Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2011. gada 7. jūlija - StrasbūraGalīgā redakcija
Eiropas gads aktīvai novecošanai ***I
  Rezolūcija
  Konsolidētais teksts
  Pielikums
 Situācija Sīrijā, Jemenā un Bahreinā saistībā ar situāciju arābu valstīs un Ziemeļāfrikā
 ES ārpolitika demokratizācijas atbalstam
 Gatavošanās decembrī gaidāmajām Krievijas Valsts Domes vēlēšanām
 Izmaiņas Šengenas sistēmā
 Eiropas Parlamenta pieeja Lisabonas līguma 1. protokola 9. un 10. panta īstenošanai attiecībā uz parlamentu sadarbību KĀDP/KDAP jomā
 Pārtikas izplatīšanas shēma vistrūcīgākajām personām Savienībā
 Pretmīnu pasākumu jomā panāktais progress
 Kongo Demokrātiskā Republika, masveida izvarošana Dienvidkivu provincē
 Indonēzija, tostarp uzbrukumi minoritātēm
 Indija, it īpaši Davinder Pal Singh piespriestais nāvessods

Eiropas gads aktīvai novecošanai ***I
PDF 78k   DOC 41k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2011. gada 7. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas gadu aktīvām vecumdienām (2012. gads) (COM(2010)0462 – C7-0253/2010 – 2010/0242(COD) )
P7_TA(2011)0332 A7-0061/2011

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments ,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2010)0462 ),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 153. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0253/2010 ),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–   ņemot vērā Budžeta komitejas atzinumu par priekšlikuma finansiālo atbilstību,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 21. oktobra atzinumu(1) ,

–   pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–   ņemot vērā 2011. gada 18. maija vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 55. un 38. pantu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Reģionālās attīstības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A7-0061/2011 ),

1.   pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.   apstiprina šai rezolūcijai pievienoto Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo deklarāciju;

3.   prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2011. gada 7. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. …./2011/ES par Eiropas gadu aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei (2012. gads)

P7_TC1-COD(2010)0242


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam Nr. 940/2011/ES.)

PIELIKUMS

Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgā deklarācija par budžetu

Saskaņā ar 8. pantu Eiropas gada īstenošanai paredzētais finansējums ir vismaz EUR 5 000 000. No 2011. gada budžeta EUR 2,3 miljonus izlietos, neizmantojot pieejamos brīvos līdzekļus, lai jo īpaši finansētu saziņas pasākumus un ES konferences šā Eiropas gada mērķiem, kā arī tiks rezervēti un 2012. finanšu gada budžeta projektā budžeta pozīcijā iezīmēti vismaz 2,7 miljoni euro no pašreizējiem līdzekļiem, kam jāmaina prioritātes, neizmantojot pieejamos brīvos līdzekļus.

(1) OV C 51, 17.2.2011., 55. lpp.


Situācija Sīrijā, Jemenā un Bahreinā saistībā ar situāciju arābu valstīs un Ziemeļāfrikā
PDF 138k   DOC 85k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūcija par stāvokli Sīrijā, Jemenā un Bahreinā saistībā ar situāciju, kas izveidojusies arābu valstīs un Ziemeļāfrikā
P7_TA(2011)0333 B7-0389 , 0446 , 0447 , 0449 un 0454/2011

Eiropas Parlaments ,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju, Jemenu un Bahreinu, jo īpaši 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par stāvokli Sīrijā, Bahreinā un Jemenā(1) ,

–   ņemot vērā 2011. gada 24. marta rezolūciju par Eiropas Savienības attiecībām ar Persijas līča Sadarbības padomi(2) ,

–   ņemot vērā 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensijas pārskatīšanu(3) ,

–   ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ augstās pārstāves 2011. gada 18., 22., 24. un 26. marta, 23. aprīļa, 6. un 11. jūnija paziņojumus par Sīriju, 2011. gada 10., 12. un 18. marta, 27. aprīļa, 11., 26. un 31. maija un 3. jūnija paziņojumus par Jemenu un 2011. gada 10., 12. un 18. marta, 3. maija un 1. jūlija paziņojumus par Bahreinu,

–   ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ augstās pārstāves 2011. gada 29. aprīlī ES vārdā sniegto deklarāciju par Sīriju,

–   ņemot vērā 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu “Jauna atbilde mainīgam kaimiņreģionam”, kas papildina 2011. gada 8. marta kopīgo paziņojumu “Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu”,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada 23. un 24. jūnija sanāksmē pieņemto deklarāciju par dienvidu kaimiņreģionu,

–   ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 29. aprīļa rezolūciju par Sīriju,

–   ņemot vērā Padomes Lēmumus 2011/273/KĀDP (2011. gada 9. maijs), 2011/302/KĀDP (2011. gada 23. maijs) un 2011/367/KĀDP (2011. gada 23. jūnijs) par Sīriju,

–   ņemot vērā 2011. gada 23. maija un 20. jūnija Ārlietu padomes secinājumus,

–   ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2011. gada 3. jūnija paziņojumu par Sīriju,

–   ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2011. gada 23. jūnija paziņojumu par sodiem, kas piespriesti 21 cilvēkam no Bahreinas ‐ politiskajiem aktīvistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un opozīcijas vadītājiem,

–   ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2011. gada 14. jūnija provizorisko ziņojumu par Sīriju,

–   ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–   ņemot vērā 1990. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām,

–   ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–   ņemot vērā 1975. gada ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu,

–   ņemot vērā ES 2004. gada pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, kuras ir atjauninātas 2008. gadā,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.   tā kā miermīlīgi demonstranti Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstīs pauž savu likumīgo vēlmi pēc demokrātijas un stingru aicinājumu veikt institucionālas, politiskas, saimnieciskas un sociālas reformas, lai panāktu patiesu demokrātiju, apkarotu korupciju un nepotismu, nodrošinātu tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, mazinātu sociālo nevienlīdzību un radītu labvēlīgākus ekonomiskos un sociālos apstākļus;

B.   tā kā 2011. gada 25. maija kopīgajā paziņojumā “Jauna atbilde mainīgam kaimiņreģionam” iezīmējas jauna pieeja attiecībā uz ES ārējās darbības pamatprincipu piemērošanu, proti, kaimiņattiecību politikas pamatā tiek liktas cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma universālās vērtības, vienlaikus apsverot nepieciešamību ES atbalstīt demokrātiskas pārmaiņas Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos;

Sīrija

C.   tā kā kopš 2011. gada marta, kad Sīrijā sākās protestu apspiešana, šajā valstī turpinās vardarbības eskalācija un drošības spēki reaģē uz neatslābstošiem protestiem ar masu arestiem un pieaugošu brutalitāti ‐ ir nogalināti vairāk nekā 400 civiliedzīvotāji tikai Deras provincē vien, un kopējais upuru skaits visā Sīrijā, iespējams, pārsniedz 1000;

D.   tā kā nesen visā pasaulē pārraidītie videoieraksti sniedz satraucošas liecības par patvaļīgi aizturētiem bērniem Sīrijā, kuri kļuvuši par spīdzināšanas vai citādas nežēlīgas apiešanās upuriem, kuras rezultātā dažreiz iestājusies nāve, kā tas bija traģiskajā 13 gadu veca zēna Hamza al-Khateeb gadījumā; kā turklāt 2011. gada 31. maijā pret demonstrantiem atklāja uguni, nogalinot vismaz 30 bērnus, kā ziņojusi UNICEF , ANO bērnu aizstāvības aģentūra;

E.   tā kā 2011. gada 20. jūnijā prezidents Bashar al-Assad savā trešajā uzrunā paziņoja, ka Sīrijas nākotni noteiks valsts mēroga dialogs; tā kā, neraugoties uz atkārtoti paustu apņemšanos īstenot politiskās reformas un pārmaiņas Sīrijā, varas iestādes nav spērušas nevienu uzticības cienīgu soli, lai šos solījumus īstenotu; tā kā cilvēktiesību organizācijas līdz šim ir dokumentāri apstiprinājušas vairāk nekā 800 piespiedu pazušanas un 11 000 patvaļīgas apcietināšanas gadījumu;

F.   tā kā 2011. gada 23. jūnijā Padome, ņemot vērā nopietno stāvokli Sīrijā, pieņēma lēmumu un rīkojumu noteikt ierobežojumus vēl septiņām personām, kuras iekļautas 2011. gada 9. maijā sagatavotajā sarakstā, ieviešot īpašus pasākumus, piemēram, aizliegumu izsniegt vīzu un aktīvu iesaldēšanu, kā arī pret četriem ar Sīrijas režīmu saistītiem uzņēmumiem ieviest ieroču embargo un aizliegumu tiem piegādāt iekārtas, kuras var izmantot represīviem mērķiem valstī;

G.   tā kā nav parakstīts asociācijas nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Sīrijas Arābu Republiku, no otras puses; tā kā pēc Sīrijas pieprasījuma 2009. gada oktobrī šā nolīguma parakstīšana ir atlikta un Padome jau pieņēmusi lēmumu neveikt nekādus turpmākus pasākumus; tā kā cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana ir šā nolīguma būtiska sastāvdaļa;

H.   tā kā pastāv nopietnas bažas, ka var pastiprināties ekstrēmistu, tostarp, džihāda grupu, vardarbīgi uzbrukumi; tā kā ir svarīgi nodrošināt aizsardzību vairākām Sīrijas reliģiskajām kopienām, tostarp Irākas bēgļiem, kas lielā skaitā ieradušies šajā valstī;

I.   tā kā pēc Deras ielenkšanas drošības spēki uzsāka plašu militāru operāciju un veica patvaļīgus arestus pilsētās Deras apkaimē; tā kā 12 000 sīriešu no Jisr al-Shughour un tās apkārtnes, baidoties no drošības spēku represijām, ir šķērsojuši Sīrijas un Turcijas robežu un tā kā saskaņā ar Sarkanā Pusmēness sniegtajām ziņām vēl 17 000 cilvēku gaida iespēju šķērsot robežu;

Jemena

J.   tā kā stāvoklis Jemenā joprojām rada nopietnas bažas, jo Jemenas iedzīvotāji jau vairākus mēnešus cieš no vardarbības un nemieriem, kuros ļoti daudzi cilvēki zaudējusi dzīvību un guvuši smagus ievainojumus, protestētāji tikuši apcietināti, bet valstī aizvien padziļinās nopietna ekonomiskā un politiskā krīze;

K.   tā kā Persijas līča Sadarbības padome ir nākusi klajā ar plānu miermīlīgai varas pārņemšanai, kuru Jemenas prezidents Ali Abdullah Saleh atsakās parakstīt;

L.   tā kā prezidents Saleh guvis nopietnus ievainojumus nesenos uzbrukumos viņa rezidencei 2011. gada 3. jūnijā un pašlaik ārstējas Saūda Arābijā; tā kā varu valstī uz laiku pārņēmis viceprezidents Abd Rabbuh Mansur Hadi ;

M.   tā kā Jemena ir nabadzīgākā Tuvo Austrumu valsts, kurā trūkst pārtikas, izsīkst naftas krājumi, strauji pieaug iedzīvotāju skaits, centrālā valdība ir nevarīga, aizvien pasliktinās ūdens apgāde un trūkst investīciju valsts ekonomikā; tā kā pastāv nopietnas bažas par Jemenas sašķelšanos, jo, pastiprinoties šiītu nemieriem valsts ziemeļu daļā, pamiers kopš šā gada februāra ir kļuvis pavisam trausls, turklāt valsts dienvidu daļā darbojas separātisti un, kā ziņo, vairāki Al-Qaeda kaujinieki meklē Jemenā patvērumu;

Bahreina

N.   tā kā ārkārtas stāvoklis Bahreinā tika atcelts 2011. gada 1. jūnijā un karalis Hamad Bin Isa al-Khalifa aicināja panākt valsts mēroga dialogu, kam bija jāsākas 2011. gada 2. jūlijā;

O.   tā kā karalis Hamad 2011. gada 29. jūnijā izveidoja neatkarīgu komisiju, kurā tika iekļauti neatkarīgi starptautiskās sabiedrības pārstāvji, lai izmeklētu cilvēktiesību pārkāpumus, kas risinājās neseno valdības uzbrukumu laikā reformu atbalstošajiem protestētājiem;

P.   tā kā 2011. gada 22. jūnijā Bahreinas Valsts Drošības tiesa, kas ir militāra tiesa, pasludināja spriedumu 21 Bahreinas opozīcijas aktīvistam, tostarp septiņiem no viņiem sodu piesprieda neklātienē; tā kā mūža ieslodzījumu piesprieda astoņiem opozīcijas aktīvistiem un 13 sodīja ar ieslodzījumu līdz 15 gadiem cietumā par mēģinājumu gāzt valdību; tā kā neseno, uz reformām vērsto protestu laikā tika apcietināti arī daudzi citi politiskie aktīvisti, cilvēktiesību aizstāvji un žurnālisti un tā kā saskaņā ar cilvēktiesību organizāciju datiem ieslodzītos spīdzina, pret viņiem necilvēcīgi izturas un viņus iebiedē;

Q.   tā kā šā gada 2011. gada 22. maijā Valsts Drošības tiesa pasludināja nāves spriedumu Ali Abdullah Hassan al-Sankis un Abdulaziz Abdulridha Ibrahim Hussain par divu policistu nogalināšanu protestu laikā pret Bahreinas valdību; tā kā nāvessoda izpilde ir atlikta uz septembri;

R.   tā kā 47 Bahreinas ārsti un medmāsas tika apsūdzēti par “musināšanu ar varu gāzt pastāvošo režīmu” un viņu lietas izskatīs Bahreinas militārajā tiesā; tā kā šie medicīnas darbinieki visus ievainotos aprūpēja vienādi, ievērojot profesionāli ētisko kodeksu;

S.   tā kā pēc Bahreinas valdības lūguma Bahreinā ir izvietoti ārvalstu bruņotie spēki Persijas līča Sadarbības padomes vadībā,

1.   stingri nosoda režīmus, kas neattaisnoti lieto spēku pret miermīlīgiem demonstrantiem, un pauž nožēlu par lielo skaitu nogalināto un ievainoto; izsaka līdzjūtību bojāgājušo un ievainoto ģimenēm; prasa nekavējoties izbeigt asinsizliešanu un atbrīvot ieslodzītos; prasa izmeklēt iedzīvotāju nogalināšanas, apcietināšanas un iespējamas spīdzināšanas gadījumus;

2.   augstu vērtē cilvēku apliecināto drošsirdību, miermīlīgi cīnoties par demokrātiskajām pārmaiņām, jo īpaši sievietes, kas atradās un bieži vien joprojām atrodas protestētāju priekšgalā;

3.   aicina politiskos vadītājus arābu valstīs pildīt savus solījumus, nekavējoties un bez priekšnosacījumiem iesaistoties atklātā un konstruktīvā politiskajā dialogā, kurā piedalās visas demokrātiskas politiskās partijas un kustības un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, ar mērķi pavērt ceļu patiesai demokrātijai un reālu, vērienīgu un nozīmīgu institucionālo, politisko, ekonomisko un sociālo reformu īstenošanai, kurām ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu ilgtermiņa stabilitāti un attīstību šajās valstīs un visā reģionā kopumā;

Sīrija

4.   stingri nosoda vardarbības eskalāciju Sīrijā un nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu turpināšanos, cita starpā, vairāku pilsētu, piemēram, Deras, Žisreššugūras, un Hamas, ielenkšanu, masu arestus, nogalināšanu bez tiesas sprieduma, patvaļīgu aizturēšanu, iespējamos piespiedu pazušanas un spīdzināšanas gadījumus;

5.   pauž nožēlu par to, ka nav atcelts ārkārtas stāvoklis valstī, kā tika noteikts 2011. gada 21. aprīlī, un nav veiktas citas prezidenta Assad solītas reformas, ka politieslodzītie joprojām atrodas apcietinājumā, neraugoties uz prezidenta nesen izsludināto amnestiju; mudina Sīrijas varas iestādes nekavējoties izbeigt skarto pilsētu ielenkumu, kā arī tūlīt nodrošināt humānās palīdzības organizācijām un to darbiniekiem netraucētu piekļuvi;

6.   mudina Sīrijas varas iestādes un prezidentu Bashar al Assad izbeigt neapbruņotu protestētāju nogalināšanu un nekavējoties atbrīvot visus aizturētos demonstrantus, žurnālistus, cilvēktiesību aizstāvjus un politieslodzītos; aicina visus demokrātiskos spēkus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus nekavējoties iesaistīties patiesā politiskajā procesā, lai sekmētu Sīrijas pāreju uz demokrātiju, pamatojoties uz konkrētu darba kārtību, kas paredz fundamentālas reformas, cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu;

7.   aicina Sīrijas varas iestādes atļaut ārzemju korespondentiem iebraukt valstī, lai pārbaudītu apgalvojumus, ka “bruņotu ekstrēmistu bandas” pirmās atklāj uguni uz drošības spēkiem, kas režīmam kalpo kā attaisnojums nepieņemamai asinsizliešanai, kas notiek valstī; aicina Sīrijas varas iestādes pilnībā sadarboties ar Augstā komisāra biroju un citām ANO struktūrvienībām un nodrošināt tiem netraucētu piekļuvi;

8.   mudina Sīrijas varas iestādes nekavējoties atbrīvot visus bērnus, kas apcietināti demonstrāciju apspiešanas laikā vai citos līdzīgos gadījumos, rūpīgi izmeklēt jau zināmus pret bērniem vērstas vardarbības gadījumus un atturēties no turpmākiem arestiem un vardarbības pret bērniem vai jebkādiem citiem bērnu tiesību pārkāpumiem;

9.   atzinīgi vērtē Padomes lēmumu noteikt ierobežojošus pasākumus pret Sīriju un visiem, kas ir atbildīgi par civiliedzīvotāju vardarbīgo apspiešanu, pārtraukt visus sagatavošanās darbus jaunām divpusējām sadarbības programmām, pārtraukt divpusējās programmas ar Sīrijas varas iestādēm, kas tiek īstenotas saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu (ENPI ) un instrumentu MEDA , aicināt Eiropas Investīciju banku (EIB) pagaidām neapstiprināt jaunas finanšu operācijas Sīrijā, apsvērt iespēju apturēt turpmākas Kopienas palīdzības sniegšanu Sīrijai, ņemot vērā notikušo, un neveikt turpmākus pasākumus attiecībā uz asociācijas nolīgumu ar Sīriju; atbalsta Padomes pieņemto saprātīgo sankciju kopumu un aicina Padomi uzņemties stingru diplomātisku iniciatīvu, lai pārliecinātu citas valstis pieņemt tādas pašas sankcijas; uzskata, ka Padomei arī turpmāk būtu jāpaplašina mērķtiecīgas sankcijas pret visiem cilvēkiem un uzņēmumiem, kas ir saistīti ar režīmu, lai viņus vājinātu un izolētu, tādējādi paverot ceļu pārejai uz demokrātiju;

10.   stingri atbalsta ES diplomātiskos centienus ar partneriem starptautiskajā sabiedrībā, lai panāktu, ka ANO Drošības padome nosoda Sīrijā notiekošo vardarbību, vērstos pret nesodāmību un mudinātu Sīrijas varas iestādes ņemt vērā Sīrijas tautas likumīgās vēlmes; pauž nožēlu par to, ka šie centieni līdz šim nav vainagojušies ar panākumiem un ka nav bijis iespējams iesniegt rezolūciju; aicina ES dalībvalstis un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi turpināt strādāt ar starptautiskajiem partneriem, lai panāktu, ka ANO Drošības padomes iesaistās Sīrijā notiekošajā un ka Sīrijas varas iestādes īsteno pienākumu aizsargāt Sīrijas iedzīvotājus;

11.   atzinīgi vērtē Turcijas politiku saglabāt atvērtas robežas Sīrijas bēgļiem un Sarkanā Pusmēness resursu ātru izmantošanu;

12.   atzinīgi vērtē to, ka ES ir atzinusi Turcijas un citu reģionālo partneru centienus risināt dažādos krīzes aspektus, jo īpaši humanitāros aspektus, un pauž gatavību strādāt kopā ar viņiem, lai atrisinātu Sīrijā radušos situāciju; aicina Turciju un ES vēl ciešāk koordinēt to ārpolitiku un stingri mudina turpināt saskaņotos centienu demokratizācijas un attīstības atbalstam Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā;

13.   aicina Padomi un Komisiju nekavējoties sniegt palīdzību un atbalstu Turcijas un Libānas varas iestādēm to centienos vadīt humanitāro krīzi uz robežām ar Sīriju, tostarp ANO līmenī izveidot humanitāro koridoru;

14.   aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi, Padomi un Komisiju sekmēt jaunās demokrātiskās opozīcijas kustības valstī un ārpus tās; šajā sakarībā prasa nekavējoties sākt patiesu politisko dialogu, kura noslēgumā Sīrijā notiktu visaptveroša pāreja uz demokrātiju;

Jemena

15.   asi nosoda nesenos bruņotos uzbrukumus Jemenā, tostarp 2011. gada 3. jūnija uzbrukumu prezidenta rezidencei; aicina visas puses pārtraukt jebkādu karadarbību, ievērot cilvēktiesības un pastāvīgu pamieru;

16.   atzinīgi vērtē viceprezidenta Abd Rabbuh Mansur Hadi apņemšanos ievērot pamieru, demilitarizēt Jemenas pilsētas un nodrošināt pienācīgu aizsardzību turpmākiem miermīlīgiem protestiem un demonstrācijām;

17.   pauž solidaritāti ar Jemenas tautu, atzinīgi vērtē tās vēlmi pēc demokrātiskām pārmaiņām valstī un atbalsta Persijas līča Sadarbības padomes centienus tiktāl, cik tie ir vērsti uz risinājuma panākšanu sarunu ceļā, kas nozīmē prezidenta Ali Abdullah Saleh un to viņa ģimenes locekļu atkāpšanos, kuri joprojām saglabā varu, saistībā ar iekļaujošāku politisko sistēmu, kas būtu vērsta uz nabadzības ierobežošanu un dzīves apstākļu uzlabošanu iedzīvotāju lielākajai daļai;

