ZIŅOJUMS par ES cilvēktiesību stratēģijas pārskatīšanu

19.11.2012 - (2012/2062(INI))

Ārlietu komiteja
Referents: Rui Tavares

Grozījumi

Procedūra : 2012/2062(INI)

Dokumenta lietošanas cikls sēdē

Dokumenta lietošanas cikls :

A7-0378/2012

Iesniegtie teksti :

A7-0378/2012

Debates :

PV 12/12/2012 - 11
CRE 12/12/2012 - 11

Balsojumi :

PV 13/12/2012 - 11.4
CRE 13/12/2012 - 11.4
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2012)0504

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
Attīstības komitejaS ATZINUMS
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par ES cilvēktiesību stratēģijas pārskatīšanu

(2012/2062(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 6., 8., 21., 33. un 36. pantu,

– ņemot vērā Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 12. decembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Cilvēktiesības un demokrātija — ES ārējās darbības svarīgākais elements. Ceļā uz efektīvāku pieeju” (COM(2011) 0886),

– ņemot vērā Komisijas 2001. gada 8. maija paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Eiropas Savienības loma cilvēktiesību ievērošanas un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs” (COM(2001)0252),

– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 20. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana Eiropas iedzīvotājiem — Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns” (COM(2010)0171),

– ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681),

– ņemot vērā Ārlietu padomes 3179. sanāksmē 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES stratēģiju par cilvēktiesībām un demokrātiju un ES rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju,

– ņemot vērā ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus,

– ņemot vērā 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā[1],

– ņemot vērā 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par kristiešu situāciju un reliģiskās pārliecības brīvību[2],

– ņemot vērā 2006. gada 14. februāra rezolūciju par cilvēktiesību un demokrātijas klauzulām Eiropas Savienības nolīgumos[3],

– ņemot vērā 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam[4],

– ņemot vērā tā 2012. gada 2. februāra ieteikumu Padomei par konsekventu politiku attiecībā uz režīmiem, pret kuriem ES piemēro ierobežojošus pasākumus, kad to vadītāji īsteno personīgās un komerciālās intereses ES teritorijā[5],

– ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesībām,

– ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un notiekošās sarunas par ES pievienošanos konvencijai,

– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu[6],

– ņemot vērā 2012. gada 13. jūnija ieteikumu Padomei par ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jomā[7],

– ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Eiropas Demokrātijas fondu[8], kas pieņemti tās 3130. sanāksmē 2011. gada 1. decembrī, un Deklarāciju par Eiropas Demokrātijas fonda izveidi[9], par kuru COREPER vienojās 2011. gada 15. decembrī,

– ņemot vērā 2012. gada 29. marta ieteikumu Padomei par Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) iespējamo izveides kārtību[10],

– ņemot vērā neseno Eiropas Demokrātijas fonda (EED) izveidi[11],

– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

– ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0378/2012),

A. tā kā ES pamatā ir cilvēktiesību ievērošanas princips un tās līgumos ir noteiktas juridiskas saistības visu ES un dalībvalstu politiku, kā arī visu starptautisko nolīgumu ar trešām valstīm centrā izvirzīt cilvēktiesības; tā kā pēc dialogiem starp ES, dalībvalstīm un trešām valstīm ir jāīsteno konkrēti pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt, ka minētās politikas centrā ir cilvēktiesības;

B. tā kā ES kā politikas satvaru šo saistību izpildes atbalstam ir izstrādājusi plašu instrumentu klāstu, tostarp cilvēktiesību pamatnostādnes, globāla mēroga finanšu instrumentu cilvēktiesību un demokrātijas atbalstam (Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR)), prasību, lai visi ārējie finanšu instrumenti, piemēram, Attīstības sadarbības instruments (ASI), Stabilitātes instruments (SI), Eiropas kaimiņattiecību instruments (EKI), Pirmspievienošanās palīdzības instruments (PPI) un Partnerības instruments (PI), to kompetences ietvaros veicinātu cilvēktiesību ievērošanu un demokrātiju, Eiropas Demokrātijas fonda (EED) izveidi un jauna ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jomā iecelšanu, Padomes deklarācijas un secinājumus, Augstās pārstāves paziņojumus, ES pasākumus, ES sankcijas smagu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos un pēdējā laikā — valsts cilvēktiesību stratēģijas;

C. tā kā ES un trešo valstu mainīgo līgumattiecību dēļ ES bija jāizstrādā plašs dažādu instrumentu klāsts, piemēram, Eiropas kaimiņattiecību politika (EKP), Kotonū nolīgums un dialogi un konsultācijas par cilvēktiesībām ar trešām valstīm, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu un demokrātiju, kā arī uzlabotu sadarbību starptautiskajās struktūrās saistībā ar apspriedēm par vispārējas intereses jautājumiem; tā kā EKP pārrauga apstiprināto saistību izpildi un Kotonū nolīgums paredz apspriešanos cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā; tā kā ES lomai vēlēšanu procesu atbalstīšanā un novērošanā arī ir ļoti liela ietekme uz cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanu un tiesiskuma stiprināšanu;

D. tā kā šo politikas programmu kumulatīvās ietekmes rezultātā ir radusies fragmentāra pieeja, kas nav nodrošinājusi dažādu ES ārējās darbības jomu, kā arī šo un citu politikas jomu savstarpējās saskaņotības un atbilstības principa pienācīgu ievērošanu; tā kā šādas pieejas dēļ šie atšķirīgie instrumenti ir kļuvuši par atsevišķiem elementiem un neveicina ne juridisko saistību izpildi, kas paredz cilvēktiesību klauzulu piemērošanas pārraudzību, ne ar to saistītā politiskā mērķa sasniegšanu, ir nepieciešams tos saskaņot un veidot sinerģiju starp tiem;

E. tā kā vairāki faktori rada šķēršļus efektīvai ES cilvēktiesību un demokrātijas politikas īstenošanai un tā kā 2011. gada decembra kopīgajā paziņojumā nebija efektīvi skatīti šādi faktori, piemēram, tas, ka nepastāv integrēta pieeja, kuras pamatā ir saikne starp visiem ES ārējiem instrumentiem un valstu prioritāro mērķu pienācīgu iekļaušanu, tādas visiem instrumentiem (tostarp uz ģeogrāfisko principu balstītām politikas jomām un stratēģijām) paredzētas salīdzinošā novērtējuma politikas trūkums, kuras ietvaros varētu izvērtēt un pārraudzīt cilvēktiesību un demokrātisko principu ievērošanu, pamatojoties uz konkrētiem, pārredzamiem, izmērāmiem, sasniedzamiem un laikā ierobežotiem rādītājiem, kā arī cilvēktiesību dialogu nepietiekamība, lai gan tie būtu jāiekļauj plašākā visaugstākā līmeņa politiskajā dialogā;

F. tā kā „arābu pavasara” notikumi un ar Austrumu partnerības valstīm gūtā pieredze gan attiecīgajā pārejas posmā, gan pirms tā ir apliecinājuši vajadzību pārveidot kaimiņattiecību politiku, lai piešķirtu augstāku prioritāti dialogam citā starpā ar NVO, cilvēktiesību aizstāvjiem, arodbiedrībām, plašsaziņas līdzekļiem, augstskolām, demokrātiskām politiskajām partijām un citiem pilsoniskās sabiedrības elementiem, un pamatbrīvību aizsardzībai, kas ir neaizvietojams demokratizācijas un pārejas procesu elements; šajā sakarā atzinīgi vērtē Eiropas Demokrātijas fonda (EED) izveidi kā konkrētu ES rīcību, reaģējot uz demokratizācijas problēmjautājumiem, kas gan sākotnēji neattiecās tikai uz ES kaimiņvalstīm;

