Eiropas Parlamenta normatīvā rezolūcija attiecībā uz Padomes kopējo nostāju, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par starptautisku dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (5892/1/2006 – C6-0311/2006 – 2004/0049(COD))

P6_TA(2007)0005 A6-0479/2006

(Koplēmuma procedūra, otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Padomes kopējo nostāju (5892/1/2006 – C6-0311/2006)(1),

–   ņemot vērā tā nostāju pirmajā lasījumā(2) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2004)0143)(3),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 62. pantu,

–   ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ieteikumus otrajam lasījumam (A6-0479/2006),

1.   apstiprina grozīto kopējo nostāju;

2.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta otrajā lasījumā 2007. gada 18. janvārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. .../2007 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 71. panta 1. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(4),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu(5),

saskaņā ar Līguma 251. pantā paredzēto procedūru(6),

tā kā:

(1)  Īstenojot kopējo transporta politiku, ir svarīgi nodrošināt dzelzceļa pasažieru tiesības un uzlabot kvalitāti un efektivitāti dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem, lai palīdzētu palielināt dzelzceļa pārvadājumu daļu attiecībā pret citiem pārvadājumu veidiem.

(2)  Komisijas Paziņojumā "Patērētāju aizsardzības politikas stratēģija 2002.-2006. gadam"(7) ir noteikts mērķis sasniegt augstu patērētāju aizsardzības līmeni transporta jomā saskaņā ar Līguma 153. panta 2. punktu.

(3)  Ņemot vērā to, ka dzelzceļa pasažieris ir pārvadājuma līguma neaizsargātākā puse, pasažieru tiesības šajā ziņā būtu jāaizsargā.

(4)  Dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu izmantotāju tiesības ietver tiesības saņemt informāciju par pakalpojumu gan pirms brauciena, gan tā laikā. Ja vien iespējams, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un biļešu pārdevējiem būtu jāsniedz šī informācija pirms brauciena un cik drīz vien iespējams.

(5)  Sīkāk izstrādātas prasības attiecībā uz ceļojuma informācijas sniegšanu tiks izklāstītas savstarpējas izmantojamības tehniskajās specifikācijās (SITS), kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/16/EK (2001. gada 19. marts) par parasto dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību(8).

(6)  Nostiprinot dzelzceļa pasažieru tiesības, būtu jāņem vērā pastāvošā starptautisko tiesību sistēma šajā jomā, kas ir noteikta A papildinājumā - Vienotie noteikumi attiecībā uz pasažieru un bagāžas starptautisko dzelzceļa pārvadājuma līgumu (CIV) - kurš pievienots 1980. gada 9. maija Konvencijai par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF), kur grozījumi izdarīti ar 1999. gada 3. jūnija Protokolu par grozījumiem Konvencijā par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (1999. gada protokols). Taču būtu vēlams paplašināt darbības jomu un aizsargāt ne tikai starptautiskos dzelzceļa pasažierus, bet arī pasažierus, kas izmanto vienas valsts dzelzceļa pakalpojumus.

(7)  Ja vien iespējams, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem būtu jāsadarbojas, nodrošinot tranzīta biļetes, lai atvieglinātu pasažieru pāreju no viena operatora pie cita.

(8)  Informācijas un biļešu nodrošināšana dzelzceļa pasažieriem būtu jāatvieglina, datorsistēmas pielāgojot kopējai specifikācijai.

(9)  Turpmāka ceļojuma informācijas un rezervācijas sistēmu īstenošana būtu jāveic saskaņā ar SITS.

(10)  Dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem būtu jāsniedz vispārējs labums. Tādēļ invalīdiem un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kas radušās invaliditātes, vecuma vai kādu citu faktoru dēļ, būtu jānodrošina tādas iespējas ceļošanai pa dzelzceļu, kas ir līdzvērtīgas ar pārējo cilvēku iespējām. Invalīdiem un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām ir tādas pašas tiesības uz brīvu pārvietošanos, izvēles brīvību un nediskrimināciju, kā pārējiem cilvēkiem. Tostarp būtu jāpievērš īpaša uzmanība tādas informācijas sniegšanai invalīdiem un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kura attiecas uz dzelzceļa pakalpojumu pieejamību, nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi ritošajam sastāvam un vilcienā pieejamām ērtībām. Lai pasažieriem ar maņu orgānu traucējumiem sniegtu vislabāko iespējamo informāciju par kavēšanos, būtu atbilstīgi jāizmanto vizuālās sistēmas un audiosistēmas. Invalīdiem un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām vajadzētu būt iespējai nopirkt biļetes vilcienā bez papildu piemaksām.

(11)  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un staciju apsaimniekotājiem būtu jāņem vērā invalīdu vai cilvēku ar ierobežotām pārvietošanās spējām vajadzības un jārīkojas saskaņā ar tehnisko specifikāciju (TSI) par savstarpējo izmantojamību saistībā ar personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar Kopienas noteikumiem par publiskajiem iepirkumiem visas stacijas ēkas un ritošais sastāvs būtu pieejams jaunu materiālu iegādes, būvniecības vai lielu atjaunošanas darbu gadījumos, pakāpeniski likvidējot fiziskus un funkcionālus šķēršļus.

(12)  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem vajadzētu būt pienākumam būt apdrošinātiem vai veikt līdzvērtīgus pasākumus, lai nodrošinātu viņu atbildību attiecībā uz dzelzceļa pasažieriem, ja notiek nelaimes gadījumi. Būtu jānosaka dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu minimālā apdrošināšanas summa.

(13)  Nostiprinātām tiesībām uz kompensāciju un palīdzību, ja noticis pakalpojuma kavējums, nokavēta pārsēšanās vai pakalpojums atcelts, būtu jāstimulē dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus darbība pasažieru interesēs.

(14)  Ar šo regulu ir vēlams radīt sistēmu pasažieru kompensācijai par kavējumiem, kas ir saistīti ar dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma atbildību, šai sistēmai izmantojot to pašu pamatojumu kā starptautiskajai sistēmai, kas paredzēta COTIF un jo īpaši tā CIV papildinājumā par pasažieru tiesībām.

(15)  Tāpat ir vēlams atvieglināt nelaimes gadījumos cietušo personu un viņu apgādājamo īslaicīgas finansiālās rūpes laikā tūlīt pēc nelaimes gadījumā.

(16)  Dzelzceļa pasažieru interesēs ir tas, lai, vienojoties ar valsts iestādēm, tiktu paredzēti atbilstīgi pasākumi, lai gan stacijās, gan vilcienos nodrošinātu viņu personisko drošību.

(17)  Dzelzceļa pasažieriem vajadzētu būt iespējai iesniegt sūdzību jebkuram iesaistītam dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam vai biļešu pārdevējam par tiesībām un pienākumiem, kas paredzēti ar šo regulu, un viņiem vajadzētu būt tiesībām saņemt atbildi pieņemamā laikposmā.

(18)  Šīs regulas saturs būtu jāpārskata, lai pielāgotu finanšu apjomus saistībā ar inflāciju un informācijas un pakalpojumu kvalitātes prasības saistībā ar tirgus attīstību, kā arī saistībā ar šīs regulas ietekmi uz pakalpojumu kvalitāti.

(19)  Šī regula nedrīkstētu skart Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti(9).

(20)  Dalībvalstīm būtu jāparedz sankcijas, ko piemēro par šīs regulas pārkāpumiem, un jānodrošina to piemērošana. Sankcijām, kas varētu ietvert kompensācijas maksāšanu attiecīgajai personai, vajadzētu jābūt iedarbīgām, samērīgām un preventīvām.

(21)  Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus - proti, attīstīt Kopienas dzelzceļu un ieviest pasažieru tiesības - nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(22)  Šīs regulas mērķis ir ieviest starptautiskā un iekšzemes dzelzceļa transporta pasažieru tiesības. Vairāku šajā regulā iekļauto prasību dēļ dažās dalībvalstīs būs nepieciešams veikt milzīgas izmaiņas. Tādēļ dalībvalstīm, kuras atrodas īpašā situācijā, vajadzētu būt iespējai piešķirt pagaidu atbrīvojumus no konkrētiem šajā regulā paredzētajiem pasākumiem saistībā ar braucieniem, ko pilnībā vai daļēji īsteno attiecīgās valsts teritorijā. Dažās dalībvalstīs pakalpojumu valsts līgumi paredz kārtību, kādā iestādes saņem atbilstošu kompensācijas maksu kavēšanās gadījumos. Dalībvalstīm, kuru pakalpojumu valsts līgumos ir paredzēta šāda kārtība, ir jābūt iespējai saņemt pagaidu atbrīvojumu no šīs regulas noteikumiem par kompensāciju kavēšanās gadījumā.

(23)  Pasākumi, kas ir nepieciešami šīs regulas īstenošanai, būtu jāpieņem saskaņā ar 1999. gada 28. jūnija Padomes Lēmumu 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību(10).

(24)  Jo īpaši Komisijai būtu jāpiešķir pilnvaras pieņemt vispārējas nozīmes pasākumus, kas izstrādāti, lai grozītu šīs regulas nebūtiskus elementus vai papildinātu to ar jauniem nebūtiskiem elementiem. Šie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar regulatīvo kontroles procedūru, kas paredzēta Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā.

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Temats

2. pants

Darbības joma

1.  Regula ir spēkā Kopienā attiecībā uz visiem dzelzceļa braucieniem un pakalpojumiem, kurus sniedz viens vai vairāki dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, kas ir licencēti saskaņā ar Padomes Direktīvu 95/18/EK (1995. gada 19. jūnijs) par dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu licencēšanu(11).

Pakalpojumu valsts līgumiem ir jānodrošina vismaz minimālais regulā paredzētais aizsardzības līmenis.

2.  Šī regula neattiecas uz tādiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un pakalpojumu sniedzējiem, kas nav licencēti saskaņā ar Direktīvu 95/18/EK.

3.  Dalībvalsts pārredzami un nediskriminējoši var, ilgākais, uz 10 gadiem piešķirt pagaidu atbrīvojumu no šīs regulas noteikumu piemērošanas, it īpaši no 9., 10., 17. un 18. panta noteikumiem par īpašiem pakalpojumiem vai konkrētām to daļām, izņēmuma apstākļos, kuri kavē šīs regulas tūlītēju vai īslaicīgu īstenošanu tādēļ, ka, veicot nepieciešamās strukturālās izmaiņas attiecībā uz dzelzceļu pakalpojumiem un ritošā sastāva modernizēšanu, ir nepieciešamas lielas investīcijas un nākas saskarties ar praktiska rakstura sarežģījumiem.

4.  Dalībvalstis, kuru esošajos pakalpojumu valsts līgumos jau pastāv noteikumi par atlīdzību un kompensāciju kavēšanās, nokavētu savienojumu un pakalpojumu atcelšanas gadījumā, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem var piešķirt īslaicīgu atbrīvojumu no šīs regulas 17., 18. un turpmāko pantu noteikumiem līdz 10 gadiem, kas attiecas uz sniegto pakalpojumu un konkrētu tā daļu. Šāds atbrīvojums ir pieļaujams attiecībā uz tādām metodēm, kas nodrošina šai regulai līdzvērtīgu aizsardzības līmeni pasažieru tiesībām.

5.  Saskaņā ar 4. punktu dalībvalstis informē Komisiju par piešķirtiem atbrīvojumiem. Komisija nosaka, vai atbrīvojums ir saskaņā ar šo pantu un nav pretrunā ar Kopienas interesēm.

3. pants

Definīcijas

II NODAĻA

PĀRVADĀJUMA LĪGUMS, INFORMĀCIJA UN BIĻETES

4. pants

Pārvadājuma līgums

Ievērojot šīs nodaļas noteikumus, līgumu par personu un viņu bagāžas, bērnu ratiņu, ratiņkrēslu, velosipēdu un sporta inventāra pārvadāšanu noslēgšanu un izpildi, informācijas sniegšanu un biļešu izplatīšanu reglamentē I pielikuma II un III sadaļa.

5. pants

Bērnu ratiņu, ratiņkrēslu, velosipēdu un sporta inventāra pārvadāšana

Visos vilcienos, tostarp starptautiskajos un ātrvilcienos, pasažieriem nodrošina iespēju īpaši paredzētā nodalījumā pārvadāt bērnu ratiņus, ratiņkrēslus, velosipēdus un sporta inventāru, nepieciešamības gadījumā par samaksu.

6. pants

Attiekšanās izslēgums un ierobežojumu noteikšana

1.  Šajā regulā paredzētās saistības attiecībā pret pasažieriem nedrīkst ierobežot un no tām nedrīkst atteikties, jo īpaši paredzot atkāpi vai ierobežojošu klauzulu pārvadājuma līgumā.

2.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi var pasažierim piedāvāt līguma nosacījumus, kas ir izdevīgāki nekā šajā regulā paredzētie nosacījumi.

7. pants

Pienākums sniegt informāciju par dzelzceļa pakalpojumu pārtraukšanu

Lēmumus pārtraukt dzelzceļa pakalpojumus dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi ar piemērotiem līdzekļiem publisko pirms to īstenošanas.

8. pants

Ceļojuma informācija

1.  Neskarot 10. pantu, dzelzceļa pakalpojumu uzņēmumi un biļešu pārdevēji, kas piedāvā pārvadājuma līgumus viena vai vairāku dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu vārdā, pēc pieprasījuma sniedz pasažierim vismaz II pielikuma I daļā izklāstīto informāciju par braucieniem, par kuriem attiecīgais dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums piedāvā pārvadājuma līgumu. Biļešu pārdevēji, kas piedāvā pārvadājuma līgumus savā vārdā, un ceļojumu rīkotāji šo informāciju sniedz, ja tā ir pieejama.

2.  Brauciena laikā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi sniedz pasažierim vismaz II pielikuma II daļā izklāstīto informāciju.

3.  Šā panta 1. un 2. punktā paredzēto informāciju, tostarp izmantojot pakalpojumu elektroniskās pārdošanas sistēmas, sniedz pieejamā un saprotamā formātā. Šajā sakarā īpaši jāņem vērā cilvēku ar dzirdes un/vai redzes traucējumiem vajadzības.

9. pants

Biļešu, tranzīta biļešu un rezervāciju pieejamība

1.  Dzelzceļa pakalpojumu uzņēmumi un biļešu pārdevēji piedāvā biļetes, tranzīta biļetes un rezervācijas, ja tās ir pieejamas.

2.  Neskarot 4. punktu, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi izplata biļetes pasažieriem, izmantojot vismaz vienu no šādiem pārdošanas punktiem:

3.  Neskarot 4. un 5. punktu, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi saskaņā ar pakalpojumu valsts līgumu izplata biļetes, izmantojot vismaz vienu no šādiem pārdošanas punktiem:

4.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi piedāvā iespēju iegādāties attiecīgā pakalpojuma biļetes vilcienā, ja vien šāda iespēja nav ierobežota vai liegta drošības, krāpšanas apkarošanas, obligātas dzelzceļa rezervācijas vai pamatotu komerciālu iemeslu dēļ.

5.  Ja iekāpšanas stacijā nav ne biļešu kases, ne automāta, pasažieri stacijā jāinformē par:

10. pants

Ceļojuma informācijas un rezervācijas sistēmas

1.  Lai sniegtu informāciju un izsniegtu biļetes, kā minēts šajā regulā, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un biļešu pārdevēji izmanto DDPIRS, ko izveido, īstenojot šajā pantā minētās procedūras.

2.  Šīs regulas nolūkiem piemēro savstarpējās izmantojamības tehniskās specifikācijas (SITS), kas minētas Direktīvā 2001/16/EK.

3.  Komisija pēc Eiropas Dzelzceļa aģentūras (EDA) priekšlikuma līdz …(15) pieņem pasažieru telemātikas lietojumprogrammu SITS. SITS ļauj sniegt II pielikumā izklāstīto informāciju un izsniegt biļetes, kā paredzēts šajā regulā.

4.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi pielāgo savas DDPIRS saskaņā ar SITS izklāstītajām prasībām atbilstīgi minētajā SITS izklāstītam izvietošanas plānam.

5.  Ņemot vērā Direktīvu 95/46/EK, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un biļešu pārdevēji informāciju par individuālām rezervācijām neizpauž citiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un/vai biļešu pārdevējiem.

III NODAĻA

DZELZCEĻA PĀRVADĀJUMU UZŅĒMUMU ATBILDĪBA PAR PASAŽIERIEM UN VIŅU BAGĀŽU

11. pants

Atbildība par pasažieriem un bagāžu

Ņemot vērā šo nodaļu, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu atbildību par pasažieriem un viņu bagāžu reglamentē I pielikuma IV sadaļas I, III un IV nodaļa, kā arī VI un VII sadaļa.

12. pants

Apdrošināšana

1.  Direktīvas (EK) Nr. 95/18/EK 9. pantā izklāstīto pienākumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz atbildību par pasažieriem, uzskata par tādu, kas prasa, lai dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums ir atbilstīgi apdrošināts vai veic līdzvērtīgus pasākumus nolūkā nodrošināt savu atbildību, kas paredzēta šajā regulā.

2.  Minimālais apdrošinājuma apjoms dzelzceļa uzņēmumiem ir EUR XXX.

13. pants

Zaudējumu atlīdzināšana pasažiera nāves vai miesas bojājumu gadījumā

Dzelzceļa uzņēmuma atbildība par zaudējumiem pasažiera nāves vai miesas bojājumu gadījumā nav finansiāli ierobežota.

14. pants

Avansa maksājumi

1.  Pasažiera nāves vai miesas bojājumu gadījumā, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, kā tas noteikts I pielikuma 56. panta 1. punktā, nekavējoties, katrā ziņā – ne vēlāk kā piecpadsmit dienas pēc tam, kad ir noteikta tāda fiziskā persona, kura ir tiesīga saņemt kompensāciju, proporcionāli ciestajiem zaudējumiem izmaksā avansus, kas ir vajadzīgi, lai segtu tūlītējas ekonomiska rakstura vajadzības.

2.  Neskarot 1. punktu, nāves gadījumā attiecībā uz katru pasažieri avansa maksājums nav mazāks par EUR 21 000.

3.  Avansa maksājums nav atbildības atzīšana, un to var atskaitīt no jebkādām summām, ko turpmāk izmaksā, pamatojoties uz šo regulu, bet tas nav atmaksājams, izņemot gadījumus, kad kaitējums nodarīts pasažiera nolaidības vai vainas dēļ vai ja avansa maksājumu saņēmusī persona nav tā persona, kura ir tiesīga saņemt kompensāciju.

15. pants

Atbildības apstrīdēšana

Pat tad, ja dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums apstrīd savu atbildību par miesas bojājumiem, kas nodarīti pasažierim, kuru tas pārvadā, uzņēmums ir vienīgais pasažiera sarunu partneris un vienīgais, no kā pasažieris var pieprasīt kompensāciju, neskarot kompensāciju, kuru dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums varētu pieprasīt par nelaimes gadījumu atbildīgajai trešai personai.

IV NODAĻA

KAVĒJUMI, NOKAVĒTAS PĀRSĒŠANĀS UN ATCELTI REISI

16. pants

Atbildība par kavējumiem, nokavētu pārsēšanos un atceltiem reisiem

Ievērojot šīs nodaļas noteikumus, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu atbildību attiecībā uz pakalpojumu kavējumiem, nokavētu pārsēšanos un pakalpojumu atcelšanu reglamentē I pielikuma IV sadaļas II nodaļa. I pielikuma 32. panta 2. punkts arī attiecas uz šīs regulas 17. un 18. pantu.

17. pants

Atlīdzināšana un maršruta maiņa

18. pants

Biļetes cenas kompensēšana

1.  Nezaudējot tiesības uz pārvadāšanu, pasažieris var pieprasīt kompensāciju no dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma par kavēšanos, ja viņš saskaras ar tādu pakalpojuma kavējumu, kas noticis starp biļetē norādīto izbraukšanas un galamērķa vietu, par kura biļeti nav atlīdzināti zaudējumi saskaņā ar 17. pantu. Minimālās kompensācijas par kavēšanos ir šādas:

Pasažieri, kuriem ir dzelzceļa braukšanas biļetes uz noteiktu laiku un kuri ir pieredzējuši vairākkārtīgu kavēšanos vai pakalpojumu atcelšanu savas biļetes derīguma termiņa periodā, drīkst pieprasīt kompensāciju. Kompensāciju var piešķirt, ļaujot iegādāties jaunu sezonas biļeti par zemāku cenu vai pagarinot jau iegādātās biļetes uz noteiktu laiku derīguma termiņu.

Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, cieši sadarbojoties ar lietotāju pārstāvjiem vai iestādēm, kas saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu līgumiem, jau iepriekš nosaka attiecīgā pakalpojuma precizitātes un uzticamības kritērijus, kurus izmanto, lai piemērotu šā punkta prasības.

Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi nosaka arī ieviešanas pasākumus, it īpaši, lai pierādītu, ka dzelzceļa braukšanas kartes īpašnieks faktiski ir izmantojis kavētus pakalpojumus.

Ja pārvadājuma līgums ir noslēgts par turp- un atpakaļbraucienu, kompensāciju par kavējumu turpceļā vai atpakaļceļā aprēķina, ņemot vērā pusi summas, kas samaksāta par biļeti. Tāpat proporcionāli pilnai cenai aprēķina jebkura tāda kavēta pakalpojuma cenu, kuru sniedz saskaņā ar jebkuras citas formas pārvadājuma līgumu, ar ko atļauj ceļot pa vairākiem turpmākiem posmiem.

Kompensāciju par kavējumu vienmēr aprēķina proporcionāli cenai, kuru pasažieris faktiski samaksājis par nokavētu pakalpojumu. Ja ir noslēgts pārvadājuma līgums, piemēram, braukšanas biļete, kas tās īpašniekam dod tiesības noteiktā laika periodā regulāri ceļot noteiktos maršrutos, kompensāciju aprēķina proporcionāli cenai par vienu braucienu.

Aprēķinot kavējuma ilgumu, neņem vērā nekādus kavējumu, attiecībā uz kuriem dzelzceļa pārvadājuma uzņēmums var pierādīt, ka tie notikuši ārpus Kopienas teritorijas.

2.  Kompensāciju par biļeti izmaksā viena mēneša laikā pēc kompensācijas pieprasījuma iesniegšanas. Kompensāciju drīkst izmaksāt ar kuponiem un/vai citiem pakalpojumiem, ja nosacījumi ir elastīgi (jo īpaši attiecībā uz derīguma termiņu un ceļojuma galamērķi). Pēc pasažiera pieprasījuma kompensāciju izmaksā naudā.

3.  Biļešu cenas kompensāciju nesamazina, atskaitot ar finanšu darījumiem saistītas izmaksas, piemēram, maksas, tālruņa vai pastmarku izmaksas. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi var noteikt minimuma summu, ko nesasniedzot, kompensāciju neizmaksā. Šī minimuma summa nav lielāka par EUR 4.

4.  Pasažierim nav nekādu tiesību uz kompensāciju, ja viņu informē par kavējumu pirms biļetes nopirkšanas vai ja vilciena kavējums, kas rodas sakarā ar brauciena turpināšanu, izmantojot citu pakalpojumu, vai mainot maršrutu, ir mazāks par 60 minūtēm.

19. pants

Palīdzība

1.  Ja ierašanās vai atiešana ir kavēta, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums vai stacijas apsaimniekotājs informē pasažierus par stāvokli, kā arī par paredzēto atiešanas un ierašanās laiku, tiklīdz šāda informācija ir pieejama.

2.  Ja kāds no 1. punktā minētajiem kavējumiem ir vairāk nekā 60 minūtes, pasažieriem par brīvu arī piedāvā:

3.  Ja dzelzceļa pakalpojuma sniegšanu vairs nevar turpināt, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, cik drīz vien iespējams, noorganizē pasažieriem alternatīvus pārvadājumu pakalpojumus.

