātes nozares dalībniekiem;

37. uzsver, ka otrajos valstu rīcības plānos 2011. gadā ir jānosaka vispusīgākas un skaidrākas saistības, lai tirgus dalībniekiem radītu labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi un prognozējamus ieguldījumu nosacījumus;

38. uzsver, ka vairāk jāiesaistās ar valsts pasākumiem atbalstītam privātajam sektoram, investējot līdzekļus jaunās, ilgtspējīgās energotehnoloģijās un pilnveidojot tās, tajā pašā laikā īstenojot inovatīvus pasākumus, lai sekmētu vairāk uz energoefektivitāti vērstu pieeju;

39. uzsver ES valsts iestāžu stratēģisko nozīmi, īpaši reģionālā un vietējā līmenī, lai labāk īstenotu energoefektivitātes iniciatīvām nepieciešamo institucionālo atbalstu, kā paredzēts Direktīvā 2006/32/EK; iesaka pastiprināt detalizētas informatīvās un izglītojošās kampaņas, piemēram, izmantojot viegli saprotamu energoefektivitātes marķējumu, kā arī ar enerģētiku saistītas izmēģinājuma iniciatīvas un mācības to reģionālo un vietējo varas iestāžu teritorijās, kuru mērķis ir paaugstināt pilsoņu informētību un mainīt viņu attieksmi;

40. aicina dalībvalstis veidot informatīvās kampaņas par ilgtermiņa energoefektivitāti, galveno uzmanību pievēršot energoefektivitātei gan sabiedriskajās, gan privātajās ēkās un arī pārliecinot sabiedrību, ka energoefektivitāte var dot reālu ietaupījumu;

41. aicina Komisiju izplatīt visu pirmās kārtas plānu detalizētu analīzi, lai būtu pilnībā zināmi iemesli, kāpēc rīcības plāni iesniegti ar nokavēšanos, un veikt stingrus pasākumus turpmāko kavējumu un nolaidību novēršanai;

42. aicina Komisiju Kopienas un dalībvalstu mērogā izvērtēt katras nozares politikas atbilstību energoefektivitātes mērķiem; šajā sakarībā noteikti ir detalizēti jāpārskata Kopienas atbalsta shēmas,

43. aicina Komisiju ievērojami palielināt struktūrfondu un Kohēzijas fonda finansējuma īpatsvaru, kas jau esošu māju energoefektivitātes uzlabošanai paredzēts saskaņā ar 7. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulā (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu[12], un prasīt dalībvalstīm šo iespēju pilnībā izmantot;

44. mudina dalībvalstis un reģionus jo īpaši izmantot struktūrfondus tematisku tīklu veidošanai savās teritorijās atbilstīgi saskaņotajai rīcībai, kas paredzēta 2008. gada darba programmā „Saprātīga enerģijas nodrošināšana Eiropai”, lai tādējādi gūtu informāciju par citu ES reģionu praksi attiecībā uz enerģijas efektīvu izmantošanu un apmainītos ar zināšanām un pieredzi šajā jomā;

45. aicina Komisiju nākamajā struktūrfondu plānošanas laikposmā atbalstīt energoefektivitātes mērķus, pastiprināt ar šiem mērķiem saistītos prioritāšu kritērijus un atbalstīt konkrētu enerģijas taupīšanas un efektīvas izmantošanas pasākumu un tehnoloģiju īstenošanu, tostarp veicinot partnerību tādos projektos kā ēku atjaunošana, ielu apgaismojuma modernizēšana un videi labvēlīgs transports, pilsētu siltumapgādes, siltuma un elektroenerģijas ražošanas iekārtu modernizēšana;

46. aicina Komisiju pieņemt vajadzīgos pasākumus, lai dalībvalstis būtu institucionāli spējīgas izstrādāt un īstenot efektīvus valstu rīcības plānus, tostarp atsevišķu pasākumu — arī tādu, kuru pieņemšana izriet no pienākumiem saistībā ar ēku energosertifikātiem —oficiālu uzraudzību un kvalitātes kontroli, un atbalstīt sabiedrībai paredzētas izglītības un apmācības programmas energoefektivitātes jomā; aicina Komisiju izveidot dalībvalstu energoefektivitātes pasākumu un/vai to īstenošanas būtiskāko elementu publisku datu bāzi;

