Ziņojums - A8-0168/2016Ziņojums
A8-0168/2016

ZIŅOJUMS par virtuālajām valūtām

3.5.2016 - (2016/2007(INI))

Ekonomikas un monetārā komiteja
Referents: Jakob von Weizsäcker

Procedūra : 2016/2007(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A8-0168/2016
Iesniegtie teksti :
A8-0168/2016
Pieņemtie teksti :

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par virtuālajām valūtām

(2016/2007(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Starptautisko norēķinu bankas 2015. gada novembra dokumentu par elektronisko naudu[1],

–  ņemot vērā Anglijas Bankas publikāciju par elektroniskās naudas ekonomiku (2014. gada 3. ceturkšņa izdevums)[2],

–  ņemot vērā Eiropas Banku iestādes 2014. gada jūnija atzinumu par virtuālajām valūtām[3],

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2015. gada februāra analīzi par virtuālo valūtu sistēmām[4],

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. februāra rīcības plānu pastiprināt cīņu pret terorisma finansēšanu[5],

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada maija pētījumu par PVN iztrūkumu ES[6],

–  ņemot vērā Komisijas Kopīgā pētniecības centra pētījumu par virtuālo valūtu digitalizācijas programmu[7],

–  ņemot vērā Finanšu darījumu darba grupas (FATF) 2015. gada jūnija norādījumus par to, kā attiecībā uz virtuālajām valūtām īstenot pieeju, kuras pamatā ir riska faktors,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2016. gada 12. februāra secinājumus par cīņu pret terorisma finansēšanu[8],

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu par PVN piemērošanu virtuālās valūtas maiņai (lieta C-264/14)[9] un ģenerāladvokātes J. Kokott 2015. gada 16. jūlija secinājumus[10],

–  ņemot vērā Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI) rīkoto apspriešanos, kura noslēdzās 2015. gada jūlijā, par investīcijām, ko veic ar virtuālo valūtu vai sadalītās virsgrāmatas (distributed ledger) tehnoloģijas palīdzību[11],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta (EPRS) sagatavoto informatīvo materiālu par bitmonētas (bitcoin) tirgu, ekonomiku un regulējumu[12],

–  ņemot vērā Eiropola 2016. gada 18. janvāra ziņojumu par to, kā mainījusies „Islāma valsts” pieeja teroristu uzbrukumu rīkošanai[13],

–  ņemot vērā Finanšu darījumu darba grupas (FATF) 2014. gada jūnija ziņojumu par virtuālajām valūtām[14],

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pētījumu „The Bitcoin Question — currency versus trust-less transfer technology” [Bitmonēta — valūta vai apšaubāma pārskaitījumu tehnoloģija?][15],

–  ņemot vērā Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) 2016. gada janvāra darba apspriežu dokumentu par virtuālajām valūtām un nākotnes perspektīvu[16],

–  ņemot vērā Apvienotās Karalistes Zinātnes padomes vadītāja (galvenā zinātniskā padomnieka) 2016. gada ziņojumu „Distributed Ledger Technology: beyond block chain” [Sadalītās virsgrāmatas tehnoloģija — kas vairāk par bloku ķēdi][17],

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas 2016. gada 25. janvārī rīkoto uzklausīšanu par virtuālajām valūtām,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A8-0168/2016),

A.  tā kā vispārēji piemērojamas definīcijas vēl nav, taču virtuālās valūtas (VV) dažkārt tiek dēvētas par elektronisko naudu, un Eiropas Banku iestāde (EBI) virtuālo valūtu uzskata par elektronisku vērtības ekvivalentu, ko nav emitējusi ne centrālā banka, ne kāda cita publiska iestāde un kas nav obligāti jāpiesaista fiduciārai valūtai, bet ko fiziskas vai juridiskas personas izmanto kā maksāšanas līdzekli un ko var elektroniski pārskaitīt, uzglabāt vai tirgot; tā kā VV pamatā ir jo īpaši sadalītās virsgrāmatas tehnoloģija (distributed ledger technology — DLT), kas nodrošina tehnoloģisko bāzi vairāk nekā 600 virtuālo valūtu sistēmām[18], kuras veicina apmaiņu vienādranga tīklā un no kurām līdz šim pazīstamākā ir bitmonēta; lai gan uz DLT balstītu VV tirgū bitmonētai, ko sāka izmantot 2009. gadā, tagad ir gandrīz 90 % liela tirgus daļa un vēl neizmaksāto bitmonētu tirgus vērtība ir aptuveni EUR 5 miljardi[19], tai tomēr vēl nav sistēmiskas dimensijas;

B.  tā kā DLT ietver dažāda uzticamības un noturības līmeņa datubāzes un spēj ātri apstrādāt ļoti lielu skaitu darījumu, turklāt nodrošina pārmaiņu iespējas ne vien VV jomā, bet arī plašākā finanšu tehnoloģiju kontekstā, kur DLT neapšaubāmi varētu izmantot, piemēram, tīrvērtes un norēķinu sistēmām, un arī ar finansēm nesaistītām vajadzībām, kas jo īpaši attiecas uz identitātes un īpašumtiesību apliecināšanu;