4.  Pēc pasažiera lūguma dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi uz biļetes apliecina, ka dzelzceļa pārvadājumu pakalpojums ir,attiecīgi, kavēts, izraisījis nokavētu pārsēšanos vai atcelts.

5.  Piemērojot 1., 2. un 3. punktu, attiecīgais dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums pievērš īpašu uzmanību vajadzībām, kādas ir invalīdiem un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām un viņu pavadītājiem.

V NODAĻA

INVALĪDI UN PERSONAS AR IEROBEŽOTĀM PĀRVIETOŠANĀS SPĒJĀM

20. pants

Tiesības uz pārvadājumu

1.  Neskarot 2. un 3. punktā minētos piekļuves noteikumus, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, biļešu pārdevējs vai ceļojuma rīkotājs nevar atteikties apstiprināt rezervāciju vai izsniegt biļeti personas ierobežotu pārvietošanās spēju dēļ. Invalīdiem un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām rezervāciju un biļetes piedāvā bez papildu maksas.

2.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un staciju apsaimniekotāji, aktīvi iesaistot organizācijas, kuras pārstāv invalīdu un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām intereses, ievieš nediskriminētas piekļuves noteikumus, ko piemēro attiecībā uz invalīdu un tādu personu pārvadāšanu, kam ir ierobežotas pārvietošanās spējas.

3.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, biļešu pārdevējs vai ceļojuma rīkotājs var atteikties pieņemt invalīda vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām rezervāciju vai pārdot tai biļeti, vai arī pieprasīt, lai personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām pavada cita persona, ja tas ir obligāti nepieciešams saskaņā ar 2. punktā paredzētajiem piekļuves noteikumiem.

21. pants

Informācija personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām

1.  Pēc pieprasījuma dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, biļešu pārdevējs vai ceļojuma rīkotājs invalīdiem un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām sniedz informāciju par dzelzceļa pakalpojumu pieejamību un par piekļuves iespējām ritošajam sastāvam saskaņā ar 20. panta 2. punktu, kā arī par vilcienā pieejamām ērtībām.

2.  Izmantojot 20. panta 3. punktā paredzēto atkāpi, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, biļešu pārdevējs un/vai ceļojuma rīkotājs pēc pieprasījuma piecās darbadienās pēc atteikuma apstiprināt rezervāciju vai izsniegt biļeti vai pēc pavadīšanas nosacījuma piemērošanas rakstiski informē invalīdu vai personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām par šādas rīcības iemesliem.

22. pants

Pieejamība

1.   Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums un stacijas apsaimniekotājs nodrošina, lai stacija, platformas, ritošais sastāvs un citi objekti ir pieejami invalīdiem un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām.

2.  Vietās, kur invalīdiem un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām šādas piekļuves iespējas vēl nav, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums un/vai stacijas apsaimniekotājs nodrošina:

23. pants

Palīdzība dzelzceļa stacijās

1.  Ja invalīds vai persona ar ierobežotām pārvietošanās spējām atstāj dzelzceļa staciju, kurā ir personāls, šķērso to tranzītā vai ierodas tajā, stacijas apsaimniekotājs bez maksas sniedz palīdzību tā, lai attiecīgā persona varētu iekāpt reisā, kas izbrauc no stacijas, vai izkāpt no reisa, kas ierodas stacijā un uz kuru viņš nopircis biļeti, neskarot piekļuves noteikumus, kas paredzēti saskaņā ar 20. panta 2. punktu. Ja invalīds vai persona ar ierobežotām pārvietošanās spējām atstāj dzelzceļa staciju, kurā ir nepietiekams personāla skaits, izmanto šādu staciju tranzītam vai ierodas tajā, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums un stacijas apsaimniekotājs dara visu iespējamo, lai sniegtu palīdzību vai piedāvātu alternatīvus līdzekļus vai pakalpojumus, kuri garantē līdzvērtīgu vai augstāku piekļuves līmeni, nodrošinot ceļošanas iespēju šai personai.

2.  Dalībvalstis var paredzēt atkāpi no 1. punkta, ja personas ceļo, izmantojot pakalpojumus, uz kuriem attiecas sabiedrisko pakalpojumu līgums, kas noslēgts saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, ar nosacījumu, ka kompetentā iestāde ir ieviesusi alternatīvas iespējas vai pasākumus, kas nodrošina līdzvērtīgu vai labāku transporta pakalpojumu pieejamību.

3.  Stacijās, kurās ir nepietiekams personāls, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un staciju apsaimniekotāji nodrošina, lai invalīdiem un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām gan stacijas telpās, gan ārpus tām ir viegli pieejama tieši viņiem paredzēta informācija par tuvākajām stacijām, kurās ir personāls, un vispieejamākajiem palīdzības veidiem.

4.  Šī panta nolūkos arī personas, kuru pavadībā ceļo mazi bērni, ir uzskatāmas par personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām.

24. pants

Palīdzība vilcienā

Neskarot 20. panta 2. punktā minētos piekļuves noteikumus, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums par brīvu sniedz palīdzību invalīdiem un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, tai atrodoties vilcienā un iekāpjot un izkāpjot no vilciena.

Šā panta nolūkā palīdzība vilcienā ir jebkāda veida pienācīgi centieni palīdzēt invalīdam vai personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām, lai šī persona vilcienā varētu piekļūt tiem pašiem pakalpojumiem, kuriem var piekļūt citi pasažieri, ja personas invaliditāte vai pārvietošanās spēju ierobežojumi neļauj tai bez citu palīdzības un droši piekļūt minētajiem pakalpojumiem. Ja vilcienā nav pavadošo darbinieku, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi var nodrošināt alternatīvus līdzekļus vai pasākumus palīdzības sniegšanai.

25. pants

Palīdzības sniegšanas nosacījumi

26. pants

Kompensācija par pārvietošanās palīglīdzekļiem un citām īpašām ierīcēm

Ja dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums ir atbildīgs par pārvietošanās palīglīdzekļu vai citu īpašu ierīču, ko lieto invalīdi vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām, pilnīgu vai daļēju zudumu vai bojājumiem, uzņēmumam ir pienākums izmaksāt pasažierim nodarītajam zaudējumam proporcionālu kompensāciju.

VI NODAĻA

DROŠĪBA, SŪDZĪBAS UN PAKALPOJUMA KVALITĀTE

27. pants

Pasažieru personiskā drošība

Vienojoties ar valsts iestādēm, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, infrastruktūras pārvaldītāji un staciju apsaimniekotāji savās attiecīgajās jomās veic atbilstīgus pasākumus un pielāgo tos valsts iestāžu noteiktam drošības līmenim, lai nodrošinātu pasažieru personisko drošību dzelzceļa stacijās un vilcienos un lai pārvaldītu apdraudējumus. Tie sadarbojas un apmainās ar informāciju par labāko pieredzi attiecībā uz tādu starpgadījumu novēršanu, kas varētu samazināt drošības līmeni.

28. pants

Sūdzības

1.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi izveido sūdzību izskatīšanas mehānismus attiecībā uz šajā regulā paredzētām tiesībām un pienākumiem. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums to īsteno, sadarbojoties ar biļešu pārdevēju. Tas pasažieriem dara plaši zināmu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma kontaktinformāciju un tā darba valodu vai valodas.

2.  Pasažieri var iesniegt sūdzību jebkuram iesaistītam dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam vai biļešu pārdevējam. Sūdzības adresāts viena mēneša laikā vai nu sniedz pamatotu atbildi vai, attiecīgi pamatotos gadījumos, informē pasažieri par to, līdz kurai dienai, ilgākais, trīs mēnešu laikposmā atbilde var būt gaidāma.

3.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums 29 panta 3. punktā minētajā gada ziņojumā publicē saņemto sūdzību skaitu un veidus, izskatītās sūdzības, atbilžu sniegšanas laikus un veiktās darbības, lai iespējami panāktu uzlabojumus.

29. pants

Pakalpojumu kvalitātes standarti un ziņojums

1.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi nosaka starptautisko pārvadājumu pakalpojumu kvalitātes standartus un īsteno kvalitātes pārvaldības sistēmu, lai uzturētu pakalpojumu kvalitāti. Pakalpojumu kvalitātes standarti attiecas vismaz uz III pielikumā uzskaitītajiem elementiem.

2.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi pārrauga savu darbību, kā paredzēts pakalpojumu kvalitātes standartos.

3.   Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi katru gadu kopā ar gada pārskatu publicē arī ziņojumu par to sniegto pakalpojumu kvalitāti. Šiem rezultātiem ir jābūt publicētiem arī dzelzceļa uzņēmumu, kompetentās iestādes, kā ar Eiropas Dzelzceļa aģentūras tīmekļa vietnē, lai būtu iespējams salīdzināt dažādu dzelzceļa uzņēmumu rezultātus.

30. pants

Kompensācija

Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam ir tiesības prasīt no infrastruktūras pārvaldītāja kompensāciju par summu, kuru dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums ir izmaksājis pasažieriem. Šis infrastruktūras pārvaldītāja pienākums neskar darbības, ko veic, īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/14/EK 11. pantā noteiktās izpildes kārības piemērošanu. IV nodaļā minētā kompensācija ir proporcionāla cenai par braucienu vilciena maršrutā, ja kompensācijas kārtība nav paredzēta saskaņā ar darbības uzlabošanas shēmu.

VII NODAĻA

INFORMĀCIJA UN IZPILDE

31. pants

Pasažieru informēšana par viņu tiesībām

1.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam, stacijas apsaimniekotājam un ceļojumu rīkotājam ir jāinformē pasažieri par šajā regulā noteiktajām tiesībām un pienākumiem. Tādēļ Komisija nodrošina dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu, stacijas apsaimniekotāju un ceļojumu rīkotāju ar šīs regulas noteikumu kopsavilkumu pasažieriem saprotamā valodā.

2.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums un stacijas apsaimniekotājs rūpējas par to, lai stacijā un vilcienā pasažieriem atbilstošā veidā būtu pieejama tās iestādes kontaktinformācija, kuru dalībvalstis izveidojušas saskaņā ar 32. pantu.

32. pants

Izpilde

1.  Katra dalībvalsts norīko struktūru vai struktūras, kas atbild par šīs regulas izpildi. Katra no minētajām struktūrām veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu pasažieru tiesību ievērošanu.

Visas struktūras savā uzbūvē, lēmumos par finansējumu, juridiskā formā un lēmumu pieņemšanā ir neatkarīgas no infrastruktūras pārvaldītājiem, maksāšanas struktūrām, par jaudas iedalīšanu atbildīgajām struktūrām vai dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem.

Dalībvalstis informē Komisiju par struktūru vai struktūrām, kas norīkotas saskaņā ar šo punktu, un par to attiecīgo kompetenci.

2.  Par šīs regulas varbūtēju pārkāpumu ikviens pasažieris var iesniegt sūdzību attiecīgajai struktūrai, kas norīkota saskaņā ar 1. punktu, vai kādai citai dalībvalsts norīkotai atbilstīgai struktūrai.

33. pants

Sadarbība starp izpildes struktūrām

Šīs regulas 32. pantā minētās izpildes struktūras apmainās ar informāciju par savu darbu un lēmumu pieņemšanas principiem, un praksi, lai visā Kopienā koordinētu savus lēmumu pieņemšanas principus. Komisija tām palīdz veikt šo uzdevumu.

VIII NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

34. pants

Sankcijas

Dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par šīs regulas noteikumu pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un preventīvas. Dalībvalstis par šiem noteikumiem un pasākumiem paziņo Komisijai līdz … (16) un nekavējoties ziņo tai par jebkādiem turpmākiem grozījumiem, kas tos iespaido.

35. pants

Pielikumi

II Pielikumā grozījumus izdara saskaņā ar 37. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

36. pants

Noteikumi par grozījumiem

1.  Šīs regulas 2., 10. un 12. panta īstenošanai vajadzīgos pasākumus pieņem saskaņā ar 37. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

2.  Šajā regulā, izņemot I pielikumu, minētās finanšu summas saskaņā ar 37. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru pielāgo atkarībā no inflācijas.

37. pants

Komitejas procedūra

1.  Komisijai palīdz komiteja, kas izveidota ar Direktīvas 91/440/EEK 11.a pantu.

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1. līdz 4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

38. pants

Ziņojums

Komisija līdz …(17) ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs regulas īstenošanu un rezultātiem, jo īpaši par pakalpojumu kvalitātes līmeni.

Ziņojuma pamatā ir informācija, ko sniedz atbilstīgi šai regulai un Direktīvas 91/440/EEK 10.b pantam. Vajadzības gadījumā ziņojumam pievieno attiecīgus priekšlikumus.

39. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā 18 mēnešus pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

,

Eiropas Parlamenta vārdā ‐ Padomes vārdā ––

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

I PIELIKUMS

IZVILKUMS NO VIENOTAJIEM NOTEIKUMIEM ATTIECĪBĀ UZ PASAŽIERU UN BAGĀŽAS STARPTAUTISKO DZELZCEĻA PĀRVADĀJUMA LĪGUMU (CIV)

A PAPILDINĀJUMS

1980. GADA 9. MAIJA KONVENCIJAI PAR STARPTAUTISKIEM DZELZCEĻA PĀRVADĀJUMIEM (COTIF), KURA GROZĪTA AR 1999.GADA 3.JŪNIJA PROTOKOLU PAR GROZĪJUMIEM KONVENCIJĀ PAR STARPTAUTISKAJIEM DZELZCEĻA PĀRVADĀJUMIEM

II sadaļa

Pārvadājuma līguma noslēgšana un izpilde

6. pants

Pārvadājuma līgums

1.  Saskaņā ar pārvadājuma līgumu pārvadātājs uzņemas pārvest pasažieri, kā arī, ja nepieciešams, bagāžu un transportlīdzekļus uz galastaciju un nogādāt bagāžu un transportlīdzekļus galastacijā.

2.  Pārvadājuma līgumu apstiprina ar vienu vai vairākām pasažierim izdotām biļetēm. Tomēr, saskaņā ar 9. pantu biļetes neesamība, nepareizums vai nozaudēšana neietekmē līguma esamību vai derīgumu, kas paliek saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem.

3.  Biļete kalpo kā ticams pierādījums pārvadājuma līguma noslēgšanai un saturam.

7. pants

Biļete

1.  Vispārējie pārvadāšanas noteikumi nosaka biļešu veidu un saturu, kā arī valodu un rakstu zīmes, kuras tiek izmantotas to sastādīšanā un drukāšanā.

2.  Biļetēs jānorāda vismaz:

3.  Saņemot biļeti, pasažierim jāpārliecinās, ka tā izdota atbilstoši viņa norādēm.

4.  Biļete ir nododama citam, ja vien tā nav izdota uz pasažiera vārda un ja brauciens nav sācies.

5.  Biļeti var sagatavot, elektroniski reģistrējot datus, ko var pārveidot skaidrās rakstu zīmēs. Procedūrai, kas tiek izmantota datu reģistrēšanai un apstrādei, jābūt līdzvērtīgai no funkcionālā viedokļa, īpaši, ciktāl tas attiecas uz biļetes pierādījuma vērtību, ko sniedz šie dati.

8. pants

Braukšanas maksas samaksa un atmaksāšana

1.  Saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp pasažieri un pārvadātāju, braukšanas maksu apmaksā avansā.

2.  Vispārējie pārvadāšanas noteikumi nosaka, kādos gadījumos braukšanas apmaksu var atmaksāt.

9. pants

Tiesības tikt pārvadātam. Pārvadāšanas atteikums

1.  Pasažierim no viņa brauciena sākuma jābūt derīgai biļetei un pēc pieprasījuma tā jāuzrāda biļešu kontrolierim. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi var paredzēt:

2.  Vispārējie pārvadāšanas noteikumi var paredzēt, ka pasažieriem, kuri:

10. pants

Administratīvo formalitāšu nokārtošana

Pasažierim jākārto formalitātes, ko pieprasa muitas vai citu administratīvu iestāžu darbinieki.

11. pants

Vilcienu atcelšana un kavēšanās. Nokavētas pārsēšanās

Kur tas nepieciešams, pārvadātājs biļetē apliecina, ka vilciens ticis atcelts vai pārsēšanās tikusi nokavēta.

III sadaļa

ROKAS BAGĀŽAS, DZĪVNIEKU, REĢISTRĒTĀS BAGĀŽAS UN TRANSPORTLĪDZEKĻU, PIEMĒRAM, BĒRNU RATIŅU, RATIŅKRĒSLU, DIVRITEŅU UN SPORTA INVENTĀRA, PĀRVADĀŠANA

I nodaļa

Kopīgi noteikumi

12. pants

Atļautie priekšmeti un dzīvnieki

1.  Saskaņā ar Vispārējiem pārvadāšanas noteikumiem pasažieris var ņemt līdzi braucienā priekšmetus, kas ir viegli pārnēsājami (rokas bagāžu), kā arī dzīvus dzīvniekus. Turklāt saskaņā ar Vispārējo pārvadāšanas noteikumu speciālajiem noteikumiem braucienā var ņemt līdzi pārnēsāšanai neērtus priekšmetus. Priekšmeti un dzīvnieki, kas var traucēt vai radīt neērtības citiem pasažieriem vai radīt bojājumus, rokas bagāžā nav iekļaujami.

2.  Visos vilcienos, tai skaitā starptautiskajos vilcienos un ātrvilcienos, ir jāierāda, īpaša vieta, kur pasažieri var vilcienā novietot bērnu ratiņus, ratiņkrēslus, divriteņus un sporta inventāru.

3.  Priekšmetus un dzīvniekus pasažieri nodod reģistrētā bagāžā saskaņā ar Vispārējiem pārvadāšanas noteikumiem.

4.  Gadījumos, kad tiek pārvadāti pasažieri, saskaņā ar Vispārējo pārvadāšanas noteikumu speciālajiem noteikumiem pārvadātājs var atļaut transportlīdzekļu pārvadāšanu.

5.  Veicot saskaņā ar šo pantu bīstamu priekšmetu dzelzceļa pārvadājumus rokas bagāžā, reģistrētā bagāžā, kā arī uz transportlīdzekļiem vai tajos, jāpilda "Noteikumu par bīstamo kravu starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem" (RID) prasības.

13. pants

Pārbaude

1.  Ja ir pietiekams iemesls aizdomām par iespējamu pārvadāšanas nosacījumu neievērošanu, pārvadātājam ir tiesības pārbaudīt priekšmetu (rokas bagāžā, reģistrētā bagāžā un transportlīdzekļos, ieskaitot to kravu) un dzīvnieku atbilstību pārvadāšanas noteikumiem, ja vien tās valsts normatīvie akti, kurā paredzēts veikt šo pārbaudi, neaizliedz šādas pārbaudes. Pasažieris jāuzaicina piedalīties pārbaudē. Ja pasažieris neparādās vai nav sasniedzams, pārvadātājam jāpieaicina divi neatkarīgi liecinieki.

2.  Ja pārbaudes laikā atklājas, ka pārvadāšanas nosacījumi nav ievēroti, pārvadātājs var prasīt pasažierim segt ar pārbaudi saistītos izdevumus.

14. pants

Administratīvo formalitāšu nokārtošana

Pasažierim jāpilda muitas un citu administratīvo iestāžu pieprasītās formalitātes, ja brauciena laikā tam ir priekšmeti (rokas bagāžā, reģistrētā bagāžā, transportlīdzekļos, ieskaitot to kravu) vai dzīvnieki. Pasažierim jābūt klāt šo priekšmetu pārbaudes laikā, izņemot, ja katras valsts normatīvie akti paredz citādi.

II nodaļa

Rokas bagāža un dzīvnieki

15. pants

Kontrole

Pasažieris pats atbild par līdzpaņemto rokas bagāžu un dzīvniekiem.

III nodaļa

Reģistrētā bagāža

16. pants

Reģistrētās bagāžas nosūtīšana

1.  Saskaņā ar noslēgtā līguma noteikumiem reģistrētās bagāžas nosūtīšanu veic, pamatojoties uz pasažierim izsniegto reģistrācijas kvīti.

2.  Saskaņā ar 22. pantu reģistrācijas kvīts neesamība, nepareizība vai nozaudēšana nedrīkst ietekmēt ar reģistrētās bagāžas nosūtīšanu saistīto līgumu esamību vai likumību, kas tiem paliek saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem.

3.  Reģistrācijas kvīts kalpo kā ticams pierādījums bagāžas reģistrēšanai un tās pārvadāšanas nosacījumiem.

4.  Ja netiek pierādīts pretējais, pieņem, ka brīdī, kad pārvadātājs pieņēma reģistrēto bagāžu, tā acīmredzami bija labā kārtībā, un bagāžas atsevišķo vienību skaits un masa sakrita ar to, kas norādīts reģistrācijas kvītī.

17. pants

Bagāžas reģistrācijas kvīts

1.  Vispārējie pārvadāšanas noteikumi nosaka bagāžas reģistrācijas kvīts formu un saturu, kā arī valodu un rakstu zīmes, kuras izmantojamas to sastādīšanā un drukāšanā. 7. panta 5. punktu piemēro mutatis mutandis.

2.  Reģistrācijas kvītī jānorāda vismaz šādas ziņas:

3.  Saņemot bagāžas reģistrācijas kvīti, pasažierim jāpārliecinās, ka tā sastādīta atbilstoši viņa norādēm.

18. pants

Reģistrēšana un pārvadāšana

1.  Izņemot gadījumus, kad Vispārējie pārvadāšanas noteikumi paredz citādi, bagāžu reģistrē tikai pēc biļetes uzrādīšanas, kas derīga vismaz tik ilgi, līdz bagāža nonāk galapunktā. Citos gadījumos bagāžas reģistrēšanu veic saskaņā ar noteikumiem, kas ir spēkā vietā, kur notiek nosūtīšana.

2.  Ja Vispārējie pārvadāšanas noteikumi paredz, ka bagāžu var pieņemt pārvadāšanai bez biļetes uzrādīšanas, vienoto noteikumu prasības, kas nosaka pasažiera tiesības un pienākumus attiecībā uz viņa reģistrēto bagāžu, mutatis mutandis piemēro reģistrētās bagāžas nosūtītājam.

3.  Pārvadātājs var nosūtīt bagāžu ar citu vilcienu vai izmantojot citu transporta veidu un pa citu maršrutu nekā tas, ko veic pasažieris.

19. pants

Reģistrētās bagāžas pārvadāšanas maksas apmaksāšana

Saskaņā ar pasažiera un pārvadātāja savstarpēji noslēgto līgumu maksu par reģistrētās bagāžas pārvadāšanu apmaksā reģistrēšanas brīdī.

20. pants

Reģistrētās bagāžas marķēšana

21. pants

Tiesības atteikties no reģistrētas bagāžas

1.  Ja apstākļi atļauj un ja netiek pārkāptas muitas vai citas administratīvās iestādes prasības, pasažieris var pieprasīt nogādāt bagāžu atpakaļ nosūtīšanas vietā pret bagāžas reģistrācijas kvīti un, ja tā paredz Vispārējie pārvadāšanas noteikumi, uzrādot biļeti.

2.  Vispārējie pārvadāšanas noteikumi var ietvert citus noteikumus attiecībā uz tiesībām atteikties no reģistrētas bagāžas īpašos galastaciju maiņas gadījumos un attiecībā uz iespējamām finansiālām sekām, kas var rasties pasažierim.

22. pants

Piegādāšana

1.  Reģistrēto bagāžu izsniedz pret bagāžas reģistrācijas kvīti, un attiecīgā gadījumā – pēc summu nomaksas, kas iekasējamas par piegādi.

Pārvadātājam ir tiesības, bet ne pienākums pārliecināties, ka kvīts uzrādītājam ir tiesības sūtījumu saņemt.

