Procedūra : 2008/2160(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0103/2009

Iesniegtie teksti :

A6-0103/2009

Debates :

PV 25/03/2009 - 11
CRE 25/03/2009 - 11

Balsojumi :

PV 26/03/2009 - 4.10
CRE 26/03/2009 - 4.10
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2009)0194

ZIŅOJUMS     
PDF 228kWORD 151k
2009. gada 25. februāra
PE 416.306v02-00 A6-0103/2009

ar Eiropas Parlamenta ieteikuma priekšlikumu Padomei par drošības un pamatbrīvību stiprināšanu internetā

(2008/2160(INI))

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja

Referents: Stavros Lambrinidis

EIROPAS PARLAMENTA IETEIKUMA PRIEKŠLIKUMS PADOMEI
 PASKAIDROJUMS
 IETEIKUMA PRIEKŠLIKUMS (B6-0302/2008)
 KULTŪRAS UN IZGLĪTĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA IETEIKUMA PRIEKŠLIKUMS PADOMEI

par drošības un pamatbrīvību stiprināšanu internetā

(2008/2160(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ieteikuma priekšlikumu par drošības un pamatbrīvību stiprināšanu internetā, ko PSE grupas vārdā iesniedza Stavros Lambrinidis (B6-0302/2008),

-   ņemot vērā Eiropas Padomes, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) un ANO darbu cīņā pret noziedzību un kibernoziedzību, pievēršoties pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzībai, tostarp internetā(1),

-   ņemot vērā Eiropas tiesu un valstu konstitucionālo tiesu pēdējos spriedumus šajā jomā un jo īpaši Vācijas Konstitucionālās tiesas (BverfG) spriedumu, kurā ir precīzi noteiktas tiesības uz konfidencialitātes aizsardzību un informācijas tehnoloģiju sistēmu integritāti(2),

-   ņemot vērā Reglamenta 114. panta 3. punktu un 94. pantu,

-   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A6-0103/2009),

A. tā kā interneta attīstība liecina, ka tas kļūst par neatņemamu instrumentu demokrātisku iniciatīvu veicināšanai, jaunu politisko debašu arēnu (piemēram, e-kampaņas un e-balsošana), visā pasaulē nozīmīgu instrumentu vārda brīvības nodrošināšanai (piemēram, veidojot blogus) un ekonomiskās darbības attīstīšanai, kā arī par mehānismu digitālās kompetences veicināšanai un zināšanu izplatīšanai (e-mācības); tā kā internets visu vecumu cilvēkiem ir nodrošinājis arvien vairāk iespēju, ļaujot, piemēram, sazināties ar cilvēkiem no dažādām pasaules malām, un tādējādi paplašinājis iespējas cilvēkiem iepazīt citas kultūras un labāk saprast citus cilvēkus un kultūras; tā kā internets ir palielinājis arī jaunu informācijas avotu dažādību, jo cilvēki tagad var brīvi piekļūt ziņām dažādās pasaules vietās;

B.  tā kā valdībām un sabiedriskajām organizācijām un iestādēm ir jānodrošina piemērots tiesiskais regulējums un atbilstīgs tehniskais nodrošinājums, lai ļautu pilsoņiem aktīvi un efektīvi piedalīties pārvaldes procesos, izmantojot e-pārvaldes lietojumprogrammas;

C. tā kā internets pilnā mērā iemieso Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantā iekļauto vārda brīvības definīciju, jo īpaši tās „neatkarīgi no valstu robežām” aspektu;

D. tā kā pārredzamība, cieņa pret privāto dzīvi un uzticības pilna atmosfēra interneta dalībnieku vidū būtu jāuzskata par neatņemamiem elementiem ilgtspējīga drošības redzējuma veidošanā internetā,

E.  tā kā internetā vārda brīvību un privātās dzīves aizsardzību var vienlaikus gan uzlabot, gan vairāk pakļaut iejaukšanās mēģinājumiem un ierobežojumiem no privātā un valsts sektora puses;

F.  tā kā interneta sniegtās brīvības dēļ to izmanto arī kā platformu, lai izplatītu vardarbīgus ziņojumus, piemēram, apzinātus aicinājumus veikt teroristu uzbrukumus, kā arī lai izveidotu naidu kurinošas mājas lapas, kurās izteikti konkrēti pamudinājumi uz kriminālu rīcību, un tā kā plašākā nozīmē visā pasaulē ir pieauguši kibernoziegumu draudi, kas apdraud indivīdus (tostarp bērnus) un tīklus;

G. tā kā šiem noziegumiem jādod efektīvs un izšķirošs pretspars, neatsakoties no interneta brīvības un atklātuma pamatprincipiem;

H. tā kā demokrātiskā sabiedrībā pilsoņiem ir tiesības ikdienā uzraudzīt un vērtēt valdību un to privāto uzņēmumu rīcību un uzskatus, kuri sniedz pakalpojumus; tā kā šo principu arvien vairāk apdraud modernizētas novērošanas tehnoloģijas un atbilstīgu juridisko garantiju trūkums attiecībā uz ierobežojumiem šo tehnoloģiju izmantošanai;

I.   tā kā indivīdiem ir tiesības brīvi izteikties internetā (piemēram, lietotāju radītā saturā, blogos, sociālajos tīklos) un tā kā interneta meklētājprogrammas un pakalpojumu sniedzēji ir ievērojami atvieglojuši iespējas, kas ļauj cilvēkiem piekļūt informācijai, piemēram, par citām personām; tā kā tomēr ir tādas situācijas, kad personas vēlas izdzēst šādās datubāzēs ietverto informāciju; tā kā šī iemesla dēļ uzņēmumiem jāspēj nodrošināt, ka personām ir iespēja no datubāzēm izdzēst personīgu informāciju;

