Procedūra : 2010/2103(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0310/2010

Iesniegtie teksti :

A7-0310/2010

Debates :

PV 24/11/2010 - 20
CRE 24/11/2010 - 20

Balsojumi :

PV 25/11/2010 - 8.13
CRE 25/11/2010 - 8.13
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2010)0445

ZIŅOJUMS     
PDF 282kWORD 202k
2010. gada 8. novembra
PE 448.802v02-00 A7-0310/2010

par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā

(2010/2103(INI))

Starptautiskās tirdzniecības komiteja

Referents: Yannick Jadot

Atzinumu sagatavoja (*):

Jo Leinen, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja

(*) Iesaistītā komiteja – Reglamenta 50. pants

KĻŪDAS LABOJUMS/ PAPILDINĀJUMS
GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 Paskaidrojums

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā (2010/2103(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā valdību ekspertu triju darba grupu 2007. gadā publicētos ziņojumus par klimata pārmaiņām(1),

–   ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada 17. decembrī pieņemto dokumentu paketi klimata pārmaiņu jomā,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2009. gada 29. un 30. oktobra secinājumus attiecībā uz sarunām par klimatu,

–   ņemot vērā ANO augstākā līmeņa sanāksmi par klimatu, kas 2009. gada 7.–18. decembrī notika Kopenhāgenā (Dānijā), un tajā pieņemto Kopenhāgenas vienošanos,

–   ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par klimata pārmaiņām, jo īpaši 2010. gada 10.februāra rezolūciju par Kopenhāgenas klimata pārmaiņu konferences rezultātiem(2) un 2007. gada 29. novembra rezolūciju par tirdzniecību un klimata pārmaiņām(3),

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. maija paziņojumu "Dažādu iespēju analīze, kā panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu par vairāk nekā 20 %, un oglekļa emisiju pārvirzes riska analīze" (COM(2010)0265),

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 19. jūnija paziņojumus par biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ilgtspējību(4),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 4.novembra paziņojumu "Izejvielu iniciatīva − apmierināt pamatvajadzības izaugsmei un nodarbinātībai Eiropā" (COM(2008)0699),

–   ņemot vērā Pasaules Tirdzniecības organizācijas ziņojumu un ANO 2008. gada 26.jūnijā uzsākto vides programmu "Tirdzniecība un klimata pārmaiņas",

–   ņemot vērā valstu vadītāju noslēguma paziņojumu G20 augstākā līmeņa sanāksmē Pitsburgā 2009. gada 24. un 25. septembrī,

–   ņemot vērā institūta Climate Strategies 2010. gada jūnijā publicēto pētījumu "Tackling leakage in a world of unequal carbon prices"(5), institūta CE Delft 2010. martā publicēto pētījumu "Why the EU could and should adopt higher greenhouse gas reduction targets"(6), institūta Sandbag 2010. gada februārī publicēto pētījumu "The Carbon Rich List: The companies profiting from the EU Emissions Trading Scheme"(7) un institūta Carbon Trust pētījumu "International carbon flows",

–   ņemot vērā 2008. gadā publicēto starptautisko novērtējumu par lauksaimniecības zinātni un attīstības tehnoloģijām(8),

–   ņemot vērā noteikumus par ieguldījumiem Enerģētikas hartā, kas ir pamatā 2009. gada 27. aprīļa lietai "Vattenfall Europe Generation AG pret Vācijas Federatīvo Republiku"(9), kurā uzņēmums vēršas pret dalībvalsti, kas pastiprina noteikumus vides jomā,

–   ņemot vērā 2009. gada 14. maija Ontario Videi nekaitīgās enerģijas aktu(10),

–   ņemot vērā ES 2003. gada maija Rīcības plānu attiecībā uz tiesību aktu izpildi, pārvaldību un tirdzniecību mežu nozarē (FLEGT),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Attīstības komitejas atzinumus (A7-0310/2010),

A. tā kā Zemes temperatūra pēdējā gadsimta laikā jau ir paaugstinājusies un turpinās paaugstināties un tā kā globālās sasilšanas ietekme uz ekonomiku, sabiedrību un vidi notiek satraucošā mērogā, un tā kā ir nepieciešams ierobežot sasilšanu līdz mazāk nekā 2°C;

B.  tā kā ANO 2009. gada augstākā līmeņa sanāksmē par klimata pārmaiņām Kopenhāgenā panāktā vienošanās ir nepietiekama; tā kā Eiropas Savienība nav spējusi īstenot vadošo lomu, jo tās mērķiem nepietiek vēriena un pietrūkst vienotības;

C. tā kā ANO 2009. gada augstākā līmeņa sanāksmē par klimata pārmaiņām Kopenhāgenā panāktā vienošanās ir nepietiekama un rada vilšanos; tā kā sarunu partneri nespēja panākt vispārēju vienprātību un Eiropas Savienība nespēja uzņemties vadošo lomu un paust vienotu nostāju;

D. atzinīgi vērtējot Eiropadomes apņemšanos līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas Eiropā par 80–95 % salīdzinājumā ar 1990. gadu, kas ir nepieciešams mērķis, lai Eiropas Savienība atgūtu vadošo starptautisko lomu klimata jomā, jo citas valstis ir stingri apņēmušās nodrošināt videi draudzīgu ekonomiku, sevišķi ar ekonomikas atveseļošanas plāniem; stingri atbalstot mērķi līdz 2020. gadam par 30 % samazināt emisijas Eiropā neatkarīgi no starptautisko sarunu rezultātiem;

E.  tā kā Kankunas augstākā līmeņa sanāksme sniedz unikālu nozīmīga dialoga iespēju, tajā vajadzētu pieņemt juridiski saistošsus instrumentus un stingrākas pārbaudes procedūras un tai vajadzētu būt īpaši svarīgam posmam ceļā uz visaptverošu un juridiski saistošu darbības nolīgumu, lai varētu saglabāt globālās sasilšanas līmeni par ievērojami mazāk nekā 2°C;

F.  tā kā cīņa pret klimata pārmaiņām ir viens no konkurences faktoriem un Eiropas prioritātes šajā jomā ir enerģijas taupīšana un atjaunojamā enerģija, kas ļauj uzlabot Savienības energodrošību un rada lielas iespējas rūpniecības attīstības, jauninājumu, teritoriju labiekārtošanas un darba vietu izveides jomā;

G. tā kā subsidēta enerģija un neierobežota CO2 emisija dažām valstīm rada salīdzinošas priekšrocības;

H. tā kā Eiropas Savienības atbildība klimata jomā nevar aprobežoties ar siltumnīcefekta gāzu emisiju tās teritorijā, jo nesen veikti pētījumi liecina, ka ar patēriņu saistītas emisijas ir lielākas par rūpniecības radītajām emisijām, un šīs atķsirības ir 35 % Apvienotajā Karalistē, 45 % Francijā un 60 % Zviedrijā;

I.   tā kā līdz ar to lēmumi tirdzniecības jomā ir īpaši svarīgi cīņā pret klimata pārmaiņām un tā kā Savienība kā pasaulē lielākā tirdzniecības dalībniece var tos būtiski ietekmēt;

1.  atzinīgi vērtē Eiropadomes apņemšanos līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas Eiropā par 80-95 % salīdzinājumā ar 1990. gadu, kas ir nepieciešams mērķis, lai Eiropas Savienība atgūtu vadošo starptautisko lomu klimata jomā, kamēr citas valstis ir stingri apņēmušās nodrošināt videi draudzīgu ekonomiku, jo īpaši ar ekonomikas atjaunošanas plāniem;   stingri atbalsta mērķi līdz 2020. gadam par 30 % samazināt emisijas Eiropā neatkarīgi no starptautisko sarunu rezultātiem, kam vajadzētu mudināt citas valstis uzņemties vērienīgākas saistības;

2.  pieprasa starptautiski saistoša nolīguma noslēgšanu par klimata aizsardzību un īpaši atbalsta mērķi līdz 2020. gadam samazināt ES CO2 emisijas par 30 %, ko ir jācenšas sasniegt neatkarīgi no starptautiskajām sarunām, kā arī atbalsta ilgtermiņa ES mērķi līdz 2050. gadam CO2 un citas siltumnīcefekta gāzes emisijas samazināt vismaz par 85 %;

3.  uzsver, ka attīstītajām valstīm ir jābūt CO2 emisiju samazināšanas līderēm; uzskata, ka standartu noteikšana, marķēšana un sertifikācija ir līdzekļi, ar kuriem var ievērojami samazināt enerģijas patēriņu un līdz ar to — arī risināt klimata pārmaiņu problēmu; aicina dalībvalstis, nosakot oglekļa minimālo cenu, uzlabot šo valstu ES Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas regulējumu; uzskata, ka, īstenojot Tīras attīstības mehānismu, nav izdevies apmierināt visneaizsargātāko valstu vajadzības;

