ZIŅOJUMS par vērtību ķēdes optimizāciju ES zivsaimniecības nozarē
4.5.2018 - (2017/2119(INI))
Zivsaimniecības komiteja
Referente: Clara Eugenia Aguilera García
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par vērtību ķēdes optimizāciju ES zivsaimniecības nozarē
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 42. pantu un 43. panta 2. punktu, ar kuriem izveido zivsaimniecības produktu tirgu kopīgo organizāciju,
– ņemot vērā 2017. gada 6. jūlija rezolūciju par kohēzijas un attīstības veicināšanu ES tālākajos reģionos: LESD 349. panta īstenošana[1],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku, īpaši tās 35. pantu par mērķiem saistībā ar tirgu kopīgo organizāciju,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1379/2013 par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulu (ES) Nr. 508/2014 par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un jo īpaši tās 11., 13., 41.–44. pantu, 48., 63., 66., 68. un 70.–73. pantu,
– ņemot vērā Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas (GFCM) vidustermiņa stratēģiju (2017–2020), kuras izstrādes mērķis ir nodrošināt Vidusjūras un Melnās jūras zivsaimniecību ilgtspēju,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūciju par zivju krājumu stāvokli un sociālekonomisko situāciju zivsaimniecības nozarē Vidusjūrā[2],
– ņemot vērā Komisijas 2017. gada 24. oktobrī publicēto jauno stratēģiju „Stiprāka un atjaunota stratēģiskā partnerība ar ES tālākajiem reģioniem“,
– ņemot vērā tā 2016. gada 12. maija rezolūciju par zvejas un akvakultūras produktu izsekojamību sabiedriskās ēdināšanas un mazumtirdzniecības sektorā (2016/2532(RSP)),
– ņemot vērā 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par Kopienas attālākajos reģionos reģistrēto zvejas flošu pārvaldību,
– ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,
– ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0163/2018),
A. tā kā ES zivsaimniecības nozare saskaras ar aizvien sarežģītākām un daudzpusīgākām problēmām; tā kā resursu stāvoklis un izdevumu palielināšanās, īpaši degvielu cenu svārstības, var ietekmēt zvejnieku ienākumus; tā kā šajā sakarībā izmaiņas virzienā uz zvejas kvotu samazināšanu rada grūtības vietējām kopienām, jo samazinās resursu ieguve; tā kā transporta izmaksu palielināšanos, kuru rada degvielas cenu pieauguma divkārša ietekme, papildina konkurence, kuru rada trešo valstu produktu imports; tā kā, kaut gan šīs un citas problēmas ir apzinātas, sociālekonomiskās situācijas pasliktināšanās iemesli zivsaimniecības nozarē daudzos gadījumos joprojām nav atrisināti, piemēram, saistībā ar nepiemēroto pirmās pārdošanas cenu noteikšanas procesu zivīm;
B. tā kā zivsaimniecības nozarei ir stratēģiska nozīme, nodrošinot zivju piegādi sabiedrībai un panākot dažādu dalībvalstu un Savienības pārtikas līdzsvaru, kā arī sniedzot ievērojamu ieguldījumu piekrastes kopienu sociāli ekonomiskajā labklājībā, vietējo kopienu attīstībā, nodarbinātībā, augšupējas un lejupējas ekonomiskās aktivitātes saglabāšanā un radīšanā un vietējo kultūras tradīciju saglabāšanā;
C. tā kā ar mazapjoma, nerūpniecisko un piekrastes zveju nodarbojas 83 % no ES aktīvajiem zvejas kuģiem un tā veido 47 % no kopējās nodarbinātības ES zivsaimniecības nozarē; tā kā Regulā Nr. 1380/2013 ir noteikts, ka “dalībvalstīm būtu jāmēģina nodrošināt preferenciālu piekļuvi zvejniekiem, kuri nodarbojas ar mazapjoma, nerūpniecisko vai piekrastes zveju”, un ņemot vērā to, ka šis noteikums nav izpildīts;
D. tā kā lielākajai daļai zivsaimniecības un akvakultūras produktu izplatītāju, piemēram, lielveikaliem, ir obligāti jāatbilst Savienības noteikumiem; tomēr tā kā šādas atbilstības ietekme uz zvejnieku darba apstākļiem un ienākumiem ir atšķirīga, kas var būt negodīgi pret mazākiem zvejas kuģiem;
E. tā kā ir jāņem vērā būtiskas atšķirības attiecībā uz flotēm, flotes segmentiem, mērķa sugām, zvejas rīkiem, produktivitāti, patērētāju izvēli un zivju patēriņu uz vienu iedzīvotāju dažādās ES valstīs, papildus zvejas nozares īpatnībām, kas izriet no tās sociālās struktūras, no tās tirdzniecības veidiem, kā arī dažādu zvejas reģionu strukturālās un dabiskās nevienlīdzības;
F. tā kā jaunu tirgus segmentu apgūšanai mazapjoma zvejniekiem ir nepieciešama finanšu palīdzība un atbalsts;
