Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par valsts un privāto partnerību un Kopienas tiesību aktiem attiecībā uz publisko iepirkumu un koncesijām (COM(2004)0327),

–   ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, it īpaši 5. panta 2. punktu par subsidiaritātes principu un 43. līdz 49. pantu par brīvību veikt uzņēmējdarbību un sniegt pakalpojumus, kā arī ar to saistītajiem pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes, proporcionalitātes un savstarpējas atzīšanas principiem,

–   ņemot vērā spēkā esošās direktīvas par publisko iepirkumu,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes 1985. gada 15. oktobra Eiropas Vietējās pašvaldības hartu,

–   ņemot vērā Eiropas Konstitucionālā līguma I-5. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārā komitejas, Transporta un tūrisma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A6-0363/2006),

A.   tā kā daudzās Eiropas Savienības dalībvalstīs pēdējo desmit gadu laikā ir izveidojušās vairākas valsts un privātā sektora partnerības;

B.   tā kā līdz šim Eiropā nav vienotas definīcijas, kā arī Kopienas tiesībās nav īpašu tiesību aktu, kas attiecas uz visiem valsts un privātās partnerības (VPP) veidiem;

C.   tā kā VPP var raksturot kā tādu ar līgumu regulētu ilgtermiņa valsts un privātā sektora sadarbību publiskā iepirkuma līgumu izpildei, kurā vajadzīgos līdzekļus pārvalda kopīgi un projekta riskus sadala atbilstīgi projekta partneru riska pārvaldības kompetencei;

D.   tā kā VPP bieži vien ir juridiskā, finansiālā un komerciālā ziņā sarežģītas struktūras, kurās privātuzņēmumi sadarbojas ar valsts iestādēm, lai kopīgi īstenotu un vadītu ar infrastruktūru saistītus projektus vai sniegtu sabiedriskus pakalpojumus;

E.   tā kā VPP galvenokārt cenšas iesaistīties vietējās un pašvaldību iestādes, bet tajā pašā laikā arī Eiropas Savienības līmenī ir vajadzīgi šādi projekti, sevišķi, lai izveidotu Eiropas transporta tīklus;

F.   tā kā VPP nav pirmais solis ceļā uz valsts uzdevumu deleģēšanu privātajam sektoram ar privatizācijas palīdzību;

G.   tā kā šo līgumu mērķis ir dot valsts iestādēm iespēju izmantot privāto uzņēmumu projektēšanas, būvniecības, apsaimniekošanas un vajadzības gadījumā finanšu pārvaldības prasmes;

H.   tā kā valsts un privātā sektora sadarbība var radīt sinerģiju un ieguvumus sabiedrībai, rada iespēju efektīvāk izmantot valsts finanšu līdzekļus un nepietiekama valsts finansējuma gadījumā var būt alternatīva privatizācijai, kā arī, izmantojot privātā sektora zināšanas un prasmes, var sniegt ieguldījumu valsts pārvaldes modernizācijā;

I.   tā kā uz VPP principā attiecas Līguma noteikumi par iekšējo tirgu, īpaši pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes, proporcionalitātes un savstarpējas atzīšanas principi, kā arī sekundārie tiesību akti par publisko iepirkumu;

J.   tā kā privātajiem investoriem ir jādod garantija, ka līguma darbības laikā līguma noteikumi nemainīsies;

K.   tā kā, nosakot VPP tiesisko regulējumu, ir jāņem vērā vietējās un reģionālās pašpārvaldes tiesības, ko paredz dalībvalsts tiesību akti;

L.   tā kā VPP var būt veids kā organizēt valsts sektora uzdevumu izpildi un tā kā valsts iestādēm arī turpmāk ir jābūt iespējai lemt par to, vai tās šos uzdevumus veic pašas, izmanto savus uzņēmumus vai uztic to veikšanu trešai pusei;

