Procedūra : 2011/2175(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0430/2011

Iesniegtie teksti :

A7-0430/2011

Debates :

PV 19/01/2012 - 5
CRE 19/01/2012 - 5

Balsojumi :

PV 19/01/2012 - 10.13
CRE 19/01/2012 - 10.13
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :


ZIŅOJUMS     
PDF 262kWORD 183k
2011. gada 30. novembra
PE 467.138v03-00 A7-0430/2011

par to, kā novērst pārtikas izšķērdēšanu — stratēģijas efektīvākas pārtikas ķēdes nodrošināšanai ES

(2011/2175(INI))

Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja

Referents: Salvatore Caronna

KĻŪDAS LABOJUMS/ PAPILDINĀJUMS
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS
  Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejaS ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par to, kā novērst pārtikas izšķērdēšanu — stratēģijas efektīvākas pārtikas ķēdes nodrošināšanai ES

(2011/2175(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. un 192. pantu, kas attiecas uz cilvēku veselības un vides kvalitātes saglabāšanu, aizsargāšanu un uzlabošanu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu(1),

–   ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu par bioatkritumu apsaimniekošanu Eiropas Savienībā(2),

–   ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju „Taisnīgi ienākumi lauksaimniekiem: labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā”(3),

–   ņemot vērā 2011. gada 18. janvāra rezolūciju par lauksaimniecības atzīšanu par stratēģiski svarīgu nozari pārtikas nodrošinātībā(4),

–   ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par KLP 2020. gada perspektīvā: kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas(5),

   ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par efektīvāku un taisnīgāku mazumtirdzniecības tirgu(6),

–   ņemot vērā Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāta 2010. gada priekšizpēti par pārtikas izšķērdēšanu 27 ES valstīs,

–   ņemot vērā 2011. gada FAO pētījumu „Pārtikas zaudējumi un pārtikas izšķērdēšana pasaulē”,・

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7-0430/2011),

A. tā kā katru gadu Eiropā arvien lielāks veselīgas un uzturā lietojamas pārtikas daudzums — saskaņā ar dažiem pētījumiem līdz 50 % — tiek zaudēts visos pārtikas piegādes ķēdes posmos un dažos gadījumos visā ceļā līdz patērētājam, kļūst par atkritumiem;

B.  tā kā vienā no Komisijas publicētajiem pētījumiem minēts, ka pārtikas atkritumu apjoms gadā 27 dalībvalstīs ir aptuveni 89 miljoni tonnu jeb 179 kg uz vienu iedzīvotāju ar atšķirīgiem rādītājiem dažādās valstīs un nozarēs, nemaz neņemot vērā zudumus lauksaimnieciskajā ražošanā vai jūrā atpakaļ izmesto zivju daudzumu; tā kā kopējie pārtikas zudumi līdz 2020. gadam palielināsies aptuveni līdz 126 miljoniem tonnu (40 % palielinājums), ja vien netiks veiktas papildu preventīvas darbības vai pasākumi;

C. tā kā Eiropas Savienībā joprojām dzīvo 79 miljoni cilvēku, kuru iztikas līmenis ir zem nabadzības sliekšņa, jeb vairāk nekā 15 % iedzīvotāju ienākumi ir zemāki par 60 % no vidējā rādītāja dzīvesvietas valstī; tā kā 16 miljoni no tiem ir saņēmuši palīdzību pārtikas veidā no labdarības iestādēm;

D. tā kā FAO minētie skaitļi ir biedējoši, saskaņā ar tiem pašlaik pasaulē 925 miljonus cilvēku apdraud uztura nepietiekamība, un šie rādītāji arvien vairāk attālina tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, kas paredz izskaust nabadzību un badu līdz 2015. gadam;

E.  tā kā saskaņā ar FAO pētījumu, iedzīvotāju skaitam pasaulē pieaugot no 7 līdz 9 miljardiem, vajadzība pēc pārtikas piegādes līdz 2050. gadam pieaugs vismaz par 70 %;

F.  tā kā labības ražošana pasaulē ir pieaugusi no 824 miljoniem tonnu 1960. gadā līdz aptuveni 2,2 miljardiem tonnu 2010. gadā, katru gadu ražošanai palielinoties par 27 miljoniem tonnu; tā kā — ja lauksaimnieciskā ražošana pasaulē turpinās šo tendenci, labības ražošanas pieaugums līdz 2050. gadam, salīdzinot ar pašreizējiem rādītājiem, būs pietiekams, lai pabarotu pasaules iedzīvotājus; tā kā patlaban zaudējumi pēc ražas novākšanas ir aptuveni 14 % no kopējās ražošanas un vēl 15 % ir ar izplatīšanu un mājsaimniecības atkritumiem saistītie zaudējumi, trīs piektdaļas no kopējā līdz 2050. gadam nepieciešamā ražošanas palielinājuma varētu iegūt, vienkārši izbeidzot pārtikas izšķērdēšanu;

G. tā kā pārtikas izšķērdēšanas samazināšana ir nozīmīgs pirmais solis cīņā pret badu pasaulē, reaģējot uz FAO paredzēto pieprasījuma pieaugumu un nepieciešamību uzlabot iedzīvotāju uzturvērtības līmeni;

H. tā kā mazāka pārtikas izšķērdēšana nozīmētu efektīvāku zemes izmantošanu, labāku ūdens resursu pārvaldību un pozitīvu atbalstu visai lauksaimniecības nozarei pasaulē, kā arī atbalstu cīņā pret nepietiekamu uzturu jaunattīstības valstīs;

I.   tā kā pārtikas izšķērdēšana ietekmē ne tikai ētikas, ekonomikas, sociālo un uztura, bet arī veselības un vides jomu, jo neizlietotās pārtikas kalni lielā mērā veicina globālo sasilšanu un pārtikas atkritumi rada metānu, kas kā siltumnīcefekta gāze ir 21 reizi spēcīgāka par oglekļa dioksīdu;

J.   tā kā patērētāji jaunattīstības valstīs pārtiku izšķērdē minimāli; un tā kā pārtikas izšķērdēšana šajās valstīs galvenokārt ir saistīta ar finansiāliem un tehniskiem ierobežojumiem visā pārtikas piegādes ķēdē;

K. tā kā Eiropā un Ziemeļamerikā iepriekšējās desmitgadēs, notiekot aktīvai pārtikas ražošanai, pārtikas atkritumu problēma nav bijusi politikas prioritāte, tādējādi radot pārtikas atkritumu daudzuma vispārēju palielināšanos pārtikas piegādes ķēdē; tā kā Eiropā un Ziemeļamerikā pārtikas atkritumi rodas galvenokārt mazumtirdzniecības un patēriņa posmā pretēji jaunattīstības valstīm, kur ražošana, ražas novākšana, apstrāde un transports ir posmi, kuros rodas lielākie zaudējumi;

L.  tā kā saskaņā ar nesenajiem pētījumiem no katra saražotās pārtikas kilograma atmosfērā nokļūst 4,5 kg CO2; tā kā Eiropā aptuveni 89 Mt atkritumos izmestās pārtikas rada 170 Mt CO2 ekvivalenta gadā, kas iedalās šādi: pārtikas rūpniecība ― 59 Mt CO2 ekvivalenta gadā, iekšzemes patēriņš ― 78 Mt CO2 ekvivalenta gadā, citi ― 33 Mt CO2 ekvivalenta gadā; tā kā 30 % no saražotās pārtikas netiek izlietoti, taču to ražošanā izmanto papildu 50 % ūdens resursu apūdeņošanai, savukārt kilograma liellopu gaļas ražošanai vajadzīgas 5–10 tonnas ūdens;

M. tā kā iepretī draudiem pārtikas nodrošinājumam ir jāsaskaras ar bagātās pasaules nelaimēm, piemēram, aptaukošanos, sirds un asinsvadu slimībām un vēzi, ko izraisa pārmērīgi trekna un olbaltumvielām pārbagāta pārtika, kā rezultātā pārēdušos iedzīvotāju skaits pasaulē ir tikpat liels kā to cilvēku skaits, kuru uzturs ir nepietiekams un nelīdzsvarots;

