ZIŅOJUMS par Pakalpojumu direktīvas 2006/123/EK īstenošanu

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

PAMATOJUMS

Ekonomikas un monetārās komitejas atzinums (16.12.2010)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinums (10.11.2010)

Reģionālās attīstības komitejas atzinums (3.12.2010)

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

28.1.2011 - (2010/2053(INI))

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja
Referente: Evelyne Gebhardt

Labojumi/Papildinājumi

Procedūra : 2010/2053(INI)

Dokumenta lietošanas cikls sēdē

Dokumenta lietošanas cikls :

A7-0012/2011

Iesniegtie teksti :

A7-0012/2011

Debates :

PV 14/02/2011 - 13
CRE 14/02/2011 - 13

Balsojumi :

PV 15/02/2011 - 9.9
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2011)0051

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PAMATOJUMS
Ekonomikas un monetārās komitejas atzinums
Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinums
Reģionālās attīstības komitejas atzinums
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

par Pakalpojumu direktīvas 2006/123/EK īstenošanu

(2010/2053(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu,

– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 9., 49. un 56. pantu,

– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 18. maija informatīvo paziņojumu Konkurētspējas ministru padomes sanāksmei par Pakalpojumu direktīvas īstenošanas gaitu,

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļā uz aktu par vienoto tirgu” (COM(2010)0608),

– ņemot vērā ziņojumu Eiropas Komisijas priekšsēdētājam „Jauna stratēģija vienotajam tirgum”,

– ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un pilsoņiem[1],

– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

– ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetāro komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0012/2010),

A. tā ka Pakalpojumu direktīvas mērķis ir izveidot iekšējo pakalpojumu tirgu, garantējot augstu kvalitāti un sociālo kohēziju;

B. tā kā Pakalpojumu direktīva ir instruments Eiropas Savienības izaugsmei un tā kā tās ieviešanai jānotiek saistībā ar stratēģiju „ES 2020” un Vienotā tirgus aktu;

C. tā kā brīvība sniegt pakalpojumus ir noteikta Līgumos;

D. tā kā Pakalpojumu direktīvas transponēšana ir svarīgs dalībvalstu, valsts pārvaldes un vietējo iestāžu uzdevums, jo tajā ietverti noteikumi uzņēmumu dibināšanas tiesību un pakalpojumu sniegšanas jomā, kā arī par vienotu kontaktpunktu izveidi pakalpojumu sniedzēju, jo īpaši MVU, atbalstam;

E. tā kā direktīvas ietekmi uz ekonomiku, uzņēmumiem un pilsoņiem varēs izvērtēt tikai tad, kad tā būs pilnīgi un pienācīgi ieviesta visās dalībvalstīs;

F. tā kā direktīvas ieviešanas kvalitāte dalībvalstīs ir tikpat svarīga kā ieviešanai noteikto termiņu ievērošana;

G. tā kā, pamatojoties uz Pakalpojumu direktīvu, galvenokārt pašnodarbinātām personām un maziem un vidējiem uzņēmumiem ir daudz vieglāk īstenot profesionālo darbību, apgūt jaunas uzņēmējdarbības jomas un pieņemt darbā jaunus darbiniekus citās dalībvalstīs;

H. tā kā Pakalpojumu direktīvas darbības jomā ietilpstošās darbības veido 40 % no Eiropas Savienības IKP un darbvietām un tādējādi tā ir ekonomikas izaugsmei un bezdarba apkarošanai svarīga nozare; tā kā Pakalpojumu direktīvas mērķis ir atbrīvot Eiropas pakalpojumu iekšējā tirgus milzīgo potenciālu ekonomikas un darbavietu radīšanas jomā, kas saskaņā ar aplēsēm veido 0,6-1,5 % no Eiropas Savienības IKP; tā kā ar Pakalpojumu direktīvu paredzēts sasniegt arī LESD 3. pantā minētos mērķus;

I. tā kā dinamiskāka un darbietilpīga pakalpojumu nozare varētu palīdzēt nodrošināt ilgstošu izaugsmi,

1. atgādina par līdz šim nepieredzētām sabiedrības un politiskajām debatēm par Pakalpojumu direktīvu un Eiropas Parlamenta galveno lomu šajās sarunās; tādēļ uzskata, ka Eiropas Parlamentam jānodrošina efektīva uzraudzība pār direktīvas ieviešanas procesu dalībvalstīs; aicina Komisiju regulāri informēt Parlamentu par īstenošanas gaitu;

2. uzsver, ka Pakalpojumu direktīva ir svarīgs solis, lai veidotu patiesi vienotu pakalpojumu tirgu, kas ļautu uzņēmumiem, jo īpaši MVU, visā iekšējā tirgū sniegt iedzīvotājiem labākus pakalpojumus par konkurētspējīgu cenu; tomēr uzskata, ka pēc direktīvas pilnīgas transponēšanas ir svarīgi veikt plašu novērtējumu par Pakalpojumu direktīvas ietekmi;

3. atzinīgi vērtē to, ka Pakalpojumu direktīvas ieviešana visās dalībvalstīs rada vienreizēju iespēju modernizācijai, kas izpaužas kā jaunas darba un izvērtēšanas metodes; uzsver sociālo partneru un profesionālo organizāciju svarīgo lomu īstenošanas procesā; aicina Komisiju šīs organizācijas pilnībā iesaistīt savstarpējās izvērtēšanas posmā;

4. norāda, ka lielākā daļa dalībvalstu ir izvēlējušās direktīvu īstenot, izmantojot horizontālos tiesību aktus; tomēr uzskata, ka īstenošanas veids ir atkarīgs no dalībvalstu iekšējās organizācijas īpatnībām; tādēļ aicina dalībvalstis nodrošināt lielāku pārredzamību, jo īpaši sekmīgāk iesaistot valstu parlamentus un izstrādājot atbilstības tabulas;

5. atgādina, ka lielākajā daļā dalībvalstu Pakalpojumu direktīvas īstenošanu nedrīkst uzskatīt tikai par vienkāršu izpildes procedūru, kura sastāv tikai no īpašo noteikumu un prasību mehāniskas un horizontālas atcelšanas, bet gan par iespēju atjaunināt un vienkāršot tiesību aktus un ievērojami restrukturizēt pakalpojumu nozari, ņemot vērā mērķus par sabiedrības interešu aizstāvēšanu, ko paredz pati direktīva;

6. uzskata, ka ir jānodrošina pilnīga un laicīga Pakalpojumu direktīvas ieviešana juridiskā un funkcionālā ziņā visās dalībvalstīs, lai pakalpojumu sniedzēji varētu pilnībā izmantot tās sniegtās priekšrocības;

7. aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt to, kā katra dalībvalsts piemēro direktīvu, un izstrādāt regulārus ziņojumus par īstenošanas rezultātiem; uzskata, ka šajā ziņojumā būtu jāņem vērā direktīvas faktiskā vidējā termiņa un ilgtermiņa ietekme uz nodarbinātību Eiropas Savienībā;

8. pauž cerību, ka Pakalpojumu direktīvai patiešām būs pozitīva ietekme, jo tiks radītas ilgstošas un kvalitatīvas darbvietas un uzlabota piedāvāto pakalpojumu kvalitāte un drošība;

9. atzīst Pakalpojumu direktīvas potenciālu ES ekonomikas turpmākajā integrācijā un vienotā tirgus darbības atjaunošanā, veicinot tautsaimniecisko labklājību un konkurētspēju un sniedzot ieguldījumu nodarbinātībā un darbvietu izveidē, jo pakalpojumi veido būtisku daļu no ES IKP un nodarbinātības; uzskata, ka direktīvas pareiza un ātra īstenošana visās dalībvalstīs ir svarīgs priekšnoteikums, lai sasniegtu kohēzijas un reģionālās politikas mērķus, un tā var veicināt savstarpēji stiprinošas attiecības starp iekšējo tirgu un kohēzijas politiku un sekmēt stratēģijā „ES 2020” paredzēto mērķu pildīšanu, vienlaikus palīdzot novērst pašreizējo vienotā tirgus stagnāciju pakalpojumu nozarē;

10. pauž cerību, ka direktīvas mērķus varēs sākt īstenot jau tuvākajā nākotnē un ka labumu no tās gūs gan ES kopumā, gan tās reģioni, tādējādi sniedzot ieguldījumu arī reālajā ekonomikā un sociālajā un teritoriālajā kohēzijā;

11. aicina Komisiju efektīvi uzraudzīt un no paša sākuma novērtēt direktīvas īstenošanas ietekmi reģionos un nodrošināt efektīvu visu to politikas jomu koordināciju, kas saistītas ar šīs direktīvas īstenošanu; aicina Komisiju atbalstīt vietējiem un reģionāliem uzņēmumiem paredzētas informācijas kampaņas par direktīvas īstenošanu, lai atvieglotu tās mērķu pildīšanu;

12. sagaida, ka direktīva varētu reāli mazināt administratīvo slogu un juridiskās nenoteiktības gadījumus pakalpojumu nozarē, jo īpaši tos, kas skar MVU; uzskata, ka administratīvā sloga mazināšana veicinās arī papildu pakalpojumu attīstību lauku, attālās un visnomaļākajās teritorijās;

13. atbalsta nacionālu stratēģiju īstenošanu, kas paredzētas novatorisku MVU atbalstam, kurus visvairāk skārušas ekonomikas un finanšu krīzes sekas;

Izvērtēšanas process

14. uzskata, ka dalībvalstu tiesību aktu izpēte saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un brīvu pakalpojumu sniegšanu veido vienu šīs direktīvas pīlāru; norāda, ka šajā procesā jāparedz modernizēt atļauju piešķiršanas sistēmas un prasības saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un brīvu pakalpojumu sniegšanu, lai atvieglotu pakalpojumu pārrobežu sniegšanu;

15. pauž pārliecību, ka savstarpēja novērtēšana ievērojami uzlabo iekšējā tirgus regulējuma kvalitāti un iedarbīgumu, jo ar sistemātisku īstenošanas novērtēšanu un ar to saistīto uzraudzību veicina to, ka dalībvalstu iestādes ievēro ES prasības un tās īsteno savā valstī;

16. aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai, pamatojoties uz Pakalpojumu direktīvā paredzēto savstarpējās novērtēšanas procesu, ko pašlaik īsteno dalībvalstīs, veicinātu pakalpojumu iekšējo tirgu;

17. atgādina, ka dalībvalstis var saglabāt savu atļauju piešķiršanas sistēmu un atsevišķus noteikumus tikai tad, ja tie ir skaidri nepieciešami, samērīgi un nediskriminējoši; uzsver, ka šajā sakarībā dalībvalstis ir saglabājušas vairākas atļauju piešķiršanas sistēmas, tās padarot pieejamākas un pārredzamākas pakalpojumu sniedzējiem; pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis nav bijušas tālejošākas un pilnībā nav izmantojušas Pakalpojumu direktīvas sniegtās iespējas saistībā ar administratīvo procedūru un regulējuma vienkāršošanu;

18. uzsver grūtības, kādas, jo īpaši medicīnas darbiniekiem, radušās profesionālo kvalifikāciju atzīšanas jomā; atgādina, ka Pakalpojumu direktīva nevar attiekties uz noteikumiem, kurus jau paredz nozaru direktīvas; aicina Komisiju noskaidrot šo situāciju, pārskatot direktīvu par profesionālo kvalifikāciju;

19. atgādina par īpatnībām, kādas ir raksturīgas noteikumiem par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un noteikumiem par pakalpojumu īslaicīgu sniegšanu citā dalībvalstī; aicina Komisiju savā novērtējumā pilnībā ņemt vērā šīs īpatnības;

20. aicina Komisiju un dalībvalstis izbeigt nepamatotu diskrimināciju pret patērētājiem valstspiederības vai dzīvesvietas dēļ, nodrošinot Pakalpojumu direktīvas 20. panta 2. punkta efektīvu īstenošanu, kā arī to, lai valstu iestādes un tiesas dalībvalstu tiesību sistēmās pareizi piemērotu valstu prasības, ar kurām īsteno šo nediskriminācijas noteikumu; atgādina, ka 20. panta 2. punkts neaizliedz atšķirīgu attieksmi vispārējos noteikumos, kuru pamatā ir tādi objektīvi apsvērumi kā attālums vai paaugstinātas izmaksas saistībā ar pakalpojuma sniegšanu citā dalībvalstī;

21. uzsver, ka saistībā ar direktīvu veicamais izpētes process ir saistīts ar lielu dalībvalstu pārvaldes iestāžu darbu un ka šis darba apjoms jāņem vērā, novērtējot direktīvas īstenošanu;

22. atzīmē dalībvalstu centienus savstarpējas novērtēšanas procedūras īstenošanā; uzskata, ka novērtēšanas procedūra ir svarīgs instruments, lai novērtētu direktīvas ieviešanas gaitu dalībvalstīs; uzskata, ka pašreiz sasniegtajā procedūras posmā tās efektivitāti vēl nav iespējams izvērtēt; uzsver, ka ar minētās procedūras palīdzību ir jāizvērtē, vai dalībvalstīs spēkā esošie noteikumi atbilst iekšējā tirgus prasībām un neveicina jaunu šķēršļu rašanos; aicina Komisiju saistībā ar Vienotā tirgus aktu padziļināti izpētīt šīs jaunās metodes potenciālu;

