Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2017. gada 16. februāra - StrasbūraGalīgā redakcija
Stāvoklis cilvēktiesību un demokrātijas jomā Nikaragvā, Francisca Ramirez lieta
 Nāves soda izpildīšana Kuveitā un Bahreinā
 Gvatemala, it īpaši cilvēktiesību aizstāvju stāvoklis
 Terorisma apkarošana ***I
  Rezolūcija
  Konsolidētais teksts
  Pielikums
 Pārbaužu pastiprināšana attiecīgajās datubāzēs pie ārējām robežām ***I
  Rezolūcija
  Konsolidētais teksts
 Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamā attīstība un korekcijas
 Eiropas Savienības darbības uzlabošana, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu
 Eurozonas budžeta kapacitāte
 Civiltiesību noteikumi par robotiku
  Rezolūcija
  Pielikums
 Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva
 Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana
 Aviācijas stratēģija Eiropai
 ESI fondu darbības programmu novēlota īstenošana: ietekme uz kohēzijas politiku un turpmākā rīcība

Stāvoklis cilvēktiesību un demokrātijas jomā Nikaragvā, Francisca Ramirez lieta
PDF 329k   DOC 52k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par stāvokli cilvēktiesību un demokrātijas jomā Nikaragvā: Francisca Ramirez lieta (2017/2563(RSP) )
P8_TA(2017)0043 B8-0156 , 0160 , 0163 un 0168/2017

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Nikaragvu, jo īpaši 2008. gada 18. decembra rezolūciju par uzbrukumiem cilvēktiesību aizstāvjiem, pilsoniskajām brīvībām un demokrātijai Nikaragvā(1) un 2009. gada 26. novembra rezolūciju(2) ,

–   ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV) Federica Mogherini runaspersonas 2016. gada 16. augusta paziņojumu par nesen Nikaragvā pieņemto tiesas nolēmumu atlaist parlamenta deputātus un PV 2016. gada 19. novembra paziņojumu par Nikaragvā notikušo vēlēšanu galīgajiem rezultātiem,

–   ņemot vērā ES vēlēšanu novērošanas misijas Nikaragvā ziņojumu par 2011. gada 6. novembrī rīkoto likumdevēja un prezidenta vēlēšanu norisi;

–   ņemot vērā Amerikas valstu organizācijas (AVO) ģenerālsekretariāta 2016. gada 16. oktobra paziņojumu par vēlēšanu procesu Nikaragvā,

–   ņemot vērā Amerikas valstu organizācijas ģenerālsekretariāta 2017. gada 20. janvāra ziņojumu par Nikaragvu,

–   ņemot vērā 2012. gada asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Centrālamerikas valstīm, kas stājās spēkā 2013. gada augustā, tostarp tajā iekļautās cilvēktiesību klauzulas,

–   ņemot vērā 2004. gada jūnija ES Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–   ņemot vērā ES 2004. gada Zemes politikas vadlīnijās sniegtās norādes par zemes politikas izstrādi un plānošanu jaunattīstības valstīs,

–   ņemot vērā ANO 1998. gada decembrī pieņemto Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–   ņemot vērā ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām (UNDRIP ),

–   ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1989. gada Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautu tiesībām, kuru Nikaragva ir ratificējusi,

–   ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–   ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–   ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.   tā kā demokrātijas un tiesiskuma, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas izstrādei un konsolidēšanai ir jābūt neatņemamai ES ārpolitikas, tostarp 2012. gada asociācijas nolīguma starp Eiropas Savienību un Centrālamerikas valstīm, sastāvdaļai,

B.   tā kā pēdējo gadu laikā demokrātijas un tiesiskuma stāvoklis Nikaragvā ir pasliktinājies;

C.   tā kā Nikaragva 2013. gadā pieņēma Likumu Nr. 840, ar kuru tā piešķīra 100 gadus ilgu koncesiju privātam Ķīnas uzņēmumam HK Nicaragua Canal Development Investment Company Ltd (HKND ) saistībā ar divus okeānus savienojoša kanāla būvniecību Nikaragvas teritorijā;

D.   tā kā šis likums deva HKND pilnvaras atsavināt zemi un ļāva uzņēmumam nemaksāt vietējos nodokļu un neievērot tirdzniecības noteikumus; tā kā tas garantēja HKND arī to, ka par līguma laušanu netiks piemērots kriminālsods;

E.   tā kā no 2016. gada 27. novembra līdz 1. decembrim Nikaragvas galvaspilsētā sapulcējās demonstrāciju dalībnieki no visas valsts, lai noraidītu šā divus okeānus savienojošā kanāla būvniecību, kas varētu likt tūkstošiem mazo lauksaimnieku un pirmiedzīvotāju, kuri dzīvo projektētajam kanālam pieguļošajās teritorijās, pamest savas mājas, kā arī lai atmaskotu pārredzamības trūkumu 2016. gada 6. novembrī rīkotajās prezidenta vēlēšanās; tā kā cilvēktiesību aizstāvji ziņoja par to, ka policija pret protestētājiem ir izmantojusi asaru gāzi un gumijas un svina lodes;

F.   tā kā netika veikts ietekmes uz vidi pētījums un nebija organizēta iepriekšēja apspriešanās ar pirmiedzīvotājiem, pārkāpjot SDO Konvenciju Nr. 169; tā kā kanāla plānotais maršruts ies cauri pirmiedzīvotāju teritorijām un tā būvniecības rezultātā tiks pārvietoti no 30000 līdz 120000 pirmiedzīvotāju;

G.   tā kā zinātniskās organizācijas ir paudušas bažas, ka kanāls ies cauri Nikaragvas ezeram, tādējādi apdraudot Centrālamerikas lielāko svaigā ūdens avotu; tā kā zinātniskās organizācijas ir lūgušas Nikaragvas valdību apturēt projekta īstenošanu, līdz tiks pabeigti un publiski apspriesti neatkarīgi pētījumi;

H.   tā kā Nacionālās padomes zemes, ezeru un suverenitātes aizsardzības jautājumos koordinatore Francisca Ramirez 2016. gada decembrī iesniedza oficiālu sūdzību par Nueva Guinea īstenotajām represijām un agresiju; tā kā Francisca Ramirez tika iebiedēta un patvaļīgi aizturēta un viņas ģimenes locekļiem ir vardarbīgi uzbrukts, atriebjoties par šīs sievietes aktīvo nostāju;

I.   tā kā žurnālisti Nikaragvā saskaras ar vajāšanu, iebiedēšanu, aizturēšanu un ir saņēmuši nāves draudus;

J.   tā kā 2016. gada augustā plānotā ANO īpašā referenta cilvēktiesību aizstāvju jautājumos Michel Forst vizīte Nikaragvā tika atcelta, jo Nikaragvas valdība lika tai šķēršļus;

K.   tā kā agresīvā opozīcijas kandidātu svītrošana no vēlēšanu sarakstiem liecina, ka nav nekādu priekšnoteikumu brīvām un godīgām vēlēšanām un ir nopietni apdraudēta biedrošanās brīvība, politiskā konkurence un plurālisms;

L.   tā kā īpašais referents jautājumos par tiesnešu un advokātu neatkarību 2014. gadā saskaņā ar vispārējā regulārā pārskata procedūru vērsa uzmanību uz Augstākās tiesas tiesnešu iecelšanu amatā, jo šo procesu ļoti lielā mērā ietekmēja politiķi; tā kā 2013. gadā izdarītie grozījumi konstitūcijā attiecībā uz priekšsēdētāja atkārtotu ievelēšanu tika veikti, apejot likumu nepārredzamā veidā; tā kā Nikaragvas konstitūcijas 147. pants aizliedz personām, kas ir tieši vai attālāki priekšsēdētāja radinieki, būt par prezidenta vai viceprezidenta kandidātu;

M.   tā kā korupcija publiskajā sektorā, tostarp prezidenta ģimenes locekļu starpā, joprojām ir viena no lielākajām problēmām; tā kā ļoti izplatīta ir valsts ierēdņu uzpirkšana, kā arī muitas un nodokļu iestāžu īstenota nelikumīga konfiskācija un patvaļīga aplikšana ar nodokli,

1.   pauž bažas par to, ka Nikaragvā strauji pasliktinās cilvēktiesību stāvoklis, un pauž nožēlu par uzbrukumiem un iebiedēšanu, kas tiek vērsta pret cilvēktiesību organizācijām un to locekļiem, kā arī neatkarīgiem žurnālistiem un ko izdara privātpersonas, politiskie spēki un ar valsti saistītas struktūras;

2.   mudina valdību atturēties no iebaidīšanas un represīvām darbībām pret Francisca Ramirez un citiem cilvēktiesību aizstāvjiem par to, ka viņi veic savu leģitīmo darbu; aicina Nikaragvas varas iestādes beidzot sākt sodīt personas, kas veikušas noziegumus pret cilvēktiesību aizstāvjiem; atbalsta vides un cilvēktiesību aizstāvju tiesības paustu protestu bez bailēm no atriebības; aicina Nikaragvu pirms turpmāku pasākumu īstenošanas nekavējoties sākt neatkarīgu ietekmes uz vidi novērtējumu un visu šo procesu padarīt publisku;

3.   aicina Nikaragvas valdību ievērot savas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, jo īpaši ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tiesībām, ko tā parakstīja 2008. gadā, un SDO Konvenciju Nr. 169;

4.   aicina Nikaragvas valdību aizsargāt pirmiedzīvotāju teritorijas no milzīgu būvniecības projektu radītajām sekām, jo šādi projekti ietekmē minēto teritoriju spēju nodrošināt cilvēku dzīvei nepieciešamos apstākļus, pakļaujot pirmiedzīvotāju kopienas konfliktiem un vardarbībai;

5.   pauž ārkārtīgas bažas par Nikaragvas Nacionālajā asamblejā opozīcijā esošo deputātu atstādināšanu un nolēmumu, ar kuru tika mainīta opozīcijas partijas vadības struktūra;

6.   aicina Nikaragvu pilnībā ievērot demokrātiskās vērtības, tostarp varas dalīšanu, un atjaunot visu politisko opozīcijas partiju stāvokli, ļaujot paust kritiku gan politiskajā sistēmā un gan sabiedrībā kopumā; atgādina, ka demokrātijas sekmīgai darbībai būtiski faktori ir pilnīga opozīcijas līdzdalība, tiesu sistēmas depolitizācija, nesodāmības izbeigšana un neatkarīga pilsoniskā sabiedrība;

7.   atgādina par nelikumīgo rīcību, kura tika veikta, pārkāpjot tiesību normas, un kuras rezultātā tika pieņemtas izmaiņas konstitūcijā, lai atceltu prezidenta pilnvaru termiņa ierobežojumus, ļaujot Daniel Ortega gadiem ilgi palikt pie varas;

8.   norāda, ka ES iestādes un AVO asi kritizēja 2011. un 2016. gada vēlēšanās novērotos pārkāpumus; norāda, ka patlaban notiek dialogs ar AVO un ka līdz 2017. gada 28. februārim būtu jāparaksta saprašanās memorands, kas varētu situāciju uzlabot;

9.   vēlreiz apliecina, ka preses un plašsaziņas līdzekļu brīvība ir būtisks demokrātijas un atvērtas sabiedrības elements; aicina Nikaragvas varas iestādes atjaunot plašsaziņas līdzekļu plurālismu;

10.   norāda, ka – ņemot vērā asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Centrālamerikas valstīm — ir jāatgādina Nikaragvai par nepieciešamību ievērot tiesiskuma principu, demokrātiju un cilvēktiesības, kā to atbalsta un veicina Eiropas Savienība; mudina ES uzraudzīt situāciju un vajadzības gadījumā apsvērt iespējamos veicamos pasākumus;

11.   uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Amerikas valstu organizācijas ģenerālsekretāram, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, Centrālamerikas parlamentam, kā arī Nikaragvas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 45 E, 23.2.2010., 89. lpp.
(2) OV C 285 E, 21.10.2010., 74. lpp.


Nāves soda izpildīšana Kuveitā un Bahreinā
PDF 333k   DOC 52k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par nāvessodu izpildi Kuveitā un Bahreinā (2017/2564(RSP) )
P8_TA(2017)0044 B8-0150 , 0154 , 0155 , 0161 , 0162 un 0165/2017

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Bahreinu, jo īpaši 2016. gada 4. februāra rezolūciju par Bahreinu — Mohammed Ramadan lieta(1) , 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par Bahreinu(2) un 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par nāvessodu(3) ,

–   ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federica Mogherini runaspersonas 2017. gada 15. janvāra paziņojumu par nāvessodu izpildi Bahreinā un 2017. gada 25. janvāra paziņojumu par neseno nāvessoda izpildi Kuveitā,

–   ņemot vērā PV/AP Federica Mogherini , pārstāvot ES, un Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Thorbjørn Jagland 2015. gada 10. oktobra kopīgo paziņojumu par Eiropas un Pasaules dienu pret nāvessodu,

–   ņemot vērā ANO īpašās referentes nelikumīgas, patvaļīgas vai tūlītējas nāvessodu izpildes jautājumos Agnes Callamard un ANO īpašā referenta spīdzināšanas un citas nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai sodīšanas jautājumos Nils Melzer 2017. gada 25. janvāra paziņojumu, kurā steidzami prasa Bahreinas valdībai pārtraukt jaunu nāvessodu izpildi, un ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Rupert Colville runaspersonas 2017. gada 17. janvāra paziņojumu par Bahreinu,

–   ņemot vērā ES pamatnostādnes par nāvessodu, spīdzināšanu, vārda brīvību un cilvēktiesību aizstāvjiem;

–   ņemot vērā ES Stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību jomā, kurā cilvēktiesību aizsardzība un uzraudzīšana ir noteiktas par visu ES politikas virzienu neatņemamu daļu,

–   ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 2. pantu un 6. un 13. protokolu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1. un 2. pantu,

–   ņemot vērā 1988. gada sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm un Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes valstīm (GCC)),

–   ņemot vērā ES un GCC 25. Apvienotās padomes un ministru sanāksmes 2016. gada 18. jūlija secinājumus,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par moratoriju nāvessoda izmantošanai, jo īpaši 2014. gada 18. decembra rezolūciju un visjaunāko — 2016. gada 19. decembra rezolūciju,

–   ņemot vērā Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, Konvenciju par bērna tiesībām un Arābu Cilvēktiesību hartu – Bahreina un Kuveita ir tās parakstījušas,

–   ņemot vērā garantijas, kas nodrošina to personu tiesību aizsardzību, kurām piespriests nāvessods, un kas apstiprinātas Ekonomikas un sociālo lietu padomes 1984. gada 25. maija Rezolūcijā Nr. 1984/50,

–   ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas 2016. gada 11. augusta noslēguma apsvērumus par trešo periodisko ziņojumu par Kuveitu,

–   ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, jo īpaši tās 15. pantu,

–   ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR ), jo īpaši tā 18. pantu, tā Otro fakultatīvo protokolu par nāvessodu un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

–   ņemot vērā 1954. gada ANO Konvenciju par bezvalstnieku statusu un 1961. gada Konvenciju par bezvalstniecības samazināšanu,

–   ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.   tā kā saskaņā ar ANO augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR ) sniegtajiem datiem vairāk nekā 160 ANO dalībvalstis, kurās ir dažādas tiesību sistēmas, tradīcijas, kultūra un reliģiskā piederība, vai nu ir atcēlušas nāvessodu, vai to nepiemēro;

B.   tā kā 2017. gada 25. janvārī Kuveitas iestādes izpildīja nāvessodu septiņiem cilvēkiem, tostarp vienam karaliskās ģimenes loceklim, proti, Mohammad Shahed Mohammad Sanwar Hussain, Jakatia Midon Pawa, Amakeel Ooko Mikunin, Nasra Youseff Mohammad al-Anzi, Sayed Radhi Jumaa, Sameer Taha Abdulmajed Abduljaleel un Faisal Abdullah Jaber Al Sabah , un lielākā daļa no viņiem tika apsūdzēta par slepkavību; tā kā pieci no ieslodzītajiem bija ārvalstu valstspiederīgie: divi no Ēģiptes, viens no Bangladešas, Filipīnām un Etiopijas, un trīs no viņiem bija sievietes; tā kā šī bija pirmā nāvessoda izpilde valstī kopš 2013. gada, kad Kuveitas iestādes pēc sešus gadus ilga moratorija izpildīja nāvessodu pieciem cilvēkiem;

C.   tā kā Persijas līča Cilvēktiesību centrs un citas cilvēktiesību organizācijas ir dokumentējušas pienācīga procesa pārkāpumus Kuveitas krimināltiesību sistēmā, kas apgrūtināja apsūdzēto tiesības uz taisnīgu tiesu; tā kā mājsaimniecībās nodarbinātie ārvalstu darba ņēmēji ir īpaši neaizsargāti, jo viņiem nav sociālās un juridiskās aizsardzības;

D.   tā kā 2017. gada 15. janvārī Bahreinas iestādes izpildīja nāvessodu Ali Al-Singace, Abbas Al-Samea and Sami Mushaima, viņus nošaujot un tādā veidā izbeidzot sešu gadu moratoriju;

E.   tā kā saskaņā ar Augstā cilvēktiesību komisāra biroja datiem nāvessodi tika izpildīti, nopietni pārkāpjot taisnīgas tiesas standartus; tā kā trīs vīrieši bija apsūdzēti par spridzināšanu Manāmā 2014. gadā, kurā gāja bojā vairāki cilvēki, tostarp trīs policisti; tā kā visi trīs tomēr esot spīdzināti, lai iegūtu atzīšanos, kas pēc tam tika izmantota kā primārais pierādījums soda noteikšanai; tā kā viņiem tika atņemta pilsonība, atteikta piekļuve advokātam un izpildīts nāvessods mazāk nekā nedēļu pēc sprieduma paziņošanas, iepriekš neinformējot viņu ģimenes un nedodot iespēju piemērot apžēlošanu;

F.   tā kā ANO īpašā referente nelikumīgas, patvaļīgas vai tūlītējas nāvessodu izpildes jautājumos paziņoja, ka šī nāvessodu izpilde ir “sodīšana ar nāvi bez tiesas sprieduma”, jo visiem trim vīriešiem nebija nepiešķirtas tiesības uz taisnīgu tiesu, kas nostiprinātas Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. pantā;

G.   tā kā OHCHR pauda sašutumu par nāvessodu izpildi un to, ka pastāv nopietnas šaubas par to, ka vīriešiem ir piespriesta taisnīga tiesa;

H.   tā kā diviem citiem vīriešiem, Mohammad Ramadan un Hussein Moussa, arī ir piespriests nāvessods Bahreinā; tā kā abi vīrieši apgalvo, ka ir spīdzināti, lai nepatiesi atzītos noziegumos, par kuriem paredzēts augstākais sods, un ka to var izpildīt tuvākajā laikā;

I.   tā kā Persijas līča Cilvēktiesību centra direktors, Bahreinas un Dānijas pilsonis Abdulhadi al-Khawaja un matemātikas skolotājs, kas agrāk dzīvoja Zviedrijā, Khalil Al Halwachi , joprojām atrodas apcietinājumā par apsūdzībām saistībā ar miermīlīgu sava viedokļa paušanu,

1.   pauž dziļu nožēlu par Kuveitas un Bahreinas lēmumu atjaunot nāvessodu; atkārtoti izsaka nosodījumu nāvessoda izmantošanai un stingri atbalsta nāvessoda moratorija ieviešanu kā soli tā atcelšanas virzienā;

2.   aicina Viņa Majestāti Bahreinas karali Sheikh Hamad bin Isa Al Khalifa apturēt Mohamed Ramadan un Hussein Moosa nāvessoda izpildi un aicina Bahreinas iestādes nodrošināt atkārtotu lietas izskatīšanu saskaņā ar starptautiskiem standartiem; atgādina, ka visi apgalvojumi par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas notikuši tiesvedības laikā, ir pienācīgi jāizmeklē;

3.   uzsver, ka Konvencijā par bērna tiesībām un Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām ir skaidri aizliegta nāvessoda noteikšana par pārkāpumiem, kurus izdarījušas personas, kas ir jaunākas par 18 gadiem;

4.   aicina Kuveitas un Bahreinas valdības nekavējoties izsludināt atklātu ielūgumu ANO īpašajam referentam spīdzināšanas un citas nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai sodīšanas jautājumos apmeklēt valsti un nodrošināt viņam neierobežotu piekļuvi aizturētajiem un visām aizturēšanas vietām;

5.   atgādina, ka ES ir pret nāvessodu un uzskata to par nežēlīgu un necilvēcīgu sodu, kas nedarbojas kā līdzeklis atturēšanai no noziedzīgas rīcības un ir neatgriezenisks kļūdas gadījumā;

6.   aicina Kuveitu un Bahreinu parakstīt un ratificēt Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Otro fakultatīvo protokolu par nāvessoda atcelšanu;

7.   mudina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis turpināt cīņu pret nāvessoda izmantošanu; stingri mudina Bahreinu un Kuveitu ievērot obligātos starptautiskos standartus un samazināt nāvessoda piemērošanas jomu un izmantošanu; mudina EĀDD nezaudēt modrību attiecībā uz notikumu attīstību šajās divas valstīs un visā Persijas līča reģionā un izmantot visus tā rīcībā esošos ietekmes veidus;

8.   vēlreiz apstiprina, ka Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas trešās valstīs, ir pilnībā jāievēro starptautiskās cilvēktiesību normas; stingri nosoda līgumus par tādu ieroču un tehnoloģiju tirdzniecību, kuras izmanto cilvēktiesību pārkāpumu īstenošanai;

9.   mudina EĀDD un dalībvalstis iejaukties, prasot Bahreinas valdībai atbrīvot Nabeel Rajab un visus, kuri aizturēti tikai tādēļ, ka viņi miermīlīgā veidā īstenojuši savu vārda brīvību un pulcēšanās brīvību, un mudina Bahreinas valdību pārtraukt pārmērīga spēka lietošanu pret demonstrāciju dalībniekiem vai pilsonības patvaļīgas atņemšanas praksi;

10.   prasa atbrīvot Abdulhadi al-Khawaja un Khalil Al Halwachi ;

11.   aicina Bahreinas valdību pilnībā īstenot Bahreinas Neatkarīgās izmeklēšanas komisijas (BICI ) ziņojumā, vispārējā regulārajā pārskatā un Valsts cilvēktiesību institūta dokumentos paustos ieteikumus; mudina turpināt reformu centienus Kuveitā;

12.   aicina Bahreinas iestādes īstenot nacionālā konsensa dialogu, lai panāktu noturīgu un iekļaujošu nacionālo samierināšanos un ilgtspējīgus šīs krīzes politiskos risinājumus; norāda, ka ilgtspējīgā politiskajā procesā ir jābūt iespējai brīvi paust leģitīmu un miermīlīgu kritiku;

13.   pieņem zināšanai protestus, ka notiek Bahreinā, atzīmējot 2011. gada sacelšanās sesto gadadienu; aicina Bahreinas iestādes nodrošināt, lai drošības spēki pilnībā ievērotu miermīlīgo protestētāju tiesības un atturētos no pārmērīga spēka lietošanas, patvaļīgas aizturēšanas, spīdzināšanas un citām cilvēktiesības pārkāpjošām darbībām;

14.   mudina veidot dialogu un divpusējās un daudzpusējās iniciatīvas starp Eiropas Savienību, tās dalībvalstīm un Persijas līča valstīm, tostarp Kuveitu un Bahreinu, par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēktiesībām, kā arī citās abpusēji interesējošās jomās; aicina EĀDD un PV/AP Federica Mogherini uzstājīgi prasīt izveidot oficiālu cilvēktiesību dialogu ar Kuveitas un Bahreinas iestādēm saskaņā ar ES pamatnostādnēm par cilvēktiesību dialogiem;

15.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Bahreinas Karalistes valdībai un parlamentam, Kuveitas valsts valdībai un parlamentam un Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes dalībvalstīm.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0044 .
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0315 .
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0348 .


Gvatemala, it īpaši cilvēktiesību aizstāvju stāvoklis
PDF 428k   DOC 56k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par Gvatemalu, īpaši cilvēktiesību aizstāvju stāvokli (2017/2565(RSP) )
P8_TA(2017)0045 B8-0152 , 0153 , 0157 , 0159 , 0164 un 0167/2017

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ANO cilvēktiesību konvencijas un tām pievienotos fakultatīvos protokolus,

–   ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Eiropas Sociālo hartu un ES Pamattiesību hartu,

–   ņemot vērā 2005. gada decembra Eiropas Konsensu attīstības jomā,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp rezolūcijas par debatēm par cilvēktiesību pārkāpumiem, demokrātiju un tiesiskumu,

–   ņemot vērā 2007. gada 15. marta rezolūciju par Gvatemalu(1) un 2012. gada 11. decembra(2) rezolūciju par ES un Centrālamerikas asociācijas nolīgumu,

–   ņemot vērā Cilvēktiesību apakškomitejas apmeklējumu Meksikā un Gvatemalā 2016. gada februārī un tās galīgo ziņojumu,

–   ņemot vērā delegācijas attiecībām ar Centrālameriku ziņojumu par braucienu uz Gvatemalu un Hondurasu 2015. gada 16.–20. februārī,

–   ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par ES prioritātēm saistībā ar UNHRC sesijām 2016. gadā(3) ,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā referenta ziņojumu par globālajiem draudiem, ar kādiem saskaras cilvēktiesību aizstāvji, un par sieviešu cilvēktiesību aizstāvju stāvokli,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos 2016. gada ziņojumu par viņa biroja darbību Gvatemalā,

–   ņemot vērā neseno ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos apmeklējumu Gvatemalā,

–   ņemot vērā 1966. gada ANO paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–   ņemot vērā ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019),

–   ņemot vērā ES ceļvedis 2014.–2017. gadam par sadarbību ar pilsonisko sabiedrību partnervalstīs,

–   ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību un Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām, ar kuru apņemas sadarboties jautājumā par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–   ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 26. jūnija rezolūciju Nr. 26/9, ar kuru Padome nolemj izveidot starpvaldību darba grupu ar neierobežotu sastāvu, kura būtu pilnvarota izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu, lai reglamentētu pārnacionālu korporāciju un citu uzņēmumu darbības attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu,

–   ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 1989. gada Konvenciju par pirmiedzīvotājiem un cilšu tautām neatkarīgās valstīs (SDO Konvencija Nr. 169),

–   ņemot vērā cilvēktiesību klauzulas ES un Centrālamerikas asociācijas nolīgumā un ES un Centrālamerikas partnerības un sadarbības nolīgumā (PSN), kas ir spēkā kopš 2013. gada,

–   ņemot vērā Daudzgadu indikatīvo programmu attiecībā uz Gvatemalu 2014.–2020. gadam, un tajā iekļautās saistības, lai palīdzētu atrisināt konfliktus, veicināt mieru un drošību,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības atbalsta programmas tieslietu sektoram Gvatemalā, jo īpaši SEJUST ,

–   ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada spriedumu lietā cilvēktiesību aizstāvji u.c. pret Gvatemalu, un 2015. gada 31. decembra Amerikas Cilvēktiesību komisijas ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Gvatemalā (OEA/Ser.L/V/II. Dok. Nr. 43/15),

–   ņemot vērā Reglamenta 25. pantu par Amerikas Cilvēktiesību komisijas mehānisma aizsardzības pasākumiem,

–   ņemot vērā Padomes 2009. gada secinājumus par atbalstu demokrātijai Eiropas Savienības ārējās attiecībās,

–   ņemot vērā Padomes 2009. gada Pamatnostādnes par cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām,

–   ņemot vērā 2016. gada 9. decembra ES vārdā sniegto augstās pārstāves Federikas Mogerīni deklarāciju par Cilvēktiesību dienu 2016. gada 10. decembrī,

–   ņemot vērā EĀDD runaspersonas 2016. gada 17. augusta paziņojumu par cilvēktiesību aizstāvjiem Gvatemalā,

–   ņemot vērā Santodomingo deklarāciju ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu kopienas ministru sanāksmē, kas notika 2016. gada 25. un 26. oktobrī;

–   ņemot vērā Trīspadsmit pušu grupas 2017. gada 1. februāra paziņojumu par tiesiskuma nostiprināšanu un cīņu pret korupciju un nesodāmību,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 5. punktu, 18., 21., 27. un 47. pantu, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 135. pantu,

A.   tā kā Gvatemala ir ES trešais lielākais Centrālamerikas divpusējās attīstības palīdzības saņēmējs, šai palīdzībai sasniedzot EUR 187 miljonus laikposmam no 2014. līdz 2020. Gadam un koncentrējoties uz pārtikas drošību, konfliktu risināšanu, mieru, drošību un konkurētspēju;

B.   tā kā Gvatemala atrodas stratēģiski izvietota narkotiku piegādes un nelegālās migrācijas ceļa starp Centrālamerikas valstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm; tā kā Gvatemalas valstspiederīgie joprojām ir otra lielākā no ASV deportēto personu grupa; tā kā gadu desmitiem ilgušie iekšējie konflikti, augsts nabadzības līmenis un dziļi iesakņojušās nesodāmības tradīcijas Gvatemalā ir radījuši ilgstošas vardarbības situāciju un drošības apdraudējumu; tā kā visu sabiedrību skar augsts noziedzības līmenis, bet jo īpaši tas attiecas uz cilvēktiesību aizstāvjiem, NVO un pašvaldību iestādēm;

C.   tā kā 2017. gadā aprit 20 gadi kopš Miera nolīgumiem attiecībā uz Gvatemalu; tā kā ir būtiski cīnīties pret nesodāmību, tostarp par smagiem noziegumiem, kas izdarīti iepriekšējo nedemokrātisko režīmu laikā; tā kā Gvatemalas iestādēm ir jāsniedz nepārprotams vēstījums fiziskajiem un intelektuālajiem pret cilvēktiesību aizstāvjiem vardarbību vērstu organizētājiem par to, ka šādas darbības nedrīkst palikt nesodītas;

D.   tā kā Gvatemalas nodaļa cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai (UDEFEGUA ) laikposmā no 2016. gada janvāra līdz novembrim Gvatemalā reģistrējusi četrpadsmit cilvēktiesību aizstāvju slepkavības un septiņus slepkavību mēģinājumus; tā kā saskaņā ar to pašu informācijas avotu 2016. gadā kopumā notikuši 223 agresijas akti pret cilvēktiesību aizstāvjiem, tostarp 68 no jauna ierosinātas lietas pret cilvēktiesību aizstāvjiem; tā kā vides aktīvisti un zemes tiesību aizstāvji un tie, kas darbojas ar tiesiskuma un nesodāmības jautājumiem, ir visbiežāk skartā cilvēktiesību aizstāvju kategorija;

E.   tā kā 2017. gadā jau ir notikušas cilvēktiesību aizstāvju Laura Leonor Vásquez Pineda un Sebastián Alonzo Juan nogalināšanas līdzās saņemtajai informācijai par 2016. gadā nogalinātajiem žurnālistiem— Victor Valdés Cardona , Diego Esteban Gaspar , Roberto Salazar Barahona un Winston Leonardo Túnchez Cano ;

F.   tā kā situācija cilvēktiesību jomā joprojām ir ļoti smaga; tā kā sieviešu un pirmiedzīvotāju, jo īpaši to, kuri aizstāv cilvēktiesības, kā arī migrantu stāvoklis rada nopietnas bažas, bet ir arī citi problemātiski jautājumi, piemēram, tiesu iestāžu pieejamība, apstākļi cietumos, policijas rīcība un aizdomas par spīdzināšanu savienojumā ar plaši izplatīto korupciju, slepenām norunām un nesodāmību;

G.   tā kā Gvatemala ir ratificējusi SDO Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotājiem un cilšu tautām un Konvenciju Nr. 87 par biedrošanās brīvību un tiesību apvienoties aizsardzību; tā kā ir vērojamas dažas pozitīvas zīmes, piemēram, Mesa Sindical del Ministerio Público izveidošana; tā kā Gvatemalas tiesību aktos nav ietverts pienākums veikt iepriekšēju, brīvu un informētu apspriešanos ar pirmiedzīvotāju kopienām, kā noteikts SDO Konvencijā Nr. 169;

H.   tā kā Amerikas Cilvēktiesību tiesa 2014. gadā ir izdevusi saistošu spriedumu, aicinot izstrādāt valsts politiku attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību; tā kā tiek gatavots ES finansēts apspriešanās process iepriekš minētās politikas izveidei;

I.   tā kā ANO vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām attiecas uz visām valstīm un visiem pārnacionāliem un citiem uzņēmumiem, neatkarīgi no to lieluma, nozares, atrašanās vietas, īpašumtiesībām un struktūras, kaut arī efektīvas kontroles un sankciju mehānismi joprojām ir problēma minēto vadošo principu īstenošanai pasaules mērogā; tā kā situācija cilvēktiesību jomā Gvatemalā tiks pārskatīta 2017. gada novembrī saskaņā ar Cilvēktiesību padomes (HRC ) vispārējā regulārā pārskata (UPR ) mehānismu;

J.   tā kā Gvatemalas Cilvēktiesību ombuds, Valsts ministrija un tiesu iestādes ir veikušas nozīmīgus pasākumus pret nesodāmību un cilvēktiesību atzīšanai;

K.   tā kā Gvatemala ir veikusi dažus pozitīvus pasākumus, piemēram, pagarinājusi CICIG (Starptautiskās izmeklēšanas komisijas cīņai pret nesodāmību Gvatemalā) pilnvaras līdz 2019. gadam; tā kā 2016. gada oktobrī Gvatemalas izpildvaras, Kongresa un tiesu sistēmas priekšsēdētāji iesniedza Kongresam priekšlikumu par konstitucionālo reformu tieslietu sektorā, cita starpā pamatojoties uz apaļā galda diskusijām ar pilsonisko sabiedrību, un tā kā tās mērķis ir stiprināt tieslietu sistēmu, kuras pamatā ir tādi principi kā karjera tieslietu iestādēs, tiesību plurālisms un tiesu iestāžu neatkarība;

L.   tā kā mērķtiecīgas iebiedēšanas kampaņas ir kavējušas vairāku simbolisku lietu pret korupciju un pārejas posma tiesu iestādēm izskatīšanu, tostarp iebiedējot un iesniedzot nepamatotas prasības pret cilvēktiesību aizstāvjiem, tostarp tiesnešiem un advokātiem, kuri bija iesaistīti šajās lietās; tā kā Iván Velasquez , starptautiski atzītās Starptautiskās komisijas pret nesodāmību Gvatemalā (CICIG ) direktoram, arī ir izvirzītas apsūdzības un pret viņu joprojām tiek īstenota nomelnošanas kampaņa; tā kā simboliskās lietas pārejas tiesiskuma jomā virzās uz priekšu, piemēram, tādas, kas ir saistītas ar Molina Theissen un CREOMPAZ , vai cita starpā korupcijas lietas La Linea y Coparacha ;

M.   tā kā dažas ES dalībvalstis vēl nav ratificējušas ES un Centrālamerikas asociācijas nolīgumu, kas nozīmē, ka „politiskā dialoga” pīlārs vēl nav stājies spēkā; tā kā cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošana līdzās ilgtspējīgai ekonomikas un sociālajai attīstībai ir viens no galvenajiem ES ārējās darbības politikas jautājumiem,

1.   visstingrākajā veidā nosoda nesen pastrādātās Laura Leonor Vásquez Pineda , Sebastian Alonzo Juan un žurnālistu Victor Valdés Cardona , Diego Esteban Gaspar , Roberto Salazar Barahona un Winston Leonardo Túnchez Cano slepkavības kā arī ikvienu no 2016. gadā 14 pastrādātajām citu cilvēktiesību aizstāvju slepkavībām Gvatemalā; izsaka visdziļāko līdzjūtību visu šo cilvēktiesību aizstāvju ģimenēm un draugiem;

2.   uzsver savas bažas par nepārtrauktas vardarbības aktiem un drošības trūkumu, kas negatīvi ietekmē cilvēktiesību aizstāvju spēju pilnā mērā un brīvi veikt savu darbību; apliecina cieņu visiem cilvēktiesību aizstāvjiem Gvatemalā un prasa nekavējoties veikt neatkarīgu, objektīvu un rūpīgu izmeklēšanu par iepriekš minētajām un iepriekšējām slepkavībām; uzsver, ka aktīva pilsoniskā sabiedrība ir svarīgs faktors, lai padarītu valsti visos līmeņos atbildīgāku, reaģēt spējīgāku, ietverošāku, efektīvāku un tādējādi arī leģitīmāku;

3.   atzinīgi vērtē Gvatemalas centienus cīņā pret organizēto noziedzību, aicina tos pastiprināt un atzīst, ka milzīgās grūtības, ar kurām tā saskaras, nodrošinot drošību un brīvību visiem tās iedzīvotājiem strukturālās vardarbības situācijā, piemēram, tādā, kuru rada narkotikas; aicina ES iestādes un ES dalībvalstis nodrošināt tehniskus un budžeta līdzekļus Gvatemalai, lai palīdzētu cīņā pret korupciju un organizēto noziedzību, un piešķirt prioritāti šādiem centieniem divpusējās sadarbības programmās;

4.   atgādina par nepieciešamību izstrādāt valsts politiku attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību, kā 2014. gadā norādījusi Amerikas Cilvēktiesību tiesa (IACHR ); ņem vērā nesen uzsākto nacionālo dialogu, aicina Gvatemalas iestādes nodrošināt, ka valsts politika tiek veidota, izmantojot plašas līdzdalības procesu, un ka ar to risina strukturālos cēloņus, kas palielina cilvēktiesību aizstāvju neaizsargātību, un aicina darījumu aprindas atbalstītu šos centienus;

5.   atzinīgi vērtē to, ka ES delegācija Gvatemalā finansiāli piedalās diskusiju un apspriešanās procesā par šādu programmu un mudina ES delegāciju turpināt atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus; aicina kompetentās iestādes izstrādāt un īstenot valsts politiku, lai aizsargātu cilvēktiesību aizstāvjus, cieši sadarbojoties ar plašu ieinteresēto pušu loku, kā arī turpināt reformas tiesu iestāžu neatkarības panākšanai cīņā pret nesodāmību un tiesiskuma nostiprināšanai;

6.   aicina steidzami un obligāti īstenot piesardzības pasākumus, kurus ieteikusi IACHR , un aicina varas iestādes pārskatīt lēmumu, ar kuru vienpusēji tiek atcelti valsts piesardzības pasākumi, no kuriem labumu gūst cilvēktiesību aizstāvji;

7.   atgādina par 93. kopienas konsultācijas, kuras godprātīgi īstenotas 2014. un 2015. gadā, rezultātiem; atgādina, ka patlaban notiek līdzdalības process, un aicina Gvatemalas varas iestādes paātrināt procedūras, lai nodrošinātu valsts mehānismu izveidi brīvām un uz informāciju balstītām iepriekšējas apspriešanās procesiem, kā paredzēts saskaņā ar SDO Konvenciju Nr. 169; aicina Gvatemalas valdību uzsākt plašāku sabiedrisko apspriešanu attiecībā uz hidroelektrostaciju un ieguves rūpniecības projektiem un naftas uzņēmumiem un aicina ES iestādes nodrošināt, lai Eiropas palīdzība vai atbalsts neveicinātu un nepieļautu attīstības projektus, ja nav izpildīts pienākums par iepriekšēju, brīvu un informētu apspriešanos ar pirmiedzīvotāju kopienām;

8.   atzinīgi vērtē iniciatīvu par tiesu sistēmas reformu, ko Kongresam iesniegusi izpildvara, tiesu un likumdošanas vara, lai turpinātu attīstīt profesionālu un demokrātisku tiesu sistēmu, kas balstīta uz tiesu iestāžu efektīvu neatkarību; aicina, lai Gvatemalas Kongress apvienotu centienus nolūkā pabeigt tiesu iestāžu reformas kopumā un pilnīgā integritātē 2017. gadā; šajā nolūkā aicina Gvatemalas iestādes piešķirt tiesu iestādēm, jo īpaši Ģenerālprokurora birojam, pietiekamu finansējumu un cilvēkresursus; atbalsta nozīmīgo darbu, ko veic Starptautiskā komisija pret nesodāmību Gvatemalā (CICIG );

9.   atzinīgi vērtē Apelācijas tiesas Pirmās palātas nolēmumu, kurā tā atkārtoti apstiprināja, ka tiesas prāvā pret bijušo diktatoru M. Rios Montt tiesību aktos noteiktais noilgums neattiecas uz genocīdu un noziegumiem pret cilvēci, kas ir pavērsiena punkts cīņā pret nesodāmību;

10.   aicina Gvatemalas valsti sadarboties ar Vispārējo regulāro pārskatu mehānismu un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai īstenotu tā ieteikumus;

11.   aicina Eiropas Savienību atbalstīt Ģenerālprokurora biroju; stingri noraida jebkāda veida spiedienu, iebiedēšanu un ietekmi, kas apdraud neatkarību, tiesību plurālismu un objektivitāti; mudina Gvatemalas iestādes arī turpmāk veicināt sadarbību starp Iekšlietu ministrijas Uzbrukumu cilvēktiesību aizstāvjiem analīzes nodaļu un Ģenerālprokurora biroja Cilvēktiesību nodaļu;

12.   aicina ES iestādes strādāt pie tā, lai tiktu noslēgti starptautiski saistoši nolīgumi, kas stiprinās cilvēktiesību ievērošanu, īpaši attiecībā uz ES reģistrētiem uzņēmumiem, kuri darbojas trešās valstīs;

13.   aicina dalībvalstis, kas vēl to nav izdarījušas, steidzami ratificēt ES un Centrālamerikas asociācijas nolīgumu; aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis izmantot Asociācijas un Politiskā dialoga nolīgumā paredzētos mehānismus, lai kategoriski mudinātu Gvatemalu īstenot vērienīgu cilvēktiesību programmu un cīņu pret nesodāmību; aicina ES iestādes un dalībvalstis piešķirt pietiekamus līdzekļus un tehnisko atbalstu šā uzdevuma veikšanai;

14.   uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, Amerikas valstu organizācijai, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Gvatemalas Republikas prezidentam, valdībai un parlamentam, Centrālamerikas ekonomiskās integrācijas sekretariātam (SIECA ) un Centrālamerikas parlamentam (Parlacen ).

(1) OV C 301 E, 13.12.2007., 257. lpp.
(2) OV C 434, 23.12.2015., 181. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0020 .


Terorisma apkarošana ***I
PDF 403k   DOC 57k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par terorisma apkarošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI par terorisma apkarošanu (COM(2015)0625 – C8-0386/2015 – 2015/0281(COD) ) (Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
P8_TA(2017)0046 A8-0228/2016

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0625 ),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 83. panta 1. punktu un 82. panta 2. punkta c) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0386/2015 ),

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 83. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 17. marta atzinumu(1)

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 2001. gada 28. septembra Rezolūciju Nr. 1373(2001), 2014. gada 24. septembra Rezolūciju Nr. 2178(2014), 2014. gada 19. decembra Rezolūciju Nr. 2195(2014), 2015. gada 12. februāra Rezolūciju Nr. 2199(2015), un 2015. gada 20. novembra Rezolūciju Nr. 2249(2015) un 2015. gada 17. decembra Rezolūciju Nr. 2253(2015),

–   ņemot vērā Eiropas Padomes 2005. gada 16. maija Konvenciju par terorisma novēršanu un tās 2015. gada 19. maija papildu protokolu,

–   ņemot vērā Finanšu darījumu darba grupas (FATF ) ieteikumus,

–   ņemot vērā 2016. gada 1. aprīlī Vašingtonā notikušajā kodoldrošības samitā pieņemto paziņojumu,

–   ņemot vērā 2016. gada 30. novembra vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu

–   ņemot vērā Reglamenta 39. un 59. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0228/2016 ),

1.   pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.   apstiprina kopīgo Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.   prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.   uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 16. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/... par terorisma apkarošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI un groza Padomes Lēmumu 2005/671/TI

P8_TC1-COD(2015)0281


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2017/541.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Kopīgs Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas paziņojums saistībā ar to, ka tiek pieņemta Direktīva par terorisma apkarošanu

Nesenie teroristu uzbrukumi Eiropā ir uzmanības centrā izvirzījuši nepieciešamību pastiprināt centienus garantēt drošību un vienlaikus sekmēt to, lai tiktu ievērotas mūsu kopīgās vērtības, tostarp tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana. Lai visaptverošā veidā reaģētu uz mainīgajiem terorisma draudiem, uzlabota sistēma kriminālatbildības noteikšanai ir jāpapildina ar efektīviem pasākumiem, kuru mērķis ir gan novērst radikalizāciju, kas noved pie terorisma, gan efektīvi apmainīties ar informāciju par teroristu nodarījumiem.

Tieši šādu apsvērumu vadītas ES iestādes un dalībvalstis kopīgi pauž apņemšanos savās attiecīgajās kompetences jomās turpināt ieguldīt preventīvos pasākumos un tos attīstīt – kā daļu no visaptverošas starpnozaru pieejas, kas aptver visas attiecīgās politikas jomas, tostarp jo īpaši izglītības, sociālās iekļaušanas un integrācijas jomas politiku, un visas ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijas, vietējās kopienas vai nozares partnerus.

Komisija atbalstīs dalībvalstu centienus, konkrēti, piedāvājot finansiālu atbalstu projektiem, kuru mērķis ir izstrādāt instrumentus, ar kuriem vērsties pret radikalizāciju, un izmantojot ES mēroga iniciatīvas un tīklus, piemēram, Radikalizācijas izpratnes tīklu.

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija uzsver – lai novērstu, atklātu, izmeklētu teroristu nodarījumus vai veiktu kriminālvajāšanu par tiem, Savienības kompetentajām iestādēm ir efektīvi un savlaicīgi jāapmainās ar visu attiecīgo informāciju. Šajā ziņā ir ļoti svarīgi informācijas apmaiņas nolūkā pilnībā izmantot visus esošos Savienības instrumentus, kanālus un aģentūras, kā arī strauji īstenot visus šajā jomā pieņemtos Savienības tiesību aktus.

Visas trīs iestādes vēlreiz apstiprina, ka ir jāizvērtē tas, kā funkcionē vispārējā ES informācijas apmaiņas sistēma, un ar reālām darbībām jāvēršas pret iespējamiem trūkumiem, tostarp, ņemot vērā dokumentu "Ceļvedis ar mērķi uzlabot informācijas apmaiņu un informācijas pārvaldību, tostarp sadarbspējas risinājumus, tieslietu un iekšlietu jomā”.

(1) OV C 177, 18.5.2016., 51. lpp.


Pārbaužu pastiprināšana attiecīgajās datubāzēs pie ārējām robežām ***I
PDF 389k   DOC 48k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 562/2006 attiecībā uz pārbaužu pastiprināšanu attiecīgajās datubāzēs pie ārējām robežām (COM(2015)0670 – C8-0407/2015 – 2015/0307(COD) ) (Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
P8_TA(2017)0047 A8-0218/2016

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0670 ),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 77. panta 2. punkta b apakšpunktu saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0407/2015 ),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–   ņemot vērā Padomes pārstāvja 2016. gada 7. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu

–   ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A8-0218/2016 ),

1.   pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.   prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 16. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/..., ar ko groza Regulu (ES) 2016/399 attiecībā uz pārbaužu pastiprināšanu attiecīgajās datubāzēs pie ārējām robežām

P8_TC1-COD(2015)0307


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/458.)


Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamā attīstība un korekcijas
PDF 620k   DOC 76k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamo attīstību un korekcijām (2014/2248(INI) )
P8_TA(2017)0048 A8-0390/2016

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā jo īpaši Līguma par Eiropas Savienību (LES) 1., 2., 3., 6., 9., 10., 14., 15., 16., 17., 48. un 50. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 119., 120.–126., 127.–133., 136.–138., 139.–144., 194. un 352. pantu un tā protokolus,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–   ņemot vērā 2015. gada 22. jūnija ziņojumu “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana”, kuru sagatavojis Eiropas Komisijas priekšsēdētājs ciešā sadarbībā ar Eiropadomes, Eiropas Parlamenta, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētājiem (t. s. “piecu priekšsēdētāju ziņojums”)(1) ,

–   ņemot vērā 2013. gada 19. novembra normatīvo rezolūciju par projektu Padomes regulai, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2) , un Parlamenta 2013. gada 19. novembra lēmumu par Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību noslēgšanu(3) ,

–   ņemot vērā DFS(4) un Iestāžu nolīgumu(5) , kas tika pieņemti 2013. gada 2. decembrī,

–   ņemot vērā Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos 2016. gada decembra galīgo ziņojumu un ieteikumus(6) ,

–   ņemot vērā 2016. gada 18. un 19. februāra Eiropadomes secinājumus par jaunu regulējumu attiecībā uz Apvienoto Karalisti Eiropas Savienībā, kurš zaudēja spēku saistībā ar Apvienotās Karalistes lēmumu izstāties no Savienības,

–   ņemot vērā Apvienotās Karalistes referenduma par dalību ES rezultātus, kas paredz izstāšanos no ES,

–   ņemot vērā rezultātus Eirobarometra 2015. gada rudens standarta aptaujā Nr. 84 “Sabiedrības viedoklis Eiropas Savienībā” un Eirobarometra 2016. gada jūnija īpašajā Eiropas Parlamenta pasūtītajā aptaujā “Eiropieši 2016. gadā: priekšstati un cerības, cīņa pret terorismu un radikalizāciju”,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas atzinumu Nr. 2/13 par nolīguma projektu par Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (Eiropas Cilvēktiesību konvencijai — ECK)(7) ,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 28. jūnija lēmumu, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu(8) ,

–   ņemot vērā 2013. gada 12. decembra rezolūciju par konstitucionālajām problēmām, kas saistītas ar vairāku līmeņu pārvaldību Eiropas Savienībā(9) ,

–   ņemot vērā 2014. gada 15. aprīļa rezolūciju par sarunām par DFS 2014.−2020. gadam — gūtā pieredze un turpmākie pasākumi(10) ,

–   ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2014. gadā(11) un 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par Eiropas Parlamenta 2014. gada vēlēšanu norises praktisko aspektu uzlabošanu(12) ,

–   ņemot vērā 2013. gada 20. novembra rezolūciju par Eiropas Savienības iestāžu atrašanās vietas noteikšanu(13) ,

–   ņemot vērā 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par Eiropas pilsoņu iniciatīvu(14) ,

–   ņemot vērā 2015. gada 11. novembra rezolūciju par Eiropas Savienības vēlēšanu likuma reformu(15) un tā priekšlikumu par grozījumu veikšanu Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās,

–   ņemot vērā 2016. gada 28. jūnija rezolūciju par lēmumu izstāties no ES, ar ko noslēdzās Apvienotās Karalistes referendums(16) ,

–   ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu(17) ,

–   ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par eurozonas budžeta kapacitāti(18) ,

–   ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(19) ,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 14. septembra Regulu (ES) 2016/1624 par Eiropas Robežu un krasta apsardzi(20) ,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 16. septembra atzinumu(21) un Reģionu komitejas 2015. gada 8. jūlija atzinumu(22) ,

–   ņemot vērā deklarāciju „Plašāka Eiropas integrācija: turpmākā rīcība”, ko 2015. gada 14. septembrī ir parakstījuši Itālijas Deputātu palātas, Francijas Nacionālās asamblejas, Vācijas Bundestāga, un Luksemburgas Deputātu palātas priekšsēdētāji un šobrīd ir apstiprinājuši vairāki ES valstu parlamenti,

–   ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 31. janvāra atzinumu “Nostiprināt ES pilsonību un atbalstīt ES pilsoņu vēlēšanu tiesības”(23) ,

–   ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–   ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Budžeta kontroles komitejas atzinumus (A8-0390/2016 ),

A.   tā kā ar šo rezolūciju tiek mēģināts rast risinājumus, ko nevar panākt ar šobrīd Līgumos paredzētajiem instrumentiem un ko tādēļ varētu panākt, tikai izdarot izmaiņas Līgumos, kad ir ievēroti visi priekšnosacījumi;

B.   tā kā ES iestāžu nespēja atrisināt daudzās nopietnās krīzes jeb tā dēvēto daudzpusējo krīzi, kas pašlaik piemeklējusi Savienību, un tostarp novērst šīs krīzes radītās finansiālās, ekonomiskās, sociālās un migrācijas sekas, kā arī populistisko partiju un nacionālistisko kustību augošā popularitāte ir radījusi aizvien lielāku neapmierinātību par Eiropas Savienības pašreizējo darbību aizvien plašākā daļā iedzīvotāju;

C.   tā kā dalībvalstis šos nopietnos Eiropas līmeņa uzdevumus nevar atrisināt atsevišķi, bet gan tikai kopīgiem spēkiem, pievēršoties tiem Eiropas Savienības līmenī;

D.   tā kā virzību uz Savienību, kas tiešām var īstenot un sasniegt izvirzītos mērķus, kavē gan pārvaldības trūkumi, kuri saistīti ar pastāvīgiem un sistemātiskiem vienprātības meklējumiem Padomē (kas joprojām ir balstīti uz tā dēvēto Luksemburgas kompromisu), gan tas, ka nav uzticamas vienotas izpildvaras, kurai būtu pilnīga demokrātiskā leģitimitāte un kompetence veikt efektīvus pasākumus dažādās politikas jomās; tā kā nesenie piemēri, piemēram, migrācijas plūsmu nepietiekama pārvaldība, lēnā Eiropas banku sanācija pēc finanšu krīzes un nekavējošas kopīgas reakcijas uz iekšējiem un ārējiem terorisma draudiem trūkums ir pietiekami apliecinājuši, ka Savienība nespēj reaģēt ātri un efektīvi;

E.   tā kā ES nevar sniegt Eiropas pilsoņiem gaidīto, jo pašreizējie Līgumi netiek pilnībā izmantoti un nepiedāvā visus nepieciešamos instrumentus, kompetences un lēmumu pieņemšanas procedūras, lai efektīvi sasniegtu šos kopīgos mērķus;

F.   tā kā šī problēma un arī tas, ka daļai dalībvalstu nav kopēja redzējuma par mūsu kontinenta nākotni, ir radījusi vēl nepieredzētu eiroskepticisma līmeni, kura rezultātā notiek atgriešanās pie nacionālisma un tiek apdraudēta Savienība, iespējams pat radot tās sairšanas risku;

G.   tā kā Savienības sekmēšanas vietā ir izveidojusies sistēma, atbilstoši kurai dalībvalstis risinājumu meklēšanā rīkojas pēc “à la carte” principa, ko vēl vairāk pastiprināja Lisabonas līgums, un šī sistēma ir palielinājusi Savienības sarežģītību un pastiprinājusi diferenciāciju tās iekšienē; tā kā, lai gan Līgumos ir piedāvāts elastīgums, vairākām dalībvalstīm tiek piemēroti neskaitāmi izņēmumi attiecībā uz primāriem tiesību aktiem un tādējādi ir izveidojusies nepārskatāma sistēma, kurai raksturīgas dažādu sadarbības loku konfigurācijas un demokrātiskas kontroles un pārskatatbildības apgrūtinājumi;

H.   tā kā Līgumi piedāvā elastīgu un diferencētu integrāciju sekundāro tiesību aktu līmenī, izmantojot pastiprinātas un strukturētas sadarbības instrumentus, kuri būtu jāpiemēro tikai ierobežotam politikas jomu skaitam, vienlaikus nodrošinot iekļautību, lai šajā sadarbībā varētu iesaistīties visas dalībvalstis; tā kā divdesmit gadus pēc tās ieviešanas pastiprinātās sadarbības radītais iespaids joprojām ir nenozīmīgs; tā kā pastiprinātā sadarbība ir piemērota trijos gadījumos, proti, attiecībā uz kopīgiem noteikumiem par tiesību aktiem, kas piemērojami dažādu valstspiederību cilvēku šķiršanās lietās, vienota spēka Eiropas patentu un finanšu darījuma nodokļa (FTT ) ieviešanu; tā kā pastiprinātā sadarbība ir jāizmanto kā pirmais pakāpiens virzībā uz politikas jomu, piemēram, kopīgās drošības un aizsardzības politikas (KDAP), turpmāku integrāciju, nevis kā rīks “à la carte” risinājumu veicināšanai;

I.   tā kā Kopienas metode ir jāsaglabā un to nedrīkst apdraudēt starpvaldību risinājumi, turklāt tas attiecas pat uz jomām, kurās ne visas dalībvalstis atbilst līdzdalības nosacījumiem;

