Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par Nolīguma noslēgšanu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību, no vienas puses, un Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas Palestīniešu pašpārvaldi, no otras puses, par turpmākiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem un zivīm un zivsaimniecības produktiem un par grozījumiem Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu pagaidu asociācijas nolīgumā par tirdzniecību un sadarbību starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju (PLO) Jordānas Rietumkrasta un Gazas sektora Palestīniešu pašpārvaldes vajadzībām, no otras puses (07770/2011 – C7-0100/2011 – 2011/0042(NLE))

P7_TA(2011)0396 A7-0300/2011

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (07770/2011),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību, no vienas puses, un Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas Palestīniešu pašpārvaldi, no otras puses, par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem un zivīm un zivsaimniecības produktiem un par izmaiņām Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumā, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju par labu Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas Palestīniešu pašpārvaldei, no otras puses (07769/2011),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punkta pirmo daļu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) daļu (C7-0100/2011),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A7-0300/2011),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas Palestīniešu pašpārvaldei.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Savienību un Meksikas Savienotajām Valstīm par atsevišķiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu aspektiem (05735/2011 – C7-0067/2011 – 2008/0161(NLE))

P7_TA(2011)0397 A7-0298/2011

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (05735/2011),

–  ņemot vērā projektu nolīgumam starp Eiropas Savienību un Meksikas Savienotajām Valstīm par atsevišķiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu aspektiem (07158/2/2009),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. panta 2. punktu, 218. panta 8. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0067/2011),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ieteikumu (A7-0298/2011),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt tā nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu un Meksikas Savienoto Valstu valdībām un parlamentiem.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu jaunu Protokolu, kurā noteiktas zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums, kas paredzēts Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Savienību un Kaboverdes Republiku (09793/2011 – C7-0228/2011 – 2011/0097(NLE))

P7_TA(2011)0398 A7-0299/2011

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (09793/2011),

–  ņemot vērā projektu jaunam protokolam, kurā noteiktas Eiropas Savienības un Kaboverdes Republikas Zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumā paredzētās zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums (09791/2011),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0228/2011),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ieteikumu, kā arī Attīstības komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A7-0299/2011),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma protokola slēgšanai;

2.  aicina Komisiju nosūtīt Parlamentam nolīguma 9. pantā paredzētās Apvienotās komitejas sanāksmju protokolus un secinājumus, kā arī jaunā protokola 3. pantā minēto nozares daudzgadu programmu un attiecīgos gada novērtējumus; aicina Komisiju sekmēt Parlamenta pārstāvju kā novērotāju piedalīšanos Apvienotās komitejas sanāksmēs; aicina Komisiju protokola pēdējā piemērošanas gadā un pirms sarunu uzsākšanas par tā atjaunošanu iesniegt Parlamentam un Padomei pilnīgu novērtējuma ziņojumu par tā īstenošanu bez liekiem ierobežojumiem attiecībā uz piekļuvi šim dokumentam;

3.  aicina Komisiju un Padomi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 13. panta 2. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. panta 10. punktu to attiecīgo kompetenču ietvaros nekavējoties un pilnīgi informēt Parlamentu visos procedūras posmos, kas saistīti ar jauno protokolu un tā atjaunošanu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Kaboverdes Republikas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Sadarbības memorandu NAT-I-9406 starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas Savienību (09390/2011 – C7-0141/2011 – 2011/0021(NLE))

P7_TA(2011)0399 A7-0301/2011

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (09390/2011),

–  ņemot vērā Sadarbības memorandu NAT-I-9406 starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas Savienību (06458/2011),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. panta 2. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu, kā arī 218. panta 7. punktu (C7-0141/2011),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu, 90. panta 7. punktu un 46. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ieteikumu (A7-0301/2011),

1.  sniedz piekrišanu Sadarbības memoranda slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu un Amerikas Savienoto Valstu valdībām un parlamentiem.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes regulai, ar ko paplašina darbības jomu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par euro skaidras naudas profesionāliem pārrobežu autotransporta pārvadājumiem starp euro zonas dalībvalstīm (17787/2010 – C7-0025/2011– 2010/0206(APP))

P7_TA(2011)0400 A7-0077/2011

(Īpašā likumdošanas procedūra ‐ piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes regulas projektu (17787/2010)

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 352. pantu (C7-0025/2011),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ieteikumu (A7-0077/2011),

1.  sniedz piekrišanu Padomes regulas projektam;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūcija par Zaļo grāmatu “No problēmām uz iespējām: virzība uz vienotu stratēģisko satvaru ES pētniecības un inovācijas finansējumam” (2011/2107(INI))

P7_TA(2011)0401 A7-0302/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši pantus, kas attiecas uz pētniecību,

–  ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu “No problēmām uz iespējām: virzība uz vienotu stratēģisko satvaru ES pētniecības un inovāciju finansējumam” (COM(2011)0048),

–  ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ES septītās pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pamatprogrammas starpposma novērtējumu(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par inovācijas Savienību ‐ pārveidojot Eiropu pēckrīzes pasaulei(2),

–  ņemot vērā 2010. gada 11. novembra rezolūciju par pētniecības pamatprogrammu īstenošanas vienkāršošanu(3),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par pētniecībai un inovācijai paredzēto fondu sinerģiju īstenošanu Regulā (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Septītajā pamatprogrammā pētniecībai un izstrādei pilsētās un reģionos, kā arī dalībvalstīs un Savienībā(4),

–  ņemot vērā Ekspertu komitejas 2009. gada 23. jūlija ziņojumu “Ceļā uz pasaules līmeņa Progresīvās pētniecības organizāciju ‐ pārskats par Eiropas Pētniecības padomes struktūrām un mehānismiem”,

–  ņemot vērā Neatkarīgu ekspertu grupas 2010. gada 31. jūlija ziņojumu “Riska dalīšanas finanšu mehānisma (RSFF) starpposma novērtējums”,

–  ņemot vērā ekspertu grupas 2010. gada 12. novembra galīgo ziņojumu “Septītās pamatprogrammas termiņa vidusposma novērtējums”,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 9. februāra paziņojumu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par atbildi uz Ekspertu grupas ziņojumu par 7. pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pamatprogrammas starpposma novērtējumu un Ekspertu grupas ziņojumu par riska dalīšanas finanšu mehānisma starpposma novērtējumu” (COM(2011)0052) ,

–  ņemot vērā tos secinājumus par Septītās pētniecības pamatprogrammas starpposma novērtējumu, tostarp riska dalīšanas finanšu mehānismu, kas tika pieņemti ES Padomes 3074. sanāksmē par konkurētspēju (iekšējais tirgus, rūpniecība, pētniecība un kosmoss), kura notika 2011. gada 9. martā,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 20. aprīļa paziņojumu “Informācijas un sakaru tehnoloģiju neskartās zemes ‐ stratēģija nākotnes un jauno tehnoloģiju pētniecībai Eiropā” (COM(2009)0184),

–  ņemot vērā 2011. gada 9. jūnija rezolūcijas priekšlikumu par simtgades atzīmēšanu kopš Nobela prēmijas piešķiršanas Marijai Sklodovskai–Kirī(5),

–  ņemot vērā stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvu “Eiropa, kas efektīvi izmanto resursus” (COM(2011)0021),

–  ņemot vērā Parlamenta Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas, Zivsaimniecības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0302/2011),

A.  tā kā, pamatojoties uz budžeta pārskatu, Komisija ir nolēmusi sākt debates, lai palielinātu pētniecības un inovāciju finansējuma efektivitāti reģionālajā, valstu un ES līmenī un atzītu finanšu resursu piešķiršanu ES pētniecības un inovāciju programmām par ES galveno prioritāti;

B.  tā kā ES ir izvirzījusi mērķi palielināt pētniecības un izstrādes izdevumus līdz 3 % no ES IKP līdz 2020. gadam un tā kā, ņemot vērā to, ka daudzām valstīm vēl ir ļoti daudz jāpaveic, lai sasniegtu šo mērķi, īpaši svarīgi ir palielināt publiskos un privātos ieguldījumus pētniecībā un izstrādē;

C.  tā kā pašreizējās tendences liecina par stingru spiedienu iesaldēt vai pat samazināt Eiropas budžetu, kas ir saistīts ar laikposmu, kad valstu budžeti bija stingri ierobežoti, un tā kā pretstatā citām budžeta pozīcijām pētniecība, izstrāde un inovācija ir viena no tām jomām, kurā Eiropas sadarbība ir pierādījusi īstu pievienoto vērtību, kas liecina par nepieciešamību pārdalīt pieejamos ES līdzekļus;

D.  tā kā mēs pašlaik saskaramies ar ekonomikas, sociālo un vides krīzi (kurai ir dažāda ietekme uz ES dalībvalstīm) un tā kā pētniecība (tās fundamentālajās un lietišķajās dimensijās), izglītība un inovācija ir būtiski instrumenti gan attiecībā uz ekonomikas atlabšanu un darbavietu radīšanu, īstenojot stratēģijas “ES 2020” pamatiniciatīvas, gan uz ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes modeļa definēšanu;

E.  tā kā ES un dalībvalstīm pašu spēkiem jāatrod līdzekļi, ar ko kopīgi risināt lielās sociālās, ekonomiskās, vides, demogrāfiskās un ētiskās problēmas, ar kurām cilvēki Eiropā saskaras, piemēram, jautājumus par iedzīvotāju novecošanu, veselību, pārtikas apriti, ilgtspējīgu attīstību, svarīgus ekoloģijas jautājumus u. c., un tā kā šo problēmu risinājumiem jāmudina personas uzņemties atbildību par savu rīcību;

F.  tā kā pārējie pasaules reģioni un valstis aizvien vairāk iegulda pētniecībā, izstrādē un inovācijā un tā kā ES ieguldījumi šajā jomā tāpēc būtu jākoncentrē zinātnes veiktspējas stiprināšanai, rūpniecības uzņēmumu mudināšanai veikt ieguldījumus un ES konkurētspējas uzlabošanai kopumā; tā kā visā “inovācijas ķēdē” nepieciešams izveidot konsekventu atbalsta instrumentu kopumu, nodrošinot atbilstošu līdzsvaru starp akadēmisko pētniecību, lietišķo pētniecību un inovāciju;

G.  tā kā, lai gan ir palielināts ES finansējums pētniecības, izstrādes un inovācijas vajadzībām, zinātniski un tehnoloģiski vairāk attīstītās ES dalībvalstis joprojām spēj saņemt lielāko daļu no pieejamiem līdzekļiem, ko piedāvā dažādas finansējuma pamatsistēmas un programmas (tostarp plaša mēroga projekti), tādējādi liekot šķēršļus dažu dalībvalstu un to reģionu pārstāvniecībai gan attiecībā uz piekļuvi finansējumam, gan attiecībā uz dalību; tā kā nolūkā pabeigt Eiropas pētniecības telpas veidošanu šā mērķa īstenošanai jāveicina izcilība visās Savienības daļās un tā kā struktūrfondi un Kohēzijas fonds ir galvenie instrumenti, lai to panāktu;

H.  tā kā ES joprojām vērojama būtiska un pieaugoša nevienlīdzība attiecībā uz valstu līmeņa pētniecības un izstrādes finansējuma iespējām, rūpniecības struktūrām un augstākās izglītības sistēmām un tā kā šīs atšķirības daļēji atspoguļojas kopējā dalībā 7. pamatprogrammā; tā kā jāizveido līdzsvarošanas mehānismi, lai uzlabotu visu dalībvalstu un Eiropas reģionu veiktspēju pētniecības un inovācijas jomā;

I.  tā kā vienotais stratēģiskais satvars būtu jāveido, balstoties uz tiem pašiem vispārīgajiem principiem, kuri tika ņemti vērā, veidojot Eiropas pētniecības telpu, pārvēršot kapitālā milzīgo neizmantoto potenciālu 27 valstu pētniecības stratēģiju koordinēšanai nevajadzīgas līdzekļu sašķelšanas samazināšanai;

J.  tā kā MVU lielā nozīme ES tautsaimniecības un nodarbinātības veicināšanā neatspoguļo to līdzdalības līmeni ES pētniecības, izstrādes un inovācijas finansējumā; tā kā MVU līdzdalībai pētniecības, izstrādes un inovācijas sadarbības projektos būtu jāsasniedz 15 % līmenis un tā kā sadarbība ar rūpniecības nozari ir veicinājusi būtiskus nozaru ieguldījumus pētniecībā, izstrādē un inovācijā, vienkāršošana un birokrātijas samazināšana ir nepieciešams nosacījums, lai panāktu šo mērķi un palielinātu visas rūpniecības līdzdalību kopumā;

K.  tā kā nabadzības izraisītās un novārtā atstātās slimības kavē ekonomisko attīstību, īpaši jaunattīstības valstīs; tā kā šādas slimības ietekmē vairāk kā vienu miljardu cilvēku un katru gadu izraisa miljoniem cilvēku nāvi;

L.  tā kā vairāk nekā 60 % akadēmisko augstskolu absolventu ir sievietes, bet lielāko daļu vadošo amatu akadēmiskajās augstskolās (piemēram, zinātņu doktoru amatus un profesūras) joprojām ieņem vīrieši;

M.  tā kā kopš Eiropas Pētniecības padomes (ERC) darbības sākuma 2007. gadā tās finansējums ir piešķirts 1700 izraudzītiem projektiem, dotācijās veidojot aptuveni EUR 2,5 miljardus, un gandrīz 90 % no šīm dotācijām piešķirtas vīriešu dzimuma kandidātiem;

N.  tā kā šķiet, ka pētnieces saskaras ar sevišķi problemātiskiem “stikla griestiem”, proti, pētnieču īpatsvars sarūk līdz ar ieņemamo amatu paaugstināšanos;

O.   tā kā daudzu dalībvalstu izglītības sistēmās atsevišķās pētniecības jomās, piemēram, dabaszinātnēs, joprojām dominē dzimumu stereotipi(6),

1.  atzinīgi novērtē Eiropas Komisijas Zaļo grāmatu, kurā definēts vienots stratēģiskais satvars pētniecības un inovāciju finansējumam, un uzskata, ka par vienotā stratēģiskā satvara jauno būtiskāko elementu būtu jānosaka ES pētniecības programmu un finansējuma shēmas skaidrs formulējums, balstoties uz Kopienas pētniecības un inovācijas politiku un dalībvalstu pētniecības programmām; uzskata, ka vienotā stratēģiskā satvara pamatā vajadzētu būt integrētai pieejai, lai to padarītu pievilcīgāku un vieglāk pieejamu visiem dalībniekiem;

2.  uzskata, ka ES pētniecības finansējumam un programmām un struktūrfondiem un Kohēzijas fondam ir atšķirīgi mērķi un tāpēc tie būtu jānošķir;

3.  atzīst atsevišķu dalībvalstu relatīvi nelielo piedalīšanos 7. pamatprogrammā, kā arī pētniecības un inovācijas jomas veikuma atšķirību noturīgumu starp Eiropas reģioniem, neskatoties uz centieniem ar struktūrfondu starpniecību palielināt to pētniecības un izstrādes veiktspēju; ir pārliecināts, ka ir nepieciešams izmantot visu reģionu izcilības potenciālu; tāpēc uzskata, ka nepieciešamas jaunas pieejas vājas veiktspējas reģionos un dalībvalstīs, lai panāktu izcilību un lietpratīgā reģionālā specializācijā;

4.  aicina Komisiju palielināt visas attiecīgās sinerģijas starp vienoto stratēģisko satvaru, struktūrfondiem, Eiropas Lauksaimniecības un lauku attīstības fondu un Eiropas Zivsaimniecības fondu un izstrādāt vairāku fondu izmantošanas pieeju, respektējot to atšķirīgos mērķus; ir pārliecināts, ka ar kohēzijas instrumentiem varētu nostiprināt izcilības attīstību un iespēju paplašināšanu, labāk savienojot pētniecības un inovācijas politikas jomas reģionālā līmenī; uzskata, ka šādi tiks attīstīti pakāpieni uz izcilību, ļaujot šiem reģioniem pilnībā piedalīties vienotajā stratēģiskajā satvarā pētniecībai un inovācijai, kura pamatā ir kvalitāte un izcilība;

5.  ierosina, ka šajā jaunajā pieejā varētu iekļaut pasākumus, kuru mērķis ir: universitāšu modernizācija, zinātnisko iekārtu iepirkšana, vietējo tehnoloģiju tālāknodošana, jaunu un novatorisku uzņēmumu atbalstīšana, pētniecības, izstrādes un inovācijas projektu rezultātu izprašana, palielināta programmu darbībspēja pētnieku starpvalstu apmācībai, mūsdienīgu pētniecības centru dibināšana, izcilības tīklu un klasteru veidošana vai ekspertu novērtēti starpreģionāli pētniecības, izstrādes un inovāciju sadarbības pasākumi; uzskata, ka noteikti 7. pamatprogrammas atbalsta pasākumi izrādījušies veiksmīgi kā pārejas pasākumi un tie būtu jāsaglabā vienotajā stratēģiskajā satvarā;

6.  aicina dalībvalstis apsvērt finansējumu Eiropas Pētniecības padomes (EPP), Marijas Kirī vārdā nosauktajiem projektiem vai sadarbības projektiem, kas atbilst izcilības kritērijiem, bet nevar saņemt finansējumu Eiropas finanšu līdzekļu trūkuma dēļ;

7.  uzsver nepieciešamību saglabāt atbilstošus instrumentus iestāžu spēju attīstīšanai reģionos, ņemot vērā pētniecības un inovācijas politiku, jo reģionālais līmenis ir būtiska saikne, kas palīdz efektīvi integrēt pamatprogrammas un struktūrfondu finansējumu, un arī ņemot vērā to ciešās saiknes ar vietējiem uzņēmumiem, pakalpojumiem un pētniecības un apmācības centriem;

8.  prasa, lai saistībā ar kohēzijas politikas turpmāko pielāgošanu stratēģijai “ES 2020” reģioni par obligātu noteiktu inovāciju prioritāti, gan attiecībā uz 1. mērķi, gan attiecībā uz 2. mērķi, atspoguļojot šo prioritāti arī piešķirtajā finansējumā visos līmeņos;

9.  uzskata, ka jāmudina vietējās un reģionālās varas iestādes ieviest jauninājumus, jo īpaši turpinot un nostiprinot tādas iniciatīvas kā “Zināšanu reģioni”, “Dzīvās laboratorijas” un “Viedās pilsētas”, ar kurām tiek sekmēta pētniecības un izstrādes teritoriālā dimensija;

10.  vērš uzmanību uz nepieciešamību saglabāt konverģences politiku un aicina Komisiju veicināt to dalībvalstu un reģionu izaugsmi, kuri ir nepietiekami pārstāvēti pamatprogrammā, ņemot vērā to attiecīgās priekšrocības un saskaņā ar efektīviem un skaidriem kritērijiem nolūkā būtiski palielināt to cilvēkkapitālu un pētniecības veiktspēju;

11.  uzskata, ka konkursa izsludināšana attiecībā uz mūsdienīgu pētniecības centru dibināšanu nelabvēlīgos reģionos ir atbilstošs instruments Eiropas Pētniecības telpas attīstīšanai. Subsīdiju piešķiršana ar konkursa starpniecību attīsta dinamiku un radošumu, kas arī strukturāli vājos reģionos var veicināt jaunu pētniecības un tehnoloģiju centru izveidi, radot uz nākotni orientētas darba vietas. Konkursā piedalās komandas, kas pārstāv starptautiski atzītas pētniecības organizācijas un nāk no nelabvēlīgiem reģioniem. Dibināšanas priekšlikumu zinātniskās koncepcijas tiek izvērtētas, ievērojot izcilības principu; uzskata, ka vienlaikus reģioniem ir nepieciešama ilgtspējīga vispārējā pieeja, ar ko, izmantojot, piemēram, struktūrfondu līdzekļus un izstrādājot atbilstošu sistēmu, tiek izveidota pētniecībai un inovācijai labvēlīga infrastruktūra un vide;

12.  iesaka Komisijai analizēt iespēju izveidot visas Eiropas kopīgo fondu, ko finansētu no struktūrfondu līdzekļiem, lai veicinātu sadarbību Eiropas pētniecībā;

13.  ir pārliecināts, ka pamatprogrammas uzticamība balstās uz zinātnisko kvalitāti, un tādēļ uzskata, ka izcilība ir galvenais kritērijs finansējuma piešķiršanai; atgādina, ka izcilības novērtējuma atšķirības nosaka gan dalībnieku veids, gan pētniecības un inovāciju projekta pamatbūtība (izcilības kritērijs pētniecības iestādei nav tāds pats kā individuālam pētniekam vai MVU, un tas atšķiras arī attiecībā uz fundamentālajiem un lietišķajiem projektiem); uzsver, ka tehniskie uzlabojumi, jauninājumi, izmēģinājuma projekti un tirgus izveide būtu jāuzskata par nozīmīgiem kritērijiem rūpnieciskajā un lietišķajā pētniecībā;

14.  aicina labāk koordinēt sinerģiju starp vietējās un reģionālās, valstu un Eiropas pārrobežu pētījumu un inovācijas stratēģijām, ņemot vērā dažādo kontekstu specifiku un vienlaikus pastiprinot to savstarpējās papildināmības un sadarbības iespējas; uzskata, ka piekļuve informācijai un paraugpraksei un apmaiņa ar tām, uzlaboti kopīgi programmēšanas centieni, vienkārši, elastīgi noteikumi un instrumenti un attiecīgā gadījumā to konverģence ir būtiski svarīgi, lai palielinātu finansējuma un, iespējams, arī līdzfinansējuma efektivitāti;

15.  ir pārliecināts, ka Eiropas pienākums ir izmantot savu pētniecības, tehnoloģiju un inovācijas potenciālu un izstrādāt priekšlikumus šādu globālu sociālo problēmu risināšanai:

16.  atgādina, cik svarīgi ir nodrošināt veiksmīgu instrumentu nepārtrauktību starp pamatprogrammu un vienoto stratēģisko satvaru jo īpaši attiecībā uz sadarbības programmām; aicina Komisiju attiecīgā laikā novērtēt pašreizējo instrumentu efektivitāti, lai sasniegtu īpašus politikas mērķus, un pielāgot tos instrumentus, kuru efektivitāte vai īpašais ieguldījums nav skaidri pierādījies;

17.  aicina, piemēram, Revīzijas palātu kopā ar valsts revīzijas iestādēm, veikt neatkarīgu auditu par valsts izdevumu efektivitāti saistībā ar pētniecību, ko veikušas dalībvalstis, ES un vietējās iestādes;

18.  aicina Komisiju nostiprināt ES pievienotās vērtības pamanāmību pētniecības un inovācijas jomā;

19.  aicina publisko un privāto sektoru pielikt saskaņotas pūles ar mērķi Eiropas un valstu līmenī sasniegt mērķi palielināt pētniecības un izstrādes izdevumus līdz 3 % no iekšzemes kopprodukta (IKP); aicina ES iestādes un dalībvalstis bez vilcināšanās piekrist īpašu vadlīniju izstrādei šā mērķa sasniegšanai;

20.  uzskata, ka saistībā ar vienoto stratēģisko satvaru būtu pēc iespējas jācenšas izdevumus pielīdzināt vispārējiem politikas mērķiem atbilstoši stratēģijai “Eiropa 2020”; aicina panākt skaidru saskaņošanu ar jaunajām iniciatīvām, piemēram, Inovācijas savienība un citi atbilstošie pamatprojekti;

21.  atgādina, ka turpmāk pētniecībai un inovācijai paredzētajam finansējumam būtu jākalpo mērķim pabeigt Eiropas Pētniecības telpas izveidi, radot sinerģijas un labāku sadarbību starp dažādām pētniecības, izstrādes un inovācijas politikām un finansējuma programmām Eiropā, dalībvalstīs un vietējās iestādēs;

Vienotā stratēģiskā satvara veidošanas process

22.  uzsver to, ka vienotā stratēģiskā satvara pamatā vajadzētu būt idejai, ka pētniecības, izstrādes un inovāciju projektu atšķirīgā būtība un mērogi kopā ar finansējuma shēmu daudzveidību ir jāorganizē tādā veidā, lai nodrošinātu saskaņotību, plašu pārstāvniecību, skaidru formulējumu, vienkāršošanu un papildināmību, pakāpeniski nodrošinot izcilību;

23.  norāda ― lai ļautu visiem pētniekiem piedalīties vienotā stratēģiskā satvara projektos, administratīvajos noteikumos, kas attiecas uz līgumu slēgšanas procedūrām, vērā būtu jāņem dažādie valstu noteikumi, kas reglamentē universitāšu un pētniecības centru darbību; īpaši uzsver to, ka līdzfinansējuma mehānismam nevajadzētu funkcionēt tā, ka tas kaitētu universitāšu un pētniecības institūtu darbībai un universitātes nekādā gadījumā nedrīkstētu nonākt neizdevīgākā situācijā kā citas ieinteresētās puses;

24.  aicina Komisiju izstrādāt vienkāršu un pieejamu sistēmu inovācijas veicināšanai, ieguldīt pētniecības, izstrādes un inovācijas projektos par lielo sociālo problēmu risināšanu un izveidot patiešām visaptverošu pieeju, koncentrējot uzmanību uz dažādiem būtiskiem vērtību ķēdes posmiem (no materiālu piegādātāja līdz produkta galapatērētājam);

25.  ir pārliecināts, ka vienotā stratēģiskā satvara atšķirīgie uzdevumi būtu jārisina atsevišķi, tomēr skaidri formulējot tos un ciešā partnerībā: Eiropas Tehnoloģiju institūtam jādarbojas galvenokārt kā Zināšanu un jaunrades kopienas tīklam, Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammas ar inovāciju saistītās daļas jākoncentrē novatorisku MVU atbalstīšanai; nākamajā pamatprogrammā jāietver pētniecība kopumā, un struktūrfondi/Kohēzijas fonds jāizmanto ciešākā sadarbībā un mērķtiecīgāk, tomēr nošķirot tos vienu no otra; uzskata, ka arī turpmāk vienotā stratēģiskā satvara pamatā jābūt sadarbības projektiem;

26.  uzsver nepieciešamību uzlabot vienotā stratēģiskā satvara elastību, lai ne tikai pārvietotu apropriācijas starp atsevišķām nodaļām un uzaicinājumiem, bet arī lai vienotais stratēģiskais satvars kļūtu pietiekami elastīgs, ļaujot piešķirt apropriācijas tādu lielu sociālo problēmu risināšanai, kuras rodas budžeta periodā;

27.  prasa skaidri definēt vispārējo finansējuma sistēmu un nopietnāk integrēt pētniecību, izglītību un inovāciju; tā kā Eiropas pētniecības, izstrādes un inovācijas politika rada Eiropas pievienoto vērtību un lai panāktu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, aicina ES no 2014. gada dubultot ES pētniecības un inovācijas programmu budžetu nākamajam finanšu periodam (izņemot struktūrfondiem un EIB atvēlēto budžetu) ‐ tā būs atbilstoša reakcija uz pašreizējo ekonomikas krīzi un lielajām kopīgajām problēmām; uzskata, ka publiskā pētniecības budžeta palielināšanas mērķis būtu plašāka mēroga sabiedriskā labuma nodrošināšana un palielināta konkurētspēja; atkārtoti norāda uz nepieciešamību stiprināt un attīstīt visu ES instrumentu pētniecībai, izstrādei un inovācijai labvēlīgo lomu, tostarp ciešāk sadarbojoties ar EIB un vienkāršojot procedūras, lai piekļūtu finansējumam; tāpēc ierosina jaunu organizatorisko modeli, kura pamatā ir trīs dažādu līmeņu finansējums, kas paredzēts stabilitātes un konverģences nodrošināšanai:

1. līmenis.Iespēju palielināšana un infrastruktūra

28.  šim līmenim jāattiecas uz ES fondiem, kas ir saistīti ar infrastruktūru (plašākā nozīmē, tostarp iestāžu infrastruktūru) un iespēju palielināšanu;

29.  šā līmeņa finansējuma shēma ietver daļu no pamatprogrammas attiecībā uz programmu “Iespējas” un Marijas Kirī vārdā nosauktajām iniciatīvām; Eiropas finansējuma elementus pētniecības infrastruktūrās un projektos; piekļuvi EIB sniegtajiem aizdevumiem (ietverot vairāk nekā EUR 50 miljonus vērtus projektus un riska dalīšanas finanšu mehānismu); dotācijas saistībā ar iepriekš minētajiem pamatprogrammas elementiem un sadarbību ar struktūrfondiem, kas ir saistīti ar infrastruktūru;

30.  aicina nostiprināt to ietekmi, kāda saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” ir kopīgajam pētniecības centram (KPC) kā iekšējai struktūrai, kas attīstības politikas jomā sniedz zinātnisko un ekonomisko analīzi;

31.  uzsver, ka turpmāk plaša mēroga projekti, piemēram, ITER, Galileo un Vides un drošības globālais monitorings (Global Monitoring for Environment and Security (GMES)) jāfinansē ārpus pamatprogrammas, paredzot tiem autonomas budžeta pozīcijas, lai nodrošinātu pārredzamu un uzticamu finansēšanas struktūru, pārbaudot un ierobežojot to izmaksu pārsniegšanas potenciālu; ierosina minētos projektus daļēji finansēt, izmantojot EIB izlaistas projektu obligācijas;

32.  uzsver liela apjoma pētniecības infrastruktūras lielo nozīmi Eiropas pētniecības telpas attīstībā un aicina palielināt kopējo ES finansējumu, kas pieejams pētniecības infrastruktūrām, jo īpaši tur, kur ir Eiropas pievienotās vērtības radīšanas vislielākā darbības joma, kā arī pagarināt finansējumu, paredzot to arī pēc sagatavošanās stadijas, un garantēt atvērtu un uz izcilību balstītu piekļuvi šim finansējumam;

2. līmenis.Pētniecība, potenciāls, sadarbība un konsolidācija

33.  šim līmenim jāattiecas uz vispārējo, fundamentālo un lietišķo pētniecību, tostarp sociālajām un humanitārajām zinātnēm; koordinācijas dalībnieki galvenokārt ir universitātes, pētniecības centri un institūti; rūpniecības nozares, jo īpaši MVU, un novatoriskas bezpeļņas organizācijas būtu jāmudina piedalīties un sadarboties ar universitātēm un publiskiem pētniecības centriem un vajadzības gadījumā īstenot koordinatoru pienākumus; šis līmenis ietver pamatprogrammas lielāko daļu, un tas būtu jāvelta spēcīgas zinātniskās bāzes izstrādei gan fundamentālajā, gan lietišķajā pētniecībā, kas ir nepieciešams inovācijas uzplaukumam;

34.  atslēgas vārdi šeit ir projektu oriģinalitāte un ideju nozīmīgums, kvalitāte un potenciāls attiecība uz zinātnisko izcilību, kā arī projektu pievienotā vērtība, tostarp augsta riska pētniecība un projekti attiecībā uz “ar tehnoloģijām nesaistītu novatorismu un sociālu novatorismu”; uzņēmējdarbības plāns un tirgus potenciāls ir pozitīvi faktori, kas jāapsver, bet nav obligāts nosacījums apstiprināšanai;

35.  šā līmeņa finansējuma shēmu nodrošina ES pamatprogrammas dotāciju sistēma un sadarbība ar struktūrfondiem, kas ir saistīti ar pētniecību, izstrādi un inovācijām; šo divu finansējuma avotu sinerģija un ES un ārējo finansēšanas organizāciju finansēto projektu mijiedarbības vienkāršošana nodrošinātu priekšrocības; dotācijas galvenokārt jāpiešķir publiskā un privātā sektora pētniecības institūtiem un novatoriskiem SMS;

36.  aicina izstrādāt elastīgāku finansējuma shēmu, lai ideja par sadarbību MVU liktos pievilcīgāka, tādējādi MVU varētu iesaistīties sadarbības projektos to īstenošanas laikā, ja nepieciešams, un aicina projektam paredzēt budžeta pozīciju, kas nav pilnīgi noslēgta; uzskata, ka šādi MVU var skaidrāk saskatīt iespējas, jo laikposms no iesaistīšanās projektā līdz tirgus rezultātiem ir saīsināts;

37.  atgādina, ka Eiropas Pētniecības padome ar ir apliecinājusi, ka tā veiksmīgi darbojas zinātnes izcilības veicināšanā un ir stiprinošs Eiropas Pētniecības telpas elements; aicina veikt Eiropas Pētniecības padomes struktūru un mehānismu turpmākus uzlabojumus un padarīt efektīvākus tās instrumentus; uzsver nepieciešamību palielināt pētniecībai paredzēto dotāciju un budžeta proporciju, kas paredzēta jauno un sieviešu dzimuma pētnieku dotācijām, un to pētnieku dotācijām, kas strādā novatoriskos MVU, kā arī stiprināt ar Marijas Kirī programmu saistītās darbības un iniciatīvas, tādējādi veicinot mobilitāti (ieviešot “piekto brīvību”, proti, zināšanu brīvību), veicinot karjeras attīstību un sadarbību starp universitātēm, publiskiem pētniecības institūtiem un ražotājiem, kā arī piekļuvi galvenajām pētniecības infrastruktūrām; aicina ražotājus vairāk iesaistīties doktorantūras un pēcdoktorantūras pētniecības programmās; aicina īstenot nepieciešamos pasākumus pienācīgu darba apstākļu garantēšanai pētniecības jomā nodarbinātajiem ES, padarot Eiropu pievilcīgāku starptautiska līmeņa pētniekiem, cenšoties novērst speciālistu izceļošanu un panākot Eiropa izcilību;

38.  uzsver, ka pētnieku mobilitātei Eiropā jānosaka prioritāte, un prasa paredzēt nostiprinošus pasākumus (piemēram, pensiju pārnesamība un sociālā nodrošinājuma noteikumi, profesionālo kvalifikāciju savstarpēja atzīšana, pasākumi ģimenes dzīves profesionālās darbības apvienošanai un pētījumu apliecinājumi pētniekiem, kas pārceļas uz citu dalībvalsti), kas veicinās Eiropas pētnieku mobilitāti, palīdzēs pretoties intelektuālā darbaspēka emigrācijai un pavērs iespējas karjerai ES pētniecības jomā, padarot to pievilcīgāku; aicina attiecīgā gadījumā saistībā ar Eiropas Pētniecības padomes dotāciju piešķiršanu ieviest mobilitātes komponentu; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai veicinātu akadēmisko mācību programmu savstarpējo atzīšanu;

39.  uzskata, ka ir papildu iespējas paplašināt Eiropas Pētniecības padomes koncepcijas jomu, attiecinot to uz sadarbības un daudzdisciplīnu pētniecības projektiem, ja tie saglabā augšupēju raksturu un zinātniskā izcilība tiek saglabāta kā galvenais atlases kritērijs;

40.  atzinīgi vērtē pastāvīgo progresu virzībā uz vīriešu un sieviešu proporcionālu dalību pamatprogrammā; piekrīt, ka projekta ciklos jāpastiprina pasākumi sieviešu līdzdalības veicināšanai un ka Komisijai jāpalielina savs ieguldījums, lai atbalstītu zinātnieces, un jācenšas mudināt dalībvalstis atrisināt pretrunas dzimumu jomā, īpašu uzmanību pievēršot to ar dzimumu saistīto šķēršļu pārvarēšanai, ar ko saskaras sievietes; uzsver, ka jāīsteno 40 % mērķis sieviešu līdzdalībai programmā un padomdevējās komitejās; aicina Komisiju kopā ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu izstrādā rīcības plānu dzimumu līdztiesībai, iekļaujot tajā dzimumu līdztiesības rādītājus un mērķus, kā arī uzraudzīt šā plāna īstenošanu;

41.  saskaņā ar integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai uzsver, ka tajos projektos, kur tas iespējams, visu līmeņu pētniekiem ir jānodrošina iespēja maternitātes, paternitātes vai bērna kopšanas atvaļinājuma dēļ atlikt vai īslaicīgi apturēt darbību, kurai piešķirta dotācija, kā arī iespēja šo pašu iemeslu dēļ pagarināt dotāciju nolīguma termiņu attiecībā uz projektiem, kuros laiks nav būtisks; aicina dalībvalstis nodrošināt pētniekiem šīs iespējas;

42.  uzsver ― lai pilnībā ieviestu Eiropas Pētniecības telpu, nepieciešami likumdošanas pasākumi, kas dod iespēju visām ieinteresētajām pusēm ES piedalīties valstu programmās, atsevišķo valstu uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus darot pieejamus visiem un veicot pasākumus, lai saskaņotu noteikumus, procedūras, līgumus un novērtēšanas kritērijus;

3. līmenis.Tirgus un jauninājumi virzībā uz kopīgiem mērķiem

43.  šim līmenim būtu jāattiecas uz novatorisku ražojumu un pakalpojumu iekļaušanu tirgū, attīstot un veicinot tos, un sabiedrības labklājības radīšanu; galvenā nozīme šeit ir rūpniecībai, tostarp novatoriskiem MVU, kas attīsta jaunus ražojumus, pakalpojumus un procesus;

44.  ievērojot nepieciešamību mudināt jauniešus piedalīties pētniecības un inovācijas pasākumos un atbalstīt jaunos uzņēmējus, kas piedalās pētniecības, attīstības un inovācijas pasākumos un izmanto rezultātus attiecīgās vietējās vai reģionālās kopienas ekonomikas un sociālajai attīstībai, aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt Erasmus programmu jauniem uzņēmējiem, arī saistībā ar nākamo daudzgadu finanšu programmu, un palielināt minētajai programmai piešķirto finansējumu;

45.  atzīst, ka īpaša vērība jāpievērš MVU iesaistīšanai, lai sekmētu jaunu ideju un iespēju izmantošanu elastīgi un efektīvi uzreiz pēc to rašanās, tādējādi paverot jaunas iespējas jauninājumiem; uzsver, ka MVU nozari raksturojoša definīcija ir priekšnosacījums to sekmīgai dalībai vienotajā stratēģiskajā satvarā; turklāt norāda, ka inovācijas pasākumu panākumi ir atkarīgi arī no vadošo darbinieku zināšanām un pieredzes;

46.  uzsver nepieciešamību uzlabot MVU vietēja un Eiropas līmeņa piekļuvi pētniecības un inovācijas pakalpojumiem; uzskata, ka tādas sekmīgas programmas kā Eurostars ir sniegušas vērtīgu pieredzi, reaģējot uz novatorisku uzņēmumu vajadzībām, un tāpēc būtu jāpastiprina; aicina īstenot centienus visos līmeņos ar mērķi rast novatoriskus risinājumus publiskā sektora vajadzībām, iesaistot mazos uzņēmumus ideju konkursos, kā rezultātā tiek noslēgti īstermiņa attīstības līgumi;

47.  šā līmeņa finansējuma shēmu nodrošina ES finansējums, ko sniedz Eiropas Tehnoloģiju institūts, finansējums saistībā ar Konkurētspējas un inovācijas pamatprogramma, kredīta pieejamības uzlabošanu, ko veic Eiropas Inovācijas fonds, īpašiem EIB aizdevumiem (galvenokārt attiecībā uz projektiem, kuru vērtība ir zemāka par EUR 50 miljoniem) un sadarbību ar struktūrfondiem, kuri ir saistīti ar uzņēmējdarbību; ES inovācijas politikas finansējumam tomēr ir viens iztrūkstošs posms ‐ piemēroti, MVU specifikai atbilstīgi instrumenti; uzskata, ka Eiropas pētniecības telpu veicinātu ES mazo un vidējo uzņēmumu programmas izveidošana, pienācīgi apsverot ietekmes novērtējumu, ko varētu uzskatīt par EIB specializētu nozari, kura pilnībā veltīta MVU inovāciju projektiem,

48.  atgādina, ka Eiropas Inovācijas un tehnoloģiju institūts ir apliecinājis sevi kā veiksmīgu un stiprinošu Eiropas Pētniecības telpas elementu; uzsver nepieciešamību izveidot šaurākas specializācijas zināšanu un inovācijas kopienas un attiecīgi koncentrētākus tīklojumus ar mazāku budžetu, kas ik gadu zemo dalības maksu dēļ ļautu piedalīties arī MVU; uzskata, ka mazākas zināšanu un inovācijas kopienas var izveidot Eiropā vienotu kontaktpunktu, kur satikties zinātniekiem no visas ES, lai labāk konkurētu pasaules tirgū;

49.  lai turpinātu MVU līdzdalības palielināšanu programmās, uzskata, ka jāapsver daži finansējuma instrumenti un pasākumi:

50.  aicina testēt jaunas un inovatīvas finansēšanas metodes, piemēram, ES projektu obligācijas un kuponus par ES mēroga inovācijām, kas ļautu uzņēmumiem šos resursus tiešā veidā izmantot akreditētos pētniecības centros; uz šādiem kuponiem nevajadzētu attiecināt prasību sniegt pārskatu par izmaksām, jo to izlietojumu apstiprinātu centri, kas šos kuponus izmanto; valsts vai reģionālā līmenī varētu izveidot akreditācijas centrs, un tos apstiprinātu Eiropas iestāde, piemēram, KPC; uzskata, ka attiecībā uz KPC ieguldījumu inovācijās pamatprogrammā ir jāparedz ciešāka sadarbība ar rūpniecības nozari;

51.  atzinīgi vērtē ES Mazā biznesa inovācijas izpētes (SBIR) programmu, kuras uzdevums ir noteikt ar tehnoloģijām saistītas publiskā sektora problēmas un finansēt pētniecības un attīstības projektus, lai rastu jaunus risinājumus gan esošajām, gan arī jaunām problēmām.

o
o   o

52.  uzskata, ka ne visu jauninājumu pamatā ir pētniecība un ka tie ne vienmēr ir pētniecības mērķis; tādējādi uzskata, ka ierosinātajai reorganizācijai būtu jāattiecas uz pilnu, ar inovāciju saistītu darbību spektru, sākot no koncepcijas līdz realizēšanai tirgū, tostarp ar tehnoloģijām nesaistīti, ekoloģiskie un sociālie jauninājumi; uzskata, ka tam būtu jāaptver novatoriskas prakses veicināšana (piemēram, novatorisks un pirmskomercializācijas publiskais iepirkums, pamudinošas cenas, intelektuālā īpašuma politika un vadošo tirgu iniciatīvas) un to plašas izplatīšanas sekmēšana; atgādina, ka, risinot lielās problēmas un nosakot vienotā stratēģiskā satvara prioritārās jomas, jāņem vērā standartizācija, bet tai nav jākļūst par atsevišķu instrumentu vai pasākumu;

53.  norāda uz līdz šim gūtajiem Konkurētspējas un inovācijas pamatprogrammas panākumiem un aicina to turpināt un paplašināt, lai īpaši novatoriski MVU kļūtu par Eiropas ekonomikas dzinējspēku;

54.  tomēr uzsver, ka dažus Konkurētspējas un inovācijas pamatprogrammas instrumentus varētu pamatoti attiecināt uz nākamo pamatprogrammu, nodrošinot Eiropas pētniecības un inovāciju projektu nepārtrauktību; uzskata, ka atbilstoši pamatprogrammas projektiem izstrādāto tehnoloģiju varētu attiecināt uz novatoriskiem projektiem:

55.  atgādina, ka uz konkurenci stipri vērstie pētnieciskie, zinātniskie, tehnoloģiskie un novatoriskie darbi un vietējā zinātniskā potenciāla saglabāšana un inovācijas iespēju palielināšana ir atkarīgi no tā, vai pastāv zināma līmeņa dublēšanās un sadrumstalotība, bez kurām kopīga pētniecība būtu problemātiska;

56.  uzsver ― lai efektīvāk piesaistītu privātās investīcijas un nodrošinātu, ka pētniecība un attīstība visefektīvāk veicina Eiropas konkurētspējas uzlabošanos, jāveic atbilstoši pasākumi saskaņā ar pamatprogrammu, izveidojot stingru un efektīvu tiesisko regulējumu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai agrīnā pētniecības procesa posmā;

57.  kategoriski mudina ieviest visu iespējamo dalībnieku mācību programmas, jo īpaši par pārvaldības noteikumu piemērošanu, un aicina Komisiju izstrādāt mācību projektu atlases, novērtējuma un izvērtēšanas kritērijus, cita starpā paturot prātā pakāpenisku virzību uz izcilību; mudina Komisiju veikt proaktīvu pieeju, lai palīdzētu valsts iestādēm, īpaši tām, kas izveidotas nepietiekami pārstāvētās dalībvalstīs, uzlabot to pārvaldības sistēmu, izdarot novērtējumus, un pieņemt šīm struktūrām paredzētus ieteikumus, lai uzlabotu to pieteikumus finansējumam un projektu vadību;

58.  atgādina, ka Eiropas pētniecības finansējuma pārvaldības vienkāršošanai nepieciešama kvalitatīva šķēršļu pārvarēšana; uzskata, ka vienkāršošanas galvenais elements ir pāreja no pašreizējās uz kontroli balstītas pieejas uz pieeju, kas vairāk balstīta uz uzticēšanos un pieļauj risku, tādējādi īpaši nodrošinot priekšrocības MVU; aicina jaunajā vienotajā stratēģiskajā satvarā īstenot visus konstatētos vienkāršošanas pasākumus, tostarp pieļaujamo kļūdas risku paaugstinātu robežu, plašu parastās grāmatvedības prakses atzīšanu, vienotas likmes maksājumi izmantošanu (brīvprātīgi), pieteikumu iesniegšanas un līgumu noslēgšanas procedūru un priekšfinansējuma un izmaksu pamatotības noteikumu vienkāršošanu, finanšu un zinātnisko ziņojumu iesniegšanas prasību ievērojama samazināšana, laika līdz līguma noslēgšanai maksimāli līdz 6 mēnešiem saīsināšanu, kā arī finansējuma piešķiršanas un faktiskās izmaksāšanas ievērojama saīsināšanu un lielāku elastību dalībniekiem un attiecībā uz to, kā organizēt, pārvaldīt to projektus un izvēlēties partnerus;

59.  ir pārliecināts, ka vienkāršošanas rezultātā samazinātos finansējuma likmju un netiešo izmaksu aprēķina metožu savienošana finanšu shēmās, tomēr neatsakoties no diferencēšanas to piemērošanā universitātēm, pētniecības organizācijām un ražotājiem;

60.  ierosina noteikt ierobežotus vispārējus (administratīvus, finansiālus un organizatoriskus) noteikumus un principus, kurus ir viegli interpretēt un kurus piemērotu visām ES pētniecības, izstrādes un inovācijas programmām un visiem instrumentiem;

61.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošinat vieglāku piekļuvi Eiropas pētniecības programmām, piemēram, izveidojot vienotu kontaktpunktu, paredzot principu “viens projekts ‐ viens dokuments” un izveidojot forumu apmaiņai ar paraugpraksi; šajā sakarībā atgādina par nepieciešamību izveidot viegli pieejamu vienotu centru iespējamo dalībnieku konsultēšanai un finansiālajam atbalstam; kritizē pašreizējo pārredzamības un informācijas trūkumu par gaidāmajiem uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus pētniecības projektiem, kā rezultātā pētnieki un institūti nespēj pienācīgi sagatavoties, un tas kavē viņu piedalīšanos;

62.  norāda, ka saskaņota politika ar mērķi izveidot Eiropa uz zināšanām balstītu sabiedrību nozīmē, ka jānostiprina saiknes starp izglītību, pētniecību un inovāciju; uzsver, ka ar vienoto stratēģisko satvaru būtu jāapskata un jāintegrē visā zināšanu ķēdē, izmantojot, piemēram, infrastruktūras attīstību, standartizāciju, mācību programmas un pasākumus svarīgāko tehnoloģiju atbalstīšanai; mudina attīstīt visu veidu sadarbību starp universitātēm, uzņēmumiem un pētniecības institūtiem un uzskata, ka prasmju un jauno tehnoloģiju nodošana ir būtisks komponents; aicina nodrošināt praktiskus instrumentus, lai veicinātu tehnoloģiju nodošanu, pārejot no pētniecības uz rūpniecisku lietošanu gan pakalpojumu, gan apstrādes rūpniecības nozarē;

63.  aicina īstenot lielāku starpvaldību līdzdalību atbilstoši kopīgās plānošanas pasākumiem, kas nostiprinātu sadarbību pētniecības, izstrādes un inovācijas jomā visā Eiropā;