47. aicina Komisiju izstrādāt VEERP saskaņotā modeļa obligātās prasības, metodiku un novērtēšanas procesu; atzīmē, ka tas samazinās dalībvalstu administratīvo slogu, nodrošināsVEERP pamatotību un atvieglos salīdzinošo analīzi; uzskata, ka šajā saskaņotajā modelī un metodikā ir jāparedz nozaru nodaļas un skaidri jānošķir dalībvalstu iepriekš pieņemtā energoefektivitātes politika un pasākumi no jaunās papildu politikas un pasākumiem; norāda, ka attiecīgi noteikumi ir paredzēti direktīvā par atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas veicināšanu; uzsver, ka pakārtotos pasākumus varētu īstenot kvalitatīvāk, ja Komisija valstu rīcības plānu iesniegšanas laikā tos kontrolētu un, ja nepieciešams, noraidītu; aicina koordinēt valstu rīcības plānus un ziņojumus, kas paredzēti dažādos leģislatīvajos instrumentos, kuri saistīti ar mērķiem klimata pārmaiņu jomā; aicina Komisiju salīdzināt VEERP ar citiem šāda veida valstu rīcības plāniem un ziņojumiem, tostarp tiem, kas iesniegti saistībā ar Kioto protokolu un valsts stratēģiskā plānā iekļautajiem struktūrfondu dokumentiem;

48. aicina Komisiju izstrādāt vienotus principus enerģijas ietaupījumu mērīšanas metodēm, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu; atzīmē, ka ar energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem panākto enerģijas ietaupījumu noteikšana un pārbaude ir vajadzīga ne tikai saskaņā ar Direktīvas 2006/32/EK darbības jomu, bet arī tāpēc, lai varētu izmērīt, kā tiek īstenots 2020. gada mērķis par 20 % enerģijas ietaupījumu un jebkuri citi turpmākie energotaupības mērķi;

49. mudina Komisiju nodrošināt, lai VEER plānos būtu skaidra un vienota pieeja un jo īpaši, lai tajos būtu pilnībā iekļautas Direktīvas 2002/91/EK prasības, tostarp jebkuras turpmāk pārstrādātās prasības, tādējādi nodrošinot, ka VEERP paredz pasākumus, kas patiesi papildina valstu un Kopienas tiesību aktos jau prasītos energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus;

50. mudina Komisiju pieprasīt, lai VEER plānos skaidri norādītu, kā tiks īstenots Direktīvā 2006/32/EK paredzētais publiskā sektora pienākums sniegt piemēru, un vajadzības gadījumā iesniegt Kopienas likumdošanas priekšlikumu, kas nodrošinātu publiskā sektora galveno lomu energoefektivitātes ieguldījumu jomā;

51. aicina Komisiju apzināt iespējas, kā publiskā iepirkuma procedūrās iekļaut energoefektivitātes nosacījumus, kas jāīsteno, publiskajos iepirkumos dodot priekšroku videi draudzīgiem ražojumiem, tostarp kā obligāti piemērot energoefektivitātes standartus un kā ieguldījumu novērtējumā obligāti iekļaut cikla enerģētiskās izmaksas; uzsver, ka visu līmeņu valsts iestādēm jābūt pirmajām, kas rāda piemēru, publiskā iepirkuma procedūrās ieviešot videi draudzīgus noteikumus;

52. aicina Komisiju izvērtēt Kopienas resursus, kas paredzēti pētniecībai un izstrādei, lai palielinātu resursus energoefektivitātes palielināšanai nākamajā septiņu gadu finanšu plānā;

53. uzskata, ka Komisijai ir jāmudina valsts energoefektivitātes plānu vēl nepieņēmušās dalībvalstis īstenot šajā jomā pieņemtos lēmumus;

54. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

[1] OV C 394, 17.12.1998., 1. lpp.
[2] OV L 297, 13.10.1992., 16. lpp.
[3] OV L 1, 4.1.2003., 65. lpp.
[4] OV L 52, 21.2.2004., 50. lpp.
[5] OV L 191, 22.7.2005., 29. lpp.
[6] OV L 114, 27.4.2006., 64. lpp.
[7] OV L 381, 28.12.2006., 24. lpp.
[8] OV L 310, 9.11.2006., 15. lpp.
[9] OV L 412, 30.12.2006., 1. lpp.
[10] OV C 298 E, 8.12.2006., 273. lpp.
[11] OV C 317 E, 23.12.2006., 876. lpp.
[12] OV L 210, 31.7.2006., 1. lpp.

