ZIŅOJUMS par ieteikumiem Komisijai par maksātnespējas procedūrām ES uzņēmējdarbības tiesībās

17.10.2011 - (2011/2006(INI))

Juridiskā komiteja
Referents: Klaus-Heiner Lehne
(Iniciatīva – Reglamenta 42. pants)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

ar ieteikumiem Komisijai par maksātnespējas procedūrām ES uzņēmējdarbības tiesībās

(2011/2006(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–   ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. maija Regulu (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām[1] (Maksātnespējas regula),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 2. maija[2], 2009. gada 10. septembra[3] un 2010. gada 21. janvāra[4] spriedumus,

–   ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A7-0355/2011),

A. tā kā atšķirības starp maksātnespējas tiesību aktiem valstīs rada konkurences ziņā izdevīgāku vai neizdevīgāku stāvokli un sarežģījumus uzņēmumiem, kuri veic pārrobežu darbības, un tas varētu kļūt par šķēršļi veiksmīgai maksātnespējīgo uzņēmumu pārstrukturēšanai; tā kā šīs atšķirības sekmē izdevīgākas jurisdikcijas izvēlēšanos; tā kā iekšējais tirgus būtu labāks, ja konkurences apstākļi būtu līdzvērtīgi;

B.  tā kā ir jāveic pasākumi, lai nepieļautu tādu parādību kā izdevīgākas jurisdikcijas izvēle un novērstu tās izplatīšanos, un tā kā ir jāizvairās no pamattiesvedību konkurences;

C. tā kā, pat ja materiālo maksātnespējas tiesību kopuma izveide ES līmenī nav iespējama, ir noteiktas maksātnespējas tiesību jomas, kurās saskaņošana būtu noderīga un iespējama;

D. tā kā dalībvalstu maksātnespējas tiesībās ir vērojama pakāpeniska konverģence;

E.  tā kā Maksātnespējas regula tika pieņemta 2000. gadā un nu jau ir spēkā vairāk nekā deviņus gadus; tā kā Komisijai līdz 2012. gada 1. jūnijam ir jāiesniedz ziņojums par tās piemērošanu;

F.  tā kā Maksātnespējas regula bija ļoti ilga sarunu procesa iznākums, kā rezultātā netika aptverti daudzi problemātiski jautājumi un pieeja daudziem jautājumiem bija novecojusi jau regulas pieņemšanas brīdī;

G. tā kā kopš Maksātnespējas regulas stāšanās spēkā ir notikušas daudzas pārmaiņas — Savienībai ir pievienojušās 15 jaunas dalībvalstis, un ārkārtīgi lielā apmērā ir pieaudzis uzņēmumu grupu fenomens;

H. tā kā maksātnespēja negatīvi ietekmē ne tikai attiecīgos uzņēmumus, bet arī dalībvalstu ekonomiku, un tā kā tādēļ jātiecas uz to, lai visas ekonomiski ieinteresētās puses, nodokļu maksātājus un darba devējus pasargātu no maksātnespējas sekām;

I.   tā kā pieeja maksātnespējas procedūrām tagad vairāk ir vērsta uz uzņēmumu glābšanu kā alternatīvu likvidācijai;

J.   tā kā maksātnespējas tiesībām ir jābūt uzņēmumu glābšanas instrumentam Savienības līmenī; tā kā šāda glābšana, kad vien tā iespējama, nāk par labu parādniekiem, kreditoriem un darbiniekiem;

K. tā kā maksātnespējas procedūru kreditors nedrīkstētu ļaunprātīgi izmantot, lai vērstos pret vienotu rīcību parādu piedziņas nolūkā, un tā kā tāpēc ir nepieciešams ieviest pienācīgas procesuālās garantijas;

L.  tā kā ir jāizveido tiesiskais regulējums, kas būtu labāk pielāgots pārejošai uzņēmumu maksātnespējai;

M. tā kā Komisija 2010. gada 3. marta paziņojumā „Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020), norādot uz trūkstošajiem ķēdes posmiem un vājajām vietām, kas kavē vienotā tirgus sasniegšanu 21. gadsimtā, norādīja: „Jāuzlabo MVU piekļuve vienotajam tirgum. Uzņēmējdarbība jāattīsta, balstoties uz konkrētām politikas iniciatīvām, tostarp uz uzņēmējdarbības tiesību vienkāršošanu (bankrota procedūras, privātuzņēmumu statūti utt.), un iniciatīvām, kas ļauj uzņēmējiem atsākt darbību pēc neveiksmes”;

N. tā kā maksātnespējas tiesībās būtu jāparedz arī noteikumi par uzņēmuma likvidēšanu tā, lai tas būtu visnekaitīgāk un visizdevīgāk visiem dalībniekiem, ja ir konstatēts, ka uzņēmuma glābšana varētu neizdoties vai nav izdevusies;

O. tā kā katrā konkrētā gadījumā ir jāizpēta uzņēmuma maksātnespējas iemesls, proti, jākonstatē, vai uzņēmuma finanšu grūtības ir tikai pārejošas vai uzņēmums ir pilnībā maksātnespējīgs; tā kā būtībā galvenais ir noteikt visus parādnieka aktīvus un saistības, lai varētu novērtēt viņa maksātspēju vai maksātnespēju;

P.  tā kā uzņēmumu grupas ir izplatīts fenomens, bet to maksātnespēja Savienības līmenī vēl nav risināta; tā kā uzņēmumu grupas maksātnespējas rezultātā var sākties daudzas atsevišķas maksātnespējas procedūras dažādās jurisdikcijās attiecībā uz katru maksātnespējīgās grupas dalībnieku; tā kā, ja šīs procedūras nevar koordinēt, maz ticams, ka grupu varēs reorganizēt kā vienotu veselumu, un tādējādi tā varētu būt jāsadala atsevišķās daļās, kā rezultātā kreditoriem, akcionāriem un darbiniekiem rastos zaudējumi;

Q. tā kā uzņēmumu grupu maksātnespējas gadījumā pašlaik Eiropas Savienībā dalībvalstu atšķirīgo tiesisko regulējumu dēļ ir grūti īstenot darbības atsākšanu un tādējādi ir apdraudētas tūkstošiem darba vietu;

R.   tā kā valstu maksātnespējas reģistru savienošana, kā rezultātā tiktu izveidota vispārpieejama un visaptveroša ES maksātnespējas procedūru datubāze, dotu iespēju kreditoriem, akcionāriem, darbiniekiem un tiesām uzzināt, vai maksātnespējas procedūras ir uzsāktas kādā citā dalībvalstī, un noskaidrot prasību iesniegšanas termiņus un sīkāku informāciju; tā kā tas veicinātu rentablāku administrēšanu un uzlabotu pārredzamību, vienlaikus ievērojot datu aizsardzību;

S.  tā kā pārrobežu „maksātnespējas risinājuma plāniem” vajadzētu būt juridiski īstenojamiem attiecībā uz finanšu iestādēm un to piemērošana būtu jāapsver arī attiecībā uz visiem sistēmiski svarīgiem uzņēmumiem, pat ja tie nav finanšu iestādes, jo tas ievērojami veicinātu attiecīgas pārrobežu maksātnespējas sistēmas nodrošināšanu;

T. tā kā maksātnespējas procedūru noteikumos ir jāparedz īpaša kārtība, lai nodalītu dzīvotspējīgas vienības, kuras sniedz pamatpakalpojumus, piemēram, nodrošina maksājumu sistēmas un citus mehānismus, kas noteikti „maksātnespējas risinājuma plānos”, un tā kā šajā sakarā dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka tajās spēkā esošajā maksātnespējas regulējumā tiek paredzēti atbilstoši noteikumi, kuri ļauj ES līmenī noteikt īpašu kārtību maksātnespējīgu pārrobežu konglomerātu sadalīšanai dzīvotspējīgās vienībās;