2.  Uzskatāms, ka veikta izsniegšana bagāžas reģistrācijas kvīts uzrādītājam, ja saskaņā ar galastacijā spēkā esošajiem noteikumiem:

3.  Bagāžas reģistrācijas kvīts uzrādītājs var pieprasīt bagāžas nogādāšanu galastacijā, tiklīdz ir pagājis norunātais laiks vai attiecīgajos gadījumos – muitas un citu administratīvo iestāžu formalitāšu kārtošanai nepieciešamais laiks.

4.  Ja netiek uzrādīta bagāžas reģistrācijas kvīts, pārvadātāja pienākums ir izsniegt bagāžu tikai tai personai, kas pierāda savas tiesības uz to. Ja sniegtais pierādījums šķiet nepietiekams, pārvadātājs var pieprasīt drošības naudu.

5.  Bagāžu izsniedz stacijā, līdz kurai tā tika reģistrēta.

6.  Kvīts uzrādītājs, kura bagāža nav izsniegta, var pieprasīt, lai kvītī tiktu atzīmēts datums un laiks, kad viņš pieprasījis sūtījumu atbilstoši 3. punktam.

7.  Pilnvarotā persona var atteikties pieņemt bagāžu, ja pārvadātājs nepilda viņa prasību veikt reģistrētās bagāžas pārbaudi, lai konstatētu iespējamo bojājumu.

8.  Visos citos gadījumos bagāžas izsniegšana notiek saskaņā ar galastacijā spēkā esošiem noteikumiem.

IV nodaļa

Transportlīdzekļi

23. pants

Pārvadāšanas noteikumi

Īpašie noteikumi par transportlīdzekļu pārvadāšanu, kas ietilpst Vispārējos pārvadāšanas noteikumos, ietver nosacījumus attiecībā uz transportlīdzekļu pārvadāšanas, reģistrēšanas, iekraušanas un pārvadāšanas, izkraušanas un izsniegšanas apstiprināšanu, kā arī pasažiera pienākumus.

24. pants

Pārvadāšanas kvīts

1.  Līgumsaistības attiecībā uz transportlīdzekļu pārvadāšanu atspoguļo pārvadāšanas kvīts, kas tiek izsniegta pasažierim. Pārvadāšanas kvīts var tikt apvienota ar pasažiera biļeti.

2.  Īpašie noteikumi par transportlīdzekļu pārvadāšanu, kas ietilpst Vispārējos pārvadāšanas noteikumos, nosaka pārvadāšanas kvīts formu un saturu, kā arī valodu un rakstu zīmes, kuras jāizmanto tās sastādīšanā un drukāšanā. 7. panta 5. punktu piemēro mutatis mutandis.

3.  Pārvadāšanas kvītī jānorāda vismaz šādas ziņas:

4.  Saņemot pārvadāšanas kvīti, pasažierim jāpārliecinās, ka tā sastādīta atbilstoši viņa norādēm.

25. pants

Piemērojamās tiesību normas

Saskaņā ar šo nodaļu III nodaļas noteikumi attiecībā uz bagāžas pārvadāšanu piemērojami attiecībā uz transportlīdzekļiem.

IV sadaļa

Īpašnieka atbildība

I nodaļa

Atbildība pasažieru bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā

26. pants

Atbildības būtība

1.  Pārvadātājs ir atbildīgs par zaudējumu vai kaitējumu, ko izsaukusi pasažiera bojāeja, personisks ievainojums vai jebkurš fizisks vai garīgs pāridarījums, ko izraisījis negadījums dzelzceļa darbības dēļ un kas noticis, pasažierim atrodoties jebkurā transportlīdzeklī, kas izmanto dzelzceļa infrastruktūru, iekāpjot vai izkāpjot no tā.

2.  Pat tad, ja dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums apstrīd savu atbildību par miesas bojājumiem, kas nodarīti pasažierim, kuru tas pārvadā, uzņēmums ir vienīgais pasažiera sarunu partneris un vienīgais, no kā pasažieris var pieprasīt kompensāciju, neskarot kompensāciju, kuru dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums varētu pieprasīt par nelaimes gadījumu atbildīgajai trešai personai.

3.  Pārvadātājs tiek atbrīvots no atbildības:

4.  Ja negadījums radies trešās personas rīcības rezultātā un ja, neskatoties uz to, pārvadātājs netiek pilnībā atbrīvots no atbildības atbilstoši 3. punkta c) apakšpunktam, tas ir pilnīgi atbildīgs saistībā ar šiem vienotajiem noteikumiem, tomēr nekādā mērā nekaitējot pārvadātāja tiesībām uz regresa prasību pret trešo personu.

5.  Šie vienotie noteikumi neattiecas uz atbildību, kāda pārvadātājam var būt gadījumos, kas nav paredzēti 1. punktā.

6.  Ja pārvadājumu, ko nosaka atsevišķs pārvadājuma līgums, veic secīgi pārvadātāji, pārvadātājs, kuram saskaņā ar pārvadājuma līgumu ir pienākums veikt pārvadāšanu pa maršrutu, kurā noticis negadījums, ir atbildīgs pasažieru bojāejas vai personisko ievainojumu gadījumā. Ja šo pakalpojumu nav veicis pārvadātājs, bet gan pārvadātāja aizstājējs, abi pārvadātāji ir solidāri atbildīgi saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem.

27. pants

Kompensācijas nāves gadījumā

1.  Pasažiera nāves gadījumā kompensācijas ietver:

2.  Ja pasažiera nāves gadījumā personas, kuras pasažierim bija vai būtu bijis juridisks pienākums uzturēt, zaudē šo atbalstu, tad arī minētajām personām ir jāatlīdzina par kaitējumu. Tiesības uz kompensāciju personām, kuras pasažieris uzturēja bez juridiskajām saistībām, nosaka attiecīgās valsts tiesību akti.

28. pants

Kompensācijas personiska ievainojuma gadījumā

29. pants

Kompensācijas citu ievainojumu gadījumā

Attiecīgās valsts tiesību akti nosaka, vai un cik lielā mērā pārvadātājs maksā kompensācijas par citiem ievainojumiem, kurus neparedz 27. un 28. pants.

30. pants

Kompensāciju forma un apjoms bojāejas un personiska ievainojuma gadījumā

1.  Šo vienoto noteikumu 27. panta 2. punktā un 28. panta b) punktā noteiktās kompensācijas jāpiešķir vienreizējas izmaksas veidā. Taču, ja attiecīgās valsts tiesību akti pieļauj ikgadējas izmaksas, tās šādā formā piešķir, ja to pieprasa ievainotie pasažieri vai personas, kurām ir uz to tiesības atbilstoši 27. panta 2. punktam.

2.  Kompensācijas apjomu, ko piešķir saskaņā ar 1. punktu, nosaka atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem. Taču šo vienoto noteikumu nolūkiem maksimālo apjomu vienam pasažierim nosaka 175 000 norēķinu vienību apjomā vienreizējai izmaksai vai ikgadējām izmaksām, kas atbilst šai summai, ja attiecīgās valsts tiesību aktos paredzētais maksimālais apjoms ir mazāks par šo summu.

31. pants

Citi transporta veidi

1.  Saskaņā ar 2. punktu noteikumi attiecībā uz pārvadātāja atbildību pasažiera bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā nav attiecināmi uz zaudējumiem vai kaitējumu, kas radies maršruta posmā, kurš saskaņā ar pārvadājuma līgumu netika veikts pa dzelzceļu.

2.  Tomēr gadījumos, kad dzelzceļa transportlīdzekļi tiek pārvadāti ar prāmi, noteikumi attiecībā uz atbildību pasažiera bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā attiecināmi uz 26. panta 1. punktā un 33. panta 1. punktā minēto zaudējumu vai kaitējumu, ko izraisījis negadījums dzelzceļa darbības dēļ un kas noticis, pasažierim atrodoties minētajā transportlīdzeklī, iekāpjot vai izkāpjot no tā.

3.  Ja īpašu apstākļu dēļ dzelzceļa darbība tiek uz laiku pārtraukta un pasažieri tiek vesti, izmantojot citu transporta veidu, pārvadātājs ir atbildīgs saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem.

II nodaļa

Atbildība gadījumos, kad nav ievērots pārvadājuma grafiks

32. pants

Atbildība vilciena atcelšanas, kavēšanās vai nokavētas pārsēšanās gadījumā

1.  Pārvadātājs ir atbildīgs par pasažiera zaudējumu vai kaitējumu, kas izriet no tā, ka vilciena atcelšanas, kavēšanās vai nokavētas pārsēšanās gadījumā viņš nevar turpināt savu braucienu tajā pašā dienā vai konkrētos apstākļos brauciena turpināšana tajā pašā dienā nav ieteicama. Kompensācijas ietver saprātīgus uzturēšanās izdevumus, kā arī saprātīgus izdevumus, kas saistīti ar to personu informēšanu, kuri sagaida pasažieri.

2.  Pārvadātājs tiek atbrīvots no atbildības, ja vilciena atcelšana, kavēšanās vai nokavēta pārsēšanās radusies vienā no šādiem gadījumiem:

3.  Attiecīgās valsts tiesību aktos nosaka, vai un cik lielā mērā pārvadātājs maksā kompensācijas par citiem zaudējumiem, kas nav paredzēti šā panta 1. punktā. Šis nosacījums nedrīkst ietekmēt 44. panta piemērošanu.

III nodaļa

Atbildība attiecībā uz rokas bagāžu, dzīvniekiem, reģistrēto bagāžu un transportlīdzekļiem

1. daļa

Rokas bagāža un dzīvnieki

33. pants

Atbildība

1.  Pasažiera bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā pārvadātājs ir atbildīgs arī par zaudējumiem vai kaitējumu, ko izsaukusi priekšmetu, kuri šādā negadījumā cietušajam pasažierim bija mugurā vai viņam līdzi kā rokas bagāža, pilnīga vai daļēja pazaudēšana vai sabojāšana; tas attiecas arī uz dzīvniekiem, kas bija pasažierim līdzi. Mutatis mutandis piemēro 26. panta noteikumus.

2.  Tomēr pārvadātājs nav atbildīgs par priekšmetu, rokas bagāžas un dzīvnieku, kuru uzraudzība saskaņā ar 15. pantu ir pasažiera pienākums, pilnīgu vai daļēju pazaudēšanu vai sabojāšanu, ja tas nav noticis pārvadātāja vainas dēļ. Citi IV sadaļas panti, izņemot 51. pantu, un VI sadaļa šajā gadījumā netiek piemēroti.

34. pants

Kompensāciju limits mantu nozaudēšanas vai sabojāšanas gadījumā

Ja pārvadātājs ir atbildīgs saskaņā ar 33. panta 1. punktu, tas maksā kompensāciju 1 400 norēķinu vienību ietvaros vienam pasažierim.

35. pants

Atbrīvošana no atbildības

Pārvadātājs nav atbildīgs pasažierim par zaudējumu vai kaitējumu, ko izsaukusi pasažiera nepakļaušanās muitas vai citu administratīvo iestāžu prasībām.

2. daļa

Reģistrētā bagāža

36. pants

Atbildības būtība

1.  Pārvadātājs ir atbildīgs par zaudējumu vai kaitējumu, kas radies reģistrētās bagāžas pilnīgas vai daļējas nozaudēšanas vai sabojāšanas rezultātā laikā starp tās pieņemšanu pārvadāšanai un tās faktisko piegādi, kā arī par to, kas radies piegādes aizkavēšanas gadījumā.

2.  Pārvadātāju atbrīvo no šādas atbildības, ja zaudējums, kaitējums vai aizkavēta piegāde notikusi pasažiera vainas dēļ, viņa rīkojuma rezultātā, kas izslēdz pārvadātāja vainu, reģistrētajai bagāžai piemītoša defekta dēļ vai arī sakarā ar apstākļiem, no kuriem pārvadātājs nevarēja izvairīties un kuru sekas tas nebija spējīgs paredzēt.

3.  Pārvadātāju atbrīvo no šādas atbildības, ja zaudējumu vai kaitējumu izraisa īpaši riska faktori, kas piemīt vienam vai vairākiem šādiem apstākļiem:

37. pants

Pierādīšanas pienākums

1.  Pārvadātāja pienākums ir pierādīt to, ka zaudējumu, kaitējumu vai aizkavētu piegādi izraisījis kāds no 36. panta 2. punktā minētajiem iemesliem.

2.  Ja, ievērojot apstākļus kādā atsevišķā gadījumā, pārvadātājs atklāj, ka zaudējums vai kaitējums radies dēļ viena vai vairākiem 36. panta 3. punktā minētajiem riska faktoriem, pieņem, ka tas tā ir bijis. Tomēr pilnvarotajam saņēmējam ir tiesības pierādīt, ka zaudējums vai kaitējums pilnībā vai daļēji nav attiecināms uz šiem riskiem.

38. pants

Secīgie pārvadātāji

Ja pārvadājumu, ko nosaka atsevišķs pārvadājuma līgums, veic atsevišķi secīgi pārvadātāji, katrs pārvadātājs ar savu darbību kļūst par pārvadājuma līguma pusi, veicot bagāžas pārvadāšanu saskaņā ar bagāžas reģistrācijas kvīti vai transportlīdzekļa pārvadāšanu saskaņā ar pārvadāšanas kvīti neatkarīgi no tā, kā saskaņā ar reģistrācijas kvīts vai pārvadāšanas kvīts noteikumiem tiek nosūtīta bagāža vai pārvadāts transportlīdzeklis, un uzņemas tādējādi radušās saistības. Tādā gadījumā katrs pārvadātājs ir atbildīgs par pārvadājumu visa maršruta garumā līdz pat galīgai nodošanai.

39. pants

Pārvadātāja aizvietotājs

1.  Gadījumos, kad pārvadātājs pārvadāšanas veikšanu pilnībā vai daļēji uzticējis pārvadātāja aizvietotājam, ievērojot vai neievērojot pārvadājuma līgumā noteiktās viņa tiesības to darīt, pārvadātājs tomēr saglabā savu atbildību attiecībā uz visu pārvadājumu.

2.  Viss, kas šajos vienotajos noteikumos attiecas uz pārvadātāja atbildību, attiecināms arī uz pārvadātāja aizvietotāja atbildību viņa veiktajā pārvadājuma daļā. Šo vienoto noteikumu 48. un 52. pantu piemēro tad, ja tiek ierosināta lieta pret darbiniekiem vai citām personām, kuru pakalpojumus, veicot pārvadājumu, izmantojis pārvadātāja aizvietotājs.

3.  Jebkāda veida īpaša vienošanās, kas paredz pārvadātājam uzņemties vienotajos noteikumos neparedzētus pienākumus vai atteikties no tiesībām, kas tam piešķirtas saskaņā ar vienotajiem noteikumiem, nav spēkā attiecībā uz pārvadātāja aizvietotāju, kurš nav tam skaidri un rakstiski piekritis. Neatkarīgi no tā, vai pārvadātāja aizvietotājs ir vai nav pieņēmis šādu vienošanos, pārvadātājam paliek saistoši gan pienākumi, gan atteikšanās no tiesībām, kas radušies šādas īpašas vienošanās rezultātā.

4.  Gadījumos, kad un ciktāl abi – pārvadātājs un pārvadātāja aizvietotājs - ir atbildīgi; viņu atbildība ir solidāra.

5.  Kompensāciju kopsumma, ko maksā pārvadātājs, pārvadātāja aizvietotājs un viņu darbinieki un citas personas, kuru pakalpojumus tie izmanto pārvadājuma veikšanai, nedrīkst pārsniegt vienotajos noteikumos paredzētos ierobežojumus.

6.  Šī panta noteikumi nedrīkst ietekmēt regresa prasības tiesības, kas var pastāvēt starp pārvadātāju un pārvadātāja aizvietotāju.

40. pants

Pieņēmums par nozaudēšanu

1.  Pilnvarotais saņēmējs bez nepieciešamības uzrādīt papildus pierādījumus var uzskatīt bagāžas vienību par pazudušu, ja tā nav piegādāta vai nodota viņa rīcībā četrpadsmit dienu laikā no brīža, kad atbilstoši 22. panta 3. punktam viņš izdarījis bagāžas pieprasījumu.

2.  Ja bagāžas vienība, kas uzskatīta par nozaudētu, tiek atrasta viena gada laikā pēc pieprasījuma izdarīšanas, pārvadātājam par to jāpaziņo pilnvarotajam saņēmējam, ja viņa adrese ir zināma vai var tikt noskaidrota.

3.  Trīsdesmit dienās pēc 2. punktā minētā paziņojuma saņemšanas pilnvarotais saņēmējs var pieprasīt nogādāt viņam bagāžas vienību. Šajā gadījumā viņam jāmaksā izdevumi atbilstoši tiem, kas noteikti pārvadājumam no nosūtīšanas vietas līdz vietai, kur tiek veikta piegāde, kā arī, ja nepieciešams, jāatmaksā saņemtā kompensācija ar visām tajā iekļautajām maksām. Neraugoties uz to, pilnvarotais saņēmējs saglabā tiesības pieprasīt kompensāciju par piegādes kavējumu atbilstoši 43. pantam.

4.  Ja atrastā bagāžas vienība 3. punktā noteiktajā termiņā netiek pieprasīta vai ja tā atrasta vēlāk nekā vienu gadu no piegādes pieprasījuma, pārvadātājs atbrīvojas no tās atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas ir spēkā stacijā, kurā atrodas bagāžas vienība.

41. pants

Kompensācija nozaudēšanas gadījumā

1.  Reģistrētās bagāžas pilnīgas vai daļējas nozaudēšanas gadījumā pārvadātājs bez visām pārējām kompensācijām maksā:

Kompensāciju metodi – par masu vai bagāžas vienību – nosaka Vispārējie pārvadāšanas noteikumi.

2.  Papildus tam pārvadātājs atmaksā pārvadāšanas maksu, muitas nodevas un citus maksājumus, kas iekasēti saistībā ar pazudušās bagāžas vienības pārvadāšanu.

42. pants

Kaitējuma atlīdzināšana

1.  Reģistrētās bagāžas bojājuma gadījumā pārvadātājam bez visām pārējām kompensācijām jāmaksā reģistrētās bagāžas vērtības zudumam atbilstoša kompensācija.

2.  Kompensācija nedrīkst pārsniegt:

43. pants

Kompensācija piegādes kavējuma gadījumā

1.  Reģistrētas bagāžas piegādes kavējuma gadījumā pārvadātājs maksā par katru pilnu divdesmit četru stundu periodu, skaitot no piegādes pieprasījuma brīža, bet nepārsniedzot 14 dienas:

Kompensācijas metodi – par masu vai bagāžas vienību – nosaka Vispārējie pārvadāšanas noteikumi.

2.  Bagāžas pilnīga zaudējuma gadījumā šā panta 1. punktā paredzētā kompensācija netiek maksāta papildus tai, ko paredz 41. pants.

3.  Bagāžas daļējas nozaudēšanas gadījumā 1. punktā paredzētā kompensācija tiek maksāta attiecībā uz to bagāžas daļu, kas nav zaudēta.

4.  Ja bagāžas bojājums nav radies aizkavētas piegādes rezultātā, šā panta 1. punktā paredzētā kompensācija, ja pienākas, tiek maksāta papildus tai, ko paredz 42. pants.

5.  Kompensācija, ko paredz 1. punkts un kas maksājama kopā ar 41. un 42. pantā noteikto, nekādā gadījumā nevar pārsniegt to kompensāciju, kura būtu jāmaksā bagāžas pilnīga zaudējuma gadījumā.

3. daļa

Transportlīdzekļi

44. pants

Kompensācija kavēšanās gadījumā

1.  Ja pārvadātāja vainas dēļ notikusi iekraušanas aizkavēšanās vai arī nokavēta transportlīdzekļa piegāde un pilnvarotais saņēmējs pierāda, ka tāpēc ir cietis zaudējumu vai kaitējumu, pārvadātājam jāmaksā kompensācija, kuras apjoms nepārsniedz pārvadāšanas maksu.

2.  Ja pilnvarotais saņēmējs gadījumā, kad pārvadātāja vainas dēļ notikusi iekraušanas aizkavēšanās, nolemj pārtraukt pārvadājuma līgumu, viņam atmaksā pārvadāšanas maksas. Papildus tam, ja pilnvarotais saņēmējs pierāda, ka šīs aizkavēšanās rezultātā ir cietis zaudējumu vai kaitējumu, viņš var pieprasīt kompensāciju, kas nepārsniedz pārvadāšanas maksu.

45. pants

Kompensācija nozaudēšanas gadījumā

Transportlīdzekļa pilnīgas vai daļējas nozaudēšanas gadījumā kompensācija, kas maksājama pilnvarotajam saņēmējam par pierādīto zaudējumu vai kaitējumu, aprēķina no transportlīdzekļa parastās vērtības. Tā nedrīkst pārsniegt 8000 norēķinu vienības. Piekrauta vai nepiekrauta autopiekabe tiek uzskatīta par atsevišķu transportlīdzekli.

46. pants

Atbildība attiecībā uz citiem priekšmetiem

1.  Attiecībā uz priekšmetiem, kas atstāti transportlīdzeklī vai atrodas transportlīdzeklim piestiprinātās kastēs (piemēram, bagāžā, slēpju kastē), pārvadātājs ir atbildīgs tikai par to zaudējumu vai kaitējumu, kas radies viņa vainas dēļ. Kopējā kompensācija nedrīkst pārsniegt 1400 norēķinu vienības.

2.  Ciktāl tas attiecas uz priekšmetiem, kas piestiprināti transportlīdzekļa ārpusē, tostarp 1. punktā minētās kastes, pārvadātājs ir atbildīgs par transportlīdzekļa ārpusē novietotiem priekšmetiem tikai gadījumos, ja ir pierādīts, ka zaudējums vai kaitējums pārvadātāja darbības vai nolaidības dēļ ir radies ar apzinātu vēlmi izraisīt šādu zaudējumu vai kaitējumu vai arī bez nodoma, bet apzinoties, ka šāds zaudējums vai kaitējums varētu rasties.

47. pants

Piemērojamās tiesību normas

Saskaņā ar šīs daļas noteikumiem 2. daļas noteikumi attiecībā uz atbildību par bagāžu piemērojami attiecībā uz transportlīdzekļiem.

IV nodaļa

Kopīgi noteikumi

48. pants

Tiesību zaudēšana pieprasīt atbildības ierobežojumus

Vienotie noteikumi, kas nosaka atbildības ierobežojumus, kā arī attiecīgo valstu tiesību akti, kas ierobežo kompensācijas līdz fiksētam apjomam, netiek piemēroti, ja tiek pierādīts, ka zaudējums vai kaitējums pārvadātāja darbības vai nolaidības dēļ ir radies ar apzinātu vēlmi izraisīt šādu zaudējumu vai kaitējumu vai arī bez nodoma, bet apzinoties, ka šāds zaudējums vai kaitējums varētu rasties.

49. pants

Konvertēšana un procenti

1.  Ja kompensācijas aprēķināšanai ir nepieciešama ārvalstu valūtā noteikto summu konvertēšana, to veic atbilstoši valūtas maiņas kursam kompensācijas maksāšanas dienā un vietā.

2.  Pilnvarotais saņēmējs var pieprasīt maksājamās kompensācijas procentus, kas aprēķināti ar likmi pieci procenti gadā no dienas, kad tikusi izvirzīta 55. pantā minētā prasība; ja šāda prasība nav izvirzīta, – no dienas, kad tika uzsākta tiesvedība.

3.  Taču tādas kompensācijas gadījumā, kas tiek maksāta saskaņā ar 27. un 28. pantu, procentu uzkrāšanās sākas tikai tajā dienā, kad notikusi summu novērtēšana, ja tas notiek pēc prasības pieteikšanas vai arī dienā, kad uzsākta tiesvedība.

4.  Bagāžas gadījumā procenti maksājami tikai tad, ja kompensācija pārsniedz 16 norēķinu vienības uz vienu bagāžas reģistrācijas kvīti.

