ZIŅOJUMS par virzību uz jaunu enerģijas tirgus modeli

21.6.2016 - (2015/2322(INI))

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja
Referents: Werner Langen

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par virzību uz jaunu enerģijas tirgus modeli

(2015/2322(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 114. un 194. pantu,

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, ko 2015. gada decembrī noslēdza Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP21),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. decembra paziņojumu „Enerģētikas ceļvedis 2050” (COM(2011)0885),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 5. novembra paziņojumu ar nosaukumu „Iekšējā elektroenerģijas tirgus darbība un optimāla publiskā intervence” (C(2013)7243) un Komisijas dienestu darba dokumentu ar nosaukumu "Ģenerācijas pietiekamība iekšējā elektroenerģijas tirgū. Norādījumi valsts intervencei" (Generation Adequacy in the internal electricity market – guidance on public interventions) (SWD(2013)0438),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 9. aprīļa paziņojumu „Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.– 2020. gadam”[1],

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 16. decembra paziņojumu „Komisijas 2015. gada darba programma — jauns sākums” (COM(2014)0910),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada15. jūlija paziņojumu „Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss” (COM(2015)0339),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumu „Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas Savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015)0080),

–  ņemot vērā Komisijas2015. gada 25. februāra paziņojumu ar nosaukumu „Elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšana – Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam” (COM(2015)0082),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada15. jūlija paziņojumu „Sabiedriskas apspriešanas sākšana par jaunu elektroenerģijas tirgus modeli” (COM(2015)0340),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumus par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam, 

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 19. marta secinājumus par enerģētikas savienību,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. novembra secinājumus par enerģētikas savienības pārvaldības sistēmu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulu (EK) Nr. 713/2009, ar ko izveido Energoregulatoru sadarbības aģentūru[2],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulu (EK) Nr. 714/2009 par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā un Regulas (EK) Nr. 1228/2003 atcelšanu[3],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regulu (ES) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009[4],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK par maldinošu reklāmu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 („Negodīgas komercprakses direktīva”)[5],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Regulu (ES) Nr. 256/2014 par Eiropas Savienībā īstenotu energoinfrastruktūras investīciju projektu paziņošanu Komisijai, ar ko aizstāj Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 617/2010 un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 736/96[6],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. janvāra Direktīvu 2005/89/EK par pasākumiem, lai nodrošinātu elektroapgādes drošumu un ieguldījumus infrastruktūrā[7],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvu 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK[8],

–  ņemot vērā trešo enerģētikas paketi,

–  ņemot vērā 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par virzību uz Eiropas Enerģijas patērētāju tiesību hartu[9],

–  ņemot vērā 2013. gada 14. marta rezolūciju „Enerģētikas ceļvedis 2050 – enerģija nākotnei”[10],

–  ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūcija par viedtīklu attīstības vietējo un reģionālo ietekmi[11],

–  ņemot vērā 2015. gada 14. oktobra rezolūciju par virzību uz jauna starptautiska nolīguma klimata jomā noslēgšanu Parīzē[12],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK[13],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu[14],

–  ņemot vērā 2013. gada 10. septembra rezolūciju par pasākumiem iekšējā enerģijas tirgus darbības nodrošināšanai[15],

–  ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par virzību uz Eiropas enerģētikas savienību[16],

–  ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšanu – Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam"[17];

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A8-0214/2016),

A.  tā kā Komisijas plāniem attiecībā uz jauno elektroenerģijas tirgus modeli jānoved pie patiesām pārmaiņām tirgū un jāveicina efektivitāte, energoapgādes drošība, atjaunojamo energoresursu attīstība un energotīklu starpsavienojumi un jānodrošina Eiropas iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšana;

B.  tā kā enerģijas tirgu integrācija saistībā ar visu tirgus dalībnieku, tostarp ražojošo patērētāju, integrāciju uzlabos iespēju sasniegt Līguma mērķus par drošu, efektīvu, cenas ziņā pieejamu un ilgtspējīgu energoapgādi;

C.  tā kā jaunajai enerģijas sistēmai būs nepieciešams lielāks elastības līmenis, lai īstenotu klimata politikas un energoapgādes mērķus, un tādēļ nepieciešami ieguldījumi visos četros elastības risinājumos — elastīgā ražošanā, tīklu attīstībā, pieprasījuma elastībā un uzglabāšanā;

D.  tā kā vairāk nekā puse ES elektroenerģijas tiek ražota, neradot siltumnīcefekta gāzes;

E.  tā kā, veicot elektroenerģijas tirgu integrāciju, ir jāatbilst LESD 194. pantam, saskaņā ar kuru Eiropas enerģētikas politikas uzdevums ir nodrošināt enerģijas tirgus darbību, energoapgādes drošību, veicināt energoefektivitātes radītos ietaupījumus, attīstīt atjaunojamos energoresursus un energotīklu starpsavienojumus; tā kā dalībvalstu energoresursu struktūras un nosacījumu savu energoresursu izmantošanai noteikšana joprojām ir dalībvalstu kompetencē;

F.  tā kā pozitīvā daudzpusējās sadarbības pieredze ir labs piemērs lielākai reģionālai tirgus atbildībai (piemēram, Reģionālās drošības koordinācijas iniciatīvas (RSCIs), un pārvades sistēmas operatoru sadarbība drošības jomā (TSC), Piecpusējais enerģētikas forums, Augsta līmeņa grupa jautājumos par starpsavienojumiem Dienvidrietumeiropā, Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojumu plāns (BEMIP), kopējā starptautiskā Ziemeļu rezerve un līdzsvarošanas tirgi, kā arī tirgu sasaiste centrālajā un Austrumeiropā); tā kā to modelis ietver noteikumus, lai nodrošinātu, ka jauda tiek piešķirta pietiekami savlaicīgi, lai sniegtu atbilstošus ieguldījumu signālus attiecībā uz iekārtām, kas rada mazāku piesārņojumu;

G.  tā kā daudzas dalībvalstis paredz nepietiekamu ražošanas jaudu, kas tuvākajā nākotnē izraisīs elektroapgādes pārtraukuma risku, ja vien netiks ieviesti vajadzīgie rezerves mehānismi;

H.  tā kā valsts jaudas tirgi apgrūtina elektroenerģijas tirgu integrāciju un ir pretrunā kopējiem enerģētikas politikas mērķiem, tāpēc būtu izmantojami tikai kā galējais līdzeklis pēc tam, kad ir apsvērtas visas pārējās iespējas, tostarp vairāk starpsavienojumu ar kaimiņvalstīm, pieprasījumreakcijas pasākumi un citi reģionālo tirgu integrācijas veidi;

I.  tā kā Eiropa ir apņēmusies sekmīgi panākt enerģētikas pārkārtošanu un jo īpaši veicināt atjaunojamo energoresursu integrāciju, kas ietver jaunas vajadzības saistībā ar energoapgādes drošībai paredzētu tirgus sistēmu elastīgumu un īstenošanu;

J.  tā kā Līgumos noteiktais energoapgādes drošības mērķis būs izšķirīgs enerģētikas savienības konsolidācijai un tā kā tādēļ tā nodrošināšanas nolūkā jāsaglabā un/vai jāīsteno atbilstīgi instrumenti;

K.  tā kā valsts investīciju maksimālas efektivitātes nodrošināšanai tādu pasākumu īstenošanā, kas nepieciešami, lai izveidotu drošu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu enerģijas tirgu, ir būtiski apvienot Eiropas Stratēģisko investīciju fonda finansējumu ar citiem finansēšanas avotiem enerģētikas jomā, piemēram, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu;

L.  tā kā ciešāka sadarbība reģionālā līmenī ir būtiska un tai vajadzētu būt dziļākas tirgus integrācijas katalizatoram Eiropas līmenī;

M.  tā kā enerģijas nodokļi, augstas nodokļu izmaksas, neselektīvs cenu regulējums, augsta tirgus koncentrācija, administratīvais slogs, subsīdijas, pārrobežu sadarbības un starpsavienojumu trūkums atsevišķos reģionos un nepilnīgi izmantota pieprasījuma pārvaldība liek šķēršļus funkcionējoša iekšējā elektroenerģijas tirgus izveidei un tādējādi kavē atjaunojamo energoresursu pilnīgu integrēšanu tirgū;

N.  tā kā visiem tirgus dalībniekiem būtu jāveicina sistēmas līdzsvars, lai iedzīvotājiem un uzņēmumiem par pamatotām cenām nodrošinātu energoapgādes drošības augstāko līmeni;