U. tā kā maksātnespējas procedūrās būtu jāņem vērā darījumi vienas grupas ietvaros nolūkā vajadzības gadījumā nodrošināt aktīvu pārrobežu atgūstamību, lai panāktu taisnīgu rezultātu;

V. tā kā dažas ieguldījumu sabiedrības, jo īpaši apdrošināšanas sabiedrības, nevar likvidēt īsā laikposmā, un tām nepieciešams risinājums, ar kuru laika gaitā panāk taisnīgu aktīvu sadalījumu; tā kā uzņēmuma pārņemšanu, pakāpenisku darbības izbeigšanu vai darbības turpināšanos nedrīkstētu aizkavēt un varbūt šādas iespējas jānosaka par prioritāti;

W. tā kā lēmumam maksātnespējas procedūrā ietvert visu grupu, nevis tikai atsevišķas juridiskās vienības, ir jābūt vērstam uz rezultātu un tajā jāņem vērā iespējamā turpmākā ietekme, piemēram, citu noregulējuma mehānismu iedarbināšana vai ietekme uz garantiju shēmām, kuras attiecas uz daudziem zīmoliem grupas ietvaros;

X. tā kā būtu lietderīgi izpētīt saskaņotu atbildības uzņemšanās (bail-in) procedūru un standartu noteikšanu pārrobežu konglomerātiem, tostarp jo īpaši attiecībā uz parādu apmaiņu pret akcijām;

Y. tā kā, lai gan darba tiesības ir dalībvalstu kompetencē, maksātnespēju reglamentējošie tiesību akti var ietekmēt darba tiesības un tā kā saistībā ar pieaugošu globalizāciju un ekonomisko krīzi maksātnespējas procedūru saskaņošana jāapsver darba tiesību kontekstā, jo „nodarbinātības” un „darbinieka” definīciju atšķirības dalībvalstīs nedrīkst ierobežot darbinieku tiesības maksātnespējas gadījumā; tā kā tomēr jebkādas debates par specifisko maksātnespējas jautājumu nevar automātiski uzskatīt par ieganstu darba tiesību reglamentēšanai ES līmenī;

Z.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīva 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā[5] mērķis ir nodrošināt darba ņēmēju minimālās aizsardzības līmeni darba devēja maksātnespējas gadījumā, vienlaikus saglabājot atbilstīgu elastīgumu dalībvalstu līmenī; tā kā starp dalībvalstīm patiešām pastāv atšķirības īstenošanas jomā un šīs atšķirības būtu jāņem vērā;

AA. tā kā Direktīvas 2008/94/EK darbības joma skaidri ietver darbiniekus ar nepilnu darba laiku, ar līgumu uz noteiktu laiku un tos, kuriem ir pagaidu darba attiecības; tā kā lielāka aizsardzība maksātnespējas gadījumā jāpiešķir darbiniekiem, ar kuriem noslēgti netipiski līgumi;

AB. tā kā pašlaik nav saskaņoti noteikumi par kreditoru prasījumu apmierināšanas secību un tas mazina tiesas procesu rezultātu paredzamību; tā kā darbinieku prasījumiem ir nepieciešams piešķirt lielāku prioritāti nekā pārējo kreditoru prasījumiem;

AC. tā kā Direktīvas 2008/94/EK darbības joma un it īpaši „neapmierinātu prasījumu” jēdziens ir pārāk plašs, jo vairākās dalībvalstīs atalgojuma definīcija ir ļoti šaura (piemēram, neiekļaujot tajā atlaišanas pabalstus, prēmijas, atmaksājumus utt.), kas var izraisīt situāciju, ka ievērojami prasījumi netiek apmierināti;

AD. tā kā jēdzienu „atalgojums” un „darba samaksa” definēšana ir dalībvalstu kompetencē ar nosacījumu, ka tās ievēro darbinieku līdztiesības un nediskriminēšanas pamatprincipus tā, ka ikviens maksātnespējas gadījums, kas var negatīvi ietekmēt darbiniekus, tiek ņemts vērā attiecībā uz tiem paredzēto kompensāciju izmaksāšanu atbilstoši Direktīvas 2008/94/EK sociālajam mērķim un nosakāmo robežvērtību līmeņiem;

AE. tā kā, ņemot vērā visā ES izplatītos darba līgumus un šādu līgumu atšķirības dalībvalstīs, pašlaik nav iespējams Eiropas līmenī definēt jēdzienu „darbinieks”;

AF. tā kā pēc iespējas būtu jāizvairās noteikt Direktīvas 2008/94/EK darbības jomai izņēmumus;

AG. tā kā šajā rezolūcijā prasītā likumdošanas pasākuma pamatā jābūt sīki izstrādātiem ietekmes novērtējumiem, kā to pieprasījis Parlaments,

1.  prasa Komisijai, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 50. pantu, 81. panta 2. punktu vai 114. pantu, iesniegt Parlamentam vienu vai vairākus tiesību aktu priekšlikumus saistībā ar ES uzņēmumu maksātnespējas sistēmu saskaņā ar pielikumā sīki izklāstītajiem ieteikumiem, lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus, balstoties uz visu iespējamo alternatīvu padziļinātu analīzi;

2.  konstatē, ka šajos ieteikumos ir ievērots subsidiaritātes princips un pilsoņu pamattiesības;

3.  uzskata, ka prasītā priekšlikuma finansiālā ietekme jāsedz ar atbilstošiem budžeta piešķīrumiem;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pievienotos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei.

• [1]  OV L 160, 30.6.2000., 1. lpp.
• [2]  2006. gada spriedums lietā C-341/04 Eurofood IFSC Ltd, Krājums, I-3813. lpp.
• [3]  2009. gada spriedums lietā C-97/08 P Akzo Nobel un citi / Komisija, Krājums, I-8237. lpp.
• [4]  Spriedums lietā C-444/07 MG Probud Gdynia sp. z o.o. (OV C 63, 13.3.2010., 2. lpp.).
• [5]  OV L 283, 28.10.2008., 36. lpp.

PIELIKUMS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMAM: DETALIZĒTI IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

1. daļa. Ieteikumi attiecībā uz konkrētu maksātnespējas un uzņēmējdarbības tiesību aspektu saskaņošanu

1.1. Ieteikums attiecībā uz zināmu maksātnespējas procedūras uzsākšanas aspektu saskaņošanu

Eiropas Parlaments ierosina saskaņot nosacījumus, saskaņā ar kuriem var uzsākt maksātnespējas procedūru. Eiropas Parlaments uzskata, ka ar direktīvu jāsaskaņo procedūras uzsākšanas aspekti tā, lai:

–       maksātnespējas procedūru varētu uzsākt pret parādniekiem, kas ir fiziskas personas, juridiskas personas vai asociācijas;

–       maksātnespējas procedūras ir jāuzsāk savlaicīgi, lai ļautu glābt grūtībās nokļuvušo uzņēmumu;

–       maksātnespējas procedūru varētu uzsākt attiecībā uz iepriekš minēto parādnieku aktīviem, struktūru, kas nav juridiskas personas, aktīviem (piemēram, Eiropas ekonomisko interešu grupu), tiesību pārņēmēju mantu un kopīpašumu aktīviem;

–       pārejošas maksātnespējas gadījumā katrs uzņēmums aizsardzības nolūkā var pieprasīt maksātnespējas procesa uzsākšanu;

