Procedūra : 2013/2277(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0149/2014

Iesniegtie teksti :

A7-0149/2014

Debates :

PV 12/03/2014 - 12
CRE 12/03/2014 - 12

Balsojumi :

PV 13/03/2014 - 14.3

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2014)0239

ZIŅOJUMS     
PDF 358kWORD 254k
2014. gada 28. februāra
PE 526.111v02-00 A7-0149/2014

par izpētes ziņojumu par trijotnes (ECB, Komisijas un SVF) lomu un darbībām attiecībā uz euro zonas programmas valstīm

(2013/2277(INI))

Ekonomikas un monetārā komiteja

Referenti: Othmar Karas, Liem Hoang Ngoc

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
  Budžeta kontroles komitejaS ATZINUMS
 Konstitucionālo jautājumu komitejaS ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par izpētes ziņojumu par trijotnes (ECB, Komisijas un SVF) lomu un darbībām attiecībā uz euro zonas programmas valstīm

(2013/2277(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 7. pantu un 136. pantu, lasot to apvienojumā ar 121. pantu, un 174. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un īpaši tā 3. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 472/2013 par to euro zonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kurām draud nopietnas finanšu stabilitātes grūtības(1),

–   ņemot vērā Līgumu, ar ko nodibina Eiropas Stabilizācijas mehānismu (ESM),

-    ņemot vērā tā 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju „ES 2020”(2),

–   ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par Eiropas Ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — 2013. gada prioritāšu īstenošana(3),

–   ņemot vērā 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par Eiropas Parlamenta prioritātēm saistībā ar Komisijas 2014. gada darba programmu(4),

–   ņemot vērā 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Eiropas demokrātijas nostiprināšanu turpmākajā Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS)(5),

–   ņemot vērā 2012. gada 20. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju ziņojumu „Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību”(6),

–   ņemot vērā 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi — ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām(7),

–   ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi — ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām (vidusposma ziņojums)(8),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A7-0149/2014),

A.  tā kā trijotni, kuras sastāvā ir Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka (ECB) un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), 2010. gada 25. martā izveidoja euro zonas valstu un valdību vadītāji, lai izveidotu kopīgu programmu un sniegtu Grieķijai ar nosacījumiem saistītus divpusējus aizdevumus, tādējādi balstoties arī uz Ecofin padomes ieteikumiem, un kura kopš tā laika darbojas arī Portugālē, Īrijā un Kiprā; tā kā euro zonas finanšu ministriem ir būtiska līdzdalība lēmumos par divpusējo aizdevumu aspektiem;

B. tā kā šī trijotne un tās nozīme ir apstiprināta Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulā (ES) Nr. 472/2013 un minēta ESM līgumā;

C. tā kā Eiropas Savienības Tiesa (EST) savā spriedumā lietā „Pringle pret Īriju” (Lieta C-370/12) ir apstiprinājusi, ka Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai (ECB) var uzticēt uzdevumus, kas tām paredzēti ESM līgumā;

D.  tā kā trijotnē Komisijai, darbojoties kā euro zonas dalībvalstu pārstāvei, ir uzticēts veikt sarunas par finanšu atbalsta nosacījumiem euro zonas dalībvalstīm „sadarbībā ar ECB” un, „kur vien iespējams, kopā ar SVF”, šis finansiālais atbalsts turpmāk „ES un SVF atbalsts”, savukārt Padome ir politiski atbildīga par makroekonomikas korekciju programmu apstiprināšanu; tā kā katrs trijotnes loceklis ievēro savu procedūru;

E.  tā kā trijotne līdz šim ir bijusi pamatstruktūra sarunās starp oficiālajiem līdzekļu aizdevējiem un saņēmēju valstu valdībām, kā arī ekonomikas korekciju programmu īstenošanas pārbaudēs; tā kā Eiropas puses vārdā ar Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta (EFSI) un Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) atbalstu galīgos lēmumus par finansiālo atbalstu un tās nosacījumiem pieņem Eurogrupa, un tādēļ ir politiski atbildīga par šīm programmām;

F.  tā kā tika panākta plaša politiska vienošanās nepieļaut dalībvalstu saistību haotisku neizpildīšanu ES un it sevišķi euro zonā, lai novērstu ekonomisko un sociālo haosu, kas novestu pie nespējas izmaksāt pensijas un civildienesta ierēdņu algas, kā arī pie smagas negatīvas ietekmes uz ekonomiku, banku sistēmu un sociālo labklājību papildus tam, ka valstīm ilgstoši tiktu pilnībā liegta pieeja kapitāla tirgiem;

G.  tā kā trijotne kopā ar attiecīgo dalībvalsti ir atbildīga arī par Eurogrupas oficiālo lēmumu sagatavošanu;

H.  tā kā vairākas euro zonai nepiederīgas dalībvalstis jau saņēmušas vai patlaban saņem ES un SVF atbalstu saskaņā ar LESD 143. pantu;

I.   tā kā ES un tās dalībvalstis izveidoja vairākus ad hoc mehānismus, lai sniegtu finansiālu atbalstu euro zonas valstīm, vispirms ar divpusējiem aizdevumiem, tostarp arī no vairākām valstīm ārpus euro zonas, pēc tam ar pagaidu ārkārtas fondu, konkrēti Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta (EFSI) un Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisma (EFSM), starpniecību, kas izveidoti grūtībās nonākušo ES dalībvalstu vajadzībām, un visbeidzot ar Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) starpniecību, kam bija jāaizstāj visi citi mehānismi;

J.   tā kā Tiesa, atsaucoties uz ESM līguma 13. panta 3. punktu, nesen (Pringle lietā) ir apstiprinājusi, ka Komisijai ar savu iesaistīšanos ESM līgumā ir pienākums „sekmēt vispārējās Savienības intereses” un „nodrošināt ESM noslēgto Saprašanās memorandu saderību ar Eiropas Savienības tiesībām”;

K.  tā kā EST Pringle lietā ir arī nospriedusi, ka ESM atbilst LESD un paver iespējas šā mehānisma integrēšanai acquis communautaire, ciktāl to atļauj Līgumu noteikumi;

L.  tā kā saprašanās memorands saskaņā ar definīciju ir attiecīgās dalībvalsts un trijotnes vienošanās, kura panākta sarunās un ar kuru dalībvalsts apņemas veikt vairākus konkrētus pasākumus apmaiņā pret finansiālu atbalstu; tā kā Komisija saprašanās memorandu paraksta euro zonas finanšu ministru vārdā; tā kā tomēr sabiedrībai nav zināms, kā praktiski norisinājās sarunas starp trijotni un attiecīgo dalībvalsti, un turklāt nav pārredzamības, kā dalībvalsts, kura lūdz atbalstu, var ietekmēt sarunu rezultātus; tā kā ESM līgumā ir paredzēts, ka no dalībvalsts, kas lūdz atbalstu no ESM, sagaida, ka tā, ja iespējams, vērsīsies ar lūgumu pēc atbalsta arī pie SVF;

M.  tā kā finanšu atbalsta kopuma kopējam apjomam visās četrās programmās tāpat arī programmu darbības ilgumam, veidam un kontekstam vēl nav precedenta, radot nevēlamu situāciju, kurā atbalsts ir gandrīz pilnīgi aizstājis parasto finansējumu, ko nodrošina tirgi; tādējādi, pārvietojot lielus programmā iesaistītā valsts parāda apjomus no privātā sektora bilances uz publiskā sektora bilanci, aizsargā banku nozari pret zaudējumiem;

N. tā kā EST spriedumā Pringle lietā ir noteikusi, ka LESD 125. pantā paredzētais aizliegums nodrošina, ka dalībvalstīm, uzņemoties parādu, ir jāievēro tirgus loģika, jo tai vajadzētu šīs valstis mudināt saglabāt budžeta disciplīnu, un ka šīs disciplīnas ievērošana Savienības līmenī veicina augstāka mērķa sasniegšanu, proti, monetārās savienības finansiālās stabilitātes saglabāšanu; tomēr EST uzsver, ka LESD 125. pants neaizliedz vienai vai vairākām dalībvalstīm piešķirt finansiālu atbalstu dalībvalstij, kura saglabā atbildību par savām saistībām attiecībā pret saviem kreditoriem, ja šāda atbalsta nosacījumi ir tādi, kas mudina šo dalībvalsti īstenot pareizu budžeta politiku;

O.  tā kā finanšu krīze ir novedusi pie ekonomikas un sociālās krīzes; tā kā ekonomiskajam stāvoklim un nesenajiem notikumiem ir bijusi nopietna un iepriekš neparedzēta ietekme uz nodarbinātības kvantitāti un kvalitāti, piekļuvi kredītiem, ienākumu līmeni, sociālo aizsardzību, veselības aizsardzības un vides standartiem, kuru nepārprotams rezultāts ir ekonomiska un sociāla rakstura sarežģījumi; tā kā bez ES un SVF finansiālā atbalsta šīs negatīvās parādības stāvokli pasliktinātu vēl daudz vairāk un tā kā rīcība Eiropas līmenī palīdzējusi novērst situācijas tālāku pasliktināšanos;

P.  tā kā LESD 151. pantā ir noteikts, ka ES un tās dalībvalstu rīcībai ir jāatbilst sociālajām pamattiesībām, kas noteiktas 1961. gada Eiropas Sociālajā hartā un 1989. gada Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, lai cita starpā uzlabotu sociālo dialogu;

Q. tā kā LESD 152. pantā ir noteikts, ka „Savienība atzīst un savā līmenī veicina sociālo partneru lomu, ņemot vērā valstu sistēmu dažādību” un „tā veicina dialogu sociālo partneru starpā , ievērojot viņu autonomiju”;

R.  tā kā dažās dalībvalstīs pakalpojumu lietotājiem pieaug maksa par pakalpojumiem, kas nozīmē, ka daudzi cilvēki vairs nevar atļauties atbilstīgu pakalpojumu līmeni, lai nodrošinātu savas pamatvajadzības, tostarp piekļuvi neatliekamai veselības aprūpei;

S.  tā kā Grieķijai paredzēto darba grupu izveidoja, lai stiprinātu tādu Grieķijas valsts pārvaldes strukturālo reformu plānošanu, īstenošanu un izpildīšanu, kurām jāuzlabo ekonomikas un pārvaldības funkcionēšana un jārada nosacījumi ilgtspējīgai atveseļošanai un darbavietu radīšanai, kā arī jāpaātrina ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda finansējuma apgūšana Grieķijā un jānodrošina būtiski nepieciešamie resursi ieguldījumu finansēšanai;

T.  tā kā 2012. gada 20. novembra rezolūcijā Parlaments aicināja ES iestādes, kas ir trijotnes dalībnieces, piemērot augstus standartus attiecībā uz demokrātisku pārskatatbildību Savienības un valstu līmenī; tā kā šāda pārskatatbildība ir sevišķi svarīga atbalsta programmu ticamībai, un tai nepieciešama valstu parlamentu ciešāka iesaistīšanās un trijotnes locekļiem no ES pirms savu pienākumu, kuru veikšanai ir piešķirtas atbilstīgas pilnvaras, pirms pienākumu uzņemšanās Eiropas Parlamentam sākotnēji, un tad regulāri tam jāsniedz pārskati, bet Parlaments veic paveiktā demokrātisku pārbaudi;

U.  tā kā programmas bija paredzētas, lai nepieļautu haotisku maksātnespēju un lai apturētu spekulāciju ar valstu parādiem; tā kā vidēja termiņa mērķis bija nodrošināt, lai nauda, kas bija aizdota, tiktu atmaksāta, tādējādi nepieļautu lielu finansiālu zaudējumu nastu, kas tiktu uzkrauta to valstu nodokļu maksātājiem, kuras sniedz atbalstu un garantē finanšu līdzekļus; tā kā šim mērķim ir nepieciešams, lai programma nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi un efektīvu parāda samazināšanu vidējā termiņā un ilgtermiņā; tā kā programmas nebija piemērotas, lai visaptveroši koriģētu makroekonomikas nelīdzsvarotību, kas dažkārt bija veidojusies vairāku desmitgažu laikā,

Ekonomikas stāvoklis programmās iesaistītajās valstīs krīzes sākumā

1.  uzskata, ka konkrētie krīzes izraisītāji visās četrās dalībvalstīs bija dažādi, lai gan ir novērojamas kopīgas iezīmes, piemēram, kapitāla ieplūdes straujš pieaugums un makroekonomikas nelīdzsvarotības rašanās ES gados pirms krīzes; uzsver, ka izšķirīga loma bijusi pārmērīgam privātā sektora un/vai valsts parādam, kas sasniedzis līmeni, kurā tas vairs nav ilgtspējīgs, finanšu tirgu pārmērīgai atbildes reakcijai līdz ar spekulāciju un konkurētspējas zaudēšanu, un nevienu no šiem faktoriem nevarēja novērst ar esošo ES ekonomikas pārvaldības regulējumu; turklāt atzīmē, ka visos gadījumos valsts parāda krīzes bijušas cieši saistītas ar vispārējo finanšu krīzi vāja regulējuma un finanšu sektora bezatbildīgas rīcības dēļ;

2.  norāda, ka Eiropas publisko finanšu stāvoklis bija slikts jau pirms krīzes un ka kopš 70.-ajiem gadiem vairāku ES notikušu ekonomikas lejupslīžu ietekmē dalībvalstu valsts parāds pamazām palielinājās; atzīmē, ka sanācijas plānu izmaksas, nodokļu ieņēmumu samazināšanās un augstie sociālie izdevumi ir palielinājuši valsts parādu un tā daļu no IKP visās dalībvalstīs, lai gan dažādā līmenī visā ES;

3.  atgādina savstarpēji saistītu vājo vietu „trijstūri”, kur dažu dalībvalstu nelīdzsvarotā fiskālā politika palielināja pirmskrīzes budžeta deficītu un finanšu krīze ievērojami veicināja šī deficīta turpmāku pieaugumu, kas izraisīja spriedzi dažu dalībvalstu valsts parāda tirgos;

4.  norāda, ka nesen pieredzētā finanšu, ekonomikas un banku krīze ir bijusi smagākā krīze kopš Otrā pasaules kara; atzīst, ka bez Eiropas līmeņa rīcības krīzei būtu varējušas būt vēl smagākas sekas; šajā saistībā norāda, ka bijušais ECB prezidents Trichet atklātajā uzklausīšanā ir norādījis, ka bez ātras un spēcīgas rīcības valsts parāda krīze būtu varējusi izraisīt 1929. gada lielās depresijas mēroga krīzi;

