Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, kas nosaka Direktīvas 2006/112/EK 143. panta b) un c) punkta darbības jomu attiecībā uz atbrīvošanu no pievienotās vērtības nodokļa sakarā ar noteiktu preču galīgo ievešanu (kodificēta versija) (COM(2008)0575 – C6-0347/2008 – 2008/0181(CNS))

P6_TA(2009)0101 A6-0060/2009

(Apspriežu procedūra – kodifikācija)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2008)0575),

–   ņemot vērā EK līguma 93. pantu un 94. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C6-0347/2008),

–   ņemot vērā 1994. gada 20. decembra nolīgumu par paātrinātu darba metodi tiesību aktu oficiālai kodifikācijai(1),

–   ņemot vērā Reglamenta 80. un 51. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0060/2009),

A.   tā kā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas atzinumā teikts, ka šajā priekšlikumā ir paredzēta tikai spēkā esošo tiesību aktu kodifikācija, negrozot to būtību,

1.   apstiprina Komisijas priekšlikumu, kurš pielāgots Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumiem;

2.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 102, 4.4.1996., 2. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta normatīvā rezolūcija par Francijas Republikas iniciatīvu, lai pieņemtu Padomes lēmumu, ar ko koriģē Eiropola darbinieku pamatalgas un pabalstus (14479/2008 – C6-0038/2009 – 2009/0804(CNS))

P6_TA(2009)0102 A6-0078/2009

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Francijas Republikas iniciatīvu (14479/2008),

–   ņemot vērā Padomes 1998. gada 3. decembra Aktu, ar ko nosaka Civildienesta noteikumus, kas piemērojami Eiropola darbiniekiem(1), īpaši tā 44. pantu,

–   ņemot vērā ES līguma 39. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru Padome apspriedās ar Parlamentu (C6–0038/2009),

–   ņemot vērā Reglamenta 93. un 51. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A6–0078/2009),

1.   akceptē Francijas Republikas iniciatīvu;

2.   aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam;

3.   prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Francijas Republikas ierosmi;

4.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī Francijas Republikas valdībai.

(1) OV C 26, 30.1.1999., 23. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par ES Solidaritātes fonda izmantošanu saskaņā ar 26. punktu 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (COM(2009)0023 – C6-0040/2009 – 2009/2007(ACI))

P6_TA(2009)0103 A6-0106/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2009)0023 – C6-0040/2009),

–   ņemot vērā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(1) un it īpaši tā 26. punktu,

–   ņemot vērā Padomes 2002. gada 11. novembra Regulu (EK) Nr. 2012/2002, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu(2),

–   ņemot vērā 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo deklarāciju par ES Solidaritātes fondu,

–   ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A6-0106/2009),

1.   apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

2.   uzdod priekšsēdētājam nodrošināt šī lēmuma publicēšanu "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī";

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju, kā arī tās pielikumus Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

2009. gada 11. marts

par ES Solidaritātes fonda izmantošanu saskaņā ar 26. punktu 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(3) un jo īpaši tā 26. punktu,

ņemot vērā Padomes 2002. gada 11. novembra Regulu (EK) Nr. 2012/2002, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu(4), un jo īpaši tās 4. panta 3. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

tā kā:

(1)  Eiropas Savienība ir izveidojusi Eiropas Savienības Solidaritātes fondu (turpmāk ‐ "Fonds"), lai apliecinātu solidaritāti ar katastrofu skarto reģionu iedzīvotājiem.

(2)  Saskaņā ar 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu finansiālo palīdzību no Fonda var piešķirt, nepārsniedzot 1 miljarda EUR maksimālo apjomu gadā.

(3)  Regulā (EK) Nr. 2012/2002 ir noteikta kārtība, kādā var piešķirt palīdzību no Fonda.

(4)  Rumānija ir iesniegusi pieteikumu Fonda izmantošanai sakarā ar katastrofu, ko izraisīja plūdi. Komisija uzskata, ka pieteikums atbilst Regulas (EK) Nr. 2012/2002 2. panta nosacījumiem un tālab ierosina atļaut attiecīgās apropriācijas,

IR NOLĒMUŠI ŠĀDI.

1. pants

Eiropas Savienības 2009. finanšu gada vispārējā budžetā izmanto Eiropas Savienības Solidaritātes fondu, lai piešķirtu EUR 11 785 377 saistību un maksājumu apropriācijās.

2. pants

Šo lēmumu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Strasbūrā, 2009. gada 11. martā.

Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes vārdā –

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

(1) OV C 139, 14.6.2006, 1. lpp. (2) OV L 311, 14.11.2002, 3. lpp. (3) OV C 139, 14.06.2006., 1. lpp. (4) OV L 311, 14.11.2002., 3. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta rezolūcija par Eiropas Savienības 2009. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 1/2009 projektu, III iedaļa - Komisija (6952/2009 – C6-0075/2009 – 2009/2008(BUD))

P6_TA(2009)0104 A6-0113/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 272. pantu un Euratom līguma 177. pantu,

–   ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(1), un it īpaši tās 37. un 38. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības 2009. gada vispārējo budžetu(2), ko galīgajā variantā pieņēma 2008.gada 18. decembrī,

–   ņemot vērā 2006. gada 17. maija Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(3),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības 2009. gada budžeta grozījuma Nr. 1/2009 provizorisko projektu, ko Komisija iesniedza 2009. gada 23. janvārī (COM(2009)0022),

–   ņemot vērā budžeta grozījuma Nr. 1/2009 projektu, ko Padome sagatavoja 2009. gada 26. februārī (6952/2009 – C6-0075/2009),

–   ņemot vērā Reglamenta 69. pantu un tā IV pielikumu,

–   ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A6-0113/2009),

A.   tā kā Eiropas Savienības 2009. finanšu gada vispārējā budžeta grozījuma Nr. 1 projektā ir iekļauti šādi jautājumi:

B.   tā kā budžeta grozījuma Nr. 1/2009 projekta nolūks ir oficiāli iekļaut šīs korekcijas 2009. finanšu gada budžetā,

1.   ņem vērā provizorisko budžeta grozījumu Nr. 1/2009, kas ir trešais budžeta grozījums, kurš veltīts vienīgi ES Solidaritātes fondam, kā to pieprasa Eiropas Parlaments un Padome kopīgajā deklarācijā, ko pieņēma 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē;

2.   apstiprina budžeta grozījuma Nr. 1/2009 projektu bez grozījumiem;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 248, 16.9.2002., 1. lpp. (2) OV L 69, 13.3.2009. (3) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta normatīvā rezolūcija par Samierināšanas komitejas apstiprināto kopīgo dokumentu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kopīgiem noteikumiem un standartiem attiecībā uz organizācijām, kas pilnvarotas veikt kuģu pārbaudes un apsekojumus, un attiecīgajām darbībām, kuras veic valsts administrācijas jūras lietu jomā (pārstrādāta redakcija) (PE-CONS 3719/2008 – C6-0042/2009 – 2005/0237A(COD))

P6_TA(2009)0105 A6-0097/2009

(Koplēmuma procedūra: trešais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā kopīgo dokumentu, ko apstiprinājusi Samierināšanas komiteja, (PE-CONS 3719/2008 – C6-0042/2009),

–   ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2005)0587),

–   ņemot vērā tā nostāju otrajā lasījumā(2) attiecībā uz Padomes kopējo nostāju(3),

–   ņemot vērā Komisijas sniegto atzinumu par Parlamenta grozījumiem kopējā nostājā (COM(2008)0828),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 5. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 65. pantu,

–   ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavojusi Parlamenta delegācija Samierināšanas komitejā (A6-0097/2009),

1.   apstiprina kopīgo dokumentu;

2.   uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar EK līguma 254. panta 1. punktu;

3.   uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, vai ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt, lai to publicētu "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī";

4.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo normatīvo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 74 E, 20.3.2008., 632. lpp. (2) Pieņemtie teksti, 24.9.2008., P6_TA(2008)0447. (3) OV C 184 E, 22.7.2008., 11. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta normatīvā rezolūcija par Samierināšanas komitejas apstiprināto kopīgo dokumentu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopīgiem noteikumiem un standartiem attiecībā uz organizācijām, kas pilnvarotas veikt kuģu pārbaudes un apsekojumus (pārstrādātā redakcija) (PE-CONS 3720/2008 – C6-0043/2009 – 2005/0237B(COD))

P6_TA(2009)0106 A6-0098/2009

(Koplēmuma procedūra, trešais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā kopīgo dokumentu, ko apstiprinājusi Samierināšanas komiteja, (PE-CONS 3720/2008 – C6-0043/2009),

–   ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2005)0587),

–   ņemot vērā tā nostāju otrajā lasījumā(2) attiecībā uz Padomes kopējo nostāju(3),

–   ņemot vērā Komisijas sniegto atzinumu par Parlamenta grozījumiem kopējā nostājā (COM(2008)0826),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 5. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 65. pantu,

–   ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavojusi Parlamenta delegācija Samierināšanas komitejā (A6-0098/2009),

1.   apstiprina kopīgo dokumentu;

2.   uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar EK līguma 254. panta 1. punktu;

3.   uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, vai ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt, lai to publicētu "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī";

4.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo normatīvo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 74 E, 20.3.2008., 632. lpp. (2) Pieņemtie teksti, 24.9.2008., P6_TA(2008)0448. (3) OV C 190 E, 29.7.2008., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta normatīvā rezolūcija par Samierināšanas komitejas apstiprināto kopīgo dokumentu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par ostas valsts kontroli (pārstrādāta redakcija) (PE-CONS 3721/2008 – C6-0044/2009 – 2005/0238(COD))

P6_TA(2009)0107 A6-0099/2009

(Koplēmuma procedūra, trešais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā kopīgo dokumentu, ko apstiprinājusi Samierināšanas komiteja, (PE-CONS 3721/2008 – C6-0044/2009),

–   ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2005)0588),

–   ņemot vērā tā nostāju otrajā lasījumā(2) attiecībā uz Padomes kopējo nostāju(3),

–   ņemot vērā Komisijas sniegto atzinumu par Parlamenta grozījumiem kopējā nostājā (COM(2008)0830),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 5. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 65. pantu,

–   ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavojusi Parlamenta delegācija Samierināšanas komitejā (A6-0099/2009),

1.   apstiprina kopīgo dokumentu;

2.   uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar EK līguma 254. panta 1. punktu;

3.   uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, vai ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt, lai to publicētu "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī";

4.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo normatīvo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 74 E, 20.3.2008., 584. lpp. (2) Pieņemtie teksti, 24.9.2008., P6_TA(2008)0446. (3) OV C 198 E, 5.8.2008., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta normatīvā rezolūcija par Samierināšanas komitejas apstiprināto kopīgo dokumentu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar kuru groza Direktīvu 2002/59/EK, ar ko izveido Kopienas kuģu satiksmes uzraudzības un informācijas sistēmu (PE-CONS 3722/2008 – C6-0045/2009 – 2005/0239(COD))

P6_TA(2009)0108 A6-0100/2009

(Koplēmuma procedūra, trešais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā kopīgo dokumentu, ko apstiprinājusi Samierināšanas komiteja, (PE-CONS 3722/2008 – C6-0045/2009),

–   ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2005)0589),

–   ņemot vērā tā nostāju otrajā lasījumā(2) attiecībā uz Padomes kopējo nostāju(3),

–   ņemot vērā Komisijas sniegto atzinumu par Parlamenta grozījumiem kopējā nostājā (COM(2008)0829),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 5. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 65. pantu,

–   ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavojusi Parlamenta delegācija Samierināšanas komitejā (A6-0100/2009),

1.   apstiprina kopīgo dokumentu;

2.   uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar EK līguma 254. panta 1. punktu;

3.   uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, vai ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt, lai to publicētu "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī";

4.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo normatīvo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 74 E, 20.3.2008., 533. lpp. (2) Pieņemtie teksti, 24.9.2008., P6_TA(2008)0443. (3) OV C 184 E, 22.7.2008., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta normatīvā rezolūcija par Samierināšanas komitejas apstiprināto kopīgo dokumentu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ko nosaka pamatprincipus negadījumu izmeklēšanai jūras transporta nozarē un groza Direktīvas 1999/35/EK un 2002/59/EK (PE-CONS 3723/2008 – C6-0046/2009 – 2005/0240(COD))

P6_TA(2009)0109 A6-0101/2009

(Koplēmuma procedūra, trešais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā kopīgo dokumentu, ko apstiprinājusi Samierināšanas komiteja, (PE-CONS 3723/2008 – C6-0046/2009),

–   ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2005)0590),

–   ņemot vērā tā nostāju otrajā lasījumā(2) attiecībā uz Padomes kopējo nostāju(3),

–   ņemot vērā Komisijas sniegto atzinumu par Parlamenta grozījumiem kopējā nostājā (COM(2008)0827),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 5. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 65. pantu,

–   ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavojusi Parlamenta delegācija Samierināšanas komitejā (A6-0101/2009),

1.   apstiprina kopīgo dokumentu;

2.   uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar EK līguma 254. panta 1. punktu;

3.   uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, vai ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt, lai to publicētu "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī";

4.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo normatīvo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 74 E, 20.3.2008., 546. lpp. (2) Pieņemtie teksti, 24.9.2008., P6_TA(2008)0444. (3) OV C 184 E, 22.7.2008., 23. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta normatīvā rezolūcija par Samierināšanas komitejas apstiprināto kopīgo dokumentu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par pasažieru pārvadātāju atbildību nelaimes gadījumos uz jūras (PE-CONS 3724/2008 – C6-0047/2009 – 2005/0241(COD))

P6_TA(2009)0110 A6-0102/2009

(Koplēmuma procedūra, trešais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā kopīgo dokumentu, ko apstiprinājusi Samierināšanas komiteja, (PE-CONS 3724/2008 – C6-0047/2009),

–   ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2005)0592),

–   ņemot vērā grozīto Komisijas priekšlikumu (COM(2007)0645),

–   ņemot vērā tā nostāju otrajā lasījumā(2) attiecībā uz Padomes kopējo nostāju(3),

–   ņemot vērā Komisijas sniegto atzinumu par Parlamenta grozījumiem kopējā nostājā (COM(2008)0831),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 5. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 65. pantu,

–   ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavojusi Parlamenta delegācija Samierināšanas komitejā (A6-0102/2009),

1.   apstiprina kopīgo dokumentu;

2.   uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar EK līguma 254. panta 1. punktu;

3.   uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, vai ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt, lai to publicētu "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī";

4.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo normatīvo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 74 E, 20.3.2008., 562. lpp. (2) Pieņemtie teksti, 24.9.2008., P6_TA(2008)0445. (3) OV C 190 E, 29.7.2008., 17. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta normatīvā rezolūcija par Padomes kopējo nostāju, ko Padome pieņēmusi nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu par kuģu īpašnieku apdrošināšanu pret jūras prasībām (14287/2/2008 – C6-0483/2008 – 2005/0242(COD))

P6_TA(2009)0111 A6-0072/2009

(Koplēmuma procedūra, otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Padomes kopējo nostāju (14287/2/2008 – C6-0483/2008)(1),

–   ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(2) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2005)0593),

–   ņemot vērā grozīto Komisijas priekšlikumu (COM(2007)0674),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 67. pantu,

–   ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ieteikumus otrajam lasījumam (A6-0072/2009),

1.   apstiprina kopējo nostāju;

2.   konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar kopējo nostāju;

3.   uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar EK līguma 254. panta 1. punktu;

4.   uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, vai ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī";

5.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 330 E , 30.12.2008, 7. lpp. (2) OV C 27, 31.1.2008., 166. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta normatīvā rezolūcija par Padomes kopējo nostāju, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par karoga valstij noteikto prasību ievērošanu (14288/2/2008 – C6-0484/2008 – 2005/0236(COD))

P6_TA(2009)0112 A6-0069/2009

(Koplēmuma procedūra, otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Padomes kopējo nostāju (14288/2/2008 – C6-0484/2008)(1),

–   ņemot vērā dalībvalstu paziņojumu par kuģošanas drošību (15859/2008),

–   ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(2) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2005)0586),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 67. pantu,

–   ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ieteikumus otrajam lasījumam (A6-0069/2009),

1.   apstiprina kopējo nostāju;

2.   konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar kopējo nostāju;

3.   uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar EK līguma 254. panta 1. punktu;

4.   uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, vai ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu ,,Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī";

5.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 330 E, 30.12.2008., 13. lpp. (2) OV C 27E, 31.1.2008., 140. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 1999/62/EK par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem (COM(2008)0436 – C6-0276/2008 – 2008/0147(COD))

P6_TA(2009)0113 A6-0066/2009

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2008)0436),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 71. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C6-0276/2008),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A6-0066/2009),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   prasa Komisijai šo priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi to būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta pirmajā lasījumā 2009. gada 11. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/.../EK, ar ko groza Direktīvu 1999/62/EK par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 71. panta 1. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu║,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu(2),

rīkojoties saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru(3),

tā kā:

(1)  Ilgtspējīga transporta veicināšana ir kopējās transporta politikas pamatelements. Šajā nolūkā jāsamazina transporta radītā negatīvā ietekme, jo īpaši satiksmes sastrēgumi, kas kavē mobilitāti, piesārņojums, kas rada kaitējumu veselībai un videi, kā arī transporta ietekme uz klimata pārmaiņām. Turklāt vides aizsardzības prasības jāiekļauj citu Kopienas politikas virzienu, tostarp kopējās transporta politikas, noteikšanā un īstenošanā. Līdzsvarotā veidā būtu jāņem vērā arī tādi prioritāri uzdevumi kā vides aizsardzība, sociālās un ekonomiskās kohēzijas mērķi un ES konkurētspējas mērķi, jo tie ir daļa no Lisabonas stratēģijas izaugsmei un nodarbinātībai.

(2)  Transporta negatīvās ietekmes samazināšanas mērķis sasniedzams tādā veidā, lai novērstu nesamērīgus šķēršļus pārvietošanās brīvībai stabilas ekonomiskās izaugsmes un iekšējā tirgus pareizas darbības interesēs. Turklāt būtu jāuzsver, ka ārējo izmaksu internalizācijas princips faktiski ir līdzvērtīgs pārvaldības instrumentam un tādēļ ar to būtu jāmudina satiksmes dalībnieki un iesaistītās uzņēmējdarbības nozares izpētīt un paplašināt iespējas videi draudzīga transporta jomā, piemēram, ar braukšanas stila izmaiņām vai turpmāku tehnoloģisko attīstību. Ir ļoti svarīgi rast veidus un līdzekļus, kā samazināt autotransporta radīto kaitējumu, bet ne vienkārši izmantot iegūtos līdzekļus, lai segtu attiecīgās izmaksas.

(3)  Lai attiecīgi optimizētu transporta sistēmu, kopējai transporta politikai jāizmanto dažādi instrumenti, lai uzlabotu transporta infrastruktūru un tehnoloģijas un dotu iespēju efektīvāk pārvaldīt transporta pieprasījumu. Tādēļ transporta nozarē būtu vairāk jāizmanto princips "lietotājs maksā" un jāattīsta princips "piesārņotājs maksā".

(4)   ║Direktīvas 1999/62/EK ║(4) 11. pantā Komisija tika aicināta iesniegt visu transporta infrastruktūras lietošanas radīto ārējo izmaksu novērtējuma modeli, ko varētu izmantot par turpmāko infrastruktūras lietošanas maksu aprēķina pamatu. Šim modelim bija jāpievieno visu transporta veidu ārējo izmaksu internalizācijas ietekmes analīze un stratēģija pakāpeniskai šā modeļa īstenošanai, un vajadzības gadījumā priekšlikumi minētās direktīvas turpmākai pārskatīšanai.

(5)  Lai tuvinātos ilgtspējīga transporta politikai, transporta cenām būtu vairāk jāatbilst ārējām izmaksām, ko radījis ▌autotransportlīdzekļu, vilcienu, gaisa kuģu vai kuģu izmantojums. ▌Tādēļ vajadzīga saskaņota un aktīva rīcība attiecībā uz visiem transporta veidiem, ņemot vērā to raksturīgās īpašības.

(6)  Citos transporta veidos jau sākta ārējo izmaksu internalizācija un ar attiecīgiem Kopienas tiesību aktiem šāda internalizācija vai nu tiek pakāpeniski ieviesta, vai arī vismaz netiek kavēta. CO2 emisiju jautājums būtu jārisina, iekļaujot aviācijas nozari emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā (ETS). Elektroenerģijas izmantošana dzelzceļa jomā arī ir iekļauta ETS, turklāt drīzumā ETS tiks iekļauts arī jūras transports. Citas ārējās izmaksas var internalizēt gan ar lidostu maksām, kuras var dažādot, ņemot vērā vides aizsardzības apsvērumus, gan arī ar maksām par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/14/EK (2001. gada 26. februāris) par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu(5). Turklāt Komisijai tuvākajā nākotnē būtu jāiesniedz priekšlikumu par pirmā dzelzceļa pasākumu kopuma pārskatīšanu, lai ieviestu saskaņotas sliežu ceļu piekļuves tarifikācijas sistēmas atkarībā no radītā trokšņa līmeņa.

(7)  Ārējo izmaksu internalizācija jau ir iespējama saskaņā ar Direktīvas 2001/14/EK 7. pantu, kurā paredzēti maksas noteikšanas principi par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu. Tomēr maksa par ārējām izmaksām jāpiemēro arī autotransporta nozarē, jo tādējādi sliežu ceļu piekļuves maksu varēs vēl vairāk dažādot un dzelzceļa nozarē tiks internalizētas visas ārējās izmaksas.

(8)  Autotransporta nozarē jau pašlaik piemēro dažādus nodokļus un maksājumus, tostarp nodokļus un maksājumus, ar kuriem daļēji tiek kompensētas ārējās izmaksas, piemēram, degvielas akcīzes nodoklis, ar ko kompensē CO2 emisijas.

(9)  Autotransporta nozarē ceļa nodevas, kas ir ar nobraukto attālumu saistītas infrastruktūras lietošanas maksas, veido taisnīgu un efektīvu ekonomisku instrumentu mērķa, ar ko virzās pretim ilgtspējīgai transporta politikai, sasniegšanai, jo tās ir tieši saistītas ar infrastruktūras lietošanu un var mainīties atbilstīgi nobrauktajam attālumam, transportlīdzekļu ekoloģiskajiem raksturlielumiem un transportlīdzekļu izmantošanas vietai un laikam, tāpēc tās var noteikt apmērā, kas atbilst transportlīdzekļu faktiskā izmantojuma radītā piesārņojuma un sastrēgumu izmaksām. Turklāt ceļa nodevas nerada konkurences traucējumus iekšējā tirgū, jo tās jāmaksā visiem uzņēmējiem neatkarīgi no to izcelsmes vai reģistrācijas dalībvalsts un atbilstīgi autoceļu tīkla lietošanas intensitātei.

(10)  Ietekmes analīze liecina, ka, piemērojot ceļa nodevas, kas aprēķinātas, ņemot vērā piesārņojuma radītās izmaksas, un uz pārslogotiem ceļiem ‐ sastrēgumu radītās izmaksas, var veidot vai palīdzēt veidot efektīvāku un videi draudzīgāku autotransportu un dot ieguldījumu ES stratēģijā par cīņu pret klimata pārmaiņām. Tās samazinātu sastrēgumus un vietējo piesārņojumu, veicinot tīrākas transportlīdzekļu tehnoloģijas izmantošanu, optimizējot loģistiku un samazinot tukšbraucienus. Tām netieši būtu liela nozīme degvielas patēriņa samazināšanā un cīņas veicināšanā pret klimata pārmaiņām. Ceļa nodevas, kuru aprēķinā iekļauj ar sastrēgumu izmaksām saistītu izmaksu elementu par pārslogotu ceļu izmantojumu, var būt efektīvas tikai tad, ja tās ir daļa no rīcības plāna, kurā ietilpst arī pasākumi attiecībā uz citiem ceļa lietotājiem, uz kuriem neattiecas šīs direktīvas darbības joma, piemēram, līdzīgas tarifikācijas sistēmas vai pasākumi, kuriem ir līdzīga ietekme, tostarp satiksmes ierobežojumi un autoceļa joslas, kas paredzētas transportlīdzekļiem ar lielāku pasažieru skaitu. Tomēr līdz šim nav pietiekami pierādījies, ka šādas ceļa nodevas būtiski ietekmētu dalījumu pa transporta veidiem.

(11)  ▌ Principu piesārņotājs maksā ║īstenos ar ieņēmumiem no ārējām izmaksām un tas arī palīdzēs samazināt ārējās izmaksas.

(12)  Modelis, ko Komisija izstrādājusi ārējo izmaksu aprēķinam, piedāvā drošas metodes un vienības vērtību skalu, kuras var izmantot, lai aprēķinātu ceļu lietošanas maksas.

(13)  Vajadzētu censties saskaņot metodes, kuras izmanto ārējo izmaksu aprēķināšanai dažādās maksu iekasēšanas sistēmās Eiropā, lai nodrošinātu, ka Eiropas autopārvadātājiem rodas skaidrs priekšstats par maksu noteikšanas kārtību, ar kuru cenšas panākt viņu darbības optimizāciju, vidējā termiņā.

(14)  Joprojām ir neskaidrības par to sistēmu rentabilitāti, kuras vajadzīgas diferencētu lietošanas maksu ieviešanai uz ceļiem, kuros nav intensīvas satiksmes plūsmas. Līdz šo neskaidrību novēršanai piemērotākā šķiet elastīga pieeja Kopienas līmenī. Šī elastīgā pieeja ļautu dalībvalstīm izlemt, vai un uz kuriem ceļiem ieviest nodevas par ārējām izmaksām, pamatojoties uz autoceļu tīkla vietējiem un valsts raksturlielumiem.

(15)  Lai novērstu tarifikācijas sistēmu fragmentāciju, kas nodarītu kaitējumu transporta nozarei, ar laiku saistītās lietošanas maksas un ceļa nodevas dalībvalsts teritorijā nebūtu jāpiemēro vienlaicīgi, izņemot dažus īpašus gadījumus, kur tas vajadzīgs tuneļu, tiltu vai kalnu pāreju būvniecības finansēšanai.

(16)  Ar laiku saistītās lietošanas maksas, kas iekasētas par dienu, nedēļu, mēnesi vai gadu, nedrīkstētu diskriminēt neregulāros lietotājus, jo liela daļa šādu lietotāju varētu būt ārzemju pārvadātāji. Tādēļ būtu jānosaka precīzāka dienas, nedēļas, mēneša un gada likmju attiecība. Lai nodrošinātu efektivitāti un taisnīgumu, ar laiku saistītās lietošanas maksas vajadzētu uzskatīt par pārejas posma instrumentu infrastruktūras lietošanas maksas noteikšanā. Tādēļ būtu jāapsver iespēja pakāpeniski pārtraukt izmantot ar laiku saistīto lietošanas maksu noteikšanas sistēmas. No šī noteikuma vajadzētu ļaut atkāpties tām dalībvalstīm, kurām ir ārējā robeža ar trešām valstīm, lai šīs dalībvalstis varētu turpināt piemērot ar laiku saistītās lietošanas maksas robežpārejas punktos gaidošajiem smagajiem kravas transportlīdzekļiem.

(17)  Būtu jānovērš pretrunas starp Eiropas autoceļu tīklu tarifikācijas sistēmām un citām to autoceļu tīkla daļu, ko var izmantot starptautiskais transports, tarifikācijas sistēmām. Tādēļ vienādi tarifikācijas principi būtu jāpiemēro visam starppilsētu autoceļu tīklam.

(18)  Būtu jāatļauj ar nobraukto attālumu saistītajās ceļa nodevās iekļaut ārējo izmaksu elementu atbilstīgi satiksmes radītā gaisa piesārņojuma un trokšņa izmaksām. Turklāt uz ceļiem, kur parasti ir intensīva satiksme un maksimumstundās, būtu jāatļauj atgūt sastrēgumu izmaksas, kuras galvenokārt tiek segtas vietējā līmenī, iekļaujot tās maksā par ārējām izmaksām. Ceļa nodevās iekļauto ārējo izmaksu elementu būtu jāatļauj pievienot infrastruktūras izmaksām, ja tiek ievēroti noteikti izmaksu aprēķina nosacījumi, lai novērstu nepamatotu maksu.

(19)  Lai precīzāk ņemtu vērā satiksmes radīta gaisa piesārņojuma, trokšņa un sastrēgumu izmaksas, nodevai par ārējām izmaksām būtu jāmainās atbilstīgi autoceļu kategorijai un transportlīdzekļu tipam un attiecīgajiem laika periodiem, piemēram, dienas, nedēļas vai sezonas maksimumstundām un mazāk noslogotiem laika periodiem un nakts laikam.

(20)  Lai iekšējais tirgus darbotos bez traucējumiem vajadzīga Kopienas sistēma, lai nodrošinātu, ka atbilstīgi satiksmes radītā gaisa piesārņojuma, trokšņa un sastrēgumu vietējām izmaksām noteiktās ceļa maksas ir pārskatāmas, samērīgas un nediskriminējošas. Tādēļ ir vajadzīgi kopēji tarifikācijas principi, aprēķina metodes un ārējo izmaksu vienības vērtības, kuru pamatā ir atzītas zinātniskas metodes, kā arī mehānismi, lai paziņotu un informētu Komisiju par ceļa nodevu sistēmu.

(21)  Iestādei, kas nosaka maksu par ārējām izmaksām, nevajadzētu būt tieši ieinteresētai nepamatota maksas apmēra noteikšanā un tāpēc tai būtu jābūt neatkarīgai no struktūras, kas iekasē un pārvalda ieņēmumus no ceļa nodevām. Pieredze ir apliecinājusi, ka kalnu apgabalos piemērots ceļa nodevu uzcenojums, lai finansētu Eiropas autoceļu tīkla prioritāros projektus, nav izmantojama izvēle infrastruktūras apsaimniekotājiem, ja satiksmes koridoru noteikšana neatbilst reālajai satiksmes plūsmai. Lai šādu situāciju koriģētu, satiksmes koridoram, kurā varētu tikt atļauts uzcenojums, būtu jo īpaši jāattiecas uz ceļa posmiem, kuros ieviešot uzcenojumu, satiksme tiktu novirzīta uz attiecīgajiem prioritārajiem projektiem.

(22)  Lai piešķirtu priekšrocību Eiropas nozīmes prioritāro būvniecības projektu īstenošanai, dalībvalstīm, kurām ir iespēja piemērot uzcenojumu, būtu jāizmanto šī iespēja, pirms tās iekasē maksu par ārējām izmaksām. Lai novērstu nepamatotu maksu iekasēšanu no lietotājiem, maksa par ārējām izmaksām nebūtu jāapvieno ar uzcenojumu, ja vien ārējās izmaksas nepārsniedz jau iekasēto uzcenojumu. Šādā gadījumā ir lietderīgi, ja uzcenojuma summu atskaita no maksas par ārējām izmaksām.

(23)  Ja iekasē diferencētu maksu par ārējām izmaksām, visas infrastruktūras lietošanas maksas izmaiņas, lai mazinātu sastrēgumus, optimizētu infrastruktūras lietošanu, pēc iespējas samazinātu kaitējumu infrastruktūrai vai veicinātu satiksmes drošību, radītu nepamatotu slogu noteiktām lietotāju kategorijām, un tāpēc tās nebūtu pieļaujamas.

(24)  Nebūtu atļaujamas ārējo izmaksu maksas atlaides vai samazinājums, jo pastāv liels risks, ka tādējādi tiek nepamatoti diskriminēti noteiktu kategoriju lietotāji.

(25)  Maksas iekasēšana par ārējām izmaksām, izmantojot ceļa nodevas, efektīvāk ietekmēs lēmumus par transportu, ja lietotāji apzinās šīs izmaksas. Tās attiecīgi būtu jānorāda atsevišķi izziņā, rēķinā vai līdzvērtīgā saprotamā dokumentā, ko izsniedz ceļa nodevu iekasētājs. Turklāt šāds dokuments var atvieglot pārvadātājiem novirzīt šo maksājumu kravas nosūtītājam vai citam klientam.

(26)  Elektronisko ceļa nodevu iekasēšanas sistēmu izmantošana ir būtiska, lai novērstu traucējumus brīvā satiksmes plūsmā un kaitējumu vietējai videi, ko radījušas rindas pie ceļa nodevu iekasēšanas vietas barjerām. Tāpēc ir lietderīgi nodrošināt, ka maksu par ārējam izmaksām un maksu par infrastruktūras lietošanu ievāc ar šādas sistēmas palīdzību, ievērojot prasības, kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/52/EK (2004. gada 29. aprīlis) par ceļu lietotāju nodokļa elektronisko iekasēšanas sistēmu savstarpēju izmantojamību Kopienā(6), kura paredz attiecīgus un samērīgus pasākumus, lai, ieviešot elektronisko ceļa nodevu iekasēšanu, nodrošinātu tehnisko, juridisko, komerciālo un datu aizsardzības, kā arī privātās dzīves aspektu pienācīgu ievērošanu. Turklāt šādas sistēmas būtu jāveido bez ceļa barjerām un tā, lai vēlāk tās varētu ar nelielām izmaksām izmantot arī paralēlos autoceļos. Tomēr būtu jāparedz pārejas periods, lai varētu izdarīt vajadzīgos pielāgojumus.

(27)  Ir svarīgi šīs direktīvas mērķi sasniegt tādā veidā, kas nekaitētu iekšējā tirgus pienācīgai darbībai. Turklāt būtu jāizvairās arī no smago kravas transportlīdzekļu aprīkošanas ar arvien jaunām savstarpēji nesavietojamām un dārgām elektroniskām iekārtām, kas varētu palielināt kļūdu iespējas to izmantošanā. Nav pieļaujams, ka palielinās atšķirīgu tehnoloģiju skaits. Tāpēc iespējami ātri būtu jānodrošina Direktīvā 2004/52/EK prasītā ceļu nodevu elektronisko iekasēšanas sistēmu savstarpējā izmantojamība. Vajadzētu mēģināt panākt, lai katrā transportlīdzeklī būtu jāuzstāda tikai viena iekārta, un būtu iespējams piemērot dažādās likmes, kādas ir spēkā dažādās dalībvalstīs.

(28)  Komisijai būtu jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai saskaņā ar Direktīvu 2004/52/EK bez kavēšanās ieviestu patiešām savstarpēji izmantojamu sistēmu līdz 2010. gada beigām.

(29)  Juridiskās skaidrības labad būtu jāprecizē, kur atļautas regulējošās maksas, kas īpaši paredzētas satiksmes sastrēgumu mazināšanai vai cīņai pret kaitīgu ietekmi uz vidi, tostarp sliktu gaisa kvalitāti.

(30)  Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izmantot gan Eiropas transporta tīkla (TEN-T) budžetu, gan struktūrfondus, lai uzlabotu transporta infrastruktūru ar mērķi samazināt transporta radītās ārējās izmaksas kopumā un ieviest elektronisku sistēmu no šīs direktīvas noteikumiem izrietošo maksu iekasēšanai.

(31)  Saskaņā ar šīs direktīvas transporta politikas mērķiem papildu ieņēmumi, kas radušies no maksas par ārējām izmaksām, pirmām kārtam būtu jāizlieto, lai iespējami samazinātu un novērstu autotransporta radītās ārējās izmaksas. Tos var arī izmantot ilgtspējīgas mobilitātes veicināšanai plašā mērogā. Tādēļ šiem projektiem būtu jāatvieglo efektīva maksas noteikšana, autotransporta radītā piesārņojuma samazināšana tā izcelsmes vietā, mazinot tā ietekmi, uzlabojot autotransporta līdzekļu CO2 rādītājus un energoefektivitāti, kā arī uzlabojot esošo ceļu infrastruktūru vai attīstot alternatīvu infrastruktūru transporta lietotājiem. Tas ietver, piemēram, pētījumus un izstrādes par tīrākiem transportlīdzekļiem un transporta komponenta īstenošanu rīcības plānā saskaņā ar Padomes Direktīvu 96/62/EK (1996. gada 27. septembris) par apkārtējā gaisa kvalitātes novērtēšanu un pārvaldību(7) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/49/EK (2002. gada 25. jūnijs) par vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību(8), kas var ietvert pasākumus satiksmes radītu trokšņu un gaisa piesārņojuma mazināšanai lielu infrastruktūru apkārtnē un aglomerācijās. Šo ieņēmumu paredzēšana konkrētam mērķim neatbrīvo dalībvalstis no Līguma 88. panta 3. punktā noteiktā pienākuma darīt zināmus Komisijai konkrētus valsts pasākumus, ne arī skar citu procedūru iznākumu, kuras uzsāktas saskaņā ar Līguma 87. un 88. pantu.

(32)  Lai veicinātu ceļa nodevu sistēmu savstarpēju izmantojamību, būtu jāveicina sadarbība starp dalībvalstīm kopējas ceļa nodevu sistēmas ieviešanā, ievērojot noteiktu nosacījumu izpildi. Komisijai būtu jāatbalsta tās dalībvalstis, kuras vēlas sadarboties, lai šo valstu teritorijā ieviestu kopēju ceļa nodevu sistēmu.

(33)  Saskaņā ar šo direktīvu Komisijai pienācīgā laikā būtu jānosūta Eiropas Parlamentam un Padomei visaptverošs tās pieredzes novērtējums, kas iegūta dalībvalstīs, kuras piemēro maksu par ārējām izmaksām. Šajā novērtējumā būtu jāiekļauj arī analīze par panākumiem, kas gūti stratēģijā par cīņu pret klimata pārmaiņām, un konkrēti ar klimata pārmaiņām saistīta kopēja degvielas nodokļa noteikšanā saskaņā ar Padomes  Direktīvu 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai(9), tostarp degvielas nodokļa uzlikšanā smagajiem kravas transportlīdzekļiem. Būtu jāizstrādā arī vispusīgs novērtējums par ārējo izmaksu internalizāciju visos citos transporta veidos, lai to varētu izmantot par pamatu turpmākiem likumdošanas priekšlikumiem šajā jomā. Tādējādi attiecībā uz visiem transporta veidiem varētu radīt godīgu un uz konkurenci balstītu sistēmu ārējo izmaksu internalizācijai, kas neizraisītu iekšējā tirgus traucējumus.

(34)  55. panta 2. punktā Padomes Regulā (EK) Nr. 1083/2006 (2006. gada 11. jūlijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu ║(10), paredzēts, ka ieņēmumi, kas gūti tieši no lietotāju maksām, jāņem vērā, nosakot finansējuma deficītu attiecībā uz projektiem, no kuriem gūst ieņēmumus. Tomēr, tā kā ieņēmumi, kas gūti no maksas par ārējām izmaksām, ir īpaši paredzēti projektiem, kuru mērķis ir samazināt autotransporta radīto piesārņojumu tā izcelsmes vietā, mazinot tā ietekmi, uzlabojot transportlīdzekļu CO2 rādītājus un energoefektivitāti, kā arī uzlabojot esošo ceļu infrastruktūru vai attīstot transporta lietotājiem alternatīvu infrastruktūru, tie nebūtu jāņem vērā finansējuma deficīta aprēķinā.

(35)  Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes  Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību(11).

(36)  Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pielāgot 0, III, III.a un IV pielikumu tehnikas un zinātnes sasniegumiem, un I, II un III.a pielikumu ‐ inflācijai. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus ║ Direktīvas 1999/62/EK elementus, būtu jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(37)  Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, stimulēt diferencētas maksas noteikšanu par ārējām izmaksām, lai veicinātu ilgtspējīgu transportu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un transporta pārrobežu dimensijas svarīguma dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šī direktīva paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Direktīvu 1999/62/EK groza šādi:

1)  2. panta b) un ba) punktu aizstāj ar šādiem:"

2)  7., 7.a un 7.b pantu aizstāj ar šādu:"

7. pants

1.  Dalībvalstis var saglabāt vai ieviest ceļa nodevas un/vai lietošanas maksas Eiropas autoceļu tīklā vai jebkurā savu autoceļu tīklu posmā, kas parasti tiek izmantots ievērojama apmēra starptautiskiem preču pārvadājumiem, ievērojot nosacījumus, kas noteikti šā panta 2., 3. un 4. punktā un 7.a līdz 7.j pantā.

2.  Dalībvalstis savā teritorijā ▌vienlaikus neuzliek ceļa nodevas un lietošanas maksu. Tomēr dalībvalstis, kas savā autoceļu tīklā uzliek lietošanas maksas, var uzlikt arī nodevas par tiltu, tuneļu un kalnu pāreju izmantošanu.

3.  Ceļa nodevas un lietošanas maksa ne tieši, ne netieši nedrīkst diskriminēt pārvadātāju tā valstspiederības dēļ, tā dibināšanas vai transportlīdzekļa reģistrācijas dalībvalstī vai trešā valstī dēļ vai pārvadājuma izcelsmes vai galamērķa dēļ.

4.  Dalībvalstis var paredzēt samazinātas ceļa nodevas likmes vai lietošanas maksas vai atbrīvojumu no ceļa nodevas vai lietošanas maksas attiecībā uz transportlīdzekļiem, kuri atbrīvoti no prasības instalēt un izmantot reģistrācijas kontrolierīces saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 (1985. gada 20. decembris) par reģistrācijas kontrolierīcēm, ko izmanto autotransportā*, un gadījumos, uz kuriem attiecas šīs direktīvas 6. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts.

5.  Līdz 2011. gada 31. decembrim dalībvalstis var izvēlēties piemērot ceļa nodevas un/vai lietošanas maksas tikai transportlīdzekļiem, kuru maksimāli pieļaujamā pilnā masa ir ne mazāka par 12 tonnām. No 2012. gada 1. janvāra ceļa nodevas un/vai lietošanas maksas piemēro visiem transportlīdzekļiem 2. panta d) punkta nozīmē, ja vien dalībvalsts neuzskata, ka attiecināšana uz transportlīdzekļiem, kuru pilnā masa ir mazāka par 12 tonnām(12):

▌

7.a pants

1.  Lietošanas maksas ir proporcionālas infrastruktūras lietošanas ilgumam, un ir jābūt pieejamiem dienas, nedēļas, mēneša un gada tarifiem. Konkrēti mēneša likme nav lielāka par 10 % no gada likmes, nedēļas likme nav lielāka par 5 % no gada likmes, un dienas likme nepārsniedz 2 % no gada likmes.

▌

2.  Lietošanas maksu, ieskaitot administratīvās izmaksas, visām transportlīdzekļu kategorijām attiecīgā dalībvalsts nosaka apmērā, kas nepārsniedz II pielikumā noteiktās maksimālās likmes.

7.b pants

1.  Infrastruktūras lietošanas maksa pamatojas uz principu par infrastruktūras izmaksu atgūšanu. Vidējo svērto infrastruktūras lietošanas maksu saista ar attiecīgās infrastruktūras tīkla būves, ekspluatācijas, tehniskās apkopes, attīstības un drošības standartu piemērošanas izmaksām. Vidējā svērtā infrastruktūras lietošanas maksa var ietvert arī kapitāla peļņu vai peļņas normu saskaņā ar tirgus nosacījumiem.

2.  Maksu par ārējām izmaksām saista ar satiksmes radīta gaisa piesārņojuma izmaksām, trokšņa izmaksām, vai abām minētajām izmaksām. Ceļa posmos, kur notiek satiksmes sastrēgumi, maksā par ārējām izmaksām var iekļaut izmaksas par sastrēgumiem laika periodos, kad šajos ceļa posmos parasti notiek sastrēgumi.

3.  Izmaksas, ko ņem vērā, attiecas uz autoceļa tīklu vai tā daļu, par kuru iekasē ceļa nodevas, un uz transportlīdzekļiem, uz kuriem maksa attiecas. Dalībvalstis var izvēlēties atgūt tikai minēto izmaksu procentu.

7.c pants

1.  Maksa par ārējām izmaksām var mainīties atbilstīgi ceļa kategorijai un EURO emisiju klasei (III. a pielikuma 1. tabula), kā arī atbilstīgi laika periodam, ja maksā iekļautas arī sastrēgumu radītas izmaksas vai satiksmes radīta trokšņa piesārņojuma izmaksas.

2.  Maksas apmēru par ārējām izmaksām par katru transportlīdzekļa klases, ceļa kategorijas un laika perioda kombināciju nosaka saskaņā ar III.a pielikumā norādītajām obligātajām prasībām, kopējām formulām un maksas par ārējām izmaksām maksimumu.

3.  Maksa par ārējām izmaksām neattiecas uz transportlīdzekļiem, kas jau atbilst nākotnē paredzētajiem EURO emisijas standartiem, ievērojot attiecīgajos noteikumos noteiktos datumus.

4.  Maksas apmēru par ārējām izmaksām nosaka katra dalībvalsts. Ja dalībvalsts šī uzdevuma pildīšanai ieceļ iestādi, šai iestādei jābūt juridiski un finansiāli neatkarīgai no struktūras, kas ir atbildīga par maksas vai tās daļas iekasēšanu un pārvaldību. ▌

7.d pants

1.  Dalībvalstis aprēķina infrastruktūras lietošanas maksas, izmantojot metodoloģiju, kuras pamatā ir III pielikumā izklāstītie galvenie aprēķina principi.

2.  Koncesijas nodevām maksimālā infrastruktūras maksa ir vienāda ar vai mazāka par maksas apmēru, kas iegūts, izmantojot metodoloģiju, kuras pamatā ir III pielikumā izklāstītie galvenie aprēķina principi. Šādas vienādības novērtēšanu veic, pamatojoties uz saprātīga garuma atsauces periodu, kas ir piemērots šāda veida koncesijas līgumam.