G. tā kā ienākumu nestabilitāte un zivsaimniecībā nodarbināto algas ir atkarīgas no tirdzniecības šajā nozarē, no tā, kā veidojas pirmā pārdevuma cenas un no pašas zvejas neregularitātes, tādēļ cita starpā absolūti ir nepieciešams saglabāt pienācīgu publisku, valsts un Kopienas finansējumu šai nozarei;
H. tā kā zivsaimniecības produktu vērtību ķēdes svarīgāko jautājumu analīze var veicināt to, ka lielāko daļu šīs vērtības, kas radīta, atverot jaunus vietējos tirgus un iesaistot vietējās ieinteresētās personas, patur zvejnieki un vietējie ražotāji, kas var pozitīvi ietekmēt vietējās kopienas, radot dinamiskas, rentablas un ilgtspējīgas saimnieciskās darbības zonu;
I. tā kā LESD 349. pantā ir atzīta tālāko reģionu (TR) īpašā ekonomiskā un sociālā situācija, ko apgrūtina tādi strukturāli faktori kā attālinātība, izolētība, maza platība, sarežģīts reljefs un klimats, tautsaimniecības atkarība no neliela ražojumu skaita utt., un minēto faktoru nemainība un apvienojums, kas nopietni kavē šo reģionu attīstību, un vērtību ķēde zivsaimniecības nozarē;
J. tā kā primārie ražotāji, kaut gan viņiem ir svarīga loma vērtību ķēdē, ne vienmēr gūst labumu no pievienotās vērtības, kura tiek radīta šīs ķēdes pēdējos posmos;
K. tā kā kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) mērķis ir stiprināt Savienības zvejas un akvakultūras nozares ilgtspēju un konkurētspēju;
L. tā kā viens no veidiem, kā garantēt, ka zivsaimniecības produkti no tālākajiem reģioniem ir konkurētspējīgi, ir nodrošināt, lai no šiem reģioniem nākušu zivju cena ievērojami nepalielinātos transporta izmaksu dēļ, tām sasniedzot galvenos galamērķa tirgus;
M. tā kā ES ir pasaules līdere zvejas un akvakultūras produktu tirdzniecībā;
N. tā kā zvejas un akvakultūras produktu tirdzniecību ietekmē daudzi faktori, piemēram, patērētāju izvēle dažādos ģeogrāfiskos apgabalos;
O. tā kā zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgu kopīgās organizācijas (TKO) mērķis ir uzlabot tirgu pārredzamību un stabilitāti, jo īpaši attiecībā uz ekonomiska rakstura zināšanām un izpratni par Savienības zvejas un akvakultūras produktu tirgiem visā piegādes ķēdē;
P. tā kā Regulas Nr. 1379/2013 par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju 38. pantā noteikts pienākums sniegt nozvejas vai ražošanas apgabala norādes un, ja zvejas produkti ir nozvejoti jūrā, — FAO zvejas apgabalu sarakstā minētā apakšapgabala vai rajona rakstisko nosaukumu;
Q. tā kā pārredzamība ir instruments, kā nodrošināt patērētāju tiesības iegūt maksimāli precīzu informāciju par iegādāto produktu īpašībām; tā kā šim nolūkam nepieciešami uzlabojumi marķēšanā, nosakot pienākumu iekļaut vienu un to pašu precīzo informāciju par zivju izcelsmi gan uz svaigā, gan pārstrādātā veidā tirgotajiem produktiem;
R. tā kā faktiskā tirdzniecības dinamika neļauj ņemt vērā ražošanas izmaksu faktoru svārstības, tostarp degvielas izmaksas, zivju cenās un tā kā vidējās pirmā pārdevuma cenas nav sekojušas cenu pieaugumam līdz gala patērētājiem;
S. tā kā Parlamenta Strukturālās un kohēzijas politikas departamenta 2016. gadā publicētajā pētījumā „Mazapjoma zvejas tirgi — vērtību ķēde, veicināšana un marķēšana“ („Mercados de la pesca en pequeña escala: cadena de valor, promoción y etiquetado“) ir skaidri norādīts, ka ES zivsaimniecības produktu etiķetes var radīt neskaidrības patērētājiem;
T. tā kā zvejas produktu ražotāju organizācijas un akvakultūras produktu ražotāju organizācijas (turpmāk tekstā — RO) ir galvenie dalībnieki, no kuriem ir atkarīga mērķu sasniegšana un KZP un TKO pareizas pārvaldības nodrošināšana;
U. tā kā Savienība apņemas aizsargāt augstu zvejas produktu kvalitātes līmeni, īpaši, attiecībā uz tirdzniecības attiecībām ar trešām valstīm;
V. ņemot vērā pārstrādes un konservu ražošanas nozares nozīmi;
W. tā kā zivsaimniecības vietējās rīcības grupas (ZVRG) ir KZP neatņemama sastāvdaļa, lai izstrādātu un īstenotu daudznozaru, integrētas sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģijas, kas atbilst konkrētā zivsaimniecības reģiona vajadzībām; tā kā tiek atzīts, ka šīs grupas ir lietderīgs instruments, kas sekmē zvejas darbību dažādošanu;
X. tā kā zivsaimniecības piegādes ķēde nav izolēta pati par sevi un tā kā ir ļoti svarīgi izveidot starpnozaru saiknes, lai izstrādātu inovatīvus produktus, kas ļauj piekļūt jauniem tirgiem un uzlabot to sekmēšanu;
Y. tā kā dažu Savienības dalībvalstu zivsaimniecības nozarēs trūkst struktūras un apvienību;