G. tā kā šī atjaunotā politika būtu jāvērš uz ciešāku partnervalstu iesaistīšanu demokrātiskās reformās, mudinot ievērot pamattiesības, jo īpaši tādas pamattiesības kā vārda brīvības, reliģiskās pārliecības brīvības, apziņas brīvības, pulcēšanās un biedrošanās brīvības tiesības, balstoties uz principu „lielāks atbalsts lielākām reformām”, kā arī partnervalstu, ES un tās dalībvalstu savstarpējās atbildības principu;

H. tā kā pārskatīšanas procesa ietvaros ārējās darbības kontekstā Padome racionalizēja un veica izmaiņas ES politikā cilvēktiesību un demokrātijas jomā; tā kā šīs izmaiņas ir atspoguļotas Ārlietu padomes 2012. gada 25. jūnijā pieņemtajā ES stratēģijā par cilvēktiesībām un demokrātiju un tās papildina rīcības plāns, kurā ir skaidri noteikti konkrēti mērķi, laika grafiks, darbības pamatprincipi un pienākumu sadalījums; tā kā nolūkā uzlabot ES cilvēktiesību politikas pamanāmību, efektivitāti un saskaņotību un veicināt tās mērķu sasniegšanu, novērtējot pašreizējos cilvēktiesību instrumentus, konsultējoties ar dažādiem partneriem un iestādēm attiecīgajā jomā un pievēršot īpašu uzmanību būtiskiem jautājumiem, attiecībā uz kuriem ir nepieciešama tūlītēja rīcība, Padome iecēla īpašo pārstāvi cilvēktiesību jomā;

I. tā kā pašreizējā ekonomikas krīze, tās novērojamā ietekme uz Eiropas projekta noturību un globālā spēku samēra izmaiņas ir apliecinājušas, ka cēlie paziņojumi par cilvēktiesību jautājumiem ir nepietiekami, ja tos nepapildina principiāla cilvēktiesību politika, kuru īsteno ar elastīgu un konkrētu pasākumu palīdzību un kuras pamatā ir pienākums ievērot visu ES politikas jomu iekšējo un ārējo dimensiju saskaņotību un saskanību;

J. tā kā cilvēktiesību un demokrātijas veicināšana ir kopīga ES un dalībvalstu atbildība; tā kā progresu šajā jomā var panākt tikai tādā gadījumā, ja abas puses īsteno koordinētas un saskaņotas darbības; tā kā ekonomiskās un sociālās tiesības ir cilvēktiesību neatņemama sastāvdaļa jau no Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas brīža 1948. gadā;

K. tā kā tādēļ ES ir jāpalīdz īstenot šīs tiesības vismazāk attīstītajās valstīs un jaunattīstības valstīs, ar kurām tā paraksta starptautiskus nolīgumus, tostarp tirdzniecības nolīgumus;

L. tā kā attīstība tehnoloģiju jomā, jauni IKT rīki, izglītības līmeņa paaugstināšanās daudzos pasaules reģionos, vairāku jaunattīstības valstu kļūšana par reģionālajām lielvarām, jaunu daudzpusēju forumu, piemēram G-20, izveide un informētas un savstarpēji saistītas pasaules pilsoniskās sabiedrības rašanās kopumā norāda uz vajadzību nostiprināt spēkā esošo instrumentu darbības konsekvenci un saskaņotību atbilstīgi starptautiskajām tiesībām un pastiprināt sadarbību globālās pārvaldības kontekstā, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu, nepieļautu nesodāmību par cilvēktiesību pārkāpumiem un uzlabotu demokrātijas izredzes visā pasaulē;

M. tā kā brīva piekļuve internetam un telekomunikācijām sekmē brīvas un demokrātiskas diskusijas un var kļūt par ātrās brīdināšanas līdzekli par cilvēktiesību pārkāpumiem, un šajā sakarībā tai būtu jākļūst par ES ārējās darbības prioritāti attiecībā uz atbalstu demokrātijai un cilvēktiesību aizsardzību;

N. uzsver — lai panāktu reālus rezultātus, jaunās ES stratēģijas par cilvēktiesībām un demokrātiju galvenajās nostādnēs un elementos ir jābūt stingri ievērotai konsekvencei un paustai politiskajai gribai;

ES stratēģija cilvēktiesību un demokrātijas jomā

1. uzskata, ka stratēģiskās pārskatīšanas iniciatīvas mērķis ir reaģēt uz Parlamenta un citu ieinteresēto pušu konstatētajām svarīgākajām problēmām; atzinīgi vērtē visaptverošo un iekļaujošo pieeju, ko šajā jomā ir pieņēmusi Padome, un jo īpaši ES rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju kā konkrētu ES saistību un atbildības izpausmi, kuru papildina arī ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jomā iecelšana, ko Parlaments bija pieprasījis jau iepriekšējos ziņojumos;

2. vēlreiz apstiprina, ka Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā noteiktās vispārējās cilvēktiesības un brīvības attiecas uz visiem cilvēkiem neatkarīgi no apstākļiem, situācijas, reliģijas vai pārliecības, dzimuma, rasu vai etniskās piederības, vecuma, invaliditātes, seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes;

3. aicina ES pāriet no vārdiem uz darbiem un ātri un pārredzami īstenot apņemšanās;

4. uzsver, ka stratēģija un rīcības plāns ir ES cilvēktiesību politikas pamats, nevis griesti, un pieprasa ES iestādēm un dalībvalstīm pārredzamā un pārskatatbildīgā pieņemt stingru un saskaņotu pieeju cilvēktiesību pārkāpumiem visā pasaulē;

5. atzinīgi vērtē to, ka augstā pārstāve/priekšsēdētāja vietniece ir ierosinājusi veicināt sieviešu tiesības, bērnu tiesības un tiesiskumu (koncentrējoties uz tiesībām uz taisnīgu tiesu) kā trīs transversālos kampaņu tematus, un ir pārliecināts, ka šajā ziņā jaunajam ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jomā būs nozīmīga loma rīcības plāna īstenošanā;

6. stingri uzskata, ka Eiropas Savienības īpašā pārstāvja cilvēktiesību jomā amata izveidei būtu jāpastiprina cilvēktiesību politika visās ES ārējās politikas stratēģijās;

7. prasa nodrošināt pastāvīgu saziņu un sadarbību starp EP un ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jomā;

8. pauž Parlamenta kā vienīgās tieši ievēlētās ES iestādes vēlēšanos tikt cieši saistītam ar šo pārveidoto politikas satvaru un apņēmību turpināt īstenot savu nozīmīgo ietekmi ES politikas veidošanas demokrātiskās likumības uzlabošanā, ievērojot katras iestādes kompetenci atbilstīgi Līgumam;

9. atgādina par savu vēlmi pastiprināt iestāžu sadarbību, tostarp kontaktgrupā cilvēktiesību jomā, kopīgi strādājot Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD), Padomes un Komisijas attiecīgajiem dienestiem, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jomā, kā arī EP Cilvēktiesību apakškomitejai un Ārlietu komitejai, pilnvarojot šīs struktūras veikt turpmākus pasākumus pēc pārskatīšanas un rīcības plāna pieņemšanas;