O.  tā kā starpsavienojumu izveides palielināšanās starp dažām dalībvalstīm vidējā termiņā līdz 15 %, kas pakļauta izmaksu un ieguvumu analīzei, mērķtiecīgi risina problēmas, kas saistīta ar pašreizējo nepietiekamās caurlaides spēju, varētu uzlabot energoapgādes drošību un izbeigt enerģētikas ziņā izolētu teritoriju pastāvēšanu; uzsver, ka papildus kvantitatīviem mērķiem obligāta ir arī brīva piekļuve starpsavienojumiem un starpsavienojumu pieejamība, lai novērstu pārējos šķēršļus, kas traucē Eiropas elektroenerģijas tirgus darbībai;

P.  tā kā, lai nodrošinātu iespējami lielāku atjaunojamo energoresursu īpatsvaru elektroenerģijas struktūrā, vajadzīga stabila elastīgu un ilgtspējīgu energoavotu rezerve un elastīgas tehnoloģijas, piemēram, uzglabāšana un reaģēšana uz pieprasījumu;

Q.  tā kā enerģijas uzglabāšana ir galvenais līdzeklis, lai padarītu enerģijas tirgu elastīgāku un efektīvāku, bet tā kā joprojām nav ieviests regulatīvs mehānisms efektīvas uzglabāšanas sistēmas sniegto priekšrocību izmantošanai;

R.  tā kā Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (IEA) nesen nāca klajā ar pamatotiem ieteikumiem pētījumā „Jaudas atjaunošanas tirgi”[18];

S.  tā kā pārdomāti strukturētam un pienācīgi īstenotam Eiropas enerģijas tirgum ir iespēja būtiski palielināt Eiropas energoapgādes drošību un neatkarību, jo īpaši attiecībā uz lielākajiem piegādātājiem, no kuriem Eiropas Savienība ir atkarīga;

T.  tā kā patiesa enerģijas tirgus izveides nolūkā ir steidzami jāizskauž ES joprojām pastāvošā atsevišķu reģionu energoizolētība,

1.  atzinīgi vērtē iepriekšminēto Komisijas 2015. gada 15. jūlija paziņojumu par jaunu enerģijas tirgus modeli un atbalsta viedokli, ka pārveidotam elektroenerģijas tirgum savienojumā ar spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu būtu jānostiprina reģionālā sadarbība visās energoapgādes un pieprasījuma dimensijās un tajā par prioritāti būtu jānosaka uzlaboti, decentralizētāki un elastīgāki tirgi, lai nodrošinātu tādas labi reglamentētas uz tirgu pamatotu sistēmu, kas spēj sasniegt visus 2030. gadam paredzētos ES mērķus klimata un enerģētikas jomā;

2.  uzskata, ka inovatīvie elementi, kas radīja nepieciešamību pārveidot enerģijas tirgu, ir šādi:

–  lielāks tādu atjaunojamo energoresursu īpatsvars, par kuriem piešķir tirgus nosacījumiem atbilstīgu atlīdzību;

–  dalībvalstu tirgu lielāka integrācija, veidojot energotīklu starpsavienojumus;

–  viedtīklu izstrāde un jaunas decentralizētas ražošanas tehnoloģijas, kas ļaus patērētājiem aktīvāk iesaistīties patērētāja un ražotāja attiecībās, kā arī veicinās labāku enerģijas pieprasījuma pārvaldību;

3.  atzinīgi vērtē to, ka jaunā Enerģētikas savienības stratēģija izstrādāta ar mērķi nodrošināt ES vadošo pozīciju atjaunojamo energoresursu jomā, un norāda, ka šā mērķa sasniegšanas nolūkā būs jāveic būtiskas pārmaiņas Eiropas elektroenerģijas sistēmā;

4.  atzinīgi vērtē to, ka jaunā enerģētikas savienības stratēģija sniedz jaunas priekšrocības enerģijas patērētājiem, piedāvā patērētājiem plašākas iespējas dalībai enerģijas tirgū un nodrošina labāku patērētāju aizsardzību;

5.  prasa pielāgot spēkā esošo sistēmu Eiropas tirgiem, lai padarītu iespējami lielāku atjaunojamo energoresursu īpatsvaru un likvidētu pastāvošos trūkumus pārrobežu regulējumā; uzsver, ka jaunam elektroenerģijas tirgus modelim attiecībā uz aizvien decentralizētāku energosistēmu jābalstās uz tirgus principiem, kas stimulētu ieguldījumus, nodrošinātu to, ka MVU ir piekļuve enerģijas tirgum, un padarītu iespējamu ilgtspējīgu un efektīvu elektroapgādi, ieviešot stabilu, integrētu un viedu energosistēmu; uzskata, ka šādai sistēmai būtu jāveicina un jāatlīdzina elastīgi uzglabāšanas risinājumi, pieprasījumreakcijas tehnoloģijas, elastīga enerģijas ražošana, lielāks skaits starpsavienojumu un turpmāka tirgus integrācija, kas palīdzēs sekmēt un integrēt tirgū aizvien lielāku atjaunojamo energoresursu īpatsvaru; uzsver, ka energoapgādes drošības un dekarbonizācijas nolūkā vajadzīgs likvīds īstermiņa tirgus (nākamās dienas tirgus un dienas tirgus) apvienojumā ar ilgtermiņa cenu signāliem;

6.  uzskata, ka trešā enerģētikas tiesību aktu kopuma pilnīga īstenošana visās dalībvalstīs ir viens no būtiskākajiem pasākumiem virzībā uz Eiropas enerģētikas tirgu; tādēļ mudina Komisiju nodrošināt spēkā esošā tiesiskā regulējuma īstenošanu;

7.  aicina jaunajā elektroenerģijas tirgus modelī izmantot holistisku, uz nākotni vērstu pieeju, atzīstot tā dēvēto ražojošo patērētāju aizvien lielāko nozīmi decentralizētajā elektroenerģijas ražošanā, kurā izmanto atjaunojamos energoresursus; šajā sakarībā aicina Komisiju vadīt līdzdalības procesu, lai panāktu praktisku vienotu izpratni par ražojošo patērētāju definīciju ES līmenī; aicina Komisiju iekļaut pārskatītajā Atjaunojamo energoresursu direktīvā jaunu nodaļu, kas veltīta ražojošiem patērētājiem, lai novērstu galvenos šķēršļus un sekmētu ieguldījumu pašražošanā un atjaunojamo enerģijas avotu patērēšanā savām vajadzībām;

8.  uzskata, ka labākais veids, kā virzīties uz integrētu ES mēroga elektroenerģijas tirgu, ir stratēģiski noteikt vajadzīgo integrācijas līmeni, kurš būtu jāsasniedz, lai atgūtu tirgus dalībnieku savstarpējo uzticēšanos un jo īpaši nodrošinātu spēkā esošo tiesību aktu pienācīgu īstenošanu;

9.  aicina dalībvalstis aktīvāk iesaistīties elastīga un decentralizēta Eiropas iekšējā elektroenerģijas tirgus modeļa izveidē, lai palielinātu koordināciju starp dalībvalstu pārejas stratēģijām un nepieļautu, ka tiek apdraudēti LESD 114. un 194. panta mērķi, veidojot pastāvīgu jaudas tirgu un mehānismus;

10.  uzskata, ka pastiprināta Eiropas elektroenerģijas iekšēja tirgus izveide ir iespējama, pamatojoties uz stingrākiem cenu impulsiem mazumtirdzniecības tirgos, nosakot cenas, kas atspoguļo faktisko piedāvājuma nepietiekamību un pārpalikumu, tostarp cenu kāpumu, kas līdzās citiem pasākumiem ir būtiski ieguldījumu ierosinātāji attiecībā uz jauniem jaudas un elastīguma pakalpojumiem; atgādina, ka pāreja uz nepietiekamas energoapgādes cenām ietver uzlabotu pieprasījumreakcijas un uzglabāšanas mobilizēšanu, kā arī efektīvu tirgus uzraudzību un kontroli, lai novērstu tirgus jaudas ļaunprātīgu izmantošanu, jo īpaši, lai aizsargātu patērētājus; uzskata, ka tas ir viens no svarīgākajiem mērķiem energoefektivitātes īstenošanā un ka regulāri būtu jāizvērtē, vai cenas, kas atspoguļo faktisko piedāvājuma nepietiekamību, piesaista pietiekamus ieguldījumus enerģijas ražošanas jaudā;