Z. tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantu uz tālāko reģionu zivsaimniecībām attiecas viņu pašu īpašās prasības, kam ir ietekme arī uz to struktūru;
AA. tā kā starpnozaru organizācijas (saskaņā ar minēto TKO) ir spējīgas uzlabot tirdzniecības pasākumu koordinēšanu piegādes ķēdē un sekmēt pasākumu izstrādi visas nozares interesēs;
AB. tā kā zivju krājumi ir kopīgi izmantojami resursi, to ilgtspējīgu un efektīvu izmantošanu dažos gadījumos var labāk sasniegt organizācijas, kurās darbojas locekļi no dažādām Savienības dalībvalstīm un dažādiem reģioniem, un tādēļ jautājumus par resursiem ir jārisina un jāanalizē katrā reģionā atsevišķi;
AC. tā kā zvejas nozarei ir svarīga nozīme sociālekonomiskajā situācijā, nodarbinātībā un ekonomiskas un sociālas kohēzijas veicināšanā tajos attālākajos reģionos, kuru ekonomiku negatīvi ietekmē pastāvīgas strukturālas problēmas un mazas ekonomikas diversifikācijas iespējas;
AD. tā kā jauno speciālistu trūkums kavē nozares modernizāciju un uzlabošanu un nopietni apdraud daudzu piekrastes kopienu izdzīvošanu;
AE. tā kā sieviešu nozīme zivsaimniecības nozarē netiek pietiekami atspoguļota, lai gan sievietes bieži vien veic mazāk redzamo darba daļu, piemēram, nodrošina loģistikas atbalstu vai arī ar birokrātiju saistītās darbības, taču viņas strādā arī kā zvejnieces un dažu zvejas kuģu kapteines;
AF. tā kā izkraušanas pienākums ir reāla ekonomiska un sociāla prasība, kas samazina finanšu rentabilitāti un ietekmē vērtību ķēdi, un šo pienākumu vajadzētu samazināt līdz minimumam;
AG. tā kā ir nepieciešams veicināt lielāku patērētāju izpratni par veselīgu uzturu un ilgtspējīgu ražošanu;
AH. tā kā pirmās pārdošanas zivju cenu samazināšanās un degvielas izmaksu paaugstināšanās arī ir jāuzskata par faktoru, kas pasliktina sociālo un ekonomisko situāciju,
1. aicina Komisiju un dalībvalstis, kā arī reģionālās iestādes izveidot ekspertu grupas, kuru uzdevums ir analizēt un ierosināt korektīvus pasākumus attiecībā uz Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, lai noteiktu neizpildes cēloņus un iespējamos līdzekļu zaudējumus, un nodrošināt atbilstošu kontroles un pārredzamības līmeni, kā arī pieprasīt attiecīgajām pārvaldes iestādēm īstenot labāku pārvaldību;
2. mudina dalībvalstis ievērot Regulu Nr. 1380/2013 un piedāvāt ES mazapjoma un nerūpnieciskās zvejas flotei reālu preferenciālu piekļuvi zvejas iespējām;
3. aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai atvieglotu ražotāju organizāciju (RO) izveidi, novēršot spēkā esošās procedūras birokrātiskos šķēršļus un pazeminot minimālās ražošanas apjomu robežvērtības, lai stimulētu mazo ražotāju ienākšanu; norāda, ka tāpat nepieciešams stiprināt RO darbības, ļaujot tām uzņemties lielāku atbildību un atvieglojot piekļuvi vajadzīgajam finansiālajam atbalstam, lai tās varētu īstenot lielāku uzdevumu dažādību papildus zivsaimniecības ikdienas pārvaldībai, vienlaikus ievērojot KZP mērķos noteikto sistēmu, jo īpaši attiecībā uz tālākajiem reģioniem, kuriem jābūt iespējai vietēji pielāgot ražotāju organizāciju un starpnozaru organizācijas darbību savās teritorijās, kurām raksturīga attālinātība, izolētība, maza platība, mazapjoma zvejas plaša izplatība un augsta neaizsargātība pret importu;
4. uzskata, ka darbības programmām ar pienācīga finanšu atbalsta palīdzību ir jāsekmē iespēja ražotāju organizācijām veikt savu produktu tiešu pārdošanu, strādājot vērtību ķēdes ietvaros, lai sekmētu savu ražojumu vērtību un palielinātu zivsaimniecības produktu pievienoto vērtību;
5. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka atbalsts veselībai un drošībai uz kuģa netiek iekļauts konkurences procesā, un ka tiek piešķirts lielāks budžets nerūpnieciskās zivsaimniecības nozarei;
6. prasa Komisijai un dalībvalstīm sekmēt un veicināt to, ka ražotāju organizācijas iekļauj ražošanas un tirdzniecības plānos vērtību ķēdi nolūkā pielāgot piedāvājumu un pieprasījumu, nodrošināt taisnīgus ieņēmumus zvejniekiem un to, lai Eiropas patērētāji varētu atrast produktus, kas atbilst viņu vajadzībām, ņemot vērā diferenciāciju; šajā sakarībā atgādina, ka būtisks līdzeklis ir vietējām īpatnībām pielāgotas tirdzniecības stratēģijas, kurās ir jāiekļauj tiešas pārdošanas iespēja un kuras aptvertu nozaru kampaņas un/vai kampaņas par konkrētu ražojumu, un palīdzētu uzlabot patērētāju informētību un izpratni, kā arī marķējuma un etiķešu informācijas saprotamību;