–       maksātnespējas procedūru varētu uzsākt arī pēc juridiskās personas vai struktūras, kas nav juridiska persona, likvidācijas, ja vien vēl nav notikusi aktīvu sadale, vai gadījumos, kad vēl ir pieejami aktīvi;

–       maksātnespējas procedūru varētu uzsākt tiesa vai cita kompetenta iestāde pēc kreditora vai parādnieka rakstiska pieprasījuma; procedūras uzsākšanas prasību varētu atsaukt, kamēr tiesas izskatīšana nav uzsākta vai kamēr tiesa pieprasījumu nav noraidījusi;

–       kreditors varētu pieprasīt procedūras uzsākšanu, ja viņam/viņai ir juridiski pamatota interese un ja viņš/viņa ticami uzrāda, ka viņam/viņai ir prasījums;

–       procedūru varētu uzsākt, ja parādnieks ir maksātnespējīgs, t. i., ja viņš nav spējīgs izpildīt maksājumu saistības; ja prasību iesniedz parādnieks, procedūru varētu uzsākt arī, ja parādnieka maksātnespēja ir nenovēršama, t. i., ja parādnieks visdrīzāk nebūs spējīgs izpildīt maksājumu saistības;

–       saistībā ar attiecīgā parādnieka obligāti iesniedzamu bankrota pieteikumu procedūras ir jāuzsāk viena līdz divu mēnešu periodā pēc maksājumu pārtraukšanas, ja vien tiesa vēl nav uzsākusi pirmstiesas procedūru vai citus atbilstīgus pasākumus aktīvu aizsardzībai un ja ir pieejami atbilstīgi aktīvi, lai segtu maksātnespējas procedūras izmaksas;

–       dalībvalstīm būtu pienākums pieņemt noteikumus par parādnieka atbildību pieteikuma neiesniegšanas vai nepareizas iesniegšanas gadījumā un paredzēt efektīvas, samērīgas un atturošas sankcijas.

1.2. Ieteikums attiecībā uz zināmu prasījumu iesniegšanas aspektu saskaņošanu

Eiropas Parlaments ierosina saskaņot nosacījumus, saskaņā ar kuriem maksātnespējas procedūrās jāiesniedz prasījumi. Eiropas Parlaments uzskata, ka ar direktīvu jāsaskaņo prasījumu iesniegšanas aspekti tā, lai:

–       diena, attiecībā uz kuru nosaka neapmierinātos pieprasījumus, ir diena, kad ir iestājusies darba devēja maksātnespēja, proti, diena, kad attiecībā uz pieteikumu ir pieņemts lēmums uzsākt maksātnespējas procedūru, vai diena, kad procedūras uzsākšana ir atteikta, jo nav segtas procedūras izmaksas;

–       kreditori iesniegtu prasījumu likvidatoram rakstveidā noteiktā laika periodā;

–       dalībvalstīm būtu pienākums noteikt iepriekš minēto laika periodu viena līdz trīs mēnešu ietvaros, sākot no lēmuma par bankrotu publicēšanas datuma;

–       kreditoram būtu pienākums iesniegt dokumentus sava prasījuma pamatošanai;

–       likvidators izveidotu visu iesniegto prasījumu tabulu un tabula būtu publiski pieejama kompetentajā tiesā Maksātnespējas regulas 2. panta d) apakšpunkta izpratnē;

–       novēlotas iesniegšanas gadījumā, t. i., ja kreditors, kas iesniedzis prasījumu, ir nokavējis tā iesniegšanas termiņu, prasījumi tiktu pārbaudīti, taču tas varētu attiecīgajam kreditoram radīt papildu izmaksas.

1.3. Ieteikums attiecībā uz izvairīšanās darbību apstrīdēšanas aspektu saskaņošanu

Eiropas Parlaments ierosina saskaņot izvairīšanās darbību apstrīdēšanas aspektus tā, lai:

–       dalībvalstu tiesību aktos būtu paredzēta iespēja apstrīdēt darbības, kas veiktas pirms procedūras uzsākšanas un kas kaitē kreditoriem;

–       darbības, uz ko varētu attiecināt anulēšanas pasākumu, nenovēršamas maksātnespējas situācijā būtu darījumi, nodrošinājuma tiesību izveide, darījumi ar saistītajām pusēm un darījumi, kas veikti ar nodomu apkrāpt kreditorus;

–       periodi, kuros darbību var apstrīdēt ar izvairīšanās darbību apstrīdēšanas pasākumu, atšķirtos atkarībā no konkrētās darbības; periodi sāktos prasības par procedūras uzsākšanu datumā; periodi varētu būt no trim līdz deviņiem mēnešiem ilgi darījumiem, kas veikti nenovēršamas maksātnespējas gadījumā, no sešiem līdz divpadsmit mēnešiem ilgi — nodrošinājuma tiesību izveides gadījumā, vienu līdz divus gadus ilgi — darījumu ar saistītajām pusēm gadījumā un trīs līdz piecus gadus ilgi tādu darījumu gadījumā, kas veikti ar nodomu apkrāpt kreditorus;

–       principā pusei, kas apstrīd darbību, būtu pienākums sniegt pierādījumu tam, vai darbību var vai nevar apstrīdēt; darījumu ar saistītajām pusēm gadījumā saistītajai personai būtu pienākums sniegt pierādījumu.

1.4. Ieteikums attiecībā uz prasību vispārējo aspektu saskaņošanu likvidatoru kvalifikācijai un darbam

–       likvidatoram jābūt dalībvalsts kompetentās varas iestādes pilnvarotam vai dalībvalsts kompetentās tiesas ieceltam, viņam jābūt labai reputācijai un savu pienākumu izpildei nepieciešamajai izglītībai;

–       likvidatoram jābūt kompetentam un kvalificētam novērtēt parādnieka uzņēmuma situāciju un pārņemt uzņēmuma administrēšanas pienākumus;

–       maksātnespējas procesa uzsākšanas gadījumā likvidatoram sešu mēnešu laikā būtu jāpiešķir tiesības ar atpakaļejošu spēku lemt par aktīvu aizsardzību, ja sabiedrība savu kapitālu ir pārvietojusi;

–       likvidatoram ir jābūt tiesībām ar piemērotu prioritāru procedūru palīdzību pirms kreditoru prasību apmierināšanas atgūt parādus uzņēmumam kā alternatīvu parādu cesijai;

–       likvidatoram jābūt neatkarīgam no kreditoriem un citām maksātnespējas procedūrā iesaistītajām pusēm;

–       interešu konflikta gadījumā likvidatoram jāatkāpjas no sava amata.

1.5. Ieteikums attiecībā uz pārstrukturēšanas plānu aspektu saskaņošanu

Eiropas Parlaments ierosina saskaņot pārstrukturēšanas plānu izveides, ietekmes un satura aspektus tā, lai:

–       kā alternatīvu noteikto prasību izpildei parādnieki vai likvidatori varētu iesniegt pārstrukturēšanas plānu;

–       plānā būtu jāietver noteikumi par kreditoru prasību izpildi un parādnieka saistībām pēc maksātnespējas procedūras beigšanas;

–       plānā būtu jāietver visa būtiskā informācija, kas kreditoriem ļautu lemt, vai tie var pieņemt plānu;

–       plāns attiecīgajā tiesā būtu jāapstiprina vai jānoraida, izmantojot nošķirtu procesu;

–       kreditoriem vai pusēm, uz kurām plāns neattiecas, nevajadzētu būt tiesībām balsot par plānu, vai vismaz tiem nevajadzētu būt iespējai radīt plāna pieņemšanai šķēršļus.