Vispārīgas piezīmes

Eiropas Komisijas dokumentā ar nosaukumu „Energoefektivitātes rīcības plāns. Potenciāla izmantošana” skaidri redzams, ka Eiropas pilsoņi veltīgi iztērē miljardiem eiro, efektīvi neizmantojot tiem pieejamo enerģiju. Tāpēc energoefektivitātei vajadzētu būt vienam no galvenajiem pašlaik izstrādes procesā esošās ES enerģētikas politikas pīlāriem. Uzlabojot energoefektivitāti, mēs nostiprinātu apgādes drošību Eiropā. Konkrētu pasākumu trūkums nozīmē, ka Eiropas atkarība no importētās enerģijas, kas pašlaik veido aptuveni 50 %, nākamo 20–30 gadu laikā varētu palielināties līdz 70 %, un dažas dalībvalstis var saskarties pat ar augstāku atkarības līmeni. Saprātīgāks enerģijas patēriņš arī varētu samazināt ietekmi uz vidi. Energoefektivitātes uzlabošana ir viens no efektīvākajiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas veidiem, tādējādi nodrošinot vērienīgo ES vides politikas plānu izpildi. Šajā jomā veiktajiem pasākumiem vienlaikus varētu būt ievērojama ietekme uz Eiropas rūpniecības konkurētspēju un tādējādi — uz Lisabonas līguma mērķu sasniegšanu. Energoefektivitātes uzlabošana arī varētu samazināt slogu uz neaizsargātākajiem patērētājiem un tādējādi novērst enerģijas nabadzības attīstību.

Energoefektivitātes jomā veiktie pasākumi varētu veicināt vairāku vispārēju ES mērķu sasniegšanu. Mēs uzskatām, ka 2006. gada ES direktīvā par energopatēriņu ir noteikti pasākumi, kas ir gan sasniedzami, gan saprātīgi. Mēs uzskatām, ka dalībvalstīm valsts rīcības plānā ir ieteicams apkopt paredzētos pasākumus energoefektivitātes uzlabošanai. Pareizus lēmumus iespējams pieņemt tikai tad, ja par valsts rīcības plāna sagatavošanu atbildīgā iestāde dokumentus iesniedz ar atbilstošu valdības atbalstu, sadarbībā ar tirgus un sociālajām ieinteresētajām pusēm pēc vispārēja novērtējuma veikšanas.

Valstu rīcības plāni

Galvenā prasība attiecībā uz valstu rīcības plāniem energoefektivitātei ir tos sagatavot, atbilstošu uzmanību veltot dalībvalstu dažādajiem ģeogrāfiskajiem, ekonomiskajiem un sociālajiem apstākļiem. Noteikti ir jāpiemēro subsidiaritātes princips, jo dažādās iezīmes var noteikt pasākumu sakārtošanu atšķirīgā prioritāšu kārtībā. Piemēram, dažās dalībvalstīs sabiedriskā transporta lietošana šobrīd aizvien ir ļoti izdevīga, bet ir vērojama strauja situācijas pasliktināšanās, tāpēc šajā jomā pēc iespējas drīzāk ir nepieciešama rīcība. Turpretī citās valstīs izplatīšanas tīkla stāvoklis vai patērētāju prasības nosaka nepieciešamību pēc konkrētas rīcības. Līdzās iepriekš minētajam dokumentos ir jānosaka realizējami mērķi. Šis energoefektivitātes jomā ir patiešām būtisks apsvērums, jo apstākļu izmaiņas (piemēram, energonesēju cenas vai klimata pārmaiņas) var radīt ievērojamu ietekmi uz pieņemamu pasākumu mērogu. Vienlaikus dalībvalstu rīcībā jābūt mērķiem atbilstošiem līdzekļiem. Vairāku valstu rīcības plānu trūkums ir tāds, ka vērienīgos plānus nepapildina skaidri praktiskie pasākumi. Turklāt īpaši būtiski, lai energoefektivitātes plāni ietvertu vadlīnijas katrai nozīmīgajai jomai. Tam nepieciešama elastīga institūciju sistēma un dažādas uzraudzības iestādes.