11.  uzsver, ka ES iekšējo elektroenerģijas tirgu ietekmē arī imports no trešām valstīm, kurās ir ārkārtīgi atšķirīgas tiesību un regulatīvās sistēmas, tostarp attiecībā uz prasībām kodoldrošības un drošuma un vides un klimata pārmaiņu jomā; aicina Komisiju, izstrādājot jauno enerģijas tirgus modeli, pienācīgi ņemt vērā iepriekš minēto, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus ES un to valstu, kuras nav ES dalībvalstis, enerģijas ražotājiem un nodrošinātu Eiropas patērētājiem drošu, ilgtspējīgu un cenas ziņā pieejamu enerģiju;

12.  uzskata, ka ieguldījumiem enerģētikas jomā vajadzīga stabila un prognozējama ilgtermiņa sistēma un ka ES nāksies risināt problēmu saistībā ar uzticības saglabāšanu jauno noteikumu ieviešanas rezultātā;

13.   prasa noteikt atbilstošus pārejas posmus attiecībā uz visiem apspriestajiem priekšlikumiem un veikt sīki izstrādātu izmaksu un ieguvumu analīzi;

14.  uzsver to, cik būtiska ir kopīga analīze attiecībā uz sistēmas adekvātumu reģionālā līmenī, ko veicina Energoregulatoru sadarbības aģentūra (ACER) un Elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls (ENTSO-E), un šajā nolūkā aicina blakus esošu tirgu elektroenerģijas pārvades sistēmas operatorus izstrādāt šādas analīzes vienotu metodiku, kuru apstiprina Komisija; uzsver ciešākas reģionālās sadarbības neizmērojamās iespējas;

15.  uzsver koordinētas ilgtermiņa plānošanas nozīmi pārvades infrastruktūras un elektroenerģijas tirgus efektīvā izveidē Eiropā; šajā sakarībā uzsver, ka ir vajadzīga labāka reģionālā sadarbība, un norāda uz tādu pašreizējo reģionālo tirgus pieeju panākumiem kā Nord Pool;

16.  uzsver dalībvalstu tiesības paredzēt nosacījumus, kas regulē savu energoresursu izmantošanu valsts energoresursu struktūrā, ievērojot Līguma noteikumus, kuros noteikts, ka Eiropas enerģētikas politika nodrošina enerģētikas tirgus darbību, energoapgādes drošību, veicina energoefektivitāti un energotaupību, atjaunojamo energoresursu attīstību un energotīklu starpsavienojumus; uzsver, ka reģionālā sadarbība ļautu veikt Eiropas enerģētikas sistēmas izmaksu samazināšanu un sniegtu priekšrocības tai un ka tās pamatā vajadzētu būt standarta reģionālās sistēmas atbilstības novērtēšanas metodoloģijai, lai novērtētu sistēmas ilgtermiņa piemērotības vajadzības, kā arī jāpanāk vienošanās par to, kā rīkoties elektroenerģijas krīzes gadījumā, jo īpaši tad, ja krīzei ir pārrobežu ietekme; tādējādi aicina Komisiju šajā nolūkā ierosināt pārskatītu sistēmu; turklāt aicina Komisiju atspoguļot to savā tiesību akta priekšlikumā;

17.  atgādina, ka tām dalībvalstīm, kas izvēlējušās izmantot kodolenerģiju, būtu tas jādara atbilstīgi ES drošības standartiem, iekšējā enerģijas tirgus noteikumiem un valsts atbalsta noteikumiem;

18.  norāda, ka energoefektivitāte, energotaupība, pieprasījumreakcija, elektroenerģijas uzglabāšanas jauda un tīklu izvēršana, jo īpaši ar viedo energotīklu starpniecību, efektīva starpsavienojumu izmantošana dalībvalstu tīklu plašāka izvēršana un pilnveide ir būtiski nozīmīgi tāda iekšējā elektroenerģijas tirgus izveidei, kura pamatā ir atjaunojamie energoresursi, un atgādina par principu, ka prioritāte ir energoefektivitātei, atbilstoši kurai ar pieprasījumu saistītie ieguldījumi vispirms jāsalīdzina ar tīkla un energoapgādes ieguldījumiem; pauž nožēlu, ka starpsavienojumos dalībvalstīs un starp dalībvalstīm joprojām ir lielas nepilnības, kas rada tīkla pārblīvi un būtiski ietekmē ekspluatācijas drošumu un enerģijas pārrobežu tirdzniecību; pauž nožēlu, ka tiek īstenota prakse ierobežot pārvades jaudu, lai līdzsvarotu valsts ražošanu, un kā līdzekli iekšējo pārvades traucējumu novēršanai; aicina reģionāli diferencēt elektrotīklu starpsavienojumu mērķus, atspoguļojot patiesās tirgus plūsmas, pakļaujot tos attiecīgai izmaksu un ieguvumu analīzei un pamatojot tos ar ENTSO-E tīkla attīstības desmit gadu plānu, ja ir izpildīts obligātais Eiropas Savienībai noteikto mērķu kopums; uzskata, ka šim nolūkam ir arī ļoti svarīgi novērst nekoordinētas loka plūsmas, jo īpaši Centrāleiropas un Austrumeiropas reģionā; uzsver, ka vienlīdz svarīgi ir panākt pārrobežu jaudas pieejamību, ņemot vērā dalībvalstu aizvien pieaugošu jaudas ierobežojuma līmeni;

19.  norāda, ka būtu jāizstrādā jaunas pieejas, lai novērstu pārvades traucējumus un izveidotu viedu sadales tīklu, kas nodrošina decentralizētu ražotāju, ražojošo patērētāju un patērētāju pakalpojumu vienmērīgu integrāciju un sniegšanu;

20.  atkārtoti pauž atbalstu ES reģionālās sadarbspējas mērķiem; tomēr atzīst, ka pašreizējās infrastruktūras neoptimāla izmantošana apdraud šādu mērķu dzīvotspēju; uzsver, ka attiecībā uz Eiropas enerģijas tirgu ir būtiski optimāli izmantot pašreizējo infrastruktūru, tādēļ aicina Komisiju risināt šo jautājumu visos turpmākajos tiesību aktu priekšlikumos;

21.  aicina optimizēt iekšējā elektroenerģijas tirgus tiesiskā regulējuma īstenošanu un piemērošanu, kā arī aicina Komisiju un ACER turpināt risināt vairumtirdzniecības tirgu problēmas, ja pašreizējā prakse nav saderīga ar Regulu (EK) Nr. 714/2009; aicina ACER palielināt regulatīvo uzraudzību attiecībā uz pašreizējās starpsavienojuma jaudas ierobežošanu;

22.  norāda, ka mērķtiecīga un vērienīga tīklu uzlabošana un strukturālās pārblīves likvidēšana tīklā ir svarīgi nosacījumi enerģijas iekšējā tirgus izveidei, tādējādi pastiprinot konkurenci; uzskata, ka būtu jāapspriež cenu zonu izveide, piedaloties visiem attiecīgajiem tirgus dalībniekiem un ņemot vērā ACER kompetences, kā arī ENTSO-E tirdzniecības zonu pārskatīšanu; uzskata, ka tirdzniecības zonu sadalījums kā galējs risinājums (ultima ratio) varētu būt saprātīga tirgus ekonomikas pieeja, lai atspoguļotu faktisko elektroenerģijas nepietiekamību konkrētos reģionos; uzskata, ka cieši integrētos elektrotīklos cenu zonu sadalījums būtu jānosaka kopā ar visām attiecīgajām kaimiņvalstīm, lai nepieļautu tīklu neefektīvu izmantošanu un ar iekšējo tirgu nesaderīgu pārrobežu jaudu samazināšanu;

23.  pauž sapratni, ka zemās elektroenerģijas cenas vairumtirdzniecības tirgū un to ietekme uz ieguldījumiem, kā arī nepieciešamība izstrādāt mehānismus, lai pielāgotu ražošanas jaudu elastīgumam, reaģējot uz pieprasījumu, lika vairākām dalībvalstīm izstrādāt jaudas mehānismus, jo nepastāv Eiropas pieeja, turklāt šajās valstīs pastāv īpaši patēriņa tirgus elementi;

24.  skeptiski vērtē jaudas mehānismus un tirgus, kuru pamatā nav tirgus principi, kuri ir tikai valstu kompetencē, nav saderīgi ar iekšējā enerģijas tirgus principiem un rada tirgus darbības traucējumus, netiešas subsīdijas tehnoloģijām, kas jau nostiprinājušās, un augstas izmaksas gala patērētājiem; tālab uzsver, ka jebkurš jaudas mehānisms ES jāizstrādā, izmantojot starpvalstu sadarbību un pēc rūpīgas izpētes attiecībā uz šā mehānisma nepieciešamību, un tam jāatbilst ES noteikumiem par konkurenci un valsts atbalstu; uzskata, ka labāka valstu enerģijas ražošanas integrācija ES enerģētikas sistēmā un starpsavienojumu pastiprināšana varētu vidējā termiņā mazināt vajadzību ieviest jaudas mehānismus un to izmaksas;