4.  iestājas par to, ka atjaunojamo enerģijas avotu izmantošana ir jāveicina vēl vairāk un ka dalībvalstu valdībām jāīsteno konsekventa politika un jāizveido saistošs tiesiskais regulējums, ar kuru ilgtermiņā var pieņemt periodiski īstenojamu atbalsta programmu, kas atvieglotu iespējas iekļūt tirgū un palīdzētu radīt minimālu infrastruktūru, kas ir nepieciešama krīzes laikā, kad uzņēmējdarbības jomā nav stabilitātes;

5.  atgādina, ka kopējā tirdzniecības politika ir instruments, kas kalpo Eiropas Savienības vispārējiem mērķiem, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu ES kopējā tirdzniecības politika jāīsteno, "ievērojot Savienības ārējās darbības principus un mērķus", un ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu tai jo īpaši ir jāveicina "ilgtspējīga Zemes attīstība, solidaritāte un savstarpēja cieņa starp tautām, brīva un godīga tirdzniecība, nabadzības izskaušana un cilvēktiesību un jo īpaši bērnu tiesību aizsardzība, kā arī starptautisko tiesību normu stingra ievērošana un attīstība, tostarp, respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus";

6.  uzsver, ka Eiropas Savienības tirdzniecības politika gan divpusējā, gan daudzpusējā līmenī ir līdzeklis un nevis pašmērķis un ka tai ir jābūt saskaņotai ar klimata pārmaiņu apkarošanas mērķiem un vajadzētu paātrināt vērienīgas vienošanās pieņemšanu klimata jomā;

7.  uzskata arī, ka PTO noteikumi ir jāinterpretē un jāizstrādā tā, lai atbalstītu saistības, kas paredzētas daudzpusējos vides nolīgumos; prasa Komisijai veikt pasākumus, lai panāktu vienprātību PTO nolūkā piešķirt daudzpusējo vides nolīgumu sekretariātiem novērotāja statusu visās PTO sanāksmēs, kas attiecas uz to kompetences jomu, un padomdevēja lomu visās vides strīdu atrisināšanas procedūrās; uzsver, ka jaunie PTO noteikumi nebūtu jāizstrādā ar mērķi izskaust salīdzinošās priekšrocības, ko sniedz "lētās" CO2 emisijas;

8.  pauž nožēlu, ka nevienā no Pasaules Tirdzniecības organizācijas nolīgumiem patlaban nav tieši pieminētas klimata pārmaiņas, nodrošinātība ar pārtiku un Tūkstošgades attīstības mērķi; pauž nožēlu, ka attīstās bioloģiskais pirātisms klimatizturīgu sēklu jomā; uzskata, ka PTO tirdzniecības noteikumos ir nepieciešamas izmaiņas, lai nodrošinātu saskaņotību un konsekvenci attiecībā uz saistībām, kas izriet no Kioto protokola un daudzpusējiem vides nolīgumiem; steidzami pieprasa reformēt PTO, lai ražojumus varētu atšķirt pēc to ražošanas un pārstrādes veidiem, un pieprasa ieviest jaunu elastīgu kārtību, izmantojot obligāto licencēšanu, kas noteikta Nolīgumā par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem;

9.  atsaucoties uz līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu preambulu un Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XX panta b), d) un g) apakšpunktu, uzsver, ka starptautiskās tirdzniecības rezultātā nedrīkst tikt noplicināti dabas resursi, un aicina Komisiju un dalībvalstis, darbojoties PTO, vēl vairāk ievērot kopējās preferences principu, it īpaši attiecībā uz ilgtspējīgiem, klimatam draudzīgiem un no ētiskā viedokļa pieņemamiem izstrādājumiem;

10. aicina Komisiju un PTO dalībvalstis panākt, ka PTO kādā no saviem atzinumiem atzīst klimata pārmaiņu nozīmi un ietekmi, un strādāt pie tā, lai ar PTO noteikumiem globālie centieni novērst klimata pārmaiņas, tās mazināt un tām pielāgoties nevis tiktu mazināti, bet gan atbalstīti;

11. pauž nožēlu, ka PTO locekļiem vēl jāatrod veids, kā šo līgumu iekļaut ANO iestāžu sistēmā un noteikumos, kuros ir noteikta vides aizsardzība, tostarp klimata pārmaiņu mazināšana, kā arī sociālais taisnīgums un visu cilvēktiesību ievērošana; pieprasa, lai no daudzpusējiem vides nolīgumiem (MEA) izrietošām saistībām un mērķiem, piemēram, ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām un citu ANO iestāžu (Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, Starptautiskā Darba organizācija, Starptautiskā Jūrniecības organizācija) aktiem būtu augstāks juridiskais spēks par šauro tirdzniecības noteikumu interpretāciju;

12. tā kā kopš 2011. gada 15. aprīļa — dienas —, kad Marakešā PTO dalībvalstu ministri pieņēma lēmumu par tirdzniecību un apkārtējo vidi, ir pagājuši 15 gadi, aicina Komisiju vēlākais līdz 2011. gada vidum Eiropas Parlamentam un Padomei iesniegt ziņojumu, kurā būtu novērtēts, cik lielā mērā PTO Tirdzniecības un apkārtējās vides komiteja ir veikusi savu uzdevumu, kas ir noteikts minētajā lēmumā, un secinājumus attiecībā uz to, kas vēl būtu jādara, jo īpaši saistībā ar globālo dialogu par klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanu un PTO;

13. aicina Komisiju un dalībvalstis, risinot sarunas par PTO un divpusējiem tirdzniecības nolīgumiem, stingri rūpēties par to, lai tirdzniecības liberalizācija, īpaši dabisko izejvielu tirdzniecības liberalizācija, nemazinātu resursu ilgtspējīgas pārvaldības efektivitāti un ka nolīgumos iekļautu klimata un sugu aizsardzības mērķus; šajā nolūkā aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai pirms 2011. gadā Johannesburgā paredzētās Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC COP) dalībvalstu sanāksmes, PTO notiktu PTO dalībvalstu tirdzniecības un vides ministru kopīga tikšanās; atgādina, ka UNFCCC ir forums, kuru izveidoja, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu par klimata pārmaiņu novēršanu;

14. uzskata, ka šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk ir būtiski nekavējoties uzsākt publiskas debates par pasaules vides organizācijas izveidi;

Spēcīgāka pozitīva saikne starp tirdzniecību un klimata aizsardzību

15. atzīst starptautiskās tirdzniecības pozitīvo lomu tādu preču un pakalpojumu izplatīšanā, kuras palīdz aizsargāt klimatu; uzskata, ka klimata aizsardzība un tirdzniecības liberalizācija var stiprināt viena otru, atvieglojot vides preču un pakalpojumu tirdzniecību, taču uzskata, ka ir iepriekš jāizstrādā šo preču un pakalpojumu saraksts saskaņā ar stingriem vides kritērijiem un sadarbībā ar PTO dalībvalstīm;

16. atzīst, ka tirdzniecība ir būtisks līdzeklis tehnoloģiju nodošanai jaunattīstības valstīm; uzsver nepieciešamību ierobežot šķēršļus "zaļajai tirdzniecībai", piemēram, PTO līmenī atceļot tarifus "zaļajām precēm";

17. cer, ka ES būs par paraugu un samazinās tādus šķēršļus tirdzniecībai ar „zaļām” tehnoloģijām un videi un klimatam draudzīgiem produktiem kā muitas nodevas un nodokļi un veicinās tirdzniecību ar ekoloģiskām precēm un pakalpojumiem (EGS), pamatojoties arī uz Bali rīcības plānu un Kopenhāgenas Videi draudzīgā klimata fondu;

18. uzsver jauninājumu nozīmi videi draudzīgu tehnoloģiju jomā un atzīst, ka tirdzniecībai var būt svarīga nozīme šo tehnoloģiju nodošanā starp valstīm;

19. aicina ES uzņemties vadošo lomu lielāko šķēršļu noteikšanā, kas traucē izplatīt tehnoloģijas jaunattīstības valstīs, ar kurām tās spētu risināt klimata pārmaiņu problēmu;

20. atzīst, ka jauninājumu veicināšanā var būt iesaistītas dažādas atlīdzības sistēmas un ka ne visas šīs sistēmas vienādi sekmē tehnoloģiju nodošanu; jo īpaši apšauba intelektuālā īpašuma tiesību ietekmi uz nākotnes tehnoloģiju izplatību, piemēram, otrās paaudzes agrodegvielām, akumulatoriem un ūdeņradi; arī norāda, ka ir jārisina intelektuālā īpašuma tiesību tehnoloģiju nodošanas problēmas, kuru iemesls ir vājas politiskās institūcijas un tiesiskuma trūkums; tādēļ prasa Komisijai izpētīt visas jauninājumu atlīdzības sistēmas, ņemot vērā risku izslēgt dažās valstis, un iekļaut šā darba rezultātus diplomātiskajos pasākumos klimata jomā;

