Eiropas Parlamenta 2008. gada 10. jūlija rezolūcija par situāciju Ķīnā pēc zemestrīces un pirms Olimpiskajām spēlēm

P6_TA(2008)0362 RC-B6-0340/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 2008. gada 22. maija rezolūciju par dabas katastrofu Ķīnā(1),

–   ņemot vērā 2008. gada 10. aprīļa rezolūciju par situāciju Tibetā(2),

–   ņemot vērā 2007. gada 13. decembra rezolūciju par ES un Ķīnas augstākā līmeņa sanāksmi un ES un Ķīnas dialogu cilvēktiesību jomā(3),

–   ņemot vērā 2008. gada 15. maijā Brdo (Slovēnija) notikušās ES un Ķīnas dialoga cilvēktiesību jomā 25. kārtas rezultātus,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   tā kā Ķīna un ES ir apņēmušās veicināt mieru, drošību un ilgtspējīgu attīstību pasaulē;

B.   ņemot vērā dienvidrietumu Ķīnā 2008. gada 12. maijā notikušās spēcīgās zemestrīces izraisīto postījumu apmēru; tā kā par šīs zemestrīces upuriem kļuva vairāki desmiti tūkstošu iedzīvotāju tieši Šučuaņas apgabalā; tā kā pēc pēdējām aplēsēm zemestrīce skāra 10 miljonus cilvēku un nogalināja gandrīz 70 000 cilvēku, tostarp tūkstošiem skolēnu, kuri gāja bojā, sabrūkot skolu telpām;

C.   tā kā Ķīnas valdība izvērsa ārkārtīgi plašus glābšanas darbus, izvietoja personālu, tostarp daļu armijas, kā arī mediķu vienības, lai palīdzētu nelaimes skartā reģiona iedzīvotājiem;

D.   ņemot vērā ārkārtējo visu Ķīnas iedzīvotāju un starptautiskās sabiedrības mobilizāciju un solidaritāti, cenšoties palīdzēt katastrofā cietušajiem iedzīvotājiem;

E.   tā kā Tibetas atvēršanu tūristiem un plašsaziņas līdzekļiem nevajadzētu izmantot kā "sabiedrisko attiecību pasākumu", bet kā patiesu atvēršanu, kas ļaus žurnālistiem, plašsaziņas līdzekļiem un tūristiem apmeklēt Tibetas reģionu;

F.   ņemot vērā Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) noslēguma secinājumus, kuros ir uzsvērts, ka 2008. gada olimpisko spēļu rīkošanas tiesību piešķiršana Ķīnai varētu veicināt valsts atvēršanos un uzlabot cilvēktiesību stāvokli;

1.   atzinīgi vērtē ES un Ķīnas attiecību uzlabošanos, nozaru dialogu un ciešāku sadarbību daudzu globālo tēmu jomā;

2.   aicina Ķīnas varas iestādes atcerēties, ka brīdināšana par zemestrīci ir viens no valsts attīstības rādītājiem; uzsver, ka ļoti būtiski ir aktīvi un ātri rīkoties saistībā ar jebkuru brīdinājumu, ko zinātnes pārstāvji sniedz varas iestādēm par maz ticamu, bet iespējamu citu dabas katastrofu Ķīnā;

3.   atzinīgi vērtē saziņas atsākšanos starp Dalailamas un Ķīnas varas iestāžu pārstāvjiem pēc 2008. gada marta notikumiem Lasā; mudina abas puses pastiprināt šo saziņu, tādējādi veidojot pamatu tam, lai varētu savstarpēji uzticēties viena otrai, jo tas ir vienīgais veids, kā atrast abpusēji pieņemamu politisku risinājumu;

4.   pauž nožēlu, ka attiecībās ar Ķīnu nozīmīgi panākumi gūti tikai tirdzniecības un ekonomikas jomā bez ievērojamiem sasniegumiem cilvēktiesību un demokrātijas jautājumos;

5.   pauž nožēlu, ka Ķīnas rādītāji attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu joprojām rada pamatu bažām biežo un sistemātisko cilvēktiesību pārkāpumu dēļ; atgādina par cilvēktiesību ievērošanas saistībām, ko Ķīna apņēmās pildīt, kad valstij tika piešķirtas tiesības rīkot olimpiskās spēles;

6.   nosoda biežo nāvessoda piemērošanu Ķīnā un aicina Ķīnas varas iestādes noteikt moratoriju nāvessodu izpildei;

7.   ar nožēlu konstatē faktu, ka nevienam no starptautiskajiem aicinājumiem nav izdevies novērst Ķīnas varas iestāžu atbildes pasākumus 2008. gada 14. martā Tibetā notikušajiem nemieriem, jo Lasā notikušo demonstrāciju dalībnieki joprojām tiek meklēti, aizturēti un patvaļīgi arestēti, ģimenēm nesniedzot informāciju par viņu atrašanās vietu, lai gan tas ir pretrunā Ķīnas tiesību aktiem; aicina Ķīnas varas iestādes olimpisko spēļu laikā un izsenis iedibinātā olimpiskā pamiera vārdā pārtraukt "patriotiskās audzināšanas" kampaņu, kura ir pastiprinājusies kopš aprīļa sākuma;

8.   ar atzinību konstatē, ka Ķīna nekavējās pieņemt starptautiskās sabiedrības atbalstu zemestrīcē cietušo glābšanai Šučuaņas reģionā un atvieglot brīvprātīgo humānās palīdzības organizāciju iesaistīšanos palīdzības sniegšanā;

9.   uzsver Eiropas Savienības, dalībvalstu un starptautiskās sabiedrības atbalsta nozīmi šā reģiona atjaunošanas posmā;

10.   aicina Ķīnu ievērot saistības, ko tā publiski apņēmās cilvēktiesību, minoritāšu, demokrātijas un tiesiskuma jomā un par kurām Starptautiskā olimpiskā komiteja informēja, pieņemot lēmumu par atļauju šai valstij organizēt olimpiskās spēles;

11.   mudina Ķīnas varas iestādes izmantot vēsturisko iespēju parādīt pasaulei, ka atļauja rīkot olimpiskās spēles Pekinā ir vienreizēja iespēja uzlabot cilvēktiesību stāvokli, apžēlojot visus politiskos ieslodzītos un cietumos esošos cilvēktiesību aktīvistus, tostarp pēc šā gada martā Tibetā notikušās sacelšanās ieslodzītās personas (protams, izņemot smagus noziegumu izdarījušos); turklāt aicina Ķīnas iestādes pārtraukt lauku migrantu, mazākumtautību diskrimināciju un atturēties no arodbiedrību pārstāvju, advokātu un žurnālistu vajāšanas, ja viņi liecina par pamatbrīvību pārkāpumiem; atkārtoti atgādina pārliecību, ka šādu cilvēku ieslodzīšana ir pret universālo un vispārpieņemto ius gentium (nāciju tiesību) ideju;

12.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Ķīnas Tautas Republikas valdībai un Starptautiskās olimpiskajās komitejas izpildkomitejai.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0232. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0119. (3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0622.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 10. jūlija rezolūcija par Komisijas 2007. gada stratēģijas dokumentu attiecībā uz ES paplašināšanos (2007/2271(INI))

P6_TA(2008)0363 A6-0266/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par paplašināšanās stratēģiju un galvenajiem uzdevumiem 2007.–2008. gadam (COM(2007)0663),

–   ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 16. marta rezolūciju par Komisijas 2005. gada stratēģijas dokumentu attiecībā uz paplašināšanos(1) un Komisijas 2006. gada 13. decembra paziņojumu par paplašināšanas stratēģiju un galvenajiem uzdevumiem 2006.–2007. gadā(2),

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par valstīm Rietumbalkānos, Turciju un Eiropas Savienības partneriem saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A6-0266/2008),

A.   tā kā ES paplašināšanas stratēģija ietver gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas dimensiju,

B.   tā kā šīs stratēģijas ārpolitikas dimensija saistīta ar reformu veicināšanu saskaņā ar Eiropas demokrātijas, cilvēktiesību respektēšanas, miera, stabilitātes un labklājības standartiem,

C.   tā kā paplašināšanas stratēģijas iekšpolitikai veltītā daļa tieši iespaido ES spēju īstenot politikas mērķus un veidot arvien ciešāku savienību, kā noteikts Līgumos,

D.   tā kā ir vajadzīga politiski integrēta ES, kas efektīvi nodrošina vērienīgu solidaritātes un stabilitātes politiku,

E.   tā kā saskaņā ar Romas līgumu "jebkura Eiropas Valsts var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti",

F.   tā kā iepriekšējie paplašināšanās procesi ir nešaubīgi bijuši sekmīgi gan ES, gan dalībvalstīm, kas tai pievienojās, un veicinājuši stabilitāti, attīstību un labklājību visā Eiropā kopumā, ir būtiski svarīgi radīt nosacījumus, lai nodrošinātu, ka arī turpmākie paplašināšanās procesi būs veiksmīgi,

G.   tā kā ar stabilizācijas un asociācijas nolīgumiem ir veikts svarīgs un veiksmīgs ieguldījums attiecību uzlabošanai starp ES un Rietumbalkānu valstīm, lai integrētu tās Eiropā, un tie ir veicinājuši reģionālo sadarbību,

H.   tā kā 2003. gadā Salonikos notikušajā Eiropadomē un 2006. gadā Briselē notikušajā Eiropadomē no jauna tika apstiprināts ES nodoms pildīt saistības attiecībā uz Dienvidaustrumeiropas un Rietumbalkānu valstīm,

I.   tā kā atjaunotais konsenss, ko Eiropadome pieņēma 2006. gada decembrī, pamatojas uz principiem par saistību konsolidāciju, taisnīgu un precīzu nosacījumu izvirzīšanu un labāku sabiedrības informēšanu,

J.   tā kā paplašināšanās stratēģija ir daudz vairāk nekā tikai sarunu metodoloģija, kurā atspoguļota, kā tas ir pašreiz, būtiska pārliecība, ka Eiropas Savienība ir kopīgu vērtību kopiena, un šī stratēģija ir ļoti komplicētā veidā saistīta ar debatēm par Eiropas Savienības mērķiem, tās nākotni un tās lomu kaimiņvalstīs un pasaulē,

K.   tā kā iepriekš minētajā Komisijas paziņojumā noteiktā metodoloģija un kritēriji pievienošanās sarunu veikšanai ir pilnībā jāatbalsta un rūpīgi jāīsteno un tā kā politisku apsvērumu dēļ nevar atkāpties no stingras atbilstības šiem kritērijiem,

L.   tā kā ES paplašināšanās stratēģijai jābūt ietvertai plašā ārpolitikas instrumentu klāstā, kuri paredzēti demokrātijas nostiprināšanai, stabilitātes un sociālās attīstības veidošanai ES kaimiņvalstīs un ES lomas palielināšanai pasaulē,

M.   tā kā šiem politikas virzieniem jāaptver daudzas dažādas situācijas, kas valda mūsu kaimiņvalstīs, jo sevišķi tajās valstīs, kurām ir kandidātvalsts statuss un kuras ir sākušas pievienošanās sarunas, kā arī tajās valstīs, kurām ir kandidātvalsts statuss, bet kuras vēl nav sākušas sarunas, tajās valstīs, kurām ir izredzes uz līdzdalību ES, tajās valstīs, kurām ir mērķis integrēties Eiropā, un tajās valstīs, kuras tikai vēlas ciešas kaimiņattiecības ar ES,

N.   tā kā šiem politikas virzieniem jābūt neatkarīgiem, un tie nevar ierobežot noteikumus, kas ļauj konkrētai valstij attīstīt no viena veida attiecībām ar ES, pārejot uz citām, ja šī valsts atbilst nepieciešamos iekšējiem un ārējiem nosacījumiem,