J.   tā kā tehnoloģiju straujā attīstība arvien vairāk ļauj slepus un personām praktiski nemanāmi uzraudzīt iedzīvotāju darbības internetā; tā kā novērošanas tehnoloģiju pastāvēšana automātiski neattaisno to izmantošanu un tā kā atļautās robežas un konkrētās situācijas, kad valsts iestādes vai uzņēmumi drīkst izmantot šādas tehnoloģijas, būtu jānosaka, ievērojot vispārējās pilsoņu pamattiesību aizsardzības intereses; tā kā, apkarojot noziedzību internetā un draudus atklātai un demokrātiskai sabiedrībai, kurus atsevišķas personas un organizācijas rada internetā, lai nodarītu kaitējumu pilsoņu tiesībām, nevajadzētu rasties situācijai, kad dalībvalstis izmanto tiesības pārtvert un uzraudzīt visu datu plūsmu internetā savas valsts teritorijā neatkarīgi no tā, vai tā attiecas uz šīs valsts pilsoņiem vai datu plūsmu no citām valstīm; tā kā noziedzības apkarošanai jābūt samērīgai ar nozieguma raksturu;

K. tā kā identitātes zādzības un krāpšanas problēma kļūst aizvien lielāka, turklāt iestādes, iedzīvotāji un uzņēmumi tikai tagad sāk to atzīt, kas rada nopietnas drošības problēmas saistībā ar interneta aktīvo izmantošanu ļoti dažādiem mērķiem, tostarp tirdzniecībai un apmaiņai ar konfidenciālu informāciju;

L.  tā kā būtu jāatceras, ka valsts iestādes drīkst ierobežot tādu tiesību kā vārda brīvības un privātās dzīves neaizskaramības īstenošanu tikai tad, ja šāda rīcība atbilst tiesību aktiem, tā ir nepieciešama, samērīga un piemērota demokrātiskā sabiedrībā;

M. tā kā internetā pastāv ievērojama varas un informētības plaisa starp korporatīvām un valdības struktūrām, no vienas puses, un individuāliem lietotājiem, no otras puses; tā kā šī iemesla dēļ ir jāuzsāk debates par nepieciešamajiem „piekrišanas” ierobežojumiem — gan attiecībā uz to, kādu informāciju uzņēmumi un valdības var prasīt lietotājiem atklāt un cik lielā mērā no personām var pieprasīt atteikties no privātās dzīves neaizskaramības un citām pamattiesībām, lai viņas varētu saņemt noteiktus interneta pakalpojumus vai citas priekšrocības;

N. tā kā interneta globālā rakstura, atklātuma un līdzdalības iespēju dēļ tajā parasti valda brīvība, bet tas nenozīmē, ka (valsts un starptautiskā līmenī, kā arī sabiedriskā un privātā vidē) nebūtu jāpievērš uzmanība tam, kā tiek nodrošināta interneta lietotāju pamatbrīvību un viņu drošības ievērošana un aizsardzība;

O. tā kā internetā vidē ietekmēto pamattiesību kopums ietver, cita starpā, privātās dzīves neaizskaramību (arī tiesības neatgriezeniski izdzēst personas digitālos datus), datu aizsardzību, vārda, runas un biedrošanās brīvību, plašsaziņas līdzekļu brīvību, tiesības uz politisku viedokli un darbību, diskriminācijas aizliegumu un izglītību; tā kā šādu tiesību saturu, arī to piemērošanas un darbības jomu un mērķi, tiesībās noteikto aizsardzības līmeni, kā arī aizliegumu šīs tiesības izmantot ļaunprātīgi jāreglamentē noteikumos par cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzību, ko garantē dalībvalstu konstitūcijas, starptautiskie līgumi cilvēktiesību jomā, tostarp Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, Kopienas tiesību vispārējie principi un Eiropas Savienības Pamattiesību harta, un/vai citi attiecīgie valsts, starptautiskie vai Kopienas tiesību akti attiecīgajās piemērošanas jomās;

P.  tā kā visām iesaistītajām pusēm, kas darbojas interneta vidē, jāuzņemas sava daļa atbildības un jāiesaistās forumos, ja tiek apspriesti steidzami un svarīgi jautājumi par interneta darbību, lai tādējādi rastu un sekmētu kopējus risinājumus;

Q. tā kā e-analfabētisms būs 21. gadsimta jaunais analfabētisms; tā kā šī iemesla dēļ interneta piekļuves nodrošināšana visiem iedzīvotājiem nozīmē to pašu, ko izglītības piekļuves nodrošināšana visiem iedzīvotājiem, un tā kā valdības vai privāti uzņēmumi nedrīkstētu sodīt pilsoņus, liedzot šādu piekļuvi; tā kā šādu piekļuvi nedrīkst izmantot ļaunprātīgi, lai veiktu nelikumīgu darbību; tā kā ir svarīgi risināt jaunas problēmas, kas saistītas, piemēram, ar tīklu neitralitāti, savietojamību, visu interneta mezglu globālu sasniedzamību un atvērtu formātu un standartu izmantošanu,

R.  tā kā interneta starptautisko, multikulturālo un jo īpaši daudzvalodības būtību globālā tīmekļa tehniskās infrastruktūras un protokoli pagaidām neatbalsta pilnībā;

S.  tā kā pašlaik notiekošajā interneta vides tiesību hartas izstrādē jāņem vērā visi attiecīgie pētījumi un pasākumi šajā jomā, tostarp arī nesenie ES pētījumi par šo jautājumu,(3)

T.  tā kā dinamiskai interneta attīstībai svarīga ir ekonomiskā darbība, savukārt tā ekonomiskā efektivitāte jānodrošina ar godīgas konkurences un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības palīdzību, ja vien šāda aizsardzība ir nepieciešama, samērīga un piemērota;

U. tā kā būtu jāsaglabā pareizais līdzsvars starp valsts sektora informācijas atkalizmantošanu, kas paver līdz šim nebijušas iespējas īstenot radošus un kultūras eksperimentus un apmaiņas, un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību;