21. pauž bažas par subsīdiju fosilajiem enerģijas avotiem kropļojošo ietekmi uz tirdzniecību pasaulē un to ietekmi uz klimatu un izmaksām valsts budžetā; pozitīvi vērtē G20 valstu grupas apņemšanos pamazām izskaust šīs subsīdijas;

22. vēlas, lai Eiropas Savienība uzņemtos starptautiska līdera lomu šajā jomā, un prasa Komisijai nekavējoties ierosināt grafiku šo subsīdiju pārtraukšanai Savienībā, ņemot vērā, ka šajā procesā būs jāiesaista papildu sociāli un rūpnieciski pasākumi; turklāt atgādina par Eiropas Parlamenta prasību Komisijai un dalībvalstīm nepieļaut, lai eksporta kredītaģentūras un Eiropas Investīciju banka piešķirtu aizdevumus projektiem, kuri negatīvi ietekmē klimatu;

23. iebilst pret fosilā kurināmā subsidēšanu un pieprasa vairāk veicināt videi draudzīgāku atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu, kā arī vairāk atklāt un izstrādāt decentralizētos enerģijas avotus — it īpaši jaunattīstības valstīs; šajā sakarībā atgādina par G20 forumā panākto vienošanos pakāpeniski samazināt subsīdijas fosilajam kurināmajam un pieprasa Komisijai izstrādāt tādus Eiropas stratēģijas priekšlikumus, lai šo stratēģiju varētu īstenot atbilstoši precīzam grafikam un lai tajā būtu atsevišķiem gadījumiem paredzēti kompensācijas mehānismi;

Taisnīgākas cenas starptautiskajā tirdzniecībā un CO2 emisiju nepieļaušana

24. norāda, ka tirdzniecības liberalizācija var būt pretrunā ar klimata aizsardzību, ja dažas valstis, nerīkojoties klimata jomā, mēģina panākt konkurences priekšrocības; līdz ar to iesaka veikt reformas PTO antidempinga noteikumos, lai tajos iekļautu jautājumu par godīgu vides cenu saskaņā ar pasaules klimata aizsardzības standartiem;

25. pauž nožēlu par to, ka enerģijas cenu subsidēšana un ierobežojumu un kvotu nepiemērošana CO2 emisijām dažām valstīm varētu radīt salīdzinošas priekšrocības; neierobežotās un līdz ar to salīdzinoši "lētās" CO2 emisijas nemotivē šīs valstis pievienoties daudzpusējiem nolīgumiem klimata pārmaiņu jomā;

26. tomēr norāda, ka sarunu par klimatu pamatā ir "kopējas, taču diferencētas atbildības" princips un ka klimata politikas vājums jaunattīstības valstīs kopumā ir skaidrojams ar to ierobežotajām finanšu vai tehnoloģiskajām spējām, nevis ar vides dempinga mērķi;

27. šajā sakarībā prasa, lai debates Eiropā par rūpniecības CO2 emisiju saistībā ar ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu un par šā jautājuma risināšanas līdzekļiem notiktu piesardzīgi;

28. norāda, ka saskaņā ar jaunāko Komisijas 2010. gada 26. maija paziņojumu (COM(2010)0265) par šo jautājumu dažas rūpniecības nozares ir īpaši jutīgas attiecībā uz CO2 emisiju, un uzskata, ka to noteikšanai ir vajadzīga sīka nozares analīze; aicina Komisiju tuvākajā laikā izmantot šādu pieeju, nevis dažus kvantitatīvus kritērijus, kas ir vienādi visās rūpniecības nozarēs;

29. uzsver, ka nepastāv vienots risinājums visām attiecībā uz CO2 emisiju jutīgām rūpniecības nozarēm un ka produkta īpašības vai tirgus struktūra ir īpaši būtiski kritēriji, lai izvēlētos pieejamos līdzekļus (bezmaksas kvotu piešķiršana, valsts atbalsts vai pielāgošanas pasākumi uz robežām);

30. pauž nožēlu par plaši izplatīto kvotu bezmaksas piešķiršanu, jo, kā norādīts vairākos nesenos pētījumos, tā var radīt būtiskus nepamatotus ienākumus noteiktiem uzņēmumiem un tā nekavē saņēmējus uzņēmumus pilnībā vai daļēji pārvietot ražošanu; prasa, lai ražošanas pilnīgas vai daļējas pārvietošanas gadījumā piešķirtās kvotas tiktu nekavējoties atdotas un daļa no tām tiktu iemaksāta pamestu darbības teritoriju sociālās un vides pārveidošanas fondā;

31. uzskata, ka daudzpusējs nolīgums klimata jomā būtu labākais instruments, lai nodrošinātu negatīvos ārējo vides faktoru internalizāciju attiecībā uz CO2, taču pastāv risks to nepanākt tuvākajā nākotnē; līdz ar to uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jāturpina pētīt iespējas rūpniecības nozarēs, kuras būtiski skar oglekļa emisiju pārvirze, ieviest atbilstīgus Kopienas CO2 emisiju tirdzniecības kvotu nodošanai vairāksolīšanā sistēmu papildinošus vides līdzekļus, jo īpaši „oglekļa dioksīda piesaistes mehānismu”, ievērojot PTO noteikumus; šāds mehānisms ļautu cīnīties pret risku nodot CO2 emisiju tiesības trešām valstīm;

32. atzīst, ka PTO noteikumi atbilst uz robežām veiktiem pasākumiem, lai novērstu iekšpolitikas sekas, jo vides radītās netiešās izmaksas tiek iekļautas izstrādājuma cenā, ja vien šādas korekcijas nav diskriminējošas;

33. pauž viennozīmīgu viedokli, ka robežšķērsošanas nodokļa pielāgošanu nedrīkstētu izmantot kā protekcionisma līdzekli, bet drīzāk kā emisiju samazināšanas veidu; uzskata, ka ES būtu jāapņemas daļu iespējamo ienākumu piešķirt saskaņā ar UNFCCC pieņemto finanšu saistību izpildei;

34. uzskata, ka individuālās darbības, kas saskaņā ar PTO Tirdzniecības sarunu padomes 1993. gada 15. decembra lēmumu par tirdzniecību un apkārtējo vidi var ietekmēt „sakarības starp tirdzniecības pasākumiem un vides aizsardzības pasākumiem ar nolūku nodrošināt atbilstošu attīstību” (piemēram, robežšķērsošanas nodokļa pielāgošana un „ekoloģiskā dempinga novēršanas nodevas”), ir vienīgās, kuras varētu izrādīties atbilstīgas PTO noteikumiem un rīcības vadlīnijām, ja ņem vērā šā brīža PTO judikatūru šajā jomā un ja tās ietver tiesiski saistošā vispārējā nolīgumā, kas atbilstu UNFCCC, un tādēļ aicina Komisiju pirms Līgumslēdzēju pušu 17. konferences (COP) Dienvidāfrikā iesniegt paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par to, kā šādu sistēmu varētu nodrošināt attiecībā uz ikvienu pēc Kioto protokola pieņemtu nolīgumu;

Veicināt produktu diferencēšanu atkarībā no to ietekmes uz klimatu

35. atgādina, ka klimata aizsardzība liek iesaistīt dažādus publiskās politikas virzienus, piemēram, marķēšanu attiecībā uz CO2, stingrus vides kritērijus valsts iepirkuma jomā, normas, subsīdijas, nodokļus, kvotas, kas diferencē produktus atkarībā no to ražošanas procesa un metodes, un ka var būt jāpiemēro šie politikas virzieni gan Eiropas, gan importētajiem produktiem;

36. uzskata, ka ES kā starptautiski lielākā tirdzniecības apvienība var pasaulē noteikt standartus, un atbalsta tādu sertifikācijas un marķēšanas sistēmu izstrādi un plašāku izmantošanu, kurās ir ņemti vērā sociālie un ekoloģiskie kritēriji; norāda, ka starptautisko nevalstisko organizāciju darbs, izstrādājot attiecīgās etiķetes un sertifikātus un veicinot to izmantošanu, ir bijis sekmīgs, un iestājas tieši par šo etiķešu un sertifikātu plašāku pielietojumu;

37. atgādina, ka PTO sistēma ļauj veikt tirdzniecības kvalifikācijas pasākumus, ja tie ir nepieciešami, samērīgi un nediskriminē valstis, kurās ražošanas apstākļi ir vienādi; tomēr norāda, ka ir vajadzīgi steidzami paskaidrojumi, lai varētu piemērot šos pasākumus, pamatojoties uz klimata kritērijiem attiecībā uz šo produktu ražošanas procesu un metodēm (RPM);

38. prasa Komisijai veikt pasākumus, lai atjaunotu diskusijas PTO par RPM un iespēju diskriminēt līdzīgus produktus atkarībā no to CO2 emisijām, enerģijas patēriņa un tehnoloģiju normām; uzskata, ka šādu iniciatīvu varētu apstiprināt PTO dalībvalstis, ja to papildinātu pasākumi, kas atvieglo tehnoloģiju nodošanu;