5.  norāda, ka pirms ES un SVF atbalsta programmas īstenošanas, ko uzsāka 2010. gada pavasarī, divi iemesli bažām bija Grieķijas valsts finanšu „kredītnespēja” un „ilgtspējības trūkums”, ko izraisīja Grieķijas ekonomikas konkurētspējas pastāvīga samazināšanās un ilgstošas fiskālās kļūdas, kā arī neapdomīga fiskālā politika, kuras dēļ samazinājās uzņēmumu ienākuma nodokļa iekasēšana, 2009. gadā valsts budžeta deficītam sasniedzot 15,7 % IKP no -6.5 % 2007. gadā, un parāda attiecībai pret IKP turpinot pieaugt kopš 2003. gada, kad tā bija 97,4 %, 2009. gadā sasniedzot 129,7 % un 2012. gadā attiecīgi 156,9 %; uzskata, ka problemātisko situāciju Grieķijā izraisīja arī statistikas datu viltošana gados pirms programmas ieviešanas; atzinīgi vērtē Grieķijas valdības mērķtiecīgo rīcību, lai steidzami un efektīvi atrisinātu šīs problēmas, tostarp neatkarīgas Grieķijas Statistikas iestādes izveidošanu 2010. gada martā; atzīmē, ka statistikas datu viltošanas pakāpeniskai atklāšanai Grieķijā bija ietekme uz nepieciešamību pārskatīt multiplikatorus, prognozes un ierosinātos pasākumus; atgādina, ka, pateicoties Eiropas Parlamenta uzstājībai, Eurostat (Eiropas Savienības Statistikas birojs) tagad ir uzticētas pilnvaras un piešķirti līdzekļi, lai nodrošinātu stabilu pamatu ticamu un objektīvu statistikas datu iegūšanai;

6.  norāda, ka Grieķijā lejupslīde sākās 2008. gada ceturtajā ceturksnī; norāda, ka sešos ceturkšņos no septiņiem valsts IKP pieauguma līmenis ir bijis negatīvs, kas noveda pie tā, ka bija jāuzsāk atbalsta programma; norāda, ka pastāv cieša saistība starp finanšu krīzes sekām un valdības parāda palielināšanos no vienas puses, un starp valsts parāda palielināšanos un ciklisko lejupslīdi no otras, valsts parādam palielinoties no EUR 254,7 miljardiem 2008. gada trešā ceturkšņa beigās līdz EUR 314,1 miljardam 2010. gada otrā ceturkšņa beigās;

7.  atzīmē, ka pēc Grieķijas valdības lūguma sniegt finansiālu atbalstu 2010. gada aprīlī tirgi sāka pārvērtēt citu euro zonas dalībvalstu ekonomisko pamatu un maksātspēju, un šā procesa rezultātā radusies spriedze ap Portugāles valsts obligācijām palielināja Portugāles refinansēšanas izmaksas līdz ilgtnespējīgam līmenim;

8.  atzīmē, ka valdības sākotnēji izmantotie ekonomiskie dati sarunu laikā bija jāpārskata;

9.  norāda, ka pirms ES un SVF atbalsta programmas īstenošanas sākuma Portugāles ekonomikā jau vairākus gadus bija zems IKP un ražīguma pieaugums, kā arī lielas kapitāla ieplūdes un ka šīs tendences kopā ar to, ka izdevumi, it sevišķi diskrecionārie izdevumi, nemitīgi pārsniedza IKP izaugsmi, un globālās finanšu krīzes ietekme radīja lielu fiskālo deficītu un augstu valsts un privātā parāda līmeni, līdz ar Grieķijas krīzes izplatīšanos kāpināja Portugāles refinansēšanas izmaksas kapitāla tirgos līdz ilgtnespējīgam līmenim, būtībā liedzot publiskajam sektoram piekļuvi šiem tirgiem; uzsver, ka 2010. gadā, pirms 2011. gada 7. aprīlī novēloti tika prasīts finansiālais atbalsts, Portugāles izaugsmes līmenis bija samazinājies līdz 1,9 %, tās fiskālais deficīts sasniedza 9,8 % (2010. g.), tās parāda līmenis sasniedza 94 % (2010. g.) un tās tekošā konta deficīts sasniedza 10,6 % no IKP, bet bezdarba līmenis bija 12 %; šajā saistībā norāda, ka kopējie makroekonomikas pamatrādītāji ļoti strauji pasliktinājās no pieņemami labiem līmeņiem 2007. gadā pirms krīzes, kad Portugāles izaugsmes līmenis sasniedza 2,4 %, tās fiskālais deficīts bija 3,1 %, tās parāda līmenis 62,7 % un tās tekošā konta deficīts 10,2 % IKP, bet bezdarba līmenis bija 8,1 %, līdz dziļai un bezprecedenta lejupslīdei;

10. norāda, ka pirms ES un SVF atbalsta programmas īstenošanas sākuma Īrijas ekonomika bija tikko pārcietusi vēl nepieredzēta apjoma banku un ekonomisko krīzi, kas lielā mērā izrietēja no ASV „paaugstināta riska kredītu krīzes” ietekmes uz Īrijas finanšu nozari, bezatbildīgas riska uzņemšanās no Īrijas banku puses un ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru plašās izmantošanas, kas pēc vispārējās garantijas un tai sekojošajiem glābšanas pasākumiem būtībā liedza publiskajam sektoram piekļuvi kapitāla tirgiem un 2009. gadā izraisīja Īrijas IKP pazemināšanos par 6,4 % (par 1,1 % 2010. gadā), salīdzinot ar pozitīvo izaugsmes līmeni 5 % IKP 2007. gadā; bezdarba līmenis palielinājās no 4,7 % 2007. gadā līdz 13,9 % 2010. gadā, bet visnelabvēlīgāko ietekmi radīja valsts maksājumu bilances deficīts, kurš 2010. gadā bija 30,6 % salīdzinājumā ar pārpalikumu (0,2 %) 2007. gadā, kura iemesls bija Īrijas valdības sniegtais atbalsts banku sektoram; konstatē, ka banku krīzē daļēji vainojams nepiemērots regulējums, pārāk zemas nodokļu likmes un pārmērīgi lielais banku sektors; atzīst, ka Īrijas banku privātos zaudējumus ietvēra Īrijas valsts parāda bilancē, lai nepieļautu Īrijas banku sistēmas sabrukumu un arī iespējami mazinātu kaitīgas ietekmes izplatīšanās riskus visā euro zonā, un ka Īrijas valdība un tās iedzīvotāji, reaģējot uz savu banku krīzi, rīkojās Savienības plašākās interesēs; turklāt norāda, ka desmitgadē pirms atbalsta programmas īstenošanas Īrijas ekonomikā bija iestājies ilgstošs negatīvu reālo procentu likmju periods;

11. norāda, ka pirms krīzes Īrijā nebija fiskālās nelīdzsvarotības un ka valsts parāda līmenis pirms krīzes bija ārkārtīgi zems; uzsver arī darba tirgus lielo elastību pirms krīzes; atzīmē, ka trijotne sākotnēji pieprasīja pazemināt algas; vērš uzmanību uz ilgtnespējīgo banku darbības modeli un uz nodokļu sistēmu, kura ir pārāk lielā mērā atkarīga no nodokļiem par nekustamo īpašumu un aktīviem, un valsts zaudē ienākumus, kad plīst nekustamo īpašumu un aktīvu burbuļi;

12  norāda, ka laikā, kad nebija pieejama iekšējā rekapitalizācija, apmēram 40 % Īrijas IKP nodokļu maksātāji iepludināja banku sektorā, kas trijotnes vidē izraisīja plašas debates;

13. aicina pilnībā īstenot ES vadītāju 2012. gada jūnija apņemšanos pārraut apburto loku starp bankām un valsts parādu un turpināt pētīt situāciju Īrijas finanšu sektorā tā, lai būtiski mazinātu banku parāda slogu Īrijā;

14. norāda uz to, ka tad, kad Grieķija nonāca pie privātā sektora iesaistīšanas, netika pietiekami apsvērtas tālejošās sekas uz Kipras banku sistēmu, kas tās ilgtnespējīgā darbības modeļa dēļ stāvēja sabrukuma priekšā, un tika ierosināts atkal aizsargāt dažu lielāko dalībvalstu aktīvus;

15. norāda, ka 2011. gada maijā Kipra zaudēja piekļuvi starptautiskajiem tirgiem, jo bija būtiski pasliktinājušās tās valsts finanses, turklāt Kipras bankas nozare bija lielā mērā pakļauta Grieķijas ekonomikai un Grieķijas valsts parāda restrukturizācijai, kas Kiprai radīja ievērojamus zaudējumus; norāda, ka jau vairākus gadus pirms ES un SVF atbalsta programmas īstenošanas sākuma 2013. gadā tika paustas nopietnas bažas par Kipras ekonomikas sistēmisko nestabilitāti, kuru, cita starpā, bija izraisījusi banku nozare, kas pārmērīgi paļāvās uz aizņemtiem līdzekļiem, un tās riskantie darījumi ar vietējiem nekustamā īpašuma uzņēmumiem, Grieķijas parādu krīze, starptautiskās kredītreitingu aģentūras, kas pazemināja Kipras valsts obligāciju vērtību, Kipras nespēja finansēt publiskos izdevumus, aizņemoties starptautiskajos tirgos, kā arī Kipras iestāžu nevēlēšanās pārstrukturēt nestabilo finanšu nozari, tā vietā izvēloties Krievijas kapitāla masīvu iepludināšanu; atgādina arī, ka situāciju ir sarežģījusi pārmērīga paļaušanās uz Krievijas iedzīvotāju ietaupījumiem un Krievijas iestāžu aizdevuma izmantošana; turklāt atzīmē, ka Kipras valsts parāda attiecība pret IKP, kas 2007. gadā bija 58,8 %, 2012. gadā sasniedza 86,6 %, turklāt 2007. gadā valsts budžeta pārpalikums bija 3,5 % no IKP, kas līdz 2012. gadam kļuva par budžeta deficītu -6,4 % no IKP;

ES un SVF finansiālais atbalsts, saprašanās memoranda saturs un īstenotās politikas

16. norāda, ka Grieķija sākotnējo finansiāla atbalsta pieprasījumu iesniedza 2010. gada 23. aprīlī un ka nolīgumu starp Grieķijas iestādēm, no vienas puses, un ES un SVF, no otras puses, noslēdza 2010. gada 2. maijā, attiecīgajā saprašanās memorandā bija ietverti arī ES un SVF finansiālā atbalsta nosacījumi; turklāt norāda, ka pēc piecām pārskatīšanas reizēm un pirmās programmas nepietiekamajiem panākumiem 2012. gada martā bija jāpieņem otra programma, kas kopš tā laika ir pārskatīta trīs reizes; pauž nožēlu par to, ka SVF efektīvi neņēma vērā vienas trešdaļas savas Valdes locekļu iebildumus pret ieguvumu un sloga sadalījumu, kas izrietēja no pirmās Grieķijas programmas;

17. norāda, ka pirmajā nolīgumā, kuru noslēdza 2010. gada maijā, nevarēja iekļaut noteikumu par Grieķijas parāda restrukturizāciju, lai gan SVF to ierosināja un kurš saskaņā ar savu parasto praksi būtu devis priekšroku parāda agrīnai restrukturizācijai; atgādina par ECB noliedzošo attieksmi pret parāda jebkāda veida restrukturizāciju 2010. un 2011. gadā tāpēc, ka tas varētu novest pie krīzes, kas izplatītos citās dalībvalstīs, un par tās atteikšanos iesaistīties restrukturizācijā, par kuru panākta vienošanās 2012. gada februārī; norāda, ka 2010. gada novembrī Grieķijas Centrālā banka veicināja tirgus nemiera saasināšanos, publiski brīdinot ieguldītājus, ka Grieķijas valsts parāda gadījumā ECB likviditātes operācijas vairs nevar uzskatīt par pašsaprotamām; bez tam norāda uz dalībvalstu apņemšanos, ka to bankas saglabās savu ietekmi Grieķijas obligāciju tirgos, taču tās šo apņemšanos nespēja ievērot;

18. norāda, ka Portugāle sākotnējo finansiālā atbalsta pieprasījumu iesniedza 2011. gada 7. aprīlī un ka sākotnējo nolīgumu starp Portugāles pārvaldes iestādēm, no vienas puses, un ES un SVF, no otras puses, pieņēma 2011. gada 17. maijā, attiecīgajā saprašanās memorandā bija ietverti arī ES un SVF finansiālā atbalsta nosacījumi; turklāt norāda, ka Portugāles programma kopš tā laika ir regulāri pārskatīta, lai pielāgotu mērķus un uzdevumus, ņemot vērā sākotnējos nesasniedzamos mērķus, un ir izveidots desmitais ceturkšņa pārskats par Portugāles ekonomikas korekciju programmas īstenošanu, kas liecina par labām izredzēm programmas īstenošanu drīzumā pabeigt;

19. atgādina par ECB divpusējo spiedienu uz Īrijas iestādēm pirms attiecīgi 2010. gada 7. decembrī un 2010. gada 16. decembrī tika noslēgti sākotnējie nolīgumi starp Īrijas iestādēm un ES un SVF, attiecīgajos saprašanās memorandos bija ietverti arī ES un SVF finansiālā atbalsta nosacījumi; norāda, ka programma lielā mērā balstījās uz pašas Īrijas valdības valsts atveseļošanas plānu 2011.–2014. gadam, ko publicēja 2010. gada 24. novembrī; turklāt norāda, ka šī programma kopš tā laika ir regulāri pārskatīta, un 2013. gada 9. decembrī ir izveidots divpadsmitais un galīgais pārskats, un šīs programmas īstenošana tika pabeigta 2013. gada 15. decembrī;

20. norāda, ka 2012. gada 29. jūnijā Eiropadome pieņēma lēmumu ESM kā vienu no iespējām izmantot banku tiešu rekapitalizāciju pēc parastā kārtībā pieņemta lēmuma ar nosacījumu, ka tiek izveidots efektīvs vienots uzraudzības mehānisms; bez tam norāda, ka tiešās rekapitalizācijas instrumenta darbības pamatprincipus, kas pamatojās uz konkrētiem nosacījumiem Eurogrupa noteica 2013. gada 20. jūnijā;

