Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 178. pantu,

–   ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas sanāksmē par Eiropas Savienības attīstības politiku izstrādāto 2005. gada kopīgo paziņojumu: "Eiropas konsenss"(1) ,

–   ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, ko parakstīja Kotonū 2000. gada 23. jūnijā (Kotonū Nolīgums)(2) ar grozījumiem, kas izdarīti, lai grozītu 2005. gada 25. jūnijā Luksemburgā parakstīto partnerattiecību nolīgumu(3) ,

–   ņemot vērā Kopīgo ES un Āfrikas stratēģiju,

–   ņemot vērā Komisijas sagatavoto pirmo divu gadu "ES ziņojumu par attīstības politiku saskaņotību", (COM(2007)0545), un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC (2007) 1202),

–   ņemot vērā Padomes 2004. gada 21. un 22. decembra, 2005. gada 24. maija, 2006. gada 10. marta, 2006. gada 11. aprīļa, 2006. gada 17. oktobra, 2006. gada 5. decembra, 2006. gada 15. decembra, 2007. gada 19.–20. novembra secinājumus,

–   ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par attīstības politiku saskaņotību un darba programmu no 2006. gada līdz 2007. gadam (SEC(2006)0335),

–   ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju,

–   ņemot vērā 2002. gada 22. marta Monterejas vienošanos par finansējumu attīstībai,

–   ņemot vērā Attīstības politikas pārvaldības Eiropas centra , PARTICIP GmbH un Komplutenses Starptautisko studiju institūta 2007. gada maijā publicēto vērtējošo pētījumu par "ES iestāžu un dalībvalstu mehānismiem attīstības politikas saskaņotībai",

–   ņemot vērā ES Vienotības programmu, ko sagatavojis Evert Vermeer fonds un Eiropas NVO konfederācija palīdzībai un attīstībai,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par "Globālas klimata pārmaiņu alianses veidošanu starp Eiropas Savienību un nabadzīgām jaunattīstības valstīm, kuras ir visvairāk neaizsargātas pret klimata pārmaiņām"(COM(2007)0540),

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC ) Pušu konferences 13. gadskārtējās sesijas (COP13) un Bali, Indonēzijā no 2007. gada 3. decembra līdz 14. decembrim notikušās Kioto protokola pušu sanāksmes rezultātus,

–   ņemot vērā 2007. gada 22. maija rezolūciju par bioloģiskās daudzveidības izzušanas apturēšanu līdz 2010. gadam(4) ,

–   ņemot vērā Komisijas 2003. gada 21. maija priekšlikumu (COM (2003) 0251) ES rīcības plānam par tiesību aktu izpildi, pārvaldību un tirdzniecību mežu nozarē (FLEGT ) un Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomes 2003. gada 13. oktobra secinājumus, un 2005. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr.2173/2005 par FLEGT licencēšanas sistēmas izveidi kokmateriālu importam Eiropas Kopienā(5) ,

–   ņemot vērā 2005. gada 7. jūlija rezolūciju par ES FLEGT rīcības plāna īstenošanas paātrināšanu(6) ,

–   ņemot vērā vides ministru 2007. gada 20. februāra secinājumus par ES mērķiem klimata starptautiskā režīma turpmākajai attīstībai līdz 2012. gadam, kuros "uzsvērts, ka turpmākajās divās līdz trīs desmitgadēs nepieciešama konkrēta politika un pasākumi, lai apturētu un mazinātu oglekļa dioksīda emisijas, kas rodas atmežošanas rezultātā jaunattīstības valstīs",

–   ņemot vērā Komisijas 2002. gada 23. decembra paziņojumu par "Integrētajiem pamatprincipiem zvejniecības partnerattiecību nolīgumiem ar trešām valstīm" (COM (2002)0637),

–   ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO ) 1995. gada Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu un FAO 1999. gada Starptautisko rīcības plānu zvejas jaudas pārvaldībai,

–   ņemot vērā FAO 2005. gada John Kurien sagatavoto pētījumu ar nosaukumu "Zivju atbildīga tirdzniecība un nodrošinātība ar pārtiku",

–   ņemot vērā 2007. gada 16. jūlijā iesniegto pētījumu "Attīstības politikas saskaņotība, un kā ES zivsaimniecības politika ietekmē attīstību Rietumāfrikā", kas veikts Eiropas Parlamenta uzdevumā;