64.  uzsverot, cik liela nozīme ir kopīgām tehnoloģiju iniciatīvām un Eiropas tehnoloģiju platformām, iesaka piedāvāt īpašu vienoto satvaru visām publiskā un privātā sektora partnerībām ar skaidriem un vienkāršotiem kopīgiem nosacījumiem, skaidri nodalot privātā sektora un publiskā sektora nozīmi; uzsver nepieciešamību veikt efektīvus pasākumus, lai uzlabotu pārredzamību un MVU un valsts pētniecības sektora brīvu pieeju šādiem instrumentiem; aicina Komisiju, pirms tā veicina vai atbalsta papildu partnerību uzveidošanu, veikt padziļinātu analīzi par jaunākajiem sasniegumiem, dažādu pašreiz īstenojamo publiskā un privātā sektora partnerību ietekmi un nozīmīgumu, lai uzlabotu to pārvaldību un nodrošinātu lielāku dažādību attiecībā uz ieinteresēto pušu iesaistīšanu, gan nosakot pētniecības programmu, gan paredzot jauno uzņēmēju piekļuvi; ir arī pārliecināts, ka šajos instrumentos vairāk jāņem vērā sabiedrības prioritārie mērķi (novērtējami sociālie un noturīgi rezultāti) un tiem vairāk jāatbalsta reālie privātie ieguldījumi

65.  uzsver, ka vienotajam stratēģiskajam satvaram vajadzētu būt pievilcīgam finansēšanas mehānismam gan publiskā, gan privāta sektora dalībniekiem (ietverot arī NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijas); uzskata, ka visiem nozīmīgas ietekmes pētniecības, izstrādes un inovācijas projektu dalībniekiem būtu aktīvi jāiesaistās diskusijās par prioritāšu noteikšanu un tiem būtu jānodrošina piekļuve pētniecības infrastruktūrām;

Dažas vadlīnijas nākamajai pamatprogrammai

66.  atbalsta centienus īstenot pieeju, kura ir “zinātniski pamatota”, un aicina izrādīt tādu attieksmi pret dalībniekiem visos finansējuma sistēmas posmos, kuras pamatā ir uzticēšanās pētniekiem un lielāka iecietība pret risku, tostarp arī zinātnes veicināšanā un inovācijā; aicina nākamajā pamatprogrammā paredzēt pienācīgu finansēšanas modeli akadēmiskajiem pētījumiem;

67.  uzskata, ka vienotais stratēģiskais satvars nav jāierobežo, lai koncentrētos tikai uz inovācijām, ko nosaka pētniecība vai kas balstās uz tehnoloģijām, bet ka tām jāatbalsta dažādi inovācijas avoti; norāda, ka daudzi uzņēmumi, jo īpaši MVU, izmanto citus inovāciju avotus, piemēram, klientus, tirgus, lietotājus un ne mazākā mērā nodarbinātos, un ka šī inovāciju forma bieži vien ir praktiskāka un koncentrējas uz īpašu problemātisku jautājumu risināšanu saistībā ar procesiem, pakalpojumiem vai produktiem, jo ieteiktos risinājumus bieži vien atrod darbinieki, kas ir visciešāk saistīti ar ražošanas procesu, tirgiem un klientiem; tādēļ uzskata, ka ES būtu jāstiprina uz praksi vērsta, darbinieku virzīta inovācija;

68.  mudina Komisiju nodrošināt, ka tiek pārskatītas pieskaitāmās izmaksas saistībā ar iniciatīvu HORIZON 2020; tādēļ lūdz Komisiju analizēt, kādu proporciju pieskaitāmās izmaksas veido 7. pamatprogrammā un iesniegt priekšlikumus, lai šīs izmaksas pēc iespējas samazinātu;

69.  aicina saglabāt sadarbību pētniecībā (pašreizējā sadarbības programma) kā pamatprogrammas svarīgāko daļu, pastiprinot sinerģijas, lai palielinātu un paātrinātu pētniecības projektu ietekmi, sadarbojoties arī ar pasaules mērogā izciliem partneriem gan no ES, gan ārpus tās; uzskata, ka pētniecības sadarbības finansēšanai būtu jāpiešķir lielāka tematiskā elastība (plašāki aicinājumi iesniegt priekšlikumus) un tiem būtu jānosaka lietotājiem vieglāk izmantojamus finansēšanas nosacījumus, lai piesaistītu ievērojamus zinātniekus un atsauktos gan uz lielo konsorciju, gan mazāko grupu vajadzībām; uzskata, ka būtu jāaptver visa inovācijas ķēde no pētnieciskās izpētes līdz plaša mēroga izmēģinājuma projektiem un demonstrējumiem, ierobežots budžets īpaši jāatvēl nozarēm, kas izstrādājušas stratēģisko ideju, kā attiecīga gadījumā risināt sociālās problēmas ar ilgtermiņa ieguldījumu cikliem;

70.  pauž skeptisku nostāju attiecībā uz līdzekļu izmantošanas efektivitāti, lai izveidotu pētniecības izcilības tīklus un organizētu konferences un pasākumus, un aicina pastiprināt pasākumus pētniecībai un inovācijai elektroniskajā tīklā un izplatīt pētījumu rezultātus internetā;

71.  pauž skeptisku nostāju pret to, ka bieži vien ir iespējams finansēt vienu priekšlikumu no uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus, kā rezultātā tiek izšķērdēti resursi, kas ieguldīti tā sagatavošanā un novērtēšanā, un netiek finansētas izcilas idejas; aicina Komisiju izpētīt iespēju finansēt izcilus, neizraudzītus priekšlikumus, izmantojot papildu budžetu pētījumiem (kas atbilst pētniecībai paredzētajiem līdzekļiem), kas iesaistīs arī dalībvalstis un reģionālos un struktūrfondus;

72.  aicina konsolidēt daudznozaru un starpnozaru pētniecību un atzīt pētniecības sociālos aspektus; šajā sakarībā atgādina, ka lielās sociālās problēmas papildus tehnoloģisko risinājumu izmantošanai būtu jāpārvar, Eiropas līmenī veicot pētniecību sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kā arī nodrošinot sociālo inovāciju, kam joprojām ir būtiska nozīme minēto problēmu veiksmīgā risināšanā; tādēļ uzskata, ka gan tēmu jomas, kas attiecas uz “sociālajam, ekonomikas un humanitārajām zinātnēm” neatkarīga risināšana, gan šīs jomas kā pastiprinoša komponenta iekļaušana visos ar programmas palīdzību īstenojamos pasākumos, būtu jānodrošina vienotajā stratēģiskajā satvarā;

73.  lai turpinātu piesaistīt pilsoņu un civilās sabiedrības interesi un iesaistīšanos pētniecībā, aicina turpināt tēmas risināšanu par zinātni sabiedrībā gan kā atsevišķu tematu, gan attiecībā uz tās horizontālo paplašināšanu, ietverot lielās sociālās problēmas; turklāt uzskata, ka Komisijai jāatbalsta turpmākā attīstība un ētikas pamatnostādņu plašāka izplatīšana, kā arī jāturpina to instrumentu pilnveidošana, kas paredzēti pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

74.  aicina pētniecības prioritātes un mērķus noteikt pārredzamākā veidā saskaņā ar līdzdalības principu, līdzsvaroti iesaistot dalībniekus, tostarp zinātnieku aprindas, pētniekus (arī no mazākām pētniecības organizācijām), publisko sektoru, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un MVU; aicina izveidot īpašu platformu dialogam starp pilsoniskās sabiedrības organizācijām un pētniekiem, lai apspriestu pētniecības prioritārās jomas konkrētās nozarēs; uzskata, ka jāveicina arī īpašas platformas ciešākai MVU un pētnieku kopējiem pasākumiem;

75.  uzskata, ka ne tikai ekonomiskais, bet arī sociālais, ētiskais un noturīguma novērtējums un pārskats par īpašajām pētniecības programmām ir svarīgs process, kas jāuzlabo un plašāk jāveicina gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī; atbalsta Komisijas iniciatīvas šajā jomā, piemēram, atbildīgas pētniecības un inovāciju principu izveidi, un mudina arī turpmāk veicināt un uzņemties šīs iniciatīvas;

76.  aicina saglabāt līdzsvaru starp augšupējiem (piemēram, pašreizējās programmas FET Open shēma) un lejupējiem (“lielo sociālo problēmu”) projektiem, kā arī sekmēt mazākus augšupējus un pētniecības sadarbības projektus; uzskata, ka mazāki šķēršļi sadarbības projektu uzsākšanai pastiprinātu zinātnisko potenciālu; uzskata, ka stratēģiskās prioritātes jāpiesaista jaunajām problēmām; lūdz Komisiju izpētīt līdzsvaru starp augšupējiem un lejupējiem projektiem un apsvērt abu veidu projektus no sociālo un finansiālo jautājumu viedokļa; uzsver nepieciešamību sadarboties un apspriesties ar pētniekiem, nozari un pilsoniskās sabiedrības locekļiem, lai izveidotu pētniecības darba programmas;

77.  atbalsta mazus un vidējus projektus, uz ko koncentrējas turpmākais finansējums pētniecībai; uzskata, ka universitāšu un MVU mazie un vidējie projekti ir pārvaldāmi vieglāk un ar mazākām izmaksām, un ļaus palielināt līdz šim nepietiekamos sekmīgo pieteikumu rādītājus;

78.  uzskata ― ja konkrētas sociālās vajadzības neatbilst pašreizējiem inovācijas modeļiem, var izmantot jaunas publiskās licencēšanas shēmas un inovācijas veicināšanas balvas, lai koncentrētu pētniecību šajās jomās un nodrošinātu publiskā sektora izdevumu ietekmi; aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk uzsākt izmēģinājuma iniciatīvu par veicināšanas balvām medicīnas nozarē;

79.  aicina saskaņoti aptvert visu pētniecības, attīstības un inovācijas ķēdi, īstenojot pārredzamības noteikumus un skaidri koordinējot dažādos Komisijas ģenerāldirektorātus, kas nodarbojas ar pētniecības un inovācijas finansēšanas jautājumiem;

80.  aicina padziļināt starptautisko sadarbību, attiecīgā gadījumā uz abpusēji izdevīga pamata iesaistot Eiropas Savienības stratēģiskos partnerus, tostarp valstis, kas strauji attīstās, piemēram, BRICS valstis, lai labāk varētu pievērsties globāliem uzdevumiem; atgādina, ka būtu jāveicina trešo valstu pētnieku līdzdalība, paredzot vienkāršotākas procedūras un ievērojami īsāku pieteikumu apstrādes termiņu; uzsver, ka kaimiņvalstīm vairāk jāattīsta veiktspēja zinātnes joma, balstoties uz labāku koordināciju starp vienoto stratēģisko satvaru un Eiropas Kaimiņattiecību politikas instrumentiem; uzskata, ka jaunattīstības valstu noturīgas attīstības veicināšanai ir būtiski efektīvi sekmēt iespēju palielināšanu un veidot godprātīgas un vispusīgas partnerības ar tām;

81.  uzskata, ka iespējamā divējādā izmantojuma dēļ jāizvairās no sadarbības pētniecības jomā ar trešām valstīm, kas neievēro cilvēktiesības, ANO rezolūcijas un starptautiskās tiesības;

o
o   o

82.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0256. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0236. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0401. (4) OV C 161 E, 31.5.2011., 104. lpp. (5) B7-0343/2011. (6) Skatīt Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. maija rezolūcijas par sievietēm un zinātni 2. pantu. OV C 279 E, 19.11.2009., 40. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūcija par Eiropas skolu sistēmu (2011/2036(INI))

P7_TA(2011)0402 A7-0293/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā LESD 165. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Parlamentam “Eiropas skolu sistēma 2009. gadā” (COM(2010)0595),

–  ņemot vērā konvenciju, ar ko nosaka Eiropas skolu statūtus(1),

–  ņemot vērā 2005. gada 8. septembra rezolūciju par Eiropas skolu sistēmas attīstības iespējām(2),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 22. marta Regulu (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību(3),

–  ņemot vērā ANO konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kas stājās spēkā 2008. gada 3. maijā un ko Eiropas Savienība ratificēja 2010. gada 23. decembrī, un īpaši tās 24. pantu(4),

–  ņemot vērā Eiropas skolu ģenerālsekretāra gada ziņojumu, ar ko Eiropas skolu valde (Augstākā valde) tika iepazīstināta 2011. gada 12., 13. un 14. aprīlī Briselē notikušajā sanāksmē(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A7-0293/2011),

A.  tā kā LESD 165. pantā ir uzsvērts, ka ES sekmē kvalitatīvas izglītības attīstību, veicinot sadarbību starp dalībvalstīm un nepieciešamības gadījumā atbalstot un papildinot to rīcību, vienlaikus pilnībā ievērojot dalībvalstu atbildību par mācīšanas saturu un izglītības sistēmu organizāciju un to kultūras un valodu daudzveidību;

B.  tā kā 1994. gadā pieņemtās Konvencijas, ar ko nosaka Eiropas skolu statūtus, preambulā ir norādīts, ka Eiropas skolu sistēma ir savdabīga “sui generis” skolu sistēma, kas funcionē kā sadarbība starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un Eiropas Kopienām, vienlaikus pilnībā atzīstot dalībvalstu atbildību par mācību saturu un izglītības sistēmas organizāciju, kā arī kultūras un valodu daudzveidību;

C.  tā kā konvencijas 1. pantā ir paredzēts atļaut arī citiem bērniem apmeklēt skolas, ievērojot skolu valdes noteiktos ierobežojumus, kura saskaņā ar skolu valdes Lēmumu krājuma XII nodaļas II.7 punktu var piešķirt I kategorijas statusu “jebkuras Kopienas organizācijas personālam, kura izveidota saskaņā ar Kopienas iestāžu lēmumu, un personālam, kas atrodas citu skolas valdes atzītu organizāciju dienestā”;

D.  tā kā Eiropas skolas dod skolēniem iespēju apliecināt savu kultūras identitāti un augstā līmenī apgūt vismaz divas valodas, tostarp dzimto valodu, tās sākot mācīties jau ļoti agrā bērnībā, un šajās skolās tiek uzsvērta daudzkultūru un savstarpējās sapratnes un cieņas veicināšanas nozīme;

E.  tā kā Eiropas skolas nevar pielīdzināt starptautiskajām skolām, kuras pastāv tāpēc, lai sniegtu iespēju vecākiem izglītot bērnus kādā īpašā veidā, ‐ Eiropas skolu uzdevums ir izglītot bērnus dzimtajā valodā un attīstīt Eiropas dimensiju izglītības jomā;

F.  tā kā Eiropas skolu darbības veids, kura pamatā ir valdību konvencija, ir jāuzlabo un būs jāizstrādā šīs sistēmas juridiskais pamats, kas ļaus sistēmu vienkāršot un palielināt tās pārredzamību un efektivitāti;

G.  tā kā 2009. gada aprīlī Eiropas skolu valde apstiprināja Eiropas skolu sistēmas reformu;

H.  tā kā pieredze, kas gūta vairāk nekā 50 gadu laikā, kopš darbojas Eiropas skolas, liecina par šīs sistēmas un tajā realizētā izglītības modeļa savdabību un pievilcību; tā kā viens no reformas mērķiem ir šo sistēmu un Eiropas vispārējās vidējās izglītības diplomu (European Baccalaureate) padarīt pieejamu arī citiem Eiropas Savienības skolēniem un tā kā reformas mērķus nevarēs sekmīgi īstenot, ja pašos pamatos netiks mainīts juridiskais statuss, uz kura balstās visa sistēma;

I.  tā kā Komisijas ziņojumā par Eiropas skolu sistēmu 2009. gadā(6) ir norādīts, ka joprojām turpina pastāvēt un saasinās sistēmiskas problēmas, piemēram, nepietiekams daudzums norīkoto skolotāju un nespēja laikus vai vispār nodrošināt pietiekamu infrastruktūru skolu atrašanās vietās, kas tiešā veidā ietekmē mācību kvalitāti, skolēnu uzņemšanas politiku, skolēnu, vecāku un pedagogu dzīves kvalitāti un skolu darbības finansiālos aspektus;

J.  tā kā Briseles un Luksemburgas skolās problēmas rada skolu ēku un infrastruktūras nepietiekamība un tas negatīvi ietekmē izglītības kvalitāti, tādēļ šajās skolās nevar piedāvāt mācīties arī citiem bērniem, kuru vecāki nestrādā ES iestādēs; tā kā ir jānodrošina, ka visi skolēni saņem līdzvērtīgas kvalitātes izglītību neatkarīgi no dzimtās valodas, skolas atrašanās vietas vai kategorijas;

K.  tā kā 2009. gadā sāktās Eiropas skolu reformas galvenais nolūks bija padarīt tās pieejamas plašākam, daudzveidīgākam skolēnu lokam, vienlaikus nodrošinot šīs sistēmas ilgtermiņa “dzīvotspēju”;

L.  tā kā dalībvalstīs vajadzētu popularizēt Eiropas skolu pamatā esošo izglītības modeli, jo tas nodrošina pievienoto vērtību, un padarīt šo modeli par neatņemamu dalībvalstu izglītības sistēmas sastāvdaļu;

M.  tā kā vienotā izglītības sistēmā, kura vērsta tikai uz Eiropas vispārējās vidējās izglītības diploma ieguvi, ir grūti iekļaut skolēnus, kuri pārstāv dažādas kultūras un valodas un kuru talanti un spējas var būt ļoti atšķirīgi, un tā kā ir jāparedz attiecīgs atbalsts skolēniem ar īpašām izglītības vajadzībām (SEN);

N.  tā kā ir jāievieš ne tikai Eiropas vispārējās vidējās izglītības sertifikāts, bet arī profesionālās izglītības sertifikāts skolēniem, kuri izvēlas profesionālo izglītību;

O.  tā kā Eiropas Parlaments 2005. gada 8. septembra rezolūcijā cita starpā prasīja sākt pilotprojektu par resursu centra izveidi skolēniem ar īpašām vajadzībām; tā kā šim nolūkam no Eiropas 2008. gada budžeta tika piešķirti EUR 200 000 un tā kā šī summa tika izmantota, lai finansētu pētījumu par skolēnu ar īpašām vajadzībām izglītošanas politiku un praksi Eiropas skolās;

P.  tā kā Konvencijas, ar ko nosaka Eiropas skolu statūtus, 4. pantā teikts, ka, lai vienotu skolēnus, kas mācās nodaļās ar dažādām mācību valodām, un rūpētos par savstarpēju sapratni un uzlabotu skolēnu valodu zināšanas, daži priekšmeti jāpasniedz apvienotās viena līmeņa nodarbībās, izmantojot jebkuru Kopienas valodu, ciktāl attiecīgajā situācijā tam ir pamatots iemesls;

Q.  tā kā saskaņā ar Konvencijas, ar ko nosaka Eiropas skolu statūtus, 25. pantu Eiropas skolas būtībā finansē no dalībvalstu iemaksām, ko tās veic par nosūtītajiem pedagogiem un kas 2010. gadā veidoja 21 % no Eiropas skolu budžeta, un no līdzsvarojoša ES maksājuma, ar ko paredzēts segt starpību starp skolu kopējo izdevumu summu un citu ieņēmumu summu, kas 2010. gadā veidoja aptuveni 58 % no Eiropas skolu budžeta; tā kā Eiropas skolas ar skolu valdes starpniecību ir atkarīgas arī no starpvaldību izpildvaras;

R.  tā kā saskaņā ar 25. pantu Eiropas skolu budžetu var papildināt ar finanšu iemaksām, par kurām vienprātīgi nolemj Eiropas skolu valde;

S.  tā kā ekonomikas krīze ir ietekmējusi arī Eiropas skolu finansējumu un Komisija ir aicinājusi veikt reformas, lai racionalizētu izmaksas skolās, tomēr nedrīkst pieļaut, ka tas ietekmē neaizsargāto bērnu ar intelektuālās darbības traucējumiem un īpašām vajadzībām izglītību, skolēnu apmācību dzimtajā valodā vai samazina franču, vācu un angļu valodas mācīšanas apjomu;

T.  tā kā pēc pēdējām divām ES paplašināšanās kārtām joprojām turpina palielināties to skolēnu skaits, kuriem nav savas dzimtās valodas nodaļas (SWALS), un tā kā viņi nekādā veidā nedrīkstētu ciest no tā, ka viņiem nav savas valodas nodaļas;

U.  tā kā skolēnu skaita pieaugums Eiropas skolās ir tieši saistīts ar ES iestāžu darbā pieņemšanas politiku pēc 2004. gada, kuras rezultātā darbā tika pieņemti darbinieki, kas vēl nebija sasnieguši 30 gadu vecumu; šobrīd šie jaunie ierēdņi ir nodibinājuši ģimenes un viņu bērni tiek pieteikti mācībām Eiropas skolās;

V.  tā kā SWALS tiek sniegts atbalsts mācībām tās valodas nodaļas valodā, kurā viņi izvēlas mācīties, lai viņi varētu piedalīties mācību stundās, un nodrošinātas dzimtās valodas stundas ‐ vismaz minimālais mācību stundu skaits nedēļā, lai viņi varētu saglabāt saikni ar dzimto valodu un kultūru;

W.  tā kā 2004. gadā tika ieviesta galvenokārt Eiropas skolām paredzēta īpaša nodeva, kuru atvelk no ierēdņu algām, ar mērķi segt sociālās politikas, darba apstākļu uzlabošanas un Eiropas skolu izmaksas,

Vispārēji apsvērumi

1.  pauž nožēlu par to, ka Eiropas skolas bieži vien nepelnīti tiek uzskatītas par elitārām skolām, kuru pamatā ir luksusa, nevis nepieciešamības aspekts, lai gan patiesībā to uzdevums ir gan sniegt izglītību dzimtajā valodā skolēniem, kuru vecākiem var nākties mainīt darba vietu vai atgriezties izcelsmes valstī, gan attīstīt Eiropas dimensiju izglītībā;

2.  atgādina, ka šī konkrētā izglītības sistēma dod skolēniem iespēju visus priekšmetus (īpaši eksaktās zinātnes) mācīties dzimtajā valodā ar kvalificētu skolotāju palīdzību vai arī SWALS gadījumā ‐ saņemot nepieciešamo palīdzību mācībām un stundas dzimtās valodas zināšanu saglabāšanai;

Eiropas vispārējās vidējās izglītības sistēmas organizācija un izplatība

3.  uzskata, ka šī īpašā izglītības sistēma ļauj skolēniem apgūt visus mācību priekšmetus ar kvalificētu skolotāju palīdzību daudzkultūru un daudzvalodīgā vidē, vienlaikus saglabājot dzimtās valodas zināšanas;

4.  uzskata, ka Eiropas skolas ir teicams izglītības sistēmas paraugs, kas balstās uz atzinību guvušām mācību metodēm, un šīm skolām vajadzētu kļūt par piemēru vienai no labākajām iespējamajām izglītības formām Eiropā, kuras pamatā ir Eiropas kultūras, vērtību un valodu izplatīšana, un ka dažu šā modeļa elementu, piemēram, pastiprinātas svešvalodu apguves, izmantošana valsts un reģionālajās izglītības sistēmās veicinātu profesionālo mobilitāti un palīdzētu sekmēt daudzvalodību un Eiropas integrāciju;

5.  uzskata, ka Eiropas skolām ir būtiska loma attiecīgajās kopienās;

6.  uzskata, ka Eiropas skolām ir jāpilda arī daudzkultūru un daudzvalodības veicinātāja funkcija un jābūt par piemēriem starptautiskā mērogā mazāk lietotu valodu aizsardzībā un veicināšanā; uzskata, ka nelielais skolēnu skaits, kuriem jānodrošina izglītība attiecīgā valodā, nedrīkst kļūt par iemeslu izglītošanas pārtraukšanai konkrētajā valodā, ņemot vērā to, ka izglītība dzimtajā valodā ir Eiropas skolu darbības pamatprincips;

7.  pievērš uzmanību tam, ka ir jāuzlabo Eiropas skolu mācību programmu saderība ar dalībvalstu izglītības sistēmām, lai atvieglotu to skolēnu ātru reintegrāciju, kas atgriežas savā izcelsmes valstī;

8.  uzskata, ka budžeta ierobežojumi, ar kuriem ir jārēķinās skolām, būtu jāsaista ar reālu pārvaldības autonomijas palielinājumu, piemēram, ļaujot skolām meklēt finansējumu no citiem avotiem, un ar līdzekļu pieaugumu šīs autonomijas īstenošanai saskaņā ar 2009. gada reformas laikā noteiktajiem mērķiem; uzskata, ka īstenojamajai organizatoriskajai reformai nevajadzētu atstāt negatīvu ietekmi uz Eiropas skolu darbības pamatprincipiem;

9.  uzskata, ka piemērots risinājums Eiropas skolām piešķirto līdzekļu labākai pārvaldībai varētu būt to budžeta autonomijas palielināšana; uzsver, ka to drīkst īstenot tikai pēc Komisijas novērtējuma veikšanas, lai pārliecinātos, vai lielāka autonomija skolas ietekmē labvēlīgi;

10.  uzsver, ka Eiropas skolas patlaban atrodas juridiski nenoteiktā situācijā, kas izpaužas kā neskaidrības attiecībā uz skolu struktūrvienību pieņemto noteikumu juridisko statusu un jurisdikcijas pakļautību un nepietiekamas iespējas apstrīdēt šos aktus valstu tiesās, turklāt nav arī iespēju šajā sakarībā vērsties pie Eiropas ombuda;

11.  uzskata, ka Eiropas skolu līdzšinējā, proti, starpvaldību juridiskā statusa iespējas ir izsmeltas un ir nepieciešamas būtiskas izmaiņas; uzskata, ka šādu izmaiņu rezultātā būtu jāpanāk, ka Savienība var veikt darbības, lai atbalstītu, koordinētu vai papildinātu dalībvalstu darbības, vienlaikus neaizstājot dalībvalstu kompetenci, un šajā nolūkā pieņemt juridiski saistošus aktus, kā noteikts LESD 2. un 6. pantā;

12.  uzsver nepieciešamību Eiropas skolām noteikt piemērotu tiesisko pamatu ES kompetences jomā un pauž cerību, ka Eiropas Komisijas Kultūras un izglītības ģenerāldirektorāts un Parlamenta Kultūras un izglītības komiteja, kas saskaņā ar Parlamenta Reglamenta VII pielikumu ir atbildīga par Eiropas skolu sistēmas veicināšanu, varēs iesaistīties visās diskusijās par šo tēmu, kā arī visās pārrunās par šo skolu nākotni;

13.  uzskata, ka Eiropas skolām ir jānonāk Savienības pārraudzībā; uzskata, ka piemērots juridiskais pamats šajā ziņā varētu būt LESD 165. pants, kurā noteikts, ka, “[v]eicinot dalībvalstu sadarbību un vajadzības gadījumā atbalstot un papildinot to rīcību, Savienība sekmē pilnvērtīgas izglītības attīstību, pilnīgi respektējot dalībvalstu atbildību par mācību saturu un izglītības sistēmu organizāciju, kā arī kultūru un valodu dažādību,” un kura turpmākajos punktos precizēti Savienības rīcības mērķi, kas atbilst Eiropas skolu mērķiem;

14.  mudina Eiropas skolu valdi tālredzīgāk plānot skolu infrastruktūru un veikt pasākumus, lai varētu apmierināt reālo pieprasījumu pēc izglītības Eiropas skolās; aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt II un III tipa skolu attīstību;

15.  mudina dalībvalstis un reģionālās pārvaldes iestādes, kas juridiski ir atbildīgas par izglītības jomu, savā teritorijā popularizēt Eiropas skolu koncepciju, organizējot kampaņas Eiropas izglītības atpazīstamības uzlabošanai, veicinot Eiropas vispārējo vidējo izglītību un veidojot pilotiestādes, kā paredz 2009. gada reformas laikā noteiktais sistēmas atvērtības mērķis, lai uzlabotu Eiropas mācības un Eiropas vispārējās vidējās izglītības pieejamību dažādās dalībvalstīs;

16.  aicina dalībvalstis lietderīgi izmantot Eiropas skolu pieredzi pedagoģijas jomā kopēju mācību programmu veidošanā, tā tuvinot dalībvalstu un Eiropas skolu sistēmas; īpaši uzsver valodu, vēstures un ģeogrāfijas mācību programmu lomu kopējas Eiropas identitātes veidošanā; atkārto dalībvalstīm izteikto lūgumu veicināt īpašu mācību priekšmetu iekļaušanu vispārējās vidējās izglītības vai līdzvērtīgas izglītības līmenī par Eiropas Savienības un tās iestāžu vēsturi, mērķiem un darbību, tādējādi palīdzot jauniešiem justies iesaistītākiem Eiropas integrācijas procesā;

17.  aicina dalībvalstis kolektīvi apsvērt to, kā vislabāk īstenot mērķi par sistēmas atvēršanu;

18.  iesaka dalībvalstīm veicināt atsevišķu no Eiropas skolu sistēmas aizgūtu principu iekļaušanu izglītības sistēmā, lai pēc iespējas agrākā vecumā veicinātu Eiropas pilsonības apziņas veidošanos;

19.  aicina Centrālo skolēnu uzņemšanas administrāciju izveidot informācijas apmaiņas forumu visiem vecākiem, kuriem nav izdevies iekārtot bērnus izraudzītajā skolā, lai, veicot apmaiņu ar citiem skolēniem, viņus varētu pārcelt uz vēlamo skolu;

20.  atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas, ar ko nosaka Eiropas skolu statūtus 5. pantu Eiropas vispārējās vidējās izglītības diploma ieguvēji var stāties jebkurā no ES universitātēm ar tādam pašām tiesībām kā attiecīgās valsts valstspiederīgie, kuri ieguvuši līdzvērtīgu izglītību, un neatlaidīgi aicina dalībvalstis rūpēties par attiecīgo noteikumu ievērošanu, nodrošinot, ka Eiropas vispārējā vidējā izglītība automātiski tiek atzīta visās dalībvalstīs, turklāt nepieļaujot nekāda veida diskrimināciju ne attiecībā uz Eiropas skolu skolēniem, ne uz tiem, kas ir ieguvuši līdzvērtīgu kvalifikāciju dalībvalstī;

21.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka visas to universitātes un augstākās izglītības iestādes piemēro vienādas prasības gan Eiropas, gan dalībvalstu skolu skolēnu izglītības atzīšanā un ka šie skolēni saņem līdzvērtīgu kredītpunktu skaitu par izglītību, lai viņiem būtu līdzvērtīgas izredzes un iespējas, piesakoties mācībām augstākās izglītības ieguvei;

22.  iedrošina dalībvalstis un reģionālās pašvaldības, kurām ir likumdevēju pilnvaras izglītībā, oficiāli apstiprināt attiecīgu dalībvalsts skolu sistēmas daļu, lai skolēniem pēc vidusskolas beigšanas varētu piešķirt Eiropas vispārējās vidējās izglītības diplomu;

23.  aicina skolu valdi aktīvāk attīstīt Eiropas skolas, ņemot piemēru no labākajām skolu sistēmām pasaulē, ko parāda PISA pētījumi, un aicina veidot sadraudzību starp Eiropas skolām un dalībvalstu skolām, lai tādējādi veicinātu skolēnu un skolotāju apmaiņu un popularizētu Eiropas skolu sistēmu dalībvalstīs, balstoties uz Comenius programmas modeli;

Budžeta aspekti

24.  konstatē, ka ieņēmumi nemainās vai samazinās īpaši tāpēc, ka pašlaik vietu trūkuma dēļ netiek uzņemti līgumslēdzēju iestāžu darbinieku bērni vai bērni, kuru vecāki nestrādā Kopienas iestādēs, un mudina meklēt jaunus risinājumus, ņemot vērā jaunos finanšu līdzekļus, kuru pieejamību nodrošina privātā sektora mobilitātes darbinieki un citas starptautiskas iestādes;

25.  atzīmē, ka ir nepieciešams racionalizēt skolu pārvaldības izmaksas, bet uzsver, ka izmaksu ierobežošanas dēļ nedrīkst atteikties no pamatprincipiem, uz kuriem ir balstīta Eiropas skolu koncepcija, piemēram, no izglītības dzimtajā valodā, ko nodrošina skolotāji, kuriem tā ir dzimtā valoda, tas nedrīkst ietekmēt galveno mācību priekšmetu, piemēram, zinātnes un matemātikas, mācīšanu, un iespaidot izglītības kvalitāti; uzsver, ka ir jānodrošina vienlīdzīgi un līdzvērtīgi mācīšanas apstākļi visu Eiropas skolu valodu kopienu bērniem;

26.  aicina Eiropas Savienību savas budžeta iemaksas noteikt tā, lai tiktu ievēroti šie principi un lai pienācīgu palīdzību saņemtu bērni ar īpašām izglītības vajadzībām (SEN) vai citiem intelektuālās darbības traucējumiem, kam ir nepieciešams īpašs atbalsts, un nodrošināt detalizētu šiem SEN skolēniem piešķirtā finansējumu sadalījumu, lai garantētu tā optimālu izmantošanu; aicina Komisiju, pirms tā pieņem lēmumu par jebkādām izmaiņām budžetā, sadarbībā ar skolām un vecāku un skolotāju apvienībām izstrādāt dažādu sistēmas racionalizācijas iespēju ietekmes novērtējumu, tostarp izpētīt izglītības aspektus;

27.  uzskata, ka Eiropas Savienībai īstermiņā jāpilda savas saistības, tomēr vienlaikus jāņem vērā gan Savienībā, gan dalībvalstīs valdošā budžeta ierobežošanas tendence; konstatē, ka 2012. gada budžeta projektā Eiropas skolām paredzēts finansējuma pieaugums par 1,7 %, bet Komisija tajā pašā laikā budžeta grūtību dēļ ir nākusi klajā ar priekšlikumu iesaldēt savus administratīvajiem izdevumiem paredzētos līdzekļus un kopumā palielināt visu iestāžu administratīvos izdevumus par 1,3 %; apņemas uzmanīgi pārbaudīt attiecīgajās budžeta pozīcijās iekļautās summas, lai apmierinātu visas budžeta vajadzības;

28.  uzsver, ka salīdzinājumā ar līdzekļu apjomu, ko Eiropas skolas saņem no Savienības budžeta, Savienības iesaistīšanās Eiropas skolu darbībā ir nesamērīgi maza;

29.  norāda, ka ierosinātie samazinājumi Eiropas skolu budžetā ir nopietns drauds izglītības kvalitātei un atbilstīgai Eiropas skolu darbībai, tāpēc iebilst pret jebkādu budžeta līdzekļu samazinājumu;

30.  uzskata, ka daudzas sistēmiskās problēmas ir saistītas ar to, ka dalībvalstis nepilda savus pienākumus; norāda, ka dalībvalstīm Konvencijā noteikto pienākumu izpildei nav paredzētas juridiskas garantijas;

31.  konstatē, ka dažas dalībvalstis arvien vairāk vēlas atbrīvoties no pienākuma nosūtīt skolotājus, kā iemeslu minot samēra trūkumu starp skolu apmeklējošo attiecīgās valstspiederības bērnu skaitu un no konkrētās valsts pieprasīto ieguldījumu Eiropas skolu budžetā;

32.  konstatē, ka ar izmaksu sadalījuma mehānisma palīdzību jāveicina arī taisnīgāka mācību maksas sistēma vecākiem, kuri nestrādā Eiropas iestādēs vai uzņēmumos, kas parakstījuši līgumu ar Eiropas skolām;

33.  prasa Komisijai paredzēt rezerves sarakstu sistēmas izveidi, lai aizpildītu amata vietas, kuras nedrīkst ieņemt nosūtīti pedagogi un kuras jāieņem štata pedagogiem, tā garantējot atbilstību skolotāju skaita, izglītības kvalitātes un turpināmības ziņā;

34.  mudina veidot jaunas valodu nodaļas, tiklīdz ir sasniegta skolēnu kvota, lai SWALS skolēniem dotu iespēju iegūt izglītību dzimtajā valodā un novērstu jebkāda veida diskrimināciju salīdzinājumā ar citu valodu nodaļu skolēniem un saistībā ar izmaksu ierobežošanu SWALS īpašā statusa dēļ;

35.  ar bažām atzīmē, ka personāla nenosūtīšanas gadījumā darbā ir jāpieņem skolotāji uz vietas un viņu algas ir jāfinansē skolām; aicina Eiropas skolu valdi panākt, lai tās dalībvalstis, kuras finansiāli nepiedalās skolotāju nosūtīšanā, iemaksātu skolu budžetā līdzvērtīgu naudas summu;

36.  uzskata, ka pastāvošā finansēšanas sistēma rada nesamērīgu slogu dažām dalībvalstīm saistībā ar personāla nosūtīšanu un skolu infrastruktūras nodrošināšanu, un aicina Eiropas skolu valdi pārskatīt skolu finansēšanas un skolotāju darbā pieņemšanas modeli;

37.  atkārtoti apstiprina, ka Eiropas skolu finansējuma pamatam ir jābūt stabilam un piemērotam, lai tiktu izpildītas konvencijā un Eiropas Savienības civildienesta un pārējo darbinieku nodarbināšanas noteikumos paredzētās saistības un tiktu garantēta mācību kvalitāte, kā arī vienlīdzīgi un līdzvērtīgi mācību apstākļi visu Eiropas skolu valodu nodaļu bērniem; šajā sakarībā pieņem zināšanai, ka Briseles Eiropas skolu audzēkņu vecāku un skolotāju apvienības ir iesniegušas lūgumrakstu, kurā tiek uzvērts, ka ierosinātā budžeta samazināšana nopietni apdraud izglītības kvalitāti un Eiropas skolu pienācīgu darbību un ka tādēļ viņi iebilst pret budžeta samazinājumiem;

38.  aicina Komisiju veikt pasākumus, lai noteiktu, kāda īpašās nodevas procentuālā daļa tiek piešķirta Eiropas skolām;

39.  uzsver, ka ilgtermiņa skatījumā ir svarīgi nodrošināt, lai Eiropas Savienības finansiālais ieguldījums būtu pārredzamāks, un garantēt šo skolu plašāku pieejamību un to, lai tajās valdītu lielāka daudzveidība, vienlaikus ieviešot ilgtspējīgu finansēšanas sistēmu; aicina Komisiju šajā kontekstā precizēt, kādām vajadzībām ir izmantota īpašā nodeva; aicina Komisiju iepazīstināt Parlamentu ar pašreizējo stāvokli attiecībā uz 2009. gada reformas īstenošanu un raksturot tuvākajos gados gaidāmās finansējuma vajadzības, jo īpaši domājot par ēku politiku;

Pedagoģiskie aspekti

40.  vēlas, lai saskaņā ar 4. pantu Konvenciju, ar ko nosaka Eiropas skolu statūtus, paredzot mērķi vienot skolēnus, kas mācās nodaļās ar dažādām mācību valodām, un mērķi dažus priekšmetus pasniegt apvienotās viena līmeņa nodarbībās, tiek plānota pāreja uz vispārēju saziņas valodu izmantošanu sekundāro mācību priekšmetu pasniegšanā, šādi nekaitējot to skolēnu apmācībai, kuru dzimtā valoda nav viena no darba valodām;

41.  uzsver, ka atsevišķu mācību priekšmetu mācīšanai dalībvalstu valodās, kuras ir mazāk izplatītas un kurās runā mazāks ES pilsoņu skaits, ir būtiska vērtība;

42.  uzsver, ka ir nepieciešams veikt ārēju Eiropas skolu mācību programmu novērtējumu, kas neradītu papildu izmaksas skolām, un to, cik svarīgi ir veikt nepārtrauktas Eiropas vispārējās vidējās izglītības reformas;

43.  prasa, lai vietējos skolotājus pieņemtu darbā, balstoties uz izcilības kritērijiem, tiek nodrošināta kvalitatīva mācīšana, apmācība un aizstājēji skolotāju prombūtnes gadījumā un lai Eiropas skolu valde nodrošinātu, ka šādu mācībspēku profesionālās spējas novērtē inspektori;

44.  uzskata, ka ir jārīko īpašas apmācību programmas un profesionāli semināri skolotājiem, kuri pārstāv dažādas dalībvalstu sistēmas, lai saskaņā ar kopējiem standartiem un kritērijiem viņus sagatavotu darbam Eiropas skolu sistēmā;

45.  atkārtoti apliecina, ka palīdzības nodrošināšana SEN skolēniem joprojām ir prioritāte un Eiropas skolām ir jādara viss iespējamais, lai uzlabotu resursus skolēnu ar invaliditāti izglītošanas jomā; tādēļ aicina Eiropas skolu valdi, aprēķinot skolēnu skaitu klasē, nodrošināt, ka šai skolēnu kategorijai tiek piemēroti koeficienti, un panākt šādu skolēnu pilnīgu integrāciju;

46.  pieprasa Eiropas skolu valdei īstenot ieteikumus attiecībā SEN, kuri izriet no 2009. gada pētījuma, ko veica Zviedrijas ekspertu grupa, un izstrādāt attiecīgu rīcības plānu;

47.  uzsver, ka ir jāizstrādā pienācīgi funkcionējoša sistēma, kas palīdzētu skolēniem ar invaliditāti integrēties Eiropas skolās (piemēram, īpaši sagatavotu skolotāju piedāvāta palīdzība), lai nodrošinātu šo skolēnu vecāku mobilitāti;

48.  konstatē, ka skolu valdes oficiāli paziņotais mācību pārtraukšanas rādītājs 2,7 % apmērā neatspoguļo ļoti atšķirīgos sekmju rezultātus Eiropas skolās, tostarp neparasti augsto mācību pārtraukšanas līmeni franču valodas nodaļā vairāku gadu garumā; prasa skolu valdei noskaidrot izglītības un finanšu jomā meklējamos cēloņus un sekas šādai neatbilstībai, kopējam mācību pārtraukšanas līmenim un to skolēnu joprojām augstajam līmenim, kuri paliek uz otru gadu;

49.  atkārtoti aicina Eiropas skolu valdi meklēt risinājumus skolēniem, kuri pārtrauc mācības Eiropas vispārējās vidējās izglītības diploma iegūšanai, un izskatīt iespēju radīt Eiropas vidējās izglītības diplomam alternatīvu mācību beigšanas sertifikātu tiem skolēniem, kuri ir izvēlējušies iegūt profesionālo izglītību; uzskata, ka ir jāveic katra jauna sertifikāta ietekmes novērtējums un ir jānodrošina, ka tas palielina esošo kvalifikācijas ietvarstruktūru vērtību;

50.  atkārtoti apliecina, ka rūpes par skolēniem ar īpašām izglītības vajadzībām arī turpmāk ir uzskatāmas par prioritāti, jo īpaši tāpēc, ka Eiropas skolas šobrīd piedāvā iegūt tikai viena veida diplomu, un tādēļ to pienākums ir garantēt maksimālu atbalstu, lai pēc iespējas izvairītos no kļūdām izglītības procesā, skolēniem paliekot bez iespējas turpināt mācības, ja valodas vai citu iemeslu dēļ netiek nodrošināta piekļuve citām dalībvalsts mācību programmām uzņēmējvalstī;

o
o   o

51.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un Eiropas skolu valdei.

