Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dažu atmosfēru piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu un Direktīvas 2003/35/EK grozīšanu (COM(2013)0920 – C7-0004/2014 – 2013/0443(COD))

P8_TA(2016)0438 A8-0249/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0920),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 192. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0004/2014),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 10. jūlija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 7. oktobra atzinumu(2),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2016. gada 30. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A8-0249/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(3);

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 23. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/... par dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu un ar ko groza Direktīvu 2003/35/EK un atceļ Direktīvu 2001/81/EK

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2016/2284.)

(1) OV C 451, 16.12.2014., 134. lpp. (2) OV C 415, 20.11.2014., 23. lpp. (3) Ar šo nostāju aizstāj 2015. gada 28. oktobrī pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti P8_TA(2015)0381).

Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūcija par "Bāzele III" vienošanās finalizāciju (2016/2959(RSP))

P8_TA(2016)0439 B8-1226/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā G20 valstu sanāksmēs pieņemtos pēckrīzes secinājumus,

–  ņemot vērā G20 valstu finanšu ministru un centrālo banku vadītāju 2016. gada 27. februāra sanāksmē pieņemto paziņojumu presei,

–  ņemot vērā G20 valstu finanšu ministru un centrālo banku vadītāju 2016. gada 14. un 15. aprīļa sanāksmē pieņemto paziņojumu presei,

–  ņemot vērā G20 valstu finanšu ministru un centrālo banku vadītāju 2016. gada 23. un 24. jūlija sanāksmē pieņemto paziņojumu presei,

–  ņemot vērā G20 valstu vadītāju 2016. gada 4. un 5. septembra sanāksmē pieņemto paziņojumu presei,

–  ņemto vērā Bāzeles Banku uzraudzības komitejas (BCBS) ziņojumus G20 valstu vadītājiem, kuros sniegta jaunākā informācija par saskaņotās reformu programmas īstenošanu, un jo īpaši BCBS 2015. gada novembra ziņojumu G20 valstu vadītājiem “Pēckrīzes reformu finalizēšana: atjauninājums”(1),

–  ņemot vērā BCBS 2016. gada 6. aprīļa konsultatīvo dokumentu par Bāzele III regulējuma par sviras rādītāja satvaru pārskatīšanu, 2016. gada 24. marta konsultatīvo dokumentu „Kredītriska svērto aktīvo variācijas mazināšana — ierobežojumi attiecībā uz iekšējo modeļu pieeju izmantošanu” un 2015. gada 10. decembra konsultatīvo dokumentu par standartizētās pieejas attiecībā uz kredītrisku pārskatīšanu,

–  ņemot vērā BCBS 2016. gada oktobra diskusiju dokumentu un konsultatīvo dokumentu par grāmatvedības uzskaites regulējumu,

–  ņemot vērā BCBS 2016. gada oktobra standartu attiecībā uz TLAC (kopējā zaudējumu absorbcijas spēja) holdingiem — grozījumi Bāzeles III standartā par kapitāla definīciju(2),

–  ņemot vērā Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas (ESRK) 2016. gada jūlijā publiskoto ES nebanku kreditēšanas aktivitāšu pārraudzības dokumentu,

–  ņemot vērā Eiropas Banku iestādes (EBI) veikto spriedzes testu rezultātus, kas tika publicēti 2016. gada 29. jūlijā,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. jūlija secinājumus par pēckrīzes Bāzeles reformu finalizēšanu(3),

–  ņemot vērā SVF 2016. gada ziņojumu par finanšu stabilitāti pasaulē,

–  ņemot vērā 2016. gada 10. marta rezolūciju par banku savienību — 2015. gada ziņojums(4),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par ES finanšu pakalpojumu regulējuma izvērtēšanu un jauniem uzdevumiem — efektīvāka un lietderīgāka ES finanšu nozares regulējuma un kapitāla tirgu savienības satvara ietekme un virzība uz šī satvara izveidi(5),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par ES lomu starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju satvarā(6),

–  ņemot vērā Parlamenta Ekonomikas un monetārās komitejas vajadzībām sagatavoto pētījuma „Eiropas Savienības loma starptautiskajos ekonomikas forumos” — rakstu Nr. 5: “BCBS”,

–  ņemot vērā viedokļu apmaiņu ar BCBS ģenerālsekretāru Bill Coen, VUM Uzraudzības valdes priekšsēdētāju Danièle Nouy, Uzraudzības valde, EBI priekšsēdētāju Andrea Enria un ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieku Valdi Dombrovski par Bāzele III/Bāzele IV vienošanās finalizāciju,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Bāzeles komiteju veikto pārskatu par standartizēto pieeju kredītriskam un pēc tam 2016. gada 6. jūlijā notikušo viedokļu apmaiņu ar priekšsēdētāja vietnieku J. Katainen,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par Bāzele III vienošanās finalizāciju (O-000136/2016 – B8-1810/2016),

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā noturīga un labi kapitalizēta banku sistēma ir priekšnoteikums, lai saglabātu finanšu stabilitāti, nodrošinātu atbilstīgus aizdevumus reālajai ekonomikai visā tās ciklā, un veicinātu ekonomikas izaugsmi;

B.  tā kā G20 valstu vadītāji pēc finanšu krīzes vienojās īstenot visaptverošu reformu programmu ar mērķi uzlabot starptautisko banku regulatīvos standartus, tostarp arī prudenciālās prasības;

C.  tā kā BCBS izstrādā starptautiski saskaņotus prudenciālo prasību minimālos standartus attiecībā uz lielām bankām, kas darbojas starptautiskā mērogā; tā kā BCBS uzrauga un izvērtē to, kā tiek īstenoti šie vispārējie standarti un iesniedz ziņojumu G20; tā kā tās norādījumi ir svarīgs instruments, lai visā pasaulē novērstu regulējuma sadrumstalošanos;

D.  tā kā Eiropas Savienība saskaņā ar Kapitāla prasību regulu (CRR) un Kapitāla prasību direktīvā (CRD IV) īstenoja starptautiski saskaņotus standartus, lai arī pielāgojot tos ES finansēšanas vajadzībām, piemēram, attiecībā uz MVU atbalsta faktoru, un pieļaujot zināmu elastību; tā kā ES ir nolemts, ka šie standarti ir piemērojami visām bankām, nevis tikai lielākajām, starptautiski aktīvām bankām, bet tikmēr dažu ārpus Eiropas esošu valstu jurisdikcijā tos piemēro tikai ar lielākajām bankām; tā kā svarīgi panākt progresu starptautiski vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanā; tā kā ir paredzams, ka Komisija nāks klajā ar priekšlikumu tiesību aktam par CRR/CRD IV pārskatīšanu, lai turpinātu īstenot vienošanos par Bāzeles regulējuma pārskatīšanu;

E.  kā prudenciālās prasības bankām ir savstarpēji saistītas un papildina citas regulatīvās prasības, piemēram, kopējo zaudējumu absorbcijas spēju (TLAC) un centrālā mijieskaita obligātu izmantošanu attiecībā uz atvasinātiem instrumentiem; tā kā tiesiskais regulējums, kas reglamentē ES banku nozari, pēdējos gados ir būtiski uzlabojusies, it īpaši saistībā ar banku savienības izveidi;

F.  tā kā finansiālo stabilitāti un izaugsmi nosakošajam satvaram vajadzētu būt visaptverošam un līdzsvarotam, lai aptvertu dinamisko uzraudzības praksi un nekoncentrētos tikai uz statisku regulējumu, kas galvenokārt attiecas uz kvantitatīvajiem aspektiem;

G.  tā kā dati liecina par pagātnē novērotām pārmērīgām riska pakāpes svārstībām un “stratēģisku riska modelēšanu” nolūkā samazināt banku kapitāla prasības un valstu uzraudzības iestāžu grūtībām, novērtējot iekšējos modeļus, kas veicināja finanšu krīzi;

H.  tā kā banku uzņēmējdarbības dažādiem modeļiem paredzēto prudenciālo prasību īstenošana var ievērojami atšķirties gan apjoma, gan sarežģītības ziņā, padarot pieeju “viens izmērs der visiem” neefektīvu un nesamērīgi apgrūtinošu, jo īpaši daudzām mazām, vietējā līmenī strādājošām, mazāk sarežģītām un savstarpēji saistītām bankām, kā arī to regulatoriem un uzraudzības iestādēm; tādēļ ir nepieciešama atbilstoša proporcionalitāte un elastība;

I.  tā kā BCBS patlaban apspriež papildu izmaiņas banku prudenciālajā sistēmā saistībā ar kredītrisku un operacionālo risku; tā kā šīs reformas ir vērstas uz to, lai palielinātu kedītriskam paredzēto standartizēto pieeju riska jutīgumu un robustumu, papildu ierobežojum attiecībā uz iekšēji modelētu pieeju un sviras rādītāju modeļa finalizēšanu, un iespējamo minimālo kapitāla daudzumu, pamatojoties uz standartizētu pieeju;

J.  tā kā lielākā daļa ASV finanšu iestāžu izmanto standartizēto pieeju attiecībā uz kredītrisku novērtējumiem, savukārt ES daudzas lielas un vidējas bankas izmantot iekšējos modeļus;

K.  tā kā standartizētās pieejas atbilstoša pārskatīšana un proporcionalitātes principa ievērošana ir galvenie faktori, lai BCBS standarts varētu darboties attiecībā uz mazām bankām, kuras ir galvenās tā izmantotājas;

L.  tā kā G20 valstis ir norādījušas, ka, veicot pašreizējo pārskatīšanu, nevajadzētu ievērojami palielināt vispārējās kapitāla prasības, un dalībvalstis atkārtoti pauda šo viedokli ECOFIN padomes 2016. gada jūlija sanāksmē;

M.  tā kā Eiropas bankām regulatori tagad regulāri veic sistēmiskos spriedzes testus, un šo testu rezultāti tiek publiskoti;

N.  tā kā ārpus ES esošu jurisdikciju pārstāvji, piemēram, Japāna, ir pauduši bažas saistībā ar pieaugošo spiedienu uz kapitāla piesaisti un arvien lielākajām atbilstības izmaksām, kas rodas, nodrošinot atbilstību šiem jaunajiem standartiem;

O.  kā BSBC lēmumiem nav juridiska spēka, un, lai tie varētu darboties ES, tie jātransponē saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru; tā kā ne visas valstu kompetentās iestādes ir pārstāvētas BCBS, bet ECB un VUM ir pilntiesīgi locekļi, un Komisija un EBI ir novērotājas,

1.  uzsver, cik liela nozīme ir stabiliem pasaules standartiem un principiem attiecībā uz banku prudenciālo regulējumu, un atzinīgi vērtē BCBS pēc krīzes šajā jomā paveikto darbu;

2.  atkārtoti apstiprina, ka bankām ir jābūt labi kapitalizētām, lai atbalstītu reālo ekonomiku, mazinātu sistēmisko risku un nepieļautu, ka banku glābšanā atkārtoti ir jāiegulda milzīgi līdzekļi, kā tas tika pieredzēts šīs krīzes laikā; uzsver, ka nebanku kreditēšanas aktivitātēm ir nepieciešams atbilstošs regulējums, lai nodrošinātu godīgu konkurenci un finanšu stabilitāti;

3.  uzsver, ka, pretēji citām jurisdikcijām, bankām ir būtiska loma Eiropas ekonomikas finansēšanā, un, visticamāk, arī turpmāk tās būs galvenais finansējuma avots mājsaimniecībām un uzņēmumiem, jo īpaši MVU; uzsver, ka ES likumdošana vienmēr ir centusies to atspoguļot (piemēram, izmantojot MVU atbalsta faktoru), un tai būtu jāturpina to darīt (piemēram, pagarināt un paplašināt atbalsta faktoru); tomēr atzīst, ka ir svarīgi dažādot finansējuma avotus Eiropas ekonomikā, un šajā sakarībā atzinīgi vērtē pašlaik notiekošo darbu saistībā ar kapitāla tirgu savienību;

4.  ņem vērā darbu, ko veic BCBS, lai finalizētu Bāzeles III regulējumu, ar kuru paredzēts palielināt svērtā riska kapitāla regulējuma vienkāršību un konverģenci nolūkā novērst riska svērto aktīvu pārmērīgas svārstības un vienādiem riskiem piemērot vienādus noteikumus; uzsver, ka ir nepieciešama lielāka pārredzamība un pārskatatbildība, lai paaugstinātu BCBS apspriežu leģitimitāti un ar tām saistīto atbildību; atzinīgi vērtē BCBS ģenerālsekretāra uzstāšanos ECON komitejā un mudina turpināt šo dialogu;

5.  uzsver, ka pašreizējās pārskatīšanas laikā būtu jāievēro Centrālo banku vadītāju un uzraugu grupas (GHOS) paziņotais princips būtiski nepalielināt vispārējās kapitāla prasības, vienlaikus stiprinot Eiropas banku vispārējo finansiālo stāvokli;

6.  uzsver, ka otrs un vienlīdz svarīgs princips, kas būtu jāievēro pārskatīšanas laikā, ir veicināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus pasaules līmenī, samazinot — nevis palielinot — atšķirības starp dažādām jurisdikcijām un banku modeļiem, un nepamatoti nesodot ES banku modeli;

7.  pauž bažas par to, ka BCBS projektu agrīnā analīze liecina, ka reformu kopums tā pašreizējā stadijā varētu būt pretrunā šiem diviem iepriekš minētajiem principiem; aicina BCBS attiecīgi pārskatīt savus priekšlikumus un aicina ECB un VUM nodrošināt to ievērošanu jaunā standarta pabeigšanas un uzraudzības posmā;

8.  uzsver, ka šāda pieeja būtu lietderīga, lai nodrošinātu jaunā standarta saskaņotu īstenošanu, Eiropas Parlamentam darbojoties kā vienam no likumdevējam;

9.  atgādina, ka proporcionalitātes princips ir jāvērtē ne tikai saistībā ar reglamentēto iestāžu lielumu, bet arī jāuzskata par taisnīgu līdzsvaru starp katrai ieinteresēto personu grupai paredzētā regulējuma izmaksām un ieguvumiem;

10.  aicina uz dialogu un paraugprakses apmaiņu starp regulatoriem attiecībā uz to, kā piemērot proporcionalitātes principu, kas jānosaka gan ES, gan starptautiskā līmenī;

11.  aicina BCBS rūpīgi un vispusīgi izvērtēt jauno reformu kvalitatīvo un kvantitatīvo ietekmi, ņemot vērā to ietekmi uz dažādām jurisdikcijām un dažādiem banku darbības modeļiem, pirms šis standarts tiek pieņemts Komitejā; uzskata, ka, veicot šo novērtējumu, būtu jāņem vērā Komitejas iepriekš ieteiktās reformas; aicina BCBS veikt vajadzīgos pielāgojumus, ja šīs analīzes laikā veidojas nelīdzsvarotība;

12.  atgādina, cik svarīga ir uz risku balstīta pieeja regulējumam, piemērojot vienādus noteikumus tādiem pašiem riskiem, vienlaikus uzsverot nepieciešamību mazināt regulējuma arbitrāžas apjomu un pārmērīgas svārstības riska svērtajiem aktīviem; aicina BCBS saglabāt prudenciālā regulējuma jutīgumu pret riskiem, tostarp nodrošinot, ka, pārskatot standartizēto pieeju un uz iekšējiem reitingiem balstītās pieejas (IRBA) piemērošanas apjomu, tiek novērsti regulējuma arbitrāžas riski, kā arī ņemta vērā dažādu finansējuma veidu, piemēram, nekustamā īpašuma kreditēšanas, infrastruktūras finansēšanas un specializēto aizņēmumu, specifika, un novēršot nesamērīgu ietekmi uz reālo ekonomiku; šajā sakarā pauž bažas par potenciālo ietekmi, ko uz reālo ekonomiku varētu atstāt ierosinājums noteikt izejošā kapitāla minimālos līmeņus (output floors);