2. daļa. Ieteikumi attiecībā uz Padomes 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām pārskatīšanu

2.1. Ieteikums attiecībā uz Maksātnespējas regulas darbības jomu

Eiropas Parlaments uzskata, ka jāpaplašina Maksātnespējas regulas darbības joma, ietverot maksātnespējas procedūras, kurās uzņēmuma manta paliek parādnieka rīcībā vai kurās ir iecelts pagaidu likvidators. Attiecīgi būtu jāpārskata arī Maksātnespējas regulas A pielikums.

2.2. Ieteikums attiecībā uz „galveno interešu centra” definīciju

Eiropas Parlaments uzskata, ka Maksātnespējas regulā jāiekļauj termina „galveno interešu centrs” definīcija tādā formulējumā, kas nepieļauj krāpniecisku izdevīgākas jurisdikcijas izvēli. Eiropas Parlaments ierosina, ka būtu jāiekļauj oficiāla definīcija, pamatojoties uz 13. apsvēruma formulējumu, kas attiecas uz objektīvu iespēju trešām personām par to pārliecināties.

Eiropas Parlaments uzskata, ka definīcijā ir jāņem vērā tādi faktori kā ārēji pārbaudāmi saimnieciskās darbības pamata darījumi, aktīvu lokalizācija, darbības vai ražošanas centrs, darba ņēmēju uzturēšanās vieta utt.

2.3. Ieteikums attiecībā uz „uzņēmuma” definīciju sekundāro procedūru kontekstā

Eiropas Parlaments uzskata, ka Maksātnespējas regulā jāiekļauj „uzņēmuma” definīcija šādā redakcijā: visas darbību vietas, kur parādnieks veic pastāvīgu saimniecisko darbību ar personālu un precēm, un pakalpojumiem.

2.4. Ieteikumi attiecībā uz tiesu sadarbību

Eiropas Parlaments uzskata, ka Maksātnespējas regulas 32. pantā būtu jāparedz nepārprotams saziņas un sadarbības pienākums ne tikai starp likvidatoriem, bet arī starp tiesām.

Maksātnespējas procedūras un sekundārās procedūras uzsākšanas gadījumā šo procedūru termiņi ir jāsaskaņo un jāsaīsina.

2.5. Ieteikumi attiecībā uz noteiktiem apstrīdēšanas prasību aspektiem

Eiropas Parlaments uzskata, ka Maksātnespējas regulas 13. apsvērums ir jāpārskata, lai tas neveicinātu pārrobežu apstrīdēšanas prasības, bet gan palīdzētu novērst gadījumus, kad apstrīdēšanas prasības tiek apstiprinātas, izmantojot tiesību izvēles klauzulu.

Katrā ziņā, pārstrādājot noteikumus par apstrīdēšanas prasībām, būtu jāņem vērā, ka nedrīkst ar apstrīdēšanas prasību starpniecību izraisīt maksātnespējīgas ieguldījumu sabiedrības darboties spējīga meitasuzņēmuma iesaistīšanu maksātnespējas procedūrā, bet gan šis uzņēmums, kurš turpina pastāvēt, jāpārdod kreditoru interesēs.

3. daļa. Ieteikumi attiecībā uz uzņēmumu grupu maksātnespēju

Atšķirīgo integrācijas līmeņu dēļ, kas sastopami uzņēmumu grupās, Eiropas Parlaments uzskata, ka Komisijai jāiesniedz elastīgs priekšlikums uzņēmumu grupu maksātnespējas regulējumam, ņemot vērā turpmāk uzskaitītos aspektus.

1. Ja vien funkcionālā vai īpašumtiesību struktūra to ļauj, jāizmanto turpmāk norādītā pieeja.

A.       Procedūra jāsāk tajā dalībvalstī, kurā atrodas grupas galvenā mītne. Procedūras uzsākšanas atzīšanai jābūt automātiskai.

B.        Pēc galvenās procedūras uzsākšanas jāaptur citā dalībvalstī uzsāktās procedūras pret citiem grupas dalībniekiem.

C.       Jāieceļ viens maksātnespējas procedūras pārvaldītājs.

D.       Katrā dalībvalstī, kurā ir sāktas blakusprocedūras, jāizveido komiteja, lai aizstāvētu un pārstāvētu vietējo kreditoru un darbinieku intereses.

E.        Ja nav iespējams noteikt, kādi aktīvi pieder kādam parādniekam, vai novērtēt uzņēmumu savstarpējās prasības, izņēmuma kārtā ir jāpiemēro mantas apvienošana.

2. Decentralizētu grupu maksātnespējas procedūrām tiesību aktā jāparedz turpmāk norādītais.

A.       Noteikumi par obligātu koordinēšanu un sadarbību starp tiesām, starp tiesām un maksātnespējas pārvaldītājiem, kā arī starp maksātnespējas pārvaldītājiem.

B.        Noteikumi par tūlītēju to spriedumu atzīšanu, kas attiecas uz maksātnespējas procedūras sākšanu, veikšanu vai izbeigšanu, un to spriedumu atzīšanu, ka pasludināti saistībā ar šādām procedūrām.

C.       Noteikumi par likvidatoru un kreditoru piekļuvi tiesām.

D.       Noteikumi, ar ko atvieglotu un veicinātu dažādu sadarbības formu izmantošanu starp tiesām, lai koordinētu maksātnespējas procedūras, un ar ko paredzētu nosacījumus un aizsardzības līdzekļus, kas jāpiemēro šīm sadarbības formām. Tie attiektos uz informācijas apmaiņu, darbību koordinēšanu un kopēju risinājumu izstrādi:

–         informācijas paziņošana starp tiesām, izmantojot jebkurus līdzekļus,

–         parādnieka aktīvu un darījumu pārvaldības un pārraudzības koordinēšana,

–         to maksātnespējas nolīgumu sagatavošana, apstiprināšana un īstenošana attiecībā uz procedūras koordinēšanu,

–         lietu izskatīšanas koordinēšana.

E.        Noteikumi, ar ko ļauj un rosina visām procedūrām iecelt kopēju likvidatoru, kas jāieceļ iesaistītajām tiesām un kam palīdz vietējie pārstāvji, veidojot koordinācijas komiteju; arī noteikumi, ar ko paredz procedūru, kas attiecas uz sadarbību starp koordinācijas komitejas locekļiem.

F.        Noteikumi, ar ko ļauj un rosina tādu pārrobežu maksātnespējas nolīgumu noslēgšanu, kuros būtu noteikta pienākumu sadale dažādos aspektos attiecībā uz procedūras izpildi un administrēšanu starp dažādām iesaistītājām tiesām un dažādiem maksātnespējas pārvaldītājiem, ietverot:

–         atbildības jomu sadali starp nolīguma pusēm;

–         pārsūdzības iespējas un koordinēšanu;

–         aktīvu konfiscēšanas koordinēšanu kreditoru labā;

–         prasījumu iesniegšanu un pārvaldību;

–         saziņas metodes, ieskaitot valodu, biežumu un līdzekļus;

–         aktīvu izmantošanu un samazināšanu;

–         reorganizācijas plānu koordinēšanu un saskaņošanu;

–         jautājumus, kas konkrēti saistīti ar nolīgumu, tai skaitā grozījumi un izbeigšana, interpretēšana, spēkā esamība un strīdu risināšana;

–         procedūru administrēšanu, jo īpaši attiecībā uz procedūru apturēšanu vai nolīgumiem starp pusēm, kurām nav piekļuves atsevišķām tiesiskām darbībām;

–         aizsardzības līdzekļus;

–         izmaksas un nodevas.