25.  prasa, lai pārrobežu jaudas mehānismi tiktu apstiprināti tikai pēc tam, kad cita starpā nodrošināta atbilstība šādiem kritērijiem:

a.  to nepieciešamību ir apstiprinājusi detalizēta ražošanas un apgādes situācijas atbilstības analīze, ietverot starpsavienojumus, uzglabāšanu, reaģēšanu uz pieprasījumu un pārrobežu ražošanas resursus, kuras pamatā ir visā ES vienota, standartizēta un pārredzama metodika, ar ko var identificēt skaidru nepārtrauktas apgādes apdraudējumu;

b.  nav iespējami alternatīvi pasākumi, kuri paredzētu mazāk izdevumu un paredzētu mazāku iejaukšanos tirgū, piemēram, pilnīgu integrēšanu reģionālajā tirgū bez pārrobežu tirdzniecības ierobežojumiem apvienojumā ar mērķtiecīgām tīkla un stratēģiskām rezervēm;

c.  to modeļa pamatā ir tirgus un šis modelis ir tāds, ka tie nav diskriminējoši attiecībā uz elektroenerģijas uzglabāšanas tehnoloģiju izmantošanu, kopējo pieprasījumreaģēšanu, stabiliem atjaunojamiem energoresursiem un uzņēmumu līdzdalību citās dalībvalstīs, lai nebūtu pārrobežu šķērssubsidēšanas vai ražošanas vai citu klientu diskriminācijas, un tiek nodrošināts, ka tie vienīgi kompensē tikai apgādes drošībai nepieciešamo jaudu;

d.   to modelis ietver noteikumus, lai nodrošinātu, ka jauda tiek piešķirta pietiekami savlaicīgi, lai sniegtu adekvātus ieguldījumu signālus attiecībā uz iekārtām, kas rada mazāku piesārņojumu;

e.   ir iekļauti noteikumi par gaisa kvalitāti, lai izskaustu tehnoloģijas, kas rada vislielāko piesārņojumu (šajā sakarībā varētu apsvērt emisiju daudzuma standartu);

26.  uzsver, ka papildus jaunajam enerģijas tirgus modelim paredzamā Atjaunojamo energoresursu direktīvas un Energoefektivitātes direktīvas pārskatīšana ir svarīgas iniciatīvas enerģijas uzglabāšanas sniegto iespēju izmantošanai;

27.  uzskata, ka jaunu elektroenerģijas uzglabāšanas risinājumu izstrādāšana un pašreizējie risinājumi būs būtisks enerģētikas pārkārtošanas elements un ka jaunā tirgus modeļa noteikumiem vajadzētu veicināt tādas sistēmas ieviešanu, kura atbalsta dažādas iesaistītās tehnoloģijas;

28.  uzskata, ka enerģijas uzglabāšanai ir daudzas priekšrocības, kas ne vien nodrošina pieprasījumreakciju, bet arī palīdz līdzsvarot energotīklu un nodrošināt līdzekļus saražotās atjaunojamo energoresursu enerģijas pārpalikuma uzglabāšanai; aicina pārskatīt spēkā esošo tiesisko regulējumu, lai veicinātu enerģijas uzglabāšanas sistēmu ieviešanu un citus elastīguma risinājumus, kas nodrošina lielāku nepastāvīgo atjaunojamo energoresursu īpatsvaru (centralizēti vai sadalīti), radot zemākas robežizmaksas energosistēmā; uzsver, ka spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā jāievieš atsevišķa aktīvu kategorija elektroenerģijas vai enerģijas uzglabāšanas sistēmām, ņemot vērā enerģijas uzglabāšanas sistēmu divējādo būtību — ražošanu un pieprasījumu;

29.  tādēļ aicina attiecībā uz jauno tirgus modeli novērst tehniskos šķēršļus un diskriminējošu praksi tīkla kodeksos attiecībā uz enerģijas uzglabāšanu, taisnīgi piemērot maksas un nodokļus, izvairoties no enerģijas uzlādes un izlādes divkāršām izmaksām un veidojot tirgu, kurā tiek sekmēti ātri reaģējoši elastīgi energoresursi; pieļauj, ka plašāku un pieejamāku uzglabāšanas iespēju gadījumā vairs nebūs pamatojuma jaudas tirgus pastāvēšanai;

30.  uzsver vajadzību atbalstīt enerģijas uzkrāšanas sistēmu izmantošanu un radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kuros enerģijas uzkrāšana var sacensties ar citām elastīguma nodrošināšanas iespējām, pamatojoties uz enerģētikas tirgus neitrālo struktūru;

31.  tāpēc aicina nodrošināt tehnoloģiski neitrālu enerģētikas tirgus struktūru, lai nodrošinātu dažādiem uz atjaunojamajiem energoresursiem balstītiem enerģijas akumulēšanas risinājumiem, piemēram, litija jonu baterijām, siltuma sūkņiem vai ūdeņraža kurināmā elementiem iespēju papildināt AER ražošanas jaudu; prasa izveidot arī skaidri noteiktus mehānismus, lai gūtu labumu no pārprodukcijas un ierobežošanas;

32.  prasa, lai Komisija precizētu uzkrāšanas vietu dažādos elektroenerģijas ķēdes posmos un ļautu pārvades un sadales operatoriem veikt ieguldījumus un izmantot enerģijas uzkrāšanas pakalpojumus tīkla līdzsvarošanas mērķim, kā arī citus papildpakalpojumus;

33.  norāda uz augošo enerģijas pakalpojumu un papildpakalpojumu klāstu, ko enerģijas uzkrāšana var nodrošināt nākotnē; tālab aicina noteikt elektroenerģijas uzglabāšanas definīciju, kas paredzētu tās divējādo dabu (elektroenerģijas patēriņš un laišana tirgū), kā arī atcelt normatīvās barjeras elektroenerģijas uzglabāšanai;

34.  prasa pārskatīt spēkā esošo regulatīvo sistēmu, veicinot enerģijas uzkrāšanas sistēmu un citu elastību nodrošinošu iespēju izmantošanu, lai centralizēti vai decentralizēti un ar zemām papildizmaksām enerģijas sistēmā iekļautu atjaunojamus un nepastāvīgus energoresursus;

35.  prasa spēkā esošajā regulatīvajā sistēmā definēt enerģijas uzkrāšanu elektroenerģijas sistēmā;

36.  prasa spēkā esošajā regulatīvajā sistēmā papildus ražošanai, tīkla darbībai un patēriņam noteikt atsevišķu kategoriju elektroenerģijas uzkrāšanas sistēmai;

37.  uzsver, ka gāzes starpsavienojumi un valsts ārkārtas pasākumu koordinācija ir metodes, saskaņā ar kurām dalībvalstis var sadarboties nopietnu gāzes piegādes traucējumu gadījumā;

38.  norāda, ka pārrobežu konkurence varētu sniegt ieguvumus patērētājiem, ņemot vērā vairāku enerģijas piegādātāju klātbūtni decentralizētā tirgū, nodrošinot inovatīvu un jaunu enerģijas pakalpojumu uzņēmumu rašanos;

39.  prasa turpināt tāda tirgus attīstību, kurā tiek apmaksāta tikai faktiskā enerģijas piegāde un nevis pakalpojuma nodrošināšana („energy-only-markets”, EOM), taisnīgi sadalot izmaksas un ieguvumus starp visiem enerģijas lietotājiem un ražotājiem un pamatojoties uz konsekventu spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu, vispusīgi attīstot pārvades infrastruktūru un starpsavienojumus, kā arī pastiprinātu reģionālo sadarbību, kurā tiek ņemtas vērā elektroenerģijas tirgu īpašās iezīmes izolētos reģionos, piemēram, salu teritorijās, kur tie darbojas izolēti no valsts elektroenerģijas sistēmas, tādējādi veicinot enerģijas piegādes dažādošanu un sekmējot lielāku konkurenci, lai palielinātu apgādes drošību;

40.  uzsver, ka energoefektivitāte ir enerģētikas savienības stratēģijas pamatprincips, jo tā ir efektīvs veids, kā samazināt emisiju apjomu, radīt ietaupījumus patērētājiem un samazināt ES atkarību no fosilā kurināmā importa;