23. pauž nožēlu par to, ka Eiropas Parlaments un dalībvalstu parlamenti nav lielākā mērā iesaistīti savstarpējās novērtēšanas procesā;

24. aicina Komisiju noteikt problemātiskās profesijas un nozares, kurās ir grūti sniegt pārrobežu pakalpojumus, un veikt piemērojamo tiesību aktu un darbības traucējumu iemeslu padziļinātu izvērtējumu;

Vienoti kontaktpunkti

25. uzskata, ka vienoto kontaktpunktu izveide ir svarīgs direktīvas efektīvas īstenošanas elements; atzīst, ka tā īstenošanai dalībvalstīm jāpieliek ievērojamas finansiālas, tehniskas un organizatoriskas pūles; uzsver nepieciešamību iesaistīt sociālos partnerus un profesionālās apvienības;

26. aicina dalībvalstis pārveidot vienotos kontaktpunktus par plaša profila elektroniskās pārvaldības portāliem, kas paredzēti pakalpojumu sniedzējiem, kuri grib izveidot uzņēmumu vai sniegt pārrobežu pakalpojumus; aicina dalībvalstis turpināt uzlabot piekļuvi vienotajiem kontaktpunktiem, tostarp paredzot iespēju vienotajos kontaktpunktos elektroniski kārtot formalitātes un veikt procedūras, kā arī paaugstināt tās lietotājiem, jo īpaši MVU, piedāvātās informācijas un pieejamo procedūru kvalitāti un atbilstību, tostarp attiecībā uz informāciju un pildāmajām procedūrām saskaņā ar attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošajām darba tiesībām un nodokļu noteikumiem, kura attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem, jo īpaši saistībā ar PVN kārtību un reģistrēšanos sociālās apdrošināšanas sistēmā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka vienoto kontaktpunktu sniegtā informācija ir pieejama ne tikai dalībvalsts valodā, bet arī citās valodās, īpašu uzmanību pievēršot kaimiņvalstu valodām;

27. aicina dalībvalstis uzlabot elektronisko procedūru pieejamību, tostarp nodrošinot visu nepieciešamo veidlapu tulkojumu; aicina dalībvalstis vienoto kontaktpunktu lietotājiem piedāvāt iespēju uzraudzīt uzsākto procedūru attīstības gaitu;

28. atzīst problēmas, kas radušās vienoto kontaktpunktu darbībā saistībā ar identitātes noteikšanu, elektronisko parakstu lietošanu, oriģinālo dokumentu vai legalizētu kopiju iesniegšanu, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu darījumiem; aicina Komisiju ierosināt pasākumus šo jautājumu risināšanai, lai MVU varētu gūt labumu no vienotā tirgus un izvairīties no juridiskām un tehniskām grūtībām;

29. uzsver, ka lietotājiem draudzīgas pieejas ziņā īpaši svarīgi ir nošķirt prasības, kuras attiecas uz uzņēmumu, kas darbojas pastāvīgi, no prasībām uzņēmumam, kas īslaicīgi sniedz pārrobežu pakalpojumus;

30. pauž nožēlu par to, ka vienoto kontaktpunktu nodrošinātās konsultācijas joprojām nesasniedz potenciālos pakalpojumu sniedzējus un ka informācija par to, kā sazināties ar vienotajiem kontaktpunktiem, plašākai sabiedrībai nav labi zināma; aicina Komisiju budžeta projektā 2012. gadam paredzēt nepieciešamos līdzekļus, lai uzsāktu vienoto kontaktpunktu Eiropas līmeņa popularizēšanas kampaņu un iepazīstinātu ar iespējām, kādas tie piedāvā pakalpojumu sniedzējiem; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar visām ieinteresētajā personām pēc iespējas ātrāk sākt mērķtiecīgas reklāmas, informācijas un apmācības kampaņas; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot domēna eu-go pamanāmību un atpazīstamību un rādīt konkrētus piemērus par uzņēmumiem, kuri izmanto vienoto kontaktpunktu pakalpojumus un ir guvuši labumu;

31. uzskata, ka dialogs un paraugprakses apmaiņa starp dalībvalstīm ir ļoti svarīgi vienoto kontaktpunktu darbības uzlabošanai un attīstībai; uzsver, ka steidzami pasākumi jāveic tām valstīm, kurās vienotie kontaktpunkti vai nu vēl nepastāv, vai arī vēl nedarbojas pienācīgā līmenī; mudina vairumu dalībvalstu dubultot centienus, lai visas nepieciešamās procedūras un formalitātes varētu veikt, izmantojot vienotos kontaktpunktus;

32. aicina dalībvalstis nodrošināt, ka dalībvalstu vienotie kontaktpunkti sniedz jaunāko informāciju par pienākumiem, kurus patērētāju interesēs jāpilda pakalpojumu sniedzējiem;

33. aicina dalībvalstis Komisijai regulāri iesniegt salīdzināmus statistikas datus, kas nepieciešami, lai izvērtētu vienoto kontaktpunktu darbību un to ietekmi dalībvalstu un Eiropas līmenī, jo īpaši pārrobežu pakalpojumu sniegšanas jomā; aicina Komisiju izveidot skaidrus kritērijus vienoto kontaktpunktu izvērtēšanai; uzskata, ka šo kritēriju pamatā jābūt kvantitatīviem un kvalitatīviem rādītājiem;

34. norāda, ka dažām dalībvalstīm jārisina daudzi juridiski un tehniski jautājumi, lai nodrošinātu vienoto kontaktpunktu pārrobežu darbību; aicina šīs dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, īpašu uzmanību pievēršot elektronisko parakstu atzīšanai; aicina Komisiju turpināt neatlaidīgus centienus, lai uzlabotu elektronisko formalitāšu savietojamību un savstarpējo atzīšanu, un veikt nepieciešamos atbalsta pasākumus, lai atvieglotu vienoto kontaktpunktu pārrobežu izmantošanu; iesaka Komisijai piedāvāt pakalpojumu sniedzējiem tiešu elektronisko saikni ar dalībvalstu vienotajiem kontaktpunktiem, kas darbotos visās ES oficiālajās valodās;

35. aicina dalībvalstis un Komisiju palielināt centienus, lai garantētu vienoto kontaktpunktu elektronisko sistēmu pilnīgu savietojamību; uzsver saistību ar Vienotā tirgus aktā minēto 22. priekšlikumu par elektroniskajiem parakstiem, elektronisko autentifikāciju un identificēšanu;

36. atgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums veikt riska novērtēšanu, lai nodrošinātu, ka uzņēmumiem, ja tie izvēlas procedūras kārtot elektroniski, netiek uzlikts pārmērīgs slogs; aicina Komisiju izvērtēt uzņēmumu iespējas izmantot savus elektroniskos identificēšanas un autentificēšanas rīkus, ja tie izmanto vienotos kontaktpunktus citās dalībvalstīs;

37. uzskata — ņemot vērā sarežģītos tiesību aktus, katram iedzīvotājam ir jābūt iespējām vērsties iestādē par šai iestādei piekritīgiem jautājumiem, lai saņemtu precīzu atbildi uz saviem jautājumiem; uzskata — lai mazinātu juridisko nenoteiktību, būtu jāizstrādā iepriekšēju administratīvo rīkojumu koncepcija darba tiesību un sociālās apdrošināšanas jomā; turklāt uzskata — lai nodrošinātu pārredzamību, pieņemtie lēmumi ir jāpublicē;

Administratīvā sadarbība

38. uzsver nozīmi, kāda ir noteikumiem administratīvās sadarbības un savstarpējās palīdzības jomā; uzskata, ka šo noteikumu īstenošana ir priekšnoteikums pakalpojumu sniedzēju efektīvas kontroles un augstas pakalpojumu kvalitātes un drošuma garantēšanai visā Eiropas Savienībā;

39. atzinīgi vērtē to, ka pieaug to dalībvalstu kompetento iestāžu pieteikumu skaits, kuras pakalpojumu uzraudzībai izmanto Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI), tā nodrošinot tiešu, ātru un efektīvu informācijas apmaiņu; uzskata, ka IMI var izmantot arī citu saistītu direktīvu vajadzībām;

40. uzskata, ka Iekšējā tirgus informācijas sistēma un vienotie kontaktpunkti (tādēļ, ka to darbībai nepieciešami visu iesaistīto iestāžu ievērojami centieni administratīvajā sadarbībā) var atvieglot turpmāku savietojamības un vienota tīkla darbības pilnveidošanu valsts, reģionālā un vietējā līmenī visā Eiropas Savienībā; uzskata, ka to darbības noteikumu un procedūru noteikšanai jāpieļauj zināma elastība, lai ņemtu vērā prasības, kas izriet no reģionālajām atšķirībām ES līmenī, un ka visi pasākumi šajā nolūkā būtu jāpieņem partnerībā un pēc nopietnām debatēm vietējā un reģionālā līmenī;

41. uzskata par lietderīgu izveidot sadarbību ES dalībvalstu valsts pārvaldes iestāžu Eiropas tīkla ietvaros un savstarpēju informācijas apmaiņu par pakalpojumu sniedzēju uzticamību, lai varētu atcelt papildu pārbaudes attiecībā uz pārrobežu darbību;

42. uzsver, ka ir jāizstrādā par pakalpojumu uzraudzību atbildīgo dalībvalstu iestāžu un reģionālo pārvaldes iestāžu darbinieku apmācības programmas; atzinīgi vērtē pūles, ko dalībvalstis jau ieguldījušas šajā jomā, un tās aicina vēl vairāk stiprināt dalībvalstu Iekšējā tirgus informācijas tīklus, pastāvīgi kontrolējot to praktisko darbību un nodrošinot pienācīgu apmācību; atgādina, ka Iekšējā tirgus informācijas sistēmu ilgstošus panākumus nodrošina pietiekami Savienības līmeņa ieguldījumi; tādēļ aicina Komisiju šajā nolūkā ieviest daudzgadu programmu un mobilizēt visus nepieciešamos līdzekļus, lai tās veiksmīgi darbotos;

43. uzskata, ka administratīvajām procedūrām jākļūst efektīvākām; tādēļ uzskata par lietderīgu, ka vienotie kontaktpunkti savstarpēji sadarbojas, lai varētu apmainīties ar pieredzi pārrobežu pakalpojumu sniegšanas jomā dažādos Eiropas reģionos;

Darbības joma

44. atgādina, ka no direktīvas ir izslēgtas vairākas jomas, piemēram, vispārējas nozīmes pakalpojumi bez tautsaimnieciskas nozīmes, veselības aprūpes pakalpojumi un lielākā daļa sociālo pakalpojumu; atzīmē, ka direktīva neattiecas uz darba tiesībām un neskar arī dalībvalstu sociālās apdrošināšanas tiesību aktus;

45. norāda uz diskusijām dažās dalībvalstīs par pakalpojumiem, kas tiek izslēgti no direktīvas darbības jomas; atzīmē, ka lielākajai daļai dalībvalstu, ieviešot Pakalpojumu direktīvu, neradās nekādas būtiskas problēmas saistībā ar tās darbības jomu; atgādina, ka šie pakalpojumi tika izslēgti to specifiskuma dēļ un ka dažos gadījumos tiem jāizmanto Savienības nozaru tiesību aktu sistēma; atzīmē, ka Komisijas paziņojumā „Ceļā uz aktu par vienoto tirgu” jau ietverta apņemšanās 2011. gadā veikt vairākus pasākumus vispārējas nozīmes pakalpojumu jomā;

46. prasa pienācīgi un vispusīgi uzraudzīt to direktīvā paredzēto ierobežojumu piemērošanu, kuri attiecas uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, vienlaikus ievērojot kompetenču sadalījumu starp ES un dalībvalstīm; norāda, ka šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem noteikt, ko tās uzskata par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, kā šie pakalpojumi būtu jāorganizē un jāfinansē, ievērojot noteikumus par valsts atbalstu, un kādas īpašas saistības uz tiem būtu jāattiecina;

47. prasa, īstenojot šo direktīvu, stingrāk ņemt vērā vietējās pašpārvaldes pamatprincipu un pēc iespējas izvairīties no birokrātiska administratīva sloga un vietējā līmeņa lēmumu pieņemšanas brīvības ierobežojumiem attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem;

48. uzskata, ka papildu pasākumi pakalpojumu iekšējā tirgus izveidei pilnībā jāintegrē diskusijās, kas norisinās par Vienotā tirgus aktu;

49. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

[1] Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0186.

2006. gada 28. decembrī spēkā stājās ES Direktīva (2006/123/EK) par pakalpojumiem. Šīs direktīvas mērķis ir pakalpojumu sniedzējiem atvērt Eiropas Savienības tirgu, likvidēt protekcioniskus ierobežojumus, kas traucē pakalpojumu brīvai apritei starp dalībvalstīm, un ievērot brīvas aprites principu, kas veido vienotā tirgus pamatu. Īsumā — Eiropas pakalpojumu sniedzējiem būtu jānodrošina iespēja piedāvāt savus pakalpojumus visā Eiropas Savienībā bez birokrātiskiem ierobežojumiem.