M.   tā kā jāpalielina iedzīvotāju informētība par VPP ietekmi,

Vispārējas piezīmes

1.   atzinīgi vērtē, ka Komisija ir sagatavojusi augstākminēto Zaļo grāmatu par valsts un privāto partnerību un Kopienas tiesību aktiem attiecībā uz publisko iepirkumu un koncesijām, ziņojumu par publiskās apspriešanas rezultātiem attiecībā uz minēto Zaļo grāmatu un, visbeidzot, paziņojumu par iespējamiem pasākumiem VPP jomā (COM(2005)0569);

2.   uzskata, ka ir pāragri vērtēt publiskā iepirkuma direktīvu ietekmi un tādēļ ir pret šo direktīvu pārskatīšanu; iebilst pret īpaša režīma izveidi VPP, taču uzskata, ka ir nepieciešamas likumdošanas iniciatīvas koncesiju jomā, kas paredz iekšējā tirgus principu un noteikto limitu ievērošanu un kurās ir iekļauti vienkārši noteikumi par konkursu procedūrām, uzskata arī, ka ir jāvieš skaidrība institucionalizēto valsts un privāto partnerību jomā (IVPP);

3.   aicina Komisiju nopietni apsvērt reģionu pašvaldību intereses un iesaistīt reģionu un pašvaldību intereses aizstāvošus pārstāvjus turpmāk veidojamo VPP regulējuma izstrādē, pašreiz spēkā esošo koncesijas reglamentējošo noteikumu ietekmes izvērtēšanā un turpmāko noteikumu izstrādē;

4.   lai izvairītos no juridiskās nenoteiktības, atbalsta pārejas periodus spēkā esošajiem līgumiem, kas noslēgti godprātīgi un saskaņā ar valsts likumdošanu;

5.   noraida jebkāda veida to tiesību aktu apiešanu, kas reglamentē publisko iepirkumu un koncesijas;

6.   uzskata, ka principā likums par valsts iepirkumu ir jāpiemēro ikvienā gadījumā, kad ir jāizraugās sadarbības partneris no privātā sektora;

7.   uzskata, ka, slēdzot līgumus par vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanas deleģēšanu, līgumslēdzējai iestādei jāpiešķir līgums, pamatojoties uz publiskā iepirkuma procedūru;

8.   uzskata, ka to uzdevumu nodošana atpakaļ pašvaldību kompetencē, kas apmierinoši veikti ar privāta sektora partneru palīdzību, nevar būt lietderīga alternatīva valsts un privātajām partnerībām, kuru darbība atbilst konkurences principiem;

9.   uzskata, ka uz pašvaldībām un to uzņēmumiem konkurences principus var neattiecināt tikai tad, ja tie īsteno vienīgi vietējas nozīmes uzdevumus, kam nav nekāda sakara ar iekšējo tirgu;

10.   vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi nodrošināt pārredzamību ikvienā gadījumā, kad ir iesaistīti valsts finanšu līdzekļi, kas nozīmē arī to, ka vēlētiem pārstāvjiem ir jābūt tiesībām iepazīties ar līgumiem un dokumentiem;

11.   iesaka dalībvalstīm izveidot pārredzamus mehānismus, ar kuriem nodrošināt privāto investoru juridisko un finansiālo interešu aizsardzību visā līguma darbības laikā;

12.   uzskata, ka pārredzamība publiskā iepirkuma jomā ir iedzīvotāju interesēs, jo tā palīdz veicināt konkurenci un palielina aizsardzību pret korupciju;

13.   uzsver, ka jēdziens "interešu konflikts" ir jādefinē ES līmenī, lai risku dalīšana notiktu godīgi un taisnīgi;

14.   lai nodrošinātu drošību, efektivitāti un kvalitātes standartu ievērošanu, īstenojot VPP, iesaka paredzēt saistošu noteikumu par pienākumu atskaitīties iedzīvotājiem;