21. atzīmē, ka laika gaitā ir mainījusies attieksme pret iekšējo rekapitalizāciju; 2010. gadā Īrijā vecāko obligāciju turētāju iekšējā rekapitalizācija Īrijas iestādēm nebija pieejama, savukārt 2013. gadā Kiprā apdrošināto noguldītāju iekšējā rekapitalizācija tika ierosināta kā politikas pasākums, kas palielināja atšķirības starp instrumentiem, ko izmantoja banku krīzes un valsts parāda krīzes atvieglināšanai;

22. norāda, ka sākotnējo finansiālā atbalsta pieprasījumu Kipra iesniedza 2012. gada 25. jūnijā, bet ka atšķirīgās nostājas attiecībā uz nosacījumiem, kā arī tas, ka Kipras parlaments 2013. gada 19. martā noraidīja sākotnējo programmas projektu, kurā bija iekļauta apdrošināto noguldītāju iekšējā rekapitalizācija, jo tas bija pretrunā Eiropas tiesību aktiem tādēļ, ka paredzēja mazo noguldījumu, proti, zem EUR 100 000, diskontu, aizkavēja galīgo vienošanos par ES un SVF atbalsta programmu attiecīgi līdz 2013. gada 24. aprīlim (ES) un 15. maijam (SVF), un 2013. gada 30. aprīlī Kipras Pārstāvju palāta beidzot apstiprināja nolīgumu; norāda uz dažādu trijotnes dalībnieku sākotnēji konkurējošiem programmas priekšlikumiem Kipras gadījumā un uzsver to, ka trūkst ticama paskaidrojuma, kāpēc Eiropas Komisija un ES finanšu ministri atteicās no apdrošināto noguldītāju iekļaušanas; pauž nožēlu turklāt par faktu, ka Kipras iestādes, pārliecinot trijotnes pārstāvjus par viņu bažām sarunu laikā, minēja grūtības, un arī faktu, ka Kipras valdībai bijis jāpieņem iekšējās rekapitalizācijas instrumentu bankas depozītiem, ņemot vērā ārkārtīgi augsto privātā parāda attiecību pret IKP; norāda, ka lai gan Kipras Centrālā banka un Ministru komiteja bija cieši iesaistīta sarunās un finansiālā atbalsta programmas izstrādē un lai gan Kipras Centrālās bankas vadītājs galu galā bija viens no saprašanās memoranda parakstītājiem kopā ar finanšu ministru, jānorāda, ka papildu sarunām par saprašanās memoranda sīkākiem aspektiem bija pieejams ārkārtīgi ierobežots laiks;

23. norāda uz iekšējās rekapitalizācijas instrumenta piemērošanas nopietno blakusiedarbību, kas ietver kapitāla kontroles izmantošanu; uzsver, ka Kipras reālā ekonomika joprojām saskaras ar nopietnām grūtībām, jo kredītlīniju pārraušana izraisa tautsaimniecības ražojošo nozaru lejupslīdi;

24. norāda, ka SVF ir starptautiska iestāde, kuras uzdevums ir nodrošināt valstīm, kam ir maksājumu bilances problēmas, ar nosacījumiem saistītu finansiālu atbalstu; norāda uz to, ka visas dalībvalstis ir SVF dalībnieces, tāpēc tām ir tiesības pieprasīt tā atbalstu sadarbībā ar ES iestādēm, ņemot vērā ES un attiecīgās dalībvalsts intereses; norāda, ka, ņemot vērā šīs krīzes lielo apmēru, paļaušanās vienīgi uz SVF finanšu līdzekļiem nebūtu bijusi pietiekama, lai atrisinātu to valstu problēmas, kurām vajadzīgs finansiāls atbalsts;

25. atzīmē, ka SVF skaidri norādījis uz Grieķijas programmas riskiem, jo īpaši attiecībā uz parāda atmaksājamību; konstatē, ka papildus tam, ka programmu sagatavoja un apsprieda trijotne, SVF nolēma grozīt savu ārkārtas piekļuves politikas kritēriju attiecībā uz parāda atmaksājamību, lai dotu iespējas izsniegt aizdevumus Grieķijai, Īrijai un Portugālei;

26. vērš uzmanību uz bažām, kuras izteiktas attiecībā uz ECB uzraudzību jautājumā par ārkārtas likviditātes palīdzību (ELA); uzskata, ka ECB izmantotajai maksātspējas koncepcijai nav pārredzamības un prognozējamības;

27. norāda un to, ka ES un starptautiskās institūcijas nav gatavas ne liela mēroga valsts parādu krīzei, ne citu faktoru starpā tās dažādajiem cēloņiem un sekām euro zonā, kas kopš 1929. gada ir nopietnākā finansiālā krīze; pauž nožēlu par to, ka nav dzīvotspējīgas juridiskās bāzes šāda veida krīžu pārvarēšanai; atzinīgi novērtē pūliņus uz to reaģēt ātri un izlēmīgi, tomēr pauž nožēlu par to, ka Padome ir nemitīgi atteikusies izstrādāt un vispusīgu un sistēmisku ilgtermiņa pieeju; pauž nožēlu par to, ka netika efektīvi izmantoti ES struktūrfondi un ES politikas virzieni, kuru ilgtermiņa mērķis — ekonomiskā konverģence Savienībā — būtībā nav sasniegts;

28. norāda, ka atsevišķām dalībvalstīm, kuras krīze bija skārusi vissmagāk un kuras saņēma finansiālo atbalstu saskaņā ar korekciju programmu, ES struktūrfondu līdzfinansējuma likme bija palielināta līdz 95 %; uzsver, ka ir jāstiprina vietējo un valsts pārvaldes institūciju veiktspēja, lai tās spētu īstenot ES tiesību aktus un programmas nolūkā tādējādi paātrināt struktūrfondu līdzekļu apgūšanu;

29. atzinīgi novērtē, ka, neraugoties uz iepriekš minēto, milzīgās problēmas, ar kurām sastapās trijotne un kuras bija novedušas pie krīzes, bija unikālas inter alia tās bija izraisījusi valsts finanšu nepietiekamība, strukturālo reformu nepieciešamība vairākās dalībvalstīs, nepietiekams Eiropas un valstu līmeņa finanšu pakalpojumu regulējums, liela makroekonomikas nelīdzsvarotība, kas veidojusies daudzu gadu laikā, kā arī politikas un institucionālās kļūdas un fakts, ka monetārās savienības ierobežojumu un euro zonas nepilnību dēļ nebija pieejami tādi vistradicionālākie makroekonomikas instrumenti kā budžeta politika vai ārējā devalvācija; turklāt norāda uz ievērojamo laika spiedienu, kura cēlonis daļēji bija tas, ka finansiālā atbalsta lūgumi parasti tika izteikti tikai tad, kad valstis jau bija uz bankrota sliekšņa un bija jau zaudējušas piekļuvi tirgiem, bija jānovērš juridiskie šķēršļi, bija jūtamas bažas par euro zonas sabrukumu, bija skaidra vajadzība panākt politiskas vienošanās un pieņemt lēmumus par reformām, pasaules ekonomika atradās dziļā recesijā, un vairākās valstīs, kam jāpiedalās finansiāla atbalsta sniegšanā, satraucoši pieauga pašu publiskie un privātie parādi;

30. nosoda pārredzamības trūkumu sarunās par saprašanās memorandu; norāda, ka jānovērtē, vai oficiālie dokumenti ir skaidri un savlaicīgi paziņoti un apspriesti valstu parlamentos, Eiropas Parlamentā un ar sociālajiem partneriem; papildus norāda uz iespējamo negatīvo ietekmi šādai praksei, kurai raksturīga informācijas turēšana aiz slēgtām durvīm par iedzīvotāju tiesībām, uz politiskās situācijas stabilitāti attiecīgajās valstīs un iedzīvotāju ticību demokrātijai un Eiropas projektam;

31. atzīmē, ka saprašanās memorandos izteiktās rekomendācijas ir pretrunā modernizācijas politikai, kas tika izstrādāta kā Lisabonas stratēģija un stratēģija „Eiropa 2020”; tāpat norāda, ka dalībvalstis ar saprašanās memorandu ir atbrīvotas no Eiropas pusgada ziņojumu sniegšanas, tostarp no ziņojumu sniegšanas saskaņā ar nabadzības novēršanas un sociālās iekļaušanas mērķiem, un nesaņem konkrētai valstij adresētus ieteikumus, izņemot saistībā ar savu saprašanās memorandu īstenošanu; atgādina, ka saprašanās memorandi ir jāpielāgo, lai ņemtu vērā algu veidošanas un valsts reformu programmu praksi un institūcijas attiecīgajā dalībvalstī Savienības izaugsmes un darbvietu izveides stratēģijas kontekstā, kas noteikta Regulā Nr. 472/2013 (7.panta 1. punkts); mudina to paveikt, ja tas jau nav izdarīts; tomēr norāda, ka to var daļēji izskaidrot — ja arī nevar pilnīgi attaisnot — ar to, ka programmas bija jāīsteno ļoti īsā laikā un sarežģītos politiskos, ekonomiskos un finansiālos apstākļos;

32. pauž nožēlu par to, ka Grieķijas, Īrijas un Portugāles programmās ir iekļauti vairāki sīki izklāstīti priekšraksti veselības sistēmas reformai un izdevumu samazināšanai; pauž nožēlu par to, ka programmas nav saistītas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Līgumu noteikumiem, konkrēti, ar LESD 168. panta 7. punktu;

33. norāda, ka ES finanšu ministri apstiprināja makroekonomikas korekciju programmas;

Pašreizējais ekonomikas un sociālais stāvoklis

34. pauž nožēlu par to, ka īstenoto pasākumu dēļ ir īslaicīgi pieaugusi nevienlīdzība ienākumu sadalē; norāda, ka šajās četrās valstīs nevienlīdzība ienākumu sadalē ir pārsniegusi vidējo rādītāju; norāda, ka sociālo pabalstu un pakalpojumu samazināšana un bezdarba pieaugums, kura cēlonis ir to programmās paredzēto pasākumu īstenošana, kas vērsti uz makroekonomiskās situācijas uzlabošanu, tikai palielina nabadzību;

35. norāda uz nepieņemami augsto bezdarba, ilgstoša bezdarba un jo īpaši jauniešu bezdarba līmeni minētajās četrās dalībvalstīs, kas īsteno atbalsta programmas; uzsver, ka augsts jauniešu bezdarba līmenis apdraud ekonomikas attīstības iespējas nākotnē, ko apliecina jauniešu migrācijas plūsmas no Dienvideiropas, kā arī no Īrijas, un var izraisīt intelektuālā darbaspēka emigrāciju; atgādina, ka izglītība, apmācība un spēcīgs zinātniskais un tehnoloģiskais pamats sistemātiski tika noteikts kā ļoti svarīgs ceļš šo valstu ekonomikas strukturālai attīstībai; tāpēc atzinīgi vērtē nesenās ES līmeņa iniciatīvas attiecībā uz jauniešu izglītību un nodarbinātību, Erasmus+ programmu, Jauniešu nodarbinātības iniciatīvu un piešķirtos EUR 6 miljardus ES Jauniešu garantiju shēmai, taču aicina šim jautājumam veltīt stingrāku politisku un ekonomisku atbalstu; uzsver, ka nodarbinātības jautājumi galvenokārt paliek dalībvalstu kompetencē; tāpēc mudina dalībvalstis turpināt modernizēt izglītības sistēmas un risināt jauniešu bezdarba problēmu;

36. atzinīgi novērtē Īrijas programmas īstenošanas pabeigšanu tiktāl, ka izbeigtas trijotnes misijas un valstij bija iespējams 2014. gada 7. janvārī piekļūt obligāciju tirgiem, kā arī gaidāmo Portugāles programmas pabeigšanu; pauž nožēlu par pieticīgajiem rezultātiem Grieķijā, lai gan tur tika veiktas vēl nepieredzētas reformas; atzīst lielos centienus, kas tiek prasīti no katra cilvēka, ģimenēm, uzņēmumiem un citām pilsoniskās sabiedrības iestādēm valstīs, kur īstenotas korekciju programmas; konstatē pirmās ekonomiskā stāvokļa uzlabošanās pazīmes dažās programmas valstīs; uzsver, ka tomēr pastāvīgi augstais bezdarba līmenis kavē ekonomikas atveseļošanos, un šajā jautājumā Eiropas un valstu līmenī joprojām jāpieliek milzīgi pūliņi;

Trijotne — ekonomikas dimensija — teorētiskais pamats un lēmumu ietekme

37. uzsver, ka ir vajadzīgi piemēroti, konkrētai valstij paredzēti, kā arī uz visu euro zonu attiecināmi ekonomikas modeļi, kuru pamatā ir piesardzīgas aplēses, neatkarīgi dati, ieinteresēto pušu iesaistīšanās, pārredzamība un pielāgošanas centienu līdzvērtīgs sadalījums, lai izstrādātu ticamas un efektīvas korekciju programmas, vienlaikus atzīstot, ka ekonomiskie modeļi parasti satur zināmu nenoteiktību un neprognozējamību; pauž nožēlu par to, ka ne vienmēr ir bijuši pieejami atbilstoši statistiskie dati un pienācīga informācija;

38. atzinīgi novērtē to, ka finansiālais atbalsts palīdzēja īsā laika posmā sasniegt mērķi nepieļaut haotisku valsts parāda atmaksas saistību neizpildīšanu, kam būtu bijušas ārkārtīgi smagas ekonomiskās un sociālās sekas, kas noteikti būtu daudz smagākas nekā patlaban esošās, kā arī plašāka, neaprēķināmi vērienīga ietekme uz citām valstīm un, iespējams, valstu piespiedu izstāšanās no euro zonas; tomēr norāda, ka nav garantiju, ka ilgākā laika posmā no tā varēs izvairīties; atzīmē arī to, ka finansiālā atbalsta un korekciju programma Grieķijā nav novērsusi ne saistību organizētu neizpildīšanu, nedz arī krīzes izplatīšanos uz citām dalībvalstīm, un ka tirgus uzticēšanās ir atjaunota un ar valsts parādu saistītās lielās procentu likmju atšķirības sāka samazināties tikai pēc tam, kad 2012. gada augustā ECB beidzot paziņoja par savu tiešo monetāro darījumu programmu; pauž nožēlu par ekonomikas un sociālo lejupslīdi, kas kļuva acīmredzama, kad tika ieviestas fiskālās un makroekonomikas korekcijas; norāda, ka bez ES un SVF finansiālā un tehniskā atbalsta ekonomiskās un sociālās sekas būtu vēl nopietnākas;