Taču bieži tiek nepareizi apgalvots, ka ar šo direktīvu pakalpojumu tirgū tiek atcelti ierobežojumi vai tas tiek liberalizēts. Tomēr tas tā nav. Pakalpojumu direktīvas mērķis ir nodrošināt pieeju dalībvalstu tirgiem, likvidējot patvaļīgus šķēršļus un nodrošinot, ka dalībvalstīs joprojām spēkā esošie noteikumi ir atbilstoši un nav diskriminējoši. Skaidri tika noteikts, ka šāds plānotais tiesiskais regulējums nedrīkst ietekmēt ne darba tiesības, ne darba ņēmēju tiesības — šo prasību Eiropas Parlaments uzsvēra īpaši.

Tādējādi nebija jāatsakās no Eiropas un dalībvalstu panākumiem šajā jomā. Izcelsmes valsts principu, kuru kritizēja kā sociālo dempingu veicinošu un ar kuru saskaņā pakalpojumu sniedzējiem, darbojoties citā ES dalībvalstī, būtu jāievēro tikai savas izcelsmes valsts noteikumi, svītroja un aizstāja ar mērķa valsts principu. Tagad direktīva ļauj valstīm nodarbinātības jomā piemērot savas valsts noteikumus, tostarp tos, kurus nosaka, slēdzot vispārēji saistošus koplīgumus.

Jāpiemin arī tas, ka Eiropas Parlaments bija galvenais šo tiesību aktu pieņemšanas virzītājspēks un ka par pārsteigumu Padome atbalstīja lielāko daļu Eiropas Parlamenta priekšlikumu. Jo īpaši tas attiecas uz 16. panta formulējumu: „Dalībvalstij, uz kuru pārceļas pakalpojumu sniedzējs, nav liegts ... noteikt prasības ..., ja tās ir pamatotas ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības, veselības aizsardzības vai vides aizsardzības iemesliem. Minētajai dalībvalstij nav liegts saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem piemērot savus noteikumus nodarbinātības nosacījumiem, tostarp tādus, kas ir noteikti koplīgumos.”

Eiropas Parlaments ir novērojis, ka dalībvalstis vilcinās ar Pakalpojumu direktīvas īstenošanu un par to notiek karstas diskusijas. Tādēļ tas izlēma cieši uzraudzīt īstenošanas procesu un līdzdarboties tajā. Tika izskatīti ar ieviešanu saistītie trūkumi un jautājumi par direktīvas interpretēšanu un piemērošanu. Minētie apsvērumi veido šī ziņojuma pamatu.

Piemērošanas joma

Pakalpojumu direktīvas darbības jomā kopumā ietilpst visi komerciālie pakalpojumi, kurus piedāvā pakalpojumu sniedzēji, kas reģistrēti kādā no dalībvalstīm. Tajā cita starpā neietilpst nekomerciāli vispārējas nozīmes pakalpojumi, finanšu pakalpojumi, pakalpojumi pārvadājumu jomā, pagaidu darba aģentūru pakalpojumi, veselības aprūpes pakalpojumi un sociālie pakalpojumi saistībā ar sociālajām mājām, bērnu un nevarīgu cilvēku aprūpi. Direktīva neapskata vispārējas nozīmes pakalpojumus, un tā nekādā gadījumā neparedz sabiedrisko pamatpakalpojumu sistēmas nozīmes mazināšanu.

Referente uzsver, ka skaidri un nepārprotami jāīsteno direktīvas piemērošanas joma. Jo tikai tā var nodrošināt juridisko noteiktību. Referente jo īpaši uzsver arī to, ka Pakalpojumu direktīvas īstenošanu dalībvalstīs nedrīkst izmantot kā iemeslu ierobežojumu atcelšanai vai privatizācijai. Ja kādas valsts valdība vēlas atcelt ierobežojumus, tai arī jāuzņemas atbildība par šo darbību.

Īstenošanas procesa gaitā noskaidrojies, ka pakalpojumu sniedzējiem ne vienmēr ir skaidrs, vai viņu sniegtie pakalpojumi ir direktīvas darbības jomā. Tas jo īpaši attiecas uz 2. panta j) punktu. Attiecībā uz šo gadījumu dalībvalstis tiek aicinātas izmantot direktīvas instrumentus un piemērot tos, piemēram, lai no Pakalpojumu direktīvas ietekmes jomas izslēgtu mazu bērnu aprūpi.

Turklāt referente uzsver, ka ir ne tikai skaidri jānodala pakalpojumi, kas ir šīs direktīvas darbības jomā, no vispārējas nozīmes pakalpojumiem, bet arī ar pamattiesību aktu ir jānodrošina vispārējas nozīmes pakalpojumu aizsardzība.

Vienoti kontaktpunkti

Pakalpojumu sniedzēji nepārprotami gūst labumu no pārvaldības procedūras vienkāršošanas un vienotu kontaktpunktu izveides. Šis instruments, ja to pareizi izveido, var būt īpaši svarīgs mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

Visas procedūras un formalitātes, kas veicamas, lai uzsāktu un sniegtu pārrobežu pakalpojumus, būs iespējams veikt, izmantojot šos vienotos kontaktpunktus. Tajā būtu jānodrošina precīza, pilnīga un saprotama informācija par formalitātēm, administratīvajām procedūrām, piemērojamajiem likumiem utt. Turklāt būtu jānodrošina atbalsts uzņēmējiem nepieciešamo administratīvo procedūru īstenošanai. Būtu pēc iespējas jānodrošina, ka šo procedūru var veikt elektroniski.

Referente uzskata — lai izveidotu vienotos kontaktpunktus, ir jāpiedalās visām iesaistītajām pusēm, proti, gan uzņēmumiem, gan darba ņēmēju pārstāvjiem, lai nodrošinātu, ka tiek sniegta visa atbilstošā informācija, tostarp arī par ievērojamajām darba tiesībām, tā garantējot, ka iespējamās problēmas tiek atrisinātas ātri un bez sarežģījumiem.

Referente tomēr uzskata, ka nebūtu pareizi, ja vienotos kontaktpunktus būtu iespējams izmantot tikai elektroniski. Noteikti būtu jānodrošina iespēja saņemt individuālu konsultāciju pie kvalificēta speciālista. Šī iemesla dēļ vienotajiem kontaktpunktiem būtu jānosaka pienākums informēt pakalpojumu sniedzējus par svarīgām darba un sociālajām tiesībām. Tikai šādā veidā varēs panākt, ka pakalpojumu sniedzēji neaizbildināsies ar to, ka nav zinājuši attiecīgās valsts tiesību normas. Turklāt būtu nepieciešama savstarpēja koordinēšana, lai šādā veidā pakalpojumu sniedzējiem nodrošinātu jaunāko informāciju.