V. tā kā visā pasaulē uzņēmumi informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) nozarē sastopas ar aizvien lielāku valdības spiedienu ievērot valsts tiesību aktus un politiku, kas savukārt var būt pretrunā starptautiski atzītām cilvēktiesībām, proti, vārda brīvību un privātās dzīves neaizskaramību; tā kā ir paveikti pozitīvi pasākumi, tostarp pasākumi, ko veikusi grupa, kas apvieno uzņēmumus, pilsoniskās sabiedrības organizācijas (tostarp cilvēktiesību un preses brīvības grupējumus), ieguldītājus un akadēmiķus, proti, tā ir izstrādājusi uz sadarbību vērstu pieeju, kuras mērķis ir aizsargāt un sekmēt vārda brīvību un privātumu IKT nozarē, un izstrādājusi Globālo tīkla iniciatīvu(4);

W. tā kā stingri datu aizsardzības noteikumi ir jautājums, kas īpaši uztrauc Eiropas Savienību un tās pilsoņus, un Direktīvas 95/46/EK par datu aizsardzību 2. apsvērums skaidri nosaka, ka tehnoloģijas (proti, datu apstrādes sistēmas) „ir paredzētas tam, lai kalpotu cilvēkam” un tām „jārespektē viņu pamattiesības un brīvības, jo īpaši privātās dzīves neaizskaramības tiesības, un jāveicina ekonomiskā un sociālā attīstība, tirdzniecības paplašināšana un personu labklājība”,

1.   iesaka Padomei:

Pilnvērtīga un droša piekļuve internetam visiem

a)   piedalīties pasākumos, lai panāktu, ka internets kļūst par svarīgu lietotāju iespēju paplašināšanas instrumentu, par vidi, kas ļauj attīstīties „augšupejošām” nostājām un e-demokrātijai, vienlaikus nodrošinot būtiskas garantijas, jo šajā jomā var rasties jaunas kontroles un cenzūras formas; interneta lietotāju brīvībai un privātās dzīves aizsardzībai jābūt patiesai, nevis šķietamai;

b)   atzīt, ka internets var būt lieliska iespēja veicināt aktīvu pilsonisko apziņu un ka šajā ziņā piekļuve tīkliem un saturam ir viens no svarīgākajiem elementiem; ieteikt turpināt šī jautājuma izpēti, pamatojoties uz pieņēmumu, ka ikvienam ir tiesības piedalīties informācijas sabiedrībā un ka visu līmeņu iestāžu un ieinteresēto pušu vispārējs pienākums ir atbalstīt šo attīstību(5), tādējādi vēršoties pret elektronikas laikmeta divām jaunajām problēmām, proti, e-analfabētismu un demokrātisko atstumtību;(6)

c)    mudināt ES dalībvalstis reaģēt uz aizvien informētākās sabiedrības vajadzībām un rast veidus, kā nodrošināt lielāku pārredzamību lēmumu pieņemšanas procesā, sniedzot iedzīvotajiem plašāku piekļuvi valdību uzglabātajai informācijai, tādējādi ļaujot pilsoņiem izmantot informācijas sniegtās priekšrocības; piemērot šo pašu principu Padomes informācijai;

d)   kopā ar citām iesaistītām pusēm nodrošināt, ka drošība, vārda brīvība un privātās dzīves aizsardzība, kā arī atklātums internetā netiek uztverti kā savstarpēji konkurējoši mērķi, bet gan kā mērķi, kas jāsasniedz vienlaicīgi saskaņā ar visaptverošu redzējumu, kas sniedz atbilstošas atbildes uz visām šīm prasībām;

e)    nodrošināt, ka visos attiecīgajos pasākumos, instrumentos vai lēmumos, kas attiecas uz drošības sekmēšanu un brīvību internetā, pilnībā ir atspoguļotas nepilngadīgo personu likumīgās tiesības uz aizsardzību pret kaitējumu, kā to paredz ANO Konvencija par bērnu tiesībām un kā tas atspoguļots ES tiesību aktos;

Cieša apņemšanās apkarot kibernoziedzību

f)    aicina Padomes prezidentvalsti un Komisiju apdomāt jautājumu par kibernoziedzības apkarošanu un izstrādāt visaptverošu stratēģiju, cita starpā ievērojot Eiropas Padomes Konvenciju par kibernoziedzību, izpētot arī veidus, kā risināt identitātes zādzību un krāpšanas problēmu ES līmenī, sadarbojoties gan ar interneta pakalpojumu sniedzējiem, gan lietotāju organizācijām, kā arī policijas iestādēm, kuru darbs saistīts ar IT noziegumu izmeklēšanu, un izstrādāt priekšlikumu par to, kā noorganizēt informēšanas kampaņas un novērst šādus noziegumus, vienlaikus visiem nodrošinot drošu un bezmaksas piekļuvi internetam; aicina izveidot ES biroju, lai sniegtu palīdzību tiem cilvēkiem, kas kļuvuši par identitātes zādzību vai identitātes krāpšanas upuriem;

g)   rosināt pārdomas par privātā un publiskā sektora dalībnieku nepieciešamo sadarbību šajā jomā un par sadarbības palielināšanu tiesībaizsardzības jomā, vienlaikus nodrošinot piemērotu apmācību tiesībaizsardzības un tiesu iestādām, tostarp apmācību par pamattiesību aizsardzības jautājumiem; atzīt, ka jāuzņemas kopīga atbildība un kopīgi jāizmanto priekšrocības, ko sniedz kopregulējums vai pašregulējums, kas ir efektīva alternatīva tradicionālajiem tiesību aktiem vai šos tradicionālos tiesību aktus papildinoši instrumenti;

h)    nodrošināt, ka projektā „Check the Web” („Pārbaudi internetu”) sāktais darbs un nesenās iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot informācijas izplatīšanu par kibernoziedzību, cita starpā izveidojot valsts brīdināšanas platformas un Eiropas brīdināšanas platformu internetā veiktu noziedzīgu nodarījumu paziņošanai (Eiropola izveidota Eiropas platforma kibernoziedzības jomā), ir nepieciešamas, samērīgas un atbilstīgas, turklāt tās papildina visas nepieciešamās garantijas;