39. tomēr pauž cerību, ka pašreizējais skaidrības trūkums par RPM Pasaules Tirdzniecības organizācijā nepadarīs Savienību neaktīvu, jo tai gluži pretēji būtu jāizmanto šīs rīcības iespējas; tādēļ prasa Komisijai regulāri izmantot ilgtspējības marķējumu vai kritērijus tirdzniecības sarunās un divpusējos un daudzpusējos tirdzniecības nolīgumos attiecībā uz produktiem, kuri ietekmē klimatu;

40. uzsver — ir jācenšas nodrošināt, ka cenās iekļauj arī tirdzniecības radīto negatīvo ietekmi uz vidi un ka panāk principa „maksā piesārņotājs” piemērošanu; attiecībā uz vides standartiem mudina panākt marķēšanas un informācijas sistēmu sinhronizāciju;

41. tādēļ atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienība ir ieviesusi ilgtspējības kritērijus ES ražotām un importētām agrodegvielām; prasa Eiropas Komisijai izpētīt iespējas paplašināt šo pieeju, piemērojot to arī biomasai un lauksaimniecības produktiem; prasa, lai tiktu ņemtas vērā netiešās izmaiņas zemes izmantošanā saistībā ar agrodegvielām, un sagaida, ka Komisija līdz 2010. gada beigām iesniegs priekšlikumu saskaņā ar tās apņemšanos Eiropas Parlamentam;

42. iestājas par to, ka attiecībā uz biodegvielas un biomasas ražošanu tiek izstrādāti īsteni un saistoši ilgtspējības kritēriji un standarti, kuros ņemtu vērā klimatu pārveidojošo gāzu un sīko daļiņu emisijas, kas radušās zemes izmantojuma (ILUC) netiešo izmaiņu un visa ražošanas cikla dēļ; uzsver, ka nodrošinājuma ar pārtikas līdzekļiem garantēšanai ir jābūt prioritārākai par biodegvielas ražošanu un ka ir steidzami jānodrošina zemes izmantošanas politika un prakse, piemērojot visaptverošāku pieeju;

43. uzskata par ārkārtīgi svarīgu, ka starptautiskajai biodegvielas tirdzniecībai tiek noteikti stingri ilgtspējības standarti, jo tai ir pretrunīga ietekme uz vidi un sabiedrību;

44. atzinīgi vērtē Eiropas līmenī panākto vienošanos par nelegālo koksni un sagaida panākumus attiecībā uz brīvprātīgajiem partnerattiecību nolīgumiem;

Tirdzniecības liberalizācija nedrīkst apdraudēt vērienīgus klimata politikas virzienus

45. pauž bažas par Komisijas vēlmi ar tirdzniecības nolīgumiem veicināt koksnes tirdzniecības liberalizāciju un jo īpaši tās eksporta ierobežojumu atcelšanu, neskatoties uz pieaugošo mežu izciršanas risku un tās negatīvo ietekmi uz klimatu, bioloģisko daudzveidību, attīstību un un vietējiem iedzīvotājiem;

46. īpaši uzsver, ka vajadzīga saskaņa starp klimata un bioloģiskās daudzveidības mērķu īstenošanu un tirdzniecības nosacījumiem, lai nodrošinātu, ka, piemēram, pret atmežošanu vērstie pūliņi ir rezultatīvi;

47. uzskata, ka starptautiskajos klimata aizsardzības nolīgumos jāiekļauj stingras garantijas par starptautiskās kokmateriālu tirdzniecības radītās negatīvās ietekmes uz vidi mazināšanu un par to, ka ir jānovērš mežu izciršana, kuras mērogs rada bažas;

48. uzsver, ka lauksaimniecības produktu liberalizācija ir novedusi pie tā, ka daudzas jaunattīstības valstis ir pieņemušas lauksaimniecības modeļus, kuru pamatā ir monokultūras un eksports, un šie modeļi ir ļoti jutīgi pret klimata pārmaiņām un var izraisīt plašu mežu izciršanu; pauž bažas par vairāku Eiropas lauksaimniecības subsīdiju ietekmi uz valstu spēju garantēt nodrošinātību ar pārtiku, jo īpaši saistībā ar klimata pārmaiņām; prasa Komisijai neslēgt tādus tirdzniecības nolīgumus, kas pastiprinātu mežu izciršanu, un nodrošināt, lai tirdzniecības nolīgumi un valsts atbalsts lauksaimniecībai Eiropā nekaitētu lauksaimniecības politikas perspektīvām, kas paredz ietvert klimata pārmaiņu apkarošanu pārtikas apgādes suverenitātes mērķī;

49. ar bažām norāda, ka ekonomiskās globalizācijas rezultātā bieži vien izveidojās tāda lauksaimniecība, kurā audzē viena veida kultūru eksportam un saistībā ar kuru daudzās jaunattīstības valstīs tiek veicinātas īslaicīgas lauksaimniecības metodes; uzskata, ka tirdzniecības režīmos būtu atbilstoši jāatspoguļo sīksaimnieku un lauku iedzīvotāju kopienu vajadzības, it īpaši jaunattīstības valstīs, vienlaikus radot stimulus nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību, kurā rodas mazāk oglekļa un ar kuras ieguldījumu tādēļ tiek mazinātas klimata pārmaiņas; pieprasa izveidot valstu un starptautiskus kvalitatīvas tirdzniecības standartus un noteikt valdībām tiesības par tirgū iekļūšanas priekšnoteikumu izvirzīt šo standartu ievērošanu, piemēram, nosakot priekšrocības iekļūšanai tirgū izstrādājumiem, kas atbilst noteiktām ilgtspējības normām;

50. pauž iebildumus pret noteikumiem tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos, kuri ļauj ieguldītājiem vērsties pret valsti, kas pastiprina klimata politiku; uzskata, ka konfliktu atrisināšanas noteikumus starp ieguldītāju un valsti var izmantot tikai tad, ja īpašs tiesisks regulējums ļauj valstij veikt vides aizsardzības pasākumus saskaņā ar pasaules mērķiem šajā jomā;

51. prasa Komisijai regulāri nevērsties pret vietēja rakstura noteikumiem tās partneru klimata politikas virzienos, piemēram, Ontārio Videi nekaitīgās enerģijas akta gadījumā; uzskata, ka šādi noteikumi faktiski garantē, ka šos politikas virzienus pieņems pilsoņi un uzņēmumi; turklāt uzskata, ka, gaidot klimata izmaksu internalizāciju starptautiskā transporta cenā, šie noteikumi, piemēram, transporta marķēšana, nav perfekti, taču ir lietderīgi līdzekļi, lai veicinātu vietēja ražojuma produktu patēriņu;

Pilnībā iekļaut transportu tirdzniecības un klimata jautājumu problemātikā

52. pauž bažas par to, ka pašreizējā tirdzniecības sistēma rada globālu darbaspēka un ražošanas sadalījumu, balstoties uz ļoti lielu transporta ieguldījumu, kurš nespēj tikt galā ar savām vides izmaksām; vēlas, lai starptautiskā transporta klimata izmaksas tiktu internalizētas tā cenā un tas notiktu, ieviešot nodokļus vai maksas kvotu tirdzniecības sistēmas; atzinīgi vērtē to, ka aviācija drīz tiks iekļauta ES kvotu tirdzniecības sistēmā, un līdz 2011. gadam sagaida no Komisijas līdzīgu iniciatīvu attiecībā uz jūras transportu, kura stāsies spēkā līdz 2013. gadam, ja līdz tam laikam izrādīsies neiespējami izveidot pasaules līmeņa mehānismu; pauž nožēlu par to, ka degvielu, kas tiek patērēta preču aizjūras transportam, neapliek ar nodokļiem; atbalsta šīs degvielas un produktu, jo īpaši to, kuri tiek pārvadāti ar gaisa transportu, aplikšanu ar nodokļiem; turklāt sagaida, ka Komisija uzņemsies iniciatīvu apšaubīt palīdzību, kas piešķirta vispiesārņojošākiem transporta veidiem, piemēram, atbrīvojumu no nodokļa par petroleju;

53. konstatē, ka starptautiskajā tirdzniecībā radušās CO2 emisijas var ievērojami samazināt, piemēram, lietotos transporta līdzekļus izvēloties pēc efektivitātes un vides kritērijiem; aicina ar transportu un vidi saistītās izmaksas iekļaut izstrādājuma cenā (ārējo izmaksu internalizācija), un to galvenokārt darīt, Eiropas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS) attiecinot arī uz kuģniecību, kas veido 90 % no visiem starptautiskās tirdzniecības pārvadājumiem;

54. aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai Starptautiskajā Jūrniecības organizācijā panāktu juridiski saistoša nolīguma noslēgšanu par kuģniecības radītajām emisijām;

55. uzskata, ka starptautiskās obligātās normas par siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu ir jāpiemēro arī starptautiskajam gaisa transportam un kuģniecībai;