15.   iesaka dalībvalstīm atvieglot valsts sektora uzdevumu izpildi, apmācot lēmumu pieņēmējus, kā izraudzīties privātos partnerus VPP veidošanai;

16.  sagaida, ka dalībvalstis veiks nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka pienācīgi un savlaicīgi tiek domāts par ietekmi uz pašvaldību darbiniekiem un ka tiek sekmēta un ievērota godīga vienošanās par (valsts vai privātā sektora) darbinieku pārcelšanu un viņu darba noteikumiem, kā to paredz Padomes 2001. gada 12. marta Direktīva 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā(1);

17.   sagaida, ka dalībvalstu valsts pārvaldes iestādes ievēros Direktīvas 2001/23/EK noteikumus;

18.   iebilst pret Eiropas VPP aģentūras izveidi, taču atzinīgi vērtē citus veidus, kā dalīties pieredzē par labu un sliktu praksi, piemēram, par VPP īstenošanu atbildīgo valstu un reģionālo iestāžu tīklu veidošanu;

19.   mudina Eiropas Komisiju un Eiropas Investīciju banku apkopot pieredzi un izplatīt to īpaši tajās dalībvalstīs, kurās valsts pārvaldei nav pazīstamas VPP;

20.   uzsver, ka ar VPP saistītās pieredzes uzkrāšana palīdz izvairīties no reiz pieļautu kļūdu atkārtošanas un neveiksmīgu metožu izmantošanas;

21.   iebilst pret jebkādu noteikumu pieņemšanu, kas pieļauj slēgt tādus publiskā iepirkuma līgumus, kuru cena ir zemāka par ES līmenī noteikto limitu, uzsver, ka dalībvalstu pienākums ir efektīvi īstenot Līgumā noteiktos pārredzamības, diskriminācijas aizlieguma un pakalpojumu brīvas aprites principus attiecībā uz publiskā iepirkuma līgumiem, kuru cena ir zemāka par robežvērtību, un apstiprina savu nostāju, saskaņā ar kuru ES līmenī piemērojamu publiskā iepirkuma noteikumu izveide ir Padomes un Parlamenta prerogatīva;

22.   aicina Komisiju, izmantojot Kopienas līmeņa valsts atbalsta kontroli, nodrošināt, lai, piešķirot subsīdijas, netiktu diskriminēts kāds no tirgus dalībniekiem – privāts, valsts vai jaukta veida uzņēmums;

VPP publisko iepirkumu jomā

23.   piekrīt Komisijas viedoklim, ka, piešķirot celtniecības vai pakalpojumu sniegšanas līgumus, privātā sektora sadarbības partnera izvēlei un piesaistīšanai ir jānotiek saskaņā ar publiskā iepirkuma direktīvām, ja partnera izvēle un līguma piešķiršana notiek vienlaicīgi;

24.   uzskata, ka valsts iestādei ir jābūt iespējai izvēlēties starp atklātu un slēgtu konkursu;

25.   uzskata, ka pārredzamības labad sarunu procedūra ir izmantojama tika izņēmuma gadījumos, kas minēti attiecīgos publiskā iepirkuma direktīvu noteikumos;

26.   piekrīt, ka elastības labad juridiski un finansiāli sarežģītu līgumu gadījumā līgumtiesības piešķir uz konkurenci balstīta dialoga ceļā, un aicina Komisiju precizēt juridiskās un finansiālas sarežģītības nosacījumus tā, lai būtu pēc iespējas lielākas iespējas organizēt sarunas; uzskata, ka par juridiski un finansiāli sarežģītiem var uzskatīt tādus līgumus, kuru gadījumā ir VPP raksturīgās pazīmes – dzīves cikla koncepcija un riska nodošana privātajam partnerim uz ilgu laiku; uzskata, ka uz konkurenci balstīta dialoga procedūras gadījumā jānovērš iespēja, ka tiek publiskota konfidenciāla informācija;