3.  Uz ceļa nodevu sistēmām, kas darbojās jau 2008. gada 10. jūnijā vai par kurām saskaņā ar konkursuzaicinājumu vai atbildēm uz uzaicinājumu piedalīties sarunās atbilstīgi sarunu procedūrai līdz 2008. gada 10. jūnijam saņemti piedāvājumi, ievērojot publiskā iepirkuma procedūru, neattiecas 1. un 2. punktā minētie pienākumi, kamēr šīs sistēmas ir spēkā un ja tās nav būtiski mainītas.

7.e pants

1.  Izņēmuma gadījumos attiecībā uz infrastruktūru kalnu apgabalos un lielpilsētu priekšpilsētās un pēc tam, kad Komisija ir tikusi informēta, nodevas uzcenojumu var pievienot infrastruktūras lietošanas maksai īpašos ceļa posmos, kurus skar akūti satiksmes sastrēgumi vai, kuru lietojot, transportlīdzekļi rada ievērojamu kaitējumu videi, ja:

Pirmo daļu piemēro jaunajiem pārrobežu projektiem, ievērojot visu minētajā projektā iesaistīto dalībvalstu vienošanos.

2.  Pēc tam, kad Komisija ir informēta, uzcenojumu var piemērot arī ceļa posmiem, kas veido alternatīvu ceļa posmu tam ceļa posmam, uz kuru attiecas 1. punktā minētais uzcenojums, ja

3.  Uzcenojumu var piemērot infrastruktūras lietošanas maksai, kas mainījusies saskaņā ar 7.f pantu.

4.  Kad Komisija saņem vajadzīgo informāciju no dalībvalsts, kas paredzējusi piemērot uzcenojumu, tā dara šo informāciju pieejamu 9.c pantā minētās komitejas locekļiem. Ja Komisija uzskata, ka plānotais uzcenojums neatbilst 1. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, vai ja tā uzskata, ka plānotajam uzcenojumam būs ievērojama kaitīga ietekme uz perifēro reģionu ekonomikas attīstību, tā saskaņā ar 9.c panta 2. punktā minēto saskaņošanas procedūru var noraidīt attiecīgās dalībvalsts iesniegtās ieplānotās maksas vai pieprasīt to grozījumu.

5.  Par ceļa posmiem, kuri atbilst 1. punktā minētajiem uzcenojuma piemērošanas nosacījumiem, dalībvalstis nedrīkst iekasēt maksu par ārējām izmaksām, ja vien netiek piemērots uzcenojums.

▌

7.f pants

1.  Ceļa nodevu likmes, kurās iekļauta tikai infrastruktūras lietošanas maksa, mainās atbilstīgi EURO emisiju klasei (III. a pielikuma 1. tabula) tā, lai nodeva nepārsniegtu 100 % no nodevas, kas iekasēta par līdzvērtīgu transportlīdzekli, kas atbilst visstingrākajiem emisiju standartiem.

2.  Ja autovadītājs nevar uzrādīt transportlīdzekļa dokumentus, kas pārbaudot vajadzīgi transportlīdzekļa EURO emisiju klases noskaidrošanai, dalībvalstis var piemērot maksimāli pieļaujamās ceļa nodevas, ar noteikumu, ka pēc tam ir iespējama rektifikācija, lai atdotu ikvienu iekasēto starpību.

3.  Ceļa nodevas, kurās iekļauta tikai infrastruktūras lietošanas maksa, arī var mainīt, lai samazinātu sastrēgumus, mazinātu kaitējumu infrastruktūrai un optimizētu attiecīgās infrastruktūras lietošanu vai veicinātu satiksmes drošību, ja:

4.  Izmaiņas, kas minētas 1. un 3. punktā, nav paredzētas papildu ieņēmumu gūšanai no ceļa nodevas. Visi nejaušie ieņēmumu palielinājumi izlīdzināmi, mainot diferencēšanas struktūru, kas jāizdara divu gadu laikā pēc pārskata gada beigām, kurā gūti papildu ieņēmumi.

5.  Ja ceļa nodevā iekļauta maksa par ārējām izmaksām, 1. un 3. punktu nepiemēro tai nodevas daļai, kura ir infrastruktūras lietošanas maksa.

7.g pants

1.  Vismaz sešus mēnešus pirms jauna infrastruktūras lietošanas maksas iekasēšanas režīma ieviešanas dalībvalstis nosūta Komisijai:

2.  Kad Komisija būs saņēmusi visu vajadzīgo informāciju saskaņā ar 1. punktu, tā sešu mēnešu laikā dos atzinumu, vai izpildīti 7.d pantā noteiktie pienākumi. Komisijas atzinumi jādara pieejami 9.c pantā minētajai komitejai un Eiropas Parlamentam.

3.  Vismaz sešus mēnešus pirms jauna ārējo izmaksu maksas iekasēšanas režīma ieviešanas dalībvalstis nosūta Komisijai:

4.  Komisija sešu mēnešu laikā pēc atbilstīgi 3. punktam sniegtās informācijas saņemšanas var nolemt pieprasīt attiecīgajai dalībvalstij koriģēt maksu par ārējām izmaksām, ja tā uzskata, ka nav izpildītas 7.b, 7.c, 7.i pantā vai 9. panta 2. punktā noteiktie pienākumi. Komisijas lēmumu dara pieejamu 9.c pantā minētajai komitejai un Eiropas Parlamentam.

7.h pants

1.  Dalībvalstis neparedz atlaides vai samazinājumus nevienam lietotājam attiecībā uz ceļa nodevas ārējo izmaksu maksas elementu.

2.  Dalībvalstis var paredzēt atlaides un samazinājumus par infrastruktūras lietošanu, ja:

3.  Ievērojot 7.f panta 3. punkta b) apakšpunktā un 7.f panta 4. punktā minētos nosacījumus, izņēmuma gadījumos, proti, īpašiem Eiropas augstas nozīmes projektiem kravu pārvadājumu jomā, uz ceļa nodevu likmēm var attiecināt citus diferencēšanas veidus, lai nodrošinātu šādu projektu komerciālo dzīvotspēju, ja tos skar tieša citu transportlīdzekļu veidu radīta konkurence. Iegūtā maksas struktūra ir lineāra, samērīga, tiek publiskota un ar vienādiem nosacījumiem ir pieejama visiem lietotājiem, un nerada papildu izmaksas, novirzot lielāku nodevu veidā uz citiem lietotājiem. Pirms attiecīgas maksu struktūras ieviešanas Komisija pārbauda, vai šie nosacījumi ir ievēroti.

7.i pants

1.  Ceļu nodevas un lietošanas maksu piemēro un iekasē un to samaksu kontrolē tā, lai iespējami mazāk tiktu traucēta brīva satiksmes plūsma un nenotiktu nekādas obligātas pārbaudes vai kontroles pasākumi uz Kopienas iekšējām robežām. Šim nolūkam dalībvalstis sadarbojas, lai izstrādātu metodes, kā pārvadātāji var samaksāt lietošanas maksu 24 stundas diennaktī vismaz lielākajās tirdzniecības vietās, izmantojot visus parastos maksāšanas līdzekļus, gan dalībvalstīs, kur tā noteikta, gan ārpus tām. Ceļa nodevu un lietošanas maksājumu iekasēšanas vietās dalībvalstis uzstāda atbilstošas iekārtas tā, lai saglabātu parastos satiksmes drošības standartus.

2.  Ceļa nodevu un lietošanas maksu iekasēšanas sistēmas neregulāriem autoceļu tīkla lietotājiem nedrīkst ne finansiāli, ne citādi radīt nepamatoti nelabvēlīgāku situāciju, salīdzinot ar tiem, kas izmanto alternatīvus maksāšanas veidus. Jo īpaši, ja ceļa nodevas vai lietošanas maksas dalībvalsts iekasē tikai ar sistēmu, kurā jāizmanto transportlīdzeklī iebūvēta ierīce, tā nodrošina, ka visi lietotāji visas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/52/EK** prasībām atbilstīgas transportlīdzeklī iebūvētās ierīces var iegādāties, izmantojot saprātīgu administratīvu un ekonomisku kārtību.

3.  Ja dalībvalsts iekasē nodevu par transportlīdzekli, kopējo summu, ko veido ceļa nodeva, maksa par infrastruktūras lietošanu un maksa par ārējām izmaksām, norāda dokumentā, ko izsniedz pārvadātājam, ja iespējams, ‐ elektroniskā formātā.

4.  Maksu par ārējām izmaksām uzliek un iekasē ar elektronisko sistēmu, kura atbilst Direktīvas 2004/52/EK 2. panta 1. punktam. Dalībvalstis arī sadarbojas, lai nodrošinātu elektronisko sistēmu savstarpējo izmantojamību citu dalībvalstu teritorijā, turklāt ar noteikumu, ka vajadzības gadījumā likmes ir pielāgojamas.

5.  Līdzko tehniski izveidota un sāk darboties ceļa nodevas iekasēšanas pakalpojumu sistēma, kas balstīta uz Galileo satelītu navigācijas sistēmu, maksu par ārējām izmaksām iekasē ar savstarpēji izmantojamu Eiropas elektronisko nodevu iekasēšanas sistēmu, kā to paredz Direktīva 2004/52/EK.

7.j pants

Šī direktīva neierobežo to dalībvalstu brīvību, kas ievieš ceļa nodevu un/vai infrastruktūras lietošanas maksas, neskarot Līguma 87. un 88. pantu, paredzēt par šīm maksām attiecīgas kompensācijas. Dalībvalstis var arī paredzēt kompensāciju pat gadījumos, ja iekasētās summas ir zemākas par I pielikumā noteiktajām minimālajām likmēm.

________________

* OV L 370, 31.12.1985., 8. lpp.

** OV L 166, 30.4.2004., 124. lpp.

3)  III nodaļai pievieno šādu ║pantu:"

8.b pants

1.  Divas vai vairākas dalībvalstis var sadarboties, ieviešot vienotu ceļa nodevu sistēmu, ko piemēro visā to teritorijā kopā. Tādā gadījumā šīs dalībvalstis nodrošina ciešu Komisijas iesaistīšanos sadarbībā un sistēmas turpmākajā izmantošanā, kā arī tās iespējamajos grozījumos.

2.  Uz vienoto ceļa nodevu sistēmu attiecina 7. līdz 7.j pantā izklāstītos nosacījumus, un tā ir atvērta citām dalībvalstīm.

4)  9. panta 1.a un 2. punktu aizstāj ar šādu:"

1.  a Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības nediskriminējoši piemērot regulējošas maksas, kas īpaši paredzētas satiksmes sastrēgumu vai kaitīgas ietekmes uz vidi, tostarp sliktas gaisa kvalitātes apkarošanai, šīs maksas piemērojot visiem ceļiem, jo īpaši pilsētas teritorijas ceļiem, tostarp tiem, kas ietilpst Eiropas autoceļu tīklā un šķērso pilsētas teritoriju.

2.  Dalībvalsts, kurā iekasē maksu par ārējām izmaksām, nodrošina, ka ieņēmumi, kas iegūti no maksām, tiek īpaši paredzēti pasākumiem, lai galvenokārt samazinātu autotransporta radītās ārējās izmaksas un, kur vien iespējams, nepieļautu šādu izmaksu rašanos. Ieņēmumus var arī izmantot pasākumiem, kuru mērķis ir atvieglot efektīvu maksas noteikšanu, samazināt autotransporta radīto piesārņojumu tā izcelsmes vietā, mazināt tā ietekmi, uzlabot autotransporta līdzekļu CO2 rādītājus un energoefektivitāti, kā arī attīstīt un uzlabot esošo ceļu infrastruktūru vai attīstīt transporta lietotājiem alternatīvu infrastruktūru.

Dalībvalsts, kurā iekasē infrastruktūras lietošanas maksu, nosaka, kā izmantojami no šās maksas iegūtie ieņēmumi. Lai varētu attīstīt visu transporta tīklu kopumā, no maksām iegūtos ieņēmumus galvenokārt izmanto autotransporta nozares labā un autotransporta sistēmas optimizācijai.

No 2011. gada vismaz 15 % no ieņēmumiem, kas katrā dalībvalstī gūti no maksām par ārējām izmaksām un maksām par infrastruktūras lietošanu, izlieto TEN-T projektu finansiālam atbalstam, lai uzlabotu transporta ilgtspējību. Šo procentuālo daļu pakāpeniski palielina.

5)  9.b un 9.c pantu aizstāj ar šādiem:"

9.b pants

Komisija atvieglo dalībvalstu dialogu un tehniskās zinātības apmaiņu par šīs direktīvas un jo īpaši tās pielikumu īstenošanu. Komisija pielāgo 0, III, III.a un IV pielikumu, ņemot vērā zinātnes un tehniskas sasniegumus, un I, II un III. a pielikumu ‐ ņemot vērā inflāciju. Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 9.c panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

9.c pants

1.  Komisijai palīdz komiteja.

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, tad piemēro Padomes Lēmuma 1999/468/EK* 3. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. panta noteikumus.

3.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1. līdz 4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. panta noteikumus.

___________________

* OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

6)  11. pantu aizstāj ar šādu:"

"11. pants

1.  Vēlākais līdz 2012. gada 31. decembrim un ik pēc četriem gadiem pēc tam dalībvalstis, kas iekasē maksu par ārējām izmaksām un/vai infrastruktūras lietošanas maksu, sagatavo ziņojumu par savā teritorijā iekasētajām ceļa nodevām un iesniedz to Komisijai. Ziņojumā iekļauj šādu informāciju:

2.  Ne vēlāk kā 2010. gada 31. decembrī Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par drošu un apsargātu stāvvietu pieejamību Eiropas ceļu tīklā.

3.  Vēlākais 2013. gada 31. decembrī Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu un tās ietekmi, jo īpaši par to noteikumu efektivitāti, kas attiecas uz satiksmes sastrēgumu un satiksmes radītu piesārņojuma izmaksu atgūšanu, un par to transportlīdzekļu iekļaušanu, kuru kopējā masa pārsniedz 3,5 un ir mazāka par 12 tonnām. Ziņojumā novērtē arī:

Ziņojumam pievieno novērtējumu par panākumiem ārējo izmaksu internalizācijā visos transporta veidos, kā arī priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas pārskatīšanu.

7)  III pielikumu groza šādi

8)  Aiz III pielikuma, tekstu, kas iekļauts šīs direktīvas Pielikumā iekļauj kā III. a pielikumu.

2. pants

1.  Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības vēlākais līdz 2010. gada 31. decembrim. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmus minēto noteikumu tekstus, kā arī minēto noteikumu un šīs direktīvas atbilstības tabulu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2.  Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

3. pants

Šī direktīva stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

4. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

...║,

Eiropas Parlamenta vārdā ‐ Padomes vārdā ‐

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

PIELIKUMS

"III.a PIELIKUMS

PRASĪBU MINIMUMS, UZLIEKOT MAKSU PAR ĀRĒJĀM IZMAKSĀM, UN MAKSIMĀLĀ SUMMA, KAS MAKSĀJAMA PAR ĀRĒJĀM IZMAKSĀM

Šajā pielikumā noteikts prasību minimums maksai par ārējām izmaksām un to izmaksu elementu maksimums, kurus atļauts iekļaut, nosakot minēto maksu.

1.  Attiecīgā autoceļu tīkla daļas

Dalībvalstis nosaka precīzu autoceļu tīkla daļu vai daļas, uz kurām attiecas maksa par ārējām izmaksām.

Dalībvalsts var izvēlēties iekasēt maksu par ārējām izmaksām tikai attiecībā uz autoceļu tīkla daļu vai daļām, pamatojot šo lēmumu ar objektīviem kritērijiem.

▌

2.  Transportlīdzekļi, ceļi un vērā ņemamais laika periods

Dalībvalsts dara zināmu Komisijai transportlīdzekļu klasifikāciju, saskaņā ar kuru tiek diferencēta ceļa nodeva. Tā paziņo Komisijai arī to ceļu atrašanās vietu, uz kuriem attiecina lielāku maksu par ārējām izmaksām (turpmāk "piepilsētas autoceļi"), un to ceļu atrašanās vietu, uz kuriem attiecina zemāku maksu par ārējām izmaksām (turpmāk "citi starppilsētu autoceļi").

Attiecīgā gadījumā tā paziņo Komisijai arī precīzus laika periodus, kas atbilst nakts laikam, un periodus, kas atbilst dažādām dienas, nedēļas vai gadalaika satiksmes maksimumstundām, kuru laikā var uzlikt lielāku maksu par ārējām izmaksām, lai ņemtu vērā lielākus sastrēgumus vai lielāku trokšņa radītu kairinājumu.

Ceļus klasificē un laika periodus nosaka, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas saistīti ar to, cik lielā mērā ceļus un to apkārtni ietekmē sastrēgumi un piesārņojums, piemēram, iedzīvotāju blīvums, gada piesārņojuma maksimumi, kas mērīti saskaņā ar Direktīvu 96/62/EK, vidējā dienas un stundas satiksmes plūsma un pakalpojuma pieejamības pakāpe (tā dienas vai gada daļa procentos, kad ceļa lietošana ir sasniegusi vai pārsniegusi tā iespējas, vidējais kavēšanās ilgums un/vai sastrēgumu veidoto rindu garums). Izmantotos kritērijus iekļauj paziņojumā.

3.  Maksas lielums

Neatkarīgā iestāde nosaka par katru transportlīdzekļa EURO emisiju klasi, ceļa veidu un laika periodu vienotu konkrētu summu. Šādi noteiktas maksas struktūra ir pārskatāma, publiskota un ar vienādiem noteikumiem pieejama visiem lietotājiem.

Maksas noteikšanā neatkarīgā iestāde ievēro efektīvas tarifikācijas principu, t.i., noteiktā nodeva tuvojas sociālajām robežizmaksām, ko radījis transportlīdzeklis, kam piemērota nodeva. Maksa jānosaka iespējami tuvināta ārējām izmaksām, kuras var noteikt attiecīgajai ceļa lietotāju kategorijai.

Maksa jānosaka pēc tam, kad ir apsvērts satiksmes novirzīšanās risks un cita nelabvēlīga ietekme uz satiksmes drošību, vidi un sastrēgumiem, kā arī risinājumi šo riska faktoru mazināšanai.

Neatkarīgā iestāde pārrauga nodevu sistēmas efektivitāti, lai samazinātu autotransporta radīto kaitējumu videi un satiksmes sastrēgumus vietās, kur piemēro nodevas. Tā regulāri koriģē nodevu sistēmas struktūru un konkrēto maksu, kas noteikta par transportlīdzekļa EURO emisiju klasi, ceļa kategoriju un laika periodu, atbilstīgi transporta pieprasījuma izmaiņām.

4.  Ārējo izmaksu elementi

4.1.  Satiksmes radītā gaisa piesārņojuma izmaksas

Ja dalībvalsts izvēlas iekļaut satiksmes radītā gaisa piesārņojuma izmaksas vai to daļu maksā par ārējām izmaksām, neatkarīgā iestāde šo iekasējamo maksu par satiksmes radītu gaisa piesārņojumu aprēķina, izmantojot turpmāk norādītās formulas vai izmantojot 1. tabulā iekļautās vienības vērtības, ja tās ir zemākas:

PCVij = ∑k EFik x PCjk kur:

PCVij i klases transportlīdzekļa radīta gaisa piesārņojuma izmaksas uz j kategorijas autoceļa (euro/transportlīdzeklis.kilometrs)

EFik piesārņojošās vielas k un i klases transportlīdzekļa emisijas koeficients (grams/kilometrs)

PCjk piesārņojošās vielas k izmaksas naudas izteiksmē attiecībā uz j kategorijas ceļu (euro/grams)

Vērā ņem tikai daļiņu un ozona prekursoru emisijas, piemēram, slāpekļa oksīda un gaistošu organisko savienojumu emisijas. Emisijas koeficienti ir tie paši, ko izmantojušas dalībvalstis, lai sagatavotu valsts mēroga emisiju pārskatu, kas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/81/EK (2001. gada 23. oktobris) par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju dažām atmosfēru piesārņojošām vielām(13) (jāizmanto EMEP/CORINAIR rokasgrāmata par emisiju pārskatu).(14) Piesārņojošo vielu radītās izmaksas naudas izteiksmē ņem no 13. tabulas, kas iekļauta rokasgrāmatā "Handbook on estimation of external cost in the transport sector".

1. tabula. Transportlīdzekļa radītā piesārņojuma maksimālās iekasējamās izmaksas attiecīgajā klasē

Vērtības euro centos, 2000

Vērtības 1. tabulā ir rokasgrāmatas "Handbook on estimation of external cost in the transport sector"║ 15. tabulā norādīto vērtību vidējā aritmētiskā vērtība četru dažāda svara kategoriju transportlīdzekļiem. Dalībvalstis var 1. tabulā minētajām vērtībām piemērot korekcijas koeficientu, lai atspoguļotu faktisko autoparka sastāvu attiecībā uz transportlīdzekļa lielumu. 1. tabulā norādītās vērtības var reizināt ar koeficientu, kas nepārsniedz 2, kalnu apgabalos apmērā, kas pamatojams ar ceļa kritumu, augstumu un/vai temperatūras inversiju.

Neatkarīgā iestāde var paredzēt alternatīvas metodes, izmantojot datus no gaisa piesārņojuma mērījumiem un gaisa piesārņotāju naudas izmaksu vietējo vērtību, ja iegūtie rezultāti nepārsniedz rezultātus, kuri būtu iegūti ar iepriekš minētajām formulām, vai iepriekš minētās vienību vērtības katrai transportlīdzekļu klasei.

Visi rādītāji, dati un cita informācija, kas vajadzīga, lai saprastu, kā aprēķinātas gaisa piesārņojuma radītās izmaksas, ir publiskojama.

4.2.  Satiksmes radītā trokšņa piesārņojuma izmaksas

Ja dalībvalsts izvēlas iekļaut satiksmes radītā trokšņa piesārņojuma izmaksas vai to daļu maksā par ārējām izmaksām, neatkarīgā iestāde šo iekasējamo maksu par satiksmes radītu trokšņa piesārņojumu aprēķina, izmantojot turpmāk norādītās formulas vai izmantojot 2. tabulā iekļautās vienības vērtības, ja tās ir zemākas:

NCVij (diena) = ∑k NCjk x POPk / ADT

NCVij (nakts) = n x NCVij (diena) kur

-  NCVij i klases transportlīdzekļa radīta trokšņa piesārņojuma izmaksas uz j kategorijas autoceļa (euro/transportlīdzeklis.kilometrs)

-  NCjk trokšņa radītas izmaksas vienam cilvēkam, kas pakļauts k līmeņa trokšņa iedarbībai uz j kategorijas ceļa (euro/cilvēks)

-  POPk iedzīvotāji, kas katru dienu pakļauti k līmeņa trokšņa iedarbībai katrā kilometrā (persona/kilometrs)

-  ADT vidējā dienas satiksmes plūsma (transportlīdzeklis)

To iedzīvotāju skaitu, kuri pakļauti k līmeņa trokšņa iedarbībai, iegūst no stratēģiskajām trokšņa kartēm, kas sastādītas saskaņā ar 7. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/49/EK (2002. gada 25. jūnijs) par vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību(15).

Izmaksas katrai personai, kura pakļauta k līmeņa trokšņa iedarbībai, ņem no 20. tabulas, kas iekļauta rokasgrāmatā "Handbook on estimation of external cost in the transport sector'║.

Vidējai dienas satiksmes plūsmai smagajiem kravas transportlīdzekļiem attiecībā pret vieglajiem automobiļiem piemēro svērto koeficientu, kas nav lielāks par 4.

2. tabula. Iekasējamās izmaksas par transportlīdzekļu radīto troksni (NCV)

Vērtības euro centos, 2000

Avots: Handbook on estimation of external cost in the transport sector, 22. tabula║.

2. tabulā norādītās vērtības var reizināt ar koeficientu, kas nepārsniedz 5, kalnu apgabalos apmērā, kas pamatojams ar ceļa kritumu, temperatūras inversiju un/vai ieleju radīto amfiteātra efektu.

Visi rādītāji, dati un cita informācija, kas vajadzīga, lai saprastu, kā aprēķinātas trokšņa piesārņojuma radītās izmaksas, ir publiskojami."

▌

(1) OV […], […], […] lpp. (2) OV C 120, 28.5.2009., 47. lpp. (3) Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta Nostāja. (4) OV L 187, 20.7.1999., 42. lpp. ║ (5) OV L 75, 15.3.2001., 29. lpp. (6) OV L 166, 30.4.2004., 124. lpp. (7) OV L 296, 21.11.1996., 55. lpp. ║ (8) OV L 189, 18.7.2002., 12. lpp. (9) OV L 283, 31.10.2003., 51. lpp. ║ (10) OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp. ║ (11) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp. ║ (12) * Tekstu papildinās likumdošanas procedūras tālākā gaitā. (13) OV L 309, 27.11.2001., 22. lpp. (14) Eiropas Vides aģentūras metodoloģija. ║ (15) OV L 189, 18.7.2002., 12. lpp.

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (pārstrādāta versija) (COM(2008)0229 – C6-0184/2008 – 2008/0090(COD))

P6_TA(2009)0114 A6-0077/2009

(Koplēmuma procedūra - pārstrādāta versija)

Priekšlikums 2009. gada 11. martā ir grozīts šādi(1):

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. .../2009 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (pārstrādāta versija)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 255. panta 2. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu║,

rīkojoties saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru(2),

tā kā:

(1)   2001. gada 30. maija Regulā (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem būtu jāveic vairāki būtiski grozījumi(3). Skaidrības labad minētā regula būtu jāpārstrādā.

(2)  Līguma par Eiropas Savienību 1. panta otrajā daļā ir ietverts atklātības princips, saskaņā ar kuru šis Līgums iezīmē jaunu posmu ciešākas Eiropas tautu savienības izveidošanā, kur lēmumu pieņemšana notiek cik vien iespējams atklāti un cik vien iespējams tuvinot to pilsoņiem.

(3)  Atklātība dod iespēju pilsoņiem vēl vairāk iesaistīties lēmumu pieņemšanā un nodrošina lielāku pārvaldes sistēmas leģitimitāti un efektivitāti demokrātiskā iekārtā, kā arī nosaka tai lielāku atbildību pilsoņu priekšā. Atklātība veicina demokrātijas un pamattiesību ievērošanas principu nostiprināšanos, kuri noteikti ES Līguma 6. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(4)  Ar pārredzamību būtu jāstiprina arī labas pārvaldības principi ES iestādēs, kā tas paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas(4) (turpmāk ‐ Hartas) 41. pantā. Attiecīgi būtu jānosaka iekšējā kārtība un atklātības principa īstenošanai jāatvēl adekvāti finanšu resursi un cilvēkresursi. .[Grozījums Nr. 1]

▌.[Grozījums Nr. 2]

▌.[Grozījums Nr. 3]

(5)  Komisijas veiktā apspriešanās ir apliecinājusi, ka pilsoniskā sabiedrība plaši atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā noteiktajām tiesībām uz labu pārvaldību ieviest patiesu tiesību aktu attiecībā uz informācijas brīvību, ko piemērotu saistībā ar Eiropas Savienības iestāžu tiesisko regulējumu. .[Grozījums Nr. 92]

(6)  Šīs regulas mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem un, pamatojoties uz sabiedrības vai privātām interesēm, noteikt vispārīgus principus un ierobežojumus, kas reglamentē šādas tiesības saskaņā ar EK līguma 255. panta 2. punktu, ņemot vērā pieredzi, kas gūta Regulas (EK) Nr. 1049/2001 sākotnējās īstenošanas laikā, un Eiropas Parlamenta 2006. gada 4. aprīļa rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par piekļuvi iestāžu dokumentiem saskaņā ar EK līguma 192. pantu(5). Šī regula neierobežo dalībvalstu, tiesu iestāžu un izmeklēšanas iestāžu pašreizējās tiesības piekļūt dokumentiem. [Grozījums Nr. 4]

(7)  Saskaņā ar EK līguma 255. panta 2. punktu šajā regulā ir detalizēti izklāstīti vispārīgi principi un ierobežojumi, kuri, pamatojoties uz sabiedrības vai privātām interesēm, reglamentē tiesības piekļūt dokumentiem un kuriem būtu jāpielāgo visi citi ES noteikumi. [Grozījums Nr. 16]

(8)  Saskaņā ar ES līguma 28. panta 1. punktu un 41. panta 1. punktu tiesības piekļūt dokumentiem paredz arī piekļūšanu tiem dokumentiem, kas attiecas uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās. ▌.[Grozījums Nr. 5]

(9)  Ņemot vērā to, ka dokumentu pieejamības jautājums nav atrunāts Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumā, Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai saskaņā ar Amsterdamas Līguma Nobeiguma aktam pievienoto Deklarāciju Nr. 41 attiecībā uz dokumentiem, kas skar darbības veidus, uz kuriem attiecas  minētais līgums  , būtu jāpiemēro šī regula.

(10)  Eiropas Parlaments un Padome 2006. gada 6. septembrī pieņēma Regulu (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem(6). Attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, kuros ir informācija par vidi, šai regulai ir jābūt saskaņotai ar Regulu (EK) Nr. 1367/2006.

(11)  Padome un Komisija darbojas kā likumdevējas, kad tās, iesaistot Eiropas Parlamentu un pamatojoties uz attiecīgajiem līgumu noteikumiem, arī pēc attiecīgi deleģētām pilnvarām pieņem vispārējus noteikumus regulu, direktīvu, pamatlēmumu vai lēmumu veidā, kuri ir juridiski saistoši dalībvalstīs vai dalībvalstīm. [Grozījums Nr. 6]

(12)  Atbilstoši EK līguma 6. panta 1. punktā minētajiem demokrātijas principiem un Tiesas judikatūrai attiecībā uz Regulas (EK) Nr. 1049/2001 īstenošanu jānodrošina plašāka piekļuve dokumentiem gadījumos, kad iestādes darbojas kā likumdevējas, arī saskaņā ar deleģētām pilnvarām. Juridiskie teksti būtu jāformulē skaidri un saprotami(7) un jāpublicē "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī"; sagatavošanas dokumenti un visa ar tiem saistītā informācija, tai skaitā juridiskie atzinumi un iestāžu kopējā procedūra, būtu laicīgi jādara pieejama internetā, lai iedzīvotāji tai varētu viegli piekļūt.

Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai atbilstoši šai regulai, kas publicēta "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī", jāvienojas par tiesību aktu labāku izstrādi, izstrādes modeļiem un paņēmieniem, kā arī tehniskiem risinājumiem, kas ļautu izsekot sagatavošanas procesā esošu dokumentu aprites ciklam un izmantot šos dokumentus kopīgi ar iestādēm un struktūrām, uz kurām attiecas konkrētā dokumenta procedūra. [Grozījums Nr. 8]

(13)  Lobistu un citu ieinteresēto dalībnieku iestāžu kopīgs saraksts ir dabisks līdzeklis atklātības un pārredzamības veicināšanai likumdošanas procesā. [Grozījums Nr. 11]

(14)  Likumdošanas procesa pārredzamība pilsoņiem ir ārkārtīgi svarīga. Tāpēc iestādēm ir aktīvi jāizplata dokumenti, kas ir daļa no likumdošanas procesa. Aktīva dokumentu izplatīšana ir jāveicina arī citās jomās.

(15)  Papildinot šo regulu, Komisijai būtu jāierosina instruments, ko pieņem Eiropas Parlaments un Padome un ar kuru nosaka vispārējus noteikumus par atkalizmantošanu informācijai un dokumentiem, ko glabā iestādes, kuras īsteno ar attiecīgajām izmaiņām principus, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Direktīvā 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu(8). [Grozījums Nr. 22]

(16)  Neierobežojot dalībvalstu tiesību aktus par piekļuvi dokumentiem un atbilstoši lojālas sadarbības un juridiskās noteiktības principiem, īstenojot ES iestāžu aktus, dalībvalstīm nevajadzētu kavēt šīs regulas mērķu sasniegšanu, ieskaitot pārredzamības līmeni, ko ar regulu mēģināts nodrošināt ES līmenī, un vajadzētu nodrošināt, ka dalībvalstu noteikumi, īstenojot ES tiesību aktus, dod ES iedzīvotājiem un citām iesaistītām personām skaidru un precīzu izpratni par savām tiesībām un pienākumiem, kā arī veicinātu, ka dalībvalstu tiesas nodrošina šo tiesību un pienākumu respektēšanu. [Grozījums Nr. 100]

(17)  Lai arī atsevišķu valstu tiesību aktu grozīšana saistībā ar publisku piekļuvi dokumentiem nevar būt ne šīs regulas mērķis, ne tās sekas, tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka, saskaņā ar uzticamas sadarbības principu, kas regulē iestāžu un dalībvalstu savstarpējās attiecības, dalībvalstīm valsts mērogā jānodrošina saviem iedzīvotājiem tāda paša līmeņa pārredzamība, kāda tiek nodrošināta ES mērogā, īstenojot ES noteikumus.

Tāpat, neskarot valstu parlamentu uzraudzību, dalībvalstīm jārūpējas par netraucētu ES klasificēto dokumentu apstrādi. [Grozījums Nr. 20]

(18)  Dokumentiem, kas saistīti ar nenormatīvām procedūrām, piemēram, saistošiem pasākumiem bez vispārējas darbības jomas vai pasākumiem, kuri attiecas uz starptautiskajām organizācijām, administratīviem vai budžeta aktiem vai politiska rakstura nesaistošiem aktiem (piemēram, secinājumiem, ieteikumiem vai rezolūcijām) vajadzētu būt viegli pieejamiem atbilstoši Hartas 41. pantā minētajam labas pārvaldības principam, vienlaicīgi saglabājot iestāžu lēmumu pieņemšanas procesa efektivitāti. Atbildīgajai iestādei un, ja nepieciešams, citām iesaistītajām iestādēm attiecībā uz visām dokumentu kategorijām būtu jādara iedzīvotājiem pieejama iekšējā darbplūsma, lai varētu izsekot, kura organizatoriskā struktūrvienība varētu būt atbildīga, kā arī kādi ir tās uzdevumi, noteiktie termiņi un kontaktpersonas. Īpašu kārtību var izstrādāt ar procedūrā ieinteresētajām pusēm arī tad, ja nav bijis iespējams nodrošināt publisku piekļuvi; iestādēm pienācīgi jāņem vērā Eiropas ombuda ieteikumi. [Grozījums Nr. 9]

(19)  Iestādēm būtu jāvienojas par kopīgām pamatnostādnēm attiecībā uz iekšējo dokumentu reģistrēšanu, klasificēšanu un arhivēšanu vēstures veidošanai saskaņā ar šajā regulā iekļautajiem principiem. Pēc tam būtu jāatceļ Padomes 1983. gada 1. februāra Regula (EEK, Euratom) Nr. 354/83 par Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas vēsturisko arhīva materiālu nodošanu atklātībai(9). [Grozījums Nr. 10]

(20)  Lai attīstītu iestāžu darbību jomās, kurās nepieciešama konfidencialitāte, lietderīgi izveidot visaptverošu drošības sistēmu ES klasificētās informācijas apstrādei. Ar terminu "ES klasificēta informācija" jāsaprot jebkāda informācija un materiāli, kuru neatļauta atklāšana var dažādās pakāpēs apdraudēt ES vai vienas vai vairāku tās dalībvalstu intereses, neatkarīgi no tā, vai šādu informāciju ir sniegusi ES vai tā ir saņemta no dalībvalstīm, trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām. Saskaņā ar ES līguma 6. panta 1. punktā minētajiem demokrātijas principiem Eiropas Parlamentam jābūt piekļuvei ES klasificētai informācijai, jo īpaši, kad šāda piekļuve ir nepieciešama līgumos paredzētu ar likumdošanu saistītu vai nesaistītu pienākumu izpildei. [Grozījums Nr. 13]

(21)  Kopienas iestādēm un struktūrām jāapstrādā personas dati skaidri un pārredzami un nav jāierobežo datu subjektu tiesības, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulā (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti(10) un Eiropas Kopienu Tiesas (turpmāk ‐ Tiesa) judikatūrā. Iestādēm jānosaka sava iekšējā kārtība, pienācīgi ņemot vērā Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja ieteikumu.

Kopš Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pieņemšanas Tiesas judikatūra un Eiropas Savienības ombuda un Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja pieņemtie lēmumi un nostājas ir prezicējušas attiecības starp šo regulu un Regulu (EK) Nr. 45/2001, t. i., ka tā ir Regula (EK) Nr. 1049/2001, ko piemēro tādu dokumentu pieprasījumiem, kuros ir personas dati, un ka izņēmumu piemērošanai noteikumiem par piekļuvi dokumentiem un informācijai ar mērķi aizsargāt personas datus ir jāpamatojas uz nepieciešamību aizsargāt personu privātumu un neaizskaramību. [Grozījums Nr. 7]

(22)  Uz piekļuves tiesībām valsts dokumentiem neattiecas piekļuves tiesības personas datiem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 45/2001. Ja kāda persona prasa piekļuvi datiem, kas attiecas uz viņu, iestādei vajadzētu pēc savas iniciatīvas izskatīt, vai attiecīgā persona ir tiesīga saņemt piekļuvi saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 45/2001. [Grozījums Nr. 99]

(23)  Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma 4. pants izslēdz Eiropas Parlamenta deputātu dokumentus no šīs regulas dokumenta definīcijas darbības jomas. Arī tad, kad šos dokumentus pārsūta iestādēm, kas neietilpst likumdošanas procesā, tos vēl aizvien aizsargā Deputātu nolikuma 6. pants. Tādēļ, interpretējot šo regulu, pienācīgi jāņem vērā Eiropas Parlamenta deputātu politiskās darbības aizsardzība, kas nostiprināta Deputātu nolikumā, lai aizsargātu Eiropas Savienības demokrātiskos principus. [Grozījums Nr. 116]

(24)  Jāizstrādā skaidri noteikumi par dalībvalstīs izdoto dokumentu pieejamību un pieejamību trešo personu dokumentiem, kas ir daļa no tiesvedības lietām vai ko iestādes ir ieguvušas saistībā ar īpašām izmeklēšanas pilnvarām, kas tām piešķirtas saskaņā ar EK tiesību aktiem.

(25)  Eiropas Kopienu Tiesa ir paskaidrojusi, ka pienākums apspriesties ar dalībvalstīm attiecībā uz piekļuves pieprasījumiem dokumentiem no šīm valstīm neļauj dalībvalstīm piemērot veto tiesības vai izmantot savus tiesību aktus vai noteikumus un ka iestāde, kurai ir iesniegts pieprasījums, var atteikt piekļuvi, vienīgi pamatojoties uz šajā Regulā noteiktajiem izņēmumiem. Tomēr joprojām ir nepieciešams precizēt to dokumentu statusu, kas nāk no trešām pusēm, lai nodrošinātu, ka informācija attiecībā uz likumdošanas procedūrām nav plašāk pieejama pusēm, tostarp trešo valstu administratīvajām iestādēm, nekā Eiropas pilsoņiem, kuriem šos tiesību aktus piemēro. [Grozījums Nr. 93/110]

(26)  Saskaņā ar EK līguma 255. panta 1. punktu Komisijai ir jānodrošina sabiedrības piekļuve visiem dokumentiem, kas saistīti ar pašreizējām starpvalstu sarunām par Nolīgumu par viltotu preču tirdzniecības apkarošanu (ACTA). [Grozījums Nr. 109]

(27)  Lai padarītu iestāžu darbu atklātāku, Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai ir jānodrošina ne tikai šajās iestādēs sagatavoto dokumentu, bet arī saņemto dokumentu pieejamība. Dalībvalsts var pieprasīt Eiropas Parlamentam, Komisijai vai Padomei bez tās iepriekšējas piekrišanas nenodot trešām personām ārpus šīm iestādēm dokumentus, kas izdoti šajā valstī. Ja šāda prasība netiek pieņemta, iestādei, kura šo prasību ir saņēmusi, būtu jāsniedz atteikuma iemesli. Saskaņā ar EK līguma 296. pantu, dalībvalstīm nav jāsniedz informācija, kuras izpaušanu tās uzskata par būtisku savu drošības interešu apdraudējumu. [Grozījums Nr. 14]

(28)  Principā visiem dokumentiem, ko iestādes izstrādājušas vai saņēmušas un kuri ir saistīti ar to darbību, vajadzētu būt reģistrētiem un publiski pieejamiem. Tomēr, neskarot Eiropas Parlamenta uzraudzības procedūru, piekļuvi dokumentam vai tā daļai var uz laiku atlikt. [Grozījums Nr. 15]

(29)  Iestādēm būtu jānodrošina, lai informācijas tehnoloģiju attīstība palīdzētu īstenot piekļuves tiesības un lai nesamazinātos sabiedrībai pieejamās informācijas apjoms. [Grozījums Nr. 17]

(30)  Lai panāktu to, ka tiek pilnībā ievērotas tiesības piekļūt dokumentiem, būtu jāpiemēro divpakāpju administratīvā procedūra, kas papildus paredz iespēju griezties tiesā vai iesniegt sūdzību ombudam.

(31)  Iestādēm konsekventi un saskaņoti jāinformē sabiedrība par pasākumiem, kas pieņemti šīs regulas īstenošanai, un jāapmāca personāls palīdzēt pilsoņiem izmantot šajā regulā paredzētās tiesības. [Grozījums Nr. 19]

▌[Grozījums Nr. 21]

(32)  Saskaņā ar EK līguma 255. panta 3. punktu un šajā regulā izklāstītajiem principiem un noteikumiem katra iestāde savā reglamentā ietver īpašus noteikumus par piekļuvi dokumentiem,(11)(12)(13) [Grozījums Nr. 23]

(33)  Lai pilnībā nodrošinātu šīs regulas piemērošanu visiem darbības veidiem Eiropas Savienībā, visām iestāžu dibinātām aģentūrām būtu jāpiemēro šajā regulā noteiktie principi. Visas pārējās ES iestādes tiek aicinātas pieņemt pielīdzināmus pasākumus saskaņā ar ES līguma 1. pantu. [Grozījums Nr. 12]

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I SADAĻA

Vispārīgi principi

1. pants

Mērķis

2. pants

Tiesību izmantotāji ▌[Grozījums Nr. 27]

1.  Ikvienai fiziskai personai vai juridiskai personai vai juridisku vai fizisku personu apvienībai ir jābūt tiesībām piekļūt iestāžu dokumentiem, ievērojot šajā regulā noteiktos principus, nosacījumus un ierobežojumus. [Grozījums Nr. 28]

▌ [Grozījumi Nr. 29, 30, 31, 32, 33 un 34]

2.  Šī regula neattiecas uz dokumentiem, kas minēti Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma 4. pantā. [Grozījums Nr. 114]

3.  Lai garantētu pilnīgu iestāžu pārredzamības principa piemērošanu, iedzīvotājiem ir brīva piekļuve dokumentiem, kas attiecas uz pārkāpumu tiesvedības noteikumiem un procedūrām; [Grozījums Nr. 108]

3. pants

Darbības joma

1.  Šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un attiecas uz jebkuru darbības jomu Eiropas Savienībā.

2.  Publisku piekļuvi dokumentiem nodrošina vai nu elektroniskā veidā "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī", oficiālā iestādes reģistrā vai pēc rakstveida pieteikuma.

Saskaņā ar 11. pantu nodrošina tiešu piekļuvi dokumentiem, kas izdoti vai saņemti likumdošanas procedūras gaitā.

3.  Šī regula neierobežo paplašinātas tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, kādas izriet no starptautisko tiesību aktiem vai to iestāžu aktiem, kuras tos piemēro, vai dalībvalstu tiesību aktiem. [Grozījums Nr. 35]

4. pants

Definīcijas

Visu to dokumentu kategoriju detalizētu sarakstu, uz kuriem attiecas a) līdz e) apakšpunktā iekļautās definīcijas, publicē "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī" un ievieto iestāžu tīmekļa vietnēs. Iestādes arī vienojas un publicē kopīgus arhivēšanas kritērijus. [Grozījums Nr. 43]

5. pants

Klasificētie dokumenti

1.  Ja atbilstoši 6. panta 1. punktam pastāv valstiski iemesli, kā arī neierobežojot Eiropas vai dalībvalsts līmenī parlamentāro uzraudzību, iestāde klasificē dokumentu, ja tā publiskošana apdraudētu Eiropas Savienības vai vienas vai vairāku tās dalībvalstu būtisku interešu aizsardzību.

Informāciju klasificē šādi:

a)  "ES SEVIŠĶI SLEPENS" ‐ šo klasifikāciju piemēro tikai informācijai un materiāliem, kuru neatļauta publiskošana var ārkārtēji smagi apdraudēt ES vai vienas vai vairāku tās dalībvalstu intereses;

b)  "ES SLEPENS" ‐ šo klasifikāciju piemēro tikai informācijai un materiāliem, kuru neatļauta publiskošana var nopietni kaitēt ES vai vienas vai vairāku tās dalībvalstu interesēm;

c)  "ES KONFIDENCIĀLS" ‐ šo klasifikāciju piemēro informācijai un materiāliem, kuru neatļauta publiskošana var kaitēt ES vai vienas vai vairāku tās dalībvalstu interesēm;

d)  "ES IEROBEŽOTAI LIETOŠANAI" ‐ šo klasifikāciju piemēro informācijai un materiāliem, kuru neatļauta publiskošana var būt nelabvēlīga ES vai vienas vai vairāku tās dalībvalstu interesēm;

2.  Informāciju klasificē tikai tad, kad tas ir nepieciešams.

Ja iespējams, autori uz klasificētiem dokumentiem norāda datumu vai periodu, kad var deklasificēt to saturu vai pazemināt to slepenības kategoriju.

Visos citos gadījumos tie pārskata dokumentus vismaz ik pēc pieciem gadiem, lai pārliecinātos, ka sākotnējā klasifikācija joprojām ir nepieciešama.

Klasifikācija ir skaidri un pareizi norādīta, un to saglabā tikai, kamēr informācijai nepieciešama aizsardzība.

Atbildību par informācijas klasificēšanu un jebkādu zemākas kategorijas piemērošanu vai deklasificēšanu uzņemas vienīgi izcelsmes iestāde vai iestāde, kura klasificēto dokumentu saņēmusi no trešās personas vai citas iestādes.

3.  Neierobežojot citu ES iestāžu piekļuves tiesības, klasificētus dokumentus trešām personām izsniedz tikai ar dokumenta autora atļauju.

Tomēr iestāde, kas atsaka piekļuvi dokumentam, informē par sava lēmuma iemesliem, nekaitējot interesēm, kuras tiek aizsargātās atbilstoši 6. panta 1. punktam.

Ja klasificētā dokumenta apstrādē ir iesaistīta vairāk kā viena iestāde, ir jāpiešķir vienāds klasifikācijas pamatojums un jāuzsāk starpniecības procedūra, ja iestāžu uzskati par piešķiramo aizsardzību atšķiras.

Dokumentus, kas attiecas uz likumdošanas kārtību, neklasificē; īstenošanas pasākumus klasificē pirms to pieņemšanas, ja klasifikācija ir nepieciešama, lai novērstu kaitīgu ietekmi uz pašu pasākumu. Starptautiskie nolīgumi par konfidenciālās informācijas kopīgu izmantošanu, ko noslēdz Eiropas Savienības vai Kopienas vārdā, nevar dot trešai valstij vai starptautiskai organizācijai tiesības liegt Eiropas Parlamentam piekļuvi konfidenciālai informācijai.

4.  Atbilstoši 17. un 18. pantā noteiktajai kārtībai pieteikumus attiecībā uz piekļuvi slepeniem dokumentiem izskata tikai tās personas, kurām ir tiesības iepazīties ar šiem dokumentiem. Šīs personas arī izvērtē, kādas norādes par klasificētiem dokumentiem var iekļaut publiskajā reģistrā.

5.  Klasificētus dokumentus iekļauj iestādes reģistrā vai izsniedz tikai ar attiecīgā dokumenta autora piekrišanu.

6.  Iestāde, kas pieņem lēmumu atteikt piekļuvi klasificētam dokumentam, paskaidro sava lēmuma iemeslus veidā, kas nekaitē interesēm, ko aizsargā ar 6. panta 1. punktā paredzētajiem izņēmumiem.

7.  Neierobežojot dalībvalstu parlamentāro uzraudzību, dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka, izskatot pieteikumus saistībā ar piekļuvi ES klasificētiem dokumentiem, tiek ievēroti šajā regulā minētie principi.

8.  Iestāžu drošības noteikumus par klasificētiem dokumentiem publisko.

9.  Eiropas Parlamentam ir piekļuve klasificētiem dokumentiem ar īpašas uzraudzības komitejas starpniecību, kura sastāv no locekļiem, ko ieceļ tā Priekšsēdētāju konference. Šiem locekļiem piemēro īpašu pielaides procedūru, kā arī viņi svinīgi zvēr nekādā veidā neatklāt saņemtās informācijas saturu.

Eiropas Parlaments saskaņā ar līgumos paredzētajiem pienākumiem iekļauj savos iekšējos noteikumos drošības standartus un sankcijas, kas līdzvērtīgas Padomes un Komisijas iekšējās drošības noteikumos izklāstītajiem standartiem un sankcijām. [Grozījums Nr. 44]

6. pants [Grozījums Nr. 45]

Vispārēji piekļuves tiesību izņēmumi

1.  Neskarot 5. pantā izskatītos gadījumus, iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt sabiedrības interesēm saistībā ar: [Grozījums Nr. 46]

2.  Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt sabiedrības vai privātām interesēm saistībā ar: [Grozījums Nr. 48]

▌ [Grozījums Nr. 52]

3.  Izņēmumus, kas noteikti 2. un 3. punktā piemēro, ja vien iepazīšanās ar dokumentiem nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Pastāv spēcīgas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, ja pieprasītie dokumenti ir izstrādāti vai saņemti tiesību aktu vai vispārēji piemērojamu nenormatīvu aktu pieņemšanas procedūru laikā. Līdzsvarojot sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, īpaša nozīme jāpiešķir faktam, ka pieprasītie dokumenti attiecas uz pamattiesību vai tiesību dzīvot veselībai nekaitīgā vidē aizsardzību. [Grozījums Nr. 53]

4.  Definējot sevišķi svarīgas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, pienācīgi jāņem vērā Eiropas Parlamenta deputātu politiskās darbības un neatkarīguma aizsardzība, īpaši saistībā ar Deputātu nolikuma 6. panta 2. punktu. [Grozījums Nr. 115]

5.  Dokumentus, kuru izpaušana apdraud vides aizsardzības vērtības, piemēram, retu sugu vairošanās vietas, publisko vienīgi saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1367/2006. [Grozījums Nr. 54]

6.  Personas datus neizpauž, ja šāda izpaušana varētu kaitēt attiecīgās personas privātumam vai integritātei. Uzskata, ka šāds kaitējums nav iespējams:

Personas datus tomēr izpauž, ja to nosaka sevišķi svarīgas sabiedrības intereses. Šādā gadījumā iestāde vai struktūra skaidri norāda attiecīgās sabiedrības intereses. Iestāde vai struktūra min iemeslus, kāpēc konkrētajā gadījumā sabiedrības intereses ir svarīgākas par attiecīgās personas interesēm.

Ja, pamatojoties uz 1. punktu, iestāde vai struktūra atsaka piekļuvi kādam dokumentam, tā apsver iespēju piešķirt daļēju piekļuvi attiecīgajam dokumentam. [Grozījumi Nr.90, 96, 102]

7.  Ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko.

8.  Izņēmumi, kas noteikti šajā pantā, neattiecas uz tādu procedūru dokumentiem, kuru rezultātā pieņem tiesību aktu vai vispārēji piemērojamu nenormatīvu aktu. Izņēmumi ir spēkā tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu. Izņēmumi var būt spēkā ne ilgāk kā 30 gadus. Ja dokumentiem ir piemērojami izņēmumi, kas skar privātpersonas privātumu un integritāti, izņēmumus vajadzības gadījumā drīkst piemērot arī pēc šā termiņa. [Grozījums Nr. 55]

9.  Šajā pantā noteiktos izņēmumus nevar interpretēt tā, ka tie būtu attiecināmi uz sabiedrību interesējošu informāciju par saņēmējiem, kuri saņem finanšu pārredzamības sistēmā pieejamos Eiropas Savienības līdzekļus. [Grozījums Nr. 56]

7. pants [Grozījums Nr. 57]

Apspriešanās ar trešām personām

1.  Kas attiecas uz trešo personu dokumentiem, iestādes tos nodod atklātībai, neapspriežoties ar dokumenta autoru, ja ir skaidrs, ka dokumentam nav piemērojams neviens no regulā minētajiem izņēmumiem. Ar trešo personu apspriežas, ja tā, dokumentu iesniedzot, ir pieprasījusi īpašu dokumenta apstrādi, lai izvērtētu, vai ir jāpiemēro šajā regulā paredzētais izņēmums. Dokumenti, kas iesniegti iestādēm, lai ietekmētu politikas veidošanu, ir jāpublisko. [Grozījums Nr. 58]

2.  Ja piemērošana attiecas uz dalībvalstī izdotu dokumentu:

3.  Neierobežojot dalībvalstu parlamentāro uzraudzību, ja dalībvalsts saņem lūgumu iepazīties ar tās rīcībā esošu dokumentu, ko sagatavojusi kāda iestāde, bet nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izsniegt, dalībvalsts apspriežas ar attiecīgo iestādi, lai varētu pieņemt lēmumu, kas nekaitē šīs regulas mērķiem. Dalībvalsts var arī pāradresēt šo lūgumu attiecīgajai iestādei. [Grozījums Nr. 60]

8. pants

Dokumentu pavairošana

Šī regula neskar esošos autortiesību noteikumus, kas var ierobežot trešās personas tiesības ▌pavairot vai izmantot izsniegtos dokumentus. [Grozījums Nr. 82]

9. pants

Labas pārvaldības princips

Pamatojoties uz labas administratīvās prakses kodeksu, iestādes pieņem un publicē vispārējas pamatnostādnes par pienākumiem saistībā ar konfidencialitāti un dienesta noslēpumiem, kas noteikti EK līguma 287. pantā, par pienākumiem, kas izriet no pārdomātas un pārredzamas pārvaldības un personas datu aizsardzības atbilstoši Regulai (EK) Nr. 45/2001. Pēc šīm pamatnostādnēm nosaka arī sankcijas, ko piemēro gadījumā, ja konstatēta neatbilstība šai regulai, atbilstoši Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumiem, Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībai un iestāžu iekšējiem noteikumiem. [Grozījums Nr. 107]

II SADAĻA

Likumdošanas procesa un cita pārredzamība

10. pants

Likumdošanas procesa pārredzamība

1.  Atbilstoši EK līguma 6. panta 1. punktā izklāstītajiem demokrātijas principiem un Eiropas Kopienu Tiesas judikatūrai attiecībā uz Regulas (EK) Nr. 1049/2001 īstenošanu, iestādes, kas darbojas kā likumdevējas, arī saskaņā ar deleģētām pilnvarām, piešķir plašāko iespējamo piekļuvi to darbībai.

2.  Dokumenti, kas attiecas uz to likumdošanas programmām, iepriekšēju apspriešanos ar pilsonisko sabiedrību, ietekmes novērtējumiem, kā arī jebkuri citi sagatavošanas dokumenti, kas saistīti ar likumdošanas procedūru, ir pieejami iestādēm kopīgā lietotājdraudzīgā tīmekļa vietnē un tiek publicēti īpašās "Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša" sērijās.

3.  Tiesību aktu priekšlikumus, kā arī citus ES juridiskos tekstus izstrādā skaidrā un saprotamā veidā, un iestādes vienojas par kopīgām dokumentu izstrādes pamatnostādnēm un modeļiem, ar kuriem tiek uzlabota juridiskā noteiktība saistībā ar attiecīgo Tiesas judikatūru.

4.  Likumdošanas procedūras laikā visas lēmumu pieņemšanas procesā iesaistītās iestādes un struktūrvienības publicē īpašās "Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša" sērijās savus sagatavošanas dokumentus un visu ar to saistīto informāciju, tostarp juridiskos atzinumus, kā arī ievieto tos kopīgā tīmekļa vietnē, kurā tiek atspoguļota attiecīgās procedūras norise.

5.  Visas iniciatīvas vai dokumenti, ko iesniedz ieinteresētās personas, lai ietekmētu lēmumu pieņemšanas procesu, tiek publiskotas.

6.  Pēc tiesību aktu pieņemšanas tos publicē "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī", ievērojot 12. panta nosacījumus.

7.  Atbilstoši lojālas sadarbības principam, kas reglamentē iestāžu un dalībvalstu savstarpējās attiecības, dalībvalstis, lai nekavētu šīs regulas mērķu sasniegšanu, cenšas nodrošināt līdzvērtīga līmeņa pārredzamību saistībā ar dalībvalstu pasākumiem, īstenojot ES iestāžu tiesību aktus, īpaši skaidri publicējot atsauces uz dalībvalstu pasākumiem. Mērķis ir dot iedzīvotājiem skaidru un precīzu izpratni par viņu tiesībām un pienākumiem, ko nosaka ar īpašiem ES noteikumiem, un veicināt, lai dalībvalstu tiesas nodrošina šo tiesību un pienākumu respektēšanu atbilstoši juridiskās noteiktības un personas aizsardzības principiem. [Grozījums Nr. 103]

11. pants

Publicēšana Oficiālajā Vēstnesī

1.  Atbilstoši šajā regulā izklāstītajiem principiem iestādes vienojas par "Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša" struktūru un noformējumu, ņemot vērā jau spēkā esošo iestāžu nolīgumu.

Papildus tiesību aktiem, kas minēti EK līguma 254. panta 1. un 2. punktā un Euratom līguma 163. panta pirmajā daļā, ievērojot šīs regulas 6. pantu, Oficiālajā Vēstnesī publicē:

▌

2.  Citus dokumentus publicēšanai "Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī" nosaka ar Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgu lēmumu pēc ES Oficiālo publikāciju Biroja pārvaldības komitejas priekšlikuma(14). [Grozījumi Nr. 74, 105]

12. pants

Iestāžu administratīvās pārredzamības prakse [Grozījums Nr.775]

1.  Iestādes izstrādā labu administratīvo praksi, lai vienkāršotu šajā regulā garantēto tiesību izmantošanu saistībā ar piekļuvi dokumentiem. Iestādes organizē un uztur to rīcībā esošo informāciju tā, lai bez papildu pūlēm varētu garantēt sabiedrības piekļuvi informācijai. [Grozījums Nr. 78]

2.  Lai nodrošinātu pārredzamības un labas pārvaldības principu efektīvu piemērošanu, attiecīgās iestādes vienojas par kopīgiem īstenošanas noteikumiem un procedūrām dokumentu noformēšanai, klasificēšanai, deklasificēšanai, reģistrēšanai un izplatīšanai.

Lai veicinātu īstenas debates to dalībnieku vidū, kuri iesaistīti lēmumu pieņemšanas procesā, un neierobežotu pārredzamības principu, iestādes skaidri paziņo iedzīvotājiem, vai un kad īpašu lēmumu pieņemšanas procesa posmu laikā nevar tikt piešķirta tieša piekļuve dokumentiem. Pēc lēmuma pieņemšanas šos ierobežojumus nepiemēro. [Grozījums Nr. 79]

3.  Iestādes skaidri un pārredzami informē iedzīvotājus par savu organizatorisko struktūru, norādot iekšējo nodaļu uzdevumus, iekšējo darba plūsmu, orientējošus piekritīgu procedūru termiņus un to, pie kuriem dienestiem iedzīvotāji var vērsties, lai saņemtu atbalstu, informāciju vai iesniegtu pārsūdzību administratīvā kārtā. [Grozījums Nr. 80]

4.  Iestādes atbilstoši 255. pantam izveido iestāžu komiteju, kas izvērtē un apmainās ar labāko praksi, identificē šķēršļus piekļuvei un lietošanai, kā arī nepublicētus datu avotus, risina iespējamos strīdus, veicina reģistru savietojamību, atkārtotu izmantošanu un apvienošanu, standartizē dokumentu kodēšanu ar Eiropas standartizācijas organizāciju palīdzību, izveido vienotu ES portālu, lai nodrošinātu piekļuvi visiem ES dokumentiem, un apspriež turpmākās attīstības iespējas dokumentu publiskuma jomā. [Grozījums Nr. 81]

13. pants

Finanšu pārredzamība

Informācija saistībā ar ES budžetu, tā īstenošanu un saņēmējiem no ES fondiem un dotācijām ir publiskota un pieejama iedzīvotājiem.

Šāda informācija ir pieejama arī īpašā tīmekļa vietnē un datubāzē, kurā iespējams meklēt, pamatojoties uz iepriekš minēto informāciju par finanšu pārredzamību ES. [Grozījums Nr. 85]

III SADAĻA

Piekļuves metode

14. pants

Tieša piekļuve dokumentiem 

1.  Iestādes iespēju robežās nodrošina dokumentu pieejamību sabiedrībai elektroniskā veidā vai izmantojot reģistru atbilstoši attiecīgās iestādes noteikumiem. [Grozījums Nr. 71]

2.  Iestādes nodrošina visu dokumentu tiešu pieejamību sabiedrībai elektroniskā veidā vai reģistrā, un tas jo īpaši attiecas uz tiem dokumentiem, kas izdoti vai saņemti EK tiesību aktu vai vispārēji piemērojamu nenormatīvu aktu pieņemšanas procedūras laikā. [Grozījums Nr. 72]

3.  Ja iespējams, elektroniskā formā tieši pieejami ir pārējie dokumenti, īpaši dokumenti, kas skar politikas vai stratēģijas izstrādāšanu.

4.  Ja dokuments nav tieši pieejams reģistrā, tajā, ciktāl iespējams, norāda dokumenta atrašanās vietu.

5.  Iestādes izveido savu dokumentu reģistru vienotu saskarni un jo īpaši nodrošina vienotu tiešās piekļuves punktu dokumentiem, kas izdoti vai saņemti Kopienas tiesību aktu vai vispārēji piemērojamu nenormatīvu aktu pieņemšanas procedūras laikā. [Grozījums Nr. 73]

15. pants

Reģistri

1.  Īstenojot pilsoņu tiesības saskaņā ar šo regulu, ikviena iestāde nodrošina publisku piekļuvi dokumentu reģistram. Piekļuve reģistram ir jānodrošina elektroniski. Uzziņas par dokumentiem reģistrā iekļauj nekavējoties.

2.  Katram dokumentam reģistrā piešķir uzskaites numuru (arī vairāku iestāžu uzskaites numuru, ja tāds ir), norāda dokumenta priekšmetu un/vai pievieno tam īsu satura izklāstu, kā arī norāda dienu, kad tas ir saņemts un iekļauts reģistrā. Uzziņas sagatavo, nemazinot 6. pantā minēto interešu aizsardzību.

3.  Neierobežojot iestāžu iekšējos noteikumus, katras iestādes reģistrā vai reģistru sistēmā (ja vienā iestādē ir vairāki reģistri) jo īpaši jābūt atsaucei uz:

16. pants

Pieteikumi

1.  Pieteikumus saistībā ar piekļuvi dokumentam iesniedz rakstiski, arī elektroniski, vienā no EK Līguma 314. pantā minētajām valodām; tiem ir jābūt skaidri formulētiem, lai iestāde varētu viegli atrast attiecīgo dokumentu. Pieteikuma iesniedzējam nav jānorāda tā iesniegšanas iemesli.

2.  Ja pieteikums nav pietiekami skaidri formulēts, iestāde 15 darba dienu laikā lūdz iesniedzēju precizēt pieteikumu un turklāt sniedz viņam palīdzību, piemēram, paskaidrojot, kā ir izmantojami publiskie dokumentu reģistri. [Grozījums Nr. 62]

3.  Ja pieteikums attiecas uz ļoti apjomīgu dokumentu vai ļoti lielu dokumentu skaitu, attiecīgā iestāde var bez papildu formalitātēm apspriesties ar pieteikuma iesniedzēju, lai rastu pieņemamu un praktisku risinājumu.

4.  Iestādes sniedz ziņas un palīdz pilsoņiem noskaidrot, kādā veidā un kur var iesniegt pieteikumus saistībā ar piekļuvi dokumentiem.

17. pants

Sākotnējo pieteikumu izskatīšana

1.  Pieteikumus attiecībā uz piekļuvi dokumentiem izskata ātri. Pieteikuma iesniedzējam nosūta saņemšanas apstiprinājumu. Iestāde vēlākais 15 darba dienu laikā pēc pieteikuma reģistrācijas dod atļauju piekļūt pieprasītajam dokumentam un šajā laikā nodrošina to saskaņā ar 10. pantu vai rakstiskā atbildē paskaidro pilnīgā vai daļējā atteikuma iemeslus, kā arī informē pieteikuma iesniedzēju par viņa tiesībām iesniegt atkārtotu pieteikumu saskaņā ar šā panta 4. punktu. [Grozījums Nr. 63]

2.  Izņēmuma gadījumos, piemēram, ja pieteikums attiecas uz ļoti apjomīgu dokumentu vai ļoti lielu dokumentu skaitu, 1. punktā paredzēto termiņu var pagarināt ne vairāk par 15 darba dienām, ar nosacījumu, ka pieteikuma iesniedzējs ir iepriekš informēts un saņēmis sīkus paskaidrojumus. [Grozījums Nr. 64]

3.  Saņemot pilnīgu vai daļēju atteikumu, pieteikuma iesniedzējs vai nu 15 darba dienu laikā pēc iestādes atbildes saņemšanas var iesniegt atkārtotu pieteikumu ar lūgumu iestādei mainīt savu nostāju, vai, ja pieteikuma iesniedzējs apšauba, ka attiecīgām interesēm tiks nodarīts reāls kaitējums, un/vai apstrīd, ka pastāv sevišķas intereses neizpaust dokumenta saturu, viņš var prasīt Eiropas Ombudam sniegt neatkarīgu un objektīvu atzinumu par iespējamo kaitējumu un/vai sevišķām interesēm.

Gaidot Eiropas Ombuda atzinumu, 1. punktā noteiktais termiņš tiek saīsināts līdz 30 darbadienām un ne ilgāk.

Pēc Eiropas Ombuda atzinuma saņemšanas vai, vēlākais, izbeidzoties 30 darbadienu periodam, pieteikuma iesniedzējs var ne vēlāk par 15 darbadienām iesniegt apstiprinošu pieteikumu, prasot iestādei pārskatīt tās nostāju. [Grozījums Nr. 104]

4.  Nesaņemot iestādes atbildi paredzētajā laikā, pieteikuma iesniedzējam ir tiesības iesniegt atkārtotu pieteikumu.

18. pants

Atkārtotu pieteikumu izskatīšana

1.  Atkārtotus pieteikumus izskata ātri. Iestāde 15 darba dienu laikā pēc tāda pieteikuma reģistrācijas dod atļauju piekļūt pieprasītajam dokumentam un šajā laikā nodrošina to saskaņā ar 10. pantu vai rakstiskā atbildē paskaidro pilnīgā vai daļējā atteikuma iemeslus. Pilnīga vai daļēja atteikuma gadījumā iestāde informē pieteikuma iesniedzēju par viņam pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. [Grozījums Nr. 66]

2.   . Izņēmuma gadījumos, piemēram, ja pieteikums attiecas uz ļoti garu dokumentu vai ļoti lielu dokumentu skaitu, 1. punktā paredzēto termiņu var pagarināt par ne vairāk kā par 15 darba dienām, ar nosacījumu, ka pieteikuma iesniedzējs ir iepriekš informēts un saņēmis sīkus paskaidrojumus. [Grozījums Nr. 67]

3.  Pilnīga vai daļēja atteikuma gadījumā pieteikuma iesniedzējs var attiecīgi uzsākt tiesvedību Pirmās instances tiesā pret iestādi un/vai iesniegt sūdzību Eiropas Ombudam saskaņā ar EK līguma 230. un 195. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

4.  Ja iestāde nesniedz atbildi paredzētajā termiņā, uzskata, ka atbilde ir noraidoša, un pieteikuma iesniedzējam ir tiesības saskaņā ar attiecīgajiem EK līguma noteikumiem iesūdzēt iestādi tiesā un/vai iesniegt sūdzību Ombudam.

▌ [Grozījums Nr. 68]

19. pants

Piekļuve dokumentiem pēc pieteikuma izskatīšanas

1.  Pieteikuma iesniedzējs, iegūstot piekļuvi dokumentiem, pēc paša vēlēšanās iepazīstas ar tiem uz vietas vai saņem to kopiju, arī elektronisku kopiju, ja tāda ir pieejama.

2.  Ja dokuments ir publiski pieejams, un tas ir viegli pieejams pieteikuma iesniedzējam, iestāde var izpildīt savu pienākumu nodrošināt piekļuvi dokumentiem, paziņojot pieteikuma iesniedzējam, kā var iegūt pieprasīto dokumentu.

3.  Dokumentus nodrošina tādā redakcijā un veidā, kādā tas ir (arī elektroniski vai citā veidā, piemēram, Braila rakstā, palielinātā rakstā vai ierakstā), pilnībā ievērojot pieteikuma iesniedzēja vēlēšanos.

4.  Kopiju izgatavošanas un pārsūtīšanas izdevumus var likt apmaksāt pieteikuma iesniedzējam. Šī maksa nedrīkst pārsniegt kopiju izgatavošanas un pārsūtīšanas faktiskās izmaksas. Iepazīšanās uz vietas, kopiju izgatavošana līdz 20 A4 lappusēm un tieša piekļuve dokumentam elektroniskā formā vai izmantojot reģistru ir bez maksas. Attiecībā uz izdrukām vai elektroniskiem dokumentiem, kuru sagatavošanā izmanto elektroniskās uzglabāšanas, apstrādes un izguves sistēmās ievietotu informāciju, pieteikuma iesniedzējam var likt apmaksāt arī dokumenta vai dokumentu meklēšanas un iegūšanas faktiskās izmaksas. Ja iestāde jau ir sagatavojusi attiecīgo dokumentu vai dokumentus, nekādas papildu maksas netiek pieprasītas. Pieteikuma iesniedzēju iepriekš informē par summu un izmaksu aprēķināšanas metodi. [Grozījums Nr. 69]

5.  Šī regula neparedz atkāpes no EK tiesību aktos vai valsts tiesību aktos noteiktās konkrētās kārtības, piemēram, nodevas maksājuma.

20. pants

Informēšana

1.  Ikviena iestāde veic vajadzīgos pasākumus, lai informētu sabiedrību par tiesībām, ko tai paredz šī regula.

2.  Dalībvalstis sadarbojas ar iestādēm, sniedzot pilsoņiem informāciju.

21. pants

Informācijas darbinieks

1.  Katrā iestādē ikvienā ģenerāldirektorātā norīko darbā informācijas darbinieku, kurš ir atbildīgs par šīs regulas noteikumu un labas administratīvas prakses ievērošanu attiecīgajā ģenerāldirektorātā.

2.  Informācijas darbinieks nosaka, kādu informāciju ir lietderīgi publiskot attiecībā uz:

3.  Informācijas darbinieks izvērtē, vai attiecīgā ģenerāldirektorāta dienesti ievēro labo praksi.

4.  Ja tiek pieprasīta informācija, kas nav attiecīgā ģenerāldirektorāta, bet gan tās pašas iestādes cita ģenerāldirektorāta kompetencē, informācijas darbinieks, ja vien viņa rīcībā ir šāda informācija, var norādīt informācijas pieprasītājam, pie kā vērsties. [Grozījums Nr. 106]

IV SADAĻA

Nobeiguma noteikumi

22. pants

Ziņojumi

1.  Ikviena iestāde reizi gadā publicē ziņojumu par iepriekšējo gadu, kurā norāda, cik gadījumos tā atteikusi nodrošināt piekļuvi dokumentiem, šādu atteikumu iemeslus un to slepeno dokumentu skaitu, kuri nav iekļauti reģistrā.

2.  Komisija vēlākais līdz …* publicē ziņojumu par šīs regulas principu ievērošanu un sniedz ieteikumus, vajadzības gadījumā iekļaujot arī priekšlikumus šīs regulas pārskatīšanai, kādi nepieciešami, ņemot vērā izmaiņas pašreizējā situācijā, kā arī iestādēm veicamo pasākumu rīcības programmu. [Grozījums Nr. 83]

23. pants

Atcelšana

Regulu (EK) Nr. 1049/2001 atceļ no [..].

Atsauces uz atcelto regulu uzskata par atsaucēm uz šo regulu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu Pielikumā.

24. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības  Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā Padomes vārdā

Priekšsēdētājs Priekšsēdētājs

PIELIKUMS

Atbilstības tabula(17)

(1) Saskaņā ar 53. panta 2. punktu (A6-0077/2009) lieta tika nosūtīta komitejai. (2) ... (3) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp. (4) OV C 303 14.12.2007., 1. lpp. (5) OV C 293 E, 2.12.2006., 151. lpp. (6) OV L 264, 25.9.2006., 13. lpp. (7) 1998. gada 22. decembra Iestāžu nolīgums par kopīgām pamatnostādnēm attiecībā uz Kopienu tiesību aktu izstrādes kvalitāti (OV C 73, 17.3.1999., 1. lpp.). (8) OV L 345, 31.12.2003., 90. lpp. (9) OV L 43, 15.2.1983., 1. lpp. (10) OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp. (11) OV L 340, 31.12.1993., 43. lpp.║ (12) OV L 46, 18.2.1994., 58. lpp. ║ (13) OV L 263, 25.9.1997., 27. lpp. (14) Skatīt SEC(2008)2109 7. pantu. (15) * Sešus mēnešus pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas. (16) ** Vienu gadu no šīs regulas spēkā stāšanās dienas. (17) Jāatjaunina.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (COM(2008)0869 – C6-0050/2009 – 2008/0252(CNS))

P6_TA(2009)0115 A6-0052/2009

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2008)0869),

–   ņemot vērā EK līguma 128. panta 2. punktu, ar kuru saskaņā Padome ir apspriedusies ar Parlamentu (C6-0050/2009),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A6-0052/2009),

1.   apstiprina Komisijas priekšlikumu;

2.   aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.   prasa Padomei vēlreiz apspriesties ar Parlamentu, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

4.   atkārtoti izsaka pastāvīgo aicinājumu Komisijai un Padomei nodrošināt, ka Parlamentam, veicot 2010. gada beigās paredzēto nodarbinātības politikas pamatnostādņu pilnīgo pārskatīšanu, ir pietiekams laiks, kas jebkurā gadījumā nav mazāks par 5 mēnešiem, lai Parlaments īstenotu tā konsultatīvo uzdevumu, kas noteikts Līguma 128. panta 2. punktā;

5.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta lēmums, ar ko pagarina Parlamenta Reglamenta 139. panta piemērojamību līdz Parlamenta septītā pilnvaru laika beigām

P6_TA(2009)0116 B6-0094/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 290. pantu,

–   ņemot vērā Padomes 1958. gada 15. aprīļa Regulu Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas(1), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu Nr.(EK) 920/2005(2),

–   ņemot vērā Prezidija 2008. gada 17. novembrī pieņemto Rīcības kodeksu attiecībā uz daudzvalodību,

–   ņemot vērā Prezidija 2006. gada 13. decembra lēmumu par atkāpi no Reglamenta 138. punkta un tā turpmākos lēmumus, ar kuriem šīs atkāpes piemērošanu pagarina līdz Parlamenta pašreizējā pilnvaru laika beigām,

–   ņemot vērā Reglamenta 138. un 139. pantu,

A.   tā kā atbilstoši Reglamenta 138. pantam Parlamenta dokumenti ir jāsagatavo visās oficiālajās valodās un visiem deputātiem ir tiesības izteikties viņu izraudzītajā oficiālajā valodā ar tulkojumu citās oficiālajās valodās;

B.   tā kā atbilstoši 139. pantam atkāpes no 138. panta noteikumiem ir pieļaujamas līdz sestā pilnvaru laika beigām, ja, neraugoties uz atbilstīgi veiktajiem pasākumiem, kādai no oficiālajām valodām nav pieejams pietiekams skaits lingvistu; tā kā saistībā ar katru oficiālo valodu, kurai ir nolemts piemērot atkāpi, Prezidijs pēc ģenerālsekretāra ierosinājuma nosaka, vai pastāv attiecīgie nosacījumi, un ik pēc sešiem mēnešiem pārskata savu lēmumu;

C.   tā kā 2006. gada 13. decembrī Prezidijs apstiprināja, ka grūtības nodrošināt maltiešu, rumāņu, bulgāru un īru valodas tulkojumus ir pietiekamas, t.i., ir izpildīti nosacījumi, lai attiecībā uz katru no šīm valodām piemērotu atkāpi no 138. panta; tā kā ar sekojošu Prezidija lēmumu šīs atkāpes tika pagarinātas tā, ka no 2009. gada 1. janvāra līdz Parlamenta pilnvaru laika beigām atkāpe attiecas un bulgāru un rumāņu valodu (mutiskā tulkošana), čehu valodu (mutiskā tulkošana Čehijas prezidentūras laikā Padomē), maltiešu valodu (mutiskā un rakstiskā tulkošana) un īru valodu (mutiskā un rakstiskā tulkošana, kā arī tekstu juridiski lingvistiskā pārbaude);

D.   tā kā Padomes Regula (EK) Nr. 920/2005 paredz pagaidu (atjaunojamu) atkāpi uz pieciem gadiem attiecībā uz īru valodu;

E.   tā kā, neraugoties uz atbilstīgi veiktajiem pasākumiem, sagaidāms, ka īru un maltiešu valodas tulkojumu nodrošināšanas spējas nebūs pietiekamas, lai, sākot ar Parlamenta septīto pilnvaru laiku, šajās valodās sniegtu pilnīgus mutiskās tulkošanas pakalpojumus; tā kā, neskatoties uz pietiekamām spējām nodrošināt tulkojumus saistībā ar Parlamenta ierasto darbu, attiecībā uz noteiktām citām valodām mutisko tulku skaits var būt nepietiekams, lai pilnībā apmierinātu visas papildu vajadzības, kad Parlamenta septītajā pilnvaru laikā attiecīgās dalībvalstis būs Padomes prezidentvalstis;

F.   tā kā, neskatoties uz iestāžu pastāvīgiem centieniem, kvalificētu īru valodas tulkotāju un juristu lingvistu skaits vēl joprojām ir tik ierobežots, ka tuvākajā laikā būs iespējams nodrošināt tikai nelielu daļu šīs valodas tulkojumu; tā kā atbilstoši Padomes Regulai (EK) Nr. 920/2005 Eiropas Savienības tiesību akti, kas pieņemti pirms 2007. gada 1. janvāra, nav jātulko uz īru valodu; tā kā, ņemot vērā Regulā paredzētās atkāpes, uz īru valodu tiek tulkoti tikai Komisijas priekšlikumi regulām, ko pieņem koplēmuma procedūrā, un, kamēr šī situācija turpināsies, Parlamenta dienesti nevarēs nodrošināt citu tiesību aktu īru valodas versijas;

G.   tā kā septītajā pilnvaru laikā par Eiropas Savienības dalībvalstīm var kļūt citas Eiropas valstis; tā kā attiecīgo jauno valodu lingvistu skaits pēc pievienošanās dienas var būt nepietiekams, kā rezultātā būs nepieciešami pagaidu pasākumi;

H.   tā kā Reglamenta 139. panta 4. punkts paredz, ka pēc Prezidija pamatota ieteikuma Parlamenta pilnvaru laika beigās Parlaments var nolemt pagarināt šī panta darbību;

I.   tā kā, ņemot vērā iepriekšminēto, Prezidijs ieteica pagarināt 139. panta darbību līdz Parlamenta septītā pilnvaru laika beigām,

1.   nolemj pagarināt Parlamenta Reglamenta 139. panta piemērojamību līdz Parlamenta septītā pilnvaru laika beigām;

2.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei un Komisijai informācijai.

(1) OV 17, 6.10.1958., 385. lpp. (2) OV L 156, 18.6.2005., 3. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta rezolūcija par romu sociālo stāvokli un labāku piekļuvi ES darba tirgum (2008/2137(INI))

P6_TA(2009)0117 A6-0038/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 3., 6., 7., 29. un 149. pantu, jo īpaši prasību dalībvalstīm nodrošināt iespēju vienlīdzību visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem,

–   ņemot vērā EK līguma 13. pantu, ar ko Kopiena ir tiesīga veikt attiecīgas darbības, lai cīnītos pret diskrimināciju, inter alia, rases vai etniskās izcelsmes dēļ,

–   ņemot vērā 2005. gada 28. aprīļa rezolūciju par romu stāvokli Eiropas Savienībā(1), 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par romu sieviešu stāvokli Eiropas Savienībā(2), 2008. gada 31. janvāra rezolūciju par Eiropas stratēģiju romu jautājumā(3) un 2008. gada 10. jūlija rezolūciju par romu uzskaiti pēc etniskās piederības Itālijā(4),

–   ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES(5),

–   ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(6), un Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(7),

–  Ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. jūlija paziņojumu "Atjaunināta sociālā programma ‐iespējas, pieejamība un solidaritāte 21. gadsimta Eiropā" (COM(2008)0412) (Komisijas paziņojums par atjaunināto sociālo programmu),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. jūlija priekšlikumu Padomes Direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426),

–   ņemot vērā 2008. gada 17. jūnija nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010. gads)(8),

–   ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu(9),

–   ņemot vērā Eiropas Padomes 1995. gada 1. februāra Mazākumtautību aizsardzības pamatkonvenciju un Eiropas Padomes 1950. gada 4. novembra Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1984. gada 10. decembra Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

–   ņemot vērā 2003. gada 27. novembrī pieņemto Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Rīcības plānu par romu un sinti stāvokļa uzlabošanu EDSO darbības teritorijā,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2007. gada ziņojumu par rasismu un ksenofobiju dalībvalstīs,

–   ņemot vērā 2005. gada 2. februāra deklarāciju par romu integrācijas desmitgadi un Romu izglītības fonda dibināšanu 2005. gada 12. maijā,

–   ņemot vērā Komisijas 2005. gada ziņojumu "Romu stāvoklis paplašinātā Eiropas Savienībā",

–   ņemot vērā augsta līmeņa ekspertu padomdevēja grupas jautājumā par mazākumtautību sociālo integrāciju un pilnvērtīgu līdzdalību darba tirgū 2007. gada aprīļa ziņojumu "Mazākumtautības darba tirgū ‐ steidzama nepieciešamība uzlabot sociālo integrāciju", ko sagatavoja,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību lietu komisāra 2006. gadā publicēto galīgo ziņojumu par romu, sinti un klejotāju cilvēktiesību stāvokli Eiropā,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu "Mazākumtautību integrācija - romi"(10) (EESK atzinums),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A6-0038/2009),

A.   tā kā pēc nesenajām Eiropas Savienības paplašināšanās kārtām ir radušies jauni uzdevumi sociālās integrācijas jomā, kas jārisina saistībā ar jaunajiem demogrāfiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, un tā kā, lai gan šie uzdevumi ir jārisina visās dalībvalstīs, Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstīs tie ir aktuālāki, ņemot vērā šo reģionu valstu strukturālās, ekonomiskās un sociālās pārmaiņas iepriekšējos 20 gados; līdz ar to atzīmē, ka sociāli mazaizsargātu grupu, tādu kā romi, situācija ir visnelabvēlīgākā;

B.   tā kā tajās jaunajās dalībvalstīs, kurās ir vērojams rūpniecības panīkums, reģionu attīstības izredzes ir pasliktinājušās, kā rezultātā daudzi romi straujā nabadzības pieauguma dēļ ir izstumti no sabiedrības; tā kā Parlaments atzīmē un atkārtoti uzsver, ka šajā procesā ir mazinājusies romu pilsoniskuma un Eiropas Savienības pilsoniskuma vērtība un romi attiecīgi nav kļuvuši par paplašināšanās labumguvējiem un rezultātā ir padziļinājusies viņu atstumtība dažādās jomās, palielinot vairākkārtējas diskriminācijas risku;

C.   tā kā romu iespēju vienlīdzības veicināšanas stratēģiskā politiskā iniciatīva ir jāīsteno ārkārtīgi sarežģītā sociālā situācijā, jo grūtības, ar kādām sastopas Eiropas skaitliski lielākā mazākumtautība, proti, romi, ir raksturīgas arī citām grupām, un tā kā šīs iniciatīvas efektivitāti var palielināt papildus īstenota visaptveroša romu integrācijas stratēģija un saskaņotu instrumentu kopums, kas ietver nozaru politikas pamatnostādnes, un finansiāls atbalsts šādu instrumentu ieviešanai;

D.   tā kā klejotāji ir atsevišķa etniska parādība, ko saistībā gan ar cilvēktiesību, gan ar sociālajiem un darba tirgus jautājumiem pamatoti var izskatīt kā atsevišķu jautājumu;

E.   tā kā romu integrācija sabiedrībā nav vienpusējs, bet gan daudzpusējs process, un romi ir aktīvi jāiesaista lēmumu pieņemšanas procesā, kad tiek izstrādāta sociālās integrācijas politika;

F.   tā kā romu dzīves apstākļi, veselības stāvoklis un izglītības līmenis nosaka viņu stāvokli sabiedrībā un darba tirgū, un šis stāvoklis bieži vien ir iegansts viņu izslēgšanai no vairuma sabiedrības grupām, un ar to attaisno rasismu, un apgrūtina dzīves kvalitātes uzlabošanu, tā liedzot īstenot cilvēka pamattiesības un pilsoniskās tiesības;

G.   tā kā vāji attīstītā transporta infrastruktūra, valsts administratīvo iestāžu un pakalpojumu trūkums un jo īpaši augstākās izglītības iestāžu un veselības pakalpojumu trūkums un uzņēmumu pārvietošana liek jauniešiem aizceļot no mājām ekonomisku iemeslu dēļ, tā padziļinot reģionālās atšķirības un veidojot geto;

H.   tā kā saskaņā ar daudziem dokumentiem īsi pirms Lisabonas procesa otrā perioda beigām nekavējoties ir jānovērtē romu sociālais stāvoklis un nodarbinātības iespējas un jāpieņem lēmums par veicamajiem pasākumiem;

I.   atzīstot struktūrfondu un Kohēzijas fonda nozīmi integrācijas veicināšanā un norādot, ka sociālo problēmu sarežģītības dēļ tās nav iespējams atrisināt, izmantojot tikai struktūrfondiem un Kohēzijas fondam raksturīgo projektu sistēmu;

J.   tā kā nenoliedzami ir svarīgi apzināt iepriekšējo labo praksi, bet tā kā tās noderība ir ierobežota laika un vietas ziņā;

K.   tā kā daudzām romu kopienām pašreiz ir tendence palikt tur, kur tās izveidojušās, nevis pārcelties uz vietām, kurās būtu labākas darba iespējas,

Romu stāvoklis darba tirgū ‐ piekļuves iespējas vai atstumtība?

1.   uzskata, ka ir jāizstrādā saskaņota pieeja romu kopienas darba un dzīves apstākļu uzlabošanai, izvirzot šādus trīs mērķus:

2.   norāda, ka romiem izstrādātā politika daudzos gadījumos viņu stāvokli nav uzlabojusi; prasa, lai visās ES un dalībvalstu darbībās, kas jo īpaši attiecas uz romiem, romu kopienas ieinteresētās personas piedalītos kā lēmumu pieņēmēji, lai ņemtu vērā viņu spēju un pilnvaras organizēt savas kopienas dzīvi;

3.   atzīmē, ka nevienlīdzīga pakalpojumu pieejamība un sociālekonomiskie šķēršļi, kas skar romu bērnus, liedz tiem attīstības iespējas agrīnā vecumā un piekļuvi kvalitatīvai izglītībai; atzīmē, ka šie šķēršļi negatīvi ietekmē viņu emocionālo, sociālo, fizisko un personības attīstību, kā arī turpmākās iespējas darba tirgū un līdz ar to arī integrāciju apkārtējā sabiedrībā;

4.   atzīmē, ka izglītības sistēmas ir selektīvas un ka, neskatoties uz dalībvalstu centieniem izskaust segregāciju, daudzās un dažādās sistēmas, kas šķietami paredzētas segregācijas problēmas risināšanai, faktiski bieži vien uzsver atšķirības starp sociālajām grupām un pasliktina nelabvēlīgo stāvokli, kādā atrodas mazturīgie un jo īpaši romi, kuru dzīves līmenis aizvien pazeminās; tādēļ uzsver vajadzību īstenot mērķtiecīgu izglītības politiku, kas ir izstrādāta romu ģimenēm, un rosina aktīvi līdzdarboties;

5.   uzsver, ka, lai gan atsevišķās dalībvalstīs romu jauniešu proporcija vidējās un augstākās izglītības jomā ir palielinājusies, viņu kvalifikācijas līmenis joprojām ļoti atpaliek no ES vidējā līmeņa; norāda uz nesaderību starp darbaspēka trūkumu, no vienas puses, un augstu bezdarba līmeni, kas saistīts ar romu prasmju zemo līmeni, no otras puses; tādēļ prasa, lai dalībvalstis un ES atbalsta romus, par prioritāti nosakot viņu kvalifikācijas līmeņa paaugstināšanu; vērš uzmanību uz to, ka formālas kvalifikācijas trūkuma gadījumā romu stāvokli darba tirgū var uzlabot, izstrādājot sistēmu praktisku iemaņu atzīšanai;

6.   mudina dalībvalstis garantēt romu sievietēm un meitenēm vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai un ieviest stimulus (piemēram, profesionālās attīstības iespējas), lai piesaistītu kvalificētus pasniedzējus skolās, kuras atrodas sociālekonomiski atpalikušos apvidos, it īpaši lauku kopienās, kurās ir liels romu skaits;

7.   aicina dalībvalstis uzlabot romu sieviešu piekļuvi profesionālajai izglītībai un pielāgot profesionālo izglītību vietējo darba tirgu vajadzībām, lai nodrošinātu, ka romu sievietes iegūst darba tirgū pieprasītās iemaņas;

8.   atzīmē, ka vairums romu absolventi pēc augstskolas pabeigšanas neatgriežas savās kopienās un ka daži no viņiem noliedz savu izcelsmi, kā arī dažus no viņiem vairs nepieņem kopienās, pat ja viņi vēlas atgriezties;

9.   iesaka izstrādāt visaptverošu programmu paketi, lai rosinātu un motivētu mācību iestāžu beidzējus atgriezties kopienā un strādāt tajā un tās interesēs;

10.   uzskata, ka atsevišķās dalībvalstīs romi konkrētā veidā ietekmē iedzīvotāju struktūru; atzīmē, ka romu bērnu proporcija sabiedrībā ir liela, lai gan viņu paredzamais dzīves ilgums piedzimšanas brīdī ir par 10 gadiem īsāks, salīdzinot ar pamatiedzīvotāju paredzamo dzīves ilgumu;

11.   uzskata, ka, lai gan dalībvalstis ir izmantojušas ievērojamus ES un dalībvalstu līdzekļus, lai palīdzētu ilgstošiem bezdarbniekiem atrast darbu, līdz šim nav gūts ES līmenī saskaņots problēmas risinājums, proti, dalībvalstis šo situāciju risina ļoti atšķirīgos veidos un ļoti atšķirīgā mērogā un nav nodrošinājušas iespējas atgriezties darba tirgū uz pastāvīgu laiku, turklāt vienlaikus tādi pasākumi kā valsts nodarbinātības programmas ir padziļinājušas romu stigmatizāciju; tādēļ prasa, lai gan ES, gan dalībvalstis mainītu politiku, rodot integrētu pieeju, kas risina visus romu atstumtības aspektus;

12.   aicina dalībvalstis arodizglītības programmas pielāgot vietējo darba tirgu vajadzībām un paredzēt stimulus darba devējiem, kuri nekvalificētus iedzīvotājus (tostarp romus) nodrošina ar darbu un piedāvā viņiem mācības un iespējas gūt darba pieredzi tieši darbavietā;

13.   aicina dalībvalsts un pašvaldību iestādes katru gadu saskaņā ar dzimumu diferencēšanas principu sagatavot novērtējumus par to ilgstošo bezdarbnieku (tostarp romu) nodarbinātības atsākšanas līmeni, kuri ir pabeiguši darba tirgū piedāvātās mācības, un, balstoties uz gūto pieredzi, izstrādāt vietējām iespējām un ekonomikas vajadzībām pielāgotus, jaunus metodikas paņēmienus un sākt mācību programmu īstenošanu;

14.   aicina dalībvalstis izmantot ES fondus, lai saglabātu un aizsargātu tradicionālos romu nodarbošanās veidus;

15.   piekrīt Komisijas viedoklim, ka pieaugušie romi daudzo šķēršļu dēļ ir skaitliski mazāk pārstāvēti ekonomiski aktīvajā iedzīvotāju daļā un mūžizglītībā, viņiem bieži vien nav pieejamas informācijas un sakaru tehnoloģijas, viņi veido ilgstošo bezdarbnieku lielāko daļu un tie, kuri strādā, ir nodarbināti profesijās ar zemu prestižu, kas ir lielākie šķēršļi, lai atgrieztos darba tirgū; tādēļ aicina efektīvi īstenot Direktīvu 2000/78/EK, ar ko aizliedz diskrimināciju nodarbinātības un profesijas jomā reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ;

16.   uzskata, ka ir svarīgi paredzēt īpašu Kopienas rīcību, lai veicinātu romu piekļuvi profesionālās izglītības programmām;

17.   vērš dalībvalstu uzmanību uz to, ka šis sociālais nošķīrums daudziem romu darba meklētājiem liek no legālās ekonomikas pievērsties ēnu ekonomikai un ka ir jāveic saskaņoti centieni ES un dalībvalstu mērogā, lai panāktu šo darba ņēmēju atgriešanos legālā nodarbinātībā, nodrošinot darba un sociālās drošības tiesības;

18.   uzskata, ka ir jāveic pasākumi, lai sekmētu iekļaujošu sociālo un ekonomisko politiku, tostarp veicot ad hoc pasākumus, lai nodrošinātu pienācīgus mājokļus;

19.   īpaši norāda uz to, ka mazkvalificēta un neapmācīta darbaspēka mobilitātes veicināšana varētu palielināt romu sieviešu diskrimināciju, kuras jau tā ir sevišķi pakļautas vairākkārtējai diskriminācijai, un varētu kavēt viņu turpmāko profesionālo izaugsmi darba tirgū;

20.   aicina dalībvalstu valdības uzlabot romu sieviešu ekonomisko neatkarību, atvieglojot pašnodarbinātības iespējas un mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) dibināšanu, nodrošinot piekļuvi mikrokredītiem un stimulējot pakalpojumu ekonomiku vietējās romu kopienās, lai paplašinātu romu sieviešu zināšanas un prasmes;

21.   aicina dalībvalstu valdības izstrādāt stimulu sistēmas, cita starpā paredzot finansiālas priekšrocības uzņēmumiem, kuros nodarbina romu sievietes;

22.   uzskata, ka ir jāņem vērā tas, ka praksē romu koloniju likvidācija ir grūti īstenojama, izmantojot ES resursus saskaņā ar pašreiz spēkā esošajiem noteikumiem, ko piemēro Eiropas Reģionālās attīstības fondam, jo to dalībvalstu gadījumā, kuras pievienojās pēc 2004. gada, minimālais kolonijas iedzīvotāju skaits, lai saņemtu finansējumu no mājokļu budžeta, ir tāds, ka tieši tie iedzīvotāji, kuri dzīvo sliktākajos apstākļos un mazākajās kolonijās, nav tiesīgi uz šo palīdzību;

23.   uzsver to, ka romu sociālo un ekonomisko problēmu risināšanai vajadzīga visaptveroša pieeja un saskaņots ilgtermiņa rezultāts, ietverot mājokļu, izglītības, veselības aprūpes un darba tirgus politiku; tādēļ iesaka Komisijai un dalībvalstīm visus pasākumus, kas ir paredzēti romu stāvokļa uzlabošanai, uzskatīt par neatņemamu tādu pasākumu sastāvdaļu, kuru mērķis ir sekmēt reģionālo attīstību un sociālo integrāciju;

24.   uzskata, ka dalībvalstīm ir jāizmanto pārskatītie struktūrfondus un Kohēzijas fondu reglamentējošie noteikumi, ar kuriem paredz plašāku darbības jomu saistībā ar kompleksajām programmām, ļaujot starp dažādiem fondiem pārskaitīt vairāk nekā 10 % līdzekļu;

25.   atzinīgi vērtē priekšlikumu izstrādāt jaunu visaptverošu direktīvu, lai izskaustu ar nodarbinātību nesaistītu diskrimināciju vecuma, invaliditātes, seksuālās orientācijas, reliģijas vai pārliecības dēļ, un aicina efektīvi īstenot Direktīvu 2000/43/EK; uzskata, ka saskaņā ar Sociālās programmas principiem Komisijai ir jānosaka konkrēti uzdevumi un jāizstrādā līdzsvarotas programmas, kuru mērķis ir izskaust romu diskrimināciju un stigmatizāciju, kā arī romu kopienu kriminalizāciju;

26.   uzsver, ka pamatnosacījums, lai veicinātu romu sociālo integrāciju un piekļuvi darba tirgum, ir vienlīdzīgu sociālo un politisko tiesību nodrošināšana; šajā sakarībā aicina dalībvalstis un kandidātvalstis izstrādāt stratēģiju, lai palielinātu romu piedalīšanos vēlēšanās gan kā vēlētājiem, gan kā kandidātiem visos līmeņos;

27.   atzīst mikrokredītu nozīmi, kas, raugoties no vairākiem aspektiem, ir ieteikti Komisijas paziņojumā par atjaunināto sociālo programmu un EESK atzinumā un ar kuriem, nodrošinot minimālus resursus, var panākt, ka paši nabadzīgākie iedzīvotāji uzņemas privāto atbildību, apgūst uzņēmējdarbības prasmes un pilnveido radošo potenciālu, tostarp nodrošinot kredītus, lai segtu attiecīgās personas izmaksas par pašnodarbinātā statusu;

28.   atbalsta ES iestāžu priekšlikumu, ka, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu, ir jāpalielina publiskajos dienestos nodarbināto romu skaits; tomēr norāda, ka nolūkā īstenot šo priekšlikumu, ne tikai valdībām ir jārealizē personāla un darbaspēka apmācības politika, kas sekmē šā mērķa sasniegšanu, bet ir arī vajadzīgi īpaši centieni un aktīvs atbalsts, lai sekmētu šā principa akceptēšanu sabiedrībā;

29.   uzsver, ka, citu starpā, sociālo pakalpojumu tirgus, veselības aprūpe, mājaprūpe, sabiedriskā ēdināšana, ar bērnu aprūpi saistītu pakalpojumu sniegšana varētu radīt jaunas darba vietas nenodarbinātiem romiem, jo īpaši sievietēm; tomēr atkārtoti pauž viedokli, ka sociālo pakalpojumu tirgū ir jāizveido pastāvīga saikne starp pakalpojuma sniedzēju un tā saņēmēju un ka līdz ar to romu nodarbinātības palielināšanās minētajās jomās ir iespējama tikai tad, ja to akceptē sabiedrība, savukārt šāda nodarbinātība arī veicina akceptēšanu sabiedrībā;

30.   aicina dalībvalstis veikt attiecīgus pasākumus, lai izskaustu rasu naidu un kūdīšanu uz diskrimināciju un vardarbību pret romiem plašsaziņas līdzekļos un visās komunikāciju tehnoloģijas jomās, un mudina plašsaziņas līdzekļus ieviest labu darbā pieņemšanas praksi, kas atspoguļotu iedzīvotāju sastāvu kopumā;

31.   atzīmē, ka romu sievietes bieži vien ir nodarbinātas ēnu ekonomikā un viņu nodarbinātības rādītāji ir ārkārtīgi zemi, un uzskata, ka, lai pārvarētu vairākkārtējo diskrimināciju, augsto bezdarbu un nabadzību, ir jāīsteno mērķtiecīga politika, kurā galvenā uzmanība ir pievērsta tam, lai romu sievietēm nodrošinātu reālu piekļuvi darba tirgum, kas ir priekšnoteikums viņu statusa uzlabošanai sabiedrībā un ģimenē;

32.   uzskata, ka romu sieviešu nodarbinātība ir jāveicina arī, īstenojot uz nodarbinātību orientētas sociālā atbalsta shēmas un sniedzot atbilstīgu apmācību un specializācijas iespējas, lai romu sievietes sagatavotu ilgtermiņa darbam, kas viņām nodrošinātu iztiku un ļautu darbu savienot ar ģimenes dzīvi; aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus, ar kuriem palīdzētu palielināt romu bērnu aprūpes iespējas pat tādā gadījumā, ja bērna māte mājās kopj citus bērnus;

33.   uzsver, ka labāki mājokļi un veselības aprūpes pakalpojumi varētu uzlabot romu sieviešu piekļuvi darba tirgum un palielinātu viņu izredzes uz ilgtermiņa darbu;

34.   norāda, ka sociālajai un nodarbinātības politikai ir jāveicina iedzīvotāju personiskais potenciāls, jāapmierina viņu vajadzības un jārada jaunas iespējas, lai nodarbinātu vecāka gadagājuma cilvēkus, invalīdus un mazturīgos, mazkvalificētos cilvēkus, tostarp romus;

35.   norāda, ka pret romu sievietēm vērstā vairākkārtējā diskriminācija ir jāietver un konkrēti jārisina arī tajā politikā, kas ir izstrādāta romu sievietēm un kam varētu būt divējāda, ilgtermiņā labvēlīga ietekme uz viņām un uz citiem ģimenes locekļiem, jo īpaši bērniem;

36.   nepiekrīt viedoklim, ka subsīdijas, kas paredzētas, lai ilgstošajiem bezdarbniekiem (tostarp daudziem romiem) palīdzētu atrast darbu, neraugoties uz to, vai tās tiek maksātas darba devējiem vai darba ņēmējiem, pārkāpj neitrālas konkurences principu, jo romu reintegrēšana ir sociālās politikas mērķis, kura īstenošanai ir jāizveido subsidētas darba vietas; uzskata, ka darba vietu subsidēšana darba tirgū, lai reintegrētu romu darba ņēmējus, ir vēlamāka par ilgtermiņa bezdarba subsidēšanu;

37.   atzīst, ka atsevišķi tradicionālie romu nodarbošanās veidi, piemēram, māksla un amatniecība, var palīdzēt saglabāt šai kopienai raksturīgās iezīmes un uzlabot tās materiālo stāvokli un sociālās integrācijas līmeni, un uzskata, ka ir vēlams atbalstīt atsevišķus specifiskus profesionālās darbības veidus;

Cīņa par izdzīvošanu atstumtībā no sabiedrības

38.   atzīmē, ka, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības kultūrām, romiem ir raksturīga spēcīga ģimenes tradīcija; konstatē, ka sabiedrībā ir izveidojies romu ģimeņu tēls, kam raksturīgs uzsvars uz tradicionālajām dzimumu lomām, liels bērnu skaits, vairāku paaudžu dzīvošana kopā, tendence radiniekiem dzīvot tuvu līdzās un izteikta attiecību kopšana; tādēļ uzskata, ka līdz ar to romu ģimeņu palīdzībai izstrādātajām ES un dalībvalstu programmām pamatā ir jābūt šim dabiskajam atbalsta tīklam;

39.  uzsver romu unikālo kultūras vērtību saglabāšanas un atzīšanas nozīmi, lai aizsargātu viņu identitāti un mazinātu aizspriedumus pret šo mazākumtautību, un tādēļ uzskata, ka dalībvalstīm un Komisijai ir aktīvāk jāatbalsta romu garīgā kultūra;

40.  atbalsta Eiropas Sociālo lietu un ekonomikas komitejas atzinumu, ka romu sieviešu stāvoklis ģimenes hierarhijā ir zems, ka viņas precas agri, bieži cieš no vardarbības ģimenē un bieži kļūst par prostitūcijas un cilvēku tirdzniecības upuriem;

41.  tādēļ uzskata, ka ES un dalībvalstu ar romiem saistītām programmām jābūt virzītām uz romu kopienu locekļu, jo īpaši sieviešu, individuālu emancipāciju no tradicionālās hierarhijas un sociālekonomisku neatkarību;

42.   norāda, ka romu bērnu tendence agri pamest skolu atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz viņu izglītības līmeni, sociālo integrāciju un iespējām darba tirgū, bet romu sieviešu gadījumā ‐ viņu fiziskās un psiholoģiskās veselības stāvoklis un tendence agri pamest skolu ‐ negatīvi ietekmē arī viņu bērnu veselības stāvokli un izglītošanu, tādējādi veicinot viņu sociālo atstumtību; tādēļ uzsver, cik svarīgi ir pakalpojumi, kas veicina izpratni, nodrošinot informāciju romu sievietēm;

43.   mudina dalībvalstis garantēt, ka pašreizējais un turpmākais tiesiskais regulējums ietvers noteikumus romu sieviešu dažādu formu diskriminācijas novēršanai un izbeigšanai, lai uzlabotu viņu sociālekonomisko statusu un nodrošinātu viņām piekļuvi augstas kvalitātes veselības aprūpei, bērnu aprūpei un izglītībai, kas ir priekšnosacījums viņu nodarbinātībai;

44.   uzskata, ka integrācijas process jāsāk agrīnā vecumā, lai efektīvi nodrošinātu alternatīvas nabadzībai un sociālajai atstumtībai; tāpēc jānodrošina iestāžu sistēma sociāliem un izglītības pasākumiem bērniem un ģimenēm kopienās, kas atbilstu reģionālām un personīgām vajadzībām, nodrošinot vienlīdzīgu piekļuvi augstas kvalitātes pakalpojumiem; tādēļ aicina Komisiju sniegt īpašu atbalstu programmām, kas paredzētas romu bērnu agrīnai integrācijai visās valstīs, kurās ir pieejami Eiropas Savienības resursi, piemēram, Pirmspievienošanās atbalsta instruments vai struktūrfondi un Kohēzijas fonds;

45.  atzīmē, ka pārmērīgi daudzi romu bērni nonāk palīgskolās un to, ka daudzi no viņiem šajās skolās atrodas bez pamatojuma, pārsvarā diskriminācijas dēļ; vērš uzmanību, ka bērnu, kuri ir nelikumīgi noteikti par bērniem ar garīgiem traucējumiem, ievietošana palīgskolās ir diskriminācija un ir nopietns pārkāpums pret viņu pamattiesībām uz kvalitatīvu izglītību, un rada grūtības turpmākajā mācību procesā un darba meklējumos, iespējams, rada lielāku pasivitāti darba tirgū, vienlaikus veidojot slogu valstu budžetiem;

46.   atbalsta Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumā iekļauto ieteikumu par to, ka mazu bērnu attīstības interesēs ir nepieciešamas kompleksas palīdzības formas, kas ir vērstas uz visu ģimeni, bet vienlaikus, atbalstot ģimenes vajadzības, nodrošina pielāgotu praktisko palīdzību, piemēram "droša sākuma" programma;

47.   atbalsta Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumā iekļauto viedokli, ka romu kopienai ‐ sakarā ar grupas demogrāfiskajām iezīmēm ‐ ir asimetriska piekļuve sociālajiem pabalstiem; uzsver, ka sociālie pabalsti ir paredzēti tam, lai atvieglotu slogu vai līdzekļu trūkumu gadījumos, kas saistīti ar individuālām situācijām cilvēka dzīvē, pienākumu uzņemšanos par bērnu aprūpi un citām sociāli lietderīgām saistībām;

48.   atbalsta Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumā iekļauto ieteikumu par to, ka, lai veicinātu līdzdalību oficiālajā darba tirgū, jāsniedz papildu atbalsts tiem, kuri maina darba vietas; uzsver ‐ jānodrošina, lai legāls darbs būtu izdevīgs gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem;

49.  uzsver, ka daļa no aktīvās dzīves, ko romi ir pavadījuši atstumtības stāvoklī, liedz viņiem piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem un ir iemesls sarežģītai situācijai mūža nogalē un darba gaitu uzsākšanai agrīnā vecumā, biežajam bezdarbam, kā arī neaizsargātībai darba attiecībās, ēnu ekonomikas jomā veiktajam "neredzamajam darbam", kas bieži ir fiziski ļoti smags, un par šādiem nodarbinātības periodiem nav iespējams saņemt pensiju, ‐ visi šie apstākļi liedz romiem saņemt pienācīgas pensijas un baudīt cilvēka cienīgas vecumdienas;

50.   iesaka Komisijai uzņemties iniciatīvu, lai noteiktu efektīvākos Eiropas Savienības lielākās mazākumtautības sociālās, ekonomiskās un kultūras integrācijas atbalsta veidus, un uzsver nepieciešamību Komisijai un dalībvalstu valdībām sadarboties, lai veiktu konkrētas darbības nolūkā risināt romu sarežģītās starptautiskās problēmas;

Secinājumi

51.   uzskata, ka romu valodas un kultūras saglabāšana ir Kopienas vērtība; tomēr neatbalsta ideju par to, ka romiem būtu jābūt bezpavalstnieku "Eiropas nācijas" locekļiem, jo tā dalībvalstis atbrīvotu no atbildības un radītu pamatu apšaubīt integrācijas iespējamību;

52.   vērš dalībvalstu uzmanību uz to, ka, pieņemot pārāk stingrus noteikumus attiecībā uz romu kopienām, pastāv risks vēl vairāk pasliktināt šīs mazākumtautības jau tā ārkārtīgi slikto stāvokli un apdraudēt viņu integrācijas iespējas;

53.   aicina Komisiju un dalībvalstis strādāt kopā ar nevalstiskām organizācijām (NVO), romu kopienām un vadītājiem, lai izstrādātu kopīgi pieņemamu un ciešā partnerībā īstenojamu plānu romu sociālai integrācijai;

54.   aicina dalībvalstis izstrādāt un īstenot projektus, kas paredzēti negatīvo stereotipu par romiem apkarošanai visos līmeņos un kurus var finansēt no struktūrfondiem un Kohēzijas fonda, kā arī no tādām īpašām programmām kā Progress un tādām iniciatīvām kā "2008. ‐ Eiropas starpkultūru dialoga gads" un nākamā "2010 ‐ Eiropas nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanas gads";

55.   atzīmē, ka, lai arī paplašināšanās procesā romu sociālā un ekonomiskā stāvokļa uzlabošanai tika pievērsta liela uzmanība, panākumi šajā jomā lielākoties ir ierobežoti; aicina dalībvalstis un Komisiju pārskatīt iepriekšējās un spēkā esošās programmas un iniciatīvas un novērtēt to rezultātus; uzskata, ka Eiropas Savienībai ir pienākums labāk un ciešākā sadarbībā koordinēt sociālās integrācijas instrumentus un tam jāpalīdz nabadzības apkarošanā, romu piekļuves veicināšanā labākai, ilgstošākai un stabilākai nodarbinātībai, jāatbalsta centieni efektīvāk nodrošināt sociālās integrācijas un aizsardzības sistēmas, kā arī tam jābūt līdzeklim politiskās pieredzes analizēšanai un abpusējam izglītošanās procesam un sistēmas izveidei labākās prakses saskaņotai analīzei;

56.   aicina Komisiju īpaši izvērtēt katras tās nozares politikas mērķu un instrumentu ietekmi uz romiem, kā arī izstrādāt saskaņotu politisku stratēģiju un panākt augsta līmeņa koordināciju; aicina Komisiju lūgt dalībvalstis ziņojumos par integrētajiem indikatoriem un sociālās integrācijas koordinēšanas atvērto metodi veltīt uzmanību romu stāvokļa mainīšanai; aicina Komisiju uzraudzīt diskriminācijas apjomus, regulāri attiecībā uz romiem novērtēt pārmaiņas izglītības, nodarbinātības, sociālajā, veselības un mājokļu jautājumu situācijā dalībvalstīs un pievienošanās valstīs;

57.   aicina Komisiju lūgt dalībvalstīm pēc iespējas drīzāk izstrādāt skaidru nelabvēlīgo grupu, tostarp darba tirgū aktīvo romu nodarbinātības politiku, nosakot atbalsta pasākumus koordinētas integrācijas darba tirgū veicināšanai, pasākumus, kas palīdzētu apkarot sociālās nodrošināšanas sistēmas radītās atkarības sekas;

58.   aicina Komisiju sadarboties ar dažādām starptautiskajām organizācijām un atbalstīt ekspertu akadēmiskā tīkla izveidi jautājumos par romiem, kas, veicot izpēti, analīzi, vācot pierādījumus un izstrādājot ieteikumus, sagatavotu zinātniskus datus un sniegtu atbalstu, lai analizētu jautājumus, kas saistīti ar romu integrāciju, lemtu par darba kārtību šajā jomā, atbilstoši padziļinātā veidā aprakstītu romu problēmas, pamatojoties uz šo organizāciju sagatavotajiem ziņojumiem, kā arī sagatavotu vispārēju ES novērtējumu vismaz reizi divos gados;

59.   kritizē dalībvalstis, kas vēl nav ratificējušas Eiropas Padomes 1995. gada Mazākumtautību aizsardzības pamatkonvenciju; aicina šīs dalībvalstis steidzami ratificēt šo konvenciju; aicina tās dalībvalstis, kas saistībā ar pamatkonvenciju ir pieņēmušas ierobežojošas deklarācijas, kas negatīvi ietekmē romu kā mazākumtautības atzīšanu, atsaukt šīs deklarācijas;

60.   iesaka dalībvalstīm:

61.  uzskata, ka dažās dalībvalstīs pie mērķgrupām (apmetnēs vai to daļās) efektīvi var vērsties, izmantojot "daudzējādā ziņā nelabvēlīgas situācijas" definīciju, bet ka, izmantojot šo mērķgrupu, ir sarežģīti sasniegt mazākas vienības, piemēram, ģimeni vai personu;

62.   tomēr uzskata, ka jāizstrādā tiesiski nosacījumi brīvprātīgas un anonīmas datu vākšanas uzsākšanai un salīdzināmas datu bāzes izveidei, atbilstoši ņemot vērā datu aizsardzību un cilvēktiesību aizsardzības noteikumus, neizmantojot metodes, kas aizskar cilvēka cieņu; uzskata, ka Komisijai jārīkojas, lai īstenotu nepieciešamās izmaiņas likumdošanā;

63.   aicina Komisiju pēc neatkarīgas iestādes veiktas analīzes veicināt labāko prakšu kopuma izstrādi, pārbaudi un apstiprināšanu attiecībā uz romiem paredzētajām programmām, tostarp jautājumos par mājokļiem, izglītību un nodarbinātību;

64.   uzskata, ka datu bāzes izveide nav alternatīva, bet priekšnosacījums novērtēšanas sistēmai, ar kuras palīdzību var izvērtēt pozitīvo pieredžu apmaiņas un resursu izmantošanas ietekmi; uzskata, ka šim nolūkam ir nepieciešama indikatoru sistēma, kas aptver visas dzīves jomas, ko iespējams izmantot ikvienam un kas papildus programmu ieguldījumu un rezultātu indikatoriem ir saistīta arī ar sociālā rezultāta izmantošanu un ietekmes indikatoriem, ietverot nosacījumu finansējumam; tādēļ iesaka Komisijai šo indikatoru sistēmu ieviest struktūrfondu pamatregulas ietvaros un noteikumos attiecībā uz citiem subsīdiju veidiem;

65.   iesaka Komisijai noteikt saskaņotākus un vienotākus sagaidāmos rezultātus attiecībā uz visām no ES resursiem finansētajām attīstības programmām, no kurām iespējams pieprasīt atskaiti par romu sociālās izstumšanas novēršanu vai izmaiņām šajā jomā; uzskata, ka dalībvalstij un ES iestādēm ir jāizvērtē visi pasākumi, kas ir finansēti no struktūrfondiem un Kohēzijas fonda, no ietekmes, ko programma atstāj uz romu sociālo integrāciju, aspekta; iesaka arī attiecībā uz visām programmām atlases posmā noteikt par prioritāriem tos pasākumus, kuru mērķis ir arī uzlabot īpaši nelabvēlīgās apmetnēs dzīvojošu un nabadzīgu, kā arī nenodarbinātu romu stāvokli;

66.   aicina Komisiju sadarbībā ar katru dalībvalsti izstrādāt un īstenot plaši pieejamu, regulāru informācijas kampaņu, kas paredzēta plašai sabiedrībai un romiem, par dalībvalstu programmām romu dzīves apstākļu uzlabošanai un par to īstenošanas gaitu;

67.   aicina Komisiju veikt regulāru to pasākumu un darbību uzraudzību, kas paredzētas romu situācijas uzlabošanai darba tirgū, kā arī uzraudzīt šo pasākumu un darbību ietekmi;

68.   vēlētos, lai ES lēmumu pieņēmēju rīcībā ir "mērķtiecīgas" programmas, kurās tiktu iesaistīti ar eksperti, kuri pārstāvētu šajā jomā pieredzējušas organizācijas un sniegtu atbalstu un konsultācijas, lai līdzsvarotu grūtības, ar ko romi sastopas izglītības un kvalifikācijas jomā; uzskata, ka dalībvalstīm, piešķirot ES, kā arī savus līdzekļus, gadījumos, kad tiek pieņemts lēmums par jomu, kas nav agrīnās attīstības un sabiedriskās izglītības joma, finansēšanu, jāaplūko, vai pašvaldību iestādes, organizācijas u. c., kuras ir pieteikušās atbalsta saņemšanai, ir izpildījušas segregācijas novēršanas saistības;

69.   aicina Komisiju mudināt valsts iestādes pārtraukt diskriminējošo romu graustu rajonu iedzīvotāju izlikšanas no mājām praksi un tā vietā izstrādāt konkrētus dzīvokļu celtniecības projektus ar Komisijas, Pasaules Bankas un ar romiem saistīto NVO tehniskās pieredzes un pārraudzības mehānismu atbalstu; uzskata, ka lauku apvidos dzīvojošo romu mājokļa problēmām jābūt prioritātei un jākļūst par jautājumu, kam tiek veltīta īpaša uzmanība un rīcība;

70.   aicina Komisiju īpašu uzmanību veltīt ne tikai pilsoniskās sabiedrības organizācijām, bet arī romu pašorganizēšanās iespējām un atbalsta sniegšanai integrācijas politikai, lai atbalstītu kopienu attīstību, jo īpaši ar tādu projektu palīdzību, ar kuriem tiek palielināta romu līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā un viņu atbildība par lēmumiem, kas pieņemti sadarbībā ar viņiem;

71.   aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar NVO, kas saistīti ar romiem, izvērtēt pašreizējos politikas virzienus un programmas, lai gūtu mācību no projektiem, kas nebija izdevušies;

72.   aicina Komisiju atbalstīt ar romiem saistītās nevalstiskās organizācijas gan ES, gan dalībvalstu un vietējā līmenī, lai uzraudzītu romiem paredzēto politikas virzienu un programmu īstenošanu, kā arī Kopienā nodrošināto izglītību attiecībā uz demokrātiju un cilvēktiesībām;

73.   ierosina Komisijai un dalībvalstīm izveidot ES līmeņa forumu, kurā sabiedriskās kustības, arodbiedrības, romus un viņu intereses pārstāvošās NVO varētu pastāvīgi apspriesties, izstrādājot virzienus un apmainoties ar labu praksi, lai sekmētu koordinētu pieeju ES līmenī;

74.   aicina dalībvalstis būt aktīvākām, veicinot darbavietu pārcelšanu uz romu kopienu apdzīvotām vietām, kā arī veicinot romu pārvietošanos uz turieni, kur ir darbs;

75.   atgādina dalībvalstīm un Komisijai, ka, lai arī sociālajiem pabalstiem ir ļoti nozīmīga loma tādu nelabvēlīgos apstākļos dzīvojošu kopienu kā romi atbalstīšanā un stiprināšanā, svarīgi ir arī sekmēt romu spējas palīdzēt pašiem sev; uzskata, ka ilgtermiņa mērķim jābūt nevis atkarības, bet gan neatkarības kultūrai;

76.   uzskata, ka daudz lielāka prioritāte ir jāpiešķir nodrošināšanai ar darbu uz vietas un uzņēmējdarbības un vietējo amatnieku darba veicināšanai, kā arī pamatiemaņu attīstīšanai, lai to paveiktu, tādējādi nodrošinot lielāku labklājību un pašvērtības apziņu;

o
o   o

77.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 45 E, 23.2.2006., 129. lpp. (2) OV C 298 E, 8.12.2006., 283. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0035. (4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0361. (5) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0467. (6) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp. (7) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P6_ΤΑ(2008)0286. (9) OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp. (10) OV C 27, 3.2.2009., 88. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta normatīvā rezolūcija par ar naftu saistīto problēmu risināšanu (2008/2212(INI))

P6_TA(2009)0118 A6-0035/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. janvāra paziņojumu "Enerģētikas politika Eiropai" (COM(2007)0001),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. jūnija paziņojumu "Saskaroties ar naftas cenu pieauguma problēmu" (COM(2008)0384),

–   ņemot vērā Padomes 1973. gada 24. jūlija Direktīvu 73/238/EEK par pasākumiem, kas veicami, lai mazinātu sekas, ko rada jēlnaftas un naftas produktu apgādes grūtības(1),

–   ņemot vērā Padomes 1977. gada 7. novembra Lēmumu 77/706/EEK par Kopienas mērķi samazināt patēriņu no primārās enerģijas avotiem jēlnaftas un naftas produktu piegādes grūtību gadījumā(2),

–   ņemot vērā Padomes 2006. gada 24. jūlija Direktīvu 2006/67/EK, ar ko dalībvalstīm uzliek pienākumu uzturēt jēlnaftas un/vai naftas produktu obligātas rezerves(3),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. novembra priekšlikumu Padomes direktīvai par dalībvalstu pienākumu uzturēt jēlnaftas un/vai naftas produktu obligātas rezerves (COM(2008)0775),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. novembra paziņojumu "Otrais stratēģiskais enerģētikas pārskats ‐ ES energoapgādes drošības un solidaritātes rīcības plāns" (COM(2008)0781),

–   ņemot vērā 2008. gada 12. novembra Zaļo grāmatu "Ceļā uz drošu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu Eiropas enerģētikas tīklu" (COM(2008)0782),

–   ņemot vērā savu 2007. gada 15. februāra rezolūciju par energoresursu cenu pieauguma makroekonomisko ietekmi(4),

–   ņemot vērā savu 2005. gada 29. septembra rezolūciju par atkarību no naftas(5),

–   ņemot vērā savu 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par augošo degvielas cenu izraisīto krīzi zivsaimniecības nozarē(6),

–   ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada 15. un 16. oktobra sanāksmē pieņemtos prezidentvalsts secinājumus par energoapgādes drošību,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada 19. un 20. jūnija sanāksmē pieņemtos prezidentvalsts secinājumus par augsto pārtikas un naftas produktu cenu ietekmi uz politiku,

–   ņemot vērā Starptautiskās enerģētikas aģentūras (IEA) publikāciju "World Energy Outlook 2008",

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2009. gada 14. janvāra izpētes atzinumu, kurā aplūkota ar naftu saistīto problēmu risināšana(7),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A6-0035/2009),

A.   tā kā, lai garantētu energoapgādes drošību, turpmākajās desmitgadēs visā Eiropā arvien lielāka uzmanība būs jāpievērš energoapgādes veidu un enerģijas avotu diversifikācijai, enerģijas taupīšanai un energoefektivitātei;

B.   tā kā arvien vairāk ir vajadzīgs steidzami izstrādāt saskaņotu un vispusīgu Kopienas enerģētikas politiku, lai apstākļos, kad Eiropas Savienībā pieaug atkarība no importa, garantētu energoapgādes drošību;

C.   tā kā nafta pieder pie izsmeļamajiem resursiem;

D.   tā kā 2007. gadā ar Eiropas Savienībā un Norvēģijā iegūto naftu vēl bija iespējams apmierināt vairāk nekā 30 % iekšzemes pieprasījuma;

E.   tā kā daļa naftas resursu, tostarp arī viegli iegūstamu, daudzās pasaules valstīs sakarā ar vides politikas pasākumiem vai resursu pārvaldības principiem pašlaik nav pilnībā pieejama un tā kā izejvielu un materiālu izmaksu vispārēja pieauguma dēļ naftas ieguves izmaksas kopš 2005. gada ir divkāršojušās;

F.   tā kā saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu Enerģētikas informācijas pārvaldes (U.S. Energy Information Administration) aprēķiniem naftas pieprasījums pasaulē 2030. gadā būs vairāk nekā par trešdaļu lielāks nekā 2006. gadā, pieprasījums Eiropas Savienībā no 2005. līdz 2030. gadam palielināsies vidēji par 0,25 % gadā, galvenokārt sakarā ar pieprasījuma pieaugumu transporta nozarē, un tādējādi 2030. gadā Eiropas Savienībā naftas pieprasījuma procentuālā daļa primārās enerģijas pieprasījumā būs 35 %;

G.   tā kā līdz 2030. gadam Eiropas Savienības atkarība no naftas importa pieaugs līdz 95 % un vienlaikus palielināsies konvencionālo naftas rezervju koncentrācija t.s. stratēģiskās elipses valstīs, un, pieaugot pieprasījuma konkurencei, varētu rasties energoapgādes problēmas;

H.   tā kā ir gaidāms, ka naftas cenas ilgtermiņā palielināsies;

I.   tā kā inflācijas kāpums, ko izraisīja straujš naftas un būtiskāko izejvielu cenu pieaugums, ir samazinājis pirktspēju;

J.   tā kā 2008. gadā novērotās cenu svārstības nav izskaidrojamas tikai ar attiecīgā brīža pieprasījumu un piedāvājumu un tā kā šīs svārstības negatīvi ietekmē tautsaimniecību;

K.   tā kā jaunu ieguldījumu instrumentu izveide naftas un citu būtiskāko izejvielu tirgū ir pastiprinājusi šo izejvielu cenu svārstības un tā kā enerģijas tirgos ir jāpanāk lielāka pārredzamība,

1.   norāda, ka energoapgādes drošība ir atkal kļuvusi par centrālo jautājumu iepriekšminētajā Komisijas paziņojumā par otro stratēģisko enerģētikas pārskatu; tomēr pauž nožēlu, ka Komisija nav guvusi mācību no ekonomiskās krīzes, kura atklāja, ka risinājumus attiecībā uz energoapgādes drošumu, dalībvalstu savstarpēju solidaritāti, nodarbinātību un sociālajām, vides un ekonomiskajām vajadzībām ir iespējams panākt, tikai pilnībā mainot Eiropas Savienības enerģētikas politiku; pauž nožēlu arī par to, ka nav vērojama skaidra vēlme panākt turpmāku enerģētikas politikas un struktūru attīstību;

2.   uzsver, ka līdzās īstermiņā īstenojamiem energoapgādes nodrošināšanas pasākumiem ir jāņem vērā arī ilgtermiņa perspektīva;

3.   aicina Komisiju, izstrādājot likumdošanas priekšlikumus, pastiprināti analizēt arī ierosināto pasākumu netiešo ietekmi uz energoapgādes drošumu un izmaksām;

Pašreizējo resursu izmantošana

4.   konstatē, ka saskaņā ar dažādām aplēsēm arī nākotnē būs iespējams iegūt pietiekami daudz naftas, lai apmierinātu pieprasījumu, tomēr jaunās ieguves metodes, visticamāk, paaugstinās naftas cenu; konstatē, ka tādēļ tiks stimulēti enerģijas taupības pasākumi un tiks atbalstītas alternatīvās degvielas, kā, piemēram, otrās paaudzes biodegviela un ūdeņradis, kā arī elektroautomobiļi; turklāt jāuzlabo arī investīciju nosacījumi, un šajā sakarībā uzsver arī to, ka noturīgi augstā naftas pieprasījuma rezultātā piedāvājums arvien vairāk tuvojas maksimālajai iespējamajai robežai;

5.   norāda, ka nav īsti skaidrs, kad un kādā mērā izveidosies plaisa starp arvien pieaugošo pieprasījumu un piedāvājuma samazināšanos; pauž bažas par to, ka šī neskaidrība arvien lielākā mērā izpaudīsies naftas cenu svārstībās; tādēļ pauž pārliecību, ka jācenšas stingri īstenot visus pasākumus, ar kuriem ir iespējams samazināt naftas pieprasījumu;

6.   atbalsta Komisijas priekšlikumu par īstermiņa pasākumu īstenošanu, lai vajadzības gadījumā mazinātu strauju naftas cenu kāpumu; aicina dalībvalstis sniegt finansiālu atbalstu ieguldījumiem alternatīvajos enerģijas avotos, piemēram, atjaunojamā enerģijā, un uzskatīt par prioritāriem patērētāju izpratnes veicināšanas pasākumus, ar kuriem tiktu veicināta energoefektīvu preču un pakalpojumu iegāde, lai tādējādi ilgtermiņā samazinātu izmaksas, kā arī nākotnē mazinātu naftas krājumu samazināšanās ietekmi;

7.   prasa pastiprināt centienus darīt komerciāli pieejamus nekonvencionālus naftas resursus, tādējādi veicinot diversifikāciju, ja tiek attīstīti un pielietoti apkārtējai videi nekaitīgāki ieguves paņēmieni; uzsver, ka priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 98/70/EK attiecībā uz benzīna, dīzeļdegvielas un gāzeļļas specifikācijām un ievieš mehānismu autotransporta līdzekļos lietojamās degvielas radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju kontrolei un samazināšanai, groza Padomes Direktīvu 1999/32/EK attiecībā uz tās degvielas specifikācijām, kuru lieto iekšējo ūdensceļu kuģos, un atceļ Direktīvu 93/12/EEK (COM(2007)0018), ierosinātā pieeja attiecībā uz ES tirgū laisto degvielu siltumnīcefekta gāzu emisijas aprites ciklu naftas nozarei radīs patiesu stimulu samazināt negatīvo ietekmi uz klimatu, uzlabojot ieguves paņēmienus;

8.   uzskata, ka ir jāierobežo naftas un citu ar ievērojamām oglekļa emisijām saistītu enerģijas avotu izmantošana, gan paaugstinot energoefektivitāti, gan pārejot uz oglekļa emisiju ziņā neitrālākiem risinājumiem, piemēram, kodolenerģiju vai no atjaunojamiem avotiem iegūtu enerģiju;

9.   uzskata, ka pašreizējo rezervju izmantošanu arvien vairāk kavē politiski faktori, tostarp politiskā nestabilitāte, nepietiekama tiesiskā aizsardzība, tāpat arī ar vides politiku saistīti pasākumi un resursu pārvaldība; tādēļ aicina Komisiju visos līmeņos nodrošināt intensīvāku dialogu ar naftas ieguvējvalstīm un censties rast pragmatiskus, abu pušu interesēm atbilstošus konfliktu risinājumus;

10.   aicina Komisiju īstenot dialogu ar naftas koncerniem un ieguvējvalstīm, lai meklētu iespējas, kā nodrošināt stabilākas investīcijas, neraugoties uz cenu un peļņas svārstībām;

11.   cer, ka naftas uzņēmumi ieguldīs būtisku pēdējā laikā gūtās peļņas daļu jaunu naftas rezervju izpētē un apguvē, energotaupīgu tehnoloģiju veicināšanā un pētījumos par naftas aizstājējiem (it īpaši saistībā ar transportlīdzekļiem);

12.   prasa nodibināt dinamiskākās un abpusēji izdevīgas attiecības starp Eiropas Savienību un naftas ieguvējvalstīm ar mērķi nodrošināt stabilāku un vienmērīgāku naftas piegādes un cenu noteikšanas vidi, kas atbilstu visu iesaistīto pušu un pasaules ekonomikas interesēm;

13.   atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu uzsākt starptautisku politisku dialogu, rīkojot augstākā līmeņa sanāksmi, kurā būtu iesaistītas naftas patērētājvalstis un naftas ražotājvalstis, lai izveidotu pamatu līdzsvarotai piedāvājuma un pieprasījuma attiecībai naftas tirgū un novērstu to, ka naftas ražotājvalstis mākslīgi uztur augstas cenas;

Tirgus pārredzamība un cenu veidošanās

14.   pauž bažas par 2008. gadā novērotajām pieaugošajām naftas cenu svārstībām, kam ir negatīva ietekme uz visu Eiropas Savienības ekonomiku un uz patērētājiem;

15.   uzskata, ka naftas cenu svārstības ir saistītas ar pieaugošo naftas pieprasījumu, naftas rezervju pakāpenisku izsmelšanu, demogrāfiskajām pārmaiņām un pilsētu attīstības tendencēm, it īpaši jaunajās tirgus ekonomikas valstīs, kur caurmēra ienākumu palielināšanās rada pieprasījuma pieaugumu, kā arī ar spekulācijām izejvielu tirgos un ar pasaules ekonomikas cikliem; uzsver, ka sakarā ar ASV dolāra vērtības samazināšanos naftu un citas izejvielas aizvien vairāk izmanto portfeļa diversifikācijai;

16.   pauž bažas par spēcīgajām naftas cenu svārstībām un to ietekmi uz ekonomisko un finansiālo stabilitāti; atzīst, ka aktīva naftas un citu energoproduktu tirgus darbība rada labumu, tomēr prasa Komisijai un dalībvalstīm nodrošināt enerģijas tirgos vislielāko iespējamo pārredzamību;

17.   atzīst, ka minētās cenu svārstības nodara kaitējumu arī naftas eksportētājvalstu tautsaimniecībai un ka tādēļ naftas cenu stabilizācija ir abu pušu interesēs;

18.   atzinīgi vērtē Komisijas 2008. gada 13. jūnija paziņojumu "Saskaroties ar naftas cenu pieauguma problēmu" un piekrīt tajā paustajām bažām par nesen vērotajām naftas cenu svārstībām un to negatīvo ietekmi uz inflāciju, konkurētspēju, tirdzniecību un ekonomisko izaugsmi;

19.   uzskata, ka pēdējos astoņos gados naftas cenu pieauguma galvenais iemesls ir bijis strauji augošais pieprasījums, kura dēļ radušās ar naftas ieguvi, transportēšanu un pārstrādi saistītas grūtības, savukārt daži naftas oligarhi negaidīti strauji guvuši lielu peļņu; atzīst, ka naftas cenu attīstību ir pastiprināti ietekmējis ievērojamais izejvielu cenu pieaugums un spekulatīvi darījumi finanšu tirgos;

20.   uzsver, ka prioritāte jāpiešķir konkurences uzraudzībai naftas un naftas produktu pārstrādes un tirdzniecības jomā, un ka ir vajadzīgi pārredzamāki dati par pārdošanai paredzētās naftas krājumiem;

21.   uzskata ‐ lai stabilizētu naftas cenas, ir noteikti jāuzlabo tirgus pārredzamība; aicina Komisiju iesniegt Parlamentam un Padomei attiecīgus priekšlikumus; norāda, ka pārredzamība nekavējoties jāuzlabo arī ieguvējvalstīs un pārredzamā veidā it īpaši jāpublisko arī ieguves apjomi un rezervju līmenis; aicina Komisiju un dalībvalstis, risinot dialogu ar ieguvējvalstīm, censties panākt lielāku pārredzamību;

22.   šajā sakarībā atzinīgi vērtē iepriekšminētajā Komisijas paziņojumā iekļauto ierosinājumu izpētīt, kādi būtu ieguvumi un izmaksas, ja reizi nedēļā tiktu publicēta informācija par krājumu apmēru; aicina Komisiju izmantot šā pētījuma rezultātus turpmākajos likumdošanas priekšlikumos par naftas krājumiem; vienlaikus uzsver, ka pārredzamība šajā kontekstā ir jāpanāk visā pasaulē;

23.   norāda, ka naftas produktu atšķirīgās tehniskās specifikācijas galvenajās importētājvalstīs rada tirgus sadrumstalotību, kas piegāžu iztrūkuma gadījumā var izraisīt strauju cenu pieaugumu; aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem par iespējām likvidēt šādus tirgus pieejamības ierobežojumus;

24.   uzskata, ka stratēģiskās rezerves ir nepieciešamas tādēļ, lai risinātu "fiziskas" problēmas, kas radušās saistībā ar piegāžu iztrūkumu; pamatojoties uz to, kā arī ilgtspējīgas budžeta politikas dēļ noraida jebkuru mēģinājumu izmantot stratēģiskās rezerves, lai cīnītos pret naftas cenu svārstībām;

25.   uzsver ‐ lai mazinātu mazo uzņēmumu atkarību no naftas cenu svārstībām, ir svarīgi aktīvi rīkoties, lai šiem uzņēmumiem darītu pieejamus jaunus, alternatīvus enerģijas veidus; atzīst, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir svarīga nozīme biodegvielas un citu atjaunojamās enerģijas veidu ražošanā; pauž bažas par to, ka minēto produktu ražošanā un tirdzniecībā joprojām nākas saskarties ar tehniskiem un regulatīviem šķēršļiem, un aicina Komisiju rīkoties, lai atvieglotu šo produktu piekļuvi tirgiem;

26.   uzsver, ka efektīvai emisiju tirdzniecības sistēmai un citu plaša profila enerģijas taupīšanas pasākumu pieņemšanai ir jābūt svarīgiem instrumentiem, lai attīstītu vispusīgu un progresīvu energoefektīvu tehnoloģiju un produktu tirgu; uzsver arī to, ka noteikti jāpiemēro princips "maksā piesārņotājs"; atgādina ‐ jo lielāks valstu skaits īstenos līdzīgus politikas pasākumus, jo vairāk samazināsies šo pasākumu ietekme uz nozaru konkurētspēju;

Investīcijas naftas ieguvē un pārstrādē

27.   konstatē ‐ lai garantētu energoapgādes drošību, saskaņā ar IEA datiem naftas rūpniecībā līdz 2020. gadam būs nepieciešams investēt vairāk nekā 350 miljardus USD gadā; aicina Komisiju un dalībvalstis savā politikā paredzēt pasākumus, lai stimulētu investīciju veikšanu, it īpaši investīcijas Eiropas Savienībā; uzsver, ka šajā sakarībā svarīga nozīme ir ilgtermiņa investīciju drošumam; tomēr noraida iespēju aizstāt privātās investīcijas un kapitālu ar publiskajiem līdzekļiem;

28.   pauž bažas par pašreizējās kredītu krīzes ietekmi uz iespējām investēt naftas rūpniecības nozarē un aicina Komisiju un dalībvalstis veikt saskaņotus centienus, lai pārvarētu krīzi;

29.   atzinīgi vērtē to, ka pastiprināta biodegvielu izmantošana transporta nozarē varētu radīt pozitīvu ietekmi uz energoapgādes drošuma uzlabošanu; konstatē, ka tādējādi naftas pārstrādes rūpniecībā būs iespējams panākt konsolidāciju un restrukturizāciju; turklāt konstatē, ka transporta nozarē jāveic arī strukturālie pasākumi naftas pieprasījuma mazināšanai;

30.   aicina dalībvalstis un operatorus, neraugoties uz šīm tendencēm, nodrošināt, ka Eiropas Savienības rīcībā joprojām ir pietiekami daudz rezervju, lai pārvarētu problemātiskas situācijas, kas iestājušās, piemēram, dabas katastrofu rezultātā;

31.   aicina dalībvalstis, Komisiju un naftas koncernus nodrošināt atbilstošu apmācību speciālistiem, kas vajadzīgi naftas rezervju izpētei un naftas ieguvei;

Transporta ceļi

32.   atzinīgi vērtē Inogate programmā sasniegtos panākumus, it īpaši uzticības veidošanas pasākumus; aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju, kurā aplūkotas iespējas paredzēt šādiem projektiem atbalsta pasākumus un tos labāk koordinēt;

33.   norāda, cik būtiska nozīme ir labām kaimiņattiecībām starp naftas tranzītvalstīm, kā arī attiecībām starp šīm valstīm un to kaimiņvalstīm, un prasa dalībvalstīm un Komisijai stiprināt centienus šajā jomā;

34.   konstatē, ka naftas cauruļvadi neietilpst Eiropas enerģētikas tīklā, un aicina dalībvalstis un Komisiju, ņemot vērā pašlaik aktuālos notikumus, it īpaši vietējās ražošanas samazināšanos, pieaugošo atkarību no importa un vajadzību pēc jaunām transporta iespējām, izskatīt iespēju iekļaut naftas infrastruktūru Eiropas enerģētikas tīklos (TEN-E);

35.   aicina Komisiju un dalībvalstis, īstenojot kopējo ārpolitiku, tirdzniecības politiku un drošības politiku, īpaši censties panākt stabilizāciju ieguvējvalstīs, kuras apdraud politiska nestabilitāte, jo stabilitāte veido pamatu investīcijām un labklājībai;

36.   uzsver, ka jauniem naftas infrastruktūras projektiem, piemēram, cauruļvadiem Odesa-Gdaņska un Konstanta-Trieste, arī turpmāk jābūt augsti prioritāriem Eiropas nozīmes projektiem;

37.   pauž bažas par pirātu darbības pastiprināšanos, kas apdraud starptautisko jūras transportu, tādējādi arī naftas transportu, un atzinīgi vērtē Padomes Vienoto rīcību(8) saistībā ar to;

38.   turklāt pauž bažas par draudiem, ko transportceļiem un stratēģiskajai infrastruktūrai rada terorisms, un aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt dialogu ar attiecīgajām iesaistītajām pusēm;

Transports un ēkas

39.   norāda uz energoresursu ietaupīšanas iespējām ēku sektorā, atzīmējot, ka tā būtu iespējams mazināt pieprasījumu pēc tādiem fosilajiem enerģijas avotiem kā nafta un gāze, un atzinīgi vērtē Komisijas un dalībvalstu pašreizējos centienus vēl labāk izmantot šīs iespējas;

40.   atzinīgi vērtē Eiropas Savienības centienus diversificēt enerģijas avotus transporta nozarē; dod priekšroku uz tirgu balstītai pieejai jaunu tehnoloģiju ieviešanā; atzīst, ka cena ir jauno tehnoloģiju konkurētspējas labākais kritērijs; tomēr pauž nožēlu par vērienīgu mērķu trūkumu attiecībā uz iespējām izmantot energoefektīvu, labāk konstruētu un vieglāku transportlīdzekļu potenciālu;

41.   pauž šaubas par to, vai pirmās paaudzes biodegvielas vidējā termiņā un ilgtermiņā būs piemēroti naftas aizstājēji; prasa stiprināt centienus saistībā ar sintētisko degvielu izpēti;

42.   pauž pārliecību, ka naftas patēriņa pieaugumu transporta nozarē vidējā termiņā un ilgtermiņā būs iespējams mazināt tikai tad, ja Eiropas Savienība un dalībvalstis veiks papildu pasākumus, lai kravu pārvadājumiem un mobilitātei tiktu vairāk izmantoti ilgtspējīgāki transporta veidi, kuri patērē maz naftas vai nepatērē to vispār, piemēram, dzelzceļš vai ūdens transports, kā arī vairākveidu pārvietošanās ķēdes pilsētvidē (pārvietošanās kājām, ar velosipēdu, ar sabiedrisko transportu, ar kopēju transportlīdzekli); turklāt pauž pārliecību, ka ir iespējams panākt ievērojamu enerģijas ietaupījumu, pastiprinot mūsdienīgu satiksmes vadības sistēmu izmantojumu, lai tādējādi gan autosatiksmē, gan gaisa satiksmē, gan ūdens satiksmē samazinātu gaidīšanas laiku un novirzīšanos no maršruta, kā arī veicinot videi draudzīgu loģistiku;

Attiecības ar valstīm, kurās pieaug naftas patēriņš

43.   uzskata, ka Eiropas Savienības kopējā ārpolitikā, īstenojot attiecības ar valstīm, kurās strauji pieaug naftas patēriņš, vairāk jāņem vērā enerģētikas politikas jautājumi un ka Eiropas Savienībai jātiecas panākt valsts subvenciju samazinājumu naftas produktiem;

44.   aicina Komisiju paredzēt kopējā ārpolitikā un tirdzniecības un kaimiņattiecību politikā pasākumus, ar kuru palīdzību visā pasaulē būtu iespējams veicināt saiknes noārdīšanu starp ekonomikas izaugsmi un naftas patēriņu;

45.   īpaši norāda, ka Eiropas Savienība vēl nav pienācīgi izskatījusi un pārrunājusi starptautiskās energoapgādes drošības globālo pamatnosacījumu izmaiņu ģeopolitisko ietekmi un konsekvences attiecībā uz turpmāko starptautisko reglamentējošo politiku; uzskata, ka valsts mēroga risinājumu vietā ir jāpievēršas jauniem un ciešākiem politiskās un ekonomiskās sadarbības veidiem starp Eiropas Savienību, Amerikas Savienotajām Valstīm, Krieviju un Ķīnu, un šī sadarbība vidējā termiņā būs arī jāinstitucionalizē;

o
o   o

46.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arīdalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 228, 16.8.1973., 1. lpp. (2) OV L 292, 16.11.1977., 9. lpp. (3) OV L 217, 8.8.2006., 8. lpp. (4) OV C 287 E, 29.11.2007., 548. lpp. (5) OV C 227 E, 21.9.2006., 580. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0308. (7) OV C 182, 4.8.2009., 60. lpp. (8) Padomes 2008. gada 10. novembra Vienotā rīcība 2008/851/KDĀP par Eiropas Savienības militāro operāciju ar mērķi palīdzēt Somālijas piekrastē novērst un apkarot pirātismu un bruņotas laupīšanas un atturēt no šādiem nodarījumiem (OV L 301, 12.11.2008., 33. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta rezolūcija par videi nekaitīgāku transportu un ārējo izmaksu internalizāciju (2008/2240(INI))

P6_TA(2009)0119 A6-0055/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 8. jūlija paziņojumu "Zaļāks transports" (COM(2008)0433),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 8. jūlija paziņojumu "Ārējo izmaksu internalizācijas ieviešanas stratēģija" (COM(2008)0435),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 8. jūlija paziņojumu "Dzelzceļa radītā trokšņa mazināšanas pasākumi attiecībā uz esošo transportlīdzekļu parku" (COM(2008)0432),

–   ņemot vērā 2007. gada 12. jūlija rezolūciju "Eiropas dinamisma saglabāšana ‐ ilgtspējīga attīstība mūsu kontinentā"(1),

–   ņemot vērā 2008. gada 11. marta rezolūciju par ilgtspējīgu transporta politiku Eiropā, ņemot vērā Eiropas enerģētikas un vides politiku(2),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A6-0055/2009),

A.   tā kā Eiropas Savienības mērķi ir samazināt siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas par 20 %, no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegūt vismaz 20 % no visas enerģijas, kā arī samazināt enerģijas patēriņu par 20 %, turklāt īstenot visus minētos uzdevumus līdz 2020. gadam;

B.   tā kā, lai veidotu videi draudzīgāku transportu, Komisija iepazīstinājusi ar vairākiem priekšlikumiem attiecībā uz cīņu ar klimata pārmaiņām, paziņojumu par ārējo izmaksu internalizāciju visos transporta veidos, paziņojumu par dzelzceļa radītā trokšņa samazināšanu, kā arī vienu konkrētu tiesību akta priekšlikumu par ceļa nodevas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem;

C.   tā kā jau 2006. gadā ar 11. panta 3. un 4. punktu "Eurovignette" direktīvā(3), kurā izdarīti grozījumi 2006. gadā, tika noteikts, ka: "Ne vēlāk kā 2008. gada 10. jūnijā Komisija iesniedz plaši pielietojamu, pārskatāmu un saprotamu modeli visiem transporta veidiem visu ārējo izmaksu, tostarp vides, trokšņu, sastrēgumu un ar veselību saistīto izmaksu, novērtējumam, kas būtu izmantojams kā pamats turpmāko infrastruktūru nodevu aprēķiniem. Šim modelim seko ietekmes analīze, kas raksturotu visu transporta veidu ārējo izmaksu internalizāciju, un stratēģija pakāpeniskai un pārdomātai šā modeļa attiecināšanai uz visiem transporta veidiem. Vajadzības gadījumā līdz ar ziņojumu un modeli iesniedz priekšlikumus Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas turpmāku pārskatīšanu.";

D.   tā kā izmaksu internalizācijai ir jākļūst par plašākas politikas sastāvdaļu, lai sekmētu vairākveidu pārvadājumu kombinēšanu un ilgtspējīgas transporta sistēmas, turklāt saskaņā ar šādu politiku arī jāparedz, ka tiek veicināta zinātniskā izpēte, ieguldījumi infrastruktūrā, tirgus atvēršana un standartizācija; tā kā tomēr šīs izmaksu izmaiņas vien nebūs pietiekamas, lai mainītu lietotāju uzvedību, ja vien tiem nepiedāvās nepieciešamās alternatīvas (videi draudzīgākus transportlīdzekļus, alternatīvus transporta veidus u.tml.);

E.   tā kā Komisija pārliecinoši norāda uz dzelzceļa radītā trokšņa negatīvo ietekmi uz sabiedrības veselību, taču savā ierosinājumā par dzelzceļa radītā trokšņa mazināšanas pasākumiem par svarīgāko elementu nosaka vien prasību aprīkot kravas vagonus ar klusākām bremzēm;

Videi draudzīgāks transports

1.   atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu "Zaļāks transports", jo tas ir pirmais daļējais solis ceļā uz plašāku analīzi par dažādo transporta veidu videi draudzīgāku attīstību, kā arī to, ka tiek atzīts, cik svarīgi un nepieciešami ir padarīt transportu efektīvāku, lai varētu cīnīties pret klimata pārmaiņām;

2.   uzsver, ka mobilitāte ir ļoti svarīga gan iedzīvotāju dzīves kvalitātes, izaugsmes un nodarbinātības nodrošināšanā Eiropas Savienībā, gan sociālekonomiskās un teritoriālās kohēzijas veicināšanā un tirdzniecībā ar trešām valstīm, gan svarīga arī tiem uzņēmumiem un tiem nodarbinātajiem, kuri tieši vai netieši saistīti ar transporta un loģistikas nozari;

3.   atzīst, ka, kaut arī mobilitātei ir pozitīva ietekme un tā ir neatņemams priekšnosacījums Eiropas Savienības ekonomiskajai attīstībai un sociālekonomiskajai un teritoriālajai kohēzijai, tai tomēr ir arī negatīva ietekme uz dabu un cilvēkiem, un tādēļ atbalsta nostāju, ka ar Eiropas transporta politiku jācenšas padarīt šo nozari videi draudzīgāku, lai novērstu vai vismaz samazinātu transporta negatīvo ietekmi un palīdzētu pildīt Savienības uzdevumus par cīņu ar atmosfēras sasilšanu laikā līdz 2020. gadam, taču vienlaikus nodrošinātu arī iedzīvotāju un uzņēmumu likumīgās intereses attiecībā uz mobilitāti;

4.   atzinīgi vērtē to, ka Komisijas paziņojumā pausta apņēmība izvērtēt visus līdzšinējos Eiropas Savienības pasākumus ilgtspējīgas transporta politikas veicināšanai;

5.   pauž nožēlu, ka Komisija nav ierosinājusi integrētu koncepciju par videi draudzīga transporta izveidi, kas attiektos uz visām transporta nozarēm; konstatē, ka Komisija ir veikusi sākotnējus pasākumus, kuriem galarezultātā jāveicina visaptverošas stratēģijas izstrāde par ārējo izmaksu internalizāciju visos transporta veidos; bet tā vietā Komisija līdz šim:

6.   tādēļ prasa Komisijai izstrādāt nepieciešamos pasākumus un instrumentus attiecībā uz visiem transporta veidiem, lai turpinātu attīstīt transportu videi draudzīgā veidā, ņemot vērā spēkā esošās starptautiskās konvencijas un jau līdz šim veiktos pasākumus dažādās transporta nozarēs; saistībā ar šiem priekšlikumiem veikt zinātniski pamatotus ietekmes novērtējuma pētījumus par konkrētiem pasākumiem un to ietekmi uz transporta veidu konkurenci, kā arī par to ietekmi uz mobilitātes izmaksām un konkurētspēju, un pēc tam iesniegt gan šādi pamatotu integrētu koncepciju par videi draudzīgāka transporta veidošanu, gan konkrētu tiesību aktu priekšlikumus;

Ārējo izmaksu internalizācija

7.   atzīmē, ka Komisijas paziņojumā par ārējo izmaksu internalizācijas stratēģiju nav izpildīts grozītās "Eurovignette" direktīvas 11. pantā Parlamenta un Padomes dotais uzdevums, proti, ‐ un to atzīst arī pati Komisija ‐ nav izstrādāts un iesniegts vispārēji pielietojams, pārskatāms un saprotams modelis par ārējo izmaksu novērtējumu kopumā, jo nav veikta analīze par ietekmi uz visiem transporta veidiem, bet praktiski soļi veikti tikai attiecībā uz smagajiem kravas transportlīdzekļiem, kas uzskatāms par pirmo soli pakāpeniskai šāda modeļa attiecināšanai uz visiem transporta veidiem;

8.   konstatē, ka Komisijas paziņojumā ir daudz tiešu atsauču uz 2008. gada janvārī publicēto rokasgrāmatu par ārējo izmaksu aprēķināšanu, kurā apkopoti visi jaunākie zinātniskie atzinumi par ārējo izmaksu aprēķināšanu transporta nozarē;

9.   konstatē, ka Komisijas paziņojumā sniegts zinātniski saskaņots pamatojums attiecībā uz maksas noteikšanu par dažādu transporta veidu radītām ārējām izmaksām un ka nolemts lietot "pragmatisku pieeju, izmantojot vidējās izmaksas"; kopumā atbalsta Komisijas lēmumu maksas noteikšanai par pamatu ņemt sociālās robežizmaksas atbilstoši 2001. gada Baltajai grāmatai par transportu;

10.   konstatē, ka Komisijas paziņojumā un priekšlikumā direktīvai, ar ko groza Direktīvu 1999/62/EK ("Eurovignette") jo īpaši ņemts vērā princips "piesārņotājs maksā", kurš noteikts Līguma 175. panta 5. punktā; tomēr aicina Komisiju turpmākajos pasākumos attiecībā uz izmaksu internalizāciju ņemt vērā visus jau pastāvošos ārējo izmaksu internalizācijas veidus, piemēram, degvielas nodokļus un ceļa nodevas;

11.   aicina Komisiju turpmākajos priekšlikumos par videi draudzīgas transporta nozares veidošanu iekļaut novērtējumus par konkurenci starp dažādiem transporta veidiem un ar to saistīto sociālo un vides ietekmi, kā tas jau izdarīts priekšlikumā par "Eurovignette" direktīvas pārskatīšanu, kā arī iekļaut mobilitātes un konkurētspējas izmaksas;

12.   pauž nožēlu, ka Komisija nav ierosinājusi pasākumus tās arvien pieaugošās nošķirtības seku mazināšanai, kas radusies ES paplašināšanas rezultātā, kā arī nav izteikusi nekādas prognozes par metodes piemērošanas sekām, jo īpaši gan tajās dalībvalstīs, kurās pastāv ģeogrāfiski šķēršļi, gan arī tajās, kurās vēl nav vairākveidu pārvadājumu iespēju; tāpēc Eiropas transporta tīklu (TEN) gaidāmās pārskatīšanas gaitā aicina Komisiju novērst šos trūkumus;

13.   tādēļ TEN-T pārskatīšanas gaitā mudina Komisiju iesniegt papildu priekšlikumu par vairākveidu transporta koridoriem ("zaļajiem koridoriem"), lai nodrošinātu piekļuvi un neierobežotu mobilitāti, un tādējādi novērstu tos šķēršļus, kurus rada pašreizējais priekšlikums;

14.   aicina Komisiju vispirms steidzami sagatavot konkrētus priekšlikumus attiecībā uz visu veidu transportu, kā arī nodrošināt grozītās "Eurovignette" direktīvas 11. panta izpildi, iesniedzot ar saprotamu modeli pamatotu visaptverošu koncepciju par ārējo izmaksu aprēķināšanu un uzlikšanu un veicot ietekmes novērtējumu;

Dzelzceļa radītā trokšņa mazināšana

15.   konstatē, ka paziņojumā par dzelzceļa radītā trokšņa mazināšanas pasākumiem attiecībā uz esošo transportlīdzekļu parku Komisija atzīst nepieciešamību mazināt ietekmi, kādu uz tuvumā dzīvojošiem cilvēkiem rada dzelzceļa, bet jo īpaši ‐ kravas vagonu troksnis;

16.   uzsver, ka iespējami ātri un vēl pirms saistošu tiesību aktu pieņemšanas ir jāatrisina pašreizējās tehniskās problēmas un jānovērš administratīvie šķēršļi attiecīgajos sertifikātos, tādējādi radot iespēju veikt vagonu modernizāciju ar nelielām izmaksām;

17.   prasa Komisijai iesniegt direktīvas priekšlikumu par tādas maksas par piekļuvi sliežu ceļiem noteikšanu lokomotīvēm un vagoniem, kas būtu atkarīga no radītā trokšņa līmeņa, lai mudinātu dzelzceļa uzņēmumus iespējami ātri pāriet uz ritošo sastāvu, kas rada nelielu troksni, veicot bremžu kluču nomaiņu; uzskata, ka nepieciešamos un atbilstošos gadījumos jāizskata iespēja piemērot arī īstermiņa pasākumus un uzskata, ka neviens tiesību akts nedrīkst negatīvi ietekmēt dzelzceļa nozares konkurētspēju ar citiem pārvadājumu veidiem;

18.   sagaida, ka Komisijas priekšlikumā būs ierosināts praktiski īstenojams veids, kā ar līdzekļu piešķiršanu nodrošināt, lai tiktu pārbūvēti ne tikai dzelzceļa uzņēmumiem piederošie vagoni, bet arī to izmantotie citu uzņēmumu vagoni;

o
o   o

19.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 175 E, 10.7.2008., 556. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0087. (3) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 1999/62/EK (1999. gada 17. jūnijs) par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem. (OV L 187, 20.7.1999., 42. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta rezolūcija par ieguldījumu Eiropadomes 2009. gada pavasara sanāksmes darbā saistībā ar Lisabonas stratēģiju

P6_TA(2009)0120 B6-0109/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu "Īstenošanas ziņojums par Kopienas Lisabonas programmu 2008.–2010. gadam"(COM(2008)0881) un Komisijas 2009. gada 28. janvāra ieteikumu Padomes ieteikumam par atjauninātu 2009. gada redakciju dalībvalstu un Kopienas ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm un par dalībvalstu nodarbinātības politiku īstenošanu (COM(2009)0034),

–   ņemot vērā 27 dalībvalstu iesniegtās Lisabonas reformu valsts programmas,

–   ņemot vērā Komisijas 2007. gada 3. oktobra paziņojumu "Eiropas intereses ‐ panākumi globalizācijas laikmetā - Komisijas dokuments valstu un valdību vadītāju sanāksmei oktobrī" (COM(2007)0581),

–   ņemot vērā Komisijas 2007. gada 20. novembra paziņojumu par vienoto tirgu 21. gadsimta Eiropā (COM(2007)0724),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu par Lisabonas stratēģijas izaugsmei un darbavietām ārējo dimensiju - "Ziņojums par piekļuvi tirgum un pamatsistēmas izveidi efektīvākai starptautiskajai sadarbībai regulējuma jomā" (COM(2008)0874),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu "Atjaunināta stratēģiskā sistēma Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā" (COM(2008)0865),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu "Jaunas prasmes jaunām darba vietām ‐ Saskaņotu darba tirgus vajadzību un prasmju plānošana" (COM(2008)0868),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu "Kohēzijas politika: ieguldījums reālajā ekonomikā" (COM(2008)0876),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 26. novembra paziņojumu "Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns" (COM(2008)0800),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) 1927/2006 fondu par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izveidi (COM(2008)0867),

–   ņemot vērā Eiropadomes 2000. gada 23. un 24. marta, 2001.gada 23. un 24. marta, 2005. gada 22. un 23. marta un 2005. gada 27. un 28. oktobra, 2006. gada 23. un 24. marta, 2007. gada 8. un 9. marta un 2008. gada 13. un 14. marta sanāksmju secinājumus,

–   ņemot vērā 2007. gada 15. novembra rezolūciju "Eiropas intereses ‐ panākumi globalizācijas laikmetā"(1),

–   ņemot vērā 2008. gada 20. februāra rezolūciju par Integrētām pamatnostādnēm izaugsmei un nodarbinātībai (daļa: dalībvalstu un Kopienas ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes) ‐ jauna cikla uzsākšana (2008-2010)(2),

–   ņemot vērā 2008. gada 18. novembra rezolūciju par EMS@10 ‐ Ekonomikas un monetārās savienības pirmie 10 pastāvēšanas gadi un nākotnes uzdevumi(3),

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

Finanšu krīze un ekonomiskā vai sociālā ietekme

1.   atzīmē, ka globālā finanšu krīze, kura aizsākās no globālas makroekonomiskas nelīdzsvarotības un visas pasaules kredītu krīzes, ir nodarījusi nopietnu kaitējumu finanšu sistēmām visā pasaulē, tostarp ES; atzīmē arī, ka finanšu krīze būtiski izpostīja akciju tirgus kapitalizāciju visā pasaulē, un tās negatīvā ietekme uz "reālo ekonomiku" ir milzīga, jo īpaši tās ietekme uz nodarbinātību un sociālo situāciju it tālejoša; uzsver, ka finanšu tirgi ir ļoti nozīmīgi "reālajā ekonomikā" un attiecībā uz izaugsmi un nodarbinātību vissvarīgāk ir atjaunot kapitāla plūsmu, izsniedzot kredītus un piešķirot finansējumu ieguldījumiem, un tādēļ ir jāatjauno pārliecība un uzticēšanās, ko var panākt ar skaidru apņemšanos, valdības garantijām un efektīvāk īstenotu uzraudzību, ietverot visus finanšu tirgus pasaules mērogā, kā arī noteikumiem, kuri atbalsta drošu kredītu piešķiršanu tirgiem;

2.   iesaka izmantot īstermiņa pasākumus, lai līdzsvarotu krīzes tūlītējās tiešās sekas un pēc iespējas vairāk samazinātu negatīvo ietekmi uz "reālo ekonomiku", turklāt pēc atveseļošanas pasākumu pakešu izstrādes ir jāsagatavo saskaņots īstermiņa un ilgtermiņa rīcības plāns, kas ļautu ES tautsaimniecībām panākt stabilu izaugsmi un nodrošināt aizsardzību pret līdzīgām krīzēm nākotnē;

3.   atgādina, ka Parlaments 2008. gada 20. februāra rezolūcijā par ieguldījumu Eiropadomes 2008. gada pavasara sanāksmes darbā saistībā ar Lisabonas stratēģiju (4) norādīja, "ka ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt finanšu tirgus stabilitāti" un atzīmēja "ka, ņemot vērā neseno kredītu krīzi, Eiropas Savienībai jāizstrādā uzraudzības pasākumi, lai stiprinātu finanšu tirgu pārredzamību un stabilitāti un labāk aizsargātu patērētājus", kā arī pieprasīja "novērtēt piesardzīgas uzraudzības pašreizējās sistēmas un instrumentus Eiropā'un uzstāja uz "ciešu apspriešanos ar Parlamentu, lai precizētu ieteikumus par to, kā uzlabot finanšu sistēmas stabilitāti un tās spēju ilgtermiņā droši finansēt Eiropas uzņēmumus";

4.   uzsver, ka finanšu tirgi ir un paliks darbspējīgu sociālu tirgus ekonomiku pamatā; tie ir paredzēti tam, lai finansētu "reālo ekonomiku", kā arī veicinātu resursu sadalījuma efektivitāti; tie ir paredzēti arī tam, lai nodrošinātu tautsaimniecības ar līdzekļiem to uzplaukumam, kas savukārt pēdējos gadu desmitos deva iespēju pilsoņiem uzlabot dzīves līmeni; uzsver, ka pilnībā uzticami, efektīvi un pārredzami finanšu tirgi ir veselīgas ekonomikas priekšnoteikums un tiem jābūt mijiedarbībā ar spēcīgu, izaugsmi nodrošinošu un darba vietas radošu Eiropas ekonomiku;

5.   uzsver, ka finanšu krīze ir radījusi izdevīgu situāciju, kurā vairs nevar neņemt vērā vajadzību ieviest jauninājumus, kas ir ekonomikas virzītājspēks. uzskata, ka šis ir īstais laiks, lai izveidotu dinamisku, uz zināšanām balstītu ekonomiku, ko apmēram pirms astoņiem gadiem ES noteica par savu mērķi; uzskata, ka ir īstais laiks izveidot maksimāli energoefektīvu ekonomiku, kas varētu pārveidot visu pasauli un nākamajās desmitgadēs nodrošināt Eiropas labklājību un starptautisko konkurētspēju. Ir laiks veicināt novatoriskas nozares, kuras spēj Eiropā nodrošināt lielāku izaugsmi;

6.   atzīst to glābšanas pasākumu pozitīvos rezultātus, kuri pieņemti, lai izvairītos no papildu kaitējuma fiskālajai sistēmai; tomēr pieprasa izveidot jaunu finanšu struktūru, ieviešot pārredzamu un efektīvu regulējumu, kas būtu izstrādāts patērētāju, uzņēmumu un darba ņēmēju interesēs; pieprasa izstrādāt jaunus tiesību aktu priekšlikumus un starptautiskus nolīgumus, ar kuru palīdzību būtu iespējams atrisināt jautājumus, kuri attiecas uz pārmērīgo riska uzņemšanos, biržas spekulācijām un tuvredzīgu ekonomikas politiku, kas ir krīzes galvenie iemesli; atgādina Komisijai par tās pienākumu atbildēt uz Parlamenta prasībām, kas attiecas uz riska ieguldījumu fondu un privātā kapitāla fondu regulējumu un sagaida likumdošanas priekšlikumus vistuvākajā laikā;

7.   uzsver, ka steidzami jānodrošina, lai finanšu nozarē, kas saņēmusi ievērojamu valsts atbalstu, tiktu izsniegti pietiekama apjoma kredīti uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī mājsaimniecībām; uzstāj, ka glābšanas plānos jāietver saistoši nosacījumi attiecībā uz peļņas sadali un aizdevumu izsniegšanu;

8.   brīdina par apburto loku ‐ mazāk ieguldījumu un mazāki patērētāju tēriņi, kas izraisa darbavietu likvidēšanu, mazāk vērienīgi biznesa plāni un mazāk jauninājumu, kas var veicināt vēl dziļāku un ilgāku ES ekonomikas lejupslīdi; uzsver, cik izšķiroša šajā sakarā ir koordinēta Eiropas reakcija, lai izvairītos no tā, ka atbildes reakcija uz krīzi noved pie vairāku valstu plānu kopuma attiecībā uz finansiālo stabilitāti vai ekonomikas atveseļošanu, šiem plāniem, iespējams, savstarpēji konfliktējot un rodoties izmaksām, kas apdraudētu iekšējo tirgu, ekonomisko stabilitāti un Ekonomikas un monetāro savienību, kā arī vājinātu Eiropas Savienības nozīmi starptautiskajā arēnā;

9.   sagaida vienotu rīcību, lai pārvarētu finanšu krīzes ietekmi uz "reālo ekonomiku"; pieprasa definēt kritērijus attiecībā uz turpmākajiem nodarbinātības un izaugsmes rādītājiem, kuriem jāpalīdz noteikt Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna apjoms un saturs; šajā sakarā aicina izstrādāt vispusīgu Eiropas stratēģiju par turpmākiem ieguldījumiem saistībā ar izaugsmes un stabilitātes paktu un tā noteikumiem par elastību (piemēram, kvalificētā un prasmīgā cilvēkkapitālā, lai dotu iespēju tehnoloģiskiem izrāvieniem un attīstībai, jauninājumos, energoefektivitātē, ilgtspējīgā infrastruktūrā, komunikāciju tehnoloģijās, starpsavienojumos un pakalpojumos, tostarp veselības aprūpes pakalpojumos un uzņēmējdarbības iespēju veicināšanā, piemēram palīdzot MVU veikt ieguldījumus jaunos produktos un tirgos), un par darbavietu un ienākumu saglabāšanu, kā arī efektīvāku ekonomikas un sociālās politikas saskaņošanu;

10.   uzskata, ka saistībā ar stimulu pasākumiem kā stratēģiski galvenās var izmantot atjaunojamie enerģijas avoti, energoefektivitātes un vides jomas, kas radīs augstas kvalitātes videi saudzīgas darbavietas un Eiropas rūpniecībai nodrošinās tirgus līdera priekšrocības salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem, kuri vēl nav izmantojuši šo iniciatīvu;

11.   uzskata, ka ilgstošu risinājumu atbilstīgi Gēteborgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijai, kas pasludināta par Lisabonas stratēģijas daļu, var nodrošināt tikai tāda politika, kas īstermiņā apvieno cīņu pret aizvien lielāko bezdarbu un nabadzību, sagatavojot pamatu, kas ilgākā termiņā ļautu mūsu ekonomikai kļūt ilgtspējīgai;

12.   uzsver, ka Eiropas Savienības galvenajai prioritātei ir jābūt savu pilsoņu aizsardzībai pret finanšu krīzes sekām, jo krīze visvairāk skar viņus ‐ strādājošos, mājsaimniecību dalībniekus, uzņēmējus; uzskata, ka krīze skar vai vēl skars daudzus strādājošos un viņu ģimenes, un ir jārīkojas, lai palīdzētu apturēt darbavietu zaudēšanu un tad palīdzētu cilvēkiem strauji atgriezties darba tirgū, nevis ilgstoši būt bez darba; sagaida, lai 2009. gada pavasara Eiropadomē tiktu panākta vienošanās par skaidriem norādījumiem un konkrētiem pasākumiem attiecībā uz darba vietu saglabāšanu un jaunu darba iespēju radīšanu;

13.   uzskata, ka saistībā ar ekonomiskās krīzes ietekmi vislielākā problēma ir nabadzības pieaugums Eiropas Savienībā; uzskata, ka bezdarba pašreizējā pieauguma apturēšana ir būtiski svarīga ES; norāda, ka efektīvākais veids, kā samazināt un novērst nabadzību, ir tādas stratēģijas izmantošana, kuras pamatā ir mērķis nodrošināt pilnu nodarbinātību, augstas kvalitātes darbavietas un sociālo integrāciju, uzņēmējdarbības veicināšanas pasākumus, kā arī pasākumus MVU nozīmes un ieguldījumu veicināšanai; atgādina, ka stratēģija, kuras mērķis ir risināt jautājumu par izstumšanu no darba tirgus, jāizstrādā tā, lai tās pamatā būtu šādas tēmas: atbalsts pienācīgu ienākumu gūšanai, darba tirgi, kā arī augstas kvalitātes pakalpojumu un izglītības pieejamība; tāpēc uzskata, ka jāatbalsta nodarbinātība ar uzņēmējiem un MVU, kā arī ieguldījumu veicināšanai paredzētiem pasākumiem, kā arī iniciatīvas, kas paredzētas, lai palīdzētu cilvēkiem no jauna iekļauties darba tirgū; uzskata, ka par īpaši prioritāru šajā sakarā jānosaka bezdarbnieku atkārtota apmācība un tāda izglītība, kas orientēta uz kvalificētu un specializētu darbaspēku; uzskata, ka solidaritātes princips ir Eiropas veidošanas pamatā, ka Kopienas finansējums dalībvalstīm ir jāpiešķir saskaņā ar shēmām, kas paredzētas, lai novērstu darbavietu pārmērīgu likvidēšanu un no jauna apmācītu darba ņēmējus, kā arī nodrošinātu profesionālo apmācību cilvēkiem bez kvalifikācijas; uzskata, ka jāizstrādā darba tiesību akti, lai nodrošinātu lielāku elastību un drošību attiecībā uz iekārtošanos jaunā darbā; uzskata, ka jākoriģē pašreizējie Kopienas finanšu instrumenti, piemēram, Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonds, lai tos varētu efektīvi un savlaicīgi izmantot gadījumā, ja darbavietas likvidē lielas tautsaimniecības nozares; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu vienkāršot Eiropas Sociālajam fondam piemērojamos kritērijus un no jauna mērķtiecīgi veikt tieši neaizsargātākajām grupām paredzētas darbības;

14.   norāda, ka pašreizējā ekonomikas lejupslīde īpaši smagi ir skārusi mazos un vidējos uzņēmumus, kuri ir Eiropas ekonomikas stūrakmens; uzsver, ka kredītu nepieejamība vissmagāk ietekmē MVU sektoru, jo tā ir ekonomikas daļa, kas lielākoties atkarīga no īstermiņa apgrozāmā kapitāla, kuru parasti nodrošina ar kredītiem; norāda ‐ kapitāla trūkums līdztekus vispārējam pieprasījuma sarukumam nospiež MVU uz ceļiem visās jomās. norāda uz to, ka pašreizējās MVU grūtības, ņemot vērā to, ka MVU sniedz lielāko ieguldījumu IKP un tie ir lielākie darba vietu nodrošinātāji ES, var izraisīt tālejošas sekas ES kopumā un jo īpaši mazāk aizsargātajiem un visskaudrāk skartajiem reģioniem; turklāt uzsver, cik svarīgi ir strauji īstenot Mazās uzņēmējdarbības aktu kopumā un it īpaši noteikumus par MVU kreditēšanu ar EIB starpniecību;

15.   uzsver, ka pietiekama, pieņemama un samērīga garantētā pieeja finansējumam ir ieguldījumu un izaugsmes izšķirošs priekšnoteikums; uzskata, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts un tā mērķi ir kļuvuši vēl nozīmīgāki nekā līdz šim, jo MVU piedāvā vēl neizmantotu potenciālu ekonomiskajai izaugsmei, kā arī darbavietu radīšanai un saglabāšanai, turklāt sniedz iespēju politiskai vadībai un iespēju nostiprināt uzticību Eiropas uzņēmumiem;

16.   norāda, ka noturīgai izaugsmei Eiropai ir vajadzīgs veselīgs, dinamisks un prasmīgs darbaspēks; un to diemžēl apdraud, inter alia, negatīvs iedzīvotāju skaita pieaugums vairumā dalībvalstu; uzskata, ka efektīva bērnu aprūpes infrastruktūra, par kuru vienojās Eiropadomes 2002. gada 15. un 16. marta Barselonas sanāksmē, ir būtisks katalizators darba un ģimenes dzīves veiksmīgai apvienošanai; uzskata, ka ģimenēs balstīta bērnu aprūpes attīstīšana atvieglos sievietēm un arī vīriešiem līdzdalību darba tirgū un ģimeņu uzturēšanu; norāda, ka lielāka sieviešu nodarbinātība ne vien nodrošina ekonomisko izaugsmi kopumā, bet arī palīdz pārvarēt demogrāfiskās problēmas, kas Eiropai šodien ir aktuālas; uzskata, ka jāveicina paaudžu solidaritāte, lai iegūtu lielāku potenciālu no pašreizējā darbaspēka;

17.   tomēr uzstāj, ka dalībvalstīm ir jākoriģē sava imigrācijas politika, lai mērķtiecīgi censtos piesaistīt augsti kvalificētus imigrantus, kas atbilst Eiropas darba tirgus prasībām, pamatojoties uz ASV pieredzi šajā jomā un pievēršot uzmanību sadarbībai ar izcelsmes valstīm, lai izvairītos no intelektuālā darbaspēka emigrācijas; uzskata, ka izglītības politika vairāk jāorientē uz to, lai piesaistītu ārvalstu pētniekus un studentus, kuri uzturas ES ilgākus laikposmus (piemēram, saistībā ar Erasmus Mundus programmu 2007.–2012. gadam); uzskata, ka viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai radītu pasaulē vadošu uz zināšanām balstītu sabiedrību ir tas, ka visām dalībvalstīm jāgarantē un jāizsargā legālo migrantu pamattiesības un jānodrošina viņiem piekļuve kopējām Eiropas vērtībām un cieņai pret kultūru daudzveidību;

Pilsoņu vajadzības un nepieciešamie atbildes pasākumi

18.   atzīmē, ka, ņemot vērā pašreizējo krīzi, ir vairākas Kopienas Lisabonas stratēģijas galvenās prioritātes, kas Eiropas iestādēm aizvien steidzamāk jāīsteno: jāveicina reģionālā un vietējā konkurētspēja, kā arī patērētāju aizsardzības politika, lai tirgos palielinātu efektivitāti un taisnīgumu, jāizmanto iekšējā tirgus priekšrocības, īpaši mazumtirdzniecības un pakalpojumu jomā; ātrāk jāīsteno Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/35/EK (2000. gada 29. jūnijs) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos(5), kā arī nevilcinoties jāpieņem un jāīsteno Komisijas 2008. gada 25. jūnija priekšlikums Padomes direktīvai par Eiropas slēgto sabiedrību statūtiem (COM(2008)0396); ātrāk jāturpina veidot Eiropas pētniecības telpu un īstenot t. s. "piektās brīvības" priekšlikumus, lai uzlabotu zināšanu brīvu apriti un novatorismu, sekmējot zināšanu nodošanu izglītības, pētniecības un jauninājumu, kā arī rūpnieciskās ražošanas ietvaros; jāizveido rentabls Kopienas patents un ES Patentu tiesa, kas būtiski uzlabotu Eiropas uzņēmumu konkurētspēju, veicinātu uzņēmumiem pieeju finansējumam un sekmētu jauninājumus;

19.   uzskata, ka Eiropai jācenšas sasniegt kopējs pamatuzdevums: jārada darba iespējas un tādējādi jānovērš masveida bezdarbs; uzskata, ka šim mērķim vajadzētu noteikt Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna apjomu un saturu; uzskata, ka solidaritāte ir neaizstājama, lai nodrošinātu Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna un ar to saistīto pasākumu pozitīvu ietekmi uz Eiropas darba tirgu; uzsver, ka nepieciešami papildu centieni, lai atbalstītu sabiedrības neaizsargātākās grupas;

20.   stingri atbalsta tādu darba tirgus politiku, kas veicina piekļuvi darba tirgum ikvienam un popularizē mūžizglītību; aicina dalībvalstis un darba tirgus partnerus panākt novatoriskas vienošanās, lai saglabātu darba vietas; cita starpā atbalsta sociālo izdevumu samazināšanu personām ar zemākiem ienākumiem, lai veicinātu mazāk kvalificētā darba spēka nodarbinātību, kā arī atbalsta novatoriskus risinājumus (piemēram, pakalpojumu apmaksa par mājas un bērnu aprūpēšanu, subsīdijas attiecībā uz mazāk aizsargāto grupu pārstāvju pieņemšanu darbā), kas jau tikuši veiksmīgi ieviesti dažās dalībvalstīs; sagaida, lai šajā sakarā tiktu veikta apmaiņa ar paraugpraksēm;

21.   uzsver, cik ļoti nepieciešams ir stiprināt patērētāju aizsardzības noteikumus, lai nepieviltu ES pilsoņu lielās cerības, īpaši attiecībā uz finanšu produktiem; mudina dalībvalstis izstrādāt politiku, kas atbalstītu vissmagāk cietušos no šīs finanšu krīzes;

22.   uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt brīvu kustību un mobilitāti darba tirgū nekavējoties, uzstājot arī uz to, ka nepieciešamas garantijas attiecībā uz vienādu darba samaksu par vienādu darbu, to tiesību pilnīgu ievērošanu, kas attiecas uz kolektīvām sarunām, kā arī arodbiedrību lomu, tostarp šo organizāciju tiesībām uz kolektīvu rīcību; uzsver, ka likvidējot šķēršļus mobilitātei Eiropas darba tirgū, tiks panākta lielāka Eiropas darbaspēka aizsardzība; uzskata, ka Eiropas Savienībai jācenšas izskaidrot pilsoņiem ieguvumus no tādas pieejas, kurā apvienota paplašināšanās, integrācija, solidaritāte un darba spēka mobilitāte;

23.   atzīmē, ka dažas dalībvalstis ir ieviesušas minimālās darba algas koncepciju; ierosina, ka citas dalībvalstis varētu gūt labumu, izpētot šo pieredzi; aicina dalībvalstis uzraudzīt sociālās un ekonomiskās līdzdalības priekšnosacījumu ievērošanu attiecībā uz visiem, jo īpaši paredzēt noteikumus tādās jomās kā minimālā alga, citus juridiski vai vispārēji saistošus noteikumus, vai slēdzot koplīgumus saskaņā ar valstu tradīcijām, kas ļautu pilnas slodzes darbiniekiem no saviem ieņēmumiem pārticīgi dzīvot;

24.   uzskata, ka finanšu krīze sniedz iespēju veikt nepieciešamās reformas, uzsvaru liekot uz saprātīgām ekonomiskām pamatvērtībām ‐ sākot no pienācīgiem ieguldījumiem izglītībā un prasmēs līdz valsts finansējuma kvalitātei un videi, kurā plaukst jauninājumi un darba vietu radīšana; uzskata, ka ilgtspējīga izaugsme un darba vietu radīšana ES aizvien vairāk ir atkarīga no izcilības un novatorisma, kā galvenajiem Eiropas konkurētspējas veicinātājiem;

25.   aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis strauji rīkoties, lai veicinātu izaugsmi un darba vietu rašanos, kā arī veicinātu pieprasījumu un patērētāju uzticību; šajā sakarā ir būtiska tāda vieda izaugsme, kas orientēta uz Lisabonas stratēģijas mērķiem, piemēram, ieguldījumiem "zināšanu triādē" (izglītībā, pētniecībā un jauninājumos), "zaļajās" tehnoloģijās, energoefektivitātē, ilgtspējīgā infrastruktūrā un komunikāciju tehnoloģijās; uzsver šādas iniciatīvas sinerģijas efektu attiecībā uz konkurētspēju nākotnē, darba tirgu, kā arī vides un resursu aizsardzību;