56. uzsver, ka tādu CO2 emisiju palielināšanās, ko izraisa transporta līdzekļi un kas rodas starptautiskajā tirdzniecībā, mazina ES klimata pārmaiņu stratēģijas efektivitāti; uzskata, ka tas ir labs arguments, lai mainītu orientāciju no attīstības stratēģijas, kura ir vērsta uz eksportu, uz iekšējo attīstību, kuras pamatā ir dažādots un vietējs patēriņš un dažādota un vietēja ražošana jaunattīstības valstīs; atgādina, ka šāda stratēģija labvēlīgi ietekmētu nodarbinātības situāciju gan ES, gan jaunattīstības valstīs;

57. pauž nožēlu, ka lielu starptautiskās tirdzniecības daļu veido homogēnas preces, kuras tikpat viegli varētu ražot vietējā līmenī, un ka nepieciešamo pārvadājumu veicēji nesedz savas vides izmaksas;

58. uzskata, ka tiktāl, cik klimata izmaksas neatspoguļojas transporta cenā, ir jāveicina ilgtspējīga vietējā ražošana, jo īpaši labāk informējot patērētājus; prasa ieviest uzskaites metodoloģiju un kopējus marķēšanas noteikumus attiecībā uz dažādu produktu siltumnīcefekta gāzu emisiju, jo īpaši transporta posmā;

Pastiprināt tirdzniecības un klimata saskaņošanas līdzekļus

59. nolūkā nodrošināt saskaņu starp Eiropas Savienības tirdzniecības un klimata politiku prasa aprēķināt oglekļa bilanci visā tirdzniecības politikā, iespējams, grozīt šo politiku, lai uzlabotu šo bilanci, un obligāti īstenot papildu pasākumus – politisko, tehnoloģisko un un finanšu sadarbību – gadījumā, ja bilance ir negatīva attiecībā uz klimatu;

60. mudina ES divpusējos un reģionālos tirdzniecības nolīgumos izmantot visaptverošus vides noteikumus kā attīstības instrumentu, uzsverot vajadzību pareizi īstenot vides klauzulas un sadarbības mehānismus, ar kuriem veicina tehnoloģiju nodošanu, tehnisko palīdzību un veiktspējas palielināšanu;

61. aicina Komisiju ar trešām valstīm noslēgtos tirdzniecības nolīgumos regulāri iekļaut vides klauzulas, īpaši nosakot CO2 emisiju samazināšanu un zemu oglekļa emisiju līmeņa tehnoloģiju nodošanu;

62. atzinīgi vērtē klimata pārmaiņu aspektu ietveršanu tirdzniecības nolīgumu ietekmes uz ilgtspējību novērtējumos (IIN); tomēr pievērš uzmanību apstāklim, ka dažos gadījumos, piemēram, attiecībā uz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības nolīgumu IIN rezultāts liecina, ka nolīgums negatīvi ietekmēs klimatu, jo klimata apsvērumus neņēma vērā pirms nolīguma slēgšanas; uzskata, ka, īstenojot tirdzniecības nolīgumus, nebūtu jāmazinās MEA efektivitātei;

63. prasa, lai šī bilance un pasākumi tiktu iekļauti "klimata sadaļā", kas ir obligāta visos tirdzniecības nolīgumos (brīvās tirdzniecības nolīgumi, ekonomisko partnerattiecību nolīgumi, vispārējo preferenču sistēmas reforma), un lai par šo sadaļu notiktu publiska apspriešanās un tā tiktu iesniegta Parlamentam;

64. uzskata, ka VPS reformā ir jāiekļauj vides kritēriji;

65. vēlas, lai attiecībā uz "klimata sadaļu" tiktu paredzēta cieša sadarbība starp Klimata politikas ĢD un Starptautiskās tirdzniecības ĢD un lai kopumā Klimata politikas ĢD tiktu regulāri iesaistīts tirdzniecības sarunās;

66. uzskata, ka Komisijai sarunu stratēģijās attiecībā uz tirdzniecības un vides politiku vajadzētu izmantot saskaņotu shēmu, lai neradītu partneriem nekādu pamatu bažām par tirdzniecības barjerām, tajā pašā laikā nodrošinot atbilsmi tās saistošajiem mērķiem klimata pārmaiņu apkarošanas jomā;

67. uzskata, ka ES tirdzniecības attiecībās ar valstīm, kurām nav saistošas daudzpusējās vienošanās vides aizsardzības jomā, ir singrāk un konsekventāk jāīsteno "klimata diplomātija";

Eiropas Savienības tirdzniecības un klimata politikas saskaņa no jaunattīstības valstu viedokļa

68. atzīst, ka Eiropas tirdzniecības un klimata politikas saskaņošanu partnervalstis var izmantot vai uztvert kā apvedceļu, lai samazinātu mūsu importu un palielinātu mūsu eksportu;

69. tādēļ uzsver, ka sarunās ar šīm valstīm ir svarīgi, lai Savienība varētu jo īpaši veikt pielāgošanas pasākumus uz robežām, un ka Savienībai ir jāpilda apņemšanās attiecībā uz jaunattīstības valstīm klimata palīdzības jomā;

70. tādēļ pauž bažas par to, ka daļu no Kopenhāgenas augstākā līmeņa sanāksmē par klimatu Eiropas valstu apsolītā "priekšlaicīgā" finansējuma ir paredzēts nodrošināt no saistībām saskaņā ar oficiālo attīstības palīdzību un tā tiks sniegta aizdevuma veidā pretēji Parlamenta prasītajam; prasa Komisijai izstrādāt ziņojumu par šo finansējumu, lai varētu novērtēt, vai reālā situācija atbilst saistībām un Parlamenta prasībām; arī aicina labāk koordinēt finansējumu tā tematiskā un ģeogrāfiskā izmantojuma jomā;

71. atgādina par rūpnieciski attīstīto valstu, tostarp ES dalībvalstu, apņemšanos apsvērt iespēju piešķirt finansējumu jauninājumiem, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām, un jo īpaši aplikt ar nodokli finanšu darījumus; prasa Komisijai nekavējoties ierosināt Padomei un Parlamentam šāda nodokļa ieviešanas Savienības līmenī projektu; prasa Komisijai tirdzniecības sarunās par finanšu pakalpojumu liberalizāciju iekļaut šāda mehānisma perspektīvu;

72. ir pārliecināts, ka cīņai pret klimata pārmaiņām ir jābalstās uz industrializēto valstu un jaunattīstības valstu solidaritātes principu, un, iespējams, tā jāīsteno, ciešāk sadarbojoties ar ANO, PTO un citām Bretonvudsas iestādēm; tāpēc pieprasa kopīgi ar jaunattīstības, jaunietekmes un industrializētajām valstīm radīt visaptverošu koncepciju emisiju kvotu tirdzniecībai un enerģijas un siltumnīcefekta gāzu emisiju aplikšanai ar nodokļiem, lai, no vienas puses, novērstu uzņēmumu aizplūšanu (oglekļa emisiju pārvirze) un lai, no otras puses, nodrošinātu finanšu līdzekļus nolūkā cīnīties pret klimata pārmaiņām, tās mazināt un pielāgoties to sekām;

73. uzsver, ka tehnoloģiju — līdzekļu, lai atrisinātu oglekļa emisiju pārvirzes problēmu —nodošana aizvien lielākā apjomā jaunattīstības valstīm kļūs par izšķirošo elementu klimata problēmu risināšanā pēc 2010. gada; pauž nožēlu, ka tehnoloģiju nodošana ir tikai maza daļa no oficiālās palīdzības attīstības jomā; mudina dalībvalstis sniegt papildu tehnisko un finanšu palīdzību jaunattīstības valstīm, lai tās tiktu galā ar klimata pārmaiņu sekām, nodrošinātu ar klimatu saistīto normu ievērošanu un iekļautu iepriekšēju novērtējumu par standartu, marķējuma un sertifikācijas ietekmi uz attīstību;

74. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei un Komisijai, valstu parlamentiem, kā arī ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām izpildsekretāram un pušu 16. konferencei.

(1)

Klimata pārmaiņas 2007: Kopsavilkuma ziņojums; publicēts Rajendra K vadībā. Pachauri un Andy Reisinger, Ženēva, 2007. g., http://www.ipcc.ch/pdf/assessment-report/ar4/syr/ar4_syr_fr.pdf; un darba grupas ziņojumi: Zinātniskie elementi, I darba grupas ieguldījums, publicēts S. Solomon, D. Qin, M. Manning, Z. Chen, M. Marquis, K. Averyt, M. Tignor un H.L. Miller, Jr vadībā; Sekas, pielāgošanās un neaizsargātība, II darba grupas ieguldījums, publicēts O. Parry,J. Canziani, JPalutikof, P. van der Linden un C. Hanson vadībā. Klimata pārmaiņu ierobežošana, , II darba grupas ieguldījums, publicēts B. Metz, O. Davidson, P. Bosch, R. Dave un L. Meyer.