10. uzstāj uz to, ka visām iestādēm šajā procesā ir jāapvieno savi centieni, un tādēļ aicina pieņemt kopīgu deklarāciju, kurā iestādes apņemtos ievērot vienotus pamatprincipus un strādāt kopīgu mērķu vārdā;

11. atzinīgi vērtē stratēģijas vērienīgumu; tomēr uzsver, ka ir jāuzlabo saskaņošana un jānodrošina lielāka skaidrība attiecībā uz procedūrām un uzdevumu sadalījumu starp ES un tās dalībvalstīm, lai lietderīgāk un efektīvāk īstenotu rīcības plānu;

Saskaņotība un sadarbība politikas jomās un starp ES un tās dalībvalstīm

12. uzsver vajadzību nodrošināt saskaņotību un saskanību visās politikas jomās kā svarīgu priekšnoteikumu efektīvai un uzticamai cilvēktiesību stratēģijai un pauž nožēlu par to, ka ES stratēģijā nav sniegta konkrēta atsauce uz šiem principiem; atgādina Komisijai par tās atkārtoti apliecināto apņemšanos, kas ir pausta tās 2001. gada paziņojumā un 2010. gada paziņojumā par Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānu (COM(2010)0171), veikt praktiskus pasākumus, lai nodrošinātu lielāku saskaņotību un konsekvenci starp tās ārējās un iekšējās politikas jomām; atgādina, ka 2001. gadā tika panākta vienošanās par pilnīgu Parlamenta iesaistīšanos un plašāku saskaņošanu šajā jomā; atgādina dalībvalstīm un ES iestādēm, ka pamattiesību ievērošana „sākas mājās” un ka tā nav uztverama kā pašsaprotama, bet ir pastāvīgi jāizvērtē un jāpilnveido, lai Savienība pasaules mērogā tiktu uzskatīta par uzticamu cilvēktiesību aizstāvi;

13. prasa nodrošināt efektīvāku koordināciju starp ES un tās dalībvalstīm, lai padarītu politikas virzienus un programmas cilvēktiesību, drošības un attīstības jomā konsekventākas un papildināmākas;

14. aicina Komisiju un EĀDD īstenot apņemšanos par „cilvēktiesībās balstītu pieeju” visā attīstības sadarbības procesā;

15. prasa ES saglabāt un īstenot pasaulē galveno lomu cilvēktiesību aizsardzībā, efektīvi, konsekventi un pārdomāti izmantojot visus pieejamos instrumentus cilvēktiesību sekmēšanai un aizsardzībai un mūsu efektīvo attīstības palīdzības politiku;

16. uzsver, ka liela nozīme ir attīstības politikas saskaņotībai, lai nodrošinātu, ka ES politika visās jomās ļauj plašāk panākt cilvēktiesību ievērošanu, vienlaikus raugoties, lai ES politikā netiktu pārkāptas nevienas cilvēktiesības;

17. uzsver, ka jaunajam ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jomā, veicot darbības ar mērķi pasaulē sekmēt cilvēktiesības, vienmēr ir jāņem vērā attīstības aspekts; šajā sakarībā sagaida, ka viņš šajā jautājumā cieši sadarbosies ar Parlamentu un tā attiecīgajām komitejām;

18. saistībā ar ANO Konvenciju par bērnu tiesībām un nepieciešamību nodrošināt konvencijā paredzēto tiesību vispilnīgāko iespējamo aizsardzību un novērst to vājināšanos aicina Komisiju un EĀDD sniegt īpašu atbalstu prioritāšu piešķiršanai abu dzimumu bērnu vajadzībām attiecībā uz īpašiem aizsardzības pasākumiem un aprūpi, pamatojoties uz šo konvenciju un Bērna tiesību deklarāciju;

19. stingri nosoda sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, kas ir pārkāpums pret sieviešu un meiteņu ķermeņa neaizskaramību, un mudina Komisiju un EĀDD vardarbības pret sievietēm apkarošanas stratēģijā īpaši pievērst uzmanību šādai kaitīgai tradicionālai praksei;

20. uzskata, ka ES tiks pieņemta kā uzticama cilvēktiesību un demokrātijas aizstāve tikai tādā gadījumā, ja tās politikas jomas saskanēs ar darbībām pašas ES teritorijā;

21. norāda, ka ir jānodrošina pietiekama stratēģijas redzamība, lai sabiedrības skatījumā vairotu tās likumīgumu, uzticamību un pārskatatbildību;

22. mudina Komisiju publicēt paziņojumu par rīcības plānu cilvēktiesību jomā, lai atbalstītu ES vērtības tieslietu un iekšlietu politikas jomu ārējā dimensijā, kā norādīts 2010. gada Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānā un saskaņā ar ES Rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju;

23. pieprasa, lai visi Komisijas ģenerāldirektorāti un Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) veiktu detalizētu Pamattiesību hartas tiesisko seku novērtējumu attiecībā uz ES ārpolitikas jomām, jo Harta attiecas uz visiem ES iestāžu veiktajiem pasākumiem; apņemas veikt šādus novērtējumus; mudina Parlamenta komitejas izmantot Reglamenta 36. pantā paredzēto noteikumu, kas tām sniedz iespēju pārbaudīt tiesību akta priekšlikumu (tostarp ar ārējiem finanšu instrumentiem saistītu priekšlikumu) atbilstību Cilvēktiesību hartai;

24. uzsver vajadzību uzlabot sadarbības un konsultāciju līmeni starp Padomes Pamattiesību darba grupu un Cilvēktiesību darba grupu; aicina iesaistīt šajā sadarbībā un konsultācijās ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jomā; aicina abas struktūras pilnībā izmantot Eiropas Padomes kompetenci un instrumentus un ANO īpašās procedūras, arī sagatavojot jaunas iniciatīvas, lai paustu un atbalstītu kopīgās vērtības un starptautiskos standartus;

25. atzinīgi vērtē uzlaboto politikas saskaņotību ar starptautiskajām un reģionālajām, piemēram, ANO un Eiropas Padomes pieņemtajām, konvencijām un mehānismiem; aicina regulāri iekļaut šos standartus valsts cilvēktiesību stratēģijās, kas kalpotu par atsauces dokumentiem politikas jomām, kuru pamatā ir ģeogrāfiskie un tematiskie principi, kā arī rīcības plāniem, stratēģijām un instrumentiem; uzskata, ka sadarbībā cilvēktiesību jomā, jo īpaši, izmantojot cilvēktiesību dialogus, kuri notiek starptautisko augstākā līmeņa sanāksmju laikā, būtu jāiesaista visi reģionālie partneri un organizācijas, un tā būtu jāpapildina ar konkrētiem paziņojumiem, kuri jāpieņem pēc sanāksmēm ar šiem partneriem, kā arī pēc sanāksmēm ar trešām valstīm, jo īpaši BRIC valstīm (Brazīliju, Krieviju, Indiju, Ķīnu) un citām jaunietekmes valstīm;

26. uzskata, ka Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstu iekļaušana Eiropas Padomes kaimiņattiecību politikā nodrošinās papildu instrumentus to tiesiskā regulējuma un paraugprakšu tuvināšanai cilvēktiesību jomā; norāda, ka nesen pieņemtā ES un Eiropas Padomes kopīgā programma demokrātisko reformu nostiprināšanai dienvidu kaimiņvalstīs ir piemērs Eiropas Padomes papildu kompetencei konstitucionālo, tiesisko un institucionālo reformu jomā;