26.   uzsver, ka dalībvalstīm jāturpina reformēt darba tirgus, lai radītu vairāk darba vietu, un izglītības sistēmas, lai panāktu augstāku kvalifikācijas līmeni, uzskata, ka dalībvalstīm jāturpina arī centieni veicināt produktivitāti ar lielākiem ieguldījumiem izglītībā; turklāt uzsver, ka ir jāuzlabo izglītība un apmācība, kā arī mūžizglītība, lai varētu atrisināt problēmas, kas saistītas ar jauninājumiem un to izplatīšanu, kā arī nodrošinātu darbaspēka nodarbinātības izredzes un elastību; tomēr pašreizējie ieguldījumi cilvēkkapitālā Eiropā joprojām nav atbilstīgi uz zināšanām balstītai ekonomikai;

27.   uzsver, ka pašreizējo krīzi nedrīkst izmantot kā aizbildinājumu tam, ka notiek kavēšanās saistībā ar ļoti vajadzīgo ieguldījumu pārorientāciju uz videi saudzīgiem ieguldījumiem, jo tā drīzāk jāuzskata par papildu stimulu, kas paātrina ļoti vajadzīgo rūpniecības pārveidi atbilstīgi vides prasībām; ir pārliecināts, ka ekonomiskā situācija saistībā ar klimata pārmaiņu problēmas risināšanu ir skaidra un jebkāda kavēšanās galu galā radīs lielākas izmaksas;

28.   aicina dalībvalstis pārskatīt savus budžetus un ieguldīt līdzekļus viedas izaugsmes projektos, tādējādi pilnībā izmantojot pārskatīto Stabilitātes un izaugsmes paktu;

29.   uzsver, ka dalībvalstu ekonomikas ir ļoti cieši saistītas; tāpēc uzsver, ka nepieciešama efektīvāka koordinācija un labāka pārvaldība, kas krīzes apstākļos ir jo īpaši vajadzīgas; norāda, ka arguments par labu lielākai koordinācijai visvairāk attiecas uz eurozonu; šajā sakarā atsaucas uz EMS@10 rezolūcijā paustajiem ieteikumiem; sagaida no Komisijas skaidrus un stingrus norādījumus attiecībā uz dalībvalstu uzlabotu koordinētu pieeju;

30.   uzskata, ka atsacīšanās no cīņas pret klimata pārmaiņām un vides jomas ieguldījumu apturēšana būtu traģiska kļūda, kas izraisītu tūlītējas, kā arī vairākās paaudzēs izjūtamas sekas;

Eiropas rīcības joma

31.   uzsver, ka Eiropas un valstu ekonomikas atveseļošanas plānos ir vajadzīga spēcīga sociālā dimensija, aicina Komisiju līdz pat 2009. gada pavasara Eiropadomei uzraudzīt finanšu krīzes sociālo ietekmi, kā arī sagatavot priekšlikumus par šo jautājumu, īpaši attiecībā uz sociālo atstumtību, nabadzību un pensijām;

32.   aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka Eiropas Sociālais fonda galvenā finansēšanas sistēma tiek pamatā izmantota pārkvalificēšanās un nodarbinātības iespēju veicināšanai, kā arī sociālās integrācijas pasākumiem, lai pārvarētu krīzes izraisīto negatīvo sociālo ietekmi; atgādina, ka vislielākā uzmanība jāpievērš tiem, kuriem darba tirgus ir visnepieejamākais;

33.   norāda, ka mums nepieciešama Jauna Zaļā vienošanās, kas risinātu ekonomisko, vides un sociālo krīzi: darba vietu radīšana rūpniecībā un ražošanā jāpapildina ar lieliem ieguldījumiem sociālajos pakalpojumos, jo īpaši izglītības un veselības jomā, radot labākus apstākļus mācību procesam, nozīmīgi palielinot skolotāju skaitu un uzlabojot fiziskos mācību apstākļus mūsu bērniem un studentiem, jo tie visi ir ieguldījumi, kas atmaksāsies nākotnē;

34.   norāda uz to, ka Jaunās vienošanās ieguldījumiem jābūt vērstiem arī uz efektivitātes uzlabošanu un citu resursu ("kritisko materiālu"), ne tikai naftas, aizstāšanu, kas varētu izsīkt īstermiņā un vidējā termiņā, tādējādi traucējot attiecīgo nozaru izaugsmei, piemēram, informācijas, komunikāciju un izklaides nozaru izaugsmei; atzīmē, saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem milzīgi ieguvumi efektivitātes jomā ir panākami attiecībā uz tādiem materiāliem, kas samazinātu atkritumu daudzumu, izmaksas un atkarību no resursiem;

35.   attiecībā uz enerģiju norāda, ka Eiropa pašlaik ir atkarīga no fosilā kurināmā veidiem, jo tie ir galvenais enerģijas avots; uzskata ‐ lai gan ir jāmazina atkarība no fosilā kurināmā veidiem, obligāti jāgarantē arī Eiropas energoapgādes drošība; ir pārliecināts, ka tas nozīmē, ka nepieciešams dažādot fosilā kurināmā resursu avotus, vienlaikus cenšoties saglabāt pieņemamas enerģijas cenas; uzskata, ka dalībvalstu enerģētikas nozares ir jāatver, un jānodrošina reāla konkurence; uzskata, ka ar pētniecību un izstrādi un dominējošo darbību jomā iekļaujot tā saukto paraugpraksi, ir jāuzlabo energoefektivitāte; uzskata, ka ilgtermiņā saglabājoties augstām naftas un gāzes cenām, Eiropai ir jāspēj mazināt atkarību šajā jomā; uzskata arī, ka Eiropai ir rūpīgi jāapsver virzība uz iekšējo enerģētikas tirgu, dalībvalstu starpā enerģiju jāizplata efektīvāk, un jāsamazina sava atkarība no enerģijas importa, ko piegādā trešās valstis; uzskata, ka ES atjaunojamās enerģijas daļa jāpalielina, lai samazinātu atkarību no fosilā kurināmā; uzskata, ka pasākumi šajā jomā jāizvērš un jāatbalsta dažādi vietēja mēroga risinājumi, lai pieejamos atjaunojamos enerģijas avotus izmantotu iespējami efektīvāk;

36.   atzīmē, ka jauninājumu ieviešanas ātruma ziņā ES joprojām atpaliek no ASV tautsaimniecības; norāda, ka jauninājumi var nodrošināt Eiropas tautsaimniecību strauju atveseļošanos, sniedzot relatīvas priekšrocības pasaules tirgos; norāda uz to, ka ekonomikas lejupslīdes periodos tā ir ierasta prakse ‐ samazināt izdevumus pētniecībai un izstrādei; bet tā ir nepareiza pieeja, jo ir jārīkojas tieši pretēji; uzskata, ka vairāk ieguldījumu pētniecībā un izstrādē un izglītībā veicina ražīgumu un līdz ar to arī izaugsmi; aicina veikt ieguldījumus pētniecības un zinātnes jomā, par mērķi nosakot 3 % no IKP; uzsver, ka pētniecībai no ES budžeta jāpiešķir vairāk līdzekļu; dalībvalstīm vajadzētu palielināt vai vismaz īstenot savus mērķus ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē, un tām ar fiskāliem pasākumiem, aizdevuma garantijām un reģionāliem klasteriem un izcilības centriem, kā arī jebkuriem citiem instrumentiem, vajadzētu atbalstīt privātā sektora ieguldījumus pētniecībā un izstrādē; uzskata, ka pieaugušo izglītībai un mūžizglītībai jābūt prioritātēm visos politikas līmeņos, jo tās palielina produktivitāti, nodrošinot nepieciešamās prasmes, lai iekļūtu darba tirgū un saglabātu nodarbinātības iespējas konkurences vadītās nodarbinātības jomās;

37.   norāda, ka, sākoties 21. gadsimtam, tehnoloģiju un telekomunikāciju instrumenti ir atbrīvojuši globalizācijas spēkus darbībai līdz šim neiedomājamā mērogā, tie "izlīdzinājuši" saziņu un darba tirgus un veicinājuši vēl nebijuša novatorisma periodu, padarot tautsaimniecības produktīvākas un piesaistot tām pasaules iedzīvotājus; tāpēc uzskata, ka, maksimāli palielinot tehnoloģijas iespējas un ietekmi, vēl vairāk atverot iekšējo tirgu telekomunikāciju, enerģijas, pētniecības un jo īpaši ražošanas jomā, Eiropa no šīs krīzes var iznākt stiprāka, nekā pirms tās, Eiropa var stiprināt veselības aprūpes kvalitāti un pieejamību, paātrināt videi saudzīgas enerģijas izstrādi un izmantošanu, uzlabot izglītību dalībvalstīs un veicināt Eiropas izredzes kļūt par pasaules līderi tehnoloģijas jomā; norāda uz to, ka uz zināšanām balstītā ekonomikā ir jāattīsta augstas kvalitātes pakalpojumi un jāizstrādā platjoslas stratēģija, ar kuru būtu iespējams paātrināt tīklu modernizēšanu un paplašināšanu; uzskata, ka Komisijas priekšlikums par Eiropas atveseļošanas plānu, kurš paredz līdz 2010. gadam nodrošināt pilnīgu platjoslas komunikāciju tīkla pārklājumu, ir īstais solis uz priekšu, kas ļaus Eiropas Savienībai saglabāt savu konkurētspēju;

38.   aicina vairāk uzmanības pievērst Komisijas 2001. gada 21. novembra Baltajai grāmatai par jaunatni (COM(2001)0681) un Eiropadomes Jaunatnes paktam (2005. gada 22. un 23. marts), kā vienam no instrumentiem Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā; uzskata, ka Komisijai, sagatavojot likumdošanas priekšlikumus vairāk uzmanības jāvelta ietekmei uz jaunatni un jāiekļauj tajos rezultāti no dialoga ar jaunatnes organizācijām, un dalībvalstīm, īstenojot Lisabonas reformu programmas vairāk jāpievērš uzmanība jaunatnei un jāņem tā vērā attiecīgajos politikas virzienos; uzskata, ka studentu mobilitātes pieaugumam un dažādu izglītības sistēmu kvalitātei ir jābūt prioritātei Boloņas procesa galveno mērķu pēc 2010. gada pārskatīšanas kontekstā, un tas jāpanāk, veicot pasākumus dažādās politikas jomās; norāda, ka dažādi mobilitātes aspekti iziet ārpus augstākās izglītības jomas un attiecas uz sociālo lietu, finanšu, kā arī imigrācijas un vīzu politikas jomu, lai izveidotu patiesu Eiropas Augstākās izglītības telpu;

39.   uzskata, ka finanšu pārraudzības struktūras "eiropeizēšana", efektīvi konkurences noteikumi, atbilstīga reglamentēšana un uzlabota finanšu tirgu pārredzamība ir izšķirošie nosacījumi vidējā termiņā, lai nepieļautu krīzes atkārtošanos; uzskata, ka integrēta, visaptveroša (attiecas uz visām finanšu nozarēm) un saskaņota uzraudzības sistēma, sākot ar tādu līdzsvarotu pieeju finansiālo risku pārrobežu izplatības regulēšanā, kuras pamatā ir saskaņoti tiesību akti, samazinātu atbilstības izmaksas dažādu jurisdikciju darbību gadījumā; aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumus pašreizējās uzraudzības sistēmas pārskatīšanai atbilstīgi šiem principiem; aicina dalībvalstis vidēji ilgā termiņā atgriezties pie līdzsvarota valsts finansējuma, neņemot vērā šajā punktā minētos pasākumus, un tādēļ aicina dalībvalstis paskaidrot, kā tās spēs sasniegt šo mērķi;

40.   atbalsta Eiropas dalībvalstu februāra beigās G20 sanāksmē pieņemto lēmumu "noteikti rīkoties pret nodokļu oāzēm un jurisdikcijām, kas atsakās sadarboties", vienojoties par sankciju veidu, cik drīz vien iespējams, kas jāapstiprina Londonas sammitā; iesaka ES savā līmenī pieņemt pienācīgu tiesisko regulējumu, kurā būtu paredzēti atbilstīgi stimuli tirgus dalībniekiem, lai tie atturētos no sadarbošanās ar šīm jurisdikcijām; uzsver, cik ļoti svarīga ir vienota pieeja visā pasaulē, lai risinātu šo jautājumu;

41.   aicina dalībvalstis un Eiropas Savienību pielāgot ES budžetu un ļaut izlietot neizmantotos finanšu līdzekļus, lai atbalstītu ES politikas mērķus;

42.   pauž bažas par aizvien lielākajām reģionālajām atšķirībām saistībā ar finanšu krīzes sekām, kas cita starpā aizvien vairāk atspoguļojas dalībvalstu kredītspējā, radot situāciju, kad valstīm ar zemākiem rādītājiem palielinās aizdevumu izmaksas; aicina izstrādāt jaunus novatoriskus finanšu instrumentus, lai mazinātu šīs sekas un piesaistītu jaunu kapitālu;

43.   uzsver, ka krīze ārkārtīgi negatīvi ekonomiski un sociāli ietekmē daudzas jaunās dalībvalstis, būtiski bremzējot to konverģenci ar ES-15; turklāt uzskata, ka šī ietekme izplatīsies, skarot arī euro un euro zonas tautsaimniecības; tāpēc pieprasa, lai tiktu veikti stingri Eiropas solidaritātes pasākumi, lai aizsargātu eurozonu un veicinātu Eiropas Savienības iekšējo saskanību, jo īpaši, lai vairāk atbalstītu Centrālās un Austrumeiropas tautsaimniecības, īpaši jau, pielāgojot struktūrfondus un Globalizācijas fondu šīm valstīm, kā arī īpaši nodrošinot atbalstu no EIB attiecībā uz jauniem novatoriskiem finanšu instrumentiem; norāda uz to, cik svarīga ir Eiropas vienotība ekonomiskās krīzes laikā, kad ekonomiskais pagrimums apdraud arī Eiropas vērtības; tāpēc aicina, lai Komisijas darbības attiecībā uz jaunajām dalībvalstīm būtu daudz iejūtīgākas un uzmanīgākas;

44.   atzīmē, ka Eiropas finansēšanas instrumenti izmantojami valsts izdevumu atbalstam; norāda ‐ lai veicinātu Eiropas ekonomikas atveseļošanos, ir jāpalielina šo finansēšanas instrumentu īstenošanas līmenis un ātrums; uzskata, ka ES kohēzijas politika ir teicams teritoriālās solidaritātes instruments, jo īpaši tā pārrobežu komponenti; ir ļoti apmierināts ar neseno kohēzijas politikas "lisabonizāciju"; uzskata, ka reģionālo finansējumu vairāk novirzot uzņēmējdarbībai, pētniecībai, jauninājumiem, nodarbinātībai un jaunu prasmju apguvei, ievērojamam līdzekļu apjomam vajadzētu kļūt pieejamam vietējā līmenī, lai stiprinātu uzņēmējdarbības iespējas un atbalstītu neaizsargātākos dalībniekus;

45.   norāda, ka arī TEN-T un TEN-E programmām pilnā mērā jāsekmē gan atveseļošanas plāns, gan Lisabonas stratēģijas mērķi; uzskata, ka pateicoties koordinatoru pozitīvajiem centieniem, kā arī TEN-T izpildaģentūras izveidei, ko papildina īstenošanas tiesību akti, lai uzlabotu komodalitātes efektivitāti, ir izdevies pilnībā īstenot daudzus TEN-T projektus visā Eiropas Savienībā, lai veicinātu ilgtspējīgu izaugsmi un uzlabotu mobilitāti;

46.   atzīmē EIB svarīgo nozīmi attiecībā uz ES atveseļošanas plānu; atzinīgi vērtē EIB kapitāla palielinājumu, ko nodrošinājušas dalībvalstis, lai maziem un vidējiem uzņēmumiem izsniegtu jaunus aizdevumus; uzstāj, ka aizdevumiem pārredzamā un taisnīgā veidā jābūt pieejamiem visu valstu MVU; aicina vairāk stiprināt EIB nozīmi attiecībā uz jauniem novatoriskiem finanšu instrumentiem;

47.   attiecībā uz ekonomikas pārvaldību uzskata, ka pašreizējās ekonomiskās krīzes apstākļos ir nepieciešami stingri, saskaņoti un savlaicīgi valdības intervences pasākumi visās dalībvalstīs, kā arī regulējoši pasākumi, lai nostiprinātu finanšu tirgus un atjaunotu uzticību; uzskata, ka jāizstrādā jauni normatīvie akti, pamatojoties uz pārredzamības principiem un atbildības standartiem, un ir jāīsteno efektīva uzraudzība, lai aizsargātu patērētāju tiesības; uzskata, ka jaunajā regulējumā vajadzētu iekļaut prasības, kas vērstas pret pārmērīgām svārstībām un nosaka lielāku rezerves kapitālu bankām; šajā sakarā norāda uz pašreizējām problēmām, kas saistītas ar novērtēšanas noteikumiem un riska novērtējumu; uzskata ‐ kontroles pasākumiem ir jāatbilst finanšu jauninājumiem, un šajā ziņā Eiropai ir jāpilnveido savu regulatīvo iestāžu zinātība; uzskata, ka vairāk regulējuma nebūt nenozīmē labāku regulējumu; uzskata, ka dalībvalstīm jākoordinē to regulatīvās darbības; uzskata, ka jāsaglabā stabilizācijas standarti un finanšu uzraudzības regulējums eurozonā;

48.   atgādina, ka zināma atbildība par pašreizējo krīzi ir jāuzņemas kredītvērtējuma aģentūrām; atzinīgi vērtē Eiropadomes aicinājumu pasteidzināt Komisijas 2008. gada 12. novembra regulas priekšlikuma par kredītvērtējuma aģentūrām pieņemšanu (COM(2008)0704);

49.   aicina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu, lai uz tā sauktajiem mikrouzņēmumiem neattiecinātu Padomes Ceturto direktīvu 78/660/EEK (1978. gada 25. jūlijs), kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz noteiktu veidu sabiedrību gada pārskatiem(6);

50.   uzskata, ka vissteidzamākais uzdevums ir uzlabot finanšu nozares regulējumu pasaules mērogā, kam krietni jāpārsniedz klasiskās banku nozares robežas, veikt drosmīgus pasākumus, lai ieviestu saistošus noteikumus par konsultatīvu uzraudzību, pārredzamību, labu praksi, kā arī piemērot sankcijas visām tām valstīm un teritorijām, kuras nesadarbojas; aicina Komisiju izstrādāt atbilstīgus priekšlikumus un mudina Padomi sagatavot starptautisko sarunu politiskos jautājumus, lai šo pieeju varētu ātri pieņemt; atzīmē, ka globāla finansiāla stabilitāte ir sabiedrisks labums un atbildība par šī labuma nosargāšanu gulstas uz politisko vadītāju pleciem;

51.   mudina Padomi līdz 2009. gada martam atrisināt jautājumu par Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28 novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu(7) pārskatīšanu, lai būtu iespējams samazināt PVN likmes par pakalpojumiem, kuros iesaistīts liels darbinieku skaits, un īstenot citus atbilstīgus pasākumus, lai stimulētu iekšzemes pieprasījumu; aicina dalībvalstis šajā sakarā rīkoties koordinēti un ievērot solidaritātes principu, pieļaujot diferencētas iespējas nozaru PVN samazināšanai, kā to paredz PVN direktīva, nosakot, ka atbilstīgi savām prioritātēm dalībvalstis var īstenot šo iespēju vai atteikties no tās; uzskata, ka selektīvi nodokļu atvieglojumi stimulētu iekšzemes pieprasījumu, kā arī ekonomiku;

52.   ļoti atzinīgi vērtē Komisijas izveidoto augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupu ar administratīvo slogu saistītiem jautājumiem un prasa iespējami drīz īstenot šīs grupas apstiprinātos priekšlikumus; uzsver, ka Lisabonas stratēģijai vajadzētu mazināt regulatīvo slogu uzņēmumiem, vienlaikus veicinot ražīgumu un līdz ar to arī lielākus izaugsmes tempus pārrobežu kontekstā; uzskata, ka Eiropai ir jāizvērtē regulējuma alternatīvas; jaunais regulējums ir jāapspriež ar ieinteresētajām personām, un galvenā uzmanība jāpievērš attiecībai starp regulējuma izmaksām un ieguvumiem;

Lisabonas stratēģijas novērtēšana, nākamie soļi un tālākā virzība

53.   atzinīgi vērtē Kopienas Lisabonas stratēģijā sasniegto pēdējo gadu laikā, bet atzīmē, ka joprojām kavējas vairākas nozīmīgas likumdošanas iniciatīvas un tās jāpieņem prioritārā kārtā; uzsver nelīdzsvaroto situāciju attiecībā uz to iniciatīvu kvalitāti un kvantitāti, kuras paredzētas saskaņā ar dažādām Eiropas pamatnostādnēm; aicina izmantot līdzsvarotāku pieeju, lai atbalstītu tādu reformu programmu, kas ietver patiesu dažādas Eiropas politikas jomas atbalstošu pieeju; atbalsta Eiropas reformas programmas ārējās dimensijas stiprināšanu, ar nosacījumu, ka ir ieviesti augsti standarti, atbilstīgs tiesiskais regulējums un kooperatīvas darba metodes, lai sadarbotos ar citiem pasaules mēroga dalībniekiem ekonomikas jomā un risinātu globālus izaicinājumus; šajā sakarā atzinīgi vērtē vairāku Komisijas ģenerāldirektorātu darbu, izstrādājot jaunus kvalitātes rādītājus; mudina Padomi prasīt Komisijai nodrošināt, ka nākamajā valstu ekonomikas atveseļošanas programmu novērtējumā šādi rādītāji tiek izmantoti un iestrādāt tos Komisijas uzraudzības sistēmā, tādējādi iegūstot visaptverošāku un atbilstīgāku priekšstatu par panākumiem un trūkumiem saistībā ar Lisabonas un Gēteborgas stratēģiju;

54.   uzsver, ka, lai veiksmīgāk īstenotu Lisabonas stratēģijas mērķus, Padomei ir jānodrošina efektīvs spiediens saistībā ar daudzpusējo uzraudzību;

55.   norāda uz to, ka atklātā koordinācijas metode, kas deviņus gadus bija Lisabonas stratēģijas pamatā, ir parādījusi savu vājumu, saskaroties ar jaunām starptautiskām un iekšējām problēmām, ar kurām jāsaskaras Eiropas Savienībai; tādēļ mudina pēc Lisabonas stratēģijas termiņa beigām pieejas pamatā izmantot aktīvāku un globālāku politiku, proti, atjauninot pašreizējās kopējās politikas jomas (tirdzniecība, iekšējais tirgus, Ekonomikas un monetārā savienība utt.) un izveidojot jaunas kopējās ārpolitikas jomas (enerģija, klimats, attīstība, migrācija utt.);

56.   pauž nožēlu, ka tagad, kad atlicis tikai viens gads līdz Lisabonas stratēģijas īstenošanas beigu termiņam, skaidri noteikti mērķi nav sasniegti un progress programmas jomās ir nepietiekams; uzskata, ka dalībvalstis nepietiekami veikušas izpildes pasākumus, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķus; ir pārliecināts, ka Lisabonas stratēģija jāuzskata par svarīgu orientieri tādas turpmākās politikas izveidē, kuras mērķis ir spēcīga, konkurētspējīga un izaugsmi veicinoša ES; tādēļ uzskata, ka dalībvalstīm vajadzētu nopietnāk uztvert šo stratēģiju, proti, ne tikai kā dažādu mērķu apkopojumu, bet gan kā rīcības plānu turpmākai Eiropas attīstībai;

57.   ierosina, ka programma "Lisabona Plus" (kurai jāsākas 2010. gadā) turpmāk jāapsver, pamatojoties uz pašreizējās Lisabonas stratēģijas vispārējo struktūru (konkurētspēja un videi saudzīgu principu piemērošana ES nozarēm, kvalitatīva un kvantitatīva nodarbinātības uzlabošana, sociālā integrācija un ilgtspējīga attīstība), tomēr uzsver, ka jāizstrādā vienveidīgāka un savstarpēji atbalstoša pieeja, kas var ievērojami palielināt Eiropas ekonomikas pārvaldības spēju; lūdz Komisiju līdz 2009. gada beigām iesniegt Lisabonas stratēģijas pagājušo deviņu gadu un tās sasniegumu, kā arī dalībvalstu ieguldījumu tās mērķu sasniegšanā, visaptverošu novērtējumu;

58.   aicina Komisiju izanalizēt, cik lietderīgi ir izstrādāt turpmāko Lisabonas stratēģiju ar jauniem mērķiem un uzdevumiem, jo īpaši novērtējot dalībvalstu gatavību īstenot šādu jaunu programmu, kā arī tās dzīvotspēju; uzsver, ka integrētās politikas pamatnostādnes izaugsmei un nodarbinātībai ir jāpārorientē, ņemot vērā ekonomisko lejupslīdi, un mudina Padomi apstiprināt īstermiņa pasākumus, lai saglabātu 2008. gada nodarbinātības līmeni, veikt ieguldījumus cīņā pret klimata pārmaiņām un nodrošināt pietiekami lielus ieņēmumus, jo īpaši neaizsargātākajām sabiedrības grupām; sagaida, ka laikus pirms Eiropadomes pavasara sanāksmes, kas būs veltīta Lisabonas jautājumam, Komisija nāks klajā ar iniciatīvām un iesniegs priekšlikumus attiecībā uz šiem mērķiem;

59.   uzsver, ka ES budžeta un valsts izdevumu "lisabonizācijai" visās dalībvalstīs ir jākļūst par realitāti, jo tā dominējošo darbību jomā varētu iekļaut pašu Lisabonas stratēģiju un radikāli palielināt efektivitāti, cenšoties sasniegt izaugsmes un darbavietu radīšanas mērķus;

60.   atzīmē, ka instrumenta, kas ES ir vajadzīgs Lisabonas stratēģijas mērķu veicināšanai, pamatā ir visu attiecīgo politikas jomu, visu finanšu instrumentu un fondu, kā arī ES budžeta iekļaušana dominējošo darbību jomā, lai paātrinātu un pastiprinātu centienus nodrošināt izaugsmi un darbavietu radīšanu; uzskata, ka īstermiņā ir vajadzīgi spēcīgāki fiskāli stimuli, lai strauji atgūtos pēc ekonomiskās krīzes, ar nosacījumu, ka tiek pārorientēti privātie izdevumi un uzvedība saskaņā ar mērķiem, kas noteikti Lisabonas-Gēteborgas stratēģijā un klimata-enerģijas paketē; šajā sakarā brīdina no bezatbildīgiem nodokļu samazinājumiem; uzskata, ka fiskāli stimuli jāorientē uz sociāliem un vides mērķiem; uzskata, ka iespējamie līdzekļi ir pievienotās vērtības nodokļa likmju samazināšana, ko piemēro darbietilpīgiem un vietējā līmenī sniegtiem pakalpojumiem, turklāt uzskata, ka var piešķirt finansējumu videi saudzīgām iniciatīvām, cita starpā, enerģijas nozarē, kā arī autotransporta nozarē un būvniecības nozarē, jo īpaši tādēļ, ka šajās nozarēs ir katastrofāli krities pieprasījums; uzskata ‐ ar atbrīvojumiem no nodokļa var sniegt atbalstu patērētājiem, iegādājoties mazāk piesārņojošus vieglos automobiļus un videi saudzīgākus mājokļus;

61.   pauž nožēlu, ka Lisabonas stratēģija daudzu dalībvalstu politikā joprojām ir vāji atpazīstama; uzskata, ka visu ekonomikas procesu dalībnieku mobilizācijai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu tās efektīvu īstenošanu; jo īpaši uzskata, ka labāka darba devēju un darbinieku, dalībvalstu parlamentu, reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu, kā arī pilsoniskās sabiedrības līdzdalība uzlabos Lisabonas stratēģijas rezultātus un veicinās attiecīgo reformu sabiedrisko apspriešanu; uzskata, ka iespējams mobilizēt visas ieinteresētās puses, atbilstīgi piemērojot vairāku līmeņu pārvaldības principu;

62.   vēlreiz pauž nožēlu par to, ka Parlaments, Padome un Komisija, apspriežoties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, vēl arvien nav vienojušies par precīzu plānu un prakses kodeksu, kas garantētu atbilstošu sadarbību un visu attiecīgo ES iestāžu pilnīgu līdzdalību, kā Lisabonas stratēģijas pienācīgu turpinājumu, īstenojot integrētās politikas pamatnostādnes; tādēļ aicina Padomi un Komisiju nekavējoties iesniegt priekšlikumus ciešākai visu attiecīgo ES iestāžu sadarbībai, ņemot vērā integrēto politikas pamatnostādņu gaidāmo pārskatīšanu, kā arī saistībā ar turpmākās Lisabonas II programmas izstrādi;

o
o   o

63.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Reģionu komitejai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

(1) OV C 282 E, 6.11.2008., 422. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0058. (3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0543. (4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0057. (5) OV L 200, 8.8.2000., 35. lpp. (6) OV L 222, 14.8.1978., 11. lpp. (7) OV L 347, 11.12.2006., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta rezolūcija par ES stratēģiju, lai Kopenhāgenas sarunās panāktu visaptverošu nolīgumu par klimata pārmaiņām, un atbilstoša finansējuma nodrošināšanu klimata pārmaiņu politikas īstenošanai

P6_TA(2009)0121 B6-0134/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 175. pantu,

–   ņemot vēra Eiropas Parlamenta 2008. gada 17. decembrī pieņemto klimata un enerģijas paketi, jo īpaši tā nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu(1) un par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam(2),

–   ņemot vērā 2008. gada 19.–20. jūnija un 2008. gada 11.–12. decembra Eiropadomes prezidentūras secinājumus,

–   ņemot vērā 2009. gada 4. februāra rezolūciju ,,2050: "Nākotne sākas jau šodien ‐ ieteikumi ES turpmākai integrētai politikai saistībā ar klimata pārmaiņām"(3),

–   ņemot vērā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) Pušu četrpadsmito konferenci (COP 14) un Pušu ceturto konferenci, ko rīkoja 2008. gada 1.–12. decembrī Poznaņā (Polija) kā Kioto protokola pušu sanāksmi (COP/MOP 4),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 28. janvāra paziņojumu ,,Kopenhāgenas sarunu mērķis ‐ visaptverošs nolīgums par klimata pārmaiņām" (COM(2009)0039),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 26. novembra paziņojumu "Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns" (COM(2008)0800),

–   ņemot vērā Komisijas 2007. gada 22. novembra paziņojumu "Eiropas elektrotehnoloģiju stratēģiskais plāns (ETA plāns) ‐ Ceļā uz zemas oglekļa emisijas nākotni" (COM(2007)0723),

–   ņemot vērā Reglamenta 103. pantu,

A.   tā kā Kopenhāgenā 2009. gada decembrī ir jānoslēdz sarunas par visaptverošu starptautisko nolīgumu par klimata pārmaiņām saskaņā ar mērķi ierobežot planētas vidējās temperatūras pieaugumu, neļaujot tam pārsniegt 2ºC;

B.   tā kā jaunākie pētījumi liecina, ka ir iespējams samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 40 % līdz 2030. gadam, un, ka iztērējot mazāk par pus procentu no IKP, vēja, saules un citi ilgtspējīgi atjaunojami enerģijas avoti varēt apmierināt gandrīz trešdaļu no kopējā globālā enerģijas pieprasījuma; tā kā energoefektivitāte varētu samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par vairāk nekā ceturto daļu un tā kā mežu izciršanu varētu gandrīz apturēt;

C.   tā kā arvien vairāk zinātnieku atzīst, ka, lai izvairītos no bīstamajām klimata pārmaiņām, vajadzēs stabilizēt siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas līmeni atmosfērā, nepārsniedzot 350 ppmv CO2 ekvivalenta, kas ir ievērojami zemāks līmenis nekā iepriekš ieteiktais;

D.   tā kā Eiropas Savienība 2009. gada pavasara Eiropadomes sanāksmē vienosies par savu nostāju sarunās;

E.   tā kā Eiropas Savienība ir centusies uzņemties vadošo lomu cīņā pret globālo sasilšanu un pilnībā atbalsta UNFCCC sarunu procesu;

F.   tā kā ES pieņēma iepriekš minēto klimata pārmaiņu un enerģijas paketi, kurā ir iekļauti likumdošanas pasākumi, lai līdz 2020. gadam īstenotu vienpusēju siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu par 20 % salīdzinājumā ar līmeni 1990. gadā, apņemoties panākt samazinājumu par 30 %, ja Kopenhāgenā tiks panākts pietiekami ambiciozs starptautiskais nolīgums;

G.   tā kā jaunattīstības valstīs strauji pieaug emisijas, kuras tās nevar samazināt bez ievērojama tehniskā un finansiālā atbalsta;

H.   tā kā atmežošanas dēļ rodas aptuveni 20 % no visa oglekļa dioksīda (CO2) emisijas apjoma pasaulē un tas ir arī nopietns apdraudējums klimata pārmaiņu kontekstā, jo šo iemeslu dēļ ir apdraudēta mežu nozīmīgā funkcija, kā oglekļa piesaistītājsistēmām; tā kā atmežošana katru gadu notiek ārkārtīgi lielos apjomos ‐ 13 miljonu hektāru platībā‐ un galvenokārt to veic jaunattīstības valstu tropu reģionos;

I.   tā kā ES emisiju tirdzniecības sistēma (ES ETS) var darboties kā paraugs emisiju tirdzniecības sistēmu izveidei citās attīstītās valstīs un reģionos;

J.   tā kā pusi no pasaules klimata pārmaiņu mazināšanas centieniem varētu īstenot ar zemu izmaksu visnotaļ izdevīgiem pasākumiem, piemēram, uzlabojot energoefektivitāti;

K.   tā kā emisiju tirdzniecības kvotu izsolēs varētu gūt vērā ņemamus ieņēmumus, kurus turpmāk varētu izmantot, lai finansētu risku mazināšanas un pielāgošanās pasākumus jaunattīstības valstīs;

L.   tā kā kvalitatīvu projektu finansēšanas atbalsts jaunattīstības valstīs, īpaši attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), ir atkarīgs no visaptverošas, pārredzamas un pastāvīgas informācijas plūsmas jautājumos par finansējuma pieejamību un nosacījumiem par tā piemērošanu; tā kā tam jābūt starptautiskās sabiedrības pienākumam, ES uzņemoties vadošo lomu un rādot labu piemēru;

M.   tā kā saskaņā ar nesenajām aplēsēm jauni ieguldījumi, kas nepieciešami emisiju samazināšanai pasaulē līdz 2020. gadam ir 175 000 miljoni eiro, no kuriem vairāk nekā pusi būtu jāiegulda jaunattīstības valstīs;

N.   tā kā pēc Komisijas aplēsēm atmežošanas samazināšana uz pusi līdz 2020. gadam izmaksās 15 - 25 000 miljonu eiro gadā līdz pat 2020. gadam, un atmežošanas apturēšana pilnībā prasītu vēl lielākas summas;

O.   tā kā saskaņā ar starptautisko organizāciju dažādiem pētījumiem pielāgošanās izmaksas klimata pārmaiņām jaunattīstības valstīs varētu būt vairāki desmiti miljardu eiro gadā,

1.   uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāsaglabā vadošā loma starptautiskajā klimata pārmaiņu politikā; uzsver to, ka ES viedoklim jābūt vienotam, lai saglabātu savu uzticamību, pildot šo vadošo lomu;

2.   aicina ES aktīvi panākt Kopenhāgenas nolīgumu, kurā ņem vērā jaunākos zinātniskos ziņojumus par klimata pārmaiņām, nosaka siltumnīcefekta emisiju koncentrācijas līmeņa stabilizācijas un vidējās temperatūra pieauguma ierobežošanas mērķus, kuri nodrošina pamatotas iespējas izvairīties no bīstamajām klimata pārmaiņām un ļauj veikt regulārus pārskatus, lai nodrošinātu, ka mērķi ir saskaņā ar jaunākajiem zinātnes atklājumiem; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu šajā jomā;

3.   atgādina ‐ lai ierobežotu pasaules vidējās temperatūras pieaugumu par ne vairāk kā 2°C virs līmeņa kāds bija pirms rūpnieciskā laika, ir nepieciešams, ka ne vien attīstītās valstis samazina savas emisijas, bet arī jaunattīstības valstīm ir jādod savs ieguldījums šī mērķa sasniegšanā;

4.   norāda, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana jaunattīstības valstīs zemāk par noteiktajiem līmeņiem, būs lietderīga, lai ierobežotu vidējo globālo temperatūras pieaugumu zem 2ºC, kam būs nepieciešams plašs rūpniecisko valstu atbalsts;

5.   uzsver ‐ lai panāktu nepieciešamās klimata pārmaiņas ierobežojošās darbības jaunattīstības valstīs, nepieciešami vēl lielāki finanšu līdzekļi;

6.   uzsver rūpnieciski attīstīto valstu atbildību sniegt pietiekamu ilgtspējīgu un paredzamu finansiālo un tehnisko atbalstu jaunattīstības valstīm, lai tām dotu iniciatīvas apņemties samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, pielāgoties klimata pārmaiņu radītajām sekām un samazināt emisijas, kuras izraisa mežu izciršana un mežu degradācija, kā arī uzlabot savas spējas, lai varētu pildīt saistības saskaņā ar turpmākajiem starptautiskajiem nolīgumiem par klimata pārmaiņām; uzsver, ka lielākā daļa šādu fondu jāizveido no jauna un papildus oficiālajai attīstības palīdzībai (OAP);

7.   atgādina par minēto 2009. gada 4. februāra rezolūciju un īpaši par tām rezolūcijas daļām, kas veltītas starptautiskajai dimensijai un finansēšanai, kā arī budžeta jautājumiem, tostarp par to, cik nozīmīgi ES un citām rūpnieciskām valstīm, kā kopumam, ir noteikt ilgtermiņa emisiju samazināšanas mērķi līdz vismaz 80 % līdz 2050. gadam, salīdzinājumā ar 1990. gadu;

8.   turklāt atgādina par savu ieteikumu, ka noteikti klimata paketē pieņemti principi jāizmanto kā pamats starptautiskam nolīgumam, jo īpaši saistošais lineārais rādītājs rūpnieciski attīstīto valstu saistībām, diferencēšana pamatojoties uz pārbaudītām emisijām un pastiprināts atbilstības režīms ar prasību sasniegt gada samazinājuma koeficientu;

9.   uzsver, ka pašreizējās finanšu un ekonomikas krīzes apstākļos ES mērķi cīnīties pret klimata pārmaiņām varēt apvienot ar būtiskām ekonomiskām iespējām, lai attīstītu jaunas tehnoloģijas, radītu darba vietas un uzlabotu energoapgādes drošību; uzsver, ka vienošanās Kopenhāgenā varētu sniegt nepieciešamo stimulu šādas Jaunās Zaļās vienošanās panākšanai, veicinot ekonomisko izaugsmi, atbalstot zaļās tehnoloģijas un saglabājot šīs jaunās darba vietas ES un jaunattīstības valstīs;

10.   aicina Eiropadomi censties panākt starptautisku nolīgumu ar rūpnieciskajām valstīm, ar kuru panāktu kopējo siltumnīcefekta gāzu samazinājumu tuvāk 25-40 % amplitūdas augšējai robežai, kā tas ieteikts Klimata pārmaiņu starptautiskās padomes 4. novērtējuma ziņojumā, kā arī nodrošinot, lai šie samazinājumi būtu no attiecīgo valstu pašu teritorijām;

11.   pauž bažas par to, ka minētais Komisijas 2009. gada 28. janvāra paziņojums ir neprecīzs attiecībā uz ES finansiālās atbildības līmeni; aicina Padomi, apstiprinot sarunu pilnvaras Kopenhāgenas konferencei, noteikt reālas saistības par finansējumu, kas ir saskaņā ar pasaules mēroga centieniem, kuri nepieciešami, lai ierobežotu vidējās temperatūras pieaugumu stipri zem 2°C;

12.   uzskata, ka šādās saistībās par finansējumu ir jāiekļauj, kā 2008. gada decembrī noteica Padome, nosacījums dalībvalstīm lielu daļu no ES ETS kvotu izsoles ieņēmumiem izmantot darbību finansēšanai, lai mazinātu un pielāgotos klimata pārmaiņām jaunattīstības valstīs, kuras būs ratificējušas starptautisko nolīgumu par klimata pārmaiņām, bet uzsver, ka emisiju kvotu tirdzniecības sistēma attiecas uz mazāk nekā 50 % ES emisiju, tāpēc nepieciešams šo nozīmīgo darbību finansēšanā iesaistīt arī citas dalībvalstu tautsaimniecības nozares;

13.   uzstāj, kā šādām saistībām jānodrošina paredzami finansēšanas mehānismi, kas izveidoti saistība ar UNFCCC un kuri ir papildus OAP un neatkarīgi no dalībvalstu ikgadējām budžeta procedūrām;

14.   atzinīgi vērtē divas iepriekš minētajā 2009. gada 28. janvāra paziņojumā izklāstītās novatoriskās finansēšanas alternatīvas, ja vien tās ir izstrādātas tādējādi, ka garantē pietiekamu, paredzamu finansējuma līmeni; turklāt piekrīt ierosinājumam, ka to varētu apvienot ar finansējumu no līdzekļiem, kas iegūti no aviācijas un jūras transporta emisiju kvotu tirdzniecības sistēmām;

15.   atzinīgi vērtē Komisijas domu par to, ka daļa no finansējuma ir piešķirama aizdevumu veidā, tāpēc ka dažas no darbībām var izrādīties jaunattīstības valstīm arī ļoti izdevīgas;

16.   uzsver ka saistoši mērķi dotu ieguldītājiem iespēju labāk novērtēt ar klimata pārmaiņām saistītos riskus un iespējas un iesaistītu ieguldītājus projektos, kas paredzēti, lai panāktu gan klimata pārmaiņu mazināšanas, gan pielāgošanās mērķus; turklāt uzsver, ka ir nepieciešama skaidrība attiecībā uz privātā kapitāla nozīmi nepieciešamajos ieguldījumos, lai panāktu šos mērķus;

17.   tomēr uzskata, ka ir ļoti svarīgi pieņemt daudz plašāku rīcības plānu par turpmāko finansējumu klimata politikai, kas attiektos uz visām atbilstošajām finansējuma jomām un avotiem; uzskata, ka minētais Komisijas 2009. gada 28. janvāra paziņojums ir labs sākuma punkts šim darbam, bet uzsver, ka tas ir jāstiprina ar skaidri noteiktiem mērķiem; aicina Padomi piešķirt Komisijai pilnvaras steidzami izstrādāt šādu rīcības plānu, ņemot vērā Kopenhāgenas sarunas;

18.   uzskata, ka lielu daļu no kopīgajiem klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās centieniem jaunattīstības valstīs jāvelta projektiem, kuru mērķis ir apturēt mežu izciršanu un mežu noplicināšanu, kā arī mežu atjaunošanas un apmežošanas projektiem šajās valstīs;

19.   atzinīgi vērtē Kioto protokola tīras attīstības mehānismu, kā iespējamo veidu, lai dotu jaunattīstības valstīm iespēju piedalīties oglekļa emisiju tirgū; uzsver, ka rūpnieciski attīstīto valstu izmantotie kompensācijas paņēmieni, lai panāktu emisijas samazinājuma mērķus, nevar būt daļa no jaunattīstības valstu saistībām siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanai starptautiskajā nolīgumā par klimata pārmaiņām; tāpēc uzskata, ka turpmāko kompensācijas mehānismu daļai ir jābūt stingrākiem projektu kritērijiem, lai izvairītos no tā, ka rūpnieciski attīstītās valstis atņem jaunattīstības valstīm rentablas iespējas emisiju samazināšanai, kā arī lai garantētu šo projektu augstus standartus, ar uzticamiem, pārbaudāmiem un patiesiem emisiju samazinājumiem, kas nodrošina arī ilgtspējīgu attīstību šajās valstīs;

20.   uzskata, ka kolektīvs ES ieguldījums attiecībā uz jaunattīstības valstu emisiju samazināšanas centieniem un nepieciešamību pielāgoties nedrīkstētu būt mazāks par 30 000 miljoniem eiro gadā līdz 2020. gadam, un šis skaitlis var pieaugt, pieaugot arī zināšanām par klimata pārmaiņu smagumu un ar tām saistītajām izmaksām;

21.   uzsver, ka lielas finanšu plūsmas uz jaunattīstības valstīm klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās tām centienu finansēšanai, ir tikai daļa no risinājuma; uzstāj uz to, ka fondi būtu jātērē ilgtspējīgi, izvairoties no birokrātijas, īpaši attiecībā uz MVU, kā arī no korupcijas; uzsver, ka finansējumam jābūt paredzamam, koordinētam un pārredzamam, lai tas vairotu jaunattīstības valstu darbspēju gan centrālā gan vietējā līmenī, prioritāti piešķirot cilvēkiem, kuri saskaras ar klimata pārmaiņu radītajām problēmām, nevis valdībām; šajā sakarā uzsver, cik svarīga ir pastāvīga un viegli pieejama informācija par pieejamo finansējumu; aicina Padomi un nākamo ‐ Zviedrijas prezidentūru aktīvi popularizēt šos principus UNFCCC COP15 sarunu laikā Kopenhāgenā 2009. gada decembrī;

22.   aicina Komisiju atteikties no savas negatīvās attieksmes pret mežsaimniecības iekļaušanu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā; uzskata, ka būs vajadzīgs gan uz tirgu balstīts gan no tirgus neatkarīgs finansējums, lai finansētu nākotnē paredzētos mehānismus to emisiju samazināšanu, kas rodas izcērtot un noplicinot mežus (REDD), saskaņā ar vienošanos par laiku pēc 2012. gada; šajā sakarā aicina Komisiju un Padomi uzņemties vadību oglekļa emisiju pilottirgu attīstīšanā saistībā ar REDD; turklāt aicina Komisiju un Padomi izpētīt, kādā veidā tirgū balstīti vai ārpustirgus fondi varētu papildināt vieni otrus;

23.   uzskata, ka Eiropas Savienības vadībā, nodrošinot finansiālo un tehnisko atbalstu jaunattīstības valstīm, ievērojami palielināsies iespējas panākt vienošanos Kopenhāgenas sarunās; uzskata, ka Eiropas Savienībai nepieciešams izrādīt vadību finanšu jomā, nodrošinot konkrētus sarunu rādītājus jau sākuma posmā ir nepieciešama gan lai mobilizētu pietiekamu iekšzemes atbalstu, gan lai mudinātu jaunattīstības valstis pieņemt ambiciozus saistošus emisiju samazināšanas mērķus, kā arī lai mudinātu citas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstis sniegt līdzīga veida ieguldījumu;

24.   atzīst, ka ES kopumā ir uz pareizā ceļa, lai sasniegtu Kioto mērķus, bet norāda uz to, ka dažas dalībvalstis ir vēl ļoti tālu no Kioto mērķu sasniegšanas, un ka tas varētu kompromitēt ES uzticamību Kopenhāgenas procesā; tāpēc uzstāj, ka tām dalībvalstīm, kas vēl nav ceļā uz Kioto mērķa sasniegšanu, jādara viss iespējamais;

25.   uzdod priekšsēdētājam prezidentam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam ar lūgumu nodot to tālāk visām līgumslēdzējam pusēm, kas nav ES dalībvalstis.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0610. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0611. (3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0042.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta rezolūcija par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādņu īstenošanu 2008.–2010. gadā

P6_TA(2009)0122 B6-0133/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā tā 2008. gada 20. maija nostāju par nodarbinātības politikas pamatnostādnēm 2008.–2010. gadā(1),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 26. novembra paziņojumu "Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns" (COM(2008)0800),

–   ņemot vērā Padomes 2008. gada 15. jūlija Lēmumu Nr. 2008/618/EK par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(2),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 28. janvāra priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (COM(2008)0869),

–   ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada 11. un 12. decembra secinājumus par ES rīcības sistēmas izveidi, lai novērstu recesiju un sekmētu ilgtspējīgu ekonomikas un nodarbinātības izaugsmi,

–   ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES(3),

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

A.   tā kā ekonomikas izaugsme, nodarbinātība un nabadzības un sociālās atstumtības izskaušana ir sasvstarpēji cieši saistītas;

B.   tā kā pašreizējā ekonomikas krīze ir radījusi vēl nebijušus uzdevumus saistībā ar bezdarba pieaugumu un sociālo atstumtību un tā kā paredzams, ka Eiropas Savienības ekonomikas lejupslīde pieaugs, palēninot vai pat būtiski samazinot nodarbības pieaugumu un palielinot bezdarbu Eiropas Savienībā 2009. gadā;

C.   tā kā Eiropas nodarbinātības stratēģija un nodarbinātības pamatnostādnes ir galvenie Lisabonas stratēģijas instrumenti, lai risinātu darba tirgus uzdevumus;

D.   tā kā Eiropas Savienība un dalībvalstis ir kopīgi atbildīgas, lai risinātu uzdevumus saistībā ar iedzīvotāju problēmām, iespējām un nedrošību, ko rada globalizācija;

E.   tā kā globālā finanšu un ekonomikas krīze liek Eiropas Savienībai rīkoties izlēmīgi un saskaņoti, lai nepieļautu darbavietu zudumu, nodrošinātu iedzīvotājiem pienācīgus ienākumus, novērstu recesiju un panāktu, ka pašreizējās ekonomikas un nodarbinātības problēmas rada jaunas iespējas;

F.   tā kā līdz ar to nekavējoties ir jāpalielina centieni visos pārvaldes līmeņos, iesaistot sociālos partnerus un citas ieinteresētās puses, lai ieguldītu cilvēkkapitālā un modernizētu Eiropas darba tirgu, jo īpaši īstenojot elastdrošības pieeju, apspriežoties ar sociālajiem partneriem, saskaņā ar valstu paražām un praksi;

Kopskats ‐ ekonomikas atveseļošana un nodarbinātības politikas vadība

1.  Uzskata, ka saskaroties ar smago recesiju visā pasaulē un paredzamo bezdarba pieaugumu par vismaz 3,5 miljoniem cilvēku ES līdz 2009. gada beigām, galvenajiem nodarbinātības politikas mērķiem ES un dalībvalstīs jābūt pasargāt iespējami daudz dzīvotspējīgu darbavietu no īslaicīgas pieprasījuma samazināšanās; palīdzēt radīt darbavietas; atbalstīt gan nenodarbināto darbinieku pirktspēju un viņu iespēju ātri no jauna kļūt par nodarbinātiem. Aicina Komisiju dod skaidru signālu dalībvalstīm par to, ka nodarbinātības pamatnostādnes vajadzētu ieviest šādā garā, kā arī uzskatīt nodarbinātību par prioritāru jautājumu, iesniedzot pavasara Eiropadomei, kas notiks 19. martā, priekšlikumus Eiropas Nodarbinātības iniciatīvai, vienlaikus dalībvalstīm sadarbojoties nodarbinātības saglabāšanā un jaunu darbavietu radīšanā;

2.   atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu un tajā uzsvērto viedokli, ka pastāv saikne starp īstermiņa fiskāliem stimuliem un ilgtermiņa Lisabonas stratēģiju un integrētajām pamatnostādnēm; šajā ziņā uzsver, cik būtiski ir nodrošināt, lai visi dalībvalstu veiktie ekonomikas atveseļošanas īstermiņa pasākumi būtu vērsti uz kopējo mērķu sasniegšanu;

3.   atzīmē, ka pašreizējā krīzē lielākā problēma ir tā, ka Eiropas ekonomiskās politikas instrumenti nav pietiekami izstrādāti, lai veiksmīgi risinātu izvirzītos uzdevumus; tādēļ prasa pārskatīt un atjaunināt politikas pamatinstrumentus, jo īpaši integrētās pamatnostādnes, Stabilitātes un izaugsmes paktu, kā arī ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, lai tos apvienotu ar tā dēvēto jauno kursu progresīvās izaugsmes sekmēšanai Eiropas Savienībā;

4.   uzsver, ka ir jāpārskata integrētās pamatnostādnes, ņemot vērā ekonomikas lejupslīdi, un mudina Padomi vienoties par īstermiņa pasākumiem, lai saglabātu 2008. gada nodarbinātības līmeni, kā arī veikt ieguldījumus cīņā pret klimata pārmaiņām, un aicina dalībvalstis un sociālos partnerus saskaņā ar valstu praksi nodrošināt iedzīvotājiem pietiekamus ienākumus, jo īpaši mazāk aizsargātām sabiedrības grupām; sagaida, ka Komisija jau pirms Eiropadomes pavasara sanāksmes nāks klajā ar iniciatīvām un ierosinās priekšlikumus, lai sasniegtu minētos mērķus;

5.   atgādina, ka dalībvalstu saskaņotiem ieguldījumiem piecos galvenajos Lisabonas mērķos – pētniecībā, izglītībā, aktīvā darba tirgus politikā, bērnu aprūpē un privāto ieguldījumu stimulēšanā – jābūt galvenajām nodarbinātības politikas sastāvdaļām un ka bērnu aprūpes infrastruktūra jāuzskata par vienu no priekšnosacījumiem, lai palielinātu līdzdalību darba tirgū un jo īpaši sieviešu līdzdalību; mudina dalībvalstis saskaņot šos kopējos principus, rīkojot apspriedes ar sociālajiem partneriem par savas valsts reformu programmām;

Nodarbinātības pamatnostādnes (2008.-2010. gadam) steidzami jāveic rūpīga īstenošana

6.  Ieviešot pamatnostādnes, dalībvalstis:

7.  Dalībvalstis nodrošina pastiprinātu pamatnostādņu un sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas procesa saskaņošanas atvērtās metodes mijiedarbību;

8.  Dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem un atbilstīgi katras dalībvalsts nacionālajai tradīcijai savos valstu reformu plānos analizē un ziņo par to, kā uzlabot atbilstību Eiropas tiesību aktiem sociālajā jomā un to ieviešanu, kā arī par nolīgumu starp sociālajiem partneriem un galveno vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu ieviešanu;

9.   vēlreiz atgādina, cik būtiski ir saistībā ar 21. pamatnostādni izmantot elastdrošības koncepciju, lai tuvinātu profesijas, un uzsver, ka šāda pieeja ietver augsta līmeņa aizsardzību sociālās drošības sistēmās, kā arī konstruktīvu darba tirgus politiku;

10.   šajā ziņā atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka ir būtiski uzlabot aktīvas iesaistes programmas, jo īpaši tās, kas paredzētas mazkvalificētiem darba ņēmējiem; palielināt subsīdijas nodarbinātības jomā un nodrošināt īstermiņa apmācību mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām un tiem, kuri lielākā mērā ir pakļauti ilgstoša bezdarba apdraudējumam; nodrošināt apmācību un pārkvalificēšanās iespējas un pieprasīto jauno prasmju apguvi mazāk skartajās nozarēs; nodrošināt pienācīgu sociālo aizsardzību, kas sniedz ienākumu drošību, kā arī uzņemties visaptverošas saistības rīkot sociālo dialogu un iesaistīt sociālos partnerus;

11.   uzsver, cik būtiski ir īstenot mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām paredzētus pasākumus laikā, kad vērojams augsts bezdarbs, un jo īpaši paredzēt mērķtiecīgus pasākumus ilgstošiem bezdarbniekiem, cilvēkiem ar invaliditāti un imigrantiem;

12.   uzskata, ka, ņemot vērā ekonomiskās krīzes smagumu, Komisijai ir jābūt gatavai īstenot ārkārtas pasākumus, tostarp paplašinot piekļuvi Globalizācijas pielāgošanas fonda līdzekļiem, ar ko jāatbalsta dažādās situācijās nonākuši darba ņēmēji, tostarp pagaidu darbinieki, kuri zaudējuši darbu, kā arī īslaicīgi darot pieejamus Eiropas Sociālā fonda līdzekļus, lai atbalstītu darbavietu saglabāšanas pasākumus, izmantojot apmācības programmas;

13.   uzskata, ka ekonomiskās krīzes situācijā ir jāaktivizē ES darbība, lai veiktu pārstrukturēšanu, jo īpaši nostiprinot tiesības saņemt informāciju un konsultāciju;

14.   uzskata, ka nākamās ES struktūrfondu reformas laikā lielāka uzmanība jāveltī tam, lai radītu ilgtspējīgu un kvalitatīvu nodarbinātību;

15.   turklāt uzsver, cik būtiska ir izglītība, kas ne tikai palielina darba ņēmēju nodarbinātības iespējas, bet arī veicina viņu mobilitāti, kas ir būtisks iekšējā tirgus darbības priekšnoteikums; tādēļ uzsver, cik būtiski ir atzīt formālā un neformālā izglītībā iegūtās prasmes;

16.   uzsver, cik nozīmīga ir 23. pamatnostādne un būtiski ieguldījumi mūžizglītībā, lai samazinātu bezdarbu, kā arī sasniegtu izvirzīto mērķi, proti, Eiropā uzlabot darbavietu kvalitāti; šajā ziņā uzsver, ka ir jānodrošina visu iedzīvotāju līdzvērtīga piekļuve mūžizglītības programmām un iespēja tajās piedalīties, īpašu uzmanību pievēršot mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām; uzsver, ka ir jāizmanto Eiropas Sociālā fonda (ESF) un Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda (EGF) līdzekļi, lai nekavējoties finansētu iepriekš minētās darbības;

17.   pauž nožēlu, ka visās valstīs izglītībā, apmācībā un mūžizglītībā mazākā mērā iesaistās personas ar nepabeigtu pamatskolas izglītību, vecāka gadagājuma cilvēki, lauku apvidu iedzīvotāji un cilvēki ar invaliditāti;

18.   uzsver, ka pieaugušo apmācības uzlabošana ir priekšnoteikums, lai palielinātu iesaistīšanos izglītībā, un ka apmācības uzlabošanas pasākumi ietver mācību un bērnu aprūpes iestāžu pieejamību vietējā mērogā; neklātienes un tālmācības pakalpojumus tiem, kuri dzīvo attālākos rajonos; informāciju un vadību; pielāgotas programmas un elastīgu mācību režīmu;

19.   atgādina, ka Eiropā joprojām ir augsts jauniešu bezdarba līmenis; turklāt atgādina, ka iepriekšējo ekonomisko krīžu pieredze liecina, ka jauniešiem ar nepabeigtu izglītību, kuri kļuvuši par bezdarbniekiem, ir daudz grūtāk iesaistīties darba tirgū; tādēļ uzsver, cik svarīgi ir visām dalībvalstīm sasniegt 18. pamatnostādnes mērķi, proti, lai visiem jauniešiem 4 mēnešu laikā pēc skolas pabeigšanas piedāvātu darbu, mācekļa vietu, papildu apmācību vai citus nodarbinātības pasākumus;

20.   aicina īstenot konstruktīvus pasākumus, lai cīnītos pret sieviešu zemo līdzdalību darba tirgū; atgādina, ka sieviešu vispārējais nodarbinātības līmenis ir zems un ka parasti sievietes, nevis vīrieši strādā nepilnu slodzi; tādēļ uzsver, cik svarīgi ir īstenot politiku, ar kuru saskaņā sievietēm un vīriešiem būtu līdzvērtīgi pienākumi; lai to sasniegtu, aicina dalībvalstis nekavējoties izpildīt saistības, kas tām uzliktas saskaņā ar Barselonas mērķiem;

21.   ar bažām atzīmē, ka nepilnas slodzes darbs, ko parasti strādā sievietes, ekonomiskās krīzes apstākļos ir atzīts par sevišķi nestabilu;

22.   uzskata, ka augsta bezdarba apstākļos ir apdraudēta reģionālās un sociālās kohēzijas īstenošana, un līdz ar to uzsver, cik svarīgi ir īstenot 17. pamatnostādni par sociālo un teritoriālo kohēziju, lai nepieļautu, ka rodas problēmas šajā jomā; tāpēc aicina dalībvalstis veicināt aktīvu visu cilvēku sociālo integrāciju, lai apkarotu nabadzību un sociālo atstumtību, nodrošinot pienācīgus ienākumus un kvalitatīvus sociālos pakalpojumus, kā arī piekļuvi nodarbinātības tirgum, izmantojot darbā pieņemšanas iespējas un iesākuma vai pašreizējo profesionālo apmācību;

23.   uzsver, cik būtiski ir ieguldīt labklājības jomā, jo īpaši ekonomiskās krīzes apstākļos; uzskata, ka labklājības joma ietver daudzus nozīmīgus sabiedriskos pakalpojumus, kā arī tajā ir nodarbināts liels iedzīvotāju skaits; uzsver, ka līdz ar to labklājības nozarē ir jāsniedz atbalsts, lai nepieļautu sabiedrisko pakalpojumu kvalitātes pasliktināšanos un bezdarba pieaugumu;

24.   pauž nožēlu, ka, iespējams, šīs ekonomiskās krīzes laikā atsevišķi uzņēmumi kā alternatīvu darbinieku skaita samazināšanai var izvēlēties pazemināt darba algas; tomēr uzsver, cik būtiski ir nepieļaut, ka krīzes dēļ notiek vispārēja algu samazināšana; par būtiskiem uzskata šādus aspektus:

Saskaņotas rīcības nepieciešamība, lai novērstu ekonomisko krīzi

25.   uzsver, cik svarīgi ir veikt visaptverošus un saskaņotus ieguldījumus visās dalībvalstīs, tostarp tādās jomās kā produktīva infrastruktūra, izglītība un klimata pārmaiņas, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, proti, nodarbinātības līmeņa pieaugumu, kvalitatīvu darbavietu izveidi un sociālās kohēzijas nodrošināšanu; šajā ziņā uzsver, cik būtisks ir ES atbalsts modernas un ilgtspējīgas rūpniecības attīstībai;

26.   uzsver, cik būtiski ir ne tikai radīt papildu darbavietas, bet arī saglabāt un uzlabot pašreizējo darbavietu kvalitāti;

27.   aicina dalībvalstis turpināt finansiālās ieinteresētības veicināšanu, vajadzības gadījumā nodrošinot visu attiecīgo pušu, tostarp sociālo partneru un citu ieinteresēto personu iesaistīšanu, lai efektīvi īstenotu nodarbinātības pamatnostādnes;

o
o   o

28.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Reģionu komitejai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0207. (2) OV L 198, 26.7.2008., 47. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0467.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta rezolūcija par Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (2008/2334(INI))

P6_TA(2009)0123 A6-0063/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 4. marta paziņojumu pavasara Eiropadomei par impulsiem Eiropas atveseļošanai (COM(2009)0114),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 26. novembra paziņojumu par Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (COM(2008)0800),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 29. oktobra paziņojumu "No finanšu krīzes augšupejai: Eiropas rīcības programma" (COM(2008)0706),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 28. janvāra ieteikumu attiecībā uz Padomes ieteikumu par atjauninātu 2009. gada redakciju dalībvalstu un Kopienas ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm un par dalībvalstu nodarbinātības politiku īstenošanu (COM(2009)0034),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 17. decembra paziņojumu "Valsts atbalsta pasākumu Kopienas pagaidu shēma, lai veicinātu piekļuvi finansējumam pašreizējās finanšu un ekonomiskās krīzes apstākļos"(1),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu "Īstenošanas ziņojums par Kopienas Lisabonas programmu 2008.–2010. gadam" (COM(2008)0881),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu "Kohēzijas politika: ieguldījums reālajā ekonomikā" (COM(2008)0876),

–   ņemot vērā Komisijas dienestu 2008. gada 16. decembra darba dokumentu "Vienotā tirgus pārskats – tā attīstība gada laikā" (SEC(2008)3064),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu "Par Lisabonas izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas ārējo dimensiju: Ziņojums par piekļuvi tirgum un pamatsistēmas izveidi efektīvākai starptautiskajai sadarbībai regulējuma jomā" (COM(2008)0874),

–   ņemot vērā Komisijas 2008 gada 16. decembra priekšlikumu regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi (COM(2008)0867),

–   ņemot vērā Komisijas 2007. gada 11. decembra paziņojumu "Integrētās pamatnostādnes attiecībā uz izaugsmi un nodarbinātību (2008.–2010. gads)", kurā iekļauts Komisijas ieteikums par dalībvalstu un Kopienas ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm (saskaņā ar EK līguma 99. pantu) un priekšlikums Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (saskaņā ar EK līguma 128. pantu) (COM(2007)0803),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 7. maija paziņojumu "EMS@10 ‐ panākumu un problēmu apzināšana pēc Ekonomikas un monetārās savienības desmit pastāvēšanas gadiem" (COM(2008)0238) (Paziņojums par EMS@10),

–   ņemot vērā dalībvalstu rīcības plānus un atjauninātās valstu reformu programmas 2008.–2010. gadam,

–   ņemot vērā to, ka ir izveidota augsta līmeņa ekspertu grupa ES finanšu uzraudzības jautājumos, ko vada Jacques de Larosière, un tās 2009. gada 25. februāra ziņojumu Komisijai saistībā ar Eiropadomes 2009. gada pavasara sanāksmi,

–   ņemot vērā Eiropadomes prezidentūras secinājumus par ekonomikas un finanšu jautājumiem, ko tā pieņēma 2008. gada 11. un 12. decembrī notikušajā sanāksmē,

–   ņemot vērā Euro grupas valsts un valdību vadītāju sanāksmi, kas notika 2008. gada 12. oktobrī, lai pieņemtu saskaņotu glābšanas plānu ekonomikas krīzes pārvarēšanai,

–   ņemot vērā 2008. gada 13. un 14. marta Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumus par atjaunoto Lisabonas stratēģiju izaugsmei un nodarbinātībai (2008.–2010. gads) ‐ jauna posma sākumu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 7. oktobra sanāksmē pieņemtos secinājumus par tūlītēju atbildes reakciju uz finanšu nestabilitāti,

–   ņemot vērā Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 4. novembra sanāksmē pieņemtos secinājumus par starptautiskām ierosmēm, reaģējot uz finanšu krīzi, un par gatavošanos krīzes jautājumiem veltītai starptautiskai augstākā līmeņa sanāksmei,

–   ņemot vērā Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 2. decembra ieguldījumu Eiropadomes 2008. gada 11. un 12. decembra sanāksmes darbā,

–   ņemot vērā 2008. gada 1. jūnija Saprašanās memorandu par sadarbību starp Eiropas Savienības finanšu uzraudzības iestādēm, centrālajām bankām un finanšu ministrijām pārrobežu finansiālās stabilitātes jomā,

–   ņemot vērā 2008. gada 22. oktobra rezolūciju par Eiropadomes 2008. gada 15. un 16. oktobra sanāksmi(2),

–   ņemot vērā 2008. gada 20. februāra rezolūciju par Integrētām pamatnostādnēm izaugsmei un nodarbinātībai (daļa: dalībvalstu un Kopienas ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes) ‐ jaunā cikla uzsākšana (2008.–2010. g.)(3),

–   ņemot vērā 2008. gada 18. novembra rezolūciju par EMS@10 ‐ Ekonomikas un monetārās savienības pirmie 10 pastāvēšanas gadi un nākotnes uzdevumi(4) (rezolūcija par EMS@10),

–   ņemot vērā 2008. gada 23. septembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par riska ieguldījumu fondiem un privātā kapitāla fondiem(5),

–   ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Lamfalussy procesa turpinājumu ‐ uzraudzības struktūra nākotnē(6),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas, Attīstības komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A6-0063/2009),

A.   tā kā iepriekšējos 25 gados starptautiskā ekonomika un globālie tirgi ir spējuši panākt nepieredzētu un vēsturiskā skatījumā unikālu izaugsmi un tādu ražošanas jaudu, kas ir nodrošinājusi pārticību lielākam cilvēku skaitam nekā jebkad agrāk, ‐ jaudu, kas ir jāpielāgo apstākļiem, kuros palēninās ekonomika un attiecīgi krītas pieprasījums;

B.   tā kā finanšu un ekonomiskā krīze ar katru dienu palielinās un tādēļ, ka sabiedriskā rīcība nav kļuvusi spēcīgāka un efektīvāka, pietuvina Eiropas Savienību un tās kaimiņvalstis aizvien tuvāk sociālai un politiskai krīzei, kas apdraud Eiropas solidaritāti;

C.   tā kā tagad starptautiskās un Eiropas ekonomikas lejupslīdes novēršanā galvenie izaicinājumi ir neuzticēšanās finanšu un kapitāla tirgiem, kā arī bezdarba pieaugums;

D.  tā kā pašreizējās finanšu krīzes nepieredzēti plašie apmēri un tai sekojošā straujā lejupslīde liek rūpīgi pārskatīt finanšu tirgu reglamentējošos noteikumus un pārvaldības sistēmu gan Eiropas, gan starptautiskā līmenī, lai novērstu turpmākas problēmas starptautiskajā ekonomikā, neradītu līdzīgas problēmas finanšu tirgos un padarītu ES ekonomiku noturīgāku pret pārmaiņām;

E.   tā kā nozīmīgu finanšu iestāžu neveiksmes apdraud kredītu tirgus, kavē kapitāla plūsmu, ieguldījumus un tirdzniecību, kā arī izraisa cenu un vērtību lejupslīdi, tādējādi iedragājot stabilitāti un pamatlīdzekļus, kas finanšu iestādēm vajadzīgi aizdevumu sniegšanai un uzņēmumiem ‐ pašfinansēšanas nodrošināšanai;

F.   tā kā ir izrādījies, ka pašreizējās finanšu krīzes cēloņi un iemesli bijuši pavirša monetārā politika un politiski stimulēts mājokļu kreditēšanas pieaugums, kā arī makroekonomiska nelīdzsvarotība galvenokārt starp ASV un tādām jaunām tirgus ekonomikas valstīm kā Ķīna; uzsver, ka jāturpina attīstīt ES konkurētspēju un ieguldīt infrastruktūrā un pētniecībā, kā arī jaunos uzņēmumos un jaunos tirgos;

G.   tā kā ES politikas veidotājiem, nodrošinot ekonomikas atveseļošanu, jānosaka, ka galvenās prioritātes ir atjaunot finanšu un kapitāla tirgu funkcionēšanu un nodrošināt nodarbinātību, tādējādi radot iespējas palīdzēt ES ekonomikai atgūt izaugsmi, veikt ieguldījumus un veidot jaunas darbavietas;

H.   tā kā pašreizējā lejupslīde būtu jāizmanto kā iespēja veicināt "zaļos" ieguldījumus un radīt videi draudzīgas darbavietas atbilstīgi Lisabonas un Gēteborgas ilgtermiņa mērķu īstenošanai, kā arī klimata un enerģētikas paketei;

I.   tā kā ekonomikas atveseļošanas nodrošināšanai vajadzīga saskaņota rīcība atbilstīgi ES tiesību aktiem, kuri attiecas uz konkurenci un valsts atbalstu, kā arī finanšu un kapitāla tirgu stabilitāte, un šie pasākumi, lai nodrošinātu ES ekonomikas stabilitāti un konkurētspēju, nedrīkst kropļot uzņēmumu konkurenci vai izjaukt līdzsvaru starp dalībvalstīm;

J.   tā kā reālajā ekonomikā finanšu krīzes sekas ir radījušas ārkārtējus ekonomiskos apstākļus, kuros ir nepieciešami savlaicīgi, mērķtiecīgi un proporcionāli pasākumi un lēmumi, lai atrastu risinājumus nepieredzētai vispārējai ekonomikas un nodarbinātības situācijai, un tā kā neizbēgamā valsts iejaukšanās kropļo attiecīgās funkcijas, kādas ir privātajam un valsts sektoram normālākos apstākļos;

K.   tā kā Parlaments savās nostājās par likumdošanas priekšlikumiem un arī rezolūcijās ir pievērsies pašreizējās finanšu sistēmas noteikumu nepilnībām;

L.   tā kā jaunākie Kopienas sniegtie dati par 2009. gada perspektīvām norāda uz ekonomikas situācijas strauju pasliktināšanos visā Eiropas Savienībā un tā kā Eiropas Savienība un dalībvalstis tagad ir visvairāk atbildīgas par makroekonomikas stabilitātes, pastāvīgas izaugsmes un nodarbinātības nodrošināšanu;

M.   tā kā finanšu krīze ir atklājusi dilemmu starp nepieciešamību ekonomikas politikas reglamentējošās pilnvaras īstenot ES līmenī un faktu, ka ekonomikas stimulēšanas plāni ir dalībvalstu iestāžu kompetencē;

N.  N tā kā atsevišķu dalībvalstu ierosinātajiem īstermiņa pasākumiem ir nepieciešama visaptveroša koordinācija ES līmenī, lai, no vienas puses, garantētu kopēju pastiprinošu ietekmi un, no otras puses, novērstu domino efektu, tirgus kropļošanu un izšķērdīgu divkāršu darbu;

O.   tā kā īstermiņa pasākumiem jābūt tādiem, kas atbilst ilgtermiņa mērķiem un papildina šos mērķus, proti, padarīt Eiropas Savienību par konkurētspējīgāko, uz zinātnes atziņām balstīto ekonomiku, nemazināt paļāvību uz nākotni un uzticēšanos, kā arī nodrošināt makroekonomikas stabilitāti;

P.   tā kā ir jāatzīst dalībvalstu atšķirīgās iespējas iesaistīties atveseļošanas programmās; tā kā ir jāattīsta apjomīga Eiropas Savienības papildu pieeja, kurā liela nozīme piešķirta savstarpēji atbalstošu pasākumu kompleksam ekonomikas, vides, nodarbinātības un sociālās politikas jomā;

Q.   tā kā ir pierādījies, ka dalība euro zonā stiprina ekonomikas stabilitāti attiecīgajās dalībvalstīs; tā kā šādā ekonomikas recesijas laikā pilsoņi gaida ne tikai atbildības pilnu valdības iejaukšanos, kas vērsta pret ekonomikas lejupslīdi, bet arī stingru atbildes reakciju, izstrādājot Eiropas Savienības noteikumus, kā arī izmantojot sociālo un reģionālo kohēziju, vienlaikus saglabājot noteikumus un principus, kuri garantē spēcīgu un stabilu valūtu;

R.   tā kā ir ārkārtīgi svarīgi atjaunot uzticību, lai ļautu pienācīgi darboties finanšu tirgiem un tādējādi ierobežotu finanšu krīzes negatīvo ietekmi uz reālo ekonomiku;

S.   tā kā dalībvalstis, kas nesen pievienojušās Eiropas Savienībai un neietilpst euro zonā, smagi cieš no spekulācijām ar šo valstu valūtu, no kapitāla aizplūdes un no starptautisko kredītu tirgu sastinguma,

Vispārīgas nostādnes

1.   atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, kas izstrādāta, reaģējot uz nopietno un nepārtraukto ekonomikas lejupslīdi, proti, ‐ sākt īstenot Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (atveseļošanas plānu); atzīmē, ka atveseļošanas programmai, kas vēl steidzami ir jāīsteno, šajā priekšlikumā Kopienas mērogam ir paredzēti 15 % budžeta;

2.   uzsver, ka atveseļošanas plāna galvenajai prioritātei jābūt veicināt ekonomiku un Eiropas Savienības konkurētspēju, lai nodrošinātu pilsoņiem iespējas un drošību, kā arī izvairītos no bezdarba palielināšanās; uzskata, ka atveseļošanas plānam ekonomikas lejupslīde jāpavērš pretējā virzienā, dodot iespēju finanšu tirgiem atkal pareizi darboties, jāveicina ieguldījumi, kā arī jāuzlabo izaugsmes un nodarbinātības iespējas, vienlaikus stiprinot ES ekonomiku un darba tirgu un uzlabojot pamatnosacījumus izaugsmei un darbavietu radīšanai;

3.   sagaida, ka Komisija nodrošinās skaidru un spēcīgu vadību, lai visām dalībvalstīm būtu saskaņotāka pieeja šīs smagās ekonomiskās krīzes risināšanai un būtu iespējams Eiropā nosargāt pēc iespējas vairāk darbavietu;

4.   uzstāj, ka jebkurai finansiālajai palīdzībai jābūt savlaicīgai, mērķtiecīgai un piešķirtai uz noteiktu laiku; brīdina par iespējamām izstumšanas sekām un ES konkurences politikas sabrukumu; mudina iespējami drīz atjaunot godīgu tirgus konkurenci, kas noteikta līgumos; ar bažām norāda uz valsts parādu un budžeta deficīta straujo pieaugumu; turklāt, lai neuzliktu pārlieku lielu slogu nākamajām paaudzēm, aicina, cik drīz vien iespējams, atgriezties pie stabilas valsts finanšu politikas, kā paredzēts pārskatītajā Stabilitātes un izaugsmes paktā;

5.   uzsver, ka skaidri noteiktā laikā jāatceļ pagaidu izņēmumi un atkāpes no Kopienas konkurences politikas un jājauno normāls stāvoklis;

6.   uzsver, ka atveseļošanas plānam ir jāveicina taisnīga un vienlīdzīga starptautiska nolīguma izstrāde, kuram 2012. gadā jāaizstāj Kioto protokols, un ka ar šādu nolīgumu ir jārada arī iespēja nabadzīgākām valstīm izkļūt no nabadzības, neveicinot globālo sasilšanu, un jāpalīdz finansēt vērienīgus ieguldījumus, lai pielāgotos klimata pārmaiņām un attīstītu atjaunīgās enerģijas jomu;

7.   ar bažām atzīmē valsts parādu un budžeta deficīta straujo pieaugumu; pauž bažas, ka valstu parādi var kļūt par pārmērīgu slogu nākamajām paaudzēm;

8.   piekrītot, ka nepieciešamība pielāgoties globālās konkurences videi un Eiropas ekonomikas izaugsmes atjaunošana ir ļoti svarīgi kopēji mērķi, tomēr aicina Eiropas Savienību vairāk censties ieguldīt līdzekļus prasmju apgūšanā, mācībās un stabilu darbavietu radīšanā, nodarbinātības nodrošināšanā un masveida bezdarba novēršanā, vienlaikus nodrošinot konstruktīvu nodokļu politiku, kam jāpalīdz noteikt atveseļošanas plāna apjomu un sastāvdaļas; sagaida, ka pavasara Eiropadome pieņems skaidras pamatnostādnes un konkrētus pasākumus esošo darbavietu nosargāšanai un jaunu darba iespēju radīšanai;

9.   kā būtisku efektivitātes nodrošināšanas prasību iesaka koordinēt valstu atveseļošanas plānus un to darīt, katru programmu pieskaņojot katras valsts konkrētajām vajadzībām, tomēr ņemot vērā kopējās intereses un kopējās stratēģijas, kas izstrādātas klimata pārmaiņu novēršanai, kā arī to, ka jānodrošina iespējami lielāka pastiprinošā ietekme īpaši uz nodarbinātību;

10.   iesaka izstrādāt jaunas horizontālas iniciatīvas ES līmenī, apzinoties, ka atšķirīgā dalībvalstu spēja un budžeta manevra rezerves dažādās Eiropas Savienības vietās var dot ļoti atšķirīgus rezultātus; tomēr atgādina par katras dalībvalsts atbildību īstenot fiskālo disciplīnu, veikt ieguldījumus un strukturālās reformas;

11.   stingri brīdina par risku, ka īstenotie risinājumi kļūst par visu valstu politikas nostādņu kopsummu ar iespējamām pretrunām un izmaksām, ka tas var kaitēt vienotajam tirgum, ekonomikas un monetārajai savienībai un vājināt Eiropas Savienības nozīmi pasaulē;

12.   atbalsta Komisijas ieguldījumu Stabilitātes un izaugsmes pakta pārskatīšanā un atzīmē tās vēlmi paktā paredzēto elastīgumu pilnā mērā izmantot kā pretcikliskas politikas īstenošanas veidu ekonomikas lejupslīdes problēmu risināšanai, lai ļautu dalībvalstīm adekvāti reaģēt uz ekonomikas krīzi, proti, izvērtēt, vai lēmumi par īstermiņa ieguldījumiem atbilst vidēja termiņa budžeta mērķiem un sekmē pastāvīgu izaugsmi un Lisabonas stratēģijas ilgtermiņa mērķu īstenošanu;

13.   uzsver, ka ir absolūti nepieciešams, lai dalībvalstis turpina īstenot pārskatīto Stabilitātes un izaugsmes paktu, lai, no vienas puses, efektīvi risinātu pašreizējo ārkārtas situāciju un, no otras puses, garantētu stingru apņemšanos līdz ar ekonomikas atveseļošanos atgriezties pie normālas budžeta disciplīnas, vienlaikus pastiprinot pārskatītā pakta pretcikliskumu;

Finanšu tirgi ‐ no krīzes kontrolēšanas uz stabiliem tirgiem nākotnē
Uzticības atjaunošana finanšu nozarē

14.   atzinīgi vērtē īstermiņa pasākumus, kas pieņemti, lai atjaunotu uzticību finanšu sistēmai; atgādina, ka ar šiem ārkārtas pasākumiem ir par maz, lai atrisinātu atsevišķas pamatproblēmas, kas izraisīja šo krīzi, proti, globālo nelīdzsvarotību, pārmērīgu riskēšanu, aizņemto līdzekļu īpatsvara palielināšanu un ienesīgu īslaicīgumu; atgādina, ka jāpārskata atlīdzības shēmas, kas ir viens no iespējamiem finansiālās nestabilitātes cēloņiem;

15.   aicina dalībvalstis rīkoties koordinēti, kredītu tirgu nedrošības mazināšanas un šo tirgu darbības sekmēšanas nolūkā ļaujot valstu bankām sniegt vispārējas un skaidri noteiktas garantijas parādu segšanai, taču neattiecinot tās uz pašu kapitālu;

16.   aicina dalībvalstis un it īpaši euro zonas dalībvalstis apsvērt iespēju izveidot dalībvalstu kopīgi garantētu lielu Eiropas kredīta mehānismu;

17.   vēlreiz uzsver, ka galvenais, ar ko pamatot pašreizējo valsts ārkārtas iejaukšanos finanšu sistēmas darbībā, ir privātpersonu un uzņēmumu, tostarp MVU, uzkrājumu nodrošināšana un kredītu piešķiršana tiem; atgādina dalībvalstu valdībām par to atbildību un pārskatatbildību savu valstu parlamentu priekšā par to, kā valsts līdzekļus izmanto glābšanas plāniem, un uzstājīgi iesaka ES līmenī ieviest un saskaņot atbilstīgas uzraudzības un, ja nepieciešams, sankciju sistēmu, lai nodrošinātu šādu mērķu sasniegšanu;

18.   uzsver, ka ir jānodrošina, lai centrālo procentu likmju samazinājuma ietekme attiektos arī uz aizdevuma ņēmējiem;

19.   atgādina, ka regulatoriem un attiecīgajām dalībvalstu iestādēm rūpīgi jāpārbauda banku un baņķieru darbība pēdējo mēnešu laikā un arī jānosaka, vai banku sabrukšanu nav veicinājušas nosodāmas un pat noziedzīgas darbības, un jānodrošina, ka ar valsts iejaukšanos un monetārās politikas lēmumiem attiecībā uz procentu likmēm ir iespējams pārtraukt kredītu krīzi;

20.   uzskata, ka stingri jāuzrauga finanšu iestādēm piešķirtie palīdzības pasākumu kopumi, lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus, tostarp maksātspējas līmeni, gaidāmos ieguvumus, likviditāti starpbanku tirgū, cilvēkresursu attīstību un klientu (privāto klientu vai uzņēmēju) uzticēšanos;

21.   uzskata, ka banku nozares glābšanas plāni jāsaista ar nosacījumiem par monetāriem stimuliem, kredītu sniegšanu, aizdevumu izsniegšanas noteikumiem, nozares pārstrukturēšanu un sociālās politikas noteikumu aizsardzību;

22.   uzskata, ka ir jāveicina mikrokredītu attīstība, kuri ir atzīti par efektīvu instrumentu ar ievērojamu pastiprinošo ietekmi, un it īpaši nosakot to par prasību komercbankām, kas ir saņēmušas valsts atbalstu;

23.   pieprasa, lai, izstrādājot jebkādu jaunu regulējumu, it īpaši nolūkā atdzīvināt pārvēršanu vērtspapīros kā svarīgu procesu, kam ir būtiska nozīme finanšu atjaunošanā hipotekāro aizdevumu, automobiļu iegādes un kredītkaršu finansēšanai, galveno uzmanību pievērš tam, lai bankas atgūtu normālu kredīta pagarināšanas līmeni;

24.   aicina Komisiju sagatavot skaidru analīzi par to, kā šis palīdzības pasākumu kopums ietekmēs finanšu nozares konkurētspēju un starpbanku tirgus darbību; aicina Komisiju izveidot daudznozaru grupas, kurās piedalītos eksperti no Komisijas Konkurences, Ekonomikas un finanšu lietu, kā arī Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāta, visiem trim 3. līmeņa uzraudzītāju komitejām un Eiropas Centrālo banku sistēmas, lai apkopotu zināšanas un zinātību un nodrošinātu līdzsvarotu, objektīvu, kvalitatīvu un savlaicīgu lēmumu pieņemšanu visās dalībvalstīs;

Efektīvākas reglamentējošās un uzraudzības struktūras

25.   uzskata, ka, lai gan Eiropas Centrālajai bankai (ECB) nav oficiālu uzraudzības pilnvaru, ir jāpaplašina tās loma finanšu stabilitātes uzraudzībā euro zonā, it īpaši uzraugot ES mēroga banku nozari; tāpēc iesaka, ka, pamatojoties uz Līguma 105. panta 6. punktu, Eiropas Centrālā banka ir jāiesaista sistēmiski nozīmīgo finanšu iestāžu makrouzraudzībā ES mērogā;

26.   pauž nožēlu, ka ES nav skaidru instrumentu un politikas nostādņu, ar kuriem rūpīgi un savlaicīgi novērst finanšu krīzes nevienmērīgo ietekmi gan uz euro zonā apvienotajām dalībvalstīm, gan uz dalībvalstīm, kas atrodas ārpus tās;

27.   atkārtoti aicina Komisiju analizēt to banku rīcības ietekmi, kuras savus aktīvus no valstīm, kas nesen pievienojušās ES, pārvietoja pēc tam, kad citās valstīs bija pieņemti glābšanas plāni, un rūpīgi izvērtēt spekulatīvos darījumus (pārdošanu īsajā pozīcijā (short-selling)) ar nesen pievienojušos dalībvalstu valūtām; aicina Komisiju šīs analīzes rezultātus darīt zināmus Jacques de Larosière vadītajai darba grupai un Parlamenta atbildīgajai komitejai;

28.   mudina Komisiju un dalībvalstis steidzami risināt banku garantiju jautājumu, lai nodrošinātu, ka līdzīgi veidotas shēmas visā Eiropas Savienībā pasargā bankas no maksātnespējas, un tādējādi atdzīvinātu starpbanku aizdevumu izsniegšanu, kas ir priekšnosacījums banku krīzes apturēšanai un jaunu kredītu izsniegšanai reālajai ekonomikai, palielinot ieguldījumus un patēriņu un tādējādi rodot izeju no ekonomikas krīzes;

29.  uzstājīgi mudina Jacques de Larosière grupu ņemt vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijās izteiktos ieteikumus par finanšu tirgus uzraudzību; mudina Komisiju atbalstīt tās ieguldījumu, veidojot stabilu un efektīvu reglamentēšanas un uzraudzības sistēmu, kas var novērst vai ierobežot turpmāko krīžu nelabvēlīgo ietekmi; aicina Padomi pirms attiecīgo secinājumu apstiprināšanas pienācīgi ņemt vērā Parlamenta nostāju, ko tas varētu par tiem izteikt;

30.   atzīst acques de Larosière vadītās grupas izveidotos ieteikumus un uzsver, ka daudzus no tiem pēdējos gados aicinājis īstenot arī Parlaments; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izmantot savas iniciatīvas pilnvaras un veikt pasākumus, lai novērstu nopietnākās, ar finanšu krīzi saistītās problēmas un aicina Komisiju sākt šo procesu pēc iespējas ātrāk; aicina pavasara Eiropadomi sniegt spēcīgu politisku stimulu un izveidot ceļvedi visām tiesību aktu iniciatīvām, lai nodrošinātu, ka kopā ar Parlamentu tās tiek pieņemtas savlaicīgi;

31.   vēlreiz apstiprina, ka lielāka pārredzamība un labāka risku pārvaldība, kā arī saskaņota uzraudzība ir būtiskākie principi turpmāko krīžu novēršanai un ka reglamentējošo noteikumu reformai jābūt visaptverošai, attiecinot to uz visiem finanšu tirgu dalībniekiem un darījumiem; norāda, ka finanšu tirgu globālais raksturs rada nepieciešamību pēc starptautiskas reformu saskaņotības; uzsver, ka regulatīvo ierosmju mērķim jābūt tirgū radīt pārredzamību, ilgtspēju, stabilitāti un finanšu dalībnieku lielāku atbildīgumu; atgādina Komisijai par tās pienākumu atbildēt uz Parlamenta pieprasījumiem par riska ieguldījumu fondu un privātā kapitāla vērtspapīru reglamentēšanu;

32.   uzskata, ka kredītvērtējuma aģentūrām ir jālikvidē informācijas nepilnības un jāsniedz ziņas par neskaidrībām un interešu konfliktiem; uzstāj uz nepieciešamību pārskatīt un uzlabot grāmatvedības procedūras, lai novērstu prociklisku ietekmi;

33.   ierosina rūpīgi izvērtēt, vai turpmāki finanšu nozares pareizas reglamentācijas pasākumi, it īpaši reglamentējošo noteikumu makrouzraudzība, var apgrūtināt vai padarīt neiespējamu ekonomikas atveseļošanu un jauninājumus finanšu produktu tirgū, kā arī samazināt ES finanšu tirgu pievilcību, pavēršot finanšu plūsmas un uzņēmumus trešo valstu tirgu virzienā; atgādina, ka ES visvairāk ir ieinteresēta, lai tā paliktu pasaulē nozīmīgākais finanšu tirgus;

Reālā ekonomika ‐ krīze kā iespēja sasniegt pastāvīgu izaugsmi
Nodarbinātības nodrošināšana un pieprasījuma veicināšana

34.   aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot visus pieejamos līdzekļus, lai atbalstītu ES uzņēmumus, it īpaši mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), lai veicinātu darbavietu rašanos un lai stiprinātu ES investoru, darba devēju, darba ņēmēju un patērētāju uzticību;

35.   stingri iesaka visā Eiropas Savienībā steidzami garantēt pietiekamas, pieņemamas un samērā drošas kredītu izmantošanas iespējas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, pilsoņiem un tām nozarēm, kuru ilgtspējīgu nākotni apdraud krīze, it īpaši kredītu trūkums; aicina Komisiju nodrošināt apmaiņu ar šajā jomā gūto paraugpraksi;

36.   uzsver, ka pašreizējā situācijā, kad MVU smagi izjūt naudas plūsmas problēmas un tiem ir ierobežotas iespējas izmantot kredītus, valsts iestādēm un privātajiem klientiem būtu jāveic maksājumi MVU ne vēlāk kā 30 dienu laikā; mudina Komisiju ņemt vērā šo aspektu, pārskatot direktīvu par kavētajiem maksājumiem(7);