i)    atbalstīt ES tiesību aktos paredzētas bērnu aizsardzībai un vecāku izglītošanai paredzētās programmas, ņemot vērā jaunos apdraudējumus elektroniskajā vidē, un veikt ietekmes novērtējumu par līdz šim īstenoto programmu efektivitāti; šajā sakarībā īpaši ņemt vērā tiešsaistes spēles, kuru mērķauditorija galvenokārt ir bērni un jaunieši;

j)    mudināt visus ES datoru ražotājus jau sākumā instalēt viegli aktivizējamu programmatūru bērnu aizsardzībai;

k)   pieņemt direktīvu par kriminālsankcijām, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, pirms tam izvērtējot (ņemot vērā mūsdienu jauninājumu izpēti), cik lielā mērā tās ir nepieciešamas un samērīgas, un šajā nolūkā vienlaikus aizliegt sistemātiski uzraudzīt un novērot visu lietotāju darbības internetā un nodrošināt, lai sodi būtu proporcionāli pārkāpumiem; šajā sakarībā arī ievērot atsevišķu lietotāju vārda un biedrošanās brīvību un vērsties pret pamudinājumiem kibervidē pārkāpt intelektuālā īpašuma tiesības, tostarp pret dažiem pārmērīgiem piekļuves ierobežojumiem, ko nosaka paši intelektuālā īpašuma tiesību turētāji;

l)    nodrošināt, ka kriminālvajāšanai netiek pakļauta strīdīgu politisko uzskatu paušana ar interneta starpniecību;

m)  nodrošināt, ka nav tādu tiesību aktu vai prakses, kas ierobežo vai padara par kriminālsodāmām žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu tiesības apkopot un izplatīt informāciju ziņu sniegšanas nolūkos;

Pastāvīga uzmanības veltīšana absolūtai pamatbrīvību aizsardzībai un pastiprinātai veicināšanai

n)   ņemt vērā, ka „digitālā identitāte” arvien vairāk kļūst par personības neatņemamu daļu un ka tādēļ tā ir atbilstoši un efektīvi jāaizsargā no privātu un valsts pušu iejaukšanās — ir jānosaka un jāaizsargā īpašs datu kopums, kas ir cieši saistīts ar indivīda „digitālo identitāti”, turklāt visi šie elementi ir uzskatāmi par neatņemamām personas tiesībām, kurām nav ekonomiska rakstura un kuras nevar pārdot; pienācīgi ņemt vērā anonimitātes un pseidonimitātes nozīmi un vajadzību privātuma nolūkā kontrolēt informācijas plūsmas, kā arī to, ka lietotāju rīcībā vajadzētu būt efektīviem privātās dzīves aizsardzības līdzekļiem, piemēram, dažādām pieejamām privātumu nodrošinošām tehnoloģijām, un ka lietotājiem vajadzētu būt attiecīgi izglītotiem;

o)   nodrošināt, ka dalībvalstis, pārtverot un uzraugot datu plūsmas neatkarīgi no tā, vai šie dati attiecas uz attiecīgo dalībvalstu pilsoņiem vai tie nāk no ārvalstīm, ievēro stingrus nosacījumus un garantijas, kas paredzētas tiesību aktos; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka attālinātā meklēšana, ja to paredz valsts tiesību akti, notiek, pamatojoties uz spēkā esošu meklēšanas orderi, ko izsniegušas kompetentās tiesu iestādes; atzīmē, ka vienkāršotas procedūras attālinātās meklēšanas gadījumā salīdzinājumā ar tiešajiem meklējumiem nav pieņemamas, jo tās pārkāpj tiesiskumu un tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību;

p)   atzīt, cik bīstama var būt noteikti interneta novērošanas un kontroles veidi, kuras mērķis ir izsekot arī ikvienu personas „digitālo” soli, lai radītu lietotāja profilu un piešķirtu „punktus”; precizēt, ka šādi paņēmieni vienmēr jāvērtē, ņemot vērā to nepieciešamību un samērīgumu salīdzinājumā ar mērķiem, kurus ar tiem iecerēts sasniegt; uzsvērt arī, ka lietotāji vairāk jāinformē un jāsaņem viņu apzināta piekrišana attiecībā uz e-darbībām, kas ietver personas datu publiskošanu (piemēram, sociālo tīklu gadījumā);

q)   mudina dalībvalstis noteikt visas struktūras, kuras izmanto interneta novērošanu, un sagatavot publiski pieejamu gada pārskatu par interneta novērošanu, tādējādi nodrošinot likumīgumu, samērīgumu un pārredzamību;

      r)      pētīt un noteikt, cik lielā mērā valdība vai privāti uzņēmumi var prasīt un saņemt no lietotājiem „piekrišanu” daļēji atteikties no privātuma, jo atsevišķus lietotājus un šādas iestādes acīmredzami nevar uzskatīt par līdzvērtīgiem un vienādi informētiem sarunu partneriem;

s)    stingri ierobežot, noteikt un regulēt gadījumus, kad no privātiem interneta uzņēmumiem var prasīt, lai tie izpauž datus valsts iestādēm, kā arī nodrošināt, ka valdības šos datus izmanto atbilstīgi stingrākajiem datu aizsardzības standartiem; izstrādāt šī procesa efektīvu kontroli un novērtēšanu;

t)    uzsvērt, cik svarīgi ir, lai interneta lietotāji varētu stiprināt savas tiesības panākt, ka viņu personas dati, kas uzglabāti tīmekļa vietnēs vai kādā trešās puses datu glabāšanas medijā, tiek neatgriezeniski dzēsti; nodrošināt, ka interneta pakalpojumu sniedzēji, elektroniskās tirdzniecības pakalpojumu sniedzēji un informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji ievēro šādu lietotāju lēmumu; nodrošināt, ka dalībvalstis garantē pilsoņu tiesību piekļūt saviem personas datiem efektīvu piemērošanu, tostarp, šādu datu dzēšanu vai izņemšanu no tīmekļa vietnēm nepieciešamības gadījumā;