(2)

Tajā dienā pieņemtie teksti, P7_TA-PROV(2010)0019.

(3)

OV C 297 E, 20.11.2008., 32. lpp. 32.

(4)

OV C 160, 19.6.2010, 1. un 8. lpp.

(5)

Susanne Droege and Simone Cooper, Tackling Leakage in a World of Unequal Carbon Prices - A study for the Greens/EFA Group, http://www.climatestrategies.org/our-reports/category/32/257.html

(6)

Sander de Bruyn, Agnieszka Markowska, and Marc Davidson, Why the EU could and should adopt higher greenhouse gas reduction targets - A literature review, Delft 2010, http://www.stopclimatechange.net/fileadmin/bali/user_upload/docs/7213_finalreportSdB.pdf

(7)

Anna Pearson, The Carbon Rich List: The companies profiting from the EU Emissions Trading Scheme, Company analysis of the EU Emissions Trading Scheme compiled in association with carbonmarketdata.com, February 2010, http://www.climnet.org/index.php?option=com_docman&task=doc_download&Itemid=55&gid=1551.

(8)

http://www.agassessment.org/

(9)

International Centre for Settlement of Investment Disputes, ICSID Case No. ARB/09/6

(10)

Ontario Ministry of Energy, Green Energy Act, http://www.mei.gov.on.ca/en/energy/gea/


Paskaidrojums

ANO augstākā līmeņa tikšanās par klimatu Kopenhāgenā noslēdzās ar vienošanos, kas rada vilšanos un nespēj ierobežot planētas sasilšanu par mazāk nekā 2°C. Turklāt Kopenhāgenas vienošanās nav ne globāla, ne saistoša. ES ir tālu no tā, lai to varētu uzskatīt par galveno atbildīgo šajā neveiksmē, taču vienotības trūkums un nespēja paust vienotu nostāju un pieņemt emisiju samazināšanas un jaunattīstības valstu atbalsta mērķus atbilstīgi zinātnes ieteikumiem un Eiropas Parlamenta prasībām bieži ir padarījusi ES nesadzirdamu un neeefektīvu.

Kādēļ ir šādas grūtības? Protams, ka vienotas atbildes nav. Taču būtisku daļu problēmas rada tas, ka vairākas valstis nav pielikušas pietiekamas pūles un joprojām ir skeptiskas attiecībā uz ekonomikas ekoloģiskas pārveides ekonomiskajiem, sociālajiem vai demokrātiskajiem ieguvumiem, neskatoties uz lielu skaitu pētījumu un veiksmīgas pieredzes gadījumiem attiecībā uz pāreju uz ilgtspējīgu enerģētiku, lauksaimniecību un transportu.

Pašlaik Eiropas Savienībai ir kārdinājums nerīkoties. Dažas rūpniecības nozares, kuras saņem stingru valdības atbalstu, pauž uzskatu, ka vērienīgai klimata politikai var būt dramatiskas sekas. Pat ja oficiālajos pētījumos nav apstiprināts šāds pasaules līmeņa apdraudējums un tiek atgādināts, ka pastāv citi aizsardzības līdzekļi pret CO2 emisiju, tiek pausts, ka vērienīga klimata politika kavēs ekonomikas un sociālās krīzes pārvarēšanu. Tā ir rupja kļūda, ko nav pieļāvusi Ķīna un ASV, par ko liecina šo valstu ekonomikas atvesļošanas plānos ietvertā videi draudzīgas ekonomikas daļa. Uzņemoties līdera lomu cīņā pret klimata pārmaiņām, Eiropas Savienība pastiprinātu tās ekonomikas konkurētspēju, izmantojot enerģijas ietaupījumus un atjaunojamo enerģiju, kas ir divas jomas, kuras var uzlabot energodrošību un kurām ir lielas iespējas attiecībā uz rūpniecības attīstību, jauninājumiem, teritorijas labiekārtošanu un darba vietu izveidi.

Tomēr, lai īstenotu šo lomu un gūtu labumu no šiem konkurētspējas ieguvumiem, ES ir jāmaina tās divpusējās, reģionālās un daudzpusējās tirdzniecības politikas virzieni, jo preču un pakalpojumu tirdzniecība rada aptuveni 20 % no siltumnīcefekta gāzu emisijām pasaulē un ar patēriņu saistītās emisijas ir par 34 % lielākas par ražošanas radītajām emisijām Apvienotajā Karalistē, par 44 % Francijā un par 60 % Zviedrijā. ES ir obligāti jāvēršas pret šīm "pārdotajām" emisijām, jo citādi tā riskē zaudēt jebkādu starptautisko uzticamību. Eiropa, kas, no vienas puses, cīnās pret mežu izciršanu, bet, no otras puses, to veicina, importējot koksnes produktus un neilgtspējīgi ražotas agrodegvielas, nevar būt pasaules līdere klimata pārmaiņu apkarošanas jomā. Turklāt, ja tā eksternalizē emisijas, nevis pārveido ražošanas un patēriņa veidus, tā nevar gūt ekonomisku, rūpniecisku vai sociālu labumu no šiem pasākumiem.

ES ir jāpielāgo tās tirdzniecības politika, diskriminējot produktus atkarībā no to ietekmes uz klimatu, un šādi jāveicina vajadzīgās pārmaiņas ražošanas un patēriņa stratēģijās un ieguldījumu stratēģijās. Tai ir jārisina CO2 emisiju problēma un, skatoties plašāk, jāuzrauga klimata ietekme uz importu. Tai nav jāapšauba tirdzniecības partneru klimata politika, lai varētu īstermiņā palielināt Eiropas tirgus daļas. Tai ir jābūt aktīvai attiecībā uz emisijām, ko rada starptautiskais transports, jāierosina novatoriska aizsardzības sistēma, kas jo īpaši jaunattīstības valstīm ļauj piekļūt klimatam draudzīgām tehnoloģijām, jāaizstāv novatorisku finansēšanas mehānismu izveide starptautiskā līmenī, vajadzības gadījumā vispirms tos ieviešot Savienībā. Šajā darbā ES ir jārīkojas kopā ar tirdzniecības partneriem, jo īpaši jaunattīstības valstīm, nevis jādarbojas pret tiem.

Neapšaubāmi tas ir grūts darbs, taču ES jau ir spērusi pirmos soļus pareizā virzienā – attiecībā uz nelegālu koksnes importu, agrodegvielām un aviācijas radītām emisijām. Ar šo ziņojumu, kas ir tapis pēc plašām diskusijām ar uzņēmumiem, asociācijām, arodbiedrību pārstāvjiem un Komisiju, ir paredzēts noteikt nākamos posmus, kas ļaus ES turpināt šo ceļu.

30.9.2010

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS (*)

Starptautiskās tirdzniecības komitejai

par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā

(2010/2103(INI))

Atzinumu sagatavoja(*): Jo Leinen

(*) Iesaistītā komiteja – Reglamenta 50. pants

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Starptautiskās tirdzniecības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atsaucoties uz līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu preambulu un Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XX panta b), d) un g) apakšpunktu, uzsver, ka starptautiskās tirdzniecības rezultātā nedrīkst tikt noplicināti dabas resursi, un aicina Komisiju un dalībvalstis, darbojoties PTO, vēl vairāk ievērot kopējās preferences principu, it īpaši attiecībā uz ilgtspējīgiem, klimatam draudzīgiem un no ētiskā viedokļa pieņemamiem izstrādājumiem;

2.  aicina Komisiju un PTO dalībvalstis panākt, ka PTO kādā no saviem atzinumiem atzīst klimata pārmaiņu nozīmi un ietekmi, un strādāt pie tā, lai ar PTO noteikumiem globālie centieni novērst klimata pārmaiņas, tās mazināt un tām pielāgoties nevis tiktu mazināti, bet gan atbalstīti;

3.  pauž nožēlu, ka PTO locekļiem vēl jāatrod veids, kā šo līgumu iekļaut ANO iestāžu sistēmā un noteikumos, kuros ir noteikta vides aizsardzība, tostarp klimata pārmaiņu mazināšana, kā arī sociālais taisnīgums un visu cilvēktiesību ievērošana; pieprasa, lai no daudzpusējiem vides nolīgumiem (MEA) izrietošām saistībām un mērķiem, piemēram, ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām un citu ANO iestāžu (Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, Starptautiskā Darba organizācija, Starptautiskā Jūrniecības organizācija) aktiem būtu augstāks juridiskais spēks par šauro tirdzniecības noteikumu interpretāciju;