7. aicina Komisiju, dalībvalstis, reģionālās un vietējās valdības pavērt lielākas iespējas mazapjoma zivsaimniecībām, sekmējot vietēju patēriņu, proti, tiešu un specializētāku tirdzniecību, tā dēvēto nulles kilometru tirdzniecības kanālus, tostarp labāku sadarbību starp publisko sektoru un zivsaimniecības sektoru, piegādājot vietējos zivju produktus tādām publiskām iestādēm kā skolas un slimnīcas, kā arī produktu reklamēšanas kampaņas, kurām ir jābūt sadarbīgām arī ar tādām privātām pārtikas produktu sekmēšanas iniciatīvām kā „Slowfish“, un noteiktu lomu sezonalitātes ievērošanu. Vienlaikus aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt zvejniecības un tūrisma sektoru sadarbību, sastādīt sarakstu par labu praksi attiecībā uz pieredzi, kas sekmē jaunas sadarbības veidus;
8. uzsver, ka viens no šo tirdzniecības stratēģiju pamatiem, ir obligāta norāde marķējumā par to zvejniecības produktu izcelsmi, kurus pārdod gan svaigā, gan pārstrādātā veidā;
9. aicina izveidot sistēmu pirmās pārdošanas cenu uzlabošanai, kas sniegtu labumu zvejniekiem, jo palielinātos atalgojums par viņu darbu, un kas veicinātu taisnīgu un atbilstīgu pievienotās vērtības sadali nozares vērtības ķēdē, samazinot starpnieku peļņu, paaugstinot ražotājiem maksātās cenas un ierobežojot cenas, ko maksā galapatērētāji; atkārto, ja ķēdē pastāv būtiska nelīdzsvarotība, dalībvalstīm jāvar pieņemt intervences pasākumus — piemēram, maksimālā uzcenojuma noteikšanu starpniekiem — attiecībā uz visiem ķēdes dalībniekiem;
10. aicina Komisiju un dalībvalstis palīdzēt ES mazapjoma zvejnieku organizāciju iniciatīvai, izstrādājot īpašu logotipu, kas garantē: svaigus zivju produktus, izcilu kvalitāti, sanitāro standartu kontroli, atbilstību 0 km prasībām (priekšrokas došana vietējiem produktiem salīdzinājumā ar produktiem, kas pārvadāti lielā attālumā), tuvumu patērētājiem, tradīciju ievērošanu utt.;
11. norāda, ka pārredzamības un patērētāju tiesību aizsardzības nolūkā būtu jāpārskata pielikums Regulai Nr. 1536/92 par konservu tirdzniecību;
12. mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis ieviest zivju (gan svaigu, gan pārstrādātu) marķēšanu, skaidri norādot to izcelsmes valsti;
13. pieprasa dalībvalstīm aktīvi sekmēt labāku zivsaimniecības nozares struktūru un apvienību veidošanos;
14. mudina Komisiju iekļaut tirdzniecības nolīgumos ar trešām valstīm klauzulu par ES kvalitātes standartiem, kas nosaka, ka importam ir jāievēro tādi paši noteikumi kā ES zivsaimniecības produktiem;
15. lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp importētiem un ES zivsaimniecības un akvakultūras produktiem, aicina Komisiju un dalībvalstis cieši uzraudzīt Savienībā importēto produktu atbilstību pašreizējām ES prasībām drošības, higiēnas un kvalitātes jomā, kā arī atbilstību NNN zvejas regulai;
16. uzstāj, ka ir stingrāk jāīsteno ES tiesību akti par marķēšanu un patērētāju informēšanu gan mazumtirdzniecības tirgos, gan viesnīcu, restorānu un sabiedriskās ēdināšanas nozarē (HORECA); uzskata, ka tas ir svarīgi attiecībā uz visiem zivsaimniecības produktiem — gan importētajiem, gan Savienībā ražotajiem produktiem; uzskata, ka šajā nolūkā būtu jāpastiprina Kontroles regulas īstenošana visās dalībvalstīs un ka regulējums būtu jāpielāgo, lai attiektos uz visiem piegādes ķēdes posmiem;
17. mudina Eiropas Komisiju veikt pētījumu par importa ietekmi uz vietējo zvejniecību;
18. pieprasa Komisijai ļaut lietderīgāk izmantot reģionalizāciju, īpašu uzmanību pievēršot tālākajiem reģioniem, un dažādot atbalsta instrumentus, lai tos varētu pielāgot dažādiem ražotāju organizāciju veidiem un to konkrētajām vajadzībām;
19. uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt tādu politiku, kas piekrastes kopienām dotu iespēju sniegt integrētus pakalpojumus, izmantojot dažādu ražošanas nozaru radīto sinerģiju, kura varētu būt par pamatu attīstībai un to sekmēt; tādēļ uzstāj, ka ir jāapvieno KZP un citu ESF vai KLP satvarā īstenoto Eiropas programmu finansējums; uzsver, ka šādam resursu un programmu apvienojumam būtu jāatbalsta vietējo kopienu un uzņēmēju iniciatīvas, kas vērstas uz lauku attīstību, dzīves apstākļu uzlabošanu un ienākumu nostiprināšanu un jo īpaši dažādošanu;