N. tā kā nesenais ražošanas rādītāju kritums ir pretrunā ar nepieciešamību palielināt pārtikas ražošanu ES;

O. tā kā atbalsts jaunattīstības valstīm, lai uzlabotu to pārtikas piegādes ķēžu efektivitāti, var ne tikai tieši uzlabot vietējo ekonomiku un šo teritoriju ilgtspējīgu attīstību, bet arī netieši uzlabot pasaules lauksaimniecības produktu tirdzniecības un dabas resursu sadales līdzsvaru;

P.  tā kā labas prakses apmaiņa Eiropas un starptautiskajā līmenī, kā arī palīdzība jaunattīstības valstīm ir ļoti svarīga, lai cīnītos pret pārtikas izšķērdēšanu visā pasaulē;

Q. tā kā arvien lielāks skaits dalībvalstu uzsāk sabiedrības izpratnes veicināšanas iniciatīvas par pārtikas izšķērdēšanas iemesliem un sekām, iespējām to samazināt un veicināt zinātnisku un pilsonisku kultūru, kas balstīta uz ilgtspējības un solidaritātes principiem;

R.  tā kā pārtikas zudumi atkritumos rodas visā pārtikas ražošanās ķēdē no lauksaimnieciskās ražošanas posma līdz uzglabāšanas, pārstrādes, izplatīšanas, pārvaldības un patēriņa posmam;

S.  tā kā pārtikas piegādes ķēdes dalībnieki ir galvenokārt atbildīgi par nodrošinātību ar pārtiku un, pēc iespējas, par pārtikas izšķērdēšanas novēršanas risinājumiem;

T.  tā kā dažas dalībvalstis aizliedz pārtikas pārdošanu par cenām, kas ir zem pašizmaksas, atņemot mazumtirgotājiem iespēju dienas beigās pārdot patērētājiem nerealizēto svaigo pārtiku par lētāku cenu, un tādējādi turpinot veicināt izšķērdēšanu pārtikas ķēdē;

U. tā kā nesen pieņemtajā regulā par pārtikas produktu informāciju patērētājiem ir precizēts, ka pārtikas produkti ar marķējumu „izlietot līdz” pēc minētā termiņa beigām būtu jāuzskata par nedrošiem;

V. tā kā Augsta līmeņa forums par pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanu un Eiropas Pārtikas ilgtspējīga patēriņa un ražošanas apaļais galds strādā pie tā, lai uzlabotu pārtikas piegādes ķēdes efektivitāti un ilgtspējību;

1.  uzskata, ka nodrošinātība ar pārtiku ir viena no cilvēces pamattiesībām, kuras ievērošanu var panākt, nodrošinot veselīgas, pietiekamas, pienācīgas un uzturvielām bagātas pārtikas pieejamību, tās izmantošanas un piegāžu stabilitāti; uzsver, ka pārtikas ražošanu pasaulē nosaka vairāki faktori, tostarp dabas resursu ierobežotība attiecībā pret pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu un ierobežotā piekļuve pārtikai visneaizsargātākajos sabiedrības slāņos;

2.  aicina Padomi, Komisiju, dalībvalstis un pārtikas piegādes ķēdes dalībniekus steidzami risināt pārtikas izšķērdēšanas problēmu visā piegādes un patēriņa ķēdē un sagatavot pamatnostādnes un atbalsta veidus, lai uzlabotu pārtikas piegādes ķēdes efektivitāti katrā nozarē, kā arī aicina uzskatīt to par Eiropas politikas prioritāti; šajā sakarā aicina Komisiju veicināt informētību par notiekošo darbu gan Augsta līmeņa forumā par pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanu, gan Eiropas Pārtikas ilgtspējīga patēriņa un ražošanas apaļajā galdā, arī attiecībā uz ieteikumiem par to, kā cīnīties pret pārtikas izšķērdēšanu;

3.  pauž bažas par to, ka ik dienu ievērojams pārtikas daudzums, lai arī tas ir pilnībā lietojams uzturā, tiek izmests atkritumos, un par to, ka pārtikas izšķērdēšana rada gan vides, gan ētikas problēmas, kā arī ekonomiskās un sociālās izmaksas, kā rezultātā rodas sarežģījumi iekšējā tirgū gan uzņēmumiem, gan patērētājiem; aicina Komisiju analizēt iemeslus un sekas tam, ka Eiropā katru gadu aptuveni 50 % saražotās pārtikas tiek izmesta atkritumos, izšķērdēta un apglabāta poligonos, kā arī aicina nodrošināt sīki izstrādātu situācijas analīzi attiecībā uz izšķērdēšanu, kā arī ietekmes uz ekonomiku, vidi, uzturu un sociālo jomu novērtējumu; turklāt aicina Komisiju veikt praktiskus pasākumus ar mērķi līdz 2025. gadam uz pusi samazināt pārtikas izšķērdēšanu un vienlaicīgi novērst bioloģisko atkritumu veidošanos;

4.  norāda, ka pārtikas izšķērdēšanai ir vairāki iemesli: pārprodukcija, nepārdomāta produktu virzīšana tirgū (nepiemērots izmērs vai forma), produkta vai tā iepakojuma bojājumi, tirdzniecības noteikumi (izskata problēmas vai bojāts iepakojums) un neatbilstoša krājumu pārvaldība vai neatbilstošas tirdzniecības stratēģijas;

5.  aicina Komisiju novērtēt īstenošanas politikas ietekmi uz pārtikas atkritumu problēmu; pauž cerību, ka atkritumu apsaimniekošanas īstenošanas politika visā pārtikas ķēdē tiks pieņemta, piemērojot „piesārņotājs maksā” principu;

6.  uzskata ― lai, cik vien iespējams, samazinātu pārtikas izmešanu atkritumos, ir jāiesaista visi pārtikas piegādes ķēdes dalībnieki un jārisina dažādie izšķērdēšanas iemesli katrā nozarē; tādēļ aicina Komisiju veikt visas pārtikas ķēdes analīzi, lai noteiktu, kurās pārtikas nozarēs tiek radīts visvairāk pārtikas atkritumu un kādi būtu risinājumi, lai novērstu pārtikas izmešanu atkritumos;

7.  mudina Komisiju sadarboties ar FAO, lai noteiktu kopējus mērķus nolūkā samazināt pārtikas izšķērdēšanu pasaules mērogā;

8.  atzīmē, ka jautājums par pārtikas izmešanu atkritumos ir jārisina saistībā ar resursu efektivitātes jautājumu; un aicina Komisiju izstrādāt īpašas iniciatīvas attiecībā uz pārtikas atkritumiem pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa” ietvaros, lai nodrošinātu, ka pārtikas efektīvas izmantošanas jautājumam tiek pievērsta tikpat liela uzmanība un tiek vairota tikpat liela izpratne par to, kā par energoefektivitāti, jo šie abi aspekti ir vienlīdz svarīgi vides jomai un mūsu nākotnei;

9.  aicina Komisiju noteikt dalībvalstīm īpašus mērķus attiecībā uz pārtikas atkritumu novēršanu, tos ietverot dalībvalstu mērķos līdz 2014. gadam samazināt atkritumu daudzumu, kā ieteikts 2008. gadā pieņemtajā Atkritumu pamatdirektīvā;

10. uzskata, ka jāsamazina pārtikas izmešana atkritumos visā pārtikas ķēdē no lauksaimniecības uzņēmuma līdz patērētāja galdam; uzsver, ka nepieciešams pieņemt saskaņotu stratēģiju, kurai sekotu konkrēta rīcība, tostarp labākās prakses apmaiņa Eiropas un valstu līmenī, lai uzlabotu koordināciju starp dalībvalstīm ar mērķi nepieļaut pārtikas izšķērdēšanu un uzlabot pārtikas piegādes ķēdes efektivitāti; uzskata, ka to varētu panākt, veicinot tiešus sakarus starp ražotājiem un patērētājiem un saīsinot pārtikas piegādes ķēdi, kā arī aicinot visas ieinteresētās personas uzņemties lielāku savstarpēji dalītu atbildību, un mudinot tās nostiprināt savstarpēju koordināciju, lai uzlabotu loģistiku, transportu, krājumu pārvaldību un iepakošanu;

11. aicina Komisiju, dalībvalstis un ieinteresētās personas apmainīties ar labāko praksi, apvienojot zināšanas no attiecīgajiem forumiem un platformām, piemēram, izmantojot ES mazumtirdzniecības nozares forumu par ilgtspējību, Eiropas apaļā galda sarunas par ilgtspējīgu pārtikas patēriņu un ražošanu, augsta līmeņa forumu par pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanu, dalībvalstu neformālo tīklu „Friends of Sustainable Food”, patēriņa preču forumu u.c.