5.  Bagāžas gadījumā, ja pilnvarotais saņēmējs viņam atvēlētā saprātīgā termiņā neiesniedz prasības summas galīgai noteikšanai nepieciešamos pavaddokumentus, laika posmam no minētā termiņa beigām līdz faktiskai šādu dokumentu iesniegšanai procenti netiek aprēķināti.

50. pants

Atbildība kodolincidentu gadījumā

Pārvadātāju atbrīvo no atbildības saskaņā ar vienotajiem noteikumiem par zaudējumu vai kaitējumu, kas radies kodolincidenta gadījumā, ja pēc attiecīgās valsts tiesību aktiem un noteikumiem, kas reglamentē atbildību kodolenerģijas jomā, par zaudējumu vai kaitējumu atbildīgs kodoliekārtu operators vai cita persona, kas viņu aizvieto.

51. pants

Personas, par kurām pārvadātājs ir atbildīgs

Pārvadātājs ir atbildīgs par saviem darbiniekiem un jebkurām citām personām, kuru pakalpojumus viņš izmanto pārvadājuma veikšanai, kamēr šie darbinieki un citas personas darbojas savu funkciju ietvaros. Tās dzelzceļa infrastruktūras vadītāji, kurā notiek pārvadājums, tiek uzskatīti par personām, kuru pakalpojumus pārvadātājs izmanto pārvadājuma veikšanai.

52. pants

Citas darbības

1.  Visos gadījumos, kuriem piemērojami vienotie noteikumi, jebkura darbība pret pārvadātāju neatkarīgi no atbildības pamatojuma var tikt vērsta tikai, ievērojot šajos noteikumos minētos nosacījumus un ierobežojumus.

2.  Tas pats attiecas uz jebkuru darbību, kas tiek vērsta pret tiem darbiniekiem un citām personām, par kurām pārvadātājs ir atbildīgs saskaņā ar 51. pantu.

V sadaļa

Pasažiera atbildība

53. pants

Īpaši atbildības principi

Eiropas Parlamenta normatīvā rezolūcija attiecībā uz Padomes kopējo nostāju, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par ārpuslīguma saistībām piemērojamiem likumiem ("Roma II") (9751/7/2006 – C6-0317/2006 – 2003/0168(COD))

P6_TA(2007)0006 A6-0481/2006

(Koplēmuma procedūra, otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Padomes kopējo nostāju (9751/7/2006 – C6-0317/2006)(1),

–   ņemot vērā tā nostāju pirmajā lasījumā(2) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2003)0427)(3),

–   ņemot vērā grozīto Komisijas priekšlikumu (COM(2006)0083)(4),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 62. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ieteikumus otrajam lasījumam (A6-0481/2006),

1.   apstiprina grozīto kopējo nostāju;

2.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta otrajā lasījumā 2007. gada 18. janvārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. .../2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām ("ROMA II")

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 61. panta c) punktu un 67. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(5),

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru(6),

tā kā:

(1)  Kopiena ir sev izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Kopienai ir jāpieņem pasākumi, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, tiktāl, cik tas ir nepieciešams iekšējā tirgus pareizai darbībai.

(2)  Saskaņā ar Līguma 65. panta b) punktu šajos pasākumos jāietver pasākumi, ar ko veicina saderību starp dalībvalstīs piemērojamajiem noteikumiem attiecībā uz tiesību normu kolīzijām un jurisdikcijas konfliktiem.

(3)  Eiropadomes Tamperes sanāksmē 1999. gada 15. un 16. oktobrī kā pamatu tiesu iestāžu sadarbībai civillietās apstiprināja tiesu iestāžu spriedumu un pārējo nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu un aicināja Padomi un Komisiju pieņemt pasākumu programmu, lai īstenotu savstarpējās atzīšanas principu.

(4)  Padome 2000. gada 30. novembrī pieņēma kopēju Komisijas un Padomes pasākumu programmu, lai īstenotu nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu civillietās un komerclietās(7). Programmā noteikti pasākumi, kas saistīti ar tiesību normu kolīzijas noteikumu saskaņošanu, tā kā minētie noteikumi veicina spriedumu savstarpēju atzīšanu.

(5)  Hāgas Programmā(8), ko Eiropadome pieņēma 2004. gada 5. novembrī, ir izteikts aicinājums aktīvi turpināt darbu pie tiesību normu kolīzijas noteikumiem attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām ("Roma II").

(6)  Iekšējā tirgus pareizai darbībai nolūkā veicināt tiesvedības iznākuma paredzamību, noteiktību attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem un spriedumu brīvu apriti ir nepieciešams, lai dalībvalstu tiesību normu kolīzijas noteikumi norādītu uz vienas un tās pašas valsts tiesību aktiem, neatkarīgi no tā, kuras valsts tiesā iesniegta prasība.

(7)  Regulas patstāvīgajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgai ar Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās(9) (Brisele I), Romas Konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām(10) (Romas konvencija),  un turpmāko regulu par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumiskām saistībām ("Roma I").

(8)  Šī regula būtu jāpiemēro neatkarīgi no tās tiesas veida, kurā iesniegta prasība.

(9)  Prasījumiem, kas izriet no "acta iure imperii", būtu jāietver arī prasījumi pret amatpersonām, kas rīkojas valsts vārdā, kā arī atbildība par valsts iestāžu darbībām, tostarp valsts ieceltu amatpersonu atbildība. Tāpēc šai regulai nebūtu jāattiecas uz minētajiem jautājumiem.

(10)  Ģimenes attiecībām būtu jāietver vecāku un bērnu, laulības, svainības un sānu līnijas radniecības attiecības. Šīs regulas 1. panta 2. punktā minētās attiecības, kuru ietekme ir pielīdzināma laulības un citu ģimenes attiecību ietekmei, būtu jāinterpretē saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras tiesā ir iesniegta prasība.

(11)  Kolīzijas normu noteikumi, kas paredzēti šajā regulā, attiecas arī uz saistībām, kas pamatojas uz atbildību neatkarīgi no vainas, un saskaņotie noteikumi par saistības faktoriem arī attiecas uz jautājumu par pārņemtās atbildības apjomu saistībā ar tiesību aizskārumiem.

(12)  Ārpuslīgumisku saistību jēdziens katrā dalībvalstī ir atšķirīgs. Tādēļ šajā regulā ārpuslīgumiskas saistības būtu jāsaprot kā autonoms jēdziens.

(13)  Vienoti noteikumi, kas piemērojami neatkarīgi no tā, kādu tiesību aktu piemērošanu tie paredz, ļauj novērst konkurences izkropļojumus starp Kopienas tiesvedības dalībniekiem.

(14)  Tomēr nepieciešamība izvairīties no konkurences izkropļojumiem un prasība par juridisko noteiktību jāierobežo, ņemot vērā vajadzību nodrošināt taisnīgumu konkrētās lietās, un tiesām tātad jābūt lemšanas brīvībai.

(15)  Lex loci delicti commissi princips ir galvenais risinājums attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām gandrīz visās dalībvalstīs, taču principa praktiskā piemērošana gadījumā, kad lietas elementi atrodas vairākās valstīs, ir atšķirīga. Šāda situācija rada nenoteiktību attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem.

(16)  Vienotiem noteikumiem būtu jāveicina tiesas nolēmumu paredzamība un jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp tās personas interesēm, ko uzskata par atbildīgu, un tās personas interesēm, kam nodarīts kaitējums. Saistība ar valsti, kur radies tiešais kaitējums (lex loci damni), rada taisnīgu līdzsvaru starp tās personas interesēm, ko uzskata par atbildīgu, un tās personas interesēm, kam nodarīts radies kaitējums, kā arī atspoguļo mūsdienu pieeju civiltiesiskai atbildībai un to, kā attīstās atbildības neatkarīgi no vainas sistēmas.

(17)  Piemērojamie tiesību akti būtu jānosaka, pamatojoties uz to, kur radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī vai valstīs varētu rasties netiešas sekas. Tādējādi personiska aizskāruma gadījumos vai gadījumos, kad kaitējums radies mantai, valstij, kurā radies kaitējums, vajadzētu būt valstij, kurā, attiecīgi, nodarīts personiskais aizskārums vai radies kaitējums mantai.

(18)  Šajā regulā vispārējam noteikumam vajadzētu būt "lex loci damni", kas paredzēts 4. panta 1. punktā. Šīs regulas 4. panta 2. punkts būtu jāuzskata par izņēmumu no šā vispārējā principa, radot īpašu saikni, ja pušu pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī. Minētā panta 3. punkts būtu jāsaprot kā "izņēmuma noteikums", kas ļauj atkāpties no tā 1. un 2. punkta gadījumā, ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīmredzami ciešāk saistīta ar citu valsti.

(19)  Būtu jāparedz īpaši noteikumi attiecībā uz īpašām neatļautām darbībām, kad vispārējais noteikums neļauj panākt samērīgu līdzsvaru starp skartajām interesēm.

(20)  Kolīzijas normai attiecībā uz produktatbildību būtu jāatbilst mērķim taisnīgi sadalīt riskus, kas pastāv mūsdienīgā augsto tehnoloģiju sabiedrībā, aizsargāt patērētāju veselību, sekmēt inovāciju, nodrošināt neizkropļotu konkurenci un veicināt tirdzniecību. Radot piesaistes faktoru hierarhijas sistēmu apvienojumā ar paredzamības klauzulu, ir rasts līdzsvarots risinājums attiecībā uz šiem mērķiem. Pirmais elements, kas jāņem vērā, ir tās valsts tiesību akti, kurā - laikā, kad radies kaitējums - bija tās personas pastāvīgā mītnesvieta, kurai nodarīts kaitējums, ja ražojumu tirgoja attiecīgajā valstī. Pārējos hierarhijas elementus ņem vērā, ja ražojumu netirgoja attiecīgajā valstī, neskarot 4. panta 2. punktu un iespēju, ka pastāv acīmredzami ciešāka saikne ar citu valsti.

(21)  Negodīgas komercprakses gadījumos kolīzijas normai būtu jāļauj aizsargāt konkurentus, patērētājus un plašu sabiedrību, un būtu jānodrošina tirgus ekonomikas pareiza darbība. Saistība ar tās valsts tiesību aktiem, kurā tirgus tiek ietekmēts vai to varētu ietekmēt, visumā ļauj īstenot šos mērķus.

(22)  Ārpuslīgumiskajām saistībām, kas izriet no konkurences ierobežojumiem, būtu jāietver gan valstu, gan Kopienas konkurences tiesību pārkāpumi. Tiesību aktiem, kas piemērojami šādām ārpuslīgumiskām saistībām, vajadzētu būt tās valsts tiesību aktiem, kuras tirgu attiecīgais ierobežojums ietekmē vai varētu ietekmēt, ar nosacījumu, ka ietekme ir tieša un būtiska. Ja kaitējums ir radies vairāk nekā vienā valstī, jebkuras šādas valsts tiesību aktu piemērošanai vajadzētu attiekties vienīgi uz attiecīgajā valstī radušos kaitējumu.

(23)  Šīs regulas mērķu sasniegšanai "negodīgas komercprakses" jēdziens ietver aizliegumus nolīgumiem starp uzņēmumiem, uzņēmumu asociāciju lēmumiem un saskaņotām darbībām, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas kavē, ierobežo vai kropļo konkurenci kādā dalībvalstī vai iekšējā tirgū, kā arī aizliegumus ļaunprātīgi izmantot dominējošu stāvokli dalībvalstī vai iekšējā tirgū Līguma 81. un 82. panta nozīmē.

(24)  Par "kaitējumu videi" būtu jāuzskata kaitējumu aizsargātajām sugām un dabiskajiem biotopiem, kaitējumu ūdenim un kaitējumu zemei, kā noteikts 2. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvā 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu(11).

(25)  Attiecībā uz kaitējumu videi Līguma 174. pants, kurā ir paredzēts, ka vajadzētu būt augsta līmeņa aizsardzībai, pamatojoties uz piesardzības un preventīvas darbības principu, uz principu, ka kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni, un uz principu, ka maksā piesārņotājs, pilnībā pamato to, ka izmanto principu, ar kuru lietu izlemj par labu personai, kam nodarīts kaitējums. Tas, kad persona, kas pieprasa kompensāciju, var izvēlēties piemērojamos tiesību aktus, būtu jānosaka saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras tiesā ir iesniegta prasība.

(26)  Attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem būtu jāsaglabā vispārēji atzītais lex loci protectionis princips. Šajā regulā termins "intelektuālā īpašuma tiesības" būtu jāinterpretē tā, ka tas nozīmē, piemēram, autortiesības, blakustiesības, sui generis tiesības uz datubāzu aizsardzību un rūpnieciskā īpašuma tiesības.

(27)  Precīzs kolektīvas rīcības, piemēram, streiku vai lokautu, jēdziens dalībvalstīs ir atšķirīgs, un to reglamentē katras dalībvalsts iekšējie noteikumi. Tādēļ šajā regulā, lai aizsargātu darba ņēmēju un darba devēju tiesības un pienākumus, ir pieņemts vispārējs princips, ka būtu jāpiemēro tās valsts tiesību akti, kurā kolektīvā rīcība notikusi.

(28)  Īpašais noteikums attiecībā uz kolektīvo rīcību 9. pantā neskar nosacījumus saistībā ar šādu rīcību saskaņā ar valsts tiesību aktiem un neskar arodbiedrību vai reprezentatīvo darba ņēmēju organizāciju tiesisko statusu, kā paredzēts dalībvalstu tiesību aktos.

(29)  Attiecībā uz privātās dzīves vai indivīda tiesību pārkāpumiem šī regula nekavē dalībvalstis piemērot to konstitucionālos noteikumus par preses brīvību un vārda brīvību plašsaziņas līdzekļos. Par valsti, kurā visbūtiskākais kaitējuma elements vai elementi ir vai var rasties, uzskata to valsti, pret kuru publikācija vai raidījums ir galvenokārt vērsts, vai, ja tas nav nosakāms, valsti, kurā īsteno redakcionālo uzraudzību, un jāpiemēro attiecīgās valsts tiesību akti. Valsti, uz kuru publikācija vai raidījums galvenokārt ir vērsts, nosaka, ņemot vērā publikācijas vai raidījuma valodu, vai arī realizācijas vai auditorijas proporcionālo daļu no kopējā realizācijas apjoma vai auditorijas lieluma attiecīgā valstī, vai arī šo apstākļu kopumu. Līdzīgi apsvērumi jāattiecina uz publikācijām internetā vai citos elektroniskajos sakaru tīklos.

(30)  Būtu jāparedz īpaši noteikumi attiecībā uz gadījumiem, ja kaitējumu rada darbība, kas nav neatļauta darbība, piemēram, netaisna iedzīvošanās, negotiorum gestio un culpa in contrahendo.

(31)  Šajā regulā culpa in contrahendo ir autonoms jēdziens, un to nevajadzētu noteikti interpretēt valsts tiesību aktu izpratnē. Tas būtu jāattiecina uz informācijas izpaušanas pienākuma pārkāpumiem un līgumslēgšanas sarunu izjaukšanu. Šīs regulas 12. pants attiecas tikai uz ārpuslīgumiskām saistībām, kam ir tieša saistība ar sarunām pirms līguma slēgšanas. Tas nozīmē - ja laikā, kad norisinās līgumslēgšanas sarunas, personai tiek nodarīts personīgs aizskārums, piemēro šīs regulas 4. pantu vai citus attiecīgus noteikumus.

(32)  Lai respektētu pušu nodomus un veicinātu juridisko noteiktību, būtu jāļauj pusēm izdarīt skaidru izvēli attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām. Jāaizsargā vājākās puses, izvēlei jāpiemēro konkrēti nosacījumi. Turklāt ir nepieciešams respektēt pušu nodomus, ja piemērojamo tiesību izvēli attiecībā uz jautājumu par tiesību aizskārumu pamatoti var izdarīt tiesa.

(33)  Sabiedrības interešu apsvērumi pamato to, ka dalībvalstu tiesām ārkārtas apstākļos tiek dota iespēja piemērot izņēmumus, pamatojoties uz sabiedrisko kārtību un prevalējošām imperatīvām normām.

(34)  Ir lietderīgi precizēt, ka, nosakot kaitējuma apmēru lietās par kaitējuma nodarīšanu veselībai, piekritīgajai tiesai jāpiemēro restitutio in integrum princips, ņemot vērā cietušās personas faktiskos apstākļus valstī, kur ir tās pastāvīgā dzīvesvieta. Jo īpaši tiek ņemtas vērā faktiskās izmaksas papildu ārstēšanas kursam un medicīniskai novērošanai.

(35)  Ikviens prāvnieks, kas iesniedzis prasību vai pretprasību valsts tiesā vai tribunālā, uz kuru attiecas šīs regulas darbības joma, paziņo tiesai vai tribunālam un visām pārējām procesā iesaistītajām pusēm, iesniedzot prasības pieteikumu vai citu ekvivalentu dokumentu, kas rada juridiskas sekas, to tiesību aktu vai aktus, par kuru vai kuriem prāvnieks uzskata, ka tie jāpiemēro attiecībā uz visu prasību vai kādām tās daļām.

(36)  Lai panāktu samērīgu līdzsvaru starp pusēm, jāņem vērā tiktāl, ciktāl tas ir vajadzīgs - drošības un rīcības normas, kas ir spēkā valstī, kurā radies kaitējums, pat tad, ja ārpuslīgumiskas saistības reglamentē citas valsts tiesību akti. Termins "drošības un rīcības normas" būtu jāinterpretē kā tāds, kas attiecas uz visiem noteikumiem saistībā ar drošības un rīcības normām, tostarp, piemēram, ceļu satiksmes noteikumiem, ja noticis ceļu satiksmes negadījums.

(37)  Tāpat kā Romas konvencijā spēkā ir "iura novit curia" princips. Tiesām pašām jānoskaidro, kuras ārvalsts tiesības ir piemērojamas. Lai noskaidrotu to, kuras ārvalsts tiesības ir piemērojamas, pusēm vajadzētu atļaut palīdzēt tiesai, bet tiesai jādod iespēja aicināt puses līdzdarboties.

(38)  Būtu jāizvairās no situācijas, kad noteikumi par tiesību aktu izvēli ir izkliedētas vairākos instrumentos un kad pastāv atšķirības starp šīm normām. Ar šo regulu tomēr nav liegta iespēja saistībā ar konkrētiem jautājumiem Kopienas tiesību aktos iekļaut noteikumus par tiesību aktu izvēli attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām.

Šai regulai nevajadzētu skart citu instrumentu piemērošanu, kuros paredzēti noteikumi, kas izveidoti, lai palīdzētu pareizai iekšējā tirgus darbībai tiktāl, ciktāl tos nevar piemērot saistībā ar tiesību aktiem, kas norādīti šajā regulā.

(39)  To starptautisko saistību ievērošana, ko uzņēmušās dalībvalstis, nozīmē, ka šai regulai nevajadzētu skart starptautiskās konvencijas, kurās viena vai vairāk dalībvalstis ir puses laikā, kad pieņem šo regulu. Lai noteikumus padarītu pieejamākus, Komisijai, pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, attiecīgo konvenciju saraksts būtu jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(40)  Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei iesniegs priekšlikumu par procedūrām un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem dalībvalstis atsevišķos un izņēmuma gadījumos drīkstēs risināt sarunas un savā vārdā noslēgt nolīgumus ar trešām valstīm attiecībā uz nozaru jautājumiem, iekļaujot noteikumus par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām.

(41)  Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šīs regulas mēroga un iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(42)  Saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Apvienotā Karaliste un Īrija ir paziņojušas savu vēlmi piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.

(43)  Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un tā Dānijai nav saistoša un nav tai jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I nodaļa

Darbības joma

1. pants

Materiāltiesiskā darbības joma

1.  Gadījumos, kas ir saistīti ar tiesību normu kolīzijām, šo regulu piemēro ārpuslīgumiskām saistībām civillietās un komerclietās. To nepiemēro jo īpaši nodokļu, muitas vai administratīvām lietām vai valsts atbildībai par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu ("acta iure imperii").

2.  Šī regula neattiecas uz:

3.  Neskarot 21., 22. un 23. pantu, šo regulu nepiemēro pierādījumiem un procesuāliem jautājumiem.

4.  Šajā regulā "dalībvalsts" ir jebkura dalībvalsts, izņemot Dāniju.

2. pants

Ārpuslīgumiskas saistības

1.  Šajā regulā kaitējums ietver visas sekas, kas izriet no neatļautas darbības, netaisnas iedzīvošanās, negotiorum gestio vai culpa in contrahendo.

2.  Šo regulu piemēro arī ārpuslīgumiskām saistībām, kas varētu rasties.

3.  Šajā regulā visas atsauces uz:

3. pants

Vispārējs piemērojums

Visus šajā regulā minētos tiesību aktus piemēro neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav kādas dalībvalsts tiesību akti.

II nodaļa

Neatļautas darbības

4. pants

Vispārējs noteikums

1.  Ja vien šajā regulā nav paredzēts kas cits, tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, un neatkarīgi no tā, kurā valstī vai kurās valstīs radušās netiešas minētā notikuma sekas.

2.  Tomēr gadījumā, ja gan personai, ko uzskata par atbildīgu, gan personai, kam nodarīts kaitējums, laikā, kad kaitējums radies, pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī, piemēro minētās valsts tiesību aktus.

3.  Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīmredzami ciešāk saistīta ar citu valsti, kas nav 1. vai 2. punktā norādītā valsts, piemēro attiecīgās valsts tiesību aktus. Acīmredzami ciešāka saikne ar citu valsti jo īpaši varētu būt balstīta uz jau iepriekš pastāvējušām pušu attiecībām, piemēram, uz līgumu, kas ir cieši saistīts ar attiecīgo neatļauto darbību.

5. pants

Produktatbildība

1.  Neskarot 4. panta 2. punktu, tiesību akti, ko piemēro ārpuslīgumiskām saistībām, kuras radušās sakarā ar kāda ražojuma radītu kaitējumu, ir:

Tomēr piemērojami ir tās valsts tiesību akti, kurā personai, ko uzskata par atbildīgu, ir pastāvīga mītnesvieta, ja viņa nav varējusi loģiski paredzēt ražojuma vai tāda paša tipa ražojuma tirgošanu valstī, kuras tiesību akti ir piemērojami saskaņā ar a), b) vai c) apakšpunktu.

2.  Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīmredzami ciešāk saistīta ar citu valsti, kas nav 1. punktā norādītā valsts, piemēro minētās citas valsts tiesību aktus. Acīmredzami ciešāka saikne ar citu valsti jo īpaši varētu būt balstīta uz jau iepriekš pastāvējušām pušu attiecībām, piemēram, uz līgumu, kas ir cieši saistīts ar attiecīgo neatļauto darbību.

6. pants

Kaitējums videi

Tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no kaitējuma videi vai no kaitējuma, kas personām vai mantai nodarīts šāda kaitējuma rezultātā, ir tiesību akti, ko nosaka saskaņā ar 4. panta 1. punktu, ja vien persona, kas prasa kompensāciju par kaitējumu, neizvēlas prasījumu balstīt uz tās valsts tiesību aktiem, kurā ir iestājies notikums, kas radījis kaitējumu.

7. pants

Privātās dzīves un indivīda tiesību pārkāpums

1.  Tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no privātās dzīves vai indivīda tiesību pārkāpuma, ir tās valsts tiesību akti, kurā ir vai varētu rasties visbūtiskākais zaudējuma vai kaitējuma elements.

Ja tiesību pārkāpumu ir izraisījusi publikācija, teksts vai raidījums, par valsti, kurā visbūtiskākais kaitējuma elements vai elementi ir radušies vai var rasties, uzskata to valsti, pret kuru publikācija vai raidījums ir galvenokārt vērsts, vai, ja tas nav nosakāms, valsti, kurā īsteno redakcionālo uzraudzību, un jāpiemēro attiecīgās valsts tiesību akti. Valsti, pret kuru publikācija vai raidījums ir galvenokārt vērsts, nosaka, ņemot vērā publikācijas vai raidījuma valodu vai realizācijas vai auditorijas lielumu šajā valstī, vai arī šo apstākļu kopumu.