O.   tā kā austrumu partneri Eiropas kaimiņattiecību politikā nepārprotami ir Eiropas kontinenta valstis, un daži no tiem ir izteikuši vēlmi pievienoties Eiropas Savienībai,

P.   tā kā saskaņā ar iepriekš minēto Parlamenta 2006. gada 13. decembra rezolūciju valstīm, kam ir izredzes uz līdzdalību Eiropas Savienībā, ir jāgūst labums no ciešām divpusējām vai daudzpusējām attiecībām ar ES atbilstīgi to īpašajām vajadzībām un interesēm; tā kā šī izvēle, kas piedāvā plašas darbības iespējas, sniegtu partnervalstīm stabilu ilgtermiņa perspektīvu saistībā ar tiesiski noregulētām attiecībām ar ES un dotu nepieciešamo stimulu, lai attiecīgajās valstīs sekmētu stabilitāti, mieru, cilvēktiesību ievērošanu un demokrātisko un ekonomisko reformu īstenošanu,

Q.   tā kā saskaņā ar minēto rezolūciju valstis, kam ir patiesas izredzes uz līdzdalību ES, pašas varētu izvēlēties, vai izmantot līdzīgas daudzpusējas struktūras, kas būtu starpposms ceļā uz pilntiesīgu līdzdalību ES,

R.   tā kā ES paplašināšanās stratēģija pamatīgi jāskaidro un jāpauž gan pašreizējiem, gan nākamajiem ES pilsoņiem, lai viņi pilnībā pārzinātu attiecīgās politikas jomas un veicinātu sabiedrības atbalstu ES saistībām pret kaimiņvalstīm, tādējādi garantējot, ka partnervalstis ES uzticas un solidarizējas ar to un mēģinot ņemt vērā to pamatotas bažas,

1.   piekrīt Komisijas viedoklim, ka iepriekšējie paplašināšanās procesi bijuši ļoti veiksmīgi, kā rezultāta ieguvušas gan jaunās, gan vecās ES dalībvalstis, veicinot ekonomikas izaugsmi, sociālo attīstību un nodrošinot mieru, stabilitāti, brīvību un labklājību Eiropas kontinentā; uzskata, ka ir iespējams mācīties no iepriekšējiem paplašināšanās procesiem un ka citi veidi, kā uzlabot paplašināšanās procesa kvalitāti, jāpamato ar līdz šim uzkrāto pozitīvo pieredzi;

2.   vēlreiz apstiprina stingrās saistības pret kandidātvalstīm un valstīm, kurām ir dotas skaidras izredzes uz līdzdalību ES, saprotot, ka pilnīga un stingra atbilstība 1993. gadā Kopenhāgenā noteiktajiem kritērijiem ir obligāta, un ka ES jācenšas nostiprināt tās integrācijas spēja, un pilnībā jāņem vērā tas, kāda ir šī spēja;

3.   šajā sakarā atgādina, ka attiecībā uz bijušās Dienvidslāvijas valstīm stingrs nosacījums ir sadarbība ar Starptautisko kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai, un par šo nosacījumu nekādas diskusijas nav iespējamas;

4.   uzskata, ka ES paplašināšanas stratēģijai jāatbilst ES līguma prasībām un jau esošajām ES saistībām, kā arī jāatrod līdzsvars starp ES ģeostratēģiskajām interesēm, politisko notikumu ietekmi ārpus tās robežām un ES integrācijas spēju, tostarp spēju tikt galā ar turpmākām iekšējām un ārējām problēmām un īstenot plānus attiecība uz politisko integrāciju;

5.   šajā sakarā atgādina par to, ka jāveic nepieciešamās iekšējās reformas, kuru mērķis, cita starpā, ir efektivitātes un sociālās kohēzijas palielināšana, kā arī demokrātiskās atbildības nostiprināšana;

6.   atgādina, ka integrācijas spēja ir saistīta ES spēju noteiktā brīdī pieņemt lēmumus un tādējādi sasniegt savus politiskos mērķus, jo sevišķi mērķi veicināt ekonomisko un sociālo progresu un augstu nodarbinātības līmeni dalībvalstīs, mērķi aizstāvēt savu identitāti un spēju rīkoties starptautiskā līmenī, mērķi veicināt ES un tieši tāpat arī Eiropas iedzīvotāju tiesības un intereses, mērķi attīstīt brīvības, drošības un tieslietu jomu, mērķi saglabāt un attīstīt savu tiesību kopumu un mērķi aizstāvēt pamattiesības un brīvības, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

7.   uzskata, ka integrācijas spējas jēdziens aptver četrus elementus:

8.   uzsver ‐ lai uzlabotu paplašināšanās stratēģijas ticamību un efektivitāti, pilnībā jāievēro Kopenhāgenas kritēriji, un arī dalībvalstīm pilnībā jāatbilst šiem kritērijiem, tādējādi novēršot to, ka no pievienošanās pieteikumvalstīm tiek prasīta augstāku standartu ievērošana, nekā tie, kas tiek piemēroti atsevišķās ES daļās;

9.   turklāt atgādina, ka katras jaunas dalībvalsts ekonomiskā struktūra un intereses varētu tieši ietekmēt ES politikas jomas un budžetu, un tāpēc nepieciešamā politikas pielāgošana varētu ietekmēt pašas ES būtību; atgādina, ka apvienoties spējīgas valstu un iedzīvotāju kopienas pamatā jābūt saskaņotai politikai un interešu solidaritātei;

10.   uzskata, ka, veicot vidusposma pārskatu 2007.–2013. gada daudzgadu finansējuma shēmai un izstrādājot turpmāku finansējuma shēmu, ir pienācīgi jāņem vērā ietekme uz budžetu, kā arī plašākas ekonomiskās un sociālās sekas, ko radīs iespējami turpmāki paplašināšanās posmi;

11.   ir arī pārliecināts, ka jebkurai valstij, kas pievienojas, vispirms ir jāmēģina atrisināt galvenās iekšējās problēmas, jo īpaši tās, kas attiecas uz teritoriālo un konstitucionālo situāciju, pirms tā var pievienoties ES; uzskata, ka pirms sarunām ar ikvienu šādu valsti un to gaitā ES jāpalīdz šādu jautājumu risināšanā;

12.   atbalsta to, ka īpaša nozīme tiek piešķirta konsolidācijai, nosacītībai un saziņai, kas ir ES paplašināšanās stratēģijas pamatprincipi;

13.   uzskata, ka pēc katras paplašināšanās jānotiek atbilstošai konsolidācijai un politiskai koncentrācijai, piemēram, ar ES politikas virzienu un līdzekļu nopietnu pārvērtēšanu, lai attaisnotu Eiropas iedzīvotāju cerības un garantētu ES pastāvēšanas spēju, kas ir politisks uzdevums;

14.   ir nobažījies, ka paplašināšanās bez atbilstošas konsolidācijas un sagatavošanās, varētu negatīvi iespaidot Eiropas Savienības iekšējo kohēziju un nopietni ietekmēt ES spēju rīkoties, jo tas varētu vājināt ES iestādes, padarīt dalībvalstis neaizsargātākas attiecībā uz ārējo spiedienu un mazinātu tās uzticamību pasaules mērogā;

15.   turklāt uzskata, ka paplašināšanās procesa panākumus (un tādējādi politiskās integrācijas panākumus vispārīgi) var sasniegt tikai tad, ja ir skaidrs un ilglaicīgs sabiedrības atbalsts katras kandidātvalsts dalībai Eiropas Savienībā; tāpēc uzskata, ka turpmākos paplašināšanās procesos jāīsteno saskaņota informēšanas politika, iesaistot visas ES iestādes un dalībvalstu valdības, kā arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, un ka par šīs informēšanas politikas uzdevums ir izskaidrot ES pilsoņiem politiskos, ekonomiskos, sociālos un kultūras ieguvumus no paplašināšanās; tāpēc atgādina dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ka viņu pienākums ir pienācīgi informēt sabiedriskās domas pārstāvjus par pozitīviem sasniegumiem, ko devušas iepriekšējās paplašināšanās, pašreizējo situāciju sarunu gaitā un jautājumiem, kas saistīti ar jaunu dalībvalstu pievienošanos;

16.   uzskata, ka valstīm, kam ir izredzes uz dalību Eiropas Savienībā, ir jādara viss iespējamais, lai izskaidrotu, iesaistītu un sagatavotu sabiedrisko domu integrācijai ES, no paša sākuma iesaistot šajā procesā pilsonisko sabiedrību;

17.   ir arī pārliecināts, ka vienlaikus ar paplašināšanas stratēģiju ir jāizveido daudzveidīgākas ārējas līgumiskas sistēmas un ka šīs sistēmas varētu strukturēt kā abpusēji pārskatāmus koncentriskus lokus, piedāvājot valstīm iespēju saskaņā ar stingriem, taču skaidriem iekšējiem un ārējiem nosacījumiem pāriet no viena statusa uz citu, ja tās to vēlas un atbilst katrai konkrētai struktūrai piemērojamiem kritērijiem;

18.   apstiprina, ka iesaistīšanās Eiropas kaimiņattiecību politikā ne formāli, ne praksē neaizstāj dalību ES, kā arī nav attīstības posms, kā rezultātā obligāti sekotu dalība ES; uzskata, ka ir jānovērš pastāvošā konceptuālā, juridiskā un politiskā plaisa starp ES paplašināšanas stratēģiju un tās kaimiņattiecību politiku, lai attaisnotu mūsu austrumu kaimiņvalstu cerības; ir pārliecināts, ka ar Komisijas kaimiņattiecību politiku, ko veicina Komisija, šajā sakarā nepietiek, lai gan tā jau atspoguļo pozitīvu soli pareizā virzienā, un ka ir nepieciešamas pamatīgākas kvalitatīvas pārmaiņas;

19.   tāpēc ierosina, ka attiecībā uz tām austrumu kaimiņvalstīm, kurām, ņemot vērā to politisko, ekonomisko un sociālo situāciju un ES pašreizējo integrācijas spēju, šobrīd nav izredžu uz līdzdalību ES, taču kuras tajā pašā laikā atbilst noteiktiem demokrātiskiem un ekonomiskiem nosacījumiem, Eiropas Savienībai ir jānosaka uz kopējo politiku balstīta joma, kas jo īpaši aptver tiesiskuma, demokrātijas un cilvēktiesību jautājumus, kā arī tos, kas attiecas uz sadarbību ārpolitikā un drošības politikā, ekonomikas un finanšu jautājumus, tirdzniecības, enerģētikas, transporta un vides jautājumus, tieslietu, drošības, migrācijas, bezvīzu pārvietošanās un izglītības jautājumus; uzskata, ka šīs kopējās politikas jomas risinās vispārējo mērķi palīdzēt austrumu kaimiņvalstīm pakāpeniski sasniegt ES standartus un tādējādi ļaut ciešāk integrēties Eiropas valstu pulkā; turklāt ir pārliecināts, ka iepriekš minētās kopējās politikas jomas jāizstrādā kopīgi ar iesaistītajām valstīm, pamatojoties uz īpašiem lēmumu pieņemšanas mehānismiem, un to īstenošanai jānodrošina atbilstoša finansiālā palīdzība; pozitīvi vērtē Polijas un Zviedrijas priekšlikumu par Austrumu partnerību, kas tika iesniegts Vispārējo lietu un Ārlietu padomes sanāksmē 2008. gada 26.–27. maijam, ar nosacījumu, ka šajā priekšlikumā iekļautā iniciatīva tiek turpināta Eiropas Savienības ietvaros;