C.  tā kā ieguldījumi DLT ir pašlaik notiekošā finanšu tehnoloģiju inovācijas cikla neatņemama daļa un līdz šim ieguldīto līdzekļu apjoms pārsniedz EUR 1 miljardu, ko nodrošinājis gan riska kapitāla finansējums, gan uzņēmumu ieguldījumi[20],

Ar VV un DLT saistītās iespējas un riski strauji mainīgajā maksājumu tehnoloģiju vidē

1.  uzsver, ka VV un DLT var veicināt iedzīvotāju labklājību un ekonomikas attīstību, tostarp arī finanšu nozarē, nodrošinot:

a)  ka samazinās ar maksājumiem saistītās darījuma un pamatdarbības izmaksas, jo īpaši līdzekļu pārrobežu pārvedumiem, pilnīgi iespējams pat tiktāl, ka tās vairs nepārsniedz 1 % (salīdzinājumā ar ierastajiem 2–4 % tiešsaistes maksājumu sistēmām[21]), un par vairāk nekā vidēji 7 % pārrobežu naudas pārvedumiem[22], tātad, optimistiski raugoties, visu ar naudas pārvedumiem saistīto izmaksu kopsumma galarezultātā varētu samazināties pat par EUR 20 miljardiem;

b)  plašākā nozīmē — ka samazinās ar finansējuma pieejamību saistītās izmaksas pat tad, ja nav ierastā bankas konta, un tas savukārt varētu veicināt finansiālo integrāciju un palīdzēt sasniegt G20 un G8 noteikto „5x5 mērķi” [piecos gados samazināt naudas pārvedumu izmaksas par pieciem procentpunktiem][23];

c)  ka palielinās ne vien maksājumu sistēmu, bet arī preču un pakalpojumu tirdzniecības noturība un (atkarībā no attiecīgās sistēmas uzbūves) arī ātrums, pateicoties decentralizētajai arhitektūrai, kas raksturīga DLT, jo sistēma varētu turpināt uzticami darboties pat tad, ja kāda no tīkla daļām darbotos nepareizi vai būtu uzlauzta;

d)  ka ir pieejamas viegli lietojamas sistēmas ar zemām darījuma un pamatdarbības izmaksām un augstu privātuma pakāpi, kas tomēr nepieļauj pilnīgu anonimitāti un tādējādi noziedzīga darījuma gadījumā ļauj tam līdz zināmai robežai izsekot un kopumā sniedz iespēju nodrošināt tirgus dalībniekiem lielāku pārredzamību;

e)  ka šādas sistēmas var izmantot, lai izstrādātu drošus risinājumus, kas ļauj veikt mikromaksājumus tiešsaistē, respektējot personas privātumu, un kas, iespējams, varētu aizstāt dažus no esošajiem tiešsaistes darījumdarbības modeļiem, kuri būtiski apgrūtina privātuma nodrošināšanas iespējas;

f)  ka dažādus ierastos un novatoriskos maksājumu mehānismus (sākot no kredītkartēm līdz pat mobilo sakaru tehnoloģiju risinājumiem), būtu iespējams apvienot, radot vienu drošu un lietotājam draudzīgu lietojumprogrammu, kas varētu veicināt dažus e-komercijas aspektus Eiropā un pamatīgāk saliedēt vienoto tirgu;

2.  atzīmē, ka VV un DLT sistēmas ir saistītas ar riskiem, kurus ir pienācīgi jāņem vērā, lai šādas sistēmas kļūtu uzticamākas, tagadējos apstākļos cita starpā ņemot vērā arī šādus faktorus:

a)  nav pārvaldības struktūru, kas, nebūdamas elastīgas, tomēr būtu uzticamas, un reāli šādas struktūras nav pat definētas, un tas jo īpaši attiecas uz dažām DLT lietojumprogrammām (piemēram, Bitcoin), līdz ar to nav skaidrības un rodas problēmas patērētāju vai (plašākā nozīmē) lietotāju aizsardzības jomā, sevišķi oriģinālās programmatūras izstrādātāju neprognozētu problēmu gadījumos;

b)  VV ir ļoti svārstīgas un var veidoties cenu burbuļi, turklāt nav ierasto regulatīvās uzraudzības, drošības un aizsardzības mehānismu, un šie aspekti patērētājiem ir īpaši problemātiski;

c)  dažkārt regulatoriem ir ierobežota rīcībspēja jaunas tehnoloģijas jomā, tāpēc ir grūti savlaicīgi definēt atbilstošus aizsardzības mehānismus, lai nodrošinātu DLT lietojumprogrammu pareizu un uzticamu darbību, kad tās ir izaugušas līdz sistēmiski svarīgu mehānismu apmēram, vai pat tad, ja tas vēl nav noticis;

d)  juridiskā nenoteiktība, kas saistīta ar jaunām DLT lietojumprogrammām;