Šo noteikumu piemēro pēc analoģijas attiecībā uz publikācijām internetā un citos elektroniskajos sakaru tīklos.

2.  Tiesību akti, kas piemērojami attiecībā uz tiesībām sniegt atspēkojumu vai līdzvērtīgiem pasākumiem un citiem aizsargpasākumiem vai aizliegumiem pret izdevēju vai raidorganizāciju saistībā ar publikācijas vai raidījuma saturu, ir tās valsts tiesību akti, kurā ir raidorganizācijas juridiskā adrese vai izdevēja pastāvīgā dzīvesvieta.

3.  Šā panta 2. punktu piemēro arī privātās dzīves neaizskaramības vai indivīda tiesību pārkāpumiem, kas radušies personas datu apstrādes rezultātā.

8. pants

Intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi

1.  Tiesību akti, ko piemēro tādām ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, ir tās valsts tiesību akti, kurā tiek prasīta aizsardzība.

2.  Tiesību akti, ko piemēro vienoto Kopienas intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu radītām ārpuslīgumiskām saistībām, ir tās valsts tiesību akti, kurā izdarīts pārkāpums – attiecībā uz visiem jautājumiem, ko nereglamentē attiecīgajos Kopienas instrumentos.

3.  No tiesību aktiem, kas piemērojami saskaņā ar šo pantu, nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, kā noteikts 14. pantā.

9. pants

Kolektīvā rīcība

Neskarot 4. panta 2. punktu, tiesību akti, ko piemēro ārpuslīgumiskām saistībām attiecībā uz personas, kas ir darba ņēmēja vai darba devēja statusā, vai arī viņu profesionālās intereses pārstāvošu organizāciju atbildību par paredzamas vai notikušas kolektīvās rīcības radītiem zaudējumiem, ir tās valsts tiesību akti, kurā kolektīvā rīcība tiks veikta vai kurā tā ir notikusi.

III nodaļa

Netaisna iedzīvošanās, negotorium gestion un culpa in contrahendo

10. pants

Netaisna iedzīvošanās

1.  Ja ārpuslīgumiskas saistības, kas izriet no netaisnas iedzīvošanās, tostarp nepamatoti saņemtu summu atmaksāšana, attiecas uz pastāvošām pušu attiecībām, piemēram, attiecībām, kas izriet no līguma vai neatļautas darbības, kuras ir cieši saistītas ar minēto netaisno iedzīvošanos, tad tās reglamentē tiesību akti, kas reglamentē minētās attiecības.

2.  Ja piemērojamos tiesību aktus nevar noteikt, pamatojoties uz 1. punktu, un ja laikā, kad iestājies notikums, kas radījis netaisnu iedzīvošanos, pušu pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī, piemēro minētās valsts tiesību aktus.

3.  Ja piemērojamos tiesību aktus nevar noteikt, pamatojoties uz 1. vai 2. punktu, piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā notikusi netaisna iedzīvošanās.

4.  Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka ārpuslīgumiskas saistības, ko rada netaisna iedzīvošanās, ir acīmredzami ciešāk saistītas ar citu valsti, kas nav 1., 2. un 3. punktā norādītā valsts, piemēro šīs citas valsts tiesību aktus.

11. pants

Negotiorum gestio

1.  Ja ārpuslīgumiskas saistības, kas izriet no darbībām, kuras bez pienācīga pilnvarojuma ir veiktas saistībā ar citas personas lietām, attiecas uz pastāvošām pušu attiecībām, piemēram, attiecībām, kas izriet no līguma vai neatļautas darbības, kuras ir cieši saistītas ar minētajām ārpuslīgumiskajām saistībām, tad tās reglamentē tiesību akti, kas reglamentē minētās attiecības.

2.  Ja piemērojamos tiesību aktus nevar noteikt, pamatojoties uz 1. punktu, un ja laikā, kad iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, pušu pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī, piemēro minētās valsts tiesību aktus.

3.  Ja piemērojamos tiesību aktus nevar noteikt, pamatojoties uz 1. vai 2. punktu, piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā notikusi attiecīgā darbība.

4.  Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka ārpuslīgumiskas saistības, kas izriet no darbībām, kuras bez pienācīga pilnvarojuma ir veiktas saistībā ar citas personas lietām, ir acīmredzami ciešāk saistītas ar citu valsti, kas nav 1., 2. un 3. punktā norādītā valsts, piemēro šīs citas valsts tiesību aktus.

12. pants

Culpa in contrahendo

1.  Tiesību akti, ko piemēro ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no sarunām pirms līguma slēgšanas, neatkarīgi no tā, vai līgumu patiešām noslēdz, ir tiesību akti, kas piemērojami attiecīgajam līgumam vai kas būtu bijuši piemērojami attiecīgajam līgumam, ja tas būtu noslēgts.

2.  Ja piemērojamos tiesību aktus nevar noteikt, pamatojoties uz 1. punktu, piemēro:

13. pants

8. panta piemērošana

Šīs nodaļas nolūkā 8. pantu piemēro ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem.

IV nodaļa

Izvēles brīvība

14. pants

Izvēles brīvība

1.  Puses var vienoties attiecināt uz ārpuslīgumiskām saistībām tiesību aktus pēc savas izvēles:

Lietas apstākļi pietiekami skaidri apliecina vai norāda izvēli, un tā neskar trešo personu tiesības.

2.  Ja laikā, kad iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, visi būtiskie situācijas elementi atrodas valstī, kas nav valsts, kuras tiesību akti ir izvēlēti, pušu izvēle neskar to minētās valsts tiesību normu piemērošanu, no kurām nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties.

3.  Ja laikā, kad iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, visi būtiskie situācijas elementi atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs, pušu izvēlētie piemērojamie tiesību akti, kas nav kādas dalībvalsts tiesību akti, neskar iespēju vajadzības gadījumā piemērot Kopienas tiesību aktus, kurus īsteno tiesas atrašanās dalībvalsts un no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties.

V nodaļa

Kopēji noteikumi

15. pants

Piemērojamo tiesību aktu joma

16. pants

Prevalējošas imperatīvas normas

Nekas šajā regulā neierobežo tiesas atrašanās valsts tiesību normu piemērošanu gadījumā, kad tās ir obligātas, neatkarīgi no tā, kurus tiesību aktus citos gadījumos piemēro ārpuslīgumiskām saistībām.

17. pants

Drošības un uzvedības noteikumi

Vērtējot tādas personas darbību, ko uzskata par atbildīgu, faktiski un ciktāl tas iespējams ņem vērā drošības un uzvedības noteikumus, kas bijuši spēkā tajā vietā un laikā, kad iestājies notikums, kurš radījis atbildību.

18. pants

Tieša prasība pret atbildīgās personas apdrošinātāju

Persona, kam nodarīts kaitējums, var celt prasību tieši pret tās personas apdrošinātāju, kura atbildīga par kompensācijas nodrošināšanu, ja tā paredzēts tiesību aktos, ko piemēro ārpuslīgumiskajai saistībai vai apdrošināšanas līgumam.

19. pants

Subrogācija

Ja personai ("kreditoram") ir ārpuslīgumisks prasījums pret citu personu ("parādnieku"), un trešai personai ir pienākums apmierināt kreditora prasījumu vai arī šī trešā persona, izpildot attiecīgo pienākumu, faktiski ir apmierinājusi kreditora prasījumu, tiesību akti, ar ko reglamentē trešās personas pienākumu apmierināt kreditora prasījumu, ir tie, ar kuriem nosaka, vai un ciktāl attiecīgā trešā persona ir tiesīga izmantot pret parādnieku tās tiesības, kas kreditoram bija attiecībā pret parādnieku saskaņā tiesību aktiem, kuri reglamentē viņu attiecības.

20. pants

Vairāku personu atbildība

Ja kreditoram ir prasījums pret vairākiem debitoriem, kas ir atbildīgi saistībā ar vienu un to pašu prasījumu, un, ja viens debitors jau prasījumu pilnīgi vai daļēji ir apmierinājis, jautājumu par šā debitora tiesībām prasīt kompensāciju no citiem debitoriem reglamentē tiesību akti, ko piemēro attiecīgā debitora ārpuslīgumiskajām saistībām ar kreditoru.

21. pants

Formālā spēkā esamība

Vienpusējas darbības, kas ir vērstas uz juridisku seku radīšanu un attiecas uz ārpuslīgumiskām saistībām, formāli ir spēkā, ja tās atbilst formālajām prasībām tiesību aktos, kuri reglamentē attiecīgās ārpuslīgumiskas saistības, vai tās valsts tiesību aktos, kurā veiktas minētās darbības.

22. pants

Kaitējums

Nosakot kaitējuma apmēru gadījumos, kad personas guvušas miesas bojājumus, piekritīgajai tiesai piemēro restitutio in integrum principu, ņemot vērā cietušās personas faktiskos apstākļus valstī, kur ir tās pastāvīgā dzīvesvieta.

23. pants

Pierādīšanas pienākums

1.  Tiesību aktus, ko saskaņā ar šo regulu piemēro ārpuslīgumiskām saistībām, piemēro tiktāl, ciktāl tie ārpuslīgumisku saistību jautājumos ietver normas, kas rada tiesību prezumpcijas vai nosaka pierādīšanas pienākumu.

2.  Darbības, kam paredzētas juridiskas sekas, var pierādīt ar visiem pierādījumiem, kuri ir atzīti tiesas atrašanās valsts tiesību aktos vai jebkuros 21. pantā minētajos tiesību aktos, saskaņā ar kuriem attiecīgā darbība formāli ir spēkā, ar noteikumu, ka tādu pierādīšanas paņēmienu var izmantot attiecīgajā valstī.

VI nodaļa

Citi noteikumi

24. pants

Pastāvīgā mītnesvieta

1.  Šajā regulā uzņēmējsabiedrību un citu korporatīvu vai nekorporatīvu struktūru pastāvīgā mītnesvieta ir vieta, kur atrodas to galvenais birojs.

Ja notikums, kas rada kaitējumu, iestājas vai kaitējums rodas filiāles, aģentūras vai citas struktūras darbības gaitā, tad pastāvīgā mītnesvieta ir filiāles, aģentūras vai citas struktūras atrašanās vieta.

2.  Šajā regulā pastāvīgā mītnesvieta tādai fiziskai personai, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību, ir tās galvenā uzņēmējdarbības vieta.

25. pants

Atgriezeniskās norādes nepiemērojamība

Šajā regulā paredzētā jebkuras valsts tiesību aktu piemērošana nozīmē to attiecīgajā valstī spēkā esošo tiesību aktu piemērošanu, kuri nav starptautisko privāttiesību akti.

26. pants

Valstis ar vairākām tiesību sistēmām

1.  Ja kādā valstī ir vairākas teritoriālās vienības un attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām katrai no tām ir savas tiesību normas, katru teritoriālo vienību uzskata par valsti, lai noteiktu, kādi tiesību akti ir piemērojami saskaņā ar šo regulu.

2.  Dalībvalstij, kuras dažādām teritoriālām vienībām ir savas tiesību normas attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām, nav jāpiemēro šī regula tiesību normu kolīzijām, kas pastāv tikai starp šādām vienībām.

27. pants

Tiesas atrašanās valsts sabiedriskā kārtība

1.  Jebkuras valsts tiesību aktu piemērošanu, kas noteikta ar šo regulu, var atteikt vienīgi tad, ja šāda piemērošana ir acīmredzami nesaderīga ar tiesas atrašanās valsts sabiedrisko kārtību ("ordre public").

2.  Turklāt šajā regulā paredzēto tiesību aktu kāda noteikuma piemērošana, kā rezultātā tiek piespriesti maksājumi, kuru mērķis nav atlīdzināt zaudējumus, bet pamācīt vai sodīt, var uzskatīt par tādu, kas ir pretrunā ar tiesas atrašanās valsts sabiedrisko kārtību ("ordre public").

28. pants

Attiecības ar citiem Kopienas tiesību aktiem

29. pants

Attiecības ar spēkā esošām starptautiskām konvencijām

1.  Šī regula neskar tādu starptautisku konvenciju piemērošanu, kuru puses šīs regulas pieņemšanas laikā ir viena vai vairākas dalībvalstis un kurās ir paredzētas kolīziju normas attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām.

2.  Tomēr dalībvalstu attiecībās šai regulai ir prioritāte salīdzinājumā ar tikai divu vai vairāku dalībvalstu noslēgtām konvencijām, ciktāl tās skar jautājumus, kas reglamentēti ar šo regulu.

VII nodaļa

Nobeiguma noteikumi

30. pants

Konvenciju saraksts

1.  Līdz ...(12) dalībvalstis paziņo Komisijai 29. panta 1. punktā minētās konvencijas. Pēc minētās dienas dalībvalstis paziņo Komisijai par katras tādas konvencijas denonsēšanu.

2.  Komisija sešos mēnešos pēc saņemšanas publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī:

31. pants

Pārskatīšanas klauzula

Ne vēlāk kā ... (13)*, Komisijai jāiesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas ekonomiskajai un sociālajai komitejai ziņojums par šīs regulas piemērošanu. Ja nepieciešams, jāiesniedz turpmāki priekšlikumi tās pielāgošanai.

Gatavojot šo ziņojumu, Komisijai jāpievērš īpaša uzmanība veidam, kādā citu valstu tiesības tiek aplūkotas dažādās jurisdikcijās, un kā tiek aplūkots zaudējumu atlīdzināšanas jautājums konkrētās jurisdikcijās, tostarp papildatlīdzība par zaudējumiem kā brīdinājums vai zaudējumu atlīdzināšana kā soda iespēja.

Turklāt ziņojumā iekļauj analītisku pētījumu par apjomu, kādā dalībvalstu tiesas piemēro praksē citu valstu tiesības; tai skaitā ieteikumus, kas attiecas uz kopējas pieejas vēlamību citu valstu tiesību piemērošanā.

Ne vēlāk kā ... (14) Komisija pēc plašas apspriešanās ar ieinteresētajām pusēm iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par situāciju attiecībā uz privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem, ņemot vērā uzskatu brīvību un preses brīvību. Ziņojumā iekļauj vispusīgu pētījumu par parādības mērogu, problēmām un izvērstu ietekmes izvērtējumu. Vajadzības gadījumā ziņojumā tiek ierosināti šīs regulas grozījumi un īpašu tiesību aktu pieņemšana.

32. pants

Piemērošana laikā

Šo regulu piemēro notikumiem, kas rada kaitējumu pēc tās stāšanās spēkā.

33. pants

Piemērošanas diena

To piemēro no ... (15)*, izņemot 30. pantu, ko piemēro no ... (16)**.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama dalībvalstīs saskaņā ar Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu.

,

Eiropas Parlamenta vārdā ‐ Padomes vārdā ––

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

(1) OV C 289 E, 28.11.2006., 68. lpp. (2) OV C 157, 6.7.2006., 370. lpp. (3) OV vēl nav publicēts. (4) OV vēl nav publicēts. (5) OV C 241, 28.9.2004., 1. lpp. (6) Eiropas Parlamenta 2005. gada 6. jūlija Nostāja (OV C 157 E, 6.7.2006., 371. lpp.), Padomes 2006. gada 25. septembra Kopējā nostāja (OV C 289 E, 28.11.2006., 68. lpp.) un Eiropas Parlamenta 2007. gada 18. janvāra Nostāja. (7) OV C 12, 15.1.2001., 1. lpp. (8) OV C 53, 3.3.2005., 1. lpp. (9) OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 2245/2004 (OV L 381, 28.12.2004., 10. lpp.). (10) OV C 27, 26.1.1998., 34. lpp. (11) OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/21/EK (OJ L 102, 11.4.2006., 15. lpp.). (12) * 12 mēneši pēc šīs regulas pieņemšanas dienas. (13) ** Četri gadi pēc šīs Regulas spēkā stāšanās dienas. (14) * (15) ** 18 mēneši pēc šīs regulas pieņemšanas dienas. (16) *** 12 mēneši pēc šīs regulas pieņemšanas dienas.

Eiropas Parlamenta rezolūcija par piecu bulgāru medicīnas māsu un palestīniešu ārsta ieslodzījumu un tiesāšanu Lībijā saistībā ar apsūdzībām, kas attiecas uz HIV/AIDS inficēšanās gadījumu 1999. gadā Bengāzī bērnu slimnīcā

P6_TA(2007)0007 RC-B6-0024/2007

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ES gada ziņojumus par cilvēktiesībām, īpaši 2005. un 2006. gada ziņojumus,

–   ņemot vēra tā rezolūcijas par Bulgārijas uzņemšanu Eiropas Savienībā un īpaši tā 2006. gada 30. novembra rezolūcijas(1) 25. punktu, 2005. gada 15. decembra rezolūcijas(2) 32. punktu un 2005. gada 13. aprīļa rezolūcijas(3) 39. punktu,

–   ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo sakaru padomes 2004. gada 11. oktobra secinājumus, kuros paustas nopietnas bažas par ieslodzījumā esošo mediķu nožēlojamo stāvokli, tā lēmumu nodrošināt palīdzību Lībijas veselības aprūpes iestādēm, ES prezidentūras 2006. gada 19. decembra deklarāciju attiecībā uz Lībijas Krimināltiesas lēmumu, ar kuru piecām bulgāru medicīnas māsām un vienam palestīniešu ārstam tika piespriests nāvessods, komisāres Ferrero-Waldner deklarāciju par Lībijas Tiesas 2006. gada 19. decembrī pieņemto spriedumu Bengāzī lietā, kā arī Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja 2006. gada 30. novembra un 20. decembra deklarācijas,

–   ņemot vēra prezidentūras 2005. gada decembra un 2006. gada decembra ziņojumus Eiropadomei par ES stratēģiskās partnerības īstenošanu ar Vidusjūras valstīm,

–   ņemot vērā pamatnostādnes par ES politiku attiecībā uz trešajām valstīm par nāves sodu,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   tā kā 1999. gada 9. februārī Lībijas pārvaldes iestādes aizturēja vairākus Bulgārijas medicīnas darbiniekus, kas strādāja Al-Fatih slimnīcā Bengāzī, un tā kā 2000. gada 7. februārī Lībijas Tautas tiesā tika uzsākts process pret sešiem Bulgārijas, vienu Palestīnas un deviņiem Lībijas pilsoņiem par patvaļīgu 393 bērnu inficēšanu ar HIV vīrusu, vēlāk izbeidzot sazvērestības apsūdzību;

B.   tā kā 2004. gada 6. maijā tiesa piecām bulgāru izcelsmes medicīnas māsām un vienam palestīniešu ārstam piesprieda nāvessodu nošaujot; tā kā 2005. gada 25. decembrī Lībijas Augstākā tiesa pieņēma lēmumu par nāvessoda pārsūdzēšanu un pieprasīja jaunu tiesas prāvu; tā kā 2006. gada 11. maijā tika uzsākta jauna tiesas prāva, kas 2006. gada 19. decembrī apstiprināja nāvessodu;

C.   tā kā ir pārliecinoši pierādījumi tam, ka cietumā atbildētājus spīdzināja, lai piespiestu nepatiesi atzīties; un tā kā ir notikuši arī vairāki citi atbildētāju tiesību rupji pārkāpumi,

D.   tā kā 2003. gadā, atsaucoties uz Lībijas pārvaldes iestāžu lūgumu, HIV/AIDS jomā atzīti starptautiski eksperti sagatavoja ziņojumu, kurā izteikts kategorisks apgalvojums, ka HIV izplatīšanās notikusi dēļ infekcijas slimnīcas iekšienē, kura sākusies pirms atbildētāju ierašanās Lībijā; tā kā nesenā publikācijā sniegta pārliecinoši zinātniskie pierādījumi par Bengāzī infekcijas izcelsmi un laiku; tā kā visi šie pārliecinošie pierādījumi, kas pierāda atbildētāju nevainību, ir ignorēti un nav ņemti vērā;

E.   tā kā 2004. gada novembrī ES uzsāka "Bengāzī veltītu HIV rīcības plānu ", kurā ietverta tehniskā un medicīniska palīdzība inficētajiem bērniem un viņu ģimenēm, kā arī atbalsts Lībijas pārvaldes iestādēm AIDS slimības apkarošanai; tā kā plāna finansēšanai no Kopienas budžeta piešķirti EUR 2 500 000; tā kā šī rīcības plāna īstenošana pašreiz notiek ar Komisijas un ES dalībvalstu atbalstu; un tā kā daudzi inficētie bērni ir saņēmuši medicīnisko palīdzību dalībvalstu slimnīcās;

F.   tā kā 2006. gada janvārī kā nevalstiska bezpeļņas struktūra tika dibināts Bengāzī starptautiskais fonds, lai palīdzētu Bengāzī izveidot vietējo medicīnisko infrastruktūru, uzlabot pacientu ārstēšanu un sniegtu atbalstu attiecīgajām ģimenēm;

1.   nosoda nāvessoda piespriešanu 2006. gadā 19. decembrī piecām bulgāru medicīnas māsām Kristiana Vulcheva, Nasya Nenova, Valentina Siropulo, Valya Chervenyashka, Snezhana Dimitrova un vienam palestīniešu ārstam Ashraf al-Haiui, kuri jau astoņus gadus ir pavadījuši Lībijas cietumā saistībā ar HIV/AIDS lietu 1999. gadā Bengāzī slimnīcā;

2.   atkārtoti uzsver savu radikālo nostāju pret nāvessodu un atgādina ES uzskatu, ka nāvessoda atcelšana veicina cilvēka cieņas principu ievērošanu un progresīvas pārmaiņas cilvēktiesību jomā; tajā pašā laikā uzsver, ka ES šobrīd dara vairāk nekā bija apņēmusies un atbalsta nāvessoda atcelšanu trešās valstīs;

3.   atkārtoti pauž nopietnas bažas par to, kāds bija pamatojums lietas ierosināšanai pret atbildētājiem, un par izturēšanos pret viņām apcietinājuma laikā, un procesa ilgstošo novilcināšanu;

4.   uzsver, ka no 2007. janvāra Bengāzī prāva tiešā veidā attiecas arī uz piecām Eiropas Savienības pilsonēm;

5.   aicina Lībijas attiecīgās pārvaldes iestādes veikt nepieciešamos pasākumus, lai pārskatītu un anulētu nāvessodu, un pavērtu iespēju savlaicīgi rast risinājumu šajā lietā, balstoties uz humāniem apsvērumiem, tādējādi radot nepieciešamos priekšnoteikumus, lai turpinātu kopēju politiku sadarbībai ar Lībiju;

6.   aicina pulkvedi Al Qadhafi izmantot savas pilnvaras un steidzamā kārtā panākt ieslodzīto medicīnas darbinieku atbrīvošanu;

7.   aicina Komisiju un Padomi rīkoties attiecībā uz Lībijas valdību, lai nodrošinātu ieslodzīto medicīnas darbinieku drīzu atbrīvošanu;

8.   apliecina solidaritāti ar HIV/AIDS infekcijas upuriem Bengāzī un norāda uz pasākumiem, ko starptautiskā sabiedrība veikusi, lai sniegtu palīdzību cietušajiem bērniem;

9.   aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis turpināt palīdzības piešķiršanu HIV rīcības plāna īstenošanai un atbalstīt Bengāzī starptautisko fondu, lai mazinātu inficēto bērnu un viņu ģimeņu ciešanas un palīdzētu Lībijas pārvaldes iestādēm novērst un apturēt HIV infekcijas izplatīšanos valstī;

10.   uzsver savu apņemšanos cieši sekot šai lietai līdzi un aicina Komisiju un Padomi informēt Eiropas Parlamentu par jebkurām izmaiņām šajā lietā;

11.  11 aicina Komisiju un Padomi gadījumā, ja šajā lietā netiek panākts pozitīvs risinājums, apsvērt kopējās politikas sadarbībai ar Lībiju pārskatīšanu visās jomās, kuras Eiropas Savienība uzskatītu par piemērotām;

12.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Lībijas Vispārējai tautas komitejai un Tautas kongresam, Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai, ANO ģenerālsekretāram un ANO Cilvēktiesību padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0511. (2) OV C 286 E, 23.11.2006., 511. lpp. (3) OV C 33 E, 9.2.2006., 404. lpp.

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Padomes Septīto un Astoto ikgadējo ziņojumu par Eiropas Savienības Rīcības kodeksa attiecībā uz ieroču eksportu 8. operatīvo noteikumu (2006/2068(INI))

P6_TA(2007)0008 A6-0439/2006

Eiropas Parlaments,

‐   ņemot vērā 1998. gada 8. jūnijā pieņemto Eiropas Savienības Rīcības kodeksu par ieroču eksportu (turpmāk - Rīcības kodekss)(1),

‐   ņemot vērā Padomes Septīto un Astoto ikgadējo ziņojumu, saskaņā ar Rīcības kodeksa 8. operatīvo noteikumu(2),

‐   ņemot vērā 2006. gada 2. jūnijā Padomes darba grupā par konvencionālo ieroču eksportu panākto vienošanos par Eiropas Savienības Rīcības kodeksa attiecībā uz ieroču eksportu atjaunotajiem norādījumiem (turpmāk - norādījumi)(3),

‐   ņemot vērā Padomes atjaunoto Eiropas Savienības Kopējo militāro preču sarakstu (ekipējums, uz ko attiecas Eiropas Savienības Rīcības kodekss attiecībā uz ieroču eksportu)(4), kas aizstāj 2005. gada 25. aprīlī sākotnēji pieņemto sarakstu,

‐   ņemot vērā Padomes 2002. gada 12. jūlijā pieņemto Vienoto rīcību 2002/589/KĀDP par Eiropas Savienības ieguldījumu kājnieku ieroču un vieglo ieroču destabilizējošas uzkrāšanās un izplatīšanas apkarošanai, un ar ko atceļ Vienoto rīcību 1999/34/KĀDP(5),

‐   ņemot vērā ES Programmu konvencionālo ieroču nelegālās tirdzniecības novēršanai un apkarošanai, ko apstiprināja 1997. gadā 26. jūnijā Vispārējo lietu padomē,

‐   ņemot vērā Padomes 2003. gada 23. jūnijā pieņemto Kopējo nostāju par ieroču tirdzniecības starpniecības kontroli(6),

‐   ņemot vērā Padomes 2004. gada 19. jūlija Regulu (EK) Nr. 1504/2004, ar kuru groza un atjaunina Padomes Regulu (EK) Nr. 1334/2000, ar ko nosaka Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju eksporta kontrolei(7),

‐   ņemot vērā 1995. gada 19. decembra Vasenāras Vienošanos par konvencionālo ieroču un divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju eksporta kontroli,

‐   ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 12. decembrī pieņemto Eiropas drošības stratēģiju "Droša Eiropa labākā pasaulē",

‐   ņemot vērā ANO Minimālos standartnoteikumus par apiešanos ar ieslodzītajiem(8),

‐   ņemot vērā ES stratēģiju par nelegālu kājnieku un vieglo ieroču un to munīcijas uzkrāšanu un tirdzniecību, ko pieņēmusi 2005. gada 15.–16. decembra Eiropadome(9),

–   ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2005. gada 3. oktobrī pieņemtos secinājumus, kuros ir pausts ES atbalsts starptautiskam ieroču tirdzniecības līgumam saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, kas izveidotu saistošus kopējus standartus par starptautisko konvencionālo ieroču tirdzniecību,

–   ņemot vērā, to, ka 2005. gada 6. jūlijā ir stājies spēkā 2001. gadā pieņemtais Protokols par šaujamieroču, to daļu, detaļu un munīcijas nelikumīgu ražošanu un tirdzniecību ("ANO šaujamieroču protokols"), ko 2001. gada 31. maijā ar rezolūciju Nr. A/RES/55/255 pieņēma ANO Ģenerālā Asambleja,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 2005. gada 8. decembrī pieņemto Lēmumu Nr. 60/519, ar ko apstiprināja starptautisko instrumentu, kas ļauj valstīm savlaicīgi un precīzi apzināt nelegālus kājnieku ieročus un vieglos ieročus un izsekot to izcelsmei,

–   ņemot vērā Pārskata konferenci par panāktajiem rezultātiem Nelegālas kājnieku ieroču un vieglo ieroču tirdzniecības novēršanas, apkarošanas un izskaušanas rīcības programmas īstenošanā visos tās aspektos (ANO Pārskata konference par kājnieku ieročiem un vieglajiem ieročiem), kas notika no 2006. gada 26. jūnija līdz 7. jūlijam,

–   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 21. marta apspriežu dokumentu par dalībvalstu aizsardzības produktu apriti Kopienā,

–   ņemot vērā ĀKK un ES Kopīgās parlamentārās asamblejas 2006. gada 23. novembrī pieņemto rezolūciju par kājnieku ieročiem un vieglajiem ieročiem un noturīgu attīstību(10),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2005. gada 17. novembra rezolūciju par Padomes Sesto ikgadējo ziņojumu par Eiropas Savienības Rīcības kodeksa attiecībā uz ieroču eksportu 8. operatīvo noteikumu(11),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 15. jūnija rezolūciju par kājnieku ieročiem un viegliem ieročiem(12),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūciju neatcelt ES ieroču embargo Ķīnai un it īpaši EP 2003. gada 18. decembra rezolūciju(13),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta ikgadējās rezolūcijas par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības cilvēktiesību politiku, un it īpaši Parlamenta 2004. gada 22. aprīļa rezolūciju par cilvēktiesībām pasaulē(14),

‐   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 17. pantu un Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 296. pantu,

‐   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

‐   ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A6-0439/2006),

A.   tā kā gadu ilgusī ES Rīcības kodeksa attiecībā uz ieroču eksportu pārskatīšana dalībvalstu Konvenciālo ieroču eksporta darba grupas ekspertu līmenī ir beigusies 2005. gada 30. jūnijā, šai darba grupai sagatavojot kopējās nostājas tekstu; tā kā kodekss vēl nav pieņemts kopējās nostājas veidā, kas kavē turpmāko nepieciešamo virzību ieroču eksporta kontroles nostiprināšanā;

B.   tā kā Eiropas Savienībai, ņemot vērā Eiropas Drošības stratēģijā norādītos apdraudējumus, jāvelta visi centieni, lai tā rīkotos un tiktu uztverta kā aktīva un atbildīga globālo procesu dalībniece, vadot pasākumus, kas ir paredzēti, lai apkarotu ieroču izplatīšanu, veicinātu globālu atbruņošanos un izstrādātu ieroču pārvedumu kontroli;

C.   tā kā ES Rīcības kodeksa pārtapšana par Kopējo nostāju iezīmēs ES Rīcības kodeksa turpmāku attīstību, liekot dalībvalstīm sakārtot valsts tiesību aktus atbilstoši ES Rīcības kodeksa standartiem; tā kā tomēr to ir apdraudējušas dažas ES dalībvalstis, bezatbildīgi saistot kodeksa pārtapšanu par kopējo nostāju ar šo valstu divpusējām interesēm atcelt ieroču eksporta embargo uz Ķīnu;

D.   tā kā turpinās ieroču piegādes kontroles attīstība reģionālajā un starptautiskajā līmenī, par ko liecina pretkājnieku mīnu starptautiskais aizliegums (1997. gada Otavas Konvencija) un ar šo aizliegumu saistītā to personu skaita samazināšanās, kas ievainotas vai nonāvētas, izmantojot pretkājnieku mīnas, un tā kā šādai attīstībai ir arī turpmāk nepieciešams pilnīgs ES atbalsts, jo īpaši ņemot vērā ANO Pārskata konferences rezultātus par kājnieku ieročiem un vieglajiem ieročiem, kura notika no 2006. gada 26. jūnija līdz 7. jūlijam Ņujorkā, un īpaši ievērojot panākto attiecībā uz starptautiska ANO ieroču tirdzniecības līguma izstrādāšanu;

E.   tā kā 2005. gada 3. oktobra sanāksmē Luksemburgā Vispārējo lietu un ārlietu Padome paziņoja par savu atbalstu starptautiska ieroču tirdzniecības nolīguma noslēgšanai;

F.   tā kā starptautiskam ieroču tirdzniecības nolīgumam ir būtiska nozīme, jo katru nedēļu tūkstošiem cilvēku tiek nogalināti ar konvencionālajiem ieročiem, jo bezatbildīgi tiek piegādāti ieroči, kas veicina nestabilitāti un nabadzību visā pasaulē, bet starptautiskais ieroču tirdzniecības nolīgums ietvertu starptautiskus ieroču piegādes standartus un palīdzētu novērst to, ka ieroči nonāk nepareizās rokās;

G.   paužot pārliecību, ka Eiropas ieroču eksporta saskaņotas politikas izstrādāšana un īstenošana varētu sniegt būtisku ieguldījumu Eiropas Savienības kopējās ārpolitikas un drošības politikas padziļināšanā;

H.   tā kā Eiropas Savienībā un ārpus tās robežām teroristiskām organizācijām vai noziedzīgām grupām ir iespējams iegādāties un izmantot daudz konvencionālo ieroču un divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju;

I.   paužot pārliecību, ka Eiropas Savienības ieroču eksporta politikai jāstiprina un jāpapildina citas Eiropas Savienības ārējās darbības jomas, kas ietver ilgtspējīgas attīstības, krīžu novēršanas un cilvēktiesību sekmēšanas mērķus, cīņu pret starptautisko terorismu un pasākumus, kuru mērķis ir panākt lielāku reģionālo stabilitāti;

J.   tā kā pašreizējās kontroles nepietiekami regulē ieroču detaļu piegādi, licencētu ražošanu aizjūras teritorijās un ieroču ražošanu un eksportu, izmantojot meitas uzņēmumus; tā kā ne visas valstis uzskata par pienākumu nodrošināt, ka to eksports atbilst to saistībām saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, bet pašu šo valstu drošības, sociālekonomiskajās un politiskajās interesēs ir regulēt šo valstu ieroču eksportu, lai garantētu, ka tas neveicina cilvēktiesību pārkāpumus vai konfliktus, un nenovirzītu resursus no noturīgas attīstības;

K.   tā kā ES 2005. gada decembra Stratēģija par nelegālu kājnieku un vieglo ieroču un to munīcijas uzkrāšanu un tirdzniecību atbalsta ANO Drošības Padomes 2004. gada 19. janvāra Prezidenta paziņojumā Nr. S/PRST/2004/1 iekļautos mērķus mudināt ieročus eksportējošas valstis izrādīt visaugstākā līmeņa atbildību darījumos ar kājnieku ieročiem un vieglajiem ieročiem;

L.   atgādinot dalībvalstīm par to pienākumu pieņemt visus pasākumus Eiropas aizsardzības bruņojuma tirgus atvēršanai un Komisijas pienākumu turpināt veikt pasākumus saistībā ar tās 2006. gada 21. marta Apspriežu dokumentu, kurā skaidri ir norādīta Rīcības kodeksa nozīme;

M.   tā kā Eiropas Savienības dalībvalstis vienmēr ir bijušas vienas no galvenajām ieroču eksportētājām pasaulē, tā kā jaunattīstības valstīs palielinās to uzņēmumu skaits, kas ar valdības atbalstu iegūst arvien lielāku daļu no ieroču tirgus pasaulē; tā kā valsts līmeņa ieroču eksporta kontroles noteikumi dažādās jaunattīstības valstīs ievērojami atšķiras un tajos ne vienmēr ir iekļauti tādi precīzi kritēriji vai pamatnostādnes attiecībā uz ieroču piegādes atļaujām, kas atspoguļotu attiecīgās valsts saistības, ko tām uzliek starptautiskie tiesību akti;

N.   tā kā Stokholmas Starptautiskā miera pētījumu institūta (SIPRI) ziņojumā ir norādīts, ka 2005. gadā ES dalībvalstis ir izsniegušas licences par ieroču piegādi citu starpā Ķīnai, Kolumbijai, Etiopijai, Eritrejai, Indonēzijai, Izraēlai un Nepālai; pārliecībā, ka nesaņemot precīzāku un pārredzamu informāciju par ieroču piegādēm, par to, cik daudz un kam ir pārdoti ieroči, un kādiem mērķiem, nav iespējams izdarīt secinājumu, ka ar ES Rīcības kodeksa starpniecību būtu izdevies pilnībā pārtraukt to ieroču eksportu, kas acīmredzami tiek izmantoti, lai veicinātu bruņotus konfliktus, cilvēktiesību pārkāpumus un nabadzību;

O.   tā kā bezatbildīgas ieroču piegādes turpina kavēt demokrātiju, ekonomikas un sociālo attīstību daudzās vietās pasaulē, veicina vardarbīgus konfliktus un korupciju, un padara neefektīvu atbalsta sniegšanu attīstības jomā; atzīstot, ka skaidra, efektīva un saskaņota kopējā politika ieroču eksporta kontroles jomā, kas ir noteikta juridiski saistošā Eiropas Savienības Rīcības kodeksa attiecībā uz ieroču eksportu, būtu nozīmīgs ieguldījums ES Tūkstošgades augstākā līmeņa sanāksmes un Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai, citiem vārdiem, ĀKK valstu un citu jaunattīstības valstu noturīgai attīstībai;

1.   atzinīgi vērtē Padomes Septīto un Astoto ikgadējo ziņojumu un atkārtoti uzsver ES Rīcības kodeksa 8. operatīvajā noteikumā paredzēto ikgadējo ziņojumu nozīmi, jo tas ir galvenais mehānisms Rīcības kodeksa pārskatam un stiprināšanai;

2.   atzinīgi vērtē to, ka nesenās prezidentūras (Lielbritānija, Austrija un Somija) uzstāja, ka jāievēro pārredzamības princips, kā rezultātā pastiprinājās dalībvalstu sadarbība to konsultācijās par noraidītajām atļaujām un ziņošanu attiecībā uz datu vākšanu, atspoguļojot datus to ikgadējos ziņojumos, informācijas sniegšanas darbībās ar trešām pusēm un padziļinot dialogu ar Eiropas Parlamentu;

3.   uzskata par nepieņemamu, ka nav veikti nekādi pasākumi, lai pieņemtu kodeksu kopējas nostājas veidā, neskatoties uz to, ka tā tekstu 2005. gada jūnijā ir atbalstījusi COARAM Darba grupa;

4.   atzinīgi vērtē to, ka 2005. gada 26. septembrī tika panākta vienošanās par labākajām metodēm 8. kritērija interpretēšanai (noturīga attīstība), COARM Darba grupai neiebilstot, un cer, ka tās tiks iekļautas nākamajā Norādījumu versijā; tomēr turpina paust bažas par to, ka nav darīts nekas vairāk ka vienīgi esošo normu salīdzināšana; tomēr aicina iespējami drīz pārskatīt 8. kritēriju, lai uzlabotu praksi, piemēram, izmantojot saiknes starp bruņotu vardarbību un nepietiekamu attīstību; atbalsta šā procesa turpināšanu, lai arī attiecībā uz pārējiem kritērijiem uzkrātu paraugpraksi, apspriežoties ar Eiropas Parlamentu un citām ieinteresētajām pusēm;

5.   atzinīgi vērtē nesen izdarīto precizējumu norādījumos par to, ka vienošanās attiecībā uz licencētu ražošanu ārzemēs jāuzskata par eksporta licenci; tomēr atkārtoti pauž patiesas bažas par nesenajiem gadījumiem ES saistībā ar militāro preču ražošanas pārcelšanu uz ārzemēm, tostarp licencētu ražošanu ārzemēs, un aicina pieņemt stingrākus noteikumus attiecībā uz licencētas ražošanas pārcelšanu uz ārzemēm jo īpaši un ražošanas jaudas pārcelšanu vispārīgākā nozīmē;

6.   mudina dalībvalstis veikt šādus pasākumus, lai uzlabotu ieroču ražošanas licencēšanas kontroli aizjūras teritorijās;

7.   vēlreiz apstiprina nepieciešamību turpināt attīstīt paziņošanas sistēmu par noraidītām atļaujām; atkārtoti aicina paplašināt informācijas apmaiņu par divpusējām konsultācijām saistībā ar noraidītām atļaujām un apmainīties ar informāciju par šādām konsultācijām un ziņot par tām ES līmenī;

8.   aicina dalībvalstis lielāku uzmanību pievērst vispārīgai informācijai par valsti, kas saņem ieročus, lai novērstu to, ka tos izmantos teroristu grupas vai ka tie tiks nodoti nepareizai izmantošanai;

9.   atkārtoti aicina dalībvalstis vienoties par to valstu sarakstu, kuras iesaistītas bruņotos konfliktos un uz kurām ieroču eksports vispār jāaizliedz, pamatojoties uz mehānismu, saskaņā ar kuru prezumpciju par atļauju noraidīšanu šādām valstīm uzrauga ar ANO Drošības padomes ieroču embargo uzraudzības mehānismu starpniecību vai attiecīgas ES darba grupas; ņemot to vērā, aicina dalībvalstis saskaņot savu politiku attiecībā uz ieroču eksportu uz Tuvo Austrumu reģionu atbilstoši Rīcības kodeksam;

10.   iesaka dalībvalstu eksporta kredītaģentūrām, pildot savus uzdevumus veicināt valdības atbalstītus privātus ieguldījumus uzņēmējdarbībā ekonomiski nestabilos reģionos un jo īpaši jaunattīstības valstīs, ievērot politiku, kas paredz neīstenot pārapdrošināšanu līgumiem, kas paredz militāru ražojumu eksportu uz trešām valstīm, piešķirot aizdevumus vai citu veidu garantijas gadījumos, ja saņēmēji nesamaksā par precēm; uzstāj, ka jebkuri līdz šim piešķirti aizdevumi nevar palielināt saņēmējvalsts valsts parādu, ne arī tos var uzskatīt par oficiālu palīdzību attīstības jomā;

11.   atzinīgi vērtē papildu pārredzamību astotajā ziņojumā, izveidojot atsevišķu iedaļu A. tabulā par eksportu uz valstīm, kurām ir noteikts embargo; aicina Politikas un drošības komiteju īstenot regulāru dialogu par Kodeksa un Norādījumu piemērošanu (jo īpaši par paraugprakses piemērošanu) attiecībā uz ieroču eksportu uz valstīm, kas ir iekļautas Novērojamo valstu sarakstā (vai tiek pakļautas ES Apvienotā Situācijas centra veicamai sīkai analīzei); aicina iesaistīt Eiropas Parlamentu šo jautājumu apspriešanā;

Kopējā nostāja

12.   uzskata, ka skaidrai, efektīvai un saskaņotai kopējai ieroču eksporta uzraudzības politikai, kuras pamats ir juridiski saistošs ES Rīcības kodekss, var būt izšķiroša loma cīņā pret terorismu un konfliktu novēršanā, kā arī reģionālās stabilitātes veicināšanā un cilvēktiesību sekmēšanā;

13.   aicina pašreizējo prezidentūru un dalībvalstu valdības izskaidrot, kāpēc kodekss nav pieņemts kopējas nostājas veidā, neskatoties uz to, ka tā tekstu 2005. gada jūnijā ir atbalstījusi COARAM Darba grupa;

14.   atzinīgi vērtē paraugprakses izstrādāšanu saskaņā ar Norādījumiem, tomēr pauž nožēlu, ka neizdošanās pārveidot kodeksu par kopējo nostāju pašreiz mazina turpmāku ES eksporta kontroļu attīstību, jo īpaši tādās svarīgās jomās kā nemateriālie pārvietojumi, starpniecības kontroles un darbības, lai veiktu ES eksporta kontroļu vispārēju saskaņošanu;

Dialogs ar Eiropas Parlamentu

15.   atzinīgi vērtē to, ka ikgadējā ziņojuma ir iekļauta īpaša nodaļa par dialogu ar Eiropas Parlamentu;

16.   atzinīgi vērtē Apvienotās Karalistes, Austrijas un Somijas prezidentūru iniciatīvas, kas Eiropas Parlamenta Drošības un aizsardzības apakškomitejai ar savu darbu palīdzēja izstrādāt kodeksu, kā arī faktu, ka tās īpašu uzmanību pievērsa pārredzamībai un dialogam;

17.   atzinīgi vērtē Austrijas un Somijas prezidentūras doto iespēju Eiropas Parlamenta referentam iesaistīties diskusijā un apmainīties ar informāciju Konvenciālo ieroču eksporta darba grupas sanāksmē attiecībā uz Eiropas Parlamenta ziņojuma un Padomes ikgadējā ziņojuma sagatavošanu;

18.   atzinīgi vērtē Astotajā gada ziņojumā minēto lēmumu kā pasākumu palielinātas pārredzamības un uzticēšanās veidošanai par to, ka katrai prezidentūrai jācenšas rīkot tikšanos ar Eiropas Parlamenta Drošības un aizsardzības apakškomiteju, kā arī regulāri aicināt Parlamenta referentu uz Konvenciālo ieroču eksporta darba grupas sanāksmēm vienu reizi prezidentūras laikā;

19.   aicina plašāk Eiropas Parlamentu informācijas sniegšanas darbībās, jo īpaši attīstot prioritāras pamatnostādnes, lai veicinātu starptautiska ieroču tirdzniecības līguma izstrādāšanu un izvērstu sadarbību un konsultācijas ar ieinteresētajām trešām pusēm, tostarp starptautiskām nevalstiskām organizācijām un aizsardzības rūpniecību;

20.   mudina Padomi pieprasīt ikvienai dalībvalstij publicēt valsts ziņojumus atbilstoši pieņemtajiem obligātajiem standartiem un pieprasīt, lai šādus ziņojumus nosūtītu Eiropas Parlamentam un valstu parlamentiem;

21.   aicina organizēt ikgadējas debates starp Eiropas Parlamentu un valsts parlamentiem par to novērtējumu attiecībā uz to sasniegtajiem rezultātiem, lai panāktu pārredzamību attiecībā uz to rīcību saistībā ar ieroču eksportu un 1998. gada Rīcības kodeksa īstenošanu;

Pagaidu pasākumi pēc ieroču embargo atcelšanas

22.   atzinīgi vērtē Sestajā gada ziņojumā iekļauto mērķi par pasākumu kompleksa un īpašu mehānismu izstrādāšanu, lai regulētu ieroču eksportu uz valstīm, kurām ieroču embargo atcelts;

23.   atgādina Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2004. gada 11. oktobra Lībijas sanāksmē izdarītos secinājumus, kuros tika deklarēts: "Padome atgādināja, ka ES Rīcības kodekss attiecībā uz ieroču eksportu tiks piemērots ieroču pārvedumiem uz Lībiju un nolēma, ka Padome pašreiz izstrādā īpašu ieroču pārvedumu režīmu valstīm, attiecībā uz kurām ir atcelts embargo ("pasākumu kopums"), ko piemēros"; aicina prezidentūru norādīt šā pasākumu kopuma statusu;

24.   apzinās, ka viss "pasākumu kopums" vēl nav izstrādāts tā, lai pilnībā nodrošinātu to ar īpašu uzraudzības mehānismu; tādēļ atgādina tā iepriekšējo nostāju, ka pilnīga uzraudzība ir nepieciešama arī pēc embargo atcelšanas, un ka vajag ieviest pārskata mehānismu pasākumu kompleksa novērtēšanai un pārskatīšanai, ja tas ir nepieciešams, un regulārai situācijas uzraudzīšanai dalībvalstīs, kas atcēlušas embargo, ņemot vērā iemeslus embargo atcelšanai; mudina COARM regulāri pārskatīt šo mehānismu un ziņot Eiropas Parlamentam par šādām konsultācijām;