18.   pauž nožēlu par to, ka Jemenas varas iestādēm 2011. gada 22. maijā neizdevās nodrošināt diplomātiem, tostarp Persijas līča Sadarbības padomes ģenerālsekretāram un Persijas līča Sadarbības padomes dalībvalstu, Eiropas Savienības, Apvienotās Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu vēstniekiem, netraucētu izkļūšanu no Apvienoto Arābu Emirātu vēstniecības Sanā; aicina Jemenas varas iestādes pilnībā ievērot Vīnes konvenciju par diplomātiskajām attiecībām;

19.   pauž bažas, ka nav progresa ziņojumu no augsta līmeņa komitejas, kuru Jemenas valdība iecēla, lai izmeklētu uzbrukumu protestētājiem 2011. gada 18. martā Sanā, kurā tika nogalināti 54 cilvēki un vairāk nekā 300 tika ievainoti; atkārto savu aicinājumu Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ augstajai pārstāvei atbalstīt pieprasījumus veikt minētā incidenta starptautisku neatkarīgu izmeklēšanu;

20.   atzinīgi vērtē Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR ) misiju Jemenā, kura novērtēja cilvēktiesību stāvokli valstī un sniegs ieteikumus Jemenas valdībai un starptautiskajai sabiedrībai;

Bahreina

21.   nosoda apspiešanu Bahreinā un mudina nekavējoties un bez jebkādiem nosacījumiem atbrīvot visus miermīlīgos demonstrantus, tostarp politiskos aktīvistus, žurnālistus un cilvēktiesību aizstāvjus, kā arī 47 Bahreinas ārstus un medmāsas, kuri rīkojās saskaņā ar saviem darba pienākumiem; pauž nopietnas bažas par astoņiem opozīcijas aktīvistiem, kuriem piespriests mūža ieslodzījums, un 13 citiem, kurus sodīja ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem;

22.   atzinīgi vērtē to, ka Bahreinā ir atcelts “nacionālās drošības stāvoklis”, kā arī karaļa Hamad Bin Isa al-Khalifa aicinājumu sākt valsts mēroga dialogu; uzskata, ka karaļa Hamad Bin Isa al-Khalifa sāktais valsts mēroga dialogs var būt iespējams tikai ar visu politisko spēku, tostarp opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības, piedalīšanos ar mērķi Bahreinā pavērt ceļu patiesai demokrātijai un politiskajām reformām;

23.   aicina Bahreinas varas iestādes aizstāt Ali Abdullah Hassan al-Sankis un Abdulaziz Abdulridha Ibrahim Hussain piespriesto nāvessodu ar citu sodu un atjaunot de facto moratoriju nāvessodam;

24.   ar atzinību pieņem zināšanai karaļa Hamad lēmumu izveidot neatkarīgu komisiju, lai izmeklētu cilvēktiesību pārkāpumus, kas notika, kad valdība nesen apspieda reformu atbalstošos protestētājus; mudina komisiju nodrošināt pilnīgu objektivitāti un pārredzamību un aicina Bahreinas valdību neiejaukties tās darbā;

25.   atzinīgi vērtē Cilvēktiesību un sociālās attīstības ministrijas izveidi Bahreinā un aicina minēto ministriju rīkoties saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem un pienākumiem;

26.   pauž bažas par to, ka saskaņā ar Persijas līča Sadarbības padomes lēmumu Bahreinā ir izvietotas ārvalstu bruņoto spēku vienības; atkārto savu aicinājumu Persijas līča Sadarbības padomei kā reģionālajam kolektīvajam dalībniekam veltīt resursus tam, lai notiktu konstruktīva rīcība, un uzņemties starpnieka loma ar nolūku Bahreinā panākt miermīlīgas reformas;

Arābu valstīs un Ziemeļāfrika

27.   pauž atbalstu pārejai uz demokrātiju Ēģiptē un Tunisijā, kas ir pirmie piemēri arābu valstīs notiekošajam demokratizācijas procesam un jaunai pilsoņu un jo īpaši jauniešu līdzdalībai; pauž stingru atbalstu tautu vēlmei pēc brīvības, cilvēktiesībām un demokrātijas; aicina abās valstīs nodrošināt pārredzamu, godīgu un brīvu vēlēšanu procesu, kurā būtu ņemti vērti katras valsts apstākļi; aicina starptautisko sabiedrību turpināt centienus uzturēt un sekmēt politisko reformu procesu Ziemeļāfrikas un Vidējo Austrumu valstīs;

28.   atkārto starptautiskās sabiedrības solījumu aizsargāt Lībijas civiliedzīvotājus, tostarp pastiprinot spiedienu uz Lībijas režīmu, un atbalstīt demokrātiskas Lībijas valsts veidošanu; atzinīgi vērtē ES lēmumu pastiprināt sankcijas pret režīmu, ES aktīvu iesaldēšanas sarakstam pievienojot sešas ostu pārvaldes, kas ir režīma kontrolē; atkārtoti aicina pulkvedi Muamāru Muhamedu Abu Minjāru Kadafi nekavējoties atteikties no varas;

29.   pauž bažas par grūtībām, kādas Lībijas iedzīvotāji piedzīvo tādēļ, ka trūkst ēdiens, nav pieejama medicīniskā palīdzība un trūkst naudas, lai samaksātu algas un segtu dažādas administratīvas vajadzības; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi un ES dalībvalstis nekavējoties rīkoties, lai daļu no iesaldētajiem Lībijas aktīviem padarītu pieejamu Pārejas perioda nacionālajai padomei ar ANO Drošības padomes Sankciju komitejas atļauju un tās uzraudzībā, lai varētu segt neatliekamās vajadzības;

30.   aicina Padomi un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi uzņemties turpmāku iniciatīvu, lai rastu konflikta risinājumu, ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas nesen izdoto lēmumu par pulkveža Kadafi, viņa dēla Saifa al Islama un Abdulas al Senusi apcietināšanu;

31.   atzinīgi vērtē reformu procesu Marokā un jo īpaši ierosināto konstitucionālo reformu, kas ir nodota tautas nobalsošanai, kā soli pareizajā virzienā, lai aizsāktu pārvaldības sistēmu, modernizāciju un demokratizāciju; aicina Marokas politiskās partijas aktīvi piedalīties šajā pārmaiņu procesā; uzsver, ka publiskajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un politiskajām partijām joprojām būtu jāpaliek nepārtraukta reformu īstenošanas procesa centrā, un norāda, ka Maroka bija pirmā reģiona valsts, kurai attiecības ar ES tika piešķirts īpašs statuss;

32.   atzinīgi vērtē Alžīrijas prezidenta pozitīvo paziņojumu par demokratizācijas procesa sākšanu un par labākas valsts pārvaldes nodrošināšanu, tostarp par ārkārtas stāvokļa atcelšanu un plānotu konstitucionālo reformu; uzsver nepieciešamību šīs iniciatīvas paātrināt un aicina Alžīrijas varas iestādes stingri apņemties šo reformu procesu īstenot, kas būtu ietverošs un atvērts pilsoniskajai sabiedrībai;

33.   atzinīgi vērtē apņemšanos īstenot politiskās reformas Jordānijā un jo īpaši pārskatīt Jordānijas konstitūciju un Nacionālā dialoga komitejas darbu; pauž atzinību par Jordānijas varas iestāžu centieniem un uzsver nepieciešamību reformas faktiski īstenot; norāda, ka ES 2010. gadā piekrita piešķir Jordānijai īpaša statusa partnerību;

34.   uzsver, ka tiesības uz apziņas, domas un reliģijas brīvību ir cilvēka pamattiesības, kas varas iestādēm būtu jāgrantē; mudina varas iestādes nodrošināt ticamu un efektīvu aizsardzību valstī pastāvošajām reliģiskajām konfesijām un garantēt visu reliģisko konfesiju pārstāvju personīgo drošību un fizisko neaizskaramību;

35.   pauž stingru atbalstu Padomes nostājai, ka Eiropas kaimiņvalstu politikai būs jāspēj risināt jaunos uzdevumus dienvidu kaimiņvalstīs; atzinīgi vērtē ES un dalībvalstu apņemšanos papildināt un atbalstīt valdību konkrētos centienus, kuras patiesi ir apņēmušās īstenot politiskas un ekonomiskas reformas, kā arī pilsonisko sabiedrību; atzinīgi vērtē to, ka Komisijas priekšsēdētāja vietniece/ augstā pārstāve ir izveidojusi Vidusjūras dienvidu reģiona īpašu uzdevumu grupu;

36.   aicina Komisiju un Padomi attiecībā uz Vidusjūras dienvidu reģionu ievērot diferencētu pieeju, pamatojoties uz “vairāk par vairāk” politiku, kā izklāstīts 2011. gada 25. maija kopīgajā paziņojumā, saskaņā ar kuru būtu jānovērtē patiesi sasniegumi ceļā uz demokrātiju, brīvām un godīgām vēlēšanām un galvenokārt cilvēktiesību ievērošanu;

37.   aicina Eiropas Savienību arī turpmāk nodrošināt nepieciešamo humanitāro palīdzību šā reģiona pārvietotajiem cilvēkiem, daudzi no kuriem tagad dzīvo kā bēgļi uz savu valstu robežām;

38.   atzinīgi vērtē G8 dalībnieku iedibināto Dovilas partnerību ar reģiona iedzīvotājiem; norāda, ka pirmās partnerības valstis būs Ēģipte un Tunisija; aicina Padomi un ES dalībvalstis koordinēt to centienus ar G8 dalībniekiem, kas ir gatavi šo partnerību attiecināt uz visām reģiona valstīm, kuras ir iesaistītas pārejā uz brīvu, demokrātisku un tolerantu sabiedrību;

o
o   o

39.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Sīrijas Arābu Republikas valdībai un parlamentam, Jemenas Republikas valdībai un parlamentam, Turcijas Republikas valdībai un parlamentam, Bahreinas Karalistes valdībai un parlamentam, Pārejas perioda nacionālajai padomei, Marokas Karalistes valdībai un parlamentam, Alžīrijas Tautas Demokrātiskās Republikas valdībai, Jordānijas Karalistes valdībai un parlamentam, Ēģiptes Arābu Republikas valdībai, Tunisijas Republikas valdībai, Persijas līča Sadarbības padomes ģenerālsekretāram un Savienības Vidusjūrai ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0148 .
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0109 .
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0154 .


ES ārpolitika demokratizācijas atbalstam
PDF 178k   DOC 137k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūcija par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam (2011/2032(INI) )
P7_TA(2011)0334 A7-0231/2011

Eiropas Parlaments ,

–   ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, īpaši tās 21. pantu, un Starptautisko paktu par civilajām un politiskajām tiesībām, īpaši tā 25. pantu,

–   ņemot vērā ANO Konvenciju par bērnu tiesībām,

–   ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–   ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un EDSO saistības, par kurām vienojās Kopenhāgenā 1990. gadā un Stambulas augstākā līmeņa sanāksmē 1999. gadā, kurā visas EDSO dalībvalstis apņēmās uz savām vēlēšanām uzaicināt starptautiskos novērotājus, jo īpaši Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroju (ODIHR ),

–   ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu un Amerikas Cilvēktiesību konvenciju,

–   ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1989. gada 7. jūnija konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 6., 8. un 21. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, ko pasludināja 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā,

–   ņemot vērā ĀKK un EK 2000. gada partnerattiecību nolīguma 8., 9. un 96. pantu,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2000. gada 4. decembra rezolūciju “Veicinot un nostiprinot demokrātiju”(1) un 2004. gada 20. decembra rezolūciju par reģionālo, apakšreģionālo un cita veida organizāciju un struktūru lomu demokrātijas veicināšanā un nostiprināšanā(2) ,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1889/2006 par finanšu instrumenta izveidi demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam visā pasaulē (EIDHR),

–   ņemot vērā 1996. gada 20. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanu nolīgumos starp Kopienu un trešām valstīm(3) , kā arī 2006. gada 14. februāra rezolūciju par Cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos(4) ,

–   ņemot vērā 2001. gada 15. marta rezolūciju par Komisijas paziņojumu par ES palīdzību vēlēšanās un to uzraudzību(5) ,

–   ņemot vērā 2002. gada 25. aprīļa rezolūciju par Komisijas paziņojumu “Eiropas Savienības loma cilvēktiesību un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs”(6) ,

–   ņemot vērā 2008. gada 8. maija rezolūciju par ES vēlēšanu novērošanas misijām ‐ mērķi, prakse un uzdevumi nākotnē(7) ,

–   ņemot vērā 2009. gada 22. oktobra rezolūciju par demokrātijas veidošanu ES ārējo attiecību jomā(8) ,

–   ņemot vērā 2010. gada 25. marta rezolūciju par pasaules finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz jaunattīstības valstīm un attīstības sadarbību(9) ,

–   ņemot vērā 2010. gada 21. septembra rezolūciju par nabadzības samazināšanu un darba vietu izveidi jaunattīstības valstīs ‐ turpmākie pasākumi, īpaši tās 71., 72. un 73. punktu(10) ,

–   ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(11) ,

–   ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos(12) ,

–   ņemot vērā 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā(13) ,

–   ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par nodokļiem un attīstību ‐ sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās(14) ,

–   ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par nestabilitātes radītajām migrācijas plūsmām ‐ ES ārpolitikas darbības joma un nozīme(15) ,

–   ņemot vērā visas vienošanās starp ES un trešām valstīm un tajās iekļautās cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas,

–   ņemot vērā Padomes 2009. gada 18. maija secinājumus par atbalstu demokrātiskai pārvaldībai ‐ izveidot uzlabotu ES sistēmu,

–   ņemot vērā Padomes 2009. gada 17. novembra secinājumus par demokrātijas atbalstu ES ārējās attiecībās un 2010. gada 13. decembra secinājumus, kas ietver 2010. gada progresa ziņojumu un ierosināto izmēģinājumā iesaistīto valstu sarakstu,

–   ņemot vērā Komisijas/Padomes Ģenerālsekretariāta kopīgo dokumentu par demokrātijas veidošanu ES ārējo attiecību jomā (SEC(2009)1095 ),

–   ņemot vērā kopīgo paziņojumu Eiropadomei, Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011)0200 ),

–   ņemot vērā Kopenhāgenas Eiropadomes 1993. gada 22. jūnija secinājumus,

   ņemot vērā Eiropas Komisijas tematiskos un ģeogrāfiskos finanšu instrumentus attiecībā uz demokrātiju, cilvēktiesībām un cilvēku tirdzniecību (piemēram, programmu AENEAS , tai sekojošo migrācijas un patvēruma programmu, MIEUX , EIDHR , ENPI , TAIEX utt.),

–   ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja 2011. gada 21. marta ziņojumu par cilvēktiesībām un starptautiskiem un citiem uzņēmumiem(16) ,

–   ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka / Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos amata un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) izveidi 2011. gada 1. janvārī,

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0231/2011 ),

A.   tā kā ES līgumos cilvēktiesības un demokrātija ir pasludinātas par ES pamatvērtībām un par Savienības ārējās rīcības principiem un mērķiem, kas Savienībai jāatbalsta kā universālas vērtības;

B.   tā kā demokrātija vislabāk nodrošina cilvēktiesības un pamatbrīvības, visu grupu toleranci sabiedrībā un visu personu iespēju vienlīdzību;

C.   tā kā demokrātija ir kļuvusi par universālu vērtību, bet demokrātisko sistēmu formas un veidi var atšķirties ‐ labs tā piemērs ir gan 27 ES dalībvalstis, kuru demokrātijas formas ir atšķirīgas, bet vienlīdz derīgas tās ir veidojošās vēstures, kultūras un citu apstākļu ietekmē, gan pati ES, kura ir pasaulē unikāla sava veida pārnacionāla demokrātija; tā kā nepastāv vienots demokrātijas modelis vai prototips, bet eksistē vispārpieņemti demokrātijas pamatelementi;

D.   tā kā tie ir noteikti divās Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas rezolūcijās(17) ;

E.   tā kā cilvēktiesības un demokrātija ir cieši saistītas un tikai demokrātijā cilvēki var pilnībā izmantot cilvēktiesības un pamatbrīvības; un tā kā demokrātija var pastāvēt tikai tad, ja tiek ievērotas cilvēktiesības;

F.   tā kā ir jāpastāv tiesiskumam, kas nodrošina vienlīdzību likuma priekā, privātīpašuma tiesību atzīšanu un liedz valsts iestādēm rīkoties patvaļīgi gan juridiski, gan praksē, un tāpēc prasa, lai valsts iestādes savas pilnvaras īsteno ar pārredzamās un likumīgās vēlēšanās ievēlētu valsts ierēdņu un neatkarīgas un taisnīgas tiesas starpniecību;

G.   tā kā vienlīdzība un nediskriminācija ir ļoti svarīgas; un tā kā ka visiem ir tiesības izmantot cilvēktiesības neatkarīgi no rases, dzimuma, dzimumorientācijas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, dzimšanas vai cita statusa; tā kā demokrātijai būtu jānodrošina tiesības visiem, arī personām, kas pieder minoritātēm, pirmiedzīvotājiem un citām neaizsargātām grupām; tā kā cilvēku vienlīdzīgas iespējas piedalīties politiskajā dzīvē un lēmumu pieņemšanā ir patiesas demokrātijas priekšnoteikums;

H.   tā kā demokrātiska pārvaldība cita starpā ietver arī cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, piekļuvi tiesu iestādēm, parlamentu un vietējo iestāžu būtisku lomu lēmumu pieņemšanā, kā arī valsts finanšu pārredzamu pārvaldību; tā kā būtisks demokrātijas elements ir vadītāju un valsts ierēdņu atbildība pilsoņu priekšā; tā kā šādā kontekstā korupcijas apkarošanai ir būtiska nozīme; un tā kā demokrātiska pārvaldība ietver arī civilu kontroli drošības nozarē;

I.   tā kā visiem pilsoņiem ir tiesības periodiski balsot brīvās un godīgās vēlēšanās, kā arī kandidēt uz amatu valsts iestādē;

J.   tā kā plaši noteikta uzskatu brīvība un brīvība paust viedokli politiskos, sociālos un ekonomikas jautājumos bez draudiem tikt par to sodītam ir vispārējas tiesības, tāpat kā iespēja meklēt dažādus informācijas avotus;

K.   tā kā visiem iedzīvotājiem ir tiesības veidot neatkarīgas apvienības un organizācijas, tajā skaitā neatkarīgas politiskās partijas un interešu grupas;

L.   tā kā ļoti svarīgas ir politiskās partijas un to pārstāvētie politiskie uzskati, intereses, reģionālā vai kopienas piederība; tā kā politiskajām partijām ir jādarbojas bez valdības un izpildvaras amatpersonu iejaukšanās; tā kā vēlētajiem pārstāvjiem, kuri vai nu atbalsta valdību vai ir tās opozīcijā, ir jābūt pilnvarām un līdzekļiem, lai apspriestu un apstiprinātu tiesību aktus un valsts budžetu, kā arī noteiktu valdības atbildību attiecībā uz valsts pārvaldes īstenošanu un līdzekļu izlietošanu; tā kā spēcīgi parlamenti kā valsts forums konkurējošu politisku un sociālu koncepciju miermīlīgai apspriešanai un valsts tiesību aktu lēmējiestādes ir iekļaujošas demokrātijas pamats;

M.   tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijām un nevalstiskiem aktīvistiem ir būtiska nozīme labi strādājošas demokrātijas veidošanā un galvenā nozīme sabiedrībā dziļi sakņotas demokrātiskas kultūras izveidē; tā kā tie virza sabiedrības prasības un liek valsts iestādēm atbildēt par to darbību;

N.   tā kā neatkarīgi un daudzveidīgi plašsaziņas līdzekļi ir būtiski, lai nodrošinātu iespējas plaši paust viedokļus un uzskatus un par tiem informēt sabiedrību; un tā kā brīva piekļuve informācijai un komunikācijai un piekļuve internetam bez cenzūras (interneta brīvība) ir vispārējas tiesības un nepieciešama, lai nodrošinātu pārredzamību un atbildību sabiedriskajā dzīvē;

O.   tā kā izglītošana par demokrātiskām vērtībām ir svarīgs demokrātijas saglabāšanas aspekts, tāpat kā vecumam atbilstīga dalība lēmumu pieņemšanā izglītības iestādēs;

P.   tā kā ES iestādēm šie demokrātijas pamatelementi ir jāizmanto, lai nodrošinātu atbalstu ES konkrētās jomās, palīdzot trešām valstīm atrast savu ceļu uz demokrātiju;

Q.   tā kā šos elementus atspoguļo Padomes 2009. un 2010. gada secinājumi par atbalstu demokrātijai ES ārējās attiecībās;

R.   tā kā ES pievienošanās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECHR) stiprinās Eiropas cilvēktiesību aizsardzības sistēmu un uzlabos ES stāvokli trešo valstu skatījumā;

S.   tā kā ir ļoti svarīgi vēlreiz apstiprināt, ka pilsoniskās, politiskās, ekonomikas, sociālās un kultūras tiesības ir savstarpēji atkarīgas un stiprinošas un ka tikai to visu īstenošana kopumā var veicināt patiesas demokrātijas izveidi; tā kā demokrātija ir vislabākais cilvēktiesību nodrošināšanas un aizsardzības līdzeklis, kas paver ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības iespējas; tā kā pilsoniskās sabiedrības aktīva līdzdalība un tās ieguldījums pārvaldības procesos ir ārkārtīgi būtiska un pārāk bieži tai netiek piešķirta pietiekama nozīme;

T.   tā kā Rīcības programmā par demokrātijas atbalstu ES ārējās attiecībās Padome ir apliecinājusi vēlmi palielināt sava atbalsta saskaņotību un efektivitāti, bet šajā ziņā nav gūti pietiekami panākumi;

U.   tā kā Savienības rīcībā ir plašs demokrātijas un cilvēktiesību atbalsta līdzekļu klāsts, (politiski, ekonomiski un tirdzniecības nolīgumi un partnerības, kas ietver cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas, īpašais ilgtspējīgas attīstības un labas pārvaldības veicināšanas režīms (VPS+), politiski dialogi, KĀDP pasākumi, EDAP misijas, īpaši finansēšanas instrumenti, sadraudzības projekti un novērošanas misijas); bet tā kā ir nepieciešams nonākt pie saskaņotas un uz rezultātiem vērstas cilvēktiesību un demokrātijas politikas, kas balstīta uz standarta metodoloģiju un ir pielāgota atkarībā no stāvokļa katrā valstī, kas izskauž ES demokratizācijas atbalsta ārpolitikā pastāvošās nekonsekvences un dubultstandartus un novērš to atkārtotu rašanos, īpašu uzmanību pievērš konkrētām vajadzībām nestabilās un pēckonflikta situācijās un atbalsta demokrātiju, cilvēktiesības un attīstību kā saistītus mērķus;

V.   tā kā, lemjot par tādu tirdzniecības priekšrocību kā GSP+ piešķiršanu vai atņemšanu, ES vairāk jāievēro valstu sociālās, politiskās, ekonomiskās un stratēģiskās realitātes;

W.   tā kā ES, darbojoties starptautiskās organizācijās, ir pastiprināti jāatbalsta ar demokrātiju saistīti standarti un arī turpmāk jāveicina efektīva to saistību un pienākumu pildīšanu, kas noteikti organizācijās, kurās piedalās ES dalībvalstis;

X.   tā kā lielas problēmas joprojām pastāv ES starptautiskajos nolīgumos noteikto juridiski saistošo cilvēktiesību klauzulu uzraudzības un īstenošanas jomā; tā kā starptautiska nolīguma atcelšana starp Savienību un tās partnervalsti nopietnu cilvēktiesību un demokrātijas pārkāpumu gadījumā ir instruments, kas atsevišķās situācijās ir jāizmanto; tā kā, neskatoties uz biežiem cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas pārkāpumiem un starptautiskos nolīgumos noteiktu saistību neievērošanu dažās valstīs, šo valstu valdības reti tiek sodītas vai sauktas pie atbildības pat lielu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos; tā kā ES nespēja izmantot šo instrumentu nepārtraukti mazina ticamību Savienībai kā spēcīgai un apņēmīgai starptautiska mēroga organizācijai;

Y.   tā kā sankciju izvēlei jābūt taisnīgai, līdzsvarotai un pārdomātai un tā kā iedzīvotājiem nekādā gadījumā nav jābūt pirmajiem, kas cieš no šīm sankcijām;

Z.   tā kā Savienības rīcībā šajā jomā ir reāli politiski stimuli, ar kuriem ir iespējams ietekmēt reformas, bet politisku iemeslu dēļ to potenciāls netiek pilnībā izmantots un īpaši tāpēc, ka ES nav vienotas pārliecības par demokrātijas veicināšanas un cilvēktiesību ievērošanas nozīmi iepretim citām prioritātēm; tā kā teorētiski nepastāv nekādi strukturāli vai juridiski šķēršļi, kas varētu kavēt ārēju finanšu instrumentu koordinētu izmantošanu demokratizācijas atbalstam;

AA.   tā kā Apvienoto Nāciju Ģenerālās asamblejas 2008. gada 18. decembrī pieņemtā rezolūcija Nr. 63/168 aicina noteikt vispārēju moratoriju nāves soda izmantošanai; tā kā nāves sods joprojām tiek izmantots kā soda metode daudzās pasaules valstīs, dažos gadījumos arī attiecībā uz nepilngadīgajiem;

AB.   tā kā Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR) ir Eiropas politikas būtisks elements, jo tas ir vērsts uz darbībām, kuras nevar īstenot ar divpusējās sadarbības instrumentiem;

AC.   tā kā EIDHR dod iespēju finansēt Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misijas, kas ir īpaši svarīgs demokrātijas stiprināšanas ietekmes instrumentus, bet tā kā bieži netiek nodrošināta šo misiju ieteikumu pārraudzība un īstenošana;

AD.   tā kā šāds stāvoklis varētu būt radies to valstu valdību, kas uzņem šīs Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misijas, politiskās gribas trūkuma dēļ, kā arī tāpēc, ka Eiropas Komisija un dalībvalstis nespēj nodrošināt, lai šiem ieteikumiem tiktu izveidotas konkrētas atbalsta programmas, īpaši tādas, kas paredzētas jaunievēlētājiem parlamentiem;

AE.   tā kā Eiropas Parlamentam ne vienmēr ir pieejami pietiekami plaši pētījumi, kas tam ļautu novērtēt Eiropas Savienības, tostarp dalībvalstu, demokrātijai sniegtā atbalsta apmēru; tā kā tas daļēji ir saistīts ar pārredzamības, dokumentu pieejamības un konsultāciju jautājumiem, kurus Padome vēl nav atrisinājusi;

AF.   tā kā demokratizāciju, cilvēktiesību ievērošanu un vietējo iedzīvotāju ekonomisko perspektīvu reālu uzlabošanos var panākt tikai tad, ja tiem piemērots nosacījumu absolūtas ievērošanas princips; tā kā šis nosacījumu ievērošanas princips jādefinē kopā ar saņēmējām valstīm, stingri saskaņojot ne tikai ar valdībām, bet arī ar pilsonisko sabiedrību un pilnībā ievērojot reālās vietējo iedzīvotāju vajadzības;

AG.   tā kā visos demokrātijas un demokratizācijas procesos liela nozīme ir poliskām partijām un brīvi un likumīgi ievēlētiem parlamentiem, un tā kā atbalsts EIDHR un tā piemērošana vēl līdz šim nav atbildis šo dalībnieku nozīmei;

AH.   tā kā ANO darbība sieviešu jautājumu risināšanā ir nozīmīgs atbalsts sieviešu ieguldītajam darbam un viņu līdzdalībai demokratizācijas procesos;

AI.   tā kā starp ES iestādēm ir plaša vienprātība par daudzdimensiju, sarežģītu un ilgtermiņa demokrātiju, bet tā kā Komisija un dalībvalstis nav ņēmušas vērā pilnu vēlēšanu ciklu, plānojot un ieviešot demokrātijas atbalsta pasākumus;

AJ.   tā kā valstīs, kurās notiek demokratizācija, sievietes un bērni ir īpaši neaizsargāti pret cilvēku tirdzniecību, tai skaitā prostitūcijas nolūkos,

Modeļa maiņas nepieciešamība

1.   uzskata, ka tikai demokrātija, kas balstīta uz tiesiskumu, var būt par pamatu līdzsvarotām strukturālām partnerattiecībām starp trešām valstīm un ES, ievērojot arī abu pušu un to iedzīvotāju vajadzības un intereses;

2.   uzsver, ka uz dialogu un apspriešanos balstītas partnerattiecības mudina uzņemties atbildību par demokrātijas veidošanu un demokrātiskās pārvaldības elementiem; aicina visas ES iestādes pielikt lielākas pūles, lai izmantotu šos dialogus saskaņotākā, konsekventākā un koordinētākā veidā;

3.   uzskata, ka ES kā “maigas varas” lomu starptautiskajā sistēmā varēs nostiprināt tikai tad, kad cilvēktiesību aizsardzība kļūs par īstu prioritāti tās politikā attiecībā uz trešām valstīm;

4.   norāda, ka ir būtiski gan tagad, gan nākotnē ES un tās dalībvalstīs vienmēr ievērot visaugstākā līmeņa cilvēktiesību un demokrātijas politiku, ja ES vēlas panākt savas ārpolitikas ticamību un atbalsta demokrātijas attīstību;

5.   uzskata, ka nabadzības apkarošana un valstu attīstības šķēršļu likvidēšana var dot izšķirošu ieguldījumu demokrātiskajos procesos;

6.   norāda, ka notikumi Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos ir apliecinājuši, ka nav iespējams koncentrēties vienīgi uz drošību, īpaši nelegālās migrācijas apkarošanu, un stabilitāti, jo tas nav ļāvis izskaust nabadzību un sociālo nevienlīdzību; uzsver, ka nav pareizi drošību pretnostatīt demokrātijai, jo cilvēki nevar būt drošībā tādā sabiedrībā, kurā nepastāv demokrātija un kurā valdība neatbild par saviem darbiem; uzskata, ka ekonomiskās attīstības rezultātā gūtā peļņa nav taisnīgi sadalīta; tāpēc uzskata, ka sociālā taisnīguma un nevienlīdzības apkarošanas jautājumam jākļūst par galveno Savienības ārējās politikas mērķi, jo tas ir miermīlīgas, labklājīgas un demokrātiskas sabiedrības veidošanas neatņemams faktors;

7.   uzsver nepieciešamību mainīt modeli un pievērsties īstai demokrātijas nostiprināšanai, kas būtu balstīta uz visaptverošu, ilgtspējību un vispārēju attīstību, kas dotu ieguvumu iedzīvotājiem un nodrošinātu tiesiskumu un pamata cilvēktiesības un brīvības; uzskata, ka ES ir jāveicina demokrātiskas sabiedrības attīstībai labvēlīgas vides veidošana;

8.   uzsver, ka demokrātija kā pārvaldes sistēma rada politiskās varas dalīšanas un konfliktu pārvaldīšanas mehānismus, kas nodrošina sabiedrības stabilitāti un drošību; tomēr norāda, ka demokrātijai jāveidojas pašā valstī un to nevar mākslīgi uzspiest spēki no ārpuses; norāda, ka ES līdz ar starptautisko sabiedrību var aktīvi darboties demokrātiskās konsolidācijas procesu atbalstīšanā;

9.   uzskata, ka ir jāveicina attiecīgās valsts sociālā un ekonomiskā attīstība ‐ iedzīvotājiem jānodrošina tādas pamattiesības kā tiesības uz izglītību, veselības aizsardzību un nodarbinātību, lai nodrošinātu demokratizācijas procesu veiksmi;

10.   ņem vērā, ka pieredze par pāreju uz demokrātiju, kas gūta pēc komunistiskās diktatūras sabrukuma Centrālajā un Austrumeiropā, ir jānodod jaunajiem demokrātijas spēkiem Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos; mudina Komisiju un EĀDD aktīvāk iesaistīties jaunajā demokratizācijas procesā šajā nozīmīgajā kaimiņvalstu reģionā; aicina Eiropas partijas izveidot partiju sadarbības programmas ar jaunajiem partneriem visos kaimiņu reģionos;

11.   uzsver, ka turpmāk prioritāte jāpiešķir plašākai un stingrākai Savienības rīcībā esošo instrumentu un stimulu praktiskai izmantošanai, tos apkopojot stratēģijās, kas pielāgotas stāvoklim katrā no valstīm, kā arī nekonsekvenču un dubultstandartu izskaušanai to piemērošanas procesā, jo šādas nepilnības iedragā Eiropas tēlu un tās spēju īstenot stingru un konsekventu ārējo politiku; uzsver, ka šāds pieejas īstenošanas nolūkā ir pilnībā jāmaina politika, lai demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesības kļūtu par Savienības ārējās politikas pamatu ne vien tās politikas mērķos, bet arī par tās koordinēšanas instrumentu un pašas struktūras daļu;

12.   aicina padarīt stingrākus starptautiskos nolīgumus, valstu stratēģijas dokumentus, rīcības plānus, VPS+ programmu un visās pārējās līgumiskajās attiecības starp Savienību un trešām valstīm, skaidrāk formulējot klauzulas par cilvēktiesībām, demokrātiju, pirmiedzīvotāju tiesībām paust viedokli pirms lēmumu pieņemšanas, labu pārvaldību, īpašiem mehānismiem, ko izmanto prasību neievērošanas gadījumā (kas balstīti vismaz uz Kotonū nolīgumā iekļautajiem mehānismiem), saistībām, kam nosaka konkrētus, izmērāmus, sasniedzamus, laikā ierobežotus kritērijus sasniegumu noteikšanai un ar precīzu īstenošanas grafiku; pauž nožēlu, ka, neskatoties uz cilvēktiesību klauzulām Kotonū nolīgumā, ES bieži piever acis uz ilgstošiem un sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem kādā no Kotonū partnervalstu valdībām, reālās attiecībās saglabājot agrāko attieksmi; aicina Komisiju izvēlēties konsekventu politiku ar mērķi novērst cilvēktiesību pārkāpumus, piemēram, ierobežot finansējumu to valstu valdībām, kuras pieļauj demokrātijas un cilvēktiesību pārkāpums, piemēram, liedzot tām budžeta atbalstu, bet palielinot finanšu līdzekļus pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai, lai apietu šīs valdības;

13.   atgādina, ka tirdzniecības politikas mērķiem vajadzētu būtu pilnībā saskaņotiem ar Eiropas Savienības vispārējiem mērķiem; uzsver, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu ES kopējā tirdzniecības politika ir jāīsteno, ievērojot Savienības ārējās darbības principus un mērķus, un ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu tai jo īpaši ir jāveicina ilgtspējīga attīstība, nabadzības izskaušana un cilvēktiesību aizsardzība;

14.   uzsver, ka ir svarīgi pastāvīgi uzraudzīt nolīgumu ieviešanu un tāpēc aicina izmantot ietekmes pētījumus par cilvēktiesībām un demokrātiju papildus pētījumiem par ilgtspējīgu attīstību, lai nodrošinātu nepārtrauktu nolīgumu pilnveidošanu;

15.   atzīmē, ka demokrātijas principus un vērtības var atbalstīt arī, veicinot Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtu ratificēšanu, dodot prioritāti tiem reģioniem, kas ir mazāk pārstāvēti, lai stiprinātu to universālo raksturu un cīņu pret nesodāmību, genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci;

16.   pauž nožēlu, ka Komisija tikai ļoti reti izmanto mehānismus, kas ļauj atcelt VPS+ preferences, ja tiek pārkāpti saistītie nolīgumi; nosoda Komisijas attieksmi, kura, neraugoties uz vairāku starptautisku organizāciju vienprātīgiem ziņojumiem, atsakās uzsākt izmeklēšanu vairākās valstīs, kam ir piešķirts VPS+ statuss un kuras tiek turētas aizdomās par parakstīto nolīgumu neievērošanu;

17.   atgādina Parlamenta pausto stingro nostāju par labu tam, ka brīvās tirdzniecības nolīgumos ir jāiekļauj juridiski saistošas klauzulas par sociāliem, vides un cilvēktiesību aizsardzības aspektiem, par minimālo pamatu ņemto to konvenciju sarakstu, kas iekļauts VPS+ regulā;

18.   atkārtoti apliecina, ka Eiropas Parlamentam ir stingrāk jākontrolē šie elementi; tāpēc prasa, lai Padome un Komisija iesaista Eiropas Parlamentu visos sarunu posmos par starptautiskiem nolīgumiem ar trešām valstīm, visos to noslēgšanas, piemērošanas un pārtraukšanas posmos, un īpaši pilnvaru noteikšanā jaunu nolīgumu apspriešanai (īpaši saistībā ar cilvēktiesību veicināšanu), dialogā asociācijas padomēs vai jebkurā citā ekvivalentā kāda nolīguma pārvaldības politiskā institūcijā (par saistību īstenošanu demokratizācijas jomā) un lēmumu pieņemšanā par konsultāciju uzsākšanu vai kāda nolīguma pārtraukšanu;

19.   uzskata, ka jāizdara secinājumi no pieredzes, kas gūta lēmumu pieņemšanas procesā par attiecību pastiprināšanu ar partnervalstīm; uzsver, ka labāku statusu var piešķirt tikai tad, ja partnervalstis ir ievērojušas cilvēktiesību un demokrātijas prasības; vēlreiz aicina izveidot skaidru konsultāciju mehānismu, kas garantētu Parlaments pilnīgu informētību visos sarunu līmeņos;

20.   uzskata, ka tieši ANO sistēmā cilvēktiesību uzraudzība katrā no valstīm iegūst vislielāko leģitimitāti, un atkārtoti norāda, ka ir nepieciešama Eiropas valstu kopēja nostāja visās ANO struktūrās; tomēr aicina Komisiju un EĀDD regulāri iesniegt visaptverošus ziņojumus par to, kā trešās valstis īsteno nolīgumos ar Savienību ietvertās saistības demokrātijas un cilvēktiesību jomā;

21.   atkārtoti apstiprina ES nepārtraukto atbalstu ANO Augstā cilvēktiesību komisāra, ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu līdzdalības struktūras (UN Women ) un UNICEF darbam; mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis cieši sadarboties ar Cilvēktiesību padomi;

22.   aicina arī ES tik nozīmīgā jomā kā demokratizācija stratēģijas balstīt uz sīku analīzi par reformu vērienu trešās valstīs un par vadītāju politisko gribu iesaistīties šādā procesā, kā arī identificēt iespējamās vājās vietas, lai noteiktu vispiemērotākās stratēģijas; uzskata, ka šim identificēšanas procesam jābūt balstītam uz regulāru viedokļu apmaiņu ar visiem valsts demokrātiskajiem komponentiem, lai šā procesa pamatā būtu savstarpēja uzticēšanās un zināšanas;

23.   norāda, ka Eiropas atbalsts, kas budžeta atbalsta veidā ir novirzīts autoritārām valstīm, ne vienmēr nodrošina demokrātisku attīstību un ka, vērtējot palīdzības efektivitāti, galvenā uzmanība ir jāpievērš palīdzības rezultātiem, nevis ieguldījumiem;

24.   vissarežģītāko partnerattiecību gadījumā iesaka Savienībai atturēties no attiecīgo valstu izolēšanas, bet attiecības ar tām veidot, pieprasot stingru un efektīvu nosacījumu ievērošanu, jo tas reāli veicina demokrātiskas reformas, labas pārvaldības noteikumu piemērošanu un cilvēktiesību ievērošanu, un aicina Savienību pārbaudīt, vai iedzīvotāji patiešām gūst labumu no šīs sadarbības; atbalsta pieeju “vairāk par vairāk”, kas noteikta paziņojumā “Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu”; uzskata, ka šajā nolūkā Savienībai nevajadzētu kavēties pārvirzīt līdzekļus, kas pirms tam bija paredzēti valstīm, kuru valdības neievēro saistības demokrātiskas pārvaldības jomā, valstīm, kas aktīvāk ir pildījušas Vidusjūras reģiona partnerības un Austrumu partnerības ietvaros noteiktās saistības, un aicina stingrāk uzsvērt demokrātijas veicināšanu partnerattiecību un kaimiņattiecību politikā;

25.   aicina Savienību nekavēties piemērot atbilstīgas, samērīgas un pārdomātas sankcijas, kas paredzētas politiskās sistēmas galvenajiem pārvaldes orgāniem, līdztekus sniedzot atbalstu iedzīvotājiem un palielinot tiešo atbalstu pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai tajās valstīs, kas neievēro saistības cilvēktiesību, labas pārvaldības un demokratizācijas jomā, pirms tam rūpīgi novērtējot šādu sankciju ietekmi uz attiecīgo valstu iedzīvotājiem; uzsver, ka sadarbībai ar trešām valstīm jābūt balstītai uz vienādu, abpusēju cieņu starp valstīm; aicina izveidot finanšu atbalsta tīklu ar Eiropas un Vidusjūras reģiona bankas starpniecību, lai atbalstītu tehniskas un uzņēmējdarbības attīstībai paredzētās iniciatīvas;

26.   tomēr uzsver, ka šāda pieeja līdztekus gaidāmajai Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) pārskatīšanai nozīmē to, ka diferencēta pieeja var būt vērtīgs un ticams instruments tikai tad, ja tas visām EKP partnervalstīm paredz tādus pašus mērķus cilvēktiesību un demokrātijas jomā; uzsver, ka ES atkal zaudētu ticamību, ja prasītu ievērot minimālus standartus valstīm, ar kurām ir vissarežģītākās attiecības, un augstākus standartus attīstītākajām valstīm;

27.   aicina Padomi un EĀDD vienmēr izmantot pārdomātas sankcijas un ņemt vērā saistīto apdraudējumu, jo tas ir ES cilvēktiesību politikas instruments attiecībā uz visrepresīvākajiem režīmiem; ir pārliecināts, ka atsevišķus represīvos pasākumus, piemēram, līdzekļu iesaldēšanu un ceļošanas aizlieguma noteikšanu augsta ranga personām, var piemērot un tie ir jāpiemēro tā, lai tie netraucētu turpmāku diplomātisko darbību, divpusējo tirdzniecību, ES palīdzības sniegšanu un cilvēku savstarpējo saziņu; atkārtoti tomēr uzsver, ka mērķtiecīgas sankcijas ir jāpiemēro sistemātiski, pastāvīgi un ar visplašāko iespējamo starptautisko sadarbību, lai tās kļūtu par efektīvu līdzekli pret cilvēktiesību pārkāpumiem;

28.   aicina ES un dalībvalstis vajadzības gadījumā izdarīt spiedienu uz to valstu valdībām, kurās tiek izdarīti pārkāpumi cilvēktiesību jomā, lai šajās valstīs uzlabotu stāvokli cilvēktiesību ziņā un paātrinātu demokratizācijas gaitu;

29.   atzinīgi vērtētu tāda foruma izveidi, kurā piedalītos valstu parlamenti un Eiropas Parlaments, lai risinātu ārpolitikas jautājumus, īpaši saistībā ar tādām jutīgām tēmām, kā cilvēktiesības un demokrātija;

Politiskās dimensijas tālāka uzlabošana

30.   uzskata, ka ir nepieciešama globāla un saskaņota pieeja, kas balstīta uz mērķtiecīgām stratēģijām attīstības, cilvēktiesību, labas pārvaldības, sociālās iekļaušanas, sieviešu un minoritāšu atbalsta un reliģiskās iecietības jomā, kā papildu ES ārpolitikas instruments, kas vajadzīgs, lai līdzsvarotu abas demokrātijas veicināšanas jomā pastāvošās pieejas ‐ attīstības pieeju, kas vērsta uz vispārēju sociāli ekonomisku attīstību, un politisko pieeju, kas atbalsta politikas plurālismu, parlamentāru demokrātiju un tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, kā arī labi darbojošos pilsonisko sabiedrību; uzsver, ka šim trešo valstu politikas aspekta atbalstam vajadzētu būt plurālistiskam spēju veidošanas atbalstam, īpaši attiecībā uz tiesu varas neatkarību un integritāti un labas pārvaldības mehānismiem, tostarp korupcijas apkarošanu, turklāt tam jābūt institucionālam atbalstam bez iejaukšanās; uzsver pievienoto vērtību, ko Eiropas Parlamenta bijušie deputāti sniedz ES darbībās demokratizācijas atbalstam;

31.   aicina uzlabot cilvēktiesību, demokrātijas, demokrātiskās pārvaldības un tiesiskuma principu iekļaušanu visās ES ārējo attiecību darbībās saskaņā ar pašreizējām un jaunajām saistībām gan institucionālā, gan politiskā perspektīvā un ģeogrāfiskos un tematiskos instrumentos;

32.   aicina ES un dalībvalstis turpināt atbalstīt demokratizācijas procesos nodrošinātās humānās palīdzības apolitisko raksturu;

33.   atzīst Savienības ieguldīto darbu, lai sniegtu atbalstu tām grupām, kas veicina demokrātiskas reformas, tostarp cilvēktiesību aizstāvjiem un neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem; uzsver, ka ir nepieciešams stiprināt politisko plurālismu, lai veicinātu demokrātisku pāreju; aicina sniegt sistemātisku atbalstu jaunajiem brīvi un godīgi ievēlētajiem parlamentiem, īpaši valstīs, kurās notiek pārmaiņas, vai valstīs, uz kurām Eiropas Savienība ir nosūtījusi vēlēšanu novērošanas misijas; uzskata, ka šādu palīdzību nedrīkst automātiski finansēt tikai ar EIDHR ‐ jāizmanto arī ģeogrāfiski instrumenti;

34.   atzinīgi vērtē Komisijas un augstās pārstāves lēmumu atbalstīt Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) izveidi kā elastīgu un ekspertu instrumentu, lai atbalstītu politiķus, kas cīnās par demokrātiskām pārmaiņām nedemokrātiskās valstīs un valstīs, kurās notiek pārmaiņas, jo īpaši ES austrumu un dienvidu kaimiņvalstīs; uzsver, ka topošajam EDF vajadzētu papildināt EIDHR un citus jau spēkā esošos demokratizācijas instrumentus un ārējos finanšu instrumentus, ņemot vērā tā mērķi un finansēšanas un pārvaldības kārtību; atbalsta ideju par decentralizētu līdzdalību ES demokrātijas atbalsta politikā, veidojot ES demokrātijas dalībnieku mērķsadarbību ar viņu partneriem mērķvalstīs; aicina EĀDD, Komisiju un nākamo Polijas prezidentūru skaidri noteikt topošā EDF kompetences saistībā ar šiem instrumentiem un sistēmām; uzsver Eiropas Parlamenta pārbaudes un iesaistīšanās tiesības topošā EDF izveides procesā un tā darbībā, plašos vilcienos nosakot gada mērķus, prioritātes, vēlamos rezultātus un finanšu piešķīrumus, kā arī šo darbību īstenošanas un uzraudzības pasākumos;

35.   rosina atbalsta sniedzējus demokrātijas veidošanu uzskatīt par politisku un ētisku pienākumu, nevis tikai tehnisku pasākumu, un pilnveidot vietējo informētību par saņēmējvalstīm, lai atbalstu varētu efektīvi novirzīt vietējiem apstākļiem iederīgā veidā;

36.   uzsver, ka visu demokrātijas veicināšanas stratēģiju pamatā, lai tās būtu pilnībā leģitīmas un atbilstu tautas gribai, jābūt dialogam ar pēc iespējas plašu vietējo dalībnieku loku; mudina Padomi, EĀDD un Komisiju veikt plašas un padziļinātas apspriešanās ar visām ieinteresētajām pusēm;

37.   atzinīgi vērtē Stabilitātes instrumenta efektīvo, tūlītējo un integrēto reakciju uz krīzes situāciju un nestabilitāti trešās valstīs, kā arī tā sniegto palīdzību tādu apstākļu radīšanā, kas nepieciešami citu instrumentu atbalstīto politikas nostādņu īstenošanai (Pirmspievienošanās palīdzības instruments, Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instruments, Attīstības sadarbības un ekonomiskās sadarbības instruments);

38.   uzsver, ka jebkuras sabiedrības demokratizācijas gaitā ir būtiski aizsargāt meiteņu un sieviešu tiesības, tostarp tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un izglītību; stingri atbalsta visas ES ārpolitikas nostādnēs iekļautās iniciatīvas, stimulus un spēju veidošanas pasākumus, kuru mērķis ir veicināt sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā visos līmeņos gan publiskajā, gan privātajā sektorā; uzsver, ka vienlīdzīga sieviešu un vīriešu līdzdalība visās dzīves jomās ir būtisks demokrātijas elements un ka sieviešu līdzdalība tautsaimniecības attīstībā ir fundamentāla un vispārpieņemta vērtība un priekšnoteikums sociālekonomiskajai attīstībai un labai demokrātiskai pārvaldībai; tādēļ mudina ES iestādes to demokratizācijas veicināšanas darba kārtībā dzimumu līdztiesību noteikt par prioritāti; uzsver, ka ir jāatbalsta sieviešu tiesību aizstāvji un parlamentu deputātes, tostarp ievērojot dzimumu līdztiesības principu budžeta plānošanā; īpaši aicina ES finansiāli atbalstīt un nodrošināt spēju palielināšanu sieviešu tiesību aizstāvības organizācijām un sievietēm, kuras kandidē uz politiskiem amatiem; atbalsta dzimumu līdztiesības jautājumu integrēšanu un izcelšanu tematisko programmu prioritātēs, kā arī piemērojot līdzdalības pieeju programmu plānošanā un izstrādē, uzsverot dzimumu stereotipu, jebkuras diskriminācijas un pret sievietēm vērstas vardarbības izskaušanu;

39.   ierosina paplašināt Vēlēšanu koordinācijas grupas (VKG) pilnvaras, lai tās ietvertu arī demokrātijas atbalsta politiku, neskarot attiecīgo komiteju kompetenci, un mudina Parlamentārās demokrātijas veicināšanas biroju cieši sadarboties ar VKG;

40.   aicina EĀDD un ES delegācijas atzīt ES delegāciju amatpersonu arvien lielāko informētību par demokrātiskajām darbībām, īpaši par atbalstu parlamentiem;

41.   uzsver, ka ir svarīgi racionalizēt demokratizācijas politiku visā Eiropas Parlamenta, kā arī Eiropas Parlamenta delegāciju darbā; tāpat atzīst, ka liela nozīme ir globālai parlamentu sadarbībai demokratizācijas politikas jomā, izmantojot tādus forumus kā “Parlamentārieši par globālu rīcību”;

42.   uzsver, ka likumīgām demokrātiskām politiskajām partijām, patiesi sabiedriskām kustībām un brīvai presei var būt būtiska nozīme sabiedrības interešu sargāšanā, uzraugot valdības attiecībā uz pārredzamību un pārskatbildību, bet valstīm tās dod iespēju aizsargāt cilvēktiesības un veicināt sociālās jomas un ekonomikas attīstību;

43.   uzsver trešo valstu pilsoniskās sabiedrības un parlamentu lielo nozīmi demokrātiskā budžeta uzraudzībā un ir pārliecināts, ka jebkāds ES nodrošināts tiešs budžeta atbalsts ir jāpapildina ar valstu parlamentu uzraudzības spēju tehnisku un politisku nostiprināšanu; apliecina, ka Savienībai būtu aktīvi jāinformē trešo valstu parlamenti par sadarbības ar Savienību saturu; mudina Parlamentārās demokrātijas veicināšanas biroju (OPDD) aktīvi atbalstīt parlamentus demokrātiskā budžeta uzraudzībā; šajā ziņā izsaka sevišķu apmierinātību un cer uz sadarbības nostiprināšanu ar Austrumu partnerības valstu parlamentiem EURONEST ietvaros, kas izveidojās 2011. gada 3. maijā; šo Eiropas Parlamenta iniciatīvu vērtē kā nozīmīgu ES ārpolitikas elementu demokratizācijas atbalstam;

44.   ņem vērā Parlamentārās demokrātijas veicināšanas biroja darbu, kas ieguldīts, atbalstot parlamentus valstīs ar jaunu un strauji attīstošos demokrātiju, kā arī reģionālos parlamentus; atzīst Parlamentārās demokrātijas veicināšanas biroja ieguldījumu jaunu un strauji attīstošos demokrātisko valstu parlamentu institucionālo un administratīvo spēju veidošanā un tā sadarbību šajā jomā ar ANO Attīstības programmu un Parlamentu savienību; mudina OPPD turpināt darbu, lai panāktu vispārēju vienprātību labas parlamentārās prakses pamatstandartu jomā;

45.   uzskata, ka ir būtiski, lai turpmāk pilsoniskā sabiedrība tieši veicinātu labas pārvaldības procesu un līdz ar to ‐ nolīgumu īstenošanas uzraudzību; šajā sakarā mudina Komisiju un Padomi izveidot strukturētu uzraudzības mehānismu attiecībā uz ES starptautiskajiem nolīgumiem, kas paredz pilnībā iesaistīt trešo valstu pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tajā skaitā nevalstisko organizāciju dalībniekus un sociālos partnerus šo nolīgumu īstenošanas vērtēšanā;

46.   atzinīgi vērtē Savienības lēmumu izstrādāt konkrētām valstīm paredzētas stratēģijas cilvēktiesību jomā; uzsver, ka tajās ir jāietver arī demokrātijas paplašināšanas aspekti; aicina tās īstenot nekavējoties, lai Savienība var veikt visaptverošu analīzi par stāvokli un vajadzībām katrā no valstīm, kā arī iegūt rīcības plānu, kurā būtu precīzi noteikts, kādā veidā Savienības instrumenti tiks izmantoti papildinošos nolūkos; uzver vienlaikus, ka jaunajām stratēģijām un to īstenošanai ir jāizraisa pastāvošās nekonsekvences un dubultstandartu izskaušana ES ārpolitikā, kas paredzēta cilvēktiesību un demokratizācijas atbalstam, un ka nedrīkst radīt jaunas tāda veida nepilnības; atzīmē, ka valsts stratēģijas dokumentiem ir jāvada visas ārpolitikas nostādnes, kas attiecas uz konkrēto valsti, kā arī jāorientē ES instrumentu izmantošana; aicina valstu stratēģiskos dokumentus darīt pieejamus Parlamentam;

47.   aicina Eiropas Savienību turpmākās finanšu saistības saistīt ar trešo valstu panākumiem cilvēktiesību stratēģiju un īsta demokrātiska progresa īstenošanā;

48.   uzsver nepieciešamību veidot spēcīgas koalīcijas ar citiem pasaules līmeņa dalībniekiem, piemēram, Āfrikas Savienību un Arābu līgu, lai veicinātu efektīvāku demokrātisko vērtību ievērošanu; mudina ES aktīvi meklēt šādas koalīcijas, īpaši ar ASV, lai kopīgiem spēkiem labāk saskaņotu ES un ASV attīstības politikas nostādnes;

49.   atzinīgi vērtē Demokrātijas un cilvēktiesību direktorāta izveidi Eiropas Ārējās darbības dienestā un prasa Augstajai pārstāvei un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei visās ES ārējās pārstāvniecībās norīkot kontaktpersonu cilvēktiesību un demokrātijas jautājumos;

50.   atbalsta sieviešu “miera vēstnešu” lomu, lai novērstu un risinātu konfliktus, un mudina tās aktīvi iesaistīties šajā procesā sabiedrības interesēs;

51.   atbalsta reģionālas programmas, kuru mērķis ir aizstāvēt mazāk aizsargātākas personas, jo īpaši bērnu, sieviešu un vecāka gadagājuma iedzīvotāju intereses;

52.   pauž stingru pārliecību, ka iespēju radīšana cilvēkiem, jo īpaši sievietēm, un pilsoniskajai sabiedrībai ar izglītības, apmācības un izpratnes veidošanas pasākumu starpniecību, vienlaikus nodrošinot visu cilvēktiesību, tostarp sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību, efektīvu aizsardzību, ir būtisks papildinājums demokratizācijas procesā visu politikas virzienu un programmu izstrādei un īstenošanai un ka šajā nolūkā ir jānodrošina nepieciešamais finansējums;

53.   aicina Padomi un Komisiju izstrādāt īstu politikas stratēģiju, kas būtu vērsta uz Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misijām, kas ietvertu politisku projektu iesniegšanu par katru no misijām; prasa divus gadus pēc katras no misijām Eiropas Parlamenta ikgadējās debatēs ar augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci par cilvēktiesībām sniegt pārskatu par īstenoto demokrātisko progresu un jautājumiem, kas vēl jārisina; atkārtoti apliecina, ka ir lietderīgi iesaistīt bijušos deputātus, jo viņi var lietderīgi izmantot savas zināšanas un pieredzi vēlēšanu novērošanas misijās vai to pārraudzībā;

54.   uzsver, īpaši ņemot vērā pieejamo līdzekļu ierobežotību, ka svarīgi ir noteikt prioritārās valstis vēlēšanu novērošanas misijām, balstoties uz reālo ietekmi, ko šāda misija var sniegt, lai ilgtermiņā veicinātu reālu demokratizācijas procesu; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu, izvēloties šīs valstis, ievērot ļoti selektīvu pieeju; atgādina, ka vēlēšanu koordinācijas grupa, ar kuru tiek apspriesta Savienības vēlēšanu novērošanas misiju gada programma, šajā nolūkā ir noteikusi precīzus kritērijus; pieprasa modrāk uzraudzīt atbilstību starptautiskā līmenī noteiktai metodoloģijai un noteikumiem, īpaši attiecībā uz misijas neatkarību un efektivitāti;

55.   uzsver, ka ir svarīgi pēc katras vēlēšanu novērošanas misijas noteikt reālistiskus ieteikumus, kurus iespējams sasniegt; aicina ES iestādes un dalībvalstis ievērot secinājumus, bet Komisiju, EĀDD un dalībvalstis ‐ īpašu uzmanību pievērst šādu ieteikumu īstenošanai sadarbojoties; uzsver atbilstošas kontroles nozīmi šo ieteikumu īstenošanā; aicina šo ieteikumu izplatīšanu un pārraudzību uzticēt ES delegācijām, kā arī nodrošināt nepieciešamos līdzekļus; uzsver arī nepieciešamību cieši sadarboties ar Deklarācijas par starptautiskās velēšanu novērošanas principiem parakstītājiem, lai stiprinātu vēlēšanu darba efektivitāti pasaules līmenī;

56.   uzskata, ka EP pastāvīgajām delegācijām un apvienotajām parlamentārajām asamblejām būtu jāpiešķir daudz lielāka loma vēlēšanu novērošanas misiju ieteikumu uzraudzībā un cilvēktiesību un demokrātijas jomā gūto panākumu analīzē;

57.   uzsver tāda politiskā atbalsta procesa nozīmi, kurā uzmanība netiek koncentrēta tikai uz laikposmu pirms un pēc vēlēšanām, bet kura pamatā ir nepārtrauktība; šajā sakarā atzinīgi vērtē politisko fondu veikto vērtīgo darbu;

58.   uzsver, ka valdībām ir jābūt atbildīgām par cilvēktiesību pārkāpumiem, sliktu pārvaldību, korupciju un tādu valsts līdzekļu nelietderīgu izmantošanu, kuri ir jāizlieto sabiedrības labā; šajā kontekstā aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk pielikt pūles, lai veicinātu labu pārvaldību un apkarotu nesodāmību, tajā skaitā pieprasot trešo valstu pilnīgu sadarbību ar Starptautisko Krimināltiesu un nodrošinot Romas statūtu saistības jaunajos nolīgumos;

59.   aicina attiecīgās ES iestādes saglabāt un stiprināt EIDHR, kā arī uzlabot un integrēt citus esošos instrumentus un sistēmas, kuru mērķis ir atbalstīt demokrātiju trešās valstīs;

Atbalsts pilsoniskai sabiedrībai

60.   uzsver, ka ir nepieciešama decentralizēta, politisko dimensiju papildinoša pieeja, kurā tiek ņemta vērā iedzīvotāju ikdienas reālā situācija šajās valstīs, sniedzot atbalstu vietējām un reģionālām organizācijām, kas līdzdarbojas demokrātijas nostiprināšanā, veidojot forumus dialogam un apmainoties ar labāko praksi Savienībā un arī ar citiem attiecīgā reģiona partneriem;

61.   ierosina izstrādāt atvērtāku un dinamiskāku politiku, lai sniegtu atbalstu virzošajiem spēkiem sabiedrībā un tiem, kas veicina pilsonisku līdzdalību; iesaka veicināt civilās sabiedrības ietekmi ar īpašām programmām un iekļaujot šo konceptu jau pastāvošajās programmās;

62.   uzsver nepieciešamību ar izglītības un informācijas pasākumiem nostiprināt pilsoniskās sabiedrības darbībspēju un pavērt līdzdalības iespēju politiskajos procesos; uzsver, ka demokrātijas veicināšanā liela nozīme ir publiskā un privātā sektora ciešai partnerībai, kā arī pārraudzības iestāžu, tostarp valstu parlamentu, iespēju paplašināšanai;

63.   prasa mērķtiecīgi atbalstīt sabiedriskas kustības, kas nav ekstrēmistiskas, patiesi neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus un politiskās partijas, kuras autoritāru režīmu valstīs un jaunajās demokrātiskajās valstīs darbojas demokrātijas labā, un tādējādi tajās veicināt sabiedrības līdzdalību, atbalstīt ilgtspējīgas daudzpartiju sistēmas un uzlabot cilvēktiesību ievērošanu; uzskata, ka šajā jautājumā būtiska loma būtu jāpiešķir Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentam.

64.   aicina atbalstīt visu ieinteresēto pušu plašu līdzdalību valsts attīstībā un mudina visus sabiedrības slāņus iesaistīties demokrātijas veidošanā; atzīst NVO un citu nevalstisko dalībnieku būtisko nozīmi demokrātijas, sociālā taisnīguma un cilvēktiesību ievērošanas veicināšanā;

65.   atbalsta iedibināto praksi attiecībā uz novatorisku paņēmienu meklēšanu pilsoniskās sabiedrības, politisko partiju, plašsaziņas līdzekļu un citu nevalstisku politisko dalībnieku iesaistīšanai ES dialogos ar trešām valstīm; atkārtoti pauž atbalstu plašsaziņas līdzekļu brīvībai, aizsardzībai un sekmēšanai, kā arī digitālās plaisas mazināšanai un vieglākai piekļuvei internetam;

66.   atbalsta pilsoniskās sabiedrības finansēšanu ar EIDHR palīdzību un piešķirot līdzekļus vietējiem NVO projektiem; ierosina piešķirt arvien vairāk līdzekļu, ja stāvoklis valstī liecina, ka tā ir uz pilsoniskas sabiedrības un demokrātijas ceļa;

67.   uzsver, ka piekļuve informācijai un neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem ir būtiska, lai veicinātu sabiedrības vēlmi pēc demokrātiskām reformām, un tāpēc pieprasa lielāku atbalstu jomām, kas veicina “veco” un “jauno” plašsaziņas līdzekļu brīvību, aizsargā neatkarīgus žurnālistus, samazina digitālo plaisu un sekmē piekļuvi internetam;

68.   atzinīgi vērtē ES dalībvalstu darbību, atbalstot demokratizāciju pasaulē, piemēram ES Austrumu partnerības valstu ombudu sadarbības programmu 2009.–2013.gadam, kuru kopīgi izveidoja Polijas un Francijas ombuds ar mērķi ir stiprināt Austrumu partnerības valstu ombudu biroju, valstu pārvaldes iestāžu un nevalstisko organizāciju darbību, lai aizsargātu personu tiesības un veidotu demokrātiskas valstis, kas balstītas uz tiesiskumu; uzsver nepieciešamību koordinēt šīs darbības ES ietvaros, kā arī nepieciešamību ES institūcijām mācīties no šīs pieredzes;

69.   atkārtoti apliecina Eiropas Savienības apņemšanos apkarot cilvēku tirdzniecību un aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību valstīm, kurās notiek demokratizācijas process, jo to iedzīvotāji ir īpaši neaizsargāti un pakļauti cilvēku tirdzniecības riskam; šajā sakarā pieprasa ciešu sadarbību starp Attīstības un sadarbības ģenerāldirektorātu, Paplašināšanās ģenerāldirektorātu, Iekšlietu ģenerāldirektorātu un ES koordinatoru cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā;

70.   augstu vērtē Eiropas Savienības un Eiropas Padomes sadarbību demokratizācijas atbalstam pasaulē; atzinīgi vērtē kopējas Eiropas Savienības un Eiropas Padomes programmas uzsākšanu, kuras mērķis ir atbalstīt demokratizāciju, labu pārvaldību un stabilitāti Austrumu partnerības valstīs;

o
o   o

71.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) A/RES/55/96.
(2) A/RES/59/201.
(3) OV C 320, 28.10.96., 261. lpp.
(4) OV C 290E, 29.11.2006., 107. lpp.
(5) OV C 343, 5.12.2001., 270. lpp.
(6) OV C 131E, 5.6.2003., 147. lpp.
(7) OV C 271E, 12.11.2009., 31. lpp.
(8) OV C 265E, 30.9.2010., 3. lpp.
(9) OV C 4E, 7.1.2011., 34. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0327 .
(11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0446 .
(12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0434 .
(13) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0489 .
(14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0082 .
(15) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0121 .
(16) A/HRC/17/31, 2011.
(17)1 A/RES/55/96 un A/RES/59/201.


Gatavošanās decembrī gaidāmajām Krievijas Valsts Domes vēlēšanām
PDF 76k   DOC 42k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūcija par gatavošanos 2011. gada decembrī gaidāmajām Krievijas Valsts domes vēlēšanām
P7_TA(2011)0335 B7-0396 , 0448 , 0450 , 0451 un 0452/2011

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības un Krievijas Federācijas Partnerības un sadarbības nolīgumu, kas stājās spēkā 1997. gadā un tika pagarināts līdz brīdim, kad to aizstās jauns nolīgums,

–   ņemot vērā notiekošās sarunas par jaunu nolīgumu, kurš paredzētu jaunu visaptverošu satvaru ES un Krievijas attiecībām, kā arī 2010. gadā sākto Partnerību modernizācijai,

–   ņemot vērā iepriekšējos ziņojumus un rezolūcijas par Krieviju un par ES un Krievijas attiecībām, it īpaši 2011. gada 9. jūnija rezolūciju par ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi(1) , 2011. gada 17. februāra rezolūciju par tiesiskumu Krievijā(2) , 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmes secinājumiem(3) , 2009. gada 12. novembra rezolūciju par gatavošanos ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmei Stokholmā 2009. gada 18. novembrī(4) un 2009. gada 17. septembra rezolūcijas par cilvēktiesību aktīvistu slepkavībām Krievijā(5) un par energoapgādes drošības ārējiem aspektiem(6) ,

–   ņemot vērā ES un Krievijas apspriedes par cilvēktiesībām, it īpaši pēdējo šajā sakarībā rīkoto sanāksmi, kas notika 2011. gada 4. maijā,

–   ņemot vērā Krievijas Tieslietu ministrijas 2011. gada 22. jūnija lēmumu noraidīt Tautas brīvības partijas (PARNAS ) oficiālas reģistrācijas pieteikumu un iepriekšējos līdzīgos gadījumus, kas šīm partijām liedz iespēju piedalīties vēlēšanās,

–   ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Katrīnas Eštones 2011. gada 22. jūnija paziņojumu par partiju reģistrāciju Krievijā,

–   ņemot vērā pienākumu ievērot demokrātijas principus, ko paredz Krievijas dalība Eiropas Padomē un tās kā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas parakstītājas statuss,

–   ņemot vērā Ņižņijnovgorodā 2011. gada 9. un 10. jūnijā notikušās ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmes iznākumu,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.   tā kā politiskais plurālisms ir viens no demokrātijas un modernas sabiedrības stūrakmeņiem un politiskās leģitimitātes avots;

B.   tā kā 2011. gada 12. aprīlī Eiropas Cilvēktiesību tiesa pauda kritiku par politisko partiju apgrūtinošo reģistrācijas procedūru Krievijā, kura neatbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijai;

C.   tā kā 2003. gada parlamenta vēlēšanu laikā Krieviju apmeklēja Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR ) novērotāji un ieteica, lai sešus mēnešus pirms vēlēšanām darbu sāk EDSO standartmisija, ko veidotu 60 ilgtermiņa un 400 īstermiņa novērotāji;

D.   tā kā joprojām bažas rada notikumu attīstība Krievijas Federācijā cilvēktiesību ievērošanas un aizsardzības, kā arī vispārpieņemtu demokrātisku principu, noteikumu un procedūru ievērošanas jomā; tā kā Krievijas Federācija ir Eiropas Padomes, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un ANO locekle un kā tāda ir apņēmusies ievērot šo organizāciju atbalstītos demokrātijas principus un cilvēktiesības,

1.   atkārtoti pauž pārliecību, ka Krievija vēl aizvien ir viens no svarīgākajiem Eiropas Savienības partneriem stratēģiskās sadarbības veidošanā, ar kuru to vieno ne tikai ekonomiskās un tirdzniecības intereses, bet arī mērķis cieši sadarboties kopīgajās kaimiņvalstīs, kā arī starptautiskā līmenī;

2.   atkārtoti uzsver 2011. gada 9. jūnija rezolūciju par ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi Ņižņijnovgorodā;

3.   pauž nožēlu par Krievijas varas iestāžu lēmumu atteikt Tautas brīvības partijas (PARNAS ) reģistrāciju 2011. gada decembrī gaidāmajām Valsts domes vēlēšanām; aicina Krievijas varas iestādes nodrošināt brīvas un godīgas vēlēšanas un atsaukt visus lēmumus un noteikumus, kas ir pretrunā šim principam;

4.   atkārtoti pauž bažas par politisko partiju grūtībām reģistrēties vēlēšanām, līdz ar to faktiski ierobežojot politisko konkurenci Krievijā, samazinot vēlētājiem izvēles iespējas un parādot, ka valstī joprojām pastāv reāli šķēršļi politiskajam plurālismam;

5.   uzsver, ka Valsts domes vēlēšanām būtu jābalstās uz Eiropas Padomes un EDSO noteikto vēlēšanu standartu ievērošanu; mudina Krievijas varas iestādes ļaut EDSO un Eiropas Padomei nosūtīt vēlēšanu ilgtermiņa novērošanas misiju un pilnībā sadarboties ar to, sākot no vēlēšanu visagrīnākā posma, un aicina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci uzstāt uz misijas izveidi šādā nolūkā; prasa, lai šāda novērošanas misija cieši sadarbotos ar pilsonisko sabiedrību un uzraudzības grupām;

6.   nosoda sešus mēnešus ilgo izbraukšanas aizliegumu, kas 2011. gada 5. jūlijā noteikts Borisam Ņemcovam, un aicina nekavējoties to atcelt;

7.   pauž bažas par Valsts domē apspriežamo likumprojektu, kas ļautu Krievijas tiesām dažās jomās ignorēt Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, jo šāda iniciatīva ir pretrunā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pamatprincipiem; atzinīgi vērtē Krievijas Valsts domes nesen pieņemto lēmumu pagaidām neizskatīt šo likumprojektu un cer, ka tā galu galā atteiksies no šīs iniciatīvas;

8.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos/ Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, EDSO, Eiropas Padomei un Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0268 .
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0066 .
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0234 .
(4) OV C 271 E, 7.10.2010., 2. lpp.
(5) OV C 224 E, 19.8.2010., 27. lpp.
(6) OV C 224 E, 19.8.2010., 23. lpp.


Izmaiņas Šengenas sistēmā
PDF 109k   DOC 52k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūcija par pārmaiņām Šengenas zonā
P7_TA(2011)0336 B7-0392 , 0393 , 0400 un 0456/2011

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā LES 2. pantu un LESD 3., 18., 20., 21., 67., 77. un 80. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 45. pantu,

–   ņemot vērā 1985. gada 14. jūnija Šengenas līgumu,

–   ņemot vērā 1990. gada 19. jūnija Konvenciju, ar ko īsteno Šengenas Līgumu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā(1) ,

–   ņemot vērā Eiropas parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulu (EK) Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss)(2) ,

–   ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par novērtēšanas mehānisma izveidi, lai pārbaudītu Šengenas acquis piemērošanu (COM(2010)0624 ),

–   ņemot vērā ziņojuma projektu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par novērtēšanas mehānisma izveidi, lai pārbaudītu Šengenas acquis piemērošanu (PE460.834),

–   ņemot vērā 2009. gada 2. aprīļa rezolūciju par to, kā piemērojama Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā(3) ,

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 4. maija paziņojumu par migrāciju (COM(2011)0248 ),

–   ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu Padomes 2011. gada 9. jūnija secinājumus,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada 24. jūnija secinājumus,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.   tā kā Šengenas zonas izveide un Šengenas acquis integrēšana ES sistēmā ir viens no lielākajiem Eiropas integrācijas procesa sasniegumiem, ko raksturo personu kontroles atcelšana pie iekšējām robežām un vairāk nekā 400 miljonu iedzīvotāju līdz šim nepieredzēta pārvietošanās brīvība 4 312 099 kvadrātkilometru teritorijā;

B.   tā kā pārvietošanās brīvība ir kļuvusi par vienu no ES pilsonības pīlāriem un vienu no Eiropas Savienības kā brīvības, drošības un tiesiskuma telpas pamatiem, nosakot tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot visās dalībvalstīs ar vienādām tiesībām, aizsardzību un garantijām, tostarp aizliedzot jebkādu diskrimināciju pilsonības dēļ;

C.   tā kā saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu un ES Pamattiesību hartas 45. pantu pārvietošanās brīvību ar precīziem nosacījumiem var attiecināt arī uz trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi dzīvo Eiropas Savienībā;

Jaunākie notikumi

D.   tā kā jo īpaši pēdējā gada laikā ir notikusi cilvēku masveida pārvietošanās no vairākām Ziemeļāfrikas valstīm; tā kā pēdējā laikā dažas dalībvalstis izdara spiedienu uz Šengenas sistēmu, apsverot valsts robežkontroles atjaunošanu sakarā ar imigrantu pēkšņu pieplūdumu;

E.   tā kā 2011. gada 4. maijā Komisija iepazīstināja ar vairākām iniciatīvām par strukturētāku pieeju migrācijai, jo īpaši ņemot vērā nesenos notikumus Vidusjūras reģionā un iekļaujot priekšlikumu par Šengenas zonu; tā kā Eiropadomes 2011. gada 23. un 24. jūnija secinājumos tiek pieprasīts, lai Komisija iesniegtu priekšlikumu par aizsardzības mehānismu, kuru varētu izmantot, lai reaģētu uz ārkārtas apstākļiem, kas var apdraudēt Šengenas sadarbību;

Šengenas Robežu kodekss / migrācijas politika

F.   tā kā Šengenas noteikumi, kas reglamentē peronu pārvietošanos pāri iekšējām robežām ir noteikti Šengenas robežu kodeksā, kura 23. līdz 26. pantā ir paredzēti pasākumi un procedūras attiecībā uz robežkontroles pagaidu atjaunošanu pie iekšējām robežām; tā kā gadījumā, ja šādai atjaunošanai ir vienpusējs raksturs, nav iespējams nodrošināt, ka dominē ES intereses;

G.   tā kā līdz ar Šengenas zonas izveidi ir noteikta Savienības kopēja ārējā robeža, par kuru ES ir kopīga atbildība to pārvaldīt saskaņā ar LESD 80. pantu; tā kā ES vēl nav pilnībā izpildījusi šo prasību, lai gan tā ir centusies izveidot efektīvu kontroli un sadarbību starp muitas, policijas un tiesu iestādēm, izstrādāt kopēju imigrācijas, patvēruma un vīzu politiku un izveidot otrās paaudzes Šengenas informācijas sistēmu (SIS II) un Vīzu informācijas sistēmu (VIS);

Novērtēšanas mehānisms

H.   tā kā robežkontroles atcelšanai pie iekšējām robežām ir nepieciešama dalībvalstu pilnīga savstarpēja uzticēšanās attiecībā uz spēju pilnībā īstenot tos papildu pasākumus, pateicoties kuriem šīs kontroles varēja atcelt; tā kā drošība Šengenas zonā ir atkarīga no tā, cik stingri un efektīvi ikviena dalībvalsts veic kontroles pie ārējām robežām, kā arī no SIS informācijas apmaiņas kvalitātes un ātruma; tā kā rodas apdraudējums ES drošībai kopumā, ja kāds no šiem elementiem darbojas nepietiekami;

I.   tā kā ir ļoti svarīgi novērtēt dalībvalstu atbilstību Šengenas acquis , lai nodrošinātu Šengenas zonas netraucētu darbību; tā kā novērtēšanas mehānisms, kas pamatojas uz starpvaldību organizāciju, proti, Šengenas Novērtēšanas darba grupu (SCH-EVAL) , izrādījies nepietiekami iedarbīgs;

J.   tā kā būtu jāatsakās no divējādiem standartiem attiecībā uz Šengenas zonu, proti, visām kandidātvalstīm izvirzot ārkārtīgi augstas prasības, bet izturoties ļoti iecietīgi pret tām valstīm, kuras jau ir šajā zonā;

K.   tā kā priekšlikumā regulai par novērtēšanas mehānisma izveidi, lai pārbaudītu Šengenas acquis piemērošanu, ir ierosināts jauns novērtēšanas mehānisms un šo regulas priekšlikumu pašlaik izskata Eiropas Parlamentā saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru; tā kā šajā mehānismā jau precizētas procedūras, principi un instrumenti, lai atbalstītu un novērtētu dalībvalstis attiecībā uz to, kā tās ievēro Šengenas acquis , tostarp arī neparedzētu notikumu gadījumā;

Koplēmuma procedūra

L.   tā kā LESD 77. pantā ir noteikts, ka Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz pasākumus, tostarp par kontroli, kādu veic attiecībā uz personām, kas šķērso ārējās robežas un to, lai, šķērsojot iekšējās robežas, netiktu veikta nekāda personu kontrole neatkarīgi no to pilsonības,

Šengenas zonas nozīme

1.   uzsver, ka personu brīva pārvietošanās Šengenas zonā ir viens no lielākajiem Eiropas integrācijas sasniegumiem, ka Šengenas zona pozitīvi ietekmē simtiem tūkstošu ES pilsoņu dzīvi gan padarot robežu šķērsošanu vienkāršāku, gan arī stimulējot ekonomiku, ka pārvietošanās brīvība ir viena no pamattiesībām un viens no ES pilsonības pīlāriem, kuras īstenošanu nosaka Līgumi un Direktīva 2004/38/EK;

Šengenas zonas pārvaldība / novērtēšanas mehānisms

2.   stingri iesaka stiprināt Šengenas zonas pārvaldību, lai palīdzētu nodrošināt, ka ikviena dalībvalsts spēj efektīvi kontrolēt tās daļu no ES ārējās robežas, stiprinātu savstarpēju uzticēšanos un pārliecību par ES migrācijas pārvaldības sistēmas efektivitāti; uzsver nepieciešamību apliecināt lielāku solidaritāti ar dalībvalstīm, kuras saskaras ar vislielākajām migrantu plūsmām, lai palīdzētu tām tikt galā ar šāda veida ārkārtas situācijām;

3.   pauž pārliecību, ka jaunais Šengenas novērtēšanas mehānisms, kuru pašlaik apspriež Parlamentā, daļēji palīdzēs šajā jautājumā, ciktāl tas nodrošinās efektīvu uzraudzību pār jebkādiem mēģinājumiem ieviest nelikumīgas robežkontroles pie iekšējām robežām un veicinās savstarpēju uzticēšanos; uzskata arī, ka jaunā Šengenas novērtēšanas sistēma jau ļauj prasīt un saņemt atbalstu dalībvalstīm, lai nodrošinātu atbilstību Šengenas acquis gadījumos, kad vērojamas nopietnas problēmas pie ES ārējām robežām;

4.   uzsver nepieciešamību dalībvalstīm arī pēc pievienošanās nodrošināt Šengenas noteikumu pienācīgu īstenošanu un piemērošanu; norāda, ka tas nozīmē arī jau agrīnā posmā palīdzēt dalībvalstīm, kuras saskaras ar problēmām, lai tās ar ES aģentūru praktisku atbalstu varētu novērst konstatētos trūkumus; uzskata, ka pašreizējais novērtēšanas mehānisms būtu jāpastiprina un jāiekļauj ES sistēmā;

5.   uzskata, ka novērtēšanas mehānisma efektivitāti nosaka iespēja piemērot sankcijas gadījumos, kad joprojām konstatējami trūkumi un tiek apdraudēta Šengenas zonas vispārējā drošība; atgādina, ka šādu sankciju galvenais mērķis ir novēršana;

Šengenas Robežu kodekss

6.   uzskata, ka nosacījumi robežkontroles pagaidu atjaunošanai pie iekšējām robežām ārkārtas apstākļos jau ir skaidri izklāstīti Regulā Nr. (EK) 562/2006 (Šengenas Robežu kodekss), kuras 23., 24. un 25. pants paredz iespēju atjaunot kontroli pie iekšējām robežām tikai tad, ja pastāv nopietns apdraudējums valsts politikai vai iekšējai drošībai; aicina Komisiju iesniegt iniciatīvu, kuras mērķis būtu panākt šo pantu stingru ievērošanu dalībvalstīs;

7.   tādēļ uzskata, ka jebkuri jauni papildu atbrīvojumi no spēkā esošajiem noteikumiem, piemēram, jauni pamatojumi robežkontroles atjaunošanai izņēmuma gadījumos noteikti nestiprinās Šengenas sistēmu; norāda, ka migrantu un patvēruma meklētāju pieplūdumu pie ārējām robežām pašu par sevi nekādā ziņā nevar uzskatīt par papildu pamatu, lai atjaunotu robežkontroli;

8.   pauž dziļu nožēlu par vairāku dalībvalstu centieniem atjaunot robežkontroli, kas nepārprotami grauj Šengenas acquis būtību;

9.   pauž pārliecību, ka pašreizējās problēmas Šengenas zonā ir saistītas ar nevēlēšanos īstenot kopēju Eiropas politiku citās jomās, jo īpaši attiecībā uz kopēju Eiropas patvēruma un migrācijas sistēmu (kura paredzētu nelegālās imigrācijas novēršanu un cīņu pret organizēto noziedzību);

10.   atgādina, ka ir ārkārtīgi svarīgi panākt progresu šajā jomā, ņemot vērā arī to, ka kopējas Eiropas patvēruma sistēmas ieviešanas termiņš ir 2012. gads;

11.   atkārtoti apstiprina savu stingro nostāju pret jebkādu jaunu Šengenas mehānismu, kuram būtu kādi citi mērķi, nevis pārvietošanās brīvības un Šengenas zonas ES līmeņa pārvaldības nostiprināšana;

Koplēmuma procedūra

12.   uzsver, ka ikviens mēģinājums atteikties no LESD 77. panta kā atbilstoša juridiskā pamata visiem pasākumiem šajā jomā tiks uzskatīts par novirzi no ES līgumiem un norāda, ka var izmantot iespēju nepieciešamības gadījumā piemērot visus pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus;

o
o   o

13.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Padomei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.
(2) OV L 105, 13.4.2006., 1. lpp.
(3) OV C 137 E, 27.5.2010., 6. lpp.


Eiropas Parlamenta pieeja Lisabonas līguma 1. protokola 9. un 10. panta īstenošanai attiecībā uz parlamentu sadarbību KĀDP/KDAP jomā
PDF 79k   DOC 38k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūcija par Eiropas Parlamenta pieeju Lisabonas līguma 1. protokola 9. un 10. panta īstenošanā attiecībā uz parlamentāro sadarbību KĀDP un KDAP jomā
P7_TA(2011)0337 B7-0388/2011

Eiropas Parlaments ,

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 1. protokola 9. un 10. pantu par Eiropas Savienības dalībvalstu parlamentu lomu,

–   ņemot vērā 2010. gada 8. jūlija nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta organizatorisko struktūru un darbību(1) un tai pievienoto Savienības Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Augstās pārstāves (PV/AP) ārpolitikas un drošības politikas jomā deklarāciju par politisko atbildību(2) ,

–   ņemot vērā 2011. gada 11. maija rezolūciju par Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) galvenajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli 2009. gadā, kuru Eiropas Parlamentam iesniedza, piemērojot 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma II daļas G sadaļas 43. punktu(3) un jo īpaši minētās rezolūcijas 18. punktu,

–   ņemot vērā 2011. gada 11. maija rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas attīstību pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā(4) un jo īpaši minētās rezolūcijas 12., 13. un 14. punktu,

–   ņemot vēra 2011. gada 4. un 5. aprīlī Briselē notikušo ES parlamentu spīkeru konferenci,

–   ņemot vērā 2011. gada 29. un 31. maijā Budapeštā notikušās XLV COSAC sanāksmes devumu un secinājumus,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.   tā kā 1. protokola 9. pantā noteikts, ka Eiropas Parlaments un valstu parlamenti kopīgi nosaka to, kā organizēt un sekmēt jebkāda veida efektīvu un regulāru savstarpējo sadarbību;

B.   tā kā PV/AP kā komisāru Kolēģijas locekle ir pakļauta apstiprinājuma balsojumam Eiropas Parlamentā;

C.   tā kā Parlaments kopā ar Padomi lemj par ES ārējo darbību budžetu, tostarp par budžetu, kas tiek piešķirts KĀDP un KDAP civilajām misijām un to administratīvo izmaksu segšanai, kas rodas no ES militārās koordinēšanas;

D.   tā kā saskaņā ar Līgumu ar Parlamentu regulāri apspriežas par KĀDP galvenajiem aspektiem un pamatlēmumiem un tā piekrišana ir nepieciešama, lai ES stratēģijas izstrādātu tiesību aktos un slēgtu starptautiskus nolīgumus, tostarp nolīgumus, kas attiecas galvenokārt uz KĀDP, izņemot tos nolīgumus, kas attiecas vienīgi uz KĀDP,

1.   atgādina, ka Eiropas Parlaments ir KĀDP un KDAP demokrātiskās likumības un politiskās kontroles avots un tas nodrošina šo politiku politisko uzraudzību;

2.   tajā pašā laikā pauž pārliecību, ka pastiprināta parlamentārā sadarbība KĀDP un KDAP jomā pastiprinātu parlamentu ietekmi uz politiskajiem lēmumiem, ko pieņem ES un tās dalībvalstis, ņemot vērā Eiropas Parlamenta atbildību par Savienības kopējām politikas jomām, tostarp KĀDP un KDAP un prerogatīvas, kas piešķirtas katras dalībvalsts parlamentam attiecībā uz politiskiem lēmumiem drošības un aizsardzības jomā

3.   pauž nožēlu par vienprātības trūkumu ES parlamentu spīkeru konferencē 2011. gada 4. un 5. aprīlī un vēlas atbalstīt Polijas prezidentūras centienus, lai panāktu vienošanos starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem par parlamentāras sadarbības jaunām formām šajā jomā;

4.  apstiprina savu nostāju, kas pausta attiecīgajos ziņojumos, un jo īpaši par to, ka

   saskaņā ar Lisabonas līguma 1. protokola 9. pantu “Eiropas Parlaments un valstu parlamenti kopīgi nosaka to, kā organizēt un sekmēt efektīvu un regulāru savstarpējo sadarbību Eiropas Savienībā”, lai veicinātu līdzatbildību organizācijā un īstenotu efektīvu un regulāru parlamentāro sadarbību;
   tā pārstāvniecība jebkādā jaunā parlamentārās sadarbības formā jāīsteno tādā apmērā, lai atspoguļotu tā KĀDP un KDAP uzraudzītāja lomas daudzveidību un nozīmi, ņemtu vērā šādu Eiropas vispārējo politikas jomu būtību un ievērotu vajadzību atspoguļot struktūras politisko un ģeogrāfisko plurālismu;
   parlamentāro sanāksmju organizēšanas un uzņemšanas atbalstam Eiropas Parlaments piedāvā izmantot savu sekretariātu un telpas, lai tādējādi radītu pievienoto vērtību un samazinātu izdevumus;
   parlamentāro sanāksmju secinājumi nav tajās pārstāvētajām pusēm saistoši;

5.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju ES parlamentu spīkeru konferences Polijas prezidentūrai, ES dalībvalstu parlamentu priekšsēdētājiem un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārpolitikas un drošības politikas jomā.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0280 .
(2) Ibid , II pielikums.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0227 .
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0228 .


Pārtikas izplatīšanas shēma vistrūcīgākajām personām Savienībā
PDF 80k   DOC 48k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūcija par vistrūcīgākajām personām paredzētu pārtikas izdalīšanas shēmu Savienībā
P7_TA(2011)0338 B7-0397 , 0398 , 0399 un 0455/2011

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 27. pantu Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulā (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem, (“Vienotā TKO regula”)(1) un Komisijas 2008. gada 3. oktobra Regulu (EK) Nr. 983/2008, ar ko pieņem plānu par resursu sadalījumu dalībvalstīm, kas jāiekļauj 2009. budžeta gadā pārtikas piegādei no intervences krājumiem trūcīgāko personu pabalstam Kopienā(2) ,

–   ņemot vērā grozīto Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 un Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz pārtikas izdalīšanu vistrūcīgākajām personām Eiropas Savienībā (COM(2010)0486 ),

–   ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumu lietā T-576/08,

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 10. jūnija Īstenošanas Regulu (ES) Nr. 562/2011, ar ko pieņem plānu par tādu resursu sadalījumu dalībvalstīm, kas jāiekļauj 2012. budžeta gadā pārtikas piegādei no intervences krājumiem vistrūcīgākajām personām Eiropas Savienībā, un atkāpjas no dažiem noteikumiem Regulā (ES) Nr. 807/2010(3) ,

–   ņemot vērā 2009. gada 26. marta normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu un Regulu (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (Vienotā TKO regula), attiecībā uz pārtikas izdalīšanu Kopienas vistrūcīgākajām personām(4) ,

–   ņemot vērā 2006. gada 4. aprīļa deklarāciju(5) par šo shēmu, 2008. gada 22. maija rezolūciju(6) , 2009. gada 26. marta nostāju un Komisijas priekšlikumu COM(2010)0486 ,

–   ņemot vērā Padomes Ieteikumu 92/441/EEK par kopējiem kritērijiem attiecībā uz resursu pietiekamību un sociālās palīdzības vietu sociālās aizsardzības sistēmā,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.   tā kā Komisija lēš, ka 43 miljonus ES iedzīvotāju apdraud pārtikas trūkums;

B.   tā kā ekonomikas un finanšu krīzes un pārtikas cenu kāpuma dēļ pārtikas trūkums apdraud vēl jo plašāku cilvēku loku;

C.   tā kā Komisija lēš, ka nabadzība apdraud 80 miljonus cilvēku ES un ka nabadzības skarto cilvēku skaits varētu palielināties finanšu un ekonomikas krīzes dēļ; tā kā viena no piecām stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātēm ir nabadzības un sociālās atstumtības mazināšana Eiropas Savienībā;

D.   tā kā vistrūcīgākajām personām paredzētu pārtikas izdalīšanas shēmu Savienībā izveidoja 1987. gadā saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) un tā pašlaik nodrošina pārtikas atbalstu 13 miljoniem nabadzības skartu cilvēku 19 dalībvalstīs, un tā kā pārtikas izdalīšanas ķēdē ir iesaistīti 240 pārtikas izdales punkti un labdarības iestādes;

E.   tā kā ES intervences krājumi ir ievērojami samazinājušies;

F.   tā kā KLP pārstrukturizācijas dēļ shēmas atkarība no iepirkumiem tirgū aizvien palielinājās un tādējādi samazinājās intervences krājumi, kas ir šīs shēmas ierastais pārtikas piegāžu avots;

G.   tā kā saskaņā ar Tiesas nolēmumu būtu jāatceļ Regulas (EK) Nr. 983/2008 2. pants par papildu pārtikas iepirkumiem tirgū;

H.   tā kā, ievērojot Tiesas nolēmumu, Komisijas priekšlikumā attiecībā uz 2012. gadu ir paredzēts krass samazinājums no EUR 500 miljoniem 2011. gadā līdz EUR 113 miljoniem 2012. gadā;

I.   tā kā 2014. gadā KLP un ar to saistītajām shēmām, kā arī struktūrfondiem, tostarp Eiropas Sociālajam fondam, sāksies jauns finansēšanas periods,

1.   uzsver, ka pašreizējās darbojošās pārtikas atbalsta shēmas strauja pārtraukšana bez iepriekšēja brīdinājuma vai bez sagatavošanās tās pārtraukšanai ārkārtīgi nelabvēlīgi ietekmē visneaizsargātākos ES iedzīvotājus un ka šāda prakse finansēšanas jomā neveicina uzticēšanos;

2.   tādēļ aicina Komisiju un Padomi rast pagaidu risinājumu atlikušajiem finansēšanas perioda gadiem (2012. un 2013. gadam), lai nepieļautu tūlītēju un krasu pārtikas atbalsta samazināšanu, ko izraisīs finansējuma samazinājums no EUR 500 miljoniem uz EUR 113 miljoniem, un lai nodrošinātu, ka no pārtikas atbalsta atkarīgie cilvēki necieš no pārtikas trūkuma;

3.   tādēļ aicina Komisiju un Padomi rast veidu, kā turpināt vistrūcīgākajām personām paredzēto shēmu atlikušajos finansēšanas perioda gados (2012. un 2013. gados) un jaunajā finansēšanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam, izmantojot tādu juridisko pamatu, kuru Tiesa nevar apstrīdēt, un saglabājot gada finansējuma maksimālo summu EUR 500 miljonu apmērā, lai nodrošinātu, ka no pārtikas atbalsta atkarīgie cilvēki necieš no pārtikas trūkuma;

4.   aicina visas ieinteresētās puses ilgtermiņā rūpīgi novērtēt pārtikas atbalsta shēmas, jo īpaši kā KLP elementa, piemērotību, ņemot vērā jauno finansēšanas periodu, kas sāksies no 2014. gada;

5.   atzīmē komisāra D. Ciolos 2011. gada 29. jūnijā pausto priekšlikumu vistrūcīgākajām personām paredzēto shēmu nošķirt no KLP un norāda, ka ir jānodrošina atbilstošs finansējums;

6.   atgādina, ka trūcīgajām personām paredzētās programmas jāīsteno, ņemot vērā lietas, ko izskata Pirmās instances tiesa, kā to Komisija pareizi ir norādījusi paziņojumā par 2012. gada budžeta tāmi; norāda, ka Tiesa 2011. gada 13. aprīļa nolēmumā lietā T–576/08 ir norādījusi, ka šī programma attiecas tikai uz to pārtiku, kuru nodrošina no intervences krājumiem, un nevis uz izdevumiem, kuri rodas, iepērkot pārtikas krājumus tirgū; uzskata, ka saskaņā ar šo nolēmumu Regulas (EK) Nr. 983/2008 2. pantu nevar izmantot par juridisko pamatu, lai izdalītu pārtiku trūcīgajiem iedzīvotājiem;

7.   aicina Komisiju ierosināt grozījumus regulā par vistrūcīgākajām personām paredzēto shēmu, lai rastu risinājumu šim jautājumam, kura izskatīšana Padomē pašlaik ir nonākusi strupceļā; uzskata, ka ir jārod visatbilstošākais nākamā finanšu plānošanas perioda juridiskais pamats;

8.   uzsver, ka tiesības uz pārtiku ir cilvēka pamattiesības un ka nodrošinātība ar pārtiku tiks panākta, ja visiem cilvēkiem jebkurā laikā būs fiziska un ekonomiski iespējama pieeja piemērotai, nekaitīgai un ar uzturvielām bagātai pārtikai, lai apmierinātu uztura vajadzības un vēlmes attiecībā uz aktīvu un veselīgu dzīvesveidu; norāda, ka nepietiekams uzturs negatīvi ietekmē veselību;

9.   uzsver, ka kvalitatīvs un veselīgs uzturs ir īpaši svarīgs bērniem, jo tas veicina attīstības un izglītošanās vajadzību apmierināšanu;

10.   atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas un ANO aģentūru iniciatīvu kopīgiem spēkiem vērsties pret nenodrošinātību ar pārtiku un uztura nepietiekamību visā pasaulē;

11.   uzsver, ka ir jānodrošina, lai lauksaimnieki par savu darbu saņemtu pienācīgu un taisnīgu atlīdzību; norāda, ka vairākos reģionos lauksaimniekiem ir finansiālas problēmas; prasa, lai Komisija pievērstos jautājumam par nabadzību laukos un lauku kopienu iznīkšanu;

12.   uzskata, ka, ņemot vērā nepieciešamību palielināt nodrošinātību ar pārtiku un veidot ilgtspējīgas ražošanas un piegādes sistēmas, joprojām ir svarīgi samazināt pārtikas atkritumu rašanos ilgtermiņā;

13.   uzsver, ka ir svarīgi Eiropas mērogā sniegt palīdzību visneaizsargātākajiem un trūcīgākajiem sabiedrības locekļiem, jo īpaši ņemot vērā pašreizējo ekonomikas, finanšu un sociālo krīzi;

14.   atgādina, ka viena no piecām stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātēm ir nabadzības un sociālās atstumtības mazināšana Eiropas Savienībā; uzsver ‐ lai apkarotu nabadzību, ir nepieciešama integrēta politika, kas sasaista pienācīgus ienākumus, darba un dzīves apstākļus un visu pamattiesību ‐ politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras ‐ izmantošanas iespējas; uzskata, ka pārtikas atbalsta pasākumi varētu būt viens no plašākas integrētas nabadzības apkarošanas politikas elementiem; uzsver, ka bieži vien nabadzības izpausmes ir uztura nepietiekamība un pārtikas trūkums;

15.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 299, 16.11.2007., 1. lpp.
(2) OV L 268, 9.10.2008., 3. lpp.
(3) OV L 152, 11.6.2011., 24. lpp.
(4) OV C 117 E, 6.5.2010., 258. lpp.
(5) OV C 293 E, 2.12.2006., 170. lpp.
(6) OV C 279 E, 19.11.2009., 71. lpp.


Pretmīnu pasākumu jomā panāktais progress
PDF 133k   DOC 85k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūcija par pretmīnu pasākumu progresu (2011/2007(INI) )
P7_TA(2011)0339 A7-0211/2011

Eiropas Parlaments ,

–   ņemot vērā 1997. gada 3. decembra Otavas konvenciju par kājnieku mīnu izmantošanas, glabāšanas, ražošanas un pārvietošanas aizliegšanu un to iznīcināšanu (turpmāk ‐ Mīnu aizlieguma līgums), kas stājās spēkā 1999. gada 1. martā,

–   ņemot vērā 1980. gada Parasto ieroču konvenciju (CCW ) un tās protokolus, jo īpaši grozīto II protokolu par sauszemes mīnām, lamatu mīnām un citām ierīcēm un V protokolu par sprādzienbīstamām kara paliekām,

–   ņemot vērā Parlamenta nesenākās rezolūcijas ‐ 2004. gada 22. aprīļa rezolūciju par sauszemes kājnieku mīnām(1) , 2005. gada 7. jūlija rezolūciju par pasauli bez mīnām(2) , 2006. gada 19. janvāra rezolūciju par invaliditāti un attīstību(3) , 2007. gada 13. decembra rezolūciju par kājnieku mīnu aizlieguma konvencijas 10. gadadienu(4) un 2001. gada 6. septembra rezolūciju par pasākumiem, lai veicinātu nevalstisko dalībnieku atbalstu kājnieku mīnu vispārējai aizliegšanai(5) ,

–   ņemot vērā Eiropa Parlamenta un Padomes 2001. gada 23. jūlija Regulu (EK) Nr. 1724/2001 par pasākumiem pretkājnieku sauszemes mīnu problēmas atrisināšanai jaunattīstības valstīs(6) un Padomes 2001. gada 23. jūlija Regulu (EK) Nr. 1725/2001 par rīcību pretkājnieku mīnu problēmas pārvarēšanai trešās valstīs, kas nav jaunattīstības valstis(7) ,

–   ņemot vērā Kartahenas rīcības plānu 2010.–2014. gadam par kājnieku mīnu izraisīto ciešanu izbeigšanu, kas pieņemts Otrajā 1997. gada Otavas konvencijas pārskatīšanas konferencē, kas notika Kolumbijas pilsētā Kartahenā no 2009. gada 30. novembra līdz 4. decembrim,

–   ņemot vērā Komisijas vadlīnijas par Eiropas Kopienas Pretmīnu pasākumiem 2008.–2013. gadam,

–   ņemot vērā daudzās Parlamenta rezolūcijas par kasešu munīciju, no kurām visnesenākā pieņemta 2010. gada 8. jūlijā(8) , un par 94 valstu parakstīto Konvenciju par kasešu munīciju, kas stājās spēkā 2010. gada 1. augustā,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2009. gada dienesta ziņojumu par pretmīnu pasākumiem,

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0211/2011 ),

A.   tā kā ES ir aktīvi iesaistījusies pretmīnu pasākumos, jo īpaši kopš ES 1995. gada vienotās rīcības, un ir apņēmusies panākt pretkājnieku sauszemes mīnu (APL ) pilnīgu aizliegumu un likvidēšanu visā pasaulē; tā kā ES ir pretmīnu pasākumu vadošā atbalstītāja un veicinātāja, un šie pasākumi ietilpst tās cilvēktiesību, humānās un attīstības palīdzības prioritātēs;

B.   tā kā “pretmīnu pasākumi” ietver kājnieku mīnu (APL ) un citu sprāgstošu pēckara palieku (ERW ) ‐ tostarp pamestas munīcijas (AO ), nesprāgušas munīcijas (UXO ), kasešu munīcijas palieku un improvizētu spridzekļu (IED) ‐ izpēti, atrašanu, iezīmēšanu un neitralizēšanu, kā arī izglītību un apmācības par mīnu un ERW radīto apdraudējumu, it īpaši bērniem, palīdzību upuriem un krājumu iznīcināšanu, līdz ar atbalstu attiecīgo starptautisko konvenciju un līgumu vispārināšanas veicināšanai, lai izbeigtu APL ražošanu, tirdzniecību un izmantošanu;

C.   tā kā APL un ERW , kā arī IED un kasešu munīcijas palieku saglabāšanās kopā ar to izraisītajiem cilvēka dzīvības zaudējumiem, īpaši civiliedzīvotāju vidū, rada būtiskus šķēršļus pēckonfliktu atjaunošanas darbam ietekmētajās valstīs un tās var izmantot kā IED izejmateriālus;

D.   tā kā līdz 2010. gada 1. decembrim 156 valstis ir oficiāli piekritušas uzņemties Mīnu aizlieguma līguma saistības;

E.   tā kā saskaņā ar organizācijas Landmine and Cluster Munition Monitors datiem 1999. gadā no APL/ERW/IED cieta aptuveni 18 000 cilvēki un līdz 2009. gadam upuru skaits samazinājās aptuveni 4000 gadā; tā kā tiek vērtēts, ka 70 % no šiem cietušajiem ir civiliedzīvotāji, no kuriem trešdaļa ir bērni, un tā kā tik daudzus cilvēkus visā pasaulē turpina ietekmēt APL un ERW ;

F.   tā kā tikai divas valstis ‐ Birma/Mjanma un Lībija ‐ ir nesen izvietojušas APL , nav fiksēts APL eksports vai to nodošana no vienas valsts otrai un tiek uzskatīts, ka tikai trīs valstis turpina to ražošanu, bet tādi nemiernieku grupējumi kā FARC turpina paši ražot savas ierīces;

G.   tā kā lielākā daļa bruņoto spēku ir pārstājusi izmantot APL , bet dažādas bruņotas nevalstiskās iesaistītās puses turpina izmantot APL līdzās upuru aktivizētām IED un kasešu munīcijai;

H.   tā kā APL un citu ERW apdraudējums zināmā mērā joprojām ietekmē vairāk nekā 90 valstis, no kurām visnopietnāk skartās valstis ir Afganistāna, Kolumbija, Pakistāna, Mjanma, Kambodža un Laosa;

I.   tā kā ietekmei pakļauto valstu teritorijā esošo APL un ERW problēmu risināšana ir pirmām kārtām pašu šo valstu atbildība pirms un pēc konflikta, kā arī tā laikā;

J.   tā kā daudzās cietušajās valstīs, kur konflikts ir beidzies, bet joprojām ir palikuši lieli bruņotie spēki, mīnu neitralizēšanai tiek atvēlēts nepietiekams militārais personāls;

K.   tā kā vajadzība pēc palīdzības cietušajiem turpināsies ilgi pēc APL apdraudējuma novēršanas;

L.   tā kā starptautiskā sabiedrība ir ļoti atsaucīgi reaģējusi uz APL traģēdijas problēmu, ziedojot apmēram USD 3,9 miljardus pretmīnu pasākumiem no 1999. gada līdz 2009. gadam, un tā kā galvenie ziedotāji bija ASV (USD 902,4 miljoni), EK (USD 521,9 miljoni), Japāna (USD 336,9 miljoni), Norvēģija (USD 342,7 miljoni), Kanāda (259,8 miljoni), Apvienotā Karaliste (USD 220,6 miljoni), Vācija (USD 206,9 miljoni) un Nīderlande (USD 201,9 miljoni);

M.   tā kā mīnu apdraudējuma uztvere bieži ir lielāka, nekā tas ir realitātē, un ir aprēķināts, ka tikai 2 % zemes, uz ko attiecina dārgo fiziskās “neitralizēšanas” procesu, patiesībā ir bijušas izvietotas APL vai citas ERW ; tā kā ir skaidras pazīmes, kas liecina par pretmīnu pasākumiem piešķirtā finansējuma neefektīvu izmantošanu; tā kā labākas apsekojuma metodes un apsekojuma rezultātu izpratne pēdējos gados varēja samazināt un ir ievērojami samazinājusi nepieciešamību pilnībā neitralizēt par bīstamām uzskatītās vietas;

N.   tā kā sprāgstvielu meklēšanas tehnika un tehnoloģija par spīti daudzajām investīcijām nav daudz attīstījusies un šajā jomā ir nepieciešami jauni pasākumi, ņemot vērā pieaugošo IED pielietojumu;

O.   tā kā mācības par riska samazināšanu ir galvenais elements, lai palīdzētu cilvēkiem, jo īpaši bērniem, mīnu skartajos reģionos dzīvot drošāk un uzzināt par APL un ERW apdraudējumu,

Globālie centieni pretmīnu pasākumu jomā

1.   ļoti atzinīgi vērtē progresu, kas sasniegts pretmīnu pasākumos pēdējo desmit gadu laikā, bet uzsver, ka centieni ir jāpārorientē un jāpastiprina, lai APL apdraudējumu varētu novērst pārredzamā laikposmā;

2.   atzinīgi vērtē to, ka 156 valstis ir pievienojušās Mīnu aizlieguma līgumam, ieskaitot 25 ES dalībvalstis, bet pauž nožēlu, ka 37 valstis to joprojām nav parakstījušas; mudina visas valstis, kas vēl nav pievienojušās Mīnu aizlieguma līgumam un Konvencijai par kasešu munīciju, pieņemt šos dokumentus; jo īpaši mudina tās ES dalībvalstis, kuras vēl nav pievienojušās līgumam, izdarīt to un aicina veidot lielāku sinerģiju starp dažādiem starptautiskajiem instrumentiem;

3.   ļoti atzinīgi vērtē to, ka Konvencijai par kasešu munīciju pašlaik ir pievienojušās 56 valstis, tostarp 15 ES dalībvalstis; atzinīgi vērtē arī 2010. gada Vjentjanas deklarāciju un tās rīcības plānu; aicina ES un tās dalībvalstis veicināt Mīnu aizlieguma līguma un Konvencijas par kasešu munīciju vispārināšanu un īstenošanu;

4.   pilnībā atbalsta Kartahenas rīcības plāna īstenošanu, kurā sniegts detalizēts piecu gadu saistību plāns visās pretmīnu pasākumu jomās, un aicina Padomi pēc iespējas drīzāk pieņemt lēmumu šā plāna atbalstam;

5.   uzsver vajadzību panākt sinerģiju starp dažādiem pretmīnu pasākumu aspektiem, jo īpaši attiecībā uz humānajiem un attīstības aspektiem, kā arī palielinot vietēja līmeņa ieinteresētību un līdzdalību attiecīgajos projektos, lai labāk reaģētu uz tieši skarto iedzīvotāju vajadzībām;

6.   atzīst lielo ieguldījumu, ko APL izraisītā posta apkarošanā snieguši starptautiskie ziedotāji, starptautiskās aģentūras un NVO, un gan starptautiskā, gan vietējā personāla apņēmību un uzupurēšanos;

7.   atzinīgi vērtē to, ka vēl septiņas valstis ir paziņojušas par savu neitralizēšanas darbību pabeigšanu 2009. un 2010. gadā, palielinot šādu valstu skaitu līdz 16;

8.   atzīst, ka ASV ir bijušas vadošais vispasaules sponsors pretmīnu pasākumiem, ievērojami atbalstot starptautiskās programmas, lai neitralizētu mīnētās teritorijas un palīdzētu cietušajiem, kā arī ir nodrošinājušas atbilstību lielākai daļai Mīnu aizlieguma līguma galveno normu, un tādēļ mudina ASV pievienoties šim līgumam;

9.   mudina Krieviju pievienoties Mīnu aizlieguma līgumam, norādot, ka Krievija, kas iepriekš bija ievērojams APL avots un kas ilgstoši tika fiksēta kā mīnu izmantotāja, tika izslēgta no 2010. gada saraksta pēc tam, kad tā paziņoja par mīnu izvietošanas pārtraukšanu;

10.   atgādina līguma dalībvalstīm to starptautisko pienākumu iznīcināt APL krājumus; pauž bažas par to, ka Ķīnai un Krievijai ir vislielākie APL krājumi ‐ attiecīgi aptuveni 100 un 24,5 miljonu apmērā; mudina ES iekļaut sarunās ar Krieviju un Ķīnu jautājumu par savu esošo krājumu iznīcināšanu un drīzu pievienošanos Mīnu aizlieguma līgumam un aicina ES arī turpmāk veicināt Mīnu aizlieguma līguma un citu attiecīgo konvenciju vispārināšanu, tostarp iekļaujot jautājumu par pretmīnu pasākumiem arī savā politiskajā dialogā un nolīgumos, ko paraksta ar trešām valstīm;

11.   pauž nožēlu, ka nemiernieku un teroristu grupējumi un citas nevalstiskās iesaistītās puses turpina izmantot APL ; šajā sakarībā norāda uz Kambodžu, kurā FARC , domājams, ir vislielākais APL izmantotājs no nemiernieku grupējumiem visā pasaulē;

Situācijas analīze ‐ Afganistāna

12.   norāda, ka APL plašā un nediskriminējošā izmantošana vairāk nekā trīsdesmit gadu ilgā konflikta laikā ir izraisījusi to, ka Afganistāna ir viena no pasaulē visvairāk mīnu piesārņotajām valstīm, kura joprojām cieš no Talibana izmantotajām IED ;

13.   pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz vairāk nekā desmit gadus ilgušo pasaules lielākās un visvairāk finansētās humānās atmīnēšanas programmas veikto neitralizēšanu, Afganistānā vēl aizvien ir viens no augstākajiem nelaimes gadījumu rādītājiem pasaulē, un pauž dziļas bažas par to, ka no 508 cietušajiem no APL un citiem IED laikā no 2009. gada 1. marta līdz 2010. gada 1. martam vairāk nekā puse bija bērni;

14.   atzīst, ka joprojām notiekošais konflikts daudzos apgabalos padara mīnu neitralizāciju īpaši bīstamu un ka Talibans ir uzbrucis ANO birojiem un gan vietējam, gan starptautiskajam personālam;

15.   norāda, ka 2009. gadā starptautiskā sabiedrība pretmīnu pasākumiem Afganistānā ziedoja apmēram USD 80 miljonus un ka kopš 2002. gada ES finansiālā un tehniskā palīdzība EUR 89 miljonu apmērā ir palīdzējusi valstī neitralizēt APL apmēram 240 km² platībā, padarot valsti ekonomiski pieejamu un dodot iespēju atjaunot īpašumus un ģimenēm atgriezties mājās; uzsver nepieciešamību vairāk koncentrēties uz palīdzību cietušajiem un mācībām par mīnu radīto apdraudējumu;

16.   atzinīgi vērtē to, ka operācijas gandrīz pilnībā balstās uz apmēram 10 000 vietējiem darbiniekiem, kuri saņem starptautisko atbalstu, un ka tādējādi tiek stiprināta procesa vietējās līdzdalības sastāvdaļa;

17.   pauž bažas par Afganistānas centrālās un provinču līmeņa valdības acīmredzamo nevēlēšanos uzņemties atbildību par pretmīnu pasākumiem;

Situācijas analīze ‐ Angola

18.   apmēram 30 gadu ilgā konflikta dēļ Angola tāpat kā Afganistāna ir viena no pasaulē visvairāk APL ietekmei pakļautajām valstīm;

19.   norāda, ka CNIDAH ir veiksmīgi izveidota kā valsts iestāde pretmīnu pasākumu veikšanai, bet ziedotājvalstīm ir maza ietekme, un ka valdībai ir piekļuve ievērojamiem saviem finanšu resursiem, īpaši no ieņēmumiem par naftu;

20.   pauž lielas bažas par daudzajām strukturālajām problēmām, kas norādītas Komisijas 2009. gada novērtējumā, piemēram, par neefektīvi iztērētajiem EUR 2,7 miljoniem uz 22 CNIDAH darbiniekiem; mudina ES uzraudzīt, kontrolēt un novērtēt naudas efektīvu izmantošanu un nodrošināt, ka piešķirtais budžets tiek izmantots efektīvi un mērķtiecīgi, lai panāktu nepieciešamo neitralizētas zemes rezultātu;

21.   pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz izpētes pabeigšanu 2007. gadā un ievērojamu pretmīnu rīcības programmu, joprojām nav pārliecinoši zināma APL/ERW apdraudējuma pakāpe un ka, saglabājoties pašreizējam progresa ātrumam, valsts neitralizēšana no mīnām aizņems 100 gadu; uzsver steidzamo vajadzību izveidot savādākas attiecības starp valdību un starptautiskajiem ziedotājiem, lai šai problēmai atvēlētu vairāk nacionālo resursu, ieviešot uzlabotu teritorijas samazināšanas tehniku un palielinātu valsts mīnu neitralizēšanas veiktspēju, lai tādējādi zemi varētu ātrāk atbrīvot produktīvam izlietojumam;

Situācijas analīze ‐ Bosnija

22.   pauž nožēlu, ka 16 gadus pēc konflikta beigām Bosnijā un Hercegovinā (BH) joprojām pastāv augsts APL/ERW piesārņojuma līmenis ar aptuveni 11 000 mīnu lauku un apmēram 220 000 aktīvu APL un ERW visā valstī, kas rada nopietnas drošības problēmas un traucē ekonomikas un sociālajai attīstībai;

23.   norāda uz uzlabojumiem pretmīnu pasākumu pārvaldībā, izveidojot BH Pretmīnu pasākumu centru, taču pauž nožēlu, ka BH ir ļoti atpalikusi no finansējuma un neitralizēšanas mērķiem, kas noteikti tās pagarinājuma pieprasījumā saskaņā ar Mīnu aizlieguma līgumu;

24.   atzīst, ka valdībai ir ievērojamas grūtības ar resursu mobilizāciju un ka ir vēl ir jāpieņem Pretmīnu pasākumu stratēģija 2009.–2019. gadam; pauž nožēlu, ka valdības galvenā par pretmīnu pasākumiem atbildīgā organizācija ‐ Atmīnēšanas komisija ‐ nav tikusies ne ar ziedotāju pārstāvjiem, kas atrodas Sarajevā jau vairākus gadus, ne arī ar tās locekļiem, kas piedalījās Mīnu aizlieguma līguma starptautiskajās sanāksmēs pēc līguma Otrās pārskata konferences 2009. gadā; mudina valdību pilnībā iesaistīties pretmīnu pasākumos, lai nodrošinātu to stratēģisko plānošanu un pārvaldību;

25.   atzinīgi vērtē Slovēnijā izvietoto Starptautisko Trasta fondu atmīnēšanai un palīdzībai mīnu upuriem (ITFD ) par tā ieguldījumu pretmīnu pasākumos BH un uzsver, ka tam jāturpina koncentrēties uz BH, kamēr šī problēma ir pilnībā atrisināta;

26.   norāda, ka BH strādā 33 akreditētas atmīnēšanas organizācijas, tomēr vairāk varētu izmantot militāro personālu;

27.   atzinīgi vērtē operāciju EUFOR ALTHEA un tās mācību par mīnu radīto apdraudējumu instruktorus par apmācību sniegšanu vairākiem tūkstošiem cilvēku un mudina tos turpināt savus centienus;

Palīdzība cietušajiem

28.   norāda, ka no APL un citiem ERW cietušo dzīvība un iztika ir ietekmēta uz visiem laikiem, ka šie cietušie galvenokārt ir civiliedzīvotāji un bieži ir nākuši no dažu nabadzīgāko valstu nabadzīgākajām aprindām un ka viņiem ir nepieciešams specializēts un pastāvīgs medicīnisks un sociāls atbalsts un palīdzība gadiem ilgi, un ka tas būs nepieciešams arī tad, kad vairs nebūs jaunu cietušo;

29.   atzinīgi vērtē to, ka ar pretmīnu pasākumu palīdzību cietušo skaits ir krasi samazinājies, tomēr pauž lielu nožēlu, ka 2009. gadā no visiem cietušajiem 70 % bija civiliedzīvotāji, un īpaši pauž nožēlu par cietušo bērnu lielo īpatsvaru;

30.   pauž nožēlu, ka mazāk nekā pusē mīnu iedarbībai pakļauto valstu pēc mīnu iedarbības izdzīvojušie vai viņu pārstāvju organizācijas piedalījās palīdzības īstenošanā cietušajiem, un atbalsta nepieciešamību pilnībā ievērot šādu izdzīvojušo viedokļus un tiesības; mudina starptautisko sabiedrību un ES ievērojami palielināt finansējumu palīdzības sniegšanai cietušajiem, taču ne uz mīnu neitralizēšanas rēķina;

Progress mīnu meklēšanas un izpētes tehnikā

31.   atzīst, ka vietējie iedzīvotāji mīnu iedarbībai pakļautajās teritorijās ir vislabākais sākotnējais rādītājs par to, kur pastāv mīnu draudi;

32.   norāda, ka ― arī tad, ja panākts progress mīnu meklēšanas tehnoloģijā, apmācībā un tehnikā, ― joprojām pietrūkst ātru, uzticamu un rentablu risinājumu un ka neizbēgami joprojām plaši tiek izmantota tehnika, izmantojot manuālas zondes; atzinīgi vērtē ANO starptautisko pretmīnu standartu (IMAS ) nozīmīgo ieguldījumu drošības uzlabošanā un pretmīnu pasākumu efektivitātē, nosakot standartus un sniedzot ieteikumus, kā arī ANO Pretmīnu pasākumu dienesta nozīmi, koordinējot pretmīnu pasākumus;

33.   norāda, ka visauglīgākās izredzes tehniskajiem uzlabojumiem mīnu meklēšanā gulstas uz pielāgotām metodēm, pamatojoties uz vairāku tehnoloģiju apkopošanu, lai izvairītos no nelaimes gadījumiem un veiktu atmīnēšanu, minimāli ietekmējot vidi;

34.   atzīst, ka pienācīgi veikta izpēte ir tikai tik vērtīga, cik precīzi un efektīvi ir tai sekojošie ziņojumi, un ka ziedotājiem ir jānodrošina, lai viņu finansējums šādām darbībām tiktu lietderīgi izlietots;

35.   aicina Komisiju piešķirt turpmāku izpētes finansējumu mīnu izpētes un meklēšanas tehnoloģijām un tehnikai ciešā sadarbībā ar starptautiskiem partneriem, kuri ir specializējušies šajā jomā, kā arī izmantot 7. pamatprogrammas finansējumu un drošības pētniecības nozarei pieejamos līdzekļus;

Virzība uz APL apdraudējuma beigām

36.   pauž bažas, ka dažas no valstīm, kuras cieš no APL ietekmes, pārāk daudz paļaujas uz starptautisko finansiālo palīdzību pretmīnu pasākumiem un nepietiekami izmanto savus cilvēkresursus vai ieņēmumu resursus; aicina ES nodrošināt skarto valstu lielāku iesaistīšanos un atgādināt minētajām valstīm par to pienākumiem un prasa īpaši rūpīgi pārbaudīt situāciju Angolā, lai mobilizētu lielāku valsts ieguldījumu;

37.   pauž bažas par resursu novirzīšanu “mīnu neitralizēšanai” tādos apgabalos, kur ir neliels humānās vai ekonomiskās attīstības apdraudējums vai kur ir radīts iespaids par apdraudējumu, bet realitātē tāds nav, mazinot koncentrēšanos uz apgabaliem, kuros ir augsts dzīvības apdraudējums; prasa vairāk pievērsties uzlabotai operāciju plānošanai un vadīšanai un precīzākai aizdomīgo apgabalu izpētei un ziņošanai par tiem;

38.   pauž bažas par tādu militāro noliktavu nepietiekamo drošību un kontroli, kurās uzglabā ieročus un sprāgstošu munīciju, tostarp kājnieku mīnas, jo īpaši valstīs, kurās notiek sacelšanās un nemieri;

39.   uzskata, ka starptautiskajai sabiedrībai vajadzētu koncentrēt uzmanību uz tām valstīm, kuras vismazāk spēj sev palīdzēt, un uz mīnu neitralizēšanu un palīdzību upuriem, un ka galvenajam mērķim vajadzētu būt ātrāk virzīties uz tādu situāciju, kurā valstis var paziņot, ka tajās vairs nepastāv mīnu apdraudējums dzīvībai un ekonomiskajai attīstībai;

40.   mudina ziedotājus sniegt finansējumu, nodrošinot efektīvāku mērķu noteikšanu, uzraudzību un izvērtējumu;

41.   uzskata, ka centieni jākoncentrē uz lielākas vietējās veiktspējas radīšanu un attīstīšanu, kas var ietvert vietējā personāla īpašu apmācību strukturētā un profesionālā veidā vai uz tādu militāro vienību izmantošanu pēckonflikta situācijās, kas īpaši apmācītas humanitārai atmīnēšanai;

42.   prasa uzlabot nacionālo plānošanu, mudinot izmantot labāko praksi, un veicināt starptautisko koordināciju pretmīnu pasākumos, kas efektīvāk novirzītu resursus uz teritorijām ar prioritārām vajadzībām, vienlaikus nodrošinot, ka birokrātiskās struktūras ir nelielas;

43.   pauž nožēlu, ka nepastāv neviens drošs uzskaitījums par to, cik cilvēki pašreiz ir cietuši no APL/ERW/IED , un mudina veikt pienācīgu analīzi par to, kā efektīvāk novirzīt resursus, vairāk izvērtējot cietušo un viņu ģimeņu vajadzības;

44.   pauž nožēlu, ka kopš ES speciālās budžeta pozīcijas likvidēšanas 2007. gadā ES ir trūcis instrumenta, kas būtu elastīgs un ar daudzvalstu raksturu un kas saskanīgi atbilstu pretmīnu pasākumu prioritātēm, un ka kvantitatīvā izteiksmē vispārējais ES finansējums pretmīnu pasākumiem ir samazinājies; tāpēc aicina atjaunot specializētāku pieeju, izmantojot vienu budžeta pozīciju viena vadošā direktorāta pakļautībā un izrādot apņēmību, ar kādu ES turpina veikt pretmīnu pasākumus, ņemot vērā konkrēto valstu īpašās vajadzības atbilstoši valsts stratēģijas dokumentiem, un vienlaikus atgādina, ka dažās valstīs kājnieku mīnu esamība ir kļuvusi par strukturālu jautājumu un līdz ar to par ES attīstības politikas jautājumu;

45.   pauž nožēlu, ka līdz šim pretmīnu pasākumu programmu finansēšanā nav izmantota ne Stabilitātes instrumenta ārkārtas palīdzība (3. pants), ne ilgtermiņa sastāvdaļa (4. pants);

46.   uzsver, ka pretmīnu pasākumu veiktspēja sniegs būtisku ieguldījumu pēckonflikta atbruņošanā, demobilizācijā un rehabilitācijā, tostarp nodrošinot augsti vērtētu apmācību un darbu bijušiem karavīriem;

47.   aicina ziedotājus standartizēt savas metodes, kā uzraudzīt un izvērtēt pretmīnu pasākumu rentabilitāti, lai tādējādi tie būtu vairāk atklāti salīdzināšanai un pārbaudei katrā valstī atsevišķi, kā arī ar MASG aģentūras starpniecību identificēt un propagandēt labāko praksi;

48.   aicina Komisiju atjaunot tās “Pamatnostādnes par Eiropas Kopienas Pretmīnu pasākumiem 2008.–2013. gadam”, lai atspoguļotu ierosinātās izmaiņas institucionālajā un finansējuma arhitektūrā, lai nodrošinātu ātrāku un efektīvāku finansējuma sadali, lai sniegtu skaidras instrukcijas finansējuma saņemšanai, koncentrējoties uz steidzamākajām prioritātēm un labāko praksi, lai paredzētu palīdzības paketes, kas radītu iespēju valstīm, kurām ir vislielākās vajadzības, izpildīt Mīnu aizlieguma līgumā paredzētās saistības, un lai uzraudzītu un pienācīgi izvērtētu finansējuma efektivitāti;

49.   uzsver, ka pretmīnu pasākumiem jābūt valsts stratēģiju obligātam elementam, ja zināms, ka valstī ir mīnas un/vai tās tiek uzkrātas;

50.   ir pārliecināts, ka, izmantojot labāku starptautisko koordināciju un prioritāšu noteikšanu, uzlabotu pārvaldību, izpēti un atmīnēšanas praksi, labāku uzraudzību un ziņošanu un gudrāku un labāku finansējuma izlietojumu, ir reāli iespējams ierobežotā laikposmā nodrošināt pasauli, kas brīva no APL apdraudējuma dzīvībai, iztikai un ekonomiskajai attīstībai;

o
o   o

51.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un dalībvalstu valdībām, Eiropas Ārējās darbības dienestam un Komisijai, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Amerikas Savienoto Valstu prezidentam, ASV Kongresam, no mīnu iedarbības visvairāk cietušo valstu valdībām un starptautiskām NVO.

(1) OV C 104 E, 30.4.2004., 1075. lpp.
(2) OV C 157 E, 6.7.2006., 473. lpp.
(3) OV C 287 E, 24.11.2006., 336. lpp.
(4) OV C 323 E, 18.12.2008., 485. lpp.
(5) OV C 72 E, 21.3.2002., 352. lpp.
(6) OV L 234, 1.9.2001., 1. lpp.
(7) OV L 234, 1.9.2001., 6. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0285 .


Kongo Demokrātiskā Republika, masveida izvarošana Dienvidkivu provincē
PDF 90k   DOC 52k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūcija par Kongo Demokrātisko Republiku un masveida izvarošanām Dienvidkivu provincē
P7_TA(2011)0340 B7-0442 , 0443 , 0458 , 0459 , 0460 un 0461/2011

Eiropas Parlaments ,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kongo Demokrātisko Republiku,

–   ņemot vērā 2000. gada jūnijā Kotonū parakstīto Partnerattiecību nolīgumu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes par vardarbību pret sievietēm un visu ar to saistīto diskriminācijas veidu apkarošanu,

–   ņemot vērā Starptautiskās krimināltiesas 1998. gadā pieņemtos Romas Statūtus un jo īpaši to 7. un 8. pantu, kuros definēta izvarošana, seksuālā verdzība, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība un piespiedu sterilizācija, kā arī jebkādi citi seksuālās vardarbības veidi, piemēram, noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi, un kuros šie vardarbības akti pielīdzināti spīdzināšanai un smagam kara noziegumam, neatkarīgi no tā, vai tie iekšēju vai starptautisku konfliktu laikā ir vai nav veikti sistemātiski,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūciju Nr. 1325 (2000) un Nr. 1820 (2008) par sievietēm, mieru un drošību, un Nr. 1888 (2009) par bruņota konflikta laikā pastrādātajiem seksuālās vardarbības aktiem pret sievietēm un bērniem,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūciju Nr. 1925 (2010), kurā noteiktas ANO misijas Kongo Demokrātiskajā Republikā (Monusco ) pilnvaras,

–   ņemot vērā ANO Drošības padomes 2011. gada 28. jūnija rezolūciju Nr. 1991, ar kuru pagarina ANO misiju Kongo Demokrātiskajā Republikā (Monusco ),

–   ņemot vērā Margot Wallström , īpašās pārstāves bruņotu konfliktu laikā notikušas seksuālās vardarbības apkarošanas jomā, 2011. gada 23. jūnija paziņojumu,

–   ņemot vērā galīgo paziņojumu, kas pieņemts ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 6. reģionālās sanāksmē, kura norisinājās Jaundē, Kamerūnā, 2011. gada 28. un 29. aprīlī,

–   ņemot vērā likumu par seksuālo vardarbību, ko Kongo Demokrātiskās Republikas parlaments pieņēma 2006. gadā, lai paātrinātu izvarošanā apsūdzēto saukšanu pie atbildības un piemērotu smagākus sodus,

–   ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.   tā kā laika posmā starp 2011. gada 10. un 12. jūniju Dienvidkivu provinces Nakieles un Abalas ciematos tika izvarotas vai fiziski iespaidotas 170 personas; tā kā par to ir atbildīgs tas pats bruņotais grupējums, kura locekļi jau iepriekš šajā pašā reģionā 2011. gada janvārī veica masveida izvarošanas, arestus un laupīšanas;

B.   tā kā drošības situācija Dienvidkivu provincē joprojām ir ļoti nestabila un ka nemieri Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu daļā ir vairojuši cilvēktiesību pārkāpumus un kara noziegumus, tostarp seksuālu vardarbību pret sievietēm, masveida izvarošanas un ar tām saistītas spīdzināšanas, civiliedzīvotāju slepkavības un plašu bērnu kareivju vervēšanu, ko veic bruņoti nemiernieku grupējumi, kā arī bruņotie spēki un valdības policija;

C.   tā kā kopš militāro operāciju uzsākšanas 2009. gadā Kongo Demokrātiskajā Republikā izvarošana ir šokējošā apjomā kļuvusi par ikdienišķu kara ieroci, kuru kaujinieki izmanto, lai iebaidītu, sodītu un kontrolētu savus upurus; tā kā šie nežēlīgie noziegumi pret sievietēm koncentrējas ap izvarošanu, izvarošanu grupā, seksuālo verdzību un slepkavībām un atstāj smagas sekas, sievietes sagraujot fiziski un garīgi;

D.   tā kā 2011. gada 29. jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome nolēma vēl par vienu gadu pagarināt Apvienoto Nāciju Organizācijas stabilizācijas misiju Kongo Demokrātiskajā Republikā (Monusco ) un atgādinot, ka misija ir pilnvarota izmantot visus nepieciešamos līdzekļus, lai aizsargātu civiliedzīvotājus pret starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumiem;