(1) OV L 212, 17.8.1994., 3. lpp. (2) OV C 193E, 17.8.2006., 333. lpp. (3) OV L 124, 27.4.2004., 1. lpp. (4) http://www.un.org/disabilities/documents/convention/convoptprot-f.pdf. (5) Dokuments 2011-02-D-39-fr-1. (6) COM(2010)0595.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūcija par Struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļu apgūšanu ‐ pieredze turpmākas ES kohēzijas politikas veidošanai (2010/2305(INI))

P7_TA(2011)0403 A7-0287/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 174.–178. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 26. janvāra paziņojumu “Reģionālā politika, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā līdz 2020. gadam” (COM(2011)0017),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Reģionālā politika, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā līdz 2020. gadam” (SEC(2011)0092),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. oktobra Komisijas dienestu darba dokumentu “Kohēzijas politika. Reaģējot uz ekonomikas krīzi, to kohēzijas politikas pasākumu īstenošanas pārskatīšana, kas pieņemti Eiropas ekonomikas atveseļošanās plāna atbalstam” (SEC(2010)1291),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. marta paziņojumu “Kohēzijas politika ‐ 2010. gada stratēģiskais ziņojums par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā” (COM(2010)0110),

–  ņemot vērā 2010. gada 31. marta Komisijas dienestu darba dokumentu, kas pievienots Komisijas 2010. gada 31. marta paziņojumam “Kohēzijas politika ‐ 2010. gada stratēģiskais ziņojums par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā” (SEC(2010)0360),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020 ‐ Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 16. jūnija Regulu (ES) Nr. 539/2010, ar kuru attiecībā uz dažu prasību vienkāršošanu un attiecībā uz dažiem noteikumiem par finanšu pārvaldību groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Regulu (ES) Nr. 437/2010, ar ko Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu groza attiecībā uz nelabvēlīgos apstākļos esošu kopienu atbalstam paredzētas mājokļu intervences atbilstību(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Regulu (EK) Nr. 397/2009, ar ko Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu groza attiecībā uz mājokļu energoefektivitātes un atjaunojamas enerģijas ieguldījumu atbilstību(3),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 7. aprīļa Regulu (EK) Nr. 284/2009, ar kuru Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu, groza attiecībā uz dažiem noteikumiem par finanšu pārvaldību(4),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulu (EK) Nr. 85/2009, ar kuru Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu, groza attiecībā uz dažiem noteikumiem par finanšu pārvaldību(5),

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1081/2006 par Eiropas Sociālo fondu un Regulas (EK) Nr. 1784/1999 atcelšanu(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Regulas (EK) Nr. 1783/1999 atcelšanu(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 8. decembra Regulu (EK) Nr. 1828/2006, kas paredz noteikumus par to, kā īstenot Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu(9),

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 6. oktobra Lēmumu par Kopienas kohēzijas stratēģijas pamatnostādnēm (2006/702/EK)(10),

–  ņemot vērā 2010. gada 14. jūnijā Ārlietu padomes pieņemtos Padomes secinājumus par Komisijas 2010. gada stratēģisko ziņojumu par kohēzijas politikas programmu īstenošanu,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 14. jūlija atzinumu par tematu “Kā veicināt efektīvu partnerību kohēzijas politikas programmu pārvaldībā, pamatojoties uz 2007.–2013. gada cikla labu praksi” (ECO/258),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2010. gada 1. un 2. decembra atzinumu par dokumentu “Kohēzijas politika ‐ 2010. gada stratēģiskais ziņojums par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā” (CdR 159/2010),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par 2010. gada ziņojumu par kohēzijas politikas 2007.–2013. gada programmu īstenošanu(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 14. decembra rezolūciju par patiesas teritoriālās, sociālās un ekonomikas kohēzijas sasniegšanu Eiropas Savienībā ‐ nepieciešams priekšnoteikums pasaules mēroga konkurētspējai?(12)

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 24. marta rezolūciju par struktūrfondu regulējumu 2007.–2013. gadam ‐ pārrunu rezultāti saistībā ar valsts kohēzijas stratēģijām un darbības programmām(13),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0287/2011),

A.  tā kā apguves spēja nozīmē to, cik lielā mērā dalībvalsts un tās reģioni spēj tērēt no struktūrfondiem un Kohēzijas fonda piešķirtos finanšu līdzekļus efektīvi un iedarbīgi, un tā kā šī spēja ir nepieciešama, lai dotu maksimāli iespējamo ieguldījumu ekonomikas, sociālajā un teritoriālajā kohēzijā ar tiem līdzekļiem, kas pieejami no ES fondiem;

B.  tā kā ES kohēzijas politikai ir izšķirošā loma, lai veicinātu saskaņotu ES attīstību, un tā kā, neskatoties uz panākumiem, kas gūti attīstības nevienlīdzības mazināšanā starp dažādiem reģioniem, tomēr joprojām pastāv ļoti būtiskas atšķirības to ekonomiskās, sociālās un teritoriālās attīstības līmenī;

C.  tā kā vismazāk attīstītajos reģionos un mikroreģionos nav vajadzīgo finanšu līdzekļu, cilvēkresursu un administratīvā atbalsta, lai sekmīgi izmantotu tiem pieejamos ES fondus;

D.  tā kā ES reģionālā politika ir nozīmīgs instruments, kas veicina ekonomikas un sociālo kohēziju, un tā kā tas ļauj ES veikt pasākumus, lai samazinātu reģionālās atšķirības, veicinātu īstenu konverģenci un stimulētu attīstību, kvalitatīvu nodarbinātību un sociālo progresu, un arī labvēlīgi ietekmē mazāk attīstītos reģionus;

E.  tā kā apguves spēja ir nevis parametrs, bet gan mainīgais lielums, un tā kā tas ļoti atšķiras gan starp dalībvalstīm un reģioniem, gan to ietvaros, tā ka ir vajadzīgi individuāli risinājumi, lai šo spēju palielinātu;

F.  tā kā tiekšanās apgūt pēc iespējas vairāk finanšu atbalsta prasa no dalībvalstīm un pārvaldības iestādēm pastāvīgus centienus un vietējā un reģionālā pārvaldes līmeņa iesaistīšanu ikvienā procesa posmā, kā arī pietiekamu iestāžu infrastruktūras spēju un efektīvas pārvaldības un kontroles sistēmas;

G.  tā kā administratīvā spēja, sevišķi projektu plānošanas un īstenošanas ziņā, ir īpaši svarīgs jautājums attiecībā uz apguves spēju, kas ir jānostiprina, jo īpaši liekot uzsvaru uz tām dalībvalstīm, kuras atpaliek un kurām ir zemi apguves rādītāji;

H.  tā kā noteikumi, kas attiecas uz struktūrfondiem un Kohēzijas fondu, ir kompleksi un tādējādi to pareiza transponēšana valstu tiesību aktos un ievērošana sagādā grūtības un var viegli novest pie kļūdām, tā ka dalībvalstis un reģioni tērē nesamērīgi daudz laika, cenšoties novērst un labot šīs kļūdas, un tādēļ šiem noteikumiem ir jābūt stabiliem laika gaitā, lai veicinātu lielāku atbildību; turpretī ir jāveicina visi vienkāršojumi, kas sekmē finanšu instrumentu īstenošanu; tā kā tomēr būtu jāveicina finanšu instrumentu īstenošanas vienkāršošana;

I.  tā kā, neskatoties uz kļūdu līmeņa un struktūrfondu finansējuma nelietderīgas izmantošanas gadījumu skaita samazināšanos, ir jāpastiprina dalībvalstu pieņemtie pasākumi, lai ierobežotu finansējuma nelietderīgu izmantošanu un atgūtu nepareizi izmaksātos līdzekļus;

J.  tā kā tās dalībvalstis, kas pievienojās ES pašreizējā plānošanas periodā, jo īpaši saskaras ar lielām grūtībām attiecībā uz apguvi, kuras izriet no tā, ka ievērojami pieauga pieejamie līdzekļi salīdzinājumā ar pirmspievienošanās līdzekļiem un trūka administratīvo struktūru, lai varētu sagatavot, atbalstīt un novērtēt projektus;

K.  tā kā līdzekļu izmantošanas līmeņa pārredzamības trūkums īsā un vidējā termiņā kavē apguves spēju un tā kā visos pārvaldes līmeņos ir nepieciešama lielāka pārredzamība;

L.  tā kā Eiropas Sociālais fonds (ESF) nodrošina būtisku atbalstu darba tirgus politikai un tam ir svarīga loma sociālās integrācijas veicināšanā, un tā kā tādēļ ir nepieciešams ievērojami palielināt tā finansējumu,

1.  norāda uz līdzekļu apguves spēju un kohēzijas politikas budžeta izpildes tempu pieaugumu 2010. gadā, neraugoties uz minētajām problēmām, un atzīst pozitīvo lomu, kādu deva Eiropas ekonomikas atveseļošanās plāna intervences attiecībā uz kohēzijas politiku, pasteidzinot programmu īstenošanu un paātrinot finansējuma nodošanu saņēmēju rīcībā, un prasa Komisijai turpināt veikt šīs intervences laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam;

2.  norāda, ka apguves problēmas ir radījuši šādi galvenie faktori:

3.  uzskata, ka daudzas atklātās problēmas varētu novērst, jau plānošanas posma sākumā iesaistot visas ieinteresētās puses valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, lai nodrošinātu turpmāko pamatdokumentu un darbības programmu priekšlikumu maksimāli iespējamo atbilsmi to vajadzībām, kas ļautu sniegt lielāku un skaidrāku ieguldījumu ES mērķu sasniegšanā;

4.  vēlreiz atgādina par nepieciešamību vienkāršot un padarīt elastīgākus noteikumus un procedūras gan ES, gan valstu līmenī, lai sekmētu projektu organizētāju piekļuvi ES līdzekļiem un lai administratīvie dienesti labi pārvaldītu šos līdzekļus, neradot milzu grūtības saņēmējiem; uzskata, ka vienkāršošana veicinās līdzekļu strauju piešķiršanu, augstāku apguves līmeni, lielāku efektivitāti, labāku pārredzamību, īstenošanas kļūdu samazināšanos un izmaksu laika samazināšanos; uzskata, ka ir jārod līdzsvars starp noteikumu, procedūru un kontroles vienkāršošanu un stabilitāti; norāda, ka pietiekama iespējamo kandidātu un saņēmēju informēšana ir veiksmīgas īstenošanas nepieciešams priekšnoteikums;

5.  uzsver, ka apguves rādītāju palielināšanā var gūt reālus panākumus tikai tad, ja tiek ievēroti Kopienas noteikumi;

6.  uzskata, ka, nepārtraucot pastāvīgi piešķirt nozīmi ieguldījuma pārbaudēm, galvenais uzsvars būtu jāliek konkrēti uz aspektiem, kas saistīti ar rezultātu gūšanu un mērķu sasniegšanu; saskaņā ar esošajiem noteikumiem par īstenošanas, kontroles un maksājumu sistēmu uzskata, ka būtu jārod arī labāks līdzsvars starp noteikumiem un procedūrām, kas nepieciešamas ES izdevumu likumības un sistemātiskuma nodrošināšanai, no vienas puses, un pasākumiem, kas paredzēti, lai kohēzijas politiku padarītu vairāk orientētu uz darbības rezultātiem un rentablāku, no otras puses;

7.  aicina racionalizēt kohēzijas politikas plānošanu, uzraudzību un novērtēšanu, lai uzlabotu Komisijas padomdevējas lomu un samazinātu ar kontroli un revīziju saistīto administratīvo slogu;

8.  uzskata, ka būtu jāapsver iespēja vairāk koncentrēties uz sodu par krāpšanas gadījumiem, nevis par formāliem trūkumiem, un prasa ieviest elastīgāku un diferencētāku pieeju atkarībā no konstatētā trūkuma nopietnības pakāpes;

9.  uzsver, ka proporcionalitātes principa piemērošana kontroles procedūrām, kas izriet no projekta mēroga, būtu jāpastiprina, vienkāršojot prasības kas reglamentē informēšanas un kontroles pienākumus neliela mēroga projektu un programmu īstenošanā; tomēr norāda, ka vienkāršoti noteikumi nedrīkst negatīvi ietekmēt pārredzamību un atbildību; prasa pastiprināt un uzlabot revīzijas koordināciju, atcelt nevajadzīgu kontroli dalībvalstīs, kurās ir atbilstīga fondu pārvaldības sistēma, un nākamajā plānošanas periodā pieņemt vienotās revīzijas principu un uzskata, ka tāpat kā “uzticības līgumu” to vajadzētu īstenot cik vien bieži iespējams;

10.  uzsver, ka ļoti būtiska ir savlaicīga daudzgadu finanšu shēmas un skaidru un galīgu dalībvalstīm paredzēto noteikumu un norādījumu pieņemšana, lai nerastos uzsākšanas grūtības un ar valstu noteikumu izstrādi un dalībvalstu priekšnosacījumu īstenošanu saistīta kavēšanās nākamā plānošanas perioda sākumā; uzskata, ka Komisijai ir jāsniedz tehniska palīdzība, lai nodrošinātu minēto noteikumu labu izpratni dalībvalstīs; uzsver, ka daudzgadu finanšu shēmas (DFS) ilgums ir sevišķi svarīgs jautājums kohēzijas politikas un apguves spējas jomā, jo pārāk īsa daudzgadu finanšu shēma nozīmē šķēršļus projektiem, kas ir gan visilgākie, gan visnozīmīgākie no attīstības viedokļa;

11.  aicina dalībvalstis ātrāk transponēt Kopienas tiesību aktus valsts tiesību aktos; uzsver, ka ir svarīgi rast pietiekamu skaitu apmācītu darbinieku, lai efektīvāk risinātu problēmas uz vietas;

12.  uzsver, kādas priekšrocības sniedz dalītas pārvaldības fondu (ERAF, ESF, Kohēzijas fonda, ELFLA un ELFLA) sinerģija un sinerģija ar EAF attiecībā uz konkrētiem Eiropas reģioniem, kas robežojas ar ĀKK valstīm, un uzsver, ka sinerģiju un papildināmību nepieciešams vēl pastiprināt; uzskata, ka būtu jāveicina elastība starp ERAF un ESF, lai atvieglotu integrēto projektu finansēšanu, ņemot vērā katra šā fonda konkrētās īpašības un mērķus; uzsver, ka noteikumu un procedūru saskaņošanas rezultātā varētu būt iespējams vienkāršot īstenošanas sistēmas un veicināt finansējuma potenciālo saņēmēju piedalīšanos ES līdzfinansētās programmās; šajā sakarībā atgādina par šķērsfinansēšanas potenciālu, ko pagaidām vēl neizmanto visā pilnībā;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ESF efektīvāku izmantošanu pašreizējos apstākļos visos līmeņos un visās dalībvalstīs, lai reaģētu uz finanšu krīzes izraisītajām aktuālajām sociālekonomiskajām problēmām, un nodrošināt, ka turpmāk ESF kā atpazīstams, pārredzams, efektīvs, elastīgs, vienkāršs un praktisks instruments, ko izmanto cilvēkkapitāla attīstībai, vienlaicīgi atspoguļojot dalībvalstu un reģionu specifiku un vajadzības, efektīvi un mērķtiecīgi veicina stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu nodarbinātības un sociālās politikas jomā;

14.  uzsver, ka ir nepieciešams koncentrēt pūles uz nelielu prioritāšu skaitu (visakūtākā no tām ir rekorda līmeni sasniegušā bezdarba samazināšana iekšējā tirgū, īpaši attiecībā uz jauniešiem un sievietēm paredzētām darba vietām), lai nodrošinātu ES mēroga projektu efektīvāku īstenošanu un maksimālu ESF ietekmi un iespēju radīšanu, tādējādi atbalstot stratēģiju “Eiropa 2020”, un vienlaicīgi uzsver, ka ir jāņem vērā atšķirīgie apstākļi dalībvalstīs un jo īpaši ir nepieciešams uzlabot ESF finansiālo patstāvību un veicināt tā elastīgumu, lai risinātu pašreizējās problēmas nodarbinātības jomā;

15.  aicina dalībvalstis veicināt un uzturēt plašu dialogu ar visām ieinteresētajām pusēm valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, lai labāk noteiktu darba tirgus vajadzības, uzlabotu sociāli mazaizsargāto grupu nodarbinātības iespējas, un vienlaicīgi ‐ attiecībā uz politikas mērķu noteikšanu saistībā ar kohēzijas politiku ‐ pienācīgi ņemt vērā reģionālās un vietējās vajadzības un nodrošināt to atspoguļošanu ESF mērķos; prasa pievērst īpašu uzmanību mazkvalificētu darba ņēmēju mācībām un izglītībai, lai uzlabotu minētās grupas nodarbinātības iespējas;

16.  aicina dalībvalstis uzlabot informētību par ESF un tā pieejamību un aktualizēt projektu izstrādes iespējas, lai veicinātu jaunu, kvalitatīvu darba vietu izveidi un efektīvāku sociālo integrāciju;

17.  aicina Komisiju un dalībvalstis attiecībā uz vietējās un reģionālās attīstības projektiem kā prioritāti izvēlēties integrētu pieeju, veicinot augšupēju vietējo iniciatīvu izstrādi attiecībā uz ESF un dodot iespēju apvienot vairākus finansējuma avotus: darbības programmas, valsts programmas un atsevišķiem projektiem arī privātus resursus;

18.  pauž nožēlu, ka sakarā ar laikietilpīgajām administratīvajām procedūrām un sarežģītajiem noteikumiem, jo īpaši dažās dalībvalstīs, ESF īstenošana norit lēnāk, nekā paredzēts, un ka daudzi iespējamie līdzekļu saņēmēji nav ieinteresēti pieteikties uz finansējumu; prasa nodrošināt ESF mērķu tuvināšanu faktiskajām vajadzībām darba tirgū, kurā vajadzīgi ieguldījumi, lai uzlabotu profesionālo izglītību, un amatniecības aizsardzības pasākumi;

19.  aicina Komisiju pārskatīt līdzfinansējuma līmeni, lai labāk atspoguļotu attīstības līmeni, ES pievienoto vērtību, pasākumu veidus un līdzekļu saņēmējus, kā arī saņēmēju līdzekļu apguves spējas un attīstības iespējas; tādēļ prasa, lai apstākļos, kad valstu un vietējo līdzekļu piešķiršanu apgrūtina valstu budžeta taupības politika, kohēzijas politikai tiktu piešķirts atbilstīgs Kopienas budžets; pauž nožēlu par to, ka daļa pieejamo ESF līdzekļu netiek izmantota, tomēr vienlaicīgi norāda, ka dažās dalībvalstīs šajā jomā gūti ievērojami rezultāti; tādēļ aicina dalībvalstis izveidot mehānismus, lai palīdzētu nelielajiem līdzekļu saņēmējiem (parasti vietējās NVO un MVU) sagatavot rezultatīvus pieteikumus un konsultētu viņus īstenošanas posmā, tādējādi uzlabojot procesa efektivitāti;

20.  aicina dalībvalstis, pamatojoties uz precīziem noteikumiem, vairāk izmantot iespējas piešķirt avansa maksājumus ESF līdzekļu saņēmējiem;

21.  uzver, ka ir nepārtraukti, cieši un apņēmīgi jākoncentrējas uz ESF finansēto attīstības programmu faktiskajiem panākumiem un rezultātiem, Kopienas, valsts, reģionālajā un vietējā līmenī uzlabojot novērtēšanas, uzraudzības un rādītāju sistēmas, ar kurām būtu jāvērtē ne tikai izdevumu apmērs, bet arī īstenoto pasākumu kvalitāte; aicina Komisiju ņemt vērā nenoteiktības faktorus, kas ir saistīti ar ilgtermiņa projektiem, kuru mērķis ir palīdzēt cilvēkiem atgriezties darba tirgū;

22.  uzsver noteiktu reformu iespējamo nozīmi dažās dalībvalstīs, lai pastiprinātu apguves spējas, un līdz ar to nepieciešamību tās apspriest starp Komisiju un attiecīgajām dalībvalstīm, izstrādājot attīstības un ieguldījumu partnerības līgumu, lai tas kļūtu par valstīm saistošu nosacījumu; norāda uz decentralizācijas un reģionālajām un vietējām iestādēm piešķirto pilnvaru pastiprināšanas nozīmi;

23.  piekrīt viedoklim, ka kohēzijas politiku reglamentējošajai sistēmai vajadzētu būt tādai, kas ļauj elastīgāk organizēt darbības programmas, lai labāk atspoguļotu attīstības procesu veidu un teritoriālās īpatnības; ierosina ļaut dalībvalstīm un reģioniem pietiekami elastīgi noteikt vairākas savas prioritātes un izstrādāt atbilstīgus politikas pasākumu kopumus;

24.  aicina dalībvalstis veltīt vairāk uzmanības projektu sagatavošanai un sagatavot izstrādes stadijā esošo dokumentu sistēmu, lai samazinātu līdz minimumam izmaksu pārsniegšanas risku un sasniegtu augstu līdzekļu apguves pakāpi;

25.  norāda, ka publiskā sektora institucionālās spējas valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, iesaistīto publisko iestāžu un līdzekļu saņēmēju tehniskās un administratīvās iespējas ir priekšnoteikums sekmīgai to politikas virzienu izstrādei, īstenošanai un uzraudzībai, kuri ir nepieciešami stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai;

26.  aicina dalībvalstis, saņemot atbalstu no Komisijas un saskaņojot rīcību ar vietējām un reģionālajām iestādēm, veltīt izmanību labākai personāla resursu pārvaldībai, turpinot centienus piesaistīt un saglabāt augsti kvalificētu personālu ES līdzekļu pārvaldīšanai, veicinot šim personālam augsti kvalificētu apmācību un novēršot personāla nomaiņu, izņemot, ja tas ir absolūti nepieciešami un to veic ar vienīgo mērķi palielināt personāla efektivitāti un līdz ar to ‐ līdzekļu apguves spēju; šajā saistībā atgādina par iespēju izmantot ESF līdzekļus un tehnisko palīdzību, lai stiprinātu nepieciešamās spējas īstenot un uzraudzīt programmas; uzsver decentralizēta līmeņa vienas pieturas aģentūras nozīmi, lai palīdzētu programmas partneriem; aicina dalībvalstis pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem izveidot “Eiropas vienas pieturas aģentūras”, lai pašvaldības iestādēm un ES iedzīvotājiem palīdzētu sagatavot Kohēzijas fonda pieteikumus;

27.  norāda ‐ lai izmantotu pārvaldības jomā iegūto pieredzi un zināšanas, ir nepieciešama ilgstoša pārvaldības un kontroles sistēmu nepārtrauktība, un aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai novērstu par fondu pārvaldību atbildīgā administratīvā personāla mainību;

28.  aicina Komisiju pastiprināt palīdzību dalībvalstīm, kurās apguves rādītāji ir zemāki par vidējiem rādītājiem ES un liecina par trūkumiem apguves spējas jomā; uzskata, ka šāda pastiprināta palīdzība un cieša sadarbība ir jāsaglabā vismaz tik ilgi, līdz attiecīgās valstis sasniedz tādu pieredzes līmeni, kurš tām ļauj panākt rezultātus bez īpašas ārējas palīdzības;

29.  aicina dalībvalstis izveidot apmaiņas forumus vai tīmekļus savu īstenošanas struktūrvienību starpā, lai apspriestos par pieredzi un grūtībām un apmainītos ar labu praksi; aicina dalībvalstis arī palīdzēt saņēmējiem vairāk pievērsties stingrākām kontroles prasībām, nodrošinot viņiem atbalstu, jo īpaši izmantojot tehniskās palīdzības kredītus, lai apmācītu un atbalstītu tos ekonomikas un sociālos dalībniekus, kas ir tiesīgi saņemt šos līdzekļus; ierosina šādu projektu vajadzībām izmantot daļu no summām, kas piešķirtas tehniskās palīdzības darbības programmām; aicina dalībvalstis izstrādāt un organizēt mācību kursus iespējamajiem finansējuma saņēmējiem;

30.  atgādina par starpreģionālās sadarbības programmu un tādu programmu kā INTERACT un URBACT nozīmi, lai noteiktu un izplatītu paraugpraksi un apmācītu politikas un pārvaldes dalībniekus, kā optimāli izmantot līdzekļus; prasa, lai pasākumi teritorijas labiekārtošanas un līdzekļu pareizas izmantošanas veicināšanai varētu pretendēt uz apropriācijām, kas paredzētas teritoriālās sadarbības mērķa sadaļā “starpreģionālā sadarbība”;

31.  aicina Komisiju izveidot ES mēroga sadarbības programmu, kas balstīta uz pieredzi attiecībā uz divpusējo programmu, lai uzlabotu sadarbību starp reģioniem, kuru līdzekļu apguves spēja ir augsta, un reģioniem ar zemu līdzekļu apguves spēju un atvieglotu labas prakses izplatīšanu;

32.  ierosina ieviest uz internetu balstītu platformu, kas ļautu saņēmējiem, attiecīgajām vietējā un reģionu līmeņa ieinteresētajām pusēm un valsts iestādēm apmainīties ar paraugpraksi un informāciju par šķēršļiem, problēmām un iespējamiem risinājumiem;

33.  aicina Komisiju veikt saskaņotu informācijas un komunikāciju sistēmu ieviešanas izpēti, ņemot vērā pastāvošās dalībvalstu vadības un kontroles sistēmu atšķirības, un šajā sakarībā prasa ieviest vienotu programmatūru, lai uzraudzītu līdzekļu izmantojumu saistībā ar teritoriālās sadarbības programmām;

34.  aicina Komisiju izmantot informācijas un komunikāciju sistēmas, lai izstrādātu agrās brīdināšanas sistēmu par fondu apguvi, un nākt klajā ar vismaz vienu ziņojumu gadā, kurā būtu informācija par reģionālo fondu un struktūrfondu apguvi katrā reģionā, līdz ar to ļaujot Eiropas Parlamentam kontrolēt kohēzijas politikas īstenošanu;

35.  aicina Komisiju aktīvi sadarboties ar EIB, jo īpaši kopēju iniciatīvu izstrādē, lai palielinātu kohēzijas politikas efektivitāti un lietderību un pastiprinātu struktūrfondu ietekmi, nodrošinot finansējumu MVU atbalstam;

36.  uzskata, ka savlaicīgi izveidotas un stratēģijai “Eiropa 2020” atbilstošas “publiskā un privātā sektora partnerības reģionālā un vietējā līmenī”, pateicoties savai elastībai, palīdzēs uzlabot līdzekļu apguves spēju un atrisināt grūtības attiecībā uz līdzfinansējumu; ierosina dalībvalstīm precizēt un vienkāršot to tiesību aktus, lai varētu izveidot šādas partnerības; uzsver, ka ir īpaši būtiski nodrošināt demokrātisku kontroli pār publiskā un privātā sektora partnerībām;

37.  aicina Komisiju nodrošināt nepieciešamo tiesību aktu pamatu nolūkā īstenot PPP projektus un pārbaudīt to efektivitāti, un attiecīgā gadījumā ierosināt dalībvalstīm, kuras vēl nav pieņēmušas šādus tiesību aktu noteikumus, tos izstrādāt un pieņemt pēc iespējas īsā termiņā, lai varētu piešķirt struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļus PPP projektiem nākamajā plānošanas periodā un ieviest procedūras šo projektu efektīvai īstenošanai reģionālā un vietējā līmenī;

38.  uzsver, ka lielākā daļa MVU un jo īpaši mazie uzņēmumi un mikrouzņēmumi vieni paši nevar izmantot struktūrfondu iespējas pašreizējo administratīvo un finansiālo ierobežojumu dēļ un ka tiem ir vajadzīgs to pārstāvības organizāciju atbalsts un konsultācijas reģionālajā un valsts līmenī; uzskata, ka noteikumu un procedūru vienkāršošana ir priekšnoteikums, lai tie varētu piekļūt struktūrfondiem; prasa, lai Mazās uzņēmējdarbības aktu un tā principus “vispirms jādomā par mazākajiem” un “tikai vienreiz”, kā arī proporcionalitātes principu piemērotu visos lēmumu pieņemšanas līmeņos, nosakot ieguldījumu prioritātes un pārvaldības, revīzijas un kontroles procedūru koncepciju ar mērķi nodrošināt līdzekļu labāku apguvi;

39.  uzsver partnerības, kas definēta Padomes Regulas (EK) Nr. 1083/2006 11. pantā, nozīmi finansējuma apguves spējā; aicina dalībvalstis sniegt pilsoņiem, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, asociācijām un nevalstiskajām organizācijām, un reģionālajām un vietējās pārvaldes iestādēm pilnu informāciju un atbalstu attiecībā uz finansējuma iespējām, tiesībām uz līdzfinansējumu no struktūrfondiem un Kohēzijas fonda, līdzfinansēšanas noteikumiem, noteikumiem par kompensāciju un to, kur var uzzināt par uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus, kā arī mudināt tos izmantot finansējuma iespējas;

40.  uzsver Eiropas Investīciju bankas nodrošināto finanšu instrumentu, piemēram, Jessica, izmantošanas pozitīvo ietekmi, lai varētu paplašināt kopējos finanšu līdzekļus, nepalielinot tiešo publisko finansējumu;

41.  vēlreiz atgādina, ka vairāklīmeņu pārvaldības un partnerības mehānismi ir izšķiroši elementi, lai panāktu darbības programmu augstu efektivitāti un augstu līdzekļu apguves spējas līmeni; aicina dalībvalstis, ievērojot subsidiaritātes un dalībvalstu iestāžu autonomijas principus, konsekventi nostiprināt partnerības un pārredzamības principu, izstrādājot un īstenojot darbības programmas, un tādēļ jau no paša sākuma stingri, pilnībā un noturīgi iesaistīt reģionālo un vietējo līmeni un pilsonisko sabiedrību ieguldījumu prioritāšu noteikšanā, visos darbības programmu izstrādes posmos, kā arī to īstenošanas un novērtēšanas posmos;

42.  prasa Komisijai uzsākt atklātākas debates par paredzētajiem pasākumiem, lai paātrinātu struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļu apguvi; šajā sakarībā ierosina, ka Reģionu komiteju varētu aicināt katru gadu sniegt atzinumu par apguves spēju visās dalībvalstīs;

43.  aicina Komisiju nodrošināt, ka kohēzijas politika samazina reģionu un mikroreģionu atšķirības, pienācīgi ņem vērā attālāko reģionu īpašās vajadzības un veicina saskaņotu attīstību ES, tostarp pilnveidojot specifiskus papildu instrumentus un pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot jomas, kuras joprojām ievērojami atpaliek no Eiropas standartiem, vienlaicīgi sekmējot stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu visās dalībvalstīs;

44.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV L 158, 24.6.2010., 1. lpp. (2) OV L 132, 29.5.2010., 1. lpp. (3) OV L 126, 21.5.2009., 3. lpp. (4) OV L 94, 8.4.2009., 10. lpp. (5) OV L 25, 29.1.2009., 1. lpp. (6) OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp. (7) OV L 210, 31.7.2006., 12. lpp. (8) OV L 210, 31.7.2006., 1. lpp. (9) OV L 371, 27.12.2006., 1. lpp. (10) OV L 291, 21.10.2006., 11. lpp. (11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0283. (12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0473. (13) OV C 117 E, 6.5.2010., 79. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūcija par Eiropas reaģēšanas spēju stiprināšanu katastrofu gadījumos ‐ civilās aizsardzības un humānās palīdzības nozīme (2011/2023(INI))

P7_TA(2011)0404 A7-0283/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 196. pantu, kurā noteikts, ka “Savienība veicina dalībvalstu sadarbību, lai uzlabotu sistēmu efektivitāti dabas vai cilvēka izraisītu katastrofu novēršanai vai aizsardzībai pret tām”,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 122. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 222. pantu (solidaritātes klauzula), kurā noteikts, ka “Savienība un tās dalībvalstis darbojas kopīgi un, ievērojot solidaritāti, ja dalībvalsts ir teroristu uzbrukuma vai arī dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas upuris”,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 23. pantu,

–  ņemot vērā 2001. gadā pārskatītās 1994. gada Oslo Vadlīnijas par militāro un civilās aizsardzības līdzekļu izmantošanu katastrofu seku novēršanā,

–  ņemot vērā Eiropas konsensu par humāno palīdzību, ko 2007. gada 18. decembrī parakstīja Eiropas Savienības Padomes priekšsēdētājs, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Eiropas reaģēšanas spēju stiprināšana katastrofu gadījumos ‐ civilās aizsardzības un humānās palīdzības nozīme” (COM(2010)0600),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 5. marta paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Eiropas Savienības reaģēšanas spēju stiprināšanu katastrofu gadījumos (COM(2008)0130),

–  ņemot vērā 2006. gada maijā publicēto Michel Barnier ziņojumu “Par Eiropas civilās aizsardzības spēkiem: Eiropas palīdzība”,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 14. decembra secinājumus, kuros atzinīgi vērtēti Komisijas 2010. gada 26. oktobra paziņojumā izvirzītie mērķi, ar kuriem panākt paredzamāku, efektīvāku, iedarbīgāku, saskaņotāku un pamanāmāku Eiropas reaģēšanu katastrofu gadījumā,

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada decembra secinājumus, kuros Komisijai tika izteikts aicinājums visefektīvāk izmantot Kopienas civilās aizsardzības mehānismu un uzlabot dalībvalstu sadarbību,

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 5. marta Lēmumu 2007/162/EK, Euratom, ar ko izveido civilās aizsardzības finanšu instrumentu(1), un Padomes 2007. gada 8. novembra Lēmumu 2007/779/EK Euratom, ar ko izveido Kopienas civilās aizsardzības mehānismu(2),

–  ņemot vērā 2010. gada 14. decembra rezolūcijas par ES ātrās reaģēšanas iespēju izveidošanu(3), 2010. gada 10. februāra rezolūciju par neseno zemestrīci Haiti(4), 2009. gada 16. septembra rezolūciju par mežu ugunsgrēkiem 2009. gada vasarā(5), 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par Eiropas Savienības reaģēšanas spēju stiprināšanu katastrofu gadījumos(6) un 2007. gada 4. septembra rezolūciju par šīs vasaras dabas katastrofām(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Ārlietu komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0283/2011),

A.  tā kā Eiropas Savienība un tās dalībvalstis ir pakļautas daudziem draudiem, piemērām, zemestrīcēm un cunami, ugunsgrēkiem, tostarp mežu ugunsgrēkiem, plūdiem un zemes nogruvumiem, rūpniecības negadījumiem un kodolnegadījumiem, teroristu uzbrukumiem, dabas katastrofām un liela mēroga pandēmijām; tā kā krasi palielinājies tādu dabas un cilvēka radītu katastrofu skaits un smagums, kas skar Savienību un tās iedzīvotājus, kā arī citas valstis un reģionus visā pasaulē, kā nesen traģiskā veidā apliecināja smagā katastrofa Japānā, kuru pēc zemestrīces skāra arī cunami un kodolavārija, ar lielu bojāgājušo skaitu un lieliem zaudējumiem ekonomikai, sociālajai jomai, videi un kultūras mantojumam un tā kā nevar izslēgt, ka šādi ārkārtas, neprognozējama mēroga notikumi var atgadīties jebkurā brīdī un ka tad Eiropas spēja reaģēt uz katastrofām būtu ārkārtīgi svarīga, jo varētu gadīties, ka valstu spējas ir ierobežotas;

B.  tā kā Eiropā ir pieaudzis pārmērīga sausuma gadījumu un mežu ugunsgrēku skaits un mērogs, kas nozīmē , ka jāturpina attiecīgie zinātniskie pētījumi ar mērķi uzlabot risku novērtēšanas mehānismus, novēršanas sistēmas un līdzekļus cīņai pret šīm parādībām;

C.  tā kā, klimata pārmaiņām kļūstot straujākām un samazinoties dabas resursiem, vēl vairāk palielināsies biežāku un spēcīgāku dabas katastrofu rašanās iespēja;

D.  tā kā 2008. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCC) puses Bali rīcības plānā apstiprināja saikni starp katastrofu riska samazināšanu un klimata pārmaiņām;

E.  tā kā 2010. gadā Kankūnā pieņemtajā UNFCCC pielāgošanās pamatregulējumā tika oficiāli atzīts, ka katastrofu riska samazināšana ir būtisks elements, lai varētu pielāgoties klimata pārmaiņām, un valdības tika mudinātas apsvērt iespēju sasaistīt pielāgošanās pasākumus ar Hjogo rīcības pamatplānu;

F.  tā kā nesen notikušās traģēdijas, proti, Haiti zemestrīce un plūdi Pakistānā, ir pierādījuši, ka galvenie līdzekļi, kas ir ES rīcībā, lai reaģētu uz katastrofām (humānā palīdzība un ES civilās aizsardzības mehānisms), ņemot vērā apstākļus, labi pilda savas funkcijas, tomēr tā kā ir nepieciešams vēl vairāk palielināt Eiropas Savienības reaģēšanas koordināciju katastrofu gadījumos gan tās teritorijā, gan ārpus tās, kā arī ir iespējams uzlabot ES kopumā sniegtās palīdzības efektivitāti, iedarbīgumu, saskaņotību un pamanāmību;

G.  tā kā turklāt vairāku krīžu laikā, jo īpaši saistībā ar 2004. gada 26. decembra cunami, tika ierosināti daudzi jautājumi par sistemātisku scenāriju vai protokolu trūkumu Eiropas līmenī reaģēšanai uz draudiem un par Eiropas rīcības nepietiekamo pamanāmību uz kopējo centienu fona;

H.  tā kā Eiropas Parlamenta aizsāktās izmēģinājuma darbībās(8) tika sekmīgi izmēģinātas dažādas sistēmas ar prognozētiem dalībvalstu līdzekļiem un līdzekļiem no ES budžeta;

I.  tā kā Eiropas Parlaments ir vairākkārt aicinājis Komisiju iesniegt tiesību aktu priekšlikumus par ES Civilās aizsardzības spēku izveidi un tajos atbilstīgi LESD 196. pantam pilnībā ņemt vērā subsidiaritātes principu, papildinot dalībvalstu pasākumus;

J.  tā kā LESD 222. pantā iekļautajā solidaritātes klauzulā dalībvalstīm noteikts pienākums sniegt savstarpēju palīdzību ES teritorijā notikušas dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas gadījumā;

K.  tā kā tūlītēja koordinācija, saskaņošana un saziņa ES un ar starptautiskajiem dalībniekiem ir būtiski svarīga; tā kā pašreizējā Eiropas koordinācija, kuras pamatā ir vairākas vienības ar atšķirīgām komandķēdēm, nenovēršami izraisa darbību dubultošanos un pārklāšanos un rada lielas izmaksas cilvēkresursu, koordinācijas un efektivitātes ziņā; un tā kā, ņemot vērā finanšu un ekonomisko krīzi, Eiropas Savienībai jāizstrādā aizsardzības sistēma, kuras pamatā ir esošo resursu racionalizācija un dalīšanās ar tiem, nepalielinot kopējos izdevumus;

L.  tā kā pēc nesen Japānā notikušās katastrofas Japānas valdība lūdza ES palīdzības sniegšanai izveidot vienotu un kompaktu civilās aizsardzības vienību, kuru koordinētu Komisija, nevis dažādos laikos sūtīt vairākas civilās aizsardzības vienības no dažādām dalībvalstīm; tā kā, palielinot operāciju koordināciju šīs katastrofas laikā, kopumā radās iespēja uzlabot ES palīdzības sniegšanu, padarot to rentablāku, saskaņotāku un pamanāmāku;

M.  tā kā ES līmenī ir jānodrošina politikas saskaņotība, ievērojot attiecīgo iestāžu funkcijas, taču tas jādara tā, lai neliktu šķēršļus reaģēšanai uz katastrofām vai nepalēninātu to, un tā kā to vajadzētu balstīt uz esošajiem mehānismiem, neveidojot jaunas struktūras;

N.  tā kā attīstības politikā, plānos un programmā pilnībā jāiekļauj katastrofu novēršanas un gatavības kultūra ar mērķi novērst atsevišķus katastrofu rašanās pamatcēloņus;

O.  tā kā reāllaika novēršanas pasākumi jāattīsta visos darbības posmos, proti, katastrofu novērošanā, izmantojot arī satelītu datus, agrīnā brīdināšanā par tām, sirēnu ieslēgšanā un attiecīgā reaģēšanā un palīdzības sniegšanā cilvēkiem, kas varētu būt apdraudēti;

P.  tā kā ES atbalsta Apvienoto Nāciju Organizācijas, īpaši ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja, galveno lomu starptautiskās palīdzības sniegšanas koordinācijā trešās valstīs;

Q.  tā kā integrēta, visus draudus aptveroša Eiropas pieeja reaģēšanai uz krīzēm visos to posmos ir visefektīvākā stratēģija katastrofu seku novēršanai; tā kā, paturot prātā plašāku ilgtspējīgas attīstības nepieciešamību, šajā pieejā jāapvieno tādi elementi kā katastrofu novēršana (tostarp seku un draudu mazināšana), gatavība, reaģēšana un seku likvidēšana; tā kā ir ārkārtīgi svarīgi izveidot darbības instrumentus, piemēram, darbības plānu risku novēršanai (tostarp standartprocedūras un plānošanas instrumentus); tā kā ES ir nepieciešams veikt reālus ieguldījumus risku novēršanā un paredzēšanā un tā kā ES rīcībai katastrofu novēršanas un gatavības jomā ir jābūt tikpat vērienīgai kā reaģēšanas jomā;

R.  tā kā regulā, ar ko tika dibināts Solidaritātes fonds, ir iekļauti priekšnoteikumi, kas atsevišķos gadījumos ir šķērslis fonda līdzekļu izmantošanai un kavē to, īpaši tas sakāms par attaisnoto izdevumu summām un veidiem, kā arī neelastīgiem termiņiem un procedūrām;

S.  tā kā krīzes laikā glābšanas vienībām ir būtiski svarīgi pēc iespējas drīzāk gūt pieeju precīzai informācijai, lai varētu izplatīt pirmās nepieciešamības preces, aprīkojumu un kritiskos resursus, un tā kā tādēļ telekomunikācijas ir vissvarīgākais posms krīžu pārvaldības ķēdē;

T.  tā kā tradicionālie saziņas līdzekļi un resursi krīzes situācijā var būt pārslogoti vai iznīcināti;

U.  tā kā Komisija un dalībvalstis jau ir atzinušas Eiropas kosmosa politikas noderīgumu un pozitīvos rezultātus, kurus izdevies sasniegt ar Komisijas uzsākto Eiropas Zemes novērošanas (GMES) programmu satelītu datu un informācijas izmantošanai, kā arī tās praktisko piemērošanu civilās aizsardzības jomā un Ārkārtas reaģēšanas dienestā,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Eiropas reaģēšanas spēju stiprināšana katastrofu gadījumos ‐ civilās aizsardzības un humānās palīdzības nozīme” un tajā nospraustos mērķus; uzsver, ka jāturpina izskatīt paziņojumā iekļautos priekšlikumus, lai piepildītu cerības, ka Eiropas reaģēšana uz katastrofām kļūs labāka, koordinētāka, konsekventāka, efektīvāka, izmaksu ziņā lietderīgāka, pamanāmāka, saskaņotāka un visaptverošāka;

2.  uzsver, ka ir nepieciešams racionalizēt un vienkāršot pašreizējās Eiropas reaģēšanas sistēmas darbību un optimizēt pieejamos resursus, lai gūtu kopēju labumu, vienlaikus mudinot visas dalībvalstis sniegt savu ieguldījumu, tādējādi nodrošinot Eiropas solidaritāti; attiecīgi uzskata, ka ES reaģēšanas spējai jābūt daļai no integrētas, visus draudus aptverošas pieejas; turklāt tai vajadzētu īstenot augšupejošu deleģēto resursu un informācijas pārvaldību, citiem vārdiem sakot, iniciatīva varētu nākt no dalībvalstīm, kuras brīvprātīgi piešķirtu resursus un speciālistus;

3.  aicina Komisiju, veidojot Eiropas reaģēšanas jaudu katastrofu gadījumos, ņemt vērā solidaritātes klauzulu un tās īstenošanas kārtību, kas ir nekavējoties jāpieņem un kas nodrošinās efektīvāku un saskaņotāku reakciju uz katastrofām Eiropas Savienībā un ārpus tās;

4.  atkārtoti norāda, ka ir nepieciešams pārskatīt Solidaritātes fonda regulu, lai atbilstības kritērijus varētu pielāgot katra reģiona un katastrofas, tostarp lēnas attīstības katastrofas, piemēram, sausuma, raksturīgajām pazīmēm un mobilizācija kļūtu elastīgāka un savlaicīgāka;

5.  vēlreiz apstiprina, ka sagatavošanos katastrofām, katastrofu novēršanu un reaģēšanu uz tām nevar savstarpēji nošķirt un ka tādēļ ir ieteicams nostiprināt integrētu pieeju rīcībai katastrofas gadījumā;

6.  atzīst, ka ir nepieciešama kvalitatīva pāreja no pašreizējās ad hoc koordinācijas uz paredzamu un iepriekš plānotu sistēmu, kas ir daļa no ES civilās aizsardzības mehānisma un ir balstīta uz iepriekš apzinātiem līdzekļiem, kuri ir pieejami, lai tos nekavējoties izmantotu ES katastrofu seku likvidācijas operācijām, un uz jebkuriem citiem līdzekļiem un resursiem, kurus dalībvalstis uzskata par izmantojamiem; uzsver, ka ir nepieciešams ieviest sistēmu, ar ko var kontrolēt, pārraudzīt un izvērst ES rīcību katastrofu seku likvidācijas operācijās;

7.  aicina Komisiju pēc iespējas drīz iesniegt priekšlikumus par ES civilās aizsardzības spēku izveidi, kas tiktu darīt, ievērojot subsidiaritātes principu, kuru pamatā būtu ES civilās aizsardzības mehānisms un kas ļautu Savienībai pēc katastrofas sakopot visus resursus, kas nepieciešami, lai tā nekavējoties varētu sniegt ārkārtas palīdzību katastrofā cietušajiem; uzskata, ka ES reakcijas pamatā jābūt Eiropas civilās aizsardzības spēku pašreizējiem uzdevumiem un spējām un tai jānodrošina būtisku trūkumu un šķēršļu novēršana;

8.  piekrīt, ka Eiropas reaģēšanai uz katastrofām ir jābalstās gan uz Eiropas spēju nodrošināšanu reaģēšanai katastrofu gadījumos, nostiprinot Eiropas civilās aizsardzības mehānismu, kurš balstīts uz iepriekš identificētu un tādēļ paredzamu ārkārtas situācijām paredzētu dalībvalstu līdzekļu izmantošanas iespējām un pieejamību, gan uz Eiropas Ārkārtas reaģēšanas centru, kurš būtu Komisijas 2010. gada 26. oktobra paziņojumā izklāstītās stratēģijas stūrakmens; uzsver, ka pirms šiem pasākumiem būtu jāizveido visus draudus aptveroša pieeja, mobilizējot kopīgai rīcībai visas iesaistītās puses, jo īpaši pilsonisko sabiedrību, kā arī organizācijas un brīvprātīgos, un ka ir jāizmanto dažādo pastāvošo līdzekļu un instrumentu sinerģijas;

9.  uzskata, ka “visus draudus aptverošai” pieejai ir jāiet roku rokā ar lielāku elastību, reaģējot uz dažādu kategoriju riskiem, kas jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi; tam attiecīgi nepieciešama decentralizēta spēja analizēt un plānot nepieciešamos pasākumus, ņemot vērā risku iezīmes, iespējamību un nopietnību;

10.  turklāt, rūpējoties par ES spējām reaģēt katastrofu gadījumos, aicina izmantot arī Eiropas attālākos reģionus un aizjūras teritorijas, kuras var izmantot kā bāzi loģistikas operāciju veicināšanai un ES resursu iepriekšējai izvietošanai katrā okeānā;

11.  aicina Komisiju izstrādāt un iesniegt Parlamentam to Kopienas instrumentu sarakstu, ar kuriem tiek finansēti katastrofu novēršanas pasākumi, lai novērtētu iespēju esošajās ES finansēšanas programmās labāk integrēt katastrofu novēršanas programmas, kā to pieprasa Padome secinājumu projektā par Kopienas sistēmu katastrofu novēršanai ES (dokuments Nr. 15394/09, 2009. gada 12. novembris);

12.  uzsver, ka Eiropas sistēmai reaģēšanai uz katastrofām ir jāievēro subsidiaritātes princips gan attiecībā uz dalībvalstīm (kurā jāatstāj iespēja pašām izmantot savus līdzekļus, īpaši tad, ja valstu vajadzības nonāk konfliktā), gan ANO, proti, jāievēro katras dalībvalsts valsts, reģionālo un vietējo iestāžu kompetence, ņemot vērā šo iestāžu būtiski svarīgo lomu katastrofas gadījumā, kā arī pārvaldības cikls, īpaši tādēļ, ka daudzās dalībvalstīs likumdošanas pilnvaras tiek īstenotas vietējā vai reģionālā līmenī, no vienas puses, un ANO koordinācijas loma katastrofu seku novēršanā, kad darbība notiek ārpus ES, no otras puses; uzsver, ka šai stratēģijai ir jāpapildina ANO stratēģija, jo ANO saskata skaidru pievienoto vērtību, kas rastos, izveidojot Eiropas atbalsta punktu ar reaģēšanas spējām;

13.  norāda, ka katastrofas mēdz ietekmēt vairākas valstis, tāpēc ES ir nepieciešams koordinēt savu resursu izmantošanu un sadarboties ar trešām valstīm, tostarp īpaši ar Savienības Vidusjūrai ietilpstošajām kaimiņvalstīm;

14.  atbalsta Komisijas priekšlikumu izveidot Eiropas instrumentu reaģēšanai katastrofu gadījumos, tostarp kārtību, lai garantētu paredzamāku piekļuvi galvenajiem dalībvalstu līdzekļiem, cita starpā apvienojot iepriekš apzinātus līdzekļus, kuri pieejami iepriekš saskaņotā reakcijas laikā un kurus izmanto, ja dalībvalstis brīvprātīgi apņemas šos līdzekļus darīt pieejamus Eiropas katastrofu seku likvidēšanas pasākumos Savienībā un ārpus tās valsts, reģionu un vietējā līmenī; uzskata, ka, tādējādi un palīdzot cilvēkiem, kurus ir skārušas dabas katastrofas, piemēram, lieli ugunsgrēki, plūdi, zemestrīces, vulkāna izvirdumi, viesuļvētras un paisuma viļņi, kā arī negadījumi jūrā, naftas noplūdes vai kodolapdraudējums, tiks būtiski stiprināta ES rīcības Eiropas pievienotā vērtība;

15.  norāda, ka daži apgabali, piemēram, piekrastes, salu un kalnu apgabali, ir ārkārtīgi neaizsargāti to ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ, un prasa šiem apgabaliem pievērst īpašu uzmanību;

16.  norāda, ka Eiropas reģionus, kas atrodas pie ES robežām, var skart dabas katastrofas, kuras notiek trešo valstu reģionos, un šādā gadījumā iesaistīšanās ir vēl sarežģītāka; ierosina izstrādāt īpašus pasākumus, lai atbalstītu šos reģionus, un pievērst īpašu uzmanību cilvēka darbības vai rūpniecisku negadījumu izraisītām katastrofām, kas prasa atšķirīgas stratēģijas;

17.  uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš ugunsgrēkiem, attiecībā uz kuriem nepieciešams izstrādāt stratēģijas un pasākumus;

18.  apstiprina, ka ir nepieciešams stingri ievērot principu “piesārņotājs maksā” attiecībā uz atbildību par videi radīto kaitējumu un ar reaģēšanu katastrofu gadījumos saistīto izdevumu atgūšanu no privātiem uzņēmumiem, kas ir atbildīgi par radīto kaitējumu;

Eiropas reaģēšanas spējas katastrofu gadījumos

19.  uzskata, ka iepriekš apzinātu spēju, resursu un līdzekļu kopums, kas brīvprātīgi darīts pieejams ES katastrofu seku likvidēšanas operācijām Savienībā un ārpus tās, būs ES reaģēšanas spējas kodols, kuru varētu papildināt ar papildu dalībvalstu ad hoc pienesumiem; iesaka izveidot skaidru un detalizētu stimulu sistēmu, kas ļautu dalībvalstīm brīvprātīgi pievienot pietiekami daudz līdzekļu, nepalielinot kopējos dalībvalstu budžeta izdevumus;

20.  aicina nākamo ES civilās aizsardzības spēku ietvaros izveidot īpašus mehānismus, kas ļautu ES tikt galā ar liela mēroga piesārņojumu, ko ir izraisījušas naftas un gāzes ieguves iekārtas jūrā;

21.  atgādina par Apvienoto Nāciju Organizācijas centrālo lomu koordinējot starptautiskās sabiedrības centienus reaģējot uz katastrofām.