39. norāda, ka jau pašā sākumā trijotne publicēja visaptverošus dokumentus par diagnozi un stratēģiju problēmu novēršanai, par politikas pasākumu kopumu, kuru izstrādāja kopā ar attiecīgo valstu valdībām, kā arī par ekonomikas prognozēm, kuras tiek regulāri atjauninātas; atzīmē, ka šie dokumenti tomēr nedod sabiedrībai iespējas gūt visaptverošu priekšstatu par sarunām, un tāpēc nenodrošina pietiekamu pārskatatbildību;

40. pauž nožēlu par to, ka reizēm trijotne izdarīja pārmērīgi optimistiskus pieņēmumus, jo īpaši attiecībā uz izaugsmi un bezdarbu, kuru cēlonis citu starpā ir pārrobežu papildu ietekmes pienācīga nenovērtēšana (ko Komisija atzinusi savā ziņojumā „Fiskālā konsolidācija un tās blakusefekti euro zonas perifērijā un centrā”), politiska pretošanās pārmaiņām dažās dalībvalstīs un korekciju ekonomiskā un sociālā ietekme; pauž nožēlu arī par to, ka šis apstāklis ietekmēja trijotnes veikto analīzi par fiskālās konsolidācijas un izaugsmes mijiedarbību; norāda, ka šā iemesla dēļ fiskālos mērķus paredzētajos termiņos nebija iespējams sasniegt;

41. no uzklausīšanām saprot, ka starp korekciju programmas ilgumu un palīdzību, kura tika sniegta, izmantojot īpaši paredzētos līdzekļus, piemēram, ESM, ir stingra saikne, kas nozīmē, ka ilgākā pielāgošanas periodā citām euro zonas valstīm un SVF būtu neizbēgami jāpiešķir un jāgarantē lielākas summas, ko politiski nebija iespējams īstenot, ņemot vērā jau tā ļoti lielās izmantotās summas; norāda, ka korekciju programmas un atmaksāšanas periods ir acīmredzami ilgāks nekā parastās SVF finansiālā atbalsta programmās;

42. atzinīgi vērtē strukturālā deficīta samazināšanos visās programmas valstīs, kopš tika uzsākta attiecīgo programmu īstenošana; norāda, ka tā tomēr nav panākusi valsts parāda un IKP attiecības samazināšanos; konstatē, ka valsts parāda un IKP attiecība nav ne tikvien kā samazinājusies, bet visās programmas valstīs ir palielinājusies, jo nosacīti aizņēmumi parasti izraisa valsts parāda palielināšanos un īstenotajai politikai īstemiņā ir recesīva ietekme; uzskata, ka fiskālo multiplikatoru precīzas aplēses ir ļoti svarīgas, lai ar fiskālo korekciju varētu veiksmīgi samazināt parāda un IKP attiecību; norāda, ka, lai panāktu stabilitāti ilgtermiņā, ir nepieciešama virzība uz privātā parāda stabilitāti ilgtermiņā; atzīst, ka parasti ir nepieciešami vairāki gadi, līdz strukturālās reformas būtiski ietekmē rezultātu uzlabošanos un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos;

43. uzskata, ka fiskālos multiplikatorus ir grūti precīzi aprēķināt; šajā sakarā atgādina, ka SVF ir atzinis, ka tas savās izaugsmes prognozēs pirms 2012. gada oktobra ir pārāk zemu novērtējis fiskālo multiplikatoru; norāda, ka minētais laikposms aptver secinājumus par visiem šajā ziņojumā iekļautajiem sākotnējiem saprašanās memorandiem, izņemot vienu, uz kuriem attiecas izpēte; atgādina, ka Eiropas Komisija 2012. gada novembrī paziņoja, ka prognožu kļūdas nav radušās pārāk zemu novērtēto fiskālo multiplikatoru dēļ; tomēr norāda, ka Komisija savā atbildē aptaujas anketā ir atzinusi, ka „fiskālie multiplikatori patlaban ir lielāki nekā parasti”; saprot, ka fiskālie multiplikatori ir daļēji endogēni un ietver mainīgos makroekonomiskos nosacījumus; norāda, ka saistībā ar šīm publiskajām domstarpībām starp Eiropas Komisiju un SVF par fiskālā multiplikatora lielumu netika veikti turpmāki pasākumi, trijotnei pieņemot kopēju nostāju;

44. norāda, ka SVF kā trijotnes dalībnieka paziņotais atbalsta darbību mērķis ir iekšēja devalvācija, izmantojot algu un pensiju samazināšanu, bet Komisija nekad nav to skaidri apstiprinājusi; norāda, ka mērķis, ko Komisija uzsvērusi visās četrās minētajās programmas valstīs, ir drīzāk bijusi fiskālā konsolidācija; atzīst šo prioritāšu atšķirības starp SVF un Komisiju un ņem vērā šo abu institūciju mērķu sākotnējo nesaskaņotību; konstatē, ka ir kopīgi nolemts izmantot gan šos abus instrumentus, gan arī strukturālās reformas, gan citus pasākumus, kuri papildina šo pieeju; norāda, ka fiskālā konsolidācija kopā ar restriktīvu politiku algu jautājumā ir samazinājusi gan publisko, gan privāto pieprasījumu; konstatē, ka mērķim attiecībā uz rūpnieciskās bāzes un institucionālo struktūru reformām programmas valstīs, padarot tās ilgtspējīgākas un efektīvākas, ir veltīta mazāka uzmanība nekā iepriekš minētajiem mērķiem;

45. uzskata, ka pārāk maz uzmanības ir veltīts korekciju stratēģiju negatīvās sociālās un politiskās ietekmes mazināšanai programmas valstīs; atgādina par krīzes cēloņiem; pauž nožēlu, ka krīzēs pārvaldībā izmantotajā universālajā pieejā pārāk bieži netika pilnībā ņemts vērā paredzēto politikas pasākumu ekonomiskās un sociālās ietekmes līdzsvars;

46. uzsver, ka svarīga nozīme ir valsts līdzdalībai, un ja tā neveic pasākumus, par kuriem panākta vienošanās, tam ir negatīva ietekme uz gaidāmajiem rezultātiem un tas attiecīgajā valstī pat vēl ilgāku laiku izraisa papildu grūtības; ņem vērā SVF pieredzi, ka valsts pašas atbildību varētu uzskatīt par vienīgo vissvarīgāko nosacījumu, lai finansiālā atbalsta programma būtu veiksmīga; tomēr uzsver, ka valsts atbildību nevar panākt, ja trūkst pienācīgas demokrātiskās leģitimitātes un atbildības gan valsts, gan ES līmenī; šajā saistībā uzsver, ka valsts līmeņa atbildības un pārredzamības nodrošināšanai ir būtiski, lai valstu parlamenti apstiprinātu budžetu un tiesību aktus ekonomikas korekciju programmu īstenošanai;

47. uzsver, ka dzimumu līdztiesības palielināšana ir izšķirīga stabilāku tautsaimniecību izveidē un ka šim aspektam nevar nepievērst uzmanību ekonomikas analīzē vai ieteikumos;

Trijotne — institucionālā dimensija un demokrātiskā leģitimitāte

48. norāda, ka, ņemot vērā pastāvīgi attīstošos ES atbildes reakciju uz krīzi, ECB neskaidro lomu trijotnē un trijotnes lēmumu pieņemšanas procesa nepārredzamo veidu, trijotnes pilnvaras tiek uztvertas kā neskaidras un nepārredzamas, un tām trūkst demokrātiskas uzraudzības;

49. norāda, ka Regulas (ES) Nr. 472/2013 pieņemšana 2013. gada 21. maijā ir pirmais, lai gan nepietiekamais solis ar ko sistematizē uzraudzības procedūras, kuras izmanto euro zonā attiecībā uz finanšu grūtībās nonākušām valstīm, un ar to trijotnei ir piešķirtas pilnvaras; atzinīgi novērtē inter alia: noteikumus par valsts parāda ilgtspējas novērtēšanu; pārredzamākas procedūras attiecībā uz makroekonomikas korekciju programmām, tostarp vajadzību iekļaut negatīvo blakusiedarbību, kā arī makroekonomikas un finanšu satricinājumus un Eiropas Parlamentam nodotās pārbaudes tiesības, noteikumus par sociālo partneru iesaisti, prasības ņemt vērā dalībvalstu praksi un institūcijas algu veidošanai, vajadzību nodrošināt pietiekamus līdzekļus tādām politikas pamatjomām kā izglītība un veselības aprūpe un dalībvalstīm, kuras īsteno atbalsta programmu, piešķirtos atbrīvojumus no attiecīgajām Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām;

50. ņem vērā Eurogrupas priekšsēdētāja paziņojumu, ka Eurogrupa piešķir Komisijai pilnvaras Eurogrupas vārdā risināt sarunas par nosacījumiem, kas saistīti ar atbalstu, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu nostājas par nosacījumu pamatelementiem un savus finanšu ierobežojumus attiecībā uz finansiālā atbalsta lielumu; norāda, ka iepriekšminētā procedūra, ar kuru Eurogrupa nodod savas pilnvaras Komisijai, nav noteikta ES tiesību aktos, jo Eurogrupa nav Eiropas Savienības oficiāla institūcija; uzsver, ka, lai gan Komisija rīkojas dalībvalstu vārdā, galīgo atbildību par makroekonomikas korekciju programmu izstrādāšanu un apstiprināšanu uzņemas ES finanšu ministri un to valdības; pauž nožēlu, ka Eurogrupai, uzņemoties ES līmeņa izpildes pilnvaras, trūkst ES līmeņa demokrātiskās leģitimitātes un pārskatatbildības;

51. norāda, ka glābšanas mehānismi un trijotne ir ad hoc pasākumi, un pauž nožēlu, ka trijotnes izveidošanai nebija pieejams pienācīgs juridisks pamats, pamatojoties uz Savienības primārajiem tiesību aktiem, un tādēļ tika izveidoti tādi starpvaldību mehānismi kā EFSI un pēc tam ESM; prasa, lai visu turpmāko risinājumu pamatā būtu Savienības primārie tiesību akti; atzīst, ka tas varētu radīt vajadzību veikt izmaiņas Līgumā;

52. ir satraukts par to, ka bijušais Eurogrupas priekšsēdētājs atzina Eiropas Parlamentā, ka Eurogrupa apstiprina trijotnes priekšlikumus, rūpīgi neapsverot to īpašo politisko nozīmi; uzsver, ka gadījumā, ja tas tā patiešām ir, tas neatbrīvo euro zonas finanšu ministrus no to politiskās atbildības par makroekonomikas korekciju programmām un saprašanās memorandu; norāda, ka šāds atzinums rada satraukumu par Komisijai un ECB piešķirto „tehniskā padomdevēja” un „Eurogrupas pārstāvja” pienākumu neskaidro darbības jomu saistībā ar atbalsta programmu izstrādi, īstenošanu un novērtēšanu; šajā saistībā pauž nožēlu, ka Padome un Eurogrupa nav Komisijai piešķīrusi skaidras un saprotamas pilnvaras attiecībā uz katru atsevišķo gadījumu;

53. pauž šaubas par Komisijas divējādo lomu trijotnē — kā dalībvalstu pārstāvei un kā ES iestādei; uzskata, ka Komisijai ir potenciāls interešu konflikts starp tās lomu trijotnē un pienākumiem kā Līgumu un acquis communautaire sargam, jo īpaši tādās politikas jomās kā konkurence, valsts atbalsts, sociālā kohēzija un attiecībā uz dalībvalstu algu un sociālo politiku, t.i., jomu, kura nav Komisijas kompetencē, kā arī attiecībā uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu; norāda, ka šāda situācija krasi atšķiras no Komisijas parastajām funkcijām, lai tā darbotos kā neatkarīga pārstāve, kura aizstāv ES intereses un nodrošina ES noteikumu īstenošanu, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus;

54. norāda arī uz potenciālu interešu konfliktu starp ECB pašreizējo „tehniskā padomdevēja” lomu trijotnē un tās stāvokli kā četru dalībvalstu kreditoram, kā arī attiecībā uz tās pilnvarām saskaņā ar Līgumu, jo tā rīkojas saskaņā ar lēmumiem, kuru pieņemšanā ņem dalību; neraugoties uz to, atzinīgi novērtē tās ieguldījumu krīzes risināšanā, tomēr pieprasa, lai tiktu rūpīgi pārbaudīti ECB potenciālie interešu konflikti, īpaši attiecībā uz ļoti svarīgo likviditātes politiku; norāda, ka krīzes laikā ECB bija pieejama būtiska informācija par banku nozares stāvokli un finanšu stabilitāti kopumā un ka ECB to apzināti izmantojusi kā līdzekli politiskā mērķa sasniegšanai, ietekmējot lēmumu pieņēmējus, kā tas notika vismaz saistībā ar Grieķijas parāda pārstrukturēšanu, kad ECB noteikti pieprasīja, lai no valsts obligācijām, kuras tai ir, tiktu noņemti CAC, Kipras ārkārtas likviditātes palīdzības darbībām un Īrijas gadījumā, kad saistību norakstīšanā netika iekļauti pirmās kārtas obligāciju turētāji;

55. norāda, ka ECB loma nav pietiekami skaidri formulēta, jo Regulā (ES) Nr. 472/2013 un Līgumā par Eiropas Stabilizācijas mehānisma izveidi ir teikts, ka Komisijai jāstrādā „sadarbībā ar ECB”, tādējādi samazinot ECB padomdevēja lomu; norāda, ka Eurogrupa pieprasīja ECB kā zināšanu sniedzēja iesaistīšanu, lai papildinātu trijotnes pārējo partneru viedokļus, un ka EST Pringle lietā nospriedusi, ka ar ESM līgumu ECB uzticētie uzdevumi ir saskaņā ar uzdevumiem, kas ECB uzticēti ar LESD un ECBS [un ECB] statūtiem, ar nosacījumu, ka tiek pastāvīgi ievēroti vairāki nosacījumi; norāda uz Eurogrupas atbildību par atļauju ECB iesaistīties trijotnes lēmumu pieņemšanā, bet atgādinām, ka ECB pilnvaras, kuras tai piešķirtas LESD, ir ierobežotas un attiecas uz monetāro politiku un finansiālo stabilitāti, un ka tādējādi ECB iesaistīšanās jautājumos, kas saistīti ar budžeta, fiskālo un strukturālo politiku, Līgumos nav paredzēta; atgādina, ka LESD 127. pantā paredzēts, ka, neskarot cenu stabilitātes mērķi, ECBS atbalsta vispārējo ekonomikas politiku Savienībā, lai palīdzētu sasniegt Savienības mērķus, kas noteikti LES 2. pantā.