4. daļa. Ieteikums attiecībā uz ES maksātnespējas reģistra izveidi

Eiropas Parlaments ierosina izveidot ES maksātnespējas reģistru, saistot to ar Eiropas e-tiesiskuma portālu, kurā attiecībā uz katru uzsākto pārrobežu maksātnespējas procedūru jāiekļauj vismaz:

– attiecīgie tiesas nolēmumi un spriedumi;

– informācija par likvidatora iecelšanu un šīs personas kontaktinformācija;

– prasījumu iesniegšanas termiņi;

Tiesām šī informācija obligāti būtu jāsniedz ES reģistram.

Informācijai jābūt tās dalībvalsts oficiālajā valodā, kurā sākta procedūra, kā arī angļu valodā.

PASKAIDROJUMS

2011. gada 23. martā Juridiskajā komitejā notika seminārs par „maksātnespējas procedūru saskaņošanu ES mērogā”. Tā mērķis bija noteikt valsts maksātnespējas tiesību jomas, kuras var saskaņot un uz kurām saskaņošanu iespējams attiecināt. Sagatavojot noklausīšanos, Juridiskā komiteja pasūtīja pētījumu par „Maksātnespējas tiesību saskaņošanu ES mērogā”. Šā ziņojuma ieteikumos ir ņemtas vērā idejas, ko eksperti izvērsa iepriekš minētajā ziņojumā un noklausīšanā un kas tika sīkāk paskaidrotas papildinošajos dokumentos.

Noklausīšanā minētie dažādie jautājumi rosināja nākamajām likumdošanas iniciatīvām izveidot četrkāršu struktūru: 1) saskaņošana ir iespējama; 2) Maksātnespējas regulas pārskatīšana, jautājumos, kur tas joprojām būs svarīgi papildus saskaņošanai, un jautājumos, attiecībā uz kuriem prakse ir pierādījusi, ka uzlabojumi ir veicami; 3) likvidatoru sadarbības un sadarbības kopumā administratīvā ziņā uzlabošana gadījumos, kad uzņēmumi, kas pieder uzņēmumu grupai, kļuvuši maksātnespējīgi; 4) ES maksātnespējas gadījumu reģistra izveide.

Šī četrkāršā struktūra neskar ne turpmāko likumdošanas priekšlikumu struktūru, ne arī juridisko instrumentu izvēli. Tajā vienīgi atspoguļots modelis, saskaņā ar kuru referents ir izstrādājis priekšlikumus.

Attiecībā uz priekšlikumu darbības jomu referents sava ziņojuma darbības jomu iekļauj Maksātnespējas regulas darbības jomā, kas definēta regulas 1. pantā.

Ieteikumiem Komisijai jākalpo kā vadlīnijām. Tā kā referents ir kompetents Vācijas tiesību sistēmā, varētu būt, ka lielākā daļa priekšlikumu ir līdzīgi Vācijas maksātnespējas tiesībām. Referents ieteikumus uzskata par izejas punktu turpmākai padziļinātai Komisijas izpētei, kas tiek veikta, sagatavojot likumdošanas priekšlikumus.

Referents arī apzinās, ka ieteikumi šajā ziņojumā izraisīs polemiskas diskusijas. Viņš zina, ka maksātnespējas tiesības dalībvalstu starpā ir ļoti atšķirīgas. Tādēļ viņš nevēlas skart tos jautājumus, kas varētu izraisīt debates, kuras šajā agrīnajā diskusijas posmā varētu būt nevajadzīgi garas. Visi aspekti, kas nav skaidri minēti šajā ziņojumā, nav skarti ar nolūku, piemēram, darbību ar līgumiem aspekti (citu starpā ar darba līgumiem, skatīt Maksātnespējas regulas 10. pantu) vai arī īpašuma tiesību saglabāšanas aspekti (skatīt Maksātnespējas regulas 7. pantu).

1) Saskaņošana

a) Termiņi kopumā

Termiņiem jāatspoguļo līdzsvars starp uzņēmēja interesēm mēģināt glābt uzņēmumu un kreditoru interesēm nodrošināt to prasības. Ir grūti ieteikt konkrētus termiņus. Tādēļ referents dod priekšroku tādu periodu ierosināšanai, kuru ietvaros dalībvalstis var noteikt saviem mērķiem atbilstošus termiņus.

b) Maksātnespējas procedūras sākšana

Maksātnespējas regulā ir noteikts, ka procedūras sākšanas valsts paredz nosacījumus, īpaši nosakot, pret kuriem parādniekiem var veikt maksātnespējas procedūras, ņemot vērā to statusu (4. panta 2. punkta a) apakšpunkts), un kuri aktīvi veido daļu no īpašuma un rīcības ar aktīviem (4. panta 2. punkta b) apakšpunkts). Ar jauno direktīvu jāsaskaņo šie aspekti, lai būtu lielāka tiesiskā noteiktībā jau no paša procedūras sākuma.

c) Prasījumu iesniegšana

Maksātnespējas regulas IV nodaļā izklāstītas pamatprasības prasījumu iesniegšanai. Saskaņā ar Maksātnespējas regulu prasījumu iesniegšana, pārbaude un atzīšana jāparedz procedūras sākšanas valsts tiesību aktos (4. panta 2. punkta h) apakšpunkts); tas pats attiecas uz prasījumiem, kas jāizvirza pret parādnieka īpašumu (4. panta 2. punkta g) apakšpunkts). Saskaņošana attiecībā uz prasījumu iesniegšanu u. c. kreditoriem sniegtu lielāku tiesisko noteiktību.

Termiņa periodam jāatspoguļo līdzsvars starp atsevišķa kreditora interesēm nodrošināt savu konkrēto prasību, kreditoru kopuma interesēm sākt procedūru, likvidatora interesēm nodrošināt pilnīgu prasījumu apmierināšanu, kā arī parādnieka interesēm dzēst saistības pret kreditoriem, cik lielā mērā vien tas iespējams.

d) Anulēšanas pasākumi

Maksātnespējas regulas 4. panta 2. punkta m) apakšpunktā paredzēts, ka dalībvalstis nosaka noteikumus attiecībā uz to juridisko aktu spēkā neesamību, atzīšanu par spēkā neesošiem un nepiemērošanu, kas kaitē kreditoriem. Turklāt Maksātnespējas regulas 13. pantā sniegts izņēmums. Minētais 4. panta 2) punkta m) apakšpunkts netiek piemērots, ja persona, kas guvusi labumu no akta, kas kaitē visiem kreditoriem, sniedz pierādījumu, ka „uz minēto juridisko aktu attiecas tādas dalībvalsts tiesību akts, kas nav procedūras sākšanas valsts, un ka minētais tiesību akts nekādiem līdzekļiem neļauj apstrīdēt attiecīgo lietu”. Šajā saistībā saskaņošana ierobežotu Maksātnespējas regulas 13. panta darbības jomu un tādējādi veicinātu vienlīdzīgu attieksmi pret kreditoriem iekšējā tirgū, kā arī samazinātu tiesisko nenoteiktību likvidatoru starpā.