13.  aicina Komisiju rūpīgi un vispusīgi izvērtēt neseno un jauno reformu kvalitatīvo un kvantitatīvo ietekmi, tostarp arī ietekmi uz reālās ekonomikas finansēšanu Eiropā un uz paredzētajiem Eiropas tiesību aktu projektiem, piemēram, par kapitāla tirgu savienību; aicina Komisiju izmantot secinājumus, kas izriet no uzaicinājuma iesniegt liecības un no darba saistībā ar finanšu pakalpojumu regulējuma pirmās analīzes novērtējumu, kurš ir jāpabeidz līdz 2016. gada beigām; aicina Komisiju pārliecināties, ka jaunie BCBS priekšlikumi vai to īstenošana nav pretrunā ar šīm iniciatīvām; uzsver, ka šis novērtējums nedrīkst apdraudēt līdzšinējos likumdošanas sasniegumus un to nevajadzētu uztvert kā aicinājumu mazināt regulējumu;

14.  prasa, lai, nosakot sviras rādītāju, pilnībā tiktu ņemtas vērā prasības attiecībā uz atvasināto produktu centrālā mijieskaita pilnvarošanu ar mērķi veicināt centrālā mijieskaita izmantošanu;

15.  atgādina, ka gan ietekmes novērtējumos, gan standartu kalibrēšanā ir pienācīgi jāņem vērā Eiropas banku darbības modeļu specifika, tirgi, kuros tie darbojas, iestāžu dažādie lielumi un atšķirīgie riska profili, lai saglabātu nepieciešamo Eiropas banku nozares daudzveidību un ievērotu proporcionalitātes principu; aicina Komisiju ņemt vērā visus šos principus, nosakot īstenošanas apjomu un pārveidojot BCBS priekšlikumus ES tiesību aktos;

16.  uzsver to, cik svarīga nozīme ir Eiropas un valstu banku uzraudzības iestādēm, nodrošinot ES uzraudzības konverģenci, ņemot vērā proporcionalitātes principu un noteikumu atbilstību dažādiem banku darbības modeļiem; uzsver, cik svarīga ir uzticama un salīdzināma informācija par situāciju uzraudzītajās iestādēm, lai šo darbu varētu veikt efektīvi un ticami; uzsver, ka būtu jāsaglabā tiesības izmantot iekšējos modeļus; aicina VUM un EBI turpināt savu uzraudzības darbu, lai nodrošinātu iekšējo modeļu konsekventu īstenošanu un lai to jauda adekvāti atspoguļotu banku uzņēmējdarbības modeļu riskus, uzlabotu konverģenci šo modeļu trūkumu novēršanā un vajadzības gadījumā ierosinātu izmaiņas;

17.  atgādina par bankām izvirzīto prudenciālo prasību mijiedarbību ar citiem galvenajiem banku standartiem, piemēram, ieviešot ES TLAC standartu un saskaņojot to ar Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvā paredzētajām MREL prasībām, kā arī tuvākajā nākotnē piemērojot SFPS 9. grāmatvedības standartu un banku savienības regulējumu; tādēļ uzsver, ka, apsverot prudenciālā regulējuma reformas, būtu jāņem vērā visi šie dažādie elementi, kā arī to atbilstošā un kombinētā ietekme;

18.  atgādina, ka vairākas lielākās ES bankas pēdējos gados ir izmaksājušas akcionāriem dividendes, kaut arī tās joprojām ir būtiski nepietiekami kapitalizētas un nav konsekventi sakārtojušas savu bilanci;

19.  prasa Komisijai saistībā ar vismazāk riskantajiem banku darbības modeļiem par prioritāru uzskatīt darbu ar mazajām bankām (small banking box) un paplašināt šo darbu, veicot novērtējumu par iespējamību nākotnē izveidot tiesisko regulējumu, kas sastāvētu no vienkāršākiem, atbilstošākiem un samērīgākiem uzraudzības noteikumiem, kuri būtu pielāgoti dažādiem banku darbības modeļu veidiem;

20.  uzsver, cik svarīgi ir BCBS darbā iesaistīt Komisiju, Eiropas Centrālo banku un Eiropas Banku iestādi un BCBS diskusijās nodrošināt pārredzamu un vispusīgu jaunāko informāciju par attīstības gaitu; aicina ECOFIN sanāksmēs uzsvērt šo iestāžu iesaistīšanas būtisko nozīmi un palielināt atbildību pret Eiropas Parlamenta ECON komiteju, regulāri sniedzot norādījumus diskusijās iesaistītajiem ES pārstāvjiem;

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai.

(1) http://www.bis.org/bcbs/publ/d344.pdf. (2) https://www.bis.org/bcbs/publ/d387.htm. (3) http://www.consilium.europa.eu/en/press/press-releases/2016/07/12-conclusions-banking-reform/. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0093. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0006. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0108.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūcija par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (pamatojoties uz Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku) (2016/2067(INI))

P8_TA(2016)0440 A8-0317/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (pamatojoties uz Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitikas un drošības politiku),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 42. panta 6. punktu un 46. pantu par pastāvīgas strukturētas sadarbības nodibināšanu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Eiropas Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) (13026/2016), jo īpaši daļas, kas attiecas uz kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. un 3. pantu un V sadaļu, jo īpaši tās 21. un 36. pantu un 42. panta 2., 3. un 7. punktu,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 25. novembra, 2014. gada 18. novembra, 2015. gada 18. maija, 2016. gada 27. jūnija un 2016. gada 17. oktobra secinājumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 20. decembra un 2015. gada 26. jūnija secinājumus,

–  ņemot vērā 2015. gada 21. maija rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu(1), 2015. gada 21. maija rezolūciju par Eiropas aizsardzības tirgos notiekošo norišu ietekmi uz drošības un aizsardzības spējām Eiropā(2), 2015. gada 11. jūnija rezolūciju par stratēģiski militāro stāvokli Melnās jūras baseinā pēc tam, kad Krievija nelikumīgi aneksēja Krimu(3), 2016. gada 13. aprīļa rezolūciju par ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule(4) — un 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par miera atbalsta operācijām — ES sadarbība ar ANO un Āfrikas Savienību(5),

–  ņemot vērā dokumentu „Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa. Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, ar ko 2016. gada 28. jūnijā iepazīstināja PV/AP Federica Mogherini,

–  ņemot vērā drošības un aizsardzības politikas īstenošanas plānu, ko 2016. gada 14. novembrī iesniedza PV/AP Federica Mogherini, un Padomes 2016. gada 14. novembra secinājumus par ES globālās stratēģijas īstenošanu drošības un aizsardzības jomā;

–  ņemot vērā augstās pārstāves un Komisijas 2016. gada 6. aprīļa kopīgo paziņojumu par hibrīddraudu apkarošanu (JOIN(2016)0018) un attiecīgos Padomes 2016. gada 19. aprīļa secinājumus,

–  ņemot vērā augstās pārstāves un Komisijas 2015. gada 28. aprīļa kopīgo paziņojumu par spēju veidošanu drošības un attīstības atbalstam (JOIN(2015)0017) un Komisijas 2016. gada 5. jūlija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 230/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu (COM(2016)0447),

–  ņemot vērā augstās pārstāves un Komisijas 2016. gada 5. jūlija kopīgo paziņojumu par ES mēroga stratēģiska satvara elementiem drošības sektora reformas atbalstam (JOIN(2016)0031),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 18. aprīļa secinājumus par misiju atbalsta platformu,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. aprīļa paziņojumu „Eiropas Drošības programma” (COM(2015)0185),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības iekšējās drošības atjaunoto stratēģiju 2015.–2020. gadam un ar to saistītos Padomes 2015. gada 15. un 16. jūnija secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 20. aprīļa paziņojumu „Eiropas Drošības programmas īstenošana cīņā pret terorismu un virzībā uz efektīvu un patiesu drošības savienību” (COM(2016)0230),

–  ņemot vērā Augstās pārstāves un Komisijas 2013. gada 11. decembra kopīgo paziņojumu „ES visaptverošā pieeja ārējiem konfliktiem un krīzēm” (JOIN(2013)0030) un ar to saistītos Padomes 2014. gada 12. maija secinājumus,

–  ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kiberdrošību un kiberaizsardzību(6), ņemot vērā Augstās pārstāves un Komisijas 2013. gada 7. februāra kopīgo paziņojumu „Eiropas Savienības kiberdrošības stratēģija — atvērta un droša kibertelpa” (JOIN(2013)0001), ņemot vērā Padomes 2014. gada 18. novembra ES kiberaizsardzības politikas satvaru,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 5. jūlija paziņojumu „Kā nostiprināt Eiropas Kiberizturētspējas sistēmu un sekmēt konkurētspējīgu un inovatīvu kiberdrošības nozari” (COM(2016)0410),

–  ņemot vērā 2016. gada 10. februārī parakstīto tehnisko vienošanos starp NATO datordrošības incidentu reaģēšanas spējām un Eiropas Savienības datorapdraudējumu reaģēšanas vienību (CERT-EU), kas nodrošina labāku informācijas apmaiņu par kiberincidentiem,

–  ņemot vērā ES un NATO kopīgo deklarāciju, kas tika parakstīta NATO samitā Varšavā 2016. gada 8. jūlijā (Eiropadomes priekšsēdētāja, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja un Ziemeļatlantijas līguma organizācijas ģenerālsekretāra kopīgā deklarācija),

–  ņemot vērā Varšavas samita paziņojumu, ko pieņēma valstu un valdību vadītāji, kuri piedalījās Ziemeļatlantijas Padomes sanāksmē Varšavā 2016. gada 8. un 9. jūlijā,

–  ņemot vērā Eirobarometra 2016. gada jūnija aptaujas Nr. 85.1 rezultātus,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0317/2016),

Stratēģiskais konteksts

1.  norāda, ka Eiropas drošības vides stāvoklis ir ievērojami pasliktinājies — tas ir kļuvis mainīgāks, sarežģītāks, bīstamāks un neparedzamāks; norāda, ka pastāv gan tradicionāli draudi, gan hibrīddraudi, kurus rada gan valstis, gan nevalstiski dalībnieki no dienvidiem un austrumiem, un šie draudi dalībvalstis ietekmē atšķirīgi;

2.  atgādina, ka ES dalībvalstu drošība ir cieši saistīta, un norāda, ka tās reaģē uz minētajiem draudiem un riskiem nekoordinēti un fragmentāri, tādējādi apgrūtinot un bieži vien traucējot vienotākas pieejas īstenošanu; uzsver, ka koordinācijas trūkums ir viena no Savienības darbības vājajām pusēm; norāda, ka Eiropai trūkst noturības, lai efektīvi vērstos pret hibrīddraudiem, kuriem bieži vien ir raksturīga pārrobežu dimensija;

3.  uzskata, ka Eiropa pašlaik ir spiesta reaģēt uz arvien sarežģītākām krīzēm: no Rietumāfrikas caur Sāhelu, Āfrikas ragu, Tuvajiem Austrumiem, Austrumukrainu līdz pat Kaukāzam; uzskata, ka ES būtu jāpaplašina dialogs un sadarbība ar šā reģiona trešām valstīm, kā arī reģiona un apakšreģionu organizācijām; uzsver, ka ES vajadzētu būt gatavai rīkoties attiecībā uz strukturālām pārmaiņām starptautiskās drošības situācijā un tādām problēmām kā starpvalstu konfliktiem, valstu sabrukumiem un kiberuzbrukumiem, kā arī klimata pārmaiņu ietekmi uz drošību;

4.  ar bažām norāda, ka Eiropā ir nepieredzētā apmērā pieaudzis radikālu islāmistu organizāciju īstenots terorisms, kas izdara spiedienu uz eiropeisko dzīvesveidu; uzsver, ka līdz ar to individuālā drošība ir kļuvusi īpaši svarīga, mazinot tradicionālo drošības iedalījumu ārējās un iekšējās dimensijās;

5.  aicina ES pielāgoties šiem drošības izaicinājumiem, jo īpaši efektīvāk izmantojot jau izveidotos KDAP instrumentus un saskaņojot to izmantošanu ar citiem ārējiem un iekšējiem instrumentiem; aicina dalībvalstīm labāk sadarboties un koordinēt savu darbību, jo īpaši terorisma apkarošanas jomā;

6.  aicina īstenot spēcīgu preventīvu politiku, kuras pamatā būtu vispusīgas deradikalizācijas programmas; norāda, ka ir būtiski arī aktīvāk cīnīties pret radikalizāciju un teroristu propagandu gan Eiropas Savienībā, gan ES ārējās attiecībās; aicina Komisiju, visās dalībvalstīs cīnoties pret radikalizāciju un terorismu, veicināt aktīvu krimināltiesas iestāžu, tostarp Eurojust, sadarbību tieslietu jomā;

7.  norāda, ka pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara Eiropas robežas ir pārveidotas ar varu; uzsver militārās okupācijas negatīvo ietekmi uz drošību Eiropā kā vienotā veselumā; atkārtoti norāda, ka jebkādas ar varu veiktas Ukrainas robežu izmaiņas ir pretrunā Helsinku Nobeiguma akta un Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem;

8.  uzsver, ka saskaņā ar 2016. gada jūnijā publiskoto Eirobarometra aptauju Nr. 85.1 aptuveni divas trešdaļas ES pilsoņu vēlētos, lai ES vairāk iesaistās drošības un aizsardzības politikas jautājumu risināšanā;

9.  uzskata, ka vienotāka un līdz ar to efektīvāka Eiropas ārpolitika un drošības politika var sniegt izšķirošu ieguldījumu nolūkā samazināt bruņoto sadursmju intensitāti Irākā un Sīrijā un likvidētu pašpasludināto Islāma valsti;

Pārskatīta un stabilāka KDAP

10.  pauž stingru pārliecību, ka minēto iemeslu dēļ ir visaptveroši un pamatīgi jāpārskata KDAP, lai ļautu ES un dalībvalstīm sniegt būtisku ieguldījumu Savienības drošības garantēšanā, starptautisku krīžu pārvarēšanā un ES stratēģiskās autonomijas aizstāvēšanā; atgādina, ka neviena valsts nevar šīs problēmas atrisināt viena pati;

11.  uzskata — lai nodrošinātu KDAP veiksmīgu pārskatīšanu, šajā procesā jau no paša sākuma ir pilnībā jāiesaista ES dalībvalstis, tādējādi izvairoties no politiska strupceļa riska nākotnē; uzsver praktiskos un finansiālos ieguvumus, ko sniegtu lielāka sadarbība Eiropas aizsardzības spēju attīstīšanā, un norāda uz pašreizējām iniciatīvām, kuras būtu jāīsteno, pieņemot konkrētus pasākumus aizsardzībai veltītajā Eiropadomes sanāksmē 2016. gada decembrī; turklāt aicina dalībvalstis un ES veikt atbilstīgus ieguldījumus drošībā un aizsardzībā;

12.  uzsver, ka, nodibinot pastāvīgu strukturētu sadarbību (LES 42. panta 6. punkts), būs iespējams attīstīt pašaizsardzības spējas vai izveidot pastāvīgu pašaizsardzības struktūru, kas var stiprināt krīzes pārvarēšanas operācijas;

13.  uzsver — tā kā Eiropa vairs pilnībā nekontrolē savu drošības vidi un nevar izvēlēties rīcības laiku un vietu, ES ar KDAP misijām un operācijām, un citiem attiecīgiem instrumentiem vajadzētu būt spējīgai iesaistīties visā krīžu pārvarēšanas pasākumu spektrā, tostarp krīžu novēršanā un risināšanā, tādējādi ietverot visus konflikta ciklu posmus, kā arī pilnībā iesaistīties Eiropas drošības garantēšanā un nodrošināt, lai visai brīvības, drošības un tiesiskuma telpai būtu kopēja drošība un aizsardzība; mudina Eiropadomi sākt kopējās drošības un aizsardzības politikas pārveidi par kopējo aizsardzību, kā paredzēts LES 42. panta 2. punktā; uzskata — lai to panāktu, par svarīgu KDAP mērķi ir jānosaka ES noturības stiprināšana;

