Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2008/2248(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0082/2009

Iesniegtie teksti :

A6-0082/2009

Debates :

Balsojumi :

PV 26/03/2009 - 4.6
CRE 26/03/2009 - 4.6
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2009)0192

Pieņemtie teksti
PDF 151kWORD 108k
Ceturtdiena, 2009. gada 26. marta - Strasbūra Galīgā redakcija
Spānijā notiekošās ekstensīvās urbanizācijas ietekme uz Eiropas Savienības pilsoņu individuālajām tiesībām, vidi un ES tiesību aktu piemērošanu, pamatojoties uz saņemtajiem lūgumrakstiem
P6_TA(2009)0192A6-0082/2009

Eiropas Parlamenta 2009. gada 26.marta rezolūcija par Spānijā notiekošās ekstensīvās urbanizācijas ietekmi uz Eiropas Savienības pilsoņu individuālajām tiesībām, vidi un ES tiesību aktu piemērošanu, pamatojoties uz saņemtajiem lūgumrakstiem (2008/2248(INI))

Eiropas Parlaments ,

–   ņemot vērā lūgumrakstus, kas saņemti saistībā ar šīs rezolūcijas priekšmetu, it īpaši Lūgumrakstu Nr. 0609/03,

–   ņemot vērā lūgumrakstu iesniegšanas tiesības, kas paredzētas EK līguma 194. pantā,

–   ņemot vērā Reglamenta 192. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A6-0082/2009),

A.   tā kā lūgumrakstu iesniegšanas process dod Eiropas pilsoņiem un iedzīvotājiem iespēju panākt sūdzību ārpustiesas izskatīšanu, ja šīs sūdzības attiecas uz jautājumiem, kas ir saistīti ar Eiropas Savienības darbības jomām;

B.   tā kā Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punkts nosaka, ka "Savienība ir dibināta, ievērojot dalībvalstu kopīgos principus ‐ brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību respektēšanas principu un tiesiskuma principu";

C.   tā kā ES līguma 6. panta 2. punkts nosaka, ka Savienība apņemas ievērot pamattiesības, ko garantē Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (ECPAK);

D.   tā kā ECPAK parakstījušo valstu pilsoņiem un iedzīvotājiem, kuri uzskata, ka ir cietuši no cilvēktiesību pārkāpumiem, ir jāvēršas Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā, paturot prātā, ka saskaņā ar ECPAK 35. pantu pirms prasības iesniegšanas šajā tiesā ir jāizmanto visas prasību izskatīšanas iespējas attiecīgajā valstī;

E.   tā kā ES līguma 7. pants nosaka procedūras, ko Savienība var īstenot 6. panta 1. punktā minēto principu pārkāpuma gadījumā un lai meklētu risinājumus;

F.   tā kā ES līguma 7. pants arī dod Parlamentam tiesības iesniegt Padomei pamatotu priekšlikumu, lai tā izvērtētu, vai ir skaidrs risks, ka kāda dalībvalsts varētu nopietni pārkāpt vērtības, kas ir Savienības pamatā;

G.   tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants garantē privātās un ģimenes dzīves, tostarp dzīvokļa, neaizskaramību un tā kā ECPAK 8. pants piešķir tādas pašas tiesības un precizē, ka "valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumos, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības"; tā kā Parlaments, Padome un Komisija ir apņēmušies ievērot Pamattiesību hartu visā savā darbībā;

H.   tā kā tiesības uz privātīpašumu Pamattiesību hartas 17. pantā ir atzītas par Eiropas pilsoņu pamattiesībām, nosakot, ka "Ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam" un ka "Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju", un ka "īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs";