22.  uzsver, ka lielākas ES spējas reaģēt katastrofu gadījumos nodrošinās saskanīgu ES ieguldījumu kopējo ANO palīdzības centienu īstenošanā un saskaņošanā;

23.  apliecina, ka līdzekļus, ko katastrofu seku likvidācijas operācijām dara pieejamas dalībvalstis, vajadzētu papildināt ar dalībvalstu pārvaldītiem līdzekļiem no ES budžeta; norāda, ka tam jābalstās uz sagatavošanās darbībās izveidotiem modeļiem, piemēram, uz Baltijas valstu plūdu seku likvidācijas vienību un papildu taktisko rezervi ugunsgrēku dzēšanai no gaisa, kuri sekmīgi izturējuši pārbaudi saistībā ar nesen notikušām katastrofām Eiropā un ārpus tās;

24.  aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm apzināt pastāvošos spēju trūkumus; jāapsver iespēja izveidot ES līmeņa līdzekļus, izvairoties no jebkāda veida konkurences un/vai pārklāšanās ar dalībvalstu līdzekļiem, lai novērstu esošos spēju trūkumus, ja tādā veidā iespējams ievērojami ietaupīt ES līdzekļus vai darīt pieejamus tādus līdzekļus, kuri nebūtu pieejami dalībvalstīm, ja tās darbotos vienas, tādējādi piedāvājot modeli izmaksu sadalīšanai;

25.  uzskata, ka ir būtiski arī apzināt resursu nepietiekamību un precizēt, kā tieši ES varētu sniegt veicināt dalībvalstu pūliņus uzlabot to gatavību; uzskata, ka esošo resursu labāka izmantošana ļaus izvairīties no papildu finanšu un administratīvās birokrātijas, jo īpaši saistībā ar reģionālo un vietējo pārvaldi;

26.  aicina Komisiju tiekties panākt, lai gadījumos, kad katastrofas notiek ES un tieši skar tās iedzīvotājus, ES nodrošinātu resursus, iespējas un darbību koordināciju seku likvidēšanai;

27.  uzskata, ka galvenā uzmanība būtu jāvērš uz pieejamo finanšu resursu pilnīgu un savlaicīgu izmantošanu, kā arī uz šo resursu mobilizēšanā iesaistīto visu attiecīgo administratīvo procedūru vienkāršošanu; uzskata, ka ir arī jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka ārkārtas humānā palīdzība nekavējoties sasniedz katastrofās cietušos cilvēkus;

28.  uzskata, ka uzlabotām ES reaģēšanas spējām katastrofu gadījumos būtiski svarīga ir iepriekšēja plānošana un sagatavošanās operācijām, apzinot iespējamos scenārijus un ES katastrofu seku likvidēšanai potenciāli pieejamos dalībvalstu līdzekļus, kā arī sagatavojot ārkārtas plānus, un ka šie aspekti ir būtiski svarīgi, lai ikvienas ārkārtas situācijas gadījumā būtu iespējams nekavējoties rīkoties un pienācīgi reaģēt; aicina Komisiju un dalībvalstis, nekavējoties un neskarot cita veida rīcību, īstenot šos pasākumus; visbeidzot, aicina Komisiju veikt priekšizpēti par to, kādi attiecībā uz bioterorisma apkarošanu un upuru apzināšanu ir ieguvumi, izveidojot Eiropas references laboratorijas, piešķirot tām līdzekļus no Eiropas pētniecībai atvēlētā budžeta un tās izraugoties;

29.  īpaši aicina izstrādāt atbilstošus plānus rīcībai ārkārtas situācijās, lai reaģētu uz cilvēka radītām katastrofām, kurās ir iesaistīta naftas noplūde, kodoliekārtas vai bīstamas vielas gan uz sauszemes, gan jūrā;

Eiropas Ārkārtas reaģēšanas centrs

30.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu apvienot uzraudzības un informācijas centru (MIC) un ECHO krīzes situāciju humānās palīdzības biroju, izveidojot patiesi 7 dienas nedēļā un 24 stundas dienā funkcionējošu centru reaģēšanai uz krīzes situācijām, kas kalpo par plānošanas un koordinācijas centru, un uzskata šo pasākumu par soli pareizajā virzienā, un aicina dalībvalstis, sadarbojoties reālā laikā un ievērojot subsidiaritātes principu, to īstenot attiecībā uz katastrofu novērošanu, agrīno brīdināšanu par tām un sirēnu ieslēgšanu; aicina Komisiju nostiprināt Centru, lai tas varētu darboties kā centrālais birojs, ātri un efektīvi koordinējot gan praktisku ES līmeņa palīdzību, gan finansiālo un humāno palīdzību; uzskata, ka tam jādarbojas kā centram, kurā saplūst visi lūgumi pēc palīdzības, kuri saistīti ar jebkāda veida dabas vai cilvēka darbības izraisītām katastrofām, lai būtu iespējama saskaņota ES reakcija;

31.  aicina efektīvi apvienot ECHO krīzes biroju un uzraudzības un informācijas centru (MIC), vienlaikus nodrošinot pietiekamu finansējumu;

32.  aicina Komisiju aktīvi iesaistīt Eiropas Ārkārtas reaģēšanas centru divos Kopienas instrumentos, proti, EFFIS un EFFICS, lai aizsargātu mežus no ugunsgrēkiem;

33.  aicina Komisiju koordinēt rīcību ārkārtas situācijas gadījumā, vienkāršojot un optimizējot esošos visiem pieejamos pakalpojumus un neatliekamās palīdzības tālruņa līniju 112;

34.  uzstāj, ka Ārkārtas reaģēšanas centram kopā ar dalībvalstīm ātri jāpieņem lēmums par pieejamo resursu izmantošanu, lai katastrofā cietušajiem cilvēkiem nodrošinātu paredzamu, ātru un efektīvu palīdzību, izvairoties no kavēšanās un pasākumu dubultošanās un pārklāšanās;

35.  uzskata, ka ir nepieciešams apzināt un plānot galvenos esošos līdzekļus, kurus dalībvalstis varētu darīt pieejamus ES reaģēšanai ārkārtas situācijās atbilstoši šiem scenārijiem;

36.  aicina saskaņot un konsekventi īstenot ES rīcību, ievērojot attiecīgos Eiropas Komisijas, ārlietu un drošības politikas augstās pārstāves un par kopējās ārpolitikas un drošības politikas politiskajiem aspektiem atbildīgā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) institucionālos uzdevumus, savukārt minētajām iestādēm un amatpersonām vajadzētu ievērot savas pilnvaras un respektēt pārējo iestāžu mandātu robežas; tādēļ aicina Komisiju un EĀDD izveidot atbilstošu darbības sistēmu un pārredzamus noteikumus, lai, ja iespējams, nodrošināt ciešu sadarbību un koordinētu jautājumus, kas ir saistīti ar ES reaģēšanu katastrofu gadījumos, balstoties uz esošajiem mehānismiem un nepalēninot seku likvidācijas operācijas; uzsver, ka ir nepieciešama elastīga, vienkārša un ātra koordinācija starp visiem iesaistītajiem dienestiem, aptverot tikai iesaistītos dienestus, kuriem jāreaģē īsā laika periodā, vienlaikus izvairoties no birokrātiskā sloga; uzsver, ka ES humānā palīdzība ir jānodrošina neatkarīgi no politiskajiem apsvērumiem, ievērojot starptautiskos humānās palīdzības sniegšanas principus;

37.  uzsver paaugstināto mežu ugunsgrēku radīto katastrofu risku, ko galvenokārt izraisījušas klimata pārmaiņas, kurām ir izšķiroša nozīme liela mēroga mežu ugunsgrēku uzliesmojumos; aicina Komisiju izveidot Eiropas Ārkārtas reaģēšanas centrā īpašu vienību, kas novērstu šo risku;

38.  uzsver, ka saskaņā ar Oslo pamatnostādnēm civilu pārstāvju uzraudzīta militāro līdzekļu izmantošana gadījumos, kad visas citas iespējas ir izsmeltas, nereti ir nozīmīgs ieguldījums reaģēšanā uz katastrofām, īpaši gadījumos, kad nepieciešami specializēti līdzekļi, stratēģiskie aviopārvadājumi vai smagā tehnika; uzsver, ka vajadzētu uzlabot visu pieejamo civilo, militāro un dalībvalstu krīžu pārvarēšanas līdzekļu izmantošanas koordinēšanu, lai izvairītos no dārgas funkciju pārklāšanās;

Loģistika, transports un telekomunikācijas

39.  atzīst, ka militāro resursu ‐ transporta, loģistikas, drošības līdzekļu ‐ izmantošana humānās palīdzības pasākumos var sniegt būtisku atbalstu, it īpaši, kad notikušas liela mēroga dabas katastrofas; atgādina, ka saskaņā ar ANO ieteikumiem militārie līdzekļi jāizmanto ļoti ierobežotos gadījumos un kā pēdējā iespēja;

40.  aicina izveidot kopīgu, efektīvu loģistikas sistēmu, iekļaujot tajā ES finansētās universālās tehniskās palīdzības un atbalsta vienības (TPAV), kas varētu sniegt atbalstu ikvienai ES vai dalībvalstu amatpersonai un vienībai, kas darbojas uz vietas, īpaši gadījumos, kad nedarbojas vietējā infrastruktūra;

41.  aicina katastrofu gadījumos mobilizēt tehniskās palīdzības un atbalsta vienības un aicina izteikt priekšlikumus par to, kā šīs vienības varētu efektīvāk sniegt atbalstu katastrofās cietušajiem;

42.  lai pēc iespējas palielinātu esošo spēju efektivitāti un lietderīgu izmantošanu, ierosina apsvērt dalībvalstu konsulāro resursu apvienošanu, lai uzlabotu vispārējās reakcijas ātrumu un kvalitāti, maksimāli izmantojot pieejamos resursus; šajā ziņā iesaka veikt dažādo dalībvalstu konsulāro iestāžu spēju novērtējumu, lai apzinātu pašreiz Eiropas Savienībai pieejamos resursus no visas pasaules;

43.  aicina ņemt vērā esošās katastrofu seku likvidācijas sistēmas, kuras koordinē Apvienoto Nāciju Organizācija, un nodrošināt labāku, uzticamāku, izmaksu ziņā lietderīgāku un labāk koordinētu transportu jebkādas praktiskas palīdzības nogādāšanai uz katastrofu vietām, jo īpaši izmantojot integrētas un vienkāršotas procedūras, palielinot līdzfinansējuma apjomu un atrodot jaunus veidus papildu transporta pieejamības nodrošināšanai, piemēram, slēdzot pamatlīgumus;

44.  atgādina, ka pašreiz pieejamie uzraudzības un novēršanas līdzekļi (īpaši uz vietās izvietotas novērošanas ierīces), piemēram, Eiropas Savienības Zemes novērošanas programma (GMES) vai tādas programmas kā INSPIRE un GALILEO varētu izmantot, lai novērotu riska zonā esošas teritorijas un tādējādi būtu iespējams labāk sagatavoties palīdzības sniegšanai katastrofā cietušajiem; aicina Komisiju apsvērt iespēju nodrošināt Eiropas Savienībai uzticamu un drošu telekomunikāciju iespējas un integrētas krīžu pārvaldības risinājumus, sākot no katastrofu novēršanas līdz katastrofu seku likvidācijai; aicina Komisiju maksimāli izmantot esošos un turpmākos risinājumus un iespējas, kuras sadarbībā ar Eiropas Kosmosa aģentūru, dalībvalstīm un iesaistītajām pusēm (privāti pakalpojumu sniedzēji, rūpniecības nozare) nodrošina telekomunikāciju satelīti, lai veicinātu iedzīvotājiem paredzēto dienestu attīstību sabiedrības drošības un ārkārtas reaģēšanas jomās;

45.  aicina Komisiju izveidot komunikācijas un informācijas tīklu, jo īpaši apsverot telekomunikācijas, cita starpā arī satelītsakaru, izmantošanas iespējas, lai glābējiem būtu pieejama ātra un precīza informācija, kas tiem ļautu jau nākamajā dienā pēc katastrofas lietpratīgi piegādāt pirmās nepieciešamības preces un sociālajām vajadzībām nepieciešamo aprīkojumu.

Saziņa, pamanāmība, apmācība un pētniecība

46.  aicina izveidot visaptverošu saziņas stratēģiju, kas aptvertu visas ES iestādes, dalībvalstis, sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību un uzlabotu Eiropas rīcības vispārējo pamanāmību un pārredzamību palīdzību saņemošajās valstīs un Eiropas iedzīvotāju vidū, vienlaikus nodrošinot, lai katastrofu seku likvidācija nekad netiktu pakļauta ar tirdzniecību saistītiem vai politiskiem un stratēģiskiem apsvērumiem; uzskata, ka ar šo stratēģiju jāmēģina vienkāršot un standartizēt saziņas metodes un instrumentus; šajā nolūkā ierosina, piemēram, noteikt visiem darbiniekiem no Eiropas standarta ģērbšanās kodeksu, izveidot logotipu, kuru papildinātu nozīmīte, kas norāda uz izcelsmes valsti, un iecelt vienu pārstāvi, kas ārkārtas situācijās būs atbildīgs par sakariem; aicina ikvienā saziņas stratēģijā skaidri nošķirt humāno palīdzību no militārām darbībām;

47.  uzsver, ka informācija ir vēl viens būtiski svarīgs efektīvas katastrofu novēršanas un reaģēšanas politikas elements visos līmeņos un ka risku scenārijs ir mainīgs, tādēļ ir nemitīgi jāpapildina zināšanas, jāvāc uzticami un salīdzināmi dati par katastrofu norises biežumu, riskiem un sekām un jāpapildina attiecīgie analīzes instrumenti; tādēļ aicina nodrošināt saskaņotāku rīcību un to, ka tehniskā un zinātniskā informācija un speciālistu padoms ir pieejamāks un notiek sistemātiska apmaiņa ar šo informāciju, kā arī dalīties ar labas prakses piemēriem, tostarp pētījumiem par to, kā tiek iedzīvināta gūtā pieredze, piemēram, pieredze, kas gūta, iepriekš īstenojot Kopienas INTERREG iniciatīvas projektus;

48.  uzsver nepieciešamību palielināt izpratni par katastrofu gadījumos veicamajām procedūrām, īpašu uzmanību pievēršot jauniešu apmācībai, sākot no skolas vecuma; aicina Komisiju ar skolu un īpašu brīvprātīgo organizāciju palīdzību veicināt plānošanas, novēršanas un pretošanās kultūras nostiprināšanos, kas ir svarīgs priekšnoteikums civilās aizsardzības pasākumu optimizācijai;

49.  norāda uz katastrofu un jo īpaši pārrobežu katastrofu risināšanā visvairāk iesaistīto reģionālo un vietējo varas iestāžu izšķirošo nozīmi, kuru aktīva rīcība var veicināt ES pamanāmību iedzīvotāju vidū; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, lai dalībvalstis iesaistītu savas reģionālās un vietējās iestādes reaģēšanas katastrofu gadījumā sākumposmā, balstoties uz daudzlīmeņu pārvaldības modeli, ko piemēro kohēzijas politikas jomā, ar visiem izdevīgas saziņas stratēģijas starpniecību visām reaģēšanas mehānismā iesaistītajām pusēm;

50.  aicina Komisiju un dalībvalstis visiem Eiropas iedzīvotājiem, kuri ceļo pa ES un ārpus tās, nodrošināt skaidru informēšanas un novēršanas sistēmu; šajā nolūkā ierosina Eiropas pasēs ierakstīt neatliekamās palīdzības tālruņa numuru 112 un skaidri norādīt, ka to var izmantot visā ES, lai cilvēki, kas ceļo pa ES, varētu to izmantot, un iekļaut arī atsauci uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 23. pantu, kurā noteikts, ka “ikvienam Savienības pilsonim trešā valstī, kurā nav pārstāvniecības tai dalībvalstij, kuras pilsonis viņš ir, ir tiesības uz jebkuras dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību (..)”, lai, ceļojot ārpus ES, cilvēki to varētu izmantot;

51.  aicina censties efektīvāk informēt Eiropas iedzīvotājus un ES esošos trešo valstu pilsoņus par Eiropas neatliekamās palīdzības numuru 112, jo īpaši izmantojot drukātos un audiovizuālos plašsaziņas līdzekļus un publiskos paziņojumus panākot, ka visi iedzīvotāji automātiski izmanto šo numuru, lai ziņotu par jebkādu ES teritorijā notiekošu katastrofu;

52.  uzskata, ka Eiropas darbinieku un speciālistu apmācība par rīcību katastrofu gadījumos, izmantojot vienotu apmācības sistēmu un īpašus moduļus, ļautu veicināt izpratni par kopējām Eiropā izmantotajām darba metodēm un reaģēšanas procedūrām; tādēļ iesaka civilajām un militārajām loģistikas vienībām organizēt kopējas mācības par reaģēšanu katastrofu gadījumos;

Reaģēšana katastrofu gadījumos, gatavība tām un to novēršana

53.  uzsver, ka katastrofu novēršana bieži ir rentablāka nekā cīņa ar to sekām; tādēļ uzsver, ka ir ļoti nepieciešams papildināt politiku, kuras mērķis ir palielināt ES spēju reaģēt katastrofu gadījumos, uzlabojot ES un dalībvalstu iespējas paredzēt risku un papildinot to katastrofu novēršanas politiku, un aicina Komisiju sagatavot visaptverošu un inovatīvu ES stratēģiju katastrofu riska samazināšanai; aicina piešķirt pietiekami daudz resursu iespējamo katastrofu savlaicīgai apzināšanai un aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek pārskatīta struktūrfondu un Solidaritātes fonda darbība, lai veicinātu politikas izstrādi un ieguldījumu veikšanu šajās jomās; turklāt aicina uzlabot izglītotību par katastrofu novēršanu, sniegt ieguldījumu katastrofu novēršanā un klimata pārmaiņu ierobežošanā, pieņemt piemērotus tiesību aktus par ūdens resursu apsaimniekošanu un efektīvu risku pārvaldību un cieši uzraudzīt Plūdu direktīvas īstenošanu reģionālā un vietējā līmenī; tādēļ norāda, ka vietējām un reģionālajām iestādēm ir izšķiroša loma katastrofu novēršanā, teritoriālā mērogā īstenojot riska novēršanas stratēģijas, tostarp veicot kopīgus pasākumus un iesaistot tajos vienības no dažādām valstīm;

54.  atkārtoti norāda, ka, ņemot vērā saikni starp sausumu, mežu ugunsgrēkiem un pārtuksnešošanos, Komisijai jāiesniedz Plūdu direktīvai līdzīgs priekšlikums, lai veicinātu tādas ES politikas pieņemšanu, kas risina ar ūdens trūkumu, sausumu un pielāgošanos klimata pārmaiņām saistītās problēmas; tādēļ atkārtoti uzsver, cik būtiski ir izveidot Eiropas Sausuma novērošanas centru, kas būtu atbildīgs par sausuma ietekmes izpēti, mazināšanu un novērošanu;

55.  tāpat atkārtoti aicina Komisiju pieņemt tādu direktīvu par ugunsgrēka riska novēršanu un pārvaldību, kurā būtu ietverta regulāra informācijas vākšana, apdraudēto teritoriju apzināšana un attiecīgu karšu sagatavošana, ugunsgrēka riska pārvaldības plānu izstrāde, dalībvalstu piešķirto resursu un pieejamo iespēju apzināšana, dažādo pārvaldības iestāžu koordinācija, obligātās prasības komandu apmācībai, atbildības noteikšana vides jomā un attiecīgu sodu paredzēšana;

56.  uzskata, ka saistībā ar Eiropas teritoriālo mērķi sniegto iespēju turpmāka izmantošana ir īpaši svarīga; šajā sakarībā uzskata, ka Eiropas teritoriālās sadarbības grupa (ETSG) var būt nozīmīgs instruments, lai turpmāk stiprinātu starptautisko, pārrobežu un starpreģionālo sadarbību pat ar valstīm, kuras nav ES sastāvā; uzskata reģionālo pārrobežu sadarbību par pierādījumu tam, ka reģioni sniedz sevišķi būtisku ieguldījumu palīdzības ātrā nodrošināšanā civilās aizsardzības vajadzībām; uzskata, ka šī auglīgā sadarbība cita starpā attiecas arī uz kopējo mērķi noteikt riskus un izvērtēt iespējamos apdraudējumus un ka šajā jomā ES var sniegt vērtīgu un pamanāmu ieguldījumu vēl efektīvākā un lietderīgākā sadarbībā, vispirms uzlabojot koordināciju;

57.  norāda, ka Eiropas brīvprātīgo kustības gadā būtu simboliski un lietderīgi atbalstīt tās valstis, kuras cenšas popularizēt šādus pasākumus un organizācijas;

58.  aicina Komisiju drīzumā un ne vēlāk kā līdz 2011. gada beigām nākt klajā ar mērķtiecīgiem tiesību aktu priekšlikumiem šajā jomā;

o
o   o

59.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OJ L 71, 10.3.2007., 9. lpp. (2) OJ L 314, 1.12.2007., 9. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0465. (4) OV C 341E, 16.12.2010., 5. lpp. (5) OV C 224E, 19.8.2010., 1. lpp. (6) OV C 286E, 27.11.2009., 15. lpp. (7) OV C 187E, 24.7.2008., 55. lpp. (8) Runa ir par izmēģinājuma projektu, kura mērķis bija pastiprināt dalībvalstu savstarpējo sadarbību cīņai pret mežu ugunsgrēkiem (2008. gadā) un sagatavošanās darbību saistībā ar ES ātrās reaģēšanas spēju (2008.–2010. gads).

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par euro skaidras naudas profesionāliem pārrobežu autotransporta pārvadājumiem starp euro zonas dalībvalstīm (COM(2010)0377 – C7-0186/2010 – 2010/0204(COD))

P7_TA(2011)0405 A7-0076/2011

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2010)0377),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 133. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0186/2010),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2010. gada 5. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0076/2011),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2011. gada 27. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2011 par euro skaidras naudas profesionāliem pārrobežu autopārvadājumiem starp eurozonas dalībvalstīm

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 1214/2011.)

(1) OV C 278, 15.10.2010, 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1334/2000, ar ko nosaka Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju eksporta kontrolei (COM(2008)0854 – C7-0062/2010 – 2008/0249(COD))

P7_TA(2011)0406 A7-0028/2011

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2008)0854),

–  ņemot vērā EK līguma 133. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 207. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7–0062/2010),

–  ņemot vērā 27. pantu Regulā (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei (pārstrādāta versija), saskaņā ar kuru no 2009. gada 27. augusta ir atcelta Regula (EK) Nr. 1334/2000, ar ko nosaka Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju eksporta kontrolei,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2011. gada 18. jūlija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A7-0028/2011),

1.  pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā(1);

2.  Apstiprina Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu, kas iekļauts šīs rezolūcijas pielikumā;

3.  pieņem zinašanai Komisijas paziņojumu, kas iekļauts šīs rezolūcijas pielikumā;

4.  prasa Komisijai šo priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi to būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2011. gada 27. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2011, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 1232/2011.)

PIELIKUMS

Komisijas paziņojums

Komisija ir paredzējusi pārskatīt šo regulu ne vēlāk kā 2013. gada 31. decembrī, jo īpaši attiecībā uz to, lai izvērtētu iespēju ieviest vispārēju eksporta atļauju zemas vērtības sūtījumiem.

Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas paziņojums par zemas vērtības sūtījumiem

Šī regula neattiecas uz valsts vispārējām eksporta atļaujām nelielas vērtības sūtījumiem, kuras dalībvalstis izsniedz saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 428/2009 9. panta 4. punktu.

(1) Šī nostāja aizstāj 2011. gada 5. aprīlī pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti P7_TA(2011)0125).

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūcija par Eiropu, tūristu apmeklētāko vietu pasaulē ‐ jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes (2010/2206(INI))

P7_TA(2011)0407 A7-0265/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas tūrisma ilgtspējības pamatnostādnes” (COM(2003)0716),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Atjauninātā ES tūrisma politika ‐ veidojot spēcīgāku Eiropas tūrisma partnerību” (COM(2006)0134),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Noturīgas un konkurētspējīgas Eiropas tūrisma nozares programma” (“Darba kārtība 21”) (COM(2007)0621),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē ‐ jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes” (COM(2010)0352),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020 ‐ stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai attiecībā uz Eiropas statistiku par tūrismu (COM(2010)0117),

–  ņemot vērā Madrides deklarāciju “Virzība uz sociāli atbildīgu tūrisma modeli”, kas pieņemta neoficiālā ministru sanāksmē 2010. gada 15. aprīlī,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 12. oktobra secinājumus “Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē ‐ jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes (14944/10),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu “Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē ‐ jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes” (CoR 342/2010),

–  ņemot vērā Padomes 1986. gada 22. decembra ieteikumu(1) par ugunsdrošību esošajās viesnīcās (86/666/EEK),

–  ņemot vērā Padomes 1990. gada 13. jūnija Direktīvu 90/314/EEK(2) par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK(3) par pakalpojumiem iekšējā tirgū,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 5. maija Direktīvu 2009/47/EK, ar ko Direktīvu 2006/112/EK(4) groza attiecībā uz samazinātām pievienotās vērtības nodokļa likmēm,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 9. jūlija Lēmumu(5) par ekoloģiskajiem kritērijiem Kopienas ekomarķējuma piešķiršanai tūristu mītņu pakalpojumiem (2009/578/EK),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Regulu (EK) Nr. 66/2010(6) par ES ekomarķējumu,

–  ņemot vērā 2005. gada 8. septembra rezolūciju(7) par Eiropas ilgtspējīga tūrisma jaunajām perspektīvām un jaunajiem izaicinājumiem,

–  ņemot vērā 2007. gada 29. novembra rezolūciju(8) par atjaunināto ES tūrisma politiku ‐ veidojot spēcīgāku Eiropas tūrisma partnerību,

–  ņemot vērā 2008. gada 16. decembra rezolūciju(9) par tūrisma ietekmes reģionālās attīstības aspektiem piekrastes reģionos,

–  ņemot vērā 2011. gada 16. februāra rezolūciju(10) par nākamajā plānošanas periodā mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) finansiālajam atbalstam paredzēto ES instrumentu pārskatīšanas praktiskajiem aspektiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A7-0265/2011),

A.  tā kā tūrisma nozare veido 10 % no IKP un 12 % no darbvietām ir tieši šajā nozarē un tā kā šī nozare ir uzskatāma par trešo svarīgāko sociāli ekonomisko jomu Eiropas Savienībā; tā kā šī nozare galvenokārt sastāv no mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem, tā kā tā ir galvenais ienākumu avots dažiem ES reģioniem, piemēram, salām, un tā kā tai ir galvenā loma ES ekonomikas attīstībā un ekonomiskajā, sociālajā un reģionālajā kohēzijā, kā arī stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā;

B.  tā kā tūrisms veicina arī garīgo bagātināšanos, apmaiņu, labklājību, labsajūtu, kultūru un sociālo kohēziju; tā kā tāpēc visvairāk jārūpējas par kvalitatīvu pieeju;

C.  ņemot vērā, ka Eiropas Savienība ir tūristu apmeklētākā vieta pasaulē, rēķinot pēc citu valstu tūristu skaita, un tā kā šī loma jānostiprina, lai cīnītos ar izaicinājumiem, kurus rada, pirmkārt, lielāka globālā konkurence un nepastāvīgs tirgus pieprasījums un, otrkārt, nepieciešamība nodrošināt lielāku un noturīgāku ilgtspējību;

D.  tā kā tūrisms Eiropā saskaras ar daudzām problēmām: pasaules ekonomikas krīzi, citu ārpus ES esošo galamērķu konkurētspēju un tūristus piesaistošo piedāvāto aspektu daudzveidību, klimata pārmaiņu ietekmi un tūristu aktivitātes sezonālajām svārstībām, demogrāfiskajām tendencēm Eiropā, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pieaugošo ietekmi un daudziem neparedzētiem notikumiem, kas laiku pa laikam skar tūrisma nozari;

E.  ņemot vērā, ka tūrisms palīdz reklamēt Eiropu un tās kultūras un valodu mantojumu, ievērojot atšķirības, saglabāt kopējās vērtībās un stiprināt Eiropas identitātes, piederības un pilsonības sajūtu; tā kā tūrisma attīstībai ir galvenā nozīme, lai uzlabotu reģionālo dimensiju Eiropas Savienībā;

F.  tā kā Eiropas dažādība, daudzveidība un multikulturālisms nodrošina maksimālas izaugsmes iespējas ikvienam tematiskā tūrisma veidam un tā kā dažādu tūrisma veidu attīstība un veicināšana var būt vienīgā efektīvā atbilde uz kropļojumiem, problēmām un pagrimumu, pie kā noved neregulēta un viendabīga masu tūrisma modelis;

G.  tā kā ar Lisabonas līguma 195. pantu tūrisms ir kļuvis par konkrētu ES kompetenci, saskaņā ar kuru ES var atbalstīt un papildināt dalībvalstu rīcību iekšzemē, mudinot izveidot apstākļus, kas veicina tūrisma uzņēmumu attīstību un sekmē dalībvalstu sadarbību, neveicot dalībvalstu tiesību un regulatīvo aktu saskaņošanu;

H.  tā kā, pamatojoties uz šo jauno kompetenci jāizveido integrēta Eiropas stratēģija ar skaidriem un vērienīgiem mērķiem, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu;

I.  tā kā, lai nodrošinātu, ka jaunās ES kompetences un turpmākā tūrisma politika ir efektīva un atpazīstama un atbilstu Eiropas pilsoņu un mūsu viesu prasībām, būs nepieciešama ne tikai stratēģija un rīcības plāns, bet arī atbilstoši resursi ES 2014.–2020. gada finanšu plānā;

J.  tā kā ES tālāko reģionu un dažu salu reģionu ekonomika gandrīz pilnībā ir atkarīga no gaisa transporta, ņemot vērā to ļoti lielo tālumu un izolētību, kuru dēļ ir nepieciešami pasākumi, kuros būtu ņemta vērā to atkarība no šā transporta veida,

1.  atbalsta Komisijas iesniegto politisko stratēģiju, kurā aprakstīts 21 konkrēts pasākums, lai šajā nozarē atjaunotu aktivitāti; uzskata, ka šis dokuments un tā īstenošanas plāns ir pietiekams pamats, lai attīstītu ES politiku, ar kuru tiktu nodrošināts konkurētspējīgs, moderns, augsti kvalitatīvs, ilgtspējīgs un visiem pieejams tūrisms; mudina Komisiju saskaņā ar īstenošanas plānu cik ātri vien iespējams noteikt konkrētu grafiku, lai izpildītu šos pasākumus un sasniegtu mērķus; prasa dalībvalstīm sadarboties, attiecībā uz katru pasākumu iesniedzot programmas, kas atbilstu valstu, reģionālo vai vietējo kompetento iestāžu nostājai; aicina Komisiju vairāk pievērsties prioritāriem pasākumiem, ar kuriem tiek īstenoti jauninājumi un radīta Eiropas mēroga pievienotā vērtība;

2.  uzskata ka ES tūrisma stratēģijas pamats, pirmkārt, ir tikai tūrisma nozarei paredzēts konkrētu pasākumu kopums un, otrkārt, ņemot vērā tūrisma ietekmi uz visām nozarēm, sadarbība ar citām saistītām politikas nozarēm, lai nodrošinātu sistēmu, ar kuru patiešām tiek veicināts tūrisms; uzskata turklāt, ka ir nepieciešams precīzs novērtējums par to, kā citās nozarēs veiktie pasākumi ietekmē tūrismu, un prasa īstenot visaptverošu pieeju, lai radītu sinerģiju, gan īstenojot dažādas nozaru politikas nostādnes, gan piemērojot atšķirīgos finanšu instrumentus;

3.  pauž nozēlu par to, ka attiecībā uz tūrisma politiku Komisijā nav saskaņotības; uzskata par svarīgu, ka Komisija panāk koordinētas un integrētas pieejas īstenošanu attiecīgajos ģenerāldirektorātos;

4.  uzsver nepieciešamību pēc ciešas sadarbības starp ES, starptautiskām, valstu, reģionālām un vietējām iestādēm, no vienas puses, un starp visām iestādēm un nozares ieinteresētajām personām, no otras puses, lai atrisinātu ar tūrismu saistītos visas nozares aptverošus jautājumus, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu; atgādina, ka daudzām Eiropas reģionu un vietējām pašvaldībām ir tieša kompetence tūrisma jomā un ka tāpēc tām ir galvenā loma projektu un konkrētu pasākumu ieviešanā; pauž cerību, ka, arī īstenojot stratēģiju “Eiropa 2020”, reģionu un vietējās pašvaldības viena ar otru sadarbosies ciešāk un ka tām ilgtspējīga, tieša un efektīva ietekme uz jaunas tūrisma politikas izstrādi; uzskata, ka šajā pašā laikposmā īpaši plānošanas instrumenti, piemēram, makroreģioniem paredzētas stratēģijas, varētu pastiprināt tūrismu reģionos un starp reģioniem un veicināt Eiropas reģionālo un vietējo pašvaldību pievilcību un atpazīstamību;

5.  aicina Komisiju apsvērt divu jaunu tūrisma principu ieviešanu: “starpreģionalitāte” un “komplementaritāte”, lai veicinātu vienā ģeogrāfiskajā teritorijā esošu tūrisma pakalpojumu kopīgu plānošanu un saskaņošanu , t. i., vai nu starp dažādu dalībvalstu kaimiņreģioniem, vai arī īpašā tematiskajā līmenī starp reģioniem, ko saista kopīgi elementi;

Konkurētspējīgs, moderns un kvalitatīvs tūrisms

6.  uzskata, ka tūrisms jāvērtē kā daļa no Eiropas rūpniecības un jauninājumu politikas paketes, un atkārtoti apgalvo, ka tūrisma iedzīvināšana ir stratēģisks un ļoti svarīgs daudzu dalībvalstu nodarbinātības mērķis; šajā saistībā uzsver mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) nozīmīgumu, kas veicina gan inovācijas no apakšas, gan stabilitāti nozarē, gan nodrošina kvalitāti, dažādību un autentiskumu reģionos, kuros tie darbojas; mudina Komisiju vairāk veicināt šo pieeju Eiropas tūrisma pakalpojumu jomā;

7.  aicina Komisiju ik gadu apkopot un publicēt labas tūrisma prakses piemērus;

8.  piekrīt Komisijas priekšlikumam, ka “Eiropas zīmols” būtu jāattīsta, sadarbojoties ar dalībvalstīm, vietējām un reģionālām pašvaldībām un valstu tūrisma aģentūrām, lai veicinātu visas Eiropas kā tūrisma galamērķa atpazīstamību visā pasaulē; šajā nolūkā aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm un kompetentajām tūrisma aģentūrām īstenot reklāmas kampaņas; uzsver, ka saistībā ar visām veicināšanas iniciatīvām būtu jāievēro un jāizceļ Eiropas teritoriālā dažādība, necenšoties kādu no Eiropas galamērķiem izcelt vairāk, un uzskata, ka, ieviešot “Eiropas zīmolu”, nedrīkstētu aizliegt dažādiem reģioniem, pilsētām un vietējām struktūrām tiesības brīvi popularizēt savu tēlu;

9.  atzinīgi vērtē iniciatīvu “Eiropas mantojuma zīme” kā instrumentu, ar kuru tiek uzsvērta dažu no Eiropas integrācijas viedokļa nozīmīgu objektu īpašā vērtība; uzsver nepieciešamību koordinēt šo iniciatīvu ar UNESCO mantojuma objektiem un citiem vēsturiskiem maršrutiem; uzskata, ka šī iniciatīva ir jāsaskaņo ar citām salīdzināmām iniciatīvām, piemēram, “Europa Nostra” balvu, lai novērstu funkciju pārklāšanos; aicina Komisiju norādīt dalībvalstīm, ka objektiem, kas saņem “Eiropas mantojuma zīmi”, vienmēr jābūt atvērtiem un pieejamiem, paredzot pat, ka tajos jābūt minimālajam skaitam darbinieku;

10.  aicina Komisiju atbalstīt to, ka Pasaules mantojuma sarakstā tiek iekļautas dalībvalstu tautas tradīcijas, tostarp kulinārijas tradīcijas, lai saglabātu tās nākamajām paaudzēm un izstrādātu Eiropas stratēģiju tautas tradīciju popularizēšanai Eiropas un starptautiskā līmenī;

11.  aicina Komisiju izvērtēt ES programmas “Eiropas Kultūras galvaspilsētas” ietekmi uz tūrismu un ziņot Parlamentam par to, vai būtu jāpārskata pārvaldības pieejas, finansēšanas kārtība un kultūras struktūru un apvienību iesaistīšanas procedūras, lai atbalstītu ilgstošus un ilgtspējīgus procesus un partnerattiecības;

12.  uzsver sadarbības nozīmi, piemēram, veidojot partnerattiecības vai noslēdzot starptautiskus gaisa pārvadājumu nolīgumus ar trešām valstīm, it īpaši ar kaimiņvalstīm un BRIC valstīm, kuras ir uzskatāmas par vairākus miljonus lielu iespējamo jauno tūristu tirgu; šajā sakarībā uzsver tā darba turpināšanas nozīmi, ar kuru uzlabo Eiropas tūrisma nozares atpazīstamību, kvalitāti, konkurētspēju un dažādību, un prasa izstrādāt kopējus Eiropas tirgvedības pasākumus un kombinētos tūrisma produktus, lai piesaistītu apmeklētājus no šiem jaunās izcelsmes tirgiem;

13.  uzskata par vēlamu, lai Eiropas iestādes un dalībvalstis saistībā ar vīzu kopējo politiku izstrādātu ilgtermiņa stratēģiju, ar kuru panāktu koordinētākas un vienkāršotākas vīzu izsniegšanas procedūras, izskatot iespēju ES līmenī izveidot kopējas konsulārās nodaļas vai centrus, kas nodrošinātu vīzu procedūru punktuālu īstenošanu un birokrātijas izmaksu samazināšanu, vienlaikus ievērojot ES tiesības un pienākumu kontrolēt savas robežas; šim nolūkam pēc Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) izveides aicina Komisiju apsvērt iespēju izmantot pasaulē esošos ES delegāciju birojus, lai sadarbībā ar dalībvalstu vēstniecībām izsniegtu tūristu vīzas, un noskaidrot papildu veidus, kā vienkāršot tūristu vīzu izsniegšanu, piemēram, “grupu tūristu vīzu” izsniegšanu organizētām grupām, un atvieglotu ieceļošanu darījumu personām;

14.  ņemot vērā dažādās ārkārtas situācijas, kurās tūristi ārvalstīs tiek apdraudēti, aicina dalībvalstis ciešā sadarbībā ar EĀDD apsvērt nepieciešamību izstrādāt vienotu procedūru, lai brīdinātu par ceļošanas uz kādu galamērķi bīstamību, pieņemt attiecīgām ārkārtas situācijām paredzētu vienotu Eiropas kodeksu un atzīt smagākajos gadījumos tiesības tūrisma nozares dalībniekiem pieprasīt Kopienas palīdzību, ievērojot finanšu līdzekļu pieejamību;

15.  aicina Komisiju izdarīt secinājumus par tādām nesenajām ārkārtas situācijām kā vulkāna izvirdums un izstrādāt īpašus scenārijus ES krīzes pārvarēšanai, lai saskaņošana un vienota rīcība visās dalībvalstīs attiecībā uz informāciju un veicamajiem pasākumiem kļūtu par obligātu prasību;

16.  uzsver nepieciešamību atbalstīt jauninājumus mikrouzņēmumos un MVU un šo uzņēmumu tehnoloģisko attīstību, lai tie efektīvāk varētu pārdot savus produktus un reklamēt tūrisma galamērķus; mudina Komisiju izveidot platformu “Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un tūrisms”, līdz 2011. gada beigām uzsākot konkrētu izmēģinājuma projektu, lai atbalstītu mikrouzņēmumu un MVU dalību digitālās piegādes ķēdē, balstoties uz citās nozarēs gūto pieredzi, piemēram, tekstila, transporta un loģistikas un automobiļu rūpniecības nozarē; prasa izstrādāt iniciatīvas, kas paredzētas, lai šajā nozarē veicinātu elektronisko komerciju un novērstu atlikušos šķēršļus tās pilnveidošanai iekšējā tirgū; turklāt aicina dalībvalstis visā to teritorijā izveidot ātrdarbīgu internetu, lai dotu iespēju piedāvāt progresīvus pakalpojumus un lai operatori kļūtu sadarbspējīgi;

17.  prasa veicināt un atbalstīt nozares uzņēmējdarbības garu, īpaši uzmanību pievēršot sievietēm un jauniešiem, kā arī aicina atvieglot MVU un pašnodarbināto personu piekļuvi finansējumam, jo īpaši mikroaizdevumiem;

18.  aicina Komisiju veicināt īpašu jauninājumu inkubatoru tūrisma nozares uzņēmumiem;

19.  uzskata, ka tūrisma nozares ilgtspējību lielā mērā vairos saskaņotāka pieeja pētniecībai un izstrādei un jauninājumu produktu un pakalpojumu veicināšana; uzsver to, ka tūrisma nozares attīstība ir tieši saistīta ar energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju veicināšanu;

20.  mudina Komisiju izveidot virtuālu tūrisma uzraudzības centru, kas uzturētu kontaktus ne vien starp pētniecības institūtiem, bet arī starp uzņēmumiem un valsts iestādēm, lai veicinātu tirgus pētījumus, izmantojot konkurētspējīgas kompetences sistēmas, sniegtu uzņēmumiem un publiskām struktūrām informāciju par gaidāmām pieprasījuma un piedāvājuma izmaiņām un radītu apstākļus, kuros uzņēmumi un publiskais sektors var stratēģiski izdevīgāk pozicionēties tirgū;

21.  aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un šīs nozares dalībniekiem izvērtēt jauninājumu pasākumus, kādus varētu īstenot, lai veicinātu ad hoc Eiropas kompleksās brīvdienas tādu lielāko vēsturisko, kultūras un sporta pasākumu laikā, kas turpmākajos dažos gados notiks atsevišķās dalībvalstīs, piemēram, Olimpisko spēļu, pasaules izstāžu un citu pasākumu laikā, lai popularizētu galamērķi “Eiropa” un tās lielo dažādību; uzskata, ka dažāda veida Eiropas un starptautiski pasākumi būtu jāreklamē kopsakarā ar esošiem vietējiem tūristu piesaistes faktoriem;

22.  uzskata, ka tālāk jāattīsta Eiropas Ceļojumu komisijas izveidotās tīmekļa vietnes www.visiteurope.com iespējas, lai nodrošinātu cik vien lielu tās izmantošanu un neierobežotu pieejamība (teksts visās ES oficiālajās valodās un lielākajās ārpuskopienas valodās, īpašu uzmanību veltot BRIC valstīm, tādu formātu izmantošana, kas pieejami personām ar redzes traucējumiem, un informācija zīmju valodā nedzirdīgajiem cilvēkiem, kā arī visu veidu tehnoloģisko lietojumprogrammu izmantošana) un izveidotu to par īstu Eiropas tūrisma platformu, no kuras būtu viegli nonākt atsevišķu valstu, reģionu un vietējos tūrisma portālos; turklāt uzskata, ka portālā būtu īpaši jāizceļ Eiropas kvalitātes marķējuma sistēma un labas prakses piemēri, kā arī tādas iniciatīvas kā “Calypso”, “NECSTouR” un “EDEN” un ka tajā tūristi būtu jāinformē par tiesībām, kādas viņiem ir dažādās situācijās;

23.  aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm izvērtēt iespēju izveidot “Eiropas tūrisma karti” nolūkā veicināt Eiropā ceļojošu dalībvalstu un trešo valstu tūristu vēlmi to darīt regulāri, piedāvājot informāciju, kurā būtu uzskaitītas viņu tiesības, atlaides un konkrēti pakalpojumi;

24.  uzskata, ka Eiropa Savienība pamatā ir kultūras un valodu daudzveidība un ka tāpēc ir svarīgi veicināt piekļuvi tūrisma objektiem, nodrošinot tūristiem līdzekļus, kas atvieglo viņu apmeklējumu un palīdz viņiem saprast, piemēram, audiogidus vai brošūras, kurās būtu sniegti skaidrojumi vismaz divās oficiālās ES valodās, jo īpaši, ja attiecībā uz apmeklētajiem objektiem tiek saņemts struktūrfondu finansējums;

25.  aicina Komisiju sadarbībā ar tūrismā iesaistītajām personām novērtēt “Eiropas tūrisma kvalitātes zīmes” praktisko iespējamību, nosakot kopējus kvalitātes kritērijus; uzskata, ka tas jāveic, koordinējot dažādās dalībvalstīs un šīs nozares asociācijās jau gūto labāko pieredzi, lai papildus valstu marķējumam izveidotu vienotu marķējumu, ko varētu atzīt pēc brīvprātīgas akreditācijas principa (“opt-in”);

26.  uzskata, ka jānovērš marķējumu skaita pieaugums un to skaits ir jāsamazina, lai nepieļautu iespējamos pārpratumus no patērētāju viedokļa un pārmērīgu slogu uzņēmumiem, kā arī lai padarītu marķējumu atpazīstamāku; aicina Komisiju izvērtēt esošo marķējumu ‐ tā drošumu, pārredzamību un atbilstības normām uzraudzību; turklāt aicina Komisiju, dalībvalstis un ieinteresētās personas veicināt esošos instrumentus un labo praksi un ilgtermiņā izvērtēt iespējas pakāpeniski apvienot “Eiropas kvalitātes zīmi” un “Tūristu mītņu pakalpojuma ekomarķējumu” un izveidot vienu marķējumu, attiecībā uz kuru ilgtspējība būtu viens no nozīmīgiem kvalitātes kritērijiem;

27.  aicina Komisiju veicināt iniciatīvu pakāpeniski saskaņot viesnīcu klasifikācijas sistēmu (viesnīcas, viesu nami, izīrētas telpas u. c.), nosakot kopējus minimālos kritērijus, sākot ar nozares asociāciju (piemēram, “Hotelstars Union”) un pārstāvju pozitīvo pieredzi; uzskata, ka šāda pakāpeniska saskaņošana varētu uzlabot gan Eiropas kā tūristu galamērķa ievērojamību, gan tūristiem piedāvāto informāciju; aicina Eiropas viesmīlības nozari:

28.  uzsver nepieciešamību pievērst pienācīgu uzmanību jautājumam par drošību dažāda veida izmitināšanas vietās, īpaši ugunsdrošības standartiem un oglekļa monoksīda drošības pasākumiem; tāpēc uzskata, ka jāierosina ēku, vadības un sistēmas (BMS) metodes ievērošana, neskarot spēkā esošos valstu noteikumus, kas izveidoti saskaņā ar Padomes 1986. gada ieteikumiem, vai arī jāveic alternatīvi reglamentējošie pasākumi, ja pašregulācija izrādās nepietiekama; turklāt uzsver arī viesnīcas personāla apmācību svarīgo nozīmi rīcības ārkārtas situāciju plānošanā un ugunsdrošības pārvaldībā un uzsver nepieciešamību pēc regulāras datu ieguves par izmitināšanas vietu drošību; uzsver, cik svarīgi ir vienmēr ievērot cilvēku ar invaliditāti un ierobežotām kustības spējām vajadzības, tostarp ‐ apmācīt attiecībā uz invaliditātes vērā ņemšanu ugunsgrēka profilaksē un izmitināšanas drošību;

29.  uzskata, ka Komisijai, sadarbojoties ar tūrisma nozares pārstāvjiem un sociālajiem partneriem, būtu jāizveido pašreizējo profesionālo kompetenču pārskats (tūrisma prasmju un zināšanu pamats), kas būtu sākumpunkts pieprasījuma un piedāvājuma saskaņošanas praktisko soļu īstenošanai Eiropas tūrisma nozares nodarbinātības tirgū;

30.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm veicināt mobilitāti un izmantot un popularizēt tūrisma nozarē mūžizglītību, profesionālās un akadēmiskās apmācības sistēmas un māceklību, lai saglabātu ciešus sakarus ar zinātnieku un darījumu aprindām un 8. pamatprogrammā pētniecības un tehnoloģiju attīstības jomā attiecībā uz tūrisma nozari vairāk uzsvērtu jauninājumus; uzskata, ka tādas Kopienas programmas kā “Erasmus jauniem uzņēmējiem” un “Leonardo da Vinci” ir vienīgās programmas, kurās var iegūt profesionālas un noderīgas zināšanas un uzlabot karjeras izredzes, un tāpēc tās būtu vairāk jāattīsta un jāpopularizē, ņemot vērā arī iespēju tās pārskatīt, lai tajās pasniegtu labas prakses piemērus, kas cita starpā attiektos arī uz patērētāju apkalpošanu, pieejamību un ilgtspējību;

31.  mudina Komisiju precīzāk uzraudzīt Pakalpojumu direktīvas ieviešanu dalībvalstīs attiecībā uz tūrismu;

32.  aicina dalībvalstis uzlabot profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu tūrisma nozarē, lai šajā nozarē jau strādājošie un potenciālie darbinieki varētu atrast labākās profesionālās iespējas un šajā nozarē veicinātu darba ņēmēju mobilitāti; uzskata, ka šādi pasākumi palīdzēs atrisināt šajā nozarē pastāvošo sezonas darba problēmu, no vienas puses, un nedeklarēta darba problēmu, no otras puses;

33.  uzsver tūrisma un transporta ciešo saikni un aicina Komisiju un dalībvalstis veikt visu nepieciešamo, lai modernizētu valstu, reģionālo un pārrobežu infrastruktūru, kas paredzēta dažādiem transporta veidiem, īpašu vērību veltot Eiropas transporta tīklu projektu īstenošanas gaitai un savlaicīgai izpildei un vienotās Eiropas gaisa telpas izveides pabeigšanai, lai nodrošinātu efektīvāku gaisa satiksmes pārvaldību; uzskata par svarīgu sekmēt vairāku pārvadājumu kombinēšanu un pieņemt atbilstošas normas, lai pārvaldītu tūrisma plūsmas, it īpaši sezonas augstākās intensitātes laikā un dažādu veidu ārkārtas situācijās;

34.  mudina Komisiju veicināt ilgtspējīgāku transporta līdzekļu izmantošanu, piemēram, kombinējot sabiedrisko transportu, dzelzceļu, riteņbraukšanu un pārvietošanos kājām; aicina Komisiju cita starpā veicināt un atbalstīt komunikāciju attīstību ar salām, lauku apvidiem, kalnu rajoniem, tālākiem reģioniem, proti, grūtāk sasniedzamiem galamērķiem vispār, tostarp saistībā arī ar Eiropas transporta tīkliem;

35.  uzsver vajadzību veicināt integrētas elektronisko biļešu pārdošanas sistēmas, kas būtu paredzētas dažādiem transporta veidiem, tādējādi stimulējot sistēmas noderību visiem transporta veidiem, sekmējot starptautiskos pārvadājumus starp dalībvalstīm, nodrošinot kustības brīvību un likvidējot iekšējā tirgus pabeigšanas šķēršļus; uzskata, ka izstrādes procesa laikā sevišķa uzmanība jāvelta īpašajām cilvēku ar invaliditāti piekļuves prasībām;