12. aicina Komisiju, izstrādājot attīstības politiku, atbalstīt darbības, kuru mērķis ir samazināt pārtikas izšķērdēšanu visā pārtikas piegādes ķēdē jaunattīstības valstīs, kurās ražošanas metodes, ražas apstrāde pēc novākšanas, pārstrādes un iepakošanas infrastruktūra un procesi ir problemātiski vai nepiemēroti; iesaka veicināt šāda lauksaimniecības aprīkojuma un infrastruktūras modernizāciju, lai samazinātu zaudējumus pēc ražas novākšanas un palielinātu pārtikas glabāšanas laiku; turklāt uzskata, ka pārtikas piegādes ķēdes efektivitātes uzlabošana var palīdzēt attiecīgajām valstīm panākt saimniecisko patstāvību pārtikas nodrošinājuma ziņā;

13. aicina no jauna noteikt mērķus attiecībā uz atbalsta pasākumiem ES līmenī par pārtikas produktu izdalīšanu Savienības visnelabvēlīgākajā situācijā esošajiem pilsoņiem, attiecībā uz Kopienas atbalstu piena un piena produktu piegādei skolēniem un attiecībā uz programmu augļu patēriņa veicināšanai skolās, lai novērstu pārtikas izšķērdēšanu;

14. ņem vērā to, ka pastāv neskaidrības attiecībā uz jēdzieniem „pārtikas atkritumi” un „bioatkritumi”; uzskata, ka kopumā jēdziens „pārtikas atkritumi” ir attiecināms uz visiem izmestajiem pārtikas produktiem pārtikas piegādes ķēdē ekonomisku vai estētisku iemeslu dēļ, vai tādēļ, ka tuvojas „izlietot līdz” termiņš, bet kas vēl ir pilnībā ēdami un lietojami cilvēka uzturā, bet bez alternatīvas izmantošanas iespējām tiek izmesti un pārstrādāti atkritumos, negatīvi ietekmējot vidi, palielinot ekonomikas izmaksas un radot zaudējumus uzņēmumiem;

15. ņem vērā to, ka Eiropā nav izveidota saskaņota pārtikas atkritumu definīcija; tāpēc aicina Komisiju iesniegt tiesību akta priekšlikumu, kurā būtu definēta “pārtikas atkritumu” tipoloģija un šajā sakarā noteiktu atšķirīgas definīcijas “ēdienu atliekām” vai bioatkritumiem, kas ir atšķirīgi no parastiem pārtikas atkritumiem, jo tie tiek atkārtoti izmantoti enerģijas ieguvē;

16. uzskata, ka visām dalībvalstīm ir jādod iespēja mazumtirgotājiem ievērojami samazināt svaigas pārtikas cenu līdz summai, kas ir zem pašizmaksas, ja pārtikas derīguma termiņš tuvojas beigām, lai samazinātu nepārdotās izbrāķētās pārtikas apjomu un dotu iespēju patērētājiem ar zemākiem izmantojamiem ienākumiem nopirkt kvalitatīvu pārtiku par zemākām cenām;

17. vēlas uzsvērt, ka lauksaimniecība pašā tās būtībā ir resursu ziņā efektīva un tai var būt galvenā loma cīņā pret pārtikas izšķērdēšanu; tāpēc aicina Komisiju nākamajos tiesību aktu priekšlikumos attiecībā uz lauksaimniecību, pārtikas produktu tirdzniecību un izplatīšanu paredzēt vērienīgus pasākumus šajā jomā; cer uz vienotu rīcību investīciju jomā pētījumos, zinātnē, tehnoloģijās, izglītībā, konsultēšanā un lauksaimniecības jauninājumos ar mērķi samazināt pārtikas izšķērdēšanu, kā arī izglītot patērētājus un veicināt, ka viņu rīcība ir atbildīgāka un saprātīgāka, lai novērstu pārtikas izšķērdēšanu;

18. uzskata, ka kvalitātes prasības attiecībā uz izskatu, kas noteiktas Eiropas vai valstu tiesību aktos, vai iekšējos uzņēmējdarbības noteikumos, jo īpaši tās, kuras nosaka, kādam jābūt svaigu augļu un dārzeņu izmēram vai formai, ir daudzu nevajadzīgu zudumu pamatā, un tas palielina izšķērdētās pārtikas daudzumu; prasa ieinteresētajām personām atzīt un skaidrot neatbilstīga izmēra/formas lauksaimniecības produktu uzturvērtību, lai samazinātu izmesto produktu apjomu;

19. aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes Atkritumu pamatdirektīvas (2008/98/EK) 5. panta, kurā noteikta blakusproduktu definīcija, īstenošanai, ņemot vērā, ka ES tiesību aktos trūkst juridiskās skaidrības par atšķirību starp to, kas ir un kas nav atkritumi, un tas varētu traucēt blakusproduktu efektīvu izmantošanu;

20. aicina Komisiju, dalībvalstis, pārstrādātājus un mazumtirgotājus izstrādāt pamatnostādnes par risinājumiem, lai novērstu pārtikas izmešanu atkritumos un īstenot lielāku resursu efektīvu izmantošanu savā pārtikas piegādes ķēdes posmā, nepārtraukti strādāt pie tā, lai uzlabotu pārstrādi, iepakošanu un transportēšanu, tādējādi samazinot pārtikas zaudējumus atkritumos;

21. mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt apmaiņu ar labāko praksi un popularizēt izpratnes veicināšanas kampaņas, lai uzlabotu sabiedrības informētību par pārtikas un lauksaimniecības produktu vērtību, pārtikas izšķērdēšanas iemesliem un sekām, un veidu, kā to samazināt, tādējādi atbalstot zinātnisku un pilsonisku kultūru, kas balstīta uz ilgtspējības un solidaritātes principiem; aicina dalībvalstis veicināt izglītošanas kursu ieviešanu pārtikas jautājumos visos izglītības līmeņos, tostarp augstskolās, piemēram, izskaidrojot, kā uzglabāt, pagatavot pārtiku un kur to novirzīt, ja tā ir lieka, tādējādi veicinot labākus paradumus sabiedrībā; uzsver vietējo pašvaldību un pašvaldību uzņēmumu nozīmīgo lomu līdztekus mazumtirgotājiem un plašsaziņas līdzekļiem iedzīvotāju informēšanā un atbalstīšanā, lai novērstu un samazinātu pārtikas izšķērdēšanu;

22. atzinīgi vērtē vairākās dalībvalstīs jau ieviestās iniciatīvas ar mērķi vietējā līmenī atgūt neizpārdotos un izbrāķētos produktus visā pārtikas piegādes ķēdē, lai izplatītu to maznodrošinātām iedzīvotāju kategorijām, kam nav pirktspējas; uzsver, cik nozīmīgi šajā sakarībā ir apmainīties ar labāko praksi starp dalībvalstīm, kā arī ar iniciatīvām vietējā līmenī; tādēļ uzsver brīvprātīgo personu ieguldījumu produktu šķirošanā un izplatīšanā un profesionālo uzņēmumu ieguldījumu tādu sistēmu un pasākumu izveidē, kas novērš pārtikas izšķērdēšanu;

23. aicina mazumtirgotājus iesaistīties pārtikas atkārtotas sadales programmās pilsoņiem, kam nav pirktspējas, un īstenot pasākumus, kas ļauj samazināt cenu produktiem, kuriem tuvojas derīguma termiņa beigas;

24. atzinīgi vērtē uzņēmumu un profesionālo partnerību darbu sabiedriskajā, privātajā, akadēmiskajā un kopienas sektorā, sagatavojot un īstenojot Eiropas līmenī saskaņotas rīcības programmas, lai cīnītos pret pārtikas izšķērdēšanu;