25.   atgādina, ka dalībvalstīm jābūt iespējai savstarpēji konsultēties par ieroču eksporta licenču piešķiršanu attiecībā uz valstīm, kurām ieroču embargo atcelts; aicina saistībā ar nākamo ikgadējo ziņojumu vākt datus un publicēt tos ziņojumā par šādu konsultāciju satura būtību un rezultātiem;

26.   uzsver, cik svarīgi uzlabot informācijas savlaicīgu apmaiņu ar Eiropas Parlamentu, jo īpaši attiecībā uz atteikumiem izsniegt licences un pasākuma kompleksa darbību;

Vienlīdzīgi kritēriji

27.   mudina dalībvalstis piemērot vienlīdzīgus kritērijus trešo valstu novērtēšanai, apsverot ieroču eksporta ierobežojumus vai ieroču embargo, pamatojoties uz cilvēktiesību pārkāpumiem vai pieaugošu nestabilitāti reģionā;

28.   uzskata, ka Ķīnai uzlikto embargo nedrīkst atcelt, kamēr nav panākts pilnīgs un noturīgs uzlabojums situācijā attiecībā uz cilvēktiesībām un sociālajām un politiskajām brīvībām; uzsver, ka ieroču eksports mazinās mieru un stabilitāti Austrumāzijā un palielinās reģionālās nestabilitātes briesmas, jo īpaši pēc krīzes, ko izraisīja kodolizmēģinājumi Ziemeļkorejā;

29.   izsaka dziļu nožēlu par acīmredzamo ieroču embargo pārkāpšanu, ko izdarījušas visas Darfūras konfliktā iesaistītās puses, kā par to informēja ANO Drošības padomes nosūtītie eksperti un par izrietošo naidīguma eskalāciju Darfūrā iepriekšējos mēnešos;

Norādījumi un paraugprakse kritēriju interpretēšanā

30.   atzinīgi vērtē pašreiz notiekošo Norādījumu attīstīšanu, kas ir lietderīgs un praktisks instruments attiecībā uz Kodeksa kritēriju interpretēšanas saskaņošanu;

31.   atzīmē izmaiņas Norādījumos, jo īpaši pamatnostādnes attiecībā uz 2., 7. un 8. kritēriju; mudina turpināt to precizēšanu atbilstoši kodeksa attīstībai, piemēram, ņemot vērā papildu pamatnostādnes attiecībā uz 3. un 4. kritēriju aicina kā vispārēju kritēriju pielietot cilvēktiesību ievērošanu;

Valstu ziņošanas procedūras

32.   atzīst, ka ir veiktas pakāpeniskas darbības, lai uzlabotu datu vākšanu un apmaiņu dalībvalstu starpā, norāde uz kurām jāiekļauj ikgadējos ziņojumos, tostarp būtiski uzlabojumi datu atspoguļošanā Astotajā ikgadējā ziņojumā; tomēr aicina būtiski uzlabot valstu ziņošanas procedūras, lai palielinātu pārredzamību un sekmētu dalībvalstu pareizu novērtēšanu par ES Rīcības kodeksa piemērošanu;

33.   aicina dalībvalstis racionalizēt savas ieroču eksporta licencēšanas procedūras, precizēt attiecīgās iekšzemes institucionālās procedūras un pienākumus un novērst jebkuras tādas neskaidrības šo valstu sistēmās attiecībā uz eksporta licenču procedūrām "militāriem" un "nemilitāriem" ieročiem, kuras ieroču eksportētāji var izmantot, lai būtu iespējams ievest kājnieku ieročus un vieglos ieročus konfliktu reģionos kā "nemilitārus" ieročus;

34.   mudina Padomi pieprasīt ikvienai dalībvalstij publicēt valsts ziņojumus, kas atbilst pieņemtajiem obligātajiem standartiem;

35.   mudina pieņemt kopīgus ziņojumu standartus, kuri visām dalībvalstīm stingri jāievēro, tostarp standartus par saņēmējvalstī izsniegto eksporta un starpniecības licenču skaitu, kā arī informāciju par atteikumiem izsniegt licences, katras eksportam licencētās militārās preces pilnīgu aprakstu un skaitu, kā arī norādi par militāro preču galīgo saņēmēju; mudina turpmāk iekļaut valstu ziņojumos informāciju par ieroču eksporta finansējumu, piemēram par valsts aizdevumiem un aizdevumu garantijām;

Pārvedumi Kopienas iekšienē

36.   uzstāj, ka jāsaglabā stingras un pārredzamas valsts līmeņa eksporta kontroles, kamēr dalībvalstis būs saskaņojušas to eksporta kontroles politiku tādā apjomā, kas ļautu tām pārveidot Rīcības kodeksu par juridisku instrumentu, ar kura starpniecību varētu regulēt ieroču eksporta licenču piešķiršanu, tā pārvaldību (tostarp arī gala patēriņu) un pārbaudīšanu gan Kopienas iekšienē, starptautiskā līmenī;

ES konsolidētā ziņojuma uzdevumi un saturs

37.   atzīstot Padomes vēlmi izlases veidā ņemt vērā Eiropas Parlamenta iepriekšējos ieteikumus par ES konsolidētā ziņojuma uzlabošanu, mudina Padomi īstenot veikt šādus svarīgus pasākumus:

Atpakaļizvedamo preču iekļaušana

38.   aicina atcelt jaunos norādījumus par "preču iekļaušanu" un aicina visas dalībvalstis atkārtoti apstiprināt savu apņemšanos piemērot Rīcības kodeksu atpakaļizvedamajām sastāvdaļām;

Gala patēriņš

39.   atzinīgi vērtē prioritāros norādījumus par ieroču kontroli pēc eksporta un mudina dalībvalstis vienoties par ieroču piegāžu un gala patēriņa/lietotāju saņēmējvalstīs uzraudzības un pārbaudes procedūrām; iesaka dalībvalstīm izstrādāt informācijas apmaiņas mehānismus un izveidot datu bāzi, iekļaujot tajā informāciju par ieroču gala patēriņu saņēmējvalstīs, iekļaujot faktus par ieroču neatbilstošu pielietošanu un/vai novirzīšanu citur, kā arī dalībvalstu apmaiņas informāciju par ieroču piegāžu un eksportēto ieroču gala patēriņa un lietotāju pārbaudēm;

40.   aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis īstenot efektīvākas metodes divējāda lietojuma preču eksporta un atpakaļizvešanas kontrolei, lai novērstu risku, ka nevēlami gala lietotāji trešās valstīs varētu piekļūt paaugstinātas bīstamības precēm, tostarp nevalstiskas ieinteresētās puses;

41.   mudina dalībvalstis regulāri sekot līdzi situācijai cilvēktiesību jomā valstīs, kas importē ieročus;

Valstu informācijas sniegšanas pasākumi

42.   atzinīgi vērtē atbildi uz Eiropas Parlamenta aicinājumu plašāk publicēt informāciju datu bāzē, iekļaujot tajā ziņas par informācijas sniegšanas darbībām, kā noteikts Sestajā un Septītajā ikgadējā ziņojumā;

43.   iesaka dalībvalstīm rūpīgi noteikt galveno informācijas sniegšanas pasākumu prioritātes un turpināt izmantot šo mehānismu informācijas koordinēšanai un vākšanai par šādām darbībām;

44.   atzinīgi vērtē pozitīvo atbildi uz Eiropas Parlamenta pieprasījumu Padomei sniegt Eiropas Parlamentam precīzu informāciju par Trijotnes sanāksmēm attiecībā uz ieroču eksporta kontroli un īpašiem darbsemināriem un semināriem par konvencionālo ieroču eksporta uzraudzību ar tādām valstīm kā Ķīna un Rietumbalkānu valstis; ierosina, ka deputāti jāaicina piedalīties šādos semināros kā novērotāji;

45.   aicina Padomi gan visās Trijotnes sanāksmēs, gan attiecībās ar trešām valstīm un reģionālām un starptautiskām organizācijām veicināt izpratni par Rīcības kodeksa principiem, un uzsvērt tāda starptautiska nolīguma nepieciešamību, kas noteiktu vispārējus ieroču vispasaules tirdzniecības principus;

Ieroču tirdzniecības starpniecība

46.   aicina dalībvalstis, kuras vēl neatbilst kopējās nostājas izvirzītajām prasībām par ieroču tirdzniecības starpniecības uzraudzību, sagatavot grafiku par šīs nostājas ievērošanu;

47.   turpina mudināt dalībvalstis uzlabot kopējās nostājas par ieroču tirdzniecības starpniecību īstenošanas rezultātus, jo īpaši, izstrādājot valsts tiesību aktus un ieviešot paredzēto informācijas apmaiņas mehānismu attiecībā uz ieroču tirdzniecības starpniecību;

48.   rosina ieviest eksteritoriālās kontroles kopējo obligāto praksi, tostarp par ieroču tirdzniecības starpniecības aizliegšanu ieroču embargo pārkāpumu gadījumos gan valsts iekšienē, gan ārpus tās; dalībvalstīm jāseko to valstu piemēriem, tostarp Beļģijas, Čehijas, Igaunijas, Polijas, Slovākijas, Somijas un Ungārijas, kuras pieprasa licences militāro preču tirdzniecības starpniecībai ārzemēs; dalībvalstīm vismaz jāseko Vācijas piemēram, kur kājnieku ieroču un vieglo ieroču tirdzniecības starpniecība ārzemēs arī tiks licencēta;

49.   iesaka dalībvalstīm turpināt attīstīt kopējo nostāju par ieroču tirdzniecības starpniecību, izveidojot valstu reģistrus, kuros iekļauj visus zināmos ieroču tirdzniecības starpniekus, informāciju par pārvadājumiem un finanšu pakalpojumiem, kas saistīti ar militārā aprīkojuma nodošanu trešām valstīm; pamatojoties uz šo reģistru, šāda veida informācijai jābūt vienlīdzīgā mērā pieejamai visām dalībvalstīm; mudina paplašināt ieroču tirdzniecības starpniecības datu bāzi, iekļaujot tajā informāciju par konsultēšanos attiecībā uz atļaujām, kuras iepriekš noraidītas;

50.   ierosina, ka jāveic visi pasākumi, lai novērstu starpnieku iniciatīvas bezatbildīgi iegūt un eksportēt tos ieročus uz trešām valstīm, kas iepriekš uzkrāti saistībā ar Eiropas Drošības un aizsardzības politiku un citām ārējām operācijām, kurās ir iesaistīta ES un tās dalībvalstis (kā tas bija Bosnijā Hercegovinā);

Privāti aizsardzības uzņēmumi

51.   atzīmē, ka Amerikas Savienotās Valstis ir paplašinājušas to tiesību aktu noteikumu darbības jomu, kas reglamentē militāro preču eksportu, attiecinot tos arī uz privātiem aizsardzības uzņēmumiem un tāpēc aicina arī ES apsvērt līdzīgus pasākumus un paplašināt Rīcības kodeksa darbības jomu, attiecinot to arī uz privātiem drošības dienestiem; veicot pirmo pasākumu, ES varētu Kopējam militāro preču sarakstam pievienot šādas darbības un pakalpojumus, kuriem ir nepieciešama eksporta atļauja : personālsastāva un teritorijas bruņota apsargāšana, transporta bruņota aizsardzība, apmācības par militārajiem ieročiem un ekipējumu; stratēģiskā un taktiskā apmācība, drošības jomas reforma, konsultācijas militārajā un drošības jomā, militārā loģistika, pretizlūkošanas dienesti un operatīvais atbalsts;

Regula par spīdzināšanas iekārtām

52.   atzinīgi vērtē Padomes 2005. gada 27. jūnija Regulas (EK) Nr. 1236/2005 pieņemšanu par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai(16)

53.   paplašināt šīs regulas darbības jomu, attiecinot to uz pārvadājumiem Kopienas iekšienē, lai novērstu jebkurus iespējamus pārkāpumus;

ES paplašināšana

54.   atzinīgi vērtē to, ka Septītajā un Astotajā ikgadējā ziņojumā ir ņemts vērā Parlamenta ieteikums, ka jāpārbauda, kā vislabāk varētu iesaistīt un atbalstīt pievienošanās valstis un jaunās kaimiņvalstis, lai nodrošinātu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ieroču eksporta kontroli un Rīcības kodeksā iekļauto principu un kritēriju neierobežotu īstenošanu;

55.   aicina Padomi publicēt ziņojumu par ieroču pārvadāšanas kontroles sistēmu un praksi katrā valstī, par kuru tiek pārbaudīta gatavībai dalībai ES pirms tiek atļauta šīs valsts pievienošanās, kā arī par progresu attiecībā uz ikvienas tādas valsts gatavību pievienoties, kas neatbilst ES pārvadāšanas kontroles standartiem, nosakot, ka gatavība pievienoties ir atkarīga no minēto standartu ievērošanas; prasa rūpīgi novērot ieroču piegādes kontroles sistēmu un praksi visās valstīs, kas ir iesaistītas Stabilizācijas un asociācijas nolīguma procesā, kaut arī tām vēl nav piešķirts ES kandidātvalsts statuss;

Starptautiskie procesi ‐ Starptautisks ieroču tirdzniecības līgums

56.   uzsver ES un tās dalībvalstu aktīvas darbības nepieciešamību citu valstu, reģionālo un starptautisko procesu atbalstam;

57.   aicina Padomi un Komisiju noteikt konkrētus pasākumus, lai īstenotu ANO Rīcības programmas piecas prioritārās jomas, proti, starpniecību, marķēšanu un izsekošanu, munīciju, attīstību un tehnisko palīdzību, kā arī izstrādāt ANO Rīcības programmu papildinošus pasākumus;

58.   aicina ES prezidentūru un dalībvalstis vērst savu diplomātisko darbību par labu starptautiskam ieroču tirdzniecības nolīgumam, ar enerģiskiem un noteiktiem pasākumiem īstenojot 2006. gada 26. oktobrī ANO Ģenerālas Asamblejas Pirmās komitejas sesijā pieņemto rezolūciju, kuras mērķis ir panākt, lai tiktu noslēgts iedarbīgs un juridiski saistošs starptautisks ieroču tirdzniecības nolīgums, kurā būtu noteikti obligāti starptautiskie standarti attiecībā uz ieroču piegādēm;

59.   aicina Padomi un Eiropas Komisiju nākamajās pārrunās par Eiropas Kaimiņattiecību politiku un Partnerības un sadarbības līgumiem iekļaut stingru atbalstu ES ieroču tirdzniecības embargo;

60.   aicina dalībvalstis pašām atkārtoti apņemties ievērot principu, ka Rīcības kodeksa kritēriji netiks apdraudēti, īstenojot plašākus ārpolitikas mērķus;

o
o   o

61.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem un ANO Ģenerālās asamblejas ģenerālsekretāram.

(1) Dokuments Nr. 8675/2/98, Brisele, 1998. gada 5. jūnijs. (2) OV C 328, 23.12.2005., 1. lpp.; OV C 250, 16.10.2006., 1. lpp. (3) Dokuments Nr. 10713/06, Brisele, 2006. gada 20. jūnijs. (4) OV C 66, 17.3.2006, 1. lpp. (5) OV L 191, 19.7.2002., 1. lpp. (6) OV L 156, 25.6.2003, 79. lpp. (7) OV L 281, 31.8.2004, 1. lpp. (8) ANO Obligātie standartnoteikumi par apiešanos ar ieslodzītajiem, kurus pieņēma 1955. g. Ženēvā ANO Pirmajā kongresā par organizētās noziedzības novēršanu un apiešanos ar likumpārkāpējiem, ko ANO Ekonomikas un Sociālo lietu padome apstiprinājusi ar 1957. g. 31. jūlija rezolūciju 663 C (XXIV) un 1977. g. 13. maija rezolūciju 2076 (LXII). (9) Dokuments 5319/06, 2006. gada 13. janvāris. (10) ĀKK-ES dokuments 3892/06/gal. versija. (11) OV C 280 E, 18.11.2006, 443.lpp. (12) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0274. (13) OV C 91E, 15.4.2004., 679. lpp. (14) OV C 104 E, 30.4.2004., 1048. lpp. (15) Attiecībā uz šiem papildus jautājumiem skat.: Eiropas Savienības rīcības kodekss attiecībā uz ieroču eksportu ‐ Ikgadējā ziņojuma uzlabošana. SIPRI politikas dokuments Nr. 8, SIPRI 2004. gada novembrī. (16) OJ L 200, 30.7.2005, p. 1.

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas rīcības plānu ceļu satiksmes drošībai ‐ starpposma pārskats (2006/2112(INI))

P6_TA(2007)0009 A6-0449/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas Balto grāmatu "Eiropas Transporta politika 2010. gadam ‐ laiks izlemt" (COM(2001)0370) un tās 2003. gada 12. februāra rezolūciju par šo jautājumu(1),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas drošiem un automatizētiem transportlīdzekļiem" (COM(2003)0542),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Eiropas Ceļu satiksmes drošības rīcības programma: divkārša ceļu satiksmes negadījumos cietušo skaita samazināšana Eiropas Savienībā līdz 2010. gadam, īstenojot kopējas atbildības principu" (COM(2003)0311), un tās 2005. gada 29. septembra rezolūciju par šo jautājumu(2), kā arī Komisijas 2004. gada oktobra publikāciju "Glābjot 20000 dzīvību uz mūsu ceļiem",

–   ņemot vērā 2004. gada 6. aprīļa Komisijas Ieteikumu 2004/345/EK par tiesību aktu izpildi ceļu satiksmes drošības jomā(3),

–   ņemot vērā 2003. gada 24. oktobra Veronas deklarāciju par ceļu drošību, kā arī 2004. gada 25. un 26. oktobra Otrās Veronas konferences slēdzienus un no tiem izrietošās ES transporta ministru saistības attiecībā uz satiksmes drošību kā prioritāti,

–   ņemot vērā 2004. gada 29. janvāra Eiropas Ceļu satiksmes drošības hartu,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Eiropas rīcības plāns ceļu satiksmes drošībai - starpposma pārskats" (COM(2006)0074),

–   ņemot vērā ASV Nacionālās ceļu satiksmes drošības administrācijas (NHTSA) paziņojumu, ka, sākot no 2011. gada septembra, elektroniskās stabilizācijas sistēmas (ESP/ESK‐ elektroniskā stabilitātes programma/elektroniskā stabilitātes kontrole) visām jaunām mašīnām kļūs par obligātu standarta ierīci ASV,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A6-0449/2006),

A.   tā kā Eiropas Savienībā ceļu satiksmes negadījumos iet bojā vairāk nekā 40000 cilvēku un šo negadījumu tiešās un netiešās izmaksas ir aptuveni EUR 180 000 000 000 jeb 2 % no ES IKP;

B.   tā kā mērķis līdz 2010. gadam uz pusi samazināt satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitu Eiropas Savienībā joprojām ir prioritāte; tā kā tas apzinās un ir norūpējies, ka šā skaitļa sasniegšanai trūkst nepieciešamā progresa;

C.   tā kā, lai sasniegtu šo mērķi, panākumi Eiropas Savienībā nav pietiekami;

D.   tā kā Parlaments vēl joprojām uzskata, ka ceļu satiksmes drošība ir dalībvalstu un Eiropas Savienības dalīta atbildība;

E.   tā kā Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģions ir uzsvēris to sabiedrības veselības problēmu apjomu, kas rodas sakarā ar nāves gadījumiem un ievainojumiem ceļu satiksmes negadījumos, un uzskata, ka ceļu drošībā un ātruma samazināšanā ir būtiski iesaistīt veselības aprūpes sektoru, un tas ir jautājums, kas tomēr ietilpst dalībvalstu kompetencē;

F.   tā kā atšķirības starp dalībvalstīm ar sliktiem ceļu drošības rādītājiem un dalībvalstīm, kurās šie rādītāji ir labāki, arvien palielinās;

G.   tā kā satiksmes drošībai ir horizontāla dimensija un, lai vislielākā iespējamā apjomā sasniegtu tās uzlabošanas mērķi, ir nepieciešams pievērst uzmanību prioritārajām jomām ‐ vairākiem politikas virzieniem, kuru mērķis ir panākt tiesību aktu efektīvāku īstenošanu (drošības jostas, braukšanas ātrums, satiksmes noteikumu ievērošana), braukšanas standartu uzlabošanu (vadītāja apliecība, vadītāja uzvedība, cieņa pret gājējiem), infrastruktūras uzlabošanu (automaģistrāļu un ceļu tīklu, braukšanas joslu, ceļazīmju kvalitāte), transportlīdzekļu uzlabošanu (regulāras pārbaudes, modeļi) un labākās pieredzes apmaiņu;

H.   tā kā īstermiņā braukšanas standartu uzlabošana Eiropas Savienībā visefektīvāk tiks nodrošināta, piemērojot dalībvalstu satiksmes noteikumus, īpaši attiecībā uz atļautā ātruma pārsniegšanu un braukšanu dzērumā, kā arī prasībām lietot drošības jostas un bērna piesprādzēšanās sistēmas;

I.   tā kā transportlīdzekļi šobrīd ir četras reizes drošāki nekā 1970. gadā;

J.   tā kā kopējā ceļu negadījumos bojā gājušo skaitā arvien pieaug motociklu vadītāju skaits;

K.   tā kā ceļa vidus barjeras ievērojami samazina uz ceļiem bojā gājušo skaitu,

L.   tā kā 2006. gada oktobrī Komisija ieviesa projektu "Druid izpēte" četriem gadiem, lai veiktu pētījumu saistībā ar braukšanu alkohola, narkotiku un medikamentu ietekmē;

M.   tā kā dalībvalstīm nevajadzētu izvirzīt mazākus mērķus saistībā ar dzīvības glābšanas sistēmu ieviešanu nekā citām valstīm,

1.   aicina, lai attiecībā uz ceļu satiksmes drošību Eiropas Savienībā visas Eiropas Savienības dalībvalstis, reģionālās un vietējās varas iestādes, kā arī ES iestādes, rūpniecības nozare, organizācijas un privātpersonas uzņemtos lielāku politisko atbildību;

2.   uzskata, ka tikai kompleksa un sistemātiska pieeja, kas aptver visus ceļu lietotājus un ieinteresētās puses, pamatojoties uz centieniem sekmēt dalībvalstīs sabiedrisko transportu un efektīvāku likumdošanu, savienojumā ar ceļu lietotāju atbilstošu uzraudzību dalībvalstīs (vadītāju apliecību pārbaudes, izelpas pārbaudes utt.) var ievērojami un ilgtspējīgi samazināt smagu satiksmes negadījumu skaitu;

3.   atgādina, ka augstos mērķus, ko Eiropas Savienība ir izvirzījusi, nevar sasniegt, neņemot vērā dalībvalstu izglītības sistēmas un pašreizējo tiesību aktu piemērošanas raksturīgākās īpatnības; tāpēc mudina dalībvalstis arī turpmāk pievērst uzmanību un vispārināt informācijas politiku un paaugstināt sabiedrības informētību par satiksmes drošību visiem dažāda vecuma lietotājiem; aicina dalībvalstis arī pilnībā un bez izņēmumiem piemērot pašreizējos tiesību aktus, kuru ievērošana no lietotāju puses ļaus ievērojami uzlabot satiksmes drošību;

4.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai par ceļu infrastruktūras drošības organizāciju (COM(2006)0569), kas nāves gadījumu skaitu varētu samazināt par 12 līdz 16 %, un tās priekšlikumu direktīvai par Kopienā reģistrētu smago kravas transportlīdzekļu modernizēšanu, aprīkojot tos ar spoguļiem (COM(2006)0570), un aklo zonu spoguļiem;

5.   aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk sniegt apsolītos likumdošanas priekšlikumus, piemēram, par pārrobežu izpildi, tuvās gaismas lukturu lietojumu, esošo pasākumu un regulu piemērošanu satiksmes drošības jomā, aizmugures atstarojošo joslu izmantošanu kravas mašīnu kontūru marķēšanai, kā arī par uzstādīto un modernizēto "aklo zonu" spoguļu izmantošanu;