56. norāda uz trijotnes vājo demokrātisko pārskatatbildību programmas valstīs; tomēr norāda, ka šī demokrātiskā pārskatatbildība dažādās valstīs ir atšķirīga, un to nosaka valsts izpildvaras griba un valstu parlamentu efektīvas pārbaudes kapacitāte, kā tas tika uzskatāmi parādīts gadījumā, kad Kipras parlaments noraidīja sākotnējo saprašanās memorandu; norāda tomēr, ka gadījumos, kad ar tiem apspriežas, valstu parlamenti ir izvēles priekšā starp parādsaistību iespējamu neizpildīšana vai saprašanās memorandu apstiprināšanu, par kuriem vienojušies trijotne un valstu iestādes; norāda, ka saprašanās memorandu nav ratificējis Portugāles parlaments; ar bažām norāda uz faktu, ka trijotnes trīs neatkarīgo iestāžu nevienmērīgais atbildības sadalījums savā starpā apvienojumā ar atšķirīgām pilnvarām un sarunu un lēmumu pieņemšanas struktūrām atšķirīgos atbildības līmeņos ir radījis situāciju, ka netiek veiktas atbilstīgas rūpīgas pārbaudes un trijotnei kopumā trūkst demokrātiskas pārskatatbildības;

57. pauž nožēlu par faktu, ka SVF statūtu noteikumu dēļ nevar oficiāli uzstāties vai sniegt rakstisku ziņojumu valstu parlamentiem vai Eiropas Parlamentam; norāda, ka SVF pārvaldības struktūrā noteikta pārskatatbildība 188 dalības valstīm ar SVF Valdes starpniecību; uzsver, ka SVF kā galējam līdzekļu aizdevējam, kas dod vienu trešdaļu finansējuma, šajā institūcijā ir mazākuma lomā;

58. norāda, ka pēc trijotnes veiktā sagatavošanas darba oficiālos lēmumus atsevišķi pieņem Eurogrupa un SVF saskaņā ar saviem attiecīgajiem juridiskajiem statūtiem un pienākumiem, kas tādējādi iegūst politisko atbildību par trijotnes lēmumiem; bez tam norāda, ka tagad izšķirošos lēmumus pieņem ESM kā organizācija, kas atbildīga par finansiālā atbalsta piešķiršanu euro zonas dalībvalstīm, tādējādi visu lēmumu pieņemšanā piedalās euro zonas valstu valdības, tostarp to dalībvalstu valdības, kas ir tieši iesaistītas, ir visu pieņemto lēmumu centrā;

59. norāda, ka trijotnes demokrātiskā leģitimitāte valstu līmenī izriet no Eurogrupas un Ecofin locekļu politiskās atbildības attiecīgo valstu parlamentiem; pauž nožēlu par to, ka trijotnei tās struktūras dēļ nav īstas demokrātiskās leģitimitātes ES līmenī;

60. pauž nožēlu par veidu, kā uz ES iestādēm tiek novelta vaina par dalībvalstu makroekonomisko korekciju nelabvēlīgo ietekmi, lai gan tieši dalībvalstu finanšu ministri ir tie, kuriem ir politiska atbildība par trijotni un tās darbību; uzsver, ka tas var palielināt eiroskepsi, lai gan atbildība par to ir valsts, nevis Eiropas līmenim;

61. aicina Eurogrupu, Padomi un Eiropadomi uzņemties pilnu atbildību par trijotnes darbībām;

62. norāda, ka ESM ir starpvaldību institūcija, kas nav Eiropas Savienības juridiskās struktūras daļa un tai regulārā procedūrā ir jāievēro vienprātības noteikums; uzskata, ka ir jāievēro savstarpēju saistību un solidaritātes princips; atzīmē, ka ar ESM līgumu ir ieviests aizdevumu nosacījumu princips, kas ietverts makroekonomikas korekciju programmā; norāda, ka ESM līgumā nav sīkāk noteikts nosacījumu vai korekciju programmas saturs, tādējādi dodot trijotnei rīcības brīvību, iesakot šos nosacījumus;

63. cer, ka dalībvalstu revīzijas iestādes pilnībā uzņemsies juridisko atbildību par finanšu darījumu likumības un pareizības apstiprināšanu, kā arī uzraudzības un kontroles sistēmu efektivitāti; šajā sakarībā aicina augstākās revīzijas institūcijas pastiprināt sadarbību, it īpaši apmainoties ar paraugpraksi;

Priekšlikumi un ieteikumi

64. atzinīgi vērtē Komisijas, ECB, Eurogrupas priekšsēdētāja un SVF, kā arī Kipras, Īrijas, Grieķijas un Portugāles valdību un centrālo banku, kā arī sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju gatavību sadarboties un piedalīties Eiropas Parlamenta veiktajā novērtējumā par trijotnes lomu un darbībām, tostarp atbildēt uz jautājumiem sīki izstrādātā anketā un/vai piedalīties oficiālās un neoficiālās uzklausīšanās;

65. pauž nožēlu, ka Eiropadome pietiekami neņēma vērā priekšlikumus, kas ietverti 2011. gada 6. jūlija rezolūcijā par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi; uzsver, ka to īstenošana būtu veicinājusi ekonomisko un sociālo konverģenci ekonomiskajā un monetārajā savienībā un nodrošinājusi pilnīgu demokrātisko leģitimitāti ekonomikas un budžeta politikas saskaņošanas pasākumiem;

Īstermiņa līdz vidēja termiņa uzdevumi

66. aicina kā pirmo soli izstrādāt skaidrus, pārredzamus un saistošus procedūras noteikumus attiecībā uz mijiedarbību starp trijotnes iestādēm, kā arī uzdevumu un atbildības sadalījumu tajā; pauž stingru pārliecību, ka skaidri jādefinē un jāsadala uzdevumi, lai uzlabotu pārredzamību, nodrošinātu stingrāku demokrātisko kontroli un nostiprinātu trijotnes darba uzticamību;

67. aicina pašreizējām un turpmākajām finansiālā atbalsta programmām izstrādāt labāku komunikācijas stratēģiju; mudina šim jautājumam piešķirt vislielāko prioritāti, jo neizdarība šajā jomā galu galā kaitēs Savienības reputācijai;

68. aicina veikt pārredzamu izmeklēšanu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu ārējiem konsultantiem, publiskā iepirkuma procedūru trūkumu, ļoti augstajiem izmaksātajiem honorāriem un potenciālajiem interešu konfliktiem;

Ekonomikas un sociālā ietekme

69. atgādina, ka Eiropas Parlamenta nostājā par Regulu 472/2013 ir paredzēts ieviest noteikumus, saskaņā ar kuriem makroekonomikas korekciju programmās ir jāiekļauj ārkārtas rīcības plāni, ja prognozētie pamatscenāriji neīstenojas vai ir radušās novirzes tādu apstākļu dēļ, kurus dalībvalsts, kas saņem atbalstu, nevar kontrolēt, piemēram, negaidītu globālu ekonomikas satricinājumu gadījumā; uzsver, ka šādi plāni ir piesardzīgas politikas veidošanas priekšnosacījums, ņemot vērā nestabilos un nedrošos ekonomikas modeļus, kas ir pamatā programmu prognozēm, kā tas vērojams visās dalībvalstīs, kuras īsteno atbalsta programmas;

70. mudina ES cieši uzraudzīt finansiālo, fiskālo un ekonomisko attīstību dalībvalstīs un izveidot institucionalizētu pozitīvu stimulu sistēmu, lai pienācīgi atalgotu tos, kuri šajā saistībā īsteno vislabāko praksi, un tos, kuri pilnībā ievēro savas korekciju programmas;

71. pieprasa, lai trijotne apkopotu pašreizējās debates par fiskālajiem multiplikatoriem un apsvērtu saprašanās memorandu pārskatīšanu, pamatojoties uz jaunākajiem empīriskajiem rezultātiem;

72. aicina trijotni uzsākt jaunus parāda atmaksājamības novērtējumus un steidzami izskatīt vajadzību samazināt Grieķijas valsts parāda slogu, kā arī straujo kapitāla aizplūdi no Grieķijas, kas būtiski veicina pašreizējās ekonomiskās depresijas raksturīgā apburtā loka veidošanos valstī; atgādina, ka bez obligāciju pamatsummas diskontēšanas pastāv vairākas šādas pārstrukturēšanas iespējas, tostarp obligāciju mijmaiņa, obligāciju dzēšanas termiņa pagarināšana un kuponu skaita samazināšana; uzskata, ka rūpīgi jāizvērtē dažādas parāda restrukturizācijas iespējas;

73. uzstāj, ka saprašanās memorandos ietverto politikas virzienu sekas nepārprotami ir pretrunā Eiropas Savienības mērķiem, proti, nodarbinātības un labāku dzīves un darba apstākļu veicināšanai, lai būtu iespējama to saskaņošana, vienlaikus saglabājot uzlabojumus, pienācīgu sociālo aizsardzību, dialogu starp vadību un darbaspēku, cilvēkresursu attīstību nolūkā panākt ilgstošu un augstu nodarbinātības līmeni un atstumtības apkarošanu, kā noteikts LESD 151. pantā; atbalsta fiskālās korekcijas termiņu piesardzīgu pagarināšanu, kas jau izpildīti memorandos, jo bailes par vispārēju sabrukumu mazinājušās; atbalsta turpmāku korekciju apsvēršanu, ņemot vērā turpmākas makroekonomiskas norises;

74. pauž nožēlu, ka slogs netika sadalīts starp visiem tiem, kuri rīkojās bezatbildīgi, un ka obligāciju turētāju aizsardzība tika uzskatīta par finanšu stabilitātes nodrošināšanai nepieciešamu ES pasākumu; aicina Padomi sākt īstenot tās noteikto programmu par vēsturiskajiem aktīviem piemērojamo režīmu, lai pārrautu apburto loku starp augstākajām varas iestādēm un bankām un atvieglotu valsts parāda slogu Īrijā, Grieķijā, Portugālē un Kiprā; mudina Eurogrupu izpildīt savu apņemšanos izpētīt situāciju Īrijas finanšu nozarē, lai vēl vairāk uzlabotu korekcijas ilgtspējas rādītājus Īrijā, un, ņemot vērā visu iepriekš minēto, mudina Eurogrupu izpildīt Īrijai doto solījumu atvieglot šo banku parāda slogu; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš Stabilitātes un izaugsmes pakta piemērošanu attiecīgajām mantotajām parādsaistībām, jo šis pakts Īrijā tiek uzskatīts par netaisnīgu un valstij apgrūtinošu saskaņā ar reformētā pakta elastīguma noteikumiem; uzskata, ka ilgākā termiņā izmaksu sadalījumam būtu jāatspoguļo aizsargāto obligāciju turētāju sadalījums; ņem vērā Īrijas iestāžu prasību valsts parāda daļu, kas atbilst finanšu nozares glābšanas izmaksām, nodot ESM;

75. iesaka Komisijai, Eurogrupai un SVF sīkāk izpētīt un attiecīgajos priekšlikumos saistībā ar pašreizējām un turpmākajām programmām iekļaut jēdzienu „iespējamās konvertējamās obligācijas”, ja ieņēmumi no jauniem valsts parāda vērstpapīriem dalībvalstīs, kas saņem atbalstu, ir saistīti ar ekonomikas izaugsmi;

76. atgādina, ka ir jāveic pasākumi nodokļu ieņēmumu nodrošināšanai, jo īpaši programmas valstīs, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 472/2013 par to euro zonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kurām draud nopietnas finanšu stabilitātes grūtības (Gauzès ziņojums), saskaņā ar kuru „dalībvalstis, cieši sadarbojoties ar Komisiju un saziņā ar ECB un attiecīgā gadījumā ar SVF, veic pasākumus, kuru mērķis ir nostiprināt ieņēmumu iekasēšanas spēju efektivitāti un iedarbīgumu un cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, lai palielinātu nodokļu ieņēmumus”; atgādina, ka nekavējoties jāveic efektīvi pasākumi, lai cīnītos pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un novērstu to gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās; iesaka īstenot pasākumus, kuri liktu visām pusēm godīgi piedalīties nodokļu ieņēmumu veidošanā;    

77. aicina publicēt datus par Eiropas līdzekļu izlietojumu saistībā ar glābšanu; uzsver, ka būtu jāprecizē līdzekļu daudzums, kas novirzīts deficīta finansēšanai, valdības finansēšanai un atmaksām privātajiem kreditoriem;

78. aicina efektīvi iesaistīt sociālos partnerus tagadējo un turpmāko korekciju programmu plānošanā un īstenošanā; uzskata, ka vienošanās, kuras sociālie partneri bija panākuši kopīgu programmu satvarā, ir jāievēro tiktāl, cik tās ir saskanīgas ar programmām; uzsver, ka Regulā (ES) Nr. 472/2013 paredzēts, ka atbalsta programmās jāņem vērā valstu algu veidošanas prakses un institūcijas;

79. aicina iesaistīt EIB ar ieguldījumiem saistītu pasākumu plānošanā un īstenošanā, lai dotu ieguldījumu ekonomikas un sociālajai atveseļošanai;

80. pauž nožēlu, ka šīs programmas nav saistītas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Sociālo hartu, jo to pamatā nav Savienības primārie tiesību akti;

81. uzsver, ka Eiropas institūcijām visos apstākļos jāievēro Savienības tiesību akti, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību harta;

82. uzsver, ka ekonomikas un finanšu stabilitātes saglabāšana dalībvalstīs un Savienībā kopumā nedrīkst kaitēt sociālajai stabilitātei, Eiropas sociālajam modelim un ES pilsoņu sociālajām tiesībām; uzsver, ka Līgumos paredzētā sociālo partneru iesaistīšana ekonomiskajā dialogā Eiropas līmenī ir jāiekļauj politiskajā programmā; prasa vajadzīgajā mērā iesaistīt sociālos partnerus tagadējo un turpmāko korekcijas programmu izstrādē un īstenošanā;