41.  atzīst, ka energoefektivitāte un jauda pašreiz ir svarīga un ir pienācīgi jānovērtē uz nākotni orientētā tirgus struktūrā, ņemot vērā to, ka tie ir savstarpēji papildinoši elementi;

42.  uzsver, ka Eiropas elektroenerģijas tirgum jāpamatojas uz tirgu; šajā sakarībā uzsver, ka dinamiskai cenu veidošanai piemīt brīdinājuma un regulēšanas funkcija un tās nešaubīgi ir būtisks elements efektivitātē un tādējādi pienācīgi funkcionējoša elektroenerģijas tirgus nodrošināšanā;

43.  norāda, ka laika gaitā mainīgas elektrības cenas var veicināt pieprasījuma elastīgumu, kas var palīdzēt līdzsvarot pieprasījumu un piedāvājumu un izlīdzināt mainīgos atjaunojamo energoresursu ražošanas modeļus; uzsver šajā sakarā, cik svarīgi ir, lai elektroenerģijas cenas atspoguļotu faktiskās elektroenerģijas izmaksas;

44.  konstatē, ka cerības uz turpmākiem straujiem cenu pieaugumiem var radīt stimulus ražotājiem un ieguldītājiem veikt ieguldījumus elastīgos risinājumos, piemēram, enerģijas uzkrāšanā, energoefektivitātē, pieprasījuma pārvaldībā, atjaunojamo energoresursu ražošanas jaudā, ļoti efektīvās un modernās gāzes spēkstacijās un hidroakumulācijas stacijās; uzstāj, ka intervencei vairumtirdzniecības tirgos pat strauja cenu pieauguma apstākļos jābūt ierobežotai; prasa, lai jebkādā regulēto patērētāju cenu, kas ir zemākas par ražošanas izmaksām, plānotā pakāpeniskā atcelšanā tiktu ņemtas vērā enerģētikas nabadzības apdraudēto neaizsargāto iedzīvotāju vajadzības;

45.  uzsver, ka ir svarīga atjaunojamo energoresursu pilnīga integrēšana elektroenerģijas tirgū; prasa veicināt un pēc iespējas palielināt to izmantošanu pakalpojumu līdzsvarošanā un uzskata, ka tirgus slēgšanas laiku saīsināšanā, tirdzniecības intervālu saskaņošanā ar nelīdzsvarotības noregulēšanas periodu un atļaut ražotājiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, iesniegt apvienotu piedāvājumu, kas būtiski veicinātu šā mērķa sasniegšanu;

46.  prasa, lai tiktu pabeigta iekšējā tirgus un līdzsvarošanas un rezervju pakalpojumu integrācija, sekmējot likviditāti un pārrobežu tirdzniecību visos tirgus termiņos; prasa, lai tiktu pastiprināti centieni vērienīgo mērķmodeļa mērķu īstenošanai attiecībā uz dienas un līdzsvarošanas tirgiem, sākot ar tirgus slēgšanas laiku saskaņošanu un energoproduktu līdzsvarošanu;

47.   prasa, lai Komisija iesniegtu priekšlikumus, kas instrumentiem ļautu samazināt ieņēmumu risku 20 līdz 30 gadus, lai ieguldījumus jaunā zemu oglekļa dioksīda emisiju enerģijas ražošanā faktiski virzītu tirgus, piemēram, līdzieguldījumi ar līgumā paredzētu risku dalīšanu starp lielajiem patērētājiem un elektroenerģijas ražotājiem vai tirgus ilgtermiņa līgumi, kuru pamatā ir vidējo izmaksu cenas noteikšana;

48.  prasa nodrošināt elektroenerģijas apgādes un sistēmas pakalpojumus atbilstoši tirgus ekonomikas noteikumiem; šāda atklāta iepirkuma procedūra — valsts vai pārrobežu līmenī — būtu jārīko tehnoloģiskā ziņā neitrāli un arī jāļauj tajā piedalīties enerģijas uzkrājējiem;

49.  atbalsta atjaunojamās enerģijas daļas palielināšanu ES; uzsver, ka ilgtermiņa investīcijām ir svarīgas stabilas un izmaksu ziņā lietderīgas atjaunojamo energoresursu atbalsta shēmas, kuras spētu arī reaģēt un pielāgoties īstermiņā, un būtu izstrādātas atbilstīgi valstu vajadzībām un apstākļiem, dodot iespēju pakāpeniski izbeigt subsīdijas tirgū sevi nostiprinājušām atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām; atzinīgi vērtē to, ka vairākas atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas izmaksu ziņā strauji kļūst aizvien konkurētspējīgākas ar tradicionālajiem enerģijas ražošanas veidiem; norāda, ka jācenšas nodrošināt, ka pienācīgi tiek veidotas atbalsta shēmas un ka ietekme uz oglekļa emisiju pārvirzes riskam pakļautām energoietilpīgām rūpniecības nozarēm jāsaglabā minimālā līmenī;

50.  uzsver digitālo tehnoloģiju nozīmi, nosūtot cenas signālus, kas ļauj pieprasījuma regulēšanai darboties kā elastīguma avotam; tāpēc prasa nodrošināt vērienīgu stratēģiju attiecībā uz enerģētikas nozares digitalizāciju — no viedo tīklu un viedo skaitītāju ieviešanas līdz mobilo lietojumprogrammu, tiešsaistes platformu un datu centru izveidei;

51.  norāda, ka dalībvalstīm saskaņā ar 2020. gada satvaru jāpilda konkrēti kvantitatīvi mērķi attiecībā uz atjaunojamo energoresursu daļu enerģijas galīgajā patēriņā neatkarīgi no norisēm tirgū, un tāpēc uzsver, cik svarīgi ir veicināt atjaunojamo energoresursu attīstību ar politikas starpniecību, kuras pamatā ir konkurence un izmaksu efektivitāte, vienlaikus atzīstot, ka daudzās atšķirīgās atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas ir dažādās attīstības pakāpēs un tām ir atšķirīgi raksturlielumi, tādējādi tām nevar piemērot universālu pieeju; šajā sakarībā atgādina, cik nozīmīga ir ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS), un uzskata, ka ieguldījumu veicināšana tirgum ir piemērotāka vairāk nekā regulēti tarifi un vispārīga prioritāra attieksme;

52.  uzstāj, ka atjaunojamo energoresursu tehniskā pilnveidošana un to plašā izplatība nosaka, ka to atbalsta noteikumiem jāorientējas uz tirgus ekonomiku, piemēram, piemaksām par elektroenerģijas pievadīšanu tīkliem, lai nepieļautu pārmērīgu enerģijas patērētāju izmaksu palielināšanos;

53.  brīdina nejaukt energoapgādes mērķu un klimata politikas mērķu sasniegšanu; prasa konsekventi stiprināt emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu un pārstrādāt tirgus veidošanas modeli, lai panāktu lielāku elastību, tādējādi nodrošinot, ka turpmāk CO₂ un degvielas cenas atbalstītu atjaunojamo energoresursu izvēršanu;

54.  atgādina, ka 2014. gada valsts atbalsta pamatnostādnes nosaka, ka, sākot no 2016. gada, atjaunojamo energoresursu ražotāji uzņemas līdzsvarošanas saistības, kas ir paredzētas kā ražotāju pienākums kompensēt īstermiņa novirzes no to iepriekšējām piegādes saistībām gadījumos, kad pastāv likvīds dienas tirgus; uzsver, ka novirzes gadījumā no operatora deklarētā plāna būtu jāpieprasa samērīga izlīdzinoša enerģijas cena; aicina pārskatīt spēkā esošo Atjaunojamo energoresursu direktīvas tiesisko regulējumu, ar kuru atjaunojamajiem energoresursiem piešķirta prioritāra piekļuve un pārvade; ierosina, ka šie noteikumu būtu jānovērtē un jāpārskata, kad tiks īstenots pārveidots elektroenerģijas tirgus, kas nodrošinās vienlīdzīgākus konkurences apstākļus un kura lielākā mērā tiks ņemti vērā atjaunojamās enerģijas ražošanas raksturlielumi;