–   ņemot vērā 2001. gada 25. oktobra rezolūciju par Zivsaimniecību un nabadzības samazināšanu(7) ,

–   ņemot vērā Juliette Hallaire 2007. gada septembra pētījumu "L´émigration irrégulière vers l´Union européenne au départ des côtes sénégalaises", kuru publiskojusi Starptautiskā migrācijas organizācija,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu ,

–   ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Zivsaimniecības komitejas atzinumu (A6-0137/2008),

A.   tā kā ANO Tūkstošgades deklarācijā visas valstis aicinātas nodrošināt attīstības politikas saskaņotību,

B.   tā kā ES uzņēmusies stingras saistības atbilstīgi EK līguma 178. pantam, kurā teikts, ka īstenojot Kopienas politiku, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Kopiena ievēro tās politikas mērķus attiecībā uz sadarbību attīstības jomā;

C.   tā kā iepriekš minētā Eiropas Konsensa attīstības jomā 35. pantā izvirzīts noteikums, ka "ES pienākums ir rīkoties, lai sekmētu attīstības politikas saskaņotību vairākās jomās," un ka "ir svarīgi, lai citās politikas jomās tiktu atbalstīti jaunattīstības valstu centieni Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā",

D.   tā kā Komisijas iepriekš minētajā Komisijas divu gadu ziņojumā par attīstības politikas saskaņotību citu starpā atzīts, ka

E.   tā kā 2005. gada 24.maija Padomes secinājumos iekļauta apņemšanās uzlabot ES attīstības politikas saskaņotību, jo īpaši divpadsmit prioritārajās politikas jomās, tostarp tirdzniecības, zivsaimniecības, vides, klimata pārmaiņu, migrācijas un nodarbinātības jomā;

F.   tā kā divi svarīgākie bioloģiskie dabas resursi, kurus Eiropas Savienība izmanto Rietumāfrikā ir zivis un meži, jo saskaņā ar Komisijas Tirdzniecības ģenerāldirektorāta sniegto informāciju 80 % Rietumāfrikas valstu ekonomiskā savienības (ECOWAS ) eksportēto zivju un kokmateriālu tiek izvesti uz ES,

G.   tā kā ANO noteikusi, ka Rietumāfrika ir Āfrikas vistālāko rietumu reģions, ko veido 16 valstis: Benina, Burkinafaso, Kaboverde, Kotdivuāra, Gambija, Gvineja, Gvineja–Bisava, Libērija, Mali, Mauritānija, Nigēra, Nigērija, Senegāla, Sjerraleone, Togo (proti, ECOWAS kopā ar Mauritāniju)(8) un tā kā turklāt Kamerūna arī bieži tiek uzskatīta par Rietumāfrikas daļu;

Attīstības politikas saskaņotība

1.   atzinīgi vērtē to, ka palielinājusies Komisijas, Padomes un dalībvalstu uzmanība un saistības attiecībā uz attīstības politikas saskaņotību, kā to liecina 12 saistības attīstības politikas saskaņotības jomā, ziņojuma sagatavošana par diviem gadiem un dažādi citi jauni mehānismi;

2.   uzsver, cik svarīga ir politikas saskaņotība, kas uzskatāma par vienu no ES ieguldījumiem Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā;

3.   uzsver to, ka politiskā griba un apņemšanās ņemt vērā jaunattīstības valstu intereses visās šīs valstis ietekmējošās politikas jomās būtiski ietekmē labākas politikas saskaņotības panākšanu;

4.   vērš uzmanību uz ciešo iekšējo saikni starp ES politiku attīstības un zivsaimniecības jomās, kā arī attīstības un koksnes tirdzniecības jomās un uzsver, ka ES zivsaimniecības un mežu politikas jomā īstenojamie pasākumi lielā mērā ietekmē ilgtspējīgu attīstību vietējā līmenī;

5.   atgādina, ka iepriekš minētajā COP13 tika apstiprināts, ka mežu izciršana ievērojami palielina siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un tādējādi arī klimata pārmaiņas, un tajā tika uzsvērta nepieciešamība atbalstīt jaunattīstības valstis centienos saglabāt un ilgtspējīgi apsaimniekot mežus; mudina ES un dalībvalstis veikt nozīmīgus finansiālus ieguldījumus starptautiskajās iniciatīvās, kuru mērķis ir mežu saglabāšana un ilgtspējīga izmantošana un apsaimniekošana jaunattīstības valstīs, bet jo īpaši ‐ ieguldījumus Āfrikas valstu atbalstam;