25. uzskata, ka ieguldījumi metodēs, kas mazina pārtikas izšķērdēšanu, varētu izraisīt to zaudējumu samazināšanos, kas rodas lauksaimniecības pārtikas uzņēmumiem, un attiecīgi samazinātu pārtikas cenas, tādējādi iespējams arī nodrošinot nabadzīgākām iedzīvotāju grupām labāku pārtikas pieejamību; aicina Komisiju izvērtēt instrumentus un darbības, lai stimulētu lauksaimniecības uzņēmumu, vairumtirdzniecības tirgu, veikalu, izplatīšanas ķēžu, sabiedriskās un privātās ēdināšanas iestāžu, restorānu, valsts pārvaldes iestāžu un NVO iesaistīšanos praksēs, kas vērstas pret pārtikas izšķērdēšanu; mudina šim nolūkam izmantot internetu un jaunās tehnoloģijas; šajā sakarā atzīmē, ka ir svarīgi izveidot zināšanu un inovāciju kopienu (ZIK) pārtikas jomā, kas galveno uzmanību pievērš arī pārtikas izšķērdēšanas novēršanai; aicina Komisiju prasīt lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozarei un citām ieinteresētām personām uzņemties savu daļu atbildības par pārtikas atkritumu radīšanu, jo īpaši, piedāvājot dažāda lieluma pārtikas iepakojumus, un tādējādi novērtēt, vai būtu izdevīgi vairāk piedāvāt lielus iepakojumus, kā arī vairāk ņemt vērā vienas personas mājsaimniecības vajadzības, lai samazinātu pārtikas izšķērdēšanu un tādējādi arī patērētāju izraisīto oglekļa dioksīda emisijas ietekmi;

26. prasa, lai dalībvalstis ievieš ekonomiskus stimulus ar mērķi ierobežot pārtikas izšķērdēšanu;

27. uzsver, ka ar izmesto pārtikas produktu ražošanu, iepakošanu un transportēšanu saistītās SEG emisijas ir nevajadzīgas papildu emisijas; atzīmē, ka pārtikas piegādes ķēdes efektivitātes uzlabošana, novēršot pārtikas atkritumu radīšanu un izskaužot to, ka atkritumos tiek izmesta uzturā derīga pārtika, ir svarīga rīcība klimata pārmaiņu ietekmes samazināšanā;

28. aicina Komisiju novērtēt iespējamus grozījumus noteikumos par valsts konkursiem ēdināšanas un viesu uzņemšanas pakalpojumu jomā, lai novērtēšanā vienlaicīgi ar citiem nosacījumiem priekšroka tiek dota uzņēmumiem, kas garantē neizpārdoto produktu izplatīšanu bez maksas tām iedzīvotāju kategorijām, kurām nav pirktspējas, un veic konkrētus pasākumus, lai samazinātu pārtikas atkritumu radīšanu, piemēram, dodot priekšroku lauksaimniecības un pārtikas produktiem, kas ražoti, cik vien iespējams, tuvu patēriņa vietai;

29. aicina Komisiju rādīt piemēru, risinot pārtikas izšķērdēšanas problēmu Eiropas iestādēs, un steidzami veikt vajadzīgos pasākumus, lai samazinātu īpaši lielo ik dienu atkritumos izmestās pārtikas daudzumu dažādu ES iestāžu ēdnīcās;

30. aicina Komisiju izvērtēt un veicināt pasākumus, lai samazinātu pārtikas izšķērdēšanu jau sākotnēji, piemēram, attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu ar dubultu termiņu (tirdzniecības un patēriņa) un lētāku to produktu pārdošanu, kuriem beidzas termiņš vai kas ir bojāti; atzīmē, ka efektīvai iepakojuma izmantošanai un optimizācijai var būt svarīga nozīme pārtikas izšķērdēšanas novēršanā, samazinot produkta vispārējo ietekmi uz vidi, šādi pasākumi varētu būt arī rūpnieciskais ekodizains, tostarp iepakojuma izmēru dažādošana, lai palīdzētu patērētājiem nopirkt pareizo daudzumu un novērstu pārmērīgu patēriņu, sniedzot padomu, kā uzglabāt un izmantot produktus, kā arī iepakojuma izstrādāšana tā, lai produkti saglabātos ilgāk un ilgāk būtu svaigi, vienmēr nodrošinot tādu materiālu izmantošanu iepakošanai un saglabāšanai, kas nekaitē veselībai un nesamazina produkta saglabāšanās laiku;

31. aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm sniegt ieteikumus par dzesēšanas temperatūrām, ņemot vērā, ka ir pierādīts — neoptimālas un nepiemērotas temperatūras dēļ pārtika priekšlaicīgi kļūst nederīga lietošanai uzturā, un tiek radīti atkritumi, no kuriem būtu iespējams izvairīties; uzsver, ka saskaņoti temperatūras līmeņi visā piegādes ķēdē uzlabotu produktu saglabāšanu un samazinātu pārtikas izšķērdēšanu attiecībā uz produktiem, ko transportē un pārdod ārpus valsts robežām;

32. atgādina Komisijas pētījuma rezultātus (Consumer Empowerment in the EU - SEC(2011)0469), kas liecina, ka 18 % aptaujāto Eiropas iedzīvotāju neizprot marķējuma „ieteicams līdz” nozīmi; tādēļ prasa Komisijai un dalībvalstīm precizēt termiņa marķējumu („ieteicams līdz” un „izlietot līdz”) nozīmi, lai mazinātu neskaidrības patērētājiem par to, vai produkts ir lietojams uzturā, un publiski izplatīt precīzu informāciju, jo īpaši par to, ka minimālā derīguma termiņa apzīmējums „ieteicams līdz” ir saistīts ar kvalitāti, savukārt „izlietot līdz” ir saistīts ar produkta nekaitīgumu, tādējādi palīdzot patērētājiem izdarīt izvēli, kas pamatota ar informāciju; mudina Komisiju publicēt lietotājdraudzīgu rokasgrāmatu par to, kā izmantot pārtiku, kurai tuvojas derīguma termiņa beigas, vienlaikus nodrošinot pārtikas nekaitīgumu pārtikas ziedojumos un dzīvnieku barībā, kā arī izmantot ieinteresēto personu labākās prakses pārtikas piegādes ķēdē, piemēram, lai ātrāk un efektīvāk nodrošinātu atbilstību starp piedāvājumu un pieprasījumu;

33. aicina dalībvalstis veicināt un atbalstīt iniciatīvas, kas veicina ilgtspējīgu ražošanu mazā un vidējā mērogā vietējiem un reģionāliem tirgiem un patēriņam; atzīst, ka vietējie tirgi ir ilgtspējīgi vides kontekstā un veicina pamatnozares stabilitāti; pieprasa, lai kopējā lauksaimniecības politika nākotnē nodrošinātu nepieciešamo finansējumu stabilitātes veicināšanai galvenajā nozarē, piemēram, ar tiešo pārdošanu, vietējiem tirgiem un visu veidu centieniem, kas veicina to, lai pārtikas ceļš pie patērētāja būtu pēc iespējas īsāks;

34. aicina dalībvalstis nodrošināt, ka mazie vietējie ražotāji un vietējās ražotāju grupas var piedalīties publiskā iepirkuma procedūrās, lai īstenotu īpašās programmas, kas jo īpaši veicina augļu un piena produktu patēriņu skolās;

35. aicina Padomi un Komisiju pasludināt 2013. gadu par Eiropas gadu pret pārtikas izšķērdēšanu, kas būtu nozīmīgs informācijas un atbalsta instruments, lai informētu Eiropas iedzīvotājus un pievērstu valstu valdību uzmanību šim svarīgajam tematam, lai paredzētu atbilstošus līdzekļus attiecīgajām problēmām tuvākajā nākotnē;

36. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1)

OV L 312, 23.11.2008., 3. lpp.

(2)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0264.

(3)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0302.

(4)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0006.

(5)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0297.

(6)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0307.


PASKAIDROJUMS

Pārtikas izšķērdēšana ir sasniegusi tādu apjomu, ka to var uzskatīt par pasaules mēroga problēmu, kas vērojama visos pārtikas piegādes ķēdes posmos — no lauka līdz patērētāju galdam.

Saskaņā ar datiem, kas apkopoti no1974. gada līdz mūsdienām, tiek lēsts, ka pārtikas izšķērdēšana pasaulē palielinājusies par 50 %.