55.  prasa, paturot prātā subsidiaritātes principu, turpināt atjaunojamo energoresursu izmantošanas attīstību un īstenot koordinētu pieeju starp dalībvalstīm reģionālā līmenī, lai palielinātu enerģijas tirgus lietderību nolūkā īstenot kopējos Eiropas mērķus un stiprinātu tīkla stabilitāti; uzskata, ka dalībvalstīm nevajadzētu pieņemt vienpusēju lēmumu, kas būtiski ietekmē kaimiņvalstis, nebūtu jāpieņem bez plašākas apspriedes un sadarbības reģionālā vai ES līmenī; atgādina, ka vairumā gadījumu atjaunojamajiem energoresursiem ir spēcīgs vietējais komponents; prasa Komisijai īstenot pasākumus, lai izveidotu saskaņotāku Eiropas regulējumu atjaunojamās enerģijas veicināšanai;

56.  iesaka dalībvalstīm apsvērt tāda tiesiskā regulējuma noteikšanu, kas mudina galalietotājus pievērsties pašražošanai un vietējai enerģijas uzkrāšanai;

57.  ir pārliecināts, ka elektroenerģijas ražošanā visi drošie un ilgtspējīgie energoresursi, kas kalpo pakāpeniskas dekarbonizācijas mērķim saskaņā ar nesen panākto COP21 globālo vienošanos, arī turpmāk saglabās savu vietu elektroenerģijas ražošanā līdztekus atjaunojamajiem energoresursiem;

58.  uzsver būtisko nozīmi koordinācijai ES līmenī, lai noteiktu koncesijas shēmas hidroelektroenerģijas resursu izmantošanai un lai šajā nozarē radītu konkurences priekšnosacījumus ar mērķi novērst tirgus kropļojumus un palielināt resursu efektīvu izmantošanu;

59.  norāda, ka, reorganizējot elektroenerģijas tirgu, tiks apmierinātas patērētāju cerības, nodrošinot patiesus ieguvumus, kas izriet no jauno tehnoloģiju izmantošanas, jo īpaši saistībā ar atjaunojamo enerģiju ar zemām oglekļa dioksīda emisijām, kuras rada dalībvalstu savstarpēju atkarību energoapgādes drošības jomā;

60.  uzsver, ka savstarpēji pilnīgi savienotas elektroenerģijas tīkla sistēmas ar atbilstošām uzkrāšanas iespējām trūkuma dēļ apgādes drošības garantēšanai joprojām ir svarīga pamatslodzes enerģijas ražošana;

61.  uzsver, ka vietējā un reģionālā līmeņa elektroenerģijas sadales tīklu operatoru atbildība lielākā mērā jāņem vērā enerģētikas savienības veidošanā, ņemot vērā apstākli, ka enerģētikas joma kļūst arvien decentralizētāka, 90 % atjaunojamo energoresursu ir savienoti ar sadales tīklu un sadales sistēmas operatoriem (SSO) ir īstenoti vietējā līmenī; atgādina, ka ir svarīgi, lai visas dalībvalstis izpildītu trešās enerģētikas paketes prasības attiecībā uz pārvades un sadales tīklu nodalīšanu, jo īpaši ņemot vērā SSO palielināto ietekmi attiecībā uz piekļuves datiem un datu pārvaldību; uzsver, ka vairāk jādomā par PTO–STO saskarni; uzskata, ka atbilstošu uzņēmējdarbības modeļu īstenošana, specializēta infrastruktūra un saskaņots atbalsts varētu veicināt efektīvu pieprasījuma regulēšanas uzsākšanu katrā dalībvalstī un pārrobežu līmenī;

62.  mudina dalībvalstis ieviest juridiskus un administratīvus mehānismus, kas nepieciešami, lai stimulētu vietējo kopienu iesaistīšanos enerģijas ražošanā, tos iesaistot maza apjoma atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas iekārtu projektos;

63.  uzsver, ka atsevišķi atjaunojamie energoresursi tiek ievadīti sadales tīklu līmenī, tuvu patēriņa līmenim, un tāpēc aicina pastiprināt SSO kā veicinātāju nozīmi un ciešāk iekļaut tos Eiropas tiesiskā regulējuma izstrādē un attiecīgās iestādēs, kad jāizstrādā pamatnostādnes par tos interesējošiem jautājumiem, piemēram, pieprasījuma pārvaldību, elastīgumu un uzglabāšanu, un Eiropas līmenī palielināt sadarbību starp SSO un PSO;

64.  aicina pieņemt pasākumus, lai stimulētu nepieciešamos ieguldījumus viedo tīklu tehnoloģijās un sadales tīklos nolūkā labāk integrēt atjaunojamo energoresursu pieaugošo kvantitāti un labāk sagatavoties digitalizācijai; šajā sakarībā uzskata, ka SSO būtu jāpiešķir nozīmīgāka loma datu vākšanā un apmaiņā un ka datu aizsardzība jāgarantē jebkuros apstākļos, paturot prātā pieredzi, kas gūta valstīs, kurās ir pilnībā ieviesti viedie skaitītāji;

65.  uzsver reģionālas pieejas nozīmi trūkstošās elektroenerģijas infrastruktūras, kas ir svarīga ilgtspējīgas elektroenerģijas apgādes drošībai, būvniecībā, lai novērstu pārblīves situāciju (jaudas) tīklā un pabeigtu iekšējā enerģijas tirgus izveidi;

66.  uzskata sadales tīklu operatorus par neitrāliem tirgus koordinatoriem, kuri no dažādiem avotiem saņem datus, ko tie savukārt nediskriminējošā veidā nodod trešās puses tirgus dalībnieku rīcībā pēc tam, kad patērētājs ir devis savu piekrišanu, nodrošinot, ka patērētāji saglabā kontroli pār saviem datiem; uzskata, ka SSO veicina tirgus attīstību, tiem ir arvien svarīgāka nozīme kā aktīviem sistēmu pārvaldniekiem, tehnoloģisko iespēju radītājiem, datu pārvaldītājiem un inovatoriem; uzskata, ka ir vajadzīgi skaidri noteikumi, lai nodrošinātu, ka SSO darbojas kā neitrāli tirgus veicinātāji; norāda, ka SSO līdz ar citiem tirgus dalībniekiem var atbalstīt vietējās iestādes, sniedzot tām datus, lai to teritorijā ļautu īstenot energopāreju;

67.  uzsver, ka visos lēmumu pieņemšanas līmeņos jāpaātrina energoinfrastruktūras projektu licencēšana;

68.  uzskata, ka ir lietderīga ciešāka sadarbība reģionos un starp tiem, šo sadarbību koordinējot ACER un iesaistoties ENTSO-E, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu ietekmes novērtēšanu, tomēr dalībvalstīm neatsakoties no atbildības par energoapgādes drošību; uzsver, ka pārrobežu sadarbībai un starpsavienojumiem ir izšķirīga nozīme energoapgādes drošības garantēšanā;

69.  atzinīgi vērtē ACER darbu, un uzstāj, ka aģentūrai jāpiešķir pietiekami finanšu un personāla resursi, lai tā varētu pildīt tās pašreizējos un turpmākos uzdevumus un pienākumus un spētu stratēģiski plānot drošā vidēja termiņa perspektīvā;

70.  norāda, ka efektīva, neitrāla un pastāvīga Eiropas enerģijas tirgu uzraudzība ir svarīga kā būtisks instruments, lai nodrošinātu patiesu iekšējo enerģijas tirgu, ko raksturo brīva konkurence, pienācīgi cenas signāli un apgādes drošība; šajā sakarībā uzsver ACER nozīmi un gaida Komisijas nostāju par jaunām un nostiprinātām ACER pilnvarām saistībā ar pārrobežu jautājumiem;

71.  prasa, lai ACER atbalstītu un koordinētu centienus ciešākas reģionālās sadarbības nodrošināšanai attiecībā uz sistēmas drošību un atbilstību; uzskata, ka kompetenču par apgādes drošības jautājumiem nodošana pārvalstu instancēm jāveic tikai tad, ja tā sniedz skaidrus ieguvumus visai elektroenerģijas sistēmai un ja to papildina pietiekamas atbildības noteikšana;

72.  aicina piešķirt ACER lēmumu pieņemšanas pilnvaras attiecībā uz palielinātas reģionālas sadarbības koordināciju pārrobežu un starpreģionālos jautājumos, jo īpaši reģionālo drošības koordinēšanas iniciatīvu kontekstā, lai optimizētu enerģijas resursu pārvaldību, ņemtu vērā valstu īpatnības, pamatotos uz izmaksām un ievērotu tirgus kritērijus un lai izstrādātu atbilstošus rīkus efektīvai enerģijas tirgus uzraudzībai nolūkā izveidot enerģētikas savienību bez vajadzības izveidot jaunu pārmērīgi lielu iestādi;