20. uzskata, ka ir ļoti svarīgi turpināt atbalsta sniegšanu zivju pārvadājumiem no tālākajiem reģioniem līdz starptautiskajam tirgum un, vēlams, to palielināt, lai garantētu godīgu konkurenci ar produktiem no citām vietām;
21. aicina Komisiju analizēt iespēju pēc iespējas drīz izveidot tādu īpaši zivsaimniecības atbalstam paredzētu finanšu instrumentu, pamatojoties uz lauksaimniecības nozarei tālākajos reģionos paredzēto attālu un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas programmu (POSEI), kuram būtu faktiski jāspēj palielināt to zivsaimniecības iespējas; uzskata, ka būtu jāapsver iespēja šajā konkrētajā instrumentā jo īpaši apvienot pašreizējās EJZF regulas 8. panta (Valsts atbalsts), 13. panta 5. punkta (Budžeta līdzekļi dalītā pārvaldībā), 70. panta (Kompensācijas režīms), 71. panta (Kompensācijas aprēķināšana), 72. panta (Kompensācijas plāns) un 73. panta (Valsts atbalsts kompensācijas plānu īstenošanai) noteikumus;
22. lēš, ka ar šādiem piekrastes kopienām paredzētiem vietējās attīstības plāniem būtu jāatbalsta jaunas darbības un uzņēmumi, kas dod iespēju vērtības ķēdē iekļaut kvalitatīvas izejvielas, īpašos pārstrādes procesus un kopienu kultūras un vēstures mantojumu; turklāt norāda, ka tiem būtu jāveicina tirgvedības mehānismi, piemēram, obligāts produkta izcelsmes marķējums, kas palielina šo kvalitāšu redzamību tirgū un nodrošina, ka lielākā daļa radīto ienākumu nonāk atpakaļ pie šīm kopienām;
23. turklāt uzsver jūras, jūras resursu un zivsaimniecības produktu nozīmību tālāko reģionu kohēzijas un attīstības veicināšanā un LESD 349. panta īstenošanā; šajā sakarībā mudina Eiropas Komisiju ievērot LESD 349. pantu, arī saistībā ar zivsaimniecību, pilnībā atjaunojot neatkarīgu POSEI zivsaimniecības shēmu, kas tika atcelta, reformējot pašreizējo EJZF;
24. aicina Komisiju, dalībvalstis, reģionālās un vietējās varas iestādes veicināt pārnacionālu starpnozaru organizāciju, kā arī ražotāju organizāciju un ražotāju organizāciju apvienību izveidi (kā to jau paredz TKO), balstoties uz bioģeogrāfiskiem reģioniem vai ES mērogu; norāda, ka tas ir būtisks līdzeklis, lai piešķirtu ražotāju organizācijām lielākas iespējas un palielinātu to ietekmi sarunās;
25. prasa veicināt šo procesu, īpašu uzmanību veltot dzimumu līdztiesības politikai, lai nodrošinātu, ka sievietes ir atbilstīgi pārstāvētas minētajās organizācijās; norāda, ka tādējādi tiktu gan atspoguļota sieviešu pašreizējā dalība nozarē, gan palīdzēts viņām ieņemt lielāku lomu;
26. uzsver, ka ir svarīgi stiprināt zinātnes un zivsaimniecības sadarbību, lai novērstu vērtības ķēdes procesu sarežģītās atkarības un trūkumus, tādējādi panākot uzlabojumus un nodrošinot ieguvumus ieinteresētajām personām;
27. aicina Komisiju paplašināt, sekmēt un vispārināt tās informācijas izmantošanu, kuru sniedz Eiropas zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgus novērošanas centrs (EUMOFA), lai visiem ķēdē iesaistītajiem uzņēmumiem būtu pieejama pārredzama, uzticama un atjaunināta informācija efektīvu uzņēmējdarbības lēmumu pieņemšanai; šajā ziņā prasa Komisijai iegūt atjauninātus datus par jauniem izaicinājumiem, ar kuriem saskaras tirgotāji, piemēram, tiešsaistes pārdošana vai patēriņa modeļu izmaiņas;
28. norāda, ka ir vērienīgi jāpārskata zivsaimniecības produktu TKO, lai palielinātu tās ieguldījumu nozares ieņēmumu, tirgus stabilitātes, labākas zivsaimniecības produktu tirgvedības un lielākas pievienotās vērtības nodrošināšanā;
29. aicina Komisiju tās gaidāmajā tiesību akta priekšlikumā par negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanu (kas ir vispārēja problēma pārtikas produktu nozarē) iekļaut zivsaimniecības produktus;
30. mudina Komisiju pārskatīt Regulā 1379/2013 paredzēto zivsaimniecības produktu marķēšanas sistēmu, kas ir balstīta uz FAO zvejas apgabaliem, kuri izveidoti pirms vairāk nekā 70 gadiem, lai ziņotu par nozveju, un nav domāti patērētāju informēšanai, jo minētā sistēma rada neskaidrības un neveicina skaidras, pārredzamas un vienkāršas informācijas sniegšanu;
31. pieprasa Komisijai un dalībvalstīm un reģionālajām un vietējām iestādēm izpētīt zivsaimniecības nozarēs trūkstošās profesionālās kvalifikācijas un jo īpaši jaunu speciālistu trūkumu, lai varētu nodrošināt un pielāgot zivsaimniecības nozares specializētās mācību programmas reālajām nozares vajadzībām, kas veicinātu nozares modernizāciju un attīstību, papildus vietējo zvejnieku kopienu saglabāšanās nodrošināšanai, kā arī radīt pienācīgas darba iespējas akvakultūras, lauku un piekrastes zonās, tālākos reģionos un no zvejniecības atkarīgos reģionos;