I.   tā kā EK līguma 18. pants nosaka, ka "Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus";

J.   tā kā saskaņā ar 295. pantu EK līgums "nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas regulē īpašumtiesību sistēmu"; tā kā saskaņā ar Tiesas judikatūru šajā noteikumā ir tikai atzītas dalībvalstu tiesības pieņemt noteikumus par īpašumtiesību sistēmu un tā kā Tiesas judikatūra ir apliecinājusi, ka dalībvalstu kompetence šai sakarībā vienmēr ir jāīsteno saskaņā ar Kopienas tiesību pamatprincipiem, piemēram, principiem par brīvu preču, pakalpojumu un kapitāla apriti un personu pārvietošanos (skat. 1976. gada 22. jūnija spriedumu lietā C-119/75, Terrapin pret Terranova , 1976, ECR 1039);

K.   tomēr tā kā Tiesa ir konsekventi atzinusi, ka, lai gan īpašumtiesības ir daļa no Kopienas tiesību aktu vispārējiem principiem, tās nav absolūtas tiesības un ir aplūkojamas no to sociālo funkciju viedokļa, un tā kā tādējādi to izmantošana var būt ierobežota, ja šie ierobežojumi faktiski atbilst Kopienas vispārējo interešu mērķiem un neizraisa neproporcionālu un nepieļaujamu iejaukšanos, mazinot garantēto tiesību būtību (skat. 2002. gada 10. decembra spriedumu Lietā C-491/01, British American Tobacco (Investments ) un Imperial Tobacco , 2002, ECR I-11453),

L.   tā kā neatkarīgi no judikatūras Tiesa ir konsekventi atzinusi, ka gadījumā, ja valsts tiesību akti neietilpst Kopienas tiesību aktu darbības jomā, Kopienas jurisdikcijā nav novērtēt šo noteikumu atbilstību pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (skat., piemēram, 2005. gada 6. oktobra rīkojumu lietā C-328/04, Vajnai , 2005, ECR I-8577, 12. un 13. punkts),

M.   tā kā ECPAK Pirmā protokola 1. panta pirmā daļa nosaka, ka "Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu" un "Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem"; tā kā šī panta otrajā daļā teikts, ka "Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu" un tā kā minētā protokola ratifikācijas laikā Spānija paredzēja atrunu attiecībā uz 1. pantu, ņemot vērā Spānijas Konstitūcijas 33. pantu, kurā teikts: "1. Privātīpašuma un mantojuma tiesības ir atzītas. 2. Šo tiesību sociālā funkcija nosaka robežas to saturam saskaņā ar likumu. 3. Nevienam nevar atņemt viņa īpašumu un tiesības, izņemot gadījumus, kad to attaisno sabiedriski pakalpojumi vai sociālas intereses un tas tiek pienācīgi kompensēts saskaņā ar likumu";

N.   tā kā Parlaments uzskata, ka pienākums cedēt likumīgi iegūtu privātīpašumu bez atbilstošas procedūras un pienācīgas kompensācijas un pienākumu segt patvaļīgi noteiktas izmaksas par nepieprasītu un bieži vien nevajadzīgu infrastruktūras attīstību ir personas pamattiesību pārkāpums saskaņā ar ECPAK un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru (skat., piemēram, Aka pret Turciju(1) );

O.   tā kā 2008. gadā Spānijas varasiestādes izdeva norādījumus par 1989. gada Piekrastes likuma piemērošanu, kas tika ignorēts daudzus gadus, kuru laikā Spānijas piekrastes teritorijās ir nodarīts ievērojams kaitējums videi; tā kā pat pašreizējie norādījumi neietver skaidrus īstenošanas pasākumus, kas būtu jāievēro iesaistītajām vietējām un reģionālajām iestādēm, un tā kā ir saņemti daudzi jauni lūgumraksti, kas liecina par norādījumu retroaktīvu saturu un personu likumīgi iegūta īpašuma patvaļīgu izpostīšanu un sagraušanu, likvidējot viņu tiesības uz šo īpašumu un iespējas nodot savas tiesības mantojuma veidā;

P.   tā kā, ņemot vērā faktisko robežlīniju izvietojumu, iesaistītajām personām ir radies spēcīgs iespaids, ka tas noteikts patvaļīgi, uz ārvalstu īpašnieku rēķina, piemēram, Formentera salā;