27. aicina ES kompetentās iestādes pielikt pūles reliģiskās pārliecības vai ticības brīvības ievērošanas un aizsardzības uzlabošanā, risinot ar starptautiskiem cilvēktiesību standartiem saistītus jautājumus;

28. aicina attiecīgās Parlamenta komitejas, piemēram, Cilvēktiesību apakškomiteju, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju, pastiprināt sadarbību ar atbilstošajām Eiropas Padomes struktūrām un instrumentiem, lai sagatavotu strukturētus dialogus ar mērķi radīt efektīvu un praktisku sinerģiju starp šīm divām iestādēm un pilnībā izmantot šajā jomā pieejamās zināšanas;

Ceļā uz iekļaujošu un efektīvu pieeju

29. atzīst pārskata mērķi, proti, Savienības un trešo valstu attiecību centrā izvirzīt cilvēktiesību ievērošanu; uzskata, ka ir būtiski, lai Savienība attiecībās ar saviem partneriem īstenotu efektīvu pieeju, atbalstot vairākas galvenās prioritātes saistībā ar cilvēktiesībām, demokrātiju un tiesiskumu, un lai tā pastiprinātu centienus īstenot šo pieeju nolūkā panākt vēlamos un sasniedzamos rezultātus; norāda, ka cilvēktiesību jomā šajās nozīmīgākajās prioritātēs būtu jāiekļauj svarīgākās tiesības, piemēram, vārda, reliģiskās pārliecības, apziņas, pulcēšanās un biedrošanās brīvība;

30. ierosina, ka ES un tās dalībvalstīm būtu jānosaka cilvēktiesības, cīņa pret nāves sodu un centieni diskriminācijas izskaušanai pret sievietēm kā galvenās prioritātes jomās, kurās ES ir sasniegusi apbrīnojamus rezultātus un kurās tās pieredze ir pietiekami atbilstīga, lai ar to dalītos un varētu gūt faktiskus rezultātus;

31. atgādina, ka attīstība, demokrātija un tiesiskums ir priekšnoteikumi cilvēktiesību īstenošanai, tomēr neaizstāj tās, un ka tie mijiedarbojas un viens otru stiprina; aicina Eiropas Savienību atbalstīt demokrātisku un cilvēktiesībās balstītu ideālu veidošanu sabiedrībā, jo īpaši ar mērķi veicināt dzimumu līdztiesību un bērnu tiesības;

32. atzinīgi vērtē valstu cilvēktiesību stratēģiju (prasību par to izstrādi Parlaments izvirzīja jau samērā sen) būtisko nozīmi, kā arī faktu, ka šīs stratēģijas ir izstrādātas iekļaujošā procesā, kurā piedalījās ES delegācijas, pārstāvniecību vadītāji un Cilvēktiesību darba grupa; apgalvo, ka ir svarīgi organizēt plašas konsultācijas, jo īpaši ar vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, valstu parlamentu pārstāvjiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un citām ieinteresētajām pusēm, un uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt to aizsardzību, īstenojot pasākumus šajā sakarībā;

33. uzskata, ka konkrētai valstij noteiktas prioritātes, reālistiski mērķi un politiskās līdzsvarošanas veidi ir svarīgi, lai nodrošinātu efektīvāku ES darbību un izmērāmas sekmes; uzskata, ka valsts stratēģijas cilvēktiesību jomā būtu jāintegrē kopējā ārpolitikā un drošības politikā, kā arī ES tirdzniecības un attīstības politikā gan ģeogrāfiskās, gan tematiskās programmās, lai panāktu lielāku lietderīgumu, efektivitāti un saskanību;

34. prasa Komisijai visas trešām valstīm paredzētās palīdzības plānošanā un īstenošanā, kā arī stratēģijas dokumentos un daudzgadu indikatīvajās programmās iestrādāt šo valstu cilvēktiesību stratēģijas;

35. ierosina padarīt publiskas svarīgākās prioritātes valstu cilvēktiesību stratēģiju jomā, neapdraudot cilvēktiesību aizstāvju un pilsoniskās sabiedrības drošību attiecīgajās valstīs; uzsver, ka publiski pieejamas stratēģijas apliecinātu ES apņemšanos nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu trešās valstīs un sniegtu svarīgu atbalstu valstīm, kuras cenšas īstenot un aizsargāt cilvēktiesības; uzskata, ka būtu jānodrošina Parlamentam piekļuve valstu cilvēktiesību stratēģijām un visai ar tām saistītajai informācijai;

36. uzsver korporatīvās sociālās atbildības (KSA) lomu cilvēktiesību jomā, kā norādīts Komisijas 2011. gada 25.oktobra paziņojumā, kurā cita starpā ir ietverta atsauce uz ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipiem; uzsver, ka KSA ir jāiekļauj ES cilvēktiesību stratēģijās; atgādina, ka arī Eiropas un starptautiskajiem uzņēmumiem ir pienākumi un saistības, un atzinīgi vērtē to, ka ES ir atkārtoti apstiprinājusi KSA; mudina visus uzņēmumus īstenot savu korporatīvo atbildību, lai atbilstīgi ANO pamatprincipiem nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu; atzinīgi vērtē Komisijas gatavību izstrādāt cilvēktiesību norādes maziem un vidējiem uzņēmumiem; aicina dalībvalstis izstrādāt savus valsts plānus ANO pamatprincipu īstenošanai un prasa, lai partnervalstis ievērotu starptautiski atzītus KSA standartus, piemēram, ESAO pamatnostādnes starptautiskajiem uzņēmumiem un SDO trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz starptautiskajiem uzņēmumiem un sociālo politiku;

37. uzskata, ka stratēģija un to papildinošais rīcības plāns, kura termiņš ir trīs gadi, racionalizēs valstu prioritāros mērķus, cita starpā ietverot tematiskās ES vadlīnijas un attiecīgās vietējās stratēģijas, lai nodrošinātu saskaņotu regulējumu visai ES darbībai; aicina bez kavēšanās pabeigt visu valstu cilvēktiesību stratēģiju izstrādi, veikt to ātru īstenošanu un novērtēt paraugprakses; ir pārliecināts, ka šīs stratēģijas sniegs iespēju katru gadu veikt precīzu pamatnolīgumos iekļauto cilvēktiesību klauzulu izpildes novērtējumu;

38. ierosina ES valstu cilvēktiesību stratēģiju ietvaros vienoties par „obligātajiem jautājumiem”, kas dalībvalstīm un ES iestādēm kopā ar to trešo valstu partneriem ir jāizskata apmeklējumu un sanāksmju laikā, tostarp augstākajā politiskajā līmenī un augstākā līmeņa sanāksmēs;

39. prasa ES iestādēm un dalībvalstīm arī turpmāk mudināt trešās valstis iekļaut tiesību aktos noteikumu par sieviešu tiesībām un nodrošināt šo tiesību ievērošanu;

40. aicina ES kompetentās iestādes sadarboties ar reliģiskajiem pārstāvjiem un ticīgo organizācijām un atbalstīt tos, palīdzot nodrošināt reliģijas brīvību un risināt konfliktus;