Pārtikas izšķērdēšana notiek uz lauka, pārstrādes rūpniecībā, izplatīšanas uzņēmumos un patērētāju mājās; pārtika kļūst par atkritumiem gan rūpnieciski attīstītās, gan jaunattīstības valstīs. Pārtikas atkritumu radīšana veido paralēlu ķēdi ražošanai un atstāj negatīvu ietekmi daudzos veidos.

Pārtikas izšķērdēšana ir pretrunā ar galveno risināmo problēmu — apgādi ar pārtiku, ko apdraud vairāki būtiski faktori, tostarp ierobežotie dabas resursi attiecībā pret pieaugošo iedzīvotāju skaitu pasaulē un nabadzīgāko iedzīvotāju grūtībām saņemt pārtiku.

Tāpēc ir veikti vairāki pētījumi un notikušas apspriedes par to, kā mēs izmantojam savu pārtiku.

Vienā no pēdējiem FAO pasūtītajiem pētījumiem atspoguļoti diezgan biedējoši dati, īpaši attiecībā uz rūpnieciski attīstītajām valstīm — Eiropas un Ziemeļamerikas iedzīvotāji izšķērdē aptuveni 95 līdz 115 kg pārtikas gadā uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar Subsahāras Āfrikas iedzīvotājiem, kur šis rādītājs ir tikai 6 līdz 11 kg.

Izšķērdēšanas iemesli ir dažādi — atkarībā no dažādiem pārtikas piegādes ķēdes posmiem, produkta veida un arī no vietas, kurā pārtika tiek pārvērsta par atkritumiem. Sadalot pārtikas ķēdi piecos posmos (lauksaimniecības ražošana, ražas novākšana un uzglabāšana, apstrāde, izplatīšana un patērēšana), var redzēt, ka atšķirīga rīcība katrā no šiem posmiem noved pie tā, ka atkritumos tiek izmesta pārtika, kas pilnībā derīga lietošanai uzturā — no zudumiem ražas novākšanā un uzglabāšanā, transporta nedrošos apstākļos, kļūdām marķējumā līdz sliktiem gala patērētāju ieradumiem, iegādājoties un lietojot pārtikas produktus. Rūpnieciski attīstītajās valstīs lielākā daļa pārtikas tiek izšķērdēta pēdējos posmos — izplatīšanā un patērēšanā, un to izraisa galvenokārt saražotās pārtikas pārpilnība, bet jaunattīstības valstīs pārtika tiek zaudēta galvenokārt pirmajos posmos, jo trūkst atbilstošas lauksaimniecības tehnikas, efektīvu transporta sistēmu un infrastruktūru (piemēram, aukstuma ķēdes) un drošas uzglabāšanas iespēju.

Šie dati parāda, ka katru dienu lielu saražotās pārtikas daudzumu faktiski var turpināt izmantot uzturā, nevis izmest kā jebkurus citus atkritumus, būtiski ietekmējot vidi un ekonomiku, kā arī radot ētiskas problēmas.

Pārmērīgā daudzumā saražotā pārtika, ko nespējam patērēt, rada paaugstinātas vides izmaksas — enerģijas un dabas resursu (galvenokārt, ūdens) izmantošanā un cīņā ar gāzu emisijām atmosfērā; tiek lēsts, ka aptuveni 89 miljoni tonnu izmestās pārtikas Eiropā rada 170 miljonus tonnu CO2 emisiju gadā.

Bez kaitējuma videi, ko izraisa tādas pārtikas ražošana, kas netiek izmantota, jāņem vērā attiecīgās atkritumu apstrādes un iznīcināšanas izmaksas, un ražošanas uzņēmumu zaudējumi.

Cīņai pret pārtikas izšķērdēšanu jākļūst par Eiropas politikas prioritāti; Komisijai, Padomei un dalībvalstīm jāizveido stratēģijas un konkrēti pasākumi ar mērķi izskaust pārtikas izšķērdēšanu visā pārtikas piegādes ķēdē līdz 2025. gadam, uzlabot pārtikas ķēdes efektivitāti, kā arī informēt sabiedrību par šo jautājumu, kam joprojām netiek pievērsta pietiekama uzmanība.

Iedzīvotājiem jābūt informētiem ne tikai par pārtikas izšķērdēšanas iemesliem un sekām, bet arī par iespējām to samazināt; jāatbalsta zinātniska un pilsoniska kultūra, kas balstīta uz ilgtspējības un solidaritātes principiem, lai veicinātu atbildīgāku rīcību.

Pieredze rāda, ka gan profesionālo asociāciju, gan brīvprātīgo spontānas iniciatīvas ar mērķi reklamēt un ieviest tradīcijas, kas vērstas pret izšķērdēšanu ir izrādījušās ļoti veiksmīgas.

Tāpēc atgādina lūgumu pasludināt 2013. gadu par Eiropas gadu pret pārtikas izšķērdēšanu, kas būtu nozīmīgs informācijas un izpratnes veicināšanas instruments šajā nozīmīgajā jautājumā.


Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS (22.11.2011)

Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejai

par to, kā novērst pārtikas izšķērdēšanu — stratēģijas efektīvākas pārtikas ķēdes nodrošināšanai ES

(2011/2175(INI))

Atzinumu sagatavoja: Anna Rosbach

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā Eiropā kopējie pārtikas zudumi ražošanā, pēc ražas novākšanas un pārstrādes posmā un pārtikas atkritumi mazumtirdzniecības un patēriņa posmā sasniedz 179 kg uz vienu iedzīvotāju gadā(1);

B.  tā kā pārtikas atkritumu rašanos Eiropas mājsaimniecībās varētu samazināt par 60 % un tā kā 20 % pārtikas produktu tiek izmesti, jo trūkst pareizas izpratnes par produktu marķējumā norādītajiem derīguma termiņiem(2);

C. tā kā Eiropā un Ziemeļamerikā pārtikas pārprodukcijas apstākļos iepriekšējās desmitgadēs pārtikas atkritumu problēma nebija politikas prioritāte, kā rezultātā visā pārtikas piegādes ķēdē palielinājās pārtikas atkritumu daudzums; tā kā Eiropā un Ziemeļamerikā pārtikas atkritumi rodas galvenokārt mazumtirdzniecības un patēriņa posmā — atšķirībā no jaunattīstības valstīm, kur lielākās problēmas rada zudumi ražošanas, ražas novākšanas, pārstrādes un transportēšanas posmā;

D. tā kā ir nepieciešama paradigmas maiņa, lai pozitīvi izmainītu patērētāju uzvedību, samazinot pārtikas izšķērdēšanu, bet jau pašlaik ES pārtikas ķēdē var uzlabot glabāšanas, transportēšanas un izplatīšanas posmu pārvaldību;

E.  tā kā pārtikas atkritumu rašanās ne vien palielina ekonomiskās izmaksas, bet arī nav attaisnojama no ētikas un vides viedokļa;

F.  tā kā pārtikas ražošana ir saistīta ar ievērojamām CO2 emisijām un resursu (tostarp zemes un ūdens) izmantošanu;

G. tā kā turklāt tiek lēsts, ka Eiropā vien zaudējumi pēc ražas novākšanas ik gadu ir EUR 4 miljardi,

1.  pauž pārliecību, ka pārtikas zudumu novēršanai ir jābūt galvenajai prioritātei, jo pārtika ir vērtīgs un ierobežots resurss un miljoniem cilvēku cieš badu;

2.  pieprasa veikt pasākumus, lai samazinātu pārtikas produktu atkritumu rašanos pārtikas ražošanā, tirdzniecībā, restorānos, veselības aprūpes iestādēs, skolās un citviet, jo daudzi bioatkritumu veidi rodas kopienu pārtikas patēriņa rezultātā;

3.  norāda, ka trūkst saskaņotas pārtikas atkritumu definīcijas, tāpēc rodas ievērojamas neatbilstības apkopotajos statistikas datos un tiek kavēta efektīva rīcība ES un valstu līmenī;

4.  uzskata, ka ES bioatkritumu politika ir jāpārskata un jāpielāgo gan no ētiskā, gan no vides viedokļa;