E.   tā kā izvarošanas upuriem nav pieejama infrastruktūra un tie nevar saņemt atbalstu vai pienācīgu medicīnisko palīdzību; tā kā sievietēm ar nodomu uzbrūk pilnīgi atklāti, tā kā šo uzbrukumu dēļ viņas bieži vien zaudē vietu sabiedrībā, spēju rūpēties par saviem bērniem un tā kā viņām ir ievērojams risks tikt inficētām ar AIDS vīrusu; tā kā neatliekamo medicīnisko palīdzību sniedz vienīgi dažādas šajā teritorijā darbojošās NVO, kurām vairs netiek nodrošināta koordinācija un piekļuve upuriem;

F.   tā kā Kongo Demokrātiskās Republikas nespēja saukt pie atbildības savas armijas pārstāvjus un bruņoto grupējumu locekļus par noziegumiem ‐ kas par tādiem uzskatāmi saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem ‐ ir radījusi visatļautību; tā kā Kongo armijai nav ne pietiekami daudz cilvēku, ne tehnisko un finansiālo līdzekļu, lai pildītu tās pienākumus Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu provincēs un nodrošinātu iedzīvotāju aizsardzību;

G.   tā kā likums par seksuālo vardarbību, ko Kongo Demokrātiskās Republikas parlaments pieņēma 2006. gadā, tiek piemērots ļoti ierobežotā apjomā;

H.   tā kā īpaši svarīga loma ir plašsaziņas līdzekļiem, lai arī turpmāk notiktu aktīva mobilizācija un brīdināta sabiedrība,

1.   stingri nosoda masveida izvarošanas, seksuālas vardarbības aktus un citus cilvēktiesību pārkāpumus, kas veikti Dienvidkivu provincē laikā no 2011. gada 10. līdz 12. jūnijam; jūt līdzi visu seksuālās vardarbības upuru ciešanām un sāpēm, jo īpaši attiecībā uz pēdējos četros gados Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu daļā atkārtoti veiktajām masveida izvarošanām;

2.   prasa Kongo Demokrātiskās Republikas valdību par valsts prioritāti izvirzīt cīņu pret masveida izvarošanu un pret sievietēm veiktās seksuālās vardarbības apkarošanu;

3.   atzinīgi vērtē ANO lēmumu veikt šo notikumu izmeklēšanu; prasa šos noziegumus atbilstoši starptautiskajām normām izmeklēt nekavējoties, neatkarīgi un objektīvi; pauž nosodījumu, ka kara noziedznieki joprojām ieņem augsta ranga amatus; prasa veikt efektīvus un tūlītējus pasākumus, lai šo izmeklēšanu laikā garantētu upuru un liecinieku aizsardzību;

4.   prasa Komisijai un Kongo Demokrātiskajai Republikai pārskatīt Kongo Demokrātiskās Republikas valsts stratēģijas dokumentu un 10. EAF nacionālo indikatīvo programmu (2008–2013), lai cīņu pret masveida izvarošanām un seksuālās vardarbības pret sievietēm apkarošanu noteiktu par valsts prioritāti ar mērķi likvidēt visatļautību;

5.   pauž bažas par risku, ka seksuālās vardarbības akti var tikt uztverti kā ikdienišķa parādība; uzsver, ka Kongo Demokrātiskās Republikas valdībai ir jāgarantē drošība tās teritorijā un jāaizsargā civiliedzīvotāji; atgādina prezidentam J. Kabila , ka viņš ir personīgi apņēmies īstenot absolūtas neiecietības politiku pret seksuālo vardarbību un saukt pie atbildības personas, kas valstī izdarījušas kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci, kā arī sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu un šī reģiona valstīm;

6.   pauž atzinību par NVO rīcību, sniedzot palīdzību izvarošanas un kara noziegumu upuriem, un jo īpaši par konkrētu slimnīcu, piemēram, Panzi slimnīcas Bukavu, nodrošināto medicīnisko aprūpi; uzsver, ka lielākā daļa seksuālās vardarbības upuru nesaņem tiem nepieciešamo medicīnisko, sociālo un juridisko palīdzību; ierosina īstenot izmēģinājuma projektu, ar kuru uzlabot seksuālās vardarbības upuriem sniegto medicīnisko aprūpi Kongo Demokrātiskajā Republikā; prasa Komisijai nodrošināt papildu finansējumu seksuālās vardarbības apkarošanai un rīkoties, lai izveidotu seksuālās vardarbības upuru atbalsta centrus paaugstināta riska zonās; ierosina īstenot izmēģinājuma projektu, ar kuru uzlabot seksuālās vardarbības upuriem sniegto medicīnisko aprūpi Kongo Demokrātiskajā Republikā;

7.   pauž bažas, ka pirms pusotra gada ANO Iedzīvotāju fonda vadības trūkuma dēļ tika likvidēta apakšstruktūra GBV (vardarbība dzimuma dēļ), kurai bija jānodrošina seksuālās vardarbības upuriem sniegtās humānās palīdzības koordinācija; tādēļ prasa pārstrādāt humānās palīdzības koordinācijas sistēmu šajā teritorijā;

8.   pauž bažas par to, ka Monusco nevarēja aktīvāk izmantot savas pilnvaras un iesaistīšanās noteikumus, lai iedzīvotājus aizsargātu pret šīm masveida izvarošanām, tostarp ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem, ko veikuši pašu spēki; tomēr atzīst, ka šīs misijas klātbūtne ir neaizstājama humānās palīdzības piegādē; pieprasa, lai tiktu mērķtiecīgi īstenotas Monusco pilnvaras un iesaistīšanās noteikumi, lai efektīvāk nodrošinātu iedzīvotāju aizsardzību; atzinīgi vērtē lēmumu pagarināt misijas pilnvaras līdz 2012. gada 30. jūnijam;

9.   prasa Eiropas Savienībai un dalībvalstīm atbalstīt EUSEC RD un EUPOL RD misiju darbības; prasa seksuālās vardarbības apkarošanas jautājumus pilnībā iekļaut kopējās drošības un aizsardzības operācijās;

10.   joprojām pauž lielas bažas par pašreizējo humanitāro stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā un šim reģionam piešķirto nepietiekamo finansējumu, jo daži divpusējo fondu līdzekļu devēji ir samazinājuši līdzekļu apjomu; pauž lielu nožēlu, ka līdz šim piešķirtie līdzekļi ir sasnieguši tikai nedaudzus upurus; prasa Komisijai saglabāt līdzekļu apjomu, kas piešķirts humānajai palīdzībai Kongo Demokrātiskās Republikas austrumos;

11.   lai apkarotu visatļautību, aicina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumus par konfliktu izrakteņiem, ar kuriem finansē karadarbību un masveida izvarošanas Kongo Demokrātiskajā Republikā, līdzīgi Doda – Franka aktam ASV (jo īpaši tā 1502. nodaļu), kas paredz jaunas prasības par informāciju uz precēm, kuru ražošanā izmantoti šie konfliktu izrakteņi;

12.   norāda, ka neveiksmi ir cietis Dienvidkivu konflikta risināšanas plāns, kas paredzēja dot priekšroku militāram ceļam; uzskata, ka šis konflikts ir jāatrisina politiskā ceļā un pauž nožēlu par starptautiskās sabiedrības drosmes trūkumu; uzskata, ka ir pienācis laiks darīt kaut ko vairāk, nevis vienkārši paust nosodījumu, un ka Kongo Demokrātiskās Republikas valdībai, Eiropas Savienībai un ANO ir jāuzņemas atbildība un jāpieņem konkrēti pasākumi, lai pārtrauktu šos nežēlīgos noziegumus; uzsver ‐ ja nekas nemainīsies, humānās palīdzības spēkiem šajā teritorijā būs jāuzturas vēl ilgi;

13.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienībai, Āfrikas Lielo ezeru reģiona valstu valdībām, Kongo Demokrātiskās Republikas prezidentam, premjerministram un parlamentam, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašajai pārstāvei bruņotu konfliktu laikā notiekošas seksuālās vardarbības apkarošanas jomā, Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomei un Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomei.


Indonēzija, tostarp uzbrukumi minoritātēm
PDF 79k   DOC 46k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūcija par Indonēziju, tostarp uzbrukumiem minoritātēm
P7_TA(2011)0341 B7-0394 , 0444 , 0462 , 0463 , 0464 , 0465 un 0466/2011

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā(1) ,

–   ņemot vērā Indonēzijas ievēlēšanu ANO Cilvēktiesību padomē (UNHRC ) 2011. gada maijā; tā kā UNHRC locekļiem ir jāievēro augstākie standarti attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu un aizsardzību,

–   ņemot vērā, ka 2011. gadā Indonēzija vada ASEAN , ņemot vērā ASEAN hartu, kas stājās spēkā 2008. gada 15. decembrī, un to, ka 2009. gada 23. oktobrī tika izveidota ASEAN Starpvaldību komisija cilvēktiesību jautājumos,

–   ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Indonēzija ratificēja 2006. gadā,

–   ņemot vērā Indonēzijas konstitūcijas 29. nodaļu, ar ko garantē reliģijas brīvību,

–   ņemot vērā Indonēzijas kriminālkodeksa 156. pantu un 156. panta a) daļu, ar ko aizliedz zaimošanu, ķecerību un reliģiskus apmelojumus,

–   ņemot vērā prezidenta dekrētu Nr. /PNPS/1965 par reliģiju zaimošanas un ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu,

–   ņemot vērā ES 2011. gada 8. februāra paziņojumu par nesenajiem uzbrukumiem un ahmadiešu nogalināšanu Bantenas provincē,

–   ņemot vērā ES un Indonēzijas Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN) un pirmo cilvēktiesību dialoga kārtu, kas šajā sakarībā notika 2010. gada jūnijā Džakartā,

–   ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.   tā kā Indonēzija ir valsts ar pasaulē lielāko musulmaņu skaitu un tā kā tādas Indonēzijas tradīcijas kā plurālisms, kultūras harmonija, reliģijas brīvība un sociālais taisnīgums ir iemūžinātas nācijas ideoloģijā Pankasilā;

B.   tā kā būtiski pieauguši uzbrukumi reliģiskajām minoritātēm, jo īpaši ahmadiešiem, kuri sevi uzskata par musulmaņiem, taču uzbrukts arī kristiešiem, budistiem un progresīvajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

C.   tā kā pēc 2008. gadā noteiktā aizlieguma izplatīt ahmadiešu mācību Indonēzijas reliģisko lietu ministrs vairākkārt ir aicinājis pilnībā aizliegt ahmadiešu musulmaņu kopienu, un šāds pasākums jau piemērots trijās provincēs ‐ Rietumjavā, Dienvidsulavesi un Rietumsumatrā; tā kā 2011. gada 6. februārī vismaz 1500 cilvēku liels pūlis uzbruka 20 ahmadiešu musulmaņiem Bantenas provincē, Čikeusikā, nogalinot 3 un smagi ievainojot 20 ahmadiešus, ko nosodīja Indonēzijas prezidents, aicinot izmeklēt šo lietu;

D.   tā kā pēc šā uzbrukuma 2011. gada 8. februārī simtiem cilvēku aizdedzināja trīs baznīcas un uzbruka priesterim Centrāljavas pilsētā Temangungā, jo kādu kristieti, ko apsūdzēja islāma zaimošanā, notiesāja uz 5 gadiem cietumā, nevis piesprieda viņam nāvessodu, kā to cerēja uzbrucēji, un tā kā iepriekšējos sešos gados Indonēzijas baznīcu komūnijā ir reģistrēti 430 uzbrukumi kristiešiem;

E.   tā kā atbilstīgi Indonēzijas kriminālkodeksa 156. pantam un 156. panta a) daļai jau ir arestēti vai aizturēti vairāk nekā 150 cilvēku un tā kā ir pierādījumi, ka ekstrēmisti izmanto vietējos zaimošanas, ķecerības un reliģisku apmelojumu likumus, lai apspiestu reliģijas brīvību un palielinātu spriedzi un vardarbību starp kopienām;

F.   tā kā 2010. gada 19. aprīlī Indonēzijas Konstitucionālā tiesa atbalstīja likumus par zaimošanu un ķecerību un noraidīja prasību par šo likumu atcelšanu, ko iesniedza četri ietekmīgi islāma sludinātāji un vismaz septiņas Indonēzijas pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību organizācijas, kā arī to atbalstīja vismaz 40 citas organizācijas;

G.   tā kā pastāv ticami ziņojumi, proti, Nacionālās Cilvēktiesību komitejas ziņojumi, par Indonēzijas drošības spēku pastrādātiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas ietver spīdzināšanu un citus sliktas izturēšanās veidus, kā arī nevajadzīga un pārmērīga spēka pielietošanu, jo īpaši Papua un Maluku salās; tā kā šo pārkāpumu izdarītāji reti tiek saukti pie atbildības neatkarīgas tiesas priekšā,

1.   atzinīgi vērtē 2011. gada 24. maija paziņojumu, ko kopīgi pieņēma prezidents, Pārstāvju palātas priekšsēdētājs, Reģionālo pārstāvju padomes priekšsēdētājs, Tautas konsultatīvās asamblejas priekšsēdētājs, Augstākās tiesas un Konstitucionālās tiesas galvenie tiesneši un citas vecākās amatpersonas, aicinot ievērot Pankasilu un aizsargāt plurālismu;

2.   uzsver, ka iepriekšējos gados Indonēzija ir panākusi attīstību demokrātijas un tiesiskuma īstenošanas jomā, un norāda, cik būtiski ir saglabāt un padziļināt harmoniskās attiecības starp Eiropas Savienību un Indonēziju daudzās jomās, kā tas atspoguļots ES un Indonēzijas PSN;

3.   atzinīgi vērtē Indonēzijas solījumus pirms ievēlēšanas UNHRC 2011. gada 20. maijā, kas ietver visu būtiskāko cilvēktiesību instrumentu ratifikāciju, jo īpaši Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu;

4.   pauž dziļas bažas par vardarbīgiem uzbrukumiem reliģiskajām minoritātēm, jo īpaši ahmadiešu musulmaņiem, kristiešiem, bahajiešiem un budistiem; ir nobažījies, ka reliģijas brīvības pārkāpumi apdraud Indonēzijas konstitūcijā garantētās cilvēktiesības, kas ietver vārda brīvības, uzskatu brīvības un miermīlīgas pulcēšanās diskriminēšanas aizliegumu;

5.   aicina Indonēzijas valdību, jo īpaši reliģijas lietu ministru un Indonēzijas tiesu iestādes, garantēt, ka tiek īstenots un ievērots tiesiskums un ka reliģiskajā vardarbībā un neiecietībā vainīgie tiks saukti pie atbildības;

6.   pauž dziļas bažas par vietējiem zaimošanas, ķecerības un reliģiskas apmelošanas likumiem, kas bieži tiek izmantoti ļaunprātīgi, un par 2008. gada kopīgo ministru kabineta dekrētu, ar ko aizliedz ahmadiešu musulmaņu mācību, un aicina Indonēzijas varas iestādes atsaukt šos likumus vai tos pārskatīt;

7.   atzinīgi vērtē darbu, ko veic Indonēzijas pilsoniskā sabiedrība, tostarp musulmaņu, kristiešu un laicīgās domnīcas, cilvēktiesību organizācijas un ekstrēmisma apkarošanas organizācijas, veicinot plurālismu, reliģijas brīvību, reliģisku saskaņu un cilvēktiesības;

8.   mudina Indonēzijas valdību ievērot ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos ieteikumus un jo īpaši aicina ANO īpašo referentu reliģijas un uzskatu brīvības jautājumos apmeklēt valsti;

9.   atzinīgi vērtē to, ka tiek izmeklēti asiņainie 2011. gada februāra uzbrukumi ahmadiešu kopienai Rietumjavā un ka šīs izmeklēšanas rezultātā tika aizstāti amatā reģionālās un provinces policijas vadītāji, izvirzītas apsūdzības deviņām policijas amatpersonām par dienesta pienākumu nepildīšanu un 14 citas personas sauktas pie atbildības par pastrādātajiem noziegumiem, un aicina neatkarīgi uzraudzīt apsūdzēto tiesas procesus, lai nodrošinātu, ka visas iesaistītās puses saņem taisnu tiesu;

10.   aicina Indonēzijas varas iestādes izmeklēt apsūdzības, kas par cilvēktiesību pārkāpumiem izvirzītas drošības spēku darbiniekiem, un aicina vainīgos saukt pie kriminālatbildības, tostarp personas, kuras ieņem augstus amatus;

11.   prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus pārliecības dēļ ieslodzītos, kuri arestēti un apsūdzēti, pamatojoties tikai uz viņu iesaistīšanos miermīlīgos politiskos protestos, jo šādi aresti ir pretrunā 2001. gada īpašās autonomijas likumam, ar ko Papua, Maluku un citām etniskām un reliģiskām minoritātēm piešķir tiesības paust savu kultūras identitāti;

12.   aicina ES delegāciju un dalībvalstu diplomātiskās misijas arī turpmāk cieši uzraudzīt cilvēktiesību situāciju, jo īpaši tādos kritiskos reģionos kā Papua, Moluku salas un Ačeha;

13.   uzsver, cik būtiski ir ES un Indonēzijas PSN struktūrā notiekošajā politiskajā dialogā iekļaut cilvēktiesību aspektus, īpašu uzmanību pievēršot reliģijas brīvībai un minoritāšu tiesību ievērošanai;

14.   aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt Indonēzijas pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību organizācijas, kas aktīvi veicina demokrātiju, toleranci un miermīlīgu līdzās pastāvēšanu starp dažādām etniskām un reliģiskām grupām;

15.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Indonēzijas valdībai un parlamentam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ASEAN Starpvaldību komisijai cilvēktiesību jautājumos un ANO Cilvēktiesību padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0489 .


Indija, it īpaši Davinder Pal Singh piespriestais nāvessods
PDF 74k   DOC 37k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūcija par Indiju, it īpaši Davinder Pal Singh piespriesto nāvessodu
P7_TA(2011)0342 B7-0467 , 0468 , 0469 , 0470 , 0471 un 0472/2011

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju Nr. 63/168, ar kuru aicina īstenot 2007. gada 18. decembra ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr. 62/149, tādējādi 106 valstīm balsojot par rezolūciju, kurā aicināts noteikt pasaules mēroga moratoriju nāvessoda piespriešanai un piemērošanai, 34 valstīm atturoties un tikai 46 valstīm balsojot pret šo rezolūciju,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 2010. gada 21. decembra rezolūciju Nr. 65/206 par moratoriju attiecībā uz nāvessoda izmantošanu,

–   ņemot vērā ES pamatnostādnes par nāvessodu,

–   ņemot vērā 2007. gada 27. septembra rezolūciju par vispasaules moratoriju nāvessodam(1) ,

–   ņemot vērā 1994. gada Sadarbības nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Indijas Republiku;

–   ņemot vērā ES un Indijas tematisko dialogu par cilvēktiesībām,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 2. pantu,

–   ņemot vērā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par Pasaules dienu pret nāvessodu(2) ,

–   ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.   tā kā 2011. gadā laikā līdz maijam nāvessods izpildīts tikai deviņās valstīs, skaidri apliecinot, ka pasaulē arvien plašāk izplatās uzskats par nāvessoda nežēlīgo un necilvēcīgo būtību;

B.   tā kā Indijā nāvessods nav izpildīts kopš 2004. gada;

C.   tā kā dota atļauja izpildīt nāvessodu diviem notiesātajiem;

D.   tā kā Indijas prezidente Pratibha Patil pēc Iekšlietu ministrijas ierosinājuma ir noraidījusi lūgumu pārskatīt spriedumu, ko saskaņā ar Indijas konstitūcijas 72. pantu iesniedza Pendžabas iedzīvotāja Davinder Pal Singh Bhullar un Asamas iedzīvotāja Mahendra Nath Das vārdā;

E.   tā kā Mahendra Nath Das nāvessods tika piespriests 1997. gadā pēc tam, kad viņš tika apsūdzēts par slepkavību, tā kā ir izmantotas visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi un tā kā Gauhati augstākā tiesa Asamas štatā (Indijas ziemeļaustrumos) ir apturējusi nāvessoda izpildi līdz 2011. gada 21. jūlijam, jo valdībai nepieciešams laiks, lai atbildētu tiesai;

F.   tā kā Davinder Pal Singh Bhullar nāvessods tika piespriests 2001. gada 29. augustā pēc tam, kad viņu atzina par vainīgu saistībā ar 1993. gadā Deli notikušo Jaunatnes kongresa biroja spridzināšanu;

G.   tā kā apstākļi, kādos notika Davinder Pal Singh Bhullar atgriešanās no Vācijas uz Indiju un Mahendra Nath Das ilgstoša atrašanās uz nāvi notiesātā statusā rada jautājumus;

H.   tā kā Indija, piesakot savu kandidatūru Cilvēktiesību padomei pirms 2011. gada 20. maija vēlēšanām solīja ievērot visaugstākos standartus attiecībā uz cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību,

1.   pauž nopietnas bažas, ka Indijas valdība varētu atsākt piemērot nāvessodu pēc faktiska septiņu gadu moratorija un tādējādi rīkoties pretēji visā pasaulē vērojamai virzībai uz nāvessoda atcelšanu;

2.   atkārtoti pauž stingru atbalstu ANO Ģenerālās asamblejas aicinājumam noteikt moratoriju nāvessoda izpildei, lai panāktu pilnīgu nāvessoda atcelšanu;

3.   steidzami aicina Indijas valdību neizpildīt nāvessodu Davinder Pal Singh Bhullar un Mahendra Nath Das un aizstāt to ar citu sodu;

4.   aicina Indijas varas iestādes izskatīt Davinder Pal Singh Bhullar un Mahendra Nath Das lietas īpaši pārredzami;

5.   aicina Indijas valdību un parlamentu pieņemt tiesību aktus, ar kuriem nosaka pastāvīgu moratoriju nāvessoda izpildei ar mērķi pilnībā atcelt nāvessodu jau tuvākajā nākotnē;

6.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Indijas prezidentei, valdībai un parlamentam, Indijas tieslietu ministram, Indijas iekšlietu ministram, ANO Augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 219E, 28.8.2008., 306. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0351 .

Pēdējā atjaunošana - 2012. gada 11. oktobraJuridisks paziņojums