e)  ar dažu VV darbības nodrošināšanu saistītā energopatēriņa apjoms, kas bitmonētas gadījumā pārsniedz 1 GW, kā norādīts Apvienotās Karalistes Zinātnes padomes vadītāja (galvenā zinātniskā padomnieka) ziņojumā par DLT, un tāpēc nāktos ieguldīt līdzekļus efektīvāku darījuma verifikācijas mehānismu pētniecībā un šādu mehānismu veicināšanas pasākumos;

f)  nav pietiekami pārredzamas un viegli pieejamas tehniskās dokumentācijas par atsevišķu VV un citu DLT sistēmu darbību;

g)  atvasinātie instrumenti, kas veidoti, pilnībā neizprotot VV raksturlielumus, varētu kļūt par iemeslu tam, ka ir apdraudēta finanšu stabilitāte;

h)  plaša privātu VV sistēmu izmantošana, aizstājot valstu fiduciārās valūtas, ilgtermiņā varētu ierobežot monetārās politikas turpmāku efektivitāti;

i)  ir iespējami „melnā tirgus” darījumi, naudas atmazgāšana, terorisma finansēšana[24], krāpšanās ar nodokļiem un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas gan uz „pseidonimitātes” un „pakalpojumu komplektēšanas” pamata, ko piedāvā daži no pakalpojumiem, gan arī tāpēc, ka dažas VV pēc būtības ir decentralizētas, taču jāpatur prātā, ka skaidras naudas darījumi tomēr ir mazāk izsekojami;

3.  pauž viedokli, ka ar šiem riskiem saistīto jautājumu risināšanas nolūkā, iespējams, nāksies pilnveidot reglamentēšanas spēju, cita starpā arī tehniskās zināšanas, un izveidot pamatīgu tiesisko regulējumu, kas neatpaliktu no inovācijas, tā nodrošinot, ka ir iespējama savlaicīga un samērīga atbildes reakcija gadījumā, ja kāda no DLT lietojumprogrammām kļūtu sistēmiski svarīga;

4.  taču norāda, ka nebūtu lietderīgi pieņemt regulējumu pašā sākumposmā, kamēr situācija vēl ir mainīga, jo sabiedrībai varētu rasties nepareizs priekšstats par to, cik lielā mērā virtuālās valūtas ir izdevīgas vai drošas;

DLT izmantošana ne tikai maksājumiem

5.  atzīmē, ka DLT piedāvātās iespējas ar zemāku pašizmaksu paātrināt, decentralizēt, automatizēt un standartizēt uz datiem balstītus procesus var fundamentāli mainīt to, kā notiek aktīvu pārvedumi un kā tiek reģistrēta informācija, un tas var ietekmēt gan privāto, gan publisko sektoru, un šo pēdējo no minētajiem trijos aspektos: kā pakalpojumu sniedzēju, kā uzraudzītāju un kā likumdevēju;

6.  norāda, ka tīrvērtes, norēķinu un citi darījuma pēcapstrādes procesi pašlaik visai finanšu nozarei kopumā izmaksā krietni vairāk nekā EUR 50 miljardus gadā[25] un ka līdz ar bankas darbību saskaņošanas procesiem tā ir joma, kurā DLT izmantošanas rezultātā varētu mainīties ne vien efektivitāte, ātrums un noturība, bet arī rasties jaunas ar regulējumu saistītas problēmas;

7.  īpaši uzsver to, ka privātā sektora dalībnieki šajā sakarībā ir sākuši īstenot vairākas iniciatīvas, un aicina gan ES, gan valsts līmeņa kompetentās iestādes uzraudzīt šīs iniciatīvas;

8.  turklāt norāda, ka DLT varētu izmantot, lai palielinātu datu apmaiņu, pārredzamību un uzticēšanos ne vien valdību un iedzīvotāju, bet arī privātā sektora dalībnieku un klientu savstarpējo attiecību kontekstā;

9.  atzīst, ka vēl arvien ir rodamas iespējas izmantot DLT ne tikai finanšu nozarē, bet krietni plašāk, cita starpā kriptogrāfisku kapitāla vērtspapīru kolektīvās finansēšanas darījumiem, strīdu izšķiršanas pakalpojumiem, sevišķi finanšu nozarē un juridiskajā sektorā, un ka ir iespējama viedlīgumu (smart contracts) apvienošana ar e-parakstiem, lietojumprogrammas augstāka datu aizsardzības līmeņa sasniegšanai un sinerģija ar lietiskā interneta (Internet of Things) izstrādi;

10.  īpaši uzsver to, ka bloku ķēdes tehnoloģijas rosina dinamiku uzņēmējdarbības vidē un ka ilgākā laikposmā tās varētu rosināt pārmaiņas reālajā ekonomikā;

11.  atzīst, ka DLT var palīdzēt valdībām samazināt naudas atmazgāšanas, krāpšanas un korupcijas apmēru;