5.  atzīst, ka pārtikas atkritumu samazināšana sniedz ievērojamu labumu videi, ne tikai novēršot atkritumu apglabāšanas negatīvo ietekmi, bet arī attiecībā uz energotaupību, emisijām un ūdens un zemes izmantošanu ražošanas procesā un novēršot potenciāli neilgtspējīgu lauksaimniecības prakšu ietekmi, piemēram, ūdens piesārņošanu un bioloģiskās daudzveidības izzušanu;

6.  uzskata, ka ir iespējams novērst lielas pārtikas atkritumu daļas rašanos, ja pārtikas piegādes ķēde ir īsa un ja tiek nodrošināta efektīva vietējā ražošana un izplatīšana, tādējādi veicinot pārtikas atkritumu samazināšanos;

7.  pauž bažas par to, ka ar vidi saistītās ražošanas izmaksas ir nepietiekami iekļautas patēriņa cenās;

8.  aicina Komisiju ierosināt skaidrus pārtikas atkritumu samazināšanas mērķus saistībā ar Atkritumu pamatdirektīvu; aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst pārtikas atkritumiem, izvērtējot dalībvalstu atkritumu daudzuma samazināšanas programmas, mērķus un rādītājus saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvu; pieprasa izvērtēt pārtikas atkritumu rašanās ietekmi katra ar pārtiku saistīta likumdošanas priekšlikuma ietekmes novērtējumā;

9.  aicina dalībvalstis savās atkritumu rašanās novēršanas programmās īpašu uzmanību pievērst pārtikas atkritumiem un veikt likumdošanas pasākumus, kuru mērķis ir novērst pārtikas atkritumu rašanos visā piegādes ķēdē, tostarp mazumtirdzniecībā un vairumtirdzniecībā; šajās programmās būtu jāiekļauj arī mērķi atkritumu rašanās novēršanas, šķirošanas un pārdales jomā;

10. pieprasa Atkritumu pamatdirektīvā paredzēto atkritumu hierarhiju stingri attiecināt arī uz pārtikas atkritumiem, t. i.:

 pirmā prioritāte ir rašanās nepieļaušanai, tādējādi samazinot siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas un ūdens patēriņu,

 nākamās iespējas ir atkārtota izmantošana un otrreizēja pārstrāde (piemēram, kompostēšana),

 izmantošana biogāzes ražošanai ir nākamais solis hierarhijā un

 tikai kā pēdējo iespēju izmanto sadedzināšanu vai apglabāšanu izgāztuvē;

11. uzsver, ka ir jāpalielina bioloģiskās pārstrādes iekārtu skaits un mājsaimniecībās vairāk jāvāc nenovēršamie pārtikas atkritumi, piemēram, nevajadzīgas pārtikas produktu sastāvdaļas; atbalsta tādas darbības kā kompostēšanu mājsaimniecībās un bioloģisku atkritumu pārstrādi lauksaimniecībā;

12. uzskata, ka cilvēku veselības aizsardzības nolūkā bioatkritumu pārstrādē un izmantošanā pirmām kārtām ir jāievēro piesardzības princips, it īpaši ņemot vērā iespēju, ka bioatkritumi var netiešā veidā atkal nonākt pārtikā vai pārtikas ķēdē un var tikt izmantoti importētā pārtikā un dzīvnieku barībā;

13. uzskata, ka iepakošana ir jāoptimizē un jāsamazina; ir jāveicina pētniecība un inovācija inteliģenta iepakojuma jomā, lai meklētu labus risinājumus attiecībā uz konkrētu produktu izlietošanu līdz faktiskajam derīguma termiņam;

14. pauž stingru pārliecību, ka ir jāveicina patērētāju izpratne par vidi no vides resursu novērtēšanas un saglabāšanas viedokļa, lai viņi saprastu, ka jebkura produkta patēriņš ietekmē arī vidi;

15. uzsver, ka ar izmesto pārtikas produktu ražošanu, iepakošanu un transportēšanu saistītās SEG emisijas ir nevajadzīgas papildu emisijas; norāda, ka pārtikas piegādes ķēdes efektivitātes uzlabošana, novēršot pārtikas atkritumu rašanos un izskaužot ēdamu pārtikas atkritumu radīšanu, ir būtisks pasākums klimata pārmaiņu mazināšanai;

16. uzskata, ka ir jāveicina sveramu un dažāda lieluma porcijās sadalītu produktu pārdošana lielveikalos, lai mazinātu iespēju patērētājiem iegādāties pārlieku daudz pārtikas;

17. pieprasa veikt pētījumus par to, vai agrāk pieņemtās regulas nerada liekus noteikumus, kas lielveikaliem un pārtikas veikaliem liek izmest atkritumos pārtikas produktus, kuri vēl ir pilnībā izmantojami;

18. atzīst, ka patērētāju nezināšana, izpratnes trūkums vai nepareiza izpratne par pārtikas produkta marķējumā norādīto derīguma termiņu ir viens no pārtikas produktu izmešanas iemesliem; atgādina, ka tiesību aktos par pārtikas informācijas sniegšanu patērētājiem ir paredzēts, ka jānorāda „izlietot līdz” un „derīgs līdz” termiņi un instrukcijas par īpašiem uzglabāšanas un iepakojuma izlietošanas nosacījumiem; aicina dalībvalstis un pārtikas ražošanas nozari veikt informēšanas kampaņas, veicinot patērētāju izpratni par marķējumu un pareizu minimālā derīguma termiņa interpretāciju, lai tādējādi nepieļautu patērētāju maldināšanu; tomēr apzinās, ka juridiskās noteiktības dēļ pārtikas ražotāji ir īpaši piesardzīgi, nosakot minimālo produkta derīguma termiņu;

19. šajā sakarā norāda, cik svarīgi ir izveidot zināšanu un inovāciju kopienu (ZIK) pārtikas jomā, cita starpā koncentrējoties arī uz pārtikas izšķērdēšanas novēršanu;

20. apzinās, ka Eiropā, kur lielākā daļa pārtikas izšķērdēšanas notiek mazumtirdzniecības un patērētāju līmenī, atkritumu samazināšanas centieni galvenokārt jāvērš uz apmaiņu ar paraugpraksēm, uzlabotām darbībām ar pārtiku un uzņēmumu un privātpersonu uzvedības maiņu visā pārtikas ķēdē no sākuma līdz beigām, lai ievērojami samazinātu pārtikas atkritumus, jo tikai ar ES un valstu regulatoru, nozares un patērētāju organizāciju koordinētu rīcību var sasniegt taustāmus rezultātus; tāpēc mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt izpratnes veidošanas pasākumus un kampaņas šo mērķu sasniegšanai un it īpaši lai veidotu izpratni par saikni starp patēriņu un ražošanu, izmaksām, veselību un vidi, kā arī lai jau no agras bērnības izglītotu jauniešus par to, kā rīkoties ar pārtiku un tās atliekām un pārpalikumiem;

21. aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut pasākumus kopējās lauksaimniecības politikas reformas tiesību aktu kopumā attiecībā uz pārtikas atkritumu novēršanu ražošanas, ražas novākšanas, pārstrādes un transportēšanas posmos, kā arī ierosināt konkrētas darbības, lai veicinātu sabiedrības izpratni un patērētāju atbildību mazumtirdzniecības un patēriņa posmos;

22. aicina Komisiju veikt visas pārtikas ķēdes analīzi, lai noteiktu, kurās pārtikas nozarēs rodas visvairāk pārtikas atkritumu un kādi var būt risinājumi pārtikas atkritumu novēršanai;

23. aicina Komisiju arī izpētīt, cik liela daļa no kopējās pārtikas izšķērdēšanas notiek jau ražas novākšanas laikā; uzskata, ka, ja šī daļa ir būtiska, Komisijai ir jāierosina pieejas un pasākumi, lai palīdzētu lauksaimniekiem no tā izvairīties;

24. uzskata, ka kvalitātes prasības attiecībā uz izskatu (kas noteiktas ES vai valsts tiesību aktos vai iekšējos uzņēmumu noteikumos), īpaši tās, kas nosaka svaigu augļu un dārzeņu izmēru un formu, ir lielu un nevajadzīgu zudumu pamatā, un tas palielina izšķērdētās pārtikas daudzumu;