14.  atzinīgi vērtē ceļvedi par KDAP, ar kuru iepazīstināja PV/AP un kurā ir iekļauts konkrēts grafiks un pasākumi; atzinīgi vērtē to, ka šis ceļvedis papildina gaidāmo Eiropas Aizsardzības rīcības plānu; uzsver to, ka ir jāpastiprina KDAP militārais aspekts; stingri atbalsta to, ka dalībvalstis koordinē ieguldījumus drošībā un aizsardzībā, kā arī to, ka ES līmenī ir jāpalielina finansiālais atbalsts pētniecībai aizsardzības jomā;

15.  vienlaikus arī uzsver, ka KDAP pamatā vajadzētu būt spēcīgam kolektīvās aizsardzības principam un efektīvai finansēšanai un ka to būtu jāīsteno, koordinējoties ar starptautiskajām struktūrām drošības un aizsardzības jomā un pilnībā papildinot NATO spējas; uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jāmudina dalībvalstis sasniegt NATO izvirzītos ar spējām saistītos mērķus, kas paredz, ka aizsardzības izdevumi ir vismaz 2 % no IKP, kā tas apstiprināts Velsas un Varšavas augstākā līmeņa sanāksmēs;

16.  atgādina, ka konflikti un krīzes Eiropā un tās apkaimē notiek gan fiziskajā telpā, gan kibertelpā, un uzsver, ka tādēļ kiberdrošība un kiberaizsardzība ir jāiekļauj KDAP kā pamatelementi un pilnībā jāintegrē visās ES iekšpolitikas un ārpolitikas pamatnostādnēs;

17.  atzinīgi vērtē PV/AP iesniegto ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju (ESGS), kas ir nepieciešams un pozitīvs dokuments virzībā uz tādu institucionālo struktūru, kurā KĀDP un KDAP tiks izmantotas un attīstītas; pauž nožēlu par dalībvalstu vājo līdzdalību ESGS sagatavošanā;

18.  uzsver, ka ir vajadzīga dalībvalstu un nacionālo parlamentu stingra apņemšanās, atbildība un atbalsts, ko īsteno ciešā sadarbībā ar visām attiecīgajām ES struktūrām, lai nodrošinātu, ka politiskā līmenī tiek ātri un efektīvi īstenots ESGS vērienīgums, prioritātes un visaptverošā pieeja, šajā nolūkā pēc drošības un aizsardzības politikas īstenošanas plāna izstrādājot ES Balto grāmatu par drošību un aizsardzību; izceļ īstenošanas plāna ciešo saistību ar ESGS plašāku īstenošanu, gaidāmo Komisijas Eiropas aizsardzības rīcības plānu un Varšavā parakstīto ES un NATO kopīgo deklarāciju; atzinīgi vērtē PV/AP un dalībvalstu nemitīgo darbu īstenošanas procesā; uzsver, ka ir jāpiešķir pienācīgi resursi ESGS īstenošanai un efektīvākai un robustākai KDAP;

19.  uzskata, ka vajadzīgs turpmākais pasākums pēc ESGS izstrādes ir tādas nozaru stratēģijas izstrāde, par kuru vienojas un ar kuru iepazīstina Eiropadome un kurā būtu vairāk jāprecizē vērienīgums, uzdevumi, prasības un spēju prioritātes civilajā un militārajā līmenī; atkārtoti aicina izstrādāt Balto grāmatu par Eiropas aizsardzību un mudina Padomi bez kavēšanās sagatavot šo dokumentu; pauž bažas, ka ierosinātais drošības un aizsardzības politikas īstenošanas plāns ir daudz pieticīgāks par to, ko sagaida Parlaments un sabiedrība; atkārtoti norāda uz visu Eiropas Savienību dalībvalstu drošības nedalāmību;

20.  pieņem zināšanai Vācijas un Francijas ārlietu ministru ierosināto Eiropas drošības paktu un atbalsta arī ideju par Eiropas stratēģiskās vides kopējo analīzi, kas paredz apdraudējuma izvērtēšanu padarīt par kopīgu periodisku darbību, tādējādi panākot, ka tiek ņemtas vērā ikvienas puses bažas, kā arī sniegts atbalsts kopējām spējām un rīcībai; atzinīgi vērtē arī citu dalībvalstu nesenās iniciatīvas par KADP izstrādi; tomēr ar nožēlu konstatē, ka dalībvalstis nav izvērtējušas savu pasivitāti attiecībā uz iepriekšējo ES līmeņa saistību īstenošanu aizsardzības jomā;

21.  konstatē, ka šajā nolūkā ir vajadzīga koordinācija ar līdzīgām NATO darbībām; konstatē, ka ir ārkārtīgi nepieciešama lielāka un efektīvāka izlūkdatu un informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm;

22.  norāda, ka iekšējā un ārējā drošība arvien vairāk tiek integrēta un ir arvien grūtāk definēt dalījumu starp fizisko telpu un kibertelpu, līdz ar to kļūst nepieciešama arī attiecīgo instrumentu integrācija, lai dotu ES iespēju izmantot visus instrumentus līdz pat LES 42. panta 7. punktam paredzētajiem;

KDAP un integrētā pieeja krīzēm

23.  uzsver, ka ir svarīgi izveidot pastāvīgu ES štābu civilo un militāro KDAP misiju un operāciju veikšanai, no kurienes integrēti, pamatdarbībās iesaistīti darbinieki atbalstītu visu plānošanas ciklu, sākot no sākotnējās politiskās koncepcijas izstrādes līdz detalizētiem plāniem; uzsver, ka tā nebūtu NATO struktūru replika, bet gan nepieciešams institucionāls risinājums, lai stiprinātu KDAP misiju un operāciju plānošanas un īstenošanas spējas;

24.  uzsver KDAP misiju un operāciju, tostarp robežu palīdzības, spēju veidošanas, militārās apmācības misiju un jūras spēku operāciju, ieguldījumu starptautiskā miera un stabilitātes nodrošināšanā;

25.  pauž nožēlu, ka KDAP misijas un operācijas joprojām sabotē strukturālās nepilnības, kas apdraud to efektivitāti; uzskata, ka tām vajadzētu būt patiesiem instrumentiem un tās varētu būt labāk integrētas ESGS;

26.  šajā sakarībā norāda, ka ESGS ir noteikts politiskā vērienīguma līmenis, lai nodrošinātu integrētu pieeju konfliktiem un krīzēm attiecībā uz ES iesaistīšanos visos konflikta cikla posmos, veicot konflikta novēršanu, atrisināšanu un stabilizāciju, kā arī apņemšanos novērst pāragru izstāšanos; uzskata, ka ES būtu konsekventi jāatbalsta pašpasludinātās Islāma valsts apkarošanas koalīcijā iesaistītās dalībvalstis, izveidojot KDAP operāciju Irākā un Sīrijā, kas koncentrētos galvenokārt uz apmācību;

27.  atzinīgi vērtē domu par “reģionalizētām” KDAP misijām Sāhelā, jo īpaši tāpēc, ka tas atbilst šā apakšreģiona valstu vēlmei pēc lielākas sadarbības drošības jomā, izmantojot Sāhelas G5 platformu; ir pārliecināts, ka tā varētu būt iespēja pastiprināt uz vietas esošo KDAP misiju (EUCAP Sahel Mali un EUCAP Sahel Niger) efektivitāti un nozīmīgumu; pauž stingru pārliecību, ka šai reģionalizācijas koncepcijai būtu jābalstās uz attiecīgās jomas ekspertu zināšanām, konkrētiem mērķiem un līdzekļiem to sasniegšanai, un to nevajadzētu izstrādāt vienīgi politisku apsvērumu dēļ;

28.  uzsver, ka visos Padomes lēmumos par turpmākajām misijām un operācijām kā prioritāte būtu jānosaka iesaistīšanās tādos konfliktos, kuri tieši ietekmē ES drošību vai partneru un to reģionu drošību, kuros ES ir drošības garants; uzskata, ka iesaistīšanās lēmuma pamatā vajadzētu būt kopīgai analīzei un izpratnei par stratēģisko vidi, kā arī dalībvalstu kopējām stratēģiskajām interesēm, un tajā būtu jāņem vērā citu sabiedroto un organizāciju, piemēram, ANO vai NATO, darbības; uzskata, ka KDAP spēju veidošanas misijas ir jāsaskaņo ar drošības sektora reformu un tām darbībām, ko Komisija veic tiesiskuma jomā;

29.  pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu grozīt Regulu (ES) Nr. 230/2014 (ar ko izveido stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu), lai paplašinātu ES palīdzību, to sniedzot arī militāro dalībnieku apbruņošanai partnervalstīs, jo tas ir neaizstājams ieguldījums to noturībā, kas mazinās šo valstu iespējas atkal iekļūt konfliktā un kļūt par labvēlīgu vietu naidīgām darbībām pret ES; uzsver, ka tā būtu jārīkojas vienīgi ārkārtas gadījumā, kā paredzēts minētā priekšlikuma par Regulas (ES) Nr. 230/2014 grozīšanu 3.a pantā, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību, labu pārvaldību un tiesiskumu; šajā sakarībā mudina EĀDD un Komisiju ātrāk īstenot iniciatīvu par spēju veidošanu drošības un attīstības atbalstam (CBSD), lai uzlabotu KDAP misiju efektivitāti un ilgtspēju;

30.  uzsver arī nepieciešamību identificēt finanšu instrumentus, ar kuriem pastiprināt partneru spēju veidošanu drošības un aizsardzības jomā; aicina EĀDD un Komisiju nodrošināt pilnīgu saskaņotību un koordināciju, lai panāktu labākos rezultātus un nepieļautu dublēšanos uz vietas;

31.  norāda, ka šajā nolūkā būtu jāpārskata Pētersbergas misijas un būtu pēc iespējas ātrāk jāpadara kaujas vienības par derīgu militāro instrumentu, tām nodrošinot lielāku modularitāti un funkcionālāku finansēšanu; norāda, ka dalībvalstu konstruktīvas attieksmes trūkums ir bijis politisks un operatīvs šķērslis kaujas vienību izvietošanai; mudina Padomi sākt veidot LES 41. panta 3. punktā paredzēto sākumfondu, no kura bez kavēšanās varētu finansēt militāro operāciju sākotnējās fāzes;

32.  aicina nodrošināt lielāku elastību attiecībā uz ES finanšu noteikumiem, lai uzlabotu tās spēju reaģēt uz krīzēm, un īstenot spēkā esošos Lisabonas līguma noteikumus; aicina pārskatīt mehānismu Athena, lai tā darbības jomu paplašinātu, attiecinot uz visām saistītajām izmaksām — pirmkārt, uz ātrās reaģēšanas operācijām, ES kaujas vienību izvēršanu un tad uz visām militārajām operācijām;

Sadarbība ar NATO un citiem partneriem

33.  atgādina, ka NATO un ES ir vienas un tās pašas stratēģiskās intereses un tās saskaras ar vieniem un tiem pašiem izaicinājumiem no austrumiem un dienvidiem; norāda, ka savstarpējās aizsardzības klauzula — 42. panta 7. punkts — attiecas uz ES dalībvalstīm neatkarīgi no tā, vai tās ir NATO dalībvalstis; norāda, ka ES būtu jāspēj ar saviem līdzekļiem tādā pašā mērā aizsargāt tās ES dalībvalstis, kuras nav NATO dalībvalstis; norāda, ka ESGS mērķis ir sasniegt atbilstošu ES stratēģiskās autonomijas līmeni, un uzsver, ka abu organizāciju līdzekļiem jābūt savstarpēji papildinošiem; uzskata, ka ES stratēģiskajai autonomijai būtu jāstiprina Eiropas spēja veicināt drošību savā teritorijā un ārpus tās, kā arī partnerattiecības ar NATO un transatlantiskās attiecības;

34.  uzskata, ka ciešas un efektīvas ES un NATO sadarbības pamats ir to misiju un attiecīgi arī instrumentu sarakstu papildināmība un saderība; uzsver, ka abu organizāciju attiecību pamatā arī turpmāk vajadzētu būt sadarbībai, nevis konkurencei; uzskata, ka ES būtu jāmudina dalībvalstis sasniegt NATO izvirzītos ar spējām saistītos mērķus, kas paredz, ka aizsardzības izdevumi ir vismaz 2 % no IKP;

35.  uzsver, ka NATO ir vislabāk aprīkota atturēšanai un aizsardzībai un agresijas gadījumā pret kādu no NATO dalībvalstīm ir gatava īstenot kolektīvo aizsardzību (Ziemeļatlantijas līguma V pants), savukārt KDAP pašlaik ir koncentrēta uz miera uzturēšanu, konfliktu novēršanu un starptautiskās drošības nostiprināšanu (LES 42. pants), un ES ir papildu līdzekļi, ar kuriem risināt problēmas, kas saistītas ar dalībvalstu iekšējo drošību, tostarp apvērsumiem, kuri nav iekļautas V pantā; atkārto, ka LESD 222. pantā minētā “solidaritātes klauzula” ir paredzēta, lai nodrošinātu demokrātisko institūciju un civiliedzīvotāju aizsardzību teroristu uzbrukuma gadījumā;

36.  atzinīgi vērtē kopīgo deklarāciju, ko ES un NATO parakstīja Varšavā, un pilnīgi atbalsta tajā minētās sadarbības jomas; norāda, ka deklarācijā ir aprakstīta vispāratzīta neoficiāla prakse, nevis pacelta jaunā līmenī ES un NATO sadarbība; uzsver nepieciešamību īpaši padziļināt sadarbību un vēl vairāk papildināt spēju veidošanu attiecībā uz hibrīddraudiem un kiberdraudiem un pētniecību; atzinīgi vērtē Bratislavas ceļvedī minēto mērķi nekavējoties uzsākt kopīgās deklarācijas īstenošanu;

37.  pilnībā atbalsta vēl ciešāku sadarbību drošības un aizsardzības jomā ar citiem institucionālajiem partneriem, tostarp ANO, Āfrikas Savienību, EDSO, kā arī stratēģiskajiem divpusējiem partneriem, jo īpaši ASV, tādās jomās kā hibrīddraudi, jūras drošība, ātra reaģēšana, terorisma apkarošana un kiberdrošība;

Eiropas sadarbība aizsardzības jomā

38.  uzskata, ka spēcīgākas aizsardzības rūpniecības attīstīšana nostiprinātu ES stratēģisko autonomiju un tehnoloģisko neatkarību; pauž pārliecību — lai Eiropas kaimiņvalstīs stiprinātu ES drošības veicinātājas statusu, ir nepieciešamas atbilstošas un pietiekamas spējas un konkurētspējīga, efektīva un pārredzama aizsardzības rūpniecība, kas nodrošina ilgtspējīgu piegādes ķēdi; norāda, ka Eiropas aizsardzības jomai ir raksturīga sadrumstalotība un dublēšanās, kas ir pakāpeniski jānovērš, nodrošinot stimulus un priekšrocības visiem valsts komponentiem un ņemot vērā integrēta aizsardzības tirgus ilgtermiņa perspektīvas;

39.  pauž nožēlu, ka dalībvalstis vēl nav pietiekami apņēmīgi īstenojušas politikas satvaru sistemātiskai un ilgtermiņa sadarbībai aizsardzības jomā un ka resursu apvienošanas un kopīgas izmantošanas iniciatīva nav devusi taustāmus rezultātus; aicina Padomi ieviest regulāras debates par aizsardzību, kas notiktu divas reizes gadā, lai sniegtu stratēģiskas norādes un politisku stimulu attiecībā uz EDAP un Eiropas sadarbību aizsardzības jomā;

40.  uzsver, ka ir vēl vairāk jāpadziļina sadarbība kiberaizsardzības jomā un jānodrošina KDAP misiju pilnīga kibernoturība; mudina Padomi kiberaizsardzību iekļaut kā neatņemamu daļu debatēs par aizsardzību; uzskata, ka ir ļoti nepieciešamas valstu kiberaizsardzības stratēģijas; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot kiberspējas veidošanas pasākumus, par kuriem ir atbildīga Eiropas Aizsardzības aģentūra (EAA), un izmantot NATO Kopējās kiberaizsardzības izcilības centru (CCDCOE);