VPP kā koncesijas

27.   atzīmē, ka pēc detalizēta ietekmes novērtējuma veikšanas Komisija vēlas pieņemt tiesību aktu; uzskata, ka, ja Komisija ierosina šādu likumdošanu, tai jābūt tādai, kas ļauj valsts iestādēm saskaņā ar iepriekš izstrādātiem kritērijiem un ar elastīgu, pārredzamu un nediskriminējošu procedūru palīdzību izvēlēties vislabāko partneri;

28.   sagaida, ka jaunajos tiesību aktos koncesijas tiks nepārprotami nošķirtas no publiskā iepirkuma un tajos būs iekļauti objektīvi pārbaudāmi atlases kritēriji;

29.   uzskata, ka, lai konkurenti nebūtu izslēgti no konkurences pārāk ilgu laiku, koncesiju ilgumam ir jābūt ierobežotam un atkarīgam no privāto investīciju amortizācijas ilguma; uzskata, ka partnerības ilgums ir jānosaka tā, lai brīva konkurence principā tiek ierobežota tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai nodrošinātu investīcijas izmantošanu, atbilstošu ieguldīto līdzekļu atpelnīšanu un turpmāko investīciju refinansēšanu;

30.   uzskata, ka saskaņā ar pārredzamības principu konkursa dokumentos publicēt līguma darbības ilguma noteikšanas kritērijus, lai pretendenti varētu tos ņemt vērā, iesniedzot piedāvājumus;

31.   uzskata, ka vienota publiskā iepirkuma procedūra (dzīvescikla koncepcija) un pretendentu konkurence jauninājumu ziņā ir efektīva tad, ja, kopīgi īstenojot projektus, ir optimāli sadalīti riski, funkcionāli noteikti darba uzdevumi, kā arī pastāv stimulējoša samaksas sistēma;

32.   aicina Komisiju izdarīt secinājumus no pieredzes, kas gūta saistībā ar uz konkurenci balstītu dialogu, lai varētu izstrādāt ieteikumus piemērotas iepirkumu procedūras izvēlei koncesiju gadījumā, jo uz konkurenci balstītu dialogu elastīgums parasti ir piemērots sarežģītajiem koncesiju gadījumiem un neapdraud pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un proporcionalitātes principu ievērošanu;

33.   atbalsta Komisijas centienus noskaidrot, vai jāizveido standarta iepirkuma noteikumi, kas attiektos uz visām VPP, kuras veidotas uz līgumu pamata, neatkarīgi no tā, vai VPP uzskatāma par valsts iepirkumu vai par koncesiju;

IVPP un "iekšējie darījumi"

34.   atbalsta Komisijas centienus darboties IVPP jomā, ņemot vērā acīmredzami pastāvošo juridisko nenoteiktību;

35.   atzīst, ka procesā praktiski iesaistītie vēlas skaidrību par publiskā iepirkuma likumu piemērošanu, dibinot valsts un privātā sektora kopuzņēmumus, kas saistīti ar iepirkumu vai koncesiju līgumtiesību piešķiršanu, un aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk ieviest skaidrību šajā jautājumā;

36.   uzskata, ka nedrīkst paplašināt tādu "iekšējo darījumu" apjomu, kuru gadījumā netiek slēgti iepirkuma līguma, jo tādā veidā atsevišķas jomas vairs nav pakļautas iekšējā tirgus attiecībām un konkurencei;

37.   uzskata, ka, lai panāktu pārredzamību un izvairītos no diskriminācijas, dibinot IVPP, ir jāpiemēro publisko iepirkumu reglamentējošie tiesību akti; un gadījumā, ja saistībā ar IVPP daļa tiek nodota privātam partnerim ciktāl šāda dibināšana vai nodošana ilguma un satura ziņā atbilst valsts pasūtījuma līguma nosacījumiem;