Kas attiecas uz termiņu un periodu saskaņošanu, jābūt līdzsvaram starp pamatprincipu sniegt uzņēmumiem otro iespēju un palīdzēt tiem izdzīvot, likumīgo kreditoru interesēm maksātnespējas procedūrā un „jaunā” kreditora ārpus procedūras uzticēšanos. Šis referenta ieteikums, tāpat kā pārējie, jāsaprot kā izejas punkts diskusijām.

e) Likvidatori

Maksātnespējas regula tās 2. panta b) apakšpunktā sniedz likvidatora definīciju, kas tiks izmantota arī šajā ziņojumā. Saskaņā ar 4. panta 2. punkta c) apakšpunktu dalībvalsts, kuras teritorijā procedūra ir sākta, nosaka likvidatora pilnvaras, un 18. un 19. punktā ir noteikti pamatnoteikumi, kas attiecas uz likvidatoru. Lai arī referents šajā posmā nemēģina saskaņot likvidatoru pilnvaras un pienākumus, viņš tomēr vēlas ierosināt dažas kopējas prasības. Zināma saskaņošana šajā jomā būtu kā atbalsts idejai par ciešāku sadarbību starp likvidatoriem un sekmētu salīdzināmību profesijā.

f) Pārstrukturēšanas plāns

Saskaņā ar politisko gribu sniegt uzņēmumiem otro iespēju, kad pastāv draudi, ka tie var kļūt maksātnespējīgi, vai tie ir kļuvuši maksātnespējīgi, referents vēlas izskatīt ideju par pārstrukturēšanas plāniem, kas ir izstrādāta dažu dalībvalstu tiesību aktos.

2) Grozījumi Maksātnespējas regulā

Šajā sadaļā izteiktie ieteikumi attiecas tikai uz tiem aspektiem, ko referents uzskata par īpaši būtiskiem, lai Komisija tos ņemtu vērā, pārskatot Maksātnespējas regulu.

Referents uzskata, ka darbības joma ir jāpaplašina, iekļaujot tās procedūras, kurās administrēšana paliek uzņēmuma pārvaldībā, jo tas parādniekam, kurš ir valdījumā, sniegtu virkni mehānismu savas uzņēmējdarbības pārstrukturēšanai.

Galveno interešu centrs ir svarīgākais jēdziens, jo no tā definīcijas ir atkarīgs Maksātnespējas regulas galvenais jurisdikcijas noteikums: kura tiesa ir kompetenta sākt galveno procedūru un kuras tiesības būs jāpiemēro. Tomēr jēdziens nav definēts, un tas rada nenoteiktību.

Uzņēmuma definīcijā jāiekļauj pakalpojumi, ne tikai personāls un preces.

Saziņas un sadarbības pienākums, kas paredzēts 32. pantā, būtu jāattiecina ne tikai uz likvidatoriem, bet arī uz tiesām.

3) Grupas

Maksātnespējas regula attiecas tikai uz atsevišķiem uzņēmumiem, un ES mērogā nepastāv tiesību akti par uzņēmumu grupu maksātnespēju, neskatoties uz to, ka ekonomiskajā dzīvē grupas ir plaši izplatīts uzņēmējdarbības modelis. Šim trūkumam ir ievērojamas negatīvas sekas. Referents apzinās, ka pastāv liela dažādu grupu struktūru un attiecību starp uzņēmumiem, kas ir vienas grupas dalībnieki, daudzveidība, un tādējādi viņš apzinās arī, ka vienu risinājumu nevar piemērot visiem grupu veidiem, vismaz ne pašreizējā maksātnespējas tiesību stāvoklī Savienībā.

Ideālā variantā uzņēmumu grupu maksātnespēju vajadzētu administrēt vienai tiesai, piemērojot savas maksātnespējas tiesības. Šāds risinājums atvieglotu koordinēšanu, informācijas nodošanu, sniegtu ietaupījumus, palielinātu aktīvu vērtību un atvieglotu glābšanu. To jau veiksmīgi ir īstenojušas tiesas dažādās dalībvalstīs. Tas ir iespējams centrāli pārvaldītās grupās.

Attiecībā uz horizontālām grupām referents ierosina izstrādāt noteikumu kopumu attiecībā uz sadarbību starp tiesām un maksātnespējas pārvaldītājiem, balstoties uz UNCITRAL Tiesību aktu rokasgrāmatu par maksātnespējas tiesībām (Legislative Guide on Insolvency Law) (trešo daļu).

4) Reģistrs

ES reģistra izveide ir nepieciešama, lai kreditori un tiesas varētu noteikt, vai maksātnespējas procedūra nav sākta citā dalībvalstī, kā arī termiņus un sīkāku informāciju prasījumu iesniegšanai.

Ekonomikas un monetārā komitejas ATZINUMS  (12.7.2011)

Juridiskajai komitejai

par maksātnespējas procedūrām ES uzņēmējdarbības tiesībās
(2011/2006(INI))

Atzinumu sagatavoja: Sharon Bowles

(Iniciatīva — Reglamenta 42. pants)

IEROSINĀJUMI

Ekonomikas un monetārā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzskata, ka pārrobežu „maksātnespējas risinājuma plāniem” vajadzētu būt juridiski īstenojamiem attiecībā uz finanšu iestādēm un to piemērošana būtu jāapsver arī attiecībā uz visiem sistēmiski svarīgiem uzņēmumiem, pat ja tie nav finanšu iestādes, jo tas ievērojami veicinātu attiecīgas pārrobežu maksātnespējas sistēmas nodrošināšanu;

2.  uzsver, ka ES uzņēmējdarbības tiesību kontekstā pārrobežu maksātnespējas režīmam vajadzētu būt līdzeklim vispārīgākā Eiropas krīzes pārvaldības sistēmā, kurā būtu paredzēts kopējo obligāto noteikumu kopums un līdz ar to arī kopējais krīzes risinājums un maksātnespējas tiesību sistēma;

3.  uzskata, ka ar noteikumiem par maksātnespējas procedūrām jāparedz īpaša kārtība tādu vienību nodalīšanai, kuras spēj turpināt pastāvēšanu un kuras sniedz pamatpakalpojumus, piemēram, nodrošina maksājumu sistēmas un citus mehānismus, kas noteikti „maksātnespējas risinājuma plānos”, un šajā sakarībā uzskata, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tajās spēkā esošajos maksātnespēju reglamentējošos tiesību aktos tiek paredzēti atbilstoši noteikumi, kuri ļauj ES līmenī noteikt īpašu kārtību tādu vienību nodalīšanai no maksātnespējīgiem pārrobežu konglomerātiem, kuras spēj turpināt darbību;

4.  tālab uzskata, ka reversā stresa testēšana varētu būt noderīgs līdzeklis, lai sekmētu pārrobežu konglomerātu sakārtotu maksātnespējas procesu „maksātnespējas risinājuma plānu” ietvaros;

5.  uzskata, ka maksātnespējas procedūrās būtu jāņem vērā darījumi viena koncerna ietvaros nolūkā vajadzības gadījumā nodrošināt aktīvu pārrobežu atgūstamību, lai panāktu taisnīgu rezultātu;

6.  konstatē, ka dažas ieguldījumu sabiedrības, jo īpaši apdrošināšanas sabiedrības, nevar likvidēt īsā laikposmā, un tām nepieciešams risinājums, ar kuru laika gaitā panāk taisnīgu aktīvu sadalījumu; uzskata, ka uzņēmumu nodošanu citam īpašniekam, likvidēšanu vai darbības turpināšanu nevajadzētu kavēt un attiecībā uz tām, iespējams, būtu jānosaka prioritāra secība;

7.  uzskata, ka, pieņemot lēmumu par visa koncerna, nevis tikai atsevišķu juridisku personu iesaistīšanu maksātnespējas procedūrās, būtu jāorientējas uz iznākumu un būtu jāņem vērā visa veida turpmākā ietekme, piemēram, citu uzņēmuma maksātnespējas risinājuma metožu piemērošana, vai iedarbība uz galvojumu sistēmām, kas attiecas uz viena koncerna vairākiem zīmoliem;

8.  uzskata, ka valsts tiesību aktos būtu jāparedz vienāda attieksme pret vienādas prioritātes kreditoriem visā ES un ka prioritāti nedrīkst noteikt, pamatojoties tikai uz atrašanās vietu;