20.   atzinīgi vērtē "Barselonas procesa ‐ Eiropas un Vidusjūras reģiona savienības" atkārtotu izveidi, jo tas pozitīvi attīsta ES attiecības ar dienvidu kaimiņvalstīm; uzskata, ka pašreiz notiekošais nostiprina argumentu par labu konkrētām līgumiskām daudzpusējām attiecībām arī ar ES austrumu kaimiņvalstīm, kurām, atšķirībā no to dienvidu partnervalstīm, ir skaidri ar Eiropu saistīti mērķi un perspektīvas; atgādina, ka vispirms saistībā ar šo attiecību attīstību jāpanāk brīvās tirdzniecības zonas izveide, pēc tam jāpanāk ciešākas attiecības saistībā ar EEZ +, Eiropas sadraudzību vai konkrētām reģionālās sadarbības sistēmām;

21.   vēlreiz atgādina sakarā ar iepriekš minētajām reģionālajām sadarbības sistēmām, cik svarīgi ir izstrādāt sarežģītāku un visaptverošāku ES stratēģiju attiecībā uz Melnās jūras reģionu, kas būtu plašāka par pašreizējo sinerģijas iniciatīvu un paredz tāda sadarbības nolīguma izstrādāšanu Melnās jūras reģionā, kurā būtu jāiekļauj ES, Turcija un visas Melnās jūras piekrastes valstis ar līdztiesīgu partneru statusu, tajā pašā laikā cenšoties panākt pilnīgu Krievijas iesaistīšanos, un kurš vēlākā laika posmā varētu attīstīties, pārtopot par Melnās jūras reģiona valstu savienību; uzskata, ka šāda daudzpusēja sistēma ne tikai sniegtu iesaistītajām valstīm iespēju stiprināt sadarbību ar ES visdažādākajās politikas jomās, bet arī ļautu Eiropas Savienībai aktīvāk darboties, meklējot miermīlīgus risinājumus reģiona konfliktiem, tādējādi dodot labvēlīgu ieguldījumu reģiona drošībā;

22.   tajā pašā laikā uzskata, ka valstīm, kurām ir nepārprotamas izredzes uz līdzdalību ES, taču vēl aizvien ir daudz jāpaveic, pirms tās panāks atbilstību kandidātvalsts statusa iegūšanai nepieciešamajiem politiskajiem, ekonomiskajiem un sociālajiem nosacījumiem, varētu būt lietderīga brīvprātīga iesaistīšanās pasākumos, kas atbilst iepriekš minētajām divpusējām un daudzpusējām sistēmām; atgādina, ka šāds starpposma pasākums veicinātu visu Eiropas Savienībai pieejamo instrumentu ieviešanu, lai palīdzētu attiecīgajām valstīm centienos, kuru mērķis ir pilntiesīga dalība ES;

23.   tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas 2008. gada 5. marta paziņojumu "Rietumbalkāni: Eiropas perspektīvas stiprināšana" (COM(2008)0127), kurā noteikta virkne pasākumu šā reģiona valstu atbalstīšanai ES integrācijas procesā un ES attiecību padziļināšanai, piemēram, tirdzniecības, enerģētikas, izglītības un/vai pētniecības jomā; pauž gandarījumu par stabilizācijas un asociācijas nolīguma parakstīšanu ar Serbiju 2007. gada 7. novembrī un ar Bosniju un Hercegovinu 2008. gada 16. jūnijā, kas no Parlamenta viedokļa turpina nostiprināt saikni starp attiecīgo reģionu un ES; šajā sakarā aicina paātrināt sarunas par vīzu režīma liberalizēšanu attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm, lai veicinātu šo valstu līdzdalību Kopienas programmās;

24.   mudina Komisiju izstrādāt konkrētus priekšlikumus daudzveidīgākai ārpolitikai attiecībā uz ES kaimiņvalstīm saskaņā ar šajā rezolūcijā noteiktajām vadlīnijām un, apsverot savas administratīvās struktūras, vismaz nodrošināt saikni starp darbībām, ko veic Paplašināšanās ģenerāldirektorāts un Ārējo sakaru ģenerāldirektorāts;

25.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 291 E, 30.11.2006., 402. lpp. (2) OV C 317 E, 23.12.2006., 480. lpp.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 10. jūlija rezolūcija par stāvokli Zimbabvē

P6_TA(2008)0364 B6-0347/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Zimbabvi, jo īpaši 2008. gada 24. aprīļa rezolūciju(1),

–   ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra Kopējo nostāju 2008/135/KĀDP(2), ar ko līdz 2009. gada 20. februārim pagarina pret Zimbabvi vērstos ierobežojošos pasākumus, kurus ieviesa ar Kopējo nostāju 2004/161/KĀDP(3),

–   ņemot vērā Padomes secinājumus par Zimbabvi, kurus pieņēma 2008. gada 29. aprīlī un 2008. gada 26. un 27. maijā,

–   ņemot vērā rezolūciju par vēlēšanu gaidāmo pēdējo kārtu Zimbabvē, ko Āfrikas cilvēktiesību un tautu tiesību komisija (Āfrikas komisija) pieņēma 43. kārtējā sanāksmē, kura notika 2008. gada 7.–22. maijā Ezulwini, Svazilendas Karalistē,

–   ņemot vērā Panāfrikas parlamenta Vēlēšanu novērošanas misijas ziņojumu par apvienotajām vēlēšanām Zimbabves Republikā 2008. gada 29. martā,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada 19. un 20. jūnija sanāksmes prezidentvalsts secinājumus, kuros apstiprināta ES gatavība pieņemt papildu pasākumus pret personām, kuras ir atbildīgas par vardarbību,

–   ņemot vērā Dienvidāfrikas attīstības kopienas (DAK) Vēlēšanu novērošanas misijas sākotnējo paziņojumu par Zimbabves prezidenta vēlēšanu pēdējo kārtu un par Asamblejas palātas 2008. gada 29. jūnija papildvēlēšanām,

–   ņemot vērā Panāfrikas parlamenta Vēlēšanu novērošanas misijas 2008. gada 30. jūnija pagaidu ziņojumu par prezidenta vēlēšanu pēdējo kārtu un parlamenta papildvēlēšanām Zimbabvē,

–   ņemot vērā Āfrikas Savienības (ĀS) Vēlēšanu novērošanas misijas Zimbabvē 2008. gada 29. jūnija sākotnējo paziņojumu,

–   ņemot vērā rezolūciju par Zimbabvi, kuru pieņēma ĀS 11. augstākā līmeņa sanāksmē Šarmelšeihā, Ēģiptē, 2008. gada 30. jūnijā–1. jūlijā,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

A.   tā kā prezidenta vēlēšanu pēdējā kārta notika 2008. gada 27. jūnijā, neskatoties uz to, ka prezidenta amata kandidāts Morgan Tsvangirai atkāpās, ņemot vērā pieaugošo vardarbību un ierobežojumus opozīcijas partijai un tās atbalstītājiem;

B.   tā kā uzraudzītāji no DAK, Panāfrikas parlamenta un ĀS paziņoja, ka vēlēšanu pēdējo kārtu negatīvi ietekmēja vardarbība, tā neatbilda ĀS un DAK standartiem un neatspoguļoja tautas gribu;

C.   tā kā 2008. gada 29. martā notika Zimbabves Asamblejas palātas, Zimbabves Senāta, prezidenta un pašvaldības iestāžu vēlēšanas;

D.   tā kā atbilstoši oficiālajiem rezultātiem, kurus izplatīja Zimbabves Vēlēšanu komisija, opozīcijas partija "Demokrātisko pārmaiņu kustība" (MDC) ieguva vairākumu vietu Asamblejas palātā, savukārt prezidenta vēlēšanās Morgan Tsvangirai ieguva 47,9 % balsu, bet Roberts Mugabe ‐ 43 %;

E.   tā kā prezidenta vēlēšanu rezultātus paziņoja ar vairāku nedēļu novēlošanos, tādējādi graujot vēlēšanu procesa uzticamību un pārredzamību;

F.   tā kā Roberts Mugabe pirms vēlēšanu pēdējās kārtas paziņoja, ka MDC nekad nevaldīs Zimbabvē un ka viņš ir gatavs cīnīties, lai nepieļautu, ka šī partija iegūst varu;

G.   tā kā, gatavojoties prezidenta vēlēšanu otrajai kārtai, opozīcijas aktīvisti un atbalstītāji cieta no valsts atbalstītas vardarbības, spīdzināšanas, iebaidīšanas un patvaļīgiem arestiem un saskaņā ar MDC datiem vismaz 86 atbalstītājus nogalināja, un 200 000 bija spiesti atstāt savas mājas;

H.   tā kā vēlēšanu kampaņas laikā Morgan Tsvangirai vairākas reizes arestēja, viņu vajāja bruņoti karavīri un viņš bija spiests meklē patvērumu Nīderlandes vēstniecībā Hararē;

I.   tā kā 2008. gada 12. jūnijā arestēja un apsūdzēja mēģinājumā veikt apvērsumu un nodevībā MDC ģenerālsekretāru Tendai Biti;

J.   tā kā valsts plašsaziņas līdzekļi aizliedza MDC kampaņas reklāmu, tādējādi traucējot brīvu un godīgu vēlēšanu kampaņas norisi; tā kā 2008. gada 22. jūnijā Hararē ieplānoto MDC manifestāciju izjauca vardarbīgi noskaņoti Zimbabves Āfrikas nacionālās savienības - patriotiskās frontes (ZANU-PF) atbalstītāji;

K.   tā kā Āfrikas Nacionālā kongresa priekšsēdētājs Jacob Zuma 2008. gada 24. jūnijā situāciju Zimbabvē raksturoja kā "nekontrolējamu" un aicināja ANO un DAK nekavējoties iejaukties;

L.   tā kā ANO Drošības padome beidzot vienprātīgi nosodīja Zimbabves valdības atbalstītos vardarbības aktus, tomēr Dienvidāfrikas iebildumu dēļ tā nepaziņoja, ka vēlēšanas ir nelikumīgas;

M.   tā kā ĀS nepiekrita pamatnostādnēm vai skaidram grafikam saistībā ar sarunu uzsākšanu un pabeigšanu un tā kā domstarpības DAK arī padara dialogu neiespējamu;

N.   tā kā žurnālisti tiek vajāti un iebaidīti, savukārt ārvalstu žurnālistiem ir aizliegts iebraukt valstī;

O.   tā kā policija patvaļīgi arestēja pilsoniskās sabiedrības aktīvistus, tostarp reliģisku pilsoniskās sabiedrības grupu locekļus Hararē, un vairākas nevalstiskās organizācijas un palīdzības sniegšanas aģentūras ir pārtraukušas savu darbību;

P.   tā kā Dienvidāfrikas prezidenta Thabo Mbeki "klusā diplomātija" diemžēl nav devusi taustāmus rezultātus attiecībā uz politisko situāciju Zimbabvē un, ņemot vērā T. Mbeki ievērojamās simpātijas pret Robert Mugabe, Zimbabves opozīcija galu galā atteicās viņu pieņemt par starpnieku;

Q.   tā kā krīze Zimbabvē ietekmē arī kaimiņvalstis, jo īpaši Dienvidāfriku;

R.   tā kā atbilstoši ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas un Pasaules pārtikas programmas datiem apmēram divi miljoni cilvēku Zimbabvē laika posmā no 2008. gada jūlija līdz 2008. gada septembrim cietīs no bada un ir paredzams, ka laika posmā no 2009. gada janvāra līdz martam šis skaitlis palielināsies līdz 5,1 miljoniem;