Par pašsaprotamu uzskatāms tas, ka piedāvājumam jābūt pieejamam vairākās valodās.

Administratīvā sadarbība

Attiecībā uz administratīvo sadarbību Pakalpojumu direktīva skaidri nosaka pienākumus gan dalībvalstīm, kurās pakalpojumu sniedzēji reģistrēti, gan tām valstīm, kurās tiek sniegti pakalpojumi. Turklāt ar Iekšējā tirgus informācijas sistēmas (IMI) palīdzību dalībvalstu kompetentās iestādes var pārvarēt praktiskas grūtības. IMI ir lielisks pārvaldības atbalsta instruments, jo ar tā palīdzību var risināt tādus jautājumus kā pārvaldes iestāžu sistēmu atšķirības, valodas barjera vai informācijas trūkums par sadarbības partneri citā dalībvalstī. Turpmāk referente īpašu uzmanību pievērsīs tam, lai šo sistēmu reāli izmantotu. Šajā jomā valstu darbību vajadzētu uzlabot.

Savstarpējā novērtēšana

Referente vēlreiz vēlas uzsvērt, ka Padomes toreiz ieviestā savstarpējā novērtēšana rada birokrātisku slogu dalībvalstu pārvaldes iestādēm valsts, reģionu un vietējā līmenī.

Papildus to dalībvalstu likumu lielajam skaitam, kuri jāpielāgo Pakalpojumu direktīvai, dalībvalstīm arī jāziņo Komisijai par savām atļauju sistēmām (9. panta 2. punkts), prasībām attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību (15. pants) un par prasībām attiecībā uz daudznozaru darbību (25. panta 3. punkts).

Šīs kārtības iespējamās priekšrocības vēl ir precīzi jāizvērtē, jo birokrātiskais slogs un ar to saistītās administratīvās izmaksas, pēc referentes domām, nav mainījušās.

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai

par Pakalpojumu direktīvas 2006/123/EK īstenošanu
(2010/2053(INI))

Atzinumu sagatavoja: Sophie Auconie

IEROSINĀJUMI

Ekonomikas un monetārā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā brīvība sniegt pakalpojumus ir noteikta Līgumos;

B. tā kā Pakalpojumu direktīvas darbības jomā ietilpstošās darbības veido 40 % no Eiropas Savienības IKP un tādējādi tā ir ekonomikas izaugsmei un bezdarba apkarošanai svarīga nozare; tā kā Pakalpojumu direktīvas mērķis ir atbrīvot Eiropas pakalpojumu iekšējā tirgus milzīgo potenciālu ekonomikas un darbavietu radīšanas jomā, kas saskaņā ar aplēsēm ir 0,6-1,5 % no Eiropas Savienības IKP; tā kā ar Pakalpojumu direktīvu cenšas sasniegt arī LESD 3. pantā minētos mērķus;

1. uzsver, ka Pakalpojumu direktīva ir svarīgs solis, lai veidotu patiesi vienotu pakalpojumu tirgu, kas ļautu uzņēmumiem, jo īpaši MVU, visā iekšējā tirgū sniegt iedzīvotājiem uzlabotus pakalpojumus par konkurētspējīgu cenu; tomēr uzskata, ka pēc direktīvas pilnīgas transponēšanas ir svarīgi veikt plašu novērtējumu par Pakalpojumu direktīvas ietekmi uz ekonomiku, uz nodarbinātības kvantitatīvo un kvalitatīvo līmeni, sociālo aizsardzību, vides mērķu izpildi un patērētajiem sniegto pakalpojumu kvalitāti;

2. vērš uzmanību uz nozīmi, kāda ir vienotu kontaktpunktu (VKP) pieejamībai, efektivitātei un savietojamībai visās dalībvalstīs; jo īpaši uzskata, ka šiem kontaktpunktiem jāsniedz pienācīga un plaša informācija par dalībvalstīs spēkā esošajām darba tiesībām un nodokļu maksāšanas kārtību, jo īpaši attiecībā uz PVN; uzskata, ka vienīgi elektroniska piekļuve vienotajiem kontaktpunktiem nav pietiekama, lai pakalpojumu sniedzējiem nodrošinātu kvalitatīvu palīdzību, un prasa iesniegt Eiropas Parlamentam analīzi par vienoto kontaktpunktu darbību, kuras pamatā ir reāli rādītāji; katrā gadījumā ierosina, ka Pakalpojumu direktīvas radītais administratīvai slogs vietējām un reģionālajām iestādēm jāsaglabā samērīgā un saprātīgā līmenī;

3. norāda, ka pakalpojumu direktīvas darbības jomas noteikšana var sagādāt grūtības, jo īpaši attiecībā uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem; tādēļ aicina Komisiju ar Vienotā tirgus akta palīdzību visiem pakalpojumiem garantēt skaidru tiesisko vidi;

4. uzsver, ka transponēšanas procesam jānorit pēc iespējas ātri un pārredzami; uzsver administratīvās sadarbības nozīmi un to, ka kompetentajām iestādēm visās dalībvalstīs jāsazinās ātrāk un efektīvāk, labāk izmantojot iekšējā tirgus informācijas sistēmas; pauž cerību, ka Komisijas ziņojums sniegs analīzi par nepieciešamajiem pielāgojumiem, ar kuriem nodrošinās direktīvas pilnīgu un efektīvu piemērošanu; jo īpaši uzskata, ka būtu pareizi novērtēt izvēlētās transponēšanas metodes (vertikālas vai horizontālas) ietekmi uz tās kvalitāti un saprotamību pakalpojumu sniedzējiem un iedzīvotājiem.