J.   tā kā, kaut arī euro ir Savienības valūta (LES 3. panta 4. punkts), Apvienotā Karaliste saņēma atbrīvojumu no pievienošanās (Protokols Nr. 15), Dānijai ir tiesības izmantot konstitucionālu atbrīvojumu (16. protokols), Zviedrija ir pārtraukusi ievērot euro konverģences kritērijus, bet attiecībā uz Grieķiju Eiropadomē atklāti apspriesta iespēja, ka šī valsts varētu atstāt vienotās valūtas zonu; tā kā visām dalībvalstīm ir pienākums ieviest vienoto valūtu, tiklīdz tās ir sasniegušas visus noteiktos kritērijus, kaut arī nav izstrādāts pievienošanās grafiks dalībvalstīm, kas pievienojas eurozonai pēc euro ieviešanas;

K.   tā kā Apvienotajai Karalistei un Īrijai dotas tiesības nepiedalīties attiecībā uz Šengenas zonu, personu brīvu pārvietošanos un no tās izrietošo iekšējo robežu kontroles atcelšanu, kas oficiāli integrēta Līgumos; tā kā četras citas dalībvalstis arī nepiedalās, bet tām būtu pienākums to darīt, savukārt iespēja piedalīties tika piešķirta trīs valstīm ārpus Eiropas Savienības; tā kā šī sadrumstalotība ne tikai neļauj pilnībā atcelt kontroli uz dažām atlikušajām iekšējām robežām, bet arī rada grūtības izveidot patiesu iekšējo tirgu un pilnībā integrētu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu; atgādina, ka visām dalībvalstīm kā mērķis būtu jāsaglabā integrācija Šengenas zonā;

L.   tā kā atsevišķām valstīm piešķirtā iespēja nepiedalīties apdraud Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu, rada pārmērīgu sarežģītību pārvaldībā, apdraud Savienības kohēziju un mazina tās iedzīvotāju solidaritāti;

M.   tā kā kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Eiropadome ir palielinājusi savu lomu, turklāt šo procesu vēl vairāk paātrināja ekonomikas, finanšu, migrācijas un drošības krīzes, un tagad tā nodarbojas arī ar ikdienas pārvaldību, pieņemot starpvaldību instrumentus ārpus ES struktūrām, lai gan tās uzdevums nav pildīt likumdošanas funkcijas, bet gan rosināt Savienības attīstību un noteikt vispārējos politiskos virzienus un prioritātes (LES 15. panta 1. punkts);

N.   tā kā, paļaujoties uz vienprātību Eiropadomē un Eiropadomei nespējot šādu vienprātību panākt, ārpus ES juridiskā regulējuma ir pieņemti tādi starpvaldību instrumenti kā Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM) un Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (TSCG jeb fiskālais pakts); tā kā tas pats attiecas uz vienošanos ar Turciju par Sīrijas bēgļu krīzi;

O.   tā kā, lai gan TSCG 16. pantā ir paredzēts, ka piecu gadu laikā no tā spēkā stāšanās dienas (līdz 2018. gada 1. janvārim) jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai fiskālo paktu integrētu Savienības tiesiskajā regulējumā, un līdzīgi noteikumi ir iekļauti Starpvaldību nolīgumā par iemaksu pārskaitīšanu uz vienoto noregulējuma fondu un to kopīgošanu, ir skaidrs, ka eurozonas noturību, tostarp banku savienības izveides pabeigšanu, nevar panākt bez turpmākiem fiskālās padziļināšanas pasākumiem kopā ar uzticamāka, efektīvāka un demokrātiskāka pārvaldības veida ieviešanu;

P.   tā kā jauna pārvaldības sistēma paredz, ka Komisija kļūst par patiesu valdību, kura ir atbildīga Parlamenta priekšā un kurai ir dotas iespējas izstrādāt un īstenot kopējas fiskālās un makroekonomikas politikas virzienus, kuri eurozonai ir nepieciešami, un kas ir jānodrošina ar atbilstīgām kases funkcijām un tās uzdevumu mērogam atbilstošu budžetu; tā kā šajā nolūkā papildus pasākumiem spēkā esošo primāro tiesību aktu ietvaros jāveic arī Lisabonas līguma reforma;

Q.   tā kā šajā sakarībā nepieciešama arī visas Eiropas Savienības finanšu resursu reforma un modernizācija; tā kā nolīgums par pašreizējo daudzgadu finanšu shēmu (DFS) tika panākts vien pēc ilgām un grūtām sarunām, un kopā ar to tika pieņemts lēmums izveidot Augsta līmeņa grupu Savienības pašu resursu jautājumos, kam jāsniedz ziņojums 2016. gadā; tā kā pašreizējā DFS būtiski ierobežo Savienības finanšu un politisko autonomiju, jo lielāko daļu ieņēmumu veido dalībvalstu iemaksas, un attiecībā uz lielu daļu izdevumu jau iepriekš ir noteikts, ka tie atgriezīsies pie tām pašām dalībvalstīm; tā kā uz NKP/NKI balstītas valstu iemaksas ir kļuvušas par nesalīdzināmi lielāko daļu no ieņēmumiem;

R.   tā kā pašreizējā DFS salīdzinājumā ar iepriekšējo nominālā izteiksmē ir vājāka, bet apstākļi prasa lielus budžeta līdzekļus, lai palīdzētu bēgļiem un stimulētu ekonomikas izaugsmi, sociālo kohēziju un finansiālo stabilitāti;

S.   tā kā prasība pēc vienprātības nodokļu politikas jomā kavē vēršanos pret Eiropas Savienībā pastāvošajām nodokļu oāzēm un dalībvalstu kaitniecisku nodokļu politiku; tā kā daudzas no šīm darbībām kropļo iekšējā tirgus funkcionēšanu, apdraud dalībvalstu ieņēmumus un galu galā pārceļ slogu uz iedzīvotāju un MVU pleciem;

T.   tā kā Eiropas Savienība ir konstitucionāla sistēma, kas balstās uz tiesiskumu; tā kā Līgumi ir jāmaina, lai saskaņā ar pilnvaru nošķiršanas principu Eiropas Savienības Tiesai (EST) piešķirtu jurisdikciju pār visiem ES tiesību aspektiem;

U.   tā kā ES ir dibināta, arī pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības; tā kā pašreizējie ES instrumenti ir izrādījušies nepietiekami, lai novērtētu šo principu pārkāpumus, ko izdarījušas dalībvalstis, un piemērotu par tiem sankcijas; tā kā pārkāpuma procedūras, kas sāktas saistībā ar konkrētiem dalībvalstu tiesību aktiem vai darbībām, ar kurām tiek pārkāpti ES tiesību akti, ir nepietiekamas, lai vērstos pret ES pamatvērtību sistemātisku pārkāpšanu; tā kā saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu Padomei ir jārīkojas ar četru piektdaļu tās locekļu balsu vairākumu, lai konstatētu drošu varbūtību, ka kāda dalībvalsts varētu nopietni pārkāpt pamatvērtības, un saskaņā ar LES 7. panta 2. punktu Eiropadomei ir jārīkojas vienprātīgi, lai konstatētu nopietnu vairākkārtēju pārkāpumu; tā kā tādējādi nav ticis izmantots ne LES 7. panta 1. punktā paredzētais preventīvais pasākums, ne 7. panta 2. un 3. punktā paredzētais sankciju mehānisms;

V.   tā kā ES, šķiet, spēj daudz vairāk ietekmēt politikas nostādnes pamattiesību, tiesiskuma un korupcijas novēršanas jomā, kamēr valstis vēl tikai kandidē uz dalību Savienībā; tā kā tiesiskuma mehānisms būtu vienlīdz spēcīgi jāpiemēro visās dalībvalstīs;

W.   tā kā šī pārskatīšana ir vajadzīga arī tāpēc, lai līdzsvarotu un būtiski atjauninātu Savienības darbību, panākot mazāk birokrātisku regulāciju un efektīvāku politikas veidošanu, kas būtu tuvāka iedzīvotāju vajadzībām; tā kā Savienībai ir vajadzīgas attiecīgas kompetences, lai panāktu virzību dažu apstiprināto mērķu sasniegšanā, piemēram, vienotā tirgus, tostarp enerģētikas savienības, izveides pabeigšanā, sociālās kohēzijas un pilnīgas nodarbinātības nodrošināšanā, migrācijas un patvēruma jautājumu taisnīgā un kopīgā pārvaldībā, kā arī iekšējās un ārējās drošības politikas īstenošanā;

X.   tā kā sistemātiska dialoga ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām veidošana un sociālā dialoga stiprināšana visos līmeņos saskaņā ar LESD 11. pantā noteikto principu ir svarīgi, lai pārvarētu eiroskepticismu un atkārtoti apstiprinātu Eiropas solidaritātes dimensijas, sociālās kohēzijas un iekļaujošas līdzdalības demokrātijas nozīmi, ar ko tiek papildināta pārstāvības demokrātija;

Y.   tā kā pēdējo desmit gadu laikā ir ievērojami pasliktinājusies drošības situācija Eiropā, it īpaši tās kaimiņreģionos — neviena dalībvalsts vairs nespēj viena pati garantēt savu iekšējo un ārējo drošību;

Z.   tā kā Eiropas aizsardzības spēju samazināšanās ir ierobežojusi tās spēju panākt stabilitāti tuvākajos pierobežas reģionos; tā kā minētais ir cieši saistīts ar mūsu ASV sabiedroto nevēlēšanos iesaistīties, ja Eiropa nav gatava uzņemties savu daļu atbildības; tā kā būtu jāstiprina ES aizsardzības politika un jāizveido vispusīga ES un NATO partnerība, vienlaikus radot Savienībai iespēju operācijās ārvalstīs darboties autonomi galvenokārt, lai stabilizētu tās kaimiņu reģionus; tā kā tas nozīmē, ka ir vajadzīga intensīvāka dalībvalstu sadarbība, kā arī to aizsardzības spēju daļēja integrācija Eiropas aizsardzības kopienā, abiem procesiem notiekot saskaņā ar jaunu Eiropas drošības stratēģiju;

AA.   tā kā nav īstenota neviena no Lisabonas līgumā paredzētajām pārejas klauzulām Savienības pārvaldības racionalizēšanai, un ir maz ticams, ka pašreizējos apstākļos tas varētu notikt; tā kā — tieši pretēji — saistībā ar Eiropadomes 2009. gada 18. un 19. jūnija lēmumu par Komisijas locekļu skaita samazināšanu, kā paredzēts Lisabonas līgumā, uzreiz tika izmantota izņēmuma klauzula;

AB.   tā kā Eiropas Parlamenta 2014. gada vēlēšanu rezultātā pirmo reizi tika tieši izvirzīta Komisijas priekšsēdētāja amata kandidatūra; tā kā tomēr pilsoņi diemžēl nevarēja balsot par kandidātiem tieši; tā kā būtu vēl vairāk jāstiprina Eiropas Parlamenta vēlēšanu pārnacionālā daba, ieviešot skaidru juridisko pamatu, lai nodrošinātu to, ka šī jaunā sistēma tiek saglabāta un pilnveidota; tā kā turklāt pilsoņi tik tikko spēj izprast Komisijas priekšsēdētāja un Eiropadomes priekšsēdētāja savstarpējās attiecības;

AC.   tā kā nepieciešamība reformēt Savienību ir krasi palielinājusies pēc balsojuma Apvienotajā Karalistē notikušajā referendumā par izstāšanos no Eiropas Savienības; tā kā sarunās par kārtību attiecībā uz AK izstāšanos ir jāņem vērā arī tās turpmākās attiecības ar Savienību; tā kā šī vienošanās jāpanāk sarunās saskaņā ar LESD 218. panta 3. punktu, un Savienības vārdā tā jānoslēdz Padomei, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu pēc tam, kad saņemta Eiropas Parlamenta piekrišana; tā kā tādēļ Parlaments būtu pilnībā jāiesaista visā sarunu procesā;

AD.   tā kā Apvienotās Karalistes izstāšanās radītu iespēju samazināt Savienības sarežģītību un noskaidrot, ko īsti nozīmē dalība Savienībā; tā kā turpmāk ES attiecībām ar kaimiņos esošajām trešām valstīm (Apvienoto Karalisti, Norvēģiju, Šveici, Turciju, Ukrainu u. c.) būs vajadzīga skaidra struktūra; tā kā Savienības dibinātāji savulaik jau bija paredzējuši sava veida asociētās valsts statusu;

AE.   tā kā šajā svarīgajā jautājumā Eiropas Parlamentam Līgumos ir paredzētas sešas konkrētas prerogatīvas, proti: tiesības ierosināt grozījumus Līgumos (LES 48. panta 2. punkts), tiesības sniegt atzinumu Eiropadomei par grozījumiem Līgumos (LES 48. panta 3. punkta pirmā daļa), tiesības pieprasīt sasaukt Konventu pretēji Eiropadomes viedoklim (LES 48. panta 3. punkta otrā daļa), tiesības sniegt atzinumu par Eiropadomes lēmumu pilnībā vai daļēji grozīt LESD trešās daļas noteikumus (LES 48. panta 6. punkta otrā daļa), tiesības ierosināt Parlamenta vietu pārdali pirms nākamajām vēlēšanām (LES 14. panta 2. punkts) un tiesības ierosināt vienotu vēlēšanu procedūru (LESD 223. panta 1. punkts),

AF.   tā kā ir jāsaglabā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) un Reģionu komitejas (RK) kā pilsoniskās sabiedrības organizāciju un reģionālo un vietējo dalībnieku institucionālo pārstāvju loma, ņemot vērā to, ka to izstrādātie atzinumi palielina politikas veidošanas un likumdošanas procesu demokrātisko leģitimitāti;

AG.   tā kā nepārprotami lielākā daļa Savienības reģionālo un vietējo pašvaldību ar Reģionu komitejas starpniecību ir konsekventi paudušas labvēlīgu nostāju attiecībā uz integrētāku ES, kurā tiek nodrošināta efektīva pārvaldība,

1.   uzskata, ka ir pagājis laiks, kad krīžu vadība bija veicama, izmantojot ad hoc lēmumus un pakāpeniskus risinājumus, jo to rezultātā bieži vien tiek pieņemti nepietiekami un novēloti pasākumi; pauž pārliecību, ka ir pienācis laiks pamatīgi izvērtēt to, kā novērst trūkumus Eiropas Savienības pārvaldībā, veicot Lisabonas līguma visaptverošu un padziļinātu pārskatīšanu; uzskata, ka īstermiņa un vidēja termiņa risinājumi var tikt rasti, pa to laiku pilnībā izmantojot spēkā esošo Līgumu potenciālu;

2.   norāda, ka Savienības reformu virzienam vajadzētu būt tās modernizācijai, ieviešot jaunus instrumentus un jaunas un efektīvas Eiropas spējas un padarot lēmumu pieņemšanas procesus demokrātiskākus, nevis pieļaujot renacionalizāciju ar starpvaldību sistēmas nostiprināšanu;

3.   uzsver neseno Eirobarometra aptauju liecināto, ka pretēji plaši izplatītam uzskatam ES iedzīvotāji joprojām pilnībā apzinās, cik svarīgi ir patiesi Eiropas risinājumi un atbalsta tos(24) , jo īpaši drošības, aizsardzības un migrācijas jomā;

4.   ar bažām atzīmē to, ka veidojas dalībvalstu apakšgrupas, kuras apdraud Savienības vienotību, radot pārredzamības trūkumu un mazinot iedzīvotāju uzticēšanos; uzskata, ka diskusijām par Savienības nākotni piemērotais formāts ir visas 27 ES dalībvalstis; uzsver, ka nebūtu produktīvi sašķelt diskusijas dažādos formātos vai dalībvalstu grupās;

5.   uzsver, ka Līgumu visaptverošu demokrātisku reformu var panākt tikai, analizējot ES nākotni un vienojoties par redzējumu attiecībā uz pašreizējo Eiropas iedzīvotāju paaudzi un nākamajām paaudzēm, un šī procesa rezultātā sasaucot Konventu, kas garantētu iekļautību, Konventa sastāvā apvienojot valstu parlamentu, visu dalībvalstu valdību, Komisijas, Eiropas Parlamenta un tādu ES konsultatīvo struktūru kā Reģionu komiteja un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pārstāvjus, kā arī nodrošinātu pienācīgu platformu šādai analīzei un Eiropas pilsoņu un pilsoniskās sabiedrības iesaistei;

Darīt galu attieksmei “Eiropa à la carte”

6.   pauž nožēlu par to, ka katru reizi, kad Eiropadome nolemj izmantot starpvaldību metodes un apiet Līgumos paredzēto Kopienas vai Savienības metodi, ne tikai tiek samazināta politikas veidošanas efektivitāte, bet arī aizvien vairāk sarūk pārredzamība, demokrātiskā pārskatatbildība un kontrole; uzskata, ka diferencētu virzību var pieļaut tikai kā pagaidu risinājumu ceļā uz efektīvāku un integrētāku ES politikas veidošanu;

7.   uzskata, ka Savienības metode ir vienīgā demokrātiskā likumdošanas metode, kas nodrošina visu interešu, jo īpaši Eiropas interešu, ņemšanu vērā; ar Savienības metodi saprot likumdošanas procedūru, kurā Komisija, pildot savu izpildvaras kompetenci, ierosina tiesību aktus, Parlaments un Padome, kas pārstāv attiecīgi dalībvalstu pilsoņus un valstis, pieņem kopīgu lēmumu ar balsu vairākumu, bet prasība par vienprātību lēmumu pieņemšanā kļūst par absolūtu izņēmumu, un Eiropas Savienības Tiesa īsteno pārraudzību un nodrošina pilnīgu tiesisko kontroli; uzstāj, ka Savienības metode būtu jāievēro pat steidzamos gadījumos;

8.   šajos apstākļos uzskata par svarīgu apliecināt uzticību apņēmībai veidot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību (LES 1. pants), lai mazinātu jebkādas dezintegrācijas tendences, un vēlreiz uzsvērt ES morālo, politisko un vēsturisko sūtību un tās konstitucionālo raksturu;

9.   ierosina samazināt prasības attiecībā uz pastiprinātās un strukturētās sadarbības izveidi, tostarp prasību par minētajā sadarbībā iesaistīto dalībvalstu skaita minimumu;

10.   ierosina nākamajā Līgumu pārskatīšanā atrisināt problēmu ar pašreizējo nesakārtoto diferenciāciju, likvidējot vai vismaz krasi samazinot iespējas nepiedalīties, iespējas piedalīties un izņēmumus, kas atsevišķām dalībvalstīm tiek piešķirti attiecībā uz ES primārajiem tiesību aktiem;

11.   iesaka definēt un attīstīt partnerības jēdzienu, lai izveidotu ap ES partneru loku, kuru veidotu valstis, kas nevar vai negrib pievienoties Savienībai, bet tomēr vēlas uzturēt ciešas attiecības ar ES; uzskata, ka šādās attiecībās kā papildelements būtu jāparedz pienākumi, kas atbilstu attiecīgajām tiesībām, piemēram, finanšu ieguldījumu un — vēl svarīgāk — Savienības pamatvērtību un tiesiskuma ievērošanu;

12.   uzskata, ka būtu jāsaglabā vienota iestāžu sistēma, lai sasniegtu Savienības kopīgos mērķus un garantētu visu pilsoņu un dalībvalstu līdztiesības principa ievērošanu;

Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības

13.   norāda, ka šis jaunais partnerības veids varētu būt viens no iespējamiem risinājumiem, lai ņemtu vērā Apvienotās Karalistes pilsoņu lielākās daļas pausto vēlmi izstāties no ES; uzsver, ka Apvienotās Karalistes kā vienas no lielākajām dalībvalstīm un lielākās valsts, kas ir ārpus eurozonas, izstāšanās ietekmē Savienības spēku un institucionālo līdzsvaru;

14.   atkārtoti apstiprina, ka Savienības konstitucionālie elementi, jo īpaši vienotā tirgus integritāte un tas, ka to nevar nošķirt no četrām Savienības pamatbrīvībām (personu brīvas pārvietošanās un kapitāla, preču un pakalpojumu brīvas aprites), ir Savienības būtiski nedalāmi pīlāri tāpat kā likuma vara, ko garantē Eiropas Savienības Tiesa; atkārtoti apstiprina, ka sarunās par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības šo konstitucionālo vienotību nevar sagraut;

15.   ņemot vērā Apvienotās Karalistes pilsoņu izvēli izstāties no ES, prasa pārvietot Eiropas Banku iestādes un Eiropas Zāļu aģentūras mītnes, kas atrodas Londonā, uz kādu citu dalībvalsti;

Jauna ekonomikas pārvaldība ekonomikas izaugsmei, sociālajai kohēzijai un finansiālajai stabilitātei

16.   pauž nopietnas bažas par aizvien lielākajām ekonomiskajām un sociālajām atšķirībām un ekonomisko reformu un finanšu stabilitātes trūkumu ekonomiskajā un monetārajā savienībā (EMS), kā arī tautsaimniecības konkurētspējas mazināšanos daudzās dalībvalstīs, ko jo īpaši ir radījis tas, ka nav izveidota kopīga fiskālā un ekonomikas politika; tādēļ uzskata, ka kopīgajai fiskālajai un ekonomikas politikai būtu jākļūst par Savienības un dalībvalstu dalīto kompetenci;

17.   uzskata, ka ne Stabilitātes un izaugsmes pakts, ne saistību nepārņemšanas klauzula (LESD 125. pants) savā pašreizējā veidolā diemžēl nespēj sasniegt plānotos mērķus; uzskata, ka ES ir jānoraida mēģinājumi atgriezties pie protekcionistiskas nacionālpolitikas un nākotnē būtu jāturpina darboties kā atvērtai ekonomikai; brīdina, ka to nevar panākt, nojaucot sociālo modeli;

18.   turklāt norāda, ka pašreizējā sistēma nenodrošina pietiekamu katras valsts atbildību par tai adresētajiem ieteikumiem; šajā sakarībā pauž ieinteresētību par konsultatīvās Eiropas Fiskālās padomes piedāvāto potenciālu un turpmāko misiju sniegt Komisijai konsultācijas par fiskālās politikas risinājumiem, kas būtu piemēroti eurozonai kopumā;

19.   apzinās, ka ir jāpārskata daudzu ES nesen veikto krīzes pārvarēšanas pasākumu efektivitāte un primārajos tiesību aktos jākodificē vairākas lēmumu pieņemšanas procedūras, kā arī ir jānostiprina jaunās finanšu nozares regulējuma sistēmas juridiskais pamats; piekrīt piecu priekšsēdētāju ziņojumā paustajam viedoklim, ka atklātā koordinācijas metode kā Eiropas ekonomikas stratēģijas pamats nedarbojas;

20.   tādēļ ierosina papildus stabilitātes un izaugsmes paktam parastajā likumdošanas procedūrā kā tiesību aktu pieņemt konverģences kodeksu, kurā tiktu noteikti konverģences mērķi (nodokļu, darba tirgus, investīciju, produktivitātes, sociālās kohēzijas, publisko administratīvo un labas pārvaldības spēju jomā); uzstāj, ka ekonomikas pārvaldības satvarā konverģences kodeksa ievērošanai vajadzētu būt priekšnosacījumam pilnīgai dalībai attiecībā uz eurozonas fiskālo kapacitāti, un katrai dalībvalstij būtu jāierosina priekšlikumi par to, kā sasniegt konverģences kodeksa kritērijus; uzsver, ka standartus un fiskālos stimulus nosaka Parlamenta rezolūcijā par eurozonas budžeta kapacitāti;

21.   uzskata, ka spēcīga sociālā dimensija ir vispusīgas EMS neatņemama daļa un ka LESD 9. pants pašreizējā redakcijā nav pietiekams pamats, kas garantētu pienācīgu līdzsvaru starp sociālajām tiesībām un ekonomisko brīvību; tādēļ prasa šīs tiesības noteikt par līdzvērtīgām un aizsargāt dialogu starp sociālajiem partneriem;

22.   prasa iekļaut Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (fiskālo paktu) ES tiesiskajā regulējumā, kā arī Savienības tiesībās ietvert ESM un vienotā noregulējuma fondu, pamatojoties uz to īstenošanas vispusīgu novērtējumu un īstenojot attiecīgu Parlamenta demokrātisku pārraudzību, lai nodrošinātu, ka tie, kas sniedz ieguldījumu šajos mehānismos, ir atbildīgi par kontroli un pārskatatbildību; prasa arī turpināt attīstīt fiskālā pakta 13. pantā paredzēto starpparlamentu konferenci, lai vajadzības gadījumā ļautu rīkot būtiskas un savlaicīgas EP un valstu parlamentu diskusijas;

23.   uzskata, ka, lai stiprinātu finanšu stabilitāti, mazinātu pārrobežu asimetriskus un simetriskus satricinājumus un ekonomikas lejupslīdes ietekmi un nodrošinātu pienācīgu investīciju līmeni, eurozonai ir vajadzīgas fiskālās spējas, kas balstītos uz patiesiem pašu resursiem, un Eiropas kase ar spēju aizņemties; norāda, ka šī kase būtu jāiekļauj Komisijā un tai vajadzētu tikt pakļautai Parlamenta un Padomes demokrātiskai kontrolei un prasībai par pārskatatbildību;

24.   norāda, ka atbilstība ir izšķiroši svarīga ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) darbībai, un tāpēc ir vajadzīgas spēcīgākas pārvaldības funkcijas, nekā to šobrīd nodrošina Komisija un/vai Eurogrupa, kā arī ir jāveic pilnīgas demokrātiskas pārbaudes un jānodrošina līdzsvars, iesaistot Eiropas Parlamentu visos ar EMS saistītos aspektos; uzskata, ka paralēli, lai uzlabotu atbildības uzņemšanos, pārskatatbildība ir jānodrošina līmenī, kurā tiek pieņemti vai īstenoti lēmumi — valstu parlamentiem rūpīgi pārbaudot valstu valdības, bet Eiropas Parlamentam rūpīgi pārbaudot Eiropas izpildvaru;

25.   tādēļ aicina izpildvaras funkciju koncentrēt Komisijā, izveidojot ES finanšu ministra amatu un nodrošinot Komisijai spēju formulēt un īstenot kopēju ES ekonomikas politiku, apvienojot makroekonomiskos, fiskālos un monetāros instrumentus, ko vēl papildinātu arī eurozonas budžeta kapacitāte; finanšu ministram vajadzētu būt atbildīgam par ESM un citu kopīgo instrumentu, tostarp budžeta kapacitātes, darbību, un būt vienīgajam eurozonas ārējam pārstāvim starptautiskajās organizācijās, jo īpaši finanšu nozarē;

26.   uzskata par nepieciešamu finanšu ministram piešķirt atbilstīgas pilnvaras iejaukties, lai uzraudzītu konverģences kodeksa ievērošanu, un pilnvaras izmantot iepriekšminētos fiskālos stimulus;

27.   uzskata par nepieciešamu, neskarot Eiropas Centrālo banku sistēmas uzdevumus, ļaut Eiropas Stabilizācijas mehānismam darboties tiešā Eiropas Centrālās bankas uzraudzībā kā pirmajam pēdējās instances aizdevējam attiecībās ar finanšu iestādēm; tādēļ arī uzskata, ka Eiropas Centrālajai bankai ir vajadzīgas pilnvērtīgas federālo rezervju pilnvaras, vienlaikus saglabājot savu neatkarību;

28.   visbeidzot aicina pakāpeniski, bet pēc iespējas ātrāk pabeigt banku savienības un kapitāla tirgu savienības izveidi, pamatojoties uz paātrinātu grafiku;

29.   uzskata, ka ir jāatceļ prasība par vienprātību attiecībā uz dažām darbībām nodokļu jomā, lai ļautu ES aizsargāt iekšējā tirgus taisnīgu un nekavētu darbību un izvairīties no dalībvalstu īstenotas kaitnieciskas nodokļu politikas; prasa noteikt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, nodokļu apiešanu un nodokļu oāzēm par būtisku Eiropas Savienības mērķi;

Jauni uzdevumi

30.   atzīst, ka no ģeopolitiskā, ekonomiskā un vides aspekta ir nepieciešams izveidot patiesu Eiropas Enerģētikas savienību; uzsver, ka klimata pārmaiņas ir viens no svarīgākajiem globālajiem uzdevumiem, kas ES jārisina; uzsver — lai nodrošinātu veiksmīgu kopīgas politikas īstenošanu nepiesārņojošu un atjaunojamu energoresursu enerģijas politikas jomā, papildus nepieciešamībai pilnībā ratificēt un īstenot Parīzes nolīgumu un saistošu ES klimata jomas mērķu un darbību pielāgošanai ir jāgroza ierobežojums, ka ES politika nedrīkst ietekmēt dalībvalsts tiesības paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, izvēlēties kādu no energoavotiem, kā arī noteikt savas energoapgādes struktūru (LESD 194. panta 2. punkts);

31.   uzsver, ka jaunu un atjaunojamu energoresursu izstrāde būtu jāiekļauj Līgumos kā primārais mērķis gan Savienībai, gan dalībvalstīm;

32.   atzīmē, ka Līgumi paredz plašas iespējas izveidot humānu, pienācīgi funkcionējošu migrācijas pārvaldības sistēmu, tostarp Eiropas robežu un krasta apsardzi, un atzinīgi vērtē šajā jautājumā panākto progresu; tomēr uzskata, ka Līgumi, it īpaši LESD 79. panta 5. punkts, ir pārāk ierobežojoši attiecībā uz citiem migrācijas aspektiem, it īpaši attiecībā uz patiesas Eiropas sistēmas izveidi likumīgas migrācijas jomā; uzsver, ka turpmākajā ES migrācijas sistēmā ir jāveido sinerģijas starp tās sniegto ārvalstu palīdzību un īstenoto ārpolitiku un jāvienādo valstu kritēriji patvēruma piešķiršanai un darba tirgus pieejamības nodrošināšanai; uzstāj, ka robežkontroles, nolīgumu ar trešām valstīm, tostarp sadarbības atpakaļuzņemšanas un atgriešanas jautājumos, un patvēruma un migrācijas politikas īstenošanā ir vajadzīga Parlamenta demokrātiska kontrole, un ka valsts drošību nevar izmantot kā ieganstu tam, lai izvairītos no Eiropas mēroga rīcības;

33.   ņemot vērā terorisma draudu intensitāti, uzskata par nepieciešamu uzlabot ES spējas cīņā pret terorismu un starptautisko organizēto noziedzību; uzsver, ka līdzās labākai koordinācijai starp kompetentajām iestādēm un aģentūrām dalībvalstīs, Eiropolam un Eurojust būtu jāpiešķir patiesas izmeklēšanas un kriminālvajāšanas pilnvaras un spējas, iespējams pārveidojot šīs iestādes par patiesu Eiropas Izmeklēšanas un pretterorisma biroju, ko pienācīgi kontrolētu Parlaments;

34.   secina, ka dažādie Eiropas teritorijā veiktie teroristu uzbrukumi ir apliecinājuši to, ka labāku drošību varētu panākt, ja tā neatrastos dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē; tādēļ ierosina šajā jomā izmantot dalītu kompetenci, lai veicinātu tiesu varas kontrolei pakļautas Eiropas izmeklēšanas un izlūkošanas spējas izveidi Eiropola ietvaros; norāda, ka tikmēr saskaņā ar LESD 73. pantu nekas nekavē dalībvalstis izveidot šāda veida sadarbību savu dienestu starpā;

Ārpolitikas nostiprināšana

35.   pauž nožēlu, ka Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcijā par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu, nācies secināt, ka ES nav izdevies sasniegt vairāk, attīstot savu spēju pieņemt un ieviest kopēju ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP); atzīmē, ka centieni sākt īstenot kopēju drošības un aizsardzības politiku nav bijusi īpaši sekmīgi, jo īpaši attiecībā uz izmaksu un pienākumu sadali;

36.   norāda, ka, tikai pastiprinot kopējo ārpolitiku un drošības politiku, ES var nopietni reaģēt uz jaunajiem drošības apdraudējumiem un izaicinājumiem un tādējādi cīnīties pret terorismu un nodrošināt mieru, stabilitāti un kārtību savās kaimiņvalstīs;

37.   uzskata, ka Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve būtu jāieceļ par ES ārlietu ministri un jāatbalsta viņas centienos kļūt par galveno Eiropas Savienības ārējo pārstāvi starptautiskajos forumos, jo īpaši ANO līmenī, vienlaikus uzsverot, ka varētu un vajadzētu vēl vairāk darīt arī Lisabonas līguma ietvaros, tostarp attiecībā uz to noteikumu izmantošanu, kuri paredz rīcību ar kvalificēta vairākuma balsojumu; uzskata, ka ārlietu ministram vajadzētu būt iespējai iecelt politiskus vietniekus; ierosina pārskatīt pašreizējā Eiropas Ārējās darbības dienesta darbību, tostarp arī nepieciešamību pēc atbilstīgiem budžeta līdzekļiem;

38.   uzsver, ka ir nepieciešams strauji izveidot Eiropas aizsardzības savienību, lai nostiprinātu ES teritorijas aizsardzību, kas stratēģiskā partnerībā ar NATO ļautu Savienībai rīkoties autonomi operācijās ārvalstīs, galvenokārt, lai stabilizētu kaimiņvalstis un tādējādi uzlabotu ES kā pašas aizsardzības un drošības sniedzējas lomu saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem; vērš uzmanību uz Francijas un Vācijas 2016. gada septembra iniciatīvu, kā arī Itālijas 2016. gada augusta iniciatīvu, kas sniedza lietderīgu ieguldījumu šā jautājuma risināšanā; uzsver, ka Eiropas Parlaments ir pilnībā jāiesaista visos EAS izveides posmos un tam ir jāpiešķir tiesības sniegt piekrišanu attiecībā uz operāciju īstenošanu ārvalstīs; ņemot vērā Eiropas aizsardzības savienības nozīmi, Līgumos būtu konkrēti jāparedz iespēja tādu izveidot; turklāt papildus Eiropas Ārējās darbības dienestam būtu jāizveido Aizsardzības ģenerāldirektorāts, kas būtu atbildīgs par kopējās drošības un aizsardzības politikas iekšējiem aspektiem;

39.   uzsver nepieciešamību palielināt kopējai ārpolitikai un drošības politikai iezīmētos resursus, lai nodrošinātu to, ka izmaksas, ko rada kopējās drošības un aizsardzības politikas vai Eiropas aizsardzības savienības satvarā īstenotas militārās operācijas, tiek sadalītas taisnīgāk;

40.   ierosina KĀDP atbalstam izveidot Eiropas Izlūkošanas biroju;

Pamattiesību nodrošināšana

41.   atkārtoti norāda, ka Komisija ir Līgumu un LES 2. pantā minēto Savienības vērtību ievērošanas uzraudzītāja; secina, ka, ņemot vērā Savienības vērtību dažādos iespējamos pārkāpumus vairākās dalībvalstīs, pašreizējā LES 7. pantā paredzētā procedūra ir nepilnīga un apgrūtinoša;

42.   uzsver to, ka ES pamatvērtību ievērošana un sargāšana ir Eiropas Savienības kā uz vērtībām balstītas kopienas pamatakmens un ka šīs vērtības vieno dalībvalstis;

43.   ierosina izdarīt grozījumus LESD 258. pantā, lai nepārprotami ļautu Komisijai piemērot sistēmiska pārkāpuma darbību pret dalībvalstīm, kas pārkāpj pamatvērtības; jēdziens “sistēmiska pārkāpuma darbība” nozīmē to, ka tiek apvienotas atsevišķas savstarpēji saistītas pārkāpuma darbības, kas liecina par to, ka dalībvalsts nopietni un vairākkārtīgi pārkāpj LES 2. panta noteikumus;

44.   grozot LESD 258. un 259. pantu, ierosina paplašināt to fizisko un juridisko personu tiesības, kuras ir tieši un personīgi skartas kādā lietā, kas iesniegta Eiropas Savienības Tiesā par iespējamiem Pamattiesību hartas pārkāpumiem, ko izdarījušas ES iestādes vai dalībvalsts;

45.   iesaka atcelt Pamattiesību hartas 51. pantu, kā arī pārveidot Hartu par Savienības tiesību hartu;

46.   turklāt uzskata, ka pilsoņu vajadzībām būtu jārada vairāk līdzdalības demokrātijas instrumentu Savienības līmenī; tādēļ ierosina izvērtēt iespēju ieviest Līgumos noteikumus attiecībā uz ES līmeņa referendumu par jautājumiem, kas saistīti ar Savienības darbībām un politikas nostādnēm;

Vairāk demokrātijas, pārredzamības un pārskatatbildības

47.   ierosina pārveidot Komisiju par Savienības galveno izpildvaras iestādi jeb valdību, ar mērķi stiprināt Savienības metodi, palielināt pārredzamību un uzlabot Eiropas Savienības līmenī veiktās darbības efektivitāti un lietderīgumu;

48.   atkārtoti aicina būtiski samazināt atjauninātās Komisijas skaitlisko sastāvu un tās priekšsēdētāja vietnieku skaitu samazināt līdz diviem: finanšu ministrs un ārlietu ministrs; ierosina tādā pašā veidā samazināt Revīzijas palātas skaitlisko sastāvu;

49.   atzinīgi vērtē jauno procedūru, atbilstoši kurai Eiropas politiskās partijas izvirza Eiropas izpildvaras iestādes priekšsēdētāja amatam galveno kandidātu, kuru pēc Eiropadomes priekšlikuma ievēlē Eiropas Parlaments, taču uzskata, ka viņiem vajadzētu būt iespējai piedalīties nākamajās vēlēšanās kā oficiāliem kandidātiem visās dalībvalstīs;

50.   uzsver, ka pilsoņu iesaistīšana viņu mītnes valsts politiskajos procesos palīdz veidot Eiropas demokrātiju, un prasa paplašināt to pilsoņu vēlēšanu tiesības, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsoņi, kā noteikts LESD 22. pantā, ietverot iespēju piedalīties visās atlikušajās vēlēšanās;

51.   atbalsta Eiropadomes 2013. gada 28. jūnija lēmumu par tādas sistēmas izveidi, kas ļautu pirms katrām jaunām Eiropas Parlamenta vēlēšanām pārdalīt vietas starp dalībvalstīm objektīvā, taisnīgā, noturīgā un pārredzamā veidā, ievērojot degresīvās proporcionalitātes principu un vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu skaita izmaiņas un demogrāfiskās tendences;

52.   atgādina daudzos paziņojumus par Eiropas Parlamenta vienu darba vietu, ņemot vērā šāda lēmuma simbolisko nozīmi un faktiskos ietaupījumus, ko tādējādi varētu gūt;

53.   atkārtoti prasa izveidot vienu Eiropas Parlamenta darba vietu un atkārtoti pauž apņemšanos sākt parastu Līguma pārskatīšanas procedūru saskaņā ar LES 48. pantu, lai ierosinātu grozījumus LESD 341. pantā un 6. protokolā, kas nepieciešami, lai ļautu Parlamentam lemt par savas darba vietas atrašanos un iekšējo organizāciju;

54.   ierosina pārveidot visus Padomes sastāvus un Eiropadomi par Valstu padomi, kurā Eiropadomes galvenā atbildība būtu nodrošināt virzību un saskaņotību pārējiem Padomes sastāviem;

55.   uzskata, ka specializācijas, profesionalitātes un darbības nepārtrauktības vārdā Padomei un tās specializētajām padomēm kā otram ES likumdevējam būtu pašreizējā sešu mēnešu rotējošās prezidentūras kārtība jāaizstāj ar pastāvīgo priekšsēdētāju sistēmu, kurus tā izraugās no sava vidus; ierosina, ka Padomes lēmumi būtu jāpieņem vienai likumdošanas padomei, bet specializētie likumdošanas padomes sastāvi būtu jāpārveido par sagatavošanas struktūrām, līdzīgi kā tas ir ar Parlamenta komitejām;

56.   ierosina, ka dalībvalstīm vajadzētu būt spējīgām noteikt savas valsts pārstāvniecības sastāvu specializētajās padomēs, iekļaujot tajā pārstāvjus no attiecīgajiem valstu parlamentiem, valdībām vai arī no abām iestādēm;

57.   uzsver, ka pēc ES finanšu ministra amata izveides Eurogrupa būtu jāuzskata par vienu no formālajām specializētajām padomēm ar likumdošanas un kontroles funkcijām;

58.   prasa vēl vairāk samazināt prasību par vienprātības nepieciešamību Padomes balsošanas procedūrās, kurās tā joprojām tiek piemērota, piemēram, ārlietu un aizsardzības jautājumos, fiskālās un sociālās politikas jomā, aizstājot to ar prasību par kvalificētu vairākumu, pašreizējās īpašās likumdošanas procedūras pārveidot par parastajām likumdošanas procedūrām un pilnībā aizstāt apspriešanās procedūru ar Parlamenta un Padomes koplēmuma procedūru;

59.   uzskata, ka eurozonas pārvaldības nostiprināšanai pienācīgi būtu jāievēro to dalībvalstu intereses, kuras vēl nav eurozonas dalībnieces (pirmspievienošanās valstis);

60.   atzīst valstu parlamentu būtisko nozīmi Eiropas Savienības pašreizējā institucionālajā kārtībā un jo īpaši gan to lomu ES tiesību aktu transponēšanā valstu tiesību aktos, gan arī lomu, kāda tiem būtu, veicot ex ante un ex post kontroli pār likumdošanas lēmumiem un politikas izvēlēm, kādus to pārstāvji pieņemtu Padomē, tostarp tās specializētajās padomēs; tādēļ ierosina papildināt un uzlabot valstu parlamentu pilnvaras, ieviešot t. s. “zaļās kartītes” procedūru, saskaņā ar kuru valstu parlamenti varētu iesniegt tiesību aktu priekšlikumus Padomei izvērtēšanai;

61.   ievērojot valstu parlamentu lomu un subsidiaritātes principu, atzīst ES ekskluzīvās kompetences kopējās tirdzniecības politikas jomā; šajā sakarībā prasa skaidri nošķirt Savienības un dalībvalstu kompetences; norāda, ka šāda nošķiršana pozitīvi ietekmētu nodarbinātību un izaugsmi gan ES, gan tās tirdzniecības partnervalstīs;

62.   turklāt saskaņā ar ierastu praksi vairākās dalībvalstīs ierosina abiem Savienības likumdevējiem, proti, Padomei un jo īpaši Parlamentam, kā vienīgajai iestādei, ko pilsoņi ievēlē tiešās vēlēšanās, piešķirt likumdošanas iniciatīvas tiesības, vienlaikus neskarot kārtību, ka galvenās likumdošanas iniciatīvas tiesības ir Komisijai;

63.   uzskata, ka saskaņā ar LESD 245. un 247. pantu ne tikai Padomei un Komisijai, bet arī Eiropas Parlamentam vajadzētu būt tiesībām iesniegt prasību Eiropas Savienības Tiesā, ja Eiropas Komisijas loceklis vai bijušais loceklis ir pārkāpis savus Līgumos norādītos pienākumus, ir izdarījis smagu pārkāpumu vai arī vairs neatbilst amata pildīšanas nosacījumiem;

64.   uzstāj, ka būtu jāstiprina Parlamenta izmeklēšanas tiesības un tam būtu jāpiešķir īpašas, patiesas un skaidri norobežotas pilnvaras, kuras ir atbilstīgākas Eiropas Parlamenta politiskajai ietekmei un kompetencei, tostarp tiesības izsaukt lieciniekus, pilnā apjomā piekļūt dokumentiem, veikt vietēju izmeklēšanu un piemērot sankcijas par neatbilstību;

65.   pauž pārliecību, ka ES budžets ir jāpapildina ar patiesu pašu resursu sistēmu, kuras pamatprincipi būtu vienkāršība, godīgums un pārredzamība; atbalsta Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos ieteikumus attiecībā uz ES budžeta ieņēmumu diversifikāciju, tostarp jauniem pašu resursiem, lai samazinātu NKI iemaksu daļu ES budžetā, lai atteiktos no dalībvalstu piekoptās t. s. “taisnīgās atdeves” (juste retour ) pieejas; šajā sakarībā prasa pakāpeniski likvidēt jebkāda veida atlaides;

66.   šajā sakarībā ierosina, ka lēmumu pieņemšanas procedūrās attiecībā uz DFS un pašu resursiem ir jāpāriet no vienprātības uz kvalificētu balsu vairākumu, tādējādi sekmējot Parlamenta un Padomes patiesus koplēmumus visos ar budžetu saistītos jautājumos; turklāt atkārtoti aicina saskaņot DFS termiņu un Parlamenta un Eiropas izpildvaras pilnvaru termiņus, kā arī uzstāj, ka visu Savienības aģentūru finansējumam vajadzētu kļūt par ES budžeta daļu;

67.   uzsver nepieciešamību piemērot parasto likumdošanas procedūru DFS regulas pieņemšanai, lai to saskaņotu ar lēmumu pieņemšanas procedūru attiecībā uz praktiski visām citām ES daudzgadu programmām, tostarp to finanšu piešķīrumiem, kā arī attiecībā uz ES budžetu; uzskata, ka piekrišanas procedūra liedz Parlamentam lemšanas pilnvaras, kādas tam ir attiecībā uz gada budžetu pieņemšanu, bet vienprātības noteikums Padomē nozīmē, ka vienošanās ir mazākais iespējamais iznākums, kas balstīts uz nepieciešamību nepieļaut kādas dalībvalsts noteiktu veto;

68.   norāda, ka LES 13. pantā definētais iestāžu saraksts atšķiras no Finanšu regulas 2. pantā minētā; uzskata, ka Finanšu regula jau atspoguļo pašreizējo praksi;

69.   konstatē vairākus gadījumus, kad LESD teksts atšķiras no prakses un Līguma gara; uzskata, ka šīs neatbilstības ir jālabo saskaņā ar demokrātijas un pārredzamības principiem;

70.   atgādina, ka katrai iestādei, kas definēta Finanšu regulas 2. panta b) punktā, ir autonomija pašai veikt savas budžeta iedaļas izpildi, ievērojot Finanšu regulas 55. pantu; norāda, ka šāda autonomija nozīmē arī ievērojamu atbildības līmeni par piešķirtā finansējuma izmantošanu;

71.   norāda, ka efektīvai uzraudzībai pār ES budžeta pildīšanu iestādēs un struktūrās ir nepieciešama labticīga un efektīvāka sadarbība ar Parlamentu un pilnīga pārredzamība attiecībā uz finansējuma izmantošanu, kā arī visām iestādēm jāiesniedz ikgadējs pēcpārbaudes dokuments par to, kā tiek pildīti budžeta izpildes apstiprināšanā sniegtie Parlamenta ieteikumi; pauž nožēlu, ka Padome neievēro šo procedūru un uzskata, ka šī ieilgusī situācija nav attaisnojama un grauj visas Savienības reputāciju;

72.   norāda, ka budžeta izpildes apstiprināšana katrai ES iestādei un struktūrai atsevišķi ir ilgstoša prakse, ko Parlaments ir ieviesis, lai nodrošinātu ES nodokļu maksātājiem pārredzamību un demokrātisku pārskatatbildību, un tā ir veids, kā pārbaudīt ES finansējuma izmantošanas atbilstību un pārredzamību; uzsver, ka tas efektīvi garantē Parlamentam tiesības un pienākumu pārbaudīt visu ES budžetu; atgādina par Komisijas 2014. gada janvārī pausto viedokli, ka visām iestādēm bez izņēmuma gan pilnībā jāpiedalās pēcpārbaudes procesā saistībā ar Parlamenta konstatējumiem budžeta izpildes apstiprināšanā, gan neierobežoti jāsadarbojas, lai nodrošinātu budžeta izpildes apstiprināšanas procedūras raitu norisi;

73.   prasa iestādēm iesniegt tieši Parlamentam to gada darbības ziņojumus un sniegt tam pilna apjoma informāciju, atbildot uz tā jautājumiem budžeta izpildes apstiprināšanas procesā, lai Parlaments varētu pieņemt pamatotu lēmumu par budžeta izpildes apstiprināšanu;

74.   uzskata, ka LESD ir jānodrošina Parlamenta pārbaudes tiesības attiecībā uz ES budžetu kopumā, nevis tikai tā daļu, ko pārvalda Komisija; tādēļ mudina LESD II sadaļas “Finanšu noteikumi” 4. nodaļu attiecīgi atjaunināt, lai tajā paredzētās tiesības un pienākumus attiecinātu uz visām iestādēm un struktūrām un nodrošinātu saskaņotību ar Finanšu regulu;

75.   uzsver, ka visām dalībvalstīm būtu jānosaka pienākums iesniegt gada deklarāciju, lai atskaitītos par ES līdzekļu izlietojumu;

76.   atzīst Revīzijas palātas izšķiroši svarīgo lomu, nodrošinot labāku un saprātīgāku ES budžeta izlietojumu, atklājot krāpšanu, korupciju un ES līdzekļu nelikumīgu izmantošanu, kā arī sniedzot profesionālu atzinumu par to, kā labāk izmantot ES finansējumu; atgādina, cik svarīga loma ir Revīzijas palātai kā Eiropas vadošajai publiskās revīzijas iestādei;

77.   ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas svarīgo lomu ES līdzekļu iekasēšanas un izmantošanas revīzijā, uzskata par ļoti svarīgu, lai iestādes pilnībā ievērotu tās ieteikumus;

78.   uzsver, ka Revīzijas palātas sastāvs un iecelšanas procedūra ir noteikta LESD 285. un 286. pantā; uzskata, ka Parlamentam un Padomei vajadzētu būt vienādām tiesībām iecelt Revīzijas palātas locekļus, lai nodrošinātu demokrātisko leģitimitāti, pārredzamību un šo locekļu pilnīgu neatkarību; prasa Padomei pilnībā ievērot lēmumus, kurus Parlaments ir pieņēmis pēc Revīzijas palātas locekļu amatam izvirzīto kandidātu uzklausīšanas;

79.   pauž nožēlu par to, ka dažas amatā iecelšanas procedūras ir radījušas konfliktu starp Parlamentu un Padomi jautājumā par kandidātiem; uzsver, ka izvirzīto kandidātu novērtēšana ir Parlamenta pienākums saskaņā ar Līgumu; uzsver, ka šie konflikti var kaitēt Revīzijas palātas labajām darba attiecībām ar minētajām iestādēm un var nopietni negatīvi ietekmēt gan uzticēšanos Palātai, gan arī tās darba efektivitāti; uzskata, ka Padomei saskaņā ar ES iestāžu labas sadarbības principu būtu jāievēro pēc uzklausīšanas pieņemtie Parlamenta lēmumi;

80.   aicina paredzēt juridisko pamatu tādu Savienības aģentūru izveidei, kuras varētu veikt īpašas izpildes un īstenošanas funkcijas, ko saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru tām piešķīris Eiropas Parlaments un Padome;

81.   norāda, ka saskaņā ar Līgumiem Parlaments sniedz Komisijai apstiprinājumu par budžeta izpildi; uzskata — tā kā visas ES iestādes un struktūras neatkarīgi pārvalda savus budžetus, Parlamentam ir jāpiešķir skaidri noteiktas pilnvaras apstiprināt visu ES iestāžu un struktūru budžeta izpildi, un tām būtu jānosaka pienākums pilnībā sadarboties ar Parlamentu;

82.   visbeidzot uzskata, ka pašreizējā Līguma ratifikācijas procedūra ir pārāk neelastīga tādai pārvalstiskai politiskai struktūrai kā Eiropas Savienība; ierosina atļaut, lai grozījumi Līgumos varētu stāties spēkā ja ne pēc ES mēroga referenduma, tad pēc tam, kad tos ratificējis četru piektdaļu dalībvalstu liels kvalificēts vairākums un saņemta Parlamenta piekrišana;

83.   prasa piešķirt (EST) pilnīgu jurisdikciju pār juridiskiem jautājumiem visās ES politikas jomās, jo tā pienāktos rīkoties demokrātiskā sistēmā, kuras pamatā ir tiesiskums un varas dalīšana;

Konstitucionālais process

84.   apņemas uzņemties vadošo lomu šajās svarīgajās konstitucionālajās norisēs un ir apņēmības pilns savlaicīgi iesniegt priekšlikumus par grozījumiem Līgumā;

85.   uzskata, ka Romas līguma 60. gadadiena būtu piemērots brīdis, lai sāktu pārdomu periodu par Eiropas Savienības nākotni un panāktu vienošanos par redzējumu, kas skartu gan šo Eiropas pilsoņu paaudzi, gan nākamās paaudzes, šā procesa rezultātā sasaucot Konventu ar mērķi panākt, ka Eiropas Savienība ir sagatavota turpmāko gadu desmitu norisēm;

o
o   o

86.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai, Eiropas Centrālajai bankai, Revīzijas palātai, Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) https://ec.europa.eu/commission/sites/beta-political/files/5-presidents-report_lv.pdf
(2) OV C 436, 24.11.2016., 49. lpp.
(3) OV C 436, 24.11.2016., 47. lpp.
(4) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(5) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(6) http://ec.europa.eu/budget/mff/hlgor/library/reports-communication/ hlgor-report_20170104.pdf
(7) Tiesas 2014. gada 18. decembra atzinums Nr. 2/13.
(8) OV L 181, 29.6.2013., 57. lpp.
(9) OV C 468, 15.12.2016., 176. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0378 .
(11) OV C 419, 16.12.2015., 185. lpp.
(12) OV C 75, 26.2.2016., 109. lpp.
(13) OV C 436, 24.11.2016., 2. lpp.
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0382 .
(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0395 .
(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0294 .
(17) Pieņemtie teksti, P8_TA-PROV(2017)0049 .
(18) Pieņemtie teksti, P8_TA-PROV(2017)0050 .
(19) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0409 .
(20) OV L 251, 16.9.2016., 1. lpp.
(21) OV C 13, 15.1.2016., 183. lpp.
(22) OV C 313, 22.9.2015., 9. lpp.
(23) OV C 62, 2.3.2013., 26. lpp.
(24) Eirobarometra 2015. gada rudens standarta aptauja Nr. 84 un Eiropas Parlamenta pasūtītā 2016. gada jūnija īpašā aptauja.