S.   tā kā katrs desmitais bērns Zimbabvē mirst, nesasniedzot četru gadu vecumu, un paredzamais vidējais dzīves ilgums vīriešiem ir 37 gadi, savukārt sievietēm ‐ 34,

1.   uzsver, ka 2008. gada 27. jūnija vēlēšanas nevar uzskatīt par likumīgām, un atzinīgi vērtē Padomes prezidentūras 2008. gada 28. jūnija paziņojumu, kurā skaidri paustā tās nostāja;

2.   stingri nosoda valdības atbalstītos vardarbības aktus, kurus pirms prezidenta vēlēšanu otrās kārtas vērsa pret politiskās opozīcijas pārstāvjiem un kuru rezultātā tika nogalināti, patvaļīgi arestēti un vajāti opozīcijas aktīvisti un atbalstītāji, kā arī cilvēktiesību aizstāvji;

3.   uzskata, ka pret opozīciju vērstie vardarbības akti, draudi un iebiedēšana brīvu un godīgu prezidenta vēlēšanu pēdējo kārtu Zimbabvē padarīja neiespējamu, kā to plaši atzīst starptautiskā kopiena, tostarp Āfrikas vēlēšanu uzraudzītāji un Āfrikas valstu līderi;

4.   atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes priekšsēdētāja paziņojumu, kurā nosodīta Zimbabves prezidenta vēlēšanu norise;

5.   atzinīgi vērtē G8 valstu vadītāju 2008. gada 8. jūlijā pieņemto paziņojumu par Zimbabvi un jo īpaši to, ka viņi atteikušies pieņemt jebkuras tādas valdības leģitimitāti, kas neatspoguļo Zimbabves iedzīvotāju gribu, kā arī viņu ieteikumu iecelt ANO ģenerālsekretāra īpašo pārstāvi ziņošanai par politisko, humāno, cilvēktiesību un drošības situāciju un atbalstīt reģionālos centienus sekmēt starpniecību starp politiskajiem spēkiem, vienlaikus respektējot 2008. gada 29. martā notikušo vēlēšanu rezultātus, un viņu ieceri veikt turpmākus pasākumus, inter alia, noteikt finansiālus un cita veida pasākumus pret personām, kas atbildīgas par vardarbību;

6.   aicina Āfrikas valstis un plašāku starptautisko kopienu atteikties atzīt R. Mugabes režīmu;

7.   aicina ĀS, DAK un ANO veicināt visaptverošu starpniecības procesu, nosakot skaidru grafiku sarunām, kuras ļaus ātri panākt Zimbabves krīzes labvēlīgu risinājumu, pamatojoties uz brīvām un godīgām vēlēšanām;

8.   uzsver, ka, lai starpniecības pasākumu rezultātā veidotos efektīvs un produktīvs dialogs, tajos līdzās prezidentam Thabo Mbeki jāiesaista arī citi ārējie dalībnieki, savukārt iekšējam dialogam nevajadzētu aprobežoties ar divu politisko partiju līdzdalību, un tajā vajadzētu iekļaut citus pilsoniskās sabiedrības dalībniekus, piemēram, nevalstiskās organizācijas, baznīcas un arodbiedrības un parlamentu;

9.   aicina pašreizējās krīzes risinājumu panākt sarunu ceļā, galu galā izveidojot pagaidu administrāciju, kura būtu pilnvarota pārtraukt valdības atbalstītos vardarbības aktus, demobilizēt kaujiniekus, atcel represīvus tiesību aktus, atrisināt humanitāro krīzi, stabilizēt ekonomiku, uzsākt visaptverošu konstitūcijas pārskata procesu un mainīt Zimbabves Vēlēšanu komisijas sastāvu, lai tādējādi tuvākajā nākotnē radītu apstākļus brīvām un godīgām prezidenta vēlēšanām, kuras notiktu ĀS un ANO aizgādībā; aicina nodrošināt, ka šādas sarunas uzrauga ĀS/ANO sūtnis;

10.   aicina ANO uzsākt neatkarīgu izmeklēšanu saistībā ar paveiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un uzstāj, ka atbildīgajām personām nevajadzētu palikt nesodītām un ka viņas jātiesā kompetentā un objektīvā tiesā;

11.   uzsver, ka ir nepieciešama upuru rehabilitācija, un aicina pieņemt pagaidu pasākumus tiesiskuma nodrošināšanai, tostarp izveidot patiesības un samierināšanas komisiju;

12.   atzinīgi vērtē nostāju, ko paudušas daudzas Āfrikas valstis, kā arī liela grupa ļoti cienījamu personu no Āfrikas, tostarp Nelsons Mandela, Desmonds Tutu un Kofi Anans, kuri nosodīja situāciju Zimbabvē, un mudina šīs valstis un personas tieši iesaistīties politiska un demokrātiska risinājuma meklējumos;

13.   atbalsta Botsvānu, kura aicina izslēgt Zimbabvi no dalības Āfrikas forumos līdz laikam, kad tiks organizētas brīvas un godīgas vēlēšanas;

14.   aicina Dienvidāfriku Zimbabves nākotnes labā uzņemties vadošos lomu DAK reģionā un pauž dziļu nožēlu par to, ka Dienvidāfrika ANO Drošības padomē atteicās paziņot šīs vēlēšanas par nelikumīgām;

15.   aicina starptautisko kopienu izdarīt lielāku diplomātisko spiedienu uz R. Mugabes režīmu, lai nekavējoties tiktu pārtraukti visi vardarbības akti un lai tiktu sasaukts pirms trim mēnešiem pienācīgi ievēlētais parlaments;

16.   aicina Padomi pastiprināt un pagarināt sankcijas, kas mērķtiecīgi vērstas pret R. Mugabes režīma locekļiem un citām personām, kas atbildīgas par cilvēktiesību nopietnajiem pārkāpumiem, ja starpniecības pasākumi netiek pieņemti un valdības atbalstītie vardarbības akti netiek pārtraukti, un censties panākt, ka tiek apstiprinātas ANO līmeņa sankcijas, tostarp ieroču embargo un visu valdības locekļu un vadošās partijas līderu līdzekļu pilnīga iesaldēšana; uzsver, ka šīs sankcijas rūpīgi jāpiemēro un ka ir jāsadarbojas ar plašāku starptautisko kopienu, lai tādējādi nodrošinātu to efektivitāti un nepieļautu izvairīšanos no to piemērošanas;

17.   uzsver, ka šādu piespiedu pasākumu mērķim vajadzētu būt noteikt un nosodīt uzņēmējus, kuri atbalsta represīvo ZANU-PF režīmu, tostarp anulējot viņu uzturēšanās tiesības Eiropā, liedzot viņu ģimenes locekļiem piekļuvi nodarbinātībai un izglītības iestādēm, kā arī atklājot akcionāriem, kuras starptautiskās bankas nodrošina negodīgā ceļā iegūtu ienākumu tranzītu vai piešķir aizdevumus un veic ieguldījumus, piemēram, Barclays banka, Standard Chartered un citas; mudina citus Eiropas un starptautiskos uzņēmumus pārskatīt visas darbības, kuras ļauj režīmam piekļūt cietajai valūtai, un šajā kontekstā atzinīgi vērtē Tesco un Giesecke&Devrient lēmumu pārtraukt darījumu attiecības ar Zimbabvi;

18.   tāpēc aicina dalībvalstis Robert Mugabe, viņa valdības locekļiem un ZANU PF līderiem atteikt vīzas nokļūšanai ES teritorijā jebkādu nacionālu vai starptautisku iemeslu dēļ, jo viņi pārstāv nelikumīgu de facto režīmu un tāpēc nevar pretendēt uz nekādām privilēģijām saskaņā ar atbilstīgajām starptautiskajām konvencijām par diplomātiskajām brīvībām un privilēģijām;

19.   aicina dalībvalstis, Padomi un Komisiju veicināt diplomātisko sadarbību ar Āfrikas valdībām, DAK un ĀS, kā arī citiem nozīmīgiem dalībniekiem, tostarp Ķīnas valdību, lai izstrādātu kopēju nostāju attiecībā uz krīzi Zimbabvē;

20.   aicina Ķīnu un Lībiju vairs neatbalstīt Mugabe režīmu;

21.   aicina Padomi un Komisiju īpaši sadarboties ar Dienvidāfriku, kura ir vadošā valsts reģionā, lai paustu mūsu nopietnās bažas par nespēju pēdējo gadu laikā panākt taustāmus rezultātus starpniecības procesā attiecībā uz krīzi Zimbabvē, lai uzsvēru, ka nedrīkst ignorēt šīs krīzes ietekmi uz kaimiņvalstīm reģionā, tostarp Dienvidāfriku, un lai paskaidrotu, ka pastāvīgs politiskais un ekonomiskais atbalsts R. Mugabes režīmam var negatīvi ietekmēt ES un Dienvidāfrikas attiecības;

22.   aicina Padomi atbalstīt efektīvus un reāli īstenojamus starptautiskos konfliktu novēršanas un mazināšanas pasākumus, nepieciešamības gadījumā arī ĀS/ANO miera uzturēšana spēku izvietošanu;

23.   mudina nekavējoties atbrīvot visas personas, kuras tur apcietinājumā tikai politisku iemeslu dēļ;

24.   atzīmē, cik postoši šī politiskā krīze ietekmē Zimbabves iedzīvotājus, un aicina R. Mugabes valdību atcelt visus ierobežojumus humānās palīdzības aģentūru darbībai un nodrošināt, ka humāno palīdzību var sniegt, ievērojot cilvēcīguma, neitralitātes, objektivitātes un neatkarības principus;

25.   aicina Zimbabves valdību nekavējoties atbruņot un demobilizēt nepilngadīgos kaujiniekus un kara veterānus un saukt pie atbildības cilvēkus, kas veikuši cilvēktiesību pārkāpumus;

26.   nosoda to, ka vienu nedēļu pirms ieplānotajām vēlēšanām no Zimbabves izraidīja ANO cilvēktiesību pārstāvi, un aicina valdību nodrošināt ANO darbiniekiem netraucētu piekļuvi;

27.   aicina Dienvidāfrikas iestādes un ES dalībvalstis nedeportēt Zimbabves bēgļus un līdz laikam, kad būs iespējama droša atgriešanās, piešķirt viņiem pagaidu statusu;

28.   aicina Komisiju pastiprināt atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem un nekavējoties reaģēt, ņemot vēra papildu humānās palīdzības nepieciešamību, kuru izraisīja politiskā krīze, īpašu uzmanību pievēršot iekšzemē pārvietoto personu vajadzībām un drošībai;

29.   pauž bažas par to, ka turpmāko nedēļu laikā paredzams, ka to Zimbabves iedzīvotāju skaits, kuri šķērso robežu, pieaugs par 10 līdz 40 %; atzīmē, ka starp šiem migrantiem īpaši neaizsargātā situācijā atradīsies bērni, kuri būs pakļauti ļaunprātīgas izmantošanas draudiem un kuri, lai izdzīvotu, būs spiesti veikt bīstamus darbus, piemēram, strādāt ieguves rūpniecībā, apieties ar lauksaimniecības iekārtām vai nodarboties ar prostitūciju;

30.   aicina ES pārtraukt jebkāda veida palīdzības sniegšanu, ja šo palīdzību izplata pašreizējās Zimbabves iestādes, un novirzīt šo palīdzību, izmantojot valsts un starptautiskas neatkarīgas iestādes un organizācijas;

31.   atzinīgi vērtē komisāra L. Michel apņemšanos ievērojami palielināt atbalstu Zimbabvei un tās iedzīvotājiem, apsolot piešķirt attīstības palīdzību 250 miljonu euro apmērā, līdzko tiks atjaunota demokrātija un tiks ievēlēta likumīga un uzticama valdība;

32.   uzstāj, ka ir jāņem vērā Zimbabves iedzīvotāju tiekšanās pēc demokrātijas; mudina visus tos, ka vēlas piedalīties Zimbabves nākotnē, sadarboties ar demokrātisko pārmaiņu spēkiem;

33.   aicina Zimbabves valdību pildīt tās saistības attiecībā uz demokrātijas principu, cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu, ņemot vērā, ka tā ir parakstījusi DAK līgumu un tā protokolus, tostarp DAK vēlēšanu protokolu, Āfrikas Savienības izveides aktu, Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu, kā arī pievienojusies Jaunai partnerībai Āfrikas attīstībai;

34.   aicina tos, kuriem režīma struktūrvienībās un Zanu-PF partijā piemīt laba griba, neatbalstīt pret demokrātiju noskaņotos spēkus un veikt pasākumus nolūkā sadarboties ar MDC, lai, pirms ir par vēlu, panāktu ātras pārmaiņas;

35.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Lielā astotnieka valstu valdībām, Zimbabves un Dienvidāfrikas valdībām un parlamentiem, Britu nāciju sadraudzības ģenerālsekretāram, ANO ģenerālsekretāram, Āfrikas Savienībās Komisijas un Izpildpadomes priekšsēdētājiem, Panāfrikas parlamentam, kā arī Dienvidāfrikas Attīstības kopienas ģenerālsekretāram un valdībām, un tās Parlamentārajam forumam.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0184. (2) OV L 43, 19.2.2008., 39. lpp. (3) OV L 50, 20.2.2004., 66. lpp.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 10. jūlija rezolūcija par Kosmosu un drošību (2008/2030(INI))

P6_TA(2008)0365 A6-0250/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 12. decembrī pieņemto Eiropas Drošības stratēģiju "Droša Eiropa labākā pasaulē",

–   ņemot vērā 2003. gada 12. decembrī Eiropadomes pieņemto ES stratēģiju pret masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu,

–   ņemot vērā Padomes 2007. gada 21. maija rezolūciju par Eiropas Kosmosa politiku(1),

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un Līgumu par Eiropas Savienību, kas grozīti ar Lisabonas līgumu, un to noteikumus, kuri attiecas uz Eiropas Kosmosa politiku (Līguma par Eiropas Savienības darbību 189. pants), pastāvīgo strukturēto sadarbību drošības un aizsardzības jautājumos (Līguma par Eiropas Savienību 42. panta 6. punkts un 46. pants un 10 protokols par pastāvīgu strukturētu sadarbību) un ciešāku sadarbību civilajā jomā (Līguma par Eiropas Savienības darbību sestā daļa, III sadaļa), kā arī solidaritātes klauzulu (Līguma par Eiropas Savienību 222. pants) un noteikumus par savstarpēju palīdzību bruņotas agresijas gadījumā pret dalībvalsti vai dalībvalstīm (Līguma par Eiropas Savienību 42. panta 7. punkts),

–   ņemot vērā 2004. gada 29. janvāra rezolūciju par rīcības plānu Eiropas Kosmosa politikas īstenošanai(2),

–   ņemot vērā tā 2005. gada 14. aprīļa rezolūciju par Eiropas Drošības stratēģiju(3),

–   ņemot vērā 1967. gada Līgumu par principiem, kas reglamentē valstu darbības principus, pētot un izmantojot Kosmosu, tostarp Mēnesi un citus debesus ķermeņus, ("Kosmosa Līgumu"),

–   ņemot vērā ES un Krievijas sadarbību Kosmosa politikas jomā, kas izveidota trīspusējās sarunās par Kosmosa jomu starp Eiropas Komisiju, Eiropas Kosmosa aģentūru (EKA) un Roscosmos (Krievijas Federācijas Kosmosa aģentūru),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A6-0250/2008),

A.   tā kā Eiropas Kosmosa politikas pamatprincipiem ir jābūt ar Kosmosa izmantošanu saistītu draudu novēršanai un iespējām droši un brīvi piekļūt Kosmosam un izmantot to;

B.   tā kā dažādu politiskas un drošības problēmu dēļ, ar kurām aizvien biežāk saskaras Eiropas Savienība, neatkarīga Eiropas Drošības politika ir stratēģiska nepieciešamība;

C.   tā kā tas, ka ES dalībvalstīm nav kopīgas pieejas Kosmosa politikai, ir radījis pārāk dārgas programmas;

D.   tā kā krīžu vadības operācijas, ko īsteno kā daļu no Eiropas Drošības un aizsardzības politikas (EDAP), cieš no tā, ka ES dalībvalstu izmantotie Kosmosa līdzekļi nav savstarpēji savietojami;

E.   tā kā ES nav visaptverošas Eiropas Kosmosa izmantošanas sistēmas drošības un aizsardzības mērķiem;

F.   tā kā jaunākās paaudzes palaidējiekārtu izgatavošanai ir vajadzīgi aptuveni 15 gadi un pašreizējās palaidējiekārtas tuvāko 20 gadu laikā būs jānomaina;

G.   tā kā ASV, Krievija, Japāna un jaunās Kosmosa izmantotājvalstis, īpaši Ķīna, Indija, Dienvidkoreja, Taivāna, Brazīlija, Izraēla, Irāna, Malaizija, Pakistāna, Dienvidāfrika un Turcija strauji attīsta savus Kosmosa resursus;

H.   tā kā ES Francijas prezidentūra 2008. gada otrajā pusē par vienu no savām prioritātēm noteiks Eiropas Kosmosa politikas uzlabošanu;

I.   tā kā viens no visrentablākajiem Kosmosa arhitektūras elementiem un iespējām nodrošināt ilgtspējīgu Kosmosa resursu floti, ir apkope orbītā, izmantojot tur izvietotus līdzekļus,

Vispārīgi apsvērumi

1.   norāda uz Kosmosa dimensijas nozīmi ES drošībā un to, ka ir vajadzīga kopīga pieeja, lai būtu iespējams aizsargāt Eiropas intereses Kosmosā;

2.   uzsver, ka, lai ES politiskās un diplomātiskās darbības varētu balstīties uz neatkarīgu, uzticamu un pilnīgu informāciju, ko iespējams izmantot konfliktu novēršanas politikā, krīžu vadības operācijās un drošības uzlabošanai visā pasaulē, īpaši uzraugot masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu un pārvadāšanas veidus un pārbaudot starptautisku līgumu ievērošanu, uzraugot vieglo un kājnieku ieroču starptautisko kontrabandu, aizsargājot stratēģiski nozīmīgu infrastruktūru un Eiropas Savienības robežas, kā arī civilajā aizsardzībā dabas vai cilvēka darbības izraisītu krīžu gadījumā, ir nepieciešami Kosmosa resursi;

3.   atzinīgi vērtē to, ka "Kosmosa Padome" ir pieņēmusi tādu Eiropas Kosmosa politiku, kāda tā ir ierosināta Eiropas Komisijas un EKA kopīgajā paziņojumā (COM(2007)0212), jo īpaši nodaļu par drošību un aizsardzību, tajā pašā laikā pauž nožēlu par to, ka netiek pieminēti ar ieroču izvietošanu Kosmosā saistītie draudi, kuri ir svarīgākie jautājumi, kas jāņem vērā, izstrādājot starptautisko attiecību stratēģiju (kā minēts Padomes iepriekšminētās 2007. gada 21. maija Rezolūcijas Par Eiropas Kosmosa politiku 3. pielikumā); tādēļ iesaka pienācīgi ņemt šo politiku vērā pārskatītajā Eiropas Drošības stratēģijā un uzskata, ka Kosmosa jautājumi ir jāatspoguļo iespējamajā Baltajā grāmatā par drošības un aizsardzības politiku;

4.   norāda uz Eiropas Drošības politikas juridisko pamatu Lisabonas līgumā; atzinīgi vērtē Parlamentam un Padomei sniegto iespēju saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru noteikt pasākumus, kas vajadzīgi Eiropas kosmosa programmas izveidei; aicina Komisiju iesniegt Parlamentam un Padomei atbilstīgu priekšlikumu šādiem pasākumiem, kā arī paziņojumu par piemērotu attiecību izveidi ar EKA; atzinīgi vērtē arī pastāvīgas strukturētas sadarbības iespējas drošības un aizsardzības jomā un ciešākas sadarbības iespējas civilajā jomā;

5.   aicina ES dalībvalstis, EKA un dažādās ieinteresētās puses biežāk un pēc iespējas labāk izmantot pašreizējās valstu un starptautiskās Kosmosa sistēmas, kā arī veicināt to savstarpējo papildināmību; tādēļ norāda uz to, ka EDAP ir vajadzīgi kopēji resursi vismaz šādās jomās: telekomunikāciju, informācijas pārvaldības, novērošanas un navigācijas jomā; iesaka dalīties un apmainīties ar šiem datiem atbilstīgi ES koncepcijai par uz tīklu orientētu operāciju sistēmu;

6.   ļoti pozitīvi vērtē Starptautiskās astronautikas akadēmijas un Starptautiskās asociācijas drošības palielināšanai Kosmosā centienus veicināt situācijas uzlabošanu, informētību un pasākumus, kas attiecas uz kosmiskajiem atkritumiem;

Neatkarīgs draudu novērtējums

7.   aicina ES dalībvalstis izmantot kopīgi tādus ģeotelpiskos izlūkdatus un dalīties ar tiem, kas nepieciešami neatkarīgam ES draudu novērtējumam;

Zemes novērošana un izpēte

8.   mudina pabeigt Eiropas Savienības Satelītcentra (EUSC) izveidi, lai varētu pilnībā izmantot tā piedāvātās iespējas; turklāt iesaka nekavējoties noslēgt nolīgumus starp EUSC un ES dalībvalstīm par iegūto attēlu nodošanu EDAP operāciju un spēku komandieru izmantošanai, vienlaikus nodrošinot savietojamību ar Globālā vides un drošības monitoringa (GMES) novērošanas resursiem un iegūto, ar drošību saistīto informāciju; šajā sakarā atzinīgi vērtē Taktisko attēlu izmantošanas stacijas projektu, ko kopīgi vada Eiropas Drošības aģentūra (EDA) un EUSC;

9.   iesaka ES izstrādāt vienotu ģeotelpiskās izlūkošanas koncepciju, tādējādi veicinot EUSC iesaistīšanos visās EDAP operācijās, kurām vajadzīga novērošana un izlūkošana no Kosmosa; iesaka EUSC, lai atbalstītu EDAP operācijas, izveidot drošu sakaru savienojumu ne tikai ar Operatīvo štābu (OHQ), kas atrastos ES, bet arī ar Bruņoto spēku štābā (FHQ) dislokācijas reģionā; turklāt ierosina ES izpētīt iespēju piešķirt EUSC finansējumu no ES budžeta, lai paredzētu pietiekamus līdzekļus, ar ko apmierināt pieaugošās EDAP operāciju vajadzības;

10.   mudina tās ES dalībvalstis, kuru rīcībā ir dažāda veida radari, optiskie un laikapstākļu novērošanas satelīti un izlūkošanas sistēmas (Helios, SAR-Lupe, TerraSAR-X, Rapid Eye, Cosmo-Skymed, Pleiades), nodrošināt to savietojamību; atzinīgi vērtē divpusējos un daudzpusējos nolīgumus, kas noslēgti starp vadošajām ES dalībvalstīm (piemēram, SPOT, ORFEO, Helios sadarbības sistēma, Šverīnas nolīgums un nākotnē veidojamais MUSIS); ierosina MUSIS sistēmu iekļaut Eiropas sistēmā un finansēt no ES budžeta;

11.   uzsver GMES nozīmi ES ārpolitikā un drošības un aizsardzības politikā; aicina izveidot darbības budžeta pozīciju, lai nodrošinātu GMES pakalpojumu stabilitāti atbilstīgi lietotāju vajadzībām;

Navigācija, pozicionēšana un laika noteikšana

12.   uzsver, ka Galileo ir nepieciešams neatkarīgām EDAP operācijām, kopējai ārpolitikai un drošības politikai, Eiropas drošībai un Eiropas Savienības stratēģiskai autonomijai; īpaši norāda uz to, ka šie valsts regulētie pakalpojumi būs būtiski svarīgi navigācijas, pozicionēšanas un laika noteikšanas jomā, kā arī, lai izvairīties no nevajadzīga riska;

13.   norāda uz pirmajā lasījumā panākto Parlamenta un Padomes vienošanos par priekšlikumu regulai par Eiropas satelītu radionavigācijas programmu (EGNOS un Galileo) turpmāku ieviešanu un to, ka sistēma piederēs Kopienai un ka izvēršanas posms tiks pilnībā finansēts no Kopienas budžeta;

14.   vērš uzmanību uz 2008. gada 23. aprīlī pieņemto nostāju par Eiropas satelītu radionavigācijas programmām(4), jo īpaši to, ka EGNOS un Galileo programmas ir jāuzskata par vienu no nākamās Eiropas Kosmosa programmas pamata balstiem, kā arī uz programmu vadību līdz ar Iestāžu Galileo komiteju, kas var kalpot par modeli Eiropas kosmosa politikas izstrādei;

Telekomunikācijas

15.   uzsver, ka EDAP operācijām (ES militārajam štābam, ES štābam, dislocējamajiem štābiem) un ANO, NATO un tamlīdzīgu organizāciju operācijās iesaistītajām ES vienībām ir nepieciešami droši satelītnodrošināti sakari;

16.   lai samazinātu izmaksas, prasa, lai ES dalībvalstu rīcībā esošās un plānotās satelīta telekomunikāciju sistēmas (piemēram, Skynet, Syracuse, Sicral, SATCOM Bw, Spainsat) ir savietojamas;

17.   atbalsta kopīga Eiropas Komisijas un EDA programmvadāmo rāciju projekta (SDR) izveidi; atzīmē, ka SDR uzlabos uz zemes izvietotās telekomunikāciju sistēmu daļas savietojamību;

18.   iesaka taupīt līdzekļus, kopīgi izmantojot infrastruktūru uz Zemes, kas atbalsta dažādu valstu telekomunikāciju sistēmas;

19.   atbalsta iespēju gaidāmās Eiropas satelītu telekomunikāciju sistēmas, kuras tiek izmantotas EADP operāciju atbalstam, finansēt no ES budžeta;

Kosmosa uzraudzība

20.   atbalsta Eiropas Kosmosa uzraudzības sistēmas izveidi, kas uzlabotu informāciju par stāvokli Kosmosa (tostarp, piemēram, tādas sistēmas kā GRAVES un TIRA), ļaujot novērot Kosmosa infrastruktūru, komiskos atkritumus un, iespējams, citus draudus;

21.   atbalsta iespēju gaidāmo Eiropas Kosmosa situācijas apzināšanas sistēmu finansēt no ES budžeta;

Agrīnā satelītbrīdināšana pret ballistiskajām raķetēm

22.   pauž nožēlu par to, ka ES dalībvalstīm nav piekļuves aktuālai informācijai par pasaulē palaistajām ballistiskajām raķetēm; tādēļ pauž atbalstu projektiem, kuru rezultātu tiks izveidota agrīnā satelītbrīdināšana par ballistisko raķešu palaišanu (tādiem kā, piemēram, Francijas sistēma "Spirale"); turklāt aicina nodrošināt, ka ar šīm nākotnē izveidojamajām sistēmām iegūtā informācija ir pieejama visām ES dalībvalstīm, lai aizsargātu savus iedzīvotājus un atbalstītu iespējamos pretošanās pasākumus un pārbaudītu Kodolieroču neizplatīšanas līguma ievērošanu, kā arī izmantošanai EDAP operācijās un Eiropas drošības interešu aizsardzībai;

Signāla izlūkdati

23.   atbalsta signāla izlūkdatu (tādu elektronisko izlūkdatu kā "Essaim" un sakaru izlūkdatu) apmaiņu Eiropas līmenī;

Autonoma piekļuve Kosmosam un starptautiskajai videi

24.   atbalsta drošu, neatkarīgu un stabilu ES piekļuvi Kosmosam, kas ir viens no priekšnoteikumiem autonomai rīcībai;

25.   iesaka nekomerciālus Eiropas satelītus laist orbītā ar Eiropas palaidējiekārtām, vēlams, no ES teritorijas, paturot prātā Eiropas aizsardzības tehnoloģiju un ražošanas bāzes piegāžu drošību un aizsardzību;

26.   norāda, ka nepieciešams kāpināt izveides tempu, lai uzlabotā Ariane 5 būtu pieejama līdz 2015. gadam;

27.   iesaka, tiklīdz tas ir iespējams, sākt stratēģiskas ilgtermiņa investīcijas Eiropas palaidējiekārtās, lai neatpaliktu no pieaugošās starptautiskās konkurences; pieprasa gan budžeta, gan termiņu ziņā šajā projektā ievērot lielāku disciplīnu;

28.   iesaka izveidot apkopi orbītā, lai palīdzētu palielināt operatīvo Kosmosa resursu izmantošanas ilgumu, izturību, pieejamību un darbības efektivitāti, tajā pašā laikā samazinot izmaksas, kas saistītas ar šo resursu izvietošanu Kosmosā un uzturēšanu;

Pārvaldība

29.   mudina izveidot spēcīgu pīlāru sadarbību Kosmosa un drošības jautājumos, iesaistot visas puses (t. i., Komisiju, Padomi, EDA un Eiropas Savienības satelītcentru), lai aizsargātu drošības politiku un ar EDAP saistīto datu drošību;

30.   stingri iesaka veicināt to, lai visām ES dalībvalstīm ir vienlīdzīgas iespējas piekļūt operatīvajiem datiem, kas iegūti, izmantojot Kosmosa resursus pastiprinātā EDAP sistēmā;

31.   iesaka EDA izveidot administratīvās un finansiālās iespējas ar Kosmosu saistītu darbību pārvaldībai;

Finansējums

32.   norāda, ka laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam ES budžetā atvēlēti aptuveni EUR 5 250 000 000 izdevumiem, kas saistīti ar Eiropas darbībām Kosmosā, proti, šajā laika posmā šādiem izdevumiem paredzēti EUR 750 000 000 gadā;

33.   aicina Eiropas Savienību izveidot darbības budžetu Kosmosa resursiem, ar kuriem atbalstīta EDAP un Eiropas drošības intereses;

34.   pauž bažas par to, ka koordinācijas trūkums starp ES valstīm rada resursu trūkumu, jo notiek nevajadzīga darbību dublēšanās; tādēļ atbalsta ideju, ka ES dalībvalstīm ir jāuzsāk kopīgas programmas, kas ilgtermiņā ļaus samazināt izmaksas;

35.   turklāt norāda, ka saskaņā ar aplēsēm kopējas Eiropas pieejas trūkums Kosmosa resursu sagādei, uzturēšanai un darbībai izmaksā simtiem miljonu eiro;

36.   norāda, ka pieredze rāda – liela mēroga kopīgus projektus nav iespējams pienācīgi vadīt, ja ir iesaistītas 27 valstu budžeta lēmējiestādes, kas darbojas saskaņā ar principu par "godīgu atdevi" no ieguldītajiem līdzekļiem; tādēļ ierosina šis projektus un programmas finansēt no ES budžeta;

37.   norāda, ka saskaņā ar pašlaik pieejamajām aplēsēm, lai apmierinātu Eiropas drošības un aizsardzības vajadzības, kas saistītas ar satelīta telekomunikācijām, investīciju līmenis un ES aptuvenie izdevumi Zemes novērošanai un izlūkdatu, tostarp signāla izlūkdatu, vākšanai ir ievērojami jāpalielina, lai varētu segt visaptverošas Kosmosa politikas vajadzības un mērķus;

38.   uzskata, ka ES, EKA, EDA un to dalībvalstīm ir jānodrošina pienācīgs finansējums paredzētajām Kosmosa darbībām un ar tām saistītajai izpētei; uzskata, ka liela nozīme ir ES finansējumam, kā tas ir, piemēram, Galileo projekta gadījumā;

Kosmosa infrastruktūras aizsardzība

39.   atzīst, ka stratēģisko Kosmosa resursu, kā arī tādas infrastruktūras, kas sniedz piekļuvi Kosmosam, piemēram, palaidējiekārtu un kosmisko staciju, neaizsargātība ir nepietiekami novērtēta; tādēļ uzsver, ka šie resursi ir pienācīgi jāaizsargā, izmantojot uz zemes bāzētu pretraķešu aizsardzības sistēmu, militārās lidmašīnas un Kosmosa uzraudzības sistēmas; turklāt atbalsta datu apmaiņu ar starptautiskajiem partneriem gadījumā, ja satelīti tiek neitralizēti pretinieka rīcības rezultātā;

40.   aicina samazināt nākotnē izveidojamo Eiropas satelītu sistēmu neaizsargātību, izveidojot pretbloķēšanas, aizsardzības "vairogu", apkalpošanas orbītā, orbītas augstāko slāņu un daudzorbitālu satelītu izvietojuma sistēmas;

41.   uzsver, ka aizsargpasākumiem ir pilnībā jāatbilst starptautiskajiem standartiem par Kosmosa izmantošanu miermīlīgā veidā un kopīgi pieņemtiem pārredzamības un uzticības veicināšanas pasākumiem; aicina ES dalībvalstis izpētīt iespēju izveidot juridiski un politiski saistošus "ceļu satiksmes" noteikumus Kosmosa izmantotājiem un Kosmosa satiksmes uzraudzības režīmu;

42.   uzsver, ka šīs neaizsargātības dēļ modernās sakaru iekārtas nekad nedrīkst būt pilnībā atkarīgas no Kosmosā izvietotām tehnoloģijām;

Starptautiskais tiesiskais režīms Kosmosa izmantošanai

43.   atgādina, cik svarīgs ir princips par Kosmosa izmantošanu mierīgos nolūkos, kurš norādīts iepriekšminētajā 1967. gada Kosmosa Līgumā; tādēļ pauž bažas par iespējamu ieroču izvietošanu Kosmosā;

44.   aicina nekādā gadījumā nepieļaut, ka Eiropas Kosmosa politika veicina Kosmosa militarizāciju un bruņošanos Kosmosā;

45.   aicina pastiprināt starptautisko tiesisko režīmu neagresīvas Kosmosa izmantošanas regulēšanai un aizsardzībai, īpaši uzdodot ANO Miera mērķiem paredzēta visuma telpas izmantojuma komitejai (COPUOS) izstrādāt kosmisko atkritumu mazināšanas pamatnostādņu projektu, kas atbilst Starpaģentūru kosmisko atkritumu koordinācijas komitejas pamatnostādnēm, un aicina ANO atbruņošanās konferenci izstrādāt daudzpusēju nolīgumu par bruņošanās sacensību novēršanu Visumā; turklāt aicina ES prezidentūru nodrošināt proaktīvu ES pārstāvību COPUOS; aicina ES iestādes veicināt konferences organizēšanu, kuras mērķis ir pārskatīt Kosmosa Līgumu, lai padziļinātu to un aizliegtu jebkādu ieroču izvietošanu Kosmosā;