9.  uzskata, ka nosakot mērķus, jāparedz arī plāns, kā panākt visā ES pilnīgi saskaņotu pārrobežu maksātnespēju un aktīvi censties nodrošināt starptautisku vienprātību, vismaz lielu konglomerātu gadījumā; uzskata, ka šādā saskaņotā sistēmā cita starpā būtu jāreglamentē:

–  finanšu iestāžu un konglomerātu administratīvais likvidācijas process, lai veicinātu ātrāku un sakārtotāku likvidāciju nekā tā, ko īsteno parastās tiesvedības ceļā;

–  prioritātes secība un noteikumi par atgūšanas prasījumiem;

–  starptautisko finanšu koncernu maksātnespēju koordinācija un efektīva administrācija;

10. tālab uzskata, ka būtu lietderīgi izpētīt saskaņotu atbildības uzņemšanās (bail-in) procedūru un standartu noteikšanu pārrobežu konglomerātiem, tostarp jo īpaši attiecībā uz parādu apmaiņu pret akcijām;

11. tomēr norāda, ka juridiskā saskaņošana ir tikai viena (un, iespējams, vieglākā) daļa no procesa, ar kuru nākotnē ir jāpanāk sakārtots starptautiskās maksātnespējas process; konstatē, ka saskaņošana ir nepietiekams sakārtota starptautiskā maksātnespējas procesa priekšnoteikums un ka galu galā, tas būs atkarīgs no valstu vienošanās par procesuālās koordinācijas efektīvākiem mehānismiem.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	11.7.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	38 0 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Udo Bullmann, Pascal Canfin, Nikolaos Chountis, Rachida Dati, Leonardo Domenici, Derk Jan Eppink, Diogo Feio, Ildikó Gáll-Pelcz, Jean-Paul Gauzès, Sven Giegold, Liem Hoang Ngoc, Gunnar Hökmark, Wolf Klinz, Jürgen Klute, Philippe Lamberts, Astrid Lulling, Hans-Peter Martin, Alfredo Pallone, Anni Podimata, Antolín Sánchez Presedo, Edward Scicluna, Kay Swinburne, Marianne Thyssen, Ramon Tremosa i Balcells
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Thijs Berman, Herbert Dorfmann, Sari Essayah, Ashley Fox, Sophia in ‘t Veld, Danuta Jazłowiecka, Krišjānis Kariņš, Olle Ludvigsson, Theodoros Skylakakis, Gianluca Susta, Pablo Zalba Bidegain
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Ismail Ertug, Knut Fleckenstein, Claudiu Ciprian Tănăsescu

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS (31.5.2011)

Juridiskajai komitejai

ar ieteikumiem Komisijai attiecībā uz maksātnespējas procedūrām ES uzņēmējdarbības tiesībās
(2011/2006(INI))

Atzinumu sagatavoja: Julie Girling

(Iniciatīva — Reglamenta 42. pants)

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju

– rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus priekšlikumus:

1.  norāda, ka noteikumi, kas reglamentē maksātnespējas administrēšanas procedūras, attiecas uz vairākām tiesību jomām, piemēram, zemes tiesībām, darba tiesībām un līgumtiesībām, dažas no kurām ir ļoti komplicētas un atšķirīgas dažādās dalībvalstīs, kas padara neiespējamu gan maksātnespējas un pārstrukturēšanas procedūru vienkāršošanu, gan vienādu attieksmi pret kreditoriem, kas atrodas ES;

2.  norāda, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību un uzņēmumu pieaugusī mobilitāte, pārceļot uzņēmējdarbību no vienas dalībvalsts uz citu, izvirzījusi priekšplānā nepieciešamību panākt tiesību aktu labāku koordinēšanu un noteiktu saskaņošanas līmeni maksātnespējas jomā, lai vērstos pret negatīvo ietekmi, ko nodarbinātajiem rada „maksātnespējas tūrisms”;

3.  uzskata, ka maksātnespējas procedūru plašāka saskaņošana var veicināt vienlīdzību un pozitīvi ietekmēt dalībvalstu konkurētspēju un tālab arī potenciālās nodarbinātības iespējas; vēl arvien uzskata, ka atšķirības atsevišķu dalībvalstu maksātnespēju un pārstrukturēšanu regulējošos tiesību aktos rada šķēršļus, konkurences priekšrocības un/vai tai neizdevīgus apstākļus vai grūtības uzņēmumiem, kas īsteno pārrobežu darbību vai kuriem ir pārrobežu līdzdalība ES; maksātnespējas regulējuma saskaņošana turpinās sekmēt līdzvērtīgus konkurences apstākļus, mazinās stimulus sabiedrībām iesaistīties „maksātnespējas tūrismā”, novērst šķēršļus maksātnespējīgu uzņēmumu veiksmīgai pārstrukturēšanai un saglabāt nodarbinātību, tādējādi sniedzot nodarbinātajiem lielāku aizsardzību;

4.  uzsver, ka, kaut gan darba tiesības ir dalībvalstu kompetencē, maksātnespēju reglamentējošie tiesību akti var ietekmēt darba tiesības un ka saistībā ar paplašinātu globalizāciju un pat ekonomisku krīzi, maksātnespējas procedūru saskaņošana jāapsver darba tiesību kontekstā, jo „nodarbinātības” un „nodarbinātas personas” atšķirīga definēšana dalībvalstīs nedrīkst ierobežot nodarbinātu personu tiesības maksātnespējas gadījumā; tomēr uzsver, ka jebkādas debates par maksātnespējas specifisko jautājumu automātiski nevar būt par ieganstu darba tiesību reglamentēšanai ES līmenī;

5.  uzskata, ka neatkarīgi no Direktīvas 2008/94/EK 4. panta noteikumiem, laikposms, par kuru galvotājai iestādei jāapmierina neapmaksātie prasījumi, tomēr ir pārāk īss un ka šo maksājumu maksimālā robeža ir pārak zema, kas ir saistīts arī ar milzīgajām atšķirībām dalībvalstu starpā šīs direktīvas īstenošanā;

6.  ar bažām konstatē, ka arvien lielāku skaitu strādājošo skar maksātnespējas procedūras, kuras var piedēvēt nopietnajai saimnieciskajai un sociālajai ietekmei, ko rada finanšu un ekonomikas krīze; norāda, ka sistēmiski nozīmīgu pārrobežu finanšu iestāžu specifika palielina to nozīmi šajā jomā;

7.  uzskata, ka Direktīvas 2008/94/EK mērķis ir nodrošināt nodarbināto obligātu aizsardzības līmenī maksātnespējas gadījumā, vienlaicīgi saglabājot dalībvalstīm adekvātu elastību; norāda, ka starp dalībvalstīm patiešām pastāv atšķirības īstenošanas jomā un aicina apsvērt šīs atšķirības;

8.  atzinīgi vērtē to, ka Direktīvas 2008/94/EK darbības joma skaidri attiecas arī uz nepilnu darba laiku strādājošiem, nodarbinātajiem ar līgumu uz noteiktu laiku un nodarbinātajiem, kas ir pagaidu darba attiecībās, un uzskata, ka lielāka aizsardzība maksātnespējas gadījumā jāpiešķir nodarbinātajiem, ar kuriem noslēgti netipiski līgumi;

9.  atzīst, ka pašreiz nav saskaņoti noteikumi par kreditoru prasījumu apmierināšanas secību, kas mazina tiesas procesu rezultātu paredzamību; tomēr uzskata, ka ir vajadzīgs piešķirt lielāku prioritāti nodarbināto prasījumiem attiecībā pret pārējo kreditoru prasījumiem;