Eiropas Savienības darbības uzlabošana, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu
PDF 674k   DOC 76k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu (2014/2249(INI) )
P8_TA(2017)0049 A8-0386/2016

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 2007. gada 13. decembrī parakstīto Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

–   ņemot vērā 1950. gada 9. maija deklarāciju, kurā norādīts, ka Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveide ir pirmais solis ceļā uz Eiropas federāciju,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–   ņemot vērā 2008. gada 20. februāra rezolūciju par Lisabonas līgumu(1) ,

–   ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūciju par Lisabonas līguma ietekmi uz Eiropas Savienības iestāžu līdzsvara izveidi(2) ,

–   ņemot vērā 2014. gada 13. marta rezolūciju par Lisabonas līguma īstenošanu attiecībā uz Eiropas Parlamentu(3) ,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 16. septembra atzinumu(4) ,

–   ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada 8. jūlija rezolūciju(5) ,

–   ņemot vērā ziņojumu, ko Eiropadomei sagatavojusi Pārdomu grupa par ES nākotni līdz 2030. gadam,

–   ņemot vērā piecu priekšsēdētāju (Komisijas, Padomes, Eurogrupas, Parlamenta un Eiropas Centrālās bankas (ECB)) ziņojumu par ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanu,

–   ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par 2012. un 2013. gada ziņojumiem par subsidiaritāti un proporcionalitāti(6) un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu par minēto ziņojumu,

–   ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(7) ,

–   ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–   ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Budžeta kontroles komitejas atzinumus (A8-0386/2016 ),

A.   tā kā Eiropas Savienība un tās dalībvalstis saskaras ar nopietnām problēmām, kuras neviena dalībvalsts nevar atrisināt vienatnē;

B.   tā kā cita starpā ekonomikas, finanšu un sociālās krīzes dēļ ES arī pieredz daudzu tās pilsoņu vilšanos Eiropas projektā, par ko liecina vēl arvien zemā vēlētāju aktivitāte Eiropas Parlamenta vēlēšanās un eiroskeptiķu vai atklāti antieiropeisku politisko spēku ietekmes pieaugums;

C.   tā kā noteiktus priekšlikumus Savienības problēmu risināšanai un tās integrācijas stiprināšanai nolūkā uzlabot tās darbību Savienības iedzīvotāju interesēs var pilnībā īstenot, vienīgi izmainot Līgumu; tā kā būtu jāparedz divpakāpju pieeja ES reformai (līgumu ietvaros un ārpus tiem); tā kā vēl arvien nav pilnībā izmantotas Lisabonas līgumā un tā protokolu noteikumos paredzētās iespējas, un šīs rezolūcijas mērķis ir tikai novērtēt ES darbības uzlabošanas juridiskās iespējas līgumu ietvaros;

D.   tā kā Eiropadomes dominējošā loma un tās aizstāvētā divējas leģitimitātes koncepcija pastāvīgi mazina Kopienas metodes nozīmi;

E.   tā kā Kopienas metode ir jāsaglabā un to nedrīkst vājināt atgriešanās pie starpvaldību risinājumiem, turklāt tas attiecas pat uz jomām, kurās ne visas dalībvalstis atbilst līdzdalības nosacījumiem; tā kā Komisijas loma būtu jāstiprina, lai tā pilnībā un efektīvi varētu pildīt savus pienākumus kā Kopienas metodes dzinējspēks;

F.   tā kā iekšējais tirgus, kas veicina brīvu preču, personu, pakalpojumu un kapitāla apriti, ir viens no ES stūrakmeņiem;

G.   tā kā Eiropas Parlaments, ko demokrātiski ievēlē vispārējās tiešās vēlēšanās un kurš tāpēc ir demokrātijas pamats Savienības līmenī, ir visas Savienības parlaments, un tam ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu ES lēmumu leģitimitāti un pārskatatbildību attiecībā uz tiem, tostarp demokrātisko pārskatatbildību par eurozonai specifiskiem pasākumiem un lēmumiem;

H.   tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 10. panta 2. punktu Eiropas Parlaments pārstāv Savienības pilsoņus neatkarīgi no viņu valstspiederības, un Padome pārstāv dalībvalstu valstspiederīgos ar to valstu valdību starpniecību;

I.   tā kā būtu jāpastiprina politiskais dialogs starp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu un jāuzlabo t. s. "dzeltenās kartītes" un "oranžās kartītes" procedūras praktiskās izmantošanas iespējas;

J.   tā kā Parlamentam būtu vajadzīga lielāka pārredzamība pār Eiropadomes darba metodēm un tās darbībai jānorit Līguma noteikumu robežās;

K.   tā kā nolūkā radīt patiesu divpalātu likumdošanas sistēmu, kas lēmumu pieņemšanā ir demokrātiska un pārredzama, Padomes lēmumi būtu jāpieņem vienai likumdošanas padomei, bet specializētie likumdošanas padomes sastāvi būtu jāpārveido par sagatavošanas struktūrām, līdzīgi kā tas ir ar Parlamenta komitejām;

L.   tā kā atbildības un kontroles vienotība ir svarīgs priekšnoteikums visu institucionālo struktūru stabilitātei un jo īpaši attiecībā uz ekonomikas, fiskālās un monetārās politikas jautājumiem; tā kā ES ekonomikas politika balstās uz stingru valstu līdzdalību, tostarp Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 125. pantā paredzēto saistību neuzņemšanās principu; tā kā arvien vairāk pilnvaru nodošana Eiropas līmenī nozīmē vienošanos par dalībvalstu nacionālās suverenitātes samazināšanos;

M.   tā kā ES būtu jāveicina visaugstākā līmeņa cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzība un būtu jānodrošina, lai ES, tās iestādes un dalībvalstis ievērotu un veicinātu šīs tiesības un brīvības;

N.   tā kā Komisijas kā izpildiestādes loma būtu jānostiprina ekonomikas un fiskālās politikas jomā;

O.   tā kā 2. pants Protokolā Nr. 14 par Eurogrupu nenosaka, ka Eurogrupas priekšsēdētājs būtu jāievēlē no tās locekļu vidus;

P.   tā kā Komisijas politiskās leģitimitātes uzlabošanai attiecībā uz ekonomikas pārvaldību un fiskālajiem noteikumiem ir būtiski, lai Komisijas priekšsēdētājs tiktu izvēlēts skaidrā un viegli izprotamā procedūrā Eiropas vēlēšanu ietvaros;

Q.   tā kā ar Lisabonas līgumu tika apstiprināts Revīzijas palātas juridiskais regulējums, nosakot, ka tās uzdevums ir veicināt publisko pārskatatbildību un palīdzēt Parlamentam un Padomei pārraudzīt ES budžeta izpildi, tādējādi dodot ieguldījumu iedzīvotāju finanšu interešu aizsardzībā; tā kā LESD 318. pantā ir paredzēts papildu dialogs starp Parlamentu un Komisiju, ar ko būtu jāveicina uz rezultātu orientēta ES budžeta izpildes kultūra;

R.   tā kā Eiropas iestādēm un struktūrām, it sevišķi Reģionu komitejai (RK) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai (EESK), bet jo īpaši Eiropas Parlamentam, savā ikdienas darbā būtu jāuzrauga, kā tiek ievērots princips par horizontālo un vertikālo subsidiaritāti Eiropas Savienībā; tā kā Eiropas iestādēm būtu jāņem vērā RK un EESK loma likumdošanas procesā un jāapzinās, cik svarīgi ir ņemt vērā to viedokļus;

S.   tā kā ar LESD 137. pantu un Protokolu Nr. 14. Eurogrupa tiek izveidota kā neformāla struktūra;

T.   tā kā Eurogrupai uzticētie jaunie uzdevumi saskaņā ar sešu tiesību aktu kopumu un divu tiesību aktu kopumu, kā arī tās personas, kuras veido Eurogrupu un ESM valdi un personas Eurogrupas priekšsēdētāja un ESM valdes priekšsēdētāja amatā, faktiski Eurogrupai piešķir izšķirīgu nozīmi eurozonas ekonomikas pārvaldībā;

U.   tā kā šobrīd nepietiekami tiek izmantota makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūra; tā kā gadījumā, ja tās potenciālu izmantotu pilnībā, ar to varētu palīdzēt novērst ekonomisko nelīdzsvarotību agrīnā stadijā, sniedzot izsmeļošu pārskatu par situāciju katrā dalībvalstī un Savienībā kopumā, kā arī novērst krīzes un palīdzēt uzlabot konkurētspēju; tā kā ir vajadzīga lielāka strukturālā konverģence starp dalībniekiem, jo tas palīdzēs veicināt ilgtspējīgu izaugsmi un sociālo kohēziju; tā kā tāpēc ir steidzami jāpabeidz EMS izveide, vienlaikus cenšoties padarīt tās institucionālo struktūru leģitīmāku un nodrošināt lielāku demokrātisko pārskatatbildību;

V.   tā kā EMS institucionālā struktūra būtu jāpadara efektīvāka un demokrātiskāka, Parlamentam un Padomei darbojoties kā līdzvērtīgiem likumdevējiem, Komisijai pildot izpildiestādes lomu un valstu parlamentiem labāk kontrolējot valstu valdību darbības Eiropas līmenī, savukārt Eiropas Parlamentam uzraugot ES lēmumu pieņemšanas līmeni, kā arī nostiprinot Eiropas Savienības Tiesas lomu;

W.   tā kā Savienībai ir nepieciešama esošā ekonomikas politikas satvara pienācīga piemērošana un izpilde, kā arī jauni tiesību akti par ekonomikas politiku un būtiskām strukturālām reformām tādās jomās kā konkurētspēja, izaugsme un sociālā kohēzija;

X.   tā kā Eiropas pusgada process būtu jāvienkāršo un jāpadara mērķtiecīgāks un demokrātiskāks, uzlabojot Parlamenta kontroli pār to un piešķirot Parlamentam daudz būtiskāku lomu dažādos sarunu ciklos;

Y.   tā kā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) Parlamentam un Padomei ikgadējā budžeta procedūrā tagad noteikta vienlīdz svarīga loma; tā kā Lisabonas līgums budžeta jomā ir īstenots tikai daļēji — galvenokārt tādēļ, ka trūkst īstu pašu resursu;

Z.   tā kā Savienības budžets būtu jāizmanto racionālāk, tā ieņēmumus vajadzētu veidot patiesiem pašu resursiem, nevis galvenokārt iemaksām saistībā ar nacionālo kopienākumu (NKI), un daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pieņemšanas procedūrā būtu jāpāriet no vienprātības uz kvalificētā vairākuma balsošanu;

AA.   tā kā saskaņā ar Regulas (ES, Euratom ) Nr. 966/2012 (“Finanšu regula”) 21. pantu budžeta universāluma princips neliedz dalībvalstu grupai veikt iemaksas ES budžetā vai īpašus ieņēmumus izmantot konkrētu izdevumu posteņu finansēšanai, kā tas jau notiek, piemēram, augstplūsmas kodolreaktora gadījumā saskaņā ar Lēmumu 2012/709/Euratom;

AB.   tā kā atbilstoši Finanšu regulas 21. pantam piešķirtie ieņēmumi saskaņā ar Daudzgadu finanšu shēmas Regulas (ES, Euratom ) Nr. 1311/2013 8. apsvērumu nav DFS daļa un tāpēc uz tiem neattiecas DFS maksimālie apjomi;

AC.   tā kā pašu resursu sistēma neaizliedz tādus pašu resursus, kurus finansē tikai dažas dalībvalstis;

AD.   tā kā Savienībai būtu jānodrošina lielāka investīciju spēja, panākot pieejamo struktūrfondu optimālu izmantošanu un izmantojot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, kā arī palielinot Eiropas Investīciju bankas (EIB), Eiropas Investīciju fonda (EIF) un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) spēju;

AE.   tā kā tiek analizētas tādas tēmas kā eurozonas un tās iespējamo dalībvalstu fiskālās spējas izveide, finansēšana, intervenču veidi un nosacījumi par integrāciju Savienības budžetā;

AF.   tā kā iekšējā tirgus izaugsmes potenciāls būtu labāk jāizmanto tādās jomās kā pakalpojumi, vienotais digitālais tirgus, enerģētikas savienība, banku savienība un kapitāla tirgus savienība;

AG.   tā kā saskaņā ar līgumiem Savienībai ir jācīnās pret sociālo atstumtību un diskrimināciju un jāveicina sociālais taisnīgums un aizsardzība, sieviešu un vīriešu līdztiesība un paaudžu solidaritāte;

AH.   tā kā vienotā tirgus nostiprināšana būtu jāpapildina ar uzlabotu nodokļu politikas koordināciju;

AI.   tā kā tiesības brīvi pārvietoties un darba ņēmēju tiesības būtu jāgarantē un jānostiprina, pilnībā izmantojot Lisabonas līguma potenciālu;

AJ.   tā kā Savienības likumdevējs var pieņemt pasākumus sociālā nodrošinājuma jomā, kas vajadzīgi tiem darba ņēmējiem, kuri īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar LESD 48. pantu; tā kā saskaņā ar LESD 153. pantu tas var pieņemt pasākumus attiecībā uz darba ņēmēju sociālo tiesību aizsardzību neatkarīgi no brīvas pārvietošanās tiesību izmantošanas;

AK.   tā kā, pamatojoties uz LESD 153. panta 1 punkta a) līdz i) apakšpunktu, Savienības likumdevējs var pieņemt minimālās saskaņošanas pasākumus sociālās politikas jomā; tā kā šādi tiesību akti nedrīkst ietekmēt dalībvalstu tiesības definēt savu sociālā nodrošinājuma sistēmu pamatprincipus; tā kā šādi tiesību akti nedrīkst būtiski ietekmēt valstu sociālās nodrošināšanas sistēmu finansiālo līdzsvaru; tā kā šie ierobežojumi sociālās politikas saskaņošanai tomēr vēl arvien sniedz neizmantotas iespējas Savienības likumdevējam pieņemt pasākumus sociālās politikas jomā;

AL.   tā kā vēl arvien nav pilnībā īstenots LESD 157. pantā paredzētais princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu;

AM.   tā kā pastāv nepilnības saistībā ar Eiropas pilsoņu iniciatīvas instrumenta darbību un īstenošanu un tādēļ ir vajadzīgi uzlabojumi, lai tā efektīvi darbotos un būtu patiess līdzdalības demokrātijas un aktīva pilsoniskuma instruments;

AN.   tā kā pārvietošanās brīvība, jo īpaši darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, ir līgumos noteiktas tiesības (LESD 45. pants) un ir būtisks virzītājspēks vienotā tirgus izveides pabeigšanai;

AO.   tā kā Savienībai ir jāpalielina kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) efektivitāte, saskaņotība un pārskatabildība par šo jomu, ko var izdarīt, izmantojot esošos Līguma noteikumus, lai arvien vairāk un vairāk ārpolitikas jomās pārietu no vienprātīga balsojuma uz balsojumu ar kvalificētu balsu vairākumu, kā arī nepieciešamības gadījumā īstenojot elastības un ciešākas sadarbības noteikumus;

AP.   tā kā aktuālās drošības problēmas, no kurām dažas radušās ES robežu tiešā tuvumā, ir atklājušas nepieciešamību pakāpeniski virzīties uz kopēju aizsardzības politiku un, iespējams, kopīgu aizsardzību; tā kā Līgumā jau ir paredzēti skaidri noteikumi par to, kā to varētu izdarīt, un jo īpaši uz to attiecas LES 41., 42., 44. un 46. pants;

AQ.   tā kā ārējā pārstāvība ir jāveic Savienības interesēs, kad tas attiecas uz ekskluzīvām Savienības kompetencēm un dalītām Savienības kompetencēm, ko Savienība jau īsteno; tā kā jomās, kurās Savienība vēl nav izmantojusi savu dalīto kompetenci, dalībvalstīm ir pienākums lojāli sadarboties ar Savienību un atturēties no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības intereses;

AR.   tā kā ir vajadzīga koordinēta un strukturēta Savienības un dalībvalstu nostāja starptautiskās organizācijās un starptautiskos forumos, lai uzlabotu Savienības un tās dalībvalstu ietekmi šajās organizācijās un forumos;

AS.   tā kā, Savienībai vai dalībvalstīm uzņemoties starptautiskās saistības, valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta lomu nedrīkst samazināt līdz vienkāršai jau pieņemto lēmumu apstiprināšanai;

AT.   tā kā bēgļu krīze ir skaidri parādījusi, ka ES ir vajadzīga kopēja patvēruma un imigrācijas politika, kuras ietvaros ir jāparedz arī patvēruma meklētāju taisnīgs sadalījums ES,

AU.   tā kā problēma visās dalībvalstīs vēl arvien ir diskriminācija dažādu iemeslu dēļ, tostarp dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības (politiskās vai cita veida), kā arī piederības pie nacionālās minoritātes, īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma, dzimumorientācijas vai dzimumidentitātes dēļ;

AV.   tā kā nesenā krīze ir atklājusi, ka juridisko noteikumu tuvināšana nav pietiekama, lai nodrošinātu iekšējā tirgus un brīvības, drošības un tiesiskuma telpas darbību, jo saskaņots tiesiskais regulējums tiek īstenots atšķirīgi;

AW.   tā kā Savienības likumdevējs var nepiešķirt Savienības aģentūrām rīcības brīvību, ja tām jāpieņem politiski lēmumi;

AX.   tā kā Savienības likumdevējam ir jānodrošina pietiekama politiska kontrole pār Savienības aģentūru lēmumiem un darbību;

AY.   tā kā dalībvalstu nespēja pildīt Eiropas augstākā līmeņa sanāksmēs un Eiropadomē panāktās vienošanās nopietni mazina uzticēšanos Eiropas iestādēm un būtu jānodrošina to efektīvāka īstenošana,

1.   atzīmē, ka Eiropas Savienība un tās dalībvalstis saskaras ar nepieredzētām problēmām, kas saistītas ar, piemēram, bēgļu krīzi, ārpolitikas uzdevumiem tuvākajās kaimiņvalstīs un cīņu pret terorismu, kā arī globalizāciju, klimata pārmaiņām, demogrāfisko attīstību, bezdarbu, finanšu un parādu krīzes cēloņiem un sekām, konkurētspējas trūkumu un tā sociālajām sekām vairākās dalībvalstīs, kā arī nepieciešamību nostiprināt ES iekšējo tirgu, un visām šīm problēmām ir nepieciešams labāks risinājums;

2.   uzsver, ka šos uzdevumus nevar pienācīgi atrisināt atsevišķas dalībvalstis, bet ir vajadzīga kopīga Savienības rīcība, balstoties uz principu par vairāku līmeņu pārvaldību ievērošanu;

3.   atgādina, ka iekšējais tirgus, kas veicina brīvu preču, personu, pakalpojumu un kapitāla apriti, ir viens no ES stūrakmeņiem; turklāt atgādina, ka atkāpes no iekšējā tirgus rada konkurences izkropļojumus Savienībā un grauj vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

4.   uzsver, ka Savienībai ir jāatgūst zaudētā tās pilsoņu paļāvība un uzticēšanās, uzlabojot lēmumu pieņemšanas pārredzamību un tās iestāžu, aģentūru un neformālo struktūru (piemēram, Eurogrupas) pārskatatbildību, nostiprinot sadarbību starp iestādēm un uzlabojot to spēju rīkoties;

5.   norāda, ka vēl arvien ne visas Lisabonas līguma noteikumu iespējas tiek pilnībā izmantotas, lai gan tie paredz vairākus nepieciešamus instrumentus, ko varētu piemērot dažu to krīžu novēršanai, ar kurām Savienība saskaras, vai kurus varētu izmantot, lai risinātu pašreizējās problēmas bez nepieciešamības drīzumā uzsākt Līguma pārskatīšanu;

6.   uzsver, ka Kopienas metode ir vispiemērotākā Savienības darbības nodrošināšanai un tai ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar starpvaldību metodi, jo tā ir vienīgā, kas nodrošina lielāku pārredzamību, efektivitāti, kvalificētu balsu vairākumu Padomē un Eiropas Parlamenta un Padomes vienlīdzīgas likumdevēju tiesības, kā arī novērš iestāžu pienākumu sadrumstalošanos un konkurējošu iestāžu veidošanos;

7.   uzskata, ka starpvaldību risinājumiem vajadzētu būt tikai ultima ratio instrumentam un uz tiem jāattiecina stingri nosacījumi, it sevišķi saistībā ar Savienības tiesību aktu ievērošanu, mērķi padziļināt Eiropas integrāciju un iespēju pievienoties neiesaistītajām dalībvalstīm, kā arī uzskata, ka šie risinājumi cik vien drīz iespējams būtu jāaizstāj ar Savienības procedūrām, turklāt pat jomās, kurās ne visas dalībvalstis atbilst līdzdalības nosacījumiem, lai Savienība varētu veikt savus uzdevumus vienotā iestāžu sistēmā; šajā sakarībā iebilst pret jaunu iestāžu veidošanu ārpus Savienības ietvariem un joprojām aicina Savienības tiesību sistēmā iekļaut gan ESM, turklāt ar nosacījumu, ka ir pienācīga demokrātiskā pārskatatbildība, gan arī fiskālā pakta attiecīgos noteikumus, kā paredzēts pašā Līgumā par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (TSCG), pamatojoties uz tā īstenošanā gūtās pieredzes novērtējumu; prasa, lai faktiskā lēmumu pieņemšana un fiskālās saistības nebūtu atdalīti viens no otra;

8.   uzsver, ka tieši ievēlētajam Eiropas Parlamentam ir būtiska nozīme, nodrošinot Savienības leģitimitāti un panākot Savienības lēmumu pieņemšanas sistēmas pārskatatbildību iedzīvotājiem, jo tas īsteno pienācīgu parlamentāro kontroli pār izpildvaru Savienības līmenī un iesaistās likumdošanas koplēmuma procedūrā, kura būtu jāattiecina uz vēl vairāk jomām;

9.   atgādina, ka Eiropas Parlaments ir visas Savienības parlaments, un uzskata, ka pienācīga demokrātiska pārskatatbildība jānodrošina arī tādās jomās, kurās nepiedalās pilnīgi visas dalībvalstis, tostarp saistībā ar eurozonai paredzētu rīcību un lēmumiem;

10.   uzskata, ka politiskais dialogs starp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu būtu jāpastiprina un jāpadara būtiskāks un nozīmīgāks, nepārkāpjot katras puses konstitucionālo pilnvaru robežas; šajā sakarībā norāda, ka valstu parlamenti ir vispiemērotākie, lai valstu līmenī pilnvarotu savas valdības attiecībā uz darbībām Eiropas lietās un kontrolētu tās, bet Eiropas Parlamentam būtu jānodrošina Eiropas izpildvaras demokrātiskā atbildība un leģitimitāte;

11.   uzskata, ka Eiropas Savienībā ir svarīgi stiprināt gan iestāžu pārredzamību un atvērtību, gan arī veidu, kā ES komunicē politisku lēmumu pieņemšanu; uzsver, ka jāpastiprina centieni, lai pārskatītu Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem un Direktīvu 93/109/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību balsstiesību un tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav;

12.   atgādina, ka Parlamenta tiesības veikt izmeklēšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu (EPI) var stiprināt ar Savienības sekundārajiem tiesību aktiem, un atkārto aicinājumu Komisijai ierosināt EPI regulas pārskatīšanu;

13.   uzskata, ka Komisijai ir nepieciešams reformēt EPI kā instrumentu demokrātiskai līdzdalībai, ņemot vērā 2015. gada 28. oktobra rezolūciju(8) , un aicina Komisiju cita starpā palielināt sabiedrības informētību un nodrošināt EPI plašu atpazīstamību; padarīt programmatūru parakstu vākšanai tiešsaistē lietotājiem draudzīgāku un nodrošināt tās pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti; sniegt piemērotus un visaptverošus juridiskos un praktiskos norādījumus; apsvērt iespēju izveidot īpašus EPI birojus savās pārstāvniecībās ikvienā dalībvalstī; detalizēti izskaidrot iemeslus EPI noraidīšanas gadījumā un izpētīt iespējas atbilstošākām iestādēm nosūtīt tos iniciatīvās iekļautos priekšlikumus, kuri neietilpst Komisijas kompetencē;

14.   uzskata, ka Eiropas brīvprātīgo dienests ir svarīgs Eiropas pilsoniskuma veidošanas elements, un tāpēc iesaka Komisijai apsvērt, kā varētu paplašināt iespējas jauniešu līdzdalībai;

Institucionālā struktūra, demokrātija un pārskatatbildība

Parlamenti

15.   prasa nodrošināt, konsolidēt un nostiprināt Parlamenta likumdošanas pilnvaras un kontroles tiesības, darot to gan ar iestāžu nolīgumiem, gan arī Komisijai izmantojot atbilstīgu juridisko pamatu;

16.   uzskata, ka Eiropas Parlamentam paredzamo uzdevumu risināšanai ir jāpārskata savas darba metodes, stiprinot tā politiskās kontroles funkciju pār Komisiju, tostarp saistībā ar acquis īstenošanu un piemērošanu dalībvalstīs, ierobežojot pirmā lasījuma vienošanos vienīgi steidzamos ārkārtas gadījumos un ja ir pieņemts pamatots un nepārprotams lēmums, un šajos gadījumos uzlabojot pārredzamību procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemtas šādas vienošanās; šajā sakarā atgādina arī 2015. gada 11. novembra rezolūcijā(9) par Eiropas Savienības vēlēšanu likuma reformu iekļautos Parlamenta priekšlikumus turpināt saskaņot tā vēlēšanu procedūras;

17.   apliecina nodomu vairāk izmantot likumdošanas iniciatīvas ziņojumu saskaņā ar LESD 225. pantu;

18.   uzskata, ka Parlamentam tā galvenajā mītnē un delegācijās visās dalībvalstīs būtu jāizveido ienākošo dokumentu reģistrs, kas iedzīvotājiem personīgi ļautu iesniegt dokumentus, sertificējot to saturu;

19.   uzskata, ka būtu jāizveido elektronisks “Eiropas Parlamenta Oficiālais Vēstnesis”, kurā publicētu visas Parlamenta pieņemtās rezolūcijas un ziņojumus;

20.   mudina nepieciešamības gadījumā īstenot politisko dialogu ar valstu parlamentiem par likumdošanas priekšlikumu saturu; tomēr uzsver, ka lēmumi ir jāpieņem konstitucionālās kompetences līmenī un ka ir precīzi jānodala valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta attiecīgo lēmumu pieņemšanas kompetences, jo valstu parlamentiem būtu jāīsteno savas Eiropas funkcijas, pamatojoties uz savas valsts konstitūciju, jo īpaši, kontrolējot savu valstu valdības to darbībās Eiropadomē un Padomē, kas ir līmenis, kur tie vislabāk var tieši ietekmēt Eiropas likumdošanas procesa saturu un veikt tā īstenošanas kontroli; tādēļ ir pret jaunu apvienotu parlamentāro struktūru izveidi, kurām būtu lēmumu pieņemšanas pilnvaras;

21.   uzsver, cik svarīga ir sadarbība starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem gan apvienotajās struktūrās, piemēram, Eiropas Savienības parlamentu Kopienas un Eiropas lietu komiteju konferencē (COSAC) un Starpparlamentārajā konferencē par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (CFSP-IPC) , gan arī saskaņā ar TSCG 13. pantu, pamatojoties uz vienprātības principu, informācijas apmaiņu un apspriešanos, lai labāk kontrolētu savas attiecīgās pārvaldības struktūras; aicina Komisiju un Padomi augstā politiskā līmenī iesaistīties parlamentu sadarbības sanāksmēs; uzsver nepieciešamību šajās kopīgajās struktūrās nodrošināt ciešāku sadarbību starp Eiropas Parlamenta komitejām un atbilstošajām komitejām valstu parlamentos, stiprinot saskaņotību, pārredzamību un savstarpēju informācijas apmaiņu;

22.   aicina dalībvalstu parlamentus apmainīties ar labāko praksi par to, kā īstenojama parlamentārā kontrole, piemēram, specializētajām komitejām valstu parlamentos atbilstošos termiņos pirms un pēc Padomes sanāksmēm rīkojot regulāras diskusijas ar attiecīgajiem ministriem un ar Eiropas Komisijas locekļiem, kā arī rīkojot tikšanās valstu parlamentos viedokļu apmaiņai ar Eiropas Parlamenta deputātiem; mudina noteikt kārtību iestāžu un politisko grupu ierēdņu apmaiņai starp Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu administrācijām;

23.   uzskata, ka jārūpējas par to, lai nepieļautu ar ES tiesību aktiem saistītu pārmērīgu reglamentēšanu dalībvalstīs, un ka valstu parlamentiem šajā ziņā jāuzņemas galvenā loma;

Eiropadome

24.   pauž nožēlu par to, ka Padome neizmanto kvalificētu balsu vairākumu un likumdošanas jautājumus pārāk bieži nodod Eiropadomei; uzskata, ka Eiropadomes īstenotā prakse jautājumu risināšanu uzticēt Padomei pārsniedz tai līgumos paredzēto lomu sniegt stratēģiskās pamatnostādnes, un tādējādi tas ir pretrunā līgumu burtam un garam, kā minēts LES 15. panta 1. punktā, kurā noteikts, ka Eiropadome gan rosina Savienības attīstību un nosaka atbilstīgus šīs attīstības vispārējos politiskos virzienus un prioritātes, taču tā neveic likumdošanas funkcijas; uzskata, ka ir jāuzlabo darba attiecības starp Eiropadomi un Parlamentu;

25.   atgādina, ka Komisijas priekšsēdētāju pēc Eiropadomes priekšlikuma pēc atbilstīgas apspriešanās ievēlēs Eiropas Parlaments, ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus, un tāpēc tāpat kā 2014. gadā Eiropas politiskajām partijām ir jāizvirza vadošie kandidāti, lai pilsoņi zinātu, par ko balsot kā par Komisijas priekšsēdētāju; atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja priekšlikumu grozīt pamatnolīgumu par attiecībām starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju attiecībā uz iespēju komisārus izvirzīt par kandidātiem dalībai Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

26.   turklāt atgādina, ka ir iespējams apvienot Eiropadomes priekšsēdētāja un Komisijas priekšsēdētāja amatus, kaut arī tas nebūtu Eiropas Parlamenta interesēs;

27.   aicina Eiropadomi izmantot pārejas klauzulu (LES 48. panta 7. punkts), lai Padomei dotu iespēju pāriet no vienprātīga balsojuma uz balsojumu ar kvalificētu balsu vairākumu tajos gadījumos, attiecībā uz kuriem līgumos pašlaik prasīts vienprātīgs balsojums;

28.   aicina Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju iepriekš informēt Priekšsēdētāju konferenci par tiem viedokļiem, kurus viņš plāno paust savā uzrunā Eiropadomē;

Padome

29.   rosina Padomi pārveidot par patiesu likumdošanas struktūru, ar Eiropadomes lēmumu samazinot Padomes sastāvu skaitu un tādējādi izveidojot patiesu divpalātu likumdošanas sistēmu, ko veidotu Padome un Parlaments, bet Komisija darbotos kā izpildvara; iesaka pašlaik darbojošos specializētos Padomes sastāvus pārveidot par sagatavošanas struktūrām vienai likumdošanas Padomei, kas rīkotu publiskas sanāksmes, līdzīgi kā darbojas Eiropas Parlamenta komitejas;

30.   uzstāj, ka ir svarīgi nodrošināt Padomes likumdošanas lēmumu pieņemšanas pārredzamību kopumā, vienlaikus arī uzlabojot dokumentu un informācijas apmaiņu starp Parlamentu un Padomi un sniedzot Parlamenta pārstāvjiem kā novērotājiem tiesības piedalīties Padomes un tās struktūru sanāksmēs, jo īpaši likumdošanas gadījumos;

31.   uzskata, ka ir iespējams apvienot Eurogrupas priekšsēdētāja un ekonomikas un finanšu lietu komisāra amatus, un šādā gadījumā ierosina, lai Komisijas priekšsēdētājs šo komisāru ieceļ par Komisijas priekšsēdētāja vietnieku; uzskata, ka šim komisāram pēc fiskālās spējas un Eiropas Monetārā fonda izveides varētu piešķirt visus nepieciešamos līdzekļus un spējas, lai būtu iespējams piemērot un īstenot pašreizējo ekonomikas pārvaldības sistēmu un optimizēt eurozonas attīstību sadarbībā ar eurozonas dalībvalstu finanšu ministriem, kā izklāstīts tā 2017. gada 16. februāra rezolūcijā par eurozonas budžeta spēju(10) ;

32.   prasa, lai pašreizējo līgumu ietvaros priekšsēdētājam un Eurogrupas locekļiem tiktu piemēroti atbilstīgi demokrātiskās pārskatatbildības mehānismi attiecībās ar Eiropas Parlamentu, jo īpaši lai tās priekšsēdētājs atbildētu uz Parlamenta jautājumiem; turklāt aicina pieņemt iekšējo reglamentu un publicēt darbības rezultātus;

33.   prasa, lai Padome visos gadījumos, kad tas iespējams saskaņā ar līgumiem, pilnībā pāriet uz balsošanu ar kvalificētu balsu vairākumu un atsakās no prakses strīdīgas tiesību jomas nodot Eiropadomei, jo tas ir pretrunā Līguma burtam un garam, kas paredz, ka Eiropadome var pieņemt lēmumu tikai vienbalsīgi, turklāt darīt to par vispārīgiem politiskiem mērķiem, nevis konkrētiem tiesību aktiem;

34.   pauž apņēmību pilnībā īstenot Līguma noteikumus par ciešāku sadarbību, apņemoties nedot piekrišanu nekādiem jauniem ciešākas sadarbības priekšlikumiem, ja vien iesaistītās dalībvalstis no savas puses neapņemas izmantot īpašo pārejas klauzulu, kas noteikta LESD 333. pantā, lai pārietu no vienprātīga balsojuma uz balsojumu ar kvalificētu balsu vairākumu un no īpašās likumdošanas procedūras uz parasto likumdošanas procedūru;

35.   uzsver, ka ir svarīgi pilnībā izmantot ciešākas sadarbības procedūru, kas paredzēta LES 20. pantā, jo īpaši starp eurozonas dalībvalstīm, lai tās dalībvalstis, kas vēlas izveidot ciešāku sadarbību jomās, kas nav Savienības ekskluzīvā kompetencē, varētu, izmantojot šo mehānismu, veicināt Savienības mērķu sasniegšanu un stiprināt to integrācijas procesu, ievērojot ierobežojumus un saskaņā ar kārtību, kas noteikta LESD 334.–326. pantā;

Komisija

36.   apņemas stiprināt Parlamenta lomu Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanā, pastiprinot savu politisko grupu oficiālas konsultācijas ar Eiropadomes priekšsēdētāju, kā paredzēts Lisabonas līgumu pieņēmušās Starpvaldību konferences Nobeiguma aktam pievienotajā Deklarācijā Nr. 11, lai tādējādi nodrošinātu, ka Eiropadome pilnībā ņem vērā vēlēšanu rezultātus, kad tā izvirza kandidātu Eiropas Parlamentam ievēlēšanai, tā, kā tas bija 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

37.   atgādina, ka visiem Komisijas priekšlikumiem ir jābūt pilnībā pamatotiem un papildinātiem ar detalizētu ietekmes novērtējumu, tostarp novērtējumu cilvēktiesību jomā;

38.   uzskata, ka Komisijas priekšsēdētāja neatkarību varētu palielināt, ja katra dalībvalsts izvirzītu vismaz trīs abu dzimumu kandidātus, kurus ievēlētais Komisijas priekšsēdētājs varētu izskatīt savas Komisijas veidošanai;

39.   prasa nodrošināt ES un eurozonas labāku koordināciju un, kur tas iespējams, pārstāvību starptautiskās finanšu iestādēs un norāda, ka LESD 138. panta 2. punktā ir noteikts juridiskais pamats tādu pasākumu pieņemšanai, lai nodrošinātu ES un eurozonas vienotu pārstāvību starptautiskās iestādēs un konferencēs;

40.   aicina izveidot oficiālu un regulāru dialogu, kurš Eiropas Parlamentā tiktu rīkots par jautājumiem attiecībā uz Savienības ārējo pārstāvību;

41.   atgādina, ka Komisijai, dalībvalstīm, Parlamentam un Padomei katram savas kompetences robežās ir jāpalīdz nodrošināt Eiropas Savienības tiesību aktu un Pamattiesību hartas daudz labāku piemērošanu un īstenošanu;

Revīzijas palāta

42.   atzīst izšķiroši svarīgo lomu, kāda ir Eiropas Revīzijas palātai, nodrošinot Eiropas finanšu līdzekļu labāku un lietpratīgāku tērēšanu; atgādina, ka papildus tās svarīgajam uzdevumam sniegt informāciju par pārskatu precizitāti un par pakārtoto darījumu likumību un pareizību, Revīzijas palāta ir ideāli piemērota tam, lai Parlamentam sniegtu nepieciešamo informāciju Eiropas budžeta demokrātiskās kontroles uzdevumu un pilnvaru veikšanai, kā arī piedāvātu informāciju par rezultātiem un iznākumiem, īstenojot no Savienības līdzekļiem finansētas darbības un politikas virzienus, nolūkā uzlabot to izmantošanas ekonomiskumu, efektivitāti un lietderību; tādēļ iesaka nostiprināt Eiropas Revīzijas palātu; cer, ka Revīzijas palāta turpinās ievērot neatkarības, godīguma, objektivitātes un profesionālisma principu un vienlaikus veidos ciešas darba attiecības ar ieinteresētajām personām;

43.   uzskata, ka Padomes ilgstoša atteikšanās sadarboties liedz Parlamentam iespēju pieņemt informētu lēmumu par atbrīvošanu no atbildības par budžeta izpildi, kas atstāj paliekošu negatīvu iespaidu uz to, vai iedzīvotāji ES iestādes uztver kā uzticamas un ES līdzekļu izmantošanu uzskata par pārredzamu; uzskata, ka šī atteikšanās sadarboties nelabvēlīgi ietekmē arī iestāžu darbību un grauj līgumos paredzēto budžeta vadības politiskās kontroles procedūru;

44.   uzsver, ka Revīzijas palātas sastāvs un iecelšanas procedūra ir noteikta LESD 285. un 286. pantā; uzskata, ka Parlamentam un Padomei ir jābūt vienādām tiesībām iecelt Revīzijas palātas locekļus, lai nodrošinātu demokrātisko leģitimitāti, pārredzamību un šo locekļu pilnīgu neatkarību; prasa Padomei ievērot lēmumus, kurus Parlaments ir pieņēmis pēc Revīzijas palātas locekļu amatam izvirzīto kandidātu uzklausīšanas;

Reģionu komiteja un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

45.   aicina Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju uzlabot sadarbības pasākumus ar RK un EESK, tostarp pirmslikumdošanas posmā, kad tiek veikti ietekmes novērtējumi, lai nodrošinātu, ka šo struktūru viedokļi un vērtējumi tiek ņemti vērā visā likumdošanas procesā;

Aģentūras

46.   uzsver, ka sakarā ar jebkādu īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Savienības aģentūrām ir nepieciešama pienācīga Savienības likumdevēja kontrole pār Savienības aģentūru lēmumiem un rīcību; atgādina, ka efektīva uzraudzība attiecas, cita starpā, uz Savienības aģentūras vadošā personāla iecelšanu un atlaišanu, piedalīšanos Savienības aģentūras uzraudzības padomes darbā, veto tiesībām attiecībā uz dažiem Savienības aģentūras lēmumiem, informācijas sniegšanas pienākumiem, pārredzamības noteikumiem un budžeta tiesībām attiecībā uz Savienības aģentūras budžetu;

47.   apsver iespēju pieņemt pamatregulu par Savienības aģentūrām, kura ļautu izmantot īstenošanas pilnvaras saistībā ar nepieciešamo Savienības likumdevēja politiskās kontroles mehānismu un cita starpā paredzētu gan Eiropas Parlamenta tiesības iecelt un atlaist Savienības aģentūras vadošo personālu un piedalīties Savienības aģentūru uzraudzības padomē, gan Eiropas Parlamenta veto tiesības attiecībā uz dažiem Savienības aģentūras lēmumiem, kā arī informācijas sniegšanas pienākumus, pārredzamības noteikumus un Eiropas Parlamenta budžeta tiesības attiecībā uz Savienības aģentūras budžetu;

Subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošana

48.   uzsver to, cik liela nozīme ir gan LES 5. pantā noteiktajam subsidiaritātes principam, kas ir saistošs visām Savienības iestādēm un struktūrām, gan arī instrumentiem, kas ietverti Protokolā Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu; šajā sakarībā atgādina attiecīgās lomas, kas piešķirtas valstu parlamentiem un RK; ierosina elastību attiecībā uz Protokolā paredzēto leģislatīvo aktu projektu nosūtīšanas datumu un aicina Komisiju sniegt kvalitatīvākas atbildes uz argumentētiem atzinumiem;

49.   atgādina valstu parlamentiem par to svarīgo lomu attiecībā uz subsidiaritātes principa piemērošanas uzraudzību; norāda, ka valstu parlamentu formālās iespējas nodrošināt subsidiaritātes un proporcionalitātes principus šajā ziņā sniedz plašas iespējas, taču praktisku sadarbību starp valstu parlamentiem ir jāstiprina, cita starpā, lai tie iespējama pārkāpuma gadījumā ciešā savstarpējā sadarbībā sasniegtu nepieciešamo kvorumu saskaņā ar Protokola Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 7. panta 3. punktu;

50.   uzsver LESD 9. panta nozīmi, nodrošinot, lai tiktu ņemtas vērā ES politikas pasākumu juridiskās un sociālās sekas;

Ekonomikas un monetārās savienības padziļināšana un paplašināšana

51.   atgādina, ka EMS turpmākajai attīstībai ir jābūt balstītai un jāpamatojas uz spēkā esošajiem tiesību aktiem un to īstenošanu un tai jābūt saistītai arī ar sociālās dimensijas padziļināšanu;

52.   aicina turpināt institucionālās reformas, lai padarītu EMS efektīvāku un demokrātiskāku, un ar uzlabotām spējām integrētu to Savienības institucionālajā sistēmā, saskaņā ar kuru Komisija darbojas kā izpildvara un Parlaments un Padome kā likumdevēji;

Jauns tiesību akts par ekonomikas politiku

53.   atgādina Parlamenta 2013. gada 12. decembra rezolūciju par konstitucionālajām problēmām, kas saistītas ar vairāku līmeņu pārvaldību Eiropas Savienībā(11) , kurā aplūkots ierosinājums par konverģences kodeksu, kas tiktu pieņemts saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, lai izveidotu efektīvāku ekonomikas politikas koordinācijas sistēmu (ar vairākiem konverģences kritērijiem, kuri vēl jānosaka), kurā varētu piedalīties visas dalībvalstīs un kuru atbalstītu ar stimuliem pamatots mehānisms;

54.   uzskata par nepieciešamu noteikt ierobežotu skaitu svarīgāko jomu, kurās īstenojamas strukturālas reformas, kas piecu gadu periodā palielinātu konkurētspēju, izaugsmes potenciālu, patiesu ekonomisko konverģenci un sociālo kohēziju, lai stiprinātu Eiropas sociālo tirgus ekonomiku, kā uzsvērts LES 3. panta 3. punktā;

55.   uzsver, ka ir svarīgi skaidri nodalīt kompetenču jomas starp ES iestādēm un dalībvalstīm, palielinot dalībvalstu līdzdalību un valstu parlamentu nozīmi īstenošanas programmās;

56.   aicina labāk izmantot instrumentus saistībā ar LESD 136. pantu, lai sekmētu jaunu pasākumu pieņemšanu un īstenošanu eurozonā;

Vienkāršots, koncentrētāks un demokrātiskāks Eiropas pusgada process

57.   norāda, ka ir nepieciešams samazināt konkrētai valstij adresētu ieteikumu (CSR ) skaitu, taču tiem jābūt mērķtiecīgākiem, pamatojoties gan uz konverģences kodeksā un gada izaugsmes pētījumā (AGS) noteikto politikas satvaru, gan katras dalībvalsts no plaša strukturālo reformu klāsta izvēlētiem un iesniegtiem konkrētiem priekšlikumiem saskaņā ar tās attiecīgajiem svarīgākajiem reformu mērķiem, kas paredzēti konkurētspējas veicināšanai un patiesas ekonomiskās konverģences un sociālās kohēzijas nodrošināšanai;

58.   uzsver, cik Eiropas pusgada procesam svarīgas ir demogrāfiskās tendences, un prasa šim rādītājam piešķirt lielāku nozīmi;

59.   atgādina, ka ekonomiskā dialoga mehānismi jau pastāv, jo īpaši saistībā ar sešu tiesību aktu kopumu un divu tiesību aktu kopumu izveidotais ekonomiskais dialogs; uzskata, ka tas ir efektīvs instruments, kas ļauj Parlamentam nodrošināt daudz būtiskāku lomu sarunās Eiropas pusgada ietvaros ar mērķi uzlabot dialogu starp Parlamentu, Padomi, Komisiju un Eurogrupu, un ierosina oficiāli noteikt Parlamenta kontroles funkcijas attiecībā uz Eiropas pusgadu ar iestāžu nolīgumu (IIA), ko Parlaments jau vairākkārt aicinājis izdarīt; turklāt atzinīgi vērtē un atbalsta valstu parlamentu iesaisti valstu līmenī un sadarbību starp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu saistībā ar Eiropas pusgadu un ekonomikas pārvaldību kopumā, piemēram, izmantojot t.s. Eiropas Parlamentāro nedēļu un 13. panta konferenci; turklāt uzskata, ka varētu uzlabot sociālo partneru iesaistīšanu Eiropas pusgada procesā;

60.   aicina fiskālā pakta attiecīgos noteikumus iekļaut ES tiesiskajā regulējumā, pamatojoties uz tā īstenošanas visaptverošu novērtējumu un rīkojoties tiktāl, ciktāl uz to neattiecas spēkā esošie sekundārie tiesību akti;

ES budžeta nozīme Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS)

61.   norāda uz iespēju nākamās DFS regulas pieņemšanā pāriet no vienprātīga balsojuma uz balsojumu ar kvalificētu balsu vairākumu, izmantojot LESD 312. panta 2. punkta noteikumus; uzsver, cik svarīgi ir izveidot saikni starp Parlamenta likumdošanas pilnvaru laiku, Komisijas pilnvaru un DFS darbības laiku, ko saskaņā ar LESD 312. panta 1. punktu var saīsināt līdz pieciem gadiem; aicina turpmāko DFS saskaņot ar Parlamenta nākamo pilnvaru laiku; aicina Padomi piekrist šai demokrātiskajai prasībai;

62.   atzinīgi vērtē Augsta līmeņa darba grupas pašu resursu jautājumos ziņojumu; vēlas atgriezties pie līgumu burta un gara un pašreizējo uz nacionālā kopienākuma (NKI) iemaksām balstīto sistēmu nomainīt ar sistēmu, kura balstās uz ES patiesiem pašu resursiem un, iespējams, eurozonas budžetu, attiecībā uz kura veidošanu izteikti vairāki ierosinājumi;

63.   norāda, ka saskaņā ar 24. pantu Padomes 2013. gada 2. decembra Regulā (ES, Euratom ) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, visus Savienības un Euratom izdevumus un ieņēmumus iekļauj Savienības vispārējā budžetā saskaņā ar Finanšu regulas 7. pantu;;

Uzlabota ES investīciju spēja

64.   aicina optimāli izmantot esošos struktūrfondus, lai veicinātu konkurētspēju un kohēziju ES, un uzlabot ES investīciju spēju, izmantojot novatoriskas pieejas, piemēram, ESIF, kas ietver konkrētus mehānismus, lai finansētu un garantētu infrastruktūras projektus Savienības interesēs;

65.   uzstāj, ka pilnībā jāīsteno sešu tiesību aktu kopums un divu tiesību aktu kopums un Eiropas pusgads un jo īpaši ir jānovērš makroekonomiskās nelīdzsvarotības, un jānodrošina ilgtermiņa kontrole pār budžeta deficīta un joprojām ārkārtīgi augstajiem parādu līmeņiem, veicot izaugsmi veicinošu fiskālo konsolidāciju un uzlabojot izdevumu efektivitāti, piešķirot prioritāti produktīviem ieguldījumiem, paredzot stimulus par taisnīgām un ilgtspējīgām strukturālām reformām un ņemot vērā uzņēmējdarbības ciklu nosacījumus;

Fiskālo spēju nodrošināšana eurozonā ar daļu ES budžeta

66.   atgādina, ka euro ir Savienības valūta un ka ES budžets ir paredzēts, lai sasniegtu LES 3. pantā noteiktos Savienības mērķus un finansētu kopējās politikas virzienus, palīdzētu atpalikušajiem reģioniem, piemērojot solidaritātes principu, pabeigtu iekšējā tirgus izveidi, veicinātu Eiropas sinerģiju, spētu risināt pašreizējos un nākotnes uzdevumus, kam nepieciešama Eiropas mēroga pieeja, kā arī palīdzētu mazāk attīstītajām dalībvalstīm panākt attiecīgo līmeni un pievienoties eurozonai;

67.   pieņem zināšanai dažādos priekšlikumus par eurozonas budžeta spējas izveidošanu; norāda, ka ar šiem priekšlikumiem šai spējai piešķirtas dažādas funkcijas un tai var būt dažādi veidi; atgādina, ka Parlaments ir uzstājis, ka šāda spēja būtu jāizstrādā ES sistēmas ietvaros;

68.   norāda — lai gan no jaunās budžeta spējas uzbūves, funkcijas un apmēriem būs atkarīgs tas, vai to varēs izveidot pašreizējo līgumu ietvaros, saskaņā ar līgumiem ir iespējams palielināt pašu resursu maksimālās robežas, noteikt jaunas pašu resursu kategorijas (arī tad, ja šādi pašu resursi varētu nākt tikai no dažām dalībvalstīm), kā arī noteikt, ka konkrēti ieņēmumi izmantojami tikai tam, lai finansētu īpašus izdevumu posteņus; turklāt uzsver, ka ES budžets jau sniedz garantijas specifiskām aizdevumu operācijām un ka pastāv vairāki elastīguma instrumenti, kuriem ir atļauts izmantot līdzekļus papildus DFS maksimālajiem izdevumu apjomiem un pārsniedzot tos;

69.   atkārtoti uzsver atbalstu Eiropas Stabilizācijas mehānisma integrēšanai Savienības tiesiskajā regulējumā ar noteikumu, ka ir pienācīga demokrātiskā pārskatatbildība;

70.   uzskata, ka Eiropas fiskālās spējas un Eiropas Valūtas fonda izveide var būt daļa no procesa, ar ko izveido Eiropas kases iestādi, kurai būtu jāatskaitās Eiropas Parlamentam;

71.   aicina pienācīgi izvērtēt Komisijas izveidotās ekspertu grupas svarīgākos secinājumus par parāda dzēšanas fonda veidošanu;

Vienotais tirgus un finanšu integrācija

72.   uzskata, ka vienotais tirgus ir viens no ES stūrakmeņiem un tas ir izšķiroši svarīgs, lai Savienībā nodrošinātu labklājību, izaugsmi un nodarbinātību; norāda, ka vienotais tirgus, kas sniedz reālus ieguvumus gan uzņēmumiem, gan patērētājiem, ietver vēl pilnībā neizmantotu izaugsmes potenciālu, un jo īpaši tas attiecas uz digitālo vienoto tirgu, finanšu pakalpojumiem, enerģētiku, banku savienību un kapitāla tirgus savienību; tāpēc aicina rūpīgāk kontrolēt šajās jomās spēkā esošā acquis pareizu piemērošanu un labāku īstenošanu;

73.   aicina ātri, bet pakāpeniski pabeigt banku savienības izveidi, pamatojoties uz vienoto uzraudzības mehānismu (SSM) , vienoto noregulējuma mehānismu (SRM) un Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmu (EDIS) , un uzturēt šo savienību ar piemērotu un fiskāli neitrālu atbalstu; atzinīgi vērtē vienošanos par īstermiņa finansējuma mehānismu, līdz sāks darboties vienotais noregulējuma fonds, un aicina izveidot Eiropas maksātnespējas shēmu;

74.   atgādina, ka Eiropas uzraudzības iestādēm būtu jāveic pasākumi nolūkā uzlabot iekšējā tirgus darbību, jo īpaši nodrošinot augstas kvalitātes, efektīvu un konsekventu regulēšanas un uzraudzības līmeni un ņemot vērā visu dalībvalstu dažādās intereses un finanšu tirgu dalībnieku atšķirīgo raksturu; uzskata, ka visas dalībvalstis skaroši jautājumi ir jāizvirza, jāapspriež un jāpieņem visās dalībvalstīs un ka vienlīdzīgu konkurences apstākļu nostiprināšanai vienotajā tirgū ir svarīgi izveidot vienotu noteikumu kopumu, kas būtu piemērojams visiem finanšu tirgu dalībniekiem ES, lai tādējādi novērstu vienotā tirgus sadrumstalotību finanšu pakalpojumu jomā un negodīgu konkurenci nevienlīdzīgu konkurences apstākļu dēļ;

75.   aicina izveidot patiesu kapitāla tirgu savienību;

76.   atbalsta konkurētspējas iestāžu sistēmas izveidi, kuras uzdevums būtu apvienot valstu iestādes, kas atbildīgas par sekošanu progresam konkurētspējas jomā katrā dalībvalstī, un ierosina, ka šādas sistēmas progresu vajadzētu uzraudzīt Komisijai;

77.   uzskata, ka ir jāuzlabo automātiskā informācijas apmaiņa starp valstu nodokļu iestādēm nolūkā novērst krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu plānošanas, nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas, kā arī veicinātu saskaņotas darbības cīņā pret nodokļu oāzēm; aicina pieņemt direktīvu par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi, nosakot obligāto likmi un paredzot kopīgus pakāpeniskas konverģences mērķus; uzskata par nepieciešamu sākt visaptverošu pārskatu par spēkā esošajiem PVN tiesību aktiem, cita starpā risinot jautājumu par izcelsmes valsts principa ieviešanu;

Demokrātiskāka EMS institucionālā struktūra

78.   atgādina par nepieciešamību lēmumu pieņemšanas līmenī nodrošināt pienācīgu demokrātisko leģitimitāti un pārskatatbildību, valstu parlamentiem kontrolējot valstu valdības, pastiprinātu kontroles lomu ES līmenī paredzot Eiropas Parlamentam, tostarp tam kopā ar Padomi nodrošinot centrālo lomu attiecībā uz konverģences kodeksa pieņemšanu saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;

79.   uzskata par pamatotu LES 48. panta 7. punktā noteiktās pārejas klauzulas vispārēju izmantošanu; atgādina, ka Komisija tās plānā attiecībā uz padziļinātas un patiesas EMS izveidi(12) ierosināja izstrādāt konverģences un konkurētspējas instrumentu, pamatojoties uz LESD 136. pantu vai LESD 352. pantu, vajadzības gadījumā izmantojot ciešāku sadarbību; norāda, ka ciešākas sadarbības gadījumā demokrātisko leģitimitāti un ES pārvaldes efektivitāti un Parlamenta lomu tajā nostiprinātu LESD 333. panta 2. punkta izmantošana, kurā paredzēta parastās likumdošanas procedūras piemērošana;

80.   atgādina, ka parlamentu sadarbība nav jāuztver kā kādas jaunas apvienotas parlamentāras struktūras vai kādas citas iestādes veidošana, jo euro ir ES valūta un Eiropas Parlaments ir ES parlaments; atgādina, ka EMS ir izveidojusi Savienība, kuras pilsoņus Savienības līmenī tieši pārstāv Parlaments, kuram ir jāspēj atrast risinājumus parlamentārai demokrātiskai pārskatatbildībai par eurozonai specifiskiem lēmumiem, un jāvar šie risinājumi īstenot;

81.   uzstāj, ka Komisijai jāpiešķir pilnvaras ieviest un piemērot jebkādus jau esošus un nākotnē paredzamus EMS instrumentus;

82.   uzskata, ka ir jānovērš EMS pašreizējie institucionālās struktūras trūkumi, īpaši tās demokrātijas trūkums, ņemot vērā arī to, ka līguma atsevišķas daļas var pārraudzīt Tiesa, bet uz citām daļām šāda Tiesas pārraudzība neattiecas; uzskata, ka ir nepieciešama lielāka parlamentārā kontrole, detalizēti īstenojot LESD 121. panta 3. un 4. punktu attiecībā uz ciešāku ekonomikas politikas koordināciju;

83.   uzskata, ka visām dalībvalstīm vajadzētu būt pieejamām diferencētām integrācijas iespējām;

84.   atgādina, ka prioritāte būtu jāpiešķir parastajai likumdošanas procedūrai un budžeta procedūrai ES līmenī, vajadzības gadījumā izmantojot izņēmumus un izveidojot īpašiem nolūkiem paredzētas budžeta pozīcijas; atgādina, ka jebkādus citus noteikumus, piemēram, eurozonas vai pastiprinātas sadarbības noteikumus, drīkstētu piemērot vienīgi tad, ja iepriekš minētās procedūras nav juridiski un politiski iespējamas;

Iekšējā tirgus kā izaugsmes galvenā veicinātāja izveides pabeigšana

85.   pauž pārliecību, ka EMS padziļināšanai vajadzētu būt cieši saistītai ar iekšējā tirgus izveides pabeigšanu, likvidējot visas atlikušās iekšējās barjeras, jo īpaši attiecībā uz enerģētikas savienību, kopējo digitālo tirgu un pakalpojumu tirgu;

86.   aicina pilnībā piemērot spēkā esošos iekšējā enerģētikas tirgus tiesību aktus saskaņā ar LESD 194. pantu, lai izveidotu enerģētikas savienību;

87.   atbalsta Eiropas Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) pienākumu un kompetenču nostiprināšanu, lai galu galā izveidotu Eiropas Enerģētikas aģentūru saskaņā ar Euratom līguma 54. pantu, kā arī Eiropas enerģijas tirgu integrāciju, izveidojot Eiropas stratēģiskās rezerves, kas balstītos uz valstu rezervju apvienošanu un kopīga sarunu centra ar piegādātājiem izveidi, lai tādējādi pabeigtu veidot enerģētikas savienības institucionālo struktūru;

88.   ciešā sadarbībā ar EIB mudina izmantot projektu obligācijas infrastruktūras un enerģētikas projektu finansēšanai;

89.   aicina Komisiju izmantot LESD 116. pantu, kurā paredzēts nepieciešamais juridiskais pamats, lai Parlaments un Padome rīkotos saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru nolūkā novērst praksi, kas kropļo konkurenci iekšējā tirgū, izmantojot kaitniecisku nodokļu politiku;

Sociālā dimensija

90.   uzsver, ka ir jāgarantē darba ņēmēju tiesības, it īpaši tad, kad viņi izmanto savas tiesības uz mobilitāti, kā arī viņu sociālās tiesības, pilnībā izmantojot attiecīgos juridiskos instrumentus, kas paredzēti IV, IX un X sadaļā un saskaņā ar ES Pamattiesību hartu, lai nodrošinātu stabilu sociālo pamatu Savienībā; šajā sakarībā jo īpaši norāda uz tiesībām, kas izriet no Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā un no Regulas (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā;

91.   uzsver, ka ir svarīgi izveidot sociālu Eiropu, lai darba ņēmēji turpinātu atbalstīt Eiropas integrācijas projektu;

92.   norāda, cik svarīgi ir veicināt ideju par minimālo algu, ko nosaka katra dalībvalsts; konstatē, ka, pētot iespējas par minimālo bezdarbnieku pabalsta sistēmu, būtu vajadzīgi kopīgi noteikumi un nosacījumi ES darba tirgū, un ierosina, ka saskaņā ar pašreizējiem Līguma noteikumiem varētu pieņemt leģislatīvā akta priekšlikumu, lai samazinātu darba ņēmējiem joprojām pastāvošās barjeras;

93.   norāda uz Savienības nodrošinātajām iespējām un uz nepieciešamību aktīvi iesaistīt gados jaunus darba ņēmējus darba tirgū un veicināt viņu apmaiņu saskaņā ar LESD 47. pantu;

94.   aicina Komisiju iekļaut nodarbinātības kritērijus dalībvalstu makroekonomikas snieguma novērtēšanā un iesakot un atbalstot strukturālās reformas, arī lai nodrošinātu reģionālo un sociālo fondu labāku izmantošanu;

95.   aicina Komisiju labāk novērtēt ES rīcības nepieciešamību un alternatīvu politikas variantu iespējamo ekonomisko, sociālo un ekoloģisko ietekmi, pirms tā ierosina jaunas iniciatīvas (piemēram, leģislatīvo aktu priekšlikumus, nenormatīvās iniciatīvas un īstenošanas un deleģētos aktus), ievērojot 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu;

96.   aicina izstrādāt jaunu sociālo paktu (kas varētu būt sociālā protokola formā), kura mērķis būtu veicināt Eiropas sociālo tirgus ekonomiku un mazināt nevienlīdzību, nodrošinot visu pilsoņu pamattiesību ievērošanu, tostarp tiesības uz koplīgumu slēgšanu un pārvietošanās brīvību; norāda, ka šāds pakts varētu uzlabot dalībvalstu sociālās politikas virzienu koordinēšanu;

97.   aicina Komisiju aktivizēt ES sociālo dialogu ar saistošiem nolīgumiem starp sociālajiem partneriem saskaņā ar LESD 151. līdz 161. pantu;

Ārējās darbības

Kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) efektivitātes, saskaņotības un pārskatatbildības uzlabošana

98.   uzskata, ka būtu jānostiprina Eiropas Savienības visaptverošā pieeja ārējiem konfliktiem un krīzēm, ciešāk satuvinot dažādos dalībniekus un instrumentus visos konflikta cikla posmos;

99.   prasa LES 22. panta noteikumus izmantot, lai izstrādātu vispārēju stratēģisku sistēmu un pieņemtu lēmumus par LES 21. pantā noteiktajām stratēģiskajām interesēm un mērķiem, kas var būt plašāki par KĀDP un attiekties arī uz citām ārējās darbības jomām, un kam nepieciešama sasaiste ar citiem politikas virzieniem, piemēram, tirdzniecību, lauksaimniecību un palīdzību attīstības jomā; atgādina, ka uz šādas stratēģijas pamata pieņemtos lēmumus varētu īstenot ar kvalificētu balsu vairākumu; norāda, ka šādu lēmumu demokrātisko leģitimitāti varētu uzlabot, ja Padome un Parlaments pieņemtu kopīgus stratēģiskus dokumentus, pamatojoties uz Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieka / Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) priekšlikumiem;

100.   aicina nostiprināt parlamentāro uzraudzību pār ES ārējo darbību, tostarp turpinot regulāru apspriešanos ar priekšsēdētāja vietnieku / augsto pārstāvi, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un Komisiju, kā arī pabeigt sarunas par to, ka ir jāaizstāj 2002. gada iestāžu nolīgums par piekļuvi Padomes konfidenciālai informācijai KĀDP jomā;

101.   uzskata, ka ES īpašie pārstāvji ir jāiekļauj EĀDD, tostarp arī viņu budžets jāpārceļ no KĀDP pozīcijām uz EĀDD pozīcijām, jo tas palielinātu ES centienu saskaņotību;

102.   aicina izmantot gan LES 31. panta 2. punktu, kas Padomei noteiktos KĀDP jautājumos ļauj pieņemt lēmumus ar kvalificēto balsu vairākumu, gan arī pārejas klauzulu (LES 31. panta 3. punkts), lai pakāpeniski pārietu uz kvalificētu balsu vairākumu attiecībā uz tiem KĀDP lēmumiem, kuriem nav seku militārajā vai aizsardzības jomā; atgādina, ka LES 20. panta 2. punktā paredzētā ciešākā sadarbība dalībvalstīm sniedz papildu iespējas attīstīt sadarbību KĀDP jomā, tādēļ to vajadzētu izmantot;

103.   pauž pārliecību, ka ir jāpalielina ārējo darbību finansēšanas noteikumu elastība, lai izvairītos no kavēšanās ar ES līdzekļu operatīvu izmaksu un tādējādi palielinātu ES spēju ātri un efektīvi reaģēt uz krīzēm; uzskata, ka šajā sakarībā ir jāizveido paātrināta procedūra humānajai palīdzībai, lai atbalsts tiku sniegts pēc iespējas efektīvi un rezultatīvi;

104.   mudina Padomi, EĀDD un Komisiju nekavējoties pildīt savas saistības un pilnībā informēt Parlamentu par visiem sarunu posmiem attiecībā uz starptautiskiem nolīgumiem un šādu sarunu noslēguma procesu, kā noteikts LESD 218. panta 10. punktā un kā prasīts iestāžu nolīgumos ar Komisiju un Padomi;

105.   norāda, ka Eiropas Savienības Tiesa ir apstiprinājusi, ka Parlamentam saskaņā ar LESD 218. panta 10. punktu ir tiesības pilnībā un nekavējoties tikt informētam visos starptautisku nolīgumu apspriešanas un noslēgšanu procedūras posmos — arī tad, ja tas attiecas uz KĀDP —, lai tas varētu īstenot savas pilnvaras, pilnībā pārzinot Eiropas Savienības darbību kopumā; tādēļ sagaida, ka Tiesas judikatūra tiks pienācīgi ņemta vērā iestāžu sarunās, kas notiek nolūkā uzlabot sadarbības un informācijas apmaiņas praktiskos aspektus saistībā ar sarunām par starptautiskiem nolīgumiem un to noslēgšanu;

Ceļā uz kopēju aizsardzības politiku

106.   aicina veikt pakāpeniskus pasākumus ceļā uz kopēju aizsardzības politiku (LES 42. panta 2. punkts) un, iespējams, arī kopīgu aizsardzību, ko var izveidot ar Eiropadomes vienprātīgu lēmumu, kā arī vienlaikus nostiprināt civilo un pilsonisko sabiedrību, balstoties uz konfliktu novēršanas un risināšanas pieeju, kas balstās uz izvairīšanos no vardarbības, jo īpaši palielinot finanšu, administratīvos un cilvēkresursus, kas paredzēti starpniecībai, dialogam, samierināšanai un pilsoniskajā sabiedrībā balstītai tūlītējai reaģēšanai krīzes situācijās;

107.   kā pirmo soli šajā virzienā ierosina izmantot LES 46. panta noteikumus par pastāvīgas strukturētas sadarbības (PESCO) uzsākšanu, Padomei pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, jo šis instruments ļautu vairāk ieinteresētajām dalībvalstīm ciešāk koordinēti sadarboties aizsardzības jomā ES ietvaros un dotu tām iespēju izmantot ES iestādes, instrumentus un budžetu;

108.   iesaka izveidot pastāvīgu Aizsardzības ministru padomi, kuru vadītu priekšsēdētāja vietnieks / augstais pārstāvis, lai saskaņotu dalībvalstu aizsardzības politiku, jo īpaši attiecībā uz kiberdrošību un terorisma apkarošanu, un kopīgi izstrādātu ES aizsardzības stratēģiju un prioritātes;

109.   prasa izstrādāt ES balto grāmatu par drošību un aizsardzību, pamatojoties uz priekšsēdētāja vietnieka / augstā pārstāvja sagatavoto ES ārpolitikas un drošības politikas globālo stratēģiju un Bratislavas programmu, jo šādā dokumentā būtu sīkāk definēti ES stratēģiskie mērķi drošības un aizsardzības jomā un noteiktas esošās un nepieciešamās spējas; aicina Komisiju savu turpmāko sagatavošanas darbu pie Eiropas aizsardzības rīcības plāna balstīt uz paredzamo ES balto grāmatu par drošību un aizsardzību, kurā būtu jārisina arī jautājums par to, kā un kādos apstākļos ir atbilstīgi un leģitīmi izmantot militāru spēku;

110.   uzsver nepieciešamību noteikt vienotu Eiropas spēju un bruņojuma politiku (LES 42. panta 3. punkts), kas ietvertu kopīgu plānošanu, attīstību un iepirkumu militāro spēju jomā, un kurā būtu jāiekļauj arī priekšlikumi reaģēšanai uz kiberapdraudējumu, hibrīddraudiem un asimetriskajiem draudiem; mudina Komisiju strādāt pie vērienīgā Eiropas Aizsardzības rīcības plāna, kā paziņots tās 2016. gada darba programmā;

111.   uzsver Eiropas aizsardzības aģentūras (EAA) lielo potenciālu, lai palīdzētu izstrādāt vienotu aizsardzības tirgu, kas būtu konkurētspējīgs un efektīvs un balstītos uz intensīvu pētniecību, attīstību un inovāciju, turklāt liela uzmanība būtu pievērsta specializētu darba vietu radīšanai, kā arī uzskata, ka šajā nolūkā būtu iespējami jāizmanto publiskā un privātā sektora partnerības; atgādina par steidzamo nepieciešamību nostiprināt EAA, nodrošinot to ar vajadzīgajiem resursiem un politisko atbalstu, tādējādi ļaujot tai ieņemt vadošu un koordinējošu lomu spēju attīstībā, pētniecībā un iepirkumos; atkārtoti pauž viedokli, ka to vislabāk var paveikt, Aģentūras personālu un darbības izdevumus finansējot no Savienības budžeta;

112.   atgādina par LES 44. pantu, kurā paredzēti papildu elastības noteikumi un iespēja uzticēt krīzes pārvarēšanas uzdevumu dalībvalstu grupai, kas šādus uzdevumus veiktu ES vārdā un Politikas un drošības komitejas (PSC) un EĀDD politiskā kontrolē un stratēģiskā vadībā;

113.   rosina izmantot LES 41. panta 3. punktu, lai no dalībvalstu iemaksām izveidotu sākumfondu sagatavošanas darbību finansēšanai attiecībā uz tām kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KDAP) darbībām, kuras netiek segtas no Savienības budžeta;

114.   uzsver to, cik svarīgi ir paplašināt kopīgu finansējumu KDAP militārā jomā, tostarp ar Athena mehānismu, jo tā tiktu mazināti finansiālie šķēršļi dalībvalstīm piedalīties KDAP militārās misijās un operācijās, tādējādi uzlabojot ES spēju reaģēt uz krīzēm;

115.   aicina izveidot pastāvīgu civilo un militāro štābu ar militāru plānošanas un vadības spēju (MPCC) un civilās plānošanas un vadības spēju (CPCC) ; aicina ES sistēmā institucionalizēt dažādās Eiropas militārās struktūras (dažādas kaujas grupas, Euroforces , Francijas un Apvienotās Karalistes aizsardzības sadarbību, Beniluksa Savienības pretgaisa aizsardzības sadarbību) un uzlabot ES kaujas grupu lietderību, citstarp paplašinot kopīgo finansējumu un principā uzskatot to izvietošanu par sākotnēju spēku nākotnes krīžu pārvaldības scenārijos;

116.   atzīmē, ka šis pastāvīgais štābs varētu iesaistīties nepārtrauktā situatīvā plānošanā un uzņemties galveno koordinējošo lomu turpmākajos LES 42. panta 7. punkta piemērošanas gadījumos; uzskata, ka šajā pantā paredzētā savstarpējās aizsardzības klauzula, kuras piemērošanu Francija pieprasīja 2015. gada 17. novembra Ārlietu padomē, var veicināt ES drošības un aizsardzības politikas turpmāku attīstību, sekmējot stingrāku atbalstu tai visās dalībvalstīs;

117.   uzskata, ka ir jāuzlabo ES un NATO visu līmeņu sadarbība tādās jomās kā spēju attīstība un situatīvā plānošana hibrīddraudu gadījumā, kā arī aktīvāk jālikvidē vēl pastāvošie politiskie šķēršļi; mudina izveidot visaptverošu ES un NATO politisko un militāro sadarbību;

118.   aicina rīkoties izlēmīgi, lai nodrošinātu attīstības politikas saskaņotību (PCD) saskaņā ar LESD 208. pantu, un prasa uzlabot PCD ietekmes novērtējuma sistēmu un izveidot strīdu izšķiršanas mehānismu, lai novērstu pretrunas dažādās ES politikas jomās, dodot Komisijas priekšsēdētājam politisko atbildību par tās vispārējām pamatnostādnēm un risinot jautājumus saskaņā ar ES saistībām attiecībā uz PCD ;

Tieslietas un iekšlietas

119.   uzsver — kaut arī ir jāaizstāv pamattiesības un pamatbrīvības un ir jāīsteno demokrātiska un tiesu iestāžu pārraudzība pār pretterorisma politikas virzieniem, tomēr sakarā ar nesenajiem uzbrukumiem un terorisma draudu pieaugumu ir absolūti nepieciešama un cik drīz vien iespējams ieviešama sistemātiska, obligāta un strukturētāka informācijas un datu apmaiņa starp valsts tiesībaizsardzības iestādēm un izlūkdienestiem un ar Eiropolu, Frontex un Eurojust ;

120.   norāda uz to, ka tāpat kā par iepriekšējiem uzbrukumiem, drošības iestādēm jau bija zināmi arī Parīzes uzbrucēji un pret tiem jau tikušas veiktas izmeklēšanas un uzraudzības darbības; pauž bažas, ka starp dalībvalstīm nenotika datu apmaiņa par šādām personām, neraugoties uz LESD 88. panta prasībām; aicina Padomi pamatoties uz LESD 352. pantu un noteikt obligātu datu apmaiņu starp dalībvalstīm; uzskata, ka ir jāizmanto ciešākas sadarbības iespējas, ja neizdodas panākt vienprātību;

121.   aicina Komisiju un Padomi veikt vispārēju ES terorisma apkarošanas darbību un ar tām saistīto pasākumu novērtēšanu, jo īpaši saistībā ar to, kā dalībvalstis tos īsteno tiesību aktos un praksē, un apjomu, kādā tās sadarbojas ar šīs jomas ES aģentūrām, jo īpaši ar Eiropolu un Eurojust , un atbilstīgi novērtēt pastāvošās nepilnības, kā arī pasākumu atbilstību ES pamattiesību saistībām, izmantojot LESD 70. pantā paredzēto procedūru;

122.   šajā sakarībā atgādina, ka LESD 222. pants paredz solidaritātes klauzulu, ko var un vajag aktivizēt, ja dalībvalstij noticis teroristu uzbrukums vai tā kļuvusi par dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas upuri;

123.   pauž nožēlu, ka Pagaidu aizsardzības direktīvu nesāka izmantot saistībā ar bēgļu krīzi, kaut arī tā tika izveidota, lai risinātu problēmas ar trešo valstu valstspiederīgo masveida pieplūdumu;

124.   uzsver nepieciešamību izveidot godīgu un efektīvu ES kopēju imigrācijas un patvēruma politiku, kas balstīta uz solidaritātes principu, diskriminācijas aizliegumu, neizraidīšanas principu un lojālu sadarbību starp visām dalībvalstīm un kuras ietvaros ir jāparedz arī patvēruma meklētāju taisnīga pārdale ES; uzskata, ka šādā politikā būtu jāiesaista visas dalībvalstis; atgādina dalībvalstīm par to saistībām šajā jomā un uzsver, ka jaunā patvēruma un migrācijas regulējuma pamatā vajadzētu būt migrantu pamattiesībām;

125.   norāda, ka ir nepieciešami papildu pasākumi, lai nodrošinātu, ka kopējā Eiropas patvēruma sistēma kļūst par patiesi vienotu sistēmu; aicina dalībvalstis saskaņot to tiesību aktus un praksi attiecībā uz kritērijiem par to, kurš ir kvalificējams kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs, un attiecībā uz garantijām par starptautiskās aizsardzības procedūrām un uzņemšanas nosacījumiem, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru un iedibināto labāko praksi citās dalībvalstīs;

126.   atzinīgi vērtē Regulas (ES) 2016/1624 pieņemšanu, paplašinot Frontex pilnvaras un uzdevumus un pārdēvējot to par Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūru; uzskata, ka Aģentūru nepieciešamības gadījumā var atbalstīt ar tādiem militārajiem instrumentiem kā Eiropas jūras spēki (Euromarfor) un modernizētais Eirokorpuss (Eurocorps) , kā arī ar resursiem, kas mobilizēti ar pastāvīgās strukturētās sadarbības starpniecību; uzsver noteikumos prasīto, ka dalībvalstīm pašām savās un citu dalībvalstu interesēs būtu jāievada dati Eiropas datubāzēs; norāda, ka būtu jāparedz arī robežkontroles struktūru, piemēram, Eurodac izmantoto datubāzu sadarbspēja, kā arī to sadarbspēja ar Eiropola datubāzēm;

127.   aicina steidzami pārskatīt Dublinas regulu, visā ES izveidojot pastāvīgu juridiski saistošu patvēruma meklētāju sadales sistēmu starp dalībvalstīm, kuras pamatā būtu taisnīga un obligāta sadale;

128.   norāda, ka, ņemot vērā nepieredzēti lielo migrantu pieplūdumu, kas ir sasniedzis un joprojām sasniedz Savienības ārējās robežas, un nemitīgo to cilvēku skaita pieaugumu, kas lūdz starptautisko aizsardzību, Savienībai ir jāizstrādā saistoša un obligāta normatīva pieeja, kāda ir noteikta Komisijas migrācijas programmā;

129.   aicina parakstīt nolīgumus ar drošām trešām valstīm, lai kontrolētu un samazinātu migrantu plūsmas, pirms tās nonāk pie ES robežām; vienlaikus prasa īstenot stingras procedūras nepamatotu pretendentu atgriešanai;

130.   aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt izdevumus patvēruma speciālistu apmācībai un uzlabot patvēruma procedūru efektivitāti;

131.   uzskata, ka ārējai dimensijai vajadzētu būt vērstai uz sadarbību ar trešām valstīm, mēģinot novērst pamatcēloņus, kas izraisa neatbilstīgu migrantu plūsmas uz Eiropu, un risināt pašu plūsmu problēmu; uzskata, ka arī turpmāk uzmanības centrā vajadzētu būt partnerībai un sadarbībai ar galvenajām izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm; iesaka sadarbību ar trešām valstīm papildināt ar izvērtējumu par šo valstu patvēruma sistēmām, atbalstu bēgļiem un to spēju un gatavību cīnīties pret cilvēku tirdzniecību un kontrabandu šajās valstīs un caur tām; atzīst, ka ir jāuzlabo Savienības atgriešanas sistēmas efektivitāte, taču uzskata, ka migrantu atgriešana būtu jāveic tikai drošos apstākļos, pilnībā ievērojot attiecīgo migrantu pamattiesības un procesuālās tiesības;

132.   atzinīgi vērtē to, ka jaunajā Regulā (ES) 2016/1624 par Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūru paredzēts, ka gadījumos, kad ārējās robežas kontrole ir padarīta neefektīva tādā mērā, ka tiek radīts risks apdraudēt Šengenas zonas darbību, vai nu tāpēc, ka dalībvalsts nav veikusi nepieciešamos pasākumus vai tāpēc, ka dalībvalsts nav pieprasījusi pietiekamu Frontex atbalstu vai šo atbalstu neīsteno, Komisija var ierosināt Padomei pieņemt lēmumu, kurā identificē pasākumus, kas jāīsteno Aģentūrai, un kurā pieprasa attiecīgajai dalībvalstij sadarboties ar Aģentūru minēto pasākumu īstenošanā; turklāt norāda, ka regulā ir paredzēti arī noteikumi attiecībā uz grupu locekļu civiltiesisko atbildību un kriminālatbildību un sūdzību mehānismu, lai uzraudzītu un nodrošinātu pamattiesību ievērošanu visās Aģentūras darbībās;

133.   pauž pārliecību, ka būtu nepieciešama Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) cilvēkresursu un finansiālās spējas palielināšana, ja šim birojam tiktu prasīts koordinēt visus patvēruma pieprasījumus Eiropas Savienībā, kā arī izmantot to, lai sniegtu atbalstu patvēruma pieprasījumu apstrādei dalībvalstīs, kas saskārušās ar īpašu migrācijas spiedienu, tostarp paredzot birojam pilnvaras izvērst kopīgas operācijas, izmēģinājuma projektus un ātru iejaukšanos, proti, līdzīgi kā ar Regulu (ES) Nr. 1168/2011 tika paplašinātas Frontex pilnvaras;

134.   uzsver, cik svarīgi ir uzlabot koordināciju starp EASO , Frontex un Eiropas ombuda biroju, lai varētu raitāk pieņemt agrīnās brīdināšanas ziņojumus īpaša migrācijas spiediena gadījumā, kas varētu apdraudēt patvēruma meklētāju pamattiesību ievērošanu; uzskata, ka šos agrīnās brīdināšanas ziņojumus var izmantot par pamatu, lai Komisija uzsāktu LESD 78. panta 3. punktā paredzētos pagaidu pasākumus;

135.   uzskata par ļoti svarīgu nostiprināt Parlamenta kā Padomei līdzvērtīga likumdevēja lomu, izmantojot LESD 81. panta 3. punktu, kas ļauj lēmumu pieņemšanai ģimenes tiesību jomā ar pārrobežu ietekmi turpmāk piemērot parasto likumdošanas procedūru, ja Padome tā vienprātīgi nolemj pēc apspriešanās ar Parlamentu; aicina izmantot LES 48. panta 7. punktā paredzēto pārejas klauzulu un turpmāk parasto likumdošanas procedūru izmantot lēmumu pieņemšanai arī visās citās tieslietu un iekšlietu politikas jomās;

136.   aicina Komisiju, pamatojoties uz LESD 83. pantu, ierosināt obligātus noteikumus par definīcijām un sankcijām saistībā ar cīņu pret terorismu, cilvēku tirdzniecību un sieviešu un bērnu seksuāla izmantošanu, nelegālu narkotiku tirdzniecību, nelegālu ieroču tirdzniecību, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, korupciju, maksāšanas līdzekļu viltošanu, datornoziegumiem un organizēto noziedzību;

137.   prasa praksē ieviest gan Lisabonas līgumā nostiprinātos principus, proti, solidaritātes un atbildības sadalījuma principu starp dalībvalstīm un savstarpējās atzīšanas principu tieslietu un iekšlietu politikas virzienu īstenošanā (LESD 70. pants), gan arī ES Pamattiesību hartas noteikumus;

138.   uzskata, ka ES uzdevums ir nodrošināt cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un Kopenhāgenas kritēriju ievērošanas turpināšanu, kā arī nodrošināt, ka visas dalībvalstis ievēro LES 2. pantā noteiktās kopējās vērtības;

139.   uzsver, cik svarīgi ir pabeigt darbu pie procesuālo garantiju tiesību aktu kopuma, jo īpaši, izstrādājot tiesību aktus par administratīvu aizturēšanu un nepilngadīgu personu aizturēšanu, proti, jomām, kurās noteikumi daudzās dalībvalstīs nav pilnībā saderīgi ar cilvēktiesībām un citiem starptautiskajiem standartiem;

140.   uzsver, ka ir svarīgi gūt turpmākus panākumus Eiropas krimināltiesību izstrādē, jo īpaši attiecībā uz savstarpējo atzīšanu un krimināltiesisku nolēmumu izpildi;

141.   uzskata, ka ir svarīgi attīstīt Eiropas tiesu kultūru, kas ir galvenais priekšnoteikums, lai radītu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu iedzīvotājiem un lai nodrošinātu ES tiesību aktu labāku piemērošanu;

142.   uzskata, ka būtu jāieceļ Eiropas prokurors, lai cīnītos pret organizēto noziedzību, krāpšanu un korupciju, aizsargātu Savienības finanšu intereses un novērstu sadrumstalotību Eiropas tiesībaizsardzības jomā;

143.   uzsver, ka saskaņā ar LESD 86. pantu ar Eiropas Parlamenta piekrišanu var tikt izveidota Eiropas Prokuratūra (EPPO) nolūkā apkarot noziegumus, kas skar ES finansiālās intereses (PIF) ; tādēļ vēlreiz atkārto ieteikumus no saviem 2014. gada 12. marta(13) un 2015. gada 29. aprīļa(14) rezolūcijām par Eiropas Prokuratūras konkrētu organizāciju, un uzsver, ka Eiropas Prokuratūras regula būtu jāpieņem nekavējoties, lai Eiropas Prokuratūra būtu tiesīga izmeklēt visus PIF jomas noziegumus, tostarp krāpšanu PVN jomā, un sauktu pie atbildības aizdomās turamās personas;

144.   atgādina, ka Savienībai ir pienākums pievienoties Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECHR) saskaņā ar LES 6. panta 2. punktu, un mudina nekavējoties atsākt sarunas ar Eiropas Padomi par šo tematu, ņemot vērā Tiesas 2014. gada 18. decembra atzinumu šajā sakarībā; atgādina Komisijai kā galvenajai sarunu vadītājai, ka šāda pievienošanās uzlabos cilvēktiesību aizsardzību visiem Eiropas iedzīvotājiem;

145.   atgādina, ka šīs rezolūcijas mērķis ir tikai sniegt novērtējumu par juridiskām iespējām līgumos un tai vajadzētu būt par pamatu, lai uzlabotu Eiropas Savienības darbību īstermiņā; atgādina — lai nākotnē veiktu turpmāku būtisku reformu, būs nepieciešams pārskatīt Līgumus;

o
o   o

146.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, Revīzijas palātai, ECB, Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) OV C 184 E, 6.8.2009., 25. lpp.
(2) OV C 212 E, 5.8.2010., 82. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0249 .
(4) OV C 13, 15.1.2016., 183. lpp.
(5) OV C 313, 22.9.2015., 9. lpp.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0103 .
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0010 .
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0382 .
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0395 .
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0050 .
(11) OV C 468, 15.12.2016., 176. lpp.
(12) COM(2012)0777 , 2012. gada 28. novembris.
(13) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0234 .
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0173 .


Eurozonas budžeta kapacitāte
PDF 476k   DOC 52k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par eurozonas budžeta kapacitāti (2015/2344(INI) )
P8_TA(2017)0050 A8-0038/2017

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–   ņemot vērā Budžeta komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas kopīgās sanāksmes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–   ņemot vērā Budžeta komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas un Budžeta kontroles komitejas atzinumus (A8-0038/2017 ),

A.   tā kā sakarā ar pašreizējo politisko klimatu un globalizētajā pasaulē pastāvošajām ekonomiskajām un politiskajām problēmām ir nepieciešama konsekventa un apņēmīga ES lēmumu pieņemšana un rīcība tādās jomās kā, piemēram, iekšējā un ārējā drošība, robežaizsardzība un migrantu politika mūsu kaimiņvalstu stabilizācija, izaugsme un darbvietas, jo īpaši, lai cīnītos pret jauniešu bezdarbu, kā arī 2015. gada ANO Klimata pārmaiņu konferencē panākto vienošanos īstenošana;

B.   tā kā pēc sākotnēji sekmīgās euro ieviešanas, ir izrādījies, ka eurozonā trūkst konverģences, politiskās sadarbības un līdzdalības;

C.   tā kā, ņemot vērā dažādās krīzes un globālās problēmas, eurozonai pēc iespējas ātrāk ir jāīsteno strauja virzība uz lielāku tās integrāciju;

D.   tā kā dalībai vienotās valūtas zonā ir nepieciešami kopēji instrumenti un solidaritāte Eiropas līmenī un tas, lai katra dalībvalsts, kas tajā piedalās, uzņemtos pienākumus un atbildību;

E.   tā kā eurozonā ir jāatjauno uzticēšanās;

F.   tā kā ir labi izstrādāts precīzs plāns, kas atspoguļo visaptverošu pieeju, lai pilnībā izmantotu vienotās valūtas sniegtās priekšrocības, vienlaikus nodrošinot tās ilgtspējību, stabilitātes mērķu sasniegšanu un pilnīgu nodarbinātību;

G.   tā kā minētais ietver banku savienības izveides pabeigšanu saskaņā ar vienošanos, uzlabotu fiskālo sistēmu, kas spējīga izturēt satricinājumus, un stimulus izaugsmei labvēlīgām strukturālajām reformām, lai papildinātu pašreizējos monetārās politikas pasākumus;

H.   tā kā fiskālā kapacitāte un ar to saistītais konverģences kodekss ir būtiski elementi šajā pasākumā, kurā panākumus var gūt tikai tad, ja solidaritāte tiek cieši saistīta ar atbildību;

I.   tā kā fiskālās kapacitātes organizēšana eurozonai ir tikai viens puzles gabaliņš, kam jāiet roku rokā ar skaidru atjaunošanas garu gan dalībvalstu, gan to valstu vidū, kuras vēlas pievienoties eurozonai,

1.   pieņem šādu plānu.

i. Vispārīgie principi

Lai nodotu suverenitāti monetārās politikas jautājumos, ir vajadzīgi alternatīvi pielāgošanās mehānismi, piemēram, izaugsmi veicinošu strukturālo reformu īstenošana, vienotais tirgus, banku savienība un kapitāla tirgus savienība, ir nepieciešams radīt drošāku finanšu sektoru un fiskālo kapacitāti, kas ļautu izturēt makroekonomiskos satricinājumus un palielinātu dalībvalstu ekonomikas konkurētspēju un stabilitāti, lai eurozona kļūtu par optimālu valūtas zonu.

Konverģence, laba pārvaldība un nosacījumi, ko eurozonas un/vai valstu līmenī piemēro iestādes, no kurām tiek pieprasīta demokrātiska pārskatatbildība, ir būtisks elements, jo īpaši, lai nepieļautu pastāvīgus pārvedumus, morālu risku un nestabilu publiskā sektora riska sadali.

Palielinoties fiskālās kapacitātes apmēram un uzticamībai, tā palīdzēs atjaunot finanšu tirgus uzticēšanos publiskā sektora finanšu stabilitātei eurozonā, būtībā ļaujot uzlabot nodokļu maksātāju aizsardzību un samazināt publiskā un privātā sektora risku.

Fiskālajai kapacitātei būtu jāietver Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM) un īpaša papildu budžeta kapacitāte eurozonai. Budžeta kapacitāte ir jāveido papildus ESM un neskarot to.

Pirmkārt, konkrēti eurozonas budžeta kapacitātei vajadzētu būt daļai no Savienības budžeta papildus daudzgadu finanšu shēmā noteiktajiem maksimālajiem apmēriem, un tā būtu jāfinansē eurozonas un citiem iesaistītajiem dalībniekiem, izmantojot ieņēmumu avotu, par ko vienojas iesaistītās dalībvalstis un kas jāuzskata par piešķirtajiem ieņēmumiem un garantijām. Tiklīdz situācija stabilizējusies, fiskālo kapacitāti varētu finansēt no pašu resursiem, kā ieteikts M. Monti ziņojumā par ES turpmāko finansēšanu.

ESM būtu jāturpina pildīt pašreizējos uzdevumus, taču tas būtu vēl vairāk jāattīsta un jāpārveido par Eiropas Valūtas fondu (EVF), kuram būtu pietiekama aizdošanas un aizņemšanās kapacitāte un skaidri noteiktas pilnvaras, lai izturētu asimetriskus un simetriskus satricinājumus.

ii. Fiskālās kapacitātes trīs pīlāri eurozonas konverģencei un stabilizācijai

Fiskālajai kapacitātei būtu jānodrošina trīs dažādas funkcijas:

   pirmkārt, būtu jārada stimuli ekonomikas un sociālajai konverģencei eurozonā, lai veicinātu strukturālās reformas, modernizētu ekonomiku un uzlabotu katras dalībvalsts konkurētspēju un eurozonas noturību, tādējādi arī veicinot dalībvalstu spēju izturēt asimetriskus un simetriskus satricinājumus;
   otrkārt, eurozonas dalībvalstu uzņēmējdarbības ciklu dažādība, ko izraisījušas strukturālas atšķirības vai vispārējā ekonomiskā neaizsargātība, ir radījusi nepieciešamību risināt asimetrisku satricinājumu problēmu (situācijas, kad ekonomisks notikums vienu tautsaimniecību ietekmē vairāk nekā citu, piemēram, kad pieprasījums pēc kāda ārēja satricinājuma, ko dalībvalsts nespēj ietekmēt, vienā konkrētā dalībvalstī sarūk vairāk nekā citās);
   treškārt, būtu jārisina simetrisko satricinājumu problēma (situācijas, kad ekonomikas notikums visas tautsaimniecības ietekmē vienādi, piemēram, naftas cenu svārstības eurozonas valstīs), lai palielinātu visas eurozonas noturību.

Ņemot vērā minētos mērķus, būs jāizvērtē, kurus uzdevumus varēs īstenot, izmantojot spēkā esošo Savienības tiesisko regulējumu, un kuriem būs nepieciešami Līguma pielāgojumi vai izmaiņas.

1.pīlārs. Konverģences kodekss

Pašreizējā ekonomikas situācijā ir nepieciešama investīciju stratēģija papildus fiskālajai konsolidācijai un atbildība, ievērojot ekonomiskās pārvaldības sistēmu.

Papildus Stabilitātes un izaugsmes paktam konverģences kodekss, ko pieņem, ievērojot parasto likumdošanas procedūru un ņemot vērā konkrētām valstīm adresētos ieteikumus, būtu jākoncentrējas uz piecu gadu laikposma konverģences kritērijiem attiecībā uz nodokļiem, darba tirgu, investīcijām, produktivitāti, sociālo kohēziju un publiskās pārvaldes un labas pārvaldības spējām esošajos Līgumos.

Konverģences kodeksa ievērošanai vajadzētu būt priekšnosacījumam pilnīgai dalībai attiecībā uz fiskālo kapacitāti, un katrai dalībvalstij būtu jāierosina priekšlikumi par to, kā sasniegt konverģences kodeksa kritērijus.

Eurozonas fiskālā kapacitāte būtu jāpapildina ar ilgtermiņa stratēģiju parādu ilgtspējai un samazināšanai un izaugsmes un investīciju palielināšanai eurozonas valstīs, kas varētu samazināt kopējās refinansēšanas izmaksas un parāda/IKP attiecību.

2.pīlārs. Asimetrisko satricinājumu izturēšana

Lai cik lielas pūles arī netiktu pieliktas dalībvalstu politikas koordinēšanā, konverģences nodrošināšanā un ilgtspējīgu strukturālo reformu īstenošanā, eurozonas dalībvalstu spēcīgās integrācijas dēļ nevar pilnībā izslēgt asimetriskus satricinājumus, kas var ietekmēt visas eurozonas stabilitāti.

Ar ESM/EVF palīdzību nodrošinātā stabilizācija būtu jāpapildina ar satricinājumu automātiskas absorbcijas mehānismiem;

stabilizācijai ir jārada stimuli labai praksei un jānovērš morāli riski.

Šādā sistēmā ir jāiekļauj skaidri noteikumi par attiecīgajā laikposmā iespējamiem maksājumiem un atmaksājumiem, un tā ir skaidri jādefinē lieluma un finansējuma mehānismu ziņā, vienlaikus nodrošinot tās budžeta neitralitāti ilgākā laikposmā.

3.pīlārs. Simetrisko satricinājumu izturēšana

Simetriski satricinājumi nākotnē var destabilizēt visu eurozonu, jo vienotas valūtas zonai vēl nav pieejami instrumenti, kuri nepieciešami, lai novērstu vēl vienu krīzi, kas būtu tikpat liela kā iepriekšējā.

Iekšēja pieprasījuma trūkuma izraisītu simetrisku satricinājumu gadījumā ar monetāro politiku vien nav iespējams atjaunot izaugsmi, jo īpaši situācijā, kad procentlikmes tuvojas nullei. Fiskālajai kapacitātei vajadzētu būt pietiekami lielai, lai novērstu minētos simetriskos šokus, finansējot investīcijas, kas vērstas uz kopējo pieprasījumu un pilnīgu nodarbinātību atbilstīgi LES 3. pantam.

iii. Pārvaldība, demokrātiskā pārskatatbildība un kontrole

Eurozonas ekonomikas pārvaldībā būtu jādominē Kopienas metodei.

Eiropas Parlamentam un valstu parlamentiem vajadzētu būt spēcīgākai lomai atjauninātajā ekonomikas pārvaldības sistēmā, lai pastiprinātu demokrātisko pārskatatbildību. Minētais ietver lielāku katras valsts atbildību par Eiropas pusgadu un fiskālā pakta 13. pantā paredzēto parlamentu konferences reformu, lai piešķirtu tai lielāku nozīmīgumu nolūkā pastiprināt parlamentu un sabiedrisko domu. Lai uzlabotu līdzdalību, valstu parlamentiem būtu rūpīgi jāpārbauda valstu valdības, bet Eiropas Parlamentam būtu rūpīgi jāpārbauda Eiropas izpildvara.

Būtu iespējams apvienot Eurogrupas priekšsēdētāja un ekonomikas un finanšu lietu komisāra amatus, un šādā gadījumā Komisijas priekšsēdētājam šis komisārs būtu jāieceļ par Komisijas priekšsēdētāja vietnieku.

Finanšu ministram un finanšu līdzekļu pārvaldības struktūrai Komisijā vajadzētu būt pilnībā demokrātiski atbildīgiem, un viņu rīcībā jābūt visiem nepieciešamajiem līdzekļiem un spējām, lai varētu piemērot un īstenot pašreizējo ekonomikas pārvaldības sistēmu un optimizēt eurozonas attīstību sadarbībā ar eurozonas dalībvalstu finanšu ministriem.

Eiropas Parlamentam vajadzētu pārskatīt savus noteikumus un darba organizāciju, lai nodrošinātu, ka fiskālā kapacitāte ir pakļauta pilnai demokrātiskai pārskatatbildībai, ko īsteno no līdzdalīgajām dalībvalstīm ievēlētie deputāti.

2.  aicina:

   Eiropadomi ne vēlāk kā līdz ES sanāksmei Romā (2017. gada martā) noteikt iepriekš izklāstītās pamatnostādnes, tostarp sistēmu ilgtspējīgai eurozonas stabilizācijai ilgtermiņā;
   Komisiju 2017. gadā ierosināt balto grāmatu ar vērienīgu pamatnodaļu par eurozonu un iesniegt atbilstīgus likumdošanas priekšlikumus, izmantojot visus esošajos līgumos paredzētos līdzekļus, tostarp konverģences kodeksu, eurozonas budžetu un automātiskos stabilizatorus, kā arī noteikt precīzu grafiku minēto pasākumu īstenošanai;

3.   pauž gatavību pabeigt visu to likumdošanas pasākumu izstrādi, kuri nerada vajadzību veikt grozījumus Līgumos līdz Komisijas un Eiropas Parlamenta pašreizējo pilnvaru beigām, kā arī radīt priekšnosacījumus tādu grozījumu veikšanai Līgumos, kas vidējā termiņā un ilgtermiņā ir nepieciešami ilgtspējīgas eurozonas izveidei;

4.   uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijai, Padomei, Eurogrupai un Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Stabilizācijas mehānisma rīkotājdirektoram, kā arī dalībvalstu parlamentiem.


Civiltiesību noteikumi par robotiku
PDF 589k   DOC 76k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par Civiltiesību noteikumiem par robotiku (2015/2103(INL))
P8_TA(2017)0051 A8-0005/2017

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–   ņemot vērā Padomes Direktīvu 85/374/EEK(1) ,

–   ņemot vērā Parlamenta Zinātnisko un tehnoloģisko iespēju novērtēšanas nodaļas (STOA ) speciālistu uzdevumā veikto un Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta Zinātniskās perspektīvas nodaļas (STOA ) vadībā veikto pētījumu par kiberfizisko sistēmu ētikas aspektiem,

–   ņemot vērā Reglamenta 46. un 52. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Transporta un tūrisma komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A8-0005/2017 ),

Ievads

A.   tā kā, sākot no Mērijas Šellijas Frankenšteina monstra līdz pat Pigmaliona klasiskajam mītam, no stāsta par Prāgas Golemu līdz Karela Čapeka robotam, kurš bija šā vārda izgudrotājs, cilvēki iztēlojās iespēju izveidot viedas mašīnas, ar kurām galvenokārt bija domāti androīdi ar cilvēka iezīmēm;

B.   tā kā tagad, kad cilvēce atrodas uz sliekšņa laikmetam, kad arvien sarežģītāki roboti, autonomie aģenti, androīdi un citas mākslīgā intelekta („MI”) izpausmes šķiet spējīgi izraisīt jaunu industriālo revolūciju, kura visticamāk skars visus sabiedrības slāņus, ir ļoti svarīgi, lai likumdevēji apsvērtu šādas revolūcijas juridiskos un ētiskos aspektus un sekas, neapslāpējot inovāciju;

C.   tā kā ir nepieciešams radīt vispāratzītu robota un MI definīciju, kura būtu elastīga un nekavētu inovāciju;

D.   tā kā laikposmā no 2010. gada līdz 2014. gadam robotu vidējā pārdošanas apjoma pieaugums bija 17 % gadā, bet 2014. gadā pārdošanas apjoms palielinājās par 29 %, kas ir vislielākais jebkad pieredzētais pieaugums no gada uz gadu, par galveno izaugsmes virzītājspēku kļūstot autobūves komponentu piegādātājiem un elektrisko vai elektronisko preču ražošanas nozarei; tā kā iepriekšējos desmit gados ir trīskāršojies patenta pieteikumu skaits robotikas tehnoloģijas jomā;

E.   tā kā iepriekšējos 200 gados tehnoloģiju izstrādes dēļ nodarbinātības rādītāji ir pastāvīgi palielinājušies; tā kā robotikas un MI izstrādei var būt potenciāls, lai pārveidotu dzīves un darba pieredzi, palielinātu efektivitāti, ietaupījumus un drošības līmeņus un garantētu pakalpojumu līmeņa uzlabošanu, tā kā īstermiņā un vidējā termiņā robotika un MI sola nodrošināt efektivitātes un ietaupījumu sekmēšanu ne tikai ražošanā un komercijā, bet arī tādās jomās kā transports, medicīniskā aprūpe, glābšana, izglītība un lauksaimniecība, vienlaikus padarot iespējamu to, ka cilvēki netiek pakļauti bīstamiem apstākļiem, piemēram, kad jāsaskaras ar toksiski piesārņotu vietu attīrīšanu;

F.   tā kā sabiedrības novecošana ir paredzamā mūža ilguma pieauguma rezultāts, ņemot vērā progresu dzīves apstākļos un mūsdienu medicīnā, un tā ir viena no Eiropas sabiedrības lielākajām sociālajām un ekonomikas problēmām 21. gadsimtā; tā kā līdz 2025. gadam vairāk nekā 20 % eiropiešu būs sasnieguši 65 vai vairāk gadu vecumu, īpaši strauji pieaugot to cilvēku skaitam, kuri ir vecāki par 80 gadiem, kas mūsu sabiedrībā radīs pamatos atšķirīgu līdzsvaru paaudžu starpā, un tā kā sabiedrības interesēs ir, lai gados vecāki cilvēki cik vien ilgi iespējams saglabātu veselību un aktīvu dzīvesveidu;

G.   tā kā ilgtermiņā pašreizējā tendence izvēlēties viedu un autonomu mašīnu izstrādi, trenējot spējas un pieņemot neatkarīgus lēmumus, ietver ne tikai ekonomiskas priekšrocības, bet arī dažādas bažas attiecībā uz to tiešām un netiešām sekām sabiedrībā kopumā;

H.   tā kā mašīnmācīšanās sabiedrībai sniedz milzīgas priekšrocības ekonomikas un inovāciju ziņā, ārkārtīgi uzlabojot datu analīzes spējas un vienlaikus izvirzot arī uzdevumu nepieļaut diskrimināciju, nodrošināt tiesību aktos paredzēto kārtību, pārredzamību un lēmumu pieņemšanas procesu saprotamību;

I.   tā kā līdzīgi robotikas un mašīnmācīšanās rezultātā ir nepieciešams izvērtēt ekonomikas izmaiņu novērtējumus un ietekmi uz nodarbinātību; tā kā, neraugoties uz nenoliedzamajām priekšrocībām, ko rada robotika, tās īstenošana var izraisīt pārmaiņas darba tirgū un nepieciešamību attiecīgi pārdomāt izglītību, nodarbinātību un sociālo politiku;

J.   tā kā robotu plaša izmantošana nevarētu automātiski izraisīt darbvietu aizstāšanu, bet zemākas kvalifikācijas darbvietas darbietilpīgās nozarēs varētu būt vairāk neaizsargātas pret automatizāciju; tā kā šī tendence varētu atgriezt ražošanas procesu atpakaļ ES; tā kā pētījumi ir pierādījuši, ka nodarbinātība pieaug ievērojami ātrāk tajās profesijās, kurās vairāk izmanto datorus; tā kā darbvietu automatizācijai ir potenciāls atbrīvot cilvēkus no monotona roku darba, ļaujot viņiem pāriet uz radošāku un nozīmīgāku uzdevumu veikšanu; tā kā automatizācija liek valdībām investēt izglītības un citās reformās nolūkā uzlabot līdzekļu pārdali par labu darba ņēmēju tāda veida prasmju uzlabošanai, kuras būs vajadzīgas nākotnē;

K.   tā kā, ņemot vērā pieaugošo šķelšanos sabiedrībā, ko pavada vidusšķiras samazināšanās, ir svarīgi paturēt prātā, ka robotikas attīstīšana var novest pie augsta labklājības un ietekmes koncentrācijas līmeņa mazākuma rokās;

L.   tā kā robotikas un MI izstrāde neapšaubāmi ietekmēs darbavietu kopējo ainu, kas var radīt jaunas bažas attiecībā uz atbildību un novērst citas; tā kā attiecībā uz ārkārtas situācijām vai problēmām ir jāprecizē juridiskā atbildība gan no attiecīgā veida uzņēmuma viedokļa, kā arī ņemot vērā „strādnieka” konstrukcijas tipu;

M.   tā kā automatizācijas tendence prasa, lai tie, kas iesaistīti MI lietotņu izstrādē un komercializācijā, jau pašā sākumā iekļautu drošības un ētikas aspektus, tādējādi atzīstot, ka viņiem ir jābūt gataviem akceptēt juridisko atbildību par viņu ražoto tehnoloģiju kvalitāti;

N.   tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/679(2) (Vispārīgā datu aizsardzības regula) noteikts juridiskais regulējums personas datu aizsardzībai; tā kā joprojām ir nepieciešams risināt citus personas datu un privātuma aizsardzības aspektus, ņemot vērā to, ka lietojumprogrammu un ierīču saziņa savā starpā un ar datubāzēm notiks bez cilvēka iejaukšanās;

O.   tā kā robotikas un MI izstrādes var būt un tām vajadzētu būt izveidotām tā, lai tiktu saglabāta indivīda cieņa, autonomija un pašnoteikšanās, jo īpaši tādās jomās kā cilvēku aprūpe un draudzīgas sabiedrības nodrošināšana, un saistībā ar medicīnas ierīcēm, ar kurām veic cilvēku „labošanu” vai uzlabošanu;

P.   tā kā galu galā pastāv iespēja, ka ilgtermiņā MI varētu pārsniegt cilvēka intelektuālās spējas;

Q.   tā kā automatizētas un algoritmiskas lēmumu pieņemšanas turpmāka attīstīšana un plašāka izmantošana neapšaubāmi ietekmē privātpersonas (piemēram, uzņēmēja vai interneta lietotāja) un administratīvas, tiesas vai citas publiskas iestādes izvēli, pieņemot galīgo lēmumu kā patērētājam, uzņēmējam vai varas pārstāvim; tā kā automātiskas un algoritmiskas lēmumu pieņemšanas procesā ir nepieciešams paredzēt drošības pasākumus un cilvēka veiktas kontroles un verificēšanas iespēju;

R.   tā kā vairāku ārvalstu, piemēram, ASV, Japānas, Ķīnas un Dienvidkorejas, jurisdikcijās apsver (un zināmā mērā ir jau veiktas) reglamentējošas darbības attiecībā uz robotiku un MI un tā kā dažas dalībvalstis arī ir sākušas apsvērt iespēju izstrādāt juridiskus standartus vai veikt izmaiņas tiesību aktos, lai ņemtu vērā šādu tehnoloģiju pielietojumu parādīšanos;

S.   tā kā Eiropas rūpniecība varētu iegūt no efektīvas, saskaņotas un pārredzamas pieejas regulējumam Savienības līmenī, nodrošinot paredzamus un pietiekami precīzus nosacījumus, ar kādiem uzņēmumi varētu izstrādāt lietojumprogrammas un plānot savus uzņēmējdarbības modeļus Eiropas mērogā, vienlaikus nodrošinot, ka Savienība un tās dalībvalstis saglabā kontroli pār regulatīvajiem standartiem, lai tās nebūtu spiestas pieņemt citu, t. i., trešo valstu, kuras arī ir vadošajās pozīcijās robotikas un MI izstrādē, noteiktus standartus un ievērot tos;

Vispārīgie principi

T.   tā kā A. Azimova likumi(3) ir jāuzskata par tādiem, kas adresēti robotu, tostarp robotu, kuriem ir uzticēta iebūvēta autonomija un pašmācības spēja, izstrādātājiem, ražotājiem un ekspluatētājiem, jo šos likumus nevar pārvērst mašīnu kodā:

U.   tā kā virkne noteikumu, kas it īpaši reglamentē atbildību, pārredzamību un pārskatatbildību, ir nepieciešami, jo tie atspoguļo nesaraujamās Eiropas un cilvēciskās vērtības, kas raksturo Eiropas ieguldījumu sabiedrībā; tā kā šādi noteikumi nedrīkst skart pētniecības, inovācijas un izstrādes procesu attiecībā uz robotiku;

V.   tā kā Savienībai varētu būt nozīmīga loma, nosakot ētikas pamatprincipus, kas jāievēro, izstrādājot, programmējot un izmantojot robotus un MI un iekļaujot šādus principus Savienības regulējumos un rīcības kodeksos ar mērķi veidot tehnoloģisko revolūciju tā, lai tā kalpotu cilvēcei un lai notiktu plaša apmaiņa ar progresīvas robotikas un MI priekšrocībām, vienlaikus pēc iespējas izvairoties no iespējamām kļūmēm;

W.   tā kā šim ziņojumam ir pievienota Harta par robotiku, kura izstrādāta ar Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta Zinātniskās perspektīvas nodaļas (STOA ) atbalstu un ar kuru ir ierosināts robotikas inženieru ētikas kodekss, kodekss pētniecības ētikas komitejām, kas uzskatāmi par „licenci” konstruktoriem un par „licenci” lietotājiem;

X.   tā kā Savienības vajadzībām būtu jāpieņem tāda veida pakāpeniska, pragmatiska un piesardzīga pieeja, par kuru iestājās Žans Monē(4) , attiecībā uz turpmākām iniciatīvām robotikas un MI jomā, lai nodrošinātu, ka netiek apslāpēta jaunrade;

Y.   tā kā, ņemot vērā panākto progresu robotikas un MI izstrādē, ir lietderīgi pievērsties civiltiesiskās atbildības jautājumiem;

Atbildība

Z.   tā kā, pateicoties ievērojamajai tehnoloģiskajai attīstībai iepriekšējo desmit gadu laikā, mūsdienu roboti spēj ne tikai veikt darbības, ko parasti un veic vienīgi cilvēki, bet tie autonomijas un izziņas funkciju attīstības rezultātā, piemēram, spējot mācīties no gūtās pieredzes un pieņemt gandrīz neatkarīgus lēmumus, ir padarīti par arvien vairāk un vairāk līdzīgiem tādiem aģentiem, kas mijiedarbojas ar savu vidi un spēj to ievērojami mainīt; tā kā šādā kontekstā juridiskā atbildība, kas izriet no robotu kaitējošām darbībām, kļūst par būtisku jautājumu;

AA.   tā kā robotu autonomiju var definēt kā spēju pieņemt lēmumus un tos īstenot reālajā pasaulē neatkarīgi no ārējas kontroles vai ietekmes; tā kā šai autonomijai ir vienīgi tehnisks raksturs un tās līmenis ir atkarīgs no tā, cik sarežģīta ir paredzēta robota mijiedarbība ar apkārtējo vidi;

AB.   tā kā jo lielāka ir robotu autonomija, jo mazāk tos var uzskatīt par vienkāršiem instrumentiem citu dalībnieku (piemēram, ražotāju, operatoru, īpašnieku, lietotāju utt.) rokās; tā kā tas savukārt izvirza jautājumu par to, vai parastie noteikumi par atbildību ir pietiekami vai tomēr ir nepieciešami jauni principi un noteikumi, lai nodrošinātu skaidrību par dažādu iesaistīto pušu atbildību par robotu darbību un bezdarbību, kad iemeslu nevar saistīt ar konkrētu iesaistīto pusi — cilvēku, kā arī vai robotu darbības vai bezdarbības, kas nodarījušas kaitējumu, bija iespējams novērst;

AC.   tā kā galu galā robotu autonomija rada jautājumu par to dabu, ņemot vērā spēkā esošās juridiskās kategorijas vai arī būtu jāizveido jauna kategorija, kurai būtu savas īpatnības un nostādnes;

AD.   tā kā saskaņā ar pašreizējo tiesisko regulējumu robotus pašus par sevi nevar saukt pie atbildības par darbībām vai bezdarbību, kas izraisa kaitējumu trešām personām; tā kā spēkā esošie noteikumi par atbildību attiecas uz gadījumiem, kad iemeslu robotu rīcībai vai bezdarbībai var saistīt ar konkrētu aģentu — cilvēku, piemēram, ražotāju, operatoru, īpašnieku vai lietotāju, un kad šim aģentam vajadzēja paredzēt un viņš varēja novērst robota kaitīgo rīcību; tā kā ražotājus, operatorus, īpašniekus vai lietotājus turklāt bez ierunām var saukt pie atbildības par robota darbībām vai bezdarbību;

AE.   tā kā saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu robotu vai MI radītajam kaitējumam piemēro produktatbildību, proti, produkta ražotājs ir atbildīgs par nepareizu darbību, un noteikumus, ar ko reglamentē atbildību par kaitējumu nodarošām darbībām, kad lietotājs ir atbildīgs par izturēšanos, kas izraisījusi kaitējumu;

AF.   tā kā scenārijā, kurā robots var pieņemt neatkarīgus lēmumus, tradicionālie noteikumi nebūs pietiekami, lai iestātos juridiska atbildība par robota nodarīto kaitējumu, jo šie noteikumi neparedz iespēju identificēt pusi, kas būtu atbildīga par kompensāciju, un pieprasīt, lai šī puse atlīdzinātu tās radīto kaitējumu;

AG.   tā kā pašreizējā tiesiskā regulējuma trūkumi ir acīmredzami arī saistībā ar līgumisko atbildību, ciktāl mašīnas, kas konstruētas izvēlēties savus līgumpartnerus, vienoties par līguma nosacījumiem, slēgt līgumus un lemt, vai un kā šos līgumus īstenot, padara tradicionālos noteikumus nepiemērojamus, uzsverot vajadzību pieņemt jaunus, efektīvus un aktualizētus noteikumus, kuriem būtu jāatbilst tehnoloģiju attīstībai un nesen izstrādātajām un tirgū izmantojamām inovācijām;

AH.   tā kā savukārt attiecībā uz ārpuslīgumisko atbildību Direktīva 85/374/EEK var attiekties tikai uz kaitējumu, kuru izraisījuši robotu ražošanas defekti un ar nosacījumu, ka cietušajai personai ir jāpierāda faktiskais kaitējums, defekta esamība produktā un cēloņsakarība starp kaitējumu un defektu, un tālab objektīva atbildība jeb atbildība neatkarīgi no vainas var nebūt pietiekama;