      u)      nosodīt valdības uzspiestu interneta vietnēs meklējamā satura cenzūru, jo īpaši tad, ja šādiem ierobežojumiem ir atturoša ietekme uz politisko vārda brīvību;

v)   aicināt dalībvalstis nodrošināt, lai vārda brīvība netiktu pakļauta patvaļīgiem valsts un/vai privātā sektora ierobežojumiem, un nepieļaut jebkurus likumdošanas vai administratīvos pasākumus, kas varētu atstāt atturošu ietekmi uz visiem vārda brīvības aspektiem;

w)  atgādina, ka personas datu nodošanai trešām valstīm jānotiek atbilstoši, cita starpā, Direktīvas 95/46/EK un Pamatlēmuma 2002/475/TI noteikumiem;

x) vērst uzmanību uz to, ka, aizbildinoties ar „lietiskā interneta” attīstību un radiofrekvenču identifikācijas (RFID) sistēmu izmantošanu, nedrīkst atstāt novārtā datu un pilsoņu tiesību aizsardzību;

y)   aicina dalībvalstis pareizi piemērot Direktīvu 95/46/EK par personas datiem saistībā ar internetu; atgādina dalībvalstīm, ka šī direktīva, īpaši tās 8. pants, jāpiemēro neatkarīgi no tā, kādas tehnoloģijas ir izmantotas personas datu apstrādē, un ka tās noteikumi aicina dalībvalstis nodrošināt tiesības uz tiesiskas aizsardzības līdzekli un kompensāciju noteikumu pārkāpšanas gadījumā (22., 23. un 24. pants);

z)    rosināt interneta vides tiesību hartas pamatprincipu iekļaušanu ar internetu saistīto instrumentu un lietojumprogrammu izpētē un attīstībā un „integrētas privātās dzīves aizsardzības” principa veicināšanu, saskaņā ar kuru jauno tehnoloģiju dzīves ciklā pēc iespējas drīzāk būtu jāievieš privātās dzīves un datu aizsardzības prasības, pilsoņiem nodrošinot lietotājiem draudzīgu vidi;

za)  atbalstīt un pieprasīt Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja un 29. panta darba grupas aktīvu iesaistīšanos to Eiropas tiesību aktu izstrādē, kuri attiecas uz tām darbībām interneta vidē, kuras var ietekmēt personas datu aizsardzību;

zb)  aicina Komisiju veikt padziļinātu pētījumu par privātuma aspektiem tiešsaistes reklāmā;

Starptautiski pasākumi

zc)  aicināt visas interneta jomas ieinteresētās puses iesaistīties pašreiz notiekošajā interneta vides tiesību hartas izstrādes procesā — hartas, kas pamatojas uz pastāvošajām pamattiesībām, veicina to ievērošanu un sekmē jaunu principu atzīšanu; šajā ziņā dinamiskajai interneta vides tiesību hartas koalīcijai jāieņem vadoša loma;

zd)  nodrošināt, lai šajā sakarībā tiek apsvērta vairāku līmeņu un uz procesu orientēta iniciatīva ar daudzu ieinteresēto pušu iesaisti, kā arī globālu un vietēja mēroga iniciatīvu kombinācija, lai precizētu un aizsargātu interneta lietotāju tiesības un tādējādi nodrošinātu šā procesa likumīgumu, atbildību un atzīšanu;

ze)   atzīt, ka interneta globālais un atvērtais raksturs pieprasa ieviest vispārējus standartus attiecībā uz datu aizsardzību, drošību un vārda brīvību; šajā sakarībā aicināt dalībvalstis un Komisiju uzņemties iniciatīvu izveidot vispārēju platformu šādu standartu izstrādāšanai; atzinīgi vērtē rezolūciju par steidzamo vajadzību pasaulē bez robežām aizsargāt privāto dzīvi un kopīgo priekšlikumu attiecībā uz privātās dzīves un personas datu aizsardzības starptautisko standartu izstrādi, par ko vienojās 30. Starptautiskajā personas datu un privātās dzīves aizsardzības komisāru konferencē, kura notika Strasbūrā 2008. gada 15. un 17. oktobrī; aicina visas ES ieinteresētās puses (gan valsts, gan privātās) iesaistītie šajā procesā;

zf) uzsvērt, cik svarīgi ir izveidot īstu tīmekļa e-forumu, kur ES pilsoņi varētu risināt interaktīvākas apspriedes ar politikas veidotājiem un citām iestāžu ieinteresētajām pusēm;

zg)  rosināt ES aktīvu piedalīšanos dažādos starptautiskos forumos par globāliem un vietēja mēroga interneta aspektiem, piemēram, Interneta pārvaldības forumā (IGF);

zh)  kopā ar visām ES ieinteresētajām pusēm piedalīties Eiropas IGF izveidē — forumā, kurā tiktu analizēta valstu interneta pārvaldības forumu pieredze, kurš darbotos kā reģionāls centrs un kurš efektīvāk informētu turpmākos starptautiskos interneta pārvaldības forumus par Eiropas mēroga problēmām, viedokļiem un bažām;

o

o o

2.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei un informēšanas nolūkā Komisijai.

(1)

Piemēram, Eiropas Padomes 2001. gada 23. novembra Konvencija par kibernoziegumiem. Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvencija par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisku apstrādi.

(2)

BVerfG, 1 BvR 370/07, 27.2.2008, Absatz-Nr. (1 - 333).  

(3)

1 Skatīt arī http://www.europarl.europa.eu/activities/committees/studiesCom/searchPerform.do. Nesenajā pētījumā „Drošības un pamatbrīvību stiprināšana internetā — ES politika saistībā ar cīņu pret kibernoziedzību” cita starpā izvirzīta ideja par nesaistošas interneta vides tiesību hartas pieņemšanu.