Meži

6.   ir nobažījies, ka tropu mežu izciršana ir viens no klimata pārmaiņas būtiskajiem faktoriem, kas izraisa 20 % no kopējā cilvēku radītā siltumnīcas efekta gāzu emisijas katru gadu un iznīcina miljoniem vietējo un iedzimto kopienu pārstāvju iztikas avotus;

7.   ir nobažījies par to, ka lēti, bet nelegāli kokmateriālu un mežsaimniecības importa produkti, turklāt dažiem rūpniecības uzņēmumiem neievērojot vides un sociālos pamatstandartus, izjauc stabilitāti starptautiskajos tirgos un samazina ražojošo valstu nodokļu ieņēmumus;

8.   ir nobažījies par to, ka saskaņā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem mazāk nekā 7 % no pasaules apmežotās platības piešķirts ekomarķējums un mazāk nekā 5 % no tropu mežiem tiek apsaimniekoti ilgtspējīgā veidā;

9.   atzinīgi vērtē to, ka Rietumāfrikā Komisija ir iesaistījusies oficiālās sarunās ar Ganu un Kamerūnu un sagatavošanās diskusijās ar Libēriju ar mērķi parakstīt brīvprātīgus partnerattiecību nolīgumus, lai kontrolētu to koksnes izstrādājumu likumību, kas tieši tiek eksportēti uz Eiropas Savienību;

10.   uzsver, ka visiem mežu saglabāšanas projektiem, tostarp Carbon Partnership Facility (FCPF ) un ES Rīcības plānam saistībā ar tiesību aktu izpildi, pārvaldību un tirdzniecību meža nozarē (FLEGT ), jānodrošina vietējo pašvaldību un vietējo iedzīvotāju tradicionālās un paražu tiesības izmantot mežus saskaņā ar ANO Deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām;

11.   aicina Komisiju apmierināt pieprasījumus par meža ilgtspējīgas apsaimniekošanas iniciatīvu finansējumu saistībā ar palīdzības programmas izstrādi un valsts stratēģijas dokumentiem;

12.   aicina Komisiju iesniegt paziņojumu, kurā noteikta ES pieeja, iesaistīšanās un atbalsts pašreizējiem un turpmākajiem finansēšanas mehānismiem mežu aizsardzības sekmēšanai un emisiju samazināšanai mežu izciršanas rezultātā, tostarp saskaņā ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām un Kioto protokolu, kā arī ar FCPF ; paziņojumā jāizklāsta ES saistības piešķirt finansējumu, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm aizsargāt mežus, finansētu mežu aizsargājamo platību pārvaldību un sekmētu ekonomisko risinājumu izstrādi, kas piedāvātu alternatīvas mežu iznīcināšanai;

13.   aicina Komisiju un ES dalībvalstis paātrināt iepriekš minētā ES FLEGT rīcības plāna un ES regulas par īstenošanu, kuras mērķis ir apkarot nelegālu mežu izstrādāšanu un ar to saistītu tirdzniecību, kā arī tādu koka izstrādājumu patēriņa palielināšana, kuru ražošana ir noturīga, un ievērojami palielināt partnervalstu skaitu;

14.   jo īpaši aicina Komisiju šajā likumdošanas periodā ierosināt visaptverošu likumdošanas priekšlikumu, ar kuru novērš tādu kokmateriālu un koka izstrādājumu laišanu tirgū, kas ražoti, izmantojot nelegālus avotus vai mežus iznīcinošā veidā;

15.   mudina ES dalībvalstis un Komisiju paātrināt ES, valsts un vietējā līmeņa normatīvu aktu pieņemšanu un īstenošanu, kuros nostiprināta vidi saudzējoša publiskā iepirkuma politika, dodot priekšroku koka izstrādājumiem ar ekomarķējumu, īpaši tādiem, kas apstiprināti saskaņā ar Meža uzraudzības padomes (FSC ) standartiem;

Zivis

16.   uzsver Rietumāfrikas valstu augsto atkarības līmeni no zvejniecības kā nodarbinātības, nodrošinātības ar pārtiku, proteīna, valsts ieņēmumu un ārvalstu valūtas avota, kā to liecina pašreizējās situācijas analīze, ko publiskojusi Starptautiskā migrācijas organizācija un kurā izteikts viedoklis, ka viens no galvenajiem migrācijas iemesliem no Senegālas ir vietējās zvejniecības nozares samazināšanās;