6.   uzskata, ka, ņemot vērā pārrobežu likumpārkāpējus, ir īpaši svarīgi nodrošināt, lai likums par braukšanas ātruma pārsniegšanu, drošības jostas neaplikšanu un braukšanu dzērumā tiek īstenots efektīvā veidā, sodu piemērojot neatkarīgi no tā, vai pārkāpums ir izdarīts pārkāpēja valstī vai citā dalībvalstī;

7.   atgādina Komisijai par tās nodomu izskatīt jautājumu par lietotājdraudzīgas un modernas informācijas par dalībvalstīs izmantotajām ceļa zīmju sistēmām nodrošināšanu Interneta tīmekļa vietnē visās oficiālajās ES valodās;

8.   uzsver nepieciešamību saskaņot ceļu satiksmes noteikumus un ceļazīmes, jo, piemēram, apkārtceļu atšķirīgie prioritārie noteikumi var izraisīt satiksmes negadījumus;

9.   tā kā neskaidras vai pretrunīgas ceļazīmes nevajadzīgi apdraud satiksmes drošību un, ņemot vērā Vīnes Konvencijas par ceļa zīmēm noteikumus, aicina Komisiju veikt pētījumu par to, kā ceļa zīmju saskaņošana uzlabotu satiksmes drošību Eiropā;

10.   ņemot vērā lielo nelaimes un nāves gadījumu skaitu ceļu remonta darbu vietās, aicina Komisiju, nosakot paraugpraksi un apmainoties ar pieredzi, izstrādāt kopējas vadlīnijas attiecībā uz prasībām, kas nosakāmas saistībā ar ceļu remonta darbu drošību;

11.   uzskata, ka Komisijai ir jāsekmē ES finansētie mērķsadarbības projekti starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm, tādējādi paātrinot satiksmes drošības uzlabošanos;

12.   uzskata, ka Komisijai ir jāveicina kā jauno, tā veco dalībvalstu līdzdalība tās darba grupu darbā;

13.   aicina Komisiju novērtēt Eiropas Ceļu satiksmes drošības hartu;

14.   aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi salīdzināt un saskaņot dalībvalstīs sasniegtos rezultātus satiksmes drošības jomā, tā lai, ieviešot paraugpraksi, pozitīvo pieredzi varētu nodot visām dalībvalstīm, tādējādi sekmējot pozitīvo virzību šajā jomā;

15.   aicina Komisiju atzīt, ka, lai vienveidīgāk piemērotu tiesību aktus satiksmes drošības jomā, liela nozīme ir neatkarīgām Eiropas salīdzinošās novērtēšanas programmām, kas veicina konkurenci par drošas ceļu vides nodrošināšanu atbildīgo pušu starpā (piemēram, EuroTAP, EuroNCAP);

16.   aicina dalībvalstis apsvērt jautājumu par nulles alkohola limita ieviešanu attiecībā uz jauniem autovadītājiem, kā arī profesionāliem kravas automobiļu un pasažieru autobusu vadītājiem, kā arī, piemēram, bīstamu kravu transporta vadītājiem;

17.   vērš uzmanību uz iespēju visiem transportlīdzekļiem noteikt minimālās aktīvās un pasīvās prasības un harmonizēt satiksmes organizācijas tehniskās normas visā Eiropas Savienībā;

18.   uzskata, ka braukšana narkotisko vielu ietekmē ir nopietna problēma, kas ir jāapkaro, un dalībvalstīm un Komisijai šādu pārkāpumu pētniecībā un apkarošanā ir jāiegulda vairāk līdzekļu;

19.   uzskata, ka gadījumos, ja transportlīdzeklis ir mobila darbavieta, ir jāpiemēro noteikumi par drošību un veselības aizsardzību darbā;

20.   aicina Komisiju veikt pētījumus par transportlīdzekļu sakaru ierīču izmantošanas ietekmi uz vadītāja uzvedību un satiksmes drošību;

21.   aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai nodrošinātu, ka visos transportlīdzekļos, īpaši autobusos, arvien vairāk tiek izmantotas drošības jostas;

22.   aicina dalībvalstis iespēju robežās paplašināt tiem transportlīdzekļiem noteikto apdzīšanas aizliegumu, kuru svars pārsniedz 12 tonnas, attiecinot to uz visiem vienas un divu joslu ceļiem;

23.   aicina Komisiju ieteikt dalībvalstīm izveidot un uzturēt piemērotus atpūtas objektus, kas atbilstu Eiropas darba devēju un darbinieku kritērijiem, lai tādējādi atpūtas brīžiem nodrošinātu drošāku infrastruktūru;

24.   aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, kas stimulētu mašīnu parku pircējus vai nomātājus pirkt vai nomāt vislabākos transporta līdzekļus, no drošības un ietekmes uz vidi viedokļa raugoties, ko tirgus var piedāvāt, un mašīnu ražotājus izgatavot drošākus un videi labvēlīgākus transportlīdzekļus;

25.   ir pārliecināts, ka autotransporta nozarē apdrošināšanas kompānijām satiksmes drošības tiesību aktu un darba tiesību aktu novērošanā var būt izšķiroša loma, piemēram, piešķirot dažādas piemaksas;

26.   aicina dalībvalstis nodrošināt, ka veicināšana neaprobežojas ar jaunākajām tehnoloģijām emisiju samazināšanai, bet ietver arī ievērojamus drošības pasākumus (avārijas bremzes palīgierīces, joslu sadalīšanās brīdinājuma sistēmas, adaptīvās distances ierobežojumu regulēšanas sistēmas, amortizācijas kontrolsistēmas utt.);

27.   aicina Komisiju izpētīt noguruma un pārguruma ietekmi uz autovadītājiem, lai tādējādi samazinātu gan privāto autovadītāju izraisīto negadījumu biežumu, gan ‐ no drošības un veselības aizsardzības darbā viedokļa ‐ to vadītāju izraisīto negadījumu biežumu, kas transportlīdzekļus izmanto darbā;

28.   aicina Komisiju Eiropas līmenī sākt informācijas kampaņu pret vadītāju nogurumu, lai līdzīgi tam, kā tas jau notiek vairākās dalībvalstīs, veicinātu ideju par nepieciešamību ceļojuma laikā ik pēc divām stundām apstāties;

29.   uzskata, ka no plašā pieejamo tehnoloģiju klāsta īpaša uzmanība jāpievērš šādiem risinājumiem: drošības jostu lietošanas atgādinājuma ierīcēm un modernām drošības sistēmām, elektroniskajai stabilitātes kontrolei (ESK), ātruma ierobežošanas sistēmām, alkohola bloķētājiem, prognostiskas drošības sistēmām (avārijas bremžu palīgierīce, ieprogrammēta ātruma uzturēšanas sistēma, joslu sadalīšanās brīdinājuma sistēmas, ultraskaņas "aklo zonu" spogulis, amortizācijas kontrolsistēma) un e-zvanam;

30.   aicina dalībvalstis līdz 2007. gada jūnijam parakstīt kopīgu paziņojumu attiecībā uz e-zvana sistēmu;

31.   uzskata, ka inteliģentās transporta sistēmas (ITS) ir jāpiemēro atbilstoši vecāka gadagājuma autovadītāju vajadzībām;

32.   aicina Komisiju un dalībvalstis mudināt EuroNCAP ieviest pārbaudes attiecībā uz aizsardzību atsitiena gadījumā un efektīvām tehniskām sistēmām, piemēram, ESP/ESK bremzēšanu avārijas gadījumā, autovadītāja palīgierīcēm (piemēram, alkohola atslēgām), adaptīvajiem minimālās distances noteicējiem un brīdinājumiem par novirzīšanos no braukšanas joslām;

33.   aicina Komisiju infrastruktūras vadlīnijās noteikti iekļaut motociklu vadītāju drošību, īpaši saistībā ar motociklistiem draudzīgām barjerām uz Eiropas ceļiem;

34.   uzskata, ka tikpat nozīmīgs pasākums, kas Komisijai ir jāizskata, ir kopēju minimālo standartu ieviešana attiecībā uz braukšanas instruktoriem ar pārbaužu un sertifikācijas palīdzību;

35.   aicina dalībvalstis sagatavot rīcības plānu satiksmes drošības apmācībā un izglītošanā, ko varētu izmantot skolu programmās (3 līdz 18 gadu vecumā) visās Eiropas Savienības skolās; atbalsta arī apmācības un nepieciešamo drošības pasākumu standartu izstrādāšanu, lai nodrošinātu nākamo vadītāju apmācību instruktoru vadībā, sākot no 16 gadu vecuma;

36.   aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest vienotus noteikumus, kas būtu spēkā visā Eiropas Savienībā un noteiktu, ka visiem transportlīdzekļiem ir obligātas regulāras tehniskās drošības pārbaudes;

37.   aicina Komisiju un dalībvalstis ieteikt pasākumus, kuru pamatā būtu informētības novērtējums par kopējo neatliekamās palīdzības telefona numuru 112 un E112 ieviešanu visās dalībvalstīs, lai tādējādi šajā jomā uzlabotu situāciju Eiropas Savienībā;

38.   uzsver, ka e-zvana sistēma varētu par apmēram 40 % samazināt laiku reaģēšanai uz nelaimes gadījumiem pilsētu teritorijā un par apmēram 50 % ‐ lauku apvidos, un aicina dalībvalstis pēc iespējas ātrāk ieviest šīs sistēmas;

39.   aicina Komisiju turpināt darbu saistībā ar Eiropas sistēmas izveidi satiksmes negadījumu pētīšanai, lai varētu izdarīt salīdzinājumus un veikt efektīvākus pasākumus negadījumu novēršanai;

40.   aicina Komisiju, dalībvalstis un to reģionālās iestādes pievērst īpašu uzmanību tādu neaizsargātu satiksmes dalībnieku aizsardzībai kā gājēji, velosipēdisti un motociklisti;

41.   uzsver, ka dalībvalstīm, projektējot, būvējot un uzturot kārtībā ceļus un citus infrastruktūras objektus, sistemātiski jāņem vērā visu autovadītāju drošība (vieglo mašīnu vadītāju, motociklistu, velosipēdistu, smagā autotransporta vadītāju utt.) un negadījumu novēršanas uzdevums;

42.   aicina Komisiju sekmēt uz aizmuguri vērstu bērnu sēdekļu ieviešanu bērniem līdz 3–4 gadu vecumam, saskaņā ar Zviedrijas Nacionālā ceļu un transporta pētniecības institūta (VTI) pētījumu Nr. 489A par bērnu drošību mašīnās;

43.   aicina Komisiju un īpaši dalībvalstis izpētīt satiksmes drošības situāciju invalīdiem; uzskata, ka ir svarīgi, lai profesionāli pasažieru pārvadātāji, piemēram, taksisti, būtu atbilstoši apmācīti ratiņkrēslu nostiprināšanā utt.;

44.   aicina Komisiju analizēt invalīdu vajadzības attiecībā uz viņu aktīvo, neatkarīgo līdzdalību autotransportā un noteikt normas, kas nodrošinātu, ka invalīdi netiek diskriminēti, lemjot par vadītāja apliecības piešķiršanu;

45.   uzskata, ka tādas tehnoloģijas kā telemātika ilgtermiņā sniedz iespēju būtiski samazināt fatālu satiksmes negadījumu skaitu; tāpēc pieprasa intensīvi veikt pētījumus un īstenot sadarbību starp visām ieinteresētajām pusēm, lai veicinātu daudzsološāko tehnoloģiju ātru ieviešanu, izglītošanu satiksmes drošības jomā neatstājot novārtā;

46.   uzskata, ka informācijas un sakaru tehnoloģiju izmantošana ceļu infrastruktūrā ievērojami uzlabo Eiropas transporta tīkla pārvaldību (TEN-T) un satiksmes drošību; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt darboties šajā jomā, izstrādājot Eiropas programmu, lai ieviestu attīstītu sistēmu ceļu satiksmes pārvaldībai;

47.   aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību transportlīdzekļu tehniskajai drošībai; uzsver, ka līdz 2010. gadam ir jāizskata atbilstošu tiesību aktu turpmākā attīstība; un šajā sakarā īpaši svarīga loma drošības uzlabošanā uz Eiropas ceļiem būs transportlīdzekļu elektronisko drošības sistēmu (e-drošības sistēmu) pārbaudei, vienotām ikgadējām pārbaudēm transportlīdzekļiem, kas ir vairāk nekā astoņus gadus veci, un īpašām pārbaudēm transportlīdzekļiem, kuri ir bijuši iesaistīti nopietnos satiksmes negadījumos;

48.   aicina Komisiju un Eiropas Kopienu Statistikas biroju uzlabot statistiku par satiksmes negadījumiem, piemēram:

49.   aicina Komisiju izstrādāt tādu ilgtermiņa ceļu satiksmes drošības koncepciju, kura aptvertu laika periodu arī pēc 2010. gada un kurā būtu norādīti vajadzīgie pasākumi, lai novērstu ceļu satiksmes negadījumu izraisītos nāves gadījumus un smagus ievainojumus ("nulles perspektīva");

50.   aicina dalībvalstis atzīt draudus, ko izraisa braucoši transportlīdzekļi (īpaši kravas automobiļi), kam uz jumta ir sniegs un ledus, un, pamatojoties uz to, izstrādāt ieteikumus visaptveroša "sniega tīrīšanas vietu" tīkla izveidei; un izskatīt un/vai atbalstīt tehniski alternatīvus variantus;

51.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 43 E, 19.2.2004., 250. lpp. (2) OV C 227 E, 21.9.2006., 609. lpp. (3) OV L 111, 17.4.2004., 75. lpp.

Eiropas Parlamenta rezolūcija par integrētu pieeju sieviešu un vīriešu līdztiesībai komiteju darbā (2005/2149(INI))

P6_TA(2007)0010 A6-0478/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 2. pantu, 3. panta 2. punktu, 13. pantu un 141. panta 4. punktu,

–   ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, pārskatīto Eiropas Sociālo hartu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Cilvēktiesību direktorāta darbību, un jo īpaši Eiropas Padomes Sieviešu un vīriešu līdztiesības vadības komiteju,

–   ņemot vērā ceturto Pasaules Sieviešu konferenci, kas norisinājās Pekinā 1995. gada septembrī un tajā pieņemto rīcības programmu, kā arī dokumentus, kas pieņemti Apvienoto Nāciju Organizācijas ārkārtas sesijās "Pekina + 5" un "Pekina + 10" par jauniem pasākumiem un iniciatīvām attiecīgi 2000. gada 9. jūnijā un 2005. gada 11. martā pieņemtās Pekinas deklarācijas un rīcības programmas īstenošanai,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 76/207/EEK, par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo izglītību un paaugstināšanu amatā, kā arī darba nosacījumiem(1),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2003. gada 13. marta rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesības aspekta integrēšanu (gender mainstreaming)(2),

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas darba dokumentu par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai komiteju darbā, ko sagatavoja, izanalizējot atbildes uz anketām, kuras aizpildīja divdesmit divu parlamentāro komiteju izvirzītie priekšsēdētāji un priekšsēdētāju vietnieki, kas ir atbildīgi par integrētas pieeju dzimumu līdztiesībai,

–   ņemot vērā Reglamenta 45.  pantu,

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A6-0478/2006),

A.   tā kā vairākums komiteju vienmēr vai dažreiz piešķir zināmu nozīmi integrētai pieejai dzimumu līdztiesības jautājumā, savukārt daļa komiteju par to interesējas reti vai nemaz;

B.   tā kā vīriešu un sieviešu līdztiesība ir Kopienas tiesību pamatprincips un tā kā saskaņā ar Līguma 2. pantu tās nodrošināšana ir viens no Kopienas uzdevumiem;

C.   tā kā Līguma 3. panta 2. punkts nosaka integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, paredzot, ka, veicot jebkuru darbību, Kopiena tiecas novērst nevienlīdzību un sekmēt vīriešu un sieviešu līdztiesību;

D.   tā kā šo procesu Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atbildībā uzsāka 2005. gadā un tā kā darbojas augsta līmeņa darba grupa dzimumu līdztiesības jautājumā;

E.   tā kā savā komitejā par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai atbildīgais/atbildīgā priekšsēdētājs/priekšsēdētāja vai priekšsēdētāja vietnieks/vietniece ir aktīvi piedalījies/piedalījusies katrā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas sanāksmē;

F.   tā kā nepārtraukti ir pieaudzis deputāšu procentuālais skaits Eiropas Parlamentā ‐ no 17,5 % 1979. gadā līdz 30,33 % 2004. gadā;

G.   tā kā nepietiekams daudzums sieviešu ieņem atbildīgus administratīvus amatus struktūrvienībās, kas pieņem politiskus lēmumus;

H.   tā kā tā astoņos ģenerāldirektorātos ģenerāldirektora amatā ieceltas tikai divas sievietes, izsaka nožēlu par nepietiekamu skaitu sieviešu kandidatūru ģenerāldirektora amatam un līdz ar to mudina sievietes nopietni apsvērt pieteikšanos atbildīgiem amatiem savā administrācijā;

I.   tā kā, pat ja vairākums komiteju atbalsta dzimumu līdztiesības jautājumu integrāciju, lielākā daļa komiteju ir noteikušas savas turpmākās politiskās prioritātes, tajās neiekļaujot nekādu stratēģiju attiecībā uz integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai;

J.   tā kā joprojām neviena komiteja nav noteikusi konkrētus mērķus stratēģijas attiecībā uz integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai īstenošanai;

K.   tā kā puse komiteju uzskata, ka viņu kompetence pašlaik veidojas, un tikpat daudz komiteju izrāda lielu interesi par apmācības kursu organizēšanu sekretariātā par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai;

L.   tā kā parlamentāro komiteju politiskā un administratīvā sadarbība ar Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju nav vienmērīga, sadarbība ar dažām komitejām ir regulāra, ar citām – gadījuma rakstura;

M.   tā kā atbilstīgi Reglamenta 46. panta 6. punktam vairākums komiteju regulāri aicina par Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu atbildīgos referentus piedalīties par jautājumu atbildīgās komitejas sanāksmē, kad tiek apspriests attiecīgais ziņojums;

N.   tā kā, lai īstenotu labāku likumdošanu, vairākums komiteju atbalsta integrētu pieeju dzimumu līdztiesības jautājumiem, un tā kā puse no tām jau ir izmantojusi dzimumu līdztiesības speciālistu konsultācijas,

Integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai novērtējums

1.   uzsver, ka prasība ievērot dzimumu līdztiesību ir praktiska pieeja, kas sievietes un vīriešus nenostāda pretējās frontes pusēs;

2.   uzsver, ka integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai uzlabos kā sieviešu, tā vīriešu stāvokli;

3.   uzsver, ka integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai paredz politikas virzienu reorganizāciju, uzlabošanu, izstrādi un novērtēšanu, lai visos līmeņos un posmos politisko lēmumu pieņemšanā parasti iesaistītie dalībnieki visos politiskajos virzienos iekļautu dzimumu līdztiesības aspektu;

4.   uzsver, ka integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai neaizstāj politikas virzienus, kas ir īpaši paredzēti, lai atrisinātu problēmas vīriešu un sieviešu nevienlīdzības dēļ, un atgādina, ka politikas virzieni, kas īpaši paredzēti līdztiesības veicināšanai, un integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai viens otru papildina un ka, lai nodrošinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību, tiem ir jābūt saskaņotiem;

5.   pateicas Austrijas un Somijas prezidentūrām, kuras Eiropas Savienības Padomē uzsvēra vīriešu nozīmi integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanā;

6.   uzsver, ka integrēta pieeja līdztiesībai paredz, ka jebkuras darbības (politikas virzienu noteikšana, izpēte, aizstāvība/dialogs, likumdošana, līdzekļu piešķiršana vai programmu un projektu īstenošana un kontrole) pamatā būtu nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm un tiktu ievērots mērķis par līdztiesības nodrošināšanu;

7.   apņemas Kopienas politikā noteikt un piemērot stratēģiju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai un uzdod atbildīgajai komitejai to izstrādāt ne vēlāk kā līdz pašreizējā parlamentārā sasaukuma beigām;

8.   aicina augsta līmeņa darba grupu dzimumu līdztiesības jautājumos turpināt virzīt un veicināt šo procesu kopumā, pamatojoties uz informāciju, ko regulāri sniedz komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas priekšsēdētaja, kā arī aicināt dalībvalstis īstenot šādu politiku;

9.   uzsver to, cik nozīmīga var būt politisko grupu loma, lai iedrošinātu un atbalstītu sievietes un panāktu to, ka viņas pilnībā var piedalīties sabiedriskajā dzīvē, ja politiskās grupas savās programmās un darbā piemēro integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai un atbalsta lielāku sieviešu dalību Eiropas Parlamenta un dalībvalstu vēlēšanās;

10.   atzinīgi vērtē tās parlamentārās komitejas, kas savā darbā jau izmanto integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, un aicina pārējas komitejas sekot viņu piemēram;

11.   izsaka pateicību ģenerālsekretāram par ierēdņu apmācības veicināšanu integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai jautājumā;

12.   atzīst faktu, ka iekšpolitikas ģenerāldirektorātā ir augstākais procentuālais vadītāju – sieviešu skaits, un aicina visus Eiropas Parlamenta ģenerāldirektorus īstenot Kopienas normatīvos aktus par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām;

13.   prasa, lai katras komitejas sekretariāts iekšpolitikas un ārpolitikas ģenerāldirektorātos pieņemtu vienu ierēdni, kas ir īpaši apmācīts integrētā pieejā dzimumu līdztiesībai, un veicinātu šo ierēdņu sadarbības tīkla izveidi ar mērķi dalīties labā praksē; šo tīklu koordinētu Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas sekretariāts;

14.   izsaka nožēlu, ka Eiropas Kopienu ierēdņa statuss neparedz pietiekamus pasākumus, lai ierēdnim būtu reāla iespēja apvienot ģimenes un darba dzīvi;

15.   prasa, lai paziņojumā par vakanci Eiropas Savienības iestādēs tiktu ievērota integrēta pieeja līdztiesībai;

Turpmāka integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošana

16.   uzsver, cik nozīmīgi attiecībā uz integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai ir izmantot starptautiskiem standartiem atbilstīgu terminoloģiju un definīcijas;

17.   uzsver nepieciešamību parlamentārajās komitejās nodrošināt materiālus, lai varētu iegūt labas zināšanas par integrēto pieeju, piemēram, rādītājiem, datiem un statistikai, kas sniegta atsevišķi pa dzimumiem, kā arī nepieciešamību sadalīt budžeta līdzekļus no dzimumu līdztiesības viedokļa, iedrošinot komitejas izmantot iekšējo pieredzi (atbildīgās komitejas sekretariāts, attiecīgais departaments, bibliotēka u.c.) un ārējo pieredzi, ko ieguvušas citas vietējās, reģionālās, valsts un starptautiskās sabiedriskās un privātās iestādēs, mazie, vidējie un lielie uzņēmumi un universitātes, kas darbojas dzimumu līdztiesības jomā;

18.   aicina atbildīgās komitejas priekšsēdētāju regulāri informēt Komiteju priekšsēdētāju konferenci, lai tā spētu izvērtēt sasniegto progresu šajā jomā;

19.   uzsver, ka integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanā ir jāņem vērā katras parlamentārās komitejas specifika; prasa, lai divdesmit divu parlamentāro komiteju novērtēšana notiktu ik pēc diviem gadiem Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas vadībā, novērtēšanā iekļaujot komiteju un delegāciju darbā konstatētos trūkumus attiecībā uz šo jomu un katrā komitejā sasniegto progresu integrētās pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanā;

o
o   o

20.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Padomei.

(1) OV L 269, 5.10.2002., 15. lpp. (2) OV C 61 E, 10.3.2004., 384. lpp.