73.  norāda, ka Komisijas ierosinājumi attiecībā uz jaunu enerģijas tirgus modeli aprobežojas tikai ar jaudas nozari; prasa, lai Komisija analizētu iespēju pārskatīt dabasgāzes tirgus modeli nolūkā risināt problēmas gāzes nozarē (piemēram, ES gāzes pieprasījuma izmaiņas, balasta aktīvi, cenu noteikšanas sistēmas, turpmāka tirgus integrācija un AECR un gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkla (ENTSO-G) attiecīgās lomas);

74.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

• [1]  OV C 200, 28.6.2014., 1. lpp.
• [2]  OV L 211, 14.8.2009., 1. lpp.
• [3]  OV L 211, 14.8.2009., 15. lpp.
• [4]  OV L 115, 25.4.2013., 39. lpp.
• [5]  OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.
• [6]  OV L 84, 20.3.2014., 61. lpp.
• [7]  OV L 33, 4.4.2006., 22. lpp.
• [8]  OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.
• [9]  OV C 286 E, 22.1.2009., 24. lpp.
• [10]  OV C 36, 29.1.2016., 62. lpp.
• [11]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0065.
• [12]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0359.
• [13]  OV L 140, 5.6.2009., 16. lpp.
• [14]  OV L 211, 14.8.2009., 55. lpp.
• [15]  OV C 93, 9.3.2016., 8. lpp.
• [16]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0444.
• [17]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0445.
• [18]  http://www.iea.org/publications/freepublications/publication/REPOWERINGMARKETS.pdf

PASKAIDROJUMS

Eiropas Komisija 2015. gada 15. jūlijā publiskoja virkni dokumentu attiecībā uz Eiropas iekšējo tirgu, tostarp šajā ziņojumā aplūkoto konsultatīvo paziņojumu par Eiropas elektroenerģijas tirgus struktūru.

Šajā paziņojumā izklāstīti trīs politikas mērķi, kas izvirzīti attiecībā uz elektroenerģijas tirgu nākotnē.

1. Tā mērķis ir izveidot ES mēroga elektroenerģijas tirgu, kas sniegtu skaidrus cenu signālus jauniem ieguldījumiem.

2. Ir jāizstrādā Eiropas pieeja energoapgādes drošībai.

3. Ir jānostiprina reģionālā sadarbība enerģētikas politikas jomā, jo īpaši attiecībā uz ieguldījumiem jaunās enerģijas ražošanas iekārtās, starpsavienojumiem un atbalsta shēmām, kā arī atjaunojamo energoresursu integrēšanu Eiropas iekšējā tirgū.

Ar Komisijas paziņojumu ir uzsākta sabiedriskā apspriešana par to, kādai vajadzētu būt jaunajai elektroenerģijas tirgus struktūrai, lai tā sasniegtu enerģētikas politikas mērķus — apgādes drošību, ilgtspējību un adekvātu cenu. Turklāt būtu jāatvieglo jaunu tehnoloģiju ieviešana un ieguldījumu veikšana, īpaši atjaunojamajos energoresursos un mazoglekļa elektroenerģijas ražošanas iekārtās.

Eiropā risināmie uzdevumi enerģētikas jomā ir iepriekšējos gados aizvien pieaugusī atkarība no naftas un gāzes, diversifikācijas trūkums, augstas enerģijas cenas, kuras nosaka valsts noteiktas nodevas, kopumā pieaugošais globālais pieprasījums pēc enerģijas, drošības riski ražojošām un tranzīta valstīm, cīņa pret klimata pārmaiņām, lēna energoefektivitātes attīstība, atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšanās, enerģijas tirgus integrācija un starpsavienojumu veidošana, kā arī tirgus traucējumi, ko rada dažādas atbalsta sistēmas.

Labāka integrācija un enerģētikas tirgus koordinācija rada dažādas iespējas, lai īstenotu Eiropas kopīgos mērķus — drošu, finansiāli pieejamu un ilgtspējīgu energoapgādi.

Tomēr enerģijas tirgus un jo īpaši elektroenerģijas tirgus pašlaik lielā mērā iespaido atsevišķu valstu atbildība attiecībā uz energoavotu sadalījumu. Pasākumi valsts energoavotu sadalījuma nodrošināšanai ir ļoti atšķirīgi — sākot ar atteikšanos no kodolenerģijas līdz pat atjaunojamo energoresursu subsidēšanai un tā dēvēto „jaudas mehānismu” noteikšanai dažās dalībvalstīs, lai garantētu apgādes drošību.

Paredzamas enerģijas cenas un apgādes drošība ir nepieciešams nosacījums mājsaimniecību dzīves līmenim un arī darbavietu garantēšanai energoietilpīgos uzņēmumos.

Visi Komisijas ierosinātie pasākumi ir jāizvērtē attiecībā uz instrumentiem, juridisko pamatu, īstenošanu un elektroapgādes eiropeizēšanas iespējām.

Apspriešanas mērķis nevar būt dalībvalstu to tiesību apstrīdēšana, kas izriet no LESD 194. panta un paredz valsts energoresursu struktūras un energoapgādes vispārējās struktūras noteikšanu, kā arī attiecīgo energoresursu izmantošanu.

Ir jāpieņem, ka īstermiņā visās Eiropas kopīgās enerģētikas politikas jomās dalībvalstu nosacījumi un prasības kavēs ātru tirgus integrāciju un vienota Eiropas iekšējā tirgus izveidi attiecībā uz elektroenerģiju;

Tas attiecas, piemēram, uz dažādiem vērtējumiem par kodolenerģijas izmantošanu, atjaunojamo energoresursu subsidēšanu ar enerģijas pievadīšanu prioritārā kārtā un fiksētu atlīdzību ilgākā laikposmā, trūkstošiem starpsavienojumiem starp atsevišķiem Eiropas Savienības reģioniem un dalībvalstīm, kā arī uz to, ka elektroenerģiju var uzkrāt tikai ierobežotā daudzumā, un jautājumu par to, kādā līmenī ir vislabāk kontrolēt un regulēt elektroenerģijas tirgus, lai garantētu apgādes drošību.

Komisija ierosina pasākumu kopumu, kurš tiks izvērtēts šajā ziņojumā. Šajā procesā ir jāizskata šādi jautājumi:

1. Cenas, kas veidojas nepietiekama piedāvājuma apstākļos, var kalpot kā svarīgs tirgus veidošanas elements nākotnē, kaut arī ir šaubas par to, vai brīva cenu veidošanās elektroenerģijas tirgū vien var garantēt pietiekamu apgādes drošību, jo nepieciešamie ieguldījumi ražošanas jaudās netiks veikti tik ilgi, kamēr nav skaidrības par cenu konkrētu noteikšanas veidu elektroenerģijas tirgū.

2. Eiropas Komisijas plāns paplašināt attiecīgos rezerves enerģijas tirgus tiek vērtēts diezgan atturīgi. Pirms šādu pasākumu veikšanas, ir vajadzīga visaptveroša tirgus analīze, kas, iespējams, dažās dalībvalstīs var liecināt, ka kompensējošie reģioni ir pārāk mazi, lai efektīvi nodrošinātu rezerves elektroenerģijas uzkrāšanu. Pareizs ir apgalvojums, ka atjaunojamie energoresursi, kuriem nepieciešami lieli kapitālieguldījumi, prasa stabilu ieguldījumu sistēmu.

Šajā sakarībā būtu jāpārskata spēkā esošās atbalsta shēmas. Piemēram, Vācijas sistēma, kas paredz pievadi prioritārā kārtā un 20 gadus garantētas cenas, nav tieši izmantojama, lai tajā iekļautos tirgus sniegtie signāli par cenu. Atbalsta režīms, kas sekmētu sākotnējos ieguldījumus, drīzāk padarītu iespējamu ražošanu, ar kuru tiek segtas izmaksas, nekā darbības atbalsts, kas ir neatkarīgs no attiecīgās tirgus cenas un tādējādi padara sarežģītāku konkurenci ar citiem energoresursiem.

3. Eiropas Komisijas priekšlikums būtiski palielināt Eiropas līmeņa regulējumu arī tiek vērtēts kritiski.

Līdzšinējā lielā mērā dalībvalstu līmenī organizētā regulatīvā pārraudzība nav nedz neefektīva, nedz ir pretrunā mērķim izveidot Eiropas elektroenerģijas tirgu. Lai gan Eiropas aģentūrai ACER ir nepieciešami atbilstoši personāla un finanšu resursi, lai tā varētu pildīt savus uzdevumus, enerģētikas uzraudzības nodošana tai būtu saistīta ar jaunas pārmērīgi lielas iestādes izveidi. Tāpēc ACER kompetencē ir tikai attiecīgo valsts regulatīvo iestāžu koordinēšana un konsultēšana. Tai varētu uzticēt jaunus uzdevumus.