(4)

http://www.globalnetworkinitiative.org/index.php.

(5)

Skatīt Grieķijas konstitūciju un tās 5.a pantu.

(6)

Eiropas Padomes 2008. gada 17. septembra dokumentā „Internets - kritisks resurss ikvienam” ir uzsvērts arī, ka „objektivitātes un līdzdalības nodrošināšana internetā ir būtisks solis uz objektivitātes un piedalīšanās nodrošināšanu sabiedrībā kopumā”.


PASKAIDROJUMS

Pamattiesības internetā — paplašinātas un apdraudētas vienlaikus

Mēs dzīvojam laikā, kad ikviens, sākot no valdībām līdz policijai, privātiem uzņēmumiem un pat noziedzīgiem elementiem, cenšas piekļūt mūsu personīgajiem elektroniskajiem datiem. Internets īpaši sniedz iepriekš neiedomājamu informāciju par mūsu privāto dzīvi, pat viens peles klikšķis tīmekļa vietnē ģenerē datus, ko potenciāli varētu lietot vai ļaunprātīgi izmantot tirgotāji, izlūkdienesti vai identitātes zagļi.

Tādēļ privātuma pamattiesību aizsardzība internetā ir viens no steidzamākajiem uzdevumiem, ar ko mēs kā likumdevēji saskaramies. Tas ir arī viens no sarežģītākajiem ētiskajiem, juridiskajiem, tehnoloģiskajiem un politiskajiem izaicinājumiem, ar kādu mūsu sabiedrībai līdz šim mums nācies saskarties.

Ikvienam ir skaidrs, ka internets var būt instruments, kas paplašina mūsu pamattiesības, sniedzot neierobežotu pieeju informācijai un savienojot mūs ar cilvēkiem un kopienām visā pasaulē. Vēl netiek plaši atzīts, ka šajā procesā internets arī nopietni apdraud mūsu pamattiesības, potenciāli pakļaujot mūs ļaunprātīgai novērošanai, kas kalpo kā instruments noziedzīgiem elementiem un pat teroristiem. Un vēl mazāk skaidrs ir, kā darbības internetā noregulēt tā, lai gūtu no tā labumu, tajā pašā laika ierobežojot reālos un nopietnos ļaunprātīgas izmantošanas draudus. Šos uzdevumu vēl jo vairāk sarežģī internetam raksturīgā iezīme — decentralizēts, lietotāja vadīts tīkls, ko nekontrolē neviena valdība un kas pārsniedz gandrīz visas robežas.

Tādēļ šī ziņojuma mērķis ir parādīt, kā mēs vislabāk varam aizsargāt un veicināt personu pamattiesību brīvības tiešsaistes vidē. Būtiskākie mūsu atbildes elementi ir šādi:

– iesaistīt visas ieinteresētās puses;

– darboties vairākos līmeņos, izmantojot esošos nacionālos, reģionālos un starptautiskos instrumentus un vērojot, kā tie tiek pielietoti mūsdienu likumdošanas praksē;

– apmainīties ar labāko praksi un

– atbildēt uz interneta lietotāju vajadzībām un dažāda veida problēmām, kā arī uz daudziem (un aizvien mainīgajiem) tiešsaistes aktivitāšu veidiem.

Mūsu svarīgākais uzdevums ir atrast atbilstošu līdzsvaru starp privātumu un drošību. Tas prasīs nepārtrauktu modrību un atkārtotu pielāgošanu, lai mēs ietu kopsolī ar tehnoloģiju neapturamo attīstību. Mums uzmanīgi jāapsver dažādu veidu drošības jautājumi, sākot no nacionālās drošības līdz mūsu tīklu drošībai un uzticamībai, personu drošībai, ņemot vērā, ka viņi dalās ar savu personīgo informāciju tiešsaistē. Ņemot vērā mūsu sabiedrības leģitīmo mērķi nodrošināt drošāku internetu, mums ir jārisina un jāierobežo novērošanas un kontroles tehniku lietošana, kas varētu apdraudēt mūsu pamatbrīvības — jo īpaši, kad ir šauba par šo tehnoloģiju nepieciešamību, samērīgumu un efektivitāti. Elastīgumam, pielāgošanās spējai un atbildīgumam ir jākļūst par mūsu izstrādājamo tiesību aktu un programmu raksturīgāko pazīmi, lai mēs varētu būt soli priekšā tehnoloģiju attīstībai.

Internets var ievērojami stiprināt arī citas pamattiesības, piemēram, vārda brīvību, politiskās rīcības brīvību un biedrošanās brīvību, bet tikpat viegli tas var tās arī mazināt. Jaunākais šīs diskusijas piemērs bija likumdošanas iniciatīva valodas kontrolei internetā, lai novērstu teroristu uzbrukumus. Šis ir klasisks likumdošanas piemērs, kas, ja vien nav ļoti šauri piemērots savu mērķu sasniegšanai, var pavērt iespējas masveidīgai novērošanai, tādā veidā paralizējot personu politisko darbību, kas ir demokrātiskas sabiedrības pamatā.

Līdzsvara atrašana šādos jautājumos ir ļoti būtiska. Internets bez šaubām ir piešķīris noziedzniekiem varenu instrumentu komplektu, un ir pašsaprotami, ka teroristi ir jāattur no interneta lietošanas uzbrukumu plānošanai un realizēšanai. Mūsu sabiedrība arī pamatoti pieprasa, lai mēs radītu šķēršļus bērnu pornogrāfijas izplatītājiem internetā. Šādi noziedznieki, izsakot reālus draudus, pazemina mūsu pilsoņu pretestību policijas aicinājumiem plaši uzraudzīt internetu, kas pēc savas būtības ir „netaustāma” vide. Mums ir jāpretojas šai tendencei. Cīņā ar noziegumiem mūsu likumiem ir jābūt efektīviem, bet ne pārmērīgiem. Internets ar savu nenoteikto un netaustāmo būtību pieļauj šādas galējības. Piemēram, ļoti nedaudz cilvēku piekristu domai, ka policija vai mārketinga uzņēmumi būtu tiesīgi atvērt jebkuru pa pastu nosūtīto vēstuli, lai pārbaudītu tās saturu. Līdzīga piesardzība ir nepieciešama elektronisko ziņojumu satura aizsardzībai.