37.   aicina pilnībā izpildīt un straujāk īstenot gan Eiropas Savienības, gan dalībvalstu līmenī Parlamenta ieteikumus saistībā ar Komisijas paziņojumu "Vispirms domāt par mazākajiem' – Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts "Small Business Act" (COM(2008)0394);

38.   aicina efektīvi sākt plaša mēroga Eiropas nodarbinātības iniciatīvu, no vienas puses, nodrošinot, ka uzņēmumu var izveidot bez maksas jebkurā Eiropas Savienības vietā trīs dienu laikā un un ka formalitātes pirmo algoto darbinieku pieņemšanai darbā var nokārtot vienotā piekļuves punktā, un, no otras puses, pastiprinot aktivizēšanas shēmas, it īpaši attiecībā uz zemas kvalifikācijas darbiniekiem, izmantojot individuālas konsultācijas, intensīvas mācības vai pārkvalifikāciju un kvalifikācijas paaugstināšanu, mācekļu praksi, subsidētu nodarbinātību, kā arī dotācijas pašnodarbinātām personām un uzņēmumiem; turklāt atbalstošs pasākums ir tas, ka Komisija piešķīrusi Eiropas Sociālā fonda maksājumus, lai veicinātu attīstību un prasmju pilnveidošanu;

39.   stingri iesaka ES nodarbinātības iniciatīvā iekļaut principu par agrīnu iejaukšanos laikā, kad darbavietas faktiski ir zudušas, jo īpaši tāpēc, lai samazinātu iedzīvotāju risku zaudēt vietu darba tirgū; uzskata, ka šādas iejaukšanās īstenošana prasīs ievērojamus ieguldījumus mācībās, tostarp palielināt mācību pakalpojumu sniedzēju skaitu, tajā pašā laikā pievēršot uzmanību mācību un darba reintegrācijas programmu saskaņošanai, un šim nolūkam jāizmanto ne tikai īstermiņa pasākumi, bet arī jācenšas nodrošināt iespējami augsta līmeņa kvalifikāciju, lai palielinātu vispārējo prasmju līmeni Eiropas Savienībā un apmierinātu pašreizējās ekonomikas mainīgās vajadzības;

40.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus un aicina dalībvalstis pielāgot jaunos regulu noteikumus par Eiropas Sociālo fondu, Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fondu un Eiropas Reģionālās attīstības fondu, tostarp noteikumus par procedūru vienkāršošanu un attiecināmo izmaksu paplašināšanu, lai vēl efektīvāk pildītu nodarbinātības un sociālās integrācijas mērķus, turpinot veicināt nodarbinātību ekonomikas pamatnozarēs un nodrošinot, ka, sniedzot šādu atbalstu, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšana aizvien ir prioritāte, lai nepieļautu nesimetrisku attīstību Eiropas Savienībā; cer, ka ātrāk tiks piešķirti nodarbinātības atbalstam paredzētie līdzekļi un ka ES atbalsta programmas tiks pārorientētas tā, lai palīdzētu sabiedrības neaizsargātākajām grupām, to skaitā programmas par pienācīgu dzīves apstākļu garantēšanu un iespēju izmantot augstas kvalitātes vispārējas nozīmes pakalpojumus;

41.   aicina dalībvalstis veikt ieguldījumus sociālajā ekonomikā, kas var veicināt izaugsmi, jo tā ir būtisks potenciāls, lai izveidotu kvalitatīvas darbavietas un stiprinātu sociālo un teritoriālo kohēziju;

42.   uzsver, ka svarīgi ir īstenot kopējos elastdrošības principus, vienlaikus garantējot ikvienam pietiekamu sociālo aizsardzību, it īpaši sociālās nodrošināšanas sistēmas, kas paredz atbilstīgu nodrošinājumu saskaņā ar valsts tradīcijām;

43.   aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm turpināt regulāri sekot situācijas attīstībai ES darba tirgū un krīzes radītajai ietekmei uz šo tirgu, kā arī veikt atbilstīgus pasākumus, lai Eiropas Savienības ekonomiku nostādītu uz ilgtspējīga attīstības ceļa;

44.   uzsver, ka pienācīgs dzīves līmenis ir jāgarantē visiem Savienības pilsoņiem, un aicina īstenot atbilstīgus ārkārtas pasākumus; aicina pielāgot sociālo politiku, lai novērstu lejupslīdes sekas, atbalstot aktīvas darba tirgus un sociālās integrācijas politiskās nostādnes un pievēršot īpašu uzmanību neaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem;

45.   aicina Komisiju steidzami izvērtēt lejupslīdes riskus, kas ietekmē rūpniecības nozares visā Eiropā, lai nepieciešamības gadījumā rīkotos ES līmenī; tomēr uzsver, ka, iespējams, atsevišķām ES rūpniecības nozaru problēmām finanšu krīze nav vienīgais cēlonis; tāpēc uzskata, ka valsts atbalsta pasākumi ir jāveic uzmanīgi, kompensējot vienīgi finanšu krīzes izraisītās sekas, un ka šie pasākumi jāsaista ar ļoti stingriem nosacījumiem par pārstrukturēšanu, ieguldījumiem jauninājumos un ilgtspēju;

46.   brīdina vēlreiz par ES konkurences noteikumu pārmērīgu mīkstināšanu, kas var vājināt arī iekšējo tirgu; pauž bažas, ka valstu reakcija uz ekonomikas lejupslīdi var novest pie protekcionisma un izkropļot konkurenci, ilgtermiņā radot nopietnu kaitējumu Savienības pilsoņu ekonomiskajai labklājībai;

47.   aicina izvērtēt valstu atveseļošanas plānos ietverto pasākumu tūlītējo ietekmi uz pirktspēju;

48.   aicina Padomi apstiprināt priekšlikumu, kas paredz dot visām dalībvalstīm iespēju piemērot samazinātu PVN likmi energoefektīvām precēm un pakalpojumiem, darbietilpīgiem un vietējā mērogā sniegtiem pakalpojumiem, ņemot vērā to iespējamo ietekmi uz nodarbinātību un pieprasījuma veicināšanu;

49.  49 uzsver pievienoto vērtību, ko Eiropas transporta tīklu programma (TEN-T) sniedz Lisabonas stratēģijas īstenošanai, Eiropas Savienības ar klimata pārmaiņām saistīto mērķu sasniegšanai un lielākai sociālai, ekonomiskai un teritoriālai kohēzijai, vienlaikus nodrošinot savlaicīgu atbalstu kopējā pieprasījuma uzturēšanai Eiropā; uzsver, ka 30 TEN-T prioritārie projekti ‐ it īpaši pārrobežu savienojumi ‐ ir svarīgi, lai dotu jaunu impulsu ekonomikai un palielinātu pieprasījuma pēc labākas un videi nekaitīgākas komodalitātes; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt jaunus veidus transporta infrastruktūru finansēšanai un nākamajos finanšu plānos un atveseļošanas plānā ievērojami palielināt TEN-T projektu budžetu;

50.   aicina dalībvalstis apsvērt iespēju samazināt ar nodarbinātību saistītos nodokļus zemākiem ienākumiem, lai palielinātu pirktspēju un stimulētu pieprasījumu pēc mazumtirdzniecības precēm;

Lielāka kohēzija un mazākas ekonomiskās atšķirības

51.   uzsver, ka, ņemot vērā nepārprotami atšķirīgo krīzes ietekmi Eiropas teritorijā, ierosinātajos stimulēšanas pasākumos svarīgi ir teritoriālās kohēzijas mērķi;

52.   aicina Komisiju, it īpaši ņemot vērā pašreizējo krīzi, pievērst atbilstīgu uzmanību horizontālās politikas aspektu ietekmei uz atšķirīgajiem reģionu rezultātiem euro zonā, kā norādīts tās paziņojumā par EMU@10;

53.   aicina izstrādāt atbilstīgus mehānismus, lai garantētu, ka mazāk dinamisko reģionu paātrināta konverģence pamatojas uz stratēģiskiem mērķiem, piemēram, pāreju uz videi draudzīgu ekonomiku un atbilstīgu līdzdalību Lisabonas stratēģijas īstenošanā, proti, atbalstot jauninājumus, MVU un mikrolīmeņa iniciatīvas;

54.   atzinīgi vērtē visus Komisijas priekšlikumus, kas vienkāršo un paātrina piekļuvi esošajiem kohēzijas instrumentiem un atvieglo projektu ātrāku īstenošanu, proti, piešķirot līdzekļus priekšlaikus, uz laiku palielinot Kopienas atbalsta likmes, uzlabojot tehnisko palīdzību un paātrinot maksājumu procedūras;

Pārdomātas un ilglaicīgas strukturālās reformas un ieguldījumi

55.   aicina precizēt atveseļošanas instrumentus un darbības plānus gan ES, gan dalībvalstu līmenī, kas visā Eiropas Savienībā spētu veicināt pieprasījumu un uzticību, ievērojot saskaņā ar vispārējo Lisabonas stratēģijas prioritāšu kopumu, proti, ieguldījumi izglītībā, infrastruktūrā, pētniecībā un attīstībā, prasmju palielināšanā un mūžizglītībā, energoefektivitātē un videi draudzīgās tehnoloģijās, platjoslas tīklos, pilsētas transportā, novatoriskās rūpniecības nozarēs un pakalpojumos, veselības aprūpes pakalpojumos, kā arī bērniem un vecākiem cilvēkiem domātos pakalpojumos;

56.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu no 2010. gada uz 2009. gadu pārcelt 500 miljonu euro ieguldījumus transporta infrastruktūrā; tomēr uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm pilsētas transporta un prioritārie TEN-T projekti ir jāiekļauj starp tiem, kuriem saskaņā ar atveseļošanas plānu jāizmanto papildu 5 miljardu euro finansējums; uzskata, ka lielāka apropriāciju pieejamība dotu īpašu labumu tiem TEN-T projektiem, kuru īstenošanā paveikts vairāk;

57.   uzsver, ka pašreizējos ārkārtīgi smagajos apstākļos tām dalībvalstīm, kas nesen pievienojušās Eiropas Savienībai un kas nav euro zonas dalībvalstis, ir nepieciešama piekļuve ES fondiem; šie fondi būtu vajadzīgais budžeta stimuls valstīm, kurām nav tādu rīcības iespēju kā euro zonas dalībvalstīm vai kurās vērojams liels budžeta un norēķinu konta deficīts;

58.   uzsver, ka krīze ļoti negatīvi ietekmējusi ekonomiku un sociālo jomu daudzās jaunajās dalībvalstīs, ievērojami apdraudot izaugsmi un stabilitāti un palielinot nabadzības līmeni; turklāt sagaida, ka domino efekts skars euro un ekonomikas attīstību euro zonas valstīs; tādēļ Kopienas solidaritātes un kolektīvās atbildības īstenošanas labad aicina šajā sakarībā izmantot Kopienas mērogā koordinētu pieeju; aicina Komisiju pārskatīt un uzlabot visus instrumentus, kas nodrošina stabilitāti attiecīgajās dalībvalstīs, jo īpaši maiņas kursa stabilitāti, lai ātri un efektīvi varētu īstenot drošības tīkla noteikumus un reaģēšanas pasākumu kompleksus;

59.   aicina Komisiju apsvērt iespējamos pasākumus energoapgādes drošības uzlabošanai, straujāk attīstot Eiropas Savienības iekšējā gāzes pārvades tīklu, kas varētu nodrošināt apgādes drošību;

60.   uzskata, ka ekonomikas lejupslīdes radīto problēmu risināšanā ārkārtīga nozīme ir stingrai valsts ieguldījumu politikai, kuras mērķis ir veidot t. s. zema oglekļa satura ekonomiku;

61.   šajā sakarā aicina dalībvalstis reformēt savus nodokļu režīmus, nodrošinot to atsevišķo nozaru ilgtspējīgu darbību, kuras būtiski ietekmē vidi, piemēram, lauksaimniecība, transports un enerģētika;

62.   stingri atbalsta to, ka sāk īstenot pilsētvides politikas kopumu, kas apvieno transporta un ēku energoefektivitāti ar darbavietu radīšanu;

63.   uzsver, ka nepieciešami ievērojami ieguldījumi, īstenojot saskaņotus un iepriekš nebijušus pasākumus enerģētikas, vides un infrastruktūras jomās, lai atbalstītu ilgtspējīgu attīstību, dotu ieguldījumu kvalitatīvu darbavietu radīšanā un nodrošinātu sociālo kohēziju; tāpēc uzskata, ka iedzīvotāji varētu piekrist rīkoties tā, kā no viņiem tiek gaidīts, ja viņi šo rīcību uzskatīs par taisnīgu un par tādu, kas garantē nodarbinātību un sociālo integrāciju;

64.   aicina izstrādāt ES iniciatīvas izglītības un mācību jomā, kā arī attiecībā uz piekļuvi riska kapitālam, kredītiem un mikrokredītiem, lai veicinātu izaugsmi un konverģenci visā Eiropas Savienības teritorijā;

65.   uzsver, ka jāsamazina birokrātiskais slogs privātu uzņēmumu līdzfinansētiem ieguldījumu projektiem; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, kas paātrina un atvieglo ieguldīšanu;

66.   uzsver, ka, risinot ekonomikas krīzes izraisītās aktuālās problēmas, nedrīkst aizmirst arī ilgtermiņa stratēģiju un iespēju sasniegt vairākus mērķus, kuru izpilde ir ilgi aizkavējusies, proti:

Eiropas ekonomikas instrumenti ‐ Eiropas Savienība kopīgā darbā
Ekonomikas koordinācija

67.   aicina labāk saskaņot pašreizējo atveseļošanas plānu dalībvalstu līmenī, Lisabonas stratēģijas mērķus un prioritātes, integrētas politikas pamatnostādnes un dalībvalstu reformu programmas, kā arī pārskatītajā Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzēto elastības mehānismu izmantošanu;

68.  norāda uz pašreizējās krīzes galveno dilemmu ‐ Eiropas ekonomikas politikas instrumenti vēl nav pietiekami attīstīti, lai veiksmīgi īstenotu paredzētos uzdevumus; tādēļ līdz Eiropadomes 2010. gada pavasara sanāksmei prasa pārskatīt un atjaunināt svarīgos politikas instrumentus, jo īpaši integrētas politikas pamatnostādnes;

69.   aicina Komisiju vadīt valstu reformu programmas, ņemot vērā izaugsmes prognozes;

70.   aicina Komisiju izstrādāt atbilstīgus detalizētus kritērijus un standartus atveseļošanas plānu stingrai uzraudzībai, kā arī regulārai un atkārtotai to efektivitātes novērtēšanai, it īpaši par pieteikto ieguldījumu atbilstību realitātei, ņemot vērā to, ka vēl nav iespējams pilnībā novērtēt šīs krīzes patiesos apmērus un vajadzīgos korektīvos līdzekļus;

71.   aicina atbilstīgās puses ‐ Parlamentu, Padomi, Komisiju un sociālos partnerus ES un dalībvalstu līmenī ‐ kopīgi strādāt, pamatojoties uz ieteikumiem, kas tiks sniegti Eiropadomes pavasara sanāksmē 2009. gada martā:

72.   aicina Parlamentu, Padomi, Komisiju un Eiropas Investīciju banku steidzami apsvērt ieguvumus, ko sniegtu tāda Eiropas neatkarīga parādu fonda pieejamība, kura parādu apkalpošanas izmaksas būtu zemākas par valstu parādu līdzvērtīgu kopsummu;

Eiropas Investīciju banka

73.   uzskata, ka Eiropas Investīciju bankas (EIB) līdzdalībai ir izšķiroša nozīme un ka liela daļa no atveseļošanas plānā minētajiem aizdevumiem ir tās kompetencē; atzinīgi vērtē dalībvalstu vienošanos par EIB kapitāla palielināšanu; atgādina, ka arī dažiem EIB intervences pasākumiem būs nepieciešams atbalsts no ES budžeta, bet atveseļošanas plānā tas patlaban nav paredzēts; uzskata, ka to varētu panākt, vai nu sapludinot subsīdijas un aizdevumus, vai arī izmantojot tādus pašu kapitāla vai kopīga riska sadales instrumentus kā riska dalīšanas finanšu mehānisms (RSFF) un Aizdevumu garantiju instruments Eiropas transporta tīkla projektiem (LGTT); ja izmanto otru minēto instrumentu, varētu prasīt, lai EIB iegulda pati savas rezerves, kas palielinātu sviras efektu; uzsver EIB nozīmi MVU, komercbanku, tostarp pašreizējo valsts un privātā sektora partnerības struktūru, pārfinansēšanā; šajā sakarībā atgādina, ka jāizstrādā videi labvēlīgi finansēšanas kritēriji;

ES budžets

74.   atgādina, ka ekonomikas atveseļošanas plānā un turpmākajos pasākumos, ko Komisija ieteica 2009. gada 28. janvārī, ir paredzēts Kopienas ieguldījums apmēram EUR 30 000 000 000 apjomā, kas jāpiešķir šādām nozarēm: EUR 5 000 000 000 energosistēmu starpsavienojumiem un ātrdarbīgam internetam, pārskatot daudzgadu finanšu shēmu 2007.–2013. gadam, un pasākumiem saistībā ar kopējās lauksaimniecības politikas izvērtēšanu; avansa maksājumiem struktūrfondu un Kohēzijas fonda ietvaros, vairākām iniciatīvām pētniecības un jauninājumu jomā, piemēram, Eiropas "zaļo" automobiļu, nākotnes rūpnīcu un energoefektīvu ēku iniciatīvai, lai palielinātu priekšfinansējumu visattīstītākajiem Eiropas transporta projektiem, kā arī iniciatīvām, kuru mērķis ir atbalstīt MVU vai Kopienas jauninājumu programmu, un finansējumam, ko EIB jau piešķīrusi kā izsniegtus vai jaunus aizdevumus un līdzekļus;

75.   uzsver, ka pašreizējo krīzi nedrīkst izmantot kā ieganstu tam, lai aizkavētu jau sen nepieciešamo tēriņu pārorientāciju uz "zaļajiem" ieguldījumiem, bet tā jāizmanto kā papildu stimuls šādas pārorientācijas straujākai turpināšanai, un šajā kontekstā atkārtoti uzsver 2009. gadā plānotās budžeta pārskatīšanas svarīgumu, kas nedrīkst būt tikai teorētisks redzējums par to, kāds varētu būt budžets pēc 2013. gada, bet tajā jāietver drosmīgi priekšlikumi attiecībā uz izmaiņām plānošanā daudzgadu programmu vidusposma pārskatīšanas laikā, lai reaģētu uz pašreizējo krīzi, veicinot ilgtspējīgu attīstību un ņemot vērā klimata pārmaiņu radītās problēmas;

76.   uzsver, ka daži ekonomikas atveseļošanas plānā ierosinātie pasākumi ir formulēti pārāk neskaidri; prasa, lai Komisija abām budžeta lēmējiestādēm nekavējoties sniegtu jebkādu detalizētu informāciju, kas nepieciešama lēmuma pieņemšanai; arī uzsver, ka vairāku atveseļošanas plānā iekļauto pasākumu dēļ ir jāveic izmaiņas spēkā esošajās daudzgadu programmās; šajā sakarībā atgādina, ka šīs izmaiņas jāveic, pilnībā ievērojot Parlamenta pilnvaras;

77.   uzsver, ka šā iemesla dēļ Komisijas ierosinātā ekonomikas atveseļošanas plāna īstenošanai var vajadzēt krietni daudz laika, un mudina visas attiecīgās iestādes pēc iespējas ātrāk pieņemt nepieciešamos lēmumus, ņemot vērā ļoti grūto ekonomisko situāciju, kādā pašreiz atrodas Eiropas Savienība;

78.   uzsver, ka lielākā daļa Komisijas ierosināto Kopienas pasākumu ir balstīti uz jau ieplānoto budžeta piešķīrumu pārvietošanu, nevis jaunu budžeta resursu izmantošanu; aicina Komisiju izdarīt visus nepieciešamos secinājumus, pamatojoties uz ļoti sliktajām ekonomikas prognozēm, ko tā publiskoja 2009. gada janvārī, un no jauna izvērtēt savus budžeta priekšlikumus, ņemot vērā šīs jaunās prognozes;

79.   atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu un ar to saistītās iniciatīvas un atgādina, ka jebkādi jauni izdevumi, kuri nav paredzēti 2009. gada budžetā, ir jāfinansē, izmantojot jaunus līdzekļus, lai negatīvi neietekmētu 2007.–2013. gadam paredzēto daudzgadu finanšu shēmu, par ko vienojušās abas budžeta lēmējiestādes; šajā sakarībā atgādina iespējas, kas paredzētas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma noteikumos, it īpaši 21.–23. punktā;

80.   uzsver, ka ekonomikas atveseļošanas plānā ir paredzēts daudzos līmeņos veikt saskaņotu darbību, lai stiprinātu Eiropas ekonomiku; atgādina, ka Parlaments ir gatavs piedalīties sarunās ar Padomi par Komisijas priekšlikumu pārskatīt 2007.–2013. gadam paredzētās daudzgadu finanšu shēmas EUR 5 000 000 000 izmantošanu un ieviest jebkādas citas izmaiņas instrumentos, kuri ietekmētu budžetu; uzskata, ka sarunās galvenā uzmanība jāpievērš tam, kā saskaņā ar dalībvalstu prioritātēm paplašināt šajā budžeta pārskatīšanā atbalstīto projektu skaitu;

81.   atzīst EIB un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) vadošo lomu ieguldījumu finansēšanā un finansējuma pieejamības veicināšanā uzņēmumiem, it īpaši MVU; norāda, ka ES budžeta ieguldījumi EIB operācijās var radīt būtisku sviras efektu ieguldījumu jomā, un vēlas noskaidrot, kā ES budžets varētu vēl vairāk veicināt šādu ietekmi, taču jebkurā gadījumā šie ieguldījumi jāpapildina ar saprašanās memorandu starp Parlamentu, Padomi, Komisiju un EIB par ieguldījumu prioritātēm, nodrošinot, ka ieguldījumi tiek veikti patiesi ilgtspējīgos projektos; pauž bažas, ka Padome un Komisija aizvien vairāk uztic EIB un ERAB daudz papildu uzdevumu, iepriekš nesniedzot visas nepieciešamās ekonomiskās un finanšu garantijas, lai EIB un ERAB spētu šos uzdevumus izpildīt sekmīgi; norāda, ka Komisija ierosina stiprināt finanšu instrumentus, ko EIB izveidojusi saistībā ar daudzgadu finanšu shēmu 2007.–2013. gadam; aicina Komisiju sniegt pirmo novērtējumu par darbībām, kas jau īstenotas šai sakarībā, un ieteikt risinājumus budžeta un normatīvajām grūtībām, ar kurām nākas saskarties, īstenojot tādas iniciatīvas kā Jasmine, Jasper un Jeremie;

82.   gaida, ka Komisija paskaidros savus nodomus attiecībā uz turpmākajām darbībām, it īpaši attiecībā uz iespējamo ES budžeta ieguldījumu šo instrumentu stiprināšanai; aicina Komisiju norādīt abām budžeta lēmējiestādēm, cik lielā mērā jaunajiem instrumentiem, kas nodoti EIB rīcībā turpmāko iniciatīvu īstenošanai, būs nepieciešams ieguldījums no ES budžeta; norāda arī, ka EIB un ERAB uzticēto uzdevumu skaita palielināšanās rada svarīgus jautājumus par finansēto projektu demokrātisko kontroli, kad ir iesaistīti līdzekļi no ES budžeta;

83.   pauž nožēlu, ka Komisijas priekšlikums ieguldīt līdzekļus Eiropas energosistēmu starpsavienojumu izveidē un platjoslas infrastruktūras projektos ir bijis veltīgs, jo netika panākta vienošanās ar Padomi pretēji Eiropadomes gribai, kas izteikta 2008. gada decembrī; uzskata, ka ES budžets ir jāizmanto ekonomikas krīzes risināšanai, liekot lietā atbilstīgus pasākumus, kas paredzēti Iestāžu nolīgumā, un aicina Padomi iespējami drīz apspriest ar Parlamentu alternatīvus priekšlikumus; uzskata, ka izmantot var tikai tās rezerves, kas jau apstiprinātas, un to nevar darīt, atsaucoties uz paredzētajām vajadzībām turpmākajos budžeta gados; atgādina, ka līdzekļu pārvietošana var negatīvi ietekmēt pašreizējos politikas virzienus; uzskata, ka termiņa vidusposma pārskats ir pēdējā iespēja reaģēt uz ekonomikas krīzi; norāda, ka šis atveseļošanas plāns, ja to apstiprinās, būtiski ietekmēs 2009. gada budžetu; atgādina Komisijai, ka tās priekšlikums ir indikatīvs un atkarīgs no likumdevēju iestāžu apstiprinājuma; aicina sniegt plašāku informāciju par katra projekta izstrādes stadiju, lai nodrošinātu ātru īstenošanu, kā arī sniegt novērtējumu par projektu īstermiņa ietekmi uz nodarbinātību un visas ES ekonomikas izaugsmi un aicina sniegt konkrētus skaitļus par īstenošanu, it īpaši finanšu plānu; norāda, ka ES izdevumiem jaunajos enerģētikas projektos, kuri saskaņā ar pašreizējo ES finanšu shēmu ir jāierobežo, jābūt vērstiem uz projektiem, ko var ātri sākt īstenot un kas var palīdzēt sasniegt Eiropas Savienības 2020. gada mērķus klimata pārmaiņu politikas jomā, it īpaši uz enerģijas taupīšanas un energoefektivitātes projektiem, kā arī ieguldījumiem atjaunīgās enerģijas tīklos;

84.   atgādina par kopīgo deklarāciju attiecībā uz kohēzijas politikas īstenošanu, par kuru vienojās 2008. gada 21. novembra saskaņošanas sanāksmē un kurā uzsvērta struktūrfondu un kohēzijas fondu paātrinātas īstenošanas pozitīvā ietekme uz ekonomiku, kā arī par deklarāciju attiecībā uz maksājumu apropriācijām, ar kurām atbalsta jaunu iniciatīvu finansēšanu, it īpaši saistībā ar ekonomikas krīzi; atzīmē, ka, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu par Eiropas Sociālā fonda, Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Kohēzijas fonda finanšu pārvaldību, 2009. gadam paredzētā papildu avansa maksājumu summa ir EUR 6 300 000 000 un ka citas ierosinātās fondu finanšu pārvaldības izmaiņas var paātrināt starpposma maksājumu veikšanu;

85.   aicina Komisiju pastāvīgi informēt budžeta lēmējinstitūciju un precizēt, vai saskaņā ar fondu finanšu pārvaldības sistēmu gaidāmie maksājumi atbildīs maksājumu grafikam, ko 2009. gadam paredzējusi budžeta lēmējinstitūcija, proti, vai maksājumi, par kuriem vienojušies Parlaments un Padome, būs pietiekami, lai finansētu pašreizējās vai turpmākās iniciatīvas;

86.   atgādina, ka priekšlikumi par jebkādām maksājumu līmeņa izmaiņām, ko Komisija ierosinās, ir jāiekļauj budžeta grozījumos, kuri jāpieņem abām budžeta lēmējiestādēm;

87.   uzsver pievienoto vērtību, ko Eiropas transporta tīklu programma (TEN-T) sniedz Lisabonas stratēģijas īstenošanai, Eiropas Savienības ar klimata pārmaiņām saistīto mērķu sasniegšanai un lielākai sociālai, ekonomiskai un teritoriālai kohēzijai, vienlaikus nodrošinot arī savlaicīgu atbalstu kopējā pieprasījuma uzturēšanai Eiropā; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu no 2010. gada uz 2009. gadu pārcelt EUR 500 000 000, lai veiktu ieguldījumus transporta infrastruktūrā;

88.   aicina Komisiju, iesniedzot konkrēto to projektu sarakstu, kuriem pieprasīts ES budžeta finansējums, un saskaņā ar Eiropadomes 2008. gada decembra pieprasījumu ņemt vērā, ka jāpalielina ES ekonomikas konkurētspēja ilgtermiņa perspektīvā, sekmējot jau apstiprināto un ieplānoto projektu attīstību;

89.   iesaka elastīgi pieiet Eiropas budžeta izdevumu struktūrai un piešķirt neizlietotās apropriācijas vai budžeta apropriācijas, kas nav paredzētas gada bilancē, kohēzijas ietvaros noteiktām prioritātēm; atkārtoti aicina steidzami nostiprināt ES budžetu, atkārtoti novērtējot tā izmēru un izdevumu struktūru;

Eiropas Savienība un pasaules mēroga pārvaldība

90.   uzstājīgi mudina Eiropas Savienību uzņemties vadošu lomu starptautiskos forumos, it īpaši Finanšu stabilitātes forumā un Starptautiskajā Valūtas fondā, kā arī turpmākajās G 20 sanāksmēs; uzskata, ka ļoti svarīgi ir stiprināt valūtas zonu un finanšu tirgu daudzpusēju uzraudzību; atgādina, ka brīvu globāla mēroga kapitāla plūsmu laikā konverģence ir pamatprincips patiesi līdzvērtīgiem konkurences apstākļiem un visaptverošai normatīvai un uzraudzības sistēmai;

91.   atgādina, cik svarīga ir 2009. gada 2. aprīlī Londonā paredzētā G 20 augstākā līmeņa sanāksme, kurā ir gaidāma pāreja no paziņojumiem pie lēmumiem; atgādina, ka svarīgi vienoties par skaidru rīcības grafiku, lai process būtu orientēts uz rezultātu; uzstāj, ka ir jāvienojas ne tikai par finansiāliem apsvērumiem, bet dalībvalstu vai valdību vadītājiem ir jādomā arī par globālās nelīdzsvarotības izlīdzināšanu un jāvienojas par dažādu nesen pieņemtu atveseļošanas plānu saskaņošanu, paturot prātā bezdarba problēmu; atbalsta Larosière grupas ieteikumu izmantošanu par pamatu, lai veidotu ES nostāju par turpmāko finanšu struktūru; aicina Padomi un Komisiju uzklausīt Parlamenta viedokli pirms vienošanās par nostāju augstākā līmeņa sanāksmes sarunās;

92.   visnotaļ atbalsta G 20 ES dalībvalstu lēmumu veikt izšķirošus pasākumus pret nodokļu oāzēm un jurisdikcijām, kuras izvairās no sadarbības, pēc iespējas drīz vienojoties par sankciju paketi, kas jāapstiprina Londonas augstākā līmeņa sanāksmē; iesaka pieņemt ES līmenī attiecīgu tiesisko regulējumu, lai ierobežotu darījumus ar šīm jurisdikcijām; uzsver, ka šā jautājuma risināšanai ir būtiski rast globālas visaptverošas pieejas;

93.   stingri iesaka pienācīgi novērtēt starptautisko darījumu ietekmi uz Eiropas Savienības reālo ekonomiku, it īpaši attiecībā uz tirdzniecību, klimata pārmaiņām un finansēm; atbalsta paplašinātu starptautisku dialogu ar pašreiz svarīgākajiem valūtu blokiem, lai novērstu ietekmi, kādu uz reālo ekonomiku atstāj manipulācijas ar valūtām un to nestabilitāte;

94.   aicina Padomi un Komisiju pastiprināt konsultācijas un veicināt sadarbības attiecības ar Eiropas Savienības tirdzniecības partneriem, it sevišķi ar ASV jauno administrāciju;

95.   uzskata, ka pašreizējā krīze nedrīkst traucēt Eiropas Savienībai īstenot tās pienākumus ‐ veicināt starptautisko attīstību un novērst nabadzību pasaulē; brīdina, ka jāizvairās no riska atgriezties pie protekcionisma politikas; uzsver, ka pasaules mēroga atveseļošanās centienus varētu jūtami pastiprināt, laikus pabeidzot tirdzniecībai veltīto Dohas sarunu kārtu;

o
o   o

96.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Investīciju bankai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Euro grupas priekšsēdētājam.

(1) OV C 16, 22.1.2009., 1. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0506. (3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0058. (4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0543. (5) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0425. (6) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0476 (7) {0Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīva 2000/35/EK par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV L 200, 8.8.2000., 35. lpp.). (8) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.). (9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 20. februāra Direktīva 2008/6/EK, ar ko Direktīvu 97/67/EK groza attiecībā uz Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus pilnīgu izveidi (OV L 52, 27.2.2008., 3. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta rezolūcija par Kohēzijas politiku: ieguldījumu reālajā ekonomikā (2009/2009(INI))

P6_TA(2009)0124 A6-0075/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 26. novembra paziņojumu "Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns" (COM(2008)0800),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu "Kohēzijas politika: ieguldījums reālajā ekonomikā" (COM(2008)0876),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 14. novembra darba dokumentu "Reģioni 2020. gadā ‐ ES reģionu nākotnes problēmu novērtējums" (SEC(2008)2868),

–   ņemot vērā 2008. gada 11. un 12. decembra Eiropadomes prezidentūras secinājumus,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1083/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu attiecībā uz dažiem noteikumiem par finanšu pārvaldību (COM(2008)0803),

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1081/2006 par Eiropas Sociālo fondu, lai paplašinātu to izmaksu veidus, kuras ir atbilstīgas atbalstam no ESF (COM(2008)0813),

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu attiecībā uz mājokļu energoefektivitātes un atjaunojamas enerģijas ieguldījumu atbilstību (COM(2008)0838),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A6-0075/2009),

A.   tā kā Eiropas ekonomika cieš no globālās finanšu krīzes sekām un no nopietnākās lejupslīdes pēdējo 60 gadu laikā, kas skārusi ļoti daudzas valstis;

B.   tā kā ES kohēzijas politika sniedz nozīmīgu ieguldījumu Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna īstenošanā un ir Kopienas lielākais avots ieguldījumiem reālajā ekonomikā, jo tā nodrošina mērķtiecīgu palīdzību prioritārajām vajadzībām un jomām gan valsts, gan privātajā sektorā;

C.   tā kā vairāk nekā 65 % no kopējiem ES kohēzijas politikai atvēlētajiem līdzekļiem laikposmā no 2007. gada līdz 2013. gadam finansiālā izteiksmē ir paredzēts ieguldīt atjaunotās Lisabonas stratēģijas četrās prioritārajās jomās izaugsmei un darbavietu radīšanai, proti, cilvēkos, uzņēmējdarbībā, enerģētikā un infrastruktūrā, kā arī pētniecībā un inovācijā un tā kā šie ieguldījumi ir būtiski svarīgi, lai būtu iespējams pienācīgi reaģēt uz pašreizējo finanšu krīzi;

D.   tā kā pašreizējā lejupslīde būtu jāizmanto kā iespēja veicināt ieguldījumus videi nekaitīgos pasākumos un radīt videi nekaitīgas darba vietas;

E.   tā kā tas, cik sekmīgi izdodas mazināt ekonomisko lejupslīdi, ir atkarīgs no dalībvalstu un reģionu vēlmes nevilcinoties īstenot savu programmu mērķus;

1.   ļoti atzinīgi vērtē Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna pieņemšanu, kurā izklāstīta koordinēta dalībvalstu un Komisijas rīcība ekonomiskās krīzes risināšanai; uzskata, ka plāns ir balstīts uz solidaritātes un sociālā taisnīguma principu, ka tas nedrīkst būt pretrunā Lisabonas stratēģijai un ka tajā ierosinātie pasākumi būs ieguldījums dziļākās un ilgtermiņa strukturālajās reformās;

2.   uzskata, ka tā kā ES kohēzijas politikas mērķis ir nodrošināt ekonomikas izaugsmi un sociālo attīstību un patiesi stimulēt ekonomiku īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā, tā var sniegt nopietnu ieguldījumu pašreizējās finanšu krīzes pārvarēšanā un darbā pie dalībvalstu un reģionu, tostarp pastāvīgi grūtā situācijā esošo dalībvalstu un reģionu atveseļošanas;

3.   uzsver to, ka struktūrfondi ir spēcīgi instrumenti, kas izveidoti, lai palīdzētu veikt reģionu pārstrukturēšanu ekonomikas un sociālajā jomā un tādējādi īstenotu pasākumus plāna četrās prioritārajās jomās ekonomikas stimulēšanai, un atbalsta šo fondu izmantošanu, nevis jaunu ekonomisku instrumentu ieviešanu; norāda, ka šie pasākumi papildina valsts līmenī īstenotos pasākumus; uzskata, ka tā kā dalībvalstu budžeti ir ļoti ierobežoti, ir jāpaātrina ES kohēzijas politikas līdzekļu piešķiršana un intervences pasākumu īstenošana, lai savlaicīgi stimulētu ekonomiku un sniegtu atbalstu it īpaši krīzes skartajiem iedzīvotājiem;

4.   atzinīgi vērtē Komisijas likumdošanas priekšlikumus, kas ir iesniegti vienlaikus ar Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu un papildina to un paredz 2007.-2013. gadā grozīt trīs no spēkā esošajām struktūrfondu regulām (regulas Nr. (EK) Nr. 1083/2006, Nr. 1080/2006 un Nr. 1081/2006); pilnībā atbalsta ierosinātās izmaiņas, kuru mērķis ir uzlabot naudas plūsmu un likviditāti dalībvalstīs, atvieglot finansēšanas instrumentu izmantošanu, paplašināt iespējas atbalstīt ieguldījumus energoefektivitātē un atjaunojamos enerģijas avotos mājokļu jomā un palielināt struktūrfondu elastību un pielāgot tos, lai tie atbilstu ārkārtas ekonomisko apstākļu ilgtermiņa vajadzībām;

5.   prasa Komisijai cieši uzraudzīt dalībvalstu īstenotos ekonomiskos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tie nekropļo brīvā tirgus konkurenci un sociālos standartus, kas ir bijuši nozīmīgi Eiropas integrācijas un ekonomiskās attīstības balsti jau kopš ES dibināšanas, kā arī uzraudzīt, kā tiek ievērotas Kopienas tiesu aktos noteiktās vides un klimata aizsardzības prasības;

6.   mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka īstenotie pasākumi, kas paātrina, vienkāršo un padara elastīgāku struktūrfondu un kohēzijas fonda izmantošanu, nemazina atbildību par fondu izmantošanas uzraudzību;

7.   atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izveidojusi ekspertu grupu ("darba grupu procedūru vienkāršošanai"), kas strādās pie turpmākās iespējamās struktūrfondu izmantošanas procedūru vienkāršošanas; ar nepacietību gaida no Komisijas turpmākus vienkāršošanas priekšlikumus, kas plānoti 2009. gada sākumā;

8.   aicina dalībvalstis un reģionus nodrošināt, ka tiek pilnībā piemērots partnerības princips, kas noteikts struktūrfondu pamatregulas (Regulas (EK) Nr. 1083/2006) 11. pantā, un tiek ievērota prasība par partneru pilnīgu iesaistīšanu;

9.   uzsver pamatorganizāciju, NVO un sociālās ekonomikas svarīgo lomu sociālās kohēzijas un integrācijas veicināšanā, it īpaši ekonomiskās krīzes laikā; aicina Komisiju nodrošināt, lai jebkura struktūrfondu vienkāršošana ietvertu šādu organizāciju administratīvā sloga mazināšanu;

10.   pauž īpašas bažas par krīzes teritoriāli nevienmērīgo ietekmi visā Eiropā un to, ka tā smagāk skar tās dalībvalstis, kurās jau tā dzīves kvalitāte ir zemāka par vidējo ES līmeni, un mudina Komisiju un dalībvalstis pienācīgi ņemt vērā teritoriālās kohēzijas mērķi konkrētu pasākumu plānošanā un īstenošanā, lai cīnītos pret ekonomisko krīzi; jo īpaši lūdz Komisijai nodrošināt atbilstošu ģeogrāfisko līdzsvaru, iesniedzot konkrētu projektu sarakstu, ko pieprasījusi Eiropadome, lai palielinātu ieguldījumus infrastruktūrā un energoefektivitātē;

11.   uzskata, ka tādi pasākumi kā maksājumu pielāgošana un paātrināšana, vienreizēju maksājumu un vienotu likmju izmantošana veicinās un paātrinās projektu īstenošanu, it īpaši infrastruktūras, enerģētikas un vides jomā un ESF projektu gadījumā; tādēļ uzskata, ka Komisijai būtu jāsniedz dalībvalstīm skaidri norādījumi; tomēr pauž nožēlu, ka nav ņemti vērā citi nozīmīgi pasākumi, piemēram, priekšlikumi nekavējoties un patiešām palielināt likviditāti uz vietas, nākamajos gados vairāk iejaucoties starpposma maksājumos;

12.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu palielināt avansa maksājumus, lai atvieglotu projektu īstenošanu, nodrošinot finanšu resursus agrīnā projekta īstenošanas stadijā un tādējādi samazinot nepieciešamību pēc aizdevumiem no bankām; tomēr mudina bankas un finanšu iestādes pilnībā izmantot tām dotās iespējas saglabāt un atbalstīt aizdevumu izsniegšanu tautsaimniecībai un padarīt galvenos procentu likmju samazinājumus pieejamus aizdevumu ņēmējiem;

13.   cieši uzsver pozitīvo lomu, kāda kohēzijas politikai var būt solidaritātes nostiprināšanā un uzticēšanās atjaunošanā, ieviešot pasākumus, kuru mērķis ir palielināt iekšējo pieprasījumu ar valsts investīciju palīdzību;

14.   aicina dalībvalstis un reģionālās un pašvaldību iestādes nodrošināt savus ieguldījumus, kas nepieciešami saskaņā ar līdzfinansēšanas noteikumiem, lai būtu iespējams pilnībā izmantot struktūrfondu piešķirtos līdzekļus;

15.   uzsver, ka sekmīgai ekonomikas atveseļošanai svarīgi ir cilvēku un uzņēmējdarbības, bet jo īpaši nodarbinātības atbalsta pasākumi; aicina apņēmīgi rīkoties, atbalstot pieprasījumu ekonomikā, kā arī pasākumus, lai palīdzētu maziem un vidējiem uzņēmumiem, sociālās ekonomikas uzņēmumiem un vietējām un reģionālām iestādēm, tādējādi saglabājot kohēziju un nodrošinot galvenos ieguldījumu un infrastruktūras projektus; aicina dalībvalstis plaši izmantot struktūrfondus, lai stabilizētu darbavietu radīšanu, atbalstītu mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), uzņēmējdarbību un profesionālo apmācību;

16.   atzinīgi vērtē priekšlikumu par to, ka ieguldījumiem energoefektivitātē un atjaunojamās enerģijas izmantošanai mājokļu visā Eiropas Savienībā jābūt tiesīgiem pretendēt uz finansējumu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF); aicina dalībvalstis un reģionus pilnībā izmantot šo jauno iespēju un attiecīgi pielāgot savas darbības programmas, lai nostiprinātu savu ilgtspējīgas attīstības pieeju un ieguldītu klimatam nekaitīgās infrastruktūrās un jauninājumos; visumā uzsver to, cik svarīgi ir ieguldījumi enerģētikas infrastruktūrā, kas kļuva redzams, piemēram, nesenās gāzes krīzes laikā;

17.   mudina dalībvalstis izpētītu sinerģiju starp kohēzijas politikas finansējumu un citiem Kopienas finansējuma avotiem (TEN-T, TEN-E, Septītā pamatprogramma pētniecības un tehnoloģijas attīstības jomā un Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma ), kā arī Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas nodrošināto finansējumu; mudina dalībvalstis vienkāršot un uzlabot piekļuvi finansējumam, kas pieejami no finanšu instrumentiem JESSICA, JASMINE un JEREMIE, lai veicinātu, ka tos biežāk izmanto MVU un citas ieinteresētās puses;

18.   mudina Komisiju domāt par pasākumiem, kuru mērķis ir uzlabot naudas plūsmu uz atbildīgajām iestādēm, un palielināt tehnisko palīdzību dalībvalstīm un labas prakses piemēru apmaiņu reģionu starpā, lai uzlabotu projektu kvalitāti un projektu īstenošanas efektivitāti; uzsver JASPERS nozīmi projektu sagatavošanā; aicina Komisiju vajadzības gadījumā atbalstīt dalībvalstis darbības programmu pārskatīšanas procesā; tomēr uzskata, ka pašvaldību un reģionālajām iestādēm ir nekavējoties jāsaņem informācija par veiktajām izmaiņām;

19.   uzskata, ka Komisijas apstiprinājums dalībvalstu izveidotajām pārvaldības un kontroles sistēmām ir būtiski svarīgs programmu īstenošanas paātrināšanai un aicina dalībvalstis pēc iespējas ātrāk pabeigt Komisijas informēšanas procesu;

20.   uzsver to, cik svarīga ir izglītība un apmācība, lai nodrošinātu ilgtermiņa ekonomikas atveseļošanu, un prasa atjaunināt pasākumus, kas pieejami saistībā ar ESF, nodrošinot gan labāku piekļuvi resursiem, gan lielāku elastību;

21.   aicina Komisiju izstrādāt piemērotus detalizētus kritērijus un standartus atveseļošanas plānu efektivitātes ciešai uzraudzībai un pastāvīgai atkārtotai novērtēšanai valsts un reģionālā līmenī, īpašu uzmanību pievēršot pārredzamības prasību ievērošanai; prasa 2010. gadā novērtēt, cik efektīvas ir bijušas reformas, kas veiktas pēc pārskatītās struktūrfondu regulas pieņemšanas, lai turpinātu uzlabot šo pasākumu efektivitāti, kā arī analizēt, kādi ir iemesli problēmām un kavējumiem īstenošanas gaitā; mudina Komisiju nākamā posma struktūrfondu priekšlikumos ņemt vērā šos novērojumus;

22.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.