41.  norāda, ka visām dalībvalstīm ir grūtības uzturēt ļoti plašu loku pilnībā operatīvu aizsardzības spēju, galvenokārt finansiālu ierobežojumu dēļ; tādēļ aicina panākt lielāku koordināciju un izdarīt skaidrāku izvēli attiecībā uz to, kuras spējas uzturēt, lai dalībvalstis varētu specializēties noteiktās spējās;

42.  uzskata, ka sadarbspēja ir izšķirošs elements, lai dalībvalstu spēki būtu saderīgāki un integrētāki; tādēļ uzsver, ka dalībvalstīm jāizpēta iespēja kopīgi nodrošināt aizsardzības resursus; norāda, ka šo uzdevumu apgrūtina protekcionisms un ES aizsardzības tirgu slēgtais raksturs;

43.  atgādina, ka stabils Eiropas aizsardzības tehniskais un rūpnieciskais pamats, kurā ir ietvertas iespējas maziem un vidējiem uzņēmumiem, ir svarīgs KDAP pamatelements un priekšnosacījums kopējam tirgum, tādējādi dodot iespēju ES izveidot savu stratēģisko autonomiju;

44.  ar nožēlu atzīmē, ka dalībvalstis pilnīgi atšķirīgā apmērā piemēro Direktīvu 2009/81/EK par iepirkumiem aizsardzības un drošības jomā un Direktīvu 2009/43/EK par Eiropas Savienības teritorijā īstenotiem ar aizsardzību saistīto ražojumu sūtījumiem; aicina Komisiju konsekventi piemērot norādījumus par 346. pantu un uzņemties Līgumu izpildes uzraudzītājas lomu, sākot īstenot pārkāpuma procedūras gadījumos, kad ir pārkāpti direktīvu noteikumi; aicina dalībvalstis uzlabot daudznacionālos centienus saistībā ar militārās jomas iepirkuma pieprasījumu un Eiropas ražotājus no piegādātāju puses nostiprināt savas pozīcijas pasaules tirgū, izmantojot labāku koordināciju un rūpniecisko konsolidāciju;

45.  pauž bažas par to, ka visās dalībvalstīs nemitīgi samazinās finansējums pētījumiem aizsardzības jomā, kas apdraud rūpniecības un tehnoloģisko pamatu un līdz ar to arī Eiropas stratēģisko autonomiju; aicina dalībvalstis nodrošināt savas armijas ar aprīkojumu, ko ir izgatavojusi Eiropas aizsardzības rūpniecība, nevis tās rūpnieciskie konkurenti;

46.  pauž pārliecību, ka KDAP efektivitāti uzlabotu EAA lomas palielināšana tādu programmu, projektu un darbību koordinēšanā, kuras ir vērstas uz spēju attīstīšanu; uzskata, ka būtu jāatbalsta pilnīga EAA mērķu īstenošana, tostarp tās turpmākās prioritātes un uzdevumi attiecībā uz Eiropas aizsardzības rīcības plānu (EARP) un Eiropas aizsardzības pētniecības programmu (EDRP); tādēļ aicina dalībvalstis pārskatīt aģentūras organizāciju, procedūras un darbības, paverot plašākas iespējas turpmākai sadarbībai un integrācijai; aicina dalībvalstis sniegt EAA pamatnostādnes par Spēju attīstības plāna pārskatīšanu saskaņā ar ESGS un nozaru stratēģiju;

47.  uzsver, ka kiberdrošība pēc savas būtības ir politikas joma, kurā ir izšķirīgi svarīga sadarbība un integrācija, turklāt ne tikai starp ES dalībvalstīm, galvenajiem partneriem un NATO, bet arī starp dažādiem sabiedrības dalībniekiem, jo tā nav tikai militāra atbildība; prasa paredzēt skaidrākas pamatnostādnes par to, kā un kādā kontekstā tiks izmantotas ES aizsardzības un uzbrukuma spējas; atgādina, ka Eiropas Parlaments ir vairākkārt aicinājis rūpīgi pārskatīt ES divējāda lietojuma preču eksporta regulu, lai nepieļautu tādu programmatūras un citu sistēmu nonākšanu nepareizās rokās, kuras iespējams izmantot, lai vērstos pret ES digitālo infrastruktūru; aicina ES starptautiskos forumos, tostarp, bet ne tikai interneta pārvaldības forumos, aizstāvēt ideju, ka interneta pamatinfrastruktūrai vajadzētu būt neitrālai zonai, kurā ir aizliegts iejaukties valdībām, kas īsteno nacionālās intereses;

48.  atbalsta Komisijas iniciatīvas aizsardzības jomā, piemēram, aizsardzības rīcības plānu un aizsardzības rūpniecības politiku, kuras būtu jāuzsāk pēc tam, kad būs iesniegta ES Baltā grāmata par drošību un aizsardzību; atbalsta Komisijas turpmāku iesaistīšanos aizsardzības jomā, lai veiktu plašu un mērķtiecīgu pētniecību, plānošanu un īstenošanu; atzinīgi vērtē sagatavošanas darbību attiecībā uz pētniecību, kas saistīta ar KDAP, un prasa nodrošināt pienācīgu finansējumu atlikušajam pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) periodam; atbalsta ES pētniecības programmas izstrādi aizsardzības jomā saskaņā ar nākamo daudzgadu finanšu shēmu (2021–2027);

49.  uzskata, ka ar jaunu ES pētniecības programmu aizsardzības jomā būtu jāfinansē pētniecības projekti tādās prioritāšu jomās, par kurām ir vienojušās dalībvalstis, un ka Eiropas Aizsardzības fonds varētu atbalstīt tādu spēju finansēšanu, kuras ir kopīgi noteikušas dalībvalstis un kurām ir atzīta ES pievienotā vērtība;

50.  aicina reformēt Eiropas tiesību aktus, lai aizsardzības rūpniecība gūtu labumu no tāda paša valsts atbalsta, kāds ir ASV rūpniecībai;

o
o   o

51.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, NATO ģenerālsekretāram, NATO Parlamentārās asamblejas prezidentam, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pašreizējam priekšsēdētājam un EDSO Parlamentārās asamblejas prezidentam.

(1) OV C 353, 27.9.2016., 59. lpp. (2) OV C 353, 27.9.2016., 74. lpp. (3) OV C 407, 4.11.2016., 74. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0120. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0249. (6) OV C 419, 16.12.2015., 145. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūcija par ES stratēģisko paziņojumu pret to vērstas trešo personu propagandas apkarošanai (2016/2030(INI))

P8_TA(2016)0441 A8-0290/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2009. gada 2. aprīļa rezolūciju par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu(1),

–  ņemot vērā 2009. gada 4. aprīļa Strasbūrā/Kēlā notikušajā NATO samitā pieņemto deklarāciju saistībā ar NATO 60. gadskārtu,

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(2),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2015. gada 9. februāra secinājumus par terorisma apkarošanu,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2015. gada 19. un 20. marta secinājumus,

–  ņemot vērā 2015. gada 16. martā pieņemtos Padomes secinājumus par ES reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku, kā arī ISIL/Daesh draudiem, ko 2016. gada 23. maijā atkārtoti apstiprināja Ārlietu padome,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (AP/PV) 2015. gada 18. maija ziņojumu „ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule” un notiekošo darbu pie jaunas ES globālās drošības stratēģijas izstrādes,

–  ņemot vērā 2015. gada 10. jūnija rezolūciju par ES un Krievijas attiecībām(3),

–   ņemot vērā “EU Action Plan on Strategic Communication” (“ES Rīcības plānu par stratēģisko komunikāciju”), Ref. Ares(2015)2608242 - 22.6.2015,

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu(4),

–  ņemot vērā 2014. gada 5. septembrī Velsas NATO samitā pieņemto deklarāciju,

–  ņemot vērā 2015. gada 25. novembra rezolūciju par Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanās un teroristu kustību veiktās viņu vervēšanas nepieļaušanu(5),

–  ņemot vērā 2015. gada 28. aprīļa Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Eiropas Drošības programmu (COM(2015)0185),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2016. gada 6. aprīļa kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Kopīgs regulējums hibrīddraudu apkarošanai ― Eiropas Savienības reakcija” (JOIN(2016)0018),

–  ņemot vērā 2016. gada 20. aprīļa Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei „Eiropas Drošības programmas īstenošana cīņā pret terorismu un virzībā uz efektīvu un patiesu drošības savienību” (COM(2016)0230),

–  ņemot vērā Eiropas Demokrātijas fonda priekšizpēti par krievvalodīgo plašsaziņas līdzekļu iniciatīvām Austrumu partnerībā un ārpus tās robežām „Bringing Plurality and Balance to the Russian Language Media Space” („Pluralitātes un līdzsvara nodrošināšana krievvalodīgo plašsaziņas līdzekļu telpā”),

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta ziņojumu par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību cīņā pret terorismu (A/31/65),

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas Vispārējo komentāru Nr. 34 (CCPR/C/GC/34),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0290/2016),

A.  tā kā ES ir apņēmusies starptautiskajā arēnā darboties saskaņā ar tādiem principiem kā demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību, pamatbrīvību un plašsaziņas līdzekļu brīvības ievērošana, piekļuve informācijai, vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu plurālisms, lai gan pēdējo no uzskaitītajiem principiem tomēr var zināmā mērā ierobežot atbilstīgi starptautiskajiem tiesību aktiem, tostarp Eiropas Cilvēktiesību konvencijai; tā kā trešo pušu struktūras, kuru mērķis ir diskreditēt Savienību, šīs vērtības neatzīst;

B.  tā kā ES, tās dalībvalstis un iedzīvotāji ir pakļauti arvien lielākam sistemātiskam spiedienam spēt apstrādāt informācijas, dezinformācijas un maldinošas informācijas, kā arī propagandas kampaņas no valstīm un nevalstiskām struktūrām, piemēram, to kaimiņvalstīs esošām pārrobežu teroristu un organizētās noziedzības organizācijām, kuru mērķis ir vājināt objektīvas informācijas vai ētiskas žurnālistikas jēdzienu, radot iespaidu, ka visa informācija ir neobjektīva vai tiek izmantota kā politiskās varas instruments, kas tādējādi vēršas arī pret demokrātiskām vērtībām un interesēm;

C.  tā kā plašsaziņas līdzekļu brīvība, piekļuve informācijai un vārda brīvība ir tādas demokrātiskas sistēmas stūrakmeņi, kurā plašsaziņas līdzekļu patieso īpašnieku un finansējuma avotu pārredzamība ir būtiski svarīga; tā kā stratēģijas kvalitatīvas žurnālistikas, plašsaziņas līdzekļu plurālisma un faktu pārbaudes nodrošināšanai var būt efektīvas tikai tad, ja informācijas sniedzējiem var uzticēties un uz viņiem var paļauties; tā kā vienlaikus būtu kritiski jāizvērtē, kā rīkoties ar plašsaziņas līdzekļu avotiem, īpaši tā saucamajiem jaunajiem medijiem, sociālajiem tīkliem un digitālo vidi, par ko ir pierādījumi, ka tie ir atkārtoti īstenojuši apzinātas maldināšanas un dezinformācijas stratēģiju;

D.  tā kā informācijas karš ir vēsturiska parādība, kas ir tikpat sena kā pats karš; tā kā Aukstā kara laikā tika izvērsts mērķtiecīgs informācijas karš un kopš tā laika tas ir neatņemama sastāvdaļa mūsdienu modernajam hibrīdkaram, kas izmanto slēptu un atklātu militāru un nemilitāru paņēmienu kombināciju, lai destabilizētu tās valsts politisko, ekonomisko un sociālo situāciju, kurai tiek uzbrukts, oficiāli nepiesakot karu ar to, un tā kā šāds karš tiek izvērst ne tikai pret ES partneriem, bet arī pret pašu ES, tās iestādēm un visām dalībvalstīm un iedzīvotājiem neatkarīgi no to valstspiederības un reliģiskās pārliecības;

E.  tā kā, ņemot vērā Krievijas veikto Krimas aneksiju un Krievijas īstenoto hibrīdkaru Donbasā, Kremlis ir saasinājis konfrontāciju ar ES; tā kā Kremlis ir pastiprinājis savu propagandu, Krievijai īstenojot spēcīgāku ietekmi Eiropas plašsaziņas līdzekļu vidē ar mērķi radīt Eiropas sabiedriskās domas atbalstu Krievijas darbībām un vājināt ES ārpolitikas saskaņotību;

F.  tā kā saskaņā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 20. pantu kara propaganda un jebkāds atbalsts uz valstspiederību, rasi vai reliģisko piederību pamatotam naidam, kas uzskatāms par kūdīšanu uz diskrimināciju, naidīgu attieksmi vai vardarbību, ir aizliegts ar likumu;

G.  tā kā finanšu krīze un jauni digitālo plašsaziņas līdzekļu veidi ir radījuši būtiskus apgrūtinājumus kvalitatīvai žurnālistikai, kas novedusi pie kritiskās domāšanas mazināšanās auditorijā, kas padara to neaizsargātāku pret dezinformāciju un manipulāciju;

H.  tā kā propaganda un Krievijas plašsaziņas līdzekļu iejaukšanās ir īpaši izteikta un nereti nesamērīga austrumu kaimiņreģiona valstīs; tā kā šajās valstīs plašsaziņas līdzekļi bieži vien ir vāji un nespēj kontrolēt situāciju saistībā ar Krievijas plašsaziņu līdzekļu spēku un ietekmi;

I.  tā kā informācijas un komunikācijas kara tehnoloģijas tiek izmantotas, lai leģitimizētu darbības, kas apdraud ES dalībvalstu suverenitāti, politisko neatkarību, to iedzīvotāju drošību un to teritoriālo neaizskaramību;

J.  tā kā ES neatzīst ISIL/Daesh par valsti vai valstij līdzīgu veidojumu;

K.  tā kā ISIL/Daesh, Al-Qaeda un daudzi citi vardarbīgi džihādistu teroristu grupējumi sistemātiski izmanto komunikācijas stratēģijas un propagandu — kā bezsaistē, tā tiešsaistē — kā daļu no pamatojuma savai pret ES, tās dalībvalstīm un Eiropas vērtībām vērstajai darbībai un jaunu eiropiešu rekrutēšanai savās rindās;

L.  tā kā pēc Strasbūrā/Kēlā notikušajā NATO augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtās deklarācijas, kurā bija uzsvērts, ka kļūst arvien svarīgāk, lai NATO atbilstošā, savlaicīgā, precīzā un atsaucīgā veidā īstenotu saziņu par tās mainīgajiem pienākumiem, mērķiem un uzdevumiem, 2014. gadā Latvijā tika izveidots NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs (NATO StratCom COE), kura izveide tika atbalstīta Velsā notikušās NATO augstākā līmeņa sanāksmes deklarācijā,

ES stratēģiskais paziņojums pret to vērstas trešo personu propagandas apkarošanai

1.  uzsver, ka stratēģiskā propaganda pret ES izpaužas daudzās atšķirīgās formās un izmanto dažādus instrumentus, kas bieži vien ir pielāgoti, lai atbilstu dalībvalstu profiliem, ar mērķi sagrozīt patiesību, sēt šaubas, šķelt dalībvalstis, panākt stratēģisku plaisu starp Eiropas Savienību un tās partneriem Ziemeļamerikā, paralizēt lēmumu pieņemšanas procesu, diskreditēt ES iestādes un transatlantiskās partnerības, kurām ir atzīta loma Eiropas drošības un ekonomikas arhitektūrā, kā Eiropas Savienības, tā tās kaimiņvalstu pilsoņu acīs un prātos, vājināt un izšķīdināt Eiropas vēstījumu, kura pamatā ir demokrātiskās vērtības, cilvēktiesības un tiesiskums; atgādina, ka viens no svarīgākajiem izmantotajiem instrumentiem ir baiļu un nedrošības sēšana ES iedzīvotāju vidū, kā arī tāds naidīgu valstu un organizāciju attēlojums, kas rada priekšstatu, ka tie ir spēcīgāki, nekā tie patiesībā ir;

2.  aicina ES iestādes atzīt, ka stratēģiskā komunikācija un informācijas karš nav vienīgi ES ārēja problēma, bet gan arī iekšēja problēma, un pauž bažas par daudzajiem pret ES vērstas propagandas pavairotājiem Savienībā; pauž bažas par dažu dalībvalstu ierobežoto izpratni par to, ka tās ir propagandas un sagrozītas informācijas auditorija un izplatīšanas telpa; šajā sakarā aicina ES pusi risināt jautājumu saistībā ar pašreizējo skaidrības un vienošanās trūkumu par to, kas ir uzskatāma par propagandu un dezinformāciju, un sadarbībā ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem un ES dalībvalstu ekspertiem izstrādāt vienotu definīciju kopu, kā arī apkopot faktus par propagandas patēriņu;

3.  norāda, ka dezinformācija un propaganda ir daļa no hibrīdkara; tāpēc uzsver, ka ir nepieciešams palielināt izpratni un demonstrēt pārliecinātu rīcību ar institucionālo un politisko paziņojumu, ideju laboratoriju / akadēmiskās pētniecības, sociālo plašsaziņas līdzekļu kampaņām, pilsoniskās sabiedrības iniciatīvām, plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes iniciatīvām un citiem lietderīgiem pasākumiem;

4.  uzsver, ka Eiropas Savienībai naidīgas trešo valstu propagandas un dezinformācijas stratēģija var izpausties dažādos veidos un ietver konkrēti tradicionālos plašsaziņas līdzekļus, sociālos tīklus, skolu mācību programmas un politiskās partijas — gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās;

5.  norāda uz pašreizējo ES stratēģisko komunikāciju daudzslāņaino raksturu dažādos līmeņos, ieskaitot ES iestādes, dalībvalstis, dažādas NATO un ANO struktūras, NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, un aicina pēc iespējas labāk to darbību un šīm pusēm apmainīties ar informāciju; prasa dažādiem dalībniekiem, kuri ir pauduši savas bažas par šiem propagandas centieniem un vēlas ieviest stratēģijas dezinformācijas apkarošanai, ciešāk sadarboties un savā starpā apmainīties ar informāciju; uzskata, ka ES šādas koordinācijas veikšana būtu jāuzdod Savienības iestādēm;

6.  atzīst, ka ES ir jāuzskata savs stratēģiskās komunikācijas darbs par prioritāti un tam būtu jāietver atbilstoši resursi; atkārto, ka ES ir sekmīgs integrācijas modelis, kas krīzes laikā turpina piesaistīt valstis, kas vēlas īstenot šo modeli un iekļauties tajā; tāpēc uzsver, ka ES ir drosmīgi un mērķtiecīgi jāizplata savs pozitīvais vēstījums par šīm sekmēm, vērtībām un principiem un ka ES savā vēstījumā ir jābūt ofensīvai, nevis defensīvai;

Krievijas dezinformācijas un propagandas kara atpazīšana un atmaskošana

7.  ar nožēlu norāda, ka Krievija saziņu un tikšanās ar ES partneriem izmanto drīzāk propagandas mērķiem un nolūkā publiski vājināt ES kopējo nostāju, nevis patiesa dialoga izveidošanai;

8.  atzīst, ka Krievija izmanto dažādus rīkus un instrumentus, piemēram, domnīcas un īpašus fondus (piem., Russkiy Mir), īpašas iestādes (Rossotrudnichestvo) daudzvalodu televīzijas kanāli (piem., RT), pseido ziņu aģentūras un multimediju dienesti (Sputnik), pārrobežu sociālas un reliģiskas grupas, jo režīms vēlas sevi attēlot kā tradicionālo kristīgo vērtību vienīgo aizstāvi, sociālos medijus un interneta troļļus, lai apstrīdētu demokrātiskās vērtības, šķeltu Eiropu, gūtu vietējo atbalstu un radītu priekšstatu par nefunkcionējošām valstīm ES austrumu kaimiņreģionā; uzsver, ka Krievija savos propagandas instrumentos iegulda ievērojamus finanšu līdzekļus, kurus tiešā veidā nodrošina valsts vai kas tiek piešķirti ar Kremļa kontrolētu uzņēmumu un organizāciju starpniecību; uzsver, ka, no vienas puses, Kremlis finansē politiskās partijas un citas organizācijas, kas darbojas ES, lai vājinātu politisko kohēziju, bet, no otras puses, Kremļa propaganda tiešā veidā ir vērsta pret noteiktiem žurnālistiem, politiķiem un indivīdiem ES;

9.  atgādina, ka drošības dienesti un izlūkdienesti ir konstatējuši, ka Krievijai ir spēja un nodoms veikt operācijas, kuru mērķis ir destabilizēt citas valstis; norāda, ka tas nereti izpaužas kā atbalsts politiskajiem ekstrēmistiem un plaša mēroga dezinformācijas un plašsaziņas līdzekļu kampaņas; turklāt norāda, ka šādi plašsaziņas līdzekļu uzņēmi ir un aktīvi darbojas ES;

10.  norāda, ka Kremļa informācijas stratēģija papildina tā divpusējo attiecību, ekonomiskās sadarbības un kopēju projektu stiprināšanas politiku ar atsevišķām ES dalībvalstīm, lai vājinātu ES saskanību un negatīvi ietekmētu ES politikas programmas;

11.  apgalvo, ka Krievijas stratēģiskā komunikācija ir daļa no plašākas musinošas kampaņas ES sadarbības un suverenitātes, Savienības un tās dalībvalstu politiskās neatkarības un teritoriālās neaizskaramības vājināšanai; mudina dalībvalstis saglabāt modrību saistībā ar Krievijas informācijas darbībām Eiropas teritorijā un stiprināt spēju apvienošanas un pretizlūkošanas darbu šādu darbību apkarošanai;

12.  stingri kritizē Krievijas centienus traucēt ES integrācijas procesu un šajā kontekstā pauž nožēlu par Krievijas sniegto atbalstu pret ES vērstiem spēkiem Eiropas Savienības ietvaros un jo īpaši galēji labējām partijām, populistu spēkiem un kustībām, kas noliedz liberālās demokrātijas pamatvērtības;

13.  pauž dziļas bažas par to, ka strauji izplešas Kremļa inspirētas darbības Eiropā, tostarp tiek izplatīta dezinformācija un propaganda, kuras mērķis ir saglabāt vai palielināt Krievijas ietekmi un vājināt un sašķelt ES; uzsver, ka liela daļa Kremļa propagandas ir vērsta uz mērķi aprakstīt atsevišķas Eiropas valstis kā piederošas pie „Krievijas tradicionālās ietekmes sfēras”; norāda, ka viena no tās galvenajām stratēģijām ir tāda alternatīva vēstījuma, kura pamatā bieži vien ir sagrozīts vēsturisko notikumu skaidrojums, izplatīšana un uzspiešana, lai attaisnotu tās ārējās darbības un ģeopolitiskās intereses; norāda, ka viena no tās galvenajām stratēģijām ir vēstures falsificēšana; šajā kontekstā norāda uz vajadzību ar sabiedrisku kampaņu un izglītības sistēmu palīdzību uzlabot informētību par komunistisko režīmu noziegumiem un sniegt atbalstu pētniecības un dokumentācijas pasākumiem, jo īpaši bijušajās Padomju Savienības bloka valstīs, lai pretdarbotos Kremļa vēstījumam;

14.  uzsver, ka Krievija izmanto to, ka nav starptautiska tiesiskā regulējuma tādās jomās kā kiberdrošība un trūkst pārskatatbildības plašsaziņas līdzekļu reglamentēšanas jomā, un neskaidrību šajos jautājumos izmanto par labu sev; uzsver, ka agresīvas Krievijas darbības kiberjomā sekmē informācijas karu; aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) pievērst uzmanību interneta apmaiņas punktu kā kritiskas infrastruktūras nozīmei ES drošības stratēģijā; uzsver nepieciešamību nodrošināt informācijas sistēmu noturību ES un dalībvalstu līmenī, jo īpaši pret pakalpojumatteici un traucējumiem, kam var būt svarīga vieta hibrīdkonfliktā un propagandas apkarošanā, un cieši sadarboties šai jomā ar NATO, īpaši NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru;

15.  aicina dalībvalstis izstrādāt saskaņotas stratēģiskās komunikācijas mehānismus, lai atbalstītu dezinformācijas un propagandas apkarošanu un šādas informācijas avotu noteikšanu ar mērķi atklāt hibrīddraudus;

Izpratne par ISIL/Daesh informācijas karu, dezinformāciju un radikalizācijas metodēm un to apkarošana

16.  apzinās, ka ISIL/Daesh gan reģionālā, gan globālā līmenī izmanto dažādas stratēģijas, lai popularizētu savu politisko, reliģisko, sociālo, naidīgo un vardarbīgo vēstījumu; aicina ES un tās dalībvalstis izstrādāt atbildes vēstījumu, ar kuru stāties pretī ISIL/Daesh vēstījumam, iesaistot izglītības sistēmu un palielinot tādu neradikālu musulmaņu garīgo līderu iespējas un pamanāmību, kuru respektablais statuss ļauj ticami deleģitimizēt ISIL/Daesh propagandu; atzinīgi vērtē globālās koalīcijas centienus apkarot ISIL/Daesh un šajā sakarā atbalsta ES reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku; prasa Eiropas Savienībai un dalībvalstīm sagatavot un izplatīt pret džihādistu propagandu vērstu informāciju, kurā īpašs uzsvars likts uz pedagoģisko aspektu, lai parādītu, ka radikālā islāma sludināšana no teoloģiskā viedokļa ir nepareiza;

17.  uzsver, ka islāmistu teroristu organizācijas, jo īpaši ISIL/Daesh un Al-Qaeda, iesaistās aktīvās informācijas kampaņās ar mērķi kaitēt Eiropas vērtībām un interesēm, kā arī palielināt pret tām vērsto naidīgumu; pauž bažas par to, ka ISIL/Daesh aktīvi izmanto sociālos medijus, īpaši Twitter un Facebook, savas propagandas izplatīšanai un rekrutēšanai, tā uzrunājot jo īpaši jauniešus; uzsver šajā sakarā, ka ir svarīgi iekļaut pret ISIL/Daesh vērsto kontrpropagandas stratēģiju plašākā, visaptverošā reģionālajā stratēģijā, kurā apvienoti diplomātiski, sociālekonomiski, attīstības un konfliktu novēršanas instrumenti; atzinīgi vērtē speciālas dienvidu valstīm paredzētas stratēģiskās komunikācijas grupas izveidi, kurai ir potenciāls efektīvi veicināt ISIL/Daesh ekstrēmistu propagandas un ietekmes likvidāciju un cīņu pret šo propagandu un ietekmi;

18.  uzsver, ka ES un eiropieši ir galvenais ISIL/Daesh mērķis un aicina ES un tās dalībvalstis ciešāk sadarboties, lai pasargātu sabiedrību, jo īpaši jauniešus, no vervēšanas, palielinot to noturību pret radikalizāciju; uzsver, ka ir jāvelta lielāka uzmanība ES rīku un metožu uzlabošanai, galvenokārt kibertelpas jomā; aicina visas dalībvalstis ciešā sadarbībā ar 2015. gada oktobrī izveidoto Radikalizācijas izpratnes tīkla izcilības centru pētīt un efektīvi novērst sociāli ekonomiskās parādības, kas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki ir neaizsargāti pret radikalizāciju, kā arī veikt daudzdimensionālus, institucionālus pasākumus (saiknes veidošana starp akadēmiskiem pētījumiem, brīvības atņemšanas iestāžu pārvaldību, policiju, tiesām, sociāliem dienestiem, izglītības sistēmām), lai cīnītos pret radikalizāciju; uzsver, ka Padome ir aicinājusi veicināt krimināltiesiskos atbildes pasākumus, reaģējot uz radikalizāciju, kas noved pie terorisma un vardarbīga ekstrēmisma;

19.  aicina dalībvalstis strādāt pie tā, lai neļautu ISIL/Daesh piekļūt finansējumam un fondu līdzekļiem, un veicināt šo principu ES ārējās darbības jomā un uzsver nepieciešamību parādīt ISIL/Daesh patieso dabu un liegt tās ideoloģisko leģitimizēšanu;

20.  aicina ES un tās dalībvalstis īstenot saskanīgu ES līmeņa rīcību, vēršoties pret naida runu, ko sistemātiski izplata neiecietīgi, radikāli sludinātāji, izmantojot sprediķus, grāmatas, televīzijas raidījumus, internetu un citus komunikācijas līdzekļus, kas rada auglīgu augsni, lai nostiprinātos tādas teroristu organizācijas kā ISIL/Daesh un Al-Qaeda;

21.  uzsver, ka ir svarīgi, lai ES un dalībvalstis sadarbotos ar sociālo mediju pakalpojumu sniedzējiem ar mērķi apkarot ISIL/Daesh propagandas izplatīšanu ar sociālo mediju starpniecību;

22.  uzsver, ka islāmistiskās teroristu organizācijas, jo īpaši ISIL/Daesh un Al-Qaeda, ir iesaistītas aktīvās dezinformācijas kampaņās ar mērķi kaitēt Eiropas vērtībām un interesēm; šajā saistībā uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt konkrētu stratēģiju, lai cīnītos pret islāmistu propagandu un dezinformāciju, kas vērsta pret ES;

23.  uzsver, ka neitrāls, uzticams un objektīvs vēstījums un uz faktiem balstīta informācija par norisēm ES dalībvalstīs novērstu trešo pušu propagandas izplatīšanu;

ES stratēģija propagandas apkarošanai

24.  atzinīgi vērtē Rīcības plānu stratēģiskās komunikācijas jomā; atzinīgi vērtē kopīgo paziņojumu par kopīgu regulējumu hibrīddraudu apkarošanai un aicina nekavējoties apstiprināt un īstenot šos ieteikumus; uzsver, ka, lai īstenotu ierosinātās darbības, ir vajadzīga visu attiecīgo pušu sadarbība un koordinācija ES un valstu līmenī; uzskata, ka tikai visaptveroša pieeja var nodrošināt, ka ES centieni būs sekmīgi; aicina ES rotējošās prezidējošās dalībvalstis vienmēr ietvert savās programmās stratēģisko komunikāciju, lai nodrošinātu nepārtrauktu darbu šajā jautājumā; atzinīgi vērtē Latvijas prezidentūras iniciatīvas un sasniegumus šajā jomā; aicina priekšsēdētāja vietnieci / Augsto pārstāvi politiskā līmenī nodrošināt biežu saziņu ar dalībvalstīm, lai labāk koordinētu ES darbības; uzsver, ka būtu ievērojami jāuzlabo ES un NATO sadarbība stratēģiskās komunikācijas jomā; atzinīgi vērtē Slovākijas prezidentūras plānu saistībā ar Eiropas atceres dienu totalitāro un autoritāro režīmu upuriem organizēt konferenci par totalitārismu;

25.  prasa, lai atbildīgās ES iestādes un instances efektīvi uzraudzītu pret Eiropu vērstās propagandas finansējuma avotus;

26.  uzsver, ka ES demokrātijas instrumentu ietvaros ir vajadzīgs lielāks finansējums, lai atbalstītu plašsaziņas līdzekļu brīvību Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) valstīs; šajā sakarā aicina Komisiju nodrošināt, lai attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvības un plurālisma aizsardzību tiktu pilnībā izmantoti esošie instrumenti, piemēram, Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR), EKP, Austrumu partnerības plašsaziņas līdzekļu brīvības uzraudzība (Eastern Partnership Media Freedom Watch) un EDF;

27.  norāda, ka Krievija stratēģiskās komunikācijas darbībām atvēl milzīgus resursus, un uz naidīgas propagandas iespējamo ietekmi uz lēmumu pieņemšanas procesu ES un tās spēju mazināt sabiedrības uzticēšanos, atklātību un demokrātiju; atzinīgi vērtē ES stratēģisko komunikāciju darba grupas paveikto ievērojamo darbu; tāpēc aicina pastiprināt ES stratēģisko komunikāciju darba grupu, pārveidojot to par pilnvērtīgu EĀDD struktūrvienību, kuras kompetences jomā ir austrumu un dienvidu kaimiņreģions un kurai ir atbilstošs personāls un pietiekami budžeta līdzekļi, paredzot iespēju izveidot tai savu budžeta posteni; aicina stiprināt sadarbību starp ES dalībvalstu izlūkdienestiem, lai novērtētu ietekmi, ko rada trešās valstis, kas vēlas vājināt ES demokrātiskos pamatus un vērtības; aicina nodrošināt ciešāku sadarbību starp Eiropas Parlamentu un EĀDD stratēģiskās komunikācijas jomā, tostarp izmantojot Parlamenta analītiskās spējas un dalībvalstu informācijas birojus;

28.  uzsver, ka ir svarīgi, lai ES savā ārējā darbībā turpinātu aktīvi veicināt pamattiesību un brīvību ievērošanu; uzskata, ka uz propagandas apkarošanu vērsto ES darbību pamatā jābūt vārda brīvības, pulcēšanās brīvības, tiesību uz informāciju, kaimiņvalsti plašsaziņas līdzekļu neatkarības atbalstam;

29.  uzsver nepieciešamību stiprināt plašsaziņas līdzekļu plurālismu un plašsaziņas līdzekļu objektivitāti un neatkarību ES un tās kaimiņvalstīs, ieskaitot nevalstiskos dalībniekus, tostarp atbalstot žurnālistus un plašsaziņas līdzekļu dalībniekiem paredzētu spēju veidošanas programmu izstrādi, veicinot informācijas apmaiņas partnerības un tīklus, piemēram, satura koplietošanas platformas, pētniecību saistībā ar plašsaziņas līdzekļiem, mobilitātes un apmācības iespējas žurnālistiem un prakses vietas ES plašsaziņas līdzekļos, lai veicinātu labas prakses apmaiņu;

30.  uzsver, ka svarīga nozīme ir kvalitatīvai izglītībai un apmācībai žurnālistikas jomā gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, lai tiktu veidotas kvalitatīvas žurnālistikas analīzes un tiktu panākti augsti redakcionālie standarti; uzskata, ka ES vērtību, proti, preses brīvības un vārda brīvības, kā arī plašsaziņas līdzekļu plurālisma, veicināšana ietver atbalstu vajātiem un ieslodzītiem žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem trešās valstīs;

31.  iestājas par ciešāku sadarbību starp ES iestādēm, Eiropas Demokrātijas fondu (EDF), Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), Eiropas Padomi un dalībvalstīm, lai novērstu darbību pārklāšanos un nodrošinātu sinerģiju līdzīgās iniciatīvās;

32.  pauž satraukumu par nopietnajām problēmām saistībā ar plašsaziņas līdzekļu neatkarību un brīvību atsevišķās ES dalībvalstīs, par ko ziņojušas tādas starptautiskās organizācijas kā „Reportieri bez robežām”; aicina ES un dalībvalstis veikt piemērotus pasākumus pašreizējās situācijas uzlabošanai plašsaziņas līdzekļu jomā, lai nodrošinātu, ka ES ārējai darbībai, atbalstot plašsaziņas līdzekļu brīvību, objektivitāti un neatkarību, piemīt ticamība;

33.  aicina atbilstīgi ierosinātajam pastiprināto stratēģiskās komunikācijas darba grupu, kas izmanto Twitter kontu @EUvsDisInfo, izveidot tiešsaistē plašai sabiedrībai paredzētu vietni, kas varētu būt noderīga daudzām pilsoniskās sabiedrības iniciatīvām, kas ir aktīvas šai jomā, kurā būtu pieejami dažādi rīki dezinformācijas konstatēšanai, un skaidrots, kā darbojas dezinformācija;

34.  apstiprina, ka efektīvai komunikācijas stratēģijai jāiesaista vietējās kopienas diskusijās par ES darbību, jāatbalsta iedzīvotāju savstarpējie kontakti un pienācīgi jāņem vērā kultūras un sociālie sakari kā galvenā platforma, lai apkarotu vietējo iedzīvotāju aizspriedumus; šajā saistībā atgādina, ka ES delegācijām ir jāuztur tiešs kontakts ar vietējā līmeņa ieinteresētajām personām un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

35.  uzsver, ka aiz vārda brīvības nevar slēpties kūdīšana uz naidu, vardarbību vai karu; mudina, lai šajā saistībā pieņemtās juridiskās iniciatīvas nodrošinātu lielāku atbildību, izskatot dezinformācijas gadījumus;

36.  uzsver, cik svarīgi ir konsekventi un efektīvi darīt zināmu ES politiku — tiklab Savienībā, kā arī ārpus tās — un sniegt konkrētiem reģioniem pielāgotus paziņojumus, ieskaitot piekļuvi informācijai vietējās valodās; šajā sakarībā atzinīgi vērtē EĀDD tīmekļa vietnes krievu valodā izveidošanu kā pirmo soli pareizajā virzienā un mudina tulkot EĀDD tīmekļa vietni vēl vairākās valodās, piemēram, arābu un turku valodā;

37.  uzsver, ka dalībvalstīm ir pienākums aktīvi, preventīvā veidā un sadarbojoties apkarot naidīgas informācijas izplatīšanu, kas tiek īstenota to teritorijā vai ir vērsta pret to interesēm; mudina dalībvalstu valdības veidot pašām savas stratēģiskās komunikācijas spējas;

38.  aicina visas dalībvalstis nodrošināt, lai to iedzīvotājiem būtu pieejami divreiz nedēļā iznākošie apskati, ko sagatavo ES Stratēģiskās komunikācijas darba grupa (The Disinformation Digest un The Disinformation Review), lai nodrošinātu plašas sabiedrības informētību par trešo pušu izmantotajām propagandas metodēm;

39.  uzstāj, ka ir jāsaredz atšķirība starp propagandu un kritiku;

40.  uzsver, ka, lai gan ne visa Eiropas Savienības vai tās politikas kritika noteikti ir propaganda vai dezinformācija, jo īpaši saistībā ar politisko uzskatu paušanu, manipulācijas gadījumi vai atbalsts, kas saistīts ar trešām valstīm un ir paredzēts šīs kritikas veicināšanai vai saasināšanai, dod pamatu apšaubīt šo vēstījumu ticamību;

41.  uzsver, ka, lai gan ir jāpretojas pret ES vērstai trešo valstu propagandai un dezinformācijai, tam nevajadzētu radīt šaubas par nepieciešamību saglabāt konstruktīvas attiecības ar trešām valstīm un uzskatīt tās par stratēģiskajiem partneriem, risinot kopējas problēmas;

42.  atzinīgi vērtē Rīcības plāna par stratēģisko komunikāciju pieņemšanu un Austrumu stratēģiskās komunikācijas grupas (East StratCom Team) izveidošanu Eiropas Ārējās darbības dienestā (EĀDD) ar mērķi darīt zināmu ES politiku un apkarot pret ES vērstu propagandu un dezinformāciju; aicina turpināt uzlabot stratēģisko komunikāciju; uzskata, ka ir vēl vairāk jāuzlabo Austrumu stratēģiskās komunikācijas grupas darba efektivitāte un pārredzamība; aicina EĀDD izstrādāt kritērijus, lai novērtētu tās darba efektivitāti; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt Austrumu stratēģiskās komunikācijas grupai pietiekamu finansējumu un atbilstošu personālu;

43.  norāda, ka Austrumu stratēģiskās komunikācijas grupas publicētajam dezinformācijas pārskatam (Disinformation Review) ir jāatbilst standartiem, kas noteikti Starptautiskās Žurnālistu federācijas Deklarācijā par žurnālistu rīcības principiem; uzsver, ka šis pārskats jāsagatavo pienācīgi, nelietojot aizvainojošus izteikumus vai aizspriedumainus vērtējumus; aicina Austrumu stratēģiskās komunikācijas grupu pārskatīt kritērijus, ko tā izmanto, gatavojot šo pārskatu;

44.  uzskata, ka efektīva stratēģija cīņā ar propagandu, kura vērsta pret ES, varētu būt tādu pasākumu pieņemšana, ar kuriem nodrošinātu mērķauditorijai atbilstošu un interesantu informāciju par ES darbību, Eiropas vērtībām un citiem sabiedrību interesējošiem jautājumiem, un uzsver, ka šim mērķim varētu izmantot modernās tehnoloģijas un sociālos tīklus;

45.  aicina Komisiju virzīt noteiktas likumdošanas iniciatīvas, lai panāktu lielāku efektivitāti un atbildību cīņā pret dezinformāciju un propagandu, un izmantot Eiropas kaimiņattiecību instrumenta vidusposma pārskatu kā iespēju aicināt par prioritāti noteikt plašsaziņas līdzekļu izturētspējas palielināšanu; aicina Komisiju veikt rūpīgu pārbaudi par pašreizējo ES finanšu instrumentu efektivitāti un iesniegt priekšlikumu par visaptverošu un elastīgu risinājumu tieša atbalsta sniegšanai neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, domnīcām un NVO, īpaši tiem, kas sniedz informāciju mērķgrupas lietotajā valodā, un kas ļautu novirzīt papildu līdzekļus organizācijām, kas spēj to darīt, piemēram, Eiropas Demokrātijas fondam, vienlaikus ierobežojot finanšu plūsmas, kas paredzētas indivīdiem un organizācijām, kas iesaistītas stratēģiskaš komunikācijas darbībās un aicina uz vardarbību un naidu; aicina Komisiju veikt rūpīgu revīziju, lai noteiktu, cik efektīvi ir ES finansētie liela mēroga plašsaziņas līdzekļu projekti, piemēram, Euronews;

46.  uzsver informētības uzlabošanas, izglītības, tiešaistes plašsaziņas līdzekļu un informācijas lietotprasmes nozīmi ES un kaimiņvalstīs, lai sniegtu iedzīvotājiem spēju kritiski analizēt plašsaziņas līdzekļu saturu nolūkā atklāt propagandu; saistībā ar to uzsver, ka ir svarīgi stiprināt zināšanas visos izglītības sistēmas līmeņos; norāda uz vajadzību mudināt iedzīvotājus aktīvi iekļauties sabiedrībā un stiprināt viņu kā plašsaziņas līdzekļu patērētāju informētību; uzsver interneta un sociālo tīklu, īpaši sociālo mediju, nozīmi, kur nepatiesas informācijas izplatīšana un dezinformācijas kampaņu īstenošana ir vienkāršāka un bieži vien nesaskaras ne ar nekādiem šķēršļiem; atgādina, ka propagandas apkarošana ar propagandu ir neproduktīva, tāpēc uzskata, ka ES kopumā un dalībvalstis atsevišķi var apkarot trešo pušu īstenoto propagandu, tikai atspēkojot dezinformācijas kampaņas un izmantojot pozitīvus vēstījumus un informāciju; atzīst, ka finanšu krīze un jauno digitālo mediju attīstība ir radījuši būtiskus izaicinājumus kvalitatīvai žurnālistikai,

47.  pauž bažas par sociālo mediju un tiešsaistes platformu izmantošanu noziedzīgai naida kurināšanai un kūdīšanai uz vardarbību un mudina dalībvalstis pielāgot un atjaunināt tiesību aktus, lai pievērstos pašreizējām norisēm, vai pilnībā īstenot un piemērot spēkā esošos tiesību aktus par naida kurināšanu — gan tiešsaistē, gan bezsaistē; norāda, ka ir vajadzīga labāka sadarbība ar tiešsaistes platformām un ar vadošajiem interneta pakalpojumu un plašsaziņas līdzekļu uzņēmumiem;

48.  aicina dalībvalstis, cīnoties pret plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju, kas negatīvi ietekmē plašsaziņas līdzekļu plurālismu, izveidot un nodrošināt nepieciešamo satvaru kvalitatīvai žurnālistikai un informācijas daudzveidībai;

49.  norāda, ka plašsaziņas līdzekļu lietotprasme sniedz zināšanas un prasmes un dod iespēju iedzīvotājiem īstenot savas tiesības uz vārda brīvību, kritiski analizēt plašsaziņas līdzekļu saturu un reaģēt uz dezinformāciju; tāpēc uzsver, ka ir nepieciešams palielināt izpratni par dezinformācijas risku, šim nolūkam izmantojot plašsaziņas līdzekļu prasmju akcijas visos līmeņos, tostarp Eiropas informācijas kampaņu jautājumos saistībā ar plašsaziņas līdzekļiem, žurnālistu un redaktoru ētiku un sekmējot labāku sadarbību ar sociālajām platformām un veicinot kopīgas iniciatīvas, kuru mērķis ir novērst naida runas, kūdīšanu uz vardarbību un diskrimināciju tiešsaistē;

50.  norāda, ka neviena „maigās varas” stratēģija nevar būt veiksmīga bez kultūras diplomātijas un starpkultūru dialoga veicināšanas starp valstīm un valstu ietvaros, Eiropas Savienībā un ārpus tās; tādēļ mudina īstenot ilgtermiņa publiskās un kultūras diplomātijas darbības un iniciatīvas, piemēram, stipendijas un apmaiņas programmas studentiem un jaunajiem speciālistiem, tostarp iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt starpkultūru dialogu, nostiprināt kultūras saiknes ar ES un popularizēt kopējās kultūras saiknes un mantojumu, kā arī nodrošināt pienācīgu apmācību ES delegāciju darbiniekiem un EĀDD, lai viņi varētu apgūt atbilstošas starpkultūru prasmes;

51.  uzskata, ka sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir jāsniedz piemērs attiecībā uz to, kā saskaņā ar žurnālistikas paraugpraksi un ētiku jāpasniedz neitrāla objektīva informācija;

52.  uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš jaunajām tehnoloģijām, tostarp digitālajai apraidei, mobilajiem sakariem, tiešsaistes plašsaziņas līdzekļiem un sociālajiem tīkliem — tostarp reģionālajiem —, kas veicina informācijas izplatīšanu un labāku izpratni par Eiropas vērtībām, kuras norādītas Līgumos; atgādina, ka šādai saziņai jānotiek augstā līmenī, ir jāietver konkrēta paraugprakse un jāizgaismo ES ietekme uz trešām valstīm, ieskaitot ES humāno palīdzību, kā arī iespējas un priekšrocības, ko ciešāka asociācija un sadarbība ar ES dod trešo valstu pilsoņiem, jo īpaši jauniešiem, piemēram, bezvīzu ceļošana vai attiecīgā gadījumā spēju veidošanas, mobilitātes un apmaiņas programmas;

53.  uzsver vajadzību nodrošināt, lai jaunais EKP portāls, — kas tiek pašlaik izstrādāts kaimiņattiecību programmas OPEN ietvaros, — ne vien apkopotu saturu, kas ir adresēts ekspertu kopienām, bet gan lai tajā būtu arī sadaļa, kas pielāgota vispārējai auditorijai; uzskata, ka portālā būtu jāietver sadaļa par Austrumu partnerību, apkopojot tajā par dažādām iniciatīvām pieejamo informāciju, kas pašreiz ir sadrumstalota vairākās tīmekļa vietnēs;

54.  norāda uz popkultūras un izklaidējošās izglītības „entertainment-education (EE)” potenciālu kopīgo cilvēcisko vērtību formulēšanā un informācijas sniegšanā par ES politikas virzieniem;

55.  uzsver savu atbalstu tādām iniciatīvām kā Baltijas plašsaziņas līdzekļu izcilības centrs Rīgā, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs (NATO StratCom COE) vai Radikalizācijas izpratnes tīkla izcilības centrs; uzsver nepieciešamību izmantot šo organizāciju konstatējumus un veikto analīzi un uzlabot ES analītisko kapacitāti visos līmeņos; aicina Komisiju un dalībvalstis sākt līdzīgus projektus, iesaistīties žurnālistu apmācībā, atbalstīt neatkarīgus plašsaziņas līdzekļu centrus un plašsaziņas līdzekļu dažādību, veicināt tīklu veidošanu un sadarbību starp plašsaziņas līdzekļiem un ideju laboratorijām un apmainīties ar labāko praksi un informāciju šajās jomās;