36.  atzinīgi vērtē ES tiesību aktus, kas pieņemti pasažieru tiesību jomā, īpaši attiecībā uz pasažieriem ar ierobežotām kustību spējām, un aicina Komisiju ātri izstrādāt vērienīgu un konsekventu tiesisko regulējumu ‐ kopīgu noteikumu kopumu visiem transporta veidiem vienlaikus, pievienojot īpašus noteikumus, lai ievērotu katra transporta veida īpatnības;

37.  aicina Komisiju izvērtēt Tūristu tiesību hartas īstenojamību un pienākumus, kuros ietverti pieejamības, informācijas sniegšanas, pārredzamas cenas noteikšanas, kompensācijas u. c. principi; aicina dalībvalstis izveidot neatkarīgu arbitrāžas sistēmu, lai arī patērētāji varētu patiesi nodrošināt minēto tiesību ievērošanu;

Ilgtspējīgs un daudzveidīgs tūrisms

38.  uzsver, ka tūrisma politikā konsekventi jāietver ilgtspējīga attīstība: jāievēro pašreizējo paaudžu sociālās, ekonomiskās un vides vajadzības, neaizmirstot par turpmāko paaudžu interesēm;

39.  atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi pašreizējo tūrisma piedāvājumu padarīt daudzveidīgāku, kas palīdzēs kompensēt trūkumus, kas izriet no tūrismam raksturīgās sezonalitātes; īpaši uzsver jau uzsāktās sadarbības ar Eiropas Padomi nozīmīgumu, lai atbalstītu kultūras, vēsturisko, reliģisko, vides un ainavas tūrismu, izveidojot tematiskus maršrutus vai ceļus, kas ne tikai izceļ mūsu kontinenta kultūras un vēsturiskās saknes, bet arī palīdz attīstīt cita veida tūrismu, kas būtu ilgtspējīgs un pieejams visiem; uzskata, ka jāatbalsta ilgtspējīgi transporta veidi, tai skaitā riteņbraukšana un burāšana pa dažādiem maršrutiem;

40.  uzskata ― lai atšķirtu Eiropas tūrismu no citu valstu vai kontinentu tūrisma, ļoti svarīgi ir sasaistīt tradicionālā tūrisma nozari ar to, ko reģions piedāvā attiecībā uz produktiem un pakalpojumiem, kā arī materiālajām un nemateriālajām lietām;

41.  uzskata, ka Komisijai un Eiropas Padomei, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm un reģionālajām un vietējām pašvaldībām, arī turpmāk būtu jāatbalsta, tostarp arī ar finanšu līdzekļiem, jaunu “Eiropas maršrutu” izveide un esošo saglabāšana, tostarp uz salām un piekrastes, kalnainos un tālākos reģionos; uzskata, ka, popularizējot un maršrutā iekļaujot simboliskās vietas, piemēram, katedrāles, pilis, universitātes, arheoloģiskās vietas un rūpnieciskās zonas, kā arī Eiropas simboliskās personības un Eiropas idejas aizstāvjus, ar šiem maršrutiem būtu jāizceļ Eiropas identitāte; mudina Komisiju un dalībvalstis veikt visus atbilstošos pasākumus, lai aizsargātu Eiropas kultūras mantojumu un īpašumu turpmākajām paaudzēm;

42.  mudina Komisiju veicināt ES reģionu tīklu veidošanu un sadarbību, lai savienotu esošos reģionālos, valstu un Eiropas velomaršrutus un uzlabotu ilgtspējīgu, energoefektīvu un videi draudzīgu velotūrismu Eiropas Savienībā;

43.  uzsver tādu tīklu nozīmīgumu kā NECSTouR un EDEN attiecībā uz labas prakses apmaiņu starp Eiropas reģioniem un ilgtspējīgu tūrisma galamērķu reklamēšanu; papildus tam uzsver nepieciešamību ciešā sadarbībā ar Tūrisma ilgtspējas darba grupu (TNG) un vietējām un reģionālajām pašvaldībām izveidot kopēju rādītāju sistēmu, lai nodrošinātu tūrisma galamērķu ilgtspējīgu pārvaldību;

44.  uzskata, ka, ņemot vērā Eiropas kontinenta vēsturi, Komisijai būtu apņēmīgāk jāveicina Eiropas rūpnieciskais mantojums, kura potenciāls nav pietiekami atzīts; uzsver, ka tāda Eiropas rūpniecības mantojuma attīstība, kas ir uzskatāms par vienu no galvenajām kultūras interešu jomām, varētu būt izdevīga arī no mazāk svarīgu galamērķu viedokļa un sekmēt ilgstpējīgākas, dažādākas un vienmērīgāk izvietotas tūrisma nozares darbību Eiropā, saglabājot, pārveidojot un atjaunojot rūpnieciskos objektus;

45.  uzskata, ka būtu pienācīgi jāatbalsta lauku tūrisms un agrotūrisms, jo šīs nozares uzlabo dzīves kvalitāti, dažādo ekonomiku un ienākumu avotus lauku apgabalos, tajos rada darbvietas, notur šajos novados cilvēkus un tādējādi novērš iedzīvotāju skaita samazināšanos, kā arī izveido tiešu saikni ar atbalstu tradicionālajiem, ekoloģiskajiem un dabiskajiem pārtikas produktiem; šajā sakarībā norāda, ka šajos apgabalos ir svarīgi nodrošināt neierobežotas iespējas izmantot transporta tīklu, kā arī internetu un informātikas tehnoloģiju infrastruktūru; uzskata, ka tas palīdzēs sasniegt mērķi attiecībā uz jaunu tūrisma veidu sekmēšanu, tūrisma sezonu pagarināšanu un tūrisma aktivitāšu pārdalīšanu starp teritorijām ar augstu tūrisma koncentrāciju un teritorijām ar daudzsološām, taču nepietiekami izmantotām tūrisma iespējām;

46.  uzskata, ka ir jānostiprina lauksaimnieku produkcijas noieta iespējas un jāuzlabo viņu piekļuve vietējiem tirgiem, tādējādi ēdināšanas uzņēmumiem atvieglojot iespēju iegādāties tiem nepieciešamos vietējos produktus;

47.  uzsver, ka dabas tūrisms veicina ilgtspējīgu nozares attīstību; uzskata, ka ir svarīgi galvenokārt pievērsties dabiskajām kūrvietām un aizsargājamām zonām, padarot tās pieejamākas tūristiem, tostarp attīstot arī starpvalstu maršrutus, kas nekaitētu vides mantojumam un vietējai bioloģiskajai daudzveidībai;

48.  atzīmē, ka jaunu iekšzemes ūdensceļu izveide var veicināt kultūras tūrisma, dabas tūrisma un izklaides tūrisma ilgtspējīgu attīstību;

49.  atgādina, ka arvien iecienītāki kļūst ar kultūru, izglītību, jaunatni un sportu saistīti ceļojumi, un tādēļ aicina dalībvalstis, vietējās un reģionālās pašvaldības būt elastīgākām, sniedzot atbalstu šādiem tūrisma veidiem un pielāgojoties demogrāfisko pārmaiņu radītajām jaunajām patērētāju kategorijām, lai ņemtu vērā jaunus tūrisma veidus, kas ir orientēti uz patērētāju pausto vēlmju apmierināšanu; pievērš uzmanību tam, ka sportam ir liela nozīme tūrisma veicināšanā, jo gan skatītāji, gan sportisti dodas uz sacīkšu vietām, un pieprasa izstrādāt īpašas politiskās nostādnes sporta tūrisma veicināšanai un atbalstam;

50.  aicina Komisiju atbalstīt Kopienas visaptverošo iniciatīvu par tūrisma ietekmi uz vidi, īpaši pieminot Eiropas bioloģisko daudzveidību, atkritumu ciklu, enerģijas un ūdens taupību, veselīgu ēšanas režīmu un zemes un dabas resursu izmantošanu, lai izplatītu informāciju un noderīgus materiālus, vairāk informētu sabiedrību un samazinātu tūrisma ietekmi uz vidi;

51.  atzinīgi vērtē nozares brīvprātīgos centienus izprast un samazināt tūrisma ietekmi uz vidi un galamērķiem, piemēram, ES daļēji finansēto “Travelife Sustainability System' ‐ inovatīvu sistēmu, kas palīdz patērētājiem veikt noturīgu izvēli un nozarei izprast un kontrolēt tās ietekmi piegādes ķēdē;

52.  mudina Komisiju atbalstīt tūrisma jomas MVU formulētās jauninājumu iniciatīvas, kā arī saglabāt un uzlabot bioloģiskās daudzveidības bagātību, atbalstot ekotūrismu;

53.  aicina Komisiju pārbaudīt iespēju noteikt atbildīga un ilgtspējīga tūrisma Eiropas dienu, visās dalībvalstīs organizējot informatīvas sanāksmes, lai veicinātu noturīga tūrisma veidus un tūristu atbildīgu uzvedību;

54.  uzsver klimata pārmaiņu lielo ietekmi uz Eiropas tūrisma zonām, it īpaši uz visnestabilākajām, piemēram, piekrastes rajoniem, salām un kalnu reģioniem; uzskata, ka ir jāizstrādā stratēģijas, lai novērstu un mazinātu šo ietekmi, tostarp tūrisma pakalpojumos veicinot jauninājumus un dažādību, uzlabojot dabisko risku novēršanas un mazināšanas politiku, pielāgojot infrastruktūras objektus, iepriekš paredzot ūdens trūkuma ietekmi un nodrošinot attiecīgo teritoriju faunas, floras un ainavas ilgtspējīgumu;

55.  norāda, ka piekrastes reģioni ir galvenais tūrisma galamērķis Eiropā, un tāpēc ir svarīgi pienācīgu uzmanību pievērst teritorijas plānošanas metodēm šajos reģionos, ekstensīvas urbanizācijas riskiem, nepieciešamībai saglabāt piekrastes reģionu kvalitāti un ilgtspējīgumu, kā arī to mantojumu un tūrisma pakalpojumu infrastruktūru; uzsver nepieciešamību jūras piekrastes, salu un jūras tūrisma stratēģijā ieguldīt atbilstošus līdzekļus, lai Eiropas piekrasti aizsargātu pret eroziju, aizsargātu vides un dzīvās dabas mantojumu un uzlabotu ūdens kvalitāti ‐ tas viss jādara nolūkā izveidot ilgtspējīgu un kvalitatīvu pludmales un zemūdens tūrismu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt stratēģiju par ilgtspējīgu piekrastes un jūras tūrismu un prasa izstrādāt līdzīgas īpašās stratēģijas attiecībā uz salām, kalnu reģioniem un citām nestabilām teritorijām;

56.  vēlreiz apstiprina tāda pludmales tūrisma svarīgumu, kas ir raksturīgs dažiem Eiropas piekrastes reģioniem; aicina Komisiju noskaidrot, vai Direktīva 2006/123/EK negatīvi neietekmē šīs nozares MVU, un vajadzības gadījumā ierosināt pasākumus, kas mazinātu šo ietekmi un nodrošinātu, ka, piemērojot šo direktīvu, šīs profesionālās kategorijas īpašos raksturlielumus ņem vērā; turklāt aicina dalībvalstis sadarbībā ar kompetentajām iestādēm noskaidrot iespējas īstenot kompensējošus pasākumus, ar kuriem tiktu mazināts tūrisma uzņēmumiem nodarītais kaitējums, kas radies, pieņemot jaunus tiesību aktus, kuru dēļ tiktu zaudētas iegūtās tiesības un tiek ciesti zaudējumi, ko izraisa neamortizētas investīcijas ražošanas līdzekļu atjaunošanā vai centieni nodrošināt to atbilstību agrāk spēkā esošajiem aktiem; uzskata, ka šīs darbības ir nepieciešamas, lai aizsargātu uzņēmumu veiktās investīcijas un uzlabotu klientiem sniegto pakalpojumu kvalitāti;

57.  aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņā ar kopējo jūras politiku atbalstīt ostu infrastruktūras attīstību, lai pielāgotu ostu termināļus tādu personu vajadzībām, kurām ir ierobežotas kustību spējas, un lai nodrošinātu starpsavienojumus ar citiem iekšzemes transporta veidiem un saiknes ar tūrisma centriem, kas ir būtiski faktori jūras pasažieru transportā, kruīza kuģu tūrismā un izklaides jomas tūrismā; šajā sakarībā aicina dalībvalstis atcelt visus ierobežojumus, kādi tām varētu būt;

58.  vērš uzmanību uz faktu, ka demogrāfiskās tendences Eiropā ir pamatā turpmākai veselības tūrisma, īpaši kūrvietu tūrisma, izaugsmei; ņemot vērā to, ka pastāv dažādi Kopienas standarti kūrvietu jomā, aicina Komisiju izvērtēt iespēju iesniegt vienota tiesību akta priekšlikumu par veselības tūrismu, lai šajā nozarē izveidotu regulētu un organisku struktūru, veicinot tās konkurētspēju, un uzreiz norāda, ka uz kūrvietu tūrisma uzņēmumiem, kas dalībvalstīs sniedz veselības pakalpojumus, neattiecas Direktīvas 2006/123/EK darbības joma; uzsver, cik svarīgi attiecībā uz pārrobežu veselības aprūpi ir pieņemt jaunus tiesību aktus, un uzskata, ka tie ir jāievieš pilnīgā saskaņā ar kritērijiem un nosacījumiem, kas noteikti atbilstoši jaunajam likumdošanas regulējumam, lai nodrošinātu pilnībā apmierinošu īstenošanu;

59.  uzsver “iepirkšanās tūrisma” ekonomisko nozīmīgumu; uzsver, ka lielam tūristu skaitam šis tūrisma veids ir viens no galvenajiem iemesliem brīvdienu pavadīšanai Eiropas Savienībā, kurā atrodas pasaulē vadoši luksuspreču nozares uzņēmumi un zīmoli; norāda ― lai gan šī nozare strauji attīstās, ES saskaras ar spēcīgu konkurenci no citiem starptautiskiem tūristu galamērķiem, kas piedāvā, piemēram, beznodokļa iepirkšanās iespējas vai PVN atmaksu; tāpēc iesaka sadarbībā ar luksuspreču nozari un tūrisma profesionāļiem noteikt jaunus pasākumus un izveidot jaunus pakalpojumus, kas dotu iespēju ES saglabāt savu pievilcību un konkurētspēju;

60.  uzsver nepieciešamību veicināt Eiropas darījumu tūrismu Eiropas Savienībā un pasaulē, jo dažām Eiropas zonām šis tūrisma veids ir ekonomiski nozīmīgs un to pakalpojumu skaits, kas saistīti ar profesionālo izstāžu, parasto izstāžu, konferenču un citu darījumu pasākumu (viesnīcas un ēdināšana, veikali, transports, saziņa un pasākumu vadīšanas aģentūras, u.c.) apkalpošanu un organizēšanu;

61.  atgādina, ka ētiski atbildīgs tūrisms ir obligāts mērķis, ko nedrīkst neņemt vērā; atzinīgi vērtē Pasaules tūrisma organizācijas izstrādāto ētikas kodeksu un cer, ka arī Komisija un dalībvalstis to drīzumā pieņems; šajā sakarībā pauž gandarījumu par Komisijas priekšlikumu paplašināt dalībvalstu jurisdikciju un to attiecināt arī uz seksuāla rakstura noziegumiem, kas pret nepilngadīgajiem izdarīti ārzemēs, tādējādi praktiski sodot seksa tūrismu;

Tūrisms visiem

62.  uzsver, ka tūrismam raksturīgā sezonālitāte var būt par iemeslu nedrošībai no nodarbinātības un darba apstākļu viedokļa; šajā sakarībā aicina izstrādāt īpašu politiku, lai palīdzētu sezonas strādniekiem, jo īpaši iekļaujot tūrisma sezonu pagarināšanas pasākumus, dažādojot tūrisma aktivitātes;

63.  aicina Komisiju izstrādāt plānu, saskaņā ar kuru tiktu veicināta tūrisma sezonālitātes pakāpeniska mazināšana; šajā sakarībā mudina Komisiju izmantot līdz šim pozitīvos sagatavošanas pasākuma “Calypso” rezultātus un aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt šā pasākuma īstenošanu, nelabvēlīgākā situācijā esošiem cilvēkiem, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēkiem, cilvēkiem ar kustību traucējumiem, jauniešiem un ģimenēm ar maziem ienākumiem atvieglojot iespēju doties brīvdienu ceļojumā, it īpaši ceļot sezonālās aktivitātes krituma laikā un uz citu valsti; šajā sakarībā aicina nodrošināt fizisko pieejamību, atbilstošus pakalpojumus un drošu informāciju, kas turpmāk ir jāplāno un jāiekļauj tūrisma produktos; uzskata, ka par paraugu var kalpot daudzie pašreizējie labas prakses piemēriem, kuros ir akcentēta pieejamība un iespējas;

64.  uzsver, ka jaunajā Eiropas stratēģijā attiecībā uz invaliditāti ir svarīgi nodrošināt cilvēkiem ar invaliditāti pieeju ne tikai transportlīdzekļiem, bet arī tūrisma mītnēm, ēdināšanas vietām, kā arī garantēt ikvienam iespējas iepazīties ar esošo informāciju un iespējas izmantot tūrisma pakalpojumus kopumā; uzsver, ka pēc tam būtu jāsniedz precīza informācija par veiktajiem pasākumiem; aicina Komisiju nodrošināt, lai visiem būtu šādas iespējas attiecībā uz visiem ar tūrismu saistītajiem produktiem un pakalpojumiem;

65.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt kultūras, vēstures vai vides nozīmes vietu atjaunošanas, saglabāšanas un aizsardzības programmu īstenošanu, minētās vietas padarot pieejamākas tūristiem; mudina jauniešus brīvprātīgi piedalīties šajās programmās 2011. gadā ― Eiropas brīvprātīgā darba gadā ― un arī pēc tam;

66.  aicina Komisiju veicināt arī tā saukto VFR tūrismu (ciemošanos pie draugiem un radiniekiem) kā svarīgu veidu, lai uzlabotu integrēšanos Eiropas kultūrā;

Tūrisms un resursi

67.  aicina Komisiju koordinēt, paplašināt un popularizēt finanšu instrumentus, ko pārvalda dažādi ģenerāldirektorāti un kas ir paredzēti tūrisma konkurētspējas stiprināšanai, kā arī kontrolēt to precīzu izmantošanu, īpaši attiecībā uz ERAF, ELFLA, ESF un EZF; uzskata, ka, ņemot vērā budžeta ierobežojumus, ir svarīgi izveidot sinerģiju starp dažādiem spēkā esošajiem finanšu instrumentiem, kas jāpielāgo atbilstoši tūrisma un klientūras jomā notikušajām pārmaiņām, ar tūrismu saistīto darbību dažādībai un vietējās attīstības vajadzībām; turklāt aicina Komisiju izstrādāt precīzus orientierus, kā izmantot finansiālo atbalstu ar tūrismu saistītajiem projektiem, un izveidot viegli pieejamu visus ģenerāldirektorātus aptverošu datubāzi, lai veidotu izpratni un vairāk informētu par ES līdzfinansētiem tūrisma projektiem;

68.  uzsver, ka tūrismam arī turpmāk jābūt nozīmīgam kohēzijas politikas elementam 2014.–2020. gada finanšu plānā; prasa nākamajos finanšu plānos un struktūrfondu noteikumos kā vienu no prioritātēm iekļaut arī tādu tūrisma teritoriju rehabilitāciju, kuros iestājusies ekonomiskā lejupslīde, lai garantētu to konkurētspēju un ilgtspējību;

69.  turklāt iedrošina dalībvalstis un vietējās un reģionālās struktūras pilnībā izmantot profesionālās apmācības instrumentus, ko piedāvā ESF un citi Kopienas, valstu, reģionu un vietējie fondi; uzskata, ka ir būtiski, lai dalībvalstis un iestādes apzinātos, ka tām ir jāizsludina konkursi tieši tūrisma jomā, balstoties uz strukturālo fondu prioritātēm;

70.  pieprasa 2014.–2020. gada finanšu plānā noteikt konkrētu tūrisma programmu, kas īpaši būtu paredzēta mikrouzņēmumiem un MVU, veicinot partnerattiecības starp uzņēmumiem un publiskā un privātā sektora partnerību saistībā ar Eiropas mēroga tūrisma projektiem, un vienlaikus mudina MVU ieguldīt šajā nozarē;

71.  uzsver nepieciešamību nodrošināt atbalstu pilotprojektiem tūrisma nozarē arī pēc 2011. gada un vajadzības gadījumā izvērtēt jaunus projektus, lai palīdzētu īstenot jauno stratēģiju;

Citi nozīmīgi jautājumi tūrisma nozarē

72.  atzīmē, ka tūrisma uzņēmumiem ir vajadzīgi salīdzināmi un kvalitatīvi statistikas dati, lai ilgtermiņā plānotu piedāvājuma un pieprasījuma struktūru un veidotu jaunus tūrisma galamērķus; tālab aicina Komisiju savas kompetences robežās nodrošināt šādu datu pieejamību par visu Eiropu; pauž nožēlu par to, ka netiek apkopota oficiāla statistika par lauku tūrismu un agrotūrismu un ka visa pieejamā informācija ir balstīta uz aplēsēm; atzinīgi vērtē pasākumus, kas tiek apsvērti, lai tūrisma jomā nostiprinātu sociālo un ekonomisko zināšanu bāzi, norādot, ka šajā nozarē pēc iespējas ir jānovērš papildu finansiālas izmaksas un birokrātija;

73.  aicina Komisiju līdz 2011. gada septembrim iesniegt tiesību akta priekšlikumu, ar kuru tiktu pārskatīta Direktīva 90/314/EEK par kompleksiem ceļojumiem, lai nozares patērētājiem un uzņēmumiem būtu precīzs tiesiskais regulējums gan ikdienas situācijās, gan arī ārkārtas situācijās, ko izraisījušas, piemēram, konkrētas klimata un dabas parādības vai arī politiskie nemieri; uzsver, ka visa koncepcija par kompleksiem ceļojumiem jau sen ir novecojusi, un mudina Komisiju pārskatīšanas laikā panākt to, lai šo tiesību aktu attiecinātu uz visām personām, kas piedāvā tūrisma pakalpojumus; uzsver, ka patērētājam sniegto pakalpojumu kvalitātei un godīgai konkurencei šajā sakarībā ir jābūt galvenajiem faktoriem;

74.  saistībā ar grozījumiem uzsver iespēju visās dalībvalstīs pakāpeniski saskaņot samazinātās PVN likmes tūrisma nozarē, kas ir obligāts nosacījums pārredzamai konkurencei starp ES tūrisma uzņēmumiem un ar trešām valstīm ; tāpēc šajā ziņā atzinīgi vērtē pēc Zaļās grāmatas par PVN nākotni publicēšanas uzsākto diskusiju;

75.  aicina dalībvalstis ņemt vērā negatīvo ietekmi, kāda ir pieaugošajai tendencei piemērot lielākas nodokļu likmes tūristiem, kas ceļo uz ES vai dalībvalstu iekšienē, piemēram, attiecībā uz degvielas nodokli, drošības maksām un lidostu, pilsētu un ostu nodokļiem ‐ it īpaši sezonālās aktivitātes krituma laikā; uzsver ‐ ja tūrismam ir jāpiemēro papildus nodoklis, tas ir pienācīgi jāizziņo, lai uzlabotu tūristu un uzņēmumu informētības līmeni;

76.  aicina ES Padomi paātrināt direktīvas priekšlikuma izstrādāšanu attiecībā uz tūrisma uzņēmuma peļņas normas sistēmas (TOMS) PVN īpašā režīma modernizāciju, paredzot brīvprātīgas piemērošanas “opt-in” mehānisma ieviešanu, lai novērstu konkurences kropļojumus starp dažādu kategoriju tūrisma nozares uzņēmumiem, jo šobrīd valstu tiesību aktu nesaskaņotība izraisa nopietnas sekas;

77.  uzsver tādas aktīvas konkurences politikas nepieciešamību, kuru īstenojot tiktu konstatētas visas šajā nozarē pastāvošās koncentrācijas vai dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas tendences;

78.  aicina Komisiju līdz 2012. gada beigām iesniegt kopēju tūrisma stratēģiju, kas atbilstu pašreizējai stratēģijai un tās īstenošanas plānam un papildinātu tos;

79.  uzskata, ka Eiropas Parlamentā jāizveido īpaša tūrismam veltīta tehniska darba grupa, kas cieši uzraudzītu Komisijas ieteikto pasākumu un Eiropas Parlamenta priekšlikumu īstenošanu;

o
o   o

80.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 384, 31.12.1986., 60. lpp. (2) OV L 158, 23.6.1990., 59. lpp. (3) OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.. (4) OV L 116, 9.5.2009., 18. lpp. (5) OV L 198, 30.7.2009., 57. lpp. (6) OV L 27, 30.1.2010., 1. lpp. (7) OV C 193 E, 17.8.2006., 325. lpp. (8) OV C 297 E, 20.11.2008., 184. lpp. (9) OV C 45 E, 23.2.2010., 1. lpp. (10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0057.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūcija par Eiropas ceļu satiksmes drošību no 2011. līdz 2020. gadam (2010/2235(INI))

P7_TA(2011)0408 A7-0264/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ilgtspējīga nākotne transportam ‐ ceļā uz integrētu, uz tehnoloģijām balstītu un ērti izmantojamu sistēmu” (COM(2009)0279),

–  ņemot vērā Komisijas balto grāmatu “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu ‐ virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas Ceļu satiksmes drošības rīcības programma: ceļu satiksmes drošības politikas ievirzes 2011.–2020. gadam” (COM(2010)0389),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 2. un 3. decembra secinājumus par Komisijas paziņojumu “Eiropas ceļu satiksmes drošības programma: ceļu satiksmes drošības politikas ievirzes 2011.–2020. gadam” (16951/10),

–  ņemot vērā Komisijas vērtējošo pētījumu(1) par 3. ceļu satiksmes drošības rīcības programmu,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu “Satiksmes drošības politikas ievirzes 2011.–2020. gadam” (CdR 296/2010),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu “Virzoties uz Eiropas ceļu satiksmes drošības telpu” (CESE 539/2011),

–  ņemot vērā ANO pilnsapulcē 2010. gada 10. maijā pieņemto rezolūciju par ceļu satiksmes drošības uzlabošanu pasaulē (“Improving global road safety” (64/255)),

–  ņemot vērā 2005. gada 29. septembra rezolūciju par Eiropas ceļu satiksmes drošības rīcības programmu ‐ ceļu satiksmes negadījumu upuru skaita samazināšana uz pusi Eiropas Savienībā līdz 2010. gadam: kopēji centieni(2),

–  ņemot vērā 2006. gada 27. aprīļa rezolūciju par Eiropas ceļu satiksmes drošību ― “eCall” sistēmas nodrošināšana iedzīvotājiem(3),

–  ņemot vērā 2007. gada 18. janvāra rezolūciju par 3. rīcības programmu ceļu satiksmes drošībai ‐ starpposma pārskatu(4),

–  ņemot vērā 2009. gada 23. aprīļa rezolūciju par automatizēto transporta sistēmu rīcības plānu(5),

–  ņemot vērā 2009. gada 23. aprīļa rezolūciju par rīcības plānu attiecībā uz mobilitāti pilsētā(6),

–  ņemot vērā 2010. gada 18. maija rezolūciju par sodiem, ko piemēro par sociālās jomas noteikumu nopietniem pārkāpumiem ceļu satiksmē(7),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par ilgtspējīgu nākotni transportam(8),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A7-0264/2011),

A.  tā kā 2009. gadā negadījumos uz Eiropas Savienības ceļiem gājuši bojā vairāk nekā 35 000 cilvēku un ievainoti vairāk nekā 1 500 000 cilvēku;

B.  tā kā uz katru nāvējošo negadījumu statistiski ir vēl 4 negadījumi, kas izraisa nepārejošu invaliditāti, kā arī 10, kas izraisa smagus ievainojumus, un 40 ― vieglus ievainojumus;

C.  tā kā ceļu satiksmes negadījumu sociālās izmaksas katru gadu sasniedz apmēram EUR 130 miljardus;

D.  tā kā nav sasniegts 3. rīcības programmā izvirzītais mērķis par ceļu satiksmes negadījumu upuru skaita samazināšanu uz pusi Eiropas Savienībā līdz 2010. gada beigām, tomēr ir fiksēta satiksmes negadījumu upuru skaita būtiska samazināšanās ES;

E.  tā kā ES joprojām vērojama salīdzinoši augsta sabiedrības tolerance attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumiem un satiksmes negadījumu upuru skaits katru gadu ir apmēram tikpat liels kā 250 vidēja izmēra lidmašīnu katastrofu gadījumā;

F.  tā kā, no vienas puses, aizvien vairāk jācenšas turpināt ceļu satiksmes negadījumu upuru skaita samazināšanu un, no otras puses, nedrīkst rasties vienaldzība, turpinot samazināties kopējam upuru skaitam;

G.  tā kā ceļu satiksmes drošības uzturēšana ir sabiedrības kopējs uzdevums;

H.  tā kā pilnīgi īstenoti ir tikai 27,5 % no 3. rīcības programmā paredzētajiem pasākumiem un tā kā tādēļ ir nepieciešams noteikt ievērojami vērienīgākus mērķus un pasākumus ceļu satiksmes drošības uzlabošanai, nekā tie, kurus līdz šim ir ierosinājusi Komisija;

I.  tā kā tiesiskais pamats regulām un direktīvām, kas balstās uz zinātniskajiem datiem, vēl nav pilnībā izmantots un ieviestie Eiropas tiesību akti var veicināt dzīvību glābšanu;

J.  tā kā jau ir noslēgti un turpmākajos gados spēkā stāsies daudzi tiesību akti par satiksmes drošības palielināšanu, piemēram, Direktīva 2008/96/EK par ceļu infrastruktūras drošības pārvaldību;

K.  tā kā Komisija pirms 3. ceļu satiksmes drošības rīcības programmas beigām nav iesniegusi jaunas rīcības programmas projektu;

L.  tā kā varbūtība iet bojā ceļu satiksmes negadījumā uz vienu noieto kilometru kājāmgājējam ir 9 reizes augstāka, riteņbraucējam ― 7 reizes augstāka un motociklistam ― 18 reizes augstāka nekā personai, kas pārvietojas vieglajā automašīnā;

M.  tā kā apmēram 55 % nāvējošo negadījumu notiek uz lauku ceļiem, 36 % ‐ pilsētu teritorijās un 6 % ‐ uz automaģistrālēm;

N.  tā kā, ieskaitot regulārus braucienus uz darbu un no tā, 60 % no nāves gadījumiem darba vietā ir ceļu satiksmes negadījumi;

O.  tā kā ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaits krasi ir samazinājies, tomēr nāvējošu negadījumu skaits attiecībā uz motociklistiem nemainās un daudzviet palielinās;

P.  tā kā sabiedriskais transports ir daudz drošāks nekā personīgais transports;

Q.  tā kā kravas automobiļu aklā zona rada letālu apdraudējumu riteņbraucējiem un gājējiem;

R.  tā kā Eiropas Savienībā paredzamas demogrāfiskas izmaiņas un vecāka gadagājuma cilvēku mobilitātei jāpievērš īpaša uzmanība;

S.  tā kā jauni tehnikas sasniegumi, jo īpaši attiecībā uz hibrīdtransportlīdzekļiem un piedziņas elektrificēšanu, rada jaunus izaicinājumus glābšanas dienestiem;

T.  tā kā Eiropas līmeņa, valsts līmeņa, reģionāliem un lokāliem pasākumiem jānotiek saskaņoti;

U.  tā kā Ceļu infrastruktūras drošības direktīva 2008/96/EK prasa īstenot ceļu drošības revīziju un drošības pārbaudes kā regulāras ceļu uzturēšanas sastāvdaļu, un tā kā šī direktīva attiecas tikai uz Eiropas transporta tīkla (TEN-T) ceļu infrastruktūru, atstājot daudzus valsts un vietējas nozīmes ceļus nereglamentētus;

V.  tā kā kompetento iestāžu veiktas visu Eiropas ceļu regulārās pārbaudes ir būtisks elements, lai novērstu iespējamo apdraudējumu ceļu satiksmes dalībniekiem;

W.  tā kā datiem, kas pieejami par negadījumu un ievainojumu iemesliem, ir ļoti būtiska nozīme, lai uzlabotu ceļu satiksmes drošību, kā apliecināja arī VERONICA projekti,

Pamata izklāsts

1.  atzinīgi vērtē šeit izskatīto Komisijas paziņojumu, tomēr aicina Komisiju līdz 2011. gada beigām izstrādāt sniegtos priekšlikumus, pārvēršot tos par pilnvērtīgu rīcības programmu, kurā iekļauts detalizēts pasākumu saraksts ar skaidri noteiktu laika plānojumu to īstenošanai un uzraudzības instrumentiem, tā lai varētu regulāri pārbaudīt pasākumu efektivitāti, kā arī paredzēts vidusposma izvērtējums;

2.  piekrīt Komisijas viedoklim, ka ceļu satiksmes drošības paaugstināšanai vajadzīga saskaņota, visaptveroša un integrēta pieeja, un atbalsta ceļu satiksmes drošības aspektu iekļaušanu visās saistītajās politikas jomās, piemēram, izglītības politikā, veselības politikā, vides politikā, sociālajā politikā un policijas un tiesas iestāžu sadarbībā;

3.  aicina Komisiju uzlabot pamatnosacījumus, lai mudinātu izmantot drošāku un videi neitrālu pārvietošanos, piemēram, iešanu kājām, braukšanu ar divriteni, autobusu vai vilcienu;

4.  ierosina kā prioritāru jautājumu Eiropas Komisijā laikā līdz 2014. gadam iecelt ES ceļu satiksmes drošības koordinatoru, kura uzdevums būtu:

5.  aicina Komisiju izveidot sadarbības forumu, kurā tiesībaizsardzības iestādes, cietušo asociācijas un ceļu satiksmes drošības uzraudzības centri varētu apmainīties ar informāciju par paraugpraksi un ciešāk sadarboties, lai uzlabotu ceļu satiksmes drošības noteikumu īstenošanu gan valstu, gan starpvalstu līmenī;

6.  uzsver, ka īpaša uzmanība jāvelta esošo tiesību aktu un pasākumu pareizai un efektīvākai piemērošanai; vienlaikus norāda, ka vēl nav izsmeltas visas iespējas likumdošanas pasākumiem ES līmenī;

7.  pauž nožēlu, ka ES budžets pasākumiem ceļu satiksmes drošības jomā pēdējos gados ir ievērojami samazināts, un aicina Komisiju novērst šo tendenci;

8.  pilnībā atbalsta mērķi līdz 2020. gadam Eiropas Savienībā uz pusi samazināt satiksmes negadījumu upuru skaitu, salīdzinot ar 2010. gadu, kā arī mudina šim laika posmam noteikt citus skaidrus un izmērāmus mērķus, jo īpaši ceļu satiksmes negadījumos

Ētikas aspekti

9.  uzsver, ka katram ES pilsonim ir ne tikai tiesības uz savu individuālo dalību ceļu satiksmē un uz drošu ceļu satiksmi, bet arī pienākums ar savu izturēšanos veicināt ceļu satiksmes drošību; uzskata, ka valsts iestādēm un ES ir morāls un politisks pienākums pieņemt pasākumus un rīcību, lai atrisinātu šo sociālo problēmu;

10.  atkārtoti norāda, ka vajadzīga papildu ilgtermiņa stratēģija, kura pārsniedz šajā ziņojumā iekļauto laika posmu un kuras mērķis ir visu nāves gadījumu novēršana ceļu satiksmes negadījumos (“nulles vīzija”); apzinoties, ka tas nav iespējams bez plašas tehnoloģiju izmantošanas attiecībā uz transportlīdzekļiem un pienācīgu ITS tīklu izstrādes, aicina Komisiju izstrādāt šīs stratēģijas pamatelementus un paziņot par tiem tuvāko trīs gadu laikā;

11.  uzskata, ka cieņai pret dzīvību un cilvēku jāizpaužas kopējā kultūras un ētikas procesā, saskaņā ar ko ceļš apzināti jāveido kā humāna telpa;

12.  aicina Komisiju un dalībvalstis novembra trešo svētdienu oficiāli atzīt par Pasaules ceļu satiksmes negadījumu upuru piemiņas dienu, kā to jau izdarījusi Apvienoto Nāciju Organizācija un Pasaules Veselības organizācija, lai pastiprināti pievērstu sabiedrības uzmanību šai problēmai;

Paraugprakse un iekļaušana valstu plānos

13.  aicina Komisiju veicināt dalībvalstu starpā zināšanu un paraugprakses apmaiņu, lai varētu tās intensīvāk iesaistīt valsts, reģionālajos un teritoriālajos satiksmes drošības plānos, tādējādi veicinot pasākumu izveidi, izmantojot pēc iespējas stabilāku metodisko pamatu, ar ko tiktu veicināta Eiropas ceļu satiksmes drošības telpas izveidošana;

14.  aicina Komisiju izvērtēt Eiropas Satiksmes drošības hartu un veicināt līdzīgu reģionāla un lokāla līmeņa hartu izveidi;

15.  uzsver, ka skaidri un izmērāmi mērķi sniedz papildu impulsus un stimulus ceļu satiksmes drošības uzlabošanai, kā arī ir obligāti elementi, veicot rezultātu salīdzināšanu starp dalībvalstīm, kā arī pasākumu uzraudzību un izvērtēšanu; uzskata, ka jāmēģina noteikt katras dalībvalsts ieguldījuma apmēru mērķa sasniegšanai 2020. gadā; uzskata, ka šim ieguldījumam jākalpo kā orientierim valstu ceļu satiksmes drošības politiku svarīgāko jautājumu noteikšanā;

16.  pauž atbalstu Komisijas centieniem pārliecināt dalībvalstis, ka ir jāizstrādā valstu ceļu satiksmes drošības plāni; aicina izstrādāt un publicēt šādus plānus, kuri būtu balstīti uz saskaņotām kopējām vadlīnijām, kurām jākļūst obligātām; tomēr uzsver, ka dalībvalstīm nepieciešama ievērojama rīcības brīvība, lai pasākumu, programmu un mērķu izstrādi veiktu atbilstoši nacionālajiem apstākļiem;

17.  aicina Komisiju nekavējoties noteikt īpašu gadu drošiem kravas autopārvadājumiem;

18.  aicina Komisiju izveidot labāko prakšu rokasgrāmatu par ievainoto personu medicīnisko aprūpi satiksmes negadījumu vietā, lai nodrošinātu, ka viņas saņem ātrāku un efektīvāku medicīnisko aprūpi, kas ir galvenais faktors visnopietnāk ievainoto personu izdzīvošanai;

19.  aicina Komisiju kopā ar sociālajiem partneriem sagatavot stratēģiju, lai samazinātu to negadījumu skaitu, kuros cieš darba ņēmēji ceļā uz darbu un no tā; aicina dalībvalstis un Komisiju mudināt uzņēmumus sagatavot ceļu satiksmes drošības plānus; aicina Komisiju darīt visu savu iespēju robežās, lai nodrošinātu, ka atbilstoši Eiropas Ceļu satiksmes drošības hartai var izsniegt sertifikātus uzņēmumiem, kas saviem darbiniekiem ievieš ceļu satiksmes drošības plānus;

Rādītāju un datu uzlabošana

20.  uzskata kvalitātes ziņā augstvērtīgus un salīdzināmus datus, kas attiecas uz visiem ceļu satiksmes dalībniekiem, tostarp riteņbraucējiem un gājējiem, par veiksmīgas ceļu satiksmes drošības politikas galveno priekšnosacījumu;

21.  aicina Komisiju pasūtīt pētījumu par ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo un ievainoto ekonomisko un sociālo ietekmi uz sabiedrību ES dalībvalstīs;

22.  aicina Komisiju līdz 2013. gada beigām, pamatojoties uz SafetyNet projektu, izstrādāt saskaņotu papildu rādītāju kopumu, ar ko var uzlabot uzraudzību, kā arī veikt ticamu rezultātu salīdzinājumu starp dalībvalstīm;

23.  aicina Komisiju līdz 2012. gadam izstrādāt priekšlikumus par datu uzlabošanu attiecībā uz negadījumu un ievainojumu iemesliem, kā arī anonīmiem datiem par iegūtu ievainojumu smaguma pakāpi un to turpmāko norisi; turklāt aicina paātrināt Eiropas Savienības atbalstītu detalizētu un daudzdisciplīnu negadījumu izpēti raksturīgās visu dalībvalstu satiksmes teritorijās;

24.  aicina Komisiju divu gadu laikā izstrādāt saskaņotas definīcijas jēdzieniem “dzīvībai bīstami ievainota persona”, “smagi ievainota persona” un “viegli ievainota persona”, lai nodrošinātu, ka ir iespējams salīdzināt pasākumus un to rezultātus starp dalībvalstīm;

25.  aicina izveidot ES līmeņa ceļu satiksmes uzraudzības centru, kura uzdevums būtu sagatavot kopsavilkumu par esošajām iniciatīvām attiecībā uz datu vākšanu, piedāvāt priekšlikumu ar mērķi uzlabot datu apmaiņu, kā arī apvienot jau esošu datu banku datus un zināšanas, kas iegūtas tādos ES projektos kā SafetyNet, VERONICA vai DaCoTa, saprotami tos izklāstīt, katru gadu atjaunot un padarīt pieejamus visiem interesentiem;

26.  aicina dalībvalstis ievērot esošās saistības par datu pārsūtīšanu un veikt konkrētus pasākumus datu apmaiņai pārrobežu satiksmes pārkāpumu gadījumā; aicina dalībvalstis saskaņot datu apkopošanas sistēmas, kurās konfidenciālai informācijai izmanto reāllaika pārraides programmatūru, pakāpeniski ieviešot tās līdz 2014. gadam;

Darbības jomas
Ceļu satiksmes dalībnieku izglītības un uzvedības uzlabošana

27.  uzsver, ka satiksmes drošība lielā mērā ir atkarīga no uzmanības, rēķināšanās ar citiem satiksmes dalībniekiem un abpusēja respekta, kā arī spēkā esošo noteikumu ievērošanas, kas ir tieši saistīts ar nepieciešamību sistemātiski uzlabot apmācību kvalitāti autoskolās un autovadītāja apliecību izsniegšanas procedūras kvalitāti;

28.  uzskata, ka mūžizglītībai jāpiešķir lielāka nozīme arī satiksmes drošības jomā, un tāpēc atbalsta drošas braukšanas centru darbību kā efektīvu sistēmiskas apmācības veidu autovadītājiem visās profesionālajās un aktīvās atpūtas jomās; uzskata, ka satiksmes mācībai un ceļu satiksmes dalībnieku mācību programmām būtu jāsākas jau agrīnā bērnībā ģimenē un skolā un ka tai jāaptver riteņbraukšana, iešana kājām un sabiedriskā transporta izmantošana;

29.  aicina veikt tādus pasākumus jauno autovadītāju apmācības uzlabošanai kā braukšana ar pavadoni no 17 gadu vecuma vai pakāpeniskas autovadītāju licencēšanas sistēmas ieviešana autovadītāju apmācībai, kas saistīta ar praktisko instruktāžu pat pēc tam, kad autovadītājs ir nokārtojis eksāmenu; turklāt aicina ieviest obligātu drošības apmācību gados jauniem un jauniem ceļu satiksmes dalībniekiem, lai praksē izmēģinātu dažādas bīstamības situācijas;

30.  aicina saistībā ar autovadītāju mācībām kā vienam no galvenajiem elementiem jauno autovadītāju apmācībā, kurš palīdzēs sasniegt un uzlabot ceļu satiksmes drošību, steidzami pievērst uzmanību tādiem būtiskiem nāves un nopietnu ievainojumu iemesliem ceļu satiksmes negadījumos kā atļautā ātruma pārsniegšana, alkohola un narkotiku vai konkrētu transportlīdzekļa vadīšanas spēju ietekmējošu medikamentu lietošana, drošības jostas vai cita aizsargaprīkojuma, piemēram, divriteņu transportlīdzekļu vadītāju aizsargķiveru, neizmantošana, mobilo ierīču lietošana, kā arī nogurums;

31.  ir pārliecināts, ka ir nepieciešams labāk izglītot jaunos autovadītājus attiecībā uz riepu nozīmi ceļu satiksmes drošībā un nepieciešamību ievērot pamatnoteikumus par riepu pareizu ekspluatāciju un riepu izmantošanu; tāpēc aicina dalībvalstis pareizi un laikus ieviest Direktīvu par autovadītāja apliecībām un tajā ietvertos noteikumus attiecībā uz obligātajām zināšanām par riepām, kā arī par automobiļa pamata ekspluatāciju kopumā braukšanas eksāmenos;

32.  uzskata, ka braukšanas apmācībās lielāka uzmanība jāpievērš motorizēto divriteņu transportlīdzekļu un to redzamības fenomenam;

33.  aicina, lai kravas nostiprināšanai privātajā transportlīdzeklī tiktu pievērsta lielāka nozīme apmācībās un eksāmenā autovadītāja apliecības iegūšanai;

34.  aicina noteikt obligātus pirmās palīdzības sniegšanas atkārtotos kursus ik pēc 10 gadiem visiem autovadītāja apliecības turētājiem;

35.  mudina dalībvalstis ieviest īpašas soda punktu sistēmas par visbīstamākajiem pārkāpumiem kā visefektīvāko papildinājumu naudassodam;

36.  iesaka kā reintegrācijas līdzekli, ja vadītājs jau vairāk nekā vienu reizi notiesāts par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā, automašīnās izmantot sistēmu dzinēja bloķēšanai, ja vadītājs lietojis alkoholu;

37.  aicina noteikt redzes pārbaudi visiem A un B kategorijas autovadītājiem ik pēc 10 gadiem un autovadītājiem, kas vecāki par 65 gadiem, ik pēc 5 gadiem; aicina dalībvalstis noteikt obligātu medicīnisko pārbaudi visiem autovadītājiem, kas sasnieguši noteiktu vecumu, lai noteiktu viņu fizisko, garīgo un psiholoģisko spēju turpināt transportlīdzekļa vadīšanu, balstoties uz viņu statistikas datiem par negadījumiem attiecīgajās vecuma grupās;

38.  aicina Komisiju ik pēc trim gadiem veikt ES ceļu satiksmes drošības kampaņas par konkrētu tematu un sistemātiski izmantot saziņas kanālus, kas radušies, šajās kampaņās īstenojot Ceļu satiksmes drošības hartu;

39.  aicina Komisiju kā daļu no ceļu satiksmes drošības risināt jautājumu par ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitu uz viena līmeņa pārbrauktuvēm, uz kurām negadījumus bieži vien izraisa neatbilstoša ceļu satiksmes dalībnieku uzvedība, tostarp pārmērīgs risks, uzmanības trūkums, ceļazīmju neizpratne;

Ceļu satiksmes noteikumu saskaņošana un ieviešana

40.  aicina veikt ceļu satiksmes zīmju un noteikumu konsekventu saskaņošanu līdz 2013. gadam; norāda, ka ceļazīmes jāuztur labā stāvoklī, lai nodrošinātu, ka tās ir skaidri saredzamas un tiek laikus nomainītas, ja tas ir nepieciešams stāvokļa pārmaiņu dēļ;

41.  aicina Komisiju, cik ātri iespējams, pieņemt inteliģentās transporta sistēmas (ITS) specifikācijas attiecībā uz prioritārajām darbībām ceļu satiksmes drošības jomā, kā izklāstīts 3. panta b) līdz f) punktā Direktīvā 2010/40/ES par inteliģentajām transporta sistēmām;

42.  uzskata spēkā esošo noteikumu efektīvu īstenošanu par ES ceļu satiksmes drošības politikas pamatu; aicina īstenot labāku informācijas apmaiņu par dalībvalstu atsevišķo ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem un sodu piemērošanu par tiem saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un šajā kontekstā aicina dalībvalstis katru gadu izvirzīt kontroles mērķus tādās jomās kā atļautā ātruma pārsniegšana, alkohola un narkotiku lietošana, kā arī drošības jostas un ķiveres lietošana, un noteikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka šāda kontrole tiek veikta;

43.  norāda uz svarīgo nozīmi, kāda ir organizācijai TISPOL, veicot labākās prakses apmaiņu, lai īstenotu ceļu satiksmes noteikumus;

44.  uzsver ― lai īstenotu sociālās jomas noteikumus ceļu satiksmē (Regula (EK) Nr. 561/2006 un Regula (EEK) Nr. 3821/85), kam ir ļoti svarīga nozīme attiecībā uz ceļu satiksmes drošību, ir nepieciešama efektīva kontroles koncepcija; tāpēc atkārtoti aicina Komisiju izpildīt Parlamenta 2010. gada 18. maija rezolūcijā ietvertās prasības saistībā ar sodiem par nopietniem sociālās jomas noteikumu pārkāpumiem autotransporta nozarē;

45.  aicina Komisiju pārskatīt tiesību aktus par braukšanas un atpūtas laikiem, lai ļautu tālsatiksmes kravas transportlīdzekļu vadītājiem pavadīt iknedēļas atpūtas periodus mājās, ja to visos gadījumos var panākt, nepārkāpjot Eiropas Savienības ceļu satiksmes drošības mērķus; uzskata, ka ierobežojumi par kravas transporta kustību ir jāsaskaņo visā Eiropas Savienībā;

46.  atzinīgi vērtē direktīvas par pārrobežu informācijas apmaiņu attiecībā uz pārkāpumiem, kuri saistīti ar ceļu satiksmes drošību, pieņemšanu otrajā lasījumā, kas ir nākamais solis, lai uzlabotu ceļu satiksmes drošību, sniedzot skaidru ES pievienoto vērtību; gaida Komisijas ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu un jaunus tiesību aktu priekšlikumus, lai uzlabotu pārrobežu ieviešanu, kas aptvers visas dalībvalstis;

47.  aicina Komisiju kā pirmo soli atbalstīt tehnikas izstrādi tādu autovadītāju aizturēšanai, kas atrodas narkotisko vielu ietekmē un tādu zāļu ietekmē, kuras iedarbojas uz viņu vadītspēju, un kā nākamo soli ierosināt ES tiesību aktus, lai aizliegtu transportlīdzekļu vadīšanu, atrodoties narkotiku vai minēto zāļu ietekmē, un paredzētu efektīvu izpildi;

48.  aicina ES mērogā saskaņot pieļaujamo alkohola līmeni asinīs; iesaka noteikt nelielu, zinātniski pamatotu 0 ‰ limitu jaunajiem autovadītājiem pirmo 2 gadu laikā un profesionālajiem autovadītājiem ‐ visu laiku;

49.  aicina ieviest kontroles sistēmas, ar kurām sistemātiski fiksēt un disciplināri sodīt arī motociklistu pieļautos ātruma pārkāpumus;

50.  aicina visā Eiropā aizliegt tādu sistēmu ražošanu, importu un tirdzniecību, kas brīdina autovadītājus par ceļu satiksmes kontrolēm (piemēram, radara brīdināšanas un lāzera traucējumu radīšanas ierīces vai navigācijas sistēmas ar automātisku paziņojumu par ceļu satiksmes kontroli);

51.  aicina ieviest ES mēroga aizliegumu sūtīt teksta īsziņas, e-pastus vai pārlūkot tīmekli mehāniskā transportlīdzekļa vadīšanas laikā, un tas dalībvalstīm būtu jāīsteno, izmantojot labāko pieejamo tehnoloģiju;

52.  aicina Komisiju divu gadu laikā sagatavot tiesību akta priekšlikumu saskaņotai pieejai attiecībā uz vieglo transportlīdzekļu, autobusu un kravas transportlīdzekļu ziemas riepām ES reģionos, ņemot vērā attiecīgos laikapstākļus katrā dalībvalstī;

53.  sagaida, ka Komisija līdz 2015. gadam pārskatīs 3. autovadītāja apliecību direktīvas īstenošanu un pielāgos to mainīgajiem pamatnosacījumiem, kā arī aicina ievērot faktu, ka tirgū laisto M1 transportlīdzekļu ar svaru virs 3,5 t ― tas jo īpaši attiecas uz tūrisma autofurgoniem ― lietošana privātām vajadzībām šodien faktiski nav iespējama; aicina, lai autovadītāju apmācība attiecībā uz tūrisma autofurgoniem, kuru svars 3,5 t robežu pārsniedz tikai mazliet, būtu iespējama ne tikai ar C kategorijas autovadītāja apliecību, kas orientēta uz komercpārvadājumiem, bet arī ar privātām vajadzībām paredzēto B kategorijas autovadītāja apliecību;

54.  stingri aicina, lai atbildīgās iestādes ieviestu maksimālā braukšanas ātruma ierobežojumu 30 km/h apdzīvotās teritorijās un pilsētas teritorijas vienjoslas ielās, uz kurām nav nodalītas brauktuves riteņbraucējiem, lai labāk pasargātu mazāk aizsargātos ceļus satiksmes dalībniekus;

Drošas ceļu satiksmes infrastruktūras radīšana

55.  atbalsta Komisijas iniciatīvu piešķirt ES finansējumu principā tikai tiem infrastruktūru projektiem, kas atbilst ES direktīvām par ceļu satiksmes drošību un tuneļu drošību, ieskaitot zemākas klases ceļu būvniecību; šajā saistībā aicina robežposmos centienus koncentrēt jo īpaši uz to, lai samazinātu ļoti bīstamo ceļa posmu, satiksmes “melno punktu” un viena līmeņa pārbrauktuvju skaitu;

56.  atgādina, ka labi saglabāta ceļu infrastruktūra sekmē ceļu satiksmes dalībnieku nāves gadījumu un ievainojumu skaita samazināšanos; aicina dalībvalstis saglabāt un attīstīt ceļu infrastruktūru, veicot regulāru apkopi un izmantojot inovatīvas metodes, piemēram, intelektisko ceļu marķējumu, kas parāda drošības attālumus un braukšanas virzienu, un uz pasīvo drošību vērstu ceļu infrastruktūru; uzsver, ka ir jāievēro brīdinājuma zīmju izlikšanas standarti, jo īpaši attiecība uz ceļu remontu, jo tie ir izšķiroši svarīgi augstam ceļu satiksmes drošības līmenim;

57.  aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst lielāku vērību ceļu projektēšanai, lai veicinātu jau pieejamo rentablo pasākumu īstenošanu un mudinātu veikt pētījumus, kas politikas veidotājiem dos iespēju labāk izprast, kā jāattīsta ceļu infrastruktūra, lai uzlabotu ceļu satiksmes drošību un apmierinātu novecojošās sabiedrības un mazāk aizsargāto ceļu satiksmes dalībnieku īpašās vajadzības;

58.  atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija koncentrē savu uzmanību uz visneaizsargātākajām satiksmes dalībnieku grupām (divriteņu transportlīdzekļu lietotājiem, gājējiem u.c.), kurās negadījumu rādītāji vēl aizvien ir pārāk augsti; aicina dalībvalstis, Komisiju un nozari ņemt vērā šos satiksmes dalībnieku veidus, veidojot infrastruktūru un aprīkojumu, lai uzbūvētie ceļi būtu droši visiem satiksmes dalībniekiem; aicina, lai, plānojot un uzturot ceļus, infrastruktūras pasākumos pastiprināti tiktu pievērsta uzmanība riteņbraucēju un gājēju aizsardzībai, piemēram, satiksmes veidu nodalīšanai, veloceliņu izbūvei, invalīdu piekļuves iespējām un gājēju pārejām;

59.  aicina Komisiju nodrošināt to, ka ceļa remontdarbu vietas ir padarītas drošākas, piemērojot vadlīnijas minēto vietu konstrukcijai un aprīkošanai, kas, cik iespējams, būtu jāstandartizē Eiropas līmenī, lai autovadītāji katrā valstī nesaskartos ar jauniem, nepazīstamiem apstākļiem; aicina izstrādāt vadlīnijas, kurās būtu jāietver piemērotu ceļazīmju izmantošana, sākotnējā ceļa marķējuma noņemšana, aizsargiežogojuma un barjeru izmantošana, pārvietošanās joslas marķēšana ar brīdinājuma signālugunīm vai apbraukšanas ceļa virziena zīmēm un marķējumiem, izvairoties no ļoti šauriem apbraukšanas ceļiem un garantējot drošību naktī;

60.  uzsver vajadzību pēc atbilstoša ceļa seguma, kas uzlabo slīdes pretestību, klimatisko un meteoroloģisko sniegumu, redzamību un kam nepieciešama niecīga uzturēšana, tādējādi palielinot infrastruktūras lietotāju drošību;

61.  aicina plaši izmantot ceļazīmes, kas uzrāda transportlīdzekļa ātrumu konkrētajā brīdī, un censties padarīt ceļazīmes daudz redzamākas un saprotamākas, izvairoties no tādu ceļazīmju kombinācijām, ko grūti saprast;

62.  uzsver, cik nozīmīgi ir nodrošināt to, lai valsts ceļu infrastruktūra, kas nav ietverta TEN-T tīklā, arī tiktu uzlabota no ceļu satiksmes drošības viedokļa, jo īpaši tajos ES reģionos, kuros ir zemas kvalitātes infrastruktūra un satiksmes drošības līmenis;

63.  aicina Komisiju noteikt un dalībvalstis īstenot piemērotus pasākumus negadījumu novēršanai uz lauku ceļiem, lauku reģionos un tuneļos, kā arī kaitējuma smaguma mazināšanai;

64.  mudina Komisiju un dalībvalstis aicināt to valsts, reģionālās un pašvaldību iestādes konstruēt savus ceļus tā, lai tie nerada apdraudējumu motorizētiem divriteņu transportlīdzekļiem; norāda, ka aizsargiežogojumi ielu malās apdraud motociklistu dzīvību, un aicina dalībvalstis kritiski bīstamos ceļa posmos ierīkot ar augšējo un apakšējo garensiju aprīkotus papildu drošinājumus (tostarp aizvietot pašreizējos aizsargiežogojumus), kā arī citas alternatīvas ceļa barjeru sistēmas atbilstoši standartam EN 1317, lai samazinātu negadījumu izraisītus triecienus visiem ceļu satiksmes dalībniekiem; norāda uz bitumena ielāpu bīstamību motociklistiem, jo tā saķeres vērtība, salīdzinot ar normālu asfalta segumu, ir ievērojami zemāka;

65.  aicina Komisiju atbalstīt vadlīniju izstrādi, lai veicinātu labāko praksi saistībā ar satiksmes intensitātes samazināšanas pasākumiem, pamatojoties uz fiziskiem un optiskiem jauninājumiem, cita starpā piemērojot ES līdzfinansētus pētniecības un attīstības projektus, satiksmes intensitātes samazināšanu, lai samazinātu negadījumu skaitu, trokšņa un gaisa piesārņojuma samazināšanu;

66.  aicina dalībvalstis sastādīt un regulāri atjaunināt karti ar visbīstamākajiem “melnajiem punktiem” savos ceļu tīklos, padarot karti pieejamu sabiedrībai un sasniedzamu, izmantojot transportlīdzekļa navigācijas sistēmas;

67.  uzskata, ka koncepcijas “pašizskaidrojošs ceļš” un “no šķēršļiem brīvas ceļmalas” ir ceļu satiksmes drošības politikas neatņemamas sastāvdaļas un tās atbilstoši ir jāatbalsta ar Eiropas finansējumu un pastāvīgu paraugprakses apmaiņu;

68.  aicina dalībvalstis, būvējot un uzlabojot ceļu infrastruktūru, paredzēt aizsargjoslas;

69.  norāda uz dzelzceļa pārbrauktuvju īpašo bīstamību un aicina dalībvalstis, būvējot jaunas pārbrauktuves un rekonstruējot tās, izveidot dažāda līmeņa pārbrauktuves vai uz mazākas nozīmes ceļu krustojumiem uzstādīt barjeras visā ceļa platumā;

70.  norāda uz Direktīvu 2008/96/EK par ceļu infrastruktūras drošības pārvaldību saistībā ar nepieciešamību pēc pietiekama daudzuma drošām stāvvietām pie automaģistrālēm; uzsver vajadzību ievērot transportlīdzekļa vadīšanas un atpūtas laikus un ieviest saskaņotu sankciju režīmu un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka profesionāliem tālsatiksmes kravas transportlīdzekļu vadītājiem ir stāvvietas pietiekošā daudzumā (kvantitātes kritērijs) un stāvvietas ir drošas, atbilst sociālo standartu minimumam un ir aprīkotas ar apkopes un palīdzības dienestiem (kvalitātes kritērijs); aicina šādas stāvvietas paredzēt, kad ceļu infrastruktūra ir plānošanas vai uzlabošanas stadijā, un uz būvniecības izmaksām atļaut attiecināt Kopienas programmu līdzfinansējumu (piemēram, TEN-T programma);

71.  aicina tajos automaģistrāles posmos, kuros bieži notiek negadījumi, ieviest apdzīšanas aizliegumu kravas automobiļiem;

72.  aicina dalībvalstis un ceļu pārvaldītājus nodrošināt atbilstoši konstruētu infrastruktūru, kas uzlabo drošību, būdama pilnībā aprīkota ar ceļazīmēm un labi apgaismota, lai būtu ērtāka lietotājiem, jo īpaši motociklistiem un riteņbraucējiem;

Drošu transportlīdzekļu ieviešana satiksmē

73.  iesaka visos jaunā veida pasažieru komercpārvadājumu un kravas transportlīdzekļos obligāti lietot dzinēja bloķēšanas sistēmu, ja vadītājs lietojis alkoholu, mērījumiem lietot šauru zinātniski pamatotu pielaides amplitūdu; aicina Komisiju līdz 2013. gadam sagatavot priekšlikumu direktīvai par dzinēja bloķēšanas sistēmu piemērošanu, ja vadītājs lietojis alkoholu, tostarp attiecīgās specifikācijas tās tehniskajai ieviešanai;

74.  aicina Komisiju turpināt koncentrēšanos uz transportlīdzekļu pasīvās drošības uzlabošanu, piemēram, izmantojot jaunākās avārijas brīdinājuma sistēmas, jo īpaši, lai uzlabotu savietojamības jautājumu starp lieliem un maziem transportlīdzekļiem un smagajiem kravas transportlīdzekļiem un vieglajiem automobiļiem vai vieglās kravas automobiļiem; aicina turpināt koncentrēties uz sadursmju smaguma mazināšanu attiecībā uz neaizsargātiem ceļus satiksmes dalībniekiem; aicina Komisiju ierosināt ES tiesību aktu pārskatīšanu drošības konstrukciju jomā, lai kravas automobilim piestiprinātās konstrukcijas izturības un augstuma ziņā trieciena gadījumā efektīvi pasargātu vieglo automobiļu vadītājus;

75.  aicina Komisiju divu gadu laikā iesniegt ziņojumu par to, cik lielā mērā uzlabota pasažieru aizsardzības sistēma, kuras pamatā ir papildus nostiprināti transportlīdzekļa A-, B- un C-balsti, ietekmē šofera kopējo redzamības lauku un vai šī sistēma negatīvi ietekmē mazāk aizsargāto satiksmes dalībnieku drošību;

76.  aicina Komisiju divu gadu laikā iesniegt ziņojumu par elektromobilitātes drošības aspektiem, ietverot tajā arī elektriskos motociklus vai velosipēdus ar elektrisko piedziņu;

77.  aicina Komisiju līdz 2013. gadam sagatavot priekšlikumu, lai nodrošinātu, ka katra jauna transportlīdzekļa standarta aprīkojumā ietilpst uzlabota drošības jostas atgādinājuma sistēma priekšējiem un aizmugures sēdekļiem, kurā brīdinājums notiek gan ar skaņas signālu, gan vizuāli;

78.  mudina Komisiju novērtēt noguruma brīdinājuma ierīču ierīkošanas lietderību un vajadzības gadījumā noteikt to par obligātu;

79.  aicina transportlīdzekļu ražotājus, kas izstrādā elektroautomobiļus un citas jaunas dzinēju tehnoloģijas, īpašu uzmanību pievērst tam, lai avārijas gadījumā gan pasažierus, gan palīgus un glābšanas dienestus efektīvi pasargātu no jauniem apdraudējuma avotiem;

80.  aicina dalībvalstis efektīvi un precīzi uzraudzīt transportlīdzekļu, motociklu un velosipēdu piederumu, detaļu un rezerves daļu importu, pievēršot uzmanību minēto preču derīgumam un atbilstībai augstajiem Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības standartiem;

81.  aicina Komisiju pamatīgi izpētīt iespējamo saistību starp transportlīdzekļa uzlaboto drošības tehniku un vadītāja samazināto riska apzināšanos un iesniegt Eiropas Parlamentam divu gadu laikā ziņojumu par šo tematu;

82.  aicina Komisiju izveidot vienotu Eiropas telpu visu motorizēto transportlīdzekļu un to ar drošību saistīto elektronisko sistēmu regulārām tehniskajām pārbaudēm; sagaida, ka šo kontroļu pamatu veidos augstākie vienotie pārbaudes standarti; sagaida, ka par pārbaudi un pārbaudes sertifikātu izsniegšanu atbildīgas būs neatkarīgas pārbaudes iestādes, kas sertificētas atbilstoši saskaņotam standartam; sagaida, ka tiks nodrošināta šo pārbaudes sertifikātu savstarpēja atzīšana;

83.  aicina Komisiju divu gadu laikā noteikt kopējus standartus tehniskajai kontrolei, ko veic pēc smagiem negadījumiem;

84.  aicina Komisiju veicināt transportlīdzekļu drošības standartu paaugstināšanu, piemēram, automatizētās transportlīdzekļu drošības tehnoloģijas kā līdzekli sadursmes novēršanai; uzsver, cik liela nozīme ir intelektiskajām transporta sistēmām (ITS), lai samazinātu ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitu, atkārtoti uzsver ekoloģisko potenciālu, ko sniedz viedie automobiļi un viedie ceļi, kā arī pētniecības un attīstības izmēģinājuma projekti attiecībā uz ierīcēm informācijas apmaiņai starp transportlīdzekļiem un informācijas apmaiņai starp transportlīdzekli un ceļu; kā arī aicina Komisiju un dalībvalstis koncentrēties uz ITS lietošanu, ne tikai uz TEN sastāvā esošajiem ceļiem;

85.  aicina Komisiju noteikt vienotus standartus attiecībā uz transportlīdzekļu riepām, jo īpaši saistībā ar riepu profila dziļumu un gaisa spiedienu riepās, un veikt atbilstošas pārbaudes; atbalsta riepu pārbaudes iekļaušanu regulārajā transportlīdzekļu tehniskajā pārbaudē; atbalsta ar riepām saistīto tiesību aktu labāku īstenošanu, veicot pastiprinātas tehniskās pārbaudes uz ceļiem; aicina Komisiju iesniegt specifikācijas par riepu spiediena kontroles sistēmām (TPMS), lai nodrošinātu riepu lietpratīgu izmantošanu, kas garantē gan priekšrocības ceļu satiksmes drošības jomā, gan arī attiecībā uz vidi;

Modernu tehnoloģiju izmantošana transportlīdzekļos, infrastruktūrā un glābšanas dienestos

86.  aicina, lai sīkāka informācija par ceļu stāvokli, par ceļa posmiem, kas ir īpaši bīstami vai neparasti, un par konkrētās dalībvalstīs spēkā esošajiem satiksmes noteikumiem (piemēram, attiecībā uz ātruma ierobežojumu sistēmu un maksimālo pieļaujamo līmeni alkohola saturam asinīs) būtu pieejama satiksmes dalībniekiem pirms brauciena un brauciena laikā, piemēram, izmantojot viedās transporta sistēmas; sagaida, lai tiktu pilnībā izmantotas Eiropas satelītu navigācijas sistēmas Galileo sniegtās iespējas šajā jomā;

87.  aicina Komisiju laika līdz 2012. gada beigām iesniegt tiesību akta priekšlikumu ar grafiku un sīki izklāstītu apstiprināšanas procedūru, kurš paredz integrētu negadījumu reģistrācijas sistēmu pakāpenisku ieviešanu ar standartizētiem rādījumiem, kas reģistrē ar negadījumiem saistītus datus pirms negadījuma, tā laikā un pēc negadījuma (negadījumu reģistrācijas iekārta “Event Data Recording”), vispirms nomas automobiļos, vēlāk arī komercpārvadājumiem paredzētajos un personīgajos transportlīdzekļos; tomēr uzsver arī nepieciešamību panākt atsevišķo personu datu aizsardzību un datu izmantošanu tikai negadījumu izpētes vajadzībām;

88.  aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumu par transportlīdzekļu aprīkošanu ar “inteliģentām ātruma asistēšanas sistēmām”, kurā iekļauts laika plānojums, atļauju izsniegšanas procesa noteikumi un vajadzīgās ielu infrastruktūras apraksts;

89.  aicina Komisiju atbalstīt pasākumus, kas veicina to, ka patērētāji, iegādājoties transportlīdzekļus, atzīst novatoriskas transportlīdzekļu drošības tehnoloģijas, daudzas no kurām pašlaik nav obligātas, taču kurām ir uzskatāmas drošības priekšrocības; aicina apdrošināšanas sabiedrības atsaucīgāk piedāvāt priekšrocību likmes vadītājiem, ja viņu transportlīdzekļi ir aprīkoti ar drošības sistēmām, kas, kā pierādīts, pasargā no negadījumiem vai samazina to radītās sekas;

90.  aicina Komisiju veikt pētījumu par jaunām tehnoloģijām, kas veicina ceļu satiksmes drošības uzlabošanu, piemēram, par inovatīvām lukturu sistēmām (piemēram, adaptīvām lukturu sistēmām);

91.  mudina Komisiju ātrāk veikt novērtējumu par Direktīvu 2007/38/EK, kā arī tās pārskatīšanu; aicina izmantot tehnoloģijas sasniegumus un aprīkot kravas automobiļus ar īpašiem atpakaļskata spoguļiem, kamerām vai novērošanas iekārtām vai citiem tehniskiem līdzekļiem, kas likvidē “aklos punktus”, lai jo paši novērstu negadījumus, kuros iesaistīti riteņbraucēji un gājēji, kuri attiecībā pret autovadītāju atrodas “aklajā punktā”;

92.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus īpašu uzmanību pievērst motociklistu drošības uzlabošanai;

93.  uzskata, ka pakāpeniska, obligāta pretbloķēšanas sistēmu ieviešana visos jaunajos transportlīdzekļos ir svarīgs pasākums, kas varētu būtiski samazināt motociklu smago negadījumu skaitu;

94.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka kravas automobiļiem noteiktās prasības tiek pastiprinātas atbilstoši tehniskajiem nosacījumiem, piemēram, attiecībā uz nogurumu un uzmanības zuduma brīdinājuma ierīcēm;

95.  iesaka aprīkot ar gaisa kondicionēšanas iekārtām visus jaunākā parauga tālsatiksmes kravas automobiļus un vecākos modeļus atkarībā no tehniskajām iespējām; uzskata, ka šīm sistēmām būtu jādarbojas arī tad, kad motors ir izslēgts, šādi nodrošinot vadītājam, kurš atrodas transportlīdzeklī, pietiekamu atpūtu; aicina Eiropas Komisiju paskaidrot terminu “guļamvieta” attiecībā uz Regulas (EK) Nr. 561/2006 8. panta 8. punktu;

96.  atzinīgi vērtē Komisijas ieceri par “eCall” sistēmas ieviešanas paātrināšanu un aicina Komisiju turpmākajos divos gados pārbaudīt minētās sistēmas lietošanu motociklos, smagajos kravas automobiļos un autobusos, īpaši ievērojot invalīdu īpašās vajadzības, un pozitīva rezultāta gadījumā ierosināt sistēmas lietošanu arī minētajos transportlīdzekļos;

97.  aicina Komisiju izstrādāt pasākumus, lai atbalstītu un aizsargātu glābšanas dienestu darbiniekus negadījuma apstākļos, piemēram, nodrošinot iespēju noteikt vai iegūt uz vietas informāciju par transportlīdzekļa dzinēja tipu, pasīvās drošības aprīkojumu, piemēram, gaisa spilveniem, vai īpaša materiāla izmantošanu, kā arī visu pārējo attiecīgo tehnisko glābšanai vajadzīgo informāciju par katru automobiļa modeli, lai paātrinātu glābšanas operāciju;

Mazāk aizsargāto satiksmes dalībnieku aizsardzība

98.  aicina pievērst vairāk uzmanības mazāk aizsargātajiem satiksmes dalībniekiem, proti, motociklistiem, gājējiem, ceļu remontstrādniekiem, riteņbraucējiem, bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un personām ar īpašām vajadzībām, šo personu aizsardzību atzīstot par neatņemamu satiksmes drošības daļu, cita starpā izmantojot novatoriskas tehnoloģijas attiecībā uz transportlīdzekļiem un infrastruktūrām; aicina veltīt pastiprinātu uzmanību tam, kādas vajadzības ir tādiem ceļu satiksmes dalībniekiem, kuri ir vecāka gadagājuma cilvēki vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām; šajā saistībā aicina dalībvalstis izstrādāt programmas, kas novērš ar personas vecumu saistītu negadījumu risku un atvieglo vecāka gadagājuma cilvēku aktīvas dalības saglabāšanu ceļu satiksmē; iesaka izmantot ceļa barjeras ar gludām virsmām un izveidot īpašas joslas mazāk aizsargātajiem ceļu satiksmes dalībniekiem;

99.  aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās pašvaldības iestādes veicināt tādas shēmas kā “drošais ceļš uz skolu”, lai palielinātu bērnu drošību; norāda, ka līdztekus ātruma ierobežojumu ieviešanai un skolas satiksmes policijas izveidošanai ir jāpārliecinās arī par transportlīdzekļu piemērotību, kurus izmanto kā skolas autobusus, un par autovadītāju profesionālajām zināšanām;

100.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt riteņbraukšanu un iešanu kājām kā pārvietošanās veidus pašus par sevi un kā visu transporta sistēmu neatņemamu sastāvdaļu;

101.  aicina dalībvalstis:

102.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, kas velosipēdu ražotājiem paredz saistošas minimālās prasības attiecībā uz velosipēdu apgaismojumu un atstarojošiem elementiem;

103.  iesaka bērnus līdz trīs gadu vecumam sēdināt bērnu sēdeklītī, kas novietots pretēji braukšanas virzienam;

o
o   o

104.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) “The preparation of the European Road Safety Action Program 2011-2020”. (2) OV C 227 E, 21.9.2006., 609. lpp. (3) OV C 296 E, 6.12.2006., 268. lpp. (4) OV C 244 E, 18.10.2007., 220. lpp. (5) OV C 184 E, 8.7.2010., 50. lpp. (6) OV C 184 E, 8.7.2010., 43. lpp. (7) OV C 161 E, 31.5.2011., 58. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0260.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūcija par finansējuma piešķiršanu aizsprostu infrastruktūras stiprināšanai jaunattīstības valstīs (2010/2270(INI))

P7_TA(2011)0409 A7-0213/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tā 2011. gada 17. februāra rezolūciju par Pasaules Bankas enerģētikas stratēģiju jaunattīstības valstīm(1),

–  ņemot vērā “2010. gada Ziņojumu par pasaules attīstību ‐ Attīstība un klimata pārmaiņas”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmas (UNEP) un Pasaules Meteoroloģijas organizācijas (PMO) 2011. gada ziņojumu “Melnā oglekļa un troposfēras ozona integrētais novērtējums ‐ kopsavilkums lēmumu pieņēmējiem”,

–  ņemot vērā ANO 2009. gada Ziņojuma par ūdens attīstību pasaulē 3. izdevumu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas (UNDP) un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2008. gada ziņojumu “Situācija jaunattīstības valstīs enerģijas pieejamības jomā”,

–  ņemot vērā UNEP Aizsprostu un attīstības projekta 2007. gada ziņojumu “Aizsprosti un attīstība ‐ atbilstīga prakse labākai lēmumu pieņemšanai. Atbilstīgās prakses apkopojums labākai lēmumu pieņemšanai attiecībā uz aizsprostiem un to alternatīvām”,

–  ņemot vērā Pasaules Aizsprostu komisijas 2000. gada 16. novembra nobeiguma ziņojumu “Aizsprosti un attīstība ‐ jauns lēmumu pieņemšanas pamats”,

–  ņemot vērā UNEP 2010. gada 8. novembra ziņojumu “Augstkalnu ledāji un klimata pārmaiņas”,

–  ņemot vērā UNEP 2008. gada ziņojumu “Apdraudējums saldūdens resursiem. Dienvidāzija. Saldūdens resursu neaizsargātības novērtējums vides pārmaiņu kontekstā”,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A7-0213/2011),

A.  tā kā pēc pašreizējām aplēsēm pasaulē ir vairāk nekā 50 000 lielu dambju, 100 000 mazāku dambju un 1 miljons mazu dambju,

B.   tā kā atbilstīgi starptautiskajiem standartiem par lielu aizsprostu uzskata aizsprostu, kura augstums pārsniedz 15 metrus, bet par mazu aizsprostu parasti uzskata aizsprostu, kura augstums nepārsniedz 15 metrus;

C.  tā kā laika posmā no 1999. līdz 2001. gadam Āzijā tika uzbūvēti apmēram 589 lieli aizsprosti un 2006. gadā bija plānoti vai tika būvēti 270 aizsprosti 60 metru platumā vai lielāki,

D.  tā kā tika piešķirta licence pasaules trešā lielākā aizsprosta ‐ Belo Monte aizsprosta Brazīlijā ‐ būvniecībai, lai gan tika paustas nopietnas bažas par tā ietekmi uz vidi, jo aizsprosta dēļ tiks appludināti 500 kvadrātkilometri, radot smagus kaitējumus Amazones nenovērtējamai ekosistēmai un bioloģiskajai daudzveidībai un atstājot bez mājvietām 50 000 iedzīvotājus, galvenokārt pirmiedzīvotājus;

E.  tā kā Eiropas Investīciju banka ir iesaistījusies vairāku lielu aizsprostu būvniecības projektos, tai skaitā Āzijā (tādās valstīs kā Laosa un Pakistāna);

F.  tā kā ūdens ir svarīgs resurss lauksaimniecībai, tikai 5 % kultivēto zemes platību Āfrikā ir apūdeņotas, tiek izmantoti mazāk nekā 10 % no hidroenerģijas potenciāla un tikai 58 % afrikāņu ir piekļuve uzturā droši lietojamam dzeramajam ūdenim;

G.  tā kā Āfrikas ūdens resursu vājās pārvaldības dēļ ir notikusi pārmērīga augsnes erozija, palielinājušās ūdens attīrīšanas izmaksas, strauji aizsērējušas ūdenskrātuves, pasliktinājusies ekonomika un tiek traucēta ūdens piegāde;

H.  tā kā lieliem hidroenerģijas projektiem tiek izmantoti 25 % no tīras attīstības mehānismā ierosinātajām emisiju samazināšanas kvotām;

I.  tā kā decentralizētas ūdens infrastruktūras attīstība ir priekšnoteikums ūdens drošībai Āfrikā un Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai; tā kā ir jāuzlabo ūdens uzglabāšanas metodes, lai sausuma periodos nodrošinātu uzticamu ūdens piegādi un plūdu laikā uzglabātu lieko ūdeni; tā kā vidējā ūdenskrātuvju ietilpība uz vienu iedzīvotāju Āfrikā ir aptuveni 200 kubikmetri, un tas ir daudz mazāk nekā jaunattīstības valstīs citos reģionos;

J.  tā kā no 2007. līdz 2008. gadam ievērojami pieauga (līdz 75 %) atbalsts ar tirdzniecību saistītai infrastruktūrai un, kaut gan saistības šajā jomā ir plaši svārstījušās, 2008. gada skaitlis, gandrīz EUR 5 miljardi, kopumā ir rekordaugsts,

K.  tā kā Pasaules Banka ir lielākais ārējais finansētājs ūdens resursu jomā un tās atbildības jomā ietilpst ar ūdeni saistīti projekti, kuriem ir paredzēti 20 miljardi ASV dolāru un kas tiek īstenoti vairāk nekā 100 valstīs;

L.  tā kā aizsprosti, kas būtiski izmaina upes un dabas resursu lietošanu, nopietni ietekmē cilvēku kopienas, upes un mitrzemju ekosistēmas un bioloģisko daudzveidību;

M.  tā kā Pasaules Aizsprostu komisijas 2000. gada 16. novembra ziņojumā ir secināts ‐ izbūvējot lielus aizsprostus, nav saražots plānotais elektrības apmērs, nav nodrošināts plānotais ūdens daudzums un nav panākta plānotā plūdu nodarīto kaitējumu ierobežošana, bet lieli aizsprosti ir radījuši nopietnas sekas sociālajā un vides jomā un pasākumi šo seku mazināšanai lielākoties ir bijuši neveiksmīgi;

N.  tā kā no aizsprostu ūdens krātuvēm izdalās siltumnīcefekta gāzes, tai skaitā metāns, kas rodas augu pūšanas rezultātā;

O.  tā kā ANO lēš, ka līdz 2050. gadam 2 miljardi cilvēku pasaulē dzīvos smagu plūdu postījumu draudos,

P.  tā kā Pasaules Aizsprostu komisija lēš, ka aizsprostu būvniecības dēļ uz citu vietu nācies pārcelt 40–80 miljonus cilvēku pasaulē;

Q.  tā kā Pasaules Aizsprostu komisija secina, ka lielu aizsprostu dēļ daudzos gadījumos ievērojami un neatgriezeniski ir izzudušas sugas un ekosistēmas, un tā kā taisnīgai cilvēces attīstībai un visu sugu labklājībai ir būtiski izprast, aizsargāt un atjaunot ekosistēmas upju baseinu līmenī,

1.  uzskata, ka pēdējā gadsimta laikā neviena cita dabas katastrofa pasaulē nav izrādījusies postošāka īpašumiem un maksājusi vairāk cilvēku dzīvību kā plūdi, lai gan plūdu pārvaldībai tiek izlietoti miljardiem dolāru;

2.  uzsver to, ka ūdens ir ierobežota apmēra dabas resurss, kura sadalē jāņem vērā taisnīguma princips; tādēļ uzsver, ka saldūdens resursu apsaimniekošanas pārveide saistībā ar klimata pārmaiņām neapšaubāmi ir galvenais uzdevums, ko pasaulei nāksies risināt;

3.  norāda, ka 20. gadsimta otrajā pusē tika dokumentēts nopietnu plūdu biežuma pieaugums un ka plūdi būs kritisks jautājums arī nākamajās desmitgadēs;

4.  norāda, ka tieši vismazāk attīstītās valstis (VAV) ir visneaizsargātākās pret plūdu sekām; atbalsta UNEP ieteikumus risināt ar plūdiem saistītos jautājumus, ar kuriem saskaņā labāka zemes apsaimniekošana ir jāapvieno ar labākām uzglabāšanas metodēm, kas balstītas uz tradicionālajām zināšanām un visjaunāko zinātnisko informāciju; atbalsta to, ka jāatveseļo un jāatjauno svarīgas ekosistēmas, piemēram, meži un mitrzemes, kas var uzlabot ūdens krājumus un kalpot kā buferis ārkārtēju klimatisku apstākļu, piemēram, plūdu, gadījumos;

5.  uzsver, ka globālā sasilšana ietekmēs nokrišņu ciklus, ledājus un ledu, tādējādi izraisot problēmas pārtikas nodrošinājuma jomā;

6.  norāda arī, ka sakarā ar ledāju kušanas paātrināšanos, kas īpaši vērojama Himalajos un Andu kalnos, kalnu reģionus aizvien vairāk apdraud plūdi un nogruvumi; tomēr norāda, ka ledāju kušana nav vienīgais faktors, kas ietekmē ūdens plūsmas Himalajos, jo nopietnas sekas rada arī musonu periodi un to intensitāte, cita veida lietus periodi un jo īpaši tādi zemes apsaimniekošanas veidi kā atmežošana, pļavu pārmērīga noganīšana, lauksaimniecības sistēmas un apmetņu veidošanas paradumi; īpaši uzsver, ka atmežošana bieži palielina apmērus un ātrumu, ar kādu ūdens ieplūst galvenajos ūdens kanālos, savukārt plūdus, kas rodas, pārplūstot ledus ezeriem, bieži vien saasina neilgtspējīgi zemes izmantošanas paradumi;

7.  uzskata, ka ir būtiski pieņemt izvērstu plūdu stratēģiju reģionos, kuros nopietnu apdraudējumu rada nestabilo ledus ezeru pārplūšanas rezultātā iespējamie plūdi, ko pastiprina globālās sasilšanas radītās nokrišņu cikla izmaiņas un melnā oglekļa nosēdumi, kas, kā pierādīts, paātrina ledāju atkāpšanos; tādēļ pauž nožēlu, ka daudzās VAV netiek veikti nekādi plūdu novēršanas pasākumi; taču brīdina, ka, cenšoties novērst plūdu sekas, nevajadzētu paļauties uz lieliem aizsprostiem, jo īpaši ņemot vērā klimata pārmaiņas, kuru dēļ ārkārtēji nokrišņi, visticamāk, pastiprinās pēkšņu plūdu intensitāti un biežumu, tādējādi radot bažas par aizsprostu drošību;

8.  uzsver, ka aizsprostu konstrukcijas jāizvērtē, ņemot vērā to ietekmi uz upju plūdumu, tiesībām attiecībā uz piekļuvi ūdenim un upju resursiem un to, vai aizsprosta dēļ tiks appludinātas apdzīvotas vietas, izjaukta vietējo kopienu kultūra, zaudēti iztikas avoti un noplicināti vai izpostīti dabas resursi;

9.  uzsver, ka Pasaules Aizsprostu komisija 2000. gada 16. novembra ziņojumā “Aizsprosti un attīstība ‐ jauns lēmumu pieņemšanas pamats” secināja, ka lielu aizsprostu projektu ekonomiskā ienesība joprojām ir nenoteikta, jo tika sniegts vājš pārskats par lielu aizsprostu radītajām vides un sociālajām izmaksām;

10.  norāda, ka ledāju atkāpšanās dēļ dabiski izveidojas ledus ezeri, kuru platība ātri palielinās tādā mērā, ka tie var pārplūst, izraisot plūdus; atzinīgi vērtē to, ka Pasaules instrumenta katastrofu mazināšanai un dzīves atjaunošanai Dienvidāzijas programmā un ANO Starptautiskajā katastrofu mazināšanas stratēģijā ledus ezeru pārplūšanas jautājums tiek uzskatīts par prioritāti;

11.  atgādina par traģisko 1941. gada katastrofu, kad Peru pilsētu Huaraz nopostīja ledus aizsprosta pārrāvums, izraisot 4 500 cilvēku nāvi;

12.  atgādina, ka plūdi vismazāk attīstītākajās valstīs apdraud ne tikai cilvēku dzīvības, bet arī šīs teritorijas attīstību; atgādina, ka 1985. gadā notikušie plūdi, ko izraisīja ledus ezera Khumbu Himal pārplūšana Nepālā, iznīcināja gandrīz pabeigto Namche Small Hydel projektu;

13.  uzsver, ka Starptautiskais centrs integrētai kalnu attīstībai (ICIMOD) ir apzinājis vairāk nekā 8000 ledus ezeru Hindukušas un Himalaju reģionā vien, un no tiem 203 ezeri to atrašanās vietas un nestabilo aizsprostu sienu (morēnu) dēļ ir uzskatāmi par potenciāli bīstamiem;

14.  uzsver, ka Dienvidāzijā apmēram 1,3 miljardi cilvēku paļaujas uz 10 noteiktām daudzgadīgām upju sistēmām, ko papildina lietusūdens un kūstoša sniega un ledāju ūdens Himalajos; mudina ES noteikt šo reģionu par prioritāru, lai novērstu turpmākas humanitāras katastrofas, ko aizvien biežāk izraisa ar ūdeni saistīti apdraudējumi;

15.  papildus uzsver, ka lejteces apgabali vismazāk attīstītajās valstīs izmanto upju baseinu dabas resursus un ir vieni no lauksaimnieciski visbagātākajiem apgabaliem pasaulē; atgādina, ka gan Ķīnas, gan Indijas straujo ekonomikas izaugsmi daļēji ir nodrošinājis tas, ka abas valstis ir pasaules vadošās rīsu ražotājas, un lielākā daļa rīsu tiek izaudzēta Gangas, Jandzi un Dzeltenās upes baseinu apgabalos, kurus apdraud ledus ezeru pārplūšanas izraisītie plūdi;

16.  norāda, ka ir nepieciešami līdzsvaroti ieguldījumi pieprasījuma puses pārvaldes pasākumu īstenošanā, zemes apsaimniekošanā, ūdens uztveršanas un uzglabāšanas metožu un iestāžu darba uzlabošanā, lai palielinātu ūdens ilgtspējīgu un produktīvu izmantošanu, mazinātu atkārtoto plūdu un sausuma ietekmi un panāktu ūdens pamatdrošību kā platformu Āfrikas ekonomikas izaugsmei; prasa par prioritāriem uzskatīt ieguldījumus, kas vērsti uz izaugsmi, samazina nabadzību lauku apvidos, veicina pretestību klimata pārmaiņām un sekmē sadarbību starptautiskos upju baseinos;

17.  norāda, ka nav zināmas metodes dabisko ledus ezeru nostiprināšanai, bet konstatē, ka UNEP 2010. gada ziņojumā par kalnu ledājiem un klimata pārmaiņām ir minētas citas metodes pārplūšanas izraisīto plūdu seku mazināšanai, izmantojot sifonus un atvērtu kanālu un tuneļu konstrukcijas, lai pazeminātu ūdens līmeni ledus ezeros, un kontrolējot ūdens ieplūdi vietējās upju sistēmās un tādējādi ūdenskrātuvi izmantojot šādam nolūkam;

18.  uzskata ‐ ja augstas ražotspējas lauksaimniecības apgabali netiks aizsargāti pret plūdu radītajām sekām, strauji augošās ekonomikas var pieredzēt pēkšņu lejupslīdi savā attīstībā un strauji pieaugošu pārtikas nodrošinājuma problēmu; atgādina ‐ lai gan ir paredzams, ka Himalaju ledāju kušanas dēļ visu upju plūsmas tuvāko 20–30 gadu laikā palielināsies, ilgtermiņā tās ievērojami samazināsies; tādēļ uzskata, ka ir būtiski izstrādāt seku mazināšanas un pielāgošanās stratēģijas, lai risinātu ar turpmāko sausumu saistītos jautājumus;

19.  uzskata, ka ir jāiegulda līdzekļi spēju veidošanā, jo spēcīgas ūdens apsaimniekošanas iestādes var nodrošināt noturīgus ieguvumus no ieguldījumiem ūdens efektīvas izmantošanas nodrošināšanā un racionalizēt ūdens piešķiršanu daudzajām tautsaimniecības nozarēm un šo nozaru ūdens izlietojumu pāri administratīvajām un politiskajām robežām;

20.  stingri atbalsta Pasaules Aizsprostu komisijas ieteikumus, ar kuriem saskaņā par prioritāru pasākumu būtu uzskatāma pašreizējo infrastruktūru darbības optimāla uzlabošana, pirms tiek uzsākti jebkādi jauni būvniecības projekti; uzskata, ka ar visu ieinteresēto pušu dalību būtu jāveic jau uzbūvētu aizsprostu darbības periodiska pārskatīšana, lai izvērtētu dažādus jautājumus, tai skaitā aizsprostu drošību un iespēju pārtraukt šā aizsprosta ekspluatāciju;

21.  uzver, ka bez detalizētas aktuālas informācijas par teritorijām, kuras apdraud ar ūdeni saistīti riski, agrīno brīdinājuma sistēmu īstenošana, ledus ezeru pārraudzība un praktisku pasākumu nodrošināšana kalnu reģionos, lai ļautu tiem pielāgoties un mazināt klimata pārmaiņu sekas, būs ārkārtīgi sarežģīts uzdevums; atbalsta iniciatīvu, ko dēvē par Himalaju universitāšu konsorciju un ko uzsāka vietējās universitātes, lai sadarbotos, veicot zinātniskos pētījumus par šo jautājumu;

22.  konstatē, ka lielākā daļa aizsprostu ir plānoti, pamatojoties uz vēsturiskiem datiem par upju plūsmām un pieņemot, ka plūsmas būs tādas pašas kā iepriekš; norāda, ka klimata pārmaiņu dēļ saistībā ar pamatkritērijiem, kas ietekmē aizsprostu būvniecības projektus, ir radušās milzīgas neskaidrības (jo klimata pārmaiņas neietekmē tikai vidējos, bet arī minimālos un maksimālos rādītājus); norāda arī, ka klimata pārmaiņas, visticamāk, vēl vairāk saasinās problēmas saistībā ar nogulsnēm, kuras krājas aiz aizsprostiem un netiek novadītas uz upes lejtecē esošajiem laukiem, kas nesaņem augsnes auglībai nepieciešamās barības vielas;

23.  uzsver, ka lielos infrastruktūras objektus, kas ir būtiski ES politikas mērķu par ilgtspējīgu attīstību un uzlabotu pārtikas nodrošinājumu saskaņā ar Tūkstošgades attīstības mērķiem veicināšanā, aizvien vairāk apdraud plūdu sekas un tie ir jāaizsargā; iesaka struktūrām, kas sniedz finansējumu (divpusējām palīdzības struktūrām, daudzpusējām attīstības bankām, eksporta kredītaģentūrām, EIB), nodrošināt, ka lēmums par aizsprosta būvniecību, kurai ir apstiprināts finansējums, ir pieņemts, īstenojot iepriekš apstiprinātu procesu tādu alternatīvu kā apūdeņošana, ūdens uzkrāšana un hidroenerģija izvērtēšanai un ievērojot Pasaules Aizsprostu komisijas pamatnostādnes; turklāt uzsver, ka pēkšņi plūdi un nogruvumi īpaši apdraud hidroelektrostacijas;

24.  norāda, ka nelielas ūdens uzglabāšanas iekārtas var palielināt pretestību klimata pārmaiņām, sniedzot izmaksu ziņā izdevīgus risinājumus ūdens piegādei un sausuma seku mazināšanai, un uzlabot pārtikas nodrošinājumu, palielinot lauksaimniecības produktivitāti; norāda, ka no upes straumes nodalītas ūdenskrātuves, daudzfunkcionālu mazu ūdenskrātuvju sistēmas un gruntsūdens uzglabāšana arī ir uzskatāmas par iespējām ūdens uzglabāšanai nelielā apmērā;

25.  uzsver, ka nav daudz pierādījumu tam, ka lieli aizsprosti ir vienīgais, labākais vai optimālais risinājums elektrības nodrošināšanai, jo tie ne vienmēr uzlabo nabadzīgo un neaizsargātāko iedzīvotāju piekļuvi elektroenerģijai;

26.  atgādina par pienākumiem saskaņot politikas nostādnes attīstības jomā; uzsver arī to, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš tam, kā aizsprosti ietekmē upju lejteces reģionu iedzīvotājus, kuriem aizsprostu uzbūvēšana var būtiski mainīt dzīvi, piemēram, to dēļ var zust pārtikas nodrošinājums;

27.  mudina finanšu iestādes un ES finansēt spēju veidošanu un apmācību, lai uzlabotu zemes apsaimniekošanu un ūdens apsaimniekošanas un uzglabāšanas metodes, ņemot vērā zinātnisku un tehnoloģisku informāciju un atjaunojot iepriekšējās zināšanas, piemēram, par senajām tradicionālajām apūdeņošanas sistēmām, kā norādīts UNEP ziņojumā “Augstkalnu ledāji un klimata pārmaiņas”; uzskata ‐ nodrošinot jebkādu ES finansējumu, būtu jāpalīdz veicināt ES politikas mērķu sasniegšanu ilgtspējīgas attīstības un pārtikas nodrošinājuma jomā saskaņā ar Tūkstošgades attīstības mērķiem;

28.  uzsver, ka aizsprostu būvniecība un nostiprināšana vismazāk attīstītākajās valstīs nav pietiekama, lai aizsargātu neaizsargātās teritorijas, un aicina saskaņot centienus, risinot problēmas cēloni, ne tikai simptomus, tādā veidā novēršot izšķērdīgu ES nodokļu maksātāju naudas izlietošanu;

29.  novēršot aizvien lielāka plūdu biežuma un intensitātes pamatiemeslus, aicina ES uzņemties papildu saistības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā, lai sasniegtu savu klimata jomā noteikto mērķi ‐ gaisa temperatūras pieauguma ierobežošanu 2°C virs līmeņa, kas bija vērojams pirmsrūpniecības laikmetā;

30.  mudina ES plaši īstenot un veicināt melnā oglekļa emisijas samazināšanas pasākumus, piemēram, ogļu, naftas un gāzes ieguves un transportēšanas laikā izdalītā metāna atgūšanu, metāna emisijas ierobežošanu atkritumu apsaimniekošanas jomā un tīras sadegšanas krāsnis ēdiena gatavošanai mājsaimniecībās, kas palīdzēs cīnīties pret klimata pārmaiņām un samazināt ledāju atkāpšanos;