4.  tā kā kopš dienas — 2011. gada 15. aprīlī —, kad Marakešā PTO dalībvalstu ministri pieņēma lēmumu par tirdzniecību un apkārtējo vidi, ir pagājuši 15 gadi, aicina Komisiju vēlākais līdz 2011. gada vidum Eiropas Parlamentam un Padomei iesniegt ziņojumu, kurā būtu novērtēts, cik lielā mērā PTO Tirdzniecības un apkārtējās vides komiteja ir veikusi savu uzdevumu, kas ir noteikts minētajā lēmumā, un secinājumus attiecībā uz to, kas vēl būtu jādara, jo īpaši saistībā ar globālo dialogu par klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanu un PTO;

5.  aicina Komisiju un dalībvalstis, risinot sarunas par PTO un divpusējiem tirdzniecības nolīgumiem, stingri rūpēties par to, lai tirdzniecības liberalizācija, īpaši dabisko izejvielu tirdzniecības liberalizācija, nemazinātu resursu ilgtspējīgas pārvaldības efektivitāti un ka nolīgumos iekļautu klimata un sugu aizsardzības mērķus; šim nolūkam aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai pirms 2011. gadā Johannesburgā paredzētās Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) (COP) dalībvalstu sanāksmes, PTO notiktu PTO dalībvalstu tirdzniecības un vides ministru kopīga tikšanās; atgādina, ka UNFCCC ir forums, kuru izveidoja, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu par klimata pārmaiņu novēršanu;

6.  īpaši uzsver, ka vajadzīga saskaņa starp klimata un bioloģiskās daudzveidības mērķu īstenošanu un tirdzniecības nosacījumiem, lai nodrošinātu, ka, piemēram, pret atmežošanu vērstie pūliņi ir rezultatīvi;

7.  uzskata, ka ES kā starptautiski lielākā tirdzniecības apvienība var pasaulē noteikt standartus, un atbalsta tādu sertifikācijas un marķēšanas sistēmu izstrādi un plašāku izmantošanu, kurās ir ņemti vērā sociālie un ekoloģiskie kritēriji; norāda, ka starptautisko nevalstisko organizāciju darbs, izstrādājot attiecīgās etiķetes un sertifikātus un veicinot to izmantošanu, ir bijis sekmīgs, un iestājas tieši par šo etiķešu un sertifikātu plašāku pielietojumu;

8.  atzinīgi vērtē klimata pārmaiņu aspektu ietveršanu tirdzniecības nolīgumu ietekmes uz ilgtspējību novērtējumos (IIN); tomēr pievērš uzmanību apstāklim, ka dažos gadījumos, piemēram, attiecībā uz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības nolīgumu IIN rezultāts liecina, ka nolīgums negatīvi ietekmēs klimatu, jo klimata apsvērumus neņēma vērā pirms nolīguma slēgšanas; uzskata, ka, īstenojot tirdzniecības nolīgumus, nebūtu jāmazinās MEA efektivitātei;

9.  cer, ka ES pati būs par paraugu un samazinās tādus šķēršļus tirdzniecībai ar „zaļām” tehnoloģijām un videi un klimatam draudzīgiem produktiem kā muitas nodevas un nodokļi un veicinās tirdzniecību ar ekoloģiskām precēm un pakalpojumiem (EGS), pamatojoties arī uz Bali rīcības plānu un Kopenhāgenas Videi draudzīgā klimata fondu;

10. pieprasa starptautiski saistoša nolīguma noslēgšanu par klimata aizsardzību un īpaši atbalsta mērķi līdz 2020. gadam samazināt ES CO2 izmešus par 30 %, ko ir jācenšas sasniegt neatkarīgi no starptautiskajām sarunām, kā arī atbalsta ilgtermiņa ES mērķi līdz 2050. gadam CO2 un citu siltumnīcefekta gāzes izmešus samazināt vismaz par 85 %;

11. ir pārliecināts, ka cīņai pret klimata pārmaiņām ir jābalstās uz industrializēto valstu un jaunattīstības valstu solidaritātes principu, un, iespējams, tā jāīsteno, ciešāk sadarbojoties ar ANO, PTO un citām Bretonvudsas iestādēm; tāpēc pieprasa kopīgi ar jaunattīstības, jaunietekmes un industrializētajām valstīm radīt visaptverošu koncepciju izmešu kvotu tirdzniecībai un enerģijas un siltumnīcefekta gāzu izmešu aplikšanai ar nodokļiem, lai, no vienas puses, novērstu uzņēmumu aizplūšanu (oglekļa emisiju pārvirze) un lai, no otras puses, nodrošinātu finanšu līdzekļus nolūkā cīnīties pret klimata pārmaiņām, tās mazināt un pielāgoties to sekām;

12. uzskata, ka individuālās darbības, kas saskaņā ar PTO Tirdzniecības sarunu padomes 1993. gada 15. decembra lēmumu par tirdzniecību un apkārtējo vidi var ietekmēt „sakarības starp tirdzniecības pasākumiem un vides aizsardzības pasākumiem ar nolūku nodrošināt atbilstošu attīstību” (piemēram, robežšķērsošanas nodokļa pielāgošana un „ekoloģiskā dempinga novēršanas nodevas”), ir vienīgās, kuras varētu izrādīties atbilstīgas PTO noteikumiem un rīcības vadlīnijām, ja ņem vērā šā brīža PTO judikatūru šajā jomā un ja tās ietver tiesiski saistošā vispārējā nolīgumā, kas atbilstu UNFCCC, un tāpēc aicina Komisiju pirms Līgumslēdzēju pušu 17. konferences (COP) Dienvidāfrikā iesniegt paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par to, kā šādu sistēmu varētu nodrošināt attiecībā uz ikvienu pēc Kioto protokola pieņemtu nolīgumu;

13. atzīst, ka PTO noteikumi atbilst uz robežām veiktiem pasākumiem, lai novērstu iekšpolitikas sekas, jo vides radītās netiešās izmaksas tiek iekļautas izstrādājuma cenā, ja vien šādas korekcijas nav diskriminējošas;

14. pauž viennozīmīgu viedokli, ka robežšķērsošanas nodokļa pielāgošanu nedrīkstētu izmantot kā protekcionisma līdzekli, bet drīzāk kā izmešu samazināšanas veidu; uzskata, ka ES būtu jāapņemas daļu iespējamo ienākumu piešķirt saskaņā ar UNFCCC uzņemto finanšu saistību izpildei;

15. konstatē, ka starptautiskajā tirdzniecībā radušos CO2 izmešus var ievērojami samazināt, piemēram, lietotos transporta līdzekļus izvēloties pēc efektivitātes un vides kritērijiem; aicina ar transportu un vidi saistītās izmaksas iekļaut izstrādājuma cenā (ārējo izmaksu internalizācija), un to galvenokārt darīt, Eiropas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS) attiecinot arī uz kuģniecību, kas veido 90 % no visiem starptautiskās tirdzniecības pārvadājumiem;

16. aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai Starptautiskajā Jūrniecības organizācijā panāktu juridiski saistoša nolīguma noslēgšanu par kuģniecības radītajiem izmešiem;

17. iebilst pret fosilā kurināmā subsidēšanu un pieprasa vairāk veicināt videi draudzīgāku atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu, kā arī vairāk atklāt un izstrādāt decentralizētos enerģijas avotus — it īpaši jaunattīstības valstīs; šajā sakarībā atgādina par G20 forumā panākto vienošanos pakāpeniski samazināt subsīdijas fosilajam kurināmajam un pieprasa Komisijai izstrādāt tādus Eiropas stratēģijas priekšlikumus, lai šo stratēģiju varētu īstenot atbilstoši precīzam grafikam un lai tajā būtu atsevišķiem gadījumiem paredzēti kompensācijas mehānismi;

18. iestājas par to, ka atjaunojamo enerģijas avotu izmantošana ir jāveicina vēl vairāk un ka dalībvalstu valdībām jāīsteno konsekventa politika un jāizveido saistošs tiesiskais regulējums, ar kuru ilgtermiņā var pieņemt periodiski īstenojamu atbalsta programmu, kas atvieglotu iespējas iekļūt tirgū un palīdzētu radīt minimālu infrastruktūru, kas ir nepieciešama krīzes laikā, kad uzņēmējdarbības jomā nav stabilitātes;

19. iestājas par to, ka attiecībā uz biodegvielas un biomasas ražošanu tiek izstrādāti īsteni un saistoši ilgtspējības kritēriji un standarti, kuros ņemtu vērā klimatu pārveidojošo gāzu un sīko daļiņu izmešus, kas radušies zemes izmantojuma (ILUC) netiešo izmaiņu un visa ražošanas cikla dēļ; uzsver, ka nodrošinājuma ar pārtikas līdzekļiem garantēšanai ir jābūt prioritārākai par biodegvielas ražošanu un ka steidzami ir jānodrošina zemes izmantošanas politika un prakse, piemērojot visaptverošāku pieeju.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