Īpaša uzmanība valstu rīcības plānos būtu jāpievērš transporta nozarei. Lai gan starp lēmumu pieņēmējiem un ekspertiem par šo jautājumu valda saprašanās, mēs uzskatām, ka tikai atsevišķās valstīs ar šo jomu saistītie jautājumi tiek risināti vispusīgā veidā — tas ir trūkums, pret ko līdz šim Komisijā saņemtajos dokumentos nav pausti iebildumi. Neņemot vērā atsevišķus tehniskos noteikumus, ir veikti tikai līdz galam neizstrādāti pasākumi, lai nodrošinātu transporta ārējo izmaksu segšanu no emitentu puses. Šis jautājums ir jārisina, jo transports kopumā nākotnē netiks iekļauts ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā. Tāpēc ir nepieciešami efektīvi dalībvalstu tiesību akti.

Rīcības plānos īpaša uzmanība jāpievērš MVU nozīmei energoefektivitātes jomā. Tas ir nepieciešams, jo cenu kāpumi šos uzņēmumus, kuriem ir mazākas lobēšanas iespējas, skar vissmagāk. Ja MVU nesaistīs sevi ar energoefektivitātes problēmu, tas var būtiski ietekmēt mērķu sasniegšanu. Rīcības plānos jāiekļauj arī idejas par energoefektivitātes prasībām attiecībā uz ēkām. Tā ir ļoti laba iespēja jaunajām dalībvalstīm. Pārlieku neekonomiskie daudzdzīvokļu nami ir apbēdinošs enerģijas izšķērdēšanas mantojums. Jebkurš lēmums, kas pieņemts attiecībā uz šīm ēkām, ir jāpieņem, rēķinoties ar to iedzīvotājiem. Centieni energoefektivitātes jomā nav nošķirami no sociālās politikas. Atbilstošas tiesību normas ir atkarīgas ne tikai no iepriekš minētā, bet arī no rēķināšanās ar ēku uzbūves īpatnībām un īpašumtiesību struktūru.

Tā kā ievērojams energopatēriņa apjoms ir saistīts ar pakalpojumu sektoru, rīcības plānā arī skaidri jānosaka, kādus noteikumus konkrētā pārvalde plāno nākamajiem gadiem.

Rīcības plānos būtu jānosaka atbilstošs uzdevumu dalījums starp valsts sektoru, uzņēmumiem un iedzīvotājiem. Valsts sektoram jāieņem galvenā loma energoefektivitātes uzlabošanā. Tāpēc varētu pievērst uzmanību konkrētu ar energoefektivitāti saistītu prasību ieviešanai valsts iepirkumu jomā. Līdz šim tas ir izpaudies tikai dažos rīcības plānos. Valdības pamatatbildībā ietilpst arī informācijas nodrošināšana. Informatīvās kampaņas — pat energoefektivitātei veltītas tīmekļa vietnes vai informatīvie punkti — varētu sniegt ievērojamu ieguldījumu patērētāju uzvedības modeļa veidošanā. Ārpus tā valdības uzdevums ir veidot īstu dialogu ar sabiedrisko sektoru, kura rīcībā ir ievērojama pieredze.

Viens no dalībvalstu valdību uzdevumiem ir samazināt enerģijas nabadzības līmeni, veicinot energoefektivitāti. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai valdība informētu iedzīvotājus par ciešo saistību starp energopatēriņa rēķinu apjomu un rīcības plānos noteiktajiem pasākumiem. Finanšu atbalsta palielināšana gan enerģētikas, gan sociālās politikas jomā, lai veicinātu iedzīvotāju ieguldījumus, var būt efektīvs līdzeklis. Tas ir pareizi pat tad, ja vairākas dalībvalstis izmanto lielu resursu daļu, lai tieši subsidētu enerģijas cenas. Tomēr energoefektivitātes uzlabošana nav tikai valdību uzdevums, un ir nepieciešama aktīva tirgus ieinteresēto pušu un iedzīvotāju līdzdalība.

ES likumdošana

Eiropas Komisija pēdējā laikā ir sagatavojusi vairākas ar energoefektivitāti saistītas likumdošanas iniciatīvas. Pamatoti gaidāms, ka tās nodrošinās ES energoefektivitātes prasību saskaņotību ar nozaru politikām un atbalsta shēmām. Diemžēl šobrīd tā nenotiek. Piemēram, nav gaidāms ievērojams energoefektivitātes progress transporta nozarē, kamēr ES atbalsta shēmas ietvaros, no kuras šī nozare gūst ievērojamu labumu, netiks ņemtas vērā ES prasības attiecībā uz energoefektivitāti.

Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas nostiprināšana ne tikai veicina ES klimata politikas mērķu sasniegšanu, bet tai var būt arī pozitīva ietekme uz Eiropas uzņēmējdarbības nozares efektivitāti. Tādu emitentu gadījumā, kas neietilpst emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, Eiropas Savienībai būtu jāpauž stingras prasības samazināt emisijas un uzlabot energoefektivitāti.

Attiecībā uz spēkā esošajiem ES noteikumiem minama virkne pozitīvu piemēru. Pieredze rāda, ka ES tiesību aktiem par iekārtu marķēšanu attiecībā uz enerģijas patēriņu ir ievērojama ietekme uz patērētāju preču izvēli. Būtu noderīgi paplašināt tiesību aktu darbības jomu, iekļaujot citas preces, un pielāgojot to tehnoloģiskajam progresam. Tomēr, ja kategorijā ietilpst pārāk liels preču skaits, marķējumi var zaudēt savu regulējošo funkciju.

Komisijas tiesību aktiem ir būtiska nozīme arī saistībā ar ēku energopatēriņu. Būtu vēlams, lai attiecīgajiem tiesību aktiem par ēkām būtu plašāks pielietojums. Ekodizaina direktīvas nostiprināšana un pastāvīga pielāgošana tehnoloģiju attīstībai arī varētu veicināt energoefektivitātes politikas panākumus.

Arī priekšlikums par mehānisko transportlīdzekļu emisijām Eiropas Parlamentā raisīja nozīmīgas debates. Mēs noteikti nevaram ignorēt turpmākos noteikumus saistībā ar vieglajiem automobiļiem. Līdzās energoefektivitātes apsvērumiem attiecīgajiem tiesību aktiem ir arī būtiska nozīme saistībā ar klimata politikas centieniem. Eiropas Komisijas plāni par energoefektivitātes tiesību aktiem attiecībā uz riepām ir vērtējami atzinīgi. Tā kā palielinās vieglo automobiļu un nobraukto kilometru skaits, pastāv nepieciešamība pēc pasākumiem transporta jomā, kas pārsniedz pašlaik piemēroto pasākumu robežas. To labi apliecina fakts, ka, lai gan laikā no 1995. līdz 2004. gadam degvielas energoefektivitāte palielinājās par 12,4 %, tas nebija pietekami, lai kompensētu satiksmes pieaugumu un transportlīdzekļu izmēru, un ceļu satiksmes radītā oglekļa dioksīda emisijas pieauga par 26 %.

Līdzās iepriekš minētajam mēs nevaram pārlieku lielu nozīmi piešķirt faktam, ka izpētes un attīstības veicināšana var nodrošināt ievērojumus enerģijas ietaupījumus. Ja, papildinot dalībvalstu centienus, tas tiek koordinēts arī Kopienas līmenī, iespējams sasniegt daudz ievērojamākus rezultātus. Jāatzīmē, ka pēc 1970. gadu naftas krīzes ieviesto pasākumu rezultātā būtiski samazinājās Eiropas rūpniecības nozarēm raksturīgā energointensitāte. Lielākas uzmanības veltīšana izpētei un attīstībai varētu paātrināt energoefektīvu preču un pakalpojumu parādīšanos Eiropas tirgū.

Eiropas Komisijas uzdevumi

Energoefektivitātes politika varētu vainagoties panākumiem, ja tiktu panākta ES likumdošanas procedūru un valstu rīcības plānu saskaņotība attiecībā uz darbības virzienu. Eiropas Komisijai ir jāieņem galvenā loma, lai nodrošinātu šādu notikumu attīstību. Nepieciešams, lai Komisija veiktu pilnīgāku, zinātniski pamatotu valstu rīcības plānu analīzi. Īpaša uzmanība jāvelta tam, lai pārbaudītu, vai dalībvalstīm ir pietiekamas institucionālās iespējas garantēto saistību izpildei. Varam uzskatīt, ka līdz šim detalizēta analīze nav veikta galvenokārt daudzu dalībvalstu novēlotas dokumentu iesniegšanas dēļ. Komisijai arī jāpārbauda, vai atbalsta shēmas ir saskaņotas ar energoefektivitātes mērķiem. Tas nepieciešams gan Komisijas, gan dalībvalstu līmenī.