32. norāda, ka ir svarīgi izveidot īpašas kvalitātes tradicionālo produktu iekšējos tirgus, kuru pamatā būtu gadatirgi, mazumtirdzniecības uzņēmumi un ēdināšanas nozare, lai palielinātu vietējo produktu pievienoto vērtību un veicinātu vietējo attīstību;
33. uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt īpašas digitālo prasmju apmācības stratēģijas, kas būtu vērstas uz pārvaldību un jo īpaši uz tirdzniecību, kā pamatinstrumentu ražotāju stāvokļa vērtības ķēdē uzlabošanai;
34. atgādina, ka šajos apmācību plānos ir jāietver gan nozares tradicionālie arodi, ar ko nodarbojas galvenokārt sievietes, gan arī īpaši plāni sieviešu nodarbinātības un uzņēmējdarbības iespēju palielināšanai; uzsver, ka šo specialitāšu iekļaušanai akreditētos apmācību kursos arī ir jānodrošina attiecīgas juridiskas sekas un jāuzlabo minēto speciālistu stāvoklis darba tirgū;
35. aicina Komisiju apsvērt labākus veidus, kā veicināt pārstrādātu zivsaimniecības produktu ar augstāku pievienoto vērtību (tostarp konservu) tirgvedību, par paraugu ņemot noteiktus lauksaimniecības produktus, un ES zivsaimniecības produktu ārējas veicināšanas programmas, paredzot arī to izplatīšanu starptautiskos konkursos un gadatirgos;
36. mudina dalībvalstis un reģionālās iestādes atbalstīt zivsaimniecības nozares ekonomisko dalībnieku piekļuvi nepieciešamajām zināšanām, tīkliem un finansējumam, lai īstenotu inovatīvas darbības un radītu jaunus produktus (tā dēvēto jauno pārtiku), jo īpaši saistībā ar to sugu vērtējumu, kuras ir jau notvertas un kurām ir maza ekonomiskā vērtība, un iesaistīt šajā darbā pētniecības organizācijas un iestādes, piemēram, okeanogrāfijas institūtus, lai gūtu labumu no to plašajām zināšanām par pamata izejvielām un to bioloģiskajām, uzturvērtības un organoleptiskajām īpašībām; cenšoties izvairīties no atkritumiem, maksimāli palielināt svaigu produktu vērtību un sekmēt sinerģiju dažādu ķēdes posmu starpā, un palielināt nozares izturētspēju;
37. aicina dalībvalstis un vietējās un reģionālās iestādes sadarboties, lai izstrādātu efektīvas patērētāju informēšanas kampaņas, kas vērstas uz konkrētiem produktiem, lai uzlabotu izpratni par tādiem jautājumiem kā vietējo zivsaimniecības produktu patēriņa nozīmība, nodrošinātu nozares ietekmes uz vietējo nodarbinātību un piekrastes kopienu sociālo kohēziju pamanāmību, uzsvērtu svaigu zivju uzturvērtību, uzlabotu izpratni par nepieciešamību iekļaut zivsaimniecības produktus veselīgā uzturā utt.;
38. aicina Komisiju ierosināt skaidru definīciju un izstrādāt jaunu pamatu Eiropas mazapjoma zvejas atbalsta programmai, kura palīdzētu uzlabot vides un sociāli ekonomisko zivsaimniecības ilgtspēju Eiropas Savienībā, ļautu identificēt un dažādot mazapjoma zvejas nozares produktus un palielināt to vērtību, lai veicinātu šo produktu patēriņu, motivētu jauno paaudzi strādāt zivsaimniecības nozarē, tādējādi radot paaudžu nomaiņu, nodrošinot pienācīgas kvotas mazapjoma zvejniekiem un lielāku kontroli pār resursiem, tādējādi panākot lielāku sociālo kohēziju Eiropas Savienības piekrastes kopienās;
39. aicina Komisiju sākt īpašu ES līmeņa sabiedrisko apspriešanos tiešsaistē, lai no plaša klāsta ieinteresēto personu, kas darbojas ES zivsaimniecības nozarē, ievāktu datus par piegādes ķēdi, tirgus pārredzamības jautājumiem, vērtības sadali, marķēšanu un patērētāju vajadzībām;
40. aicina Komisiju izpētīt globālo vērtības ķēžu iespējamās priekšrocības mazapjoma zvejai, lai to varētu vieglāk integrēt pasaules ekonomikā, uzlabojot mazapjoma zvejas ražojumu pievienoto vērtību, un kas vienlaikus ļautu saglabāt šīs nozares un vietējo kopienu darbību; uzsver, ka šajā nolūkā svarīga ir apmācība digitālo prasmju jomā;
41. uzskata, ka zivsaimniecības produktu vērtības ķēde ir sarežģīta un sniedzas no ražotājiem līdz mazumtirgotājiem vai restorāniem, aptverot arī dažādus starpniekus; uzsver, ka zivju tirgotājiem un zivju pārstrādātājiem ir nozīmīga loma vērtības ķēdē; norāda, ka vidēji vērtības ķēdē 10 % peļņas saņem ražotāji, bet atlikušos 90 % — starpnieki; uzsver, ka vērtības ķēdes saīsināšana, jo īpaši izveidojot ražotāju organizācijas, kam ir svarīga loma, pateicoties to ražošanas un tirgvedības plāniem, ir sākotnējs līdzeklis, ar ko uzlabot mazapjoma zvejnieku ienākumus, kā arī panākt, ka patērētājs saņem labāku produktu (un iespējams, par labāku cenu);