12.  mudina valsts iestādes pēc pienācīga ietekmes novērtējuma izmēģināt DLT sistēmas, lai uzlabotu pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem un arī e-pārvaldes risinājumus, ievērojot ES datu aizsardzības noteikumus; iesaka valsts iestādēm nepieļaut alternatīvu iespēju bloķēšanu, ko varētu radīt pārmērīga atkarība no patentētām DLT sistēmām; atzīst, ka ar DLT jo īpaši var pilnveidot zemesgrāmatu sistēmas;

13.  iesaka valsts iestādēm un arī kompetentajām iestādēm, kurām uzdots analizēt lielus datu apjomus, izpētīt to, kā tiek izmantoti uz DLT balstīti reāllaika uzraudzības un ziņošanas instrumenti, šajā nolūkā īstenojot regulējuma tehnoloģiju programmu (RegTech agenda) gan finanšu, gan citās nozarēs, cita starpā arī tādēļ, lai vismaz samazinātu iespaidīgo PVN iztrūkumu Savienībā[26];

Lietpratīgs regulējums, kas sekmē inovāciju un ļauj saglabāt integritāti

14.  prasa īstenot samērīgu pieeju regulējumam ES līmenī, nepieļaujot inovācijas iesaldēšanu vai neradot tai liekas papildizmaksas jau sākumposmā, un vienlaikus nopietni uztvert ar regulējumu saistītās problēmas, ko varētu radīt plašā VV un DLT izmantošana;

15.  īpaši uzsver to, ka sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijai (DLT), ko veido sistēmā vienotu bloku kopums ar kopīgu datubāzi, ir zināma līdzība ar globālo tīmekli (WWW), kurš pēc definīcijas ir visaptverošs ar hipersaitēm loģiski saistītu resursu kopums; atzīmē, ka gan DLT, gan WWW pamatā ir internets — globāla savstarpēji saistītu centrālo, personālo un bezvadu datortīklu sistēma;

16.  atgādina — lai gan ir mēģināts veicināt ieinteresēto personu līdzdalības ziņā daudzpusēju pieeju, tomēr internetu joprojām pārvalda Nacionālā telekomunikāciju un informācijas pārvalde, kas ir ASV Tirdzniecības departamenta struktūra;

17.  atzinīgi vērtē to, ka Interneta pārvaldības forumā ir izveidota dinamiskā bloku ķēdes tehnoloģiju koalīcija, un aicina Komisiju attiecībā uz DLT veicināt kopīgu un iekļaujošu pārvaldību, lai izvairītos no problēmām, ar kurām iepriekš nācās saskarties interneta veidošanas procesā;

18.  norāda, ka galvenie ES tiesību akti (tādi kā regula par Eiropas tirgus infrastruktūru, regula par centrālajiem vērtspapīru depozitārijiem, direktīva par norēķinu galīgumu, Finanšu instrumentu tirgu direktīva/Finanšu instrumentu tirgu regula, direktīva par pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem un Alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieku direktīva) varētu nodrošināt attiecīgo darījumu pamatregulējumu neatkarīgi no darījuma pamatā esošās tehnoloģijas arī tad, ja VV un uz DLT balstītas lietojumprogrammas sāktu izmantot plašāk, aptverot jaunus tirgus un jaunus pielietošanas veidus; tomēr piebilst, ka, iespējams, būs vajadzīgi konkrētajai specifikai atbilstošāki tiesību akti;

19.  atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumus uz VV apmaiņas platformām attiecināt Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu, lai turpmāk vairs nepieļautu šādām platformām raksturīgo anonimitāti; sagaida, ka ikviens attiecīgais priekšlikums būs sagatavots ar konkrētu mērķi, ko pamatos visu ar VV saistīto risku izsmeļoša analīze, un ka tas balstīsies uz rūpīgu ietekmes novērtējumu;

20.  iesaka Komisijai sagatavot vispārēju VV analīzi un uz šā novērtējuma pamata attiecīgā gadījumā apsvērt iespēju pārskatīt attiecīgos ES tiesību aktus par maksājumiem, tostarp Maksājumu kontu direktīvu, Maksājumu pakalpojumu direktīvu un Elektroniskās naudas direktīvu, šajā nolūkā ņemot vērā jaunās iespējas, ko nodrošina tādas jaunas tehnoloģijas kā VV un DLT, lai tādējādi panāktu vēl lielāku konkurenci un samazinātu darījumu izmaksas, cita starpā ar lielāku sadarbspēju un, iespējams, arī ar rīcību, kas veicina universāla un nepatentēta elektroniskā maka izmantošanu;

21.  piebilst, ka vairākas virtuālās vietējās valūtas Eiropā ir radītas, reaģējot uz finanšu krīzi un ar to saistītajām kredītresursu trūkuma problēmām, un tas nebūt nav mazsvarīgs faktors; mudina īpaši piesardzīgi definēt jēdzienu „virtuālā valūta” turpmāko likumdošanas priekšlikumu kontekstā, jo ir pienācīgi jāņem vērā tas, ka eksistē pēc būtības bezpeļņas nolūkā radītas „vietējās valūtas”, ko bieži vien ir maz iespēju aizstāt un kas pilda svarīgu funkciju, nodrošinot ieguvumus sociālā un vides ziņā, un nedrīkst pieļaut, ka regulējums šajā jomā ir nesamērīgs, pat ja nodokļu nemaksāšanas un apiešanas problēma nav aktuāla;