46.   aicina visus starptautiskos dalībniekus atturēties no agresīvu iekārtu izmantošanas Kosmosā; pauž īpašas bažas par destruktīva spēka lietojumu pret satelītiem, piemēram, Ķīnas antisatelītu testu 2007. gada janvārī un strauji pieaugošā kosmisko atkritumu daudzuma ietekmi uz drošību Kosmosā; tādēļ iesaka pieņemt juridisko saistošus starptautiskus instrumentus, kuru mērķis ir aizliegt ieroču izmantošanu, vēršot tos pret Kosmosa resursiem, un ieroču izvietošanu Kosmosā;

47.   aicina visus Kosmosa izmantotājus reģistrēt savus satelītus, tostarp militāros satelītus, tādējādi atbalstot uzticības veidošanas pasākumu attiecībā uz Kosmosa drošību; atbalsta Padomes īstenoto ES Rīcības kodeksu attiecībā uz Kosmosa objektiem; pieprasa, lai kodekss kļūtu par juridiski saistošu instrumentu;

48.   aicina Apvienoto Nāciju Organizāciju un ES aktīvi iesaistīties satelītiem kaitīgu Kosmosa atkritumu samazināšanā un aizsardzībā pret šiem atkritumiem;

Transatlantiskā sadarbība Kosmosa politikas un pretraķešu aizsardzības jomā

49.   mudina ES un Ziemeļatlantijas Līguma organizāciju sākt stratēģisku dialogu par Kosmosa politiku un pretraķešu aizsardzību, paturot prātā juridisko pienākumu izvairīties no jebkādas darbības, kas var būt nesavietojama ar miermīlīgas Kosmosa izmantošanas principu un īpašu uzmanību pievēršot satelītkomunikāciju sistēmu papildināmībai un savietojamībai, Kosmosa uzraudzībai un agrīnai brīdināšanai par ballistiskajām raķetēm, kā arī Eiropas spēku aizsardzībai ar karadarbības apgabalā izvietotu pretraķešu aizsardzības sistēmu;

50.   aicina ES un Amerikas Savienotās Valstis iesaistīties stratēģiskā dialogā par Kosmosa resursu izmantošanu un uzņemties vadošo lomu ANO un ārpus šīs organizācijas, lai panāktu, ka Kosmosā tiek īstenota tikai miermīlīga politika;

Cita veida starptautiskā sadarbība

51.   atzinīgi vērtē nostiprināto sadarbību starp ES un Krieviju saskaņā ar iepriekšminēto Trīspusējo Kosmosa dialogu, ko 2006. gadā uzsāka Eiropas Komisija, EKA un Roscosmos, tostarp tādās jomās kā Kosmosā izvietotas iekārtas (satelītnavigācijas, Zemes novērošanas un satelītkomunikāciju sistēmas), kā arī piekļuve Kosmosam (palaidējiekārtas un nākotnē paredzamas Kosmosa transporta sistēmas);

o
o   o

52.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Kosmosa aģentūrai, dalībvalstu parlamentiem un Apvienoto Nāciju Organizācijas, Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas ģenerālsekretāriem.

(1) OV C 136, 20.6.2007., 1. lpp. (2) OV C 96 E, 21.4.2004., 136. lpp. (3) OV C 33 E, 9.2.2006., 580. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0167.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 10. jūlija rezolūcija par Kašmiru

P6_TA(2008)0366 RC-B6-0349/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ieteikumus, ko sagatavoja Eiropas Parlamenta ad hoc delegācija pēc vizītēm Kašmirā 2003. gada 8.-11. decembrī un 2004. gada 20.-24. jūnijā,

–   ņemot vērā 2006. gada 18. maija rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē 2005. gadā un ES politiku šajā jomā(1),

–   ņemot vērā 2007. gada 24. maija ziņojumu "Kašmira: pašreizējā situācija un nākotnes perspektīvas"(2),

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā tiek ziņots par simtiem neidentificētu kapu, kas kopš 2006. gada atklāti Džammu un Kašmirā, un tā kā tikai Uri apgabala 18 ciemos vien ziņo par atrastiem vismaz 940 mirušajiem;

B.   tā kā Pazudušo personu vecāku asociācija ar mītni Srinagar pilsētā savā 2008. gada 29. marta ziņojumā norāda uz vairākiem kapiem tādās vietās, kas nav pieejamas bez īpašas drošības spēku atļaujas, jo atrodas tieši līdzās kontroles līnijai ar Pakistānu;

C.   tā kā cilvēktiesību organizācijas uzskata, ka šajās kapavietās var atrasties nelikumīgi nogalināto, piespiedu pazudušo, spīdzināto vai cita veida vardarbībai pakļauto cilvēku mirstīgās atliekas, kuri cietuši bruņotajā konfliktā, kas Džammu un Kašmirā turpinās jau kopš 1989. gada;

D.   tā kā ievērojami atšķiras apgalvojumi par kopš 1989. gada pazudušo personu skaitu, jo upuru piederīgo apvienību vērtējumā tas pārsniedz 8 000 cilvēku, savukārt valdības iestādes apgalvo, ka pazuduši mazāk nekā 4 000 cilvēku;

E.   tā kā valsts policijas 2006. gada pārskatā apstiprināts, ka kopš 1989. gada ieslodzījumā gājis bojā 331 cilvēks un reģistrēti 111 piespiedu pazušanas gadījumi;

F.   tā kā sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem turpinās, kaut Indijas valdība 2005. gada septembrī apņēmās vairs nepieļaut cilvēktiesību pārkāpumus Džammu un Kašmirā;

G.   tā kā 2008. gada 30. jūnijā Srinagar pilsētā notika bruņots uzbrukums atzītam cilvēktiesību jomas advokātam, Džammu un Kašmiras Pilsoniskās sabiedrības koalīcijas prezidentam un Pazudušo personu vecāku organizācijas dibinātājam Pervez Imroz, par kura veikšanu tiek vainoti drošības spēki, un tā kā tikuši iebaidīti vairāki citi Pazudušo personu vecāku organizācijas atbalstītā Kašmiras cilvēktiesību un tiesiskuma starptautiskā tribunāla locekļi;

1.   aicina Indijas valdību nekavējoties nodrošināt neatkarīgu un neitrālu izmeklēšanu visās iespējamo masu kapu vietās Džammu un Kašmiras teritorijā, turklāt kā šīs izmeklēšanas pirmo soli veikt kapa vietu aizsardzību, lai saglabātu pierādījumus;

2.   aicina Komisiju saistībā ar stabilitātes instrumentu piedāvāt finansiālu un tehnisku palīdzību Indijas valdībai gan visaptverošas izmeklēšanas veikšanai, gan arī iespējamiem turpmākiem pasākumiem Kašmiras konflikta atrisināšanai;

3.   aicina dalībvalstis apspriest šo jautājumu 2008. gada otrajā pusē paredzētajā dialogā par cilvēktiesībām;

4.   pauž bažas par Pervez Imroz un citu to cilvēktiesību aktīvistu drošību, kuri veic izmeklēšanu saistībā ar neiezīmētajām kapa vietām un citām apsūdzībām par cilvēktiesību pārkāpumiem Džammu un Kašmirā, un aicina Indijas varas iestādes nodrošināt viņu aizsardzību un ļaut viņiem rīkoties bez iebaidīšanas un vardarbības draudiem; mudina varas iestādes ātri un objektīvi izmeklēt uzbrukumu Pervez Imroz, publiskot šīs izmeklēšanas rezultātus un saukt vainīgos pie atbildības;

5.   atkārtoti aicina Indijas valdību un varas iestādes izmeklēt visus ziņojumus par piespiedu pazušanu; aicina civilajai prokuratūrai uzdod izmeklēt visus gadījumus, kuros ir aizdomas par militārpersonu, drošības vai tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku līdzdalību, kā arī izveidot vienotu, publiski pieejamu datubāzi par visām pazudušajām personām un par visiem atrastajiem bojāgājušajiem; aicina ES dalībvalstis veicināt un atbalstīt visa veida iespējamo sadarbību starp Indijas un Pakistānas valdībām sakarā ar šo izmeklēšanu;

6.   aicina varas iestādes nodrošināt, lai visas apcietināšanas procedūras atbilstu minimālajām prasībām attiecībā uz starptautiskajiem juridiskajiem standartiem, pienācīgu attieksmi, reģistrāciju un saukšanu pie atbildības, nekavējošu iespēju sazināties ar tuviniekiem, piekļuvi advokātam un neatkarīgai tiesai, kā arī nodrošināt atbildību par jebkādiem šādu procedūru pārkāpumiem;

7.   asi nosoda nelikumīgu nogalināšanu, piespiedu pazušanu, spīdzināšanu, izvarošanu un cita veida cilvēktiesību pārkāpumus, kuri Džammu un Kašmirā notikuši kopš bruņotā konflikta sākuma 1989. gadā; prasa upuru tuviniekiem nodrošināt pilnīgu kompensāciju;

8.   aicina visas valdības pilnībā ratificēt un īstenot ANO Konvenciju par visu personu aizsardzību pret cilvēku piespiedu pazušanu, tostarp saskaņā ar tās 31. un 32. pantu pieņemtās deklarācijas par Piespiedu pazušanas komitejas pilnvaru atzīšanu, kā arī ratificēt Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus;

9.   prasa ANO īpašajiem referentiem nodrošināt brīvu piekļuvi teritorijai kontroles līnijas abās pusēs saskaņā ar ANO īpašajās procedūrās noteiktajām pilnvarām, jo sevišķi nodrošinot šo piekļuvi īpašajiem referentiem spīdzināšanas jautājumos, jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi, kā arī ANO Darba grupai vardarbīgas vai piespiedu pazušanas jautājumos;

10.   atkārtoti aicina Indijas parlamenta apakšpalātu Lok Sabha grozīt Cilvēktiesību aizsardzības aktu, lai Nacionālajai cilvēktiesību komisijai ļautu veikt neatkarīgu izmeklēšanu par bruņoto spēku pārstāvju veiktiem pārkāpumiem;

11.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Indijas valdībai un parlamentam, Pakistānas Islāma Republikas valdībai un parlamentam, Džammu un Kašmiras štata valdībai un parlamentam un ANO ģenerālsekretāram.

(1) OV C 297 E, 7.12.2006., 341. lpp. (2) OV C 102 E, 24.4.2008., 468. lpp.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 10. jūlija rezolūcija par Bangladešu

P6_TA(2008)0367 RC-B6-0356/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Bangladešu, īpaši 2006. gada 16. novembra(1) un 2007. gada 6. septembra(2) rezolūcijas,

–   ņemot vērā Sadarbības nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Bangladešas Tautas republiku partnerattiecību un attīstības jomā(3),

–   ņemot vērā ārkārtas stāvokli, kuru 2007. gada 11. janvārī izsludināja Bangladešas pagaidu valdība,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā ES un Bangladešai ir izsenis labas attiecības, tostarp pateicoties Sadarbības nolīgumam partnerattiecību un attīstības jomā;

B.   tā kā 2007. gada 11. janvārī Bangladešas pagaidu valdība sakarā ar vardarbības uzliesmojumiem pirms toreiz gaidāmām vēlēšanām noteica ārkārtas stāvokli un drīz pēc tam pieņēma ārkārtas noteikumus, kas deva armijai un pašaizsardzības kaujiniekiem tādas pašas tiesības apcietināt, kā policijai; tā kā ES vēlēšanu novērošanas misija apturēja tās darbību 2007. gada 22. janvārī;

C.   tā kā līdztekus ārkārtas noteikumiem tika apturētas arī vairākas Bangladešas konstitūcijas garantētas civiltiesības;

D.   tā kā šo tiesību apturēšana noveda pie tā, ka Augstākās tiesas apelācijas nodaļa nesen ir pieņēmusi vairākus nolēmumus, kuri būtiski ietekmē individuālās tiesības un likumības principu;

E.   tā kā 2008. gada 11. jūnijā, neapspriežoties ar sabiedrību, tika pieņemts jauns Terorisma novēršanas rīkojums, ar kuru tiek pārkāptas pamatbrīvības un pamattiesības uz taisnīgu tiesu, un ar šo rīkojumu jēdziens "terora akts" tiek paplašināts, nozīmējot arī noziedzīgus darījumus pret īpašumu un uzbrukumus privātpersonām; tā kā šāda jēdziena definīcija ir pretrunā ANO rekomendācijām; tā kā cilvēktiesību organizācijas un juristu apvienības ir paudušas bažas, ka šis rīkojums tiks izmantots, lai veiktu politisku vajāšanu;

F.   tā kā saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību organizāciju, piemēram, Human Rights Watch un Amnesty International, informāciju kopš ārkārtas stāvokļa noteikšanas pirms 18 mēnešiem apcietināto cilvēku skaits jau pārsniedz 300 000, liela daļa no kuriem vēlāk atbrīvoti; tā kā tiesības panākt atbrīvošanu pret drošības naudu ir ierobežotas saskaņā ar ārkārtas noteikumiem un masveida apcietināšanas var būtiski ietekmēt cietumu sistēmu;

G.   tā kā ļoti daudzi šie apcietinātie iespējams ir tikuši nežēlīgi spīdzināti un Bangladešas cilvēktiesību organizācija Odhikar ir ziņojusi, ka pieaug ārpustiesas nāvessodu izpildes gadījumu skaits;

H.   tā kā Parlaments ir atkārtoti aicinājis noteikt nāvessoda moratoriju visās valstīs un pie visiem apstākļiem;

I.   atzinīgi vērtējot politisko aktivitāšu aizlieguma neseno atcelšanu un vienošanos sākt sarunas starp valdību un Awami līgu par plānotajām valsts vēlēšanām decembrī, un arī to, ka citas partijas iesaistīsies šajā procesā;

J.   tā kā masveida apcietināšanas jauno uzplūdu laikā kopš 2008. gada 28. maija vairāk nekā 12 000 cilvēku ir tikuši apcietināti, tostarp vietēja līmeņa partijas aktīvisti; tā kā valdība noraida aizdomas, ka šī apcietināšana ir bijusi politiski motivēta, apgalvojot, ka tā bijusi plānota noziedzības apkarošanas operācija;

K.   tā kā, aizbildinoties ar to, ka nepieciešams visaptverošs vēlētāju saraksts, pagaidu valdība līdz šim ir ignorējusi politisko partiju, pilsoniskās sabiedrības organizāciju prasības organizēt valsts vēlēšanas ātrāk, un stingri paliek pie sava lēmuma tās organizēt 2008. gada decembra trešajā nedēļā;

L.   tā kā grūtības, ar kurām saskaras Bangladešas iedzīvotāji kļūst vēl nepanesamākas, jo pārtikas, piemēram, rīsa cena pēdējo mēnešu laikā ir pieaugusi par vienu trešdaļu vai vairāk, un tā kā lielākā daļa iedzīvotāju par pārtiku jau pirms eksplozīvā cenu pieauguma tērēja vairāk nekā 60 % no sava budžeta;

M.   tā kā ievēlēta valdība varētu efektīvāk risināt problēmas, kas saistītas ar klimata pārmaiņu ietekmi; tā kā ceļoties jūras līmenim Bengālijas līcī, ceturtdaļa Bangladešas teritorijas varētu palikt zem ūdens; tā kā zinātnieki ir brīdinājuši, ka līdz 2050. gadam Bangladešā varētu būt 20 līdz 25 miljoni bēgļu klimata pārmaiņu dēļ;

1.   aicina Bangladešas valdību atcelt ārkārtas stāvokli, jo tas būtu visnozīmīgākais solis, lai sagatavotos nākamajām parlamenta vēlēšanām un vietējo pašvaldību vēlēšanas varētu notikt 2008. gada augustā;

2.   aicina Bangladešas valdību nodrošināt, lai jaunais Terorisma novēršanas rīkojums atbilstu starptautiski atzītiem juridiskiem standartiem attiecībā uz terorisma apkarošanu, piemēram, ANO īpašā referenta terorisma apkarošanas un cilvēktiesību jautājumos ieteikumiem;

3.   aicina Bangladešas valdību atcelt nāvessodu;

4.   aicina Bangladešas valdību nekavējoties izbeigt masveida apcietināšanu pašreizējo kampaņu un uzbrukumus politiskajiem pretiniekiem vai žurnālistiem, kas notiek atsaucoties uz ārkārtas stāvokli, un pauž bažas par ziņojumiem par varas iestāžu veiktu spīdzināšanu; aicina valdību nodrošināt visiem apcietinātajiem viņu pamattiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, un tiem, kam izvirzītas apsūdzības ‐ tiesības uz taisnīgu tiesu; mudina varas iestādes vai nu izvirzīt ar ticamiem pierādījumiem pamatotas apsūdzības tūkstošiem apcietināto, vai arī viņus atbrīvot;

5.   pauž atzinību Bangladešas valdībai par lēmumu aizliegt bijušajiem kara noziedzniekiem kandidēt vēlēšanās un aicina to turpināt pozitīvi sākto, izveidojot neatkarīgu izmeklēšanas komiteju, lai sāktu tiesas prāvu pret kara noziedzniekiem;

6.   apsveic pagaidu valdību ar sasniegumiem, gatavojoties parlamenta vēlēšanām, kā arī panākumiem vēlēšanu procesa reformas gaitā un arī par to, ka varas iestādes ir izstrādājušas precīzu vēlētāju reģistru; aicina valdību nodrošināt, lai Bangladešas mazākumtautības un mazākuma reliģiskās kopienas varēt brīvi piedalīties vēlēšanās; prasa pirmsvēlēšanu periodā nodrošināt preses brīvību Bangladešā;

7.   atzinīgi vērtē bijušā ministru prezidenta Sheikh Hasina atbrīvošanu humānu iemeslu dēļ;

8.   aicina Eiropas Komisiju un Padomi izrādīt lielāku aktivitāti un izdarīt spiedienu uz Bangladešas valdību, lai tā saprastu, cik nepieciešams ir ātri un pilnībā atcelt ārkārtas stāvokli, kā arī visus noteikumus, kas pieņemti tā laikā;

9.   prasa, lai vēlēšanas būtu brīvas un godīgas, saskaņā ar starptautiskiem standartiem un tajās piedalītos visas partijas; aicina ES vēlēšanu novērošanas misiju atsākt darbību tiklīdz tas ir iespējams un iesakāms; aicina ES dalībvalstu misijas un Komisijas delegāciju Bangladešā rūpīgi novērot cilvēktiesību un politisko situāciju Bangladešā;

10.   prasa, lai bruņotie spēki izbeigtu iesaistīšanos politiskajā procesā;

11.   aicina Bangladešas valdību radīt apstākļus, lai maksimāli un plaši iesaistītu visas sabiedrības daļas, vides un citas nevalstiskas organizācijas, žurnālistus un zinātniekus valsts sagatavošanā klimata pārmaiņu izraisītām nelaimēm, kas tuvojas, un uzskata, ka ārkārtas stāvoklis ir šķērslis, kas neļauj sasniegt šo mērķi;

12.   uzskata, ka G8 augstākā līmeņa sanāksmei ir jāuzņemas milzīga atbildība, lai novērstu tālāku klimata pārmaiņu paātrinājumu un katastrofu skaita pieaugumu, kas apdraud miljoniem cilvēku dzīvības Bangladešā un citur pasaulē, pieņemot efektīvus un ambiciozus pasākumus CO2 emisiju samazināšanai;

13.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Dienvidāzijas Reģionālās sadarbības asociācijas dalībvalstīm un Bangladešas valdībai.

(1) OV C 314 E, 21.12.2006., 377. lpp. (2) Šajā datumā pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0385. (3) OV L 118, 27.4.2001., 48. lpp.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 10. jūlija rezolūcija par nāvessodu, jo īpaši Troy Davis lietu

P6_TA(2008)0368 RC-B6-0350/2008

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par nāvessoda atcelšanu un nepieciešamību nekavējoties noteikt moratoriju nāvessoda izpildei tajās valstīs, kurās vēl joprojām piemēro nāvessodu,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2007. gada 18. decembra Rezolūciju Nr. 62/149 par moratoriju nāvessoda izmantošana pasaulē,

–   ņemot vērā ES pamatnostādņu par nāvessodu atjaunināto versiju un pārskatīto versiju, ko Padome pieņēma 2008. gada 16. jūnijā,

A.   ņemot vērā gadījumu saistībā ar Troy Davis, kuru Gruzijas Valsts tiesa 1991. gadā notiesāja uz nāvi par policista slepkavību un kura nāvessoda izpildīšana paredzēta 2008. gada jūlija beigās,

B.   tā kā T. Davis advokāti apgalvo, ka ir pietiekoši daudz pierādījumu, kas liecina par T. Davis nevainīgumu, ka materiāli pierādījumi pret viņu nav iesniegti un ka septiņi apsūdzības liecinieki ir atteikušies no savām liecībām,

C.   tā kā 2007. gada 4. augustā Džordžijas štata Augstākā tiesa piekrita izskatīt jaunos elementus, kuri liek šaubīties par T. Davis vainu,

D.   tā kā Džordžijas štata Augstākā tiesa 2008. gada 17. marta nolēma atteikt T. Davis lietas otrreizēju izskatīšanu, lai gan Augstākās tiesas priekšsēdētājs pauda atšķirīgu viedokli,

E.   tā kā ASV kopš 1975. gada vairāk nekā 120 cilvēkiem ir atcelts nāvessods, nolemjot, ka viņi ir nevainīgi,

F.   tā kā tiesības apžēlot gadījumos, kad ir piespriests augstākais soda mērs, ASV pastāv kā drošības mehānisms, lai nepieļautu neatgriezeniskas kļūdas, kuras tiesa nevarēja vai negribēja novērst,

G.   tā kā Ņūdžersija ir pirmais ASV štats, kurš pamatojot, ka pastāv neizbēgams risks sodīt ar nāvi nepatiesi notiesātos, ar likumu atcēla nāvessodu ASV pēc tam, kad to tur atjaunoja 1972. gadā,

1.   aicina tās valstis, kurās vēl joprojām piemēro nāvessodu, veikt nepieciešamos pasākumus, lai panāktu šī soda mēra atcelšanu;

2.   aicina atcelt T. Davis piespriesto nāves sodu, ņemot vērā to, ka ir daudz pierādījumu, kuri var likt to atcelt, un lūdz iesaistītās tiesas piekrist viņa lietas otrreizējai izskatīšanai;

3.   steidzami aicina Džordžijas štata Apžēlošanas un atbrīvošanas padomi atcelt T. Davis piespriesto nāves sodu;

4.   aicina Padomes prezidentvalsti un Eiropas Komisijas delegāciju Amerikas Savienotajās Valstīs nekavējoties ierosināt šo jautājumu apspriešanai ar ASV iestādēm;

5.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī ASV valdībai, Džordžijas štata Apžēlošanas un atbrīvošanas padomei un Džordžijas štata ģenerālprokuroram.