41. atzinīgi vērtē Stratēģiskajā satvarā pausto apņemšanos ES un trešo valstu, tostarp stratēģisko partneru, attiecībās galveno uzmanību pievērst cilvēktiesībām; tādēļ aicina ES pieņemt ikgadējos Ārlietu padomes secinājumus par ES stratēģiskajiem partneriem, lai noteiktu konkrētu slieksni cilvēktiesību problēmu jomā, kuras ES dalībvalstīm un ES ierēdņiem būtu obligāti jāizvirza sarunās ar attiecīgajiem partneriem;

42. prasa vēl vairāk aizsargāt un atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus trešās valstīs, jo īpaši tos, kuri savas pārliecības dēļ saņem draudus vai dzīvo bailēs; sagaida elastīgākus un īpaši orientētus pasākumus, kurus varētu izmantot, lai aizsargātu cilvēktiesību aizstāvjus Eiropas Demokrātijas fonda (EED) ietvaros;

ES Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā

Cilvēktiesību klauzula

43. mudina Komisiju ierosināt tiesību aktu, kurā ES uzņēmumiem prasītu nodrošināt, lai to iepirkumi neatbalstītu konfliktu izraisītājus un neveicinātu cilvēktiesību pārkāpumus, proti, pārbaudot un revidējot derīgo izrakteņu piegādes ķēdes un publicējot konstatējumus; uzskata, ka obligāta pienācīga pārbaude, ko ES uzņēmumi veiktu saskaņā ar ESAO publicētajiem norādījumiem, aizsargātu ES uzņēmumu reputāciju un radītu saskaņotāku ES politiku cilvēktiesību un attīstības jomā, jo īpaši tādos apgabalos, kuros notiek konflikti;

44. ierosina augstajai pārstāvei šā mehānisma izstrādes ietvaros noteikt iespējamos riskus, kas varētu rasties, partnervalstij pārkāpjot starptautiskos cilvēktiesību standartus, un iekļaut klauzulā konkrētus „agrīnās brīdināšanas” sistēmas elementus, kā arī izveidot diferencētu regulējumu, kura pamatā ir konsultācijas, pasākumi un sekas un kurš līdzinās Kotonū nolīgumā paredzētajam regulējumam un saskaņā ar ES un Turkmenistānas partnerības un sadarbības nolīgumu izveidotajam uzraudzības mehānismam; norāda, ka šāda sistēma, kuras pamatā ir dialogs, palīdzētu apzināt un novērst situācijas pasliktināšanās gadījumus, kā arī atkārtotus un/vai regulārus cilvēktiesību pārkāpumus, kuri ir pretrunā starptautiskajām tiesībām, un nodrošinātu iespēju saistošā satvarā apspriest koriģējošus pasākumus; tādēļ aicina pārskatā izvērtēt arī cilvēktiesību dialogu un konsultāciju nozīmi, pilnvaras un mērķus, kas būtu jāpilnveido;

45. prasa pastāvīgi uzraudzīt migrantu cilvēktiesību aizsardzības nodrošināšanu uzņēmējvalstīs un pievērst šim jautājumam īpašu uzmanību;

46. atzinīgi vērtē Parlamenta izveidoto mehānismu situācijas uzraudzībai cilvēktiesību jomā, kas radīts, noslēdzot partnerības un sadarbības nolīgumu ar Turkmenistānu; ierosina arī saistībā ar citiem nolīgumiem regulāri paredzēt līdzīgus uzraudzības mehānismus;

47. uzsver Padomes 2009. gada lēmumu attiecināt cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu uz visiem nolīgumiem un nodrošināt saikni starp šiem nolīgumiem un brīvās tirdzniecības līgumiem, vajadzības gadījumā iekļaujot passerelle klauzulu; norāda uz ES Rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju sniegto atsauci par kritēriju izstrādi šā elementa piemērošanai; norāda, ka, paplašinot šīs cilvēktiesību klauzulas piemērošanas jomu, noteikti jāievieš skaidrs mehānisms tās īstenošanai iestāžu un politiskajā līmenī un ka tādēļ tā ir jāpapildina ar funkcionējošu izpildes mehānismu; uzstāj, ka visos Eiropas Savienības gan ar rūpnieciski attīstītajām, gan jaunattīstības valstīm noslēgtajos nolīgumos, tostarp nozaru nolīgumos un nolīgumos tirdzniecības un ieguldījumu jomā, ir jāietver izpildāmas un negrozāmas cilvēktiesību klauzulas; uzskata, ka ir svarīgi, lai visas partnervalstis, jo īpaši līdzīgi domājošās valstis un stratēģiskie partneri, ar kuriem ES apspriež nolīgumus, piekristu šīm saistībām;

48. norāda, ka Eiropas Parlaments nav iesaistīts lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz apspriežu sākšanu vai nolīguma apturēšanu; uzskata, ka tad, ja Parlaments pieņems ieteikumu par cilvēktiesību klauzulas un ilgtspējīgai attīstībai paredzētajā nodaļā minēto pasākumu piemērošanu, Komisijai būtu rūpīgi jāpārbauda, vai ir izpildīti šīs nodaļas nosacījumi. norāda — ja Komisija uzskata, ka minētie nosacījumi nav izpildīti, tai būtu jāiesniedz ziņojums atbildīgajai Parlamenta komitejai;

49. mudina augsto pārstāvi papildināt gada ziņojumu par ES rīcību cilvēktiesību un demokrātijas jomā pasaulē, iekļaujot tajā progresa ziņojumu, kurā izklāstīta ES Rīcības plāna cilvēktiesību un demokrātijas jomā īstenošanas virzība, lai ziņojumā būtu ietverta arī cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas piemērošana spēkā esošajos nolīgumos un atsevišķas analīzes par katru konsultāciju procesu un citiem atbilstošajiem Padomes, EĀDD un Komisijas ierosinātajiem pasākumiem, kā arī veikto darbību efektivitātes un saskaņotības analīze;

Cilvēktiesību ietekmes novērtējums

50. uzskata, ka ES Lisabonas līgumā un Hartā noteiktās saistības pilnībā var izpildīt, vienīgi sagatavojot cilvēktiesību ietekmes novērtējumu pirms jebkuru divpusējo vai daudzpusējo nolīgumu apspriešanas ar trešām valstīm;

51. norāda, ka šī sistemātiskā prakse ir vienīgais veids, kā nodrošināt saskaņotību starp primārajiem tiesību aktiem, ES ārējo darbību un trešās puses saistībām, kas noteiktas starptautiskajās konvencijās, tostarp Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR) un starptautiski atzītos standartos darba un vides jomā;

52. aicina nodrošināt, lai iepriekš minētajos ietekmes novērtējumos būtu iekļautas pilnīgi visas cilvēktiesības, tostarp arī tiesības tiešsaistē, kas būtu jāuzskata par nedalāmu kopumu;

53. norāda, ka šie novērtējumi jāveic neatkarīgi, pārredzami un līdzdalīgi, iesaistot kopienas, kuras varētu skart plānotais nolīgums;

54. aicina Komisiju un EĀDD pirms sarunu noslēguma izstrādāt noturīgu metodiku, kurā būtu nostiprināti līdztiesības un nediskriminācijas principi, lai novērstu jebkādu negatīvu ietekmi uz konkrētajiem iedzīvotājiem, un kurā paredzēti savstarpēji apstiprināti preventīvi vai koriģējoši pasākumi jebkādas negatīvas ietekmes gadījumā;