4. Pozitīvi tiek vērtēts mērķis par vēlamo Eiropas dimensiju attiecībā uz apgādes drošību. Šādu Eiropas līmeņa uzdevumu var atrisināt tikai ar pietiekamu starpsavienojumu jaudu starp dalībvalstīm. Atzinīgi vērtējama ir Komisijas uzsāktā nozares izpēte par pašreizējiem valsts jaudas mehānismiem.

Referents uzskata, ka atjaunojamo energoresursu veicināšanai ir jāpiešķir liela prioritāte, tomēr tajā pašā laikā nedrīkst neņemt vērā ar to saistītās problēmas garantēt ilgstošu energoapgādes drošību par pieņemamām cenām.

5. ES mērķu sasniegšana klimata jomā prasa tādu pasākumu kopumu, kas līdzās atjaunojamajiem energoresursiem ietver aprēķinus mazoglekļa tehnoloģijām, kam tiek dota priekšroka, attiecībā pret tehnoloģijām ar augstu emisijas līmeni. Tādēļ būtu nepareizi īstermiņā un kategoriski izslēgt ražošanu no fosilā kurināmā, jo elektroenerģijas ražošanai, izmantojot fosilo kurināmo ar iespējami zemu oglekļa emisiju, kā papildinājumam enerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem vidējā termiņā tiks saglabāta nozīmīga loma.

6. Referents uzskata, ka Eiropas Komisijas priekšlikums par enerģētikas politikas izstrādi, kurai vienādā mērā raksturīgas gan centralizētas un decentralizētas struktūras, principā ir pareiza. Tālab vēlamā tirgus struktūra ir jāveido tā, lai atbilstoši procesi var notikt arī faktiski, netraucējot tirgus darbībai un neizraisot neveiksmīgus ieguldījumus. Šādus pārmaiņu procesus politiski lēmumi nevar aiztaupīt un ar šādiem lēmumiem tos nevar īstenot piespiedu kārtā, tiem sava dzīvotspēja ir jāapliecina ar tirgus starpniecību.

Nedrīkst aizmirst to, ka dažas dalībvalstis jau ir ieviesušas jaudas mehānismus, lai varētu garantēt apgādes drošību un pienācīgus pamatpakalpojumus, ņemot vērā vajadzīgo elastīgumu attiecībā uz atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšanos. Šādu jaudas mehānismu izveide tomēr būtu jābalsta uz detalizētu analīzi par ražošanas un apgādes situāciju reģionālā līmenī, ņemot vērā kaimiņvalstu ieguldījumu, šai izveidē būt jāļauj iesaistīties pārrobežu dalībniekiem un jāpiedāvā tikai nepieciešamo jaudu, lai garantētu apgādes drošību.

7. Kopumā referents atbalsta Eiropas Komisiju šādā aspektā — jāpieļauj, ka cenu signāliem un to pēc iespējas brīvam veidošanās procesam ir galvenā regulējošā funkcija tirgū. Tas tieši attiecas arī uz cenām, kas veidojas nepietiekama piedāvājuma apstākļos. Tās ietekmē gan ieguldītāju lēmumus ilgtermiņā, gan arī īstermiņa lēmumus un līdz ar to arī patērētāju elastīgu izturēšanos tirgū. Tālab regulētas mazumtirdzniecības cenas ir jāatceļ.

Vairumtirdzniecības cena pašlaik ir galvenais ietekmējošais faktors lēmuma pieņemšanai ieguldīt elektrostacijās. Tāpēc Eiropas Komisijas pieņēmums, ka privāti ieguldītāji veiks ieguldījumus elektrostaciju būvniecībā, cerot tikai uz to, ka cenas būs maksimālas tikai dažas reizes gadā, ir pārspīlēts un nepamatots, jo nekāda prognozējamība nepastāv.

Lai gan cenu līmeņa straujam pieaugumam būtu jāizvēršas tieši ārkārtīgas piedāvājuma nepietiekamības apstākļos bez valsts regulējošas iejaukšanās, elektroenerģijas tirgus balstās uz ražošanas un patēriņa prognozēm. Šī prognozes tiek pielāgotas, kamēr tās patiešām piepildās, un rada stimulus tirgus dalībniekiem aktīvi iesaistīties tirdzniecībā elektroenerģijas tirgū.

Tomēr līdzās cenām, kas veidojas nepietiekama piedāvājuma apstākļos, jāparedz arī droša vide kapitālietilpīgiem ieguldījumiem ilgtermiņā. Tas attiecas ne tikai uz konvencionālām elektrostacijām, tīkliem un glabātuvēm, bet arī uz atjaunojamiem energoresursiem. Tādā veidā — bez ilgtermiņa līgumiem — pēc elektroenerģijas tirgus liberalizācijas arī tika veikti ieguldījumi konvencionālajā enerģijas ražošanā Eiropā. Ar to saistīto uzticēšanos pēc tam sagrāva ar regulējošu iejaukšanos, lai gan tieši publiskajam sektoram būtu jāgarantē tirgus noteikumu drošība un stabilitāte.

8. Referents ierosina, ka, īstenojot Eiropas Komisijas prasību attīstīt lielākus reģionālos tirgus, pārrobežu līmenī jāpārbauda izmēģinājuma projekti, kuru pamatā ir novatoriskas tirgus struktūras, lai vēlākā posmā tos vajadzības gadījumā varētu attiecināt uz citām dalībvalstīm.

Piecpusējais enerģētikas forums[1] varētu būt pozitīvs piemērs pārrobežu sadarbībai. Būtiska loma ir Energoregulatoru sadarbības aģentūrai (ACER), kuras rīcībā jābūt pietiekamiem līdzekļiem, lai veiktu savus uzdevumus koordinācijas jomā. Attiecībā uz iepriekš minēto būtiskas izmaiņas kompetencē varētu apdraudēt sistēmas drošību, jo pašreizējā sistēma, kas paredz patstāvīgas energoregulatoru iestādes, darbojas labi.

ACER tomēr varētu papildus piešķirt ierobežotas lēmumu pieņemšanas pilnvaras noteiktos, piemēram, pārrobežu aspektos, ja valsts regulatīvās iestādes iepriekš nepanāk vienošanos, nosakot metodoloģiju harmonizētās sistēmas līdzvērtīgumam vai iesaistot un atbalstot valsts atļauju piešķiršanas procedūras kopīgu interešu projektiem enerģētikas jomā.

9. Turpretī priekšlikums saskaņot sadales tīklu atalgojumu un ieviest nošķiršanu arī attiecībā uz sadales tīkliem ar mazāk nekā 100 000 lietotāju ir nevajadzīgs un nelietderīgs.

• [1]  Kopīgais ziņojums par apgādes drošību, kuru 2015. gada 5. martā sagatavojušas Vācija, Francija, Austrija, Šveice, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga.

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	14.6.2016
Galīgais balsojums	+: –: 0:	44 13 5
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Zigmantas Balčytis, Bendt Bendtsen, Xabier Benito Ziluaga, José Blanco López, Jerzy Buzek, Edward Czesak, Christian Ehler, Fredrick Federley, Adam Gierek, András Gyürk, Hans-Olaf Henkel, Eva Kaili, Kaja Kallas, Barbara Kappel, Krišjānis Kariņš, Jeppe Kofod, Zdzisław Krasnodębski, Miapetra Kumpula-Natri, Ernest Maragall, Edouard Martin, Angelika Mlinar, Dan Nica, Angelika Niebler, Morten Helveg Petersen, Miroslav Poche, Carolina Punset, Michel Reimon, Herbert Reul, Algirdas Saudargas, Sergei Stanishev, Neoklis Sylikiotis, Dario Tamburrano, Patrizia Toia, Evžen Tošenovský, Claude Turmes, Vladimir Urutchev, Kathleen Van Brempt, Henna Virkkunen, Martina Werner, Lieve Wierinck, Flavio Zanonato
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Pascal Arimont, Simona Bonafè, Rosa D’Amato, Cornelia Ernst, João Ferreira, Françoise Grossetête, Carlos Iturgaiz, Benedek Jávor, Werner Langen, Svetoslav Hristov Malinov, Vladimír Maňka, Luděk Niedermayer, Markus Pieper, Anneleen Van Bossuyt
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Daniela Aiuto, Reimer Böge, Lara Comi, Jakop Dalunde, Eleonora Evi, Arne Lietz, Axel Voss