31.  atkārtoti pauž pārliecību, ka mazu hidroelektrostaciju aizsprosti ir ilgtspējīgāks un ekonomiski dzīvotspējīgāks risinājums nekā lielas hidroelektrostacijas; īpaši uzsver, ka decentralizētas maza mēroga stacijas (mikro hidroenerģijas stacijas, atsevišķām mājām pielāgotas saules elektroenerģijas sistēmas, vēja un biomasas enerģijas sistēmas), kuru darbībā tiek izmantoti vietējie atjaunojamie resursi, ir piemērotāki lauku apvidiem, kas atrodas tālu no centralizētajiem piegādes tīkliem;

32.  uzsver, ka melnais ogleklis kā oglekļa dioksīds joprojām ir izplatītākais ledāju atkāpšanās iemesls; īpaši atgādina, ka melnais ogleklis un ozons zemākajos atmosfēras slāņos ir kaitīgi gaisa piesārņotāji, kas nodara kaitējumu veselībai un samazina paredzamo dzīves ilgumu, kā arī paātrina sniega un ledus kušanu visā pasaulē, tai skaitā Arktikā, Himalajos un citos ledāju un sniega klātos reģionos; uzsver to, ka ozons ir arī kaitīgākais gaisa piesārņotājs, kura dēļ samazinās augu ražība, un tādējādi tas ietekmē pārtikas nodrošinājumu; norāda, ka metāns ir svarīgs prekursors ozona veidošanās procesā un ka metāna emisiju samazināšana samazina arī ozona veidošanos;

33.  mudina steidzami rīkoties, lai samazinātu melnā oglekļa un metāna emisijas, galvenokārt veicinot pētniecību un ieguldījumus tehnoloģijā, kas vērsta uz piesārņojošo emisiju samazināšanu un ir ātras darbības metode ledāju un sniega kušanas apturēšanai; iesaka, ka, ņemot vērā melnā oglekļa un metāna īso atmosfēras dzīves ciklu, daudzpusēji mazināšanas pasākumi, izmantojot ātras rīcības stratēģijas, varētu ievērojami un ātri mazināt ledus ezeru applūšanas radītos draudus;

34.  aicina ES veicināt pašreizējo tehnoloģiju, kas radikāli samazina melnā oglekļa emisijas; uzsver to, ka ir jāatbalsta un jāveicina noteikumi, ar ko aizliedz ciršanu un dedzināšanu mežos, ievieš stingras un regulāras transportlīdzekļu emisiju pārbaudes, ierobežo biomasas sadedzināšanu un uzrauga spēkstaciju ikgadējās emisijas; aicina ES veicināt 16 dažādus melnā oglekļa un metāna emisiju samazināšanas pasākumus, kas izklāstīti UNEP ziņojumā “Melnā oglekļa un troposfēras ozona integrētais novērtējums”, lai panāktu gan gaisa kvalitātes uzlabošanos, gan tuvākajā laikā arī ieguvumus klimata jomā dialogā ar jaunattīstības valstīm un strādātu pie dažādu spēkā esošo reģionālo gaisa piesārņojuma novēršanas nolīgumu paplašināšanas, pamatojoties uz darbu saistībā ar Konvenciju par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos (CLRTAP);

35.  aicina ES veicināt to, ka (iespējams ANO aizbildnībā) tiek izveidota pasaules mēroga agrīnās brīdināšanas sistēma plūdu, zemes nogruvumu un cunami gadījumos, un nodrošināt, ka informācija par to nonāk jaunattīstības valstu attālākajos rajonos un to saņem visneaizsargātākie iedzīvotāji;

36.  norāda, ka pašlaik notiek sarunas par melnā oglekļa kā modeļa iekļaušanu Konvencijas par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos (CLRTAP) Gēteborgas protokola pārskatīšanā un uzsver nepieciešamību pēc UNEP ziņojuma “Melnā oglekļa un troposfēras ozona integrētais novērtējums” izstrādāt pasaules mēroga rīcības plānu klimata pārmaiņu nestabilo ierosinātāju emisiju samazināšanai;

37.  aicina ES, ņemot vērā to, ka ledus ezeru pārplūšana parasti skar vairākas valstis, veicināt starpvalstu dialogus, lai izstrādātu politikas ar dabas katastrofām saistītu jautājumu risināšanai, ar kurām veicinātu atbilstošus ieguldījumus nolūkā aizsargāt Hindukušas un Himalaju reģiona valstis no plūdiem; mudina atzīt to, ka šo jautājumu nākas risināt nevis vienai, bet daudzām valstīm, un tādēļ prasa šā jautājuma risināšanā izmantot daudzpusēju pieeju;

38.  iesaka steidzami izveidot pārrobežu aģentūru Apvienoto Nāciju Organizācijas uzraudzībā ar skaidru mērķi, proti, apmainīties ar pieejamiem datiem, risināt ar ūdeni saistītu apdraudējumu pārrobežu problēmas un cēloņus un ierosināt atbilstošus pielāgošanās un ietekmi mazinošus pasākumus; uzsver, ka konfliktējošu valstu svarīgās sarunas par plūdu novēršanu un mazināšanu var izrādīties neiespējamas, ja tās nevadīs šāda aģentūra, kurai jāpieņem galīgais lēmums; uzsver, ka ledāju reģionus, kuros bieži sākās plūdi, uzskata par stratēģiskas nozīmes punktiem, un tie veido robežas starp valstīm, tādēļ skartās puses var izrādīt atturību jautājumā par dalīšanos ar svarīgu informāciju;

39.  norāda, ka aizsprostu būvniecības projekti ietekmē starptautisko drošību; uzsver, ka šī ietekme var būt negatīva, izraisot pārrobežu konfliktus, sociālos nemierus un radot kaitējumu videi; taču atgādina, ka enerģijas un ūdens piegādes jautājumi var arī pozitīvi ietekmēt dialoga veidošanu starp robežvalstīm vai robežreģioniem;

40.  uzsver, ka, izvērtējot jebkādus plānus par aizsprostu būvniecību, būtu jāņem vērā pieci aspekti ‐ taisnīgums, efektivitāte, lēmumu pieņemšana, iesaistot visas ieinteresētās puses, ilgtspējība un pārskatatbildība; vispārējāk runājot, mudina, pieņemot lēmumus par aizsprostiem, pilnīgi ievērot cilvēktiesību jēdzienu; īpaši atgādina, ka gadījumos, kad projekti ietekmē pirmiedzīvotājus un vietējo cilšu iedzīvotājus, šādiem procesiem jānotiek saskaņā ar viņu brīvprātīgu, iepriekšēju un apzinātu piekrišanu; aicina pirms jebkādu aizsprostu projektu apstiprināšanas veikt rūpīgus ietekmes novērtējumus, kuros tiek pilnībā izvērtētas pārredzami īstenotu aizsprostu projektu vides un sociālās izmaksas un iesaistīta sabiedrība;

41.  pauž bažas par to, ka Pasaules Banka ir iztērējusi vairāk nekā 100 miljardus ASV dolāru aizsprostu būvniecībai, galvenokārt liela mēroga eksportam paredzētas hidroenerģijas projektiem, kuru dēļ mājvietas zaudējuši aptuveni 40–80 miljoni cilvēku, ir zaudēti iztikas līdzekļi, nodarīts kaitējums ekosistēmām un jaunattīstības valstīm ir radīts pamatīgs parādu slogs;

42.  uzsver, ka cilvēkiem, kuriem aizsprostu būvniecības dēļ bija jāpārceļas dzīvot citur, būtu ne tikai jāsaņem finansiāla kompensācija, bet viņiem būtu jānodrošina arī spēja ilgtermiņā sagādāt sev iztikas līdzekļus;

43.  aicina vispusīgi, pārredzami un iesaistot visas ieinteresētās puses izvērtēt visu iespēju klāstu, lai samazinātu plūdu sekas un apmierinātu vajadzības pēc ūdens un elektroenerģijas, par prioritāti nosakot uz ekosistēmām balstītus risinājumus un pastāvošo sistēmu efektivitātes un ilgtspējības uzlabošanu;

44.  mudina ES turpināt izstrādāt tā dēvētās “soft-path” pārvaldības politikas nostādnes, risināt ar plūdiem saistītus jautājumus; atzīst, ka plūdu apstākļi nav statiski un kā tādiem tiem nepieciešama elastīga pieeja; aicina uzlabot plūdu prognozēšanu, atsevišķu ēku pielāgošanu plūdu gadījumiem un izstrādāt palieņu uzturēšanas un apvedceļu sistēmas;

45.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0067.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūcija par ES politikas programmu jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas (2010/2100(INI))

P7_TA(2011)0410 A7-0284/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā saistības, kas paredzētas visu ES dalībvalstu parakstītajā ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, īpaši tā 11. pantā par tiesībām uz pārtiku,

–  ņemot vērā 1996. gada Pasaules Pārtikas organizācijas augstākā līmeņa sanāksmes (Romas Deklarācijas) mērķi līdz 2015. gadam par pusi samazināt badacietēju skaitu pasaulē,

–  ņemot vērā Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM), ko pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades augstākā līmeņa sanāksmē 2000. gada septembrī, un īpaši Tūkstošgades attīstības 1. mērķi par galējas nabadzības un bada izskaušanas principu,

–  ņemot vērā Ženēvā 2008. gada 22. maijā notikušo ANO Cilvēktiesību padomes īpašo sesiju par Pasaules pārtikas krīzes, kuru cita starpā izraisīja augošās pārtikas cenas, negatīvo ietekmi uz to, kā tiek īstenotas tiesības uz pārtiku,

–  ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju Padomes, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas sanāksmē par Eiropas Savienības humāno palīdzību izstrādāto kopīgo paziņojumu “Eiropas konsenss par humāno palīdzību”,

–  ņemot vērā Londonā 1999. gada 13. aprīlī parakstīto Pārtikas palīdzības konvenciju, kuras mērķis ir veicināt nodrošinātību ar pārtiku pasaulē un uzlabot starptautiskās sabiedrības spēju reaģēt uz ārkārtas situācijām pārtikas jomā un citām jaunattīstības valstu vajadzībām pēc pārtikas,

–  ņemot vērā Pasaules augstākā līmeņa sanāksmes par nodrošinātību ar pārtiku deklarāciju 2009. gadā un Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (PLO) darbu pie “Brīvprātīgi piemērojamām pamatnostādnēm par zemes un citu dabas resursu apsaimniekošanas atbildīgu pārvaldību”,

–  ņemot vērā PLO “Brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par atbalstu tiesību uz pienācīgu pārtiku progresīvai īstenošanai nacionālā pārtikas nodrošinājuma kontekstā”,

–  ņemot vērā starpaģentūru ziņojumu G20 valstīm par pārtikas cenu nepastāvību “Cenu nepastāvība pārtikas un lauksaimniecības tirgos: politikas reakcija”, kas 2011. gada 2. jūnijā tika iesniegts G20 Francijas prezidentūrai,

–  ņemot vērā “ES Zemes politikas pamatnostādnes”, kas izstrādātas 2004. gada novembrī,

–  ņemot vērā ESAO un PLO Lauksaimniecības perspektīvas 2011.–2020. gadam, ko ESAO un PLO publicēja 2011. gada 17. jūnijā,

–  ņemot vērā 2003. gadā parakstīto Maputo Deklarāciju par lauksaimniecību un pārtikas nodrošinājumu, kurā Āfrikas valdības apņēmās piešķirt lauksaimniecībai ne mazāk kā 10 % no valsts gada budžeta,

–  ņemot vērā Pasaules Bankas 2008. gada Pasaules attīstību ziņojumu “Lauksaimniecība attīstībai”,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “KLP 2020. gada perspektīvā”,

–  ņemot vērā Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas jaunāko 2011. gada jūnija Divgadu pārtikas perspektīvas ziņojumu,

–  ņemot vērā 2008. gada 15. aprīlī publicēto Lauksaimniecības zināšanu, zinātnes un tehnoloģijas starptautisko novērtējumu attīstības jomā (IAASTD),

–  ņemot vērā Kopīgo ziņojumu par vispārējo nodrošinātību ar pārtiku, ko pieņēma Akvilā 2009. gada 10. jūlijā,

–  ņemot vērā ANO Iniciatīvu par sociālās aizsardzības obligāto minimumu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada Jūras tiesību konvenciju,

–  ņemot vērā PLO 1995. gada Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu,

–  ņemot vērā PLO 2010. gada pārskatu “Pasaules zivsaimniecības un akvakultūras stāvoklis”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1337/2008, ar ko izveido mehānismu ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. marta Paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “ES politikas programma jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas” (COM(2010)0127) un Padomes 2010. gada 10. maijā pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. marta paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Humānā palīdzība pārtikas jomā” (COM(2010)0126) un Padomes 2010. gada 10. maijā pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par pārtikas cenu pieaugumu(2), Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūciju par pārtikas cenu celšanos ES un jaunattīstības valstīs(3), kā arī Parlamenta 2011. gada 17. februāra rezolūciju par pārtikas cenu celšanos(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 29. novembra rezolūciju par Āfrikas lauksaimniecības veicināšanu ‐ priekšlikums lauksaimniecības attīstībai un nodrošinātībai ar pārtiku Āfrikā(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 13. janvāra rezolūciju par Kopējo lauksaimniecības politiku un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūciju par ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmi un nodrošinātību ar pārtiku(7),

–  ņemot vērā 2010. gada 18. maija rezolūciju par ES attīstības politikas saskaņotību un jēdzienu “oficiālā attīstības palīdzība plus”(8),

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2010. gada 4. decembrī Kinšasā pieņemto rezolūcija par nodrošinātību ar pārtiku (9),

–  ņemot vērā astoņus ieteikumus G20, ko ANO īpašais referents jautājumos par tiesībām uz pārtiku publicējis 2011. gada 29. janvārī,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta ziņojumu “Agroekoloģija un tiesības uz pārtiku” par tiesībām uz pārtiku, kas 2011. gada 8. martā iesniegts ANO Cilvēktiesību padomē,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A7-0284/2011),

A.  tā kā saskaņā ar PLO datiem to cilvēku skaits, kas cieš badu, 2010. gadā sasniedza 925 miljonus; tā kā pasaulē 26 procentiem bērnu vecumā līdz 5 gadiem ir pārāk zems svars, un vairāk nekā vienas trešdaļas bērnu vecumā līdz 5 gadiem nāves cēlonis ir nepietiekams uzturs; tā kā tikai puse no visām jaunattīstības valstīm (62 no 118) ir ceļā uz TAM mērķa sasniegšanu, tā kā pasaules ekonomikas krīze un pārtikas un degvielas cenu paaugstināšanās ir pasliktinājusi pārtikas situāciju daudzās jaunattīstības valstīs, īpaši vismazāk attīstītajās valstīs, tādējādi daļēji zaudējot pagājušā desmitgadē nabadzības samazināšanā sasniegto;

B.  tā kā bads un nepietiekams uzturs ir galvenie cilvēku nāves cēloņi un lielākie draudi pasaules mieram un drošībai;

C.  tā kā saskaņā ar 2011. gada janvārī publicēto PLO pārtikas cenu indeksu cenas ir kāpušas katru mēnesi kopš 2010. gada sekojot beidzamo desmit gadu tendencēm un pašreiz tās nepārsniedz 2008. gadā sasniegtā pārtikas cenu augstākā punkta līmeni; tā kā preču cenu nestabilitāte spēcīgi ietekmē valstis ar zemiem ienākumiem un visnabadzīgākos, visneaizsargātākos un atstumtos iedzīvotāju slāņus jaunattīstības valstīs;

D.  tā kā ir paredzams, ka līdz 2050. gadam kopējais pieprasījums pēc pārtikas produktiem palielināsies par 70 %, un šie pārtikas produkti būs jāsaražo, izmantojot mazāku ūdens un pesticīdu daudzumu, būs pieejamas mazākas lauksaimniecības zemes platības un būs jāizmanto ilgtspējīgas agroekoloģiskās ražošanas metodes, savukārt pasaules iedzīvotāju skaits iespējams sasniegs deviņus miljardus; tā kā nestabilitāti pārtikas nodrošinājuma jomā vēl vairāk palielina spekulācija ar precēm, zemes degradācija, ūdens trūkums, klimata pārmaiņas, pasaules mēroga zemes gabalu pirkumi, zemes īpašumtiesību nedrošība īpaši nabadzīgākajos un mazāk aizsargātajos iedzīvotāju slāņos, pasaules mēroga sēklu monopols, pieprasījums pēc biodegvielām un ar enerģētiku saistītas politikas jomas;

E.  tā kā 85 % no pasaulē zināmajiem zivju krājumiem tiek pilnībā vai pārmērīgi izmantoti vai jau ir izsmelti un tā kā atkarība no zivīm kā dzīvnieku izcelsmes proteīnu avota valstīs ar zemiem ienākumiem un pārtikas trūkumu ir vismaz 20 % saskaņā ar PLO 2010. pārskatu “Pasaules zivsaimniecības un akvakultūras stāvoklis”;

F.  tā kā lauksaimniecība nodrošina darbu un iztiku vairāk nekā 70 % darbaspēka jaunattīstības valstīs, galvenokārt sievietēm; tā kā Pasaules Banka lēš, ka izaugsme lauksaimniecības nozarē divreiz efektīvāk samazina nabadzību nekā izaugsme citās nozarēs, bet ņem vērā arī investīciju nozīmi tās lauku nozares izaugsmē, kas nav saistīta ar lauksaimniecību, un darba vietu veidošanā;

G.  tā kā ir pierādījies mazu un vidēju lauku saimniecību sistēmu potenciāls vispārējā pārtikas ražošanas palielināšanā; tā kā pievēršanās ražošanai tikai eksporta vajadzībām jaunattīstības valstīs parasti negatīvi ietekmē sievietes kā sīksaimniecību īpašnieces;

H.  tā kā privātā īpašuma aizsardzība un tiesiskums ir galvenie priekšnoteikumi, lai palielinātu privātās investīcijas lauksaimniecībā;

I.  tā kā neiespējamība iegūt aizdevumus vai mikrokredītus, lai uzlabotu sēklu, mēslojumu un apūdeņošanas mehānismus, maza mēroga lauksaimniekiem jaunattīstības valstīs ir nopietnas grūtības palielināt lauksaimniecības ražošanu; tā kā valstij ir izšķirīga loma ilgtspējīgas attīstības un ražošanas jomā un pārstrādes jaudu palielināšanā;

J.  tā kā oficiālās attīstības palīdzības (OAP) daļa, kas starptautiski paredzēta lauksaimniecībai, pēdējos trīsdesmit gados ir dramatiski samazinājusies;

K.  tā kā ES ir ātri reaģējusi uz 2008. gada pārtikas krīzi, radot pārtikas mehānismu; tā kā ir grūti noteikt šādu pasākumu ietekmi uz strukturālajiem bada un pārtikas nodrošinājuma nestabilitātes cēloņiem, kā arī uz mazajām un vidējām ģimenes saimniecībām, īpaši tām, kuras vada sievietes, uzskata, ka turpmāka šī pārtikas mehānisma paplašināšana vai papildfinansējuma piešķiršana tā vajadzībām nedrīkst būt automātiska, bet par to jālemj, balstoties uz neatkarīgu novērtējumu par to, cik liela ir bijusi iztērēto līdzekļu ietekme uz pārtikas nodrošinātības uzlabošanos valstīs, kas šos līdzekļus saņēmušas;

L.  tā kā nepilnīga uztura sekas, piemēram, kavēta embrija attīstība un augšanas traucējumi pirmajos 2 dzīves gados rada neatgriezenisku kaitējumu, tostarp īsāku pieauguša cilvēka augumu, mazākas sekmes mācībās, mazākus pieauguša cilvēka ienākumus un pārāk mazu jaundzimušo bērnu svaru, tās joprojām jāuzskata par galveno ilgtspējīgas attīstības problēmu daudzās dienvidu valstīs;

M.  tā kā kopš 2008. gada ir atjaunots politiskais uzsvars uz nodrošinātību ar pārtiku, kā rezultātā ir izveidots daudz vairāk iniciatīvu starptautiskā līmenī, tāpēc ir nepieciešama visaptveroša globāla stratēģija,

ES politikas programma pārtikas un uztura nodrošinātības jomā ‐ uz cilvēktiesībām pamatota pieeja ilgtspējīgai lauksaimniecībai

1.  uzsver, ka badacietēju skaits ir nepieņemams, un pauž nožēlu, ka vispārējie starptautiskie centieni līdz šim nav spējuši panākt TAM 1. mērķi; aicina veikt steidzamus pasākumus, lai izpildītu starptautiskās saistības un padarītu tiesības uz pienācīgu un vērtīgu pārtiku par realitāti;

2.  uzsver, ka politikas stabilitāte ir priekšnosacījums pārtikas nodrošinājuma uzlabošanai, un tāpēc aicina visas iesaistītās puses apliecināt šīs stabilitātes garantēšanai nepieciešamo politisko gribu;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ES politikas programmu jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas; tomēr uzskata, ka pasaules pārtikas krīze ir ne vien agrāk nekad nepieredzēta progresējoša humānā problēma, bet arī miera un drošības apdraudējums visā pasaulē un, lai gan atzinīgi ir vērtējama Komisijas vēlme rast risinājumus, kas ļautu novērst to galējo nabadzību, kādā dzīvo aptuveni miljards iedzīvotāju, ārkārtas apstākļi liek Eiropas Savienībai un dalībvalstīm, īpaši ņemot vērā jauno KLP regulējošo tiesību aktu, veikt jaunus ieguldījumus lauksaimniecībā un lauku attīstībā, radīt ad hoc instrumentus pietiekami lielu uztura pamatproduktu krājumu izveidei pasaulē, novērst savus tirdzniecības ierobežojumus un samazināt visvairāk skarto valstu parādu; ir pārliecināts, ka Komisijai, aprēķinot attīstības palīdzības apmēru, būtu vairāk jāņem vērā pārtikas nodrošinājuma jautājums dažās valstīs;

4.  atzinīgi vērtē divus Komisijas paziņojumus ‐ par humāno palīdzību pārtikas jomā un par nodrošinātību ar pārtiku; aicina šos abus paziņojumus īstenot saskaņoti un koordinējot, lai labāk vērstos pret bada, nepareiza uztura un pārtikas nepietiekamas nodrošinātības galvenajiem cēloņiem līdztekus pārtikas izplatīšanas problēmai starp valstīm un valstu iekšienē, īpašu uzmanību pievēršot sabiedrības nabadzīgākajiem un neaizsargātākajiem slāņiem; aicina dalībvalstis veicināt ieviešanas plāna veidošanu, lai atbalstītu Politikas programmu pārtikas nodrošinājuma jomā, un pieņemt to, kad tas būs pabeigts; atzinīgi vērtē īpašo uzmanību, kas tiek pievērsta tiem, kas visvairāk cietuši no posta, īpaši sievietēm un bērniem; uzskata, ka krīzes situācijā ir būtiski nodrošināt kopienas spēju iegūt pārtiku īstermiņā un ilgtermiņā; atgādina, ka krīzes mehānismi nevar būt ilgtermiņa risinājums; izsaka nopietnas bažas par šo mehānismu negatīvo ietekmi, īpaši uz vietējo ekonomiku; uzsver, ka ilgtspējīga attīstības politika jābalsta uz ilgtermiņa un sadarbības pieeju;

5.  uzsver nepieciešamību stiprināt saikni starp atbalstu, rehabilitāciju un attīstību; aicina piesaistīt vairāk resursu, lai nodrošinātu atbalsta pastāvību un apspriestu uzmanības pievēršanu esošo finanšu instrumentu elastībai un saskaņošanai; atbalsta spēcīgāku dialogu un koordināciju starp humanitārajām organizācijām un attīstības aģentūrām;

6.  aicina ES novērtēt savas KLP reformas priekšlikumu attīstības ietekmi, lai uzlabotu saskaņotību starp KLP un ES attīstības politikas mērķiem;

7.  aicina ES attīstības palīdzības programmās palielināt atbalstu sīksaimniecību, zemnieku un vidēja mēroga lauku saimniecību ilgtspējīgai ražošanai, īpaši vietējam patēriņam, un ieguldīt valsts vadītos plānos, kas būtu jāievieš vietējā līmenī, sadarbojoties lauksaimniekiem un viņu pārstāvjiem, vietējām un reģionālajām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām; uzsver nepieciešamību palielināt sabiedriskās investīcijas ilgtspējīgas ekoloģiskas lauksaimniecības ražošanas sistēmu pētniecībā, kas arī ievērojami uzlabo lauksamniecības un lauku nozares produktivitāti un konkurētspēju;

8.  uzsver nepieciešamību veidot partnerattiecību pieeju ar visām pārtikas nodrošinājuma attīstībā ieinteresētajām pusēm, īpaši ar vietējām un reģionālajām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām; uzsver, ka vietējām un reģionālajām iestādēm ir būtiska loma starpniecības un attīstības platformas nodrošināšanā, jo tās atrodas tuvu teritorijām un vietējiem iedzīvotājiem un spēj koordinēt dažādu iesaistīto pušu darbību; uzsver, ka starp iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām jāpaplašina strukturēts dialogs, iekļaujot pārtikas nodrošinājuma jautājumus;

9.  aicina Komisiju, dalībvalstis un citus attīstības palīdzības sniedzējus, tostarp NVO, ieguldījumus precīzāk virzīt lauksaimniecības nozarei, lai vietējiem iedzīvotājiem nebūtu iemesla aizceļot;

10.  atkārto, ka ir svarīgi atbalstīt lauksaimniecību pasaulē un atbilstošu daļu ES ārvalstīm paredzētās oficiālās attīstības palīdzības piešķirt lauksaimniecības nozarei; pauž nožēlu par lauksaimniecībai piešķirto attīstības palīdzības līdzekļu būtisko samazinājumu kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem un atzinīgi vērtē to, ka ir atzīta nepieciešamība šo tendenci mainīt; aicina Komisiju attīstības palīdzības jomā prioritāti piešķirt lauksaimniecībai, tostarp palīdzībai, kas paredzēta lauksaimniekiem tirgus piekļuves iegūšanai;

11.  atgādina, ka lielākajai daļai nabadzīgo iedzīvotāju iztiku sniedz lauksaimniecība, tāpēc ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstība un nopietna Lauksaimniecības zināšanu, zinātnes un attīstību veicinošu tehnoloģiju starptautiskā novērtējuma organizācijas (IAASTD) vērtējuma ievērošana ir pirmā Tūkstošgades attīstības mērķa sasniegšanas priekšnosacījums; uzskata, ka sīkzemniecība jo īpaši sniedz risinājumu pārtikas nodrošinājuma problēmai, no vienas puses, nostiprinot sieviešu būtisko lomu un šajā nolūkā paredzot produktu pārstrādi uz vietas un vispārēju piekļuvi aizdevumiem un mikrokredītiem, un, no otras puses, ‐ uzsverot mazo ražotāju kooperatīvu svarīgo nozīmi, definējot efektīvu lauksaimniecības un tirdzniecības politiku;

12.  atgādina, ka lauksaimniecības nozares attīstības nolūkā ir nepieciešami ilgtermiņa ieguldījumi visā vērtību ķēdē no ražotāja līdz patērētājam, tāpēc ir jānodrošina nepieciešamā infrastruktūra ‐ ceļi, piekļuve tirgiem un informācija par pašiem tirgiem, kā arī par produktu daudzveidības iespējamo palielināšanu;

13.  uzskata, ka jaunattīstības valstu atbalsta politikai ir noteikti jāietver izglītības un apmācības, darbavietu veidošanas projekti, kas dotu jauniešiem iespēju turpināt ilgtspējīgas lauksaimniecības studijas, lai uzlabotu un specializētu ražošanu un lai tā kļūtu ilgtspējīga, novēršot iedzīvotāju aizceļošanu no laukiem un samazinot nabadzību;

14.  šajā sakarībā uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai lauksaimnieki papildus savu pārtikas vajadzību apmierināšanai varētu gūt izglītībai un investīcijām nepieciešamos ienākumus;

15.  uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi vietējās lauksaimniecības organizācijas iesaistīt dažādos lauksaimniecības politikas īstenošanas posmos jaunattīstības valstīs un ka Eiropas Savienībai vajadzētu tāpēc censties stiprināt vietējās asociācijas, lai nodrošinātu vietējo kopienu interešu aizsardzību;

16.  piekrīt, ka ES palīdzības programmas būtu jāvērš uz ilgtspējīgu, galvenokārt maza un vidēja mēroga pārtikas ražošanu, kā ieteikts IAASTD ziņojumā, un uz pieejām, kas stiprina bioloģisko daudzveidību, novērš auglīgas zemes degradāciju un veicina maza ārējā ieguldījuma praksi, līdztekus palielinot lauksaimniecības ieguldījumu jaunattīstības valstīs, ko iespējams panākt, uzlabojot mazu un vidēja mēroga lauku saimniecību iespējas iegūt aizdevumus un mikrokredītus, balstoties uz taisnīgām procentu likmēm un uz taisnīgiem nosacījumiem;

17.  uzskata, ka ES būtu jāveicina tādu vietējo šķirņu sēklu izmantošana, kuras ir piemērotas jaunattīstības valstu klimatiskajiem apstākļiem un kuras var viegli glabāt, tirgot un piegādāt lauksaimniekiem, jo uz tām neattiecas intelektuālā īpašuma tiesības;

18.  aicina ES un jaunattīstības valstis attīstīt kopējas pētniecības un apmācību iespējas par ilgtspējīgām lauksaimniecības metodēm un jaunajām tehnoloģijām, īpaši izmantojot valsts un privātās partnerattiecības un kopuzņēmumus, ietverot vērtības pievienošanu pārtikas savākšanas un glabāšanas punktā ar iepakošanas un apstrādes palīdzību;

19.  uzstāj, ka ir jāstiprina pētniecība uz publiskā finansējuma pamata un jāveic zināšanu tālāknodošana ilgtspējīgas lauksaimniecības jomā, veicinot tādus pasākumus, kas stiprina sīksaimniecību īpašnieku iespējas optimizēt lauksaimniecības rezultātus un risināt problēmas, ko rada klimata pārmaiņas un pieaugošais resursu pieprasījums;

20.  aicina izveidot mehānismus, lai aizsargātu mežus, vietējos iedzīvotājus, pārmitrās zemes un tradicionālo lauksaimniecības praksi trešās eksporta valstīs;

21.  uzskata, ka, palielinoties iedzīvotāju skaitam pasaulē un pieaugot spiedienam uz dabas resursiem, pasaules līmenī ir jārada ilgtspējīgāki, energotaupīgāki un efektīvāki ražošanas veidi; prasa ES un dalībvalstu palīdzību piešķirt atkarībā no ilgtspējīgas un enerģijas ziņā pašpietiekamas lauksaimnieciskās ražošanas sistēmas veidošanas un daļu no šīs palīdzības novirzīt atjaunīgās enerģijas ražošanas iekārtu izveidei (piemēram, enerģijas ražošanai ar vēja un saules palīdzību) un labai ūdens pārvaldībai;

22.  uzsver, ka ANO Klimata pārmaiņu fonda sarunu kontekstā ES vajadzētu rūpēties par to, lai būtiska jaunattīstības valstīm piešķirto līdzekļu daļa tiktu efektīvi izlietota vietējās lauksaimniecības politikas stiprināšanai, īpašu vērību veltot sociālajai attīstībai un vides ilgtspējībai;

23.  uzsver, ka sīksaimniecību īpašniekiem ir nepieciešama labāka piekļuve mikrokredītiem, tostarp bezpeļņas mikrokredītiem, lai investētu uzlabotās sēklās, mēslojumā un apūdeņošanas mehānismos un nepieciešamajos augu aizsardzības līdzekļos, lai aizsargātu savu ražu no kaitēkļiem un slimībām, ja mērķis ir nodrošināt ne vien šo jaunattīstības valstu sīksaimnieku, īpaši sieviešu, ilgtspējību, bet arī panākt, lai viņi izmanto savu ražošanas potenciālu;

24.  uzsver, ka jāpaplašina ar uzturu saistītās darbības, kā arī tādas darbības un politika, kas ietekmē uzturu, un labāk jāsaskaņo ziedotāju darbība šajā nozarē valsts, ES un starptautiskā līmenī;

25.  uzsver, ka mazajiem lauksaimniekiem jaunattīstības valstīs jādod labāka piekļuve īpašuma tiesībām, ļaujot maziem zemes īpašniekiem pierādīt savas īpašuma tiesības, lai piekļūtu aizdevumiem, kas vajadzīgi ražošanas uzlabošanai;

26.  aicina Komisiju atbalstīt lauksaimniecības pārstrādes jaudas partnervalstīs, lai samazinātu zudumus pēc ražas novākšanas, pagarinātu pārtikas uzglabāšanas laiku un tās saglabāšanos, kā arī izveidotu labākas uzglabāšanas iekārtas, lai novērstu bojāšanās zaudējumus, kas pašlaik visās jaunattīstības valstīs ir ļoti lieli, uzlabotu piekļuvi tirgum un veidot pienācīgas darba vietas vietējiem iedzīvotājiem; aicina ES un dalībvalstis pielikt visas pūles, lai veicinātu tehnoloģiju un pieredzes nodošanu jaunattīstības valstīm un atbalstītu to jaudas palielināšanu;

27.  aicina Komisiju ņemt vērā neauglīgo un daļēji neauglīgo zemju lomu, pievēršot īpašu uzmanību mājlopiem, jo visvairāk gaļas pilsētām piegādā no šiem reģioniem;

28.  atgādina, ka pienācīgas pārtikas pieejamība pieskaitāma pie vispārējām cilvēktiesībām; mudina partnervalstis īstenot PLO brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par tiesībām uz pārtiku;

29.  atgādina, ka lauksaimniecības attīstības pamatā ir jābūt tiesībām patērēt pārtiku un to ražot; uzstāj, ka ES ir jāatzīst un jāaizstāv nepieciešamība jaunattīstības valstīm panākt nodrošinātību ar pārtiku (gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi) un to tiesības uz pēc iespējas lielāku pašnodrošinātību; šajā sakarībā uzsver ES apņemšanos pakāpeniski pārtraukt eksporta subsidēšanu, PTO partneriem paralēli veicot līdzīgus pasākumus; uzsver arī vajadzību nodrošināt šo valstu vietējiem iedzīvotājiem līdztiesīgu pieeju pārtikai;

30.  atgādina, kāda nozīme ir pārtikas nodrošinājuma jēdzienam, kas raksturo valsts vai reģiona spēju demokrātiski īstenot savu lauksaimniecības un pārtikas politiku, prioritātes un stratēģiju, izmantojot ilgtspējīgu lauksaimniecības modeli; atgādina, ka atsevišķās jaunattīstības valstīs ar pašražotās produkcijas apjomu var nepietikt, lai apmierinātu esošās vajadzības, un ka nepieciešams, palielinot vietējās iespējas, samazināt atkarību no importa, lai sasniegtu ilgtermiņa pārtikas nodrošinājumu;

31.  atgādina, cik svarīgi pārtikas nodrošinājuma pārvaldībā ir izmantot pieeju, kas paredz vispārēju pārorientāciju no pārtikas palīdzības uz pārtikas politiku un uz palīdzības sniedzēju savstarpēju sadarbību, kā arī palīdzības sniedzēju un saņēmēju sadarbību ar pastiprinātu vietējo partnerību, un atgādina arī, cik svarīga ir saņēmējas valsts politikas loma, uzņemoties nodrošināt tādas pamata sabiedriskās preces kā iekšējo mieru un investīcijas lauku infrastruktūrā;

32.  atzinīgi vērtē lēmumu iekļaut pārtikas jautājumu ES programmās; aicina Komisiju izstrādāt īpašu paziņojumu par šo jautājumu; aicina pastāvīgi pārtikas aspektu iekļaut nodrošinātības ar pārtiku politikā un lauksaimniecības jomas pasākumos;

33.  aicina Komisiju atzīt sieviešu kā sīksaimniecību īpašnieču būtisko nozīmi nodrošinātībā ar pārtiku un uzturu un ieguldīt programmās, kas viņas konkrēti atbalsta; atgādina, ka joprojām pienācīgi jāizceļ sieviešu nozīme, panākot pārtikas nodrošinājumu sev un saviem bērniem, tādēļ jānodrošina sieviešu iztika un jāvairo zināšanas par pareizu uzturu; uzsver, ka ES stratēģijā jāpievērš uzmanība arī darbību īstenošanai, lai nodrošinātu, ka visneaizsargātākās grupas īpaši lauku teritorijās var gūt labumu no lauksaimnieku apmācības iespējām, izglītošanas uztura jautājumos, labiem veselības un darba apstākļiem, kā arī no drošības tīkla, ja nepieciešams;

34.  aicina Komisiju un starptautiskās organizācijas, piemēram, PLO, turpināt notiekošos konsultāciju procesus, kuros piedalās globālas pilsoniskās sabiedrības un nevalstiskie pārstāvji, jo īpaši lauksaimnieku, zvejnieku un audzētāju organizācijas, kuru iesaistīšanās ir ārkārtīgi būtiska, lai pieņemtu īpašus pasākumus pārtikas ražošanas uzlabošanai;

35.  norāda, ka saskaņā ar PLO prognozēm par iedzīvotājiem līdz 2025. gadam vairāk nekā puse no jaunattīstības valstu iedzīvotājiem (aptuveni 3,5 miljoni iedzīvotāju) dzīvos pilsētu teritorijās, tāpēc politisks atbalsts dārzkopībai pilsētu teritorijās varētu kļūt par risinājumu nabadzības novēršanai, ņemot vērā zemās sākuma izmaksas, īsos ražošanas ciklus un augstos rezultātus uz laika vienību, un tas varētu jaunās pilsētas vērst “zaļākas”;

36.  rosina ES atbalstīt ANO iniciatīvu par sociālās aizsardzības obligāto minimumu, kas palīdzētu apmierināt trūkumā nonākušo iedzīvotāju pamatvajadzības pēc pārtikas;

37.  mudina Komisiju pievērst uzmanību nepietiekamā uztura jautājumam, jo īpaši attiecībā uz mātēm un zīdaiņiem, un attīstības politikā iekļaut pamatotas un vairākus sektorus aptverošas stratēģijas attiecībā uz uzturu;

38.  uzsver ANO īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku paziņojumu, kurā teikts, ka lauksaimnieku iesaistīšanās ir ārkārtīgi nozīmīga agrārekoloģiskās prakses īstenošanā un veicina lauksaimnieku mūžizglītību; tādēļ aicina jaunattīstības valstu pārtikas ražotājus iesaistīties pasaules un vietēja mēroga NVO un lauksaimnieku kooperatīvos;

Efektīvi pasākumi pret pārtikas cenu svārstībām un nekontrolētu zemes iegādi ‐ spekulāciju ierobežošana pārtikas un lauksaimniecības preču tirgos

40.  pauž bažas, ka 2008. gadā (pasaules krīzes gadā), tika iegūta pasaules vēsturē vislielākā kviešu raža, un šajā kontekstā atkārtoti uzsver negatīvo ietekmi, ko rada spekulācija ar preču cenām;

41.  vērš uzmanību uz cenu nestabilitātes strukturālajiem cēloņiem un aktīvi uzsver, ka spekulācijas ar atvasinātiem pārtikas preču instrumentiem būtiski pastiprināja cenu nestabilitāti; atbalsta ANO īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku izdarītos secinājumus attiecībā uz lielu investoru lomu preču cenu indeksu ietekmēšanā;

42.  uzsver, ka nesen vairāki citi neparedzami faktori ir negatīvi ietekmējuši stabilitāti pārtikas tirgos, tostarp katastrofa Japānā, vēl nepieredzēts politisko nemieru vilnis Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, jauns naftas cenu pieaugums, ieilgusī nenoteiktība finanšu tirgos un globālajā ekonomikā;

43.  ir pārliecināts, ka finanšu spekulācijas un palielinātā finanšu tirgu un lauksaimniecības produktu tirdzniecības liberalizācija būtiski veicina cenu nestabilitāti un ka ir nepieciešami regulējoši mehānismi tirgus stabilitātes nodrošināšanai; uzskata, ka tirgus pārskatāmību vajadzētu uzlabot, lai nodrošinātu taisnīgu atalgojumu lauksaimniekiem un šīs nozares dzīvotspēju, kas ir nodrošinātības ar pārtiku pamats; aicina precīzi identificēt pārtikas tirdzniecībā iesaistītās puses un padziļināti analizēt, kādus mehānismus izmanto spekulācijām ar pārtikas produktiem vietējā un pasaules tirgū;

44.  rosina Komisiju un dalībvalstis konkrēti rīkoties, lai efektīvi bloķētu finanšu spekulācijas ar labību un pārtiku;

45.  uzskata, ka preču atvasinātie finanšu instrumenti atšķiras no citiem atvasinātajiem finanšu instrumentiem un ka tirgus labāk jāregulē;

46.  uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāveic pasākumi, lai atjaunotu pasaules pārtikas krājumus, kas pēc rekordzema līmeņa 2007. gadā ir veicinājuši spekulācijas, ietekmējot lauksaimniecības produktu cenas pasaules līmenī un radot satraucošas sekas jaunattīstības valstīs;

47.  aicina palielināt, labāk pārvaldīt un uzglabāt graudu fiziskās rezerves valsts un reģionālā līmenī un stiprināt starptautiska mēroga koordināciju un uzraudzību, tādējādi cīnoties pret pārtikas cenu svārstībām un veicinot labāku un ātrāku reaģēšanu uz pārtikas krīzēm;

48.  pauž dziļas bažas par plaša mēroga zemes iegādēm, ko pašlaik veic ārvalstu investori jaunattīstības valstīs, nodarot kaitējumu vietējiem sīksaimniecību īpašniekiem, un vietēja, reģionāla un valsts mēroga pārtikas nodrošinājumam; tāpēc aicina ES mudināt jaunattīstības valsu valdības uzņemties zemes reformu, lai nodrošinātu vietējo lauksaimnieku un mazo un vidējo lauku saimniecību, īpaši sieviešu vadīto saimniecību, zemes īpašumtiesības un novērst korporāciju agresīvo praksi;

49.  uzsver, ka zemei ir jābūt pieejamai visiem un ka ir jāaizsargā mazo lauksaimnieku zemes īpašumtiesības, nomas un izmantošanas tiesības, kā arī vietējo iedzīvotāju piekļuve dabas resursiem, lai novērstu turpmāku zemes monopolizāciju, kuras mērogi vairākos pasaules reģionos, īpaši Āfrikā, kļūst satraucoši;

50.  cer, ka Eiropas palīdzības un rīcības programmās pēc iespējas vairāk tiks izmantotas vietējo lauksaimnieku zināšanas par pārtikas ražošanu;

51.  mudina pieņemt PLO brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par zemes iegādi un nodrošināt to līdzdalīgu īstenošanu, bet arī aicina pieņemt stingrus, saistošus valsts un starptautiskus noteikumus par zemes iegādi; uzsver, ka sarunām par līguma nosacījumiem jābūt pārredzamām, pieļaujot parlamentu un vēlēto vietējās un reģionālās varas pārstāvju piedalīšanos pēc apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību;

52.  uzskata, ka ir jānodrošina, lai vietējām kopienām un iestādēm būtu noteikšanas un apspriešanas iespējas, kas viņām ļautu veidot teritoriālu lauksaimniecību; ierosina izstrādāt rīcības kodeksu, lai mudinātu investētājus darbību pievērst lauksaimniecības produktivitātes un vietējo kopienu iztikas līdzekļu palielināšanai;

53.  vērš uzmanību ne tikai uz zemes, bet arī uz zvejas licenču iegādi, ko veic ārvalstu investori; uzsver, ka ir nepieciešams nodrošināt pārredzamību un ļaut sarunās par līguma nosacījumiem piedalīties valstu parlamentiem un pilsoniskajai sabiedrībai, kā arī ir nepieciešams publiskajā telpā uzturēt noslēgto līgumu sarakstu;

54.  aicina izveidot mehānismus, kas novērš vietējo lauksaimnieku “izstumšanu ar cenu palīdzību” un uzlabo viņu spējas ražot pārtiku vietējiem iedzīvotājiem;

55.  atgādina Komisijai un partnervalstīm par ekoloģiskās lauksaimniecības ražošanas sistēmu pozitīvo ietekmi uz klimata pārmaiņu mazināšanu un par to, ka ilgtermiņa pārtikas nodrošinājums ir atkarīgs no tā, kā tiek risināta ražošanas ietekme uz vidi, lai dabas resursi un pārtikas krājumi būtu aizsargāti; tomēr uzsver, ka par lauksaimnieciskās palīdzības, kas tiek sniegta ar pārtiku steidzami nodrošināmiem un bada skartiem reģioniem, galveno mērķi jānosaka pārtikas ražošanas apjomu un pārtikas pieejamības palielināšana;

56.  atzinīgi vērtē G20 pieliktās pūles cīņā ar cenu svārstībām un pārtikas nodrošinājuma veicināšanā;

57.  pauž dziļas bažas par dabas resursu samazināšanos un efektīvu apstākļu, tostarp augsnes kvalitātes, ūdens pieejamības un vides piesārņojuma novēršanas, uzturēšanu lauksaimnieciskajā ražošanā; uzsver, ka visām iesaistītajām pusēm, jo īpaši, lauksaimniekiem, vietējām un reģionālām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, jābūt lielai nozīmei ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstības stratēģiju izstrādē;

Attīstības politikas saskaņotība ‐ ES politikas ietekme uz vispārējo nodrošinājumu ar pārtiku

58.  uzskata, ka agrodegvielu attīstība nedrīkst apdraudēt nodrošinātību ar pārtiku; aicina tāpēc piemērot līdzsvarotu metodi, prioritāti piešķirot jaunās paaudzes agrodegvielām, kas tiek ražotas no lauku saimniecību un mežsaimniecības atkritumiem (salmi un citas kultūraugu atliekas, kūtsmēsli, biogāze utt.), nevis tās ražot no pārtikas kultūraugiem, lai novērstu konkurenci starp pārtikas un enerģijas ražošanu; uzskata, ka ES būtu jāpārliecinās, lai no jaunattīstības valstīm importētā agrodegviela atbilstu ilgtspējības kritērijiem;

59.  plānojot KLP pēc 2013. gada, rosina pieņemt globālāku perspektīvu, kurā jāievēro princips “neradīt kaitējumu” pārtikas tirgiem jaunattīstības valstīs;

60.  aicina Komisiju veikt KLP ietekmes izvērtējumu, kurā tiktu analizēta tās ārējā ietekme uz starptautiskiem pārtikas tirgiem un nodrošinātību ar pārtiku jaunattīstības valstīs;

61.  mudina Komisiju izpētīt pārtikas atkritumu problēmu ES, jo atkritumu tvertnēs nonāk gandrīz 40 % pieejamās, tostarp jaunattīstības valstīs saražotās un uz ES eksportētās pārtikas, un mudina ierosināt efektīvus pasākumus problēmas risināšanai un patēriņa ieradumu uzlabošanai;

62.  aicina pilnīgi atcelt eksporta subsīdijas;

63.  uzsver, ka Komisijai jāpārliecinās par pašreizējās Kopējās zivsaimniecības politikas reformas ārējās dimensijas pilnīgu iekļaušanu ES attīstības politikā;

64.  aicina Komisiju nodrošināt, ka PLO Atbildīgas zvejas rīcības kodeksu ievēro valstīs, ar kurām ES ir noslēgusi zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumus, jo īpaši attiecībā uz ieteikumu nodrošināt vietējiem amatierzvejniekiem atvieglotu piekļuvi resursiem;

65.  uzsver, ka zivsaimniecības nozarei daudzās valstīs ir būtiska nozīme nodarbinātības un pārtikas nodrošinājuma jomā un tādēļ visām jaunattīstības valstīm jābūt tiesīgām saņemt ES nozaru atbalstu, lai attīstītu savu ilgtspējīgas zivsaimniecības nozari, pētniecību, kontroli un uzlabotu cīņu pret nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju;

66.  aicina veikt reformas, kas paplašinātu iespējas jaunattīstības valstīm iekļūt tirgū un ļautu tām konkurētspējīgi darboties savos valsts un reģionu tirgos;

67.  atgādina, ka Eiropas Savienībai ir jānodrošina maksimāla sadarbības un attīstības politikas saskaņa ar tirdzniecības politiku, ņemot vērā gan dalībvalstu, gan jaunattīstības valstu vajadzības un problēmas;

68.  ir pārliecināts, ka ES vajadzētu atbalstīt reģionālo integrāciju un vietējo lauksaimniecības pārtikas tirgu ilgtspējīgu attīstību un īpaši reģionālos tirdzniecības nolīgumus, kas veicina stabilu un ilgtspējīgu ražošanas un pārstādes jaudas veidošanos vietējā līmenī, kā arī būtisku attīstības palīdzības daļu veltīt šim mērķim;

69.  atkārtoti pauž bažas par to, ka ES tirdzniecības stratēģija dažreiz nespēj nodrošināt attīstību veicinošu pieeju; tāpēc aicina noslēgt taisnīgus un attīstību veicinošus tirdzniecības nolīgumus, jo tie ir būtiska sastāvdaļa reakcijā uz vispārējo nodrošinājumu ar pārtiku;