Komisija

83. aicina pilnībā īstenot un ievērot Regulu (ES) Nr. 472/2013; aicina Komisiju sākt iestāžu sarunas ar Eiropas Parlamentu, lai noteiktu vienotu procedūru Eiropas Parlamenta kompetentās komitejas informēšanai par makroekonomikas korekciju programmas uzraudzības secinājumiem, kā arī progresu, kas panākts, sagatavojot Regulas (ES) Nr. 472/2013 7. pantā paredzēto makroekonomikas korekciju programmas projektu; atgādina, ka Komisijai ir jāveic un jāpublicē iekšējie ex-post novērtējumi par saviem ieteikumiem un dalību trijotnē; aicina Komisiju šos novērtējumus iekļaut pārskata ziņojumā, kas paredzēts Regulas (ES) Nr. 472/2013 19. pantā; atgādina Padomei un Komisijai, ka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 472/2013 16. pantu dalībvalstīm, kuras 2013. gada 30. maijā saņem finansiālu atbalstu, šo regulu piemēro no minētās dienas; aicina Padomi un Komisiju rīkoties saskaņā ar LESD 265. pantu, lai optimizētu ad hoc finansiālā atbalsta programmas un tās saskaņotu ar Regulā (ES) Nr. 472/2013 minētajām procedūrām un darbībām; aicina Komisiju un likumdevējus, izstrādājot un īstenojot turpmākos EMS pasākumus, balstīties uz trijotnes attiecīgo pieredzi; tostarp pārskatot Regulu (ES) Nr. 412/2013;

84. atgādina Komisijai un Padomei par plenārsēdē pieņemto nostāju attiecībā uz Regulu (ES) Nr. 472/2013; īpaši uzsver, ka šajā nostājā tas ir paredzējis noteikumus, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību un pārskatatbildību lēmumu pieņemšanas procesā, kā rezultātā tiek pieņemtas makroekonomikas korekciju programmas, kas paredz Komisijai skaidrākas un labi norobežotas pilnvaras un nosaka tās vispārējo lomu; aicina Komisiju pārskatīt šos noteikumus un tos iekļaut turpmākajā priekšlikumā par grozījumiem Regulā (ES) Nr. 472/2013; šajā sakarībā atgādina, ka turpmāk atbalsta programmu sagatavošana jānodod Komisijas atbildībā, kura attiecīgos gadījumos izmantos tādu trešo pušu kā ECB, SVF vai citu struktūru padomu;

85. pieprasa Komisijas pilnu pārskatatbildību atbilstoši Regulai (ES) Nr. 472/2013 un ārpus tās gadījumos, kad tā darbojas un pieņem lēmumus kā EU atbalsta mehānisma loceklis; pieprasa, lai Komisijas pārstāvji šajā mehānismā pirms stāšanās amatā jāuzklausa Parlamentā; pieprasa, lai tie regulāri sniegtu ziņojumus Parlamentam;

86. ierosina, lai katrai programmas valstij Komisija izveidotu „izaugsmes darba grupu”, kurā (inter alia) darbotos eksperti no dalībvalstīm un EIB kopā ar privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, lai nodrošinātu pilnīgu atbildību un piedāvātu iespējas, kā papildus fiskālās konsolidācijas pasākumiem un strukturālajām reformām veicināt izaugsmi; šīs darba grupas mērķis būtu atjaunot uzticēšanos un tādējādi veicināt ieguldījumus; Komisijai vajadzētu balstīties uz pieredzi, kas gūta sadarbībā starp ES dalībvalstu un saņēmējvalstu pārvaldes iestādēm, izmantojot mērķsadarbības instrumentu;

87. uzskata, ka, aplūkojot makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru vai Komisijai sagatavojot gada izaugsmes pētījumu, lielāka uzmanība būtu jāpievērš kopējai situācijai euro zonā (tostarp valsts politikas plašākai ietekmei uz citām dalībvalstīm);

88. uzskata, ka, izmantojot makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru, vajadzētu skaidri novērtēt arī jebkuras dalībvalsts pārmērīgu paļaušanos uz kādu noteiktu darbības jomu;

89. aicina Komisiju rūpīgi pārbaudīt Eiropas Centrālo banku sistēmas likviditātes nodrošinājumu, ņemot vērā valsts atbalsta noteikumus;

90. uzdod Komisijai kā Līgumu uzraudzītājai līdz 2015. gada beigām iesniegt detalizētu pētījumu par korekcijas programmu ekonomiskajām un sociālajām sekām šajās četrās valstīs, lai radītu precīzu izpratni par šo programmu īstermiņa un ilgtermiņa ietekmi, tādējādi radot iespējas šādu informāciju izmantot turpmākajiem atbalsta pasākumiem; prasa Komisijai šā pētījuma sagatavošanā izmantot visas attiecīgās konsultatīvās struktūras, tostarp Ekonomikas un monetārā komiteju, Nodarbinātības komiteju un Sociālās aizsardzības komiteju, un pilnībā sadarboties ar Parlamentu; uzskata, ka Komisijas ziņojumā būtu jāatspoguļo arī Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras novērtējums;

91. aicina Komisiju un Padomi nodrošināt visu attiecīgo Komisijas ģenerāldirektorātu un valstu ministriju iesaistīšanu diskusijās un lēmumu pieņemšanu par saprašanās memorandu; uzsver jo īpaši Nodarbinātības ĢD, kā arī Ekonomikas un finanšu lietu ĢD un MARKT ĢD lomu, lai nodrošinātu, ka sociālā dimensija ir viens no galvenajiem apsvērumiem sarunās un ka tiek ņemta vērā arī sociālā ietekme;

ECB

92. prasa, lai, reformējot trijotnes struktūru, tiktu rūpīgi analizēta ECB loma, to saskaņojot ar ECB pilnvarām; īpaši prasa piešķirt ECB klusējoša novērotāja statusu, tai paredzot pārredzamu un skaidri definētu padomdevēja lomu, neļaujot tai kā pilntiesīgai partnerei piedalīties sarunās un turpināt parakstīt misiju paziņojumus;

93. aicina ECB veikt un publicēt iekšējos ex-post novērtējumus par savu ieteikumu ietekmi un dalību trijotnē;

94. iesaka ECB pilnveidot tās pamatnostādnes saistībā ar ārkārtas likviditātes palīdzību (ELA) un tās nodrošinājuma pamatnoteikumus, lai uzlabotu likviditātes nodrošinājuma pārredzamību dalībvalstīs, kas saņem atbalstu, un palielinātu ECBS izmantotās maksātnespējas koncepcijas juridisko noteiktību;

95. aicina ECB un valstu centrālās bankas savlaicīgi publicēt visaptverošu informāciju par ārkārtas likviditātes palīdzību, tostarp attiecībā uz tādiem atbalsta nosacījumiem kā maksātspēja, to, kādā veidā valstu centrālās bankas šo palīdzību finansē, tiesisko regulējumu un to praktisko darbību;

SVF

96. uzskata, ka pēc visiem šiem gadiem, kuros Eiropas iestādes guva pieredzi finanšu programmu izstrādē un īstenošanā, tās ir apguvušas vajadzīgās praktiskās zināšanas, lai šīs programmas turpmāk varētu izstrādāt un īstenot pašas, SVF iesaistīšanos pārskatīt atbilstoši šajā ziņojumā izvirzītajām nostādnēm;

97. prasa, lai SVF turpmākā dalība euro zonā būtu fakultatīva;

98. aicina SVF pārskatīt tā turpmāko dalību ar ES saistītās atbalsta programmās, kļūstot par katalītisko aizdevēju, kas aizņēmējvalstij un ES iestādēm nodrošina minimālu finansējumu un ekspertīzi, saglabājot iespēju domstarpību gadījumā no dalības programmā izstāties;

99. aicina Komisiju saskaņā ar LESD 138. pantu ierosināt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu vienotu euro zonas pārstāvību starptautiskās finanšu iestādēs un konferencēs un jo īpaši SVF, tādējādi aizstājot pašreizējo dalībvalstu individuālās pārstāvības sistēmu starptautiskā līmenī; norāda, ka šim nolūkam nepieciešamas izmaiņas SVF statūtos;

100.  aicina, pamatojoties uz ad hoc principu, apspriesties ar Parlamentu par SVF iesaiste euro zonā;

Padome un Eurogrupa

101.  aicina vēlreiz novērtēt Eurogrupas lēmumu pieņemšanas procesu, lai iekļautu pienācīgu demokrātisko pārskatatbildību gan valstu, gan Eiropas līmenī; aicina noteikt Eiropas vadlīnijas, lai nodrošinātu pienācīgu demokrātisko kontroli valsts līmeņa īstenošanas pasākumiem, kurā ņem vērā nodarbinātības kvalitāti, sociālo aizsardzību, veselības aprūpi un izglītību un nodrošina piekļuvi sociālajām sistēmām; ierosina noteikt, ka Eurogrupas pastāvīgais priekšsēdētājs ir pilna darba laika pienākums; ierosina, lai par priekšsēdētāju būtu viens no Komisijas priekšsēdētāja vietniekiem, un viņš atskaitītos Parlamentam; prasa īsā laikā izveidot regulāru dialogu starp trijotni un Parlamentu;

102.  aicina Eurogrupu, Padomi un Eiropadomi uzņemties pilnu atbildību par trijotnes darbībām; pauž īpašas bažas par to, kā uzlabot pārskatatbildību par Eurogrupas lēmumiem attiecībā uz finansiālo atbalstu, jo finanšu ministri nes galīgo politisko atbildību par makroekonomikas korekciju programmām un to īstenošanu, bet par konkrētiem lēmumiem bieži neatbild ne savas valsts parlamentam, ne arī Eiropas Parlamentam; uzskata, ka pirms finansiālā atbalsta piešķiršanas Eurogrupas priekšsēdētājam jātiek uzklausītam Eiropas Parlamentā, bet ES finanšu ministriem — attiecīgās valsts parlamentā; uzsver, ka gan Eurogrupas priekšsēdētājam, gan finanšu ministriem ir regulāri jāsniedz ziņojumi Eiropas Parlamentam un valstu parlamentiem;

103.  mudina visas dalībvalstis palielināt savu atbildību par Eiropas pusgada darbībām un lēmumiem un veikt visus pasākumus un reformas, par kurām tās vienojušās konkrētām valstīm adresētu ieteikumu kontekstā; atgādina, ka būtisku progresu salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem Komisija ir konstatējusi tikai 15 % no aptuveni 400 ieteikumiem, kas adresēti konkrētām valstīm;

ESM

104.  uzsver, ka, pakāpeniski izbeidzot trijotnes darbību, kādai iestādei būs jāpārņem notiekošo reformu kontrole;

105.  uzsver, ka EFSI un ESM izveide ārpus Savienības iestāžu sistēmas kavē Savienības attīstību un jo īpaši apgrūtina Parlamenta, Revīzijas palātas un Tiesas darbību;

106.  prasa ESM iekļaut Savienības tiesiskajā regulējumā un virzīties uz Kopienā balstītu mehānismu, kā paredzēts ESM līgumā; prasa noteikt tā pārskatatbildību Eiropas Parlamentam un Eiropas Padomei, tostarp attiecībā uz lēmumiem piešķirt finansiālu atbalstu, kā arī lēmumiem par aizdevuma daļu izmaksāšanu; atzīst, ka, kamēr dalībvalstis no sava budžeta veic tiešas iemaksas ESM, tām būtu jāapstiprina finansiālais atbalsts; aicina pilnveidot ESM, palielinot aizdošanas un aizņemšanās spēju, izveidot dialogu starp ESM valdi un Eiropas sociālajiem partneriem un ESM iekļaut ES budžetā; aicina ESM locekļus līdz laikam, kamēr iepriekš minētais kļūst par realitāti, īstermiņā atturēties no prasības par vienprātību, lai standarta lēmumus varētu pieņemt nevis vienprātīgi, bet ar kvalificētu vairākumu, un varētu sniegt piesardzīgu atbalstu;

107.  aicina Padomi un Eurogrupu ņemt vērā Eiropadomes priekšsēdētāja pausto apņemšanos vienoties ar Eiropas Parlamentu par iestāžu nolīgumu, lai izveidotu atbilstošu pagaidu mehānismu ESM pārskatatbildības uzlabošanai; šajā saistībā aicina palielināt pārredzamību ESM padomes darbībās;

108.  uzsver, ka Eiropas Savienības Tiesas judikatūra un jurisprudence Pringle lietā dod iespēju Eiropas Stabilizācijas mehānismu iekļaut Kopienas sistēmā ar pastāvīgu līgumu, pamatojoties uz LESD 352. pantu; tāpēc aicina Komisiju līdz 2014. gada beigām iesniegt tiesību akta priekšlikumu ar šādu mērķi;

Vidēja termiņa līdz ilgtermiņa uzdevumi

109.  aicina iekļaut memorandus Kopienas tiesību sistēmā, lai veicinātu drošu un ilgtspējīgu konsolidācijas stratēģiju un tādējādi palīdzētu sasniegt Savienības izaugsmes stratēģijas, kā arī sociālās kohēzijas un nodarbinātības politikas noteiktos mērķus; iesaka atbalsta programmām piešķirt pienācīgu demokrātisko leģitimitāti, sarunu pilnvaras nodod Eiropas Parlamenta balsojumam, un jāapspriež sarunu gaitā pieņemtie saprašanās memorandi;

110.  atkārto aicinājumu pieņemt lēmumus, kas saistīti ar EMS stiprināšanu, pamatojoties uz Līgumu par Eiropas Savienību; uzskata, ka atkāpes no Kopienas metodes un starpvaldību nolīgumu (piemēram, līgumu) plašāka izmantošana tikai šķeltu un vājinātu Savienību un euro zonu, un apdraudētu to uzticamību; ir pārliecināts, ka Kopienas metodes pilnīga ievērošana Savienības atbalsta mehānisma turpmākajām reformām varētu būt vajadzīga līguma maiņa, un uzsver, ka visās šādās maiņās noteikti pilnībā jāiesaista EP un tam vajadzīga konvencija;

111.  uzskata, ka jāizpēta iespēja mainīt Līgumu, paplašinot LESD pašreizējā 143. panta piemērošanas jomu un attiecinot to uz visām dalībvalstīm, nevis tikai uz dalībvalstīm, kas nepieder pie euro zonas;