55. vērš īpašu uzmanību uz vajadzību veikt tādu projektu ietekmes novērtējumu, kuru īstenošana rada nopietnus Hartas noteikumu pārkāpumu draudus, piemēram, ar tiesu sistēmu, robežsardzes aģentūrām, policijas un drošības spēkiem saistītu projektu gadījumā, kurus plānots īstenot valstīs, ko pārvalda represīvi režīmi;

Salīdzinošā novērtējuma politika

56. uzsver, ka cilvēktiesību un demokrātijas mērķi rada vajadzību ieviest konkrētus, izmērāmus, sasniedzamus publiskus kritērijus, kuru mērķis ir pamatbrīvību, cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanas līmeņa novērtēšana; saistībā ar to uzskata, ka ES būtu vispusīgi jāizmanto attiecīgie ANO un Eiropas Padomes instrumenti, tostarp īstenojot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kas uzskatāma par šādu cilvēktiesību un demokrātijas kritēriju kataloga Eiropas Padomes dalībvalstīm būtisku elementu, un ka skaidri jānošķir politiskie secinājumi no juridiskajiem un tehniskajiem novērtējumiem;

57. ierosina EĀDD izstrādāt kvalitatīvu un kvantitatīvu rādītāju kopu un katrai valstij piemērotus publiskus salīdzinošus kritērijus, kas varētu būt par saskaņotu un konsekventu pamatu ikgadējai ES politikas jomu izvērtēšanai valsts cilvēktiesību stratēģiju un ar trešām valstīm īstenoto cilvēktiesību dialogu kontekstā; ierosina, lai šajos salīdzinošajos kritērijos arī ietvertu starptautisko tiesību aktu bēgļu jomā pamatus, lai aizsargātu bēgļu un pārvietotu personu tiesības;

Atjaunotā Eiropas kaimiņattiecību politika

58. atgādina politiskos secinājumus, kas gūti saistībā ar „arābu pavasari”, un ar Austrumu partnerības valstīm gūto pieredzi gan attiecīgajā pārejas posmā, gan pirms tā, tostarp vajadzību mainīt iepriekšējās politiskās programmas, kas bija vērstas galvenokārt uz attiecībām ar valsts iestādēm, un izveidot efektīvas partnerattiecības starp ES un partnervalstu valdībām un pilsoniskajām sabiedrībām; šajā sakarībā uzsver jaunizveidotā EDF būtisko lomu sākotnēji, taču ne vienīgi ES kaimiņvalstīs;

59. uzsver tādu programmu un atbalsta projektu izveides nozīmi, kas nodrošina saziņu starp pilsoniskajām sabiedrībām ES un trešās valstīs, un prasa Komisijai un EĀDD radīt spējas pilsoniskajai sabiedrībai piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā vietējā, reģionālā, valsts un starptautiskā līmenī, kam būtu jākļūst par galveno balstu ārējiem finanšu instrumentiem, kurus šobrīd pārskata;

60. atzinīgi vērtē to, ka Austrumu partnerības dialogu cilvēktiesību jomā papildina kopēji pilsoniskās sabiedrības semināri, un vēlreiz apstiprina, ka atbalstīs Austrumu partnerības Pilsoniskās sabiedrības forumu;

61. aicina Komisiju un EĀDD izmantot ES un Dienvidkorejas brīvās tirdzniecības nolīgumā izklāstīto institucionalizēto pilsoniskās sabiedrības konsultāciju mehānismu kā izejas punktu vēl iekļaujošāku visiem nolīgumiem paredzētu mehānismu izstrādei;

62. saprot, ka jaunās ES pieejas centrā ir sabiedrību nostiprināšana ar aktīvas valstu pārskatatbildības palīdzību, lai atbalstītu sabiedrību iespējas piedalīties publiskajos lēmumu pieņemšanas un demokrātiskās pārvaldības procesos;

63. atzinīgi vērtē tādas jaunās iniciatīvas kā, piemēram, Eiropas Demokrātijas fonds (EED) un Pilsoniskās sabiedrības instruments (PSI), kas ES uzlabo atbalsta pieejamību, jo īpaši pilsoniskās sabiedrības organizācijām, un var paātrināt stratēģiskāku un politiskāku ES pieeju demokratizācijai, sniedzot apstākļiem atbilstīgu, elastīgu un savlaicīgu atbalstu, lai partnervalstīs atvieglotu demokrātisko pāreju;

64. norāda — lai gan saistībā ar „arābu pavasari” tika gaidītas prodemokrātiskas pārmaiņas, daudzos gadījumos šie notikumi negatīvi ietekmēja reliģisko mazākumgrupu brīvības un tiesības; tādēļ asi nosoda visus pret kristiešu, ebreju, musulmaņu un citām reliģiskām kopienām vērstos vardarbības aktus, kā arī jebkādu diskrimināciju un neiecietību reliģijas vai ticības dēļ, kas vērsta pret ticīgiem cilvēkiem un cilvēkiem, kas atteikušies no savas reliģiskās piederības, kā arī neticīgajiem; saskaņā ar savām iepriekšējām rezolūcijām atkārtoti uzsver, ka tiesības uz domas, pārliecības un ticības brīvību ir pamattiesības;

65. uzsver, ka "arābu pavasara" notikumi ir atklājuši virkni trūkumu ES politikas virzienos attiecībā uz reģioniem, tostarp to jauniešu situāciju, kuri saskaras ar masveida bezdarbu un izredžu trūkumu savās valstīs; tomēr atzinīgi vērtē vēlmi pieņemt jaunu pieeju un pieprasa paātrināt pašreizējo projektu un apmaiņas programmu, jo īpaši saistībā ar Savienību Vidusjūrai, īstenošanas procesu;

66. uzsver nepieciešamību izveidot programmas vai paplašināt Eiropas programmu klāstu "arābu pavasarī" iesaistītajiem jauniešiem un nepieciešamību pēc pilsoniskajā sabiedrībā balstītām pārdomām par problēmu, jo ekonomisko un sociālo problēmu, ar ko saskaras šīs sabiedrības, neapzināšanās iemesliem un sekām;

67. ierosina izveidot apmaiņas programmas vai Eiropas programmas padarīt pieejamas trešo valstu jauniešiem;

68. uzsver, ka ciešā saikne ar pilsonisko sabiedrību gan valstīs, kuras skāra arābu pavasaris, gan Austrumu partnerības valstīs, ko cita starpā veicina apmaiņas programmas, prakse ES un tās dalībvalstu iestādēs, kā arī stipendijas studijām Eiropas augstskolās ir būtiskas, lai sekmētu šo valstu turpmāko attīstību un nostiprinātu demokrātiju;

69. norāda, ka iepriekš minētās pilsoniskajā sabiedrībā balstītās pārdomas varētu pastiprināt, izstrādājot Eiropas un arābu valstu jauniešu konvenciju vai Eiropas un Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstu/Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu jauniešu konvenciju, īpašu uzsvaru liekot uz cilvēktiesībām;

70. uzsver, ka sieviešu stāvoklis „arābu pavasara” valstīs bieži ir noteicošais kritērijs, kuru ņem vērā, lai novērtētu attīstību demokrātijas un cilvēktiesību jomā, un ka ES darbībās šajās valstīs būtiska vieta būtu jāierāda sieviešu tiesību nodrošināšanai; atgādina arī, ka demokrātija ietver sieviešu pilnīgu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē, kā noteikts starptautiskajos un reģionālajos instrumentos, piemēram, Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartai pievienotajā protokolā par sieviešu tiesībām Āfrikā;

71. uzsver valstu cilvēktiesību aizsardzības iestāžu un to sadarbības izšķirošo nozīmi dalībvalstīs un ES kaimiņvalstīs; mudina īstenot iniciatīvas, kas vērstas uz labas prakses nodošanu, dalībvalstu un ES kaimiņvalstu cilvēktiesību iestāžu sadarbības koordinēšanu un veicināšanu, piemēram, Austrumu partnerības valstu ombudu sadarbības programmu 2009.–2013. gadam, ko kopīgi izveidoja Polijas un Francijas ombudi, lai palielinātu Austrumu partnerības valstīs esošo ombudu biroju, valsts iestāžu un nevalstisko organizāciju spēju aizsargāt individuālās tiesības un veidot demokrātiskas un uz tiesiskumu balstītas valstis; uzsver, ka šādas iniciatīvas jāsaskaņo ar ES un ka ES iestādēm jāizmanto saistībā ar šādām iniciatīvām gūtā pieredze; uzsver nepieciešamību veicināt valstu cilvēktiesību iestāžu izveidi tajās ES kaimiņvalstīs, kuru tiesību sistēma neietver šādas struktūras;

72. pieprasa, lai augstā pārstāve un Komisija pārliecinoši īstenotu atjaunoto Eiropas kaimiņattiecību politiku, ar vienlīdzīgu uzmanību piemērojot „mazāk atbalsta par mazākiem sasniegumiem” un „lielāka atbalsta lielākām reformām” principus;

73. uzskata, ka valstīm, kuras ir skaidri novērtētas kā tādas, kurās nenotiek progress padziļinātas demokrātijas un nostiprinātu institucionālo un sociālo pārmaiņu jomā, tostarp attiecībā uz tiesiskumu, būtu jāsaņem mazāks Savienības atbalsts, neskarot atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai šajās valstīs, saskaņā ar šīs politikas mērķiem, jo īpaši tad, ja tās pārkāpj noteiktus pamatprincipus, tostarp runas, reliģijas vai ticības brīvību, dzimumu līdztiesību, apziņas, pulcēšanās un biedrošanās brīvību;

74. pauž bažas par agrākās attieksmes saglabāšanos, kuras ietvaros pārmērīgu politisko atzinību saņēma tādi partnervalstu valdību veiktie pasākumi, kas neveicināja tiešu mērķu sasniegšanu;

75. atzinīgi vērtē iniciatīvu par uz cilvēktiesībām balstītas pieejas ieviešanu attīstības politikas jomā un norāda, ka šādas pieejas pamatā būtu jābūt cilvēktiesību nedalāmībai, turklāt ir pārliecināts, ka sadarbības mērķu centrā būtu jābūt cilvēkiem un cilvēku labklājībai, nevis valdībām; uzsver, ka politikas saskaņotība attīstības jomā šajā kontekstā būtu jāuzskata par faktoru kas veicina cilvēktiesību mērķu pilnīgu īstenošanu, lai dažādas ES politikas jomas šajā ziņā neradītu savstarpēji negatīvu ietekmi;

76. atzinīgi vērtē jauno iniciatīvu „ES palīdzības brīvprātīgie”, kas 2014.–2020. gadā apmēram 10 000 Eiropas iedzīvotāju radīs iespēju piedalīties humānās palīdzības operācijās visā pasaulē, kur vien ir vajadzīgs neatliekams atbalsts, un parādīt Eiropas solidaritāti, sniedzot praktisku palīdzību kopienām, kuras cietušas dabas vai cilvēka izraisītās katastrofās;

Kopīga iestāžu atbildība

77. uzskata, ka stratēģija un rīcības plāns ir īpaši svarīgi, jo atspoguļo augstās pārstāves, Padomes, Komisijas un dalībvalstu atbalstītas kopīgas saistības; atzinīgi vērtē Parlamenta vadošās nozīmes atzīšanu cilvēktiesību un demokrātijas atbalstīšanā; sagaida, ka Parlaments tiks pienācīgi iesaistīts rīcības plāna īstenošanas posmā, tostarp viedokļu apmaiņā kontaktgrupā cilvēktiesību jomā, kurā kopīgi strādās EĀDD, attiecīgie Padomes un Komisijas dienesti, ES īpašais pārstāvis cilvēktiesību jomā, kā arī EP Cilvēktiesību apakškomiteja un Ārlietu komiteja;

78. iesaka Parlamentam attīstīt dinamiskākas attiecības ar ES delegācijām uz regulāras saziņas un informācijas apmaiņas pamata, izmantojot progresa ziņojumus, kuros atspoguļots „pārmaiņu plāns” cilvēktiesību un demokrātijas jomā, kā arī rīcības plānā noteiktie mērķi un pamatprincipi;

79. apņemas nodrošināt sistemātiskāku ar cilvēktiesībām saistītu rezolūciju un atsevišķu cilvēktiesību lietu kontroli, īstenojot pārraudzības mehānismu un izmantojot nesen izveidotās Cilvēktiesību rīcības grupas atbalstu, un iesaka pastiprināt sadarbību starp Cilvēktiesību apakškomiteju, Budžeta komiteju, Budžeta kontroles komiteju un citām attiecīgajām EP komitejām, kā arī ar Revīzijas palātu, lai nodrošinātu stratēģiskā pārskata mērķiem pienācīgu Savienības finanšu atbalstu;

80. ierosina Parlamentam uzlabot savas ar cilvēktiesību jautājumiem saistītās procedūras un paātrināt savus pūliņus cilvēktiesību pilnīgai iekļaušanai visās savās struktūrās un procesos, lai cilvēktiesībām un demokrātijai nodrošinātu galveno vietu visās Parlamenta darbībās un stratēģijās, tostarp pārskatot vadlīnijas parlamentu sadarbības delegācijām cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanas jomā;

81. uzskata, ka visu Parlamenta pastāvīgo delegāciju un attiecīgo komiteju sastāvā būtu jābūt deputātam, kurš ir izraudzīts tās priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieku vidū un kuram ir noteikts īpašs pienākums pārraudzīt attiecīgā reģiona, valsts vai tematiskās jomas cilvēktiesību situāciju, un ieceltajām personām regulāri būtu jāsniedz informācija Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejai;

82. ierosina ES delegācijām, kas dodas misijā uz valsti, kurā stāvoklis cilvēktiesību jomā ir satraucošs, būtu jāiekļauj deputāti, kuriem ir noteikts īpašs pienākums izskatīt attiecīgā reģiona vai valsts cilvēktiesību jautājumus, un šiem deputātiem būtu jāsniedz informācija Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejai;

83. aicina uzlabot sadarbību cilvēktiesību jautājumos ar dalībvalstu parlamentiem;

84. uzsver vajadzību uzlabot plenārsēžu debašu modeli gadījumos, kad tiek izskatīti cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma principu pārkāpumi, lai nodrošinātu biežākas debates ar plašāku deputātu līdzdalību, strukturētas apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību projektu izstrādes posmā, aktīvāku reakciju uz cilvēktiesību pārkāpumiem un citiem neparedzētiem notikumiem, un uzsver nepieciešamību nodrošināt labāku turpinājumu iepriekšējām debatēm un rezolūcijām;

85. uzsver, ka EP un citām ES iestādēm pilnvērtīgāk jāizmanto Saharova balvas laureātu tīkla iespējas;

86. ierosina, lai Parlaments, sadarbojoties ar dalībvalstu parlamentiem, rīkotu ikgadēju, cilvēktiesību aizstāvjiem veltītu pasākumu, kurā piedalītos cilvēktiesību aizstāvji no visām pasaules valstīm, tādējādi radot Parlamentam iespēju katru gadu paust atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem pasaulē un palīdzēt aizstāvēt viņu tiesības izteikties un īstenot savas tiesības savās valstīs;

87. aicina konkrēti piemērot LES 36. pantu, lai nodrošinātu, ka Parlamenta viedoklis tiek pienācīgi ņemts vērā saistībā ar rezolūcijām veikto turpmāko pasākumu uzraudzībā, un šajā sakarībā ierosina īstenot stingrāku dialogu;

88. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Padomei.