56.  nosoda regulāros neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu, žurnālistu un pilsoniskās sabiedrības aktīvistu ierobežošanas pasākumus Krievijā un okupētajās teritorijās, tostarp Krimā kopš tās nelikumīgas aneksijas; uzsver, ka kopš 1999. gada Krievijā ir nogalināti, bez pēdām pazuduši un ieslodzīti desmitiem žurnālistu; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot žurnālistu aizsardzību Krievijā un ES kaimiņvalstīs, kā arī sniegt atbalstu Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai un investēt cilvēku savstarpējos kontaktos; prasa nekavējoties atbrīvot apcietinātos žurnālistus; norāda, ka ES stiprina attiecības ar tās austrumu partnervalstīm un citām kaimiņvalstīm, kā arī ir atvērta komunikācijai ar Krieviju; atzīst, ka lielākais šķērslis Krievijas īstenotajām dezinformācijas kampaņām būtu neatkarīgu un brīvu plašsaziņas līdzekļu pastāvēšana pašā Krievijā; uzskata, ka tā panākšanai ir jābūt ES mērķim; aicina veltīt īpašu uzmanību un pietiekamus resursus plašsaziņas līdzekļu plurālismam, vietējiem plašsaziņas līdzekļiem, pētnieciskajai žurnālistikai un plašsaziņas līdzekļiem svešvalodās, jo īpaši krievu, arābu, persiešu, turku un urdu valodā, kā arī citās pret propagandu neaizsargātu iedzīvotāju grupu valodās;

57.  atbalsta komunikācijas kampaņas, ko attiecīgie dalībnieki īsteno Sīrijā, Irākā un reģionā (tostarp ārvalstu cīnītāju izcelsmes valstīs), lai diskreditētu ISIL/Daesh ideoloģiju un nosodītu tās īstenotos cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī apkarotu ar citām grupām reģionā saistīto vardarbīgo ekstrēmismu un naida runu; aicina ES un tās dalībvalstis dialogā ar Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīm uzsvērt, ka laba pārvaldība, pārskatatbildība, pārredzamība, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana ir būtisks priekšnosacījums šo valstu sabiedrības aizsardzībai pret neiecietīgu un vardarbīgu ideoloģiju izplatību, kas iedvesmo tādas teroristu organizācijas kā ISIL/Daesh un Al-Qaeda; ņemot vērā, ka palielinās draudi, ko rada ISIL/Daesh un citas starptautiskas teroristu organizācijas, uzsver vajadzību stiprināt sadarbību drošības jautājumos ar valstīm, kurām ir liela pieredze terorisma apkarošanā;

58.  aicina priekšsēdētāja vietnieci / Augsto pārstāvi un Padomi apstiprināt pilnīgu ES atbalstu pašreizējam īstenošanas procesam un sniegt finansiālu atbalstu 2015. gadā veiktajā Eiropas Demokrātijas fonda priekšizpētē par krievvalodīgo plašsaziņas līdzekļu iniciatīvām Austrumu partnerībā un ārpus tās robežām sniegto ieteikumu izpildei;

o
o   o

59.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, EĀDD un NATO.

(1) OV C 137 E, 27.5.2010., 25. lpp. (2) OV C 434, 23.12.2015., 24. lpp. (3) OV C 407, 4.11.2016., 35. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0272. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0410.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūcija par zīmju valodām un profesionāliem zīmju valodas tulkiem (2016/2952(RSP))

P8_TA(2016)0442 B8-1230/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 2., 5., 9., 10., 19., 168. pantu un 216. panta 2. punktu un Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 21. pantu,

–  ņemot vērā ES Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā 1988. gada 17. jūnija rezolūciju par zīmju valodām nedzirdīgajiem(1) un 1998. gada 18. novembra rezolūciju par zīmju valodām(2),

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) un tās stāšanos spēkā Eiropas Savienībā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām(3),

–  ņemot vērā 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem(4),

–  ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas vispārējo komentāru Nr. 4 (2016) par tiesībām uz iekļaujošu izglītību(5),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju („Nodarbinātības vienlīdzības direktīva”)(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu(7),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par „Erasmus+” un citiem instrumentiem mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā — mūžizglītības pieeja(8),

–  ņemot vērā Eiropas Jaunatnes foruma politikas dokumentu par līdztiesību un nediskriminēšanu(9),

–  ņemot vērā 2015. gada 2. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz produktu un pakalpojumu pieejamības prasībām (COM(2015)0615),

–  ņemot vērā 2012. gada 3. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību (COM(2012)0721),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Direktīvu 2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā(10),

–  ņemot vērā Eiropas Zīmju valodas tulku foruma (efsli) publikācijas par mācību rezultātiem un novērtēšanas vadlīnijām attiecībā uz vienlīdzīgām izglītības iespējām zīmju valodas tulkiem un kvalitatīviem pakalpojumiem nedzirdīgiem iedzīvotājiem visā Savienībā(11),

–  ņemot vērā efsli/EUD vadlīnijas zīmju valodas tulkiem par starptautiskām un Eiropas līmeņa sanāksmēm(12),

–  ņemot vērā AIIC vadlīnijas mutiskajiem tulkiem, kas strādā jauktās komandās(13),

–  ņemot vērā efsli ziņojumu par tiesībām uz zīmju valodas tulkošanas pakalpojumiem darbā vai studijās ārvalstīs(14),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā visām personām ar invaliditāti, it īpaši sievietēm un bērniem, tostarp nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem — gan tiem, kas izmanto zīmju valodu, gan tiem, kas to neizmanto, —, kā pilntiesīgiem pilsoņiem ir vienlīdzīgas tiesības un pienākas neatņemama cieņa, neatkarīga dzīve, patstāvība un pilnvērtīga līdzdalība sabiedrībā;

B.  tā kā LESD ir prasīts, lai Savienība, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, apkaro diskrimināciju invaliditātes dēļ (10. pants), un Savienībai ir piešķirtas pilnvaras pieņemt tiesību aktus, lai cīnītos pret šādu diskrimināciju (19. pants);

C.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 26. pantā ir skaidri aizliegta diskriminācija invaliditātes dēļ un paredzēta personu ar invaliditāti līdztiesīga piedalīšanās sabiedrības dzīvē;

D.  tā kā ES ir aptuveni miljons nedzirdīgu zīmju valodas lietotāju(15) un 51 miljons vājdzirdīgo(16), no kuriem daudzi lieto zīmju valodu;

E.  tā kā nacionālās un reģionālās zīmju valodas ir pilnvērtīgas dabiskās valodas ar savu gramatiku un sintaksi, kas neatpaliek no runātajām valodām(17);

F.  tā kā ES daudzvalodības politika atbalsta svešvalodu apguvi un tā kā viens no tās mērķiem ir panākt, ka katrs eiropietis papildus dzimtajai valodai prot vēl divas valodas; tā kā nacionālo un reģionālo zīmju valodu apguve un atbalstīšana varētu palīdzēt sasniegt šo mērķi;

G.  tā kā piekļūstamība ir priekšnosacījums personu ar invaliditāti neatkarīgai dzīvei un pilnvērtīgai un līdztiesīgai dalībai sabiedrībā(18);

H.  tā kā piekļūstamība nozīmē ne vien fizisko vides piekļūstamību, bet arī informācijas un komunikācijas piekļūstamību, tostarp zīmju valodā veidota satura piekļūstamību(19);

I.  tā kā profesionāli zīmju valodas tulki darba uzdevumu ziņā ir līdzvērtīgi runātās valodas tulkiem;

J.  tā kā zīmju valodas tulku statuss dalībvalstīs ir daudzveidīgs — no neformāla atbalsta sniedzējiem ģimenē līdz profesionāliem pilnīgi kvalificētiem tulkiem ar augstāko izglītību;

K.  tā kā visās dalībvalstīs trūkst kvalificētu un profesionālu zīmju valodas tulku un tā kā zīmju valodas lietotāju un zīmju valodas tulku attiecība variē diapazonā no 8:1 līdz 2500:1 (vidējā attiecība ir 160:1)(20);

L.  tā kā ir iesniegts lūgumraksts(21), kurā Parlaments aicināts ļaut lūgumrakstus iesniegt ES nacionālajās un reģionālajās zīmju valodās;

M.  tā kā Briseles deklarācija par zīmju valodām Eiropas Savienībā(22) atbalsta nediskriminējošu pieeju dabiskas zīmju valodas izmantošanai, kā prasīts ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, ko ratificējusi ES un visas ES dalībvalstis, izņemot vienu;

N.  tā kā sabiedriskās un privātās televīzijas subtitrēšanas līmenis un kvalitāte dalībvalstīs ievērojami atšķiras: subtitrēšanas līmenis sniedzas no mazāk par 10 % līdz gandrīz 100 %, un kvalitātes standarti ir ļoti dažādi(23); tā kā attiecībā uz vairumu dalībvalstu trūkst datu par zīmju valodas tulkošanas līmeni televīzijā;

O.  tā kā zīmju valodas lietotājiem izdevīga varētu būt jaunu valodas tehnoloģiju izstrāde;

P.  tā kā saskaņā ar CRPD saprātīga pielāgojuma atteikums ir diskriminācija un tā kā saskaņā ar Nodarbinātības vienlīdzības direktīvu saprātīgs pielāgojums (direktīvā „saprātīga darba vietas izveidošana”) jānodrošina, lai garantētu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu;

Q.  tā kā pašlaik nedzirdīgajiem, neredzīgiem nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem nav pieejama tieša saziņa ar Eiropas Parlamenta deputātiem un Eiropas Savienības iestāžu administratoriem un nedzirdīgajiem vai vājdzirdīgajiem no ES iestādēm,

Kvalificēti un profesionāli zīmju valodas tulki

1.  uzsver, ka vajadzīgi kvalificēti un profesionāli zīmju valodas tulki un šajā nolūkā īstenojama pieeja, kas ietver šādus elementus:

2.  atzīst, ka kvalitatīvu zīmju valodas tulkošanas pakalpojumu sniegšana

3.  atzīst, ka zīmju valodas tulkošana ir profesionāls pakalpojums, par ko pienākas attiecīgs atalgojums;

Piekļūstamības un saprātīga pielāgojuma nošķīrums(25)

4.  novērtē to, ka piekļūstamība nāk par labu konkrētām iedzīvotāju grupām un ir balstīta uz standartiem, ko īsteno pakāpeniski;

5.  apzinās, ka attiecībā uz piekļūstamības nenodrošināšanu nevar aizbildināties ar neproporcionalitāti vai nepamatotu slogu;

6.  atzīst, ka saprātīgi pielāgojumi attiecas uz individuālām personām un papildina piekļūstamības nodrošināšanas pienākumu;

7.  norāda, ka persona var pieprasīt izdarīt saprātīgus pielāgojumus pat tad, ja ir izpildīts piekļūstamības nodrošināšanas pienākums;

8.  saprot, ka atkarībā no situācijas zīmju valodas tulkošanas nodrošināšana var būt piekļūstamības pasākums vai saprātīgs pielāgojums;

Piekļūstamība

9.  uzsver, ka nedzirdīgajiem, neredzīgiem nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem zīmju valodas tulkošanas, subtitrēšanas, runas pārvēršanas tekstā un/vai alternatīvu saziņas formu, tostarp mutisko tulku, veidā vajadzīga piekļuve tādai pašai informācijai un saziņai, kādai var piekļūt citi;

10.  uzsver, ka publiskajiem un valsts pārvaldes pakalpojumiem, tostarp to tiešsaistes saturam, jānodrošina piekļuve ar tiešu starpniecību, piemēram, uz vietas izmantojot zīmju valodas tulkus, bet attiecīgos gadījumos arī ar alternatīvām interneta un attālināto pakalpojumu metodēm;

11.  atkārtoti pauž apņemšanos politisko procesu padarīt pēc iespējas piekļūstamu, tostarp — ar profesionālu zīmju valodas tulku palīdzību; norāda, ka tas attiecas arī uz vēlēšanām, sabiedrisko apspriešanu un vajadzības gadījumā citiem pasākumiem;

12.  uzsver, ka digitālās telpas vienlīdzīgas piekļūstamības nodrošināšanā visiem palielinās valodas tehnoloģiju loma;

13.  atzīst, cik svarīgi piekļūstamības nodrošināšanas nolūkā ir minimālie standarti, īpaši, ņemot vērā jaunās un nākotnes tehnoloģijas, piemēram, zīmju valodas tulkošanas un subtitrēšanas pakalpojumu sniegšanu internetā;

14.  norāda, ka, lai gan veselības aprūpes sniegšana ir dalībvalstu ziņā, tajā būtu jāņem vērā nedzirdīgo, neredzīgu nedzirdīgo un vājdzirdīgo pacientu vajadzības, piemēram, ar profesionālu zīmju valodas tulku pakalpojumiem un īpašu personāla apmācību, sevišķu uzmanību pievēršot sievietēm un bērniem;

15.  atzīst, ka vienlīdzīgu tiesu iestāžu pieejamību nedzirdīgajiem, neredzīgiem nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem var nodrošināt tikai ar pienācīgi kvalificētu un profesionālu zīmju valodas tulku pakalpojumiem;

16.  apzinās, cik svarīga ir pareiza un precīza mutiskā un rakstiskā tulkošana, it sevišķi tiesās un citos juridiskos kontekstos; tāpēc atkārto, cik svarīgi ir specializēti un profesionāli zīmju valodas tulki ar augstu kvalifikāciju, it sevišķi minētajos kontekstos;

17.  uzsver, ka jāintensificē atbalsts un īpaši pasākumi, kas paredzēti cilvēkiem ar invaliditāti bruņotu konfliktu laikā, ārkārtas humanitārajās situācijās un dabas katastrofu gadījumos, piemēram, zīmju valodas tulkošana un piekļūstama tekstuāla reāllaika informācija katastrofas gadījumā(26);

Nodarbinātība, izglītība un apmācība

18.  norāda, ka jāveic saprātīgi pielāgojumi, tostarp profesionālu zīmju valodas tulku pakalpojumu nodrošināšana, lai panāktu vienlīdzīgu piekļuvi nodarbinātībai, izglītībai un apmācībai;

19.  uzsver, ka jānodrošina līdzsvarota un vispusīga informācija par zīmju valodu un to, ko nozīmē būt nedzirdīgam, lai vecāki varētu izdarīt informētu izvēli savu bērnu interesēs;

20.  uzsver, ka dzīves iemaņu, tostarp valodas prasmju, apguvē izšķirīgi svarīgas ir bērnu agrīnās izglītošanas programmas; turklāt norāda, ka šādās programmās ideālā gadījumā par pozitīvu paraugu jākalpo nedzirdīgajiem;

21.  uzsver, ka nedzirdīgajiem, neredzīgiem nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem audzēkņiem un viņu vecākiem jādod iespēja pirmsskolas un skolas līmenī apgūt nacionālo vai reģionālo zīmju valodu, ko lieto viņu vidē(27);

22.  uzsver, ka zīmju valoda būtu jāiekļauj izglītības programmās, lai veicinātu izpratni un zīmju valodas lietojumu;

23.  uzsver, ka jāveic pasākumi, lai atzītu un atbalstītu nedzirdīgo kopienu valodidentitāti(28);

24.  aicina dalībvalstis sekmēt zīmju valodas apguvi tāpat kā svešvalodu apguvi;

25.  uzsver, ka kvalificēti zīmju valodas tulki un pasniedzēji, kas zina zīmju valodu un prot efektīvi strādāt divvalodīgā iekļaujošās izglītības vidē, ir svarīgs faktors, kas nosaka nedzirdīgu bērnu un jauniešu izglītības sasniegumus, ilgtermiņā nodrošinot labākus izglītības rezultātus un zemāku bezdarba līmeni;

26.  uzsver, ka pastāv vispārējs piemērotos formātos un valodās izdotu divvalodīgu zīmju valodas mācību grāmatu un izglītības materiālu trūkums;

27.  mudina Eiropas Savienībā garantēt pārvietošanās brīvību nedzirdīgajiem, neredzīgiem nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem, īpaši „Erasmus+” un saistītās mobilitātes programmās, nodrošinot, ka dalībnieki nav nesamērīgi noslogoti ar pienākumu pašiem gādāt par tulkošanu;