112.  pamatojoties uz Savienības tiesību aktiem, aicina izveidot Eiropas Monetāro fondu (EMF), kas darbojas saskaņā ar Kopienas metodi; norāda, ka šādā fondā ESM finanšu līdzekļi, kas paredzēti atbalsta sniegšanai valstīm, kuras saskaras ar maksājumu bilances problēmām vai valsts maksātnespēju, būtu jāapvieno ar resursiem un zināšanām, ko Komisija šajā jomā guvusi dažu pēdējo gadu laikā; norāda, ka, īstenojot šo plānu, tiks novērsti iespējamie interešu konflikti, kas raksturīgi Komisijas pašreizējai lomai kā Eurogrupas pārstāvei un tās daudz plašākajai lomai kā „Līguma uzraudzītājai”; uzskata, ka EMF būtu jāparedz paši augstākie pārskatatbildības un leģitimitātes demokrātiskie standarti; uzskata, ka šādi pamatprincipi nodrošinātu lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību un ka visām iesaistītajām institūcijām par savu darbību ir pilnīga atbildība un pārskatatbildība;

113.  uzskata, ka būs jāpārskata Līgums, lai ES krīzes novēršanas un pārvarēšanas regulējumu stingri piesaistītu juridiski stabilam un ekonomiski ilgtspējīgam pamatam;

114.  uzskata, ka būtu jāizpēta iespēja izveidot mehānismu ar skaidrām procesuālām darbībām tām valstīm, kurām draud maksātnespēja, ievērojot sešu tiesību aktu kopuma un divu tiesību aktu kopuma noteikumus; šajā sakarā mudina SVF un aicina Komisiju un Padomi vienoties ar SVF par kopēju nostāju, lai atsāktu debates par starptautisko valsts parāda pārstrukturēšanas mehānismu (SDRM) ar mērķi pieņemt taisnīgu, ilgtspējīgu un daudzpusīgu pieeju šajā jomā;

115.  savu ieteikumu par trijotnes dalībnieku attiecīgajām lomām un uzdevumiem īsumā var apkopot šādi:

a) Eiropas Monetārais Fonds, kas varētu apvienot ESM finanšu līdzekļus un cilvēkresursus, kurus Komisija ieguvusi aizvadīto dažu gadu laikā, un pārņemt Komisijas lomu, kura tad varētu darboties saskaņā ar LES 17. pantu un jo īpaši uzraudzīt Līgumu izpildi;

b) ECB sarunu procesā darbojas kā klusējošā novērotāja, lai savā Komisijas un vēlāk Eiropas Monetārā Fonda padomdevēja lomā tai dotu iespējas paust stingras bažas, ja tas ir vajadzīgs;

c) ja SVF iesaistīšanās ir noteikti nepieciešama, tas uzņemtos marginālā aizdevēja lomu, tāpēc domstarpību gadījumā varētu no programmas iziet;

116.  uzskata, ka ar šo ziņojumu sāktais darbs būtu jāturpina; aicina nākamo Parlamentu turpināt darbu pie šā ziņojuma un tālāk attīstīt un sīkāk izpētīt tā galvenās atziņas;

117.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Eurogrupai, Komisijai, Eiropas Centrālajai Bankai un SVF.

(1)

OV L 140, 27.5.2013., 1. lpp.

(2)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0223.

(3)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0447.

(4)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0332.

(5)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0269.

(6)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0430.

(7)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0331.

(8)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0376.


PASKAIDROJUMS

Ziņojuma vispārējais mērķis ir novērtēt trijotnes darbu pašreizējo programmu īstenošanā četrās valstīs: Grieķijā, Portugālē, Īrijā un Kiprā. Tas ietver šādus pārbaudes aspektus:

- trijotnes juridisko pamatu, pilnvaras un struktūru;

- lēmumu pieņemšanas procesus iestādēs un saistībā ar citām „iestādēm” (piemēram, Eurogrupu, valstu finanšu ministriem utt.);

- demokrātisko leģitimitāti;

- lēmumu „teorētisko” bāzi (statistiku, prognozes, ekonomikas izredzes utt.);

- trijotnes darba rezultātus (tostarp iespējamos pārkāpumus un administratīvas kļūmes).

Līdzreferenti vēlas uzsvērt, ka pašreizējais ziņojuma projekts veido pamatu turpmākajām politiskajām diskusijām, delegāciju vizītēm uz attiecīgajām dalībvalstīm un ieinteresēto pušu uzklausīšanai 2014. gada sākumā. Tajā ir raksturota jautājuma vēsture un pašreizējais stāvoklis, bet tajā nav mēģināts sniegt galīgos secinājumus vai ieteikumus, kuri būs jāizstrādā pēc būtiska darba nākamajos mēnešos.

Iesākumam šādu aptaujas anketu 2013. gada 22. novembrī nosūtīja ES līmeņa lēmumu pieņēmējiem (A), kā arī četru minēto dalībvalstu valdībām (B). Atbildes tiks novērtētas procedūras gaitā.

A. Aptaujas anketa Eiropas Komisijai, ECB, SVF, Eurogrupai un Eiropadomei

FINANSIĀLĀ ATBALSTA PROGRAMMU IZSTRĀDE UN PIEŅEMŠANA

1.  Kas jūsu iestādes vārdā izlēma jautājumu par iesaistīšanos finansiālā atbalsta programmās attiecīgi Grieķijā, Īrijā, Portugālē un Kiprā? Kad tika pieņemti attiecīgie lēmumi?

2.  Kāds bija jūsu uzdevums un funkcija sarunās par finansiālā atbalsta programmu un tās ieviešanu, tostarp par politikas mērķu un galveno pasākumu formulēšanu, kā arī to īstenošanu attiecīgi Grieķijā, Īrijā, Portugālē un Kiprā? Pēc kādiem kritērijiem tika noteiktas reformu prioritātes?

3.  Sīki aprakstiet pieņēmumus un metodes (jo īpaši attiecībā uz fiskālajiem multiplikatoriem), kas izmantotas, lai prognozētu parāda atmaksājamību katras programmas sākumā un īstenošanas gaitā, kā arī fiskālo pasākumu plānošanu. Kāds bija darbības veids, kas noveda pie programmas projekta pieņemšanas?

4.  Vai jūs ieguvāt visu vajadzīgo informāciju, tostarp statistikas datus, no dalībvalstīm, lai varētu pareizi novērtēt un izstrādāt optimālus atbalsta plānus?

5.  Cik liela rīcības brīvība bija attiecīgajām valstīm, lai pieņemtu lēmumu par vajadzīgo pasākumu koncepciju (konsolidācija vai strukturālas reformas)? Lūdzu, sniedziet paskaidrojumus par katru valsti.

6.  Vai kāda no dalībvalstīm (Grieķija, Īrija, Portugāle un Kipra) kā priekšnoteikumu MoU apstiprināšanai izvirzīja prasību iekļaut saprašanās memorandā īpašus pasākumus? Ja tā, lūdzu, izklāstiet sīkāk šīs prasības.

7.  Vai kāda no citām dalībvalstīm kā priekšnoteikumu MoU apstiprināšanai izvirzīja prasību iekļaut saprašanās memorandā īpašus pasākumus? Ja tā, tad kas to prasīja un kādi bija katrā programmā paredzētie pasākumi?

8.  Cik lielā mērā Eurogrupa iesaistījās programmu sīkā izstrādē? Lūdzu, sīki aprakstiet procesu, kurā Eurogrupa pieņēma lēmumu par katras programmas saturu un tās apstiprināšanu. Vai Eurogrupa nodrošināja rakstisku pilnvaru ES trijotnes sarunu vedējiem, cita starpā ietverot mērķus un prioritātes?

9.  Kā un kad trijotne iesniedza ziņojumu Eurogrupai un Ekonomikas un finanšu komitejai?

10. Vai ESM ir liela nozīme sarunās un finansiālo atbalsta programmu ieviešanā? Ja ir, tad cik lielā mērā?

PROGRAMMU DARBĪBA

11. Vai jūs uzskatāt, ka visi konsolidācijas pasākumi un strukturālās reformas vienādā mērā skāra vai bija sadalīti iedzīvotāju starpā un starp privāto un publisko sektoru? Lūdzu, paskaidrojiet.

12. Lūdzu, aprakstiet sadarbības kvalitāti starp trijotnes iestādēm uz vietas. Kāds uzdevums bija attiecīgi Komisijai, ECB un SVF šajā darbā? Kādā veidā trijotne ierosina konkrētus pasākumus un lēmumus?

13. Kāda bija sadarbība starp „darba grupu”, ko izveidoja Komisija 2011. gadā, un trijotni?

14. Kā izpaužas sadarbība ar valstu pārvaldes iestādēm? Cik lielā mērā attiecīgās dalībvalstis ir iesaistītas lēmumu pieņemšanas procesā?

15. Kas pieņem galīgo lēmumu par konkrētiem pasākumiem, kuri jāveic attiecīgajām dalībvalstīm?

16. Cik reižu trijotnes pārstāvjus uzklausīja valstu parlamenti? Vai jūs uzskatāt, ka pienācīga demokrātiska pārskatatbildība un leģitimitāte labvēlīgi ietekmēja īstenotos pasākumus?

17. Vai programmas, par kurām bija panākta vienošanās, tika pareizi un savlaicīgi īstenotas? Ja netika, tad kādi bija iemesli un kā tas ietekmēja programmu efektivitāti un uztveri?

18. Cik valsts tiesību aktu pārkāpumu, kas liek apšaubīt saistībā ar saprašanās memorandu pieņemto lēmumu likumību, jūs zināt katrā no minētajām valstīm? Vai Komisija un ECB novērtēja to pasākumu konsekvenci un atbilstību Līgumos minētajiem pienākumiem saistībā ar ES pamattiesībām, par kuriem notika sarunas ar dalībvalstīm?

19. Vai esat apmierināti ar programmu mērķiem un īstenotajiem rezultātiem katrā minētajā valstī?

20. Vai ārēji faktori programmu īstenošanas laikā ietekmēja to rezultātus?

21. Kāda ietekme uz programmu īstenošanu bija tam faktam, ka spēkā stājās Regula (ES) Nr. 472/2013? Lūdzu, sīki aprakstiet, cik lielā mērā ir īstenoti Regulas noteikumi.

22. Kas, jūsuprāt, būtu noticis programmas valstīs, ja ES un SVF nebūtu snieguši finansiālu atbalstu?

23. [Eiropas Centrālajai bankai] - Vai jūs uzskatāt, ka ārkārtas likviditātes palīdzības (ELA) programma tika pareizi īstenota katrā minētajā valstī? Lūdzu, sniedziet izvērstāku atbildi.

24. [Eiropas Centrālajai bankai] - Vai visi ECB Padomes locekļi atbalsta visas programmas visās minētajās valstīs? Lūdzu, paskaidrojiet iespējamās atkāpes.

25. Kādi pasākumi tika veikti, lai izvairītos no tā, ka ECB kā kreditorei rodas interešu konflikts attiecībā uz to dalībvalstu banku sistēmu, kurām ir finansiālas grūtības?

26. [Eiropas Centrālajai bankai] - Informācijas noplūde presē liek domāt, ka ECB sūtīja vēstules uz programmas valstīm, pieprasot reformas un uzspiežot nosacījumus apmaiņā pret likviditātes atbalstu un atvērtā tirgus operācijām. Vai šādas vēstules patiešām tika sūtītas? Ja tika, tad kam, kādēļ un kāds bija šo vēstuļu saturs?

27. [Starptautiskajam Valūtas fondam] - Vai visi SVF Valdes locekļi atbalsta visas programmas visās minētajās valstīs? Lūdzu, paskaidrojiet iespējamās atkāpes.

28. [Tirgus kopīgajai organizācijai] - Vai norīkotie attiecīgo valstu eksperti bija uz vietas? Ja bija, kā tika nodrošināta neatkarība? Savā atbildē ņemiet vērā to, ka SVF gadījumā neviena amatpersona no attiecīgās valsts nav iesaistīta lēmumu pieņemšanā par šo valsti.

29. Pēc kādiem kritērijiem atlasīja uzņēmumus, lai tie veiktu revīzijas vai padomdevēju uzdevumus programmas dalībvalstu finanšu iestādēs? Vai tika veikta publiskā iepirkuma procedūra? Ja netika veikta, tad kādu iemeslu dēļ?

B. Aptaujas anketa, ko nosūtīja dalībvalstīm, kurās tika īstenota finansiālā atbalsta programma

1.  Ja attiecināms uz jūsu valsti, kādēļ tā nolēma pieprasīt finansiālā atbalsta programmu?

2.  Kāds bija jūsu uzdevums un funkcija sarunās par finansiālā atbalsta programmu un tās ieviešanā jūsu valstī?

3.  Kāds bija valsts parlamenta uzdevums sarunās par saprašanās memorandu? Kā valdība iepazīstināja parlamentu ar tā tekstu? Kā parlaments pieņēma galīgo saprašanās memoranda redakciju? Vai sociālie partneri piedalījās saprašanās memoranda apspriešanā?

4.  Cik liela rīcības brīvība jums bija, lai pieņemtu lēmumu par vajadzīgo pasākumu koncepciju (konsolidācija vai strukturālas reformas)? Lūdzu, paskaidrojiet.

5.  Vai jūs uzskatāt, ka visi konsolidācijas pasākumi un strukturālās reformas vienādā mērā skāra/bija sadalītas starp iedzīvotājiem? Lūdzu, paskaidrojiet.

6.  Lūdzu, aprakstiet sadarbības kvalitāti starp jūsu iestādēm un trijotnes iestādēm uz vietas.

7.  Kāda ietekme uz programmu īstenošanu bija tam faktam, ka spēkā stājās Regula (ES) Nr. 472/2013? Vai jūs izmantojāt Regulas noteikumus un jo īpaši 7. panta 11. punktu? Ja neizmantojāt, tad kādu iemeslu dēļ?

8.  Cik valsts tiesību aktu pārkāpumu, kas liek apšaubīt saistībā ar saprašanās memorandu pieņemto lēmumu likumību, jūs zināt savā valstī?