28.9.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

49

2

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

János Áder, Kriton Arsenis, Pilar Ayuso, Paolo Bartolozzi, Sandrine Bélier, Sergio Berlato, Martin Callanan, Chris Davies, Bairbre de Brún, Esther de Lange, Anne Delvaux, Bas Eickhout, Jill Evans, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Julie Girling, Nick Griffin, Françoise Grossetête, Satu Hassi, Jolanta Emilia Hibner, Dan Jørgensen, Karin Kadenbach, Christa Klaß, Holger Krahmer, Jo Leinen, Corinne Lepage, Peter Liese, Radvilė Morkūnaitė-Mikulėnienė, Gilles Pargneaux, Antonyia Parvanova, Andres Perello Rodriguez, Sirpa Pietikäinen, Mario Pirillo, Pavel Poc, Frédérique Ries, Oreste Rossi, Daciana Octavia Sârbu, Carl Schlyter, Horst Schnellhardt, Richard Seeber, Theodoros Skylakakis, Bogusław Sonik, Catherine Soullie, Salvatore Tatarella, Anja Weisgerber, Sabine Wils, Marina Yannakoudakis

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Christofer Fjellner, Matthias Groote, Marisa Matias, Judith A. Merkies, Bill Newton Dunn, Kathleen Van Brempt

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Kay Swinburne

8.10.2010

Attīstības komitejaS ATZINUMS

Starptautiskās tirdzniecības komitejai

par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā

(2010/2103(INI))

Atzinumu sagatavoja: Catherine Grèze

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Starptautiskās tirdzniecības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver, ka tādu CO2 izmešu palielināšanās, ko izraisa transporta līdzekļi un kas rodas starptautiskajā tirdzniecībā, mazina ES klimata pārmaiņu stratēģijas efektivitāti; uzskata, ka tas ir labs arguments, lai mainītu orientāciju no attīstības stratēģijas, kura ir vērsta uz eksportu, uz iekšējo attīstību, kuras pamatā ir dažādots un vietējs patēriņš un dažādota un vietēja ražošana jaunattīstības valstīs; atgādina, ka šāda stratēģija labvēlīgi ietekmētu nodarbinātības situāciju gan ES, gan jaunattīstības valstīs;

2.  pauž nožēlu, ka lielu starptautiskās tirdzniecības daļu veido homogēnas preces, kuras tikpat viegli varētu ražot vietējā līmenī, un ka nepieciešamo pārvadājumu veicēji nesedz savas vides izmaksas;

3.  ar bažām norāda, ka ekonomiskās globalizācijas rezultātā bieži vien radās lauksaimniecība, kurā audzē viena veida kultūru eksportam un saistībā ar kuru daudzās jaunattīstības valstīs tiek veicinātas īslaicīgas lauksaimniecības metodes; uzskata, ka tirdzniecības režīmos būtu atbilstoši jāatspoguļo sīksaimnieku un lauku iedzīvotāju kopienu vajadzības, it īpaši jaunattīstības valstīs, vienlaikus radot stimulus nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību, kurā rodas mazāk oglekļa un ar kuras palīdzību tāpēc tiek mazinātas klimata pārmaiņas; pieprasa izveidot valstu un starptautiskus kvalitatīvas tirdzniecības standartus un noteikt valdībām tiesības par tirgū iekļūšanas priekšnoteikumu izvirzīt šo standartu ievērošanu, piemēram, nosakot priekšrocības iekļūšanai tirgū izstrādājumiem, kas atbilst noteiktām ilgtspējības normām;

4.  uzsver, ka attīstītajām valstīm ir jābūt CO2 izmešu samazināšanas līderēm; uzskata, ka standartu noteikšana, marķēšana un sertifikācija ir līdzekļi, ar kuriem var ievērojami samazināt enerģijas patēriņu un līdz ar to — arī risināt klimata pārmaiņu problēmu; aicina dalībvalstis, nosakot oglekļa minimālo cenu, uzlabot šo valstu ES Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas regulējumu; uzskata, ka, īstenojot Tīras attīstības mehānismu, nav izdevies apmierināt visneaizsargātāko valstu vajadzības;

5.  pauž nožēlu, ka nevienā no Pasaules Tirdzniecības organizācijas nolīgumiem patlaban nav tieši pieminētas klimata pārmaiņas, nodrošinātība ar pārtiku un Tūkstošgades attīstības mērķi; pauž nožēlu, ka attīstās bioloģiskais pirātisms klimatizturīgu sēklu jomā; uzskata, ka PTO tirdzniecības noteikumos ir nepieciešamas izmaiņas, lai nodrošinātu saskanību un konsekvenci attiecībā uz saistībām, kas izriet no Kioto protokola un daudzpusējiem vides nolīgumiem; steidzami pieprasa reformēt PTO, lai ražojumus varētu atšķirt pēc to ražošanas un pārstrādes veidiem, un pieprasa ieviest jaunu elastīgu kārtību, izmantojot obligāto licencēšana, kas noteikta Nolīgumā par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem;

6.  uzsver, ka tehnoloģiju — līdzekļu, lai atrisinātu oglekļa emisiju pārvirzes problēmu —nodošana aizvien lielākā apjomā jaunattīstības valstīm kļūs par izšķirošo elementu klimata problēmu risināšanā pēc 2010. gada; pauž nožēlu, ka tehnoloģiju nodošana ir tikai maza daļa no oficiālās palīdzības attīstības jomā; mudina dalībvalstis sniegt papildu tehnisko un finanšu palīdzību jaunattīstības valstīm, lai tās tiktu galā ar klimata pārmaiņu sekām, nodrošinātu ar klimatu saistīto normu ievērošanu un iekļautu iepriekšēju novērtējumu par standartu, marķējuma un sertifikācijas ietekmi uz attīstību;

7.  aicina ES uzņemties vadošo lomu lielāko šķēršļu noskaidrošanā, kuri traucē izplatīt tehnoloģijas jaunattīstības valstīs, ar kurām tās spētu risināt klimata pārmaiņu problēmu;

8.  mudina ES divpusējos un reģionālos tirdzniecības nolīgumos izmantot visaptverošus vides noteikumus kā attīstības instrumentu, uzsverot vajadzību pareizi īstenot vides klauzulas un sadarbības mehānismus, ar kuriem veicina tehnoloģiju nodošanu, tehnisko palīdzību un veiktspējas palielināšanu;

9.  uzsver — ir jācenšas nodrošināt, ka cenās iekļauj arī tirdzniecības radīto negatīvo ietekmi uz vidi un ka panāk principa „maksā piesārņotājs” piemērošanu; attiecībā uz vides standartiem mudina panākt marķēšanas un informācijas sistēmu sinhronizāciju;

10. uzskata, ka starptautiskās obligātās normas par siltumnīcefekta gāzu izmešu samazināšanu ir jāpiemēro arī starptautiskajam gaisa transportam un kuģniecībai;

11. aicina Komisiju ar trešām valstīm noslēgtos tirdzniecības nolīgumos regulāri iekļaut vides klauzulas, īpaši nosakot CO2 izmešu samazināšanu un zemu oglekļa izmešu līmeņa tehnoloģiju nodošanu;

12. uzskata, ka starptautiskajos klimata aizsardzības nolīgumos jāiekļauj stingras garantijas par starptautiskās kokmateriālu tirdzniecības radītās negatīvās ietekmes uz vidi mazināšanu un par to, ka ir jānovērš atmežošana, kuras apmērs rada bažas;

13. uzskata par ārkārtīgi svarīgu to, ka starptautiskajai biodegvielas tirdzniecībai tiek noteikti stingri ilgtspējības standarti, jo tai ir pretrunīga ietekme uz vidi un sabiedrību.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

5.10.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

28

0

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Thijs Berman, Michael Cashman, Corina Creţu, Leonidas Donskis, Charles Goerens, Catherine Grèze, Enrique Guerrero Salom, András Gyürk, Eva Joly, Gay Mitchell, Norbert Neuser, Bill Newton Dunn, Maurice Ponga, David-Maria Sassoli, Birgit Schnieber-Jastram, Michèle Striffler, Alf Svensson, Eleni Theocharous, Ivo Vajgl, Anna Záborská, Gabriele Zimmer

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Kriton Arsenis, Santiago Fisas Ayxela, Isabella Lövin, Miguel Angel Martínez Martínez, Bart Staes, Patrizia Toia

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Róża Gräfin von Thun und Hohenstein

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

26.10.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

14

4

8

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

William (The Earl of) Dartmouth, Laima Liucija Andrikienė, Kader Arif, David Campbell Bannerman, Daniel Caspary, Marielle De Sarnez, Harlem Désir, Christofer Fjellner, Joe Higgins, Yannick Jadot, Bernd Lange, Vital Moreira, Tokia Saïfi, Helmut Scholz, Gianluca Susta, Keith Taylor, Jan Zahradil, Pablo Zalba Bidegain

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Catherine Bearder, George Sabin Cutaş, Béla Glattfelder, Małgorzata Handzlik, Salvatore Iacolino, Jarosław Leszek Wałęsa

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Ricardo Cortés Lastra, Jelko Kacin

Pēdējā atjaunošana - 2010. gada 12. novembraJuridisks paziņojums