17.   ar gandarījumu norāda uz šajā jomā notikušo attīstību un to atbalsta, tomēr joprojām ir nobažījies par dažu šīs zonas valstu gausumu un neizlēmību savu resursu aizsardzības jomā; pauž nožēlu, ka, neskatoties uz ES ieguldīto darbu attiecībā uz partnerattiecību nolīgumiem, bioloģisko dabas resursu un tostarp zvejas resursu ilgtspējīga izmantošana un tās sniegtās priekšrocības joprojām ne vien nav šo valstu prioritāte, bet bieži vien ir pakārtota citām politiskām un ekonomiskām interesēm;

18.   tādēļ mudina Komisiju apskatīt šo jautājumu, kā arī nepārprotamo saikni starp migrantu pieplūduma palielināšanos no Rietumāfrikas valstīm uz ES un zivju krājumu ievērojamo samazināšanos Rietumāfrikas krastos;

19.   aicina Komisiju un Rietumāfrikas valstu valdības ierobežot nelegālu zveju, kā arī pārraudzīt un kontrolēt zivju krājumus, lai pārtrauktu to milzīgo samazināšanos Rietumāfrikas jūrās;

20.   uzskata, ka zivsaimniecības resursi Rietumāfrikā, kaut arī daudzos gadījumos tie jau ir izsmelti, vēl arvien ir nozīmīgs vietējās attīstības un pārtikas nodrošinājuma veicināšanas potenciāls; ar bažām norāda uz to, ka saskaņā ar visnesenākajiem zinātniskajiem novērtējumiem, ko veikusi Austrumu Vidusatlantijas Zvejniecības komiteja (CECAF ), daudzi krājumi Rietumāfrikā, sākot no 2006. gada, ir pārmērīgi izmantoti un ka vismaz viens no tiem ir pakļauts izzušanas riskam;

21.   uzskata, ka Kopienas attīstības politikas un zivsaimniecības politikas saskaņotības palielināšanas novērtēšana aptver daudzus aspektus, kas nav aplūkoti divpusējos zvejniecības partnerības nolīgumos, kuri parakstīti ar konkrētām trešām valstīm Rietumāfrikā; tikpat svarīgas ir Kopienas politikas jomas attiecībā uz:

22.   ņemot vērā pašreiz pilnībā saskaņoto un parakstīto ekonomisko partnerattiecību nolīgumu ar Rietumāfrikas valstīm, lūdz Komisiju, īstenojot sarunas par nolīgumiem attiecībā uz kokmateriāliem un zivīm, kas veido daļu no ekonomikas partnerattiecību nolīgumu procesa, rīkoties atbilstoši attīstības politikas saskaņotības programmai;

23.   vēlreiz cenšas pārliecināt Komisiju rīkoties, lai īstenotu ekonomisko partnerattiecību nolīgumu obligātos mērķus, kas ir reģionālās integrācijas attīstība un ĀKK valstu ekonomikas stāvokļa nostiprināšana, un šajā sakarā īpaši uzsver Rietumāfrikas valstu stāvokli;

24.   uzskata, ka, izstrādājot un īstenojot ES zivsaimniecības politiku, tostarp politiku tās attiecībām ar Rietumāfrikas valstīm, jāņem vērā iepriekšminētais ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas 1995. gada Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu;

25.   atzinīgi vērtē faktu, ka septiņas Rietumāfrikas valstis ir noslēgušas zvejas nolīgumus ar ES atbilstīgi jaunajiem partnerattiecību nolīgumu noteikumiem, kas papildus pamata mērķim aizsargāt ES flotes intereses ietver arī normas, saskaņā ar kurām trešām valstīm ir jāizveido programmas savu zvejas resursu ilgtspējīgas izmantošanas garantēšanai;

26.   uzskata, ka iepriekšējais zvejas jaudas pieplūdums reģionā, kas salīdzinoši ir novājinājis zivsaimniecības pārvaldības sistēmas, un nepietiekamie līdzekļi zvejas kuģu darbību apsekošanai un kontrolei ir palielinājuši zvejas resursu problemātisko statusu šajā reģionā; tādēļ atzinīgi vērtē subsīdiju pārtraukšanu 2005. gadā, kas bija paredzētas zvejas jaudas pārvietošanai no ES uz Rietumāfriku;