[1] Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0126.
[2] Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0021.
[3] OV C 290 E, 29.11.2006., 107. lpp.
[4] Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0334.
[5] Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0018.
[6] OV L 303, 14.12.2007., 1. lpp.
[7] Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0250.
[8] Padomes dokuments 17944/11.
[9] Padomes dokuments 18764/11.
[10] Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0113.
[11] Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0061.

Attīstības komitejaS ATZINUMS (9.10.2012)

Ārlietu komitejai

par ES cilvēktiesību stratēģijas pārskatīšanu
(2012/2062(INI))

Atzinumu sagatavoja: Alf Svensson

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. vēlreiz apstiprina, ka Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā noteiktās vispārējās cilvēktiesības un brīvības attiecas uz visiem cilvēkiem neatkarīgi no apstākļiem, situācijas, reliģijas vai pārliecības, dzimuma, rasu vai etniskās piederības, vecuma, invaliditātes, seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes;

2. aicina Komisiju un EĀDD īstenot apņemšanos par „cilvēktiesībās balstītu pieeju” visā attīstības sadarbības procesā;

3. mudina Eiropas Savienību saglabāt un īstenot pasaulē galveno lomu cilvēktiesību aizsardzībā, efektīvi, konsekventi un pārdomāti izmantojot visus pieejamos instrumentus cilvēktiesību sekmēšanai un aizsardzībai un mūsu efektīvo attīstības palīdzības politiku;

4. uzsver, ka liela nozīme ir attīstības politikas saskaņotībai, lai nodrošinātu, ka ES politika visās jomās ļauj plašāk panākt cilvēktiesību ievērošanu, vienlaikus raugoties, lai ES politikā netiktu pārkāptas nevienas cilvēktiesības;

5. prasa Komisijai visas trešām valstīm paredzētās palīdzības plānošanā un īstenošanā, kā arī stratēģijas dokumentos un daudzgadu indikatīvajās programmās iestrādāt šo valstu cilvēktiesību stratēģijas;

6. prasa ES valsts atbalsta piešķiršanas noteikumos iekļaut cilvēktiesību situācijas novērtējumu, jo īpaši saistībā ar budžeta atbalstu;

7. prasa vēl vairāk aizsargāt un atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus trešās valstīs, jo īpaši tos, kuri savas pārliecības dēļ saņem draudus vai dzīvo bailēs; sagaida elastīgākus un īpaši orientētus pasākumus, kurus varētu izmantot, lai aizsargātu cilvēktiesību aizstāvjus Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) ietvaros;

8. atgādina, ka attīstība, demokrātija un tiesiskums ir nepieciešami cilvēktiesību īstenošanai, tomēr neaizstāj tās, un ka tie mijiedarbojas un viens otru stiprina; aicina Eiropas Savienību atbalstīt demokrātisku un cilvēktiesībās balstītu ideālu veidošanu sabiedrībā, jo īpaši ar mērķi veicināt dzimumu līdztiesību un bērnu tiesības;

9. uzstāj, ka visos Eiropas Savienības ar trešām valstīm noslēgtajos nolīgumos ir jāietver izpildāmas un negrozāmas cilvēktiesību klauzulas;

10. uzsver, ka jaunajam ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jomā, veicot darbības ar mērķi pasaulē sekmēt cilvēktiesības, vienmēr ir jāņem vērā attīstības aspekts; attiecībā uz to sagaida, ka viņš šajā jautājumā cieši sadarbosies ar Parlamentu un tā attiecīgajām komitejām;

11. saistībā ar ANO Konvenciju par bērnu tiesībām un nepieciešamību nodrošināt tajā paredzēto tiesību vispilnīgāko aizsardzību un novērst to vājināšanos aicina Komisiju un EĀDD sniegt īpašu atbalstu abu dzimumu bērnu vajadzību prioritarizēšanai attiecībā uz īpašiem aizsardzības pasākumiem un aprūpi, pamatojoties uz šo konvenciju un Bērna tiesību deklarāciju;

12. kategoriski nosoda sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, kas ir pārkāpums pret sieviešu un meiteņu ķermeņa neaizskaramību, un mudina Komisiju un EĀDD vardarbības pret sievietēm apkarošanas stratēģijā īpaši pievērst uzmanību šādai kaitīgai tradicionālai praksei.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	9.10.2012
Galīgais balsojums	+: –: 0:	22 0 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Thijs Berman, Ricardo Cortés Lastra, Corina Creţu, Leonidas Donskis, Catherine Grèze, Eva Joly, Filip Kaczmarek, Miguel Angel Martínez Martínez, Gay Mitchell, Norbert Neuser, Bill Newton Dunn, Maurice Ponga, Jean Roatta, Michèle Striffler, Alf Svensson, Eleni Theocharous, Patrice Tirolien, Ivo Vajgl, Anna Záborská, Iva Zanicchi
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Cristian Dan Preda, Patrizia Toia

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	6.11.2012
Galīgais balsojums	+: –: 0:	59 0 4
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Pino Arlacchi, Franziska Katharina Brantner, Frieda Brepoels, Elmar Brok, Tarja Cronberg, Mário David, Marietta Giannakou, Ana Gomes, Takis Hadjigeorgiou, Anna Ibrisagic, Liisa Jaakonsaari, Jelko Kacin, Tunne Kelam, Evgeni Kirilov, Maria Eleni Koppa, Andrey Kovatchev, Eduard Kukan, Vytautas Landsbergis, Ryszard Antoni Legutko, Sabine Lösing, Ulrike Lunacek, Mario Mauro, Francisco José Millán Mon, Alexander Mirsky, María Muñiz De Urquiza, Annemie Neyts-Uyttebroeck, Norica Nicolai, Justas Vincas Paleckis, Pier Antonio Panzeri, Ioan Mircea Paşcu, Alojz Peterle, Bernd Posselt, Hans-Gert Pöttering, Cristian Dan Preda, Fiorello Provera, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Nikolaos Salavrakos, Jacek Saryusz-Wolski, György Schöpflin, Marek Siwiec, Laurence J.A.J. Stassen, Charles Tannock, Inese Vaidere, Geoffrey Van Orden, Sir Graham Watson, Boris Zala, Karim Zéribi
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Laima Liucija Andrikienė, Marije Cornelissen, Véronique De Keyser, Metin Kazak, Norbert Neuser, Marietje Schaake, Alf Svensson, László Tőkés, Ivo Vajgl, Alejo Vidal-Quadras
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Leonidas Donskis, Jolanta Emilia Hibner, Karin Kadenbach, Rui Tavares, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein, Peter Šťastný

Juridisks paziņojums - Privātuma politika