42. uzsver, ka ir svarīgi ieguldīt līdzekļus jaunajos speciālistos, lai piesaistītu nākamo zvejnieku paaudzi un vairotu viņu iespējas, un prasa radīt iespējas jauniem zvejniekiem, lai viņi apgūtu jaunas prasmes, veidotu izturētspējīgus uzņēmumus, aktīvi darbotos vietējās kopienās un dotu pozitīvu ieguldījumu zivsaimniecības nozares vērtības ķēdē;
43. pieprasa dalībvalstīm un reģionālajām iestādēm izmantot iespējas, ko piedāvā zivsaimniecības vietējo rīcības grupu (ZVRG) atbalsts, lai pielāgotu darbības vietējām vajadzībām daudzās jomās, piemēram, cita starpā apmācībā un ar inovāciju saistīto darbību diversificēšanā, un palīdzētu zvejniekiem un vietējo kopienu locekļiem piekļūt pastāvošajām Savienības atbalsta programmām un finansējumam;
44. aicina Eiropas Komisiju izpētīt iespēju, kā vērtības ķēdes dalībnieku — jo īpaši zvejnieku — ekonomiskajās un sociālajās interesēs lietderīgi izmantot ar izkraušanas pienākumu saistīto piezveju, atbalstot vietējās iniciatīvas;
45. aicina dalībvalstis un reģionālās iestādes sekmēt informācijas par pastāvošajām atbalsta shēmām nodošanu un pastiprināt administratīvo atbalstu, piemēram, izmantojot informācijas platformas;
46. aicina Komisiju veicināt un atbalstīt iniciatīvas selektivitātes sekmēšanai, lai samazinātu piezveju un galu galā uzlabotu zivsaimniecību finansiālo dzīvotspēju, orientējoties uz sugām, kas atbilst patērētāju gaidām;
47. prasa Komisijai un dalībvalstīm iekļaut zivsaimniecības politikā dzimumu perspektīvu, lai atspoguļotu sieviešu svarīgo nozīmi Savienības zivsaimniecības nozarē un tādējādi uzlabotu viņu stāvokli;
48. aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt darba tirgus un akadēmisko aprindu saikni, piemēram, paredzot, ka jūras tehnisko skolu mācību programmās tiek iekļauti priekšmeti, kas saistīti ar zvejniecību un akvakultūru;
49. aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās iestādes apvienot centienus, lai īstenotu šajā ziņojumā ierosinātos pasākumus nolūkā uzlabot zvejas darbību rentabilitāti;
50. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, dalībvalstu valdībām un konsultatīvajām padomēm.
- [1] Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0316.
- [2] Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0255.
PASKAIDROJUMS
Pamatinformācija un konteksts
ES ir pasaulē lielākā zvejas un akvakultūras produktu tirgotāja to vērtības izteiksmē. 2015. gadā patērētāji Eiropā iztērēja EUR 54 000 miljonus par zivju un akvakultūras produktiem, kas bija augstākais jebkad reģistrētais rādītājs. 2014. gadā Eiropas Savienībā izkrauto produktu vērtība sasniedza EUR 7300 miljonus, kas ir par 8 % vairāk nekā vidēji desmitgadē. Kopienas izkrāvumu apjoms bija 4,5 miljoni tonnu, sasniedzot augstāko punktu pēdējos 7 gados.
No otras puses, nodarbinātība zivsaimniecības nozarē ir koncentrēta nedaudzās valstīs. Spānija vien nodrošina vienu ceturtdaļu no visām zivsaimniecības nozares darbavietām ES kopumā, un četras valstis ar visaugstāko nodarbinātības līmeni šajā nozarē (Spānija, Itālija, Grieķija un Portugāle) kopā veido aptuveni 70 % no šā apjoma. Pārstrādes rūpniecībā ir nodarbināti aptuveni 3500 uzņēmumu, kas koncentrējas uz zivju pārstrādi. Šajā nozarē visā ES no 2008. gada līdz 2012. gadam strādāja 123 000 cilvēku. No tiem 55 % ir sievietes un 86 % strādā uzņēmumos ar darbinieku skaitu mazāku par 50 cilvēkiem.
Vērtību ķēdes definīcija pati par sevi ir saistīta ar daudzām dažādām darbībām, ko veic, lai nogādātu preci vai pakalpojumu no to rašanās vietas līdz gala patērētājiem. Attiecībā uz zvejas produktiem šis process ietver zivju ieguvi, transportēšanu, izkraušanu ostā, apstrādi (saldēta produkta gadījumā) un pārdošanu. Katra atsevišķā ražošanas stadija ir saistīta ar loģistiku, mārketingu un tirdzniecību, un cilvēkresursiem.
Mērķis
Galvenais mērķis ir apzināt iespējas, kā var panākt uzlabojumus, lai vietējie pārstrādātāji un zvejnieki saņemtu lielāko radītās vērtības daļu. Šo procesu optimizācija var palīdzēt labāk izmantot produktu un atveseļot vietējo zvejnieku kopienu ekonomiku. Ir interesanti veikt šo analīzi, jo zvejas produktu kļūst arvien mazāk, ņemot vērā zivsaimniecības darbību samazināšanās tendences, tāpēc ir lietderīgi minētos produktus izmantot optimāli.