9.  Vai esat apmierināti ar programmas mērķiem un īstenotajiem rezultātiem savā valstī?


Budžeta kontroles komitejaS ATZINUMS (06.2.2014)

Ekonomikas un monetārajai komitejai

par izpētes ziņojumu par ECB, Komisijas un SVF lomu un darbībām attiecībā uz euro zonas programmas valstīm

(2013/2277(INI))

Atzinumu sagatavoja: Michael Theurer

IEROSINĀJUMI

Budžeta kontroles komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver, ka finanšu krīzes sākumā 16 no 17 euro zonas valstīm neievēroja Māstrihtas kritērijus; atgādina, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis ievērotu Eiropas Savienības tiesību aktus; uzskata — lai euro zonā īstenotu darbvietu izveides un izaugsmes politiku, kas ir noteikta gan Lisabonas stratēģijā, gan stratēģijā „Eiropa 2020”, ir jāpastiprina budžeta kontroles mehānismi; norāda, ka Savienībai neizdevās veikt efektīvu agrīno brīdināšanu un pēc tam atbilstoši rīkoties saistībā ar to krīzes skarto valstu uzkrāto pārmērīgo budžeta deficītu, kurām nebija pienācīgu mehānismu budžeta deficīta uzraudzībai;

2.  atzīst, ka Eiropas nodokļu maksātāji ir nodemonstrējuši vērā ņemamu solidaritāti ar krīzes skartajām valstīm un ka šajās valstīs ir īstenoti būtiski centieni, lai atrisinātu strukturālās problēmas;

3.  uzsver, ka apņemšanās veikt strukturālas reformas ir priekšnosacījums finansiāla atbalsta saņemšanai euro zonā;

4.  uzsver, ka trijotnes sarunu un Eurogrupas lēmumu demokrātiskā leģitimitāte ir vāja un tā būtu jāpastiprina, paturot prātā to, ka trijotne ir tikai tehniska institūcija;

5.  uzskata, ka būtu arī jāizvērtē tās makroekonomisko korekciju programmas, lai turpinātu uzlabot juridiskos un institucionālos noteikumus efektīvākas budžeta kontroles sistēmas nodrošināšanai;

6.  cer, ka dalībvalstu revīzijas palātas pilnībā uzņemsies juridisko atbildību par finanšu darījumu likumības un pareizības apstiprināšanu, kā arī uzraudzības un kontroles sistēmu efektivitāti; šajā sakarībā aicina augstākās revīzijas institūcijas pastiprināt sadarbību, it īpaši apmainoties ar paraugpraksi;

7.  aicina dalībvalstis pastiprināt specializētās zināšanas valdības organizācijās un centrālajās bankās, lai samazinātu risku, ka būs jāalgo ārējie eksperti;

8.  uzsver, ka Eiropas Stabilizācijas mehānismam (ESM) — starptautiskai organizācijai, kas atrodas Luksemburgā un darbojas kā pastāvīgs finansiālā atbalsta avots grūtībās nonākušām dalībvalstīm, tās maksimālajai aizdošanas spējai nepārsniedzot EUR 500 miljardus, — vajadzētu būt tieši atbildīgam Parlamenta priekšā; sagaida, ka ESM reizi sešos mēnešos attiecīgajām Parlamenta komitejām sniegs pilnīgu pārskatu par savu darbību; šajā sakarībā stingri iesaka ESM pārņemt Kopienas metodi pārvaldībā, kā to paredz ESM līgums; prasa arī, lai ESM būtu atbildīgs Parlamenta priekšā;

9.  kritizē to, ka ESM līgumā nav paredzēti pietiekami noteikumi, lai nodrošinātu efektīvu ārējo revīziju; pauž nožēlu par to, ka ESM līgumā minēto ESM Statūtu 24. pants (par Revidentu padomi) paredz, ka Revīzijas palāta var iecelt tikai vienu locekli, savukārt priekšsēdētājs var ierosināt divas kandidatūras;

10. pauž bažas par ESM līgumā minēto ESM Statūtu 24. pants 6. punkta noteikumiem, saskaņā ar kuriem pieņemtā Parlamenta informēšanas procedūra paredz tikai Revidentu padomes sagatavotā gada pārskata iesniegšanu Parlamentam; uzsver Parlamenta tiesības apspriesties ar Revidentu padomi par šo gada pārskatu, klātesot ESM Valdei;

11. sagaida, ka Komisija, Padome un dalībvalstis nekavējoties izstrādās saskaņotu un stingru politiku cīņai pret izvairīšanos no nodokļu (tai skaitā PVN) maksāšanas un krāpšanu nodokļu jomā, tostarp koordinētu rīcību, kas vērsta pret ārzonas finanšu darījumiem un nodokļu oāzēm;

12. norāda, ka atsevišķām dalībvalstīm, kuras krīze bija skārusi vissmagāk un kuras saņēma finansiālo atbalstu saskaņā ar korekciju programmu, ES struktūrfondu līdzfinansējuma likme bija palielināta līdz 95 %; uzsver, ka ir jāstiprina vietējo un valsts pārvaldes institūciju veiktspēja, lai tās spētu īstenot ES tiesību aktus un programmas nolūkā paātrināt struktūrfondu apguvi;

13. pauž nožēlu par Lisabonas stratēģijas nepietiekamajiem rezultātiem un atgādina, ka ES atbalsts ir jākoncentrē uz izaugsmi un nodarbinātību;

14. pieņem zināšanai prasības izveidot Eiropas Monetāro fondu, ar ko tiktu aizstāta trijotne un ESM; uzskata, ka šāds Eiropas Monetārais fonds būtu jāizveido, izmantojot ES instrumentus, bet to finansētu dalībvalstu nodokļu maksātāji; vērš uzmanību uz to, cik svarīga ir uzticama un neatkarīga krīzes pārvaldība; tādēļ uzskata par prioritāti Eiropas krīzes pārvaldības saglabāšanu kā SVF mehānisma kompetenci.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

22.1.2014

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

21

2

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marta Andreasen, Jean-Pierre Audy, Inés Ayala Sender, Tamás Deutsch, Martin Ehrenhauser, Jens Geier, Ingeborg Gräßle, Cătălin Sorin Ivan, Monica Luisa Macovei, Monika Panayotova, Petri Sarvamaa, Theodoros Skylakakis, Søren Bo Søndergaard, Michael Theurer

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Thijs Berman, Barbara Weiler

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Emer Costello, Jürgen Creutzmann, Albert Deß, Ismail Ertug, Richard Falbr, Peter Jahr, Elisabeth Jeggle, Teresa Jiménez-Becerril Barrio


Konstitucionālo jautājumu komitejaS ATZINUMS (11.2.2014)

Ekonomikas un monetārajai komitejai

par izpētes ziņojumu par ECB, Komisijas un SVF lomu un darbībām attiecībā uz euro zonas programmas valstīm

(2013/2277(INI))

Atzinumu sagatavoja: Helmut Scholz

IEROSINĀJUMI

Konstitucionālo jautājumu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā nesen izstrādātie finansiālās palīdzības instrumenti eurozonas valstīm nebalstās uz ES primārajiem tiesību aktiem, un tā kā LESD 143. pants skaidri nosaka palīdzības instrumentus valstīm ārpus eurozonas;

B.  tā kā Tiesa, atsaucoties uz ESM līguma 13. panta 3. punktu, nesen (Pringle lietā) ir apstiprinājusi, ka nepieciešams, lai Eiropas Komisija ar savu iesaistīšanos ESM līgumā „sekmē[tu] vispārējās Savienības intereses” un „nodrošināt[u] ESM noslēgto Saprašanās memorandu saderību ar Savienības tiesībām”;

C. tā kā LESD 151. pantā ir noteikts, ka, lai cita starpā uzlabotu sociālo dialogu, ES un dalībvalstu veiktajām darbībām ir jāatbilst sociālajām pamattiesībām, kas izklāstītas 1961. gada Eiropas Sociālajā hartā un 1989. gada Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām;

D. tā kā LESD 152. pantā ir noteikts, ka „Savienība atzīst un savā līmenī veicina sociālo partneru lomu, ņemot vērā valstu sistēmu dažādību; tā veicina dialogu sociālo partneru starpā, ievērojot viņu autonomiju”;

E.  tā kā finansiālās palīdzības nosacījumus kopīgi apstiprina attiecīgās ES iestādes, ESM un SVF, bet galīgo lēmumu vienmēr pieņem ESM valde saskaņā ar saprašanās memorandu, kas noslēgts starp trijotni un attiecīgās dalībvalsts valdību;

F.  tā kā trijotnes izveidošana bija ad hoc risinājums, kas ekonomikas krīzes dēļ pieņemts ļoti īsā laikā, kad lēmumi atbalstīt valstis, kas nonākušas ārkārtas grūtībās, bija jāpieņem nekavējoties, lai izvairītos no haotiskas saistību nepildīšanas un krīzes pārmešanās uz citām dalībvalstīm, lai apturētu spekulāciju ar valstu parādiem un lai novērstu eurozonas izjukšanu;

G. tā kā saprašanās memorands, ko paraksta eurozonas valstis, kuras meklē finansiālu palīdzību, negatīvi ietekmē pilsoņu sociālās tiesības; tā kā šajā sakarībā ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt, lai, izstrādājot un īstenojot finansiālās palīdzības programmas, tiktu pilnībā ievērota demokrātiska pārskatatbildība gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī,

1.  uzsver, ka EFSI un ESM izveide ārpus Savienības iestāžu sistēmas kavē Savienības attīstību un jo īpaši apgrūtina Parlamenta, Revīzijas palātas un Tiesas darbību;

2.  prasa grozīt Līgumu, lai Kopienas sistēmā radītu vienotu finansiālas palīdzības instrumentu visām ES dalībvalstīm, jo jebkura atkāpe no Kopienas metodes un starpvaldību līgumu plašāka izmantošana vājinātu Savienību; uzskata, ka šāds grozījums nodrošinātu Savienībai un tās iestādēm instrumentus, ar ko ātri, efektīvi un pienācīgi demokrātiski likumīgā veidā risināt problēmas, kas varētu apdraudēt eurozonas un tās dalībvalstu ekonomikas, finansiālo un sociālo stabilitāti nākotnē; tādēļ prasa izveidot Eiropas Monetāro fondu (EMF);

3.  pauž uzskatu, ka trijotne tika izveidota kā rezerves un ārkārtas risinājums eurozonas projekta un tās dalībvalstu ekonomiskās un finansiālās stabilitātes glābšanai, bet turpmāk līdzīgu situāciju novēršanai un risināšanai ir jāīsteno pastāvīga pieeja un mehānisms, kas vērsts uz ilgtspējīgas izaugsmes un finanšu stabilitātes nodrošināšanu;

4.  pauž nožēlu, ka finansiālās palīdzības sistēma līdz šim nav pakļauta pienācīgai Parlamenta uzraudzībai un pārskatatbildībai ES Līgumu sistēmā;

5.  uzskata, ka trijotnes šī brīža darba analīzi attiecībā uz programmas dalībvalstīm vajadzētu izmantot kā svarīgu informācijas avotu, lai izdarītu secinājumus no gūtās pieredzes un rastu jaunus risinājumus saistībā ar jaunveidojamiem mehānismiem, kuru uzdevums būtu novērst augstas korektīvu pasākumu izmaksas Eiropas tautsaimniecībai nākotnē;

6.  norāda, ka, neskatoties uz šķietamu pārredzamības trūkumu sarunās par saprašanās memorandiem un attiecībā uz trijotnes pilnvarām, programmas valstu vēlētājiem bija iespēja paust savu piekrišanu korekcijas programmu pamatnostādnēm;

7.  pauž stingru uzskatu, ka galvenokārt Eiropas Komisijai ir jābūt atbildīgai Eiropas Parlamenta priekšā, jo Komisija ir viena no ES iestādēm, kas iesaistīta valstu valdību ekonomiskās korekcijas programmu definēšanā, pieņemšanā un to atbilstību saprašanās memorandiem uzraudzībā; prasa nākamajam konventam pieņemt attiecīgus lēmumus, paredzot nosacījumu, ka Eiropas Parlamentam regulāri tiek sniegta informācija; uzsver nepieciešamību nodrošināt ES iestāžu tiešu demokrātisku atbildību Eiropas Parlamenta priekšā un dalībvalstu valdību — savu parlamentu priekšā;

8.  uzsver, ka ekonomikas un finanšu stabilitātes saglabāšana dalībvalstīs un Savienībā kopumā nedrīkst kaitēt sociālajai stabilitātei, Eiropas sociālajam modelim un ES pilsoņu sociālajām tiesībām; uzsver, ka Līgumos paredzētā sociālo partneru iesaistīšana ekonomiskajā dialogā Eiropas līmenī ir jāiekļauj politiskajā programmā; prasa vajadzīgajā mērā iesaistīt sociālos partnerus tagadējo un turpmāko korekcijas programmu izstrādē un īstenošanā;

9.  prasa steidzami sniegt skaidrojumu par kompetences sadalījumu trijotnes iestāžu starpā un to attiecībām ar Eurogrupu;

10. uzskata, ka eurozonas attiecības ar SVF būtu jādefinē no jauna, ņemot vērā, ka tieša SVF iesaistīšanās eurozonas valstu parāda problēmas risināšanā pakāpeniski tiks pārtraukta;

11. uzsver, ka Savienības tiesību akti ES iestādēm ir pilnībā saistoši un ka trijotnes iestāžu pienākums ir rīkoties saskaņā ar pamattiesībām, kuras saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. pantu ir spēkā visu laiku.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

11.2.2014

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

9

4

10

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Andrew Henry William Brons, Zdravka Bušić, Carlo Casini, Andrew Duff, Ashley Fox, Roberto Gualtieri, Zita Gurmai, Gerald Häfner, Daniel Hannan, Stanimir Ilchev, Constance Le Grip, Morten Messerschmidt, Sandra Petrović Jakovina, Paulo Rangel, Tadeusz Ross, Algirdas Saudargas, Indrek Tarand, Luis Yáñez-Barnuevo García

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Elmar Brok, Zuzana Brzobohatá, Vital Moreira, Helmut Scholz, György Schöpflin, Rainer Wieland


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

24.2.2014

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

31

10

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marino Baldini, Burkhard Balz, Jean-Paul Besset, Sharon Bowles, Udo Bullmann, Nikolaos Chountis, George Sabin Cutaş, Leonardo Domenici, Diogo Feio, Markus Ferber, Elisa Ferreira, Ildikó Gáll-Pelcz, Jean-Paul Gauzès, Sven Giegold, Sylvie Goulard, Liem Hoang Ngoc, Gunnar Hökmark, Othmar Karas, Wolf Klinz, Jürgen Klute, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Philippe Lamberts, Werner Langen, Astrid Lulling, Ivana Maletić, Hans-Peter Martin, Sławomir Nitras, Anni Podimata, Antolín Sánchez Presedo, Olle Schmidt, Theodor Dumitru Stolojan, Kay Swinburne, Sampo Terho, Ramon Tremosa i Balcells

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pervenche Berès, Zdravka Bušić, Sari Essayah, Danuta Maria Hübner, Krišjānis Kariņš, Olle Ludvigsson, Gay Mitchell, Nils Torvalds

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Alejandro Cercas, Emma McClarkin, Henri Weber

Pēdējā atjaunošana - 2014. gada 7. martaJuridisks paziņojums