Komisijai jāiepazīstas ar Kopienas līdzekļiem, kas paredzēti izpētei un attīstībai, lai nākamajā septiņu gadu finanšu plānā energoefektivitātei varētu piešķirt lielāku lomu. Tāpat nepieciešams, lai Komisija noskaidrotu iemeslus, kāpēc rīcības plāni tiek iesniegti ar nokavēšanos, un veikt stingrus pasākumus turpmāku nolaidību novēršanai.

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

par valstu energoefektivitātes rīcības plānu īstenošanas uzraudzību — pirmais novērtējums
(2008/2214(INI))

Atzinumu sagatavoja: Emanuel Jardim Fernandes

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. uzsver, ka energoefektivitātei ir nozīmīgs potenciāls daudzās un dažādās nozarēs; uzsver, ka, tikai izmantojot augstāka līmeņa tehnoloģisko inovāciju un pieņemot vienotu, saskaņotu pieeju, kurā iekļautas vietējās, reģionālās, dalībvalstu un Kopienas politikas nostādnes, var īstenot tālredzīgu ilgtermiņa stratēģiju, kas nodrošina projektu atbilstību un dod vislabākos rezultātus;

2. uzsver, ka energoefektivitātes jautājumi jārisina kā Eiropas un pasaules mēroga prioritāte, ņemot vērā enerģētisko resursu pieprasījuma kāpumu visā pasaulē, augošās naftas un gāzes cenas, kā arī klimata pārmaiņu ietekmi;

3. uzsver enerģētikas un teritoriālās kohēzijas saistību, uz ko norādīts Zaļajā grāmatā par teritoriālo kohēziju un kas var izpausties kā energoefektivitātes pasākumu pozitīva ietekme gan uz ilgtspējīgu attīstību, gan uz energoapgādes drošību, kā arī uzsver, ka svarīga ir labi izstrādāta teritoriālā stratēģija un ilgtermiņa risinājumu izstrāde visiem reģioniem;

4. aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un citām attiecīgajām iesaistītajām pusēm saskaņā ar valstu energoefektivitātes plāniem, lai, izklāstot pasākumus par lielākas energoefektivitātes nodrošināšanu, pienācīgu uzmanību veltītu tam, ka ir ņemtas vērā konkrētās īpatnības un problēmas visos reģionos, tostarp salās, kalnainajos un attālākajos reģionos, kā arī jauno dalībvalstu reģionos;

5. ar nožēlu atzīmē, ka lielākajā daļā dalībvalstu aizvien vēl nepietiekams ir finansējums, kas piešķirts ar enerģētiku saistītiem, it īpaši energoefektivitātes, projektiem, un, to piešķirot, nav atbilstīgi ņemtas vērā reģionālās atšķirības; tā kā kohēzijas politikā ir paredzēti pamatnoteikumi to projektu finansēšanai, kuri attiecas uz energoefektivitāti, atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu un arī enerģētikas infrastruktūru, aicina dalībvalstis un reģionus pievērst uzmanību tam, kā tiek īstenotas valsts attiecīgās darbības programmas par novatoriskiem pasākumiem, kuru mērķis ir pilnveidot izmaksu ziņā lietderīgus energoefektivitātes risinājumus; uzsver, ka vairāk jāiesaistās ar valsts pasākumiem atbalstītam privātajam sektoram, investējot līdzekļus jaunās, ilgtspējīgās energotehnoloģijās un pilnveidojot tās, tajā pašā laikā īstenojot inovatīvus pasākumus, lai sekmētu vairāk uz energoefektivitāti vērstu pieeju; uzskata, ka tas var tikai labvēlīgi ietekmēt abu pušu — gan sabiedrības, gan privātā sektora — situāciju;

6. mudina dalībvalstis vērā ņemamā apjomā izmantot alternatīvos atjaunojamos enerģijas avotus, piemēram, vēju, biomasu, biodegvielu, kā arī, kur iespējams, viļņu un plūdmaiņu enerģiju;