Q.   tā kā Piekrastes likums nesamērīgi ietekmē individuālā īpašuma īpašniekus, kuru tiesības būtu pilnībā jāievēro, un vienlaikus nepietiekami skat reālos piekrastes izpostītājus, kas daudzos gadījumos ir bijuši atbildīgi par pārmērīgu pilsētu attīstību piekrastē, tostarp par brīvdienu kūrortiem, un kuriem bija pamatots iemesls uzskatīt, ka viņi aizvien rīkojas pretrunā attiecīgā likuma noteikumiem;

R.   tā kā pašreizējā parlamenta pilnvaru laikā Lūgumrakstu komiteja, pamatojoties uz ļoti daudzajiem saņemtajiem lūgumrakstiem, ir veikusi rūpīgu vairāku gadījumu izmeklēšanu, trīs reizes ir ziņojusi par ES pilsoņu leģitīmo tiesību uz likumīgi iegūtu īpašumu Spānijā pārkāpumu apmēru un ir arī paudusi bažas par apdraudējumu ilgtspējīgai attīstībai, vides aizsardzībai, ūdens kvalitātei un nodrošināšanai un valsts iepirkuma procedūrām saistībā ar urbanizācijas līgumiem un nepietiekamu urbanizācijas procedūru kontroli, ko veic daudzas vietējās un reģionālās iestādes Spānijā(2) , un saistībā ar šiem jautājumiem pašlaik tiek izskatītas lietas gan Spānijas tiesās, gan Eiropas Kopienu Tiesā;

S.   tā kā ir daudz piemēru, kur visu līmeņu iestādes ‐ centrālās, autonomo reģionu un municipālās ‐ ir atbildīgas par to, ka tika īstenots neilgtspējīgas attīstības modelis, kas izraisīja ļoti nopietnu ietekmi uz vidi, kā arī sociālās un ekonomiskās sekas;

T.   tā kā Eiropas Parlaments ir saņēmis lielu skaitu lūgumrakstu no privātpersonām un dažādām organizācijām, kas pārstāv ES pilsoņus, ar sūdzībām par dažādiem urbanizācijas aspektiem un tā kā daudzos lūgumrakstos aprakstītos gadījumos nav pārkāpti Kopienas tiesību akti, par ko liecina dalībvalstīm nosūtītie paziņojumi, un šīs problēmas būtu jārisina, izmantojot visus attiecīgajā dalībvalstī pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus;

U.   tā kā arvien biežāk tiek gūti pierādījumi tam, ka Spānijas tiesu iestādes ir sākušas risināt problēmas, ko daudzās piekrastes teritorijās izraisījusi pārmērīga urbanizācija, jo īpaši veicot izmeklēšanu un izvirzot apsūdzības pret korumpētām vietējām amatpersonām, kas ar savu rīcību ir veicinājušas vēl nepieredzētu un nekontrolētu urbanizāciju, pārkāpjot ES pilsoņu tiesības un arī nodarot neatgriezenisku kaitējumu daudzu Spānijas reģionu bioloģiskajai daudzveidībai un vides integritātei; tā kā Parlaments ir novērojis, ka šādu apsūdzību izskatīšanas procedūras tomēr tiek īstenotas ārkārtīgi lēni un ka daudzos no šiem gadījumiem piespriestos sodus nav iespējams piemērot tādā veidā, lai sniegtu gandarījumu ļaunprātīgās rīcības upuriem, un tā kā tādēļ daudziem cietušajiem ES pilsoņiem, kuri nav Spānijas valstspiederīgie, ir radies iespaids, ka Spānijas tiesu iestādes nerīkojas un/vai ir neobjektīvas; tā kā tomēr ir jāpiemin arī iespēja iesniegt prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā pēc tam, kad ir izsmeltas vietējās iespējas;

V.   tā kā šāda plaši izplatīta prakse, ko veicinājušas bezatbildīgas vietējās un reģionