Procedūra : 2013/2103(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0071/2014

Iesniegtie teksti :

A7-0071/2014

Debates :

PV 24/02/2014 - 25
CRE 24/02/2014 - 25

Balsojumi :

PV 26/02/2014 - 9.15

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2014)0162

ZIŅOJUMS     
PDF 270kWORD 179k
2014. gada 4. februāra
PE 519.748v03-00 A7-0071/2014

par seksuālo izmantošanu un prostitūciju un tās ietekmi uz dzimumu līdztiesību

(2013/2103(INI))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja

Referente: Mary Honeyball

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 MAZĀKUMA VIEDOKLIS
 MAZĀKUMA VIEDOKLIS
  Attīstības komitejaS ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par seksuālo izmantošanu un prostitūciju un tās ietekmi uz dzimumu līdztiesību

(2013/2103(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 4. un 5. pantu,

–   ņemot vērā ANO 1949. gada Konvenciju par cīņu ar cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses,

–   ņemot vērā 6. pantu 1979. gada Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kuras mērķis ir visas sieviešu tirdzniecības un sieviešu prostitūcijas ekspluatēšanas novēršana,

–   ņemot vērā ANO 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām,

–   ņemot vērā ANO 1993. gada Deklarācijas par vardarbības pret sievietēm izskaušanu 2. pantu, kurā noteikts, ka vardarbība pret sievieti ir arī šādas darbības: „fiziska, seksuāla un psiholoģiska vardarbība sabiedrībā, tostarp izvarošana, seksuāla izmantošana, seksuāla uzmākšanās un iebiedēšana darbā, izglītības iestādē vai citur, sieviešu tirdzniecība un piespiedu prostitūcija”,

–   ņemot vērā 2000. gada Palermo Protokolu par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to; šis protokols papildina ANO Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību un ir pievienots tai,

–   ņemot vērā 1995. gada rīcības platformas D.3 stratēģisko mērķi un Pekinas deklarāciju,

–   ņemot vērā ILO Konvenciju Nr. 29 par piespiedu darbu, kuras 2. pantā ir definēts piespiedu darbs,

–   ņemot vērā Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) Briseles deklarāciju (11) par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu, kas aicina pieņemt visaptverošu, daudznozaru un efektīvi koordinētu politiku, kurā iesaistīti visu attiecīgo jomu dalībnieki,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes ieteikumus šajā jomā, piemēram, 2000. gada Ieteikumu Nr. R 11 par cilvēku tirdzniecību seksuālas izmantošanas nolūkā, 2002. gada Ieteikumu Nr. R 5 par sieviešu aizsardzību pret vardarbību un 2002. gada Ieteikumu Nr. 1545 par kampaņu pret sieviešu tirdzniecību,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas ieteikuma priekšlikumu „Nozieguma statusa piemērošana seksuālo pakalpojumu pirkšanai, lai apkarotu cilvēku tirdzniecību seksuālās izmantošanas nolūkā”, dok. Nr. 12920, 2012. gada 26. aprīlis,

–   ņemot vērā 2000. gada EDSO Vīnes ministru Lēmumu Nr. 1(12), ar ko atbalsta EDSO pasākumus un EDSO rīcības plānu cīņai pret cilvēku tirdzniecību (2003. gada Lēmums Nr. 557),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. un 13. pantu,

–   ņemot vērā Padomes 2002. gada 19. jūlija Pamatlēmumu 2002/629/TI par cilvēku tirdzniecības apkarošanu,

–   ņemot vērā Padomes 2011. gada 5. aprīļa Pamatlēmumu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, ar ko aizstāj Padomes 2002. gada 19. jūlija Pamatlēmumu 2002/629/TI,

–   ņemot vērā Padomes rezolūciju par iniciatīvām, kuru mērķis ir apkarot cilvēku, jo īpaši sieviešu, tirdzniecību(1),

–   ņemot vērā ES stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai,

–   ņemot vērā 1995. gada 15. jūnija rezolūciju par Pekinā notikušo Ceturto pasaules sieviešu konferenci „Rīcība vienlīdzībai, attīstībai un mieram”(2),

–   ņemot vērā 1997. gada 24. aprīļa rezolūciju par Komisijas paziņojumu par prettiesisku un kaitīgu saturu internetā(3),

–   ņemot vērā 1997. gada 16. septembra rezolūciju par nepieciešamību veikt Eiropas Savienības mēroga kampaņu, lai nepieļautu vardarbību pret sievietēm(4),

–   ņemot vērā 1997. gada 24. oktobra rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu par nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību audiovizuālajos un informācijas pakalpojumos(5),

–   ņemot vērā 1997. gada 6. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par bērnu seksa tūrisma apkarošanu un attiecībā uz atgādni par Eiropas Savienības ieguldījumu seksuālas vardarbības pret bērniem un bērnu seksuālas izmantošanas novēršanā(6),

–   ņemot vērā 1997. gada 16. decembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par sieviešu tirdzniecību seksuālas izmantošanās nolūkā(7),

–   ņemot vērā 1998. gada 13. maija rezolūciju par Padomes ieteikumu attiecībā uz nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību audiovizuālajos un informācijas pakalpojumos(8),

–   ņemot vērā 1998. gada 17. decembra rezolūciju par cilvēktiesību ievērošanu Eiropas Savienībā(9),

–   ņemot vērā 1999. gada 10. februāra rezolūciju par to aizsardzības veidu saskaņošanu, kas saistīti ar bēgļa statusu Eiropas Savienībā(10),

–   ņemot vērā 2000. gada 30. marta rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par tādu pasākumu īstenošanu, kuru mērķis ir apkarot bērnu seksa tūrismu(11),

–   ņemot vērā 2000. gada 11. aprīļa rezolūciju par Austrijas Republikas iniciatīvu ar mērķi pieņemt Padomes lēmumu par bērnu pornogrāfijas apkarošanu internetā(12),

–   ņemot vērā 2000. gada 18. maija rezolūciju par pasākumiem, kas veikti saistībā ar Pekinas rīcības platformu(13),

–   ņemot vērā 2000. gada 19. maija rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par tematu „Par turpmākajiem pasākumiem cīņā pret sieviešu tirdzniecību”(14),

–   ņemot vērā 2000. gada 15. jūnija rezolūciju par Komisijas paziņojumu par noziegumos cietušajiem Eiropas Savienībā: standarti un pasākumi(15),

–   ņemot vērā 2001. gada 12. jūnija rezolūciju par priekšlikumu Padomes pamatlēmumam par cilvēku tirdzniecības apkarošanu(16),

–   ņemot vērā 2006. gada 17. janvāra rezolūciju par sieviešu un bērnu, kas ir neaizsargāti pret seksuālo izmantošanu, tirdzniecības apkarošanas stratēģijām(17),

–   ņemot vērā 2006. gada 2. februāra rezolūciju par pašreizējo situāciju, apkarojot vardarbību pret sievietēm, un par turpmāko rīcību(18),

–   ņemot vērā 2006. gada 15. marta rezolūciju par piespiedu prostitūciju starptautisku sporta pasākumu norises laikā(19),

–   ņemot vērā 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu(20),

–   ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(21),

–   ņemot vērā 2013. gada 6. februāra rezolūciju par ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesiju: visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana(22),

–   ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas(23),

–   ņemot vērā Eiropas Sieviešu lobija informatīvo kampaņu „Nav paredzēts pārdošanai”,

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0071/2014),

A. tā kā prostitūcija un piespiedu prostitūcija ir pasaules mēroga parādība, kura dzimumus skar atšķirīgi un kurā ir iesaistīti aptuveni 40–42 miljoni cilvēku, un ar to galvenokārt nodarbojas sievietes un nepilngadīgas meitenes, bet to izmanto gandrīz tikai vīrieši, un tā kā tāpēc prostitūcija gan rada un palielina dzimumu nevienlīdzību, gan ir tās sekas;

B.  tā kā prostitūcija ir verdzības forma, kas ir pretrunā cilvēka cieņai un pamattiesībām;

C. tā kā cilvēku, jo īpašu sieviešu un bērnu, tirdzniecība seksuālas un citādas izmantošanas nolūkā ir viens no vissmagākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā organizētās noziedzības pieauguma un cilvēku tirdzniecības ienesīguma dēļ cilvēku tirdzniecība pasaulē palielinās;

D. tā kā darbs ir viens no galvenajiem veidiem, kā cilvēkam īstenot savu potenciālu, tādējādi sekmējot kopējo labklājību;

E.  tā kā prostitūcija un piespiedu prostitūcija ir nesaraujami saistīta ar dzimumu nevienlīdzību sabiedrībā un ietekmē sieviešu un vīriešu statusu sabiedrībā un izpratni par viņu savstarpējām attiecībām un seksualitāti;

F.  tā kā seksuālo un reproduktīvo veselību veicina veselīga pieeja seksualitātei, kuras pamatā ir savstarpēja cieņa;

G. tā kā 2011. gada 5. aprīļa Direktīvā 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību ir paredzēti stingri noteikumi par cietušajiem;

H. tā kā ikviena politika prostitūcijas jomā ietekmē dzimumu līdztiesības īstenošanu, izpratni par dzimuma jautājumiem un veido sabiedrības, tostarp jauniešu, viedokļus un normas;

I.   tā kā prostitūcija darbojas kā uzņēmējdarbības nozare un rada tirgu ar dažādiem savstarpēji saistītiem dalībniekiem, kur suteneri rēķina un rīkojas, lai saglabātu vai paplašinātu savus tirgus un palielinātu peļņu, un tā kā seksuālo pakalpojumu pircējiem ir būtiska nozīme, jo viņi uztur pieprasījumu šajā tirgū;

J.   tā kā saskaņā ar PVO seksuālajai veselībai „ir nepieciešama pozitīva un cieņpilna attieksme pret seksualitāti un seksuālajām attiecībām, kā arī iespēja gūt patīkamu un drošu seksuālo pieredzi bez piespiešanas, diskriminācijas un vardarbības”;

K. tā kā prostitūcija nonivelē visus intīmus aktus līdz to vērtībai naudā un padara cilvēku par preci vai objektu, ko izmanto klients;

L.  tā kā ar prostitūciju galvenokārt nodarbojas personas no neaizsargātām grupām;

M. tā kā sutenerisms ir cieši saistīts ar organizēto noziedzību;

N. tā kā prostitūcijas ēnā zeļ organizētā noziedzība, cilvēku tirdzniecība, ārkārtīgi vardarbīgi noziegumi un korupcija un tā kā jebkāda legalizācija galvenokārt ir izdevīga suteneriem, kuri var pārtapt par „uzņēmējiem”;

O. tā kā dažādi pētījumi skaidri apliecina, ka puse pircēju turpina pirkt seksuālos pakalpojumus, pat ja ir skaidri redzams, ka attiecīgās personas, kas nodarbojas ar prostitūciju, ir jaunākas par 18 gadiem;

P.  tā kā prostitūcijas tirgi palielina sieviešu un bērnu tirdzniecību un pastiprina pret viņiem vērstu vardarbību, jo īpaši valstīs, kur seksa industrija ir legāla(24);

Q. tā kā prostitūcija un sieviešu un nepilngadīgu meiteņu tirdzniecība ir saistītas, jo pieprasījums pēc sievietēm prostitūcijā ir nemainīgs neatkarīgi no tā, vai viņas ir tirgotas vai ne; tā kā cilvēku tirdzniecība ir līdzeklis sieviešu un nepilngadīgu meiteņu piegādei prostitūcijas tirgos;

R.  tā kā ES dati liecina, ka pašreizējā politika tirdzniecības apkarošanai nav efektīva, ka ir grūti identificēt cilvēku tirgotājus un sākt pret tiem tiesvedību un ka tāpēc ir jāpastiprina seksuālas izmantošanas nolūkā veiktas cilvēku tirdzniecības gadījumu izmeklēšana, tiesvedība pret cilvēku tirgotājiem un to notiesāšana;

S.  tā kā arvien vairāk jaunu cilvēku, tostarp satraucoši daudz bērnu, ir spiesti nodarboties ar prostitūciju;

T.  tā kā spiediens, kā dēļ personas nodarbojas ar prostitūciju, var būt gan tiešs un fizisks, gan netiešs, piemēram, uz ģimeni izcelsmes valstī, un tā kā šāds spiediens var būt psiholoģisks un viltīgs;

U. tā kā par cilvēku tirdzniecības problēmas risināšanu galvenokārt ir atbildīgas dalībvalstis un tā kā 2013. gada aprīlī tikai sešas dalībvalstis bija paziņojušas, ka ir pilnībā transponējušas ES Direktīvu pret cilvēku tirdzniecību, kuras īstenošanas termiņš bija 2013. gada 6. aprīlis;

V. tā kā Komisijas Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijā (2010–2015) ir teikts, ka „sieviešu un vīriešu nevienlīdzība ir pamattiesību pārkāpums”;

W. tā kā ļoti atšķiras tas, kā dalībvalstis traktē prostitūciju, un divas galvenās pieejas ir šādas: saskaņā ar vienu pieeju prostitūcija ir sieviešu tiesību pārkāpums, seksuāla paverdzināšana, kas rada un saglabā dzimumu nevienlīdzību attiecībā pret sievietēm; saskaņā ar otru pieeju prostitūcija sekmē dzimumu līdztiesību, jo aizsargā sievietes tiesības noteikt, ko viņa vēlas darīt ar savu ķermeni; abos gadījumos pieeja prostitūcijas jautājumam ir dalībvalstu pašu ziņā;

X. tā kā, kaut arī ir atšķirība starp piespiedu un brīvprātīgu prostitūciju, ir acīmredzami, ka prostitūcija ir pret sievietēm vērstas vardarbības forma;

Y. tā kā prostitūcijas jautājums ir jārisina, domājot ilgtermiņā un ņemot vērā dzimumu līdztiesību;

Z.  tā kā sutenerisms, kas ir pielīdzināms atļaujai seksuāli izmantot citas personas, dažās dalībvalstīs, tostarp Vācijā, Nīderlandē un Grieķijā, ir legāls; tā kā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja sniegto informāciju Nīderlande ir cilvēku tirdzniecības upuru galvenais galamērķis;

AA. tā kā tiek lēsts, ka Vācijā ir 400 000 prostitūtu, taču pēc 2002. gadā pieņemtā likuma par prostitūcijas legalizēšanu tikai 44 prostitūtas ir oficiāli reģistrējušās sociālās labklājības aģentūrās; tā kā nav skaidru pierādījumu, ka pēc šā likuma pieņemšanas ir samazinājusies noziedzība, un tā kā viena trešdaļa Vācijas prokuroru ir norādījuši, ka prostitūcijas legalizēšana „ir sarežģījusi viņu darbu saistībā ar tiesvedību pret personām, kas nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību un sutenerismu”;

AB. tā kā pasaulē pastāv tendence trivializēt prostitūciju un uztvert to kā normālu darbību „izklaidei” un arī darbam,

1.  atzīst, ka prostitūcija un seksuālā izmantošana ir problēmas, kuras dzimumus skar ļoti atšķirīgi, aizskar cilvēka cieņu, ir pretrunā cilvēktiesību principiem, tostarp dzimumu līdztiesībai, un līdz ar to pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas principiem, tostarp dzimumu līdztiesības mērķim un principam;

2.  uzsver, ka ir jāaizsargā visu sieviešu seksuālā un reproduktīvā veselība un tiesības, tostarp tiesības uz savu ķermeni un seksualitāti un tiesības nepiedzīvot piespiešanu, diskrimināciju un vardarbību;

3.  uzsver, ka prostitūciju un cilvēku tirdzniecību saista vairākas saiknes, un atzīst, ka prostitūcija gan pasaulē, gan Eiropā palielina neaizsargātu sieviešu un nepilngadīgu meiteņu tirdzniecību, no kurām liela daļa ir vecumā no 13 līdz 25 gadiem; uzsver, ka saskaņā ar Komisijas datiem vairumu cietušo (62 %) tirgo seksuālas izmantošanas nolūkā, 96 % identificēto un iespējamo cietušo ir sievietes un nepilngadīgas meitenes un pēdējos gados pieaug tādu cietušo īpatsvars, kas ir no valstīm ārpus ES;

4.  tomēr atzīst, ka uzticamu, precīzu un dalībvalstu starpā salīdzināmu datu trūkums, ko galvenokārt izraisa tas, ka prostitūcija un cilvēku tirdzniecība ir nelikumīga un bieži neredzama, padara prostitūcijas tirgu nepārredzamu un kavē politisku lēmumu pieņemšanu, līdz ar to visu skaitlisko datu pamatā ir tikai aplēses;

5.  uzsver, ka saskaņā ar datiem valstīs, kur sutenerisms ir legāls(25), ļoti ietekmīga ir organizētā noziedzība;

6.  uzsver, ka saskaņā ar datiem lielākā daļa prostitūcijā nodarbināto mūsu sabiedrībā ir uzskatāmas par neaizsargātām personām;

7.  uzsver, ka prostitūcija ir arī veselības problēma, jo tā kaitē prostitūcijā nodarbināto cilvēku veselībai, salīdzinājumā ar parastajiem iedzīvotājiem palielinot seksuālu, fizisku un garīgu traumu, narkotiku un alkohola atkarības un pašcieņas zuduma risku, kā arī mirstības līmeni; piebilst un uzsver, ka daudzi seksuālo pakalpojumu pircēji pieprasa neaizsargātu pērkamu seksu, kas palielina risku, ka gan prostitūcijā nodarbināto personu, gan pircēju veselībai tiks nodarīts kaitējums;

8.  uzsver, ka piespiedu prostitūcija, prostitūcija un izmantošana seksa industrijā var ļoti negatīvi un ilgtermiņā psiholoģiski un fiziski ietekmēt iesaistītās personas (pat pēc tam, kad tās vairs nenodarbojas ar prostitūciju), jo īpaši bērnus un pusaudžus, turklāt tās ir dzimumu nevienlīdzības cēlonis un sekas un nostiprina dzimumu stereotipus un stereotipiskus uzskatus par sievietēm, kas pārdod seksuālus pakalpojumus, piemēram, ka sieviešu un nepilngadīgu meiteņu ķermeņus var nopirkt, lai apmierinātu vīriešu pieprasījumu pēc seksa;

9.  turklāt aicina dalībvalstis saskaņā ar valstu tiesību aktiem ieviest regulāras, konfidenciālas konsultācijas un veselības pārbaudes prostitūtām telpās, kas nav tās pašas telpas, kurās notiek prostitūcija;

10. atzīst, ka prostitūtas ir HIV infekcijas un citu seksuāli transmisīvo slimību augsta riska grupa;

11. aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz labāko veidu, kā samazināt ar ielu prostitūciju saistītos riskus;

12. atzīst, ka prostitūcija un piespiedu prostitūcija ietekmē vardarbību pret sievietēm kopumā, jo pētījumi par personām, kas pērk seksuālos pakalpojumus, liecina, ka vīriešiem, kuri pērk seksuālos pakalpojumus, ir nievājoša attieksme pret sievietēm(26); tāpēc iesaka valstu kompetentajām iestādēm aizliegumu pirkt seksuālus pakalpojumus papildināt ar vīriešu informētības uzlabošanas kampaņu;

13. uzsver, ka personas, kas nodarbojas ar prostitūciju, ir īpaši sociāli, ekonomiski, fiziski, psiholoģiski, emocionāli un ģimenē neaizsargātas un vairāk pakļautas vardarbības un kaitējuma riskam nekā personas, kas veic jebkādu citu darbu; tāpēc valstu policijas spēki būtu jāmudina inter alia risināt to, ka par prostitūtu izvarošanu notiesā ļoti maz apsūdzēto; uzsver, ka personas, kas nodarbojas ar prostitūciju, ir pakļautas sabiedrības nosodījumam un sociālai stigmatizācijai arī pēc tam, kad tās beidz nodarboties ar prostitūciju;

14. vērš uzmanību uz to, ka sievietēm, kas nodarbojas ar prostitūciju, ir tiesības uz maternitāti, tiesības audzināt bērnus un rūpēties par tiem;

15. uzsver, ka prostitūcijas normalizēšana ietekmē vardarbību pret sievietēm; īpaši norāda uz datiem, saskaņā ar kuriem varbūtība, ka vīrieši, kuri pērk seksuālus pakalpojumus, veiks piespiedu seksuālas darbības pret sievietēm un citādi vardarbīgi izturēsies pret sievietēm, ir lielāka un bieži tiem ir sieviešu nīdēju attieksme;

16. pauž bažas par aizvien lielāko skaitu jaunu vīriešu, kuri pērk prostitūciju kā izklaidi, tādējādi izturoties pret sievietēm un nepilngadīgām meitenēm kā seksa rotaļlietām aktos, kas bieži noved līdz vardarbībai;

17. norāda, ka 80–95 % personu, kas nodarbojas ar prostitūciju, pirms tam ir cietušas no kāda veida vardarbības (izvarošanas, incesta, pedofilijas), 62 % no šīm personām ir izvarotas un 68 % šo personu cieš no posttraumatiskā stresa sindroma — apmēram tikpat daudz, cik spīdzināšanas upuri(27);

18. uzsver, ka bērnu prostitūcija nekad nevar būt brīvprātīga, jo bērni nevar izlemt nodarboties ar prostitūciju; mudina dalībvalstis apkarot bērnu prostitūciju (kurā iesaistītas personas, kas jaunākas par 18 gadiem), cik vien aktīvi iespējams, jo tā ir vissmagākā piespiedu prostitūcijas forma; prasa steidzīgi īstenot nepiekāpīgu pieeju, kuras pamatā ir profilakse, cietušo aizsardzība un tiesvedība pret klientiem;

19. norāda, ka pieaug bērnu prostitūcija un seksuāla izmantošana, tostarp ar sociālo tīklu starpniecību, kur bieži izmanto maldināšanu un iebiedēšanu;

20. aicina pievērst uzmanību nepilngadīgo prostitūcijai, kura nav tas pats, kas seksuāla izmantošana, un kuras iemesls ir smagi ekonomiskie apstākļi un vecāku gādības trūkums;

21. uzsver, ka ir nepieciešami efektīvi pasākumi, kas ļautu pievērst īpašu uzmanību tam, lai glābtu nepilngadīgas prostitūcijā nodarbinātas personas no tā dēvētā prostitūcijas tirgus un novērstu viņu iesaistīšanos šajā tirgū, kā arī lai vērstos pret darbībām, kas ir pretrunā ANO Konvencijai par bērna tiesībām un tās attiecīgajam fakultatīvajam protokolam;

22. uzskata, ka seksuālo pakalpojumu pirkšana, kurus sniedz prostitūtas, kas nav sasniegušas 21 gadu vecumu, būtu jāatzīst par noziedzīgu nodarījumu, bet pašas prostitūtas, kuras sniedz šos pakalpojumus, nebūtu jāsoda;

23. aicina pievērst uzmanību „sponsorēšanai”, kas ir nepilngadīgu meiteņu vai meiteņu, kas tikko sasniegušas pilngadību, prostitūcija apmaiņā pret luksusa precēm vai nelielām naudas summām ikdienas izdevumu vai ar izglītību saistīto izdevumu segšanai;

24. norāda dalībvalstīm, ka izglītībai ir liela nozīme prostitūcijas un ar to saistītās organizētās noziedzības novēršanā, un tāpēc iesaka skolās un koledžās īstenot īpašas vecumam atbilstošas izglītojošas informētības palielināšanas un profilaktiskas kampaņas, kā arī iesaka par vienu no pamatmērķiem jauniešu izglītības procesā izvirzīt izglītību par līdztiesību;

25. vērš uzmanību uz to, ka seksuālo pakalpojumu reklāma laikrakstos un sociālajos tīklos var būt līdzeklis, ko izmanto cilvēku tirdzniecības un prostitūcijas uzturēšanai;

26. vērš uzmanību uz interneta un sociālo tīklu aizvien lielāko nozīmi jaunu un gados jaunu prostitūtu vervēšanā, izmantojot cilvēku tirdzniecības tīklus; aicina īstenot profilaktiskas kampaņas arī internetā, ņemot vērā neaizsargātās grupas, kas ir šo cilvēku tirdzniecības tīklu mērķis;

27. vērš uzmanību uz plašsaziņas līdzekļu ražojumu un pornogrāfijas, jo īpaši tiešsaistē, pārsvarā negatīvo ietekmi uz nelabvēlīga sievietes tēla veidošanu, kas var izraisīt nevērīgu attieksmi pret sievietēm kā personībām un parādīt viņas kā preces; brīdina arī, ka seksuālo brīvību nedrīkst uztvert kā atļauju nevērīgi izturēties pret sievietēm;

28. uzsver, ka prostitūcijas normalizēšana ietekmē jauniešu izpratni par seksualitāti un attiecībām starp sievietēm un vīriešiem; norāda, ka saskaņā ar pētījumiem prostitūcija ir rīks sociālai kontrolei pār jauniešu seksualitāti;

29. uzsver, ka personas, kas nodarbojas ar prostitūciju, nebūtu jāuzskata par noziedzniekiem, kā tas ir dažās dalībvalstīs, piemēram, Apvienotajā Karalistē, Francijā, Īrijas Republikā un Horvātijā, un aicina visas dalībvalstis atcelt represīvus tiesību aktus pret personām, kas nodarbojas ar prostitūciju;

30. aicina dalībvalstis neuzskatīt personas, kas nodarbojas ar prostitūciju, par noziedzniekiem un nesodīt tās, kā arī izstrādāt programmas, kas palīdzētu prostitūtām / seksuālo pakalpojumu sniedzējiem pēc pašu vēlēšanās pārtraukt nodarboties ar šo profesiju;

31. uzskata, ka pieprasījuma samazināšanai vajadzētu būt daļai no integrētas stratēģijas pret cilvēku tirdzniecību dalībvalstīs; uzskata, ka pieprasījumu var samazināt ar tiesību aktiem, kuros kriminālā atbildība tiek piemērota tiem, kuri pērk seksuālos pakalpojumus, nevis tiem, kuri tos pārdod, un uzliekot soda naudas, lai padarītu prostitūciju finansiāli mazāk pievilcīgu noziedzīgām organizācijām / organizētajai noziedzībai;

32. uzskata, ka visefektīvākais veids, kā cīnīties pret sieviešu un nepilngadīgu meiteņu tirdzniecību seksuālai izmantošanai un uzlabot dzimumu līdztiesību, ir modelis, kuru izmanto Zviedrijā, Islandē un Norvēģijā (tā dēvētais Ziemeļvalstu modelis), kuru pašlaik apsver vairākās Eiropas valstīs un kurā krimināli sodāma ir seksuālo pakalpojumu pirkšana, nevis prostitūcijas pakalpojumu sniegšana;

33. uzsver, ka prostitūcija ir pārrobežu problēma un tāpēc dalībvalstīm būtu jāuzņemas atbildība apkarot seksuālo pakalpojumu pirkšanu ārpus savas teritorijas, ieviešot pasākumus, kas līdzīgi tiem, kuri pieņemti Norvēģijā, kur pret pilsoni var ierosināt lietu par seksuālo pakalpojumu pirkšanu ārvalstīs;

34. uzsver, ka dati apstiprina Ziemeļvalstu modeļa atturošo iedarbību uz cilvēku tirdzniecību Zviedrijā, kur prostitūcija un cilvēku tirdzniecība seksuālās izmantošanas nolūkā nav palielinājusies, un ka arvien vairāk iedzīvotāju, jo īpaši jaunieši, atbalsta šo modeli, un tas nozīmē, ka šā tiesību akta rezultātā ir mainījusies attieksme;

35. uzsver nesenā Somijas valdības ziņojuma rezultātus, kas aicināja pilnībā kriminalizēt seksuālu pakalpojumu pirkšanu, jo Somijas pieeja kriminalizēt seksuālu pakalpojumu pirkšanu no cilvēku tirdzniecībā cietušajiem ir izrādījusies neefektīva cīņā pret cilvēku tirdzniecību;

36. uzskata, ka likumdošana sniedz iespēju precizēt, kādas ir sabiedrībā pieņemamās normas, un veidot sabiedrību, kas atbilst šīm vērtībām;

37. uzskata, ka prostitūcijas atzīšana par likumīgu „seksuālu pakalpojumu sniegšanu”, seksa industrijas dekriminalizācija, kā arī sutenerisma legalizācija nav risinājums, kā neaizsargātās sievietes un nepilngadīgas meitenes aizsargāt pret vardarbību un izmantošanu, bet tam ir pretēja iedarbība un tas pakļauj neaizsargātās sievietes un nepilngadīgas meitenes vēl lielākam vardarbības riskam, vienlaikus ļaujot augt prostitūcijas tirgiem un līdz ar to palielināties izmantoto sieviešu un nepilngadīgo meiteņu skaitam;

38. nosoda visus politikas mēģinājumus un diskursus, kuru pamatā ir uzskats, ka prostitūcija var būt risinājums migrantēm Eiropā;

39. tāpēc aicina dalībvalstis policijai un iestādēm, kas atbildīgas par telpām, kurās notiek prostitūcija, piešķirt tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem iekļūt šādās telpās un veikt izlases veida pārbaudes;

40. mudina Komisiju un dalībvalstis mobilizēt vajadzīgos līdzekļus un instrumentus, lai apkarotu cilvēku tirdzniecību un seksuālo izmantošanu un lai samazinātu prostitūciju kā sieviešu — jo īpaši nepilngadīgo — pamattiesību un dzimumu līdztiesības pārkāpumu;

41. aicina dalībvalstis pēc iespējas ātrāk transponēt savos tiesību aktos 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI, jo īpaši, lai aizsargātu cietušos;

42. mudina Komisiju izvērtēt, kāda ietekme līdz šim bijusi Eiropas tiesiskajam regulējumam, kura mērķis ir apkarot cilvēku tirdzniecību seksuālās izmantošanas nolūkā, un turpināt pētīt prostitūcijas tendences, cilvēku tirdzniecību seksuālās izmantošanas nolūkā un palielināto sekstūrisma līmeni Eiropas Savienībā, jo īpaši attiecībā uz nepilngadīgajiem, kā arī veicināt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm;

43. uzsver, ka Komisijai būtu jāturpina finansēt projektus un programmas cīņai pret cilvēku tirdzniecību un seksuālu izmantošanu;

44. aicina dalībvalstis izstrādāt un īstenot politiku cilvēku tirdzniecības, seksuālās izmantošanas un prostitūcijas apkarošanas jomā, nodrošināt atbalstu visiem attiecīgajiem dalībniekiem, piemēram, NVO, policijai un citām tiesībaizsardzības iestādēm un sociālajiem un medicīnas dienestiem, kā arī to iesaistīšanu lēmumu pieņemšanas procesos un sadarbību;

45. atzīst, ka lielākā daļa personu, kas nodarbojas ar prostitūciju, labprāt to vairs nedarītu, bet nejūtas spējīgas to pārtraukt; uzskata, ka šīm personām nepieciešams piemērots atbalsts, jo īpaši psiholoģiska un sociāla palīdzība, lai izkļūtu no seksuālās izmantošanas tīkliem un bieži ar tiem saistītajām atkarībām; tāpēc iesaka kompetentajām iestādēm ciešā sadarbībā ar ieinteresētajām personām ieviest programmas, kas palīdzētu izkļūt no prostitūcijas;

46. uzsver, ka ir svarīgi pienācīgi apmācīt policijas dienestus un tieslietu sistēmas personālu, sniedzot tiem vispārīgākas zināšanas par dažādiem seksuālās izmantošanas aspektiem, tostarp dzimuma un imigrācijas aspektiem, un aicina dalībvalstis mudināt policijas iestādes sadarboties ar cietušajiem, iedrošināt viņus liecināt, mudināt veidot specializētus policijas pakalpojumus un nodarbināt policijā sievietes; uzsver nepieciešamību dalībvalstīm sadarboties tieslietu jomā, lai efektīvāk apkarotu cilvēku tirdzniecības tīklus Eiropā;

47. vērš valstu iestāžu uzmanību uz ekonomikas lejupslīdes ietekmi uz to sieviešu un nepilngadīgu meiteņu, tostarp migrantu, skaita pieaugumu, kuras ir spiestas nodarboties ar prostitūciju, un mudina minētās iestādes palīdzēt šīm personām atrast citus veidus, kā nopelnīt iztiku, un veicināt drošu vidi tām personām, kuras turpina nodarboties ar prostitūciju;

48. norāda, ka ekonomikas problēmas un nabadzība ir galvenie prostitūcijas cēloņi jaunu sieviešu un nepilngadīgu meiteņu vidū un ka dzimumam pielāgotas profilakses stratēģijas, valstu un Eiropas mēroga kampaņas, kas ir īpaši paredzētas sociāli atstumtām kopienām un sevišķi neaizsargātām personām (piemēram, invalīdiem un jauniešiem bērnu aizsardzības sistēmā), pasākumi nabadzības samazināšanai un seksuālo pakalpojumu pircēju un sniedzēju informētības palielināšanai, kā arī paraugprakses apmaiņa ir ļoti svarīgi cīņā pret sieviešu un nepilngadīgu meiteņu, jo īpaši migrantu, seksuālo izmantošanu; iesaka Komisijai izveidot Eiropas nedēļu cilvēku tirdzniecības apkarošanai;

49. uzsver, ka sociālā atstumtība ir būtisks faktors, kas palielina nelabvēlīgos apstākļos esošo sieviešu un nepilngadīgo meiteņu arvien pieaugošo neaizsargātību pret cilvēku tirdzniecību; uzsver arī to, ka ekonomikas un sociālā krīze ir izraisījusi bezdarbu, kā iespaidā neaizsargātākās sievietes, tostarp tās, kas sociālajā skalā atrodas augstāk, bieži iesaistās prostitūcijā / seksa industrijā, lai pārvarētu nabadzību un sociālo atstumtību; aicina dalībvalstis risināt attiecīgās sociālās problēmas, kas piespiež vīriešus, sievietes un bērnus iesaistīties prostitūcijā;

50. mudina dalībvalstis finansēt organizācijas, kas piedāvā atbalstu un izejas stratēģijas, sniegt novatoriskus sociālos pakalpojumus cilvēku tirdzniecības vai seksuālās izmantošanas upuriem, tostarp migrantiem un personām bez personu apliecinošiem dokumentiem, izvērtējot viņu individuālās vajadzības un riskus, lai viņas saņemtu piemērotu palīdzību, atbalstu un aizsardzību, un, izmantojot visaptverošu pieeju un dažādos policijas, imigrācijas, veselības aizsardzības un izglītības dienestus, īstenot politiku, kuras mērķis ir palīdzēt neaizsargātām sievietēm un nepilngadīgām personām pārtraukt nodarboties ar prostitūciju, vienlaikus nodrošinot, ka šādām programmām ir juridisks pamats un šā mērķa sasniegšanai vajadzīgais finansējums; uzsver psiholoģisko konsultāciju nozīmi un nepieciešamību no jauna integrēt sabiedrībā seksuālās izmantošanas upurus; norāda, ka šim procesam ir nepieciešams laiks un ir jāsagatavo plāns dzīvei, kas bijušajām prostitūtām sniedz reālistisku un īstenojamu alternatīvu;

51. uzsver, ka ir nepieciešama plašāka analīze un vairāk statistisku pierādījumu, lai spriestu par to, kurš modelis ir efektīvākais cīņā pret sieviešu un nepilngadīgu meiteņu tirdzniecību seksuālai izmantošanai;

52. mudina dalībvalstis izvērtēt seksuālo pakalpojumu pirkšanas kriminalizācijas pozitīvo un negatīvo ietekmi uz prostitūcijas un cilvēku tirdzniecības apkarošanu;

53. aicina ES un dalībvalstis izstrādāt tādu dzimumam pielāgotu profilakses politiku, kas palīdzētu apkarot cilvēku tirdzniecību tajās valstīs, no kurienes ir personas, kuras nodarbojas ar prostitūciju cilvēku tirdzniecības dēļ, un būtu vērsta gan uz seksuālo pakalpojumu pircējiem, gan sievietēm un nepilngadīgām personām, izmantojot sodus, informētības palielināšanas kampaņas un izglītību;

54. pieprasa ES un dalībvalstīm veikt pasākumus, lai apkarotu sekstūrismu gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās;

55. pieprasa Eiropas Ārējās darbības dienestam veiktu pasākumus, lai novērstu prostitūciju konflikta zonās, kurās atrodas ES militārie spēki;

56. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1)

OV C 260, 29.10.2003., 4. lpp.

(2)

OV C 166, 3.7.1995., 92. lpp.

(3)

OV C 150, 19.5.1997., 38. lpp.

(4)

OV C 304, 6.10.1997., 55. lpp.

(5)

OV C 339, 10.11.1997., 420. lpp.

(6)

OV C 358, 24.11.1997., 37. lpp.

(7)

OV C 14, 19.1.1998., 19. lpp.

(8)

OV C 193, 17.8.2006., 126. lpp.

(9)

OV C 98, 9.4.1999., 267. lpp.

(10)

OV C 150, 28.5.1999., 203. lpp.

(11)

OV C 040, 7.2.2001., 20. lpp.

(12)

OV C 40, 7.2.2001., 41. lpp.

(13)

OV C 59, 23.2.2001., 258. lpp.

(14)

OV C 59, 23.2.2001., 307. lpp.

(15)

OJ C 67, 1.3.2001, p. 304.

(16)

OV C 53, 28.2.2002., 114. lpp.

(17)

OV C 287, 24.11.2006., 18. lpp.

(18)

OV C 288, 25.11.2006., 16. lpp.

(19)

OV C 291, 30.11.2006., 292. lpp.

(20)

OV C 285, 21.10.2010., 53. lpp.

(21)

OV C 296, 2.10.2012., 26. lpp.

(22)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0045.

(23)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0444.

(24)

ANO īpašās referentes jautājumos par cilvēku, jo īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecību Sigma Huda 2006. gada ziņojumā ir uzsvērts, kā politika prostitūcijas jomā tieši ietekmē cilvēku tirdzniecības apmēru.

(25)

Amsterdamas un Nīderlandes Tieslietu ministrijas kopīgs ziņojums, kurā minēts, ka pusē uzņēmumu, kam ir vajadzīga atļauja sniegt prostitūcijas pakalpojumus, vienam vai vairākiem vadītājiem ir bijusi krimināla sodāmība.

(26)

Vairāki pētījumi par personām, kas pērk seksuālos pakalpojumus, ir pieejami šajā tīmekļa vietnē: http://www.womenlobby.org/spip.php?article1948&lang=en.

(27)

Farley, M., ‘Violence against women and post-traumatic stress syndrome’, Women and Health, 1998; Damant, D. et al., ‘Trajectoires d’entrée en prostitution : violence, toxicomanie et criminalité’, Le Journal International de Victimologie, Nr. 3, 2005. gada aprīlis.


PASKAIDROJUMS

Ir grūti noskaidrot prostitūcijas apmēru, jo vairumā dalībvalstu tā ir nelegāla. Saskaņā ar Fondation Scelles 2012. gada ziņojumu ar prostitūciju nodarbojas apmēram 40–42 miljoni cilvēku visā pasaulē, un 90 % no šīm personām ir atkarīgas no sutenera. Pats pirmais Eurostat ziņojums, kurā ir sniegti oficiāli dati par prostitūciju, tika publicēts 2013. gada aprīlī(1). Tajā ir aprakstīta cilvēku tirdzniecība Eiropas Savienībā no 2008. līdz 2010. gadam.

Tomēr ir skaidrs, ka prostitūcija un seksuālā izmantošana ir problēmas, kas dzimumus noteikti skar atšķirīgi, jo sievietes un meitenes brīvprātīgi vai piespiedu kārtā pārdod savu ķermeni vīriešiem, kuri maksā par šo pakalpojumu. Turklāt lielākā daļa cilvēku tirdzniecības upuru, kurus seksuāli izmanto, ir sievietes un meitenes.

Vardarbība pret sievietēm, cilvēka cieņas aizskaršana un dzimumu līdztiesības pārkāpums

Sieviešu un meiteņu prostitūcija un seksuālā izmantošana ir vardarbības forma un šķērslis sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanai. Seksuālos pakalpojumus pērk gandrīz tikai vīrieši. Cilvēku izmantošana seksa industrijā ir dzimumu nevienlīdzības cēlonis un sekas, un tā pastiprina uzskatu, ka sievietes un meitenes ķermeni var nopirkt.

Prostitūcija nepārprotami ir cilvēka cieņas atbaidoša aizskaršana. Tā kā cilvēka cieņa ir īpaši minēta Pamattiesību hartā, Eiropas Parlamentam ir jāziņo par situāciju prostitūcijas jomā ES un jānoskaidro, kā šajā sakarā uzlabot dzimumu līdztiesību un cilvēktiesību aizsardzību.

Tieša saistība ar cilvēku tirdzniecību un organizēto noziedzību

Prostitūcija Eiropas Savienībā un visā pasaulē ir tieši saistīta ar sieviešu un meiteņu tirdzniecību. Sešdesmit divus procentus sieviešu, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri, seksuāli izmanto.

Arvien vairāk sieviešu un meiteņu, kas cieš no cilvēku tirdzniecības, ved uz dažādām Eiropas Savienības valstīm ne tikai no valstīm, kas nav Savienības dalībvalstis, bet arī no dažām dalībvalstīm (piemēram, no Rumānijas un Bulgārijas). Tāpēc ES nekavējoties ir jārisina šī problēma saistībā ar cilvēku tirdzniecību no austrumu valstīm uz rietumu valstīm un ir jāpieņem stingri pasākumi, lai apkarotu šo īpašo vardarbības veidu pret sievietēm.

Prostitūcija ir būtiska organizētās noziedzības daļa, un vēriena un naudas līdzekļu aprites ziņā tā atpaliek tikai no narkotiku biznesa. Saskaņā ar Havocscope tīmekļa vietnē(2) publicēto informāciju ieņēmumi no prostitūcijas visā pasaulē ir apmēram USD 186 miljardi gadā.

Tā kā prostitūcija tik lielā mērā ir saistīta ar organizēto noziedzību un tā darbojas kā tirgus, kurā pieprasījums veicina piedāvājumu, tiesībaizsardzības iestādēm visā ES ir jāveic pamatīgi un piemēroti pasākumi, lai notvertu noziedzniekus, vienlaikus aizsargājot cietušos, personas, kuras nodarbojas ar prostitūciju, un sievietes un meitenes, kuras ir cietušas no cilvēku tirdzniecības seksuālās izmantošanas nolūkā. Cita, bet saistīta risināma problēma ir prostitūcija ar interneta starpniecību, kuras apjoms palielinās un kura dažos gadījumos ir saistīta ar pornogrāfiska satura tīmekļa vietnēm.

Ekonomiskie iemesli

Sievietes var sākt nodarboties ar prostitūciju arī finansiālu problēmu gadījumā. Pašreizējās finanšu krīzes dēļ arvien vairāk sieviešu (jo īpaši vientuļās mātes) sāk nodarboties ar prostitūciju savā mītnes valstī vai no nabadzīgām valstīm Eiropas Savienības dienvidos dodas uz ziemeļvalstīm nodarboties ar prostitūciju. Tāpēc prostitūcija ir saistīta ar dzimumu līdztiesību, jo tā ir tieši saistīta ar sievietes lomu un vietu sabiedrībā, piekļuvi darba tirgum, lēmumu pieņemšanas tiesībām, veselību un izglītību un izvēles iespējām, ņemot vērā strukturālo dzimumu nevienlīdzību.

Divas dažādas pieejas prostitūcijai un seksuālajai izmantošanai Eiropā

Prostitūcijas un dzimumu līdztiesības jautājumu sarežģī tas, ka šajā saistībā izmanto divas pieejas. Saskaņā ar pirmo pieeju prostitūcija ir uzskatāma par sievietes tiesību pārkāpumu, kas ļauj saglabāties dzimumu nevienlīdzībai. Attiecīgā likumdošanas pieeja ir abolicionistiska un kriminalizē ar prostitūciju saistītas darbības, dažkārt arī seksuālo pakalpojumu pirkšanu, neaizliedzot prostitūciju. Saskaņā ar otru pieeju prostitūcija sekmē dzimumu līdztiesību, jo aizsargā sievietes tiesības noteikt, ko viņa vēlas darīt ar savu ķermeni. Šīs pieejas atbalstītāji uzskata, ka prostitūcija ir darbs un ka labākais veids, kā aizsargāt sievietes, kuras nodarbojas ar prostitūciju, ir uzlabot viņu „darba apstākļus” un atzīt prostitūciju par profesiju, kas izpaužas kā seksuālu pakalpojumu sniegšana. Saskaņā ar šo regulatīvo pieeju prostitūcija un ar to saistītās darbības ir likumīgas un regulētas un sievietes var izvēlēties algot vadītājus, ko dēvē par suteneriem. Tomēr var arī uzskatīt, ka, legalizējot vai nosakot prostitūciju un sutenerismu par pieņemamu, tiek legalizēta sieviešu seksuāla paverdzināšana un dzimumu nevienlīdzība.

Eiropas Savienībā, protams, tiek izmantotas abas minētās pieejas. Sutenerisms ir atļauts vairākās dalībvalstīs, tostarp Nīderlandē, Vācijā, Austrijā un Dānijā, bet personas, kuras nodarbojas ar prostitūciju, vai dažas ar prostitūciju saistītas darbības (piemēram, uzmākšanās) ir kriminalizētas vai daļēji kriminalizētas, piemēram, Apvienotajā Karalistē, Francijā un Īrijas Republikā. Tomēr dzimumu nevienlīdzību un seksuālu pakļaušanu nevar efektīvi apkarot, pieņemot, ka seksa industrijā pastāv dzimumu simetrija, kādas tajā nemaz nav(3).

Valstīs, kur prostitūcija un sutenerisms ir legāls, ir arvien vairāk pierādījumu par šādas sistēmas trūkumiem. Vācijas valdība 2007. gadā atzina, ka pēc likuma par prostitūcijas legalizēšanu pieņemšanas nav samazinājusies noziedzība un ka vairāk nekā viena trešdaļa Vācijas prokuroru norādījuši, ka prostitūcijas legalizēšana „ir sarežģījusi viņu darbu saistībā ar tiesvedību pret personām, kas nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību un sutenerismu”(4). Nīderlandē 2003. gadā Amsterdamas mērs norādīja, ka, legalizējot prostitūciju, cilvēku tirdzniecība nav novērsta, un sacīja, ka, „šķiet, nav iespējams izveidot drošu un kontrolējamu zonu, ko nevarētu izmantot organizētā noziedzība”. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja sniegto informāciju Holande pašlaik ir cilvēku tirdzniecības upuru galvenais galamērķis.

Ziemeļvalstu modeļa efektivitāte

Tā kā ir arvien vairāk skaidru pierādījumu, ka prostitūcijas un sutenerisma legalizēšana neuzlabo dzimumu līdztiesību un nemazina cilvēku tirdzniecību, referente secina, ka galvenā atšķirība starp abām minētajām pieejām dzimumu līdztiesības jomā ir tā, ka uzskats, ka prostitūcija ir vienkārši „darbs”, sekmēt to, ka sievietes turpina nodarboties ar prostitūciju. Sievietes mazāk nodarbotos ar prostitūciju, ja prostitūcija tiktu uzskatīta par sieviešu cilvēktiesību pārkāpumu.

Šo nostāju pamato situācija Zviedrijā, Somijā un Norvēģijā (kura nav ES dalībvalsts), kur prostitūcijas apkarošanai izmanto Ziemeļvalstu modeli. Zviedrijā tiesību akti prostitūcijas jomā tika mainīti 1999. gadā, aizliedzot pirkt seksuālus pakalpojumus un dekriminalizējot to sniegšanu. Citiem vārdiem sakot, par noziedznieku uzskata personu, kas pērk seksuālos pakalpojumus — gandrīz vienmēr tie ir vīrieši —, nevis sievieti, kas nodarbojas ar prostitūciju. Zviedrijā šo likumu pieņēma vispārējas iniciatīvas ietvaros, kuras mērķis bija novērst visus šķēršļus sieviešu līdztiesībai Zviedrijā.

Šis likums būtiski ietekmēja situāciju Zviedrijā. Zviedrijā ar prostitūciju nodarbojas desmit reizes mazāk iedzīvotāju nekā tās kaimiņvalstī Dānijā, kur ir atļauts pirkt seksuālos pakalpojumus un kur ir mazāk iedzīvotāju. Minētā likuma iespaidā ir mainījusies arī sabiedrības attieksme. Priekšlikumu sodīt vīriešus, kas pērk seksuālos pakalpojumus, 1996. gadā atbalstīja 45 % sieviešu un 20 % vīriešu. Savukārt 2008. gadā 79 % sieviešu un 60 % vīriešu atbalstīja minēto likumu. Turklāt Zviedrijas policija apstiprina, ka Ziemeļvalstu modeļa iespaidā ir samazinājusies cilvēku tirdzniecība seksuālās izmantošanas nolūkā.

Ir arvien vairāk pierādījumu, ka Ziemeļvalstu modelis efektīvi samazina prostitūciju un sieviešu un meiteņu tirdzniecību, tādējādi sekmējot dzimumu līdztiesību. Savukārt tajās valstīs, kur sutenerisms ir atļauts, joprojām ir problēmas saistībā ar organizēto noziedzību un cilvēku tirdzniecību, jo tās ir saistītas ar prostitūciju. Tāpēc referente atbalsta Ziemeļvalstu modeli un mudina to dalībvalstu valdības, kurās prostitūcijas problēma tiek risināta citādi, pārskatīt tiesību aktus, ņemot vērā veiksmīgo Zviedrijas un citu to valstu pieredzi, kuras pieņēmušas Ziemeļvalstu modeli. Tas būtiski uzlabotu situāciju dzimumu līdztiesības jomā Eiropas Savienībā.

Referente nevēršas pret sievietēm, kas nodarbojas ar prostitūciju. Referente vēršas pret prostitūciju, bet iestājas par sievietēm, kas nodarbojas ar prostitūciju. Referente iesaka par vainīgu uzskatīt pakalpojuma pircēju — vīrieti, kas pērk seksuālos pakalpojumus —, nevis sievieti — prostitūtu —, un šis ziņojums ir viens no pasākumiem virzībā uz pilnīgu dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā.

(1)

http://ec.europa.eu/dgs/home-affairs/what-is-new/news/news/2013/docs/20130415_thb_stats_report_en.pdf.

(2)

Sk. http://www.havocscope.com/tag/prostitution/.

(3)

www.equalitynow.org/sites/default/files/Nordic_Model_EN.pdf.

(4)

Sk. arī Der Spiegel rakstu, kas publicēts 2013. gada 30. maijā: http://www.spiegel.de/international/germany/human-trafficking-persists-despite-legality-of-prostitution-in-germany-a-902533.html.


MAZĀKUMA VIEDOKLIS

ko iesniedza Angelika Niebler, Christa Klass, Astrid Lulling

Šis iniciatīvas ziņojums aicina aizliegt visus prostitūcijas veidus. Tomēr, mūsuprāt, jānošķir piespiedu prostitūcija un likumīga prostitūcija, kā paredzēts arī Kopienas tiesību aktos.

Dažās ES dalībvalstīs brīvprātīga prostitūcija ir atzīta par pašnodarbinātas personas darba veidu, kam piemēro nodokļu un sociālās nodrošināšanas saistības. Personām, kas likumīgi nodarbojas ar prostitūciju, jāpilda arī citi juridiski pienākumi (piemēram, jāievēro darba un uzturēšanās tiesības, darbība jāreģistrē attiecīgajā iestādē). Brīvprātīgas prostitūcijas vērtējums būtu jāatstāj dalībvalstu pašu ziņā.

Turpretim piespiedu prostitūcija un cilvēku tirdzniecība ir pārrobežu problēma, ko dalībvalstis vienas pašas atrisināt nevar. Lai apkarotu piespiedu prostitūciju, cilvēku tirdzniecību un organizēto noziedzību, dalībvalstīm jāsadarbojas daudz ciešāk. Tikai dažās dalībvalstīs pieņemts aizliegums pirkt seksuālos pakalpojumus nozīmē, ka palielinās šo pakalpojumu piedāvājums valstīs (kaimiņvalstīs), kur to pirkšana nav kriminalizēta. Mary Honeyball ziņojumā ir sniegti vērtīgi ieteikumi dalībvalstīm par piespiedu prostitūcijas problēmu.

Piespiedu prostitūcija un cilvēku tirdzniecība ir jāapkaro ar visiem līdzekļiem. Savukārt brīvprātīga prostitūcija no tās ir jānošķir.


MAZĀKUMA VIEDOKLIS

ko iesniedza Ulrike Lunacek, Marije Cornelissen, Inaki Irazabalbeitia, Raul Romeva, Sophia In’t Veld

Cilvēku, jo īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecība seksuālas izmantošanas nolūkā, ko dēvē arī par piespiedu prostitūciju, ir cilvēka cieņas pārkāpums, un tā ir pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas principiem. 2013. gada aprīlī tikai sešas dalībvalstis bija paziņojušas, ka tās ir pilnībā transponējušas ES Direktīvu pret cilvēku tirdzniecību, kuras īstenošanas termiņš bija 2013. gada 6. aprīlis.

Šajā ziņojumā nav nošķirta piespiedu prostitūcija un prostitūcija pēc personas izvēles. Bērnu prostitūcija gan nekad nevar būt brīvprātīga, jo bērni nevar izlemt nodarboties ar prostitūciju.

Politika, kuras mērķis ir paslēpt prostitūciju un kura nepieļauj prostitūtu / seksuālo pakalpojumu sniedzēju atrašanos publiskās vietās, veicina seksuālo pakalpojumu sniedzēju stigmatizāciju, sociālo atstumtību un neaizsargātību. Visām ES dalībvalstīm vajadzētu atturēties no seksuālo pakalpojumu sniedzēju kriminalizēšanas un sodīšanas vai seksuālo pakalpojumu sniegšanas aizliegšanas, šīm personām būtu jāpiešķir sociālā nodrošinājuma tiesības, un būtu jāizstrādā programmas, kas palīdzētu tām pēc savas vēlēšanās pārtraukt nodarboties ar šo profesiju.


Attīstības komitejaS ATZINUMS (3.12.2013)

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejai

par seksuālo izmantošanu un prostitūciju un tās ietekmi uz dzimumu līdztiesību

(2013/2103(INI))

Atzinumu sagatavoja: Corina Creţu

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atzīmē, ka cilvēku tirdzniecības un seksuālās izmantošanas pamatcēloņi ir vīriešu un sieviešu nevienlīdzība un nabadzība kopā ar etniskās izcelsmes un citiem sociālekonomiskās nevienlīdzības aspektiem, kā arī bruņoti konflikti, un ka tās galvenie upuri ir sievietes un bērni ar zemu sociālekonomisko stāvokli;

2.  uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš neaizsargātākajām grupām, piemēram, meitenēm, bērniem ar invaliditāti un mazākumtautību grupu sievietēm;

3.  norāda, ka korupcijai ir liela nozīme cilvēku tirdzniecības atvieglošanā un veicināšanā;

4.  atzīmē, ka seksuālā izmantošana ir uz dzimumu balstītas vardarbības forma, ko vairumā gadījumu īsteno vīrieši un galvenokārt pret sievietēm, un uzsver, ka visu pret sievietēm un meitenēm vērstu vardarbības veidu izbeigšanai un novēršanai ir būtiska nozīme, lai samazinātu šos ārkārtīgi smagos cilvēktiesību pārkāpumus;

5.  aicina ES, starptautiskās organizācijas, valstu valdības un citas iesaistītās personas sadarboties ES mērogā, izveidojot kopīgu noteikumu sistēmu attiecībā uz rīcību, lai apkarotu pamatcēloņus, piemērotu kriminālatbildību (tostarp par seksuālo pakalpojumu pirkšanu), noteiktu sankcijas un uzlabotu pārrobežu sadarbību aizsardzībai pret seksuālo vardarbību un izmantošanu;

6.  uzsver, ka ir svarīgi ņemt vērā bailes no stigmatizācijas, izstrādājot valsts politikas virzienus un stratēģijas par tiesu iestāžu palīdzību jaunattīstības valstīs, kā arī visās valstīs, kurās notiek cilvēku tirdzniecība un seksuālā izmantošana, un pauž bažas, ka trūkst efektīvu juridisku dienestu, kuriem var ziņot par vardarbības gadījumiem, jo īpaši humanitārās krīzes laikā;

7.  aicina ES un tās dalībvalstis izstrādāt pasākumus, lai likvidētu sekstūrismu no ES dalībvalstīm uz citiem galamērķiem;

8.  uzsver, ka, īstenojot pasākumus, lai apkarotu seksuālo izmantošanu un prostitūciju, būtu īpaši jāpievēršas kara skartajām zonām saskaņā ar ANO Drošības padomes 2000. gada 31. oktobra Rezolūciju Nr. 1325 un 2008. gada 19. jūnija Rezolūciju Nr. 1820;

9.  aicina ES un tās dalībvalstis novērst pieprasījumu pēc izmantošanas, ko izraisa prostitūcija un cilvēku tirdzniecība seksuālās izmantošanas nolūkā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

2.12.2013

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

20

1

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Ricardo Cortés Lastra, Charles Goerens, Filip Kaczmarek, Gay Mitchell, Norbert Neuser, Bill Newton Dunn, Maurice Ponga, Jean Roatta, Michèle Striffler, Alf Svensson, Keith Taylor, Patrice Tirolien

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Emer Costello, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Fiona Hall, Eduard Kukan, Bart Staes, Jan Zahradil

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Fabrizio Bertot, Tanja Fajon, Miroslav Mikolášik


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

23.1.2014

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

14

2

6

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marije Cornelissen, Edite Estrela, Iratxe García Pérez, Zita Gurmai, Mikael Gustafsson, Mary Honeyball, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Constance Le Grip, Astrid Lulling, Krisztina Morvai, Angelika Niebler, Siiri Oviir, Antonyia Parvanova, Marina Yannakoudakis, Inês Cristina Zuber

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Izaskun Bilbao Barandica, Anne Delvaux, Iñaki Irazabalbeitia Fernández, Nicole Kiil-Nielsen, Christa Klaß, Angelika Werthmann

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Michael Cashman

Pēdējā atjaunošana - 2014. gada 14. februāraJuridisks paziņojums