70.  atgādina, ka pārtikas nodrošinājuma sasniegšanai nepieciešams saskaņot un koordinēt ES līmenī dažādas nozaru politikas, proti, attīstības politiku, KLP, kopējo tirdzniecības politiku, enerģētikas politiku un pētniecības programmas;

71.  uzskata, ka Komisijai vajadzētu atbalstīt proteīna kultūru audzēšanu Eiropas Savienībā, lai Savienībai būtu lielāka autonomija, kas veicinātu lauksaimniecības daudzveidības palielināšanos jaunattīstības valstīs, kuru lauksaimniecības politika bieži ir balstīta tikai uz eksportu un piekļuvi ārējiem tirgiem uz vietējo kopienu labklājības un vajadzību rēķina;

72.  rosina Komisiju pašreizējās sarunās par EPN uzmanības centrā likt attīstības intereses, paplašināt jaunattīstības valstu manevrēšanas iespējas attiecībā uz tirdzniecības noteikumiem un jo īpaši piemērot drošības klauzulas, lai sasniegtu ekonomiskās kapacitātes endogenu un ilgtspējīgu attīstību jaunattīstības valstīs; uzsver, ka tas, kā jaunattīstības valstis nosaka eksporta ierobežojumus un rūpējas par jaunu rūpniecības nozaru aizsardzību, ir attīstības instruments, ko var izmantot vietējās ražošanas un pārtikas nodrošinājuma veicināšanai; pieprasa Komisijai ieņemt stingru attīstību veicinošu nostāju PTO sarunās; aicina Komisiju izmantot uz cilvēktiesībām pamatotu pieeju starptautiskās tirdzniecības sarunās un piemērot cilvēktiesību ietekmes izvērtējumus nolīgumos ar trešām valstīm;

73.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt uz vajadzībām balstītu konvenciju, kurā ziedotāju pārtikas atbalsta saistību līmenis ir saistīts ar cilvēku vajadzībām un garantēto vietējo iepirkumu apmēru saņēmējvalstīs;

74.  pauž dziļas bažas par pārredzamības, sniegtās informācijas un iesaistīto pušu līdzdalības trūkumu notiekošajās sarunās par PAK;

o
o   o

75.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 354, 31.12.2008., 62. lpp. (2) OV C 263E, 16.10.2008., 621. lpp. (3) OV C 279E, 19.11.2009., 71. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0071. (5) OV C 297 E, 20.11.2008., 201. lpp. (6) OV C 46 E, 24.2.2010., 10. lpp. (7) OV C 285 E, 21.10.2010., 69. lpp. (8) OV C 161 E, 31.5.2011., 47. lpp. (9) Pieņemtie teksti, ACP-EU/100.879/10/galīgā redakcija.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūcija par vienpusējām deklarācijām Padomes sanāksmju protokolos (2011/2090(INI))

P7_TA(2011)0411 A7-0269/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētāja 2009. gada 8. decembra vēstuli Konstitucionālo jautājumu komitejas priekšsēdētājam,

–  ņemot vērā 1998. gada 22. decembra Iestāžu nolīgumu par kopīgām pamatnostādnēm attiecībā uz Kopienu tiesību aktu izstrādes kvalitāti(1),

–  ņemot vērā Padomes un Komisijas sniegtās atbildes uz rakstiskajiem jautājumiem P-3977/2010 un E-3981/2010,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A7-0269/2011),

A.  tā kā Eiropas Savienības Tiesai nepārprotami ir ekskluzīva kompetence lemt par Eiropas Savienības tiesību aktu interpretāciju neatkarīgi no tā, vai runa ir par primārajiem vai sekundārajiem tiesību aktiem;

B.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa vairākkārt ir apstiprinājusi, ka deklarācijas nav juridiski saistošas;

C.  tā kā likumdošanas procesā Padomes pienākums ir pilnībā informēt Parlamentu par savu nostāju(2),

D.  tā kā Līgumā ir noteikts, ka iestādēm jāīsteno pilnīga savstarpēja sadarbība(3),

E.  tā kā vienpusējas dalībvalstu vai Padomes deklarācijas varētu negatīvi ietekmēt Parlamenta likumdošanas pilnvaras, mazināt Eiropas Savienības tiesību aktu kvalitāti un apdraudēt juridiskās noteiktības principu;

F.  tā kā ar Padomes vai Samierināšanas komitejas sanāksmju protokolos iekļautām deklarācijām, lai kurā likumdošanas procesa posmā tas arī būtu norisinājies, nav iespējams ietekmēt abu likumdevēju iestāžu sarunu rezultātus,

1.  atkārtoti apstiprina, ka deklarācijām un paziņojumiem, kas attiecas uz kādu tiesību aktu, taču nav iekļauti šā tiesību akta tekstā, ‐ turklāt neatkarīgi no tā, vai to autors ir Eiropas Savienības iestādes vai viena vai vairākas dalībvalstis, ‐ nav juridiska spēka un tie var kaitēt Eiropas Savienības tiesību aktu konsekvencei un nepārprotamai interpretācijai;

2.  uzstāj, ka vienpusējās deklarācijas nedrīkst mazināt vai vājināt ikvienas dalībvalsts pienākumu sistemātiski publicēt atbilstības tabulas, kurās norādītas iespējas un līdzekļi ES tiesību aktu transponēšanai attiecīgās valsts tiesību aktos, lai tādējādi nodrošinātu efektīvu un pārredzamu tiesību aktu īstenošanu visā Eiropas Savienībā;

3.  prasa, lai par visām deklarācijām tiktu ziņots Parlamentam un lai dalībvalstu deklarācijas netiktu publicētas Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša L sērijā;

4.  aicina Padomi, lai tā, nosūtot dalībvalstu parlamentiem un valdībām protokolus par Padomes sanāksmēs apspriestajiem likumdošanas jautājumiem, vienlaikus tos nosūtītu arī Parlamentam;

5.  patur tiesības izmantot visus Parlamenta rīcībā esošos likumīgos līdzekļus gadījumos, ja vienpusējās deklarācijas apzināti izmantotas ar mērķi radīt tiesiskas sekas;

6.  aicina Padomi un Komisiju, pamatojoties uz LESD 295. pantu, iesaistīties sarunās ar Parlamentu nolūkā atjaunināt Kopīgo deklarāciju par koplēmuma procedūras (tagadējās parastās likumdošanas procedūras) praktiskajiem aspektiem, lai ņemtu vērā spēkā stājušos Lisabonas līgumu un skaidri norobežotu vienpusējo deklarāciju darbības jomu;

7.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 73, 17.3.1999., 1. lpp. (2) LESD 294. pants (pirmajā lasījumā). (3) LES 13. pants.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūcija par jaunu Eiropas tirdzniecības politiku atbilstīgi stratēģijai “Eiropa 2020” (2010/2152(INI))

P7_TA(2011)0412 A7-0255/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises. Tirdzniecības politika kā stratēģijas ”Eiropa 2020' galvenā sastāvdaļa' (COM(2010)0612),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē. Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (COM(2006)0567),

–  ņemot vērā 2011. gada 17. februāra rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020”(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 11. maija rezolūciju par pašreizējo stāvokli sarunās par ES un Indijas brīvās tirdzniecības nolīgumu(2),

–  ņemot vērā 2011. gada 11. maija rezolūciju par ES un Japānas tirdzniecības attiecībām(3),

–  ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ES un Kanādas tirdzniecības attiecībām(4),

–  ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par turpmāko Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku(5),

–  ņemot vērā 2011. gada 17. februāra rezolūciju par brīvās tirdzniecības nolīgumu starp ES un Korejas Republiku(6),

–  ņemot vēra Komisijas 2009. gada 5. maija paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Ilgtspējīgas attīstības veicināšana ‐ godīgās tirdzniecības un nevalstisku ar tirdzniecību saistītu ilgtspējas nodrošināšanas sistēmu nozīme” (COM(2009)0215),

–  ņemot vērā tā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā(7),

–  ņemot vērā tā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociālajiem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos(8),

–  ņemot vērā tā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(9),

–  ņemot vērā tā 2010. gada 21. oktobra rezolūciju par Eiropas Savienības un Latīņamerikas tirdzniecības attiecībām(10),

–  ņemot vērā tā 2010. gada 21. septembra rezolūciju par tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām ar Turciju(11),

–  ņemot vērā tā 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020”(12),

–  ņemot vērā tā 2009. gada 26. marta rezolūciju par ES un Indijas brīvās tirdzniecības nolīgumu(13),

–  ņemot vērā tā 2009. gada 5. februāra rezolūciju par tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām ar Ķīnu(14),

–  ņemot vērā tā 2009. gada 5. februāra rezolūciju par Eiropas MVU lomas pastiprināšanu starptautiskajā tirdzniecībā(15),

–  ņemot vērā tā 2008. gada 18. decembra rezolūciju par viltošanas ietekmi uz starptautisko tirdzniecību(16),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 17. oktobra paziņojumu “Tālākie reģioni: Eiropas priekšrocība”,

–  ņemot vērā tā 2008. gada 4. septembra rezolūciju par pakalpojumu tirdzniecību(17),

–  ņemot vērā tā 2008. gada 20. maija rezolūciju par tirdzniecību ar izejvielām un neapstrādātām precēm(18),

–  ņemot vērā tā 2008. gada 24. aprīļa rezolūciju par gatavošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijas reformai(19),

–  ņemot vērā tā 2008. gada 19. februāra rezolūciju par ES stratēģiju, lai Eiropas uzņēmumiem nodrošinātu piekļuvi tirgum(20),

–  ņemot vērā tā 2007. gada 13. decembra rezolūciju par tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām ar Koreju(21),

–  ņemot vērā tā 2007. gada 22. maija rezolūciju par Eiropu globalizācijas kontekstā ‐ ārējie konkurētspējas aspekti(22),

–  ņemot vērā tā 2006. gada 12. oktobra rezolūciju par ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām starp ES un MERCOSUR saistībā ar sarunām par starpreģionālo asociācijas nolīgumu(23),

–  ņemot vērā tā 2006. gada 28. septembra rezolūciju par ES ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām ar Indiju(24),

–  ņemot vērā tā 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par ES un ASV transatlantiskajām ekonomiskajām attiecībām(25),

–  ņemot vērā Prezidentūras izdarītos secinājumus pēc Eiropadomes 2010. gada 17.–18. jūnija sanāksmes,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7-0255/2011),

Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu daļa pasaules relatīvajā IKP(26) samazinās, savukārt jaunietekmes valstis strauji uzlabo savus rādītājus

A.  tā kā, neskatoties uz to, ka 2000. gadā Savienība veidoja 25 % no pasaules IKP (rēķinot pēc pirktspējas paritātes principa (PPP)), pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā patlaban tiek lēsts, ka 2020. gadā tā veidos tikai 18 % no pasaules IKP, kas norāda uz relatīvo ekonomikas rādītāju samazinājumu par 28 %;

B.  tā kā, neskatoties uz to, ka divas vislielākās attīstītās ekonomikas ‐Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis ‐ 2000. gadā veidoja 48 % no pasaules IKP (rēķinot pēc PPP), patlaban tiek lēsts, ka 2020. gadā tās veidos tikai 35 % no pasaules IKP, kas norāda uz kopīgo relatīvo ekonomikas rādītāju samazinājumu par 27 %;

C.  tā kā, neskatoties uz to, ka divas lielākās jaunietekmes ekonomikas valstis ‐ Ķīna un Indija ‐ 2000. gadā veidoja 10 % no pasaules IKP (rēķinot pēc PPP), patlaban tiek lēsts, ka 2020. gadā tās veidos 25 % no pasaules IKP, kas norāda uz relatīvo ekonomikas rādītāju palielinājumu par 150 %;

Šis relatīvais Savienības IKP samazinājums atspoguļojas tās tirdzniecības rādītājos(27)

D.  tā kā 1999. gadā Savienība veidoja 19 % no pasaules preču eksporta apjoma un tā kā 2009. gadā tā veidoja tikai 17,1 % no pasaules eksporta apjoma, kas norāda uz tās relatīvo eksporta rādītāju samazinājumu par 10 %;

E.  tā kā 1999. gadā Savienība veidoja 19,5 % no pasaules preču importa apjoma un tā kā 2009. gadā tā veidoja tikai 17,6 % no pasaules importa apjoma, kas norāda uz tās relatīvo importa rādītāju samazinājumu par 10 %;

F.  tā kā laikā no 1999. gada līdz 2009. gadam pakalpojumu eksporta īpatsvars Savienības vispārējos eksporta rādītājos palielinājās no 26,7 % līdz 30,2 %(28);

G.  tā kā 50 valstis (30, ja ES uzskata par vienu vienību) veido 80 % pasaules tirdzniecības;

Demogrāfiskās pārmaiņas(29) arī ietekmē ekonomikas rādītājus

H.  tā kā ir paredzēts, ka Savienības iedzīvotāju skaits līdz 2035. gadam pieaugs par gandrīz 5 %, kam sekos vienmērīga iedzīvotāju skaita samazināšanās, un tā kā ir paredzams, ka Savienības darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits pēc 2010. gada sāks samazināties;

Savienības ekonomika ir lielā mērā atkarīga no tās līdzdalības ārējā izaugsmē

I.  tā kā izaugsme, labklājība, darba vietas un Eiropas sociālā modeļa saglabāšana ir savstarpēji saistītas un papildina viena otru;

J.  tā kā Komisija ir aprēķinājusi, ka līdz 2015. gadam 90 % no pasaules izaugsmes apjoma tiks nodrošināti ārpus Savienības teritorijas;

K.  tā kā tirdzniecības liberalizēšana nodrošina augstāku produktivitāti, palīdz palielināt ārējo konkurētspēju un nekavējoties varētu palīdzēt par vairāk nekā 1,5 % palielināt tiešo ekonomisko izaugsmi un sniegt būtisku labumu patērētājiem;

L.  tā kā Komisija ir aprēķinājusi, ka 18 % no Savienības darbspējīgajiem iedzīvotājiem (36 miljoni darba vietu) ir atkarīgi no Savienības tirdzniecības rādītājiem un tā kā tirdzniecības liberalizācijas un pēdējo 10 gadu nodarbinātības rādītāju salīdzinājums rāda, ka tirdzniecības liberalizācijai seko nodarbinātības palielināšanās un jaunu darba vietu izveide;

M.  tā kā, ņemot vērā Savienības demogrāfiskās prognozes un to negatīvo ietekmi uz izaugsmes potenciālu, ir sevišķi svarīgi izmantot un gūt labumu no izaugsmes potenciāla, ko rada pieaugoša produktivitāte un ārējā tirdzniecība;

Turpmākajā Eiropas stratēģijā par tirdzniecības politiku jāņem vērā ES rūpniecības nozaru un teritoriju īpatnības un atkarība no ārējās izaugsmes

N.  tā kā Komisijas paziņojumā “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises” ir ierosināti atbilstoši īstermiņa pasākumi, taču nav apsvērta Savienības nākotnes loma mainīgajā pasaulē;

O.  tā kā Komisija iesniedza priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka pārejas pasākumus divpusējiem ieguldījumu nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm kā daļu no ES ieguldījumu politikas,

Parlaments cerēja saņemt reālu nākotnes tirdzniecības stratēģiju, kurā ņemtas vērā vidēja termiņa un ilgtermiņa norises un kurš nav balstīts uz aplamiem pieņēmumiem par nemainīgu status quo pasaules tirdzniecības arēnā

1.  kopumā atzinīgi vērtē trīs stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus attiecībā uz gudru, iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi un Komisijas paziņojumu “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises” un lūdz Komisijai nākt klajā ar tālredzīgu un novatorisku jaunu stratēģiju attiecībā uz tirdzniecību un ieguldījumiem, kurā ņemti vērā jaunie ES uzdevumi;

2.  pauž nožēlu, ka daudzi Globālās Eiropas stratēģijas mērķi vēl nav sasniegti, un būtu gaidījis kritiskāku šīs stratēģijas analīzi, lai gūtu labāku izpratni par to, kāpēc atsevišķos gadījumos nav izdevies sasniegt iecerēto;

3.  uzstāj, ka Savienībai ir vajadzīga saskaņota ilgtermiņa tirdzniecības stratēģija, lai ņemtu vērā turpmākos uzdevumus un jo īpaši lielās jaunietekmes valstis; uzstāj, ka šādai stratēģijai jābūt balstītai uz pasaules tirdzniecībā pašreiz valdošo tendenču rūpīgu analīzi un Savienības iekšējo un ārējo attīstību, kā arī Eiropas uzņēmumu daudzveidību, to zinātību un tehnoloģiskajiem sasniegumiem; pauž nožēlu, ka paziņojumā nav sniegtas pamatotas prognozes attiecībā uz to, kā “tirdzniecības pasaule” no politikas plānošanas viedokļa varētu izskatīties piecpadsmit – divdesmit gadu perspektīvā; uzskata, ka šim pārskatam jānosaka Komisijas mērķi attiecībā uz tās divpusējām tirdzniecības attiecībām šajā periodā, ietverot skaidru ģeogrāfisko stratēģiju, piemēram, izveidojot jaunus nolīgumus vai mērķus, lai likvidētu tarifus un ar tarifiem nesaistītus šķēršļus tirdzniecībā ar tās galvenajiem tirdzniecības partneriem;

4.  aicina Komisiju sniegt šādas prognozes un līdz 2013. gada vasarai iesniegt pārskatītu vidēja termiņa un ilgtermiņa tirdzniecības stratēģiju, jo paziņojumā par tirdzniecību, izaugsmi un pasaules norisēm tas nav izdarīts;

Parlaments apzinās, ka tirdzniecības politika nav pašmērķis

5.  atgādina visām ieinteresētajām personām, ka mūsdienīgā tirdzniecības politikā ir jāņem vērā arī citas politikas jomas, piemēram:

6.  uzsver, ka Eiropas Parlamenta ar lielu balsu vairākumu pieņemtajās 2010. gada 25. novembra rezolūcijās attiecīgi par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos(30), par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(31) un par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā(32) paustie principi ir jāņem vērā horizontālā veidā, un ka sociālie, vides standarti un cilvēktiesības ir obligāti jāiekļauj visos brīvās tirdzniecības nolīgumos;

7.  uzskata, ka klimata jomas mērķus var sasniegt tikai sadarbībā ar lielākajiem ES tirdzniecības partneriem, kas vienlaikus ir lielākie CO2 emisiju radītāji;

8.  uzsver ‐ lai gan tirdzniecības politikā nedrīkst iekļaut liekus jautājumus, kuri nav tieši saistīti ar starptautisko tirdzniecību, to nevar skatīt izolēti, un uzsver, ka ir jārod līdzsvars starp Savienības komerciālajiem mērķiem un citiem tās ārpolitikas aspektiem, piemēram, vides stratēģiju, humanitārajiem mērķiem un ES agrākajām saistībām nodrošināt attīstības politikas saskaņotību; aicina Komisiju piešķirt augstu prioritāti ES tirdzniecības interesēm attiecībā uz tās tirdzniecības partneriem, veicot pārrunas par tirdzniecības nolīgumiem, un nodrošināt labāku iestāžu un starpiestāžu koordināciju tirdzniecības jautājumu risināšanā;

9.  mudina turpmāk daudzpusējos un divpusējos tirdzniecības nolīgumus uzskatīt par neatņemamu ES ilgtermiņa rūpniecības stratēģijas sastāvdaļu, kas jo īpaši paredz Eiropas Savienības industriālās bāzes un tās nodrošināto darbavietu ilgtspējīgu atjaunošanu un stiprināšanu;

10.  uzsver, ka tirdzniecības politika ir svarīgs Savienības jaunās rūpniecības politikas elements un ka tirdzniecība jābalsta uz godīgu globālo konkurenci un pilnīgu savstarpīgumu, lai saglabātu Eiropā stipru ražošanas bāzi;

Parlaments dod noteiktu priekšroku daudzpusējai pieejai PTO

11.  atkārto, ka daudzpusējā tirdzniecības sistēma, ko simbolizē PTO, neapšaubāmi joprojām ir visefektīvākā sistēma brīvas un taisnīgas tirdzniecības panākšanai globālā mērogā; tomēr uzskata, ka PTO sistēma, jo īpaši tās Strīdu izšķiršanas padomes sistēma, ir jāreformē, lai palielinātu tās efektivitāti, un ES ir jāizstrādā priekšlikumi, ar kuriem stiprinātu PTO un paplašinātu tās regulējuma noteikšanas iespējas jaunās tirdzniecības politikas jomās, tostarp nodrošinot, ka PTO noteikumus interpretē un attīsta tā, lai sekmētu daudzpusējo vides nolīgumu saistību ievērošanu;

12.  pauž nožēlu, ka Dohas sarunu kārtu nebija iespējams noslēgt arī pēc desmit gadiem un ka pašlaik šāds nepieciešams un racionāls noslēgums šķiet augstākajā mērā neiespējams; atkārtoti pauž spēcīgu atbalstu Dohas attīstības sarunu kārtas veiksmīgai noslēgšanai, paturot prātā, ka par labiem rezultātiem liecinātu pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos un pasaules tirdzniecības ieguvumu sadalē kopš sarunu kārtas uzsākšanas, paturot prātā arī nepieciešamību pēc līdzsvarota teksta par nelauksaimniecisko produktu tirgus pieejamību (NAMA), lai garantētu piekļuvi jauniem tirgiem, piemēram, Indijai, Ķīnai un ASEAN valstīm, un vienlaikus liedzot jaunietekmes valstīm izmantot NAMA elastību noteiktu svarīgu nozaru aizsargāšanai, saglabājot augstus muitas tarifus;

Parlaments uzskata brīvās tirdzniecības nolīgumus (BTN) par svarīgiem tirgus piekļuves instrumentiem

13.  atkārto, ka visiem jaunajiem ES brīvās tirdzniecības nolīgumiem jābūt saderīgiem ar PTO prasībām, visaptverošiem, vērienīgiem ‐ arī attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību, ‐ līdzsvarotiem un jāveicina savstarpēja piekļuve tirgum un jāpārsniedz gan esošās daudzpusējās saistības, gan saistības, kas sagaidāmas Dohas Attīstības programmas (DDA) sarunu sekmīga noslēguma rezultātā; atzinīgi vērtē dažās sarunās panākto progresu; taču pauž nožēlu, ka lielākā daļa sarunu vēl nav noslēgušās; lūdz Komisiju izvērtēt, ko varētu darīt vai mainīt, lai nepabeigtās BTN sarunas noslēgtu labāk un drīzāk, bet nekaitējot Eiropas interesēm, jo saturam vienmēr jābūt svarīgākam par termiņu; lūdz Komisiju izvērtēt, kāda varētu būt to ietekme darbavietu ziņā, jo īpaši ar mērķi pielāgot savas pilnvaras, lai varētu noslēgt ES izaugsmei ilgtermiņā izdevīgus BTN; lūdz Komisiju izvērtēt iespēju divpusējos brīvās tirdzniecības nolīgumos iekļaut PTO strīdu izšķiršanas mehānismus; lūdz Komisiju mazināt sarežģījumus, ko rada t. s. “spageti bļodas efekts”, piemēram, vienojoties par daudzpusējiem izcelsmes noteikumiem; aicina, kur iespējams, integrēt ilgtspējības nodaļu, kas ir saistīta ar drošības klauzulām, lai tā BTN aptvertu tādas jomas kā tirdzniecība, vide, ražošana un apstrāde;

14.  atgādina Komisijai, ka tādas sistēmas ietvaros, ar ko izveido tirdzniecības prioritātes grafika un stratēģisko ģeogrāfisko teritoriju aspektā, jāveic Eiropas interešu visaptverošs, objektīvs un neaizspriedumains novērtējums pirms lēmuma pieņemšanas par turpmākajiem BTN partneriem un sarunu pilnvarām; uzsver, ka sarunas par BTN jāveic ar valstīm, par kurām ir saimnieciska interese, ievērojot tādus galvenos principus kā savstarpīgums, abpusēja tarifu atcelšana, ar tarifiem nesaistītu šķēršļu novēršana, muitas nodokļa atmaksas režīma aizliegums un augsta izcelsmes noteikumu sliekšņa vienota piemērošana; atgādina Komisijai un Padomei, ka, lemjot par pilnvarām, nopietni jāņem vērā Parlamenta uzskati; aicina Komisiju veikt detalizētus ietekmes novērtējumus, jo īpaši par ietekmi uz dažādām ES rūpniecības nozarēm un sektoriem, detalizēti apspriežoties ar visām iesaistītajām pusēm pirms sarunu noslēgšanas un regulāri nolīguma īstenošanas laikā; norāda Komisijai un Padomei, ka, ja tās vēlas, lai Parlaments savas piekrišanas pilnvaras īstenotu atbildīgi, tas ir jāiesaista ikvienā procedūras fāzē ‐ no vienošanās par sarunu pilnvarām līdz katram sarunu posmam;

Parlaments pieprasa lielākus un labākus rezultātus augsta līmeņa dialogos ar nozīmīgākajiem tirdzniecības partneriem, piemēram, ASV, Ķīnu, Japānu un Krieviju

15.  uzsver, cik svarīgi ir gūt panākumus tirdzniecības attiecībās ar ES nozīmīgākajiem tirdzniecības partneriem, piemēram, ASV, Ķīnu, Japānu un Krieviju, saistībā ar tarifu un ar tarifiem nesaistītu šķēršļu novēršanu, jo īpaši attiecībā uz tehniskajiem standartiem, intelektuālā īpašuma tiesībām, piekļuvi tirgum, publisko iepirkumu un izejmateriālu piegādi; tomēr pauž nožēlu, ka līdz šim šajās jomās nav izdevies gūt vērā ņemamus sasniegumus; tādēļ mudina Komisiju sarunās būt proaktīvākai, lai gūtu panākumus ES tirdzniecības attiecībās ar minētajām valstīm un aicina tirdzniecības partnerus darīt tāpat;

16.  uzsver, ka ir svarīgi turpināt transatlantisko ekonomisko attiecību nostiprināšanu, tomēr neapdraudot ES politiku tādās jomās kā vides standarti, kultūras daudzveidība, sociālās tiesības un sabiedriskie pakalpojumi; jo īpaši vēlas uzsvērt, cik svarīgi ir šajās pasaulē plašākajās tirdzniecības attiecībās panākt lielāku progresu, īpaši attiecībā uz standartiem un tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībā; atzinīgi vērtē Transatlantiskās ekonomikas padomes (TEP) atjaunošanu un uzskata ‐ lai šis dialogs būtu veiksmīgs, tas ir jāpadara vēl intensīvāks visos līmeņos un ka augsta līmeņa Komisijas, Eiropas Parlamenta un to ASV kolēģu sanāksmēm jānotiek regulārāk; ierosina Eiropas Savienībai un Amerikas Savienotajām Valstīm strādāt pie tā, lai izveidotu izvērstu un visaptverošu Transatlantisko izaugsmes un nodarbinātības iniciatīvu, kurā iekļautu plānus līdz 2020. gadam panākt pārējo beztarifa barjeru atcelšanu tirdzniecībai un ieguldījumiem (“transatlantiskais tirgus”), un veikt pasākumus nulles tarifa piemērošanai noteiktām preču grupām, kā to šomēnes ierosināja ASV Tirdzniecības kamera; uzskata, ka šī iniciatīva būtu jāiekļauj gaidāmo Transatlantiskās ekonomikas padomes sanāksmju un ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmes darba kārtībā;

17.  aicina Komisiju veikt visaptverošu ietekmes novērtējumu par priekšrocībām un trūkumiem dažādām Eiropas rūpniecības nozarēm un nodarbinātības jomai, lai panāktu attīstību augsta līmeņa ekonomikas un tirdzniecības dialogā ar Ķīnu; norāda, ka attiecībā uz Ķīnu ES tirdzniecības stratēģijas pamatā jābūt Eiropas interešu ievērošanai, jo īpaši saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām, piekļuvi tirgum, publisko iepirkumu un izejmateriāliem, un savstarpējības principa ievērošanai; ja Ķīna vēlas, lai netiktu izmantoti tirdzniecības aizsardzības instrumenti, tai jāievēro savas saistības PTO; uzsver, ka Savienībai sistemātiskāk jāizmanto atbilstoši juridiskie instrumenti, ja Ķīna nepildīs saistības;

18.  atzinīgi vērtē nenokārtoto divpusējo jautājumu atrisināšanu saistībā ar Krievijas pievienošanos PTO un par galveno prioritāti uzskata tās ātru uzņemšanu PTO; atzinīgi vērtē arī divpusējās sarunas par vispārēju ES un Krievijas nolīgumu un mudina Krieviju uzlabot tirdzniecības vidi Savienības uzņēmējiem Krievijā;

19.  norāda, ka Parlaments ir ieinteresēts uzlabot ES un Japānas tirdzniecības attiecības, vispirms pievērošoties ārpustarifu tirdzniecības un ieguldījumu šķēršļu likvidēšanai; pauž neapmierinātību par niecīgo progresu šajā jomā pēdējo gadu laikā; prasa Komisijai pienācīgā laikā iesniegt Parlamentam vispārēju ietekmes novērtējumu, norādot ES un Japānas brīvās tirdzniecības nolīguma iespējamās priekšrocības un trūkumus pirms jebkādu saistību uzņemšanās;

20.  atzīst sasniegumus Tirgus piekļuves stratēģijas īstenošanā un protekcionistisku pasākumu novēršanā finanšu krīzes laikā; tādēļ atzinīgi vērtē Tirgus piekļuves stratēģiju un Komisijas, dalībvalstu un ieinteresēto personu ciešo sadarbību; tomēr aicina Komisiju un dalībvalstis darīt vairāk, lai veicinātu un sekmētu esošo pieejamo iniciatīvu un līdzekļu, piemēram, “tirgus piekļuves datu bāzes” un “eksporta atbalsta dienesta”, izmantošanu, lai pilsoņi un MVU varētu pilnībā izmantot ES tirdzniecības attiecības;

21.  uzsver, ka veiksmīgas ES ekonomikas pamatā ir dažādu uzņēmumu, tostarp MVU un daudznacionālu uzņēmumu, darbība; tādēļ prasa Komisijai visās tirdzniecības sarunās un jaunos iekšējos noteikumos atspoguļot dažādu uzņēmēju īpašās vajadzības un intereses;

Taču, no otras puses, Savienībai kā samērā atvērtai tautsaimniecībai ir vajadzīgi efektīvi tirdzniecības aizsardzības instrumenti

22.  atkārtoti pauž savu nostāju, ka, turpinot tirdzniecības liberalizāciju, joprojām ir jāsaglabā iespēja aizstāvēt Eiropas ražotājus pret negodīgu komercpraksi; tādēļ uzskata, ka tirdzniecības aizsardzības instrumenti (TAI) ir nozīmīga ES stratēģijas daļa, tomēr tos nekad nedrīkst izmantot ļaunprātīgi protekcionisma nolūkos; atzinīgi vērtē visus centienus optimizēt un paātrināt šos instrumentus, tostarp palielinot pārredzamību, paredzamību un uzlabojot to pieejamību Savienības rūpniecības nozarei, jo īpaši MVU;

ES konkurētspēja un veiksmīga ekonomika nav iespējama bez pakalpojumiem un labi aizsargātiem tiešiem ārvalstu ieguldījumiem

23.  uzsver preču un pakalpojumu spēcīgi pieaugušo potenciālu starptautiskajā tirdzniecībā, taču vēlreiz norāda, ka piekļuve tirgum un tirdzniecības šķēršļu likvidēšana PTO līmenī un BTN sarunās nav tikusi līdzi šai attīstībai; apzinās, ka daudzus šķēršļus preču un pakalpojumu tirdzniecībā īpaši rada valstu noteikumi; atgādina, ka turpmāka šīs jomas liberalizācija nedrīkst negatīvi ietekmēt spēju attīstīt esošos un nākotnes sabiedriskos pakalpojumus, kas ir būtisks ilgtspējīgas attīstības elements visās valstīs;

24.  prasa Komisijai darīt visu iespējamo, lai tirdzniecības partneri ES pakalpojumu sniedzējiem piešķirtu labāku piekļuvi tirgum, ņemot vērā, ka ES iekšējais tirgus jau ir samērā atvērts ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem; tomēr atzīmē, ka daži sabiedriskie pakalpojumi joprojām nav jāiekļauj, pamatojoties uz valstu vai reģionu kultūras atšķirībām;

25.  piešķir galveno prioritāti ieguldītāju aizsardzībai, ņemot vērā turpmāko Eiropas ieguldījumu politiku, un uzskata, ka ir jāgarantē un jāaizsargā arī valsts regulējuma noteikšanas spēja; tādēļ lūdz Komisiju nodrošināt juridisko noteiktību ES ieguldītāju aizsardzībai; aicina Padomi piešķirt Komisijai savas pilnvaras attiecībā uz turpmākiem ieguldījumu nolīgumiem, ņemot vērā Parlamenta uzskatus un nostāju, kas izklāstīta 2011. gada 6. aprīļa ziņojumā par turpmāko Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku(33);

26.  norāda, ka ES ir vēsturiska saikne ar Āfriku, Latīņameriku un Āziju un ka tādēļ attiecībā uz tām jāīsteno piemērota ieguldījumu politika, kas nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību;

27.  atzīst, ka fizisku personu pagaidu pārvietošanās (IV režīms) nozīme ES divpusējās sarunās ir būtiska; uzskata, ka ir svarīgi, lai IV režīms neierobežotu koplīgumu slēgšanas principu un minimālās algas tiesību aktus;

Parlaments prasa pozitīvu savstarpīgumu starptautiskajos publiskā iepirkuma tirgos

28.  pauž nožēlu, ka ES publiskā iepirkuma tirgus lielā atvērtības pakāpe visos pārvaldes līmeņos vairākos gadījumos nav proporcionāla ES piegādātāju piekļuvei ārvalstu publiskā iepirkuma tirgiem; norāda, ka daži sabiedriskie pakalpojumi joprojām nav jāiekļauj, pamatojoties uz valstu vai reģionu kultūras atšķirībām;

29.  lūdz Komisiju rīkoties, lai šajā nozīmīgajā tautsaimniecības nozarē tiktu panākta pozitīva savstarpēja piekļuve tirgum, paturot prātā, ka savstarpējas piekļuves skaidra prioritāte ir nevis aizvērt mūsu tirgus, bet gan atvērt ārvalstu publiskā iepirkuma tirgus;

Parlaments prasa vērienīgus centienus, lai novērstu regulējuma šķēršļus Eiropā un ārpus tās robežām

30.  uzsver, ka starptautiskajā tirdzniecībā arvien pieaug ar regulējumu saistīto jautājumu nozīme un tādēļ pieprasa lielāku saskaņotību starp ES un tās galveno tirdzniecības partneru noteikumiem un metodēm, paturot prātā, ka tam nevajadzētu pazemināt ES standartus, bet gan veicināt esošo daudzpusējo standartu pieņemšanu;

31.  uzsver, ka starptautisko standartu un sertifikācijas procedūru saskaņošana ar trešām valstīm nedrīkst pazemināt tehniskos, veselības un drošības standartus, kā arī patērētāju aizsardzības standartus; aicina Komisiju aizsargāt ES standartus un tos efektīvi attiecināt arī uz importētājiem un uzņēmējiem, kuri savas preces realizē Eiropā;

32.  atbalsta Vienotā tirgus aktā ietverto priekšlikumu sekmēt tiesiskā regulējuma konverģenci ar Eiropas Savienības galvenajiem tirdzniecības partneriem, it īpaši patērētāju tiesību aizsardzības un vides aizsardzības, dzīvnieku labturības, sanitāro standartu un darba standartu jomā; uzsver, ka šajās būtiskajās jomās ir svarīgi pieņemt augstus starptautiskus standartus; apstiprina, ka, risinot sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumiem, kā galvenie jautājumi jāskata standartizācijas politika, savstarpēja atzīšana, licences, pakalpojumi un iespējas piedalīties publiskajā iepirkumā;

33.  prasa Komisiju visos ar jauniem tiesību aktu priekšlikumiem saistītos ietekmes novērtējumos iekļaut starptautiskās konkurētspējas aspektu;

34.  atgādina Eiropas Komisijai pievērst īpašu uzmanību “beztarifa barjeru” problēmai un regulatīvajiem šķēršļiem, kurus attiecībā uz Eiropas eksportu izmanto daudzās valstīs, tostarp tajās, kas ir PTO locekles, arī saistībā ar turpmākajiem tirdzniecības partnerības nolīgumiem; uzsver nepieciešamību sarunās apspriest rīcības instrumentu izveidi ar mērķi atjaunot vienotību un līdzsvaru starp pusēm, ņemot vērā vienpusējos pasākumus (“beztarifa barjeras”), arī tikai ar administratīvu raksturu (sertifikāti, inspekcijas), kas var negatīvi ietekmēt Eiropas uzņēmumu konkurenci un radīt uzņēmumu darbības nelīdzsvarotību; aicina ES veicināt sadarbību regulējuma jomā starptautiskā līmenī, lai atbalstītu starptautisko standartu atbilstību un konverģenci un tādējādi novērstu ar to saistītās pretrunas un tirdzniecības izmaksas;

Parlaments piedalās cīņā pret nabadzību ES un ārpus tās robežām

35.  atgādina, ka Parlaments ir apņēmies nodrošināt brīvu un taisnīgu tirdzniecību ‐ ne tikai dalībvalstīm, bet arī Savienībai kopumā ir sociālā atbildība; lai aizsargātu iedzīvotāju intereses un atbalstītu pastāvīgu jaunu konkurētspējīgu darbavietu radīšanu Savienībā, ir jāizmanto un tālāk jāattīsta gan ES Kohēzijas fonds, gan Globalizācijas pielāgošanās fonds;

36.  atgādina, ka mikrouzņēmumi un mazie un vidējie uzņēmumi veido 90 % ES uzņēmumu un ka tiem ir liels potenciāls radīt jaunas darbavietas un inovācijas; tādēļ uzskata, ka iekšpolitikā un ārpolitikā ir labāk jārisina to specifiskās vajadzības, lai uzlabotu šo uzņēmumu konkurētspēju, un ka īpaša uzmanība jāpievērš ES kohēzijas fonda uzlabošanai pieejamības un pārredzamības ziņā, lai veicinātu MVU konkurētspēju;

37.  norāda, ka ārpolitikā Parlaments atbalsta Komisijas mērķi cita starpā veicināt ilgtspējīgu attīstību, brīvu un taisnīgu tirdzniecību, starptautiskos darba standartus un cilvēka cienīgu darbu, piemēram, slēdzot ekonomisko partnerattiecību nolīgumus, kas apvieno Eiropas un ĀKK intereses; uzsver, ka tirdzniecības politikai jāsekmē attīstība, jāveicina reģionālā sadarbība, jāsekmē ieguldījumi un jāuzlabo ekonomikas pārvaldība, atgādinot visām iesaistītajām personām, ka citi pasaules reģioni ir parādījuši, kā tirdzniecība var veicināt sociālo labklājību; prasa Komisijai īstenot integrētu pieeju attiecībā uz tirdzniecības, ārlietu, attīstības, sociālo, lauksaimniecības un vides politiku; atkārto iepriekšējo aicinājumu Komisijai nodrošināt koordinētu politiku taisnīgas tirdzniecības atbalstam;

38.  norāda, ka jaunās tirdzniecības stratēģijas ietvaros ES īpaši svarīgi ir atbalstīt attālāko reģionu endogēnu attīstību to bioloģiskās daudzveidības un ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ, kas ES sniedz piekļuvi jūrai, tropu mežiem, izmēģinājumu un kosmosa izpētes teritorijai;

39.  aicina Komisiju saistībā ar ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem ievērot Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par nepieciešamību būt elastīgiem sarunās ar mūsu partneriem un ievērot apņemšanos īpaši un atšķirīgi izturēties pret jaunattīstības valstīm;

40.  norāda, ka Parlaments plāno pieņemt jaunu vispārējo preferenču sistēmu (VPS), kurā pastiprināti pievērsta uzmanība tam, kā vistrūcīgākās valstis, kas atbilst mūsu tirdzniecības un citām prasībām, var gūt labumu no VPS;

41.  aicina Komisiju izpētīt iespēju veikt ārkārtas tirdzniecības palīdzības pasākumus dabas katastrofu un konfliktu skartajām valstīm, lai tās varētu atjaunot savu ekonomiku; prasa Komisijai sniegt konkrētus piemērus pasākumiem, ar kuriem varētu atvieglot ārkārtas apstākļus īstermiņā, kā arī pasākumiem, ar kuriem varētu ietekmēt vidēja termiņa un ilgtermiņa attīstību, pirms tā lūdz Parlamenta atļauju šādiem pasākumiem;

42.  uzsver, ka ārējā tirdzniecības politikā jāiekļauj ES spēja saglabāt spēcīgu lauksaimniecības nozari, lai 500 miljoniem ES patērētāju nodrošinātu pārtiku un pārtikas apgādes suverenitāti;

Parlaments pieprasa izejmateriālu ilgtspējīgu un netraucētu piegādi

43.  aicina Komisiju ievērot konsekventu, ilgtspējīgu, visaptverošu un starppolitisku stratēģiju attiecībā uz izejmateriāliem ar mērķi novērst un izskaust negodīgu komercpraksi, piemēram, eksporta ierobežojumus, eksporta nodokļus un t. s. dubultās cenas noteikšanas mehānismus daudzpusējā un divpusējā līmenī, vienlaikus atzīstot, ka noteiktos apstākļos eksporta ierobežošana var tikt uzskatīta par lietderīgu, lai īstenotu attīstības mērķus, vides aizsardzību vai dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu tādās nabadzīgākās jaunattīstības valstīs kā vismazāk attīstītās valstis un mazās salu jaunattīstības valstis; aicina Komisiju paplašināt savu izejmateriālu piegādātāju loku un šajā jomā noslēgt ilgtermiņa divpusējus nolīgumus; uzskata, ka šajā politikā ir jāņem vērā ES attīstības politika un ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (EPA) attīstības mērķi;

44.  uzsver to, cik svarīgi ir BTN iesaistīt pilsonisko sabiedrību; atbalsta Komisijas iniciatīvu ES un Korejas BTN ietvaros sasaukt vietējo padomdevēju grupu, lai iekļautu pilsoniskās sabiedrības devumu; prasa Komisijai attīstīt šo iniciatīvu turpmākajos BTN;

45.  mudina Komisiju saglabāt stingru nostāju attiecībā uz eksporta ierobežojumu, eksporta nodokļu un t. s. dubultās cenas noteikšanas mehānismu likvidēšanu visos turpmāk noslēgtajos divpusējos brīvās tirdzniecības nolīgumos; prasa Komisijai PTO sākt sarunas par skaidriem daudzpusējiem noteikumiem;

46.  mudina Komisiju ne tikai sūdzēties par dažu tirdzniecības partneru nepieņemamu rīcību, bet arī stingri un atbilstoši reaģēt uz to; atgādina Komisijai, ka ne tikai tirdzniecības politikai, bet arī citām politikas jomām, piemēram, lauksaimniecības, vides, attīstības, pētniecības un ārlietu politikai jāatbalsta kopēja izejmateriālu piegādes politika; uzsver, ka jāatbalsta un jāattīsta pētniecība, jo īpaši augu bioķīmijas un ķīmisko vielu atkārtotas pārstrādes jomās, lai mazinātu ES atkarību no izejmateriālu un retzemju elementu piegādes valstīm;

Vajadzīga labāka muitas sadarbība ES teritorijā un ārpus tās robežām

47.  atbalsta Komisijas iniciatīvu stiprināt starptautisko muitas sadarbību Pasaules Muitas organizācijas ietvaros un divpusējā līmenī palielināt muitas procedūru efektivitāti, samazināt izmaksas tirgotājiem un labāk risināt drošības un intelektuālā īpašuma tiesību (IĪT) problēmas;

48.  aicina Komisiju un dalībvalstis nopietni apsvērt vienota ES muitas dienesta izveidi, lai visā ES muitas teritorijā varētu efektīvāk piemērot muitas noteikumus un procedūras;

Parlaments lūdz pienācīgi aizsargāt IĪT, paturot prātā arī nabadzīgāko iedzīvotāju intereses

49.  uzsver, ka viltošanas dēļ tiek zaudētas darbavietas un mazināta jaunrade, un uzsver, ka intelektuālā īpašuma tiesību pienācīga aizsardzība un tās efektīva īstenošana ir globālās ekonomikas pamats; uzskata, ka neatņemama prasība ES ārējās konkurētspējas saglabāšanai un uzlabošanai ir tas, lai ES galvenie tirdzniecības partneri īstenotu pienācīgu IĪT, īpaši tirdzniecības zīmju un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos attiecībā uz esošo saistību izpildi;

50.  atgādina Komisijai, ka Eiropas IĪT politikai attiecībā uz vismazāk attīstītajām un vāji attīstītajām valstīm, kā arī galvenajiem ģenērisko zāļu ražotājiem, īpaši Indiju un Brazīliju, nevajadzētu pārsniegt saistības, kuras noteiktas Līgumā par intelektuālā īpašuma tiesībām, kas saistītas ar tirdzniecību (TRIPS), un pilnībā jāievēro 2001. gada Dohas deklarācija par Līgumu par intelektuālā īpašuma tiesībām, kas saistītas ar tirdzniecību, un sabiedrības veselības aizsardzību, jo īpaši ģenērisko zāļu un sabiedrības veselības aizsardzības jomā;

o
o   o

51.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0068. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0224. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0225. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0257. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0141. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0063. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0445. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0434. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0446. (10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0387. (11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0324. (12) OV C 236 E 12.8.2011., 57. lpp. (13) OV C 117 E, 6.5.2010., 166. lpp. (14) OV C 67 E, 18.3.2010., 132. lpp. (15) OV C 67 E, 18.3.2010., 101. lpp. (16) OV C 45 E, 23.2.2010., 47. lpp. (17) OV C 295 E, 4.12.2009., 67. lpp. (18) OV C 279 E, 19.11.2009., 5. lpp. (19) OV C 259 E, 29.10.2009., 77. lpp. (20) OV C 184 E, 6.8.2009., 16. lpp. (21) OV C 323 E, 18.12.2008., 520. lpp. (22) OV C 102 E, 24.4.2008., 128. lpp. (23) OV C 308 E, 16.12.2006., 182. lpp. (24) OV C 306 E, 15.12.2006., 400. lpp. (25) OV C 298 E, 8.12.2006., 235. lpp. (26) “Konverģence, konkurentu panākšana un apsteigšana”, PwC, 2010. g. (27) Eurostat dati. (28) Eurostat, ANO Pakalpojumu tirdzniecības datubāze. (29) Eiropas Komisija, 2009. gada ziņojums par novecošanu, Eurostat/ANO Eiropas Ekonomiskās komitejas (UNECE) 2010. gada darba sesija. (30) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0434. (31) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0446. (32) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0445. (33) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0141.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. septembra deklarācija par programmas “Erasmus” un “Leonardo da Vinci” izveidi Vidusjūras reģionam

P7_TA(2011)0413 P7_DCL(2011)0015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.  tā kā Vidusjūras dienvidu piekrastē ir vērojama līdz šim nepieredzēta attīstība, kas Eiropas Savienībai būtu jāpapildina ar jaunām iniciatīvām;

B.  tā kā izglītībai ir būtiska loma demokrātijas veidošanā un ekonomiskajā un sociālajā attīstībā;

C.  tā kā profesionālā izglītība ir svarīga cīņā pret bezdarbu jauniešu vidū;

D.  tā kā programmas “Erasmus” un “Leonardo da Vinci” ir Eiropas Savienības ievērojamu panākumu paraugi;

E.  tā kā no programmas “Erasmus Mundus” labumu gūst tikai neliels skaits Vidusjūras piekrastes iedzīvotāju un trūkst mobilitātes pašā reģionā,

1.  aicina Komisiju un augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci līdz 2011. gada beigām nākt klajā ar priekšlikumu par programmas “Erasmus” izveidi Vidusjūras reģionam, lai sekmētu tajā jauniešu starpvalstu mobilitāti;

2.  aicina Komisiju un augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci līdz 2011. gada beigām nākt klajā ar priekšlikumu par programmas “Leonardo da Vinci” izveidi Vidusjūras reģionam, lai sekmētu to jauniešu mobilitāti, kuri vēlas iegūt profesionālo izglītību ārvalstīs;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(1) Komisijai, Padomei, augstajai pārstāvei / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Eiropas Savienības un Savienības Vidusjūrai dalībvalstīm, šo valstu parlamentiem, Savienības Vidusjūrai Ģenerālsekretariātam un Parlamentārajai asamblejai.

(1) Parakstītāju saraksts publicēts 2011. gada 27. septembra protokola I pielikumā (P7_PV(2011)09-27(ANN1)).