38.   izprot, ka tiesu prakses dēļ pieaug juridiskā nenoteiktība, kas radusies, piemērojot iekšējus kritērijus, un tādēļ aicina Komisiju izstrādāt uz Eiropas Kopienu Tiesas praksi balstītus kritērijus, kas kļūtu par stabilu pamatu valsts iestādes lēmumu pieņēmējiem, un apsvērt iespēju iekļaut šos kritērijus Kopienas tiesību aktos;

39.   uzskata, ka limita noteikšana, lai arī kādā veidā tas notiktu, attiecībā uz valsts līgumslēdzējas iestādes minimālo daļu līdzdalībai kopīgā uzņēmumā ar privātā sektora partneriem izveidotu ilgstošas aizsargājamas jomas un ka ikviena apspriešanai izvirzāmā robeža radītu problēmas;

40.   uzskata, ka nav vajadzīga papildus konkursa procedūra, ja pirmais konkurss, lai dibinātu kopīgu valsts un privātu uzņēmumu, ir bijis precīzs un visaptverošs;

41.   aicina pieņemt precīzāku definīciju attiecībā uz jēdzienu "līdzīga kontrole", kuru valsts iestāde, kas ir valsts pasūtītājs, īsteno pār pakalpojuma sniedzēju, jo īpaši gadījumos, ja valsts un privātie kopuzņēmumi valsts iestādes uzdevumā, kas ir valsts pasūtītājs, un saistībā ar savu uzdevumu īstenošanu sniedz pakalpojumus, kurus galvenokārt finansē vai par kuriem galvo valsts iestāde, kas ir valsts pasūtītājs;

Valsts iestāžu sadarbība

42.   principā atzinīgi vērtē pašvaldību savstarpēju sadarbību, kas ir pašpārvaldes un efektīvas administrācijas interesēs un palīdz izveidot sinerģiju, ja vien šāda sadarbība neveicina ļaunprātīgu izmantošanu, kuras rezultātā tiek slēgts tirgus;

43.   uzskata, ka Komisijai jānovērš juridiskā nenoteiktība valsts iestāžu sadarbības jomā, kuru ir izraisījusi Eiropas Kopienu Tiesas jurisprudence;

44.   piekrīt Eiropas Kopienu Tiesas viedoklim Lietā Nr. C-84/03 (Komisija pret Spāniju)(2), ka pašvaldības iestāžu sadarbības nolīgumus nevar vispārēji izslēgt no publiskā iepirkuma likuma ar kādas dalībvalsts pieņemta juridiska instrumenta palīdzību; aicina nodalīt pasākumus, kas pēc savas būtības ir administratīvi un/vai organizatoriski, no publiskā iepirkumu līgumiem, ko savstarpēji noslēgušas valsts pārvaldes iestādes;

45.   uzskata, ka publisko iepirkumu reglamentējošie tiesību akti neattiecas uz valsts sadarbību, ja:

46.   noraida publisko iepirkumu reglamentējošo tiesību aktu piemērošanu gadījumos, kad valsts iestādes sadarbībā ar citām valsts iestādēm savā teritorijā vēlas veikt administratīvas reorganizācijas pasākumus, nedod iespēju attiecīgos uzdevumus veikt trešām personām brīvajā tirgū;

47.   uzskata, ka uz gadījumiem, kad viena valsts pārvaldes iestāde nodod citai valsts sektora uzdevumu izpildi, Kopienas tiesību akti publiskā iepirkuma jomā neattiecas;

48.   tomēr uzskata, ka publisko iepirkumu reglamentējošie tiesību akti ir jāpiemēro gadījumos, kad valsts iestādes saistībā ar valsts iestāžu sadarbību piedāvā pakalpojumus kā privāti uzņēmumi vai deleģē valsts sektora uzdevumu izpildi privātiem uzņēmumiem vai citām valsts iestādēm ārpus šīs sadarbības jomas;

o
o   o

49.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

(1) OV L 82, 22.03.2001., 16. lpp. (2) [2005] ECR I-139.