22.  pieprasa izveidot horizontālu DLT darba grupu, kuras sastāvā būtu tehniskie un regulējuma eksperti un kura strādātu Komisijas vadībā, pildot šādus uzdevumus:

i)  sniegt nepieciešamās konsultācijas tehniskos un ar regulējumu saistītos jautājumos, kuri attiecas uz dažādām svarīgu DLT lietojumprogrammu izmantošanas jomām, apvienot ieinteresētās personas un palīdzēt attiecīgajiem publiskā sektora dalībniekiem gan ES, gan dalībvalstu līmenī uzraudzīt DLT izmantošanu Eiropas un pasaules mērogā;

ii)  palielināt informētību un analizēt ar DLT lietojumprogrammām saistītos — un arī tiešajiem lietotājiem aktuālos — ieguvumus un riskus, lai pēc iespējas labāk izmantotu attiecīgo lietojumprogrammu piedāvātās iespējas, šajā nolūkā cita starpā cenšoties definēt vispārējas intereses veicinošu DLT sistēmu pamata raksturlielumus (piemēram, nepatentētus atvērtos standartus) un identificēt labākās prakses standartus jomās, kur tādi veidojas;

iii) palīdzēt rast savlaicīgu, kompetentu un samērīgu risinājumu, reaģējot uz jaunām iespējām un arī problemātiskiem aspektiem, kas rodas saistībā ar nozīmīgu DLT lietojumprogrammu ieviešanu, cita starpā izstrādājot gan ES, gan dalībvalstu līmenī īstenojamu turpmākās rīcības plānu, tajā izvērtējot spēkā esošo ES regulējumu, lai to attiecīgā gadījumā atjauninātu, ja DLT izmantošana būtiski palielinātos vai kļūtu sistēmiska, un pievēršoties arī patērētāju aizsardzībai un sistēmiskām problēmām;

iv) izstrādāt visu būtisko aspektu spriedzes testus VV un citām DLT sistēmām, kuras sāktu izmantot tik plaši, ka tās kļūtu sistēmiski svarīgas stabilitātei;

23.  uzsver, ka VV izmantošanai svarīgi faktori ir patērētāju informētība, pārredzamība un uzticēšanās; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm un VV nozari izstrādāt pamatnostādnes, kas garantētu, ka esošajiem un potenciālajiem VV lietotājiem tiek sniegta pareiza, skaidra un izsmeļoša informācija, lai tie varētu izdarīt pilnībā apzinātu izvēli, un tā padarīt VV sistēmas pārredzamākas attiecībā uz to, kā šīs sistēmas ir veidotas, kā tās darbojas un ar ko tās patērētāju aizsardzības ziņā atšķiras no regulētām un uzraudzītām maksājumu sistēmām;

24.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

PASKAIDROJUMS

Ir pagājuši septiņi gadi, kopš sākās bitmonētas (bitcoin) — pirmās un visplašāk izmantotās virtuālās valūtas (VV) — lietošana, un nu ir skaidrs, ka tās pamatā esošā inovatīvā DLT (sadalītās virsgrāmatas) tehnoloģija būtiski ietekmēs ne tikai finanšu nozari vien. Principā tā ir tehnoloģija, kas ļauj decentralizēti, ātri, noturīgi un diezgan droši reģistrēt „sadalītā virsgrāmatā” (distributed ledger) jebkāda veida darījumus līdz ar pārskatu par iepriekš veiktajiem darījumiem. DLT tehnoloģijā ieguldītā finansējuma apjoms strauji pieaug, un dažas no lietojumprogrammām drīz vien varētu kļūt sistēmiskas. Lai gan daži jautājumi saistībā ar aktuālā tehnoloģiju pārmaiņas procesa vērienu vēl nav atbildēti, iespējas ir iespaidīgas un riskus nedrīkst ignorēt, un tas nozīmē, ka šis pirmais Eiropas Parlamenta ziņojums par VV un DLT ir tapis tieši laikā.

Strauji mainīgā tehnoloģiju vide

Galvenās iespējas, ko maksājumu jomā piedāvā VV un DLT, attiecas uz darījumu izmaksu samazināšanu un uz vieglāku lietošanu, vienlaikus saglabājot noturību un atšķirīgus privātuma līmeņus. Šajā kontekstā ir vērts atzīmēt, ka ar maksājumiem saistītās darījumu izmaksas joprojām ir pārsteidzoši augstas. Pārveduma izmaksas ir vidēji vairāk nekā 7 % no pārrobežu naudas pārvedumiem, un gan G20, gan G8 valstis ir apņēmušās šo īpatsvaru būtiski samazināt. Taču vienotajā tirgū var un vajadzētu panākt, lai darījumu izmaksas kļūtu konkurētspējīgākas. Vidējā termiņā vēl lielāku konkurenci varētu veicināt, ieviešot nepatentētu un sadarbspējīgu „vienoto maku” (single wallet).