28.  atzinīgi vērtē Eiropas invaliditātes kartes izmēģinājuma projektu; pauž nožēlu par to, ka projektā nav iekļauta zīmju valodas tulkošana, jo tas būtiski ierobežo nedzirdīgo, neredzīgu nedzirdīgo un vājdzirdīgo darba ņēmēju un studentu pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā;

Eiropas Savienības iestādes

29.  atzīst, ka attiecībā uz saprātīgu pielāgojumu un piekļūstamības — tostarp zīmju valodas tulkošanas pakalpojumu — nodrošināšanu ES iestādēm jārāda paraugs saviem darbiniekiem, ievēlētajām amatpersonām un praktikantiem, kā arī attiecībās ar ES iedzīvotājiem;

30.  atzinīgi vērtē to, ka ES iestādes jau pēc ad hoc principa nodrošina publisko pasākumu un komiteju sanāksmju piekļūstamību; uzskata, ka subtitrēšana un runas pārvēršana tekstā būtu jāuzskata par alternatīvu, bet līdzvērtīgu un nepieciešamu līdzekli vājdzirdīgiem cilvēkiem, kas neizmanto zīmju valodu, un ka tas ir būtiski arī ES iestāžu darbiniekiem saprātīgu pielāgojumu nodrošināšanas aspektā saskaņā ar Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 5. pantu;

31.  atzīst, ka ES iestādēs pastāv sistēma, ar ko piekļūstamības nolūkos nodrošina zīmju valodas tulkošanu, izmantojot attiecīgos tulkošanas dienestus; mudina iestādes izmantot pastāvošās sistēmas arī tad, kad personālam un/vai ievēlētām amatpersonām jānodrošina saprātīgi pielāgojumi, tādējādi efektīvi samazinot administratīvo slogu attiecīgajai personai un iestādēm;

32.  uzstājīgi mudina iestādes zīmju valodas tulkiem oficiāli piešķirt tādu pašu statusu kā runātās valodas tulkiem attiecībā uz tulkošanas pakalpojumiem, ko tie nodrošina iestādēm un/vai to personālam un ieceltām amatpersonām, tostarp piekļuvi tehnoloģiskajam atbalstam, sagatavošanās materiāliem un dokumentiem;

33.  mudina Eurostat nodrošināt, ka ES iestādes saņem statistiku par nedzirdīgajiem, neredzīgiem nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem zīmju valodas lietotājiem, lai tās varētu labāk izstrādāt, īstenot un analizēt savu invaliditātes un valodas politiku;

34.  mudina Parlamenta apmeklētāju dienestu ņemt vērā nedzirdīgo, neredzīgu nedzirdīgo un vājdzirdīgo apmeklētāju vajadzības, nodrošinot piekļuvi tieši nacionālā vai reģionālā zīmju valodā un ar runas pārvēršanas tekstā pakalpojumiem;

35.  aicina iestādes pilnībā īstenot ES izmēģinājuma projektu INSIGN, kurš izveidots, reaģējot uz Parlamenta 2012. gada 12. decembra lēmumu par reāllaika zīmju valodas lietojumprogrammas un pakalpojuma ieviešanu, un kura mērķis ir uzlabot saziņu starp nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem un ES iestādēm(29);

o
o   o

36.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 187, 18.7.1988., 236. lpp. (2) OV C 379, 7.12.1998., 66. lpp. (3) OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0318. (5) http://www.ohchr.org/Documents/HRBodies/CRPD/GC/RighttoEducation/CRPD-C-GC-4.doc. (6) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (7) OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0107. (9) http://www.youthforum.org/assets/2016/04/0099-16_Policy_Paper_Equality_Non-discrimination_FINAL2.pdf. (10) OV L 280, 26.10.2010., 1. lpp. (11) http://efsli.org/publications. (12) http://efsli.org/efsliblu/wp-content/uploads/2012/09/SL-Interpreter-Guidelines.pdf. (13) http://aiic.net/page/6701/guidelines-for-spoken-language-interpreters-working-in-mixed-teams/lang/1. (14) http://efsli.org/efsliblu/wp-content/uploads/2012/09/R1101-The-right-to-sign-language-interpreting-services-when-working-or-studying-abroad.pdf. (15) http://europa.eu/rapid/press-release_IP-13-511_lv.htm. (16) Eiropas Vājdzirdīgo federācija (EFHOH): http://www.efhoh.org/about_us. (17) Brentari, D. (red.) (2010) Sign Languages. Cambridge University Press. Pfau, R., Steinbach M. un Bencie W. (red.) (2012) Sign Language: An International Handbook. De Gruyter. (18) Vispārējais komentārs Nr. 2, CRPD komiteja, CRPD/C/GC/2. (19) ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD), 9. pants. (20) Wit, M. de (2016, sagatavošanā). Sign Language Interpreting in Europe, 2016. g. izdevums. (21) Lūgumraksts Nr. 1056-16. (22) Briseles deklarācija (2010), Eiropas Nedzirdīgo savienība (EUD): http://www.eud.eu/files/8514/5803/7674/brussels_declaration_FINAL.pdf. (23) EFHOH (2015). State of subtitling access in EU. Pieejams: http://media.wix.com/ugd/c2e099_0921564404524507bed2ff3648781a3c.pdf. (24) Efsli (2013), Learning Outcomes for Graduates of a Three Year Interpreting Training Programme. (25) CRPD/C/GC/4, 28. punkts. (26) ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD), 11. pants. (27) http://www.univie.ac.at/designbilingual/downloads/De-Sign_Bilingual_Findings.pdf. (28) Vispārējais komentārs Nr. 4, CRPD komiteja, CRPD/C/GC/4, pieejams: http://www.ohchr.org/Documents/HRBodies/CRPD/GC/RighttoEducation/CRPD-C-GC-4.doc. (29) http://www.eud.eu/projects/past-projects/insign-project/.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas regulai, ar ko darbīgās vielas bentazona apstiprinājumu atjauno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un groza Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu (D047341/00 – 2016/2978(RSP))

P8_TA(2016)0443 B8-1228/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Komisijas īstenošanas regulai, ar ko darbīgās vielas bentazona apstiprinājumu atjauno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un groza Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu (D047341/00),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK(1), un jo īpaši tās 20. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā 11. un 13. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) secinājumu dokumentu par riska novērtēšanas salīdzinošo izvērtēšanu augu aizsardzības līdzekļiem, kuru sastāvā ir darbīgā viela bentazons(3),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 106. panta 2. un 3. punktu,

A.  tā kā darbīgā viela bentazons ir selektīvas iedarbības herbicīds, ko lauksaimniecībā parasti izmanto platlapju nezāļu apkarošanai daudzu dažādu kultūraugu veģetācijas perioda virszemes posmā;

B.  tā kā, ņemot vērā darbīgajai vielai bentazonam raksturīgās īpašības, ļoti liela ir iespēja, ka šī darbīgā viela var netraucēti ieskaloties pazemes ūdeņos;

C.  tā kā Apvienotās Karalistes (AK) Vides aģentūras dati liecina, ka darbīgā viela bentazons ir AK apstiprināts augu aizsardzības līdzeklis, kura klātbūtne visbiežāk tiek konstatēta valsts pazemes ūdeņos, un šī viela ir atrodama arī virszemes ūdeņos; tā kā situācija ir līdzīga visā Eiropā;

D.  tā kā ar Komisijas 2016. gada 8. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) 2016/549, ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011, apstiprinājuma periods darbīgajai vielai bentazonam tika pagarināts līdz 2017. gada 30. jūnijam, jo vēl nebija sagatavots šīs vielas novērtējums;

E.  tā kā saskaņā ar projektu Komisijas īstenošanas regulai, ar ko darbīgās vielas bentazona apstiprinājumu atjauno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un groza Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu (turpmāk — īstenošanas regulas projekts), bentazona apstiprinājums, pamatojoties uz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) veikto zinātnisko novērtējumu, ir pagarināts līdz 2032. gada 31. janvārim, t. i., uz ilgāko iespējamo laika periodu;

F.  tā kā, saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1107/2009 un ņemot vērā jaunākos zinātniskos un tehniskos faktus, īstenošanas regulas projektā ir iekļauti zināmi nosacījumi un ierobežojumi, jo īpaši prasība sniegt papildu apstiprinošu informāciju;

G.  tā kā, izvērtējot piezīmes, kas bija saņemtas par atkārtotas iekļaušanas novērtējuma ziņojumu (AINZ), tika secināts, ka no pieteikuma iesniedzējiem ir jāpieprasa papildu informācija;

H.  tā kā, izvērtējot piezīmes, kas bija saņemtas par AINZ, tika secināts, ka EFSA būtu jākonsultējas ar ekspertiem tādās jomās kā toksikoloģiskā iedarbība uz zīdītājiem, atliekvielas, aprite un uzvedība vidē un ekotoksikoloģija un ka EFSA būtu jāpieņem secinājumu dokuments par to, vai darbīgā viela bentazons varētu atbilst nosacījumiem, kas izklāstīti Regulas (EK) Nr. 1107/2009 4. pantā;

I.  tā kā pieteikuma iesniedzējiem ir jāsniedz apstiprinoša informācija par pašreizējā ESAO konceptuālajā pamatsistēmā norādītajiem 2/3 līmeņa testiem, lai varētu izvērtēt iespējamo endokrinoloģiski mediēto iedarbību saistībā ar ietekmi uz organisma attīstību, kura konstatēta pētījumā par toksiskuma ietekmi žurku attīstības stadijās (lielāks apaugļoto šūnu zudums pēcimplantācijas posmā, mazāks dzīvu augļu skaits un augļa attīstības traucējumi gadījumos, kad nav izteiktas toksikoloģiskas iedarbības uz mātes organismu, jo tas liecina, ka varētu būt pamats to klasificēt kā 2. kategorijas reprotoksisku vielu);

J.  tā kā patērētājiem iespējamā riska novērtējums vēl nebija pilnībā izstrādāts tādēļ, ka jēdziena „atliekvielas” definīcijas, kas tika piedāvātas, lai veiktu riska novērtējumu attiecībā uz augiem un lai nodrošinātu noteikto prasību izpildi attiecībā uz lauksaimniecības dzīvniekiem, bija uzskatāmas par provizoriskām, jo tika konstatēts, ka trūkst vajadzīgo datu;

K.  tā kā vēl nebija pilnībā izstrādāts novērtējums par pamatelementa bentazona un metabolīta N-metilbentazona iedarbību uz pazemes ūdeņiem; tā kā trūkst informācijas par iespējamo iedarbību uz pazemes ūdeņiem gadījumos, kad lietošanas deva gadā pārsniedz 960 g darbīgās vielas uz vienu hektāru (tika piemēroti raksturīgie lietojumi, kuros šis rādītājs nepārsniedz 1440 g darbīgās vielas uz vienu hektāru);

L.  tā kā ar Komisijas lēmumu apstiprināt darbīgo vielu, vienlaikus pieprasot datus, kas apliecina vielas drošumu (tā dēvētā apstiprinošo datu procedūra), darbīgo vielu varētu laist tirgū, vēl pirms Komisija ir saņēmusi visus šāda lēmuma pamatojumam vajadzīgos datus;

M.  tā kā Eiropas Ombuda 2016. gada 18. februāra lēmumā par kārtību, kādā Komisija apstiprina un laiž tirgū augu aizsardzības līdzekļus (pesticīdus) (lieta 12/2013/MDC), Komisija ir aicināta izmantot apstiprinošo datu procedūru tikai atsevišķos gadījumos, stingri ievērojot attiecīgos tiesību aktus, un divu gadu laikā pēc Ombuda lēmuma iesniegt ziņojumu, kas uzskatāmi apliecinātu, ka ar apstiprinošo informāciju pieņemtu lēmumu skaits ir būtiski samazinājies salīdzinājumā ar pašreizējo situāciju šīs pieejas īstenošanā;

N.  tā kā Komisijas īstenošanas regulas projektā nav ņemts vērā Eiropas Ombuda piedāvātais risinājums attiecībā uz to, kā pilnveidot pesticīdu apstiprināšanai izveidoto Komisijas sistēmu;

O.  tā kā Regulā (EK) Nr. 1107/2009 ir noteikts, ka darbīgo vielu apstiprinājuma atjaunojums būtu jānosaka uz laiku, kas nepārsniedz 15 gadus; tā kā apstiprināšanas periods būtu jānosaka samērīgi, ņemot vērā iespējamos riskus, kas saistīti ar šādu vielu lietošanu; tā kā saskaņā ar piesardzības principu, kas, ievērojot Regulu (EK) Nr. 1107/2009, ir jāpiemēro, Komisijai jānodrošina, ka darbīgās vielas netiek apstiprinātas, ja ir pamats uzskatīt, ka tās varētu apdraudēt sabiedrības veselību un vidi;

P.  tā kā EFSA salīdzinošās izvērtēšanas dokumentā darbīgo vielu bentazonu ir ierosināts klasificēt kā toksisku reproduktīvajai sistēmai (2. kategorija) saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1272/2008 noteikumiem;

Q.  tā kā šī ir atzīta par svarīgu problemātisku jomu, par kuru ir pietiekami daudz informācijas, lai izvērtētu raksturīgos lietojumus pēc vienotajiem principiem saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1107/2009 29. panta 6. punktu un atbilstoši Komisijas Regulai (ES) Nr. 546/2011, un tā kā šāds novērtējums neļauj secināt, ka vismaz vienā no raksturīgo lietojumu gadījumiem augu aizsardzības līdzeklim, kas satur attiecīgo darbīgo vielu, iespējams, nebūs kaitīgas iedarbības uz cilvēka vai dzīvnieku veselību vai uz pazemes ūdeņiem vai ka tam nebūs nepieļaujamas ietekmes uz vidi;

R.  tā kā, ņemot vērā EFSA secinājumus, ir noteiktas svarīgas problemātiskas jomas un jo īpaši ir konstatēts, ka pēc tehniskā materiāla specifikācijas, kuru piedāvājuši abi pieteikuma iesniedzēji, to nav iespējams salīdzināt ar materiālu, kas izmantots testēšanai, lai iegūtu toksikoloģiskās etalonvērtības, un nav pierādīts, ka ekotoksiskuma pētījumos izmantotais tehniskais materiāls ir abu pieteikuma iesniedzēju tehniskajām specifikācijām atbilstoši reprezentatīvs,

1.  uzskata, ka Komisijas īstenošanas regulas projekts pārsniedz Regulā (EK) Nr. 1107/2009 paredzētās īstenošanas pilnvaras;

2.  uzskata, ka ar darbīgās vielas bentazona raksturīgo lietojumu izvērtēšanu nepietiek, lai secinātu, ka vismaz vienā no raksturīgo lietojumu gadījumiem augu aizsardzības līdzeklim, kas satur darbīgo vielu bentazonu, iespējams, nebūs kaitīgas iedarbības uz cilvēka vai dzīvnieku veselību vai uz pazemes ūdeņiem vai ka tam nebūs nepieļaujamas ietekmes uz vidi;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis finansēt pētniecību un inovāciju, kuras mērķis ir rast citus risinājumus, izstrādājot ilgtspējīgus un izmaksu ziņā efektīvus kaitēkļu apkarošanas līdzekļus, lai būtu garantēts augsts cilvēka un dzīvnieku veselības un vides aizsardzības līmenis;

4.  uzskata, ka, apstiprinot darbīgo vielu bentazonu ar apstiprinošo datu procedūru, Komisija ir pārkāpusi Regulas (EK) Nr. 1107/2009 noteikumus un nav ievērojusi piesardzības principu, kā tas noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. pantā;

5.  aicina Komisiju vispirms pieprasīt un izvērtēt visu attiecīgo trūkstošo informāciju un tikai pēc tam pieņemt lēmumu par apstiprināšanu;

6.  prasa Komisijai atsaukt īstenošanas regulas projektu un iesniegt komitejai jaunu projektu;

7.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 309, 24.11.2009., 1. lpp. (2) OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp. (3) EFSA Journal (2015); 13(4):4077.