25. mudina publiskās iestādes, viesmīlības nozari, skolas, slimnīcas un pārtikas bankas savākt neizmantoto pārtiku, kas joprojām ir derīga cilvēku patēriņam, un izplatīt to trūcīgajiem, turklāt tas ir jāveic kā papildpasākums, neaizstājot pastāvošās sociālās aprūpes sistēmas;

26. uzskata, ka jaunu tehnoloģiju izstrādei, piemēram, inteliģentajiem ledusskapjiem un iepakošanai ar nanotehnoloģijām, var būt ievērojama nozīme pārtikas atkritumu daudzuma samazināšanā; mudina Komisiju pētniecības programmās īpašu uzmanību pievērst pārtikas atkritumu daudzuma samazināšanai;

27. aicina mazumtirgotājus uztvert nopietni savu pienākumu samazināt pārtikas atkritumu daudzumu, piemēram, vienkāršojot tirdzniecības standartu prasības; aicina Komisiju apkopot un publicēt politikas paraugprakses, kuru mērķis ir novērst pārtikas atkritumu rašanos ES mazumtirdzniecības nozarē, kā arī praktiskus risinājumus tādu pārtikas produktu izmantošanai vai izplatīšanai, kurus nevar pārdot parastajā sistēmā;

28. norāda, ka pārtikas atkritumu problēma ir jārisina attiecībā uz resursu efektīvu izmantošanu, un aicina Komisiju saskaņā ar pamatiniciatīvu „Resursu ziņā efektīva Eiropa” izstrādāt īpašas iniciatīvas attiecībā uz pārtikas atkritumiem;

29. šajā sakarā uzskata, ka ES iedzīvotājiem kopumā ir jāuzlabo zināšanas par pārtiku un uzturu;

30. norāda uz Parlamenta 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu par bioatkritumu apsaimniekošanu Eiropas Savienībā(3), jo īpaši tās 1.– 4. punktu, kur Parlaments mudināja Komisiju nākt klajā ar konkrētu tiesību akta priekšlikumu par bioatkritumu (no kuriem pārtikas atkritumi ir tikai viena daļa) pārstrādi;

31. norāda, ka īsti pārtikas atkritumi var būt nozīmīgs un ilgtspējīgs biomasas avots un ka tos var izmantot, lai aizstātu no importētas neilgtspējīgas koksnes ražoto bioenerģiju;

32. uzskata, ka bioatkritumu pārstrāde, kompostējot vai izmantojot biogāzes ražotnēs, ir daudz vēlamāka nekā to sadedzināšana, kura ir jānovērš un kura var būt pieņemama tikai tad, ja ir ievērota hierarhija un atkritumus citādi vairs nevar izmantot;

33. uzsver, ka pārtikas atkritumu iespējamā izmantošana enerģijas atgūšanai nedrīkst ietekmēt vai kavēt rīcību saistībā ar pārtikas atkritumu problēmas risināšanu kopumā;

34. aicina Komisiju nodrošināt, lai pārtikas efektivitātes jautājumam tiktu veltīta tikpat liela uzmanība un pieliktas tādas pašas pūles izpratnes palielināšanā, kā attiecībā uz energoefektivitāti, jo šie abi aspekti ir vienlīdz svarīgi videi un mūsu nākotnei;

35. aicina Komisiju izstrādāt ziņošanas prasības dalībvalstīm pārtikas atkritumu jomā un standartizēt metodiku pārtikas atkritumu daudzuma aprēķināšanai dalībvalstu līmenī, lai nodrošinātu datu salīdzināmību;

36. aicina Komisiju noteikt dalībvalstīm konkrētus mērķus attiecībā uz pārtikas atkritumu rašanās novēršanu, tos ietverot dalībvalstu mērķos samazināt atkritumu daudzumu, kas tiks izvirzīti līdz 2014. gadam, kā ieteikts 2008. gadā pieņemtajā Atkritumu pamatdirektīvā;

37. uzsver vajadzību ieviest nošķirtas bioatkritumu savākšanas sistēmas, lai šāda veida atkritumus varētu pārstrādāt un iespēju robežās izmantot lietderīgi, un aicina Komisiju izvērtēt iespēju sniegt dalībvalstīm ieteikumu par pārtikas atkritumu nošķirtu savākšanu mājsaimniecībās un/vai pārtikas pakalpojumu nozarē; ir jāizvērtē arī subsīdijas par nošķirtas savākšanas un pārstrādes infrastruktūras izveidošanu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

22.11.2011

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

38

0

15

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

János Áder, Elena Oana Antonescu, Pilar Ayuso, Paolo Bartolozzi, Martin Callanan, Chris Davies, Esther de Lange, Anne Delvaux, Edite Estrela, Jill Evans, Karl-Heinz Florenz, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Julie Girling, Françoise Grossetête, Cristina Gutiérrez-Cortines, Satu Hassi, Jolanta Emilia Hibner, Dan Jørgensen, Karin Kadenbach, Holger Krahmer, Jo Leinen, Corinne Lepage, Peter Liese, Kartika Tamara Liotard, Linda McAvan, Radvilė Morkūnaitė-Mikulėnienė, Miroslav Ouzký, Antonyia Parvanova, Mario Pirillo, Pavel Poc, Vittorio Prodi, Frédérique Ries, Anna Rosbach, Oreste Rossi, Dagmar Roth-Behrendt, Carl Schlyter, Richard Seeber, Theodoros Skylakakis, Bogusław Sonik, Salvatore Tatarella, Anja Weisgerber, Åsa Westlund, Glenis Willmott, Marina Yannakoudakis

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Miroslav Mikolášik, Alojz Peterle, Birgit Schnieber-Jastram, Renate Sommer, Bart Staes, Csaba Sándor Tabajdi, Michail Tremopoulos, Andrea Zanoni

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

 

(1)

Sagatavošanas pētījums par pārtikas atkritumiem ES 27 dalībvalstīs, Eiropas Komisija, Parīze, 2010. gads, 11. lpp.

(2)

Žurnāls „Vide eiropiešiem”, publicējis Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāts, Luksemburga, 2011. gads, 8. lpp.

(3)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0264.


Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejaS ATZINUMS (18.10.2011)

Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejai

par to, kā novērst pārtikas izšķērdēšanu — stratēģijas efektīvākas pārtikas ķēdes nodrošināšanai ES

(2011/2175(INI))

Atzinumu sagatavoja: Anna Maria Corazza Bildt

IEROSINĀJUMI

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver, ka pārtikas izšķērdēšana ir gan ekoloģiska un ētiska problēma, gan rada ekonomiskus un sociālus zaudējumus, un tā izraisa iekšējā tirgus problēmas gan uzņēmējiem, gan patērētājiem;

2.  uzsver — lai rastu risinājumus attiecībā uz pārtikas izšķērdēšanu, ir nepieciešama politiskā griba; mudina Komisiju visus Eiropas politiskās programmas aspektus, kuri attiecas uz pārtikas izšķērdēšanu, noteikt par prioritāriem; prasa Komisijai, apspriežoties ar dalībvalstīm, noteikt mērķus, lai samazinātu pārtikas izšķērdēšanu, un prasa dalībvalstīm un visām iesaistītajām pusēm veikt praktiskus pasākumus šo mērķu sasniegšanai;

3.  prasa Komisijai sadarboties ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju, lai noteiktu kopējas pamatnostādnes nolūkā samazināt pārtikas izšķērdēšanu pasaules mērogā;

4.  atgādina Komisijas pētījuma rezultātus (Consumer Empowerment in the EU - SEC(2011)0469), kas liecina, ka 18 % aptaujāto Eiropas iedzīvotāju neizprot marķējuma „ieteicams līdz” nozīmi; tādēļ prasa Komisijai un dalībvalstīm precizēt termiņa marķējumu („ieteicams līdz” un „izlietot līdz”) nozīmi, lai mazinātu neskaidrības patērētājiem par to, vai produkts ir lietojams uzturā, un publiski izplatīt precīzu informāciju, jo īpaši par to, ka minimālā derīguma termiņa apzīmējums „ieteicams līdz” ir saistīts ar kvalitāti, savukārt „izlietot līdz” ir saistīts ar produkta nekaitīgumu, tādējādi palīdzot patērētājiem izdarīt izvēli, kas pamatota ar informāciju;