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai

par pakalpojumu Direktīvas 2006/123/EK īstenošanu
(2010/2053(INI))

Atzinumu sagatavoja: Jean-Luc Bennahmias

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā iekšējam tirgum ir jāattīstās pilnībā, vienlaikus pilnībā saglabājot Eiropas sociālo modeli, it īpaši no drošu darbavietu un vispārējas labklājības viedokļa;

B. tā kā, pamatojoties uz Pakalpojumu direktīvu, galvenokārt pašnodarbinātām personām un maziem un vidējiem uzņēmumiem ir daudz vieglāk īstenot profesionālo darbību, apgūt jaunas uzņēmējdarbības jomas un pieņemt darbā jaunus darbiniekus citās dalībvalstīs,

C. tā kā pakalpojumu direktīvas īstenošanai joprojām jābūt ļoti svarīgai, lai pabeigtu vienotā tirgus izveidi,

D. tā kā pakalpojumu nozare veido 70 % no darbvietām un Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukta un līdz ar to ir uzskatāma par lielāko ES ekonomikas sektoru un tā kā pieaugošais pieprasījums ir veicinājis no jauna izveidoto darbvietu pieaugumu lielākajā daļā euro zonas valstu pakalpojumu nozaru;

E. tā kā dinamiskāka un darba spēku intensīvi piesaistoša pakalpojumu nozare varētu palīdzēt nodrošināt ilgstošu izaugsmi,

1. cer, ka pakalpojumu direktīvai patiešām būs pozitīva ietekme, radot ilgstošas un kvalitatīvas darbvietas un veicinot piedāvāto pakalpojumu kvalitātes un drošības uzlabošanos;

2. norāda, ka pilnīga, saskanīga un savlaicīgi veikta Pakalpojumu direktīvas transponēšana ir nepieciešama, lai sasniegtu pilnībā tajā noteiktos mērķus;

3. uzskata, ka, pieņemot Pakalpojumu direktīvu, būtu jāuzlabojas sociālās labklājības situācijai, darba ņēmēju tiesībām un būtu jānodrošina taisnīgi darba apstākļi Eiropas Savienības pilsoņiem;

4. atgādina, ka pakalpojumu direktīva ir jāinterpretē, ņemot vērā līgumu jaunos noteikumus, it īpaši Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu, horizontālo sociālo klauzulu Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9. pantā, LESD 14. pantu, līgumiem pievienoto 26. protokolu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu;

5. norāda, ka pēdējos gados ir bijušas vairākas iekšējā tirgus darbības problēmas, īpaši saistībā ar personu brīvu pārvietošanos, un ka Darbinieku nosūtīšanas direktīva, piemēram, vairākās dalībvalstīs ir radījusi grūtības; aicina gan dalībvalstis, gan ES iestādes turpināt darbu, lai atrisinātu šīs problēmas, it īpaši, interpretējot Pakalpojumu direktīvu, ņemot vērā Kopienu Tiesas spriedumus lietās Viking, Laval un Rüffert un pārskatot Darbinieku nosūtīšanas direktīvu; šajā sakarībā norāda, ka, izstrādājot un īstenojot ES tiesību aktus, ir jānodrošina līdzsvars starp vienotā tirgus ekonomiskajām pamatbrīvībām un pamattiesībām, tostarp sociālajām pamattiesībām, lai novērstu to, ka iekšējais tirgus kļūst pārāks vai nozīmīgāks par Eiropas sociālo modeli;

6. atgādina, ka direktīva vairs neattiecas uz vairākām jomām, piemēram, vispārējas nozīmes pakalpojumiem bez tautsaimnieciskas nozīmes, veselības aprūpes pakalpojumiem un lielāko daļu sociālo pakalpojumu; piemetina, ka direktīva neattiecas uz darba tiesībām un neskar arī dalībvalstu tiesību aktus, ar kuriem reglamentē sociālās apdrošināšanas jomu;

7. aicina Komisiju vēl precīzāk definēt direktīvas piemērošanas jomu, it īpaši, attiecībā uz jēdzieniem „ekonomiskā darbība”, „pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi” un „vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi”, kā arī direktīvas piemērošanu atļauju sistēmām vispārējas nozīmes sociālu pakalpojumu jomā, pienācīgi ņemot vērā subsidiaritātes principu;

8. uzskata, ka vienas pieturas aģentūrām visās dalībvalstīs vajadzētu būt pieejamām gan kā elektroniskām, gan kā fiziskām aģentūrām un ka tās ir īpaši efektīvas, ja tās var viegli atrast un ja tajās var sazināties vairākās valodās; turklāt uzskata, ka būtu jāprecizē vienas pieturas aģentūru pienākums sniegt nebirokrātisku padomu maziem un vidējiem uzņēmumiem un informēt iedzīvotājus par jautājumiem saistībā ar direktīvu, īpaši par piemērojamām darba tiesībām, sociālās apdrošināšanas tiesībām un saskaņā ar direktīvu spēkā esošām darba ņēmēju tiesībām; ņemot vērā tiesību aktu sarežģītību, uzskata, ka tad, kad nodarbinātības vai sociālās apdrošināšanas iestādes īsteno pārbaudes, soda sankciju vietā būtu jāizvēlas galvenokārt dialogs, padoms un informēšana;

9. uzskata — ņemot vērā sarežģītos tiesību aktus, katram iedzīvotājam ir jābūt iespējām vērsties iestādē par šai iestādei piekritīgiem jautājumiem, lai saņemtu precīzu atbildi uz saviem jautājumiem; uzskata — lai mazinātu juridisko nenoteiktību, būtu jāizstrādā iepriekšēju administratīvo rīkojumu koncepcija darba tiesību un sociālās apdrošināšanas jomā; turklāt uzskata, ka, lai nodrošinātu pārredzamību, pieņemtie lēmumi ir jāpublicē;

10. pauž nožēlu, ka ne visas dalībvalstis ir pilnībā ieviesušas Pakalpojumu direktīvu, un pieprasa to izdarīt pēc iespējas ātrāk;

11. uzskata, ka ir jānoskaidro un jāsoda personas, kas apiet nodarbinātības jomā pieņemtos valstu tiesību aktus, piemēram, strādājot nelegāli vai ļaunprātīgi izmantojot pašnodarbinātā statusu;

12. aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt to, kā katra dalībvalsts direktīvu īsteno un izstrādāt regulāru ziņojumu par šīs uzraudzības rezultātiem. uzskata, ka šajā ziņojumā būtu jāņem vērā faktiskā vidējā termiņa un ilgtermiņa ietekme, kāda direktīvai ir uz nodarbinātību ES.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai

par Pakalpojumu direktīvas 2006/123/EK īstenošanu
(2010/2053(INI))

Atzinumu sagatavoja: Filiz Hakaeva Hyusmenova

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. atzīst Pakalpojumu direktīvas potenciālu ES ekonomikas turpmākajā integrācijā un vienotā tirgus darbības atjaunošanā, veicinot tautsaimniecisko labklājību un konkurētspēju un sniedzot ieguldījumu nodarbinātībā un darbvietu izveidē, jo pakalpojumi ES veido būtisku daļu no IKP un nodarbinātības; uzskata, ka direktīvas pareiza un ātra īstenošana visās dalībvalstīs ir svarīgs priekšnoteikums, lai sasniegtu kohēzijas un reģionālās politikas mērķus un tā var veicināt savstarpēji stiprinošas attiecības starp iekšējo tirgu un kohēzijas politiku un sekmēt stratēģijā „ES 2020” paredzēto mērķu īstenošanu, palīdzot novērst pašreizējo vienotā tirgus stagnāciju pakalpojumu nozarē;