10. uzskata, ka Direktīvas 2008/94/EK darbības joma un jo īpaši „neapmierinātu prasījumu” jēdziens ir pārāk plašs, jo vairākās dalībvalstīs atalgojuma definīcija ir ļoti šaura (piemēram, neiekļaujot tajā atlaišanas pabalstus, prēmijas, atmaksājumus utt.), kas var izraisīt situāciju, ka ievērojami prasījumi netiek apmierināti;

11. norāda, ka jēdzienu „atalgojums” un „darba samaksa” definēšana ir dalībvalstu kompetencē ar nosacījumu, ka tās stingri ievēro līdztiesības un nediskriminēšanas pamatprincipus attiecībā pret strādājošiem tā, ka tiek ņemts vērā ikviens maksātnespējas gadījums, kas var negatīvi ietekmēt strādājošos, lai izmaksātu tiem kompensāciju atbilstoši Direktīvas 2008/94/EK sociālajiem mērķiem un nosakāmo robežvērtību līmeņiem;

12. uzskata, ka ir nepieciešams paredzēt minimālos skaitļus valsts līmeņa galvotāju iestāžu veicamajiem kompensāciju maksājumiem, kuri jāaprēķina, balstoties vai nu uz minimālo algu valstī, kurā noslēgts darba līgums, vai atbilst vidējai algas summai mēnesī, kas izmaksāta pēdējo sešu mēnešu laikā; jebkurā gadījumā uzskata, ka maksājumam, ko veic garantijas fonds:

a) jāatbilst vienlīdzības un nediskriminācijas principiem;

b) tajā nedrīkst ietvert prēmijas;

c) jāietver sociālā nodrošinājuma iemaksas;

d) jāietver apdrošinājumu summas izmaksa natūrā;

e) jābūt saistītām ar ātru un efektīvu procedūru strīdu gadījumā, kura iesaistīta galvotāja iestāde;

turklāt uzskata, ka jēdzienam „neapmierināti prasījumi” būtu jāaptver arī atlaišanas pabalsti, kurus parādnieks nav spējis izmaksāt, ka šādu maksājumu maksimālā robeža nevar būt zemāka par summu, kas aprēķināta saskaņā ar iepriekš noteiktajiem kritērijiem, un ka nepieciešams arī saskaņot termiņus attiecīgajām procedūrām (nepārsniedzot vienu gadu) un galvojuma fondu iesaistīšanos, lai padarītu iespējamu maksājumu veikšanu, kā arī periodu, kurā attiecīgās summas ir izmaksājamas (gadu pirms procedūras uzsākšanas un gadu pēc tam, ja prasījums sedz šo periodu);

13. uzsver to, ka ES noslēgtie darba līgumi ir mainīgi, kā arī šo līgumu daudzveidību dalībvalstīs; tāpēc uzskata, ka pašreiz ir neiespējami mēģināt Eiropas līmenī definēt „nodarbinātas personas” jēdzienu;

14. uzskata, ka attiecībā uz pārrobežu maksātnespējas procedūrām būtu jāizveido tāds centrs informācijas sniegšanai, kura rīcībā būtu elektronisks reģistrs ar informāciju par maksātnespējas procedūru uzsākšanu un par maksātnespēju regulējošo tiesību aktu pamatelementiem, lai sekmētu nodarbināto un galvotāju iestāžu prasījumu īstenošanu;

15. uzskata, ka nekādā ziņā nedrīkstētu pieļaut izņēmumus attiecībā uz Direktīvas 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā darbības jomas piemērošanu;

16. uzskata, ka būtu jānostiprina galvotāju iestāžu loma, pienācīgi iesaistot sociālos partnerus;

17. norāda, ka pašlaik nav spēkā noteikumi par maksātnespējas procedūru koordinēšanu attiecībā uz dažādām sabiedrībām, kas pieder vienai uzņēmumu grupai; vērš uzmanību uz to, ka nepieciešams ES līmenī pieņemt noteikumus, ar kuriem turpinātu reglamentēt starptautisku uzņēmumu grupu maksātnespējas koordinēšanu un efektīvu pārvaldīšanu, lai nodrošinātu nodarbināto intereses; turklāt uzsver, ka noteikumi par apakšuzņēmēju ķēžu atbildību var palīdzēt aizsargāt nodarbinātos, kurus skar maksātnespējas procedūras;

18. uzskata, ka „ļaunprātīgas izmantošanas” jēdziens būtu jādefinē atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai, īpaši tās 11. septembra nolēmumu 3003 Walcher lietā Nr. C–201/01[1], kā „ļaunprātīga rīcība, kas nodara kaitējumu galvotājai iestādei, nepamatoti radot tiesības prasīt veikt maksājumus, lai tādējādi nelikumīgi panāktu situāciju, ka iestājas šīs iestādes atbildība”, ņemot vērā datumu, kurā darba devējs kļūst maksātnespējīgs,

–   rezolūcijas priekšlikumam pievienotajā pielikumā iekļaut šādus priekšlikumus:

19. prasa padarīt obligātu informācijas apmaiņu starp visu dalībvalstu iestādēm, kas atbildīgas par komercreģistru un uzņēmumu reģistru pārvaldību nolūkā aizsargāt nodarbināto tiesības;

20. prasa saskaņot un saīsināt termiņus, kas paredzēti galvenajām un sekundārajām procedūrām, lai darbiniekiem nodrošinātu aizsardzību un juridisko noteiktību;

21. prasa noteikt tādu maksātnespējas procedūru saskaņošanas līmeni, kas nav zemāks par to, kas paredzēts Regulā (EK) Nr. 1346/2000 un Direktīvā 2008/94/EK;

22. aicina Komisiju Regulā (EK) Nr. 1346/2000 tās nākamās pārskatīšanas gadījumā iekļaut šādu apsvērumu:

„ņemot vērā Direktīvu 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā,”.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	25.5.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	33 3 8
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Regina Bastos, Edit Bauer, Heinz K. Becker, Jean-Luc Bennahmias, Pervenche Berès, Philippe Boulland, Milan Cabrnoch, David Casa, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Sergio Gaetano Cofferati, Marije Cornelissen, Frédéric Daerden, Karima Delli, Proinsias De Rossa, Frank Engel, Richard Falbr, Thomas Händel, Roger Helmer, Nadja Hirsch, Vincenzo Iovine, Liisa Jaakonsaari, Ádám Kósa, Jean Lambert, Patrick Le Hyaric, Veronica Lope Fontagné, Olle Ludvigsson, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Elisabeth Morin-Chartier, Csaba Őry, Siiri Oviir, Konstantinos Poupakis, Licia Ronzulli, Elisabeth Schroedter, Jutta Steinruck
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Georges Bach, Raffaele Baldassarre, Sergio Gutiérrez Prieto, Jan Kozłowski, Evelyn Regner
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Liam Aylward, Ashley Fox

• [1]  [2008.g.], Judikatūras krājums, I–8827. lpp.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	11.10.2011
Galīgais balsojums	+: –: 0:	24 0 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Raffaele Baldassarre, Luigi Berlinguer, Sebastian Valentin Bodu, Françoise Castex, Christian Engström, Marielle Gallo, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Sajjad Karim, Klaus-Heiner Lehne, Antonio Masip Hidalgo, Jiří Maštálka, Alajos Mészáros, Bernhard Rapkay, Evelyn Regner, Francesco Enrico Speroni, Dimitar Stoyanov, Diana Wallis, Rainer Wieland, Cecilia Wikström, Tadeusz Zwiefka
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Kurt Lechner, Eva Lichtenberger, Toine Manders
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Giuseppe Gargani