5.  norāda, ka nesen pieņemtajā regulā par pārtikas produktu informāciju patērētājiem ir precizēts, ka pārtikas produkti ar marķējumu „izlietot līdz” pēc minētā termiņa beigām būtu jāuzskata par nedrošiem;

6.  aicina Komisiju, dalībvalstis un ieinteresētās personas veicināt informācijas un izglītības iniciatīvas pārtikas izšķērdēšanas novēršanai, kas veicinās patērētāju izpratni un palīdzēs izdarīt atbildīgu izvēli un veidos skaidrākus priekšstatus par pārtikas vērtību un par to, ka ir svarīgi aplūkot, pasmaržot, aptaustīt un nogaršot pārtikas produktu, lai noteiktu, vai tas ir ēdams, un tas jāsāk mācīt jau skolas vecumā; mudina arī veikt konkrētus pasākumus pārtikas izšķērdēšanas novēršanai skolu ēdnīcās, kā arī valsts pārvaldes iestāžu, valsts un privāto uzņēmumu un Eiropas iestāžu ēdnīcās;

7.  aicina Komisiju apsvērt iespējamās izmaiņas publiskā iepirkuma noteikumos, jo īpaši ēdināšanas pakalpojumu jomā, lai labāk ņemtu vērā pārtikas izšķērdēšanas problēmu;

8.  aicina visas ieinteresētās personas uzņemties lielāku kopīgu atbildību; mudina tās pastiprināt sadarbību, lai vairāk uzlabotu loģistiku, transportēšanu, krājumu pārvaldību un iepakošanu, tādējādi risinot pārtikas izšķērdēšanas problēmu visā piegādes ķēdē; prasa arī ieinteresētajām personām atzīt un skaidrot neatbilstīga izmēra/formas lauksaimniecības produktu uzturvērtību, lai samazinātu izmesto produktu apjomu;

9.  uzsver, ka ir svarīgi turpināt ieguldīt, lai ieviestu novatoriskas ražošanas tehnoloģijas un attiecīgi ieviestu efektīvus produktu iepakošanas un uzglabāšanas veidus;

10. aicina pārtikas rūpniecības uzņēmumus un citas ieinteresētās personas piedāvāt dažāda lieluma pārtikas iepakojumus, novērtēt, vai būtu izdevīgi vairāk piedāvāt lielus iepakojumus un vairāk ievērot vienas personas mājsaimniecības vajadzības, lai samazinātu pārtikas izšķērdēšanu un tādējādi arī patērētāju izraisīto oglekļa dioksīda emisijas ietekmi;

11. mudina mazumtirgotājus un vietējās varas iestādes izmantot iespēju ikdienā kontaktēties ar patērētājiem, lai viņiem darītu zināmus veidus, kā efektīvāk uzglabāt un izmantot pārtiku, un mudinātu patērētājus plānot savus pārtikas pirkumus (piemēram, sniedzot praktiskus padomus un organizējot izpratnes veicināšanas kampaņas); uzskata, ka atlaižu piedāvājumi būtu lielākā mērā jāpiemēro krājumu atlikumiem un bojātai pārtikai, kas ir droša derīguma termiņam tuvojoties beigām, piemēram, piedāvājot 50 % atlaidi 24 stundas pirms derīguma termiņa beigām;

12. aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm sniegt ieteikumus par dzesēšanas temperatūrām, ņemot vērā, ka ir pierādīts — neoptimālas un nepiemērotas temperatūras dēļ pārtika priekšlaicīgi kļūst nederīga ēšanai un tiek radīti atkritumi, no kuriem būtu iespējams izvairīties; uzsver, ka saskaņoti temperatūras līmeņi visā piegādes ķēdē uzlabotu produktu saglabāšanu un samazinātu pārtikas izšķērdēšanu attiecībā uz produktiem, ko transportē un pārdod ārpus valsts robežām;

13. mudina Komisiju publicēt lietotājdraudzīgu rokasgrāmatu par to, kā izmantot pārtiku, kurai tuvojas derīguma termiņa beigas, vienlaikus nodrošinot pārtikas nekaitīgumu pārtikas ziedojumos un dzīvnieku barībā, kā arī izmantot ieinteresēto personu labākās prakses pārtikas piegādes ķēdē, piemēram, lai ātrāk un efektīvāk nodrošinātu atbilstību starp piedāvājumu un pieprasījumu;

14. norāda — kā alternatīvu produktu izmešanai atkritumos ir lietderīgi attīstīt bioloģiski noārdāmu pārtikas produktu kompostēšanu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē dalībvalstu iniciatīvas piedāvāt iedzīvotājiem minētajam mērķim paredzētas kolektīvas vietas; prasa Komisijai veicināt minēto pasākumu, mudinot īstenot pieredzes un labākās prakses apmaiņu Eiropas līmenī;

15. prasa, lai dalībvalstis ievieš ekonomiskus stimulus ar mērķi ierobežot pārtikas izšķērdēšanu;

16. norāda, ka dalībvalstis var uzlabot savu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, lai uzlabotu pārtikas piegādes ķēdes efektivitāti; aicina Komisiju izpētīt saikni starp atkritumu apsaimniekošanas kvalitāti un pārtikas izšķērdēšanu, kā arī izvērtēt, kādus pasākumus iespējams veikt atkritumu apsaimniekošanas jomā, lai samazinātu pārtikas zudumus;

17. uzskata, ka ir iespējams samazināt pārtikas izšķērdēšanu, veicinot sadarbību starp patērētājiem, ražotājiem, izgatavotājiem, mazumtirgotājiem, sabiedriskās ēdināšanas pārstāvjiem, restorāniem, valsts pārvaldes iestādēm un NVO; mudina šim nolūkam izmantot internetu un jaunās tehnoloģijas;

18. aicina Komisiju, dalībvalstis un ieinteresētās personas apmainīties ar labāko praksi, apvienojot zināšanas no attiecīgajiem forumiem un platformām, piemēram, izmantojot ES mazumtirdzniecības nozares forumu par ilgtspējību, Eiropas apaļā galda sarunas par ilgtspējīgu pārtikas patēriņu un ražošanu, augsta līmeņa forumu par pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanu, dalībvalstu neoficiālo tīklu „Friends of Sustainable Food”, patēriņa preču forumu u.c.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

17.10.2011

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

32

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Cristian Silviu Buşoi, Lara Comi, Anna Maria Corazza Bildt, António Fernando Correia De Campos, Jürgen Creutzmann, Cornelis de Jong, Christian Engström, Evelyne Gebhardt, Malcolm Harbour, Iliana Ivanova, Sandra Kalniete, Hans-Peter Mayer, Gianni Pittella, Mitro Repo, Robert Rochefort, Heide Rühle, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein, Bernadette Vergnaud, Barbara Weiler

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Ashley Fox, Anna Hedh, María Irigoyen Pérez, Othmar Karas, Constance Le Grip, Emma McClarkin, Antonyia Parvanova, Konstantinos Poupakis, Olga Sehnalová, Kyriacos Triantaphyllides, Anja Weisgerber


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

23.11.2011

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

38

1

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

John Stuart Agnew, Liam Aylward, José Bové, Luis Manuel Capoulas Santos, Michel Dantin, Paolo De Castro, Albert Deß, Herbert Dorfmann, Robert Dušek, Iratxe García Pérez, Sergio Gutiérrez Prieto, Martin Häusling, Esther Herranz García, Peter Jahr, Elisabeth Jeggle, Jarosław Kalinowski, Elisabeth Köstinger, George Lyon, Gabriel Mato Adrover, Mairead McGuinness, James Nicholson, Rareş-Lucian Niculescu, Georgios Papastamkos, Marit Paulsen, Britta Reimers, Ulrike Rodust, Czesław Adam Siekierski, Sergio Paolo Francesco Silvestris, Alyn Smith, Marc Tarabella, Janusz Wojciechowski

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Luís Paulo Alves, Salvatore Caronna, Spyros Danellis, Giovanni La Via, Astrid Lulling, Hans-Peter Mayer, Maria do Céu Patrão Neves, Valdemar Tomaševski

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Anna Maria Corazza Bildt

Pēdējā atjaunošana - 2011. gada 7. decembra Juridisks paziņojums