Tas, ka šo vērtību patur zvejnieki un vietējie ražotāji, var pozitīvi ietekmēt vietējās kopienas, pateicoties tam, ka apgabalā notiek dinamiska, rentabla un ilgtspējīga saimnieciskā darbība. Tas būtu svarīgi arī nodarbinātības ziņā, jo īpaši, lai šajās kopienās saglabātu iedzīvotāju skaitu, piesaistītu izglītotus jauniešus un nozare kļūtu pievilcīga šai iedzīvotāju daļai. Tajā pašā laikā nozare iegūtu no tā, ka tai ir atbilstoši apmācīti speciālisti inovācijas uzlabošanai.
Referentes nostāja par ziņojuma projektu
Sākotnēji Eiropas iestādēs tika izskatīta aktuālā informācija, kas iegūta no sekundāriem avotiem. Tika izskatīti daudzi dokumenti, no kuriem svarīgākie bija šādi:
• daudzi Eiropas Zivsaimniecības reģionu tīkla (FARNET) zivsaimniecības vietējo rīcības grupu (ZVRG) dokumenti[1] un starptautiskā semināra, kurš 2016. gada 18.–20. oktobrī notika Salonikos (Grieķijā), secinājumi par uzņēmējdarbības sekmēšanu visā vērtības ķēdē (“Boosting Business along the Value Chain”),
• Struktūrpolitikas un kohēzijas politikas departamenta 2016. un 2017. gadā publicētie pētījumi „Mazapjoma zvejas tirgi — vērtību ķēde, veicināšana un marķēšana“ (“Mercados de la pesca en pequeña escala: cadena de valor, promoción y etiquetado”), „Mazapjoma zveja un zilā izaugsme ES“ (“Small-scale fisheries and Blue Growth in the EU”), kā arī „Atpūtas un daļēja pašnodrošinājuma jūras zvejas sociālekonomiskās un vidiskās ietekmes mērīšanas īstenojamība“ (“Feasibility of Measuring Socio-Economic and Environmental Impacts of Recreational and Semi-Subsistence Fisheries in the EU”);
• Eiropas Komisijas 2016. gada oktobrī publicētais pētījums „Pētījums par subsīdijām zivsaimniecībai, akvakultūrai un tirdzniecības un pārstrādes apakšnozarēm lielākajās zivsaimniecības valstīs ārpus ES“ (“Study on the subsidies to the fisheries, aquaculture, and marketing and processing subsectors in major fishing nations beyond the EU”).
Zivsaimniecības komitejā notika divas viedokļu apmaiņas. Turklāt referente izstrādāja darba dokumentu, kas tika iesniegts un apspriests minētajā komitejā.
Referente cieši sadarbojās ar dažādām ieinteresētajām personām. Tāpat referente piedalījās sanāksmēs ar zvejnieku apvienībām un kuģu īpašnieku apvienībām attiecībā uz zvejas produktu vērtību ķēdi. Īpaši jāizceļ 2017. gada 27. septembrī Briselē notikusī MARE ĢD Tirgu konsultatīvās padomes sanāksme.
- [1] To starpā īpaši jāatzīmē 2011. gada Vadlīnijas Nr.3 „Vērtības palielināšana vietējiem zivsaimniecības un akvakultūras produktiem“ (“Añadir valor a los productos de la pesca y la acuicultura locales”), 2017. gada Biļetens Nr. 12 „Uzņēmējdarbības sekmēšana visā zivsaimniecības vērtību ķēdē“ (“Impulsar la actividad empresarial a lo largo de la cadena de valor de la pesca”) un 2017. gada tehniskais ziņojums „Informācijas nodrošināšana par EJZF pašreizējo un turpmāko atbalstu mazapjoma piekrastes zvejai“ (“Proporcionando información sobre el presente y el futuro apoyo del FEMP a la pesca costera de pequeña escala”).
INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
|
Pieņemšanas datums |
24.4.2018 |
|
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
21 2 0 |
|||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Marco Affronte, Clara Eugenia Aguilera García, Alain Cadec, David Coburn, Linnéa Engström, Sylvie Goddyn, Mike Hookem, Ian Hudghton, Carlos Iturgaiz, Werner Kuhn, Gabriel Mato, Norica Nicolai, Ulrike Rodust, Annie Schreijer-Pierik, Remo Sernagiotto, Ricardo Serrão Santos, Isabelle Thomas, Ruža Tomašić, Jarosław Wałęsa |
||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Izaskun Bilbao Barandica, John Flack, Francisco José Millán Mon, David-Maria Sassoli |
||||
ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA
|
21 |
+ |
|
|
ALDE |
Izaskun Bilbao Barandica, Norica Nicolai |
|
|
ECR |
John Flack, Remo Sernagiotto, Ruža Tomašić |
|
|
ENF |
Sylvie Goddyn |
|
|
PPE |
Alain Cadec, Carlos Iturgaiz, Werner Kuhn, Gabriel Mato, Francisco José Millán Mon, Annie Schreijer-Pierik, Jarosław Wałęsa |
|
|
S&D |
Clara Eugenia Aguilera García, Ulrike Rodust, David-Maria Sassoli, Ricardo Serrão Santos, Isabelle Thomas |
|
|
Verts/ALE |
Marco Affronte, Linnéa Engström, Ian Hudghton |
|
|
2 |
- |
|
|
EFDD |
David Coburn, Mike Hookem |
|
|
0 |
0 |
|
|
|
|
|
Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:
+ : par
- : pret
0 : atturas