2. uzskata, ka Iekšējā tirgus informācijas sistēma un vienas pieturas aģentūras (tādēļ, ka to darbībai nepieciešami visu iesaistīto iestāžu ievērojami centieni administratīvajā sadarbībā) var atvieglot turpmāku savietojamības un vienota tīkla darbības pilnveidošanu valsts, reģionālā un vietējā līmenī visā ES; uzskata, ka to darbības noteikumu un procedūru paredzēšanai jānodrošina zināma elastība, lai ņemtu vērā prasības, kas izriet no reģionālajām atšķirībām ES līmenī un ka visi pasākumi šajā nolūkā būtu jāpieņem partnerībā un pēc nopietnām debatēm vietējā un reģionālā līmenī; uzskata, ka vienotie kontaktpunkti turklāt būtu jāmudina ievērot daudzvalodības principu, lai administratīvās procedūras vairāk pielāgotu pieprasījumam, un ka jāveicina efektīva, tieša un ātra saziņa; uzskata, ka būtu lietderīgi, lai vienotie kontaktpunkti tiktu aprīkoti ar daudzvalodīgām tīmekļa vietnēm; tomēr norāda, ka ir jānodrošina, lai šīs darbības neparedzētu papildu slogu iesaistītajām pusēm, it īpaši vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

3. norāda, ka vienotie kontaktpunkti būtu jāveido kā publiskas struktūrvienības un vienas pieturas aģentūras, kas paredzēta pakalpojumu sniedzējiem;

4. uzskata par lietderīgu izveidot sadarbību ES dalībvalstu valsts pārvaldes iestāžu Eiropas tīkla ietvaros un savstarpēju informācijas apmaiņu par pakalpojumu sniedzēju uzticamību, lai varētu atcelt papildu pārbaudes attiecībā uz pārrobežu darbību;

5. pauž cerību, ka direktīvas mērķus varēs sākt īstenot jau tuvākajā nākotnē un ka labumu no tās gūs gan ES kopumā, gan tās reģioni, tādējādi sniedzot ieguldījumu arī reālajā ekonomikā un sociālajā un teritoriālajā kohēzijā; uzsver struktūrfondu un citu finansēšanas instrumentu lomu infrastruktūras, piemēram, transporta, telekomunikāciju un pētniecības un inovāciju, pieejamības nodrošināšanā, sniedzot piekļuvi sabiedriskām precēm un pakalpojumiem reģionos, it īpaši apgabalos, kas nepiesaista investorus, izstrādājot un piedāvājot stimulus, lai šos apgabalus padarītu pievilcīgus investoriem, un palīdzot veicināt paraugprakses apmaiņu pamatpakalpojumu sniegšanā; šajā sakarībā prasa nodrošināt lielāku visu politikas jomu saskaņotību un koordināciju;

6. uzskata, ka administratīvajām procedūrām jākļūst efektīvākām; šajā sakarībā uzskata par lietderīgu, ka vienotie kontaktpunkti savstarpēji sadarbojas, lai varētu apmainīties ar pieredzi pārrobežu pakalpojumu sniegšanas jomā dažādajos Eiropas reģionos;

7. aicina Komisiju efektīvi uzraudzīt un no paša sākuma novērtēt direktīvas īstenošanas ietekmi reģionos un nodrošināt efektīvu visu to politikas jomu koordināciju, kas saistītas ar šīs direktīvas piemērošanu; aicina Komisiju atbalstīt vietējiem un reģionāliem uzņēmumiem paredzētu informācijas kampaņas par direktīvas īstenošanu, lai atvieglotu tās mērķu sasniegšanu;

8. sagaida, ka direktīva samazinās administratīvo slogu un juridiskās nenoteiktības gadījumus pakalpojumu nozarē, it īpaši tos, kas skar MVU; šajā nolūkā aicina Komisiju un dalībvalstis samazināt vietējo un reģionālo iestāžu administratīvo slogu, kas saistīts ar statūtu grozījumu reģistrēšanas pienākumu; uzskata, ka administratīvā sloga samazināšana veicinās arī papildu pakalpojumu attīstību lauku, attālās un visnomaļākajā teritorijās;

9. atbalsta nacionālu stratēģiju īstenošanu, kas paredzētas novatorisku MVU atbalstam, kurus visvairāk skārušas ekonomikas un finanšu krīzes sekas;

10. norāda, ka vispārējas nozīmes pakalpojumus var nodrošināt un tie ir jānodrošina tur, kur tie ir nepieciešami un ir iedzīvotāju interesēs; tālab pieprasa, lai pašvaldībām šajā sakarībā nodrošinātu pietiekamu rīcības brīvību;

11. prasa pienācīgi un vispusīgi uzraudzīt to direktīvā paredzēto ierobežojumu piemērošanu, kuri attiecas uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, vienlaikus ievērojot kompetenču sadalījumu starp ES un dalībvalstīm; norāda, ka šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem noteikt, ko tās uzskata par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, kā šie pakalpojumi būtu jāorganizē un jāfinansē, ievērojot noteikumus par valsts atbalstu, un kādas īpašas saistības uz tiem būtu jāattiecina;

12. prasa, īstenojot šo direktīvu, stingrāk ņemt vērā vietējās pašpārvaldes pamatprincipu un pēc iespējas izvairīties no birokrātiska administratīva sloga un vietējā līmeņa lēmumu pieņemšanas brīvības ierobežojumiem attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Regina Bastos, Edit Bauer, Jean-Luc Bennahmias, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Sergio Gaetano Cofferati, Marije Cornelissen, Frédéric Daerden, Karima Delli, Proinsias De Rossa, Frank Engel, Sari Essayah, Richard Falbr, Ilda Figueiredo, Pascale Gruny, Marian Harkin, Roger Helmer, Stephen Hughes, Martin Kastler, Ádám Kósa, Jean Lambert, Patrick Le Hyaric, Veronica Lope Fontagné, Olle Ludvigsson, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Elisabeth Morin-Chartier, Csaba Őry, Siiri Oviir, Rovana Plumb, Sylvana Rapti, Licia Ronzulli, Elisabeth Schroedter, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Jutta Steinruck

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Georges Bach, Raffaele Baldassarre, Jürgen Creutzmann, Julie Girling, Jelko Kacin, Jan Kozłowski, Antigoni Papadopoulou, Evelyn Regner, Csaba Sógor

Juridisks paziņojums - Privātuma politika