27.   norāda ‐ ja ES samazinās zveju un citas darbības Rietumāfrikas ūdeņos, tās kuģu vietu var ieņemt citu valstu flotes, kuras var neievērot tos pašus ilgtspējības principus;

28.   uzsver, ka attiecībā uz zvejas resursiem ir jāakcentē šādi aspekti:

29.   aicina ES atteikties no saskaņā ar nolīgumiem veikto maksājumu līmeņa sasaistīšanas ar kā atlīdzību piešķirto zvejas iespēju līmeni, kā rezultātā var mazināties trešās valsts motivācija ierobežot piekļuvi, ja zivju krājumi ir noplicināti, vai pēkšņi un ievērojami var samazināties trešās valsts valdības ieņēmumi;

30.   aicina ES rīkoties un veikt šādas darbības, lai padarītu zvejas darbības Rietumāfrikā ilgtspējīgas un saskaņotas ar Kopienas attīstības politiku, neatkarīgi no tā, vai rīcība notiek saskaņā ar partnerības nolīgumiem vai privātiem līgumiem:

31.   atzīst, ka sadarbību ilgtspējīgas attīstības nolūkā nebūtu iespējams īstenot tikai ar kopējās zivsaimniecības politikas palīdzību, lai gan zvejas nolīgumu finansiālā atlīdzība pašlaik ir būtiska dažu trešo valstu kopējā budžeta daļa, kam jāpieskaita arī kuģu īpašnieku veiktie ieguldījumi, kā arī sadarbība, tostarp arī finansiāla, kuru dalībvalstis ir uzsākušas pēc bilaterāla principa; norāda, ka ir jāpiesaista arī citas Kopienas politikas jomas, bet jo īpaši attīstības sadarbības politika, lai izveidotu tādus politiskos un sociāli ekonomiskos apstākļus, kas ļautu šīm valstīm pārorientēt vēlamos administratīvos un finansiālos ieguldījumus, lai būtu iespējams pilnībā un ilgstoši izmantot savu bioloģisko dabas resursu sniegto potenciālu;

32.   prasa, lai Komisija un dalībvalstis labāk koordinē savus sadarbības projektus attīstības jomā, tostarp arī nosakot prioritātes un mērķus;

33.  izsaka nožēlu par to, ka ES un ĀKK valstu 2007. gada maija ekonomisko partnerattiecību nolīgumu ilgtspējības ietekmes novērtējumā, kas veikts pēc Komisijas pasūtījuma, nav izpētīta mežu nozare un tikai ļoti vispārīgi apskatīti zivsaimniecības jautājumi;

34.  prasa, lai Komisija:

35.   secina, ka īstenošanas process Rīcības plānam, par tiesību aktu izpildi, pārvaldību un tirdzniecību mežu nozarē un pārveidotajiem jaunās paaudzes Zvejniecības partnerības nolīgumiem kopš 2003. gada atspoguļo pašreizējos nozīmīgos pamataspektus attīstību sekmējošai politikai, tomēr uzsver, ka ES zivsaimniecības un mežsaimniecības politika attiecībā uz Rietumāfriku jāpaplašina un jāuzlabo, lai padarītu iespējamu patiesu attīstības politikas saskaņotību;

o
o   o

36.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ĀKK valstu grupas sekretariātam, Rietumāfrikas valstu ekonomikas savienības (ECOWAS) , Āfrikas Savienībai, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai (ESAO), Reģiona daļas zivsaimniecības komisijai (SRFC ) un Austrumu Vidusatlantijas Zvejniecības komitejai(CECAF ), visu ECOWAS valstu, kā arī Mauritānijas un Kamerūnas valdībām.

(1) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp. (2) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp. Nolīgums, kas grozīts ar ĀKK valstu un Eiropas Kopienas valstu ministru padomes lēmumu Nr. 1/2006 (OV L 247, 9.9.2006., 22. lpp.). (3) OV L 209, 11.8.2005., 27. lpp. (4) OV C 102 E, 24.4.2008., 117.lpp. (5) OV L 347, 30.12.2005., 1.lpp. (6) OV C 157 E, 6.7.2006., 482.lpp. (7) OV C 112 E, 9.5.2002., 353. lpp. (8) ANO noteiktais reģions aptver arī Sv. Helēnas salu ‐ Lielbritānijas aizjūras teritoriju Atlantijas okeāna dienviddaļa, kas šajā ziņojumā netiks apskatīta.