Bet rediģēt valodas saturu un aizskart privātumu var ne tikai valsts iestādes, vajājot noziedzniekus, bet arī privātas interneta kompānijas peļņas nolūkā. Jaunākā tendence ir prasīt lietotāja „piekrišanu” (attiecīgi piekrītot vai nepiekrītot) izmantot viņa vai viņas datus. Parasti gan tas atklājas tikai pēc tam, kad kompānijas tiek pieķertas, bez atļaujas vācot, glabājot un lietojot mūsu datus.

Mums pašiem sev ir jāuzdod jautājums: „Kāda ir piekrišanas robeža?” Šis jautājums attiecas gan uz to, ko kompānija var jautāt lietotājam atklāt, gan uz to, no kādām privātuma un citām pamattiesībām personai vajadzētu ļaut attiekties konkrētus interneta pakalpojumu vai priekšrocību saņemšanas nolūkos.

Atbildes uz šiem jautājumiem nebūt nav vienkāršas. Citā likumdošanas jomā mūsu kopienas ir vienojušās, ka pilsoņu atklātībai attiecībā uz privāto dzīvi ir savas robežas. Piemēram, vairākumā dalībvalstu darba likumos un koplīgumos ir noteikts maksimālais darba stundu apjoms, minimālais atalgojums un citas darba tiesības, par kurām darbinieki nevar vienkārši vienoties ar darba devējiem. Iemesls ir vienkāršs. Tiek pieņemts, ka starp darbinieka un darba devēja pilnvarām nav līdzsvara, līdz ar to „piekrišanu” nevar nodot vai iegūt vienlīdzīgā ceļā. Ir vēl kāds iemesls un, proti, mēs esam nolēmuši, ka mums ir jānovērš „sacensība par viszemākajām prasībām” attiecībā uz visām darba tiesībām, kas varētu rasties, ja atsevišķiem darbiniekiem ļautu vai „liktu” atteikties no atsevišķām savām tiesībām.

Līdzīga varas un zināšanu plaisa eksistē internetā. Korporatīvā un valdības vara, zināšanas un intereses ievērojami dominē pār individuāliem lietotājiem, līdzīgi kā „lētāka” (un tādējādi daudz „pievilcīgāka” lietotājiem) interneta pakalpojumu piedāvājuma apmaiņā pret zemāku privātuma aizsardzību draudi. Referents ir pārliecināts, ka nākamā cīņa diskusijā par interneta drošību un privātumu būs par „piekrišanas” robežām, pēc kā tiecas valdības un privātās kompānijas.

Mums vajadzētu pievērst šim jautājumam īpašu nozīmi, jo mūsdienu Eiropā „lielais brālis” nenāks kā autoritatīvs režīms, bet, ja nāks, tad slepus un ar mūsu „piekrišanu”

Visbeidzot, tiesības uz izglītību un tiesības uz piekļuvi internetam ir divas papildus tiesības, kuras jāveicina, bet kuras var arī tikt apdraudētas, cīnoties ar noziegumiem internetā. E-analfabētisms būs 21. gadsimta analfabētisms. Līdzīgi kā ikvienam bērnam šodien ir tiesības uz izglītību un ikvienam pieaugušajam ir tiesības turpināt izglītību, ikvienam cilvēkam savā dzīves laikā jābūt tiesībām piekļūt datoram un internetam. Valdībām būtu jānodrošina šāda piekļuve pat visattālākajās vietās un visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Vēl jo vairāk — piekļuves liegšanu nedrīkst noteikt kā „sodu” par pilsoņu likumpārkāpumiem. Dažādu dzīves gājumu, vietu un kultūras cilvēkiem jābūt iespējai izmantot plašo interneta pakalpojumu piedāvājumu. Tas viņiem ļaus turpināt personīgo attīstību, iesaistīties izglītības, profesionālās un personīgās attiecībās un, cik vien ļauj mūsu tehnoloģijas un likumi, veicinās ekonomiskās iespējas.


IETEIKUMA PRIEKŠLIKUMS (B6-0302/2008) (11.06.2008.)

Ievērojot Reglamenta 114. panta 1. punktu,

Iesniedza Stavros Lambrinidis

par drošības un pamatbrīvību stiprināšanu internetā

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, it īpaši to pantus par personas datu aizsardzību, vārda un informācijas brīvību un cieņu pret privāto un ģimenes dzīvi,

–   ņemot vērā nesenās iniciatīvas par smagu noziegumu un terorisma atklāšanu (projekts „Check the web”) un neseno priekšlikumu grozīt Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmumu 2002/475/TI par cīņu pret terorismu, kā arī priekšlikumu pārskatīt Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē,

   ņemot vērā Eiropas Padomes, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) un ANO darbu cīņā pret noziedzību un kibernoziedzību, pievēršoties pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzībai, tostarp internetā,

   ņemot vērā Eiropas tiesu un valstu konstitucionālo tiesu pēdējos spriedumus šajā jomā un it īpaši Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedumu, kurā ir precīzi noteiktas tiesības uz konfidencialitātes aizsardzību un informācijas tehnoloģiju sistēmu integritāti,

–   ņemot vērā Reglamenta 114. panta 1. punktu,

A. tā kā internets ir kļuvis par visā pasaulē nozīmīgu instrumentu vārda brīvības nodrošināšanai, kā arī par ekonomiskās darbības veicinātāju; tā kā šajā kontekstā ir īpaši svarīgi, ka cīņa pret noziedzību un pret pārkāpumiem attiecībā uz valsts varu un privātpersonām neierobežo šī instrumenta iespējas,

B.  tā kā interneta globālā rakstura, ātrās attīstības un tehnisko īpašību dēļ to ir ļoti grūti kontrolēt tikai ar valsts tiesību aktiem un tā kā jāpieņem iniciatīvas, tostarp starptautiskā līmenī, lai aizsargātu indivīda tiesības — gan tās, kas veicina drošību un brīvību, gan tās, kas aizsargā privāto dzīvi,

1.  iesaka Padomei radīt apstākļus, kas:

     a)  ļautu Eiropas Savienībā arvien vairāk saskaņot valstu tiesību aktus attiecībā uz prasībām, kas saistītas ar pamattiesību aizsardzību internetā,

     b)  uzlabotu dialogu starp valstu un Eiropas likumdevējiem, kā arī starp valstu un Eiropas tiesām,

     c)  veicinātu dialogu starp visām ar internetu saistītajām un ieinteresētājām pusēm, it īpaši starp interneta operatoriem un izmantotājiem,

     d)  veicinātu vajadzīgo starptautisko vienošanos noslēgšanu gan divpusējās attiecībās (it īpaši transatlantiskajās attiecībās), gan daudzpusējās (Eiropas Padomē, ESAO un ANO);

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei un informēšanas nolūkā Komisijai.


KULTŪRAS UN IZGLĪTĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS (20.1.2009)

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par drošības un pamatbrīvību stiprināšanu internetā

(2008/2160(INI))

Atzinumu sagatavoja: Manolis Mavrommatis

IEROSINĀJUMI

Kultūras un izglītības komiteja aicina Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju kā atbildīgo komiteju tās rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā internets ir svarīgs un unikāls instruments, kas cita starpā stimulē vārda brīvības attīstību un veicināšanu, viedokļu veidošanos, kultūras un zināšanu izplatīšanu un veicināšanu, kā arī ekonomiskās darbības attīstību;

B.   tā kā, ņemot vērā tā starpvalstu dimensiju, internetu regulē Eiropas un starptautiskais tiesiskais regulējums, kas aptver tādus jautājumus kā pamattiesību aizsardzība, tostarp personas datu un autortiesību aizsardzība, un interneta droša izmantošana, it īpaši nepilngadīgajiem un neaizsargātām sociālajām grupām,

1.   atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta Kopienas daudzgadu programma par to bērnu aizsardzību, kuri izmanto internetu un citas sakaru tehnoloģijas, un cer, ka tā tiks īstenota pēc iespējas drīzāk;

2.   aicina dalībvalstis, Komisiju, interneta pakalpojumu sniedzējus, lietotāju pārstāvjus un citas līdzīgas kompetentas struktūras kopīgi strādāt, lai ierobežotu un pakāpeniski likvidētu nelegālu un kaitīgu saturu, kas pieejams tiešsaistē;

3.   atzīst, ka interneta plašā lietošana var sniegt ievērojamu ekonomisku un sociālu labumu un būtiski veicināt iekšējā tirgus izveides pabeigšanu; tomēr uzskata, ka ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu visu pamattiesību pastāvīgu ievērošanu un aizsardzību saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kā arī taisnīgu līdzsvaru starp visu iesaistīto pušu tiesībām un brīvībām;

4.   atgādina par UNESCO Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, kura stājās spēkā 2007. gada 18. martā un kurā uzsvērts, ka kultūras izpausmes nevar uzskatīt tikai par komerciālu sarunu objektiem, jo tām ir duāls raksturs (ekonomisks un kulturāls) un tāpēc tās ir jāaizsargā no ļaunprātīgas izmantošanas internetā;

5.   tāpēc atbalsta interneta kultūras un jaunrades satura tiesiskā regulējuma attīstīšanu un cīņu pret pirātismu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

20.1.2009

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

25

1

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Maria Badia i Cutchet, Ivo Belet, Guy Bono, Marie-Hélène Descamps, Věra Flasarová, Milan Gaľa, Vasco Graça Moura, Lissy Gröner, Luis Herrero-Tejedor, Ruth Hieronymi, Mikel Irujo Amezaga, Ramona Nicole Mănescu, Manolis Mavrommatis, Ljudmila Novak, Doris Pack, Zdzisław Zbigniew Podkański, Pál Schmitt, Hannu Takkula, Thomas Wise, Tomáš Zatloukal

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gyula Hegyi, Nina Škottová, László Tőkés, Ewa Tomaszewska, Cornelis Visser

Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Maria Berger


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

17.2.2009

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

45

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Alexander Alvaro, Emine Bozkurt, Philip Bradbourn, Mihael Brejc, Kathalijne Maria Buitenweg, Michael Cashman, Carlos Coelho, Esther De Lange, Panayiotis Demetriou, Gérard Deprez, Armando França, Urszula Gacek, Roland Gewalt, Jeanine Hennis-Plasschaert, Ewa Klamt, Magda Kósáné Kovács, Wolfgang Kreissl-Dörfler, Stavros Lambrinidis, Roselyne Lefrançois, Baroness Sarah Ludford, Claude Moraes, Javier Moreno Sánchez, Maria Grazia Pagano, Martine Roure, Inger Segelström, Csaba Sógor, Ioannis Varvitsiotis, Manfred Weber, Tatjana Ždanoka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Edit Bauer, Simon Busuttil, Marco Cappato, Charlotte Cederschiöld, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Metin Kazak, Jean Lambert, Marian-Jean Marinescu, Antonio Masip Hidalgo, Bill Newton Dunn, Hubert Pirker, Nicolae Vlad Popa, Eva-Britt Svensson, Charles Tannock

Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Costas Botopoulos, Luis de Grandes Pascual, Jelko Kacin

Pēdējā atjaunošana - 2009. gada 12. martaJuridisks paziņojums