AI.   tā kā, neskarot Direktīvas 85/374/EEK piemērošanas jomu, pašreizējais tiesiskais regulējums nebūtu pietiekams, lai segtu zaudējumus, kurus nodarījuši jaunās paaudzes roboti, ciktāl tos var aprīkot ar spēju pielāgoties un mācīties, radot zināmu neprognozējamību attiecībā uz viņu izturēšanos, jo šie roboti varētu autonomi mācīties no savas pieredzes un mijiedarboties ar savu vidi unikālā un neparedzamā veidā,

Galvenie principi attiecībā uz robotikas un mākslīgā intelekta izstrādi izmantošanai civilām vajadzībām

1.  aicina Komisiju ierosināt kiberfizisku sistēmu, autonomu sistēmu, viedu autonomu robotu kopējas Savienības definīcijas un to apakškategorijas, ņemot vērā šādus vieda robota raksturlielumus:

   autonomijas iegūšana ar sensoru un/vai datu apmaiņas starpniecību ar to apkārtējo vidi (savstarpējā savienojamība) un šo datu piešķiršana un analīze,
   pašmācības spēja, izmantojot pieredzi un mijiedarbību (fakultatīvs kritērijs),
   vismaz neliels fizisks atbalsts,
   spēja pielāgot savu izturēšanos un darbības videi,
   dzīves neesamība bioloģiskā nozīmē;

2.   uzskata, ka būtu jāievieš visaptveroša Savienības progresīvu robotu reģistrācijas sistēma Savienības iekšējā tirgū, ja tas ir būtiski un nepieciešami īpašas kategorijas robotiem, un aicina Komisiju noteikt kritērijus to robotu klasificēšanai, kuri būtu jāreģistrē; šajā sakarībā aicina Komisiju izpētīt, vai būtu vēlams, ka reģistrācijas sistēmu un reģistru pārvaldītu ES robotikas un mākslīgā intelekta aģentūra;

3.   uzsver, ka robotu tehnoloģijas izstrādē būtu jākoncentrējas uz cilvēku spēju papildināšanu, bet nevis uz to aizstāšanu; uzskata, ka robotikas un MI izstrādē ir būtiski garantēt, ka cilvēkiem jebkurā laikā ir kontrole pār inteliģentām mašīnām; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš iespējamai emocionālai saiknei starp cilvēkiem un robotiem — it īpaši neaizsargātās iedzīvotāju grupās (bērni, vecāka gadagājuma cilvēki un cilvēki ar invaliditāti) — un uzsver nopietno emocionālo vai fizisko ietekmi, ko šī emocionālā pieķeršanās var izraisīt cilvēkiem;

4.   uzsver, ka Savienības līmeņa pieeja var atvieglot attīstību, izvairoties no iekšējā tirgus sadrumstalotības, un vienlaikus uzsver, cik svarīgs robotu un robotikas sistēmu pārrobežu izmantošanā ir savstarpējās atzīšanas princips; atgādina, ka testēšana, sertifikācija un apstiprināšana laišanai tirgū būtu jāprasa tikai vienā dalībvalstī; uzsver, ka šāda pieeja būtu jāpapildina ar efektīvu tirgus uzraudzību;

5.   uzsver, ka ir svarīgi ieviest pasākumus, lai palīdzētu robotikas jomas maziem un vidējiem uzņēmumiem un jaunizveidotiem uzņēmumiem, kas šajā nozarē veido jaunus tirgus segmentus vai izmanto robotus;

Pētniecība un inovācija

6.   uzsver, ka daudzas robotikas lietojumprogrammas joprojām ir izmēģinājuma posmā; atzinīgi vērtē to, ka aizvien vairāk pētniecības projektu tiek finansēti no dalībvalstu un Savienības līdzekļiem; uzskata, ka tas ir būtiski svarīgi, ka Savienība, kā arī dalībvalstis, izmantojot publisko finansējumu, saglabā vadošo lomu robotikas un MI pētniecībā; aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt finanšu instrumentus pētniecības projektiem, kas paredzēti robotikā un IKT, tostarp publiskā un privātā sektora partnerības, un īstenot savās pētniecības politikās atvērtās zinātnes un ētiskas inovācijas principus; uzsver, ka pietiekami resursi jāpiešķir risinājumu meklēšanai sociālām, ētikas, juridiskām un ekonomikas problēmām, kuras rada tehnoloģiju attīstība un to pielietošana;

7.   aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pētniecības programmas, lai sekmētu pētījumus par robotikas un MI tehnoloģiju iespējamiem ilgtermiņa riskiem un iespējām, un pēc iespējas drīz mudināt strukturēta publiska dialoga uzsākšanu par šo tehnoloģiju attīstības sekām; aicina Komisiju daudzgadu finanšu shēmas vidusposma novērtēšanā palielināt atbalstu pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” finansētajai SPARC programmai; aicina Komisiju un dalībvalstis apvienot centienus, lai attiecībā uz šīm tehnoloģijām rūpīgi uzraudzītu un garantētu vienmērīgāku pāreju no pētniecības uz komercializāciju un izmantošanu tirgū pēc pienācīga drošības novērtējuma, ievērojot piesardzības principu;

8.   uzsver, ka inovācijai robotikā un MI jomā, kā arī to integrācijas tehnoloģijai ekonomikā un sabiedrībā nepieciešama digitāla infrastruktūra, kas nodrošina vispārēju savienojamību; aicina Komisiju izveidot sistēmu, kas atbilst savienojamības prasībām Savienības digitālajai nākotnei, un nodrošināt, ka pieeja platjoslas un 5G tīkliem pilnībā atbilst tīkla neitralitātes principam;

9.   pauž stingru pārliecību, ka sistēmu, ierīču un mākoņdatošanas pakalpojumu sadarbspēja, ko raksturotu jau sākotnēji integrēta drošības un privātuma aizsardzība, ir būtiska datu plūsmām reālajā laikā, kas ļautu robotiem un MI kļūt elastīgākiem un autonomākiem; aicina Komisiju veicināt atvērtu vidi, sākot no atvērtiem standartiem un novatoriskiem licencēšanas modeļiem līdz atvērtām platformām un pārredzamībai nolūkā neradīt tehnoloģiskas barjeras īpašumtiesību sistēmās, kas ierobežo sadarbspēju;

Ētikas principi

10.   norāda, ka pilnvarošanas potenciālam ar robotu izmantošanas starpniecību nianses piešķir spriedzes vai risku kopums un tas būtu nopietni jānovērtē no cilvēku drošības, veselības un drošuma, brīvības, privātuma, integritātes un cilvēka cieņas, kā arī pašnoteikšanās un nediskriminācijas viedokļa;

11.   uzskata, ka Savienības tiesiskais regulējums attiecīgā gadījumā būtu jāaktualizē un jāpapildina, vadoties no ētiskiem principiem, kas atspoguļo robotikas jomas sarežģītību un tās daudzos sociālos, medicīniskos un bioētiskos aspektus; uzskata, ka ir nepieciešama skaidra, stingra un efektīva ētisku norādījumu sistēma robotu izstrādei, konstruēšanai, ražošanai, lietošanai un modifikācijai, lai ar to papildinātu ziņojuma juridiskos ieteikumus un dalībvalstu un Savienības spēkā esošo tiesību aktu kopumu; rezolūcijas pielikumā ierosina sistēmu tādas hartas veidā, kura ietver rīcības kodeksu robotikas inženieriem, kodeksu pētniecības ētikas komitejām, pārbaudot robotikas protokolus, un licenču paraugu konstruktoriem un lietotājiem;

12.   uzsver, ka nepieciešams ievērot pārredzamības principu, proti, ka vienmēr vajadzētu būt iespējai sniegt pamatojumu jebkuram lēmumam, kurš pieņemts ar MI atbalstu un kuram var būt būtiska ietekme uz vienas vai vairāku personu dzīvi; uzskata, ka vienmēr ir jābūt iespējamam reducēt MI sistēmu kalkulācijas uz tādu veidu, kas ir saprotams arī cilvēkiem; uzskata, ka progresīvi roboti būtu jāaprīko ar „melno kasti”, kas reģistrētu katras robota darbības/operācijas/procesa datus, tostarp loģiku, kura ir robota lēmumu pamatā;

13.   norāda, ka noteicošajam ētikas pamatam vajadzētu balstīties uz darbības klienta interešu labā, ļaunuma nenodarīšanas, autonomijas un taisnīguma principiem, kā arī uz vērtībām un principiem, kas nostiprināti Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā un ES Pamattiesību hartā, piemēram, cilvēka cieņu, vienlīdzību, taisnīgumu un objektivitāti, nediskriminēšanu, informētu piekrišanu, privāto un ģimenes dzīvi un datu aizsardzību, kā arī citiem Savienības tiesību aktu pamatā esošiem principiem un vērtībām, piemēram, stigmatizācijas novēršanu, autonomiju, individuālo atbildību un sociālo atbildību, un uz pastāvošo ētikas praksi un kodeksiem;

14.   uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš robotiem, kas rada būtisku privātuma apdraudējumu, jo tie sniegs jaunus piekļuves punktus tradicionāli aizsargātām un privātām sfērām un spēs iegūt un pārsūtīt sensitīvus un personas datus;

Eiropas aģentūra

15.   uzskata, ka ir vajadzīga ciešāka sadarbība starp dalībvalstīm un Komisiju, lai nodrošinātu saskaņotus pārrobežu noteikumus Savienībā, kas veicina sadarbību starp Eiropas uzņēmumiem un padara iespējamu to robotu ieviešanu visā Savienībā, kuri atbilst vajadzīgajam drošības un drošuma līmenim, kā arī ētikas principiem, kas noteikti Savienības tiesību aktos;

16.   pieprasa Komisijai apsvērt Eiropas robotikas un mākslīgā intelekta aģentūras izveidošanu, lai attiecīgajiem publiskā sektora dalībniekiem gan ES, gan dalībvalstu līmenī sniegtu nepieciešamās konsultācijas tehniskos, ētikas un ar regulējumu saistītos jautājumos to centienos nodrošināt savlaicīgu un uz informāciju pamatotu risinājumu, reaģējot uz jaunām iespējām un arī problemātiskiem aspektiem, īpaši tiem, kuriem ir pārrobežu raksturs un kas rodas saistībā ar robotikas tehnoloģisko attīstību, piemēram, transporta nozarē;

17.   konstatē, ka, ņemot vērā robotikas izmantošanas iespējas un ar robotikas izmantošanu saistītās problēmas, kā arī pašreizējo ieguldījumu dinamiku, ir pamats piešķirt Eiropas aģentūrai pienācīgu budžetu un nodrošināt to ar regulatoru un ārējo tehnisko un ētisko ekspertu personālu, kuru uzdevums būtu pārraudzīt pārnozaru un vairākdisciplīnu lietojumprogrammas, kuru pamatā ir robotika, identificēt labākās prakses standartus un attiecīgā gadījumā ieteikt reglamentējošus pasākumus, noteikt jaunus principus un risināt problemātiskus jautājumus, kas varētu rasties saistībā ar patērētāju aizsardzību un sistēmiskām problēmām; aicina Komisiju un Eiropas aģentūru, ja tā tiks izveidota, ik gadu ziņot Eiropas Parlamentam par jaunākajām norisēm robotikā un par jebkurām darbībām, kuras ik gadu nepieciešams veikt;

Intelektuālā īpašuma tiesības un datu plūsma

18.   norāda, ka nav tiesību normu, kas būtu īpaši jāpiemēro robotikai, bet ka spēkā esošo juridisko režīmu un doktrīnas var viegli piemērot robotikai, kaut gan dažiem aspektiem, šķiet, ir vajadzīgs pievērsties īpaši; aicina Komisiju atbalstīt horizontālu un tehnoloģiski neitrālu pieeju intelektuālajam īpašumam, kas piemērojams dažādās nozarēs, kurās var nodarbināt robotus;

19.   aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka civiltiesību regulējums attiecībā uz robotiku būtu saskaņots ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu un atbilstīgi nepieciešamības un proporcionalitātes principiem; aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā tehnoloģiju straujo attīstību robotikas jomā, tostarp kiberfizisku sistēmu izstrādāšanu, lai nodrošinātu, ka Savienības tiesību akti neatpaliek no tehnoloģiju izstrādes un ieviešanas tendencēm;

20.   uzsver, ka tiesības uz privātās dzīves un personas datu aizsardzību, kā noteikts Hartas 7. un 8. pantā un Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) 16. pantā, attiecas uz visām robotikas jomām un ka pilnībā ir jāievēro Savienības datu aizsardzības tiesiskais regulējums; šajā sakarībā prasa saistībā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulas īstenošanu precizēt noteikumus un kritērijus attiecībā uz kameru un sensoru izmantošanu robotos; aicina Komisiju nodrošināt, ka datu aizsardzības principi, piemēram, integrētas privātuma aizsardzības un privātuma aizsardzības pēc noklusējuma, datu minimizēšanas, nolūka ierobežošanas, principi, kā arī pārredzami kontroles mehānismi datu subjektiem un atbilstoši tiesiskās aizsardzības līdzekļi atbilst Savienības tiesību aktiem datu aizsardzības jomā un tiek ievēroti un ka attiecīgi ieteikumi un standarti tiek veicināti un integrēti Savienības politikā;

21.   uzsver, ka datu brīva aprite ir ļoti svarīga digitālajā ekonomikā un robotikas un MI izstrādē; uzsver, ka robotikas sistēmu, tostarp to iekšējo datu sistēmu un datu plūsmas, augsts drošības līmenis ir būtisks, lai pienācīgi izmantotu robotus un MI; uzsver, ka savstarpēji savienotu robotu un MI tīklu aizsardzība ir jānodrošina, lai novērstu iespējamus drošības pārkāpumus; uzsver, ka personas datu augsts drošības un aizsardzības līmenis, pienācīgi ņemot vērā privātumu saziņā starp cilvēkiem, robotiem un MI, ir būtisks; uzsver robotikas un MI konstruktoru atbildību izstrādāt produktus tādā veidā, ka tie ir droši un atbilst paredzētajam mērķim; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un stimulēt nepieciešamās tehnoloģijas izstrādi, tostarp attiecībā uz integrētu drošību;

Standartizācija, drošums un drošība

22.   uzsver, ka jautājums par standartu noteikšanu un savietojamības piešķiršanu ir svarīgs faktors turpmākai konkurencei MI un robotikas tehnoloģiju jomā; aicina Komisiju turpināt darbu, lai saskaņotu starptautiskos tehniskos standartus, jo īpaši kopā ar Eiropas standartizācijas organizācijām un Starptautisko standartizācijas organizāciju nolūkā veicināt inovāciju, izvairīties no iekšējā tirgus sadrumstalotības un garantēt augsta līmeņa produktu drošumu un patērētāju aizsardzību, tostarp pienācīgus minimālos drošības standartus darba vidē; uzsver, cik svarīga ir likumīga reversā inženierija un atvērti standarti, lai maksimāli palielinātu inovācijas vērtību un nodrošinātu, ka roboti var sazināties savā starpā; šajā ziņā atzinīgi vērtē tādu īpašo tehnisko komiteju izveidošanu kā, piemēram, ISO/TC 299 Robotics , kuras vienīgais uzdevums ir izstrādāt standartus robotikas jomā;

23.   uzsver, ka robotu testēšana reālos apstākļos ir būtiska, lai apzinātu un novērtētu risku, ko tie var radīt, kā arī to tehnoloģisko attīstību ārpus eksperimentālā laboratorijas posma; šajā sakarībā uzsver, ka robotu testēšana reālos apstākļos, jo īpaši pilsētās un uz ceļiem, rada daudzas problēmas, tostarp šķēršļus, kas palēnina šādu testēšanas fāžu attīstību, un prasa efektīvu uzraudzības mehānismu; aicina Komisiju izstrādāt visām dalībvalstīm vienotus izmantojamos kritērijus, ar kuriem tās noteiktu jomas, kur ir atļauti eksperimenti ar robotiem atbilstoši piesardzības principam;

Autonomi transportlīdzekļi

a)Autonomi automobiļi

24.   uzsver, ka autonomais transports ietver visus iespējamos tālvadības, automatizētus, saslēgtus un autonomus ceļa, dzelzceļa, ūdens un gaisa transporta veidus, tostarp mehāniskos automobiļus, vilcienus, prāmjus, gaisa kuģus, dronus, kā arī visas attīstības un inovācijas nākotnes formas šajā nozarē;

25.   uzskata, ka autobūves nozarē steidzami ir nepieciešami efektīvi Savienības un pasaules mēroga noteikumi nolūkā nodrošināt automatizētu un autonomu automobiļu pārrobežu attīstību, lai pilnībā izmantotu to ekonomisko potenciālu un gūtu labumu no tehnoloģiju attīstības tendenču pozitīvās ietekmes; uzsver, ka sadrumstalota regulatīvā pieeja varētu kavēt īstenošanu un apdraudēt Eiropas konkurētspēju;

26.   vērš uzmanību uz to, ka ļoti svarīgs ir vadītāja reaģēšanas ilgums neplānotas automobiļa kontroles pārņemšanas gadījumā, un tāpēc aicina ieinteresētās personas paredzēt reālistiskas vērtības, nosakot drošuma un atbildības jautājumus;

27.   uzskata, ka pārejai uz autonomiem automobiļiem būs ietekme uz šādiem aspektiem: civiltiesiskā atbildība (atbildība un apdrošināšana), ceļu satiksmes drošība, visi ar vidi saistītie jautājumi (piemēram, energoefektivitāte, atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju un avotu izmantošana), ar datiem saistītie jautājumi (piemēram, piekļuve datiem, datu aizsardzība, privātums un datu apmaiņa), ar IKT infrastruktūru saistītie jautājumi (efektīvas un uzticamas saziņas plaša izplatība) un nodarbinātība (piemēram, darbvietu radīšana un zaudēšana, smago kravas automobiļu vadītāju apmācība attiecībā uz automatizētajiem automobiļiem); uzsver, ka būs nepieciešami būtiski ieguldījumi ceļos, enerģētikas un IKT infrastruktūrā; aicina Komisiju darbā pie jautājumiem par autonomiem automobiļiem apsvērt šādus aspektus;

28.   uzsver, ka uzticama un savlaicīga informācija, ko sniedz Eiropas satelītnavigācijas pamatprogrammas Galileo un EGNOS , ir būtiski svarīga autonomo automobiļu ieviešanai, un šajā sakarībā mudina pabeigt un palaist satelītus, kas ir vajadzīgi, lai pabeigtu Eiropas satelītnavigācijas sistēmu Galileo ;

29.  vērš uzmanību uz augsto pievienoto vērtību, ko autonomi transportlīdzekļi rada personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, jo šādi transportlīdzekļi ļauj tām efektīvāk izmantot individuālo autotransportu un tādējādi atvieglo šo personu ikdienas dzīvi;

   b) Droni (RPAS)

30.   atzīst dronu tehnoloģijas pozitīvo virzību, jo īpaši meklēšanas un glābšanas jomā; uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt Savienības regulējumu attiecībā uz droniem, lai aizsargātu Savienības pilsoņu drošumu, drošību un privātumu, un aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus saistībā ar Eiropas Parlamenta 2015. gada 29. oktobra rezolūcijas ieteikumiem par to tālvadības gaisa kuģu sistēmu (RPAS ) drošu lietošanu, kas civilās aviācijas jomā pazīstamas kā bezpilota lidaparāti (UAV )(5) ; mudina Komisiju sniegt novērtējumus par drošuma jautājumiem, kas saistīti ar dronu plašo izmantošanu; aicina Komisiju izvērtēt vajadzību ieviest obligātu izsekošanas un identificēšanas sistēmu, ko piemēro RPAS , kas ļauj noteikt gaisa kuģa pozīciju reāllaikā lietošanas gaitā; atgādina, ka bezpilota gaisa kuģu viendabīgums un drošība būtu jāgarantē ar pasākumiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 216/2008(6) ;

Aprūpes roboti

31.   uzsver, ka tādu robotu izpēte un izstrāde, kas paredzēti vecāka gadagājuma ļaužu aprūpei, ar laiku ir kļuvusi ierastāka un lētāka, ražojot produktus ar lielāku funkcionalitāti un plašāku patērētāju akceptu; norāda uz šādu tehnoloģiju daudzveidīgo pielietojumu, proti, profilaksi, palīdzības sniegšanu, monitoringu, stimulēšanu un draudzīgas sabiedrības nodrošināšanu vecāka gadagājuma cilvēkiem un personām ar invaliditāti, kā arī cilvēkiem, kas cieš no demences, kognitīviem traucējumiem vai atmiņas zudumiem;

32.   norāda, ka cilvēku saskarsme ir viens no būtiskākajiem aspektiem cilvēku aprūpē; uzskata, ka cilvēka aizstāšana ar robotiem varētu atņemt aprūpes praksei cilvēciskumu, no otras puses, atzīst, ka roboti varētu veikt automatizētus aprūpes pienākumus un atvieglot medicīniskās aprūpes palīgpersonāla darbu, vienlaikus paplašinot cilvēku aprūpi un padarot rehabilitācijas procesu mērķtiecīgāku, kā rezultātā medicīnas darbinieki un aprūpētāji varētu veltīt vairāk laika diagnosticēšanai un labāk plānotām ārstēšanas iespējām; uzsver, ka, neskatoties uz robotikas potenciālu uzlabot cilvēku ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēku mobilitāti un integrāciju, aprūpes sniegšanā joprojām būs vajadzīgi cilvēki un tie turpinās nodrošināt viņiem tik svarīgo sociālo mijiedarbību, kas tomēr nav pilnībā aizstājama;

Medicīnas roboti

33.   uzsver, cik svarīga ir pienācīga veselības nozares speciālistu, piemēram, ārstu un aprūpes palīgspeciālistu, izglītošana, apmācība un sagatavošana, lai nodrošinātu visaugstāko iespējamo profesionālo kompetenci, kā arī, lai saglabātu un aizsargātu pacientu veselību; uzsver vajadzību noteikt minimālās profesionālās prasības ķirurgiem, lai operētu un saņemtu atļauju pielietot ķirurģiskos robotus; uzskata, ka ir ļoti svarīgi ievērot robotu kontrolētas autonomijas principu, saskaņā ar kuru ārstēšanas sākotnējā plānošana un galīgā lēmuma pieņemšana par tās veikšanu vienmēr būs ķirurga-cilvēka kompetencē; uzsver, ka īpaša nozīme ir lietotāju apmācībai, lai viņi varētu iepazīties ar tehnoloģiskajām prasībām šajā jomā; vērš uzmanību uz pieaugošo tendenci pievērsties pašdiagnostikai, izmantojot mobilu robotu, un līdz ar to uz nepieciešamību ārstiem būt apmācītiem darbam pašdiagnostikas gadījumos; uzskata, ka šādu tehnoloģiju izmantošanai nevajadzētu ierobežot vai kaitēt ārsta un pacienta attiecībām, bet tām būtu jāsniedz ārstiem palīdzība pacientu diagnosticēšanā un/vai ārstēšanā, lai mazinātu cilvēka kļūdu risku un uzlabotu dzīves kvalitāti un paredzamo mūža ilgumu;

34.   uzskata, ka medicīnas roboti turpina augstas precizitātes ķirurģijas pārņemšanu un atkārtotu procedūru veikšanu un ka tie spēj uzlabot rehabilitācijas rezultātus un sniegt ļoti efektīvu loģistikas atbalstu slimnīcām; norāda, ka varētu arī samazināt veselības aprūpes izmaksas, ļaujot medicīnas speciālistiem pārorientēties no ārstēšanas uz profilaksi un nodrošinot vairāk budžeta resursu labākām pielāgošanās iespējām pacientu dažādajām vajadzībām, veselības aprūpes speciālistu pastāvīgai apmācībai un pētniecībai;

35.   aicina Komisiju nodrošināt, ka procedūras jaunu robotikas medicīnisko ierīču testēšanai ir drošas, jo īpaši gadījumos ar ierīcēm, ko implantē cilvēka ķermenī pirms datuma, no kura ir piemērojama Regula (ES) 2017/745;

Cilvēku „labošana” un uzlabošana

36.   norāda uz robotikas lielo potenciālu "labošanas" un bojātu orgānu atjaunošanas un cilvēka funkciju traucējumu jomā, bet arī uz sarežģītiem jautājumiem, kurus jo īpaši izvirza cilvēku uzlabošanas iespējas, tā kā medicīnas roboti un it īpaši kiberfiziskas sistēmas (CPS ) varētu mainīt mūsu priekšstatus par veselīgu cilvēka ķermeni, jo tās var uzvilkt un valkāt vai implantēt cilvēka ķermenī; uzsver, cik svarīgi ir steidzami izveidot ar pienācīgi kvalificētu personālu nodrošinātu robotu ētikas komiteju slimnīcās un citās veselības aprūpes iestādēs, kurām uzticēts izskatīt un palīdzēt atrisināt neparastas un sarežģītas ētikas problēmas, kas ietver jautājumus, kuri ietekmē pacientu aprūpi un ārstēšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt pamatnostādnes, lai atbalstītu šādu komiteju izveidi un darbību;

37.   norāda, ka tādu dzīvībai svarīgu medicīnas ierīču jomā kā, piemēram, robotizētas protēzes, ir jānodrošina pastāvīga, ilgtspējīga apkope, uzlabojumi un jo īpaši programmatūras atjauninājumi, kas novērš nepareizu darbību un vājās vietas;

38.   iesaka izveidot neatkarīgas uzticamas struktūras, lai saglabātu līdzekļus, kas vajadzīgi pakalpojumu nodrošināšanai personām, kuras apkalpo nozīmīgas un modernas medicīniskās ierīces, piemēram, veic uzturēšanu, remontdarbus un uzlabojumus, tostarp programmatūras atjauninājumus, jo īpaši tad, ja šādus pakalpojumus sākotnējais piegādātājs vairs neveic; atbalsta pienākuma noteikšanu ražotājiem sniegt šīm neatkarīgām uzticamām struktūrām visaptverošus norādījumus par uzbūvi, tostarp pirmkodu, kas līdzīgs publikāciju obligātajam eksemplāram valsts bibliotēkā;

39.   vērš uzmanību uz riskiem, kas saistīti ar iespēju, ka CPS , kas integrētas cilvēka ķermenī, var tikt nelikumīgi uzlauztas vai atslēgtas, vai to atmiņas izdzēstas, jo tas var apdraudēt cilvēku veselību un atsevišķos gadījumos pat dzīvību, un tādēļ uzsver prioritāti, kas jāpiešķir šādu sistēmu aizsardzībai;

40.   uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt visu cilvēku vienlīdzīgu piekļuvi šādiem tehnoloģiskiem jauninājumiem, instrumentiem un intervences procedūrām; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt palīgtehnoloģiju izstrādi, lai sekmētu, ka šādas tehnoloģijas izstrādātu un pārņemtu visi, kam tās nepieciešamas, saskaņā ar 4. pantu ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, kuras viena no pusēm ir Savienība;

Izglītība un nodarbinātība

41.   vērš uzmanību uz Komisijas prognozēm, ka līdz 2020. gadam Eiropa var saskarties ar situāciju, ka trūks 825 000 IKT speciālistu un ka 90 % darbvietu būs nepieciešamas vismaz digitālās pamatprasmes; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu ierosināt ceļvedi Digitālo kompetenču sistēmas un Digitālo prasmju raksturlielumu visu līmeņu mācekļiem iespējamai izmantošanai un pārskatīšanai, un aicina Komisiju sniegt būtisku atbalstu, lai attīstītu digitālās spējas visās vecuma grupās un neatkarīgi no nodarbinātības statusa kā pirmo soli, lai labāk saskaņotu darbaspēka trūkumu darba tirgū ar pieprasījumu; uzsver, ka izaugsme robotikā liek dalībvalstīm izstrādāt elastīgākas apmācības un izglītības sistēmas, lai nodrošinātu, ka prasmju stratēģijas apmierina robotu ekonomikas vajadzības;

42.   uzskata, ka, ieinteresējot aizvien lielāku skaitu meiteņu par karjeru digitālajā nozarē un pieņemot aizvien vairāk sieviešu darbā šajā nozarē, ieguvēji būtu gan digitālās nozares uzņēmumi, gan pašas sievietes, gan arī Eiropas ekonomika; aicina Komisiju un dalībvalstis uzsākt iniciatīvas, lai atbalstītu sievietes IKT nozarē un veicinātu viņu e–prasmes;

43.   aicina Komisiju sākt nodarbinātības vidēja termiņa un ilgtermiņa tendenču analīzi un uzraudzību, īpašu uzsvaru liekot uz darbvietu radīšanu un zaudēšanu dažādās jomās/kvalifikācijas jomās, lai noskaidrotu, kurās jomās tiek radītas darbvietas un kurās darbvietu skaits sarūk robotu plašākas izmantošanas rezultātā;

44.   uzsver, cik svarīgi ir paredzēt izmaiņas sabiedrībā, paturot prātā to, kādas sekas uz nodarbinātību var izraisīt robotikas un MI izstrāde un pielietošana; aicina Komisiju analizēt dažādus iespējamos scenārijus un to sekas uz dalībvalstu sociālās nodrošināšanas sistēmu dzīvotspēju;

45.   uzsver, cik svarīgs ir prasmju elastīgums un sociālās, radošās un digitālās prasmes izglītībā; ir pārliecināts, ka papildus skolām, kurās attīsta akadēmiskas zināšanas, mūžizglītību vajag nodrošināt ar aktīvu darbību mūža garumā;

46.   norāda uz robotikas lielo potenciālu, lai uzlabotu drošību darbā, pārceļot daudzus bīstamus un veselībai kaitīgus uzdevumus no cilvēkiem uz robotiem, bet tajā pašā laikā norāda uz to potenciālu radīt jaunu risku kopumu, ņemot vērā cilvēku un robotu mijiedarbības pieaugošo skaitu darbavietā; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir piemērot stingrus un uz nākotni vērstus noteikumus cilvēku un robotu mijiedarbībā, lai garantētu veselību, drošumu un pamattiesību ievērošanu darbavietā;

Ietekme uz vidi

47.   uzsver, ka robotikas un MI izstrāde būtu jāveic tādā veidā, lai ierobežotu ietekmi uz vidi ar efektīvu enerģijas patēriņu, energoefektivitāti, veicinot atjaunojamās enerģijas un mazā daudzumā esošu materiālu izmantošanu, un minimāliem atkritumiem piemēram, elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, un ar labošanas iespējām; tādēļ mudina Komisiju iekļaut aprites ekonomikas principus Savienības politikā par robotiku; norāda, ka robotikas izmantošanai būs pozitīva ietekme uz vidi, jo īpaši lauksaimniecības, pārtikas apgādes un transporta jomā, galvenokārt pateicoties samazinātiem iekārtu izmēriem un mēslošanas līdzekļu, enerģijas un ūdens patēriņa samazinājumam, kā arī precīzajai lauksaimniecībai un maršrutu optimizācijai;

48.   uzsver, ka CPS radīs energoapgādes un infrastruktūras sistēmas, kas spēj kontrolēt elektroenerģijas plūsmas no ražotāja līdz patērētājam, kā arī radīt enerģiju ražojošus patērētājus, kas gan ražo, gan patērē enerģiju; tādējādi radīsies iespēja lieliem ieguvumiem videi;

Atbildība

49.   uzskata, ka civiltiesiskā atbildība par robotu izraisīto kaitējumu ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, kas jāanalizē un jārisina Savienības līmenī, lai nodrošinātu vienādu efektivitātes, pārredzamības un saskanības līmeni juridiskās noteiktības īstenošanā visā Eiropas Savienībā, sniedzot labumu gan patērētājiem, gan uzņēmumiem;

50.   norāda, ka robotikas tehnoloģiju izstrādei būs vajadzīga labāka izpratne par kopēju pamatu, kas nepieciešams saistībā ar cilvēku un robotu kopīgām darbībām, kurām būtu jābalstās uz divām galvenajām savstarpējas atkarības attiecībām, proti, paredzamību un vadāmību; norāda, ka šīm divām savstarpējās atkarības attiecībām ir izšķiroša nozīme, lai noteiktu, ar kādu informāciju ir jāapmainās cilvēkiem un robotiem un kā var panākt cilvēkiem un robotiem kopēju pamatu nolūkā panākt cilvēku un robotu nevainojamu vienotu rīcību;

51.   lūdz Komisiju, pamatojoties uz LESD 114. pantu, iesniegt priekšlikumu leģislatīvam instrumentam par juridiskajiem jautājumiem, kas saistīti ar robotikas un MI paredzamo attīstību un izmantošanu turpmākajos 10–15 gados apvienojumā ar neleģislatīviem instrumentiem, piemēram, pamatnostādnēm un rīcības kodeksiem, kā minēts ieteikumos, kas noteikti pielikumā;

52.   uzskata, ka neatkarīgi no tā, kādu juridisko risinājumu tā piemēro atbildībai par kaitējumu, ko izraisījuši roboti, bet kas nav kaitējums īpašumam, ar nākotnes tiesību instrumentu nekādā gadījumā nedrīkst ne ierobežot zaudējumu veidu vai apmēru, ko var atgūt, ne ierobežot kompensācijas veidus, ko var piedāvāt cietušajai pusei, pamatojoties tikai uz to, ka kaitējumu nodarījis aģents, kas nav cilvēks;

53.   uzskata, ka attiecīgajam leģislatīvajam instrumentam būtu jābalstās uz Komisijas padziļinātu izvērtējumu, nosakot, vai būtu jāpiemēro stingra atbildība vai riska pārvaldības pieeja;

54.   norāda, ka stingras atbildības piemērošana prasa tikai pierādījumu tam, ka kaitējums ir radies un ka pastāv cēloņsakarība starp robota kaitējošām darbībām un cietušajai pusei nodarīto kaitējumu;

55.   norāda, ka riska pārvaldības pieeja nekoncentrējas uz personu, „kura ir rīkojusies nolaidīgi” un ir individuāli atbildīga, bet gan uz personu, kura zināmos apstākļos var mazināt riskus un risināt negatīvo ietekmi;

56.   uzskata, ka principā, tiklīdz ir noteiktas puses, kas uzņemas galīgo atbildību, viņu atbildībai vajadzētu būt samērīgai ar robotam doto norādījumu un tā autonomijas faktisko līmeni tā, ka, pieaugot robota spējai mācīties vai tā autonomijai, vajadzētu samazināties citu pušu atbildībai un, paildzinoties robota „izglītošanai”, vajadzētu palielināties „skolotāja” atbildībai; jo īpaši norāda, ka robotam „apmācības” rezultātā piešķirtās prasmes nevajadzētu sajaukt ar prasmēm, kas atkarīgas tikai no tā pašmācības spējām, lai identificētu personu, uz kuru faktiski attiecināmas robotu kaitējošās darbības; norāda, ka vismaz pašreizējā posmā atbildība ir jāuzņemas cilvēkam un nevis robotam;

57.   norāda, ka atbildības par kaitējumu, ko izraisījis arvien autonomāks robots, sadalījuma komplicētības iespējamais risinājums varētu būt obligātās apdrošināšanas shēma, kā tas jau notiek, piemēram, attiecībā uz automašīnām; tomēr norāda, ka atšķirībā no apdrošināšanas shēmas ceļu satiksmē, kur apdrošināšana attiecas uz cilvēku darbībām un kļūmēm, robotikas apdrošināšanas shēmā būtu jāņem vērā visas ķēdē iespējamās atbildības;

58.   uzskata, ka, tāpat kā attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu, apdrošināšanas shēmu varētu papildināt ar fondu, lai nodrošinātu, ka var atlīdzināt kaitējumu gadījumos, kad nepastāv apdrošināšana; aicina apdrošināšanas nozari izstrādāt jaunus produktus un piedāvājumu veidus, kas atbilst attīstībai robotikā;

59.  aicina Komisiju, veicot tās nākotnes tiesību akta ietekmes novērtējumu, izpētīt, analizēt un apsvērt visu iespējamo tiesisko risinājumu ietekmi, piemēram:

   a) obligātās apdrošināšanas tādas shēmas izveidošanu, attiecīgā gadījumā un ja tas nepieciešams īpašām robotu kategorijām, kurā, līdzīgi kā tas jau notiek attiecībā uz automašīnām, no robotu ražotājiem vai īpašniekiem tiktu prasīts apdrošināt kaitējumu, ko var izraisīt to roboti;
   b) nodrošināšanu, ka kompensāciju fonds kalpotu ne tikai tam, lai garantētu kompensāciju, ja uz kaitējumu, ko nodarījis robots, apdrošināšana neattiecas;
   c) atļaušanu ražotājam, programmētājam, īpašniekam vai lietotājam gūt labumu no ierobežotās atbildības, ja viņi veic iemaksas kompensāciju fondā, kā arī ja viņi kopīgi noslēguši apdrošināšanas līgumu, lai garantētu kompensāciju, ja kaitējumu izraisījis robots;
   d) lēmuma pieņemšanu, vai izveidot vispārēju fondu visiem viediem autonomiem robotiem vai izveidot visām un katrai robotu kategorijai atsevišķu fondu, kā arī vai ieguldījums būtu jāiemaksā kā vienreizēja nodeva, laižot robotu tirgū, vai arī būtu jāveic periodiskas iemaksas visā robota dzīves laikā;
   e) saiknes redzamības nodrošināšanu starp robotu un tā fondu, izmantojot individuālu reģistrācijas numuru, kas parādītos īpašā Savienības reģistrā, kurš ļautu ikvienam, kas ir saskarsmē ar robotu, iegūt informāciju par fonda raksturu, tā atbildības robežām par kaitējumu īpašumam, ieguldītāju vārdus un funkcijas un visu pārējo svarīgo informāciju;
   f) īpaša juridiskā statusa izveidošanu ilgtermiņa robotiem, lai vismaz vismodernākajiem autonomajiem robotiem varētu piešķirt elektroniskas personas statusu ar atbildību atlīdzināt jebkādu kaitējumu, ko tie var radīt, un iespējami piemērot elektroniskas personas statusu gadījumos, kad roboti pieņem autonomus lēmumus vai citādi neatkarīgi mijiedarbojas ar trešām personām;

Starptautiski aspekti

60.   norāda, ka vispārīgajos starptautisko privāttiesību noteikumos, kuras piemērojamas saistībā ar ceļu satiksmes negadījumiem Savienībā, nav vajadzīgas steidzamas izmaiņas, lai pielāgotos autonomo automobiļu attīstībai, tomēr pašreizējās duālās sistēmas vienkāršošana piemērojamo tiesību aktu noteikšanai (pamats — Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007(7) un 1971. gada 4. maija Hāgas konvencija par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamiem tiesību aktiem) varētu uzlabot juridisko noteiktību un mazinātu iespējas izvēlēties labvēlīgāko tiesu;

61.   norāda uz nepieciešamību apsvērt grozījumus starptautiskajos nolīgumos, piemēram, 1968. gada 8. novembra Vīnes konvencijā par ceļu satiksmi un Hāgas konvencijā par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamiem tiesību aktiem;

62.   sagaida, lai Komisija nodrošinātu, ka dalībvalstis vienotā veidā pielāgo spēkā esošos tiesību aktus, piemēram, Vīnes konvenciju par ceļu satiksmi, kuru nepieciešams grozīt, nolūkā padarīt iespējamu braukšanu bez vadītāja, un aicina Komisiju, dalībvalstis un nozares pārstāvjus īstenot Amsterdamas deklarācijas mērķus cik vien drīz iespējams;

63.   apņēmīgi mudina veicināt starptautisko sadarbību sociālo, ētikas un juridisko problēmu rūpīgā pārbaudē un pēc tam regulatīvo standartu noteikšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas paspārnē;

64.   norāda, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 428/2009(8) par tirdzniecību ar divējāda lietojuma precēm, programmatūru un tehnoloģiju, ko var izmantot gan civiliem, gan militāriem mērķiem un/vai kas var veicināt masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, būtu jāpiemēro arī robotikas lietojumprogrammām;

Noslēguma aspekti

65.   pamatojoties uz LESD 225. pantu, prasa Komisijai, balstoties uz LESD 114. pantu, iesniegt priekšlikumu direktīvai par Civiltiesību noteikumiem par robotiku, ievērojot šā ziņojuma pielikumā izklāstītos ieteikumus;

66.   apstiprina, ka minētajos ieteikumos ir ievērotas pamattiesības un subsidiaritātes princips;

67.   uzskata, ka pieprasītajam priekšlikumam būtu finansiāla ietekme, ja tiktu izveidota jauna Eiropas aģentūra;

o
o   o

68.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei.

PIELIKUMS REZOLŪCIJAI :

IZSTRĀDĀTI IETEIKUMI PAR PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

„Viedo robotu” definīcija un klasifikācija

Būtu jāizstrādā kopēja Eiropas „viedu” autonomu robotu definīcija, vajadzības gadījumā paredzot arī to apakškategoriju definīcijas un ņemot vērā šādus raksturlielumus:

–   spēja iegūt autonomiju ar sensoru un/vai datu apmaiņas starpniecību ar to apkārtējo vidi (savstarpējā savienojamība) un šo datu analīze,

–   spēja mācīties, izmantojot pieredzi un mijiedarbību,

–   robota fiziskā atbalsta forma,

–   spēja pielāgot savu izturēšanos un darbības apkārtējai videi.

Viedo robotu reģistrācija

Izsekojamības nolūkā un lai veicinātu turpmāko ieteikumu īstenošanu, būtu jāievieš progresīvu robotu reģistrācijas sistēma, balstoties uz kritērijiem, kas noteikti robotu klasificēšanai. Reģistrācijas sistēmai un reģistram vajadzētu būt Savienības līmenī, tiem aptverot iekšējo tirgu, un to varētu pārvaldīt ES robotikas un mākslīgā intelekta aģentūrai gadījumā, ja šāda aģentūra tiek izveidota.

Civiltiesiskā atbildība

Nevienam juridiskajam risinājumam, ko piemēro robotu un mākslīgā intelekta atbildībai ar kaitējumu īpašumam nesaistītos gadījumos, nekādi nevajadzētu ne ierobežot zaudējumu veidu vai apmēru, ko var atgūt, ne ierobežot kompensācijas veidus, ko var piedāvāt cietušajai pusei, pamatojoties tikai uz to, ka kaitējumu nodarījis aģents, kas nav cilvēks.

Likumdošanas instrumentam nākotnē būtu jābalstās uz Komisijas padziļinātu izvērtējumu, nosakot, vai būtu jāpiemēro stingra atbildība vai riska pārvaldības pieeja.

Būtu jāizveido apdrošināšanas shēma, kuras pamatā varētu būt ražotāju pienākums autonomos robotus apdrošināt.

Apdrošināšanas shēmu varētu papildināt ar fondu, lai nodrošinātu, ka var atlīdzināt kaitējumu gadījumos, kad nepastāv apdrošināšana.

Ikviens politisks lēmums par robotiem un mākslīgajam intelektam piemērojamajiem civiltiesiskās atbildības noteikumiem būtu jāpieņem, pienācīgi apspriežot Eiropas līmeņa pētniecības un izstrādes projektu ar zinātniekiem un ekspertiem, kas spēj novērtēt visus saistītos riskus un konsekvences;

Sadarbspēja, piekļuve kodam un intelektuālā īpašuma tiesības

Būtu jānodrošina to tīklā saslēgto autonomo robotu sadarbspēja, kuri savstarpēji mijiedarbojas. Nepieciešamības gadījumā vajadzētu būt pieejamai piekļuvei pirmkodam, ievaddatiem un uzbūves detaļām , lai izmeklētu negadījumus un kaitējumu, ko izraisījuši viedie roboti, kā arī lai nodrošinātu to nepārtrauktu darbību, pieejamību, uzticamību, drošumu un drošību.

Harta par robotiku

Komisijai, ierosinot tiesību aktus attiecībā uz robotiku, būtu jāņem vērā principi, kas ir iekļauti Hartā par robotiku.

HARTA PAR ROBOTIKU

Ierosinātais ētikas kodekss robotikas jomā liks pamatus identifikācijai, uzraudzībai un ētikas pamatprincipu ievērošanai, sākot no projektēšanas un izstrādes posma.

Sistēma, kas izstrādāta, iepazīstoties ar Eiropas līmeņa robotikai un neirozinātnei paredzētu pētniecības un izstrādes projektu, ir jābūt pārdomātai, ļaujot veikt individuālus pielāgojumus katrā atsevišķā gadījumā, lai novērtētu, vai konkrētā rīcība ir pareiza vai nepareiza konkrētajā situācijā, un pieņemtu lēmumus saskaņā ar iepriekš noteiktu vērtību hierarhiju.

Šim kodeksam nevajadzētu aizstāt nepieciešamību risināt visas galvenās juridiskās problēmas šajā jomā, bet tam būtu jānosaka papildinoša funkcija. Tas, gluži pretēji, veicina ētiskas kategorijas piešķiršanu robotikai, stiprina atbildīgus inovāciju centienus šajā jomā un risina sabiedrības problēmas.

Īpašs uzsvars būtu jāliek uz attiecīgo tehnoloģiju līknes pētniecības un izstrādes posmu (projektēšanas process, ētiskuma pārbaude, revīzijas kontroles utt.). Būtu jāpievēršas nepieciešamībai pētniekiem, praktiķiem, lietotājiem un konstruktoriem ievērot ētikas standartus, bet arī ieviest procedūru attiecīgo ētisko dilemmu risināšanai un ļaut šīm sistēmām darboties ētiski atbildīgā veidā.

ROBOTIKAS INŽENIERU ĒTIKAS KODEKSS

PREAMBULA

Rīcības kodekss aicina visus pētniekus un konstruktorus rīkoties atbildīgi un pilnībā apsverot nepieciešamību ievērot cilvēka cieņu, privātumu un drošību.

Kodeksā prasīta cieša sadarbība starp visām disciplīnām, lai nodrošinātu, ka robotikas pētniecību Eiropas Savienībā veic drošā, ētiskā un efektīvā veidā.

Rīcības kodekss attiecas uz visām pētniecības un izstrādes darbībām robotikas jomā.

Rīcības kodeksu ievēro brīvprātīgi, un tas sniedz vispārīgu principu un pamatnostādņu kopumu attiecībā uz darbībām, kas jāveic visām ieinteresētajām pusēm.

Robotikas pētniecību finansējošas struktūras, pētniecības organizācijas, pētnieki un ētikas komitejas tiek mudinātas iespējami agros posmos apsvērt turpmāko ietekmi uz izpētāmajām tehnoloģijām vai objektiem un attīstīt atbildības kultūru, ņemot vērā potenciālos nākotnes uzdevumus un iespējas.

Publiskajām un privātajām robotikas pētniecības finansēšanas organizācijām jāpieprasa, lai kopā ar katru robotikas pētniecības finansēšanas priekšlikumu tiktu iesniegts arī riska novērtējums. Ar šo kodeksu jāatzīst, ka atbildīgie aģenti ir cilvēki, nevis roboti.

Pētniekiem robotikas jomā būtu jāapņemas darboties ētiski un profesionāli un jāpakļaujas šādiem principiem:

darbība klienta interešu labā — robotiem būtu jādarbojas cilvēku interesēs;

izvairīšanās no ļaunuma — doktrīna „pirmkārt, nekaitēt”, proti, roboti nedrīkst kaitēt cilvēkam;

autonomija — spēja pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu bez spaidiem par mijiedarbības nosacījumiem ar robotiem;

taisnīgums — taisnīga to labumu sadale, kas saistīti ar robotiku un aprūpes mājās pieejamību, un veselības aprūpes robotiem jo īpaši.

Pamattiesības

Robotikas pētniecības darbībās jāievēro pamattiesības, un — kas attiecas uz to projektiem, īstenošanu, popularizēšanu un izmantošanu — tās jāveic iedzīvotāju un sabiedrības kopumā labklājības un pašnoteikšanās interesēs. Vienmēr ir jāievēro cilvēka cieņa un autonomija — gan fiziskā, gan psiholoģiskā.

Piesardzība

Robotikas pētniecības darbības jāveic saskaņā ar piesardzības principu, iepriekš novērtējot rezultātu potenciālo ietekmi uz drošību un veicot pienācīgus piesardzības pasākumus proporcionāli aizsardzības līmenim un vienlaikus veicinot progresu sabiedrības un vides labā.

Iekļautība

Robotikas inženieri garantē pārredzamību un to, ka tiks ievērotas likumīgās tiesības visām ieinteresētajām personām piekļūt informācijai. Iekļaušana ļauj piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā visām ieinteresētajām personām, kuras ir iesaistītas vai kuras skar robotikas pētniecības darbības.

Atbildība

Robotikas inženieriem būtu jāsaglabā atbildība par ietekmi uz sociālo jomu, vidi un cilvēku veselību, ko robotika var radīt šai un nākamajām paaudzēm.

Drošība

Robotu izstrādātājiem būtu jāapsver un jārespektē cilvēku fiziskā labklājība, drošība, veselība un tiesības. Robotikas inženierim jāsargā cilvēku labklājība, vienlaikus ievērojot arī cilvēktiesības un nekavējoties jāatklāj faktori, kas varētu apdraudēt sabiedrību vai vidi.

Atgriezeniskums

Atgriezeniskums, kas ir nepieciešams priekšnosacījums kontrolējamībai, ir pamatprincips, plānojot robotu drošu un uzticamu darbību. Atgriezeniskuma modelis dod norādījumus robotam, kuras darbības ir atgriezeniskas un kā tās atcelt, ja tās ir veiktas. Spēja padarīt nebijušu iepriekšējo darbību vai virkni darbību ļauj lietotājiem padarīt par nebijušām nevēlamas darbības un atgriezties to darba „labajā” posmā.

Privātums

Vienmēr ir jārespektē tiesības uz privātumu. Robotikas inženierim būtu jānodrošina, ka privāta rakstura informācija tiek turēta drošībā un tiek izmantota tikai atbilstoši. Turklāt robotikas inženierim būtu jāgarantē, ka indivīdi nav personiski identificējami, izņemot ārkārtas apstākļus un tikai ar skaidru un nepārprotamu paustu piekrišanu. Cilvēka pausta piekrišana jāpieprasa un jāsaņem pirms cilvēka un mašīnas mijiedarbības. Robotikas konstruktoriem ir pienākums izstrādāt un īstenot procedūras piekrišanas apstiprināšanai, konfidencialitātes īstenošanai, anonimitātei, taisnīgai attieksmei un pienācīgai izpildei. Konstruktori ievēros visas prasības, lai iznīcinātu visus saistītos datus un dzēstu tos no jebkādām datu kopām.

Ieguvumu maksimalizēšana un kaitējuma samazināšana

Pētniekiem būtu jācenšas maksimalizēt ieguvumus no viņu darba visos posmos, sākot no plānošanas līdz izplatīšanai. Ir jāizvairās no kaitējuma nodarīšanas pētījumu dalībniekiem, cilvēkam, eksperimenta, izmēģinājuma vai izpētes dalībniekam vai subjektam. Ja apdraudējums ir neizbēgama un neatņemama pētniecības sastāvdaļa, būtu jāizstrādā stingri riska novērtēšanas un pārvaldības protokoli un jānodrošina atbilstība tiem. Kaitējuma risks parasti nedrīkst pārsniegt to, ar kuru saskaras ikdienas dzīvē, t.i., nevajadzētu pakļaut riskam, kas pārsniedz vai papildina tādu, ar ko viņi saskaras savā ikdienas dzīvē. Robotikas sistēmas darbības vienmēr būtu jābalsta uz rūpīgu riska novērtējuma, ievērojot piesardzības un proporcionalitātes principu.

KODEKSS PĒTNIECĪBAS ĒTIKAS KOMITEJĀM ( REC )

Principi

Neatkarība

Ētikas izvērtēšanas procesam vajadzētu būt neatkarīgam no pašas pētniecības. Ar šo principu uzsver nepieciešamību novērst interešu konfliktus starp pētniekiem un tiem, kas pārskata ētikas protokolu, kā arī starp vērtētājiem un organizatoriskās pārvaldības struktūrām.

Kompetence

Ētikas izvērtēšanas process būtu jāveic vērtētājiem ar pienācīgu kompetenci, ņemot vērā vajadzību rūpīgi apsvērt dalības apmēru un ētikas jomai īpaši paredzētu REC apmācību.

Pārredzamība un pārskatatbildība

Būtu jānodrošina, ka pārskatīšanas process ir atbildīgs un pieejams rūpīgai kontrolei. REC ir jāatzīst savas kompetences un atbilstoši jāatrodas organizatoriskajās struktūrās, kas nodrošina REC standartu uzturēšanas un pārskatīšanas darbību un procedūru pārredzamību.

Pētniecības ētikas komitejas loma

REC parasti pārbauda visas pētniecības darbības, kurās kā dalībnieki ir iesaistīti cilvēki un kuras veic indivīdi, kas ir nodarbināti iesaistītajā iestādē vai strādā to uzdevumā; nodrošina, ka ētikas izvērtēšana ir neatkarīga, kompetenta un tiek paveikta laikā; aizsargā pētījumu dalībnieku cieņas respektēšanu, tiesības un labklājību; ņem vērā pētnieku drošības aspektu; ņem vērā citu ieinteresēto personu likumīgās intereses; veic uz informāciju balstītus vērtējumus par priekšlikumu zinātnisko vērtību; un veic uz informāciju balstītus ieteikumus pētniekiem, ja priekšlikumam atsevišķos aspektos nepieciešami uzlabojumi.

Pētniecības ētikas komitejas sastāvs

REC parasti vajadzētu būt daudznozaru raksturam; sastāvā iekļauj gan vīriešus, gan sievietes; sastāvā iekļauj locekļus ar plašu pieredzi un kompetenci robotikas pētniecības jomā. Iecelšanas sistēmai būtu jāgarantē, ka komitejas locekļi nodrošina atbilstošu zinātnisko kompetenču līdzsvaru, tiem ir pienācīga filozofiska, juridiska vai ētiska kvalifikācija un tie pauž viedokļus, un ka vismaz viens komitejas loceklis ir speciālists ētikas jomā, tās sastāvā ir veselības, izglītības un sociālo pakalpojumu speciālisti, ja tie koncentrējas uz pētniecības darbībām, un personas, kurām ir īpašas metodoloģiskās zināšanas, kas attiecas uz pētniecību, ko tie pārskata; tām ir jābūt veidotām tā, ka netiek pieļauti interešu konflikti.

Uzraudzība

Visām pētniecības organizācijām būtu jāizveido atbilstīgas procedūras, lai uzraudzītu pētniecības darbības, par kurām saņemts atbilstības apstiprinājums ētikas principiem līdz brīdim, kamēr tā ir pabeigta, un lai nodrošinātu pastāvīgu pārskatīšanu, ja pētniecības projekts paredz iespējamas izmaiņas laika gaitā, kas būtu jārisina. Uzraudzībai vajadzētu būt samērīgai ar tā riska veidu un pakāpi, kas saistīts ar pētniecību. Ja REC uzskata, ka monitoringa ziņojumā ir informācija, kas rada nopietnas bažas par to, vai pētījums veikts atbilstoši ētikas prasībām, komitejai būtu jāpieprasa pētījuma pilnīga un detalizēta atskaite, lai veiktu pilnīgu ētiskuma pārbaudi. Ja tā uzskata, ka pētījums tiek veikts tādā veidā, kas ir neētisks, tai būtu jāapsver iespēja atsaukt savu piekrišanu un pieprasīt, lai pētniecība tiktu apturēta vai pārtraukta.

LICENCE KONSTRUKTORIEM

–   Jums būtu jāņem vērā tādas Eiropas vērtības kā cieņa, brīvība un taisnīgums, pirms šādu tehnoloģiju izstrādes, attīstības un nodošanas procesa, tā gaitā un pēc tam, tostarp nepieciešamību nepieļaut kaitējumu (neaizsargātam) lietotājam, ievainot, maldināt vai izmantot to.

–   Jums būtu jāievieš uzticama konstruēšanas principu sistēma visos robota darbības aspektos, gan tehniskā nodrošinājuma un programmnodrošinājuma veidošanā, gan datu apstrādei ar vai bez platformas drošības nolūkos.

–   Jums būtu jānodrošina, ka privāta rakstura informācija tiek turēta drošībā un tiek izmantota tikai atbilstoši.

–   Jums būtu jāintegrē nepārprotami izslēgšanas mehānismi (slēdži izslēgšanai ārkārtas gadījumos), kuriem jābūt saskaņotiem ar loģiskiem konstruēšanas mērķiem.

–   Jums jānodrošina, ka robots darbojas tādā veidā, kas ir saskaņots ar vietējām, valsts un starptautiskajām ētikas normām un tiesību principiem.

–   Jums būtu jānodrošina, ka robotu lēmumu pieņemšanas posmus var pārbaudīt atjaunošanas un izsekojamības nolūkos.

–   Jums būtu jānodrošina, ka, programmējot robotu sistēmas, tiek prasīta maksimāla pārredzamība, kā arī robotu uzvedības prognozējamība.

–   Jums būtu jāanalizē cilvēka un robota sistēmas prognozējamība, apsverot nenoteiktību interpretācijā un darbībā un iespējamas robotu vai cilvēku kļūmes.

–   Jums būtu jāizveido izsekošanas instrumenti robotu konstruēšanas posmā. Šie instrumenti veicinās pārskatu sniegšanu par robotu uzvedību un skaidrojumus par to, pat ja tie ir ierobežoti, dažādos posmos, kas paredzēta ekspertiem, uzņēmējiem un lietotājiem.

–   Jums būtu jāizstrādā konstruēšanas un novērtējuma protokoli un jāapvienojas ar potenciālajiem lietotājiem un ieinteresētajām personām, kad tiek novērtēti robotikas radītie ieguvumi un riski, tostarp kognitīvie, psiholoģiskie un ar vidi saistītie.

–   Jums būtu jānodrošina, ka roboti ir identificējami kā roboti, kad tie mijiedarbojas ar cilvēkiem.

–   Jums būtu jāsaglabā to personu drošība un veselība, kas mijiedarbojas un saskaras ar robotiku, ņemot vērā, ka roboti kā produkti būtu jākonstruē, izmantojot procesus, kuri nodrošina to drošumu un drošību. Robotikas inženierim ir jāsargā cilvēku labklājība, vienlaikus ievērojot arī cilvēktiesības, un viņš nedrīkst izmantot robotu, negarantējot sistēmas darbības drošību, efektivitāti un atgriezeniskumu.

–   Jums būtu jāsaņem labvēlīgs atzinums no ētikas komitejas pirms robota testēšanas reālos apstākļos vai iesaistot cilvēkus to konstruēšanas un izstrādes procesos.

LICENCE LIETOTĀJIEM

–   Jums ir atļauts lietot robotu bez fiziska vai psiholoģiska kaitējuma riska vai bailēm.

–   Jums ir tiesības sagaidīt, ka robots veic jebkuru uzdevumu, kura veikšanai tas ir speciāli konstruēts.

–   Jums būtu jāapzinās, ka jebkuram robotam var būt uztveres, kognitīvi un iedarbināšanas ierobežojumi.

–   Jums būtu jārespektē cilvēka ievainojamība, gan fiziskā, gan psiholoģiskā, kā arī cilvēku emocionālās vajadzības.

–   Jums būtu jāņem vērā indivīdu tiesības uz privātumu, tostarp izslēdzot video uzraudzību konfidenciālās procedūrās.

–   Jums nav atļauts apkopot, izmantot vai izpaust personas datus bez datu subjekta nepārprotamas piekrišanas.

–   Jums nav atļauts lietot robotu jebkādā veidā, kas ir pretrunā ētikas vai juridiskiem principiem un standartiem.

–   Jums nav atļauts pārveidot robotu, lai tas varētu darboties kā ierocis.

(1) Padomes Direktīva 85/374/EEK (1985. gada 25. jūlijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (OV L 210, 7.8.1985., 29. lpp.).
(2) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).
(3) 1) robots nedrīkst kaitēt cilvēkam vai arī pieļaut kaitējumu cilvēkam ar savu bezdarbību; 2) robotam jāklausa cilvēka dotajām pavēlēm, ja tas nav pretrunā ar pirmo likumu; 3) robotam jāaizsargā sava pastāvēšana, ja tas nav pretrunā ar pirmo un otro likumu (sk. Runaround , I. Asimov , 1943. g.) un 0) robots nedrīkst kaitēt cilvēcei vai ar savu bezdarbību pieļaut kaitējumu cilvēcei.
(4) Sal. R. Šūmana deklarācija (1950. g.), „Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām rada patiesu solidaritāti.”
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0390 .
(6) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 216/2008 (2008. gada 20. februāris) par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas jomā un par Eiropas Aviācijas drošības aģentūras izveidi un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 91/670/EEK, Regulu (EK) Nr. 1592/2002 un Direktīvu 2004/36/EK (OV L 79, 19.3.2008., 1. lpp.).
(7) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām („Roma II”), (OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.).
(8) Padomes 2009. gada 5. maija Regula (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei (OV L 134, 29.5.2009., 1. lpp.).


Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva
PDF 548k   DOC 65k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu (2016/2145(INI) )
P8_TA(2017)0052 A8-0006/2017

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojumu „Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva: konkurētspējīgas datu un zināšanu ekonomikas veidošana Eiropā” (COM(2016)0178 ) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0106 ),

–   ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu „Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192 ) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2015)0100 ),

–   ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūlija paziņojumu „Ceļā uz plaukstošu ekonomiku, kura balstīta uz datiem” (COM(2014)0442 ),

–   ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu „Spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai” (COM(2012)0582 ),

–   ņemot vērā Komisijas 2012. gada 27. septembra paziņojumu „Mākoņdatošanas potenciāla atraisīšana Eiropā” (COM(2012)0529 ),

–   ņemot vērā Komisijas 2012. gada 15. februāra paziņojumu „Augstas veiktspējas skaitļošana: Eiropas pozīcija pasaules mēroga sacensībā” (COM(2012)0045 ),

–   ņemot vērā Padomes 2016. gada 27. maija secinājumus par pāreju uz atvērtās zinātnes sistēmu,

–   ņemot vērā Padomes 2015. gada 29. maija secinājumus par atvērtu, intensīvas datplūsmas un tīklā saslēgtu pētniecību kā ātrākas un plašākas inovācijas virzītājspēku,

–   ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 5. maija rezolūciju par jaunu Eiropas digitālo programmu — 2015.eu(1) ,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Lēmumu (ES) 2015/2240, ar ko izveido programmu Eiropas publiskās pārvaldes iestāžu, uzņēmumu un iedzīvotāju sadarbspējas risinājumu un kopīgu sistēmu nodrošināšanai (programma ISA2) kā līdzekli publiskā sektora modernizācijai(2) ,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/37/ES, ar ko groza Direktīvu 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu (PSI direktīva)(3) ,

–   ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 10. marta rezolūciju par virzību uz plaukstošu ekonomiku, kura balstīta uz datiem(4) ,

–   ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par virzību uz Digitālā vienotā tirgus aktu(5) ,

–   ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas rūpniecības stiprināšanu konkurētspējas un ilgtspējības veicināšanai(6) ,

–   ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 10. decembra rezolūciju par mākoņdatošanas potenciāla atraisīšanu Eiropā(7) ,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 16. janvāra atzinumu par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Mākoņdatošanas potenciāla atraisīšana Eiropā”” (TEN/494),

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komisijas atzinumu „Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva: konkurētspējīgas datu un zināšanu ekonomikas veidošana Eiropā” (2016 TEN/592 EESC-2016),

–   ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu par Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu un IKT standartizācijas prioritātēm attiecībā uz digitālo vienoto tirgu 2016 (SEDEC-VI-012),

–   ņemot vērā Komisijas 2016. gada 10. jūnija paziņojumu „Jaunā prasmju programma Eiropai: kopīgs darbs cilvēkkapitāla, nodarbināmības un konkurētspējas stiprināšanai” (COM(2016)0381 ),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula)(8) ,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 6. jūlija Direktīvu (ES) 2016/1148 par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā(9) (Kiberdrošības direktīva ),

–   ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (COM(2016)0590 ),

–   ņemot vērā Komisijas 2016. gada 25. maija paziņojumu „Tiešsaistes platformas un digitālais vienotais tirgus: Eiropas izdevības un uzdevumi“ (COM(2016)0288 ),

–   ņemot vērā Komisijas 2015. gada 9. decembra paziņojumu „Ceļā uz modernu un eiropeiskāku autortiesību regulējumu“ (COM(2015)0626 ),

–   ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojumu „IKT standartizācijas prioritātes digitālajam vienotajam tirgum” (COM(2016)0176 ),

–   ņemot vērā Komisijas Pētniecības un inovācijas ģenerāldirektorāta 2016. gada maija ziņojumu „Open Innovation, Open Science, Open to the World – a vision for Europe “ („Atvērtā inovācija, atvērtā zinātne, atvērtība pasaulei — Eiropas vīzija“),

–   ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–   ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A8-0006/2017 ),

A.   tā kā ES patlaban pieejamā mākoņdatošanas jauda ir nepietiekama un tādēļ ES pētniecībā un rūpniecībā radītie dati bieži tiek apstrādāti citur, liekot Eiropas pētniekiem un novatoriem pārcelties uz vietām ārpus ES, kur liela datu un skaitļošanas jauda ir pieejama īsākā laikā;

B.   tā kā nav skaidras stimulu struktūras datu kopīgošanai, trūkst zinātnisko datu sistēmu sadarbspējas un ir vērojama zinātnisko datu infrastruktūru sadrumstalotība dažādās jomās un pāri robežām, tas kavē uz datiem balstītas zinātnes pilna potenciāla attīstīšanu;

C.   tā kā ES atpaliek augstas veiktspējas skaitļošanas (HPC ) attīstībā, jo netiek pietiekami investēts pilnīgas HPC  sistēmas izveidē, savukārt tādas valstis kā ASV, Ķīna, Japāna un Krievija veic būtiskus ieguldījumus šādās sistēmās, nosakot tās par stratēģisku prioritāti un īstenojot valsts programmas to izstrādei;

D.   tā kā pilnīgu mākoņdatošanas potenciālu Eiropā var realizēt tikai tad, ja dati var brīvi plūst visā Savienībā saskaņā ar skaidriem noteikumiem un starptautisko datu plūsmām ir arvien lielāka nozīme Eiropas un pasaules ekonomikā;

E.   tā kā spēja analizēt un izmantot lielos datus maina to, kā tiek veikta zinātniskā izpēte;

F.   tā kā Komisijas paziņojumā „Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva: konkurētspējīgas datu un zināšanu ekonomikas veidošana Eiropā“ ir atzīts atvērtās zinātnes un mākoņdatošanas kā Eiropas digitālās ekonomikas daļas pārveidojošais potenciāls;

G.   tā kā piekļuves politika sakaru veidošanai, datu glabāšanai un skaitļošanai dažādās dalībvalstīs atšķiras, radot sadrumstalotību un kavējot zināšanu apriti;

H.   tā kā Vispārīgā datu aizsardzības regula, Kiberdrošības direktīva un digitālā vienotā tirgus stratēģija var nodrošināt pamatu konkurētspējīgai un plaukstošai Eiropas digitālajai ekonomikai, kas ir atvērta visiem tirgus dalībniekiem, kuri ievēro noteikumus;

I.   tā kā dati ir digitālās ekonomikas izejviela un tā kā datu izmantošana ir ļoti svarīga Eiropas zinātnes un rūpniecības digitalizācijai, jaunu tehnoloģiju attīstībai un jaunu darbvietu izveidei;

J.   tā kā nesen pieņemtā Vispārīgā datu aizsardzības regula paredz, ka ir jānodrošina stingri aizsardzības pasākumi attiecībā uz personas datu aizsardzību un saskaņotu pieeju tās īstenošanai;

K.   tā kā Komisijas 2015. gada digitālā vienotā tirgus stratēģija solīja novērst datu brīvas aprites ierobežojumus un nepamatotus ierobežojumus attiecībā uz to datu atrašanās vietu, kas paredzēti uzglabāšanai vai apstrādei;

L.   tā kā Komisijai ir jāiesniedz konkrēti priekšlikumi par datu brīvas aprites ierobežojumu atcelšanu, ja tā vēlas izveidot un nodrošināt labāko iespējamo digitālo vienoto tirgu;

M.   tā kā mākoņpakalpojumu izvēršana un attīstība ir apgrūtināta, ņemot vērā vajadzīgās ātrgaitas infrastruktūras un tīklu nepietiekamo pieejamību Eiropā;

N.   tā kā mērķis veicināt un atbalstīt to, lai tiktu īstenotas ilgtermiņā ilgtspējīgas pētniecības un datu infrastruktūras, tostarp pasaules klases augstas veiktspējas skaitļošanas centri un citi pētniecības infrastruktūras tīkli, palīdzēs, pateicoties pastiprinātai sadarbībai un rezultātu apmaiņai, risināt sarežģītos uzdevumus, ar kuriem patlaban saskaras zinātne, rūpniecība un sabiedrība;

O.   tā kā datu apjoms pieaug agrāk vēl nepieredzētā tempā un ir sagaidāms, ka līdz 2020. gadam pieejamo datu apjoms būs sasniedzis 16 triljonus gigabaitu, kas atbilst 236 % datu pieaugumam gadā;

P.   tā kā uz datiem balstītas ekonomikas sekmīga attīstība ir atkarīga no plašākas IKT ekosistēmas, tostarp no lietiskā interneta attiecībā uz izejas datiem, liela ātruma platjoslas tīkliem attiecībā uz datu pārsūtīšanu un mākoņdatošanas iespējām datu apstrādes jomā, kā arī no augsti kvalificētiem zinātniekiem un darbiniekiem;

Q.   tā kā ES zinātnieku sadarbībai, datu izmantošanai un apmaiņai, to vienmēr veicot saskaņā ar datu aizsardzības iestādēm, un jauniem tehnoloģiskiem risinājumiem, tostarp mākoņdatošanai un Eiropas zinātnes digitalizācijai, ir liela nozīme digitālā vienotā tirgus attīstībā; tā kā Eiropas atvērtās zinātnes mākonis (EOSC ) pozitīvi ietekmēs zinātnes attīstību Eiropā; tā kā Eiropas atvērtās zinātnes mākonis ir jāizstrādā un jāizmanto, pienācīgi ievērojot pamattiesības, kas noteiktas Pamattiesību hartā,

Vispārīga informācija

1.   atzinīgi vērtē Eiropas atvērtās zinātnes mākoni kā mākoņdatošanas paraugu privātajā un publiskajā sektorā; atzinīgi vērtē Komisijas plānu paplašināt lietotāju bāzi, tajā pēc iespējas ātri iekļaujot arī rūpniecību un valdības;

2.   atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva: konkurētspējīgas datu un zināšanu ekonomikas veidošana Eiropā“ un uzskata, ka tas ir pirmais solis, lai izveidotu pienācīgu pamatu atvērtiem un konkurētspējīgiem Eiropas pasākumiem mākoņdatošanas un augstas veiktspējas skaitļošanas jomā;

3.   atzinīgi vērtē Komisijas izstrādāto Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu, kas īstenojama līdz ar digitālā vienotā tirgus stratēģiju un Eiropas rūpniecības digitalizācijas tiesību aktu kopumu, tādējādi veicinot Eiropas digitālās ekonomikas izaugsmi, palielinot Eiropas uzņēmumu un pakalpojumu konkurētspēju un nostiprinot pozīcijas pasaules tirgū; aicina Komisiju, izmantojot skaidri definētus pasākumus, nodrošināt, ka šī iniciatīva atbilst tai paredzētajiem mērķiem, ir tālredzīga un nākotnes vajadzībām atbilstoša un ka tā nerada nesamērīgus vai nepamatotus šķēršļus;

4.   uzsver, ka ir svarīgi padarīt Eiropas Savienību par pasaules mēroga pētniecības centru, iegūstot kritisko masu un radot izcilības kopas; uzsver — lai Eiropas Savienība piesaistītu pasaules vadošo pētniecību, ir vajadzīgi gan resursi, gan pievilcīga vide; turklāt uzsver — lai ES kļūtu par viskonkurētspējīgāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, ārkārtīgi svarīga ir atvērtība starptautiskiem pētniekiem, tādējādi piesaistot starptautiskus ieguldījumus;

5.   uzsver, ka būtu jāpaātrina darbs pie standartizācijas mākoņdatošanas jomā; uzsver, ka labāki standarti un sadarbspēja nodrošinās saziņu starp dažādām mākoņdatošanas sistēmām un novērsīs atkarību no viena mākoņdatošanas produktu un pakalpojumu sniedzēja; aicina Komisiju, izstrādājot atklātus standartus šajā jomā, cieši sadarboties ar komerciālajiem mākoņdatošanas pakalpojumu sniedzējiem;

6.   uzsver, ka šīs Eiropas iniciatīvas pievienotās vērtības pamatā ir atklāto datu apmaiņa un uzticamas un atvērtas vides veidošana zinātnisko datu un rezultātu uzglabāšanai, apmaiņai un atkārtotai izmantošanai;

7.   uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi radīt lielāku izpratni par mākoņdatošanas priekšrocībām, jo pieprasījums pēc mākoņpakalpojumiem Eiropā joprojām ir pārāk zems; uzsver, ka mākoņdatošana tās rentabilitātes un mērogojamības dēļ veicinās ekonomikas izaugsmi; atkārtoti uzsver, ka MVU ir Eiropas visnozīmīgākais darbvietu radīšanas un izaugsmes veicinātājs; uzsver, ka mākoņdatošanas priekšrocības var būt īpaši būtiskas MVU, jo tiem visbiežāk trūkst resursu, ko ieguldīt plašās IT sistēmās uz vietas;

8.   atzinīgi vērtē atvērtās zinātnes pieeju un tās nozīmi Eiropas zināšanu ekonomikas veidošanā un pētniecības kvalitātes un attīstības stimulēšanā Eiropas Savienībā; uzsver, ka patlaban savākto pētniecības datu vērtība netiek optimāli izmantota ekonomikā, jo īpaši MVU gadījumā, jo nav brīvas pārrobežu datu plūsmas un piekļuves vienotai platformai vai portālam, un atzīmē, ka Komisijas mērķis ir padarīt visus programmā „Apvārsnis 2020” iegūtos datus brīvi pieejamus;

9.   uzsver, ka papildus Eiropas atvērtās zinātnes mākonim būtu jāīsteno visaptveroša kiberdrošības stratēģija, jo zinātnes aprindām ir vajadzīga uzticama datu infrastruktūra, ko var izmantot bez pētniecības datu zaudēšanas, korupcijas vai ielaušanās riska; aicina Komisiju visās tās IT iniciatīvās jau sākotnējā posmā ņemt vērā kiberdrošības jautājumus;

10.   mudina Komisiju rādīt piemēru un visus to pētījumu datus un rezultātus, kas finansēti no Eiropas programmām, piemēram, “Apvārsnis 2020”, Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF), Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI), un citām, darīt vienmēr pieejamus, pamatojoties uz atrodamības, pieejamības, savietojamības un vairākkārtējas izmantošanas principiem;

11.   pauž bažas par to, ka Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvas īstenošanai trūkst EUR 4,7 miljardu finansējuma; aicina Komisiju noteikt piemērotus finansēšanas mehānismus Eiropas atvērtās zinātnes mākonim un Eiropas datu infrastruktūrai; turklāt aicina Komisiju nodrošināt pietiekamus resursus šai politikas jomai pamatprogrammā „Apvārsnis 2020” un tās priekšlikumā par devīto pamatprogrammu;

12.   iesaka Komisijai nodrošināt, lai Eiropas atvērtās zinātnes mākonis sniegtu labumu visiem Savienības reģioniem, izvērtējot iespējas izmantot reģionālās attīstības līdzekļus šīs iniciatīvas paplašināšanai;

13.   uzsver, ka patlaban tikai 12 % no ESIF piešķirtajiem līdzekļiem tiek izmantoti darbībām, kas saistītas ar digitālo jomu; mudina Komisiju nākt klajā ar mērķtiecīgiem pasākumiem, kas varētu patiesi veicināt visu ES fondu un jo īpaši ESIF iesaisti ar digitālo vienoto tirgu saistītos projektos, tostarp attiecībā uz datu apmaiņas iniciatīvām, digitālo pieejamību, infrastruktūru un Savienības mēroga digitālo savienojamību, un atvēlēt vairāk līdzekļu Eiropas pētniecības, izstrādes un inovācijas veicināšanai, cita starpā arī privātuma uzlabošanas tehnoloģiju un atvērtā pirmkoda drošības jomā; uzskata, ka šī iniciatīva būtu jāattīsta sinerģijā ar citām pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” programmām, tostarp attiecībā uz privāto mākoņdatošanu un e-pārvaldes pakalpojumiem;

14.   uzskata, ka privātais sektors jau no paša sākuma būtu jāiesaista Eiropas atvērtās zinātnes mākoņa lietotāju bāzē, piemēram, piedāvājot programmatūru kā pakalpojumu (SaaS ); norāda, ka Eiropas uzņēmumiem vajadzētu piedalīties Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvas īstenošanai trūkstošā EUR 4,7 miljardu finansējuma nodrošināšanā; norāda, ka ir maz ticams, ka uzņēmumi investēs programmā, ja viņi nevarēs izmantot tās sniegtās priekšrocības;

15.   uzsver, ka ES konkurētspējai ir ārkārtīgi svarīga mūsdienīga superskaitļošanas infrastruktūra; aicina Komisiju līdz 2022. gadam nodrošināt funkcionālu eksa-pakāpes datoru pieejamību ES;

16.   aicina Komisiju stimulēt Eiropas MVU un nozaru līdzdalību Eiropas datu infrastruktūras iekārtu un programmatūras ražošanā, sekmējot ES ekonomikas attīstību, ilgtspējīgu izaugsmi un jaunu darbvietu radīšanu;

17.   aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un citiem pētniecības finansētājiem, izstrādājot un īstenojot pārvaldības un finansēšanas plānu, lai nodrošinātu to, ka iniciatīvai tiek piešķirti pienācīgi resursi, un lai sekmētu valstu centienu saskaņošanu, izvairoties no nevajadzīgas dublēšanās un izdevumiem;

18.   piekrīt, ka sadarbspēja un datu pārnesamība ir svarīgs faktors tādu lielu sabiedrības uzdevumu risināšanā, kas prasa efektīvu datu apmaiņu un daudznozaru un daudzpusēju pieeju; atzīmē, ka Komisijas paziņojumā par Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu (COM(2016)0178 ) paredzētais rīcības plāns ir instruments, kas vajadzīgs, lai samazinātu sadrumstalotību un nodrošinātu pētniecības datu izmantošanu saskaņā ar atrodamības, pieejamības, savietojamības un vairākkārtējas izmantošanas principu;

19.   aicina Komisiju iesniegt rīcības plānu, kura pamatā ir pilnīgas pārredzamības un atklātības principi un kurā ir noteikts skaidrs pasākumu plāns un grafiks, paredzot sasniedzamos rezultātus, finansējuma avotus un ieinteresētās personas, kas iesaistītas visā šajā procesā;

20.   atbalsta Eiropas atvērtās zinātnes mākoni kā daļu no Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvas, kas radīs virtuālu vidi, kurā zinātnieki un speciālisti no visiem reģioniem varēs uzglabāt, kopīgot, pārvaldīt, analizēt un atkārtoti izmantot savus pētniecības datus, tostarp ar publiskā finansējuma atbalstu iegūtos datus, bez ierobežojumiem starp disciplīnām un valstīm, tādējādi palīdzot izbeigt vienotā tirgus fragmentāciju; mudina Komisiju piemērot atvērtajai zinātnei visaptverošu pieeju, kas būtu iekļaujoša gan attiecībā uz atvērtās zinātnes kopienu, gan neatkarīgajiem zinātniekiem, sīkāk precizēt paziņojumā izmantotās definīcijas un jo īpaši skaidri nošķirt jēdzienus “Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva” un “Eiropas atvērtās zinātnes mākonis”, un attiecīgi atjaunināt tiesību aktus, lai veicinātu pētniecības rezultātu atkārtotu izmantošanu;

21.   uzskata, ka Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva nodrošina investīcijas zinātnes un pētniecības jomā, lai radītu stimulus un instrumentus pēc iespējas plašākai datu kopīgošanai un izmantošanai, pamatojoties uz spēcīgas mākoņdatošanas un datu infrastruktūras izveidi Eiropas Savienībā;

22.   uzsver, ka MVU ir ES ekonomikas stūrakmens un ka nolūkā sekmēt MVU un jaunu uzņēmumu konkurētspēju pasaulē ir jāveic vairāk pasākumu, lai nodrošinātu jaunu un daudzsološu tehnoloģiju ieviešanai pēc iespējas labvēlīgāku vidi ar augstas kvalitātes datiem, datu analīzi, drošiem pakalpojumiem un paredzamo izmaksu efektivitāti;

23.   aicina Komisiju izveidot ekonomiski dzīvotspējīgu pamatu Eiropas mākoņdatošanai un veikt skaidrus pasākumus, lai mudinātu MVU piedāvāt konkurētspējīgus datu apstrādes un uzglabāšanas risinājumus, kuri atrastos dalībvalstīs;

24.   atgādina, ka ar pašreizējām Eiropas mēroga struktūrām ir sasniegti pozitīvi rezultāti un ka valstu datu glabātuvēs ir pieejami atklātie dati; atzīst, ka vienotajā tirgū joprojām ir daudz ierobežojumu, kas traucē šīs iniciatīvas pilnīgu ieviešanu; aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt jau pieejamo datu potenciālu un nodrošināt saskaņotu stratēģiju attiecībā uz atklātajiem datiem un šo datu atkārtotu izmantošanu visās dalībvalstīs; atzīmē, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāpēta, vai ir nepieciešamas lielākas investīcijas pārrobežu fiziskajā infrastruktūrā, īpašu uzmanību pievēršot tam, kā apvienot augstas veiktspējas skaitļošanu, ātrdarbīgus platjoslas tīklus un datu masveida uzglabāšanas iekārtas, lai pilnībā īstenotu plaukstošu Eiropas datu ekonomiku; aicina Komisiju analizēt nozares vadītas globālās partnerības un citas starptautiskās partnerības šajā jomā;

25.   norāda, ka ir vairāk jāveicina mākoņpakalpojumu izmantošana Eiropas MVU vidū; atzīmē, ka ir jāsniedz papildu saskaņots atbalsts Eiropas mākoņpakalpojumu sniedzējiem, lai sekmētu to līdzdalību digitālajā pasaulē, uzlabotu lietotāju uzticēšanos un vairotu izpratni par priekšrocībām, ko sniedz mākoņdatošanas ieviešana;

26.   uzsver, ka uzņēmumu un iedzīvotāju piekļuve platjoslas internetam ir konkurētspējīgas ES digitālās un uz zināšanām balstītas ekonomikas neaizvietojams elements; šajā sakarībā uzskata, ka mākoņdatošanas attīstībai jāiet roku rokā ar iniciatīvām, kas paplašina uzņēmumu un iedzīvotāju, jo īpaši lauku apvidos, piekļuvi platjoslas internetam;

27.   atzīmē, ka digitālās izglītības pasākumi visu paaudžu personām, tajos cita starpā veicinot kiberdrošības prasmes, ir ārkārtīgi svarīgi mākoņdatošanas attīstībai, lai noteiktu un rīkotos svarīgāko trūkstošo tehnisko un efektivitātes prasmju novēršanai un digitālās attīstības mērķu sasniegšanai; atzinīgi vērtē priekšlikumus, kas sagatavoti saistībā ar Komisijas nesen pieņemto “Jauno prasmju programmu Eiropai”, un uzsver, ka ir jānodrošina pienācīgi finanšu resursi;

28.   uzskata, ka parādās jaunizveidoti mākoņdatošanas uzņēmumi ar nišas risinājumiem ātrākai, vienkāršākai, uzticamākai, elastīgākai un drošākai mākoņdatošanai;

29.   uzsver, ka augstas veiktspējas skaitļošana, kas ir svarīga mākoņdatošanas attīstībai, būtu jāuzskata par neatņemamu Eiropas datu infrastruktūras daļu visā attiecīgajā ekosistēmā un tās priekšrocības būtu plaši jāsekmē;

30.   atzīmē, ka būtu jāveicina akadēmisko un pētniecības iestāžu un visu ieinteresēto personu iesaistīšana, lai saglabātu un atbalstītu integrētas zinātnisko datu infrastruktūras un augstas veiktspējas skaitļošanu;

31.   norāda — ņemot vērā privātā sektora un ārpus ES esošo valstu piedāvātos pašreizējos un sagaidāmos pakalpojumus, Eiropas atvērtās zinātnes mākonim ir jānodrošina stimuli un jauni pakalpojumi, lai pārtrauktu seno ieradumu paļauties uz pašreizējo pētniecības praksi;

32.   lai izveidotu konkurētspējīgu mākoņdatošanas nozari ES, aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka uzmanības centrā ir uz nākotni orientēta Eiropas izaugsme; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt to, lai tirgus pieprasījums pēc mākoņpakalpojumiem turpinātu palielināties un tiktu veicināta mākoņdatošanas ieviešana tādās vertikālās nozarēs kā finanšu, nodokļu un sociālā nodrošinājuma joma, ražošana, banku darbība, veselība, plašsaziņas līdzekļi, izklaide un lauksaimniecība;

33.   uzskata, ka Vispārīgā datu aizsardzības regulā ir paredzēts satvars personas datu aizsardzības jomā; tomēr norāda, ka sadrumstalotība tās īstenošanā dalībvalstīs apgrūtinās pētnieku darbu un darba rezultātu apmaiņu, kas savukārt kavēs centienus izveidot pētnieku sadarbību, izmantojot mākoņdatošanu; tādēļ aicina pienācīgi īstenot un piemērot šo regulu;

34.   uzsver, ka risinājumi saistībā ar Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu būtu jāizstrādā, pienācīgi ievērojot pamattiesības, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tiesības uz datu aizsardzību, privātumu, brīvību un drošību;

35.   norāda, ka uz datiem balstīta ekonomika joprojām ir sākotnējās attīstības posmā, uzņēmējdarbības modeļi joprojām tiek attīstīti un pašreizējie modeļi jau tiek pārtraukti un mainās; aicina Komisiju nodrošināt, lai visi tiesību akti šajā jomā tiktu saskaņoti ar tehnoloģiju ziņā neitrālu inovāciju principu un neradītu nopietnus šķēršļus inovācijai, rūpniecības digitalizācijai vai tādu jaunu tehnoloģiju kā lietiskais internets un mākslīgais intelekts attīstībai ES;

36.   aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un visām ieinteresētajām personām, lai līdzdarbotos to īstenošanas pasākumu noteikšanā, kas vajadzīgi, lai maksimāli palielinātu Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvas potenciālu; uzskata, ka atvērtās inovācijas un atvērtā zinātne piesaista daudz vairāk dalībnieku inovācijas procesā, kurā līdzdarbojas pētnieki, uzņēmēji, lietotāji, valdības un pilsoniskā sabiedrība;

Atvērtās zinātnes mākonis

37.   norāda uz to, ka svarīgākās ieinteresētās personas nav pietiekami pārstāvētas nedz sarunās, nedz liela apjoma izmēģinājuma projektos; uzskata, ka, nepieļaujot administratīva sloga veidošanos, aktīvai publiskā un privātā sektora ieinteresēto personu un pilsoniskās sabiedrības iesaistei vietējā, reģionālā, valsts un Savienības līmenī ir jābūt priekšnoteikumam, lai nodrošinātu efektīvu informācijas apmaiņu; uzsver, ka Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvai ir jāatbilst ne vien zinātniskās kopienas vajadzībām, bet arī nozares, tostarp MVU un jaunuzņēmumu, kā arī valsts pārvaldes un patērētāju vajadzībām;

38.   uzsver, ka Eiropas atvērtās zinātnes mākonis ir jāattīsta, pienācīgi ievērojot pamattiesības, kas noteiktas Pamattiesību hartā, īpašu uzmanību pievēršot tiesībām uz datu aizsardzību, privātumu, brīvību un drošību, un tā attīstībā ir jāievēro integrētas privātuma aizsardzības un privātuma aizsardzības pēc noklusējuma principi, kā arī proporcionalitātes, nepieciešamības, datu apjoma samazināšanas un mērķa ierobežojuma principi; atzīst, ka papildu aizsardzības pasākumi, piemēram, pseidonimizācija, anonimizācija vai kriptogrāfija, tostarp šifrēšana, var samazināt riskus un veicināt attiecīgo datu subjektu aizsardzību gadījumos, kad personas datus izmanto lielo datu lietojumprogrammās vai mākoņdatošanā; atgādina, ka anonimizācija ir neatgriezenisks process, un aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes par to, kā padarīt datus anonīmus; atkārtoti norāda, ka ir jānodrošina sensitīvu datu aizsardzība saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem; uzsver, ka iepriekš minētie principi un augsti kvalitātes, uzticamības un konfidencialitātes standarti ir vajadzīgi, lai nodrošinātu patērētāju uzticību šai Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvai;

39.   uzsver, ka atvērtās zinātnes mākoņdatošanas iniciatīvai vajadzētu sekmēt uzticamu mākoņdatošanu visiem: zinātniekiem, uzņēmumiem un valsts pārvaldes iestādēm;

40.   atzīmē, ka ir nepieciešams veicināt atvērtu un uzticamu sadarbības platformu pētniecības datu pārvaldībai, analīzei, apmaiņai, atkārtotai izmantošanai un saglabāšanai, uz kuras pamata var izstrādāt un sniegt novatoriskus pakalpojumus saskaņā ar noteikumiem un konkrētiem nosacījumiem;

41.   aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt piemērotus pārvaldības un finansēšanas satvarus, pienācīgi ņemot vērā pašreizējās iniciatīvas, to ilgtspēju un spēju visā Eiropā sekmēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja saskaņot savas finansēšanas programmas ar ES finansēšanas programmām;

42.   aicina Komisiju izanalizēt visu finanšu avotu klāstu, lai izveidotu Eiropas atvērtās zinātnes mākoni un nostiprinātu pašreizējos instrumentus ātrākai attīstībai, jo īpaši pievēršot uzmanību labākajai praksei;

43.   aicina Komisiju nodrošināt, lai visi zinātniskie pētījumi un dati, kas iegūti pamatprogrammā „Apvārsnis 2020”, būtu vienmēr atvērti, un aicina dalībvalstis attiecīgi pielāgot savas valsts pētniecības programmas;

44.   pauž izpratni par to, ka Eiropas atvērtās zinātnes mākonis sekmēs digitālo zinātni, iestrādājot IT kā pakalpojumu sabiedriskās pētniecības jomā ES; aicina izveidot “zinātnes mākoņa federālu modeli”, kas apvieno publiskās pētniecības organizācijas, ieinteresētās personas, MVU, jaunuzņēmumus un e-infrastruktūras ar komersantiem, lai izveidotu kopīgu platformu, piedāvājot dažādus pakalpojumus ES pētniecības kopienām;

45.   aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar ieinteresētajām personām izstrādāt ceļvedi, lai pēc iespējas drīzāk noteiktu skaidrus termiņus Eiropas atvērtās zinātnes mākoni saistīto darbību īstenošanai;

46.   aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt Eiropas publiskās pētniecības vajadzības, lai noteiktu iespējamās nepilnības ES mākoņdatošanas infrastruktūras izveidē; uzskata — ja tiks konstatētas nepilnības, Komisijai būtu jāaicina Eiropas mākoņdatošanas infrastruktūras nodrošinātāji dalīties ar to attīstības plāniem, lai novērtētu, vai privātie ieguldījumi ir pietiekami šādu nepilnību novēršanai vai arī tam ir vajadzīgs papildu publiskais finansējums;

47.   aicina Komisiju nodrošināt, lai visi zinātniskie pētījumi un dati, kas iegūti pamatprogrammā „Apvārsnis 2020”, dotu labumu Eiropas uzņēmumiem un sabiedrībai; iesaka mainīt stimulēšanas struktūru akadēmiskajās aprindās, rūpniecībā un valsts pārvaldes iestādēs, lai apmainītos ar datiem un uzlabotu datu pārvaldību, apmācību, tehniskās prasmes un zināšanas;

48.   atzinīgi vērtē to, ka mākoņdatošanas iniciatīva ir vērsta uz platjoslas tīklu, liela mēroga uzglabāšanas iekārtu, augstas veiktspējas skaitļošanas un Eiropas lielo datu tehnoloģiju ekosistēmas izveidi;

49.   uzsver, ka 5G tīkla attīstībai, kā arī Eiropas Elektronisko komunikāciju kodeksa noteikumiem vajadzētu padarīt Eiropas atvērtās zinātnes mākoni pievilcīgāku, nodrošinot augstas kvalitātes internetu un jaunu, augstas kvalitātes infrastruktūru;

50.   atzinīgi vērtē Komisijas mērķi nodrošināt, lai Savienība būtu gatava lielu datu apjomu apstrādei ar tādu infrastruktūru palīdzību, kuru pakalpojumi izmanto reāllaika datus no sensoriem vai lietotnēm, kas savieno datus no dažādiem avotiem; atzīmē, ka Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvas mērķis ir nodrošināt labāku un saskaņotāku darbu pie infrastruktūras attīstības;

51.   atbalsta Eiropas akadēmiskā multigigabitu tīkla (GÉANT ) turpmāku attīstību, lai tas kļūtu par progresīvāko starptautisko tīklu un saglabātu ES vadošās pozīcijas pētniecības jomā;

52.   aicina Komisiju un dalībvalstis koordinēt darbību ar ieinteresētajām personām, lai samazinātu digitālo infrastruktūru sadrumstalotību, nosakot rīcības plānu un stabilu pārvaldības struktūru, kas ietver finansētājus, iepirkumu veicējus un lietotājus, un uzsver nepieciešamību veicināt atvērtās zinātnes principus attiecībā uz datu pārvaldību un apmaiņu, neierobežojot inovāciju un nepārkāpjot privātumu un intelektuālā īpašuma tiesības digitālajā laikmetā;

53.   uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvas pamatā būtu Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta iestrādes, jo īpaši elektroniskās identifikācijas shēmas un e-paraksti, jo ir jāveicina lietotāju uzticēšanās drošai, sadarbspējīgai un netraucētai elektroniskai saziņai visā Savienībā;

54.   aicina Komisiju novirzīt vairāk līdzekļu Eiropas pētniecības, izstrādes, inovācijas un apmācības veicināšanai mākoņdatošanas jomā, uzsverot nepieciešamību pēc infrastruktūras un procesiem, kas nodrošina atklāto datu un lietotāju privātās dzīves neaizskaramību;

55.   uzstāj, ka standartiem vajadzētu būt tādiem, lai nodrošinātu mākoņpakalpojumu vieglu un pilnīgu pārnesamību un augsta līmeņa sadarbspēju;

56.   pauž stingru uzskatu, ka atvērtās zinātnes mākoņdatošanas iniciatīvai būtu jābalstās uz atvērtiem standartiem, lai nodrošinātu sadarbspēju un saziņu bez traucējumiem un novērstu atkarību no viena pakalpojumu sniedzēja;

57.   uzsver, ka atvērto standartu un bezmaksas atvērtā pirmkoda programmatūras izmantošana ir īpaši svarīga, lai nodrošinātu vajadzīgo pārredzamību attiecībā uz to, kā faktiski tiek aizsargāti personas un citu veidu sensitīvie dati;

58.   norāda, ka Eiropas ekonomika aizvien vairāk paļaujas uz superdatoru jaudu, lai rastu inovatīvus risinājumus, samazinātu izmaksas un laiku līdz ražojumu un pakalpojumu nonākšanai tirgū; atbalsta Komisijas centienus izveidot eksa-pakāpes superdatoru sistēmas, kuru pamatā būtu Eiropas datortehnikas tehnoloģijas;

59.   uzskata, ka Eiropai ir vajadzīga pilnīga HPC  ekosistēma, lai iegūtu augstākās klases superdatorus, nodrošinātu tās HPC sistēmu piegādi un izmantotu HPC pakalpojumus rūpniecības un MVU vajadzībām simulācijai, vizualizācijai un prototipu izstrādei; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi līdz 2022. gadam nodrošināt ES vietu starp labākajām superskaitļošanas lielvarām pasaulē;

60.   uzskata, ka Eiropas tehnoloģiju platforma un publiskā un privātā sektora partnerība HPC risinājumu jomā ir ārkārtīgi svarīgas, definējot Eiropas pētniecības prioritātes, lai izstrādātu Eiropas tehnoloģijas visos HPC risinājumu piegādes ķēdes posmos;

61.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu saskaņā ar Quantum  Manifesto uzsākt EUR 1 miljarda mēroga iniciatīvu kvantu tehnoloģijas jomā;

62.   atgādina Komisijai, ka mākoņpakalpojumu nozare jau ir ieguldījusi vairākus miljardus euro augstākās klases infrastruktūras izveidē Eiropā; norāda, ka ES zinātnieki un pētnieki patlaban var izmantot mākoņdatošanas infrastruktūru, kas viņiem dod iespēju eksperimentēt un ātri ieviest jauninājumus, piekļūstot plašam pakalpojumu klāstam un maksājot tikai par to, ko izmanto, tādējādi saīsinot saziņas ar zinātni laiku; atzīmē, ka ES svarīgo atbalstu pētniecībai un izstrādei nebūtu jātērē, dublējot pašreizējos resursus, bet gan veicinot progresu jaunajās zinātnes jomās, kuras var sekmēt izaugsmi un konkurētspēju;

63.   uzsver, ka zinātnes kopienai ir vajadzīga droša atvērtā pirmkoda infrastruktūra, lai veicinātu pētniecību un novērstu iespējamus drošības pārkāpumus, kiberuzbrukumus vai personas datu ļaunprātīgu izmantošanu, jo īpaši lielu datu apjomu vākšanā, uzglabāšanā un apstrādē; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un stimulēt nepieciešamās tehnoloģijas, tostarp šifrēšanas tehnoloģiju, attīstību, ņemot vērā integrētās drošības pieeju; atbalsta Komisijas centienus sekmēt sadarbību starp publiskajām iestādēm, Eiropas rūpniecību, tostarp MVU un jaunuzņēmumiem, pētniekiem un akadēmiskajām aprindām lielo datu un kiberdrošības jomā, sākot no agrīniem pētniecības un inovācijas procesa posmiem, lai varētu izveidot novatoriskus un uzticamus Eiropas līmeņa risinājumus un tirgus iespējas, vienlaikus nodrošinot atbilstīgu drošības līmeni;

64.   uzskata, ka skaidru standartu izstrāde mākoņdatošanas sadarbspējas, datu pārnesamības un pakalpojumu līmeņa nolīgumu jomā nodrošinās noteiktību un pārredzamību gan mākoņpakalpojumu sniedzējiem, gan galalietotājiem;

65.   uzsver, ka uzticamība, drošība un personas datu aizsardzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu patērētāju uzticību, kas ir pamats veselīgai konkurētspējai;

66.   atzīmē, ka nozarei būtu jāieņem aktīva pozīcija, izstrādājot plaši atzītus standartus, kas atbilst digitālajam laikmetam, jo šādi standarti ļaus mākoņpakalpojumu sniedzējiem turpināt inovācijas un lietotājiem aizvien aktīvāk izmantot mākoņpakalpojumus Savienības mērogā;

67.   aicina Komisiju uzņemties vadošo lomu, veicinot starpnozaru, vairākvalodu un pārrobežu sadarbspējas un mākoņdatošanas standartu izveidi un atbalstot privātumu nodrošinošus, uzticamus, drošus un energoefektīvus mākoņpakalpojumus kā neatņemamu daļu no kopējās stratēģijas, kurā galvenā uzmanība pievērsta tam, lai paplašinātu iespējas izstrādāt tādus standartus, kas var kļūt par visas pasaules standartiem;

68.   norāda, ka rīcības plāns datu sadarbspējas veicināšanai ir vajadzīgs, lai izmantotu lielo datu apjomu, ko rada Eiropas zinātnieki, un uzlabotu to atkārtotu izmantojamību zinātnē un rūpniecībā; aicina Komisiju sadarboties ar galvenajām ieinteresētajām personām, lai radītu efektīvas sistēmas, ar kurām datus, tostarp metadatus, kopīgās specifikācijas un datu objekta identifikatorus, padara atrodamus, pieejamus, savietojamus un vairākkārt izmantojamus;

69.   atzīmē, ka ES salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem nepietiekami investē savas augstas veiktspējas skaitļošanas ekosistēmas attīstībā un ka tas neatbilst tās ekonomikas un zināšanu potenciālam;

70.   aicina Komisiju veicināt sadarbspēju un novērst atkarību no viena pakalpojumu sniedzēja, sekmējot to, ka vairāki mākoņdatošanas infrastruktūras pakalpojumu sniedzēji Eiropā nodrošina izvēli starp konkurētspējīgiem, sadarbspējīgiem un pārvietojamiem infrastruktūras pakalpojumiem;

71.   aicina veikt pasākumus, lai saglabātu augstas kvalitātes standartizācijas sistēmu, kas var piesaistīt labākās tehnoloģijas; aicina Komisiju pieņemt politikas nostādnes, ar ko novērš pārmērīgus šķēršļus inovatīvās nozarēs, lai stimulētu investīcijas pētniecībā un izstrādē un veicinātu Savienības mēroga standartizāciju;

72.   mudina Komisiju pielikt visas pūles, lai digitālajā tirgū jau no paša sākuma novērstu atkarību no viena pakalpojuma sniedzēja, jo īpaši tādās jaunās jomās kā Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva;

73.   atzīst sadarbspējas un standartu nozīmi IKT nozares konkurētspējas sekmēšanā; aicina Komisiju konstatēt standartu trūkumus Eiropas atvērtās zinātnes mākoņdatošanas jomā, tostarp attiecībā uz MVU, jaunuzņēmumiem un Eiropai svarīgākajām nozarēm; atbalsta uz tirgu balstītu, brīvprātīgu, tehnoloģiski neitrālu, pārredzamu, starptautiski savietojamu un tirgum atbilstošu standartu izveidi;

74.   uzskata, ka programma ISA 2 piedāvā iespēju attīstīt savietojamības standartus lielo datu tehnoloģiju pārvaldībai valsts pārvaldes iestādēs un to attiecībām ar uzņēmumiem un iedzīvotājiem;

75.   atzīst, ka standartiem būtu jāatbilst nozares un citu ieinteresēto personu paustajām vajadzībām; uzsver, ka ārkārtīgi svarīgi ir izstrādāt kopīgus augstus standartus un vienoties par tiem, lai nodrošinātu datu efektīvu izmantošanu un apmaiņu, pārsniedzot konkrētu disciplīnu, iestāžu un valstu robežas; aicina Komisiju attiecīgos gadījumos identificēt labākās sertifikācijas shēmas dalībvalstīs, lai ar attiecīgo ieinteresēto personu līdzdalību izstrādātu pieprasījumā pamatotu Eiropas mēroga standartu kopumu, ar kuru veicina datu apmaiņu un kura pamatā atbilstīgos gadījumos ir atvērti un globāli standarti; uzsver, ka ar darbībām, ko veic saistībā ar Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu, ir jānodrošina, lai būtu ņemtas vērā vienotā tirgus vajadzības un lai tas arī turpmāk būtu globāli pieejams un to varētu pielāgot tehnoloģiju attīstībai;

76.   atbalsta Komisijas centienus novērst šķēršļus, jo īpaši tehniskos un juridiskos šķēršļus, kas kavē datu un datu pakalpojumu brīvu apriti, atcelt nesamērīgās prasības attiecībā uz datu lokalizāciju un veicināt datu sadarbspēju, sasaistot Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu ar datu brīvas plūsmas iniciatīvu; uzskata — lai izveidotu digitālo sabiedrību, datu brīva plūsma ir jāuzskata par vienotā tirgus piekto pamatbrīvību; atzīmē, ka skaidrs tiesiskais regulējums, pietiekamas prasmes un resursi saistībā ar lielo datu pārvaldību, kā arī attiecīgo profesionālo kvalifikāciju atzīšana ir priekšnoteikumi pilna mākoņdatošanas potenciāla realizēšanai; mudina Komisiju sadarboties ar ieinteresētajām personām, jo īpaši nozari, nosakot apmācības iespējas lielo datu un kodēšanas jomā, tostarp saistībā ar Jauno prasmju programmu, kā arī radīt stimulus ieinteresētajām personām, jo īpaši MVU un jaunuzņēmumiem, lietot, atklāt un kopīgot datus vienotajā tirgū;

77.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu saskaņā ar Quantum  Manifesto uzsākt EUR 1 miljarda mēroga iniciatīvu kvantu tehnoloģijas jomā; tomēr uzsver, ka nolūkā paātrināt to izstrādi un piedāvāt komerciālos produktus publiskā un privātā sektora lietotājiem ārkārtīgi būtiska ir pārredzama un atklāta apspriešanās ar ieinteresētajām personām;

Atklāto datu apmaiņa un pētniecības datu apmaiņa

78.   atzinīgi vērtē to, ka Eiropas atvērtās zinātnes mākoņa attīstība nodrošinās pētniekiem un zinātnes aprindām vietu, kur glabāt, kopīgot, izmantot un atkārtoti izmantot datus, un var kalpot par pamatu uz datiem balstītai inovācijai ES; uzsver, ka datu apmaiņas priekšrocības ir plaši atzītas;

79.   norāda, ka dati ir kļuvuši svarīgi lēmumu pieņemšanā vietējā, valsts un starptautiskā līmenī; atzīmē, ka datu kopīgošana arī sniedz būtisku labumu vietējām un reģionālajām pašvaldībām un ka valdības datu padarīšana par atklātiem datiem sekmē demokrātiju un sniedz jaunas uzņēmējdarbības iespējas;

80.   atbalsta Komisijas centienus kopā ar Eiropas nozaru pētniekiem un akadēmiskajām aprindām izveidot publisko un privāto partnerību lielo datu vērtības jomā, īstenojot sinerģiju ar publisko un privāto partnerību HPC jomā, kas veicinātu datu un HPC kopienas izveidi un radītu pamatu plaukstošai, uz datiem balstītai ekonomikai ES; atbalsta publiskā un privātā sektora partnerību kiberdrošības jomā, kas veicinātu sadarbību starp valsts un privātajiem tirgus dalībniekiem agrīnos pētniecības un inovācijas procesa posmos, lai piekļūtu inovatīviem un uzticamiem Eiropas risinājumiem;

81.   uzsver, ka Komisijai būtu pēc iespējas agrāk jāsāk cieša sadarbība ar nozares partneriem, jo īpaši MVU un jaunuzņēmumiem, lai nodrošinātu, ka uzņēmējdarbības un nozares prasības ir pienācīgi ņemtas vērā un integrētas vēlākā iniciatīvas īstenošanas posmā;

82.   mudina publiskās pārvaldes iestādes apsvērt iespēju sniegt drošus un uzticamus mākoņpakalpojumus, nodrošinot skaidru tiesisko regulējumu un turpinot darbu pie mākoņdatošanas sertifikācijas shēmu izstrādes; norāda, ka uzņēmumiem un patērētajiem ir jājūtas drošiem, ieviešot jaunas tehnoloģijas;

83.   uzskata, ka valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu pēc noklusējuma būt brīvai pieejai pārvaldes publiskajiem datiem; aicina skaidrāk noteikt, cik ātri un kādā apjomā informācija ir publiskojama kā atklātie dati, noteikt galvenās datu kopas, kas jādara pieejamas, un veicināt atklāto datu atkārtotu izmantošanu atvērtā veidā;

84.   norāda, ka digitālo tehnoloģiju straujā izaugsme ir svarīgākais faktors, kas rada neapstrādātu datu masveida plūsmu mākoņdatošanas vidē, un ka šis milzīgais neapstrādāto datu plūsmu apkopojums lielo datu sistēmās palielina skaitļošanas sarežģītību un resursu patēriņu ar mākoņdatošanu saderīgās datizraces sistēmās; turklāt norāda, ka uz noteiktu modeli balstītas datu apmaiņas jēdziens ļauj veikt vietēju datu apstrādi netālu no datu avotiem un pārveido neapstrādātu datu plūsmas par izmantojamiem zināšanu modeļiem; atzīmē, ka šiem zināšanu modeļiem ir divējāda izmantojamība, t. i., tie nodrošina vietējo zināšanu modeļu pieejamību tūlītējām darbībām un aktīvu datu apmaiņu mākoņdatošanas vidē;

85.   atbalsta Padomes 2016. gada maija secinājumus par pāreju uz atvērtās zinātnes sistēmu un jo īpaši secinājumu, ka optimālas pētniecības datu atkārtotas izmantošanas pamatprincipam vajadzētu būt „tik atvērti, cik iespējams, tik slēgti, cik vajadzīgs”;

Tekstizrace un datizrace

86.   uzsver, ka pilnīga publisko datu pieejamība Eiropas atvērtās zinātnes mākonī nebūs pietiekama, lai novērstu visus šķēršļus, kas kavē uz datiem balstītu pētniecību;

87.   atzīmē, ka šī iniciatīva ir jāpapildina ar mūsdienīgu autortiesību sistēmu, kas ļautu Eiropas datu pētniecības procesā novērst sadrumstalotību un sadarbspējas trūkumu;

88.   uzskata, ka ar šo iniciatīvu būtu jāsaglabā līdzsvars starp pētnieku, tiesību subjektu un citu zinātnes jomas dalībnieku tiesībām, pilnībā ievērojot autoru un izdevēju tiesības, taču vienlaikus atbalstot inovatīvu pētniecību Eiropā;

89.   uzskata, ka ES atvērtās zinātnes mākonī, neskarot pētnieku vai pētniecības iestāžu autortiesības, ar pētniecības datiem var apmainīties, vajadzības gadījumā izveidojot licencēšanas modeļus; uzskata, ka labākā prakse šajā sakarībā ir izveidota pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” atvērto pētniecības datu izmēģinājuma projektā;

90.   uzskata, ka Direktīva 96/9/EK par datubāzēm, kura ir pilnībā jāpārskata, ierobežo datu izmantošanu, nesniedzot pierādījumus par pievienotas ekonomiskās vai zinātnes vērtības radīšanu;

Datu aizsardzība, pamattiesības un datu drošība

91.   mudina Komisiju rīkoties, lai sekmētu turpmāku tiesību aktu saskaņošanu visās dalībvalstīs nolūkā novērst juridisko neskaidrību un sadrumstalotību un nodrošināt pārredzamību digitālajā vienotajā tirgū;

92.   uzskata, ka Eiropas Savienība ir līderis privātuma aizsardzības jomā un atbalsta augstu datu aizsardzības līmeni visā pasaulē;

93.   uzsver, ka datu aizsardzības iestādēm, politikas veidotājiem un nozarei ir jāīsteno saskaņota pieeja, lai palīdzētu organizācijām šajā pārejā, paredzot atbilstības nodrošināšanas mehānismus un saistību vienotu interpretāciju un piemērošanu un vairojot izpratni par iedzīvotājiem un uzņēmumiem svarīgākajiem jautājumiem;

94.   uzsver, ka ES ir digitālo pakalpojumu pasaules mēroga importētāja un eksportētāja, un tai, lai nodrošinātu konkurētspēju, ir vajadzīga spēcīga mākoņdatošanas un datu ekonomika; aicina Komisiju uzņemties vadošo lomu, cenšoties izveidot vienotus, visā pasaulē atzītus personas datu aizsardzības standartus;

95.   uzskata, ka globālajām datu plūsmām ir būtiska nozīme starptautiskajā tirdzniecībā un ekonomikas izaugsmē un ka Komisijas iniciatīvai par datu brīvu apriti būtu jāsekmē tas, lai uzņēmumi, kas darbojas Eiropā, jo īpaši augošajā mākoņdatošanas jomā, atrastos pasaules inovāciju sacensības priekšgalā; uzsver, ka iniciatīvas mērķis ir arī novērst patvaļīgus ierobežojumus attiecībā uz to, kur uzņēmumiem būtu jāizvieto infrastruktūra vai jāuzglabā dati, jo šādi ierobežojumivar kavēt Eiropas ekonomikas attīstību;

96.   uzskata, ka pašreizējie ES datu aizsardzības tiesību akti, jo īpaši nesen pieņemtā Vispārīgā datu aizsardzības regula un Tiesībaizsardzības direktīva datu aizsardzības jomā (Direktīva (ES) 2016/680)(10) , paredz stingrus aizsardzības pasākumus, kā aizsargāt personas datus, tostarp tos, kas savākti, apkopoti un pseidonimizēti zinātniskās izpētes nolūkos, un sensitīvus datus, kas saistīti ar veselību, kā arī īpašus nosacījumus attiecībā uz to publicēšanu un atklāšanu, datu subjektu tiesības iebilst pret datu turpmāku apstrādi un noteikumus par tiesībaizsardzības iestāžu piekļuvi saistībā ar kriminālizmeklēšanu; aicina Komisiju ņemt minētos pasākumus vērā, attīstot Eiropas atvērtās zinātnes mākoni un īstenojot noteikumus, ar ko reglamentē tajā uzglabāto datu pieejamību; atzīst, ka saskaņota pieeja, īstenojot Vispārīgo datu aizsardzības regulu, tostarp pamatnostādnes, atbilstības nodrošināšanas instrumentu kopumus un izpratnes veidošanas kampaņas iedzīvotājiem, pētniekiem un uzņēmumiem, ir ļoti būtiska, jo īpaši Eiropas atvērtās zinātnes mākoņa attīstībai un sadarbības veicināšanai pētniecības jomā, tostarp izmantojot augstas veiktspējas skaitļošanu;

97.   uzskata, ka datu brīva aprite sekmē digitālo ekonomiku un zinātnes un pētniecības attīstību; uzsver, ka Komisijas iniciatīvai par datu brīvu apriti būtu jānodrošina, ka augošā Eiropas mākoņdatošanas nozare izvirzās pasaules inovāciju sacensības priekšplānā, tostarp ar zinātni un jauninājumiem saistītos nolūkos; atgādina, ka, veicot jebkādu personas datu pārsūtīšanu mākoņdatošanas infrastruktūrām vai citiem saņēmējiem, kas atrodas ārpus Savienības, būtu jāievēro Vispārīgajā datu aizsardzības regulā paredzētie noteikumi attiecībā uz datu pārsūtīšanu un ka Komisijas iniciatīvai par datu brīvu apriti ir jāatbilst šiem noteikumiem; uzsver, ka iniciatīvas mērķis ir arī samazināt ierobežojumus attiecībā uz to, kur uzņēmumiem jāizvieto infrastruktūra vai jāuzglabā dati, jo šādi ierobežojumi varētu kavēt Eiropas ekonomikas attīstību un zinātnieku iespējas gūt maksimālu labumu no datos balstītas zinātnes, vienlaikus saglabājot ierobežojumus saskaņā ar datu aizsardzības tiesību aktiem, lai novērstu iespējamus turpmākus pārkāpumus saistībā ar Eiropas atvērtās zinātnes mākoni;

98.   pauž stingru pārliecību, ka Savienībai vajadzētu būt līderei personas datu, tostarp sensitīvu datu, drošības un aizsardzības jomā un būtu jāatbalsta augsts datu aizsardzības un datu drošības līmenis visā pasaulē; uzskata, ka ES datu aizsardzības regulējums kopā ar visaptverošu kiberdrošības stratēģiju, kas nodrošinās uzticamas datu infrastruktūras, kuras ir aizsargātas pret datu zudumu, ielaušanos vai uzbrukumiem, varētu veidot Eiropas uzņēmumu konkurences priekšrocības privātuma jomā; mudina Komisiju nodrošināt, lai Eiropas atvērtās zinātnes mākonis saglabātu zinātniskās izpētes neatkarību un objektivitāti, kā arī aizsargātu Savienības zinātniskās kopienas darbu;

99.   aicina Komisiju nodrošināt, lai jautājumi, kas rada bažas saistībā ar pamattiesībām, privātumu, datu aizsardzību, intelektuālā īpašuma tiesībām un sensitīvu informāciju, tiktu risināti, stingri ievērojot Vispārīgo datu aizsardzības regulu un Datu aizsardzības direktīvu (95/46/EK); uzsver, ka draudi mākoņdatošanas infrastruktūras drošībai ir kļuvuši starptautiskāki, izkliedētāki un sarežģītāki un tie neļauj izmantot šo infrastruktūru intensīvāk, tādēļ ir nepieciešama sadarbība Eiropas mērogā; mudina Komisiju un dalībvalstu iestādes, konsultējoties ar Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA ), sadarboties, lai izveidotu drošu un uzticamu digitālo infrastruktūru un panāktu augsta līmeņa kiberdrošību saskaņā ar Kiberdrošības direktīvu;

100.   aicina Komisiju nodrošināt, ka šī iniciatīva atbilst tās mērķim, ir vērsta uz ārpusi, atbilst nākotnes prasībām un ir tehnoloģiski neitrāla, un uzsver to, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāpārņem iniciatīva no tirgus un no pašas mākoņdatošanas nozares, lai iespējami labākā veidā nodrošinātu atbilstību nozares pašreizējām un nākotnes prasībām un sekmētu inovāciju mākoņdatošanas tehnoloģiju jomā;

101.   norāda uz lielo datu tehnoloģiju potenciālu tehnoloģisko inovāciju sekmēšanā un uz zināšanām balstītas ekonomikas izveidē; norāda, ka šķēršļu samazināšana zināšanu apmaiņā veicinās uzņēmumu konkurētspēju, vienlaikus sniedzot labumu arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām; uzsver, ka ir svarīgi veicināt datu pārnesamību;

102.   aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties ar nozares vadītām standartizācijas iniciatīvām, lai nodrošinātu, ka vienotais tirgus joprojām ir pieejams trešām valstīm un spēj pielāgoties tehnoloģiju attīstībai, novēršot šķēršļus, kas varētu kavēt inovācijas un konkurētspēju Eiropā; norāda, ka standartizācija attiecībā uz datu drošību un privātumu ir cieši saistīta ar jautājumu par jurisdikciju, tādēļ valstu iestādēm šajā sakarā ir svarīga loma;

103.   uzsver, ka ir jāpievērš uzmanība pašreizējām iniciatīvām, lai izvairītos no dublēšanās, kas var kavēt atvērtību, konkurenci un izaugsmi, un ka uz tirgu balstītiem Eiropas standartiem datu apmaiņas jomā jābūt saskaņā ar starptautiskiem standartiem;

104.   uzsver, ka ir jāpanāk līdzsvars starp pamatotām bažām par datu aizsardzību un nepieciešamību nodrošināt vēl nerealizēto „datu brīvu plūsmu”; aicina nodrošināt, ka atvērto lielo datu tirgū tiek ievēroti spēkā esošie datu aizsardzības noteikumi;

105.   atbalsta priekšlikumu atvērtos pētniecības datus padarīt par jauno pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” projektu noklusējuma izvēli, jo publiski finansētas pētniecības dati ir sabiedrisks labums, kas radīts sabiedrības interesēs, tādēļ tie būtu savlaicīgi un atbildīgā veidā jādara publiski pieejami ar iespējami mazāk ierobežojumiem;

106.   norāda, ka Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvā galvenā uzmanība ir pievērsta iespējami sensitīvām pētniecības un izstrādes nozarēm, kā arī valdību e-portāliem; atkārtoti uzsver, ka mākoņpakalpojumu drošību vislabāk var nodrošināt saskaņā ar Kiberdrošības direktīvas regulējumu;

107.   atzīmē, ka ir svarīgi veicināt dažādu iekārtu sadarbspēju tīklos, garantējot drošību un sekmējot sastāvdaļu piegādes ķēdes, jo visi šie faktori ir svarīgi tehnoloģiju komercializācijai;

o
o   o

108.   uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 81 E, 15.3.2011., 45. lpp.
(2) OV L 318, 4.12.2015., 1. lpp.
(3) OV L 175, 27.6.2013., 1. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0089 .
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0009 .
(6) OV C 482, 23.12.2016., 89. lpp.
(7) OV C 468, 15.12.2016., 19. lpp.
(8) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.
(9) OV L 194, 19.7.2016., 1. lpp.
(10) OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp.


Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana
PDF 549k   DOC 61k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par ieguldījumiem darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana: ziņojuma novērtēšana saskaņā ar KNR 16. panta 3. punktu (2016/2148(INI) )
P8_TA(2017)0053 A8-0385/2016

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (turpmāk „KNR”)(1) ,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi „Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006(2) ,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006(3) ,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005(4) ,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi „Eiropas teritoriālā sadarbība”(5) ,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1302/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) attiecībā uz šādu grupu izveides un darbības precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu(6) ,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulu (ES) Nr. 508/2014 par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un ar ko atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2328/2003, (EK) Nr. 861/2006, (EK) Nr. 1198/2006 un (EK) Nr. 791/2007 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1255/2011(7) ,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 — Eiropas Stratēģisko investīciju fonds(8) ,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (COM(2015)0639 ),

–   ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 11. maija rezolūciju par kohēzijas politikas īstenošanas paātrināšanu(9) ,

–   ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par inovāciju sinerģiju — Eiropas strukturālie un investīciju fondi, pamatprogramma „Apvārsnis 2020” un citi Eiropas inovāciju fondi un ES programmas(10) ,

–   ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 26. novembra rezolūciju par virzību uz 2014.–2020. gada kohēzijas politikas vienkāršošanu un orientēšanu uz rezultātiem(11) ,

–   ņemot vērā Padomes 2016. gada 26. februāra secinājumus „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana”,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 25. maija atzinumu par Komisijas paziņojumu „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana”(12) ,

–   ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada 9. jūlija atzinumu “Sarunu par partnerības nolīgumiem un darbības programmām rezultāts”(13) ,

–   ņemot vērā Sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju (COM(2014)0473 ),

–   ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departamenta — Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2016. gada jūnija pētījumu „Maximisation of synergies between European Structural and Investment Funds and other EU instruments to attain the Europe 2020 goals ” („Maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu un citu ES instrumentu sinerģijas izmantošana, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus”),

–   ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departamenta — Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2016. gada septembra pētījumu „Ziņojuma novērtēšana saskaņā ar KNR 16. panta 3. punktu”,

–   ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departamenta — Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2016. gada septembra pētījumu „Financial instruments in the 2014-20 programming period: first experiences of Member States ” („Finanšu instrumenti 2014.–2020. gada plānošanas periodā: pirmā pieredze dalībvalstīs”),

–   ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–   ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Budžeta komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0385/2016 ),

A.   tā kā kohēzijas politika veido būtisku ES budžeta daļu, t. i., apmēram vienu trešo daļu no visiem izdevumiem;

B.   tā kā Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi) ar EUR 454 miljardu budžetu 2014.–2020. gadam ir galvenais ES investīciju politikas instruments un būtisks publisko investīciju avots daudzās dalībvalstīs, radot vairāk darbvietu, lielāku izaugsmi un vairāk investīciju visā ES, kā arī mazinot atšķirības reģionālā un vietējā līmenī, lai veicinātu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

C.   tā kā partnerattiecību nolīgumi (PN) ir pamatā Komisijas ziņojumam, kas sagatavots saskaņā ar 16. panta 3. punktu;

D.   tā kā sarunas par partnerattiecību nolīgumiem un darbības programmām (DP) 2014.–2020. gadam ir modernizētas, precīzi pielāgotas un intensīvākas, paredzot jaunu regulējumu attiecībā uz darbības rezultātiem, ex ante nosacījumiem un tematisko koncentrāciju, taču tās ir arī izraisījušas nopietnus kavējumus kohēzijas politikas īstenošanas faktiskā uzsākšanā, tostarp administratīvo spēju trūkuma dēļ vairākos reģionos un dalībvalstīs un tādēļ, ka papildu kavēšanos radīja procedūra pārvaldības iestāžu iecelšanai;

E.   tā kā nav apšaubāms, ka darbības programmas nevarēja pieņemt savlaicīgi, jo tiesiskais regulējums tika pieņemts vēlu, t. i., tikai 2013. gada beigās tādēļ, ka sarunas par DFS ieilga un attiecīgā vienošanās tika panākta vēlu; tā kā līdz ar to darbības programmu īstenošana tika uzsākta lēni un tas ietekmēja politikas īstenošanu uz vietas;

F.   tā kā attiecībā uz visiem pieciem ESI fondiem tika izveidoti vienoti noteikumi, stiprinot saikni starp tiem;

G.   tā kā kohēzijas politika pašreizējā periodā saskaras ar daudzām politiskām un ekonomiskām problēmām, kas izriet no migrācijas krīzes un finanšu krīzes, kura izraisījusi publisko investīciju samazinājumu daudzās dalībvalstīs, līdz ar to ESI fondi un dalībvalstu līdzfinansējums ir kļuvis par galveno publisko investīciju instrumentu daudzās dalībvalstīs;

H.   tā kā 2014.–2020. gada plānošanas periodā kohēzijas politika ir ieguvusi mērķtiecīgāku politisko pieeju, izmantojot tematisko koncentrāciju un atbalstot Savienības prioritātes un mērķus;

I.   tā kā ESI fondi pašreizējā finansēšanas periodā ir vairāk orientēti uz rezultātiem un izmanto investīciju vidi, kas ļauj panākt lielāku efektivitāti;

J.   tā kā kohēzijas politikā ir jāīsteno ciešāka investīciju saskaņošana ar stratēģijas „Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei un Eiropas pusgada prioritātēm;

K.   tā kā Labākas īstenošanas darba grupa ir palīdzējusi novērst sarežģījumus un kavēšanos līdzekļu piešķiršanā,

Rezultātu apmaiņa, saziņa un pamanāmība

1.   norāda, ka Eiropa patlaban pārvar sarežģītu posmu ekonomikas, sociālajā un politiskajā jomā, un tādēļ vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešams īstenot efektīvu investīciju politiku, kas vērsta uz ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību, ir iedzīvotāju interesēs un vairāk piemērota konkrētu teritoriju attīstībai, un būtu jācenšas novērst bezdarbu un sociālo nevienlīdzību Savienībā, radot Eiropas pievienoto vērtību; uzskata, ka nolūkā atgūt iedzīvotāju uzticēšanos ES ir jāsāk pielāgošanas procesi, lai nodrošinātu atbilstību LESD 9. pantā paredzētajām prasībām;

2.   norāda, ka kohēzijas politika 2014.–2020. gadam ir pamatīgi pārstrādāta, paredzot domāšanas un darba metožu maiņu visos pārvaldības līmeņos, tostarp horizontālo koordināciju un ieinteresēto personu iesaisti, kā arī, ciktāl iespējams, sabiedrības virzītu vietējo attīstību; norāda, ka nesen izstrādātās progresīvās un priekšzīmīgās reformas bieži tiek ignorētas un ka kohēzijas politika aizvien vēl bieži tiek uzskatīta par tradicionālu izdevumu politiku, nevis attīstības un ieguldījumu politiku, kas nodrošina taustāmus rezultātus;

3.   uzskata, ka informācija par kohēzijas politikas projektiem būtu galvenokārt jāorientē uz Eiropas pievienoto vērtību, solidaritāti un veiksmes stāstu atpazīstamību, vienlaikus uzsverot, ka ir svarīgi apmainīties ar labāko praksi, kā arī mācīties no projektiem, kuru mērķus nav izdevies sasniegt; uzstāj, ka būtu jāmodernizē un jāsekmē saziņa par ESI fondu mērķi; uzsver, ka ir jānosaka un jāievieš jauni instrumenti kohēzijas politikas rezultātu paziņošanai; uzskata, ka ir jāiegulda līdzekļi reģionālas informācijas un datu apkopošanā, ko veic kā daļu no pastāvīgiem centieniem izveidot un atjaunināt datubāzes, ņemot vērā vietējās un reģionālās vajadzības, īpatnības un prioritātes kā, piemēram, attiecībā uz pašreizējo S3 platformu, kas ļautu ieinteresētajām personām efektīvi pārbaudīt projektu Eiropas pievienoto vērtību;

4.   uzsver, ka nolūkā uzlabot informācijas sniegšanu par ESI fondiem un to pamanāmību lielāka uzmanība būtu jāpievērš ieinteresēto personu un saņēmēju līdzdalībai, kā arī jēgpilnai iedzīvotāju iesaistīšanai kohēzijas politikas izstrādē un īstenošanā; turklāt mudina Komisiju, dalībvalstis, reģionus un pilsētas sniegt plašāku informāciju par kohēzijas politikas sasniegumiem un tajā gūto pieredzi un nākt klajā ar saskaņotu un mērķtiecīgu rīcības plānu;

Tematiskā koncentrācija

5.   atzinīgi vērtē tematisko koncentrāciju, jo ar tās palīdzību ir izdevies izveidot mērķtiecīgu politiku un panākt lielāku efektivitāti ES prioritāšu un stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanā, sekmējot procesu, kurā zināšanas stimulē inovācijas, jaunu darbvietu izveidi un izaugsmi; šā iemesla dēļ aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes pieņemt skaidrus lēmumus par investīciju prioritātēm un atlasīt projektus, pamatojoties uz ESI fondu izmantošanai noteiktām prioritātēm, kā arī izmantot racionālus un efektīvus īstenošanas procesus;

6.   atzīmē, ka tematiskās koncentrācijas analīzē būtu jānorāda, kā dalībvalstu stratēģiskā izvēle un resursu sadalījums tematiskajiem mērķiem atbilst attiecīgo teritoriju konkrētajām vajadzībām; pauž nožēlu, ka šis aspekts ir mazāk skarts Komisijas 16. panta ziņojumā;

7.   uzskata, ka ir efektīvāk jāinformē par kohēzijas politikas rezultātiem un ieguvumiem, lai cita starpā atjaunotu uzticību Eiropas projektam;

8.   uzsver, ka kohēzijas politikai arī turpmāk vajadzētu būt ar tematisku ievirzi, vienlaikus pieļaujot zināmu elastību, kas ir pietiekama, lai ņemtu vērā katra reģiona konkrētās vajadzības, jo īpaši mazāk attīstīto reģionu konkrētās vajadzības, kā paredzēts noteikumos; prasa arī turpmāk investēt ESI fondu līdzekļus pārejas reģionos, lai saglabātu tajos jau ieguldīto līdzekļu un īstenoto centienu iedarbību;

9.   jo īpaši uzsver, ka jāņem vērā apstākļi pilsētu un lauku reģionos, t. s. mazāk attīstītajos reģionos, pārejas reģionos un reģionos, kuros ir pastāvīgi nelabvēlīgi dabas vai ģeogrāfiski apgrūtinājumi, un jāizstrādā attiecīga atbalsta politika šo reģionu attīstībai, kuri bez kohēzijas politikas nespētu panākt vairāk attīstītiem reģioniem līdzvērtīgu līmeni; aicina Komisiju kopā ar vietējām pašvaldībām un lielpilsētu reģioniem, ko uzskata par ES izaugsmes centriem, turpināt un paplašināt stratēģijas, ar kurām īsteno pilsētvides attīstības plānu; šajā sakarībā atgādina, ka ir svarīgi paredzēt, ka dalībvalstis un reģioni var pietiekami elastīgā veidā atbalstīt jaunās politikas uzdevumus, piemēram, saistībā ar imigrāciju (vienlaikus paturot prātā sākotnējos un joprojām spēkā esošos kohēzijas politikas mērķus un reģionu konkrētās vajadzības), kā arī kohēzijas politikas digitālo dimensiju plašākā nozīmē (tostarp IKT un platjoslas piekļuves jautājumus, kas saistīti ar vienotā digitālā tirgus izveides pabeigšanu); vērš uzmanību uz Enerģētikas savienības stratēģiju, Aprites ekonomikas stratēģiju un ES saistībām saskaņā ar Parīzes nolīgumu klimata pārmaiņu jomā, jo ESI fondiem ir svarīga nozīme to īstenošanā;

10.   uzskata, ka vairāk uzmanības būtu jāpievērš tādām apakšreģionu teritorijām, kurās ir uzkrājušās vairākas problēmas un kurās bieži vien sastopama nabadzība, izolētas kopienas un trūcīgi apgabali, kur pārsvarā dzīvo atstumtas iedzīvotāju grupas, piemēram, romi;

11.   atbalsta pakāpenisku pāreju no pieejas, kas balstīta uz lieliem infrastruktūras projektiem, uz tādu pieeju, kuras pamatā ir uz zināšanām balstīta ekonomika, inovācija un sociālā iekļaušana, kā arī spēju veidošana un kohēzijas politikas dalībnieku, tostarp pilsoniskās sabiedrības, iespēju vairošana, vienlaikus ņemot vērā to mazāk attīstīto reģionu īpatnības, kuriem joprojām vajadzīgs atbalsts infrastruktūras attīstībai un kuros ne vienmēr ir iespējami uz tirgu balstīti risinājumi, ņemot arī vērā, ka jānodrošina elastīgums, lai ļautu katrai dalībvalstij veikt ieguldījumus saskaņā ar tās prioritātēm, kas partnerattiecību nolīgumos noteiktas ar mērķi veicināt dalībvalstu ekonomisko, sociālo un teritoriālo attīstību;

12.   uzskata, ka ESI fondi, tostarp jo īpaši Eiropas teritoriālās sadarbības programmas, būtu jāizmanto, lai izveidotu un veicinātu kvalitatīvas darbvietas un sekmētu kvalitatīvas mūžizglītības un profesionālās apmācības (pārkvalificēšanas) sistēmas, tostarp skolu infrastruktūru, nolūkā ļaut darba ņēmējiem labvēlīgos apstākļos pielāgoties mainīgajai situācijai darba tirgū un veicināt ilgtspējīgu izaugsmi, konkurētspēju, attīstību un kopēju labklājību ar mērķi panākt sociāli taisnīgu, ilgtspējīgu un iekļaujošu Eiropu, vienlaikus pievēršoties vismazāk attīstītajiem reģioniem un nozarēm, kurās ir strukturālas problēmas, un atbalstot visneaizsargātākās un visnelabvēlīgākajā situācijā esošās sabiedrības grupas, jo īpaši jauniešus (sadarbībā ar tādām programmām kā Erasmus +) un vismazāk kvalificētās personas, kā arī veicinot nodarbinātību, izmantojot aprites ekonomiku un novēršot agrīnu skolu pamešanu; vērš uzmanību uz to, ka ESF ir instruments, ar ko sekmē sabiedriskas nozīmes politikas īstenošanu;

13.   pauž bažas par to, ka bezdarbs, jo īpaši jauniešu un sieviešu vidū, kā arī bezdarbs lauku apvidos, daudzās dalībvalstīs, neraugoties uz visiem centieniem, joprojām ir ļoti augsts, un kohēzijas politikai ir jārisina arī šīs problēmas; iesaka Komisijai pievērst lielāku uzmanību kohēzijas politikas ietekmei uz nodarbinātības veicināšanu un bezdarba samazināšanu; šajā sakarībā norāda, ka Jaunatnes nodarbinātības iniciatīva (YEI ) ir iekļauta 34 ESF programmās 20 dalībvalstīs, kuras ir tiesīgas saņemt fonda līdzekļus, tādējādi ļaujot bez darba esošiem jauniešiem izmantot YEI sniegtās priekšrocības, lai uzlabotu prasmes un kvalifikācijas; tomēr pauž bažas par YEI  īstenošanas novēloto uzsākšanu un to, kā dažos reģionos tiek īstenota garantijas jauniešiem shēma; mudina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai ātri un veiksmīgi panāktu ievērojamu un jūtamu ietekmi no ieguldītajiem līdzekļiem, jo īpaši attiecībā uz finansējumu, kas piešķirts kā avansa maksājums, un lai YEI tiktu īstenota pareizi, kā arī nodrošināt pienācīgus darba apstākļus gados jauniem darba ņēmējiem; jo īpaši aicina ņemt vērā uzņēmēju faktiskās vajadzības, izmantojot ESI fondus, lai apmierinātu apmācības prasības nolūkā radīt patiesas nodarbinātības iespējas un panākt ilgtermiņa nodarbinātību; uzskata, ka jauniešu bezdarba novēršanai, sociālajai iekļaušanai un nākotnes demogrāfiskajām problēmām, ar ko Eiropa saskaras mūsdienās un saskarsies vidēja termiņa nākotnē, vajadzētu būt svarīgākajām jomām, uz kurām jāorientē kohēzijas politika; prasa turpināt YEI īstenošanu pēc 2016. gada, lai atbalstītu centienus apkarot jauniešu bezdarbu, vienlaikus veicot padziļinātu šīs iniciatīvas darbības analīzi ar mērķi panākt vajadzīgās korekcijas, lai to padarītu efektīvāku;

14.   pauž nopietnas bažas par to, ka attiecībā uz Jaunatnes garantiju shēmu, kura 2014.–2020. gada periodā kopumā saņems EUR 12,7 miljardus no ESF un īpašās Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas un kura, ņemot vērā šo finansējumu, jau tagad tiek uzskatīta par virzītājspēku centieniem stimulēt jauniešu nodarbinātību, Komisija nav veikusi izmaksu un ieguvumu analīzi, kas ir standarta procedūra, kuru piemēro visām lielākajām Komisijas iniciatīvām; tādēļ trūkst informācijas par iespējamām kopējām izmaksām, ko radītu garantijas īstenošana visā ES, un, kā ir uzsvērusi Eiropas Revīzijas palāta, pastāv risks, ka tās finansējuma kopsumma var būt nepietiekama;

15.   uzsver, ka saziņai, jo īpaši digitālajai saziņai, ir svarīga nozīme, jo ar tās starpniecību informācija par iespējamo palīdzību, kas ļautu atrast apmācību, praksi vai darbu, kuru līdzfinansē no ES fondiem, var sasniegt vislielāko skaitu jauniešu; aicina paplašināt saziņu, lai veicinātu tādu portālu kā DROP’PIN un EURES darbību un palielinātu jauniešu mobilitātes iespējas iekšējā tirgū, ko uzskata par vislielāko neizmantoto potenciālu cīņā pret bezdarbu ES;

16.   aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis, īstenojot ESI fondu atbalstītus projektus, ievēro Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, tostarp mērķi veicināt pāreju no personu ar invaliditāti institucionālas aprūpes uz dzīvi kopienā;

17.   atgādina, ka TEN-T pamattīkla pabeigšana ir Eiropas transporta politikas prioritāte un ka ESI fondi ir ļoti svarīgs instruments šā projekta īstenošanā; uzsver nepieciešamību izmantot ESI fondu potenciālu, lai savienotu pamata un visaptverošu TEN-T tīklu potenciālu ar reģionālo un vietējo transporta infrastruktūru; atzīst Kohēzijas fonda nozīmi infrastruktūras un savienojamības uzlabošanā Eiropā un uzstāj, ka šis fonds ir jāsaglabā jaunajā finanšu shēmā laikposmam pēc 2020. gada;

18.   uzsver, ka transporta multimodalitātei ir jābūt vitāli svarīgam faktoram ESI fondu finansēto projektu novērtēšanā, taču tas nedrīkst būt vienīgais kritērijs, kuru izmanto, lai novērtētu ierosinātos projektus, jo īpaši dalībvalstīs ar lielām investīciju vajadzībām transporta infrastruktūras jomā;

19.   uzsver, ka ir jāsaglabā tradicionālie arodi, tostarp amatniecības tradīcija un ar to saistītās prasmes, un jāizstrādā stratēģijas tradicionālo arodu uzņēmējdarbības izaugsmes veicināšanai, lai saglabātu tradicionālo arodu nozaru kultūras identitāti; vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi atbalstīt gados jaunu amatnieku un amatnieču profesionālo apmācību un mobilitāti;

Ex ante nosacījumi

20.   uzsver, ka ir jāveic ex ante nosacījumu efektīva uzraudzība, lai reģistrētu veiktos pasākumus un sasniegumus; uzskata, ka ex ante nosacījumi, jo īpaši attiecībā uz pētniecības un inovācijas stratēģijām pārdomātai specializācijai (RIS 3), ir pierādījuši savu lietderību, un ierosina tos pilnveidot arī turpmāk; norāda, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš tam, lai stiprinātu mikrouzņēmumus, mazos un vidējos uzņēmumus;

21.   vērš uzmanību uz to, ka būtisks ex ante nosacījumu īpatsvars vēl nav izpildīts; tādēļ aicina veikt analīzi par pašreizējo situāciju un pieņemt mērķtiecīgus pasākumus situācijas uzlabošanai, vienlaikus nekaitējot optimālu līdzekļu apguvei un kohēzijas politikas efektivitātei;

Uz darbības rezultātiem balstīta budžeta līdzekļu sadale

22.   uzsver, ka tiesiskais regulējums 2014.–2020. gada periodam un partnerattiecību nolīgumi ir sekmējuši galvenokārt uz rezultātiem orientētu pieeju kohēzijas programmās un ka šāda pieeja var būt piemērs citām ES budžeta izdevumu sadaļām; atzinīgi vērtē vienotu rādītāju ieviešanu, kas ļaus izmērīt rezultātus un veikt to salīdzinošu novērtēšanu; uzskata, ka ir jāturpina darbs pie rādītājiem, lai uzlabotu datus par ESI fondu izdevumiem un optimizētu projektu atlasi;

23.   atzīmē, ka būtisks jaunievedums ir bijis tematiskās koncentrācijas ieviešana, kurai atbilstīgi ieguldījumi tiek orientēti uz konkrētiem mērķiem un prioritātēm, kas atbilst rādītājiem un mērķiem, kuri īpaši apstiprināti visām tēmām;

24.   atgādina, ka katrai dalībvalstij ir ieviesta izpildes rezerve, ko veido 6 % no ESI fondiem piešķirtajiem līdzekļiem; atgādina, ka atbilstīgi valstu 2017. gada ziņojumiem un darbības izvērtēšanai 2019. gadā rezerve tiks piešķirta tikai tām programmām un prioritātēm, kurās ir sasniegti starpposma mērķi; aicina nodrošināt elastību jaunu saistību ieviešanā no izpildes rezerves, ja turpmākajos gados tiek sasniegti programmu mērķi un starpposma mērķi; lūdz Komisiju izvērtēt, vai izpildes rezerve patiešām rada pievienoto vērtību, vai arī tā ir izraisījusi vēl lielāku birokrātiju;

Eiropas pusgads

25.   atzinīgi vērtē to, ka plānošanas procesā dalībvalstis vairāk nekā divas trešdaļas no konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem (KVAI), kas tika pieņemti 2014. gadā, ir saistījušas ar kohēzijas politikas ieguldījumiem un ka dalībvalstis ir ņēmušas to vērā savās plānošanas prioritātēs; atzīst, ka tuvākajā nākotnē KVAI varētu izraisīt grozījumus ESI fondu programmās, nodrošinot atbalstu strukturālajām reformām dalībvalstīs; norāda, ka KVAI un valstu reformu programmas liecina par skaidru saikni starp ESI fondiem un Eiropas pusgada procesiem;

26.   uzsver, ka ir svarīgi izveidot līdzsvarotu saikni starp kohēzijas politiku un Eiropas pusgadu, jo tie abi sekmē vienu un to pašu mērķu sasniegšanu saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020”, neierobežojot ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķu sasniegšanu atšķirību mazināšanai, kā noteikts Līgumos; uzskata, ka būtu no jauna jāizvērtē pamatojums ESI fondu finansējuma apturēšanai gadījumā, ja tiek konstatētas novirzes Eiropas pusgada mērķu īstenošanā, jo tas varētu kavēt izaugsmes un nodarbinātības veicināšanu;

Sinerģija un finanšu instrumenti

27.   norāda, ka ESI fondu tiesiskais regulējums 2014.–2020. gadam atbalsta finanšu instrumentu izmantošanu; tomēr uzsver, ka joprojām ir nepieciešams izmantot dotācijas; konstatē, ka ir vērojama pakāpeniska pāreja no dotācijām uz aizdevumiem un garantijām; uzsver, ka šo tendenci stiprina Investīciju plāns Eiropai un nesen izveidotais Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF); turklāt arī norāda, ka vairāku fondu pieejas izmantošana joprojām šķiet sarežģīta; uzsver — ņemot vērā šo instrumentu sarežģītību, ir ļoti svarīgi nodrošināt pienācīgu atbalstu vietējām un reģionālām iestādēm to ierēdņu apmācībā, kas atbild par šo iestāžu vadību; norāda, ka finanšu instrumenti var piedāvāt risinājumus efektīvai ES budžeta izmantošanai, kopā ar dotācijām sekmējot investīcijas, lai stimulētu ekonomikas izaugsmi un radītu ilgtspējīgas darbvietas;

28.   norāda, ka ar ESIF tiek īstenota atsevišķa programma, kuru uzskata par veiksmes stāstu attiecībā uz ātru īstenošanu un rezultātiem reālu darbību formā, neraugoties uz būtiskiem trūkumiem, piemēram, nepietiekamu papildināmību; ņemot vērā minēto, aicina Komisiju sniegt konkrētus datus par ESIF ietekmi uz izaugsmi un nodarbinātību un pēc izvērtēšanas nākt klajā ar gūtajām atziņām, lai ESI fondus varētu veiksmīgāk izmantot jaunajā plānošanas periodā no 2021. gada; prasa, ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Atzinumu Nr. 2/2016(14) , veikt analīzi par ESIF ieguldījumu ESI fondu mērķu sasniegšanā un izvērtēt, kas ir sasniegts ESIF prioritāšu jomā;

29.   atzīmē, ka trūkst pierādījumu par iznākumu un rezultātiem, kas panākti ar finanšu instrumentiem, un ka saikne starp šiem finanšu instrumentiem un vispārējiem ES mērķiem un prioritātēm nav skaidra;

30.   norāda, ka Komisijas 16. panta ziņojums sniedz maz informācijas par koordināciju un sinerģiju starp dažādām programmām un instrumentiem citās politikas jomās un jo īpaši ne vienmēr ir sniedzis uzticamus datus par ESF un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas programmu sagaidāmajiem rezultātiem; uzsver, ka piecu ESI fondu vienots regulējums ir vairojis to sinerģiju, tostarp attiecībā uz kopējās lauksaimniecības politikas otro pīlāru; pauž pārliecību, ka sinerģija ar citām politikas jomām un instrumentiem, tostarp ESIF un citiem finanšu instrumentiem, būtu jāsekmē, lai maksimāli palielinātu investīciju ietekmi; uzsver, ka valsts atbalsta noteikumi attiecas uz ESI fondiem, bet ne uz ESIF un pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, un ka tas rada problēmas saistībā ar attiecīgo fondu, programmu un instrumentu sinerģiju; uzsver — lai nodrošinātu ESIF, attiecīgo finanšu instrumentu un ESI fondu nepieciešamo papildināmību un sinerģiju, ir sīkāk jāizvērtē jautājums par valsts atbalsta noteikumiem ar mērķi tos precizēt, vienkāršot un attiecīgi pielāgot; aicina Komisiju izstrādāt visaptverošas pamatnostādnes pārvaldības iestādēm par ESIF kombinēšanu gan ar dalītās pārvaldības, gan tiešās pārvaldības instrumentiem, tostarp ESI fondiem, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu un pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”;

31.   prasa turpināt līdzsvaroti izmantot finanšu instrumentus, ja tiem ir pievienotā vērtība un tie neapdraud tradicionālo atbalstu no kohēzijas politikas; tomēr uzsver, ka tam vajadzētu notikt tikai pēc tam, kad ir rūpīgi izvērtēts finanšu instrumentu ieguldījums kohēzijas politikas mērķu sasniegšanā; uzsver, ka visiem reģioniem ir jāizmanto dažādi finansējuma avoti, savukārt subsīdijas joprojām ir vispiemērotākais instruments atsevišķās nozarēs nolūkā sasniegt izaugsmes un nodarbinātības mērķus; aicina Komisiju nākt klajā ar stimuliem, lai nodrošinātu, ka pārvaldības iestādes ir pilnībā informētas par iespējām izmantot finanšu instrumentus un to darbības jomu, un veikt analīzi par to, kādas pārvaldības izmaksas ir dotācijām un atmaksājamai palīdzībai, ko īsteno dalītas un centralizētas pārvaldības programmās; uzsver, ka finanšu instrumentu efektīvai īstenošanai ārkārtīgi svarīgi ir nodrošināt skaidrus, saskaņotus un mērķtiecīgus noteikumus par šiem instrumentiem, lai vienkāršotu plānošanas un īstenošanas procesu līdzekļu pārvaldītājiem un saņēmējiem; vērš uzmanību uz gaidāmo tā Reģionālās attīstības komitejas INI ziņojumu „Eiropas reģioniem piemērots finansējumu kopums — finanšu instrumentu līdzsvarošana un ES kohēzijas politikas subsīdijas“ (2016/2302(INI) );

Vienkāršošana

32.   norāda, ka viens no galvenajiem mērķiem 2014.–2020. gada plānošanas periodā ir turpmāka vienkāršošana attiecībā uz ESI fondu atbalsta saņēmējiem, un atzīst, ka vienkāršošana ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicina labāku finansējuma pieejamību;

33.   atzinīgi vērtē to, ka jaunais modernizētais ESI fondu regulējums paredz jaunas vienkāršošanas iespējas attiecībā uz vienotiem attiecināmības noteikumiem, vienkāršotām izmaksu iespējām un e-pārvaldību; tomēr pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojums par KNR 16. panta 3. punktu neietver nekādu konkrētu informāciju par vienkāršoto izmaksu iespēju izmantošanu; uzsver, ka ir vajadzīgi turpmāki centieni, lai attīstītu vienkāršoto izmaksu iespēju potenciālu, mazinot administratīvo slogu; norāda, ka joprojām gan attiecībā uz saņēmējiem, gan pārvaldības iestādēm, ir vajadzīgi būtiski vienkāršošanas pasākumi, pievēršot uzmanību publiskajam iepirkumam, projektu vadībai un revīzijai darbību veikšanas laikā un pēc tam;

34.   aicina Komisiju veikt pastāvīgu novērtējumu par administratīvo slogu, jo īpaši par tādiem komponentiem kā laiks, izmaksas un administratīvās formalitātes, piešķirot ES finansējumu gan dotāciju, gan finanšu instrumentu veidā, un šo novērtējumu veic, pamatojoties uz 2007.–2013. gada rezultātiem un jaunā perioda (no 2014. gada) sākumu;

35.   attiecībā uz nākamo plānošanas periodu, kas sāksies 2021. gadā, iesaka visos pārvaldības līmeņos censties panākt vienotu revīzijas sistēmu, novēršot divkāršas pārbaudes dažādos pārvaldes līmeņos; mudina Komisiju paskaidrot pašreizējo pamatnostādņu darbības jomu un juridisko statusu attiecībā uz visiem ESI fondiem, kā arī ciešā sadarbībā ar vadošajām iestādēm un visām attiecīgajām revīzijas struktūrām izstrādāt revīzijas jautājumu vienotu interpretāciju; atkārtoti norāda, ka ir jāveic turpmāki vienkāršošanas pasākumi, tostarp jo īpaši programmās, kas paredzētas jauniešiem, cita starpā ieviešot lielāku samērīgumu attiecībā uz kontroli; atzinīgi vērtē Komisijas izveidotās Augsta līmeņa darba grupas vienkāršošanas jautājumos provizoriskos darba rezultātus;

36.   iesaka izveidot standarta procedūras darbības programmu sagatavošanai un pārvaldībai, it īpaši gadījumos, kad tiek īstenotas daudzas teritoriālās sadarbības programmas;

Administratīvā spēja

37.   norāda, ka dalībvalstu politikas sistēmās ir atšķirīga administratīvā kultūra un dažādi izpildes līmeņi, kurus ex ante nosacījumiem vajadzētu palīdzēt pārvarēt; uzsver nepieciešamību kā prioritāti kohēzijas politikas un Eiropas pusgada kontekstā stiprināt administratīvo spēju, jo īpaši dalībvalstīs, kurās ir zems līdzekļu apguves īpatsvars; norāda uz nepieciešamību sniegt dalībvalstīm, reģioniem un vietējām pašvaldībām tehnisku, profesionālu un praktisku palīdzību finansējuma saņemšanas pieteikumu sagatavošanā; atzinīgi vērtē JASPERS  instrumenta ietekmi un atkārtoti uzsver, ka sliktas investīciju plānošanas dēļ būtiski kavējas projektu īstenošana un tiek neefektīvi izmantots finansējums;

38.   norāda, ka atsevišķu programmu lēnā uzsākšana, pārvaldības spēju trūkums attiecībā uz sarežģītiem projektiem, konstatētie kavējumi projektu pabeigšanā, dalībvalstu administratīvais slogs, pārmērīgs regulējums un kļūdas publiskā iepirkuma procedūrās ir galvenie šķēršļi kohēzijas politikas īstenošanai; uzskata, ka ir būtiski vienotās pārvaldības sistēmā identificēt un vienkāršot nevajadzīgi sarežģītus procesus un procedūras, kas rada papildu slogu iestādēm un saņēmējiem; norāda, ka administratīvā spēja ir pastāvīgi jāuzlabo, jāpārrauga un jāstiprina; minēto iemeslu dēļ uzskata, ka šajā sakarībā ir jāizmanto funkcionāli un elastīgi e-pārvaldes risinājumi, kā arī jāuzlabo dalībvalstu savstarpējā saziņa un sadarbība; turklāt uzsver, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš administrācijas darbinieku apmācībai;

39.   norāda, ka īpaši pielāgoti reglamentējošie noteikumi, nosacījumi un risinājumi (piemēram, Taiex Regio Peer 2 Peer apmaiņas mehānisms starp dažādiem reģioniem), kura mērķis ir vienkāršošana, var risināt dažādu reģionu vajadzības un problēmas efektīvāk attiecībā uz administratīvo spēju;

Eiropas teritoriālā sadarbība

40.   uzsver, jo īpaši no pierobežas reģionu atšķirību samazināšanas viedokļa, Eiropas teritoriālās sadarbības (ETS) Eiropas pievienoto vērtību, kas būtu jāatspoguļo palielinātās apropriācijās šim kohēzijas politikas mērķim un būtu jāievieš pēc iespējas ātrāk; vienlaikus aicina dalībvalstis nodrošināt nepieciešamo līdzfinansējumu; uzsver, ka šis instruments ir jāsaglabā kā viens no kohēzijas politikas pamatelementiem laikposmā pēc 2020. gada;

41.   uzsver makroreģionālo stratēģiju nozīmi, jo tie ir instrumenti, kas ir pierādījuši savu lietderību teritoriālās sadarbības attīstībā un attiecīgo reģionu ekonomiskajā attīstībā; uzsver, ka minētajās stratēģijās iekļauto pasākumu sekmīgā īstenošanā izšķiroša nozīme ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

42.   iesaka kā teritoriālās sadarbības juridisko pamatu vairāk izmantot grozīto un paplašināto ETSG juridisko instrumentu;

43.   ierosina izveidot pastāvīgu saikni starp RIS 3 un reģionu sadarbību ES mērogā, vēlams, veidojot pastāvīgu Interreg  programmas daļu;

44.   uzsver, ka orientēšanās uz rezultātiem prasa Interreg  programmu īstenošanā panākt augstas kvalitātes sadarbību projektu līmenī un pielāgot vērtēšanas metodes un kritērijus, lai ņemtu vērā katras programmas īpatnības; aicina Komisiju, dalībvalstis un pārvaldes iestādes sadarboties un apmainīties ar informāciju un labas prakses piemēriem, lai nodrošinātu, ka pēc iespējas efektīvi tiek īstenota mērķtiecīga virzība uz rezultātiem un centieni to panākt, ņemot vērā ETS īpatnības;

45.   uzsver iespējas, ko piedāvā finanšu instrumentu izmantošana Interreg  programmās, jo tas, papildinot dotācijas, sekmē atbalstu MVU un pētniecību un inovāciju, palielinot investīcijas, radot jaunas darbvietas, uzlabojot iespējas sasniegt labākus rezultātus un palielinot projektu efektivitāti;

46.   pauž nožēlu par to, ka sabiedrība nav pietiekami informēta par ETS programmām un ka tās nav pietiekami pamanāmas, un prasa īstenot efektīvāku saziņu par pabeigto projektu sasniegumiem; aicina Komisiju, dalībvalstis un pārvaldes iestādes izveidot mehānismus un plašas, institucionalizētas sadarbības platformas, lai nodrošinātu labāku pamanāmību un izpratnes veicināšanu; aicina Komisiju izklāstīt ETS programmu un projektu līdzšinējos panākumus;

Partnerības princips un daudzlīmeņu pārvaldība

47.   atzinīgi vērtē rīcības kodeksu, par kuru notika vienošanās sarunās par pašreizējo finansēšanas periodu un kurā noteikti obligātie standarti labi funkcionējošai partnerībai; norāda, ka rīcības kodeksa dēļ vairumā dalībvalstu ir uzlabojusies partnerības principa īstenošana, taču pauž nožēlu par to, ka daudzas dalībvalstis ir centralizējušas lielu sarunu daļu un PN un DP īstenošanu; uzsver nepieciešamību aktīvi iesaistīt reģionālās un vietējās iestādes un citas ieinteresētās personas visos posmos un tādēļ aicina nodrošināt to reālu līdzdalību turpmākajā sarunu un īstenošanas procesā attiecībā uz valstu konkrētajām struktūrām; uzskata, ka pārāk liela centralizācija un uzticēšanās trūkums arī ir kavējuši ESI fondu īstenošanu, jo dažas dalībvalstis un vadošās iestādes ir mazāk ieinteresētas lielāku atbildību par ES līdzekļu pārvaldību nodot vietējām un reģionālām pašvaldībām;

48.   uzsver, ka Komisijai ir jāsniedz paskaidrojums par dalībvalstu un reģionu sniegumu attiecībā uz KNR 5. panta principiem, īpašu uzmanību pievēršot tam, kā sekmēt, lai valdība pilnībā piemērotu partnerības principu; uzsver, ka līdzdalība ir priekšnosacījums ES kohēzijas politikas labākai atpazīstamībai;

49.   atbalsta Komisijas jauno pieeju izveidot īpašas darba grupas, t. i., projektu grupas, lai nodrošinātu ESI fondu labāku pārvaldību dalībvalstīs, un aicina pilnveidot šo pieeju;

50.   uzsver, ka turpmākajā kohēzijas politikā ir jāiekļauj atbalsta pasākumi, ar ko bēgļiem palīdz sekmīgi integrēties ES darba tirgū, tādējādi veicinot ekonomikas izaugsmi un palīdzot garantēt vispārējo drošību Eiropas Savienībā;

Kohēzijas politikas nākotne

51.   uzsver, ka ESI fondi sekmē dalībvalstu IKP, jaunu darbvietu izveidi un izaugsmi, kas ir būtiski faktori, kuri jāņem vērā 7. ziņojumā par kohēziju, kas sagaidāms 2017. gadā; turklāt norāda, ka ievērojami ieguldījumi mazāk attīstītajos reģionos veicina arī attīstītāko dalībvalstu IKP; uzskata — ja Apvienotās Karalistes valdība oficiāli izmantos LES 50. pantu, 7. ziņojumā par kohēziju būtu jāņem vērā arī Brexit iespējamā ietekme uz struktūrpolitiku;

52.   uzskata, ka IKP nevar būt vienīgais pamatotais rādītājs, lai nodrošinātu taisnīgu līdzekļu sadalījumu, un ka, lemjot par turpmāko līdzekļu sadalījumu, būtu jāņem vērā konkrētas teritoriālās vajadzības un saskaņotās programmu prioritātes programmas jomu attīstībai; uzskata, ka ir svarīgi nākotnē apsvērt iespēju ieviest jaunus dinamiskus rādītājus papildus IKP; norāda, ka daudzos Eiropas reģionos ir augsts bezdarba līmenis un samazinās iedzīvotāju skaits; aicina Komisiju apsvērt iespēju izstrādāt un ieviest “demogrāfisko rādītāju”;

53.   atgādina, ka ievērojama daļa publiskā sektora investīciju tiek veiktas vietējā un reģionu līmenī; uzsver, ka Eiropas kontu sistēma (EKS) nedrīkst ierobežot vietējo un reģionālo pašvaldību spējas veikt nepieciešamās investīcijas, jo tas liegtu dalībvalstīm piešķirt līdzfinansējumu projektiem, kas ir tiesīgi saņemt struktūrfondu finansējumu, tādējādi neļaujot tiem izmantot šo nozīmīgo finansējuma avotu, lai palīdzētu pārvarēt ekonomikas krīzi un atjaunotu izaugsmi un nodarbinātību; stingri mudina Komisiju pārskatīt EKS strikto gada pieeju, lai publiskie izdevumi, ko finansē no ESI fondiem, tiktu uzskatīti par kapitālieguldījumiem un nevis tikai parādu un darbības izdevumiem;

54.   uzsver, ka ETS, kurā izmanto plašāku teritoriālās kohēzijas principu, kas ieviests ar Lisabonas līgumu, vajadzētu vēl pilnveidot; tāpēc mudina visas ieinteresētās personas, kas iesaistītas sarunās par turpmāko politiku, stiprināt šo teritoriālās kohēzijas dimensiju; aicina Komisiju 7. ziņojumā par kohēziju piešķirt ETS nepieciešamo nozīmi;

55.   uzskata, ka nākotnē ir jāsaglabā tematiskā koncentrācija, jo tā ir pierādījusi savu dzīvotspēju; sagaida, ka Komisija nāks klajā ar pārskatu par sasniegumiem, kurus kohēzijas politikā ir sekmējusi tematiskā koncentrācija;

56.   pauž pārliecību, ka nākotnē uz rezultātiem orientētai kohēzijas politikai ir jābalstās uz datiem un rādītājiem, kas ir piemēroti īstenoto centienu un panākto rezultātu un ietekmes mērīšanai, kā arī uz vietējā un reģionālā līmeņa pieredzi attiecīgajā jomā (uz darbības rezultātiem balstīta budžeta izstrāde, ex ante nosacījumi un tematiskā koncentrācija), jo tas nodrošina skaidras praktiskas pamatnostādnes par politikas principu īstenošanu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tostarp tām, kuras līdz šim nav mēģinājušas piemērot minēto pieeju;

57.   uzsver, ka nākotnē būs nepieciešama ātrāka pieejamo līdzekļu izmantošana un līdzsvarotāka izdevumu plūsma plānošanas cikla laikā, arī tādēļ, lai izvairītos no biežas pievēršanās „retrospektīviem projektiem”, kuru mērķis bieži vien ir izvairīšanās no automātiskās saistību atcelšanas plānošanas perioda beigās; uzskata, ka pēc jaunās vispārējās regulas un konkrētu fondu regulu pieņemšanas darbības programmu īstenošanu nākamajā plānošanas periodā no 2021. gada varēs sākt ātrāk, jo dalībvalstīm pēc centieniem attiecībā uz 2014.–2020. gada kohēzijas politiku jau būs pieredze uz darbības rezultātiem balstītas politikas īstenošanā; šajā sakarībā norāda, ka dalībvalstīm būtu jāizvairās no kavēšanās, izraugoties darbības programmu pārvaldības iestādes;

58.   uzstāj, ka likumdošanas process nākamās DFS pieņemšanai būtu jāpabeidz līdz 2018. gada beigām, lai pēc tam ātri varētu pieņemt tiesisko regulējumu turpmākajai kohēzijas politikai un tā varētu nekavējoties stāties spēkā 2021. gada 1. janvārī;

59.   uzskata, ka kohēzijas politikai arī turpmāk būtu jāaptver visas dalībvalstis un visi Eiropas reģioni, un ka vienkāršota kārtība attiecībā uz piekļuvi ES līdzekļiem ir būtisks priekšnoteikums politikas sekmīgai attīstībai nākotnē;

60.   uzskata, ka inovācijas un pārdomātas specializācijas garam papildus ilgtspējīgai attīstībai ir jāturpina būt svarīgam kohēzijas politikas virzītājspēkam; uzsver, ka pārdomātai specializācijai jābūt galvenajam mehānismam, īstenojot kohēzijas politiku nākotnē;

61.   vērš uzmanību uz augsto maksājumu pieprasījumu uzkrāšanās risku 1.b izdevumu kategorijā pašreizējās DFS otrajā pusē un prasa, lai līdz pašreizējā finanšu plāna beigām tiktu nodrošināts pietiekams katrā gadā pieejamais maksājumu apropriāciju apjoms nolūkā novērst turpmāku nesamaksāto rēķinu uzkrāšanos; šajā sakarībā uzsver, ka trijām ES iestādēm ir jāizstrādā un jāapstiprina jauns vienoto maksājumu plāns 2016.–2020. gadam, kurā būtu jāparedz skaidra stratēģija, kā līdz pašreizējās DFS beigām nodrošināt visas maksājumu vajadzības;

62.   iesaka Komisijai analizēt ietekmi, kāda bijusi ESI fondu investīcijām iepriekšējā plānošanas periodā, un to, cik lielā mērā Eiropas mērķi ir sasniegti, izmantojot investētos līdzekļus, un iesaka izdarīt secinājumus attiecībā uz pozitīvo un negatīvo pieredzi kā sākumpunktu, lai pievienotu vērtību investēšanas procesā;

o
o   o

63.   uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Reģionu komitejai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem un reģionālajiem parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp.
(4) OV L 347, 20.12.2013., 487. lpp.
(5) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp.
(6) OV L 347, 20.12.2013., 303. lpp.
(7) OV L 149, 20.5.2014., 1. lpp.
(8) OV L 169, 1.7.2015., 1. lpp.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0217 .
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0311 .
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0419 .
(12) OV C 303, 19.8.2016., 94. lpp.
(13) OV C 313, 22.9.2015., 31. lpp.
(14) Eiropas Revīzijas palātas Atzinums Nr. 2/2016 par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1316/2013 un (ES) 2015/1017, un par Regulas (ES) 2015/1017 18. panta 2. punktā paredzēto Komisijas novērtējumu, kas pievienots šim priekšlikumam.