Tomēr daudzas DLT piedāvātās iespējas, visticamāk, būs iespējams izmantot ne tikai maksājumu nozarē. Šajā ziņojumā kā viens no acīmredzamiem piemēriem iespējai izmantot DLT privātajā sektorā ir minēta darījumu pēcapstrāde. Plašākā nozīmē lietojumprogrammas, šķiet, uzradīsies tajās jomās, kur ir svarīga uzticamība, identitātes un īpašumtiesību apliecināšana un standartizācija: viedlīgumi, intelektuālā īpašuma nodošana, piegādes ķēdes pārvaldība un vairāki valsts pārvaldes pakalpojumi. Piemēram, saistībā ar regulējuma tehnoloģiju programmu (RegTech agenda) būtu jāizpēta iespējas ar DLT palīdzību samazināt PVN iztrūkumu, kas pašlaik ir EUR 168 miljardi[1].

Tāpat kā iespējas, arī ar VV un DLT saistītie riski kļūs skaidrāki tikai VV un DLT plašākas izmantošanas rezultātā. Taču daži nopietni riski jau ir acīmredzami, piem., atsevišķu lietojumprogrammu ļaunprātīga izmantošana noziedzīgām darbībām, tostarp naudas atmazgāšanai un terorisma finansēšanai[2]. Turklāt DLT, iespējams, tiks izmantota vairākās sistēmiskās jomās, tāpēc ir jāgarantē šādu sistēmu pareiza darbība un noturība, pamatojoties uz stabilām pārvaldības un uzraudzības struktūrām. Jāpiemin arī tas, ka vairāku lietojumprogrammu kontekstā, šķiet, ļoti aktuāli būs ar patērētāju aizsardzību saistīti jautājumi.

Lietpratīgs DLT regulējums

Noteicošais lietpratīga regulējuma faktors šādā dinamiskas inovācijas vidē ir pietiekami attīstīta regulatora veiktspēja, kas cita starpā nozīmē arī pietiekamas tehniskās zināšanas. Nevajadzētu pieļaut, ka pārāk stingrs regulējums jebkādu progresu padara neiespējamu, tā iesaldējot izaugsmi, un to var nepieļaut. Taču lietpratīgu normatīvo režīmu, kura pamatā ir analītiska izcilība un proporcionalitāte, nedrīkst jaukt ar paviršu regulējumu — straujai un spēcīgai rīcībai regulējuma jomā ir jātop par instrumentu kopuma elementu, kurus attiecīgā vajadzības gadījumā izmanto, lai novērstu riskus, pirms tie kļuvuši sistēmiski. Lai nodrošinātu šai pieejai vajadzīgo reglamentēšanas spēju, referents pieprasa izveidot horizontālu DLT darba grupu, kas strādātu Komisijas vadībā.

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejaS ATZINUMS (21.4.2016)

Ekonomikas un monetārajai komitejai

par virtuālajām valūtām
(2016/2007(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Ulrike Trebesius

IEROSINĀJUMI

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  norāda, ka virtuālās valūtas (VV) nozare un VV tehnoloģija ir pašā savas tapšanas sākumposmā;

2.  norāda, ka VV nozare un VV tehnoloģija ir inovatīvas jomas un izstrāde tajās nenotiek, pamatojoties uz esošo infrastruktūru;

3.  piekrīt, ka VV un VV tehnoloģijas varētu būt izdevīgas patērētājiem, uzņēmumiem, labdarības organizācijām un visai ekonomikai kopumā, jo cita starpā ļautu ātrāk, efektīvāk un ar mazākām izmaksām veikt maksājumus un pārvedumus, sevišķi pārrobežu mērogā, un, iespējams, veicinātu finansiālo integrāciju un padarītu finansējumu un finanšu resursus vieglāk pieejamus uzņēmējdarbības nozarei un MVU; turklāt atzīmē, ka VV un sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijas (distributed ledger technology — DLT) izmantošana ir palīdzējusi biežāk un vieglāk veikt mikromaksājumus par preču pirkumiem tiešsaistē;

4.  īpaši uzsver to, ka VV ir vienīgais maksāšanas līdzeklis, izņemot skaidru naudu, kas var atvieglot norēķinus reāllaikā (saņēmējs maksājuma veikšanas brīdī līdzekļus saņem 100 % apmērā);

5.  uzsver, ka liela nozīme ir tam, lai Eiropā būtu izveidoti vienlīdzīgi konkurences apstākļi, jo tas ļautu atraisīt un pilnībā izmantot vērtīgo potenciālu, ko nodrošina DLT, kuru var izmantot vairākās inovatīvās jomās un arī daudzās un dažādās rūpniecības un pakalpojumu nozarēs (piemēram, viedlīgumiem (smart contracts), kriptogrāfisku kapitāla vērtspapīru kolektīvās finansēšanas darījumiem, strīdu izšķiršanas pakalpojumiem), sevišķi finanšu nozarē un juridiskajā sektorā; turklāt mudina publiskā sektora iestādes izvērtēt šādu inovatīvu tehnoloģiju priekšrocības un apsvērt iespēju tās izmantot arī citās jomās, lai piedāvātu ES iedzīvotājiem labākus, ātrākus un efektīvākus pakalpojumus;

6.  apzinās, ka VV varētu radīt riskus, kas saistīti ar noziedzīgām darbībām, piemēram, terorisma finansēšanu, naudas atmazgāšanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpšanos ar nodokļiem, un, iespējams, arī ar citām nelikumīgām darbībām un problēmām; taču atzīmē, ka ir maz pierādījumu, kas liecinātu par VV kā maksāšanas līdzekļa plašu izmantošanu noziedzīgai darbībai, un ka skaidras naudas darījumi ir krietni mazāk izsekojami nekā VV;

7.  norāda, ka personas, kuru rīcībā ir VV, nav pasargātas no nelikumīgām darbībām un problēmām, tādām kā ļaunprātīgas manipulācijas, VV zādzība, kibernoziedzība, uzlaušana, kļūdaina programmatūras un/vai datortehnikas darbība, krāpšana un krāpnieciskas shēmas, nepatiesa vai maldinoša informēšana; prasa, lai Komisija nodrošinātu, ka ir ieviesti atbilstoša līmeņa aizsargmehānismi un efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi patērētājiem, kurus varētu skart kāds no VV izmantošanai raksturīgajiem riskiem;

8.  apzinās, ka VV izmantošana fiduciāro valūtu vietā varētu apdraudēt finanšu sistēmu gan regulējuma, gan tirgus uzraudzības un drošības ziņā, kā arī radīt riskus un apdraudējumus attiecībā uz finansiālo integritāti un efektīvu finanšu regulējumu, jo tā nav nedz valsts, nedz ārvalstu valūta; uzsver, ka plašāka VV izmantošana varētu jūtamāk apdraudēt finanšu stabilitāti;

9.  atzīst, ka personas, kuras nevēlas zaudēt savu turību, var izmantot neatkarīgas valūtas vienības (piemēram, bitmonētu (bitcoin)) zemu procentu likmju laikposmos vai kā drošu patvērumu nestabilā ekonomikas situācijā;

10.  atzīmē, ka iepriekš ir novērotas būtiskas dažu VV maiņas kursa svārstības un ka riski varētu rasties arī tad, ja VV izmantotu patērētāji; uzsver, ka ES nav konkrētu normatīvo aizsargmehānismu, kas pasargātu patērētājus no finansiāliem zaudējumiem gadījumā, ja platforma, kas nodrošina virtuālo valūtu maiņu vai to turēšanu, nespēj pienācīgi darboties vai beidz pastāvēt; atzīmē, ka VV ar aktīvu segumu var pārvērst vērtspapīros; īpaši uzsver to, ka saistībā ar VV izmantošanu ir jānodrošina patērētāju aizsardzība, sevišķi kiberdrošības un izmantoto algoritmu ziņā un attiecībā uz kontaktpersonām un kontaktinformāciju gadījumos, kad tiek pieprasīta informācija vai rodas problēmas, un ir vajadzīgi viegli saprotami noteikumi un nosacījumi, tostarp skaidri izklāstīti riska faktori, un ka ne bankai, ne valstij nebūt nav jāgarantē VV un to vērtība; uzsver, ka VV nozares uzņēmumiem būtu jāinformē par šīm iespējamām problēmām;

11.  atzīst, ka ir grūti ar pārliecību paredzēt, kāda varētu būt VV turpmākā attīstība, un noteikt, kā tieši būtu jārīkojas ilgtermiņa politikas kontekstā, tomēr nepieļaujot inovācijas iesaldēšanu; prasa Komisijai izstrādāt saskaņotu un vispārēju stratēģiju ES līmenī, lai noteiktu, kādas ir VV un VV tehnoloģiju priekšrocības un riska faktori un kā būtu jārīkojas ilgtermiņa politikas kontekstā, paturot prātā, ka nedrīkst pieļaut vienotā tirgus sašķelšanu un kropļošanu, ka ir jāievēro labāka regulējuma princips un ka ir jāveicina inovācija finanšu un tehnoloģiju jomā un jāsadarbojas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām un VV uzņēmumiem, tā cenšoties nodrošināt, ka ES joprojām ir pievilcīga vieta gan šo tehnoloģiju pētniecībai un izstrādei, gan to izmantošanai; jo īpaši uzsver, ka svarīga ir pastāvīga uzraudzība un analīze attiecībā uz to, kā notiek VV attīstība un kādus problemātiskus aspektus tās rada politikas kontekstā; iesaka, lai darba grupa, kas strādās Komisijas vadībā, ne vien palīdzētu attiecīgajiem publiskā un privātā sektora dalībniekiem, bet arī vērtētu un analizētu visas VV tehnoloģiju un DLT lietojumprogrammu iespējamās attīstības tendences; aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst algoritmiem, kas tiek izmantoti VV, lai izvērtētu to drošumu;

12.  aicina Komisiju apsvērt ieguldījumu, ko VV un DLT varētu sniegt visās nozarēs, cita starpā arī to, kā tās palīdzētu veidot digitālo vienoto tirgu, un aicina to darīt tādēļ, lai VV nozarē būtu nodrošinātas uzplaukuma iespējas tiem uzņēmumiem, kuri savu darbību veic likumīgi;

13.  atzīst, ka efektīvu normatīvo risinājumu izstrāde, reaģējot uz VV attīstību, vēl arvien ir tikai sākumposmā un tāpēc situācija ir delikāta; uzsver, ka dažās jomās regulatoriem ir izdevies panākt iespaidīgu progresu, izstrādājot efektīvus risinājumus; taču norāda, ka vēl ir daudz darāmā, lai izveidotu efektīvu pamatu tādam VV regulējumam, kas pasargātu no riskiem, vienlaikus neiesaldējot inovāciju finanšu un tehnoloģiju jomā;

14.  uzsver, ka VV izmantošanai svarīgi faktori ir patērētāju informētība, pārredzamība un uzticēšanās; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm un VV nozari izstrādāt pamatnostādnes, kas garantētu, ka esošajiem un potenciālajiem VV lietotājiem tiek sniegta pareiza, skaidra un izsmeļoša informācija, lai tie varētu izdarīt pilnībā apzinātu izvēli, un tā padarīt VV sistēmas pārredzamākas attiecībā uz to, kā šīs sistēmas ir veidotas, kā tās darbojas un ar ko tās patērētāju aizsardzības ziņā atšķiras no regulētām un uzraudzītām maksājumu sistēmām; turklāt aicina VV nozari sadarbībā ar Komisiju un dalībvalstīm apsvērt iespēju attiecīgās prasības, kas ar starptautiskiem standartiem noteiktas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai (AML/CFT), piemērot konvertējamu VV maiņas pakalpojumu sniedzējiem un ikvienai citai iestādei, kas darbojas kā mezgls, kur ar konvertējamu VV saistītas darbības nonāk reglamentētā fiduciārās valūtas finanšu sistēmā, un prasa Komisijai izvērtēt un apsvērt iespēju plašāk piemērot Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu, attiecinot to arī uz virtuālo valūtu maiņas platformām.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

21.4.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

31

2

4

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Dita Charanzová, Carlos Coelho, Sergio Gaetano Cofferati, Lara Comi, Anna Maria Corazza Bildt, Nicola Danti, Dennis de Jong, Vicky Ford, Ildikó Gáll-Pelcz, Evelyne Gebhardt, Antanas Guoga, Sergio Gutiérrez Prieto, Robert Jarosław Iwaszkiewicz, Liisa Jaakonsaari, Philippe Juvin, Antonio López-Istúriz White, Marlene Mizzi, Robert Rochefort, Virginie Rozière, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Olga Sehnalová, Igor Šoltes, Ivan Štefanec, Mylène Troszczynski, Anneleen Van Bossuyt, Marco Zullo

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Lucy Anderson, Birgit Collin-Langen, Edward Czesak, João Pimenta Lopes, Julia Reda, Ulrike Trebesius, Lambert van Nistelrooij, Sabine Verheyen, Kerstin Westphal

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Georg Mayer

ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

26.4.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

54

1

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gerolf Annemans, Hugues Bayet, Pervenche Berès, Esther de Lange, Markus Ferber, Jonás Fernández, Elisa Ferreira, Neena Gill, Roberto Gualtieri, Brian Hayes, Gunnar Hökmark, Danuta Maria Hübner, Cătălin Sorin Ivan, Othmar Karas, Georgios Kyrtsos, Alain Lamassoure, Philippe Lamberts, Werner Langen, Sander Loones, Bernd Lucke, Olle Ludvigsson, Ivana Maletić, Fulvio Martusciello, Bernard Monot, Luděk Niedermayer, Stanisław Ożóg, Dimitrios Papadimoulis, Sirpa Pietikäinen, Dariusz Rosati, Pirkko Ruohonen-Lerner, Alfred Sant, Molly Scott Cato, Peter Simon, Theodor Dumitru Stolojan, Paul Tang, Ramon Tremosa i Balcells, Ernest Urtasun, Marco Valli, Cora van Nieuwenhuizen, Jakob von Weizsäcker, Pablo Zalba Bidegain, Marco Zanni

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Matt Carthy, Philippe De Backer, Mady Delvaux, Ashley Fox, Marian Harkin, Ian Hudghton, Sophia in ‘t Veld, Syed Kamall, Krišjānis Kariņš, Paloma López Bermejo, Emmanuel Maurel, Siôn Simon, Romana Tomc

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Virginie Rozière