7. aicina dalībvalstis veidot informatīvās kampaņas par ilgtermiņa energoefektivitāti, galveno uzmanību pievēršot energoefektivitātei gan sabiedriskajās, gan privātajās ēkās un arī pārliecinot sabiedrību, ka energoefektivitāte var dot reālu ietaupījumu; arī aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionus rosināt tādu nacionālo un reģionālo programmu īstenošanu, kas pilnveidotu mehānismus, kuri stimulē struktūrfondu ieguldījumus gan daudzdzīvokļu un sociālo māju nozarēs, gan inovāciju un pētniecības projektos energoefektivitātes jomā un energoapgādes pakalpojumu uzņēmumos, lai veicinātu videi labvēlīgas tehnoloģijas un vietējās ekonomikas ilgtspējīgu attīstību;

8. mudina īpaši dalībvalstis un reģionus izmantot struktūrfondus tematisku tīklu veidošanai savās teritorijās atbilstīgi saskaņotajai rīcībai, kas paredzēta 2008. gada darba programmā „Saprātīga enerģijas nodrošināšana Eiropai”, lai tādējādi gūtu informāciju par citu ES reģionu praksi attiecībā uz enerģijas efektīvu izmantošanu un apmainītos ar zināšanām un pieredzi šajā jomā;

9. aicina Komisiju nākamajā struktūrfondu plānošanas laikposmā atbalstīt energoefektivitātes mērķus, pastiprināt ar šiem mērķiem saistītos prioritāšu kritērijus un atbalstīt konkrētu enerģijas taupīšanas un efektīvas izmantošanas pasākumu un tehnoloģiju īstenošanu, tostarp veicinot partnerību tādos projektos kā ēku atjaunošana, ielu apgaismojuma modernizēšana un videi labvēlīgs transports, pilsētu siltumapgādes, siltuma un elektroenerģijas ražošanas iekārtu modernizēšana;

10. uzsver ES valsts iestāžu stratēģisko nozīmi, it īpaši reģionālā un vietējā līmenī, lai stiprinātu nepieciešamā institucionālā atbalsta sniegšanu energoefektivitātes iniciatīvām, kā minēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa direktīvā 2006/32/EK par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem; iesaka pastiprināt detalizētas informatīvās un izglītojošās kampaņas, piemēram, izmantojot viegli saprotamu energoefektivitātes marķējumu, kā arī ar enerģētiku saistītas izmēģinājuma iniciatīvas un mācības to reģionālo un vietējo varas iestāžu teritorijās, kuru mērķis ir paaugstināt pilsoņu informētību un mainīt viņu attieksmi;

11. uzsver transporta nozares lielo nozīmi enerģijas patēriņa samazināšanā un energoefektivitātes veicināšanā;

12. uzskata, ka visu līmeņu valsts iestādēm atbilstīgi to finansiālajām iespējām jābūt pirmajām, kas rāda piemēru, savās telpās izmantojot energoefektīvas ierīces, īstenojot publiskā iepirkuma procedūras ar videi draudzīgiem noteikumiem un veicinot enerģijas taupīšanas praksi savā ikdienas darbībā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Emmanouil Angelakas, Stavros Arnaoutakis, Jana Bobošíková, Wolfgang Bulfon, Giorgio Carollo, Antonio De Blasio, Bairbre de Brún, Petru Filip, Gerardo Galeote, Eugenijus Gentvilas, Monica Giuntini, Ambroise Guellec, Marian Harkin, Jim Higgins, Filiz Hakaeva Hyusmenova, Mieczysław Edmund Janowski, Gisela Kallenbach, Tunne Kelam, Evgeni Kirilov, Miloš Koterec, Constanze Angela Krehl, Florencio Luque Aguilar, Jamila Madeira, James Nicholson, Lambert van Nistelrooij, Jan Olbrycht, Maria Petre, Wojciech Roszkowski, Grażyna Staniszewska, Catherine Stihler, Margie Sudre, Kyriacos Triantaphyllides, Oldřich Vlasák

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Brigitte Douay, Emanuel Jardim Fernandes, Ramona Nicole Mănescu, Samuli Pohjamo, Jürgen Schröder, Bart Staes, László Surján, Iuliu Winkler

Juridisks paziņojums - Privātuma politika