Aviācijas stratēģija Eiropai
PDF 522k   DOC 62k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par aviācijas stratēģiju Eiropai (2016/2062(INI) )
P8_TA(2017)0054 A8-0021/2017

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2015. gada 7. decembra paziņojumu “Aviācijas stratēģija Eiropai” (COM(2015)0598 ),

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 4. panta 2. punkta b) un g) apakšpunktu, 16. pantu un tā VI un X sadaļu,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) Protokola (Nr. 2) par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 14. jūlija atzinumu par aviācijas stratēģiju Eiropai(1) ,

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. decembra Lēmumu 2012/21/ES par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi(2) ,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Pamatnostādnes par valsts atbalstu lidostām un aviokompānijām”(3) ,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu(4) ,

–   ņemot vērā projektu Komisijas Regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 651/2014, ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma 107. un 108. pantu(5) ,

–   ņemot vērā Komisijas 2015. gada 7. decembra priekšlikumu par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas jomā, par Eiropas Savienības Aviācijas drošības aģentūras izveidi un par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 216/2008 atcelšanu (COM(2015)0613 ),

–   ņemot vērā 2015. gada 4. jūnijā Briselē notikušās augsta līmeņa konferences „Sociālā programma transporta nozarē” secinājumus(6) ,

–   ņemot vērā 2016. gada 4. februāra rezolūciju par salu īpašo stāvokli(7) ,

–   ņemot vērā Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO ) asamblejas 2016. gadā notikušās 39. sesijas rezultātus,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 10. marta Regulu (EK) Nr. 551/2004 par gaisa telpas organizāciju un izmantošanu vienotajā Eiropas gaisa telpā,

–   ņemot vērā 2015. gada 11. novembra rezolūciju par aviāciju(8) ,

–   ņemot vērā 2015. gada 29. oktobra rezolūciju par radiofrekvenču spektra joslu, ko piešķir 2015. gada Pasaules radiosakaru konference, kas notiek Ženēvā no 2015. gada 2. līdz 27. novembrim (WRC -15), kura ir nepieciešama tādas uz satelītsakariem balstītas tehnoloģijas izstrādāšanai, kas rada iespējas izveidot lidojumu globālās sekošanas sistēmas(9) ,

–   ņemot vērā 2011. gada 7. jūnija rezolūciju par starptautiskajiem gaisa transporta nolīgumiem, ko noslēdz saskaņā ar Lisabonas līgumu(10) ,

–   ņemot vērā 2007. gada 25. aprīļa rezolūciju par Eiropas Kopējās gaisa telpas izveidi(11) ,

–   ņemot vērā 2014. gada 12. martā pirmajā lasījumā pieņemto nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas vienotās gaisa telpas īstenošanu (pārstrādāta redakcija)(12) ,

–   ņemot vērā 2014. gada 12. martā pirmajā lasījumā pieņemto nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 216/2008 lidlauku, gaisa satiksmes pārvaldības un aeronavigācijas pakalpojumu jomā(13) ,

–   ņemot vērā 2014. gada 5. februāra pirmajā lasījumā pieņemto nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos, un Regulu (EK) Nr. 2027/97 par gaisa pārvadātāju atbildību, veicot pasažieru un viņu bagāžas gaisa pārvadājumus(14) ,

–   ņemot vērā 2012. gada 12. decembrī pirmajā lasījumā pieņemto nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz laika nišu piešķiršanu Eiropas Savienības lidostās (pārstrādāta versija)(15) ,

–   ņemot vērā 2015. gada 29. oktobra rezolūciju par tālvadības gaisa kuģu sistēmu (RPAS ), ko plašāk pazīst kā bezpilota gaisa kuģus (UAV ), drošu izmantošanu civilās aviācijas jomā(16) ,

–   ņemot vērā 2013. gada 2. jūlija rezolūciju par ES ārējo aviācijas politiku — nākotnes problēmu risinājums(17) ,

–   ņemot vērā Eiropas Aviācijai veltītajā augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika Shipholas lidostā (Nīderlandē) 2016. gada 20.–21. janvārī, pieņemtos secinājumus(18) ,

–   ņemot vērā 1944. gada 7. decembra Čikāgas konvenciju,

–   ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–   ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A8-0021/2017 ),

A.   tā kā ES transporta politikas galvenais mērķis ir apkalpot Eiropas iedzīvotājus un uzņēmumus, ievērojot viņu intereses un nodrošinot aizvien lielāku savienojamību, augstāko drošības un drošuma līmeni un no šķēršļiem brīvus tirgus;

B.   tā kā stingrajiem drošības standartiem arī turpmāk vajadzētu būt galvenajam mērķim, cenšoties nodrošināt gaisa transporta konkurētspēju;

C.   tā kā ES vienotais aviācijas tirgus ir veiksmīgākais gaisa transporta reģionālās liberalizācijas piemērs, kas, pazeminot cenas un tādējādi paplašinot ceļošanas iespējas Eiropā un ārpus tās, ir ievērojami veicinājis gaisa satiksmes savienojamību, sasniedzot nebijušu savienojamības līmeni; tā kā aviācijas nozare ir neatsverama Eiropas transporta tīkla daļa, bez kuras nevar nodrošināt savienojamību un sekmēt teritoriālo kohēziju Eiropas Savienībā un visā pasaulē; tā kā tālā un izolētā attālāko reģionu atrašanās atšķirībā no centrālākā vietā esošiem un labāk integrētiem reģioniem liek izvēlēties vienīgi gaisa transportu; tā kā gaisa savienojamības atbalstīšanas mērķim vajadzētu būt ne tikai tīklu savienojumu paplašināšanai, bet arī atbilstošas gaisa transporta kvalitātes nodrošināšanai, ko nosaka gan lidojumu biežums, gan gaisa transporta tīkla tvērums, gan ērts lidojumu grafiks;

D.   tā kā aviācijas nozare ir dzinējspēks, kuram ir eksponenciāla ietekme uz izaugsmi un darbvietu radīšanu, un tā kā tā ir svarīgs ES ekonomikas balsts, kas sekmē inovācijas, tirdzniecību un darbvietu kvalitāti, kas ievērojami tieši un netieši ietekmē iedzīvotāju ieguvmus; tā kā satiksmes izaugsme un pieejamība un lidojuma savienojumu daudzveidība sekmē ekonomisko izaugsmi, apstiprinot, ka gaisa transporta akti kalpo par ekonomiskās attīstības katalizatoriem; tā kā reģionālajām un vietējām lidostām arī ir liela nozīme reģionu attīstībā, uzlabojot to konkurētspēju un veicinot piekļuvi no tūrisma viedokļa;

E.   tā kā Savienībā 4,7 miljonus darbvietu tieši (1,9 miljonus) un netieši (2,8 miljonus) rada gaisa transports, lidostas un ar tiem saistītā ražošanas nozare; tā kā Eiropas aviācijas nozare citās pasaules ekonomikas nozarēs uztur vēl 917 000 darbvietu; tā kā mobilitāte aviācijas nozarē, kā arī tās pārvalstiskais raksturs apgrūtina iespēju atklāt sociālos pārkāpumus un izvairīšanos no darba standartu piemērošanas un nozīmē, ka šīs problēmas nav iespējams risināt vienīgi dalībvalstu līmenī; tā kā no nesenajiem SDO konstatējumiem var secināt, ka ir paredzēta darba apstākļu pasliktināšanās aviacijas nozarē; tā kā līgumu lielāka daudzveidība var būt līdzeklis, lai panāktu lielāku elastību, taču to var arī izmantot ļaunprātīgi, izvēloties izdevīgākos noteikumus, lai izvairītos no sociālā nodrošinājuma iemaksu veikšanas;

F.   tā kā tas, ka ES tiesību akti netiek īstenoti pienācīgi un Padomei nav politiskās gribas, liedz aviācijas nozarei pilnībā izmantot savu potenciālu un līdz ar to mazina tās konkurētspēju, un palielina izmaksas, kuras sedz uzņēmumi, pasažieri un ekonomika kopumā;

G.   tā kā nozarē, kuras pamatā ir tehnoloģijas, pētniecība un inovācijas un kurā ir gan jāveic lielas investīcijas, gan jāattīsta infrastruktūra, stratēģijas sekmīgums ir atkarīgs no tās spējas izstrādāt ilgtermiņa redzējumu un pienācīgi plānot investīcijas, kā arī pilnībā ņemt vērā visus transporta veidus;

H.   tā kā transportam ir liela nozīme ES klimata mērķu sasniegšanā, veicot pasākumus, ar kuriem samazina siltumnīcefekta gāzu emisijas;

I.   tā kā, lai gan izveidot funkcionālos gaisa telpas blokus ir paredzēts saistībā ar vienotās Eiropas gaisa telpas īstenošanu, līdz šim to īstenošana ir ievērojami aizkavējusies; tā kā saskaņā ar Komisija aplēsēm virzības trūkuma dēļ šajā saistībā radītie zaudējumi sasniedz apmēram 5 miljardus euro gadā;

J.   tā kā viens no aviācijas nozares steidzamākajiem uzdevumiem ir risināt drošības problēmas,

1.   atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par aviācijas stratēģiju Eiropai un tās centienus meklēt līdzekļus, kā likt šai nozarei sasparoties, atrodot jaunas tirgus iespējas un likvidējot šķēršļus, kā arī tās priekšlikumus pārvarēt un paredzēt jaunus izaicinājumus, pamatojoties uz kopēju Eiropas redzējumu un izstrādājot mūsdienīgu tiesisko regulējumu; uzskata, ka, domājot par ilgtermiņa perspektīvu, būtu jāizvēlas vēl visaptverošāka un vērienīgāka pieeja, lai radītu vajadzīgos stimulus ilgtspējīgas un konkurētspējas Eiropas gaisa transporta nozares izveidošanai;

2.   uzskata, ka drošība ir galvenais princips, pēc kura ir jāvadās, izstrādājot Eiropas aviācijas stratēģiju un kas ir jāuzlabo nepārtraukti; tāpēc atzinīgi vērtē Eiropas Aviācijas drošības aģentūras (EASA) pamata regulas (Regula (EK) Nr. 216/2008) pārskatīšanu, kas tiek veiktA, lai sasniegtu augstāko aviācijas drošības līmeni; šajā sakarībā aicina Komisiju un Padomi EASA atvēlēt pietiekami daudz resursu un personāla, ar ko nodrošina augstāko drošības standartu ievērošanu un stiprina tās nozīmi starptautiskajā arēnā;

3.   mudina Padomi un dalībvalstis beidzot panākt ātru virzību citos svarīgos jautājumos, kas pagaidām ir iesaldēti, piemēram, Regulas par Eiropas vienotās gaisa telpas (SES 2+) pārstrādi un Regulas par laika nišām un Regulas par gaisa transporta pasažieru tiesībām pārskatīšanu; aicina Komisiju atkārtoti pārdomāt šobrīd īstenotās iniciatīvas un ierosināt dzīvotspējīgus alternatīvus risinājumus, ar kuriem varētu novērst aviācijas nozares trūkumus, kurus rada novēlota un nepilnīga tādu ES tiesību aktu īstenošana kā Eiropas vienoto gaisa telpu (SES ) reglamentējošie tiesību akti; uzsver, ka, ja ir jānodrošina juridiskā precizitāte un noteiktība, pamatnostādņu publicēšana, kaut arī tā var palīdzēt, tomēr nevar aizstāt spēkā esošo regulu pienācīgu pārskatīšanu;

4.   uzsver, ka aviācijas nozares dokumenti, kurus Padome ir iesaldējusi, ir paredzēti, lai ES nodrošinātu labāku tiesisko noteiktību, stiprinātu gaisa pasažieru tiesību aizsardzības regulējumu, padarītu efektīvāku un racionālāku ES gaisa telpas izmantošanu un uzlabotu normas, saskaņā ar kurām īsteno Eiropas vienotās gaisa telpas regulējumu — tie visi ir būtiski aviācijas stratēģijas īstenošanas elementi; aicina Padomi veikt visu nepieciešamo, lai panāktu virzību šo dokumentu apspriešanā;

Aviācijas stratēģijas starptautiskais aspekts

5.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pārskatīt Regulu (EK) Nr. 868/2004, ar kuru novērš negodīgo patlaban piekopto praksi, piemēram, nepieņemamu valsts atbalstu, kas nav nedz pietiekams, nedz efektīvs, tādējādi pievēršot uzmanību nopietnajām bažām par iespējamiem Eiropas noteikumos paredzētās konkurences kropļojumiem; tomēr uzsver, ka nedz nepieņemamā virzība uz protekcionisma ieviešanu, nedz godīgas konkurences nodrošināšanai paredzēti pasākumi paši par sevi nenodrošinās ES aviācijas nozares konkurētspēju;

6.   uzskata, ka Eiropas aviācijas nozare var darboties globālajā vidē, kurā valda sīva konkurence, arī turpmāk balstoties uz tās priekšrocībām un tās pilnveidojot, piemēram, augstas drošības un drošuma standartiem, EASA nozīmi, ģeogrāfisko atrašanos, novatorisko nozari un sociāliem un vides mērķiem, kaut arī Eiropas aviācijas nozare saskaras ar aizvien lielāku tādu jauno konkurentu spiedienu, daudzi no kuriem gaisa transportu ir izmantojuši kā starptautiskās attīstības stratēģisku instrumentu; pauž stingru pārliecību, ka trešo valstu konkurences spiediens, ja vien tas ir godīgs, ir uzskatāms par izdevību arī turpmāk pilnveidot inovatīvu Eiropas aviācijas modeli, kas, ņemot vērā konkurentu īpatnības, spēj nodrošināt unikālu un konkurētspējīgu atbildi;

7.   uzskata, ka iespēja piesaistīt ārvalstu investorus ir svarīga no ES aviokompāniju konkurētspējas viedokļa un to nevajadzētu ierobežot; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas ieceri izdot pamatnostādnes, ar kurām tiks precizēti īpašumtiesības un kontroli reglamentējošie noteikumi, kas ir noteikti Regulā (EK) Nr. 1008/2008, īpaši pieminot „faktiskas kontroles” kritērijus, ar kuriem nodrošina šo noteikumu efektivitāti;

8.   atzinīgi vērtē ierosmi rīkot ES līmeņa sarunas par gaisa transporta nolīgumiem un divpusējiem aviācijas drošības nolīgumiem ar trešām valstīm, kas pārstāv stratēģiskus un jaunietekmes tirgus (Ķīna, Japāna, ASEAN , Turcija, Katāra, AAE, Armēnija, Meksika, Ķīna, Bahreina, Kuveita, Omāna un Saūda Arābija) un mudina sākt ātras un konstruktīvas sarunas; atgādina, ka visām pusēm jaunie nolīgumi būtu jāīsteno pareizi un pareizi jākontrolē to izpilde, un tajos ir jāiekļauj godīgas konkurences klauzula, pamatojoties uz starptautiskajiem standartiem (ICAO , SDO); aicina Komisiju un Padomi, pamatojoties uz LESD 218. panta ievērošanu, pilnībā visos sarunu posmos iesaistīt Parlamentu;

9.   aicina Komisiju sarunās par gaisa transporta nolīgumiem ar trešām valstīm risināt tikai tad, ja, tās apņemas ievērot augstus drošības standartus, atbilstīgus nodarbinātības un sociālos standartus un iesaistās uz tirgu balstītā gaisa transporta radīto emisiju daudzuma samazināšanai paredzētā klimata aizsardzības instrumentā, un pašos gaisa transporta nolīgumus apņemas nodrošināt vienādu piekļuvi tirgum, vienādas īpašumtiesības un vienlīdzīgus, uz savstarpību balstītus konkurences apstākļus;

10.   aicina Komisiju ātri noslēgt patlaban notiekošās sarunas un turpmāk sākt jaunus aviācijas dialogus ar citiem stratēģiskajiem aviācijas partneriem; uzsver, ka gaisa pakalpojumu nolīgumi arī veicina tehnoloģiskā progresa sekmēšanu, kā arī citu Eiropas politikas nostādņu īstenošanu un stiprināšanu, piemērām, kaimiņattiecību politikas īstenošanu un stiprināšanu;

ES vienotā aviācijas tirgus konsolidācija

11.   atgādina, ka gaisa telpa arī ir daļa no ES vienotā tirgus un ka jebkura sadrumstalotība, kuru izraisa tās neefektīva izmantošana un atšķirīgās valstu prakses (piemēram, attiecībā uz funkcionālām procedūrām, nodokļiem, nodevām u. c.), papildus tam, ka tā negatīvi ietekmē pārējo tirgu un ierobežo tā ES konkurētspēju, tā palielina lidojumu ilgumu, kavēšanās ilgumu, degvielas patēriņu un CO2 emisijas;

12.   konstatē, ka Regulas (EK) Nr. 551/2004 3. pantā ir paredzēts, neskarot dalībvalstu suverenitāti pār savu gaisa telpu, izveidot vienoto Eiropas augšējā lidojumu informācijas reģionu (EUIR ) un aicina Komisiju to īstenot, jo, pateicoties tam, varēs pārvarēt reģionālos sastrēgumus un nodrošināt gaisa pakalpojumu nepārtrauktību gaisa telpas „visapdzīvotākajās” vietās, ja notiek kas neparadzēts vai tiek pārtraukta gaisa satiksme; uzskata, ka EUIR dos iespēju pakāpeniski izveidot Transeiropas gaisa telpas maģistrāli, kas būtu uzskatāma par vēl vienu soli ceļā uz Eiropas vienotās gaisa telpas izveidi un ES gaisa telpas izmaksu ziņā efektīvu pārvaldību; atzinīgi vērtē gaisa satiksme pārvaldības jomā jau gūtos panākumus, kas bija vērsti uz efektivitātes palielināšanu un izmaksu un emisiju samazināšanu, ko jo īpaši panākt, pateicoties tīkla pārvaldnieka darbam, un aicina dalībvalstis bez liekas kavēšanās pabeigt funkcionālos gaisa telpas blokus, lai atvieglotu turpmāko virzību uz Eiropas vienotās gaisa telpas izveidi;

13.   pauž stingru pārliecību, ka aviācijas nozarē būtu pilnībā jāizmanto visas Eiropas satelīttehnoloģijas, piemēram, EGNOS un Galileo, kas rada iespēju piemērot drošākas un efektīvākas navigācijas un nolaišanās procedūras, vienlaikus nodrošinot iespēju pilnībā īstenot jaunas paaudzes gaisa satiksmes pārvaldības sistēmas (SESAR ) projektu; tādēļ uzstāj uz nepieciešamību šīs tehnoloģijas izmantot plaši; norāda, ka nolūkā nodrošināt SESAR pienācīgu īstenošanu un sasniegt globālo sadarbspēju, būtu jāpiešķir īpašs un vērienīgs budžets — no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI ) budžeta atšķirīgs budžets;

14.   pieņem zināšanai gaisa satiksmes apjomu, kas patlaban ir ievērojams un, paredzams, ka tas pieaugs nākamajos dažos gados, kā arī pieņem zināšanai Eiropas lidostu jaudas limitus, ņemot vērā vajadzību līdz 2035. gadam apkalpot aptuveni 2 miljonus lidojumu; uzsver, ka šāds solis liks koordinēti un efektīvi izmantot lidostu un gaisa telpas jaudu, lai mazinātu stāvgrūdas ietekmi;

15.   uzsver to, ka aviācijas nozare ir neatsverami nozīmīga no tūrisma nozares izaugsmes, darbvietu radīšanas tajā un tās attīstības viedokļa; uzsver, ka mazās un reģionālās lidostas ir galvenās, kas sekmē savienojamību, teritoriālo kohēziju, sociālo iekļaušanu un ekonomisko izaugsmi, jo īpaši attālākajos reģionos un salās; šajā sakarībā saskata nepieciešamību pēc stratēģiskās plānošanas attiecībā uz Eiropas lidostu sistēmu, ar kuras palīdzību varētu konstatēt pašreizējās jaudas, paredzamo pieprasījumu, pašreizējos sastrēguma mezglus un nākotnes vajadzības attiecībā uz infrastruktūru Eiropas līmenī un ar kuras palīdzību var nodrošināt ES iedzīvotāju iespējas izmantot aviācijas pakalpojumus;

16.   atzīst Eiropas Savienībā pastāvošo lielo savienojamības plaisu, ko raksturo gaisa savienojumu mazais skaits atsevišķās Savienības daļās, un reģionālās savienojamības nozīmību (tostarp ģeogrāfiskās zonās, kas ir izslēgtas no Eiropas transporta tīkla); mudina Komisiju turpināt uzraudzīšanu un gaisa savienojamības nodrošināšanu Eiropas Savienībā;

17.   uzskata, ka daudzus izaugsmes traucēkļus, kas pastāv kā gaisā, tā uz zemes (piemēram, jaudas nepietiekamība, nepietiekama un pārmērīga infrastruktūras izmantošana, dažādi aeronavigācijas pakalpojumu sniedzēji (ANSP ) vai nepietiekamas investīcijas), kā arī gaisa savienojamības plaisas starp dažādiem ES reģioniem var novērst, ja, veicot un plānojot pasākumus šajā nozarē, savienojamību uzskata par vienu no galvenajiem rādītājiem visos līmeņos (valstu, Eiropas un starptautiskajā);

18.   uzskata, ka savienojamība nedrīkst aprobežoties tikai ar gaisa transporta pakalpojumu skaitu, biežumu un kvalitāti, bet tā būtu jāvērtē arī no integrēta mūsdienu transporta tīkla viedokļa un būtu jāskata kopsakarā ar citiem kritērijiem, piemēram, laiku, teritoriālo nepārtrauktību, plašāku integrāciju tīklā, piekļuves veidu, alternatīvo transporta veidu pieejamību, dārdzību un vides izmaksas, lai atspoguļotu maršruta faktisko pievienoto vērtību; tāpēc aicina Komisiju noskaidrot iespējas izstrādāt ES rādītāju, kura pamatā būtu citas pastāvošas indikācijas un pētnieciskais darbs, ko jau ir veikusi Eiropas gaisa navigācijas drošības organizācija Eurocontrol un Lidostu novērošanas centrs;

19.   uzskata, ka, izstrādājot šādu savienojamības indeksu, tostarp pozitīvu izmaksu un ieguvumu analīzi, būtu jāapsver gaisa savienojamība plašākā perspektīvā, vienlaikus nekaitējot tās ES teritoriālās kohēzijas mērķiem, kuru pastiprinās gaidāmās skaidrojošās vadlīnijas par sabiedrisko pakalpojumu saistībām; uzsver, ka šāds indekss var kalpot vispārējās stratēģiskās plānošanas interesēm, lai novērstu nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanu, no ekonomiskā viedokļa nošķirot reālistiskās iespējas no neienesīgiem projektiem, lai cita starpā veicinātu lidostu rentablu specializāciju, tostarp lidostu puduru vai tīklu rentablu specializāciju, novērstu rēgu lidostu parādīšanos nākotnē, un nodrošinātu lidostu jaudas un gaisa telpas efektīvu izmantošanu, un arī noskaidrojot intermodālos, izmaksu ziņā lietderīgos un ilgtspējīgos risinājumus;

20.   uzskata, ka būtu jāliek lietā visu (bez nekādiem izņēmumiem) transporta veidu papildināmības priekšrocības, lai uzlabotu mobilitāti un izveidotu stabilu transporta tīklu, kas apkalpotu lietotājus: kā pasažierus, tā kravu pārvadātājus; norāda, ka intermodalitāte ir vienīgais veids, kā nodrošināt dinamisku un ilgtspējīgu konkurētspējīgas ES aviācijas nozares attīstību, jo tā nodrošina modālo pāreju; uzsver, ka, pateicoties intermodalitātei, var efektīvāk izmantot infrastruktūru, jo tiek paplašināti un ņemti vērā lidostas klientūras areāli un novērsta to pārklāšanās, kā rezultātā varēs izmantot arī vairāk laika nišu un sekmēt tirdzniecību, tūrismu un kravu operācijas veicinošas vides izveidi; atzīst panākumus, kas ir gūti šajā jomā, integrējot dzelzceļu un gaisa infrastruktūras objektus, un mudina arī turpmāk virzīties uz priekšu šajā jomā;

21.   atkārto, ka TEN-T koridori ir uzskatāmi par to multimodālo iespēju attīstības stūrakmeni, kurās lidostām ir centrālā elementa loma; pauž nožēlu par to, ka multimodalās iniciatīvas visā Eiropā ir sadrumstalotas un skaitliski ierobežotas; uzsver vajadzību ātri, efektīvi un lietotājiem draudzīgā veidā nodrošināt publiskā transporta tīklu saikni ar lidostu infrastruktūru; aicina gan Komisiju, gan dalībvalstis par prioritārākiem uzskatīt multimodālos mērķus, kas ir noteikti TEN-T koridoros, vienlaikus likvidējot sastrēgumus; aicina Komisiju ātri iesniegt savu priekšlikumu par multimodālu un savietojamu pieeju transportam, kurā aviācijas nozare būtu integrēta pilnībā, un aicina dalībvalstis labāk izmantot finanšu instrumentus, kas ir to rīcībā, lai sekmētu intermodālos savienojumus;

22.   uzskata, ka nolūkā vairot intermodālā transporta visā Eiropā pievilcību visiem pasažieriem (tostarp personām ar ierobežotu mobilitāti) būtu jāpiedāvā no šķēršļiem brīvi risinājumi, informācija reālajā laikā un integrēti pakalpojumi (piemēram, integrētā biļešu sistēma); norāda, ka ES finansētie projekti ir pierādījuši to, ka multimodālās informācijas un biļešu sistēmu izveide ir tehniski iespējama; tādēļ aicina Komisiju atbalstīt šo projektu faktisko nodrošināšanu pasažieriem visā Eiropas Savienībā;

23.   uzskata, ka pārvadātāji un pakalpojumu sniedzēji iesaistīsies intermodālu un multimodālu risinājumu atrašanā, ja, pamatojoties uz ES tiesisko regulējumu, tiek sniegti skaidrojumi un nodrošināta juridiskā noteiktība attiecībā uz pasažieru tiesībām, atbildību, kavējumiem un reisu atcelšanu, drošības pārbaudi, atvērtajiem datiem un datu apmaiņas standartiem; aicina Komisiju rīkoties, lai veicinātu šā jautājuma atrisināšanu;

24.   konstatē, ka aviācijas nozarē vitāli svarīgs ir publiskais un privātais finansējums, lai nodrošinātu teritoriālo kohēziju, sekmētu jauninājumus un saglabātu vai atgūtu Eiropas vadošās pozīcijas šajā nozarē; atgādina, ka, veicot jebkādas investīcijas, ir jāievēro ES valsts atbalsta pamatnostādnes un konkurences tiesības; uzskata, ka, piešķirot valsts atbalstu, ir jānodrošina, ka attiecīgās investīcijas ir rentablas un piemērotas mērķim;

25.   aicina Komisiju un dalībvalstis saglabāt ilgtermiņa stratēģijas, ar kurām, no vienas puses, risina zaudējumus nesošo lidostu pārlieku lielo skaitu reģionos, kuros ir pieejami citi transporta veidi, un kuros, no otras puses, risina sekundāro lidostu pienesumu ES reģionu konkurētspējas un integrācijas attīstībā, ievērojot Komisijas „Pamatnostādnes par valsts atbalstu lidostām un aviokompānijām” un Komisijas Paziņojumu par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta piemērošanas jomu saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu;

26.   konstatē to, cik lidostām ir svarīgs tiesiskais regulējums, lai piesaistītu un mobilizētu privātās investīcijas; uzskata, ka Komisijas veiktajam Lidostas maksu direktīvas novērtējumam kopsakarā ar lietderīgām aviokompāniju/lidostu konsultācijām būtu jāpalīdz precizēt, vai spēkā esošie noteikumi ir efektīvs konkurences veicināšanas līdzeklis, kas aizsargā pret monopolstāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas risku, aizstāv Eiropas patērētāju intereses un veicina konkurenci, un vai ir nepieciešama reforma; atzīst saikni starp ieņēmumiem, kas nav saistīti ar aviāciju, un Eiropas lidostu komerciālo dzīvotspēju;

27.   norāda, ka Komisija Aviācijas stratēģijā, kas publicēta 2015. gada decembrī, ir paziņojusi par Padomes Direktīvas 96/67/EK par lidlauka sniegto pakalpojumu ES lidostās novērtēšanu; atbalsta lidlauka sniegto pakalpojumu uz zemes iekļaušanu EASA darbības jomā, lai aptvertu visu aviācijas drošības ķēdi;

Aviācijas stratēģija: lūkojoties nākotnē

28.   uzskata, ka visai aviācijas vērtības radīšanas ķēdei ir iespējas kļūt par tādu investīciju stratēģisko nozari, kas ir jāizmanto arī turpmāk, nosakot ilgtermiņa mērķus un paredzot pamudinājumus intelektiskām iniciatīvām, ar kurām var sasniegt minētos mērķus, piemēram, videi nekaitīgākas lidostas vai gaisa kuģi, trokšņa samazināšana, lidostu objektu un sabiedriskā transporta saikne; aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt papildu pasākumus, ar kuriem sekmē šādu iniciatīvu īstenošanu, tostarp efektīvi izmantojot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), un turpināt popularizēt un finansēt tādu programmu Clean Sky un SESAR īstenošanu; uzsver, ka aviācijas rūpniecība ir galvenais ES aviācijas nozares konkurētspējas virzītājspēks, sniedzot spēcīgu atbalstu tīrāku tehnoloģiju izmantošanas veicināšanai un atbalstot SESAR īstenošanu;

29.   pieņem zināšanai CO2 emisijas, ko rada aviācijas nozare; uzsver to pasākumu plašo klāstu, kas jau ir veikti, lai panāktu CO2 un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu — gan tehniski, izstrādājot alternatīvās degvielas un efektīvākus gaisa kuģus, gan politiski, ievērojot starptautiskos nolīgumus; atzinīgi vērtē vienošanos, kas ir panākta 2016. gada 6. oktobrī ICAO 39. asamblejā, pieņemot globālu tirgus pasākumu (GMBM ), lai samazinātu starptautiskās aviācijas emisijas, un apņemšanos, kuru atbalsta 65 valstis, piedalīties brīvprātīgajā posmā līdz 2027. gadam, kas nozīmē, ka aptuveni 80 % emisiju virs 2020. gada līmeņa līdz 2035. gadam kompensēs ar emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) sistēmas palīdzību; uzsver, cik svarīgi pēc 2016. gada 31. decembra ir saglabāt atkāpes, kas ETS ietvaros noteiktas to lidojumu radītājām emisijām, kuri savieno attālākajos reģionos esošus lidlaukus LESD 349. panta izpratnē; atzinīgi vērtē Komisijas ieceri pārskatīt ES tiesību aktus, ar kuriem samazina aviācijas radītās CO2 emisijas, ņemot vērā minēto vienošanos;

30.   uzskata, ka, ņemot vērā arī Komisijas aprites ekonomikas tiesību aktu kopumu, būtu jāmudina pieņemt papildu iniciatīvas, kuru mērķis būtu vides jaudas uzlabošana un tādu emisiju un trokšņa samazināšana, ko izraisa operatīvās darbības, kas tiek veiktas no un uz lidostām un tajās, piemēram, izstrādājot atjaunojamās degvielas (piemēram, biodegvielas), izstrādājot efektīvas sistēmas, ar kurām nodrošina videi draudzīgu, sertificētu gaisa kuģu pārstrādi, izjaukšanu un otrreizējo izmantošanu, popularizējot „zaļās lidostas” un „zaļos ceļus uz lidostām” un sasniedzot efektīvāko loģistikas pārvaldību;

31.   prasa, lai šajā nozarē tiktu apzināti un izplatīti labākie emisiju samazināšanas paņēmieni, paturot prātā, ka arī turpmāk ir jāievēro augsti vides standarti un tie jānostiprina ilgākā laika posmā, lai nodrošinātu aviācijas ilgtspējīgu attīstību;

32.   mudina Komisiju un dalībvalstis stingri uzraudzīt jaunās procedūras, kas ir stājušās spēkā kopš 2016. gada jūnija, lai novērstu troksni un lai samazinātu izplūdes gāzu smalko daļiņu emisijas no gaisa kuģiem, kas paceļas no pilsētu un apdzīvotu vietu tuvumā esošām lidostām, lai tādējādi uzlabotu iedzīvotāju dzīves un jo īpaši gaisa kvalitāti;

33.   atzīst ievērojamos tēriņus drošības pasākumiem; uzsver, ka aviācijas nozares drošības apdraudējums, tostarp kiberdrošības apdraudējums, nākotnē tikai palielināsies, liekot nekavējoties ieviest lielākā mērā uz izlūkdatiem un risku balstītu pieeju un reaktīvu drošības sistēmu, kas uzlabo lidostu objektu drošību un nodrošina iespēju pielāgoties pieaugošajam apdraudējumam, nemitīgi nereaģējot ar jaunu pasākumu ieviešanu, ja nu vienīgi pārceļot riska adresātu, bet to nemazinot;

34.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ieviest ES sertifikācijas sistēmu attiecībā uz aviācijas drošības pārbaužu iekārtām; stingri prasa konsekventi īstenot spēkā esošo regulējumu attiecībā uz darbinieku pieņemšanu darbā un apmācību; aicina Komisiju noskaidrot iespēju padziļināt vienas pieturas drošības koncepciju un izstrādāt ES iepriekšējo pārbaužu sistēmu, ar kuras palīdzību agrāk reģistrējušies ES ceļotāji var doties uz drošības pārbaudi raitāk; mudina dalībvalstis apņemties regulāri apmainīties ar izlūkdatiem un apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz lidostu drošības sistēmām;

35.   pieņem zināšanai augsta līmeņa ziņojumu par konfliktu zonām un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt tajā pausto ieteikumu īstenošanu, tostarp attiecībā uz informācijas apmaiņu, lai nodrošinātu ES līmeņa riska novērtējuma izstrādāšanu un spēju ātri apmainīties ar informāciju; uzsver arī, ka joprojām ir jārisina drošības problēmas, ko rada nepaziņoti militārie lidojumi ar neaktīviem uztvērējraidītājiem;

36.   uzsver, ka inovācija ir konkurētspējīgas Eiropas aviācijas nozares priekšnoteikums; konstatē, ka salīdzinājumā ar citiem transporta veidiem aviācija jau ir vadoša nozare attiecībā uz to, kā izmanto digitalizācijas priekšrocības, informācijas un sakaru tehnoloģijas un atvērtos datus, un mudina šo nozari arī turpmāk būt šā procesa priekšgalā, vienlaikus nodrošinot taisnīgu konkurenci, sistēmu sadarbspēju, neitralitāti un visiem lietotājiem garantētas piekļuves precīziem kopsavilkuma datiem pārredzamību, piemēram, patērētājiem, kas rezervē veselu braucienu vai kravu pārvadāšanas uzņēmumiem, kas ir iesaistīti kravu gaisa pārvadājumos; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu veikt aviācijas lielo datu projektu un prasa sniegt paskaidrojumus par tā īstenošanu;

37.   atgādina par ceļojumu pakalpojumu tīmekļa vietņu vērienīgu pārbaudi 2013. gadā visā Savienībā, kuru veikusi Komisija un dalībvalstu izpildiestādes; norāda, ka šīs vērienīgās pārbaudes rezultātā vairāk nekā divās trešdaļās no pārbaudītajām tīmekļa vietnēm tika atklātas nozīmīgas problēmas; aicina Komisiju sniegt pilnīgākus ziņojumus par panākto progresu attiecībā uz ceļojumu tīmekļa vietņu atbilstības nodrošināšanu ES tiesību aktiem un par tās turpmākajiem īstenošanas plāniem šajā jomā gan attiecībā uz tiešsaistes, gan atsaistes biļešu tirdzniecību; atgādina, ka patērētāju rīcībā vienmēr ir jābūt pieejamiem kanāliem, pa kuriem iesniegt tirgotājiem sūdzības un pieprasīt atlīdzību; uzskata, ka šiem kanāliem ir jābūt pieejamiem veidā, kas neattur patērētājus no savu tiesību izmantošanas, un patērētāji par tiem ir jāinformē nepārprotami; aicina Komisiju cieši sadarboties ar dalībvalstu izpildiestādēm, lai nodrošinātu to, ka tirgotāji ievēro šīs prasības;

38.   atzinīgi vērtē inovāciju un ekonomikas attīstību, ko var veicināt, turpinot tālvadības gaisa kuģa sistēmu (RPAS ) pilnveidi civilajām vajadzībām; norāda, ka RPAS tirgus strauji attīstās un šādi gaisa kuģi arvien plašāk tiek izmantoti privātām vajadzībām, uzņēmējdarbībā, kā arī valsts iestādes tos izmanto savu funkciju izpildei; uzsver, ka nekavējoties ir ātri jāpieņem precīzs, samērīgs, saskaņots un uz risku balstīts tiesiskais regulējums, kas reglamentētu RPAS , lai stimulētu investīcijas un inovāciju šajā nozarē un pilnībā izmantotu tās darbvietu radīšanas milzīgo potenciālu, vienlaikus saglabājot pēc iespējas augstākus drošības standartus;

39.   atgādina, ka aviācijas nozares regulējumā ir jāņem vērā vispārējas nozīmes aviācijas konkrētās vajadzības, piemērojot pieeju, kas nodrošina individuālu gaisa transporta risinājumu īstenošanu un aviācijas sporta nodarbības;

Aviācijas stratēģijas sociālā programma

40.   atzīst nepieciešamību precizēt „mājas bāzes” un „galvenās darījumdarbības vietas” kritēriju, lai nodrošinātu, ka tie tiek piemēroti vienmēr un efektīvi novērš izdevīguma karogu izmantošanu un izdevīgāko noteikumu izvēles paņēmienus; atgādina, ka viena no EASA pamatfunkcijām ir izsniegt aviācijas pilota sertifikātus un trešo valstu pilotu atļaujas, lai garantētu drošību un sekmētu darba apstākļu uzlabošanu;

41.   aicina EASA un dalībvalstis arī turpmāk kontrolēt jaunos uzņēmējdarbības un nodarbinātības modeļus, lai nodrošinātu aviācijas drošību, un aicina Komisiju izstrādāt regulējumu, ja tas ir nepieciešams; konstatē, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš cita starpā nulles stundu līgumiem, samaksas shēmām, saskaņā ar kurām tiek maksāts pēc katra reisa, viltus pašnodarbinātībai un trešās valsts apkalpes situācijai uz ES reģistrēta gaisa kuģa; uzsver to, cik svarīga ir Regula par ziņošanu par notikumiem civilajā aviācijā un taisnīguma kultūras paņēmieni, ar kuriem stiprina un uzlabo drošības standartus, kā arī veselības un darba apstākļus;

42.   atgādina par augstvērtīgas apmācības nozīmi no aviācijas drošības viedokļa; izceļ EASA galveno pienesumu pilotu, apkalpes locekļu un gaisa satiksmes dispečeru tādas kopējas apmācības un drošības standartu izveidē, ko veic arī tās virtuālā akadēmija, un aicina dalībvalstis ieguldīt visām aviācijas vērtības radīšanas ķēdes pusēm paredzētā mūžizglītībā un apmācībā, jo Eiropas aviācijas panākumi lielā mērā ir atkarīgi no prasmīgiem darbiniekiem un inovācijām; atzīst nepieciešamību novērst prasmju iespējamās atšķirības, kas varētu rasties; uzsver, cik liela nozīme partnerībām starp izglītības iestādēm, pētniecības centriem un sociālajiem partneriem, lai aktualizētu apmācības programmas un nodrošinātu, ka tajās tiek atspoguļotas darba tirgus vajadzības;

43.   aicina Komisiju un dalībvalstis paplašināt duālās apmācības un tālākizglītības modeļus gaisa kuģu inženieru apmācībā un paplašināt tos, izveidojot sadarbību starptautiskā līmenī;

44.   mudina Komisiju izstrādāt konkrētas iniciatīvas, lai aizsargātu darbinieku tiesības; aicina dalībvalstis garantēt visiem darbiniekiem aviācijas nozarē pienācīgus darba apstākļus, tostarp veselību un drošību darbā, neatkarīgi no uzņēmuma lieluma un veida, kurā viņi ir nodarbināti, un neatkarīgi no nodarbinātības vietas vai pamatā esošā līguma;

45.   norāda, ka visiem gaisa pārvadātājiem, kuri pārvadājumus veic Eiropas Savienībā, ir pilnībā jāatbilst ES un dalībvalstu sociālajām un nodarbinātības prasībām; norāda, ka starp dalībvalstīm pastāv būtiskas atšķirības attiecībā uz darba apstākļiem un sociālo aizsardzību un ka uzņēmumi izmanto tiesības veikt uzņēmējdarbību, lai samazinātu izmaksas; aicina dalībvalstis pārtraukt šo kaitīgo konkurenci; aicina Komisiju un dalībvalstis iesniegt priekšlikumus par to, kā novērst to, ka netiešu nodarbinātību izmanto ļaunprātīgi, lai apietu ES un dalībvalstu tiesību aktus par aplikšanu ar nodokļiem un sociālo nodrošinājumu aviācijas nozarē; aicina Komisiju un dalībvalstis novērst pārkāpumus sociālajā jomā un darba standartu apiešanu, garantējot aizsardzību tiem, kas sniedz informāciju par pārkāpumiem, veicinot atklātu ziņošanu un uzlabojot sadarbību dalībvalstu darba inspekciju starpā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt darba tiesību sociālās jomas tiesību aktu un kolektīvo līgumu piemērošanu un pienācīgu izpildi attiecībā uz aviokompānijām, kas darbojas attiecīgajā dalībvalstī;

46.   uzsver, ka tiesības veidot arodbiedrības un pievienoties tām, kā arī īstenot kolektīvu rīcību ir viena no pamattiesībām un ka tās ir jārespektē, kā tas noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12. pantā; noraida jebkādus centienus ierobežot tiesības streikot aviācijas nozarē; uzsver, ka aviācijas nozarē svarīga nozīme ir spēcīgiem un neatkarīgiem sociālajiem partneriem, regulāram sociālajam dialogam, kurā iesaistītas iestādes visos līmeņos, un darbinieku dalībai un pārstāvniecībai uzņēmuma jautājumu risināšanā; uzstāj, ka pirms jebkuras ES iniciatīvas pieņemšanas saistībā ar aviācijas nozari jānodrošina atbilstīgs apspriežu process un jāstiprina sociālais dialogs; atzinīgi vērtē sociālo partneru centienus sarunu ceļā panākt vienošanos par Eiropas aviācijas nozarē strādājošo darba apstākļiem un sociālajām tiesībām; aicina sociālos partnerus piedalīties sarunās par koplīgumiem visās aviācijas nozares jomās atbilstīgi dalībvalstu tiesību aktiem un praksei, jo šādi koplīgumi ir efektīvs instruments, kā cīnīties pret sacensību par zemākiem sociālajiem, darba un nodarbinātības standartiem un kā nodrošināt pienācīgu atalgojumu visiem darbiniekiem;

47.   uzskata, ka nevienam strādājošajam nevajadzētu rasties šaubām par piemērojamiem darba tiesību aktiem vai to, kurā valstī viņam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu; šajā sakarībā vērš uzmanību uz aviācijas nozares darbinieku, kam raksturīga ļoti liela mobilitāte, īpašo situāciju un aicināt visā ES labāk koordinēt sociālā nodrošinājuma sistēmas; uzstāj, lai novērtējums par nepieciešamību plašāk izskaidrot piemērojamo tiesisko regulējumu un kompetento tiesu jurisdikciju attiecībā uz aviācijas nozares mobilo darbinieku darba līgumiem tiktu veikts ciešā sadarbībā ar šo darbinieku pārstāvjiem;

o
o   o

48.   uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) EESC, AC TEN/581.
(2) OV L 7, 11.1.2012., 3. lpp.
(3) OV C 99, 4.4.2014., 3. lpp.
(4) OV C 262, 19.7.2016., 1. lpp.
(5) OV C 382, 15.10.2016., 1. lpp.
(6) https://ec.europa.eu/transport/media/events/event/high-level-conference-2015-social-agenda-transport_en
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0049 .
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0394 .
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0392 .
(10) OV C 380 E, 11.12.2012., 5. lpp.
(11) OV C 74 E, 20.3.2008., 658. lpp.
(12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0220 .
(13) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0221 .
(14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0092 .
(15) OV C 434, 23.12.2015., 217. lpp.
(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0390 .
(17) OV C 75, 26.2.2016., 2. lpp.
(18) https://english.eu2016.nl/documents/reports/2016/01/20/report-aviation-summit-2016


ESI fondu darbības programmu novēlota īstenošana: ietekme uz kohēzijas politiku un turpmākā rīcība
PDF 336k   DOC 55k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūcija par ESI fondu darbības programmu novēlotu īstenošanu: ietekme uz kohēzijas politiku un turpmākā rīcība (2016/3008(RSP) )
P8_TA(2017)0055 B8-0149/2017

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 2016. gada 11. maija rezolūciju par kohēzijas politikas īstenošanas paātrināšanu(1) ,

–   ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par 2014.–2020. gada kohēzijas politikas sākšanas novilcinājumu(2) ,

–   ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par ES dalībvalstu sagatavotību jaunā kohēzijas politikas plānošanas perioda efektīvam un savlaicīgam sākumam(3) ,

–   ņemot vērā 2016. gada 26. oktobra rezolūciju par DFS 2014.–2020. gadam vidusposma novērtēšanu(4) ,

–   ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par ieguldījumiem darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana: KNR 16. panta 3. punktā minētā ziņojuma novērtēšana(5) ,

–   ņemot vērā 2015. gada 26. novembra rezolūciju par virzību uz 2014.–2020. gada kohēzijas politikas vienkāršošanu un orientēšanu uz rezultātiem(6) ,

–   ņemot vērā jautājumu Komisijai par Eiropas strukturālie un investīciju (ESI) fondu darbības programmu novēlotu īstenošanu: ietekme uz kohēzijas politiku un turpmākā rīcība (O-000005/2017 – B8-0202/2017 ),

–   ņemot vērā LESD Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–   ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.   tā kā sarunas par DFS 2014.–2020. gadam tika pabeigtas novēloti un ESI fondu regulas tika pieņemtas novēloti, izraisot kavēšanos attiecībā uz partnerības nolīgumu un darbības programmu pieņemšanu un īstenošanu, pārvaldības, sertificēšanas un revīzijas iestāžu izraudzīšanos, ex ante nosacījumu izstrādes un izpildes procesu un projektu īstenošanu vietējā, reģionālā un valsts līmenī; tā kā – lai gan par šādas kavēšanās iemeslu nav faktiskās informācijas un analīzes trūkums, tas ietekmē plānošanas perioda pirmo daļu par ESI fondu potenciālu palielināt konkurētspēju un uzlabot sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju;

B.   tā kā tagad ir pieņemtas 564 ESI fondu darbības programmas un Komisija ir saņēmusi paziņojumus par iestāžu izraudzīšanos 374 darbības programmām; tā kā starpposma maksājumus nevar veikt, ja nav izraudzītas vadošās iestādes; tā kā saskaņā ar pieejamiem datiem uz 2016. gada 30. novembri starpposma maksājumi ir veikti EUR 14,750 miljardu apmērā, sedzot mazākas maksājumu vajadzības, nekā tika paredzēts sākotnēji;

C.   tā kā šajā pašā posmā iepriekšējā plānošanas periodā, neraugoties uz līdzīgu kavēšanos un tehniskiem šķēršļiem, kas bija saistīti ar prasību par pārvaldības un kontroles sistēmām, starpposma maksājumu izmantošana tika reģistrēta jau 2009. gada jūlijā un notika saskaņā ar 2010. gada budžetā paredzētajām apropriācijām, un bija sagaidāms, ka minētajā gadā kohēzijas programmu īstenošanas temps būs optimāls;

D.   tā kā plānošanas perioda virzības ziņā pašreizējais starpposma maksājumu līmenis veido salīdzinoši nelielu daļu no programmas piešķīrumu kopējās summas; tā kā Parlaments pauž bažas par to, ka saskaņā ar dalībvalstu 2016. gada rudens prognozēm tas turpināsies tādā pašā tempā;

E.   tā kā novēlotā īstenošana un līdz ar to mazākās maksājumu vajadzības jau ir izraisījušas maksājumu apropriāciju samazinājumu EUR 7,2 miljardu apmērā 1.b izdevumu kategorijā 2016. gadā, pamatojoties uz budžeta grozījuma projekta Nr. 4/2016; tā kā tajā pašā 2013.–2007. gada plānošanas perioda posmā līdzīgs budžeta grozījuma projekts nebija vajadzīgs; tā kā 2017. gadā salīdzinājumā ar 2016. gadu ir gandrīz par 24 % samazinājušās maksājumu apropriācijas;

F.   tā kā ciešāka sadarbība starp dalībvalstīm un Eiropas iestādēm ir ļoti vēlama, lai nodrošinātu, ka ES 2018. gada budžetā Kohēzijas politikai paredzētās maksājumu apropriācijas nostabilizēsies apmierinošā līmenī un ka kopējais maksājumu plāns 2014.–2020. gada periodam tiks ievērots vai vajadzības gadījumā pielāgots atbilstoši faktiskajai situācijai;

G.   tā kā valsts, reģionālā un vietējā līmeņa administratīvās spējas ir būtisks priekšnoteikums sekmīgai kohēzijas politikas īstenošanai,

1.   atkārtoti norāda, ka ESI fondu investīcijas veicina ekonomisko, sociālo un teritoriālo atšķirību samazināšanos Eiropas reģionos un starp tiem, kā arī veicina viedu, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un darbvietu radīšanu; tādēļ pauž bažas par to, ka turpmāka kavēšanās ar kohēzijas politikas darbības programmu īstenošanu negatīvi ietekmēs šo mērķu sasniegšanu, veicinot arī reģionālās attīstības atšķirību palielināšanos;

2.   atzīst, ka vairāku jaunu prasību, piemēram, tematiskas koncentrācijas, ex ante nosacījumu un finanšu pārvaldības, ieviešana, neraugoties uz to, ka tās nodrošina labākus programmu rezultātus, tiesiskā regulējuma aizkavētas pieņemšanas kontekstā veicināja novēlotu īstenošanu; vērš uzmanību uz to, ka pašreizējā īstenošanas gaita rada risku, ka lielas apropriāciju summas turpmākajos gados tiks ieskaitītas atpakaļ budžetā, un uzsver, ka būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai to nepieļautu; aicina Komisiju norādīt šajā jomā plānotos pasākumus;

3.   uzsver, ka novēlotās īstenošanas dēļ ESI fondu darbības programmās paredzēto finanšu instrumentu izmantošana varētu palielināt jau esošo risku, ko izraisa zemi izmaksu līmeņi, pārmērīgi kapitāla piešķīrumi, nespēja apmierinošā līmenī piesaistīt privāto kapitālu, maziedarbīgs sviras efekts un problemātiska apgrozība; norāda, ka turpmāki precizējumi un pasākumi ir vajadzīgi, lai panāktu vienāda līmeņa spējas sadarboties ar finanšu instrumentiem kā sviru instrumentiem dalībvalstīs, un aicina dalībvalstis nodrošināt, ka Komisija un EIB līdzsvaroti izmanto šos instrumentus; atgādina arī par iespēju apvienot finansējumu no ESI fondiem un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF), lai novērstu ieguldījumu samazināšanos, jo īpaši tajās nozarēs, kas var vislabāk sekmēt izaugsmi un nodarbinātību;

4.   aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā izmantot pieejamo elastību Stabilitātes un izaugsmes pakta ietvaros, ņemot vērā to, ka daudzās dalībvalstīs krīzes dēļ ir radušās likviditātes problēmas, ka tā rezultātā valdībām ir mazāk līdzekļu pieejami publiskajiem ieguldījumiem un ka kohēzijas politikas finansējums kļūst par galveno publisko ieguldījumu avotu;

5.   tādēļ aicina Komisiju, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm un pamatojoties uz objektīvu to faktoru analīzi, kas veicina pašreizējo kavēšanos, 2017. gada pirmajā ceturksnī nākt klajā ar “kohēzijas paātrinājuma plānu”, lai veicinātu ESI fondu darbības programmu paātrinātu īstenošanu; šajā kontekstā tomēr uzsver, ka ir nepieciešams nodrošināt zemu kļūdu īpatsvaru, krāpšanas apkarošanu un administratīvo spēju stiprināšanu valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, jo tas ir priekšnoteikums, lai iegūtu savlaicīgus un veiksmīgus rezultātus; uzskata, ka pēc dokumenta “Kopsavilkuma ziņojums par programmas gada īstenošanu. Ziņojumi par īstenošanu 2014.–2015. gadā” analīzes, ko Komisija publiskoja 2016. gada beigās, būtu jāveic īpaši pielāgoti pasākumi, un aicina dalībvalstis pastāvīgi uzraudzīt projektu īstenošanā panākto progresu; šajā sakarībā uzsver centienu koncentrēšanas uz tematiskajiem mērķiem prioritārajās jomās nepieciešamību un pievienoto vērtību; turklāt aicina Komisiju ar Labākas īstenošanas darba grupas palīdzību arī turpmāk sniegt atbalstu un tās darbības plānu darīt pieejamu Parlamentam;

6.   pauž bažas par kavēšanos saistībā ar pārvaldības, sertificēšanas un revīzijas iestāžu izraudzīšanos, kas rada novēlotu maksājumu pieteikumu iesniegšanu; tāpēc aicina dalībvalstis pabeigt izraudzīšanās procesu un aicina Komisiju nodrošināt tehnisko palīdzību un konsultāciju pakalpojumus, kas nepieciešami pārvaldības, sertificēšanas un revīzijas iestādēm, lai atvieglotu un paātrinātu darbības programmu īstenošanu uz vietas, tostarp projektu iestrāžu sagatavošanai, finanšu vadības un kontroles sistēmu vienkāršošanai un paātrināšanai, kā arī līgumslēgšanai un uzraudzības procedūrām;

7.   atzīst, ka ātrāka un efektīvāka ESI fondu darbības programmu īstenošana ir tieši saistīta ar palielinātu vienkāršošanu; šajā sakarībā ņem vērā prioritātes, kas noteiktas saistībā ar “Omnibus” priekšlikumu; tomēr norāda, ka būtu jāveic turpmāki pasākumi, jo īpaši attiecībā uz projektu pārvaldības izmaksām, noteikumu dažādību un biežajām izmaiņām tajos, sarežģītajām lielo projektu apstiprināšanas procedūrām, publisko iepirkumu, neatrisinātām mantiskajām attiecībām, ilgajām atļaujas un lēmumu saņemšanas procedūrām, jautājumu par revīzijas un kontroles noteikumu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, novēlotiem maksājumiem atbalsta saņēmējiem, grūtībām apvienot finansējumu no ESI fonda un citiem finansējuma avotiem, valsts atbalsta noteikumiem un lēno strīdu izšķiršanu; aicina Komisiju nodrošināt pienācīgu koordinēšanu, būtiski vienkāršot valsts atbalsta noteikumus un nodrošināt to saderīgumu ar kohēzijas politiku; atgādina, ka ir vajadzīgi arī pasākumi, lai uzlabotu ESI fondu investīciju rezultātu paziņošanu;

8.   aicina Komisiju apsvērt un izstrādāt risinājumus, tostarp papildu elastīguma veidus, piemēram, elastība starp prioritātēm un starp darbības programmām pēc attiecīgās vadošās iestādes lūguma, ievērojot stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, vienlaikus nodrošinot nepieciešamo stabilitāti un paredzamību, un jau ierosināto atlikušos maksājumu saistību ieskaitīšanu atpakaļ ES budžetā, tostarp 1.b izdevumu kategorijā, pilnīgas vai daļējas neizpildes dēļ, tostarp saistībā ar nākamo plānošanas periodu;

9.   aicina pastiprināt centienus, lai nodrošinātu un veicinātu sinerģiju starp tādām ES finansējuma iespējām kā ESI fondi, pamatprogramma “Apvārsnis 2020” un ESIF, tam izmantojot kopēju finansējumu, ciešu sadarbību starp kompetentajām iestādēm, palielinātu atbalstu darbībām pārdomātai specializācijai un ciešāku sadarbību ar valstu struktūrām, parakstot preferenciālu aizdevumu risku projektiem, kas ir saskaņā ar darbības programmu mērķiem;

10.   prasa uzlabot saziņu starp Komisijas struktūrām (attiecīgajiem ģenerāldirektorātiem), starp Komisiju un dalībvalstīm un ar valsts un reģionālajām iestādēm, jo tas ir būtisks priekšnoteikums tam, lai palielinātu saskaņā ar kohēzijas politiku veikto darbību finansējuma apgūšanas līmeni un kvalitāti;

11.   atkārtoti uzsver uz rezultātiem orientētas pieejas pieņemšanas pievienoto vērtību un atzinīgi vērtē Komisijas centienus nodrošināt politikas īstenošanu praksē; norāda uz dokumenta “Kopsavilkuma ziņojums par programmas gada īstenošanu. Ziņojumi par īstenošanu 2014.–2015. gadā” secinājumiem un gaida paredzamo Komisijas stratēģisko ziņojumu, ko plānots pabeigt līdz 2017. gada beigām un kas sniegs vairāk informācijas par prioritāšu īstenošanu, atsaucoties uz finanšu datiem, kopējiem un īpašiem programmas rādītājiem un skaitliski izteiktām robežvērtībām un progresu starpposma mērķu sasniegšanā, kā arī situāciju attiecībā uz to rīcības plānu izpildi, kas saistīti ar neizpildītajiem ex ante nosacījumiem(7) ;

12.   norāda uz spēkā esošo 2014.–2020. gada maksājumu plānu; ņemot vērā noteikumus par maksājumu saistību ieskaitīšanu atpakaļ budžetā, aicina Komisiju izveidot atbilstošu maksājumu plānu līdz 2023. gadam, ja nepieciešams, līdz pašreizējā plānošanas perioda beigām ierosinot palielinātu maksājumu maksimālo apjomu 1.b izdevumu kategorijā; mudina Komisiju un dalībvalstis padarīt e-kohēziju pilnībā darboties spējīgu un viegli lietojamu, lai maksājumu plānu koriģētu saskaņā ar faktiskajām izmaiņām, kā arī lai sagatavotu “kohēzijas paātrinājuma plānu”; tādēļ prasa dalībvalstīm ievadīt datus par projektu sarakstiem, iepirkuma plāniem ar plānotajiem un faktiskajiem konkursa rīkošanas, līgumu slēgšanas un īstenošanas datumiem un visus finanšu un grāmatvedības datus, kas saistīti ar rēķiniem, līdzfinansējumu, izmaksu atbilstību utt.;

13.   cer, ka Komisija turpinās diskusijas par šiem jautājumiem kohēzijas forumā un piedāvās risinājumus septītajā gada ziņojumā par Kohēzijas fondu, lai nodrošinātu pilnīgu kohēzijas politikas īstenošanu un atbilstību ES investīciju vajadzībām; aicina Komisiju arī veikt nepieciešamos pasākumus savlaicīgai plānošanas perioda pēc 2020. gada sākšanai;

14.   aicina Komisiju izdarīt secinājumus, pamatojoties uz informāciju, kas iekļauta gada ziņojumos, ņemot vērā debates par kohēzijas politiku periodā pēc 2020. gada;

15.   mudina Komisiju vēlākais līdz 2018. gada sākumam iesniegt tiesību aktu kopumu par nākamo plānošanas periodu un sekmēt raitas un savlaicīgas sarunas par daudzgadu finanšu shēmu pēc 2020. gada, tostarp par regulatīvo un procedurālo nodrošinājumu, lai nepieļautu sistēmisku šoku rašanos kohēzijas politikas investīcijās un īstenošanā; uzskata, ka AK referenduma rezultāts un gaidāmā Brexit kārtība būtu pienācīgi jāņem vērā;

16.   uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei, Reģionu komitejai, dalībvalstīm un to nacionālajiem un reģionālajiem parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0217 .
(2) OV C 289, 9.8.2016., 50. lpp.
(3) OV C 482, 23.12.2016., 56. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0412 .
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA-PROV(2017)0053 .
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0419 .
(7) Nepieciešams atjaunināt pēc dokumenta “Kopsavilkuma ziņojums par programmas gada īstenošanu. Ziņojumi par īstenošanu 2014.–2015. gadā” publicēšanas.

Pēdējā atjaunošana - 2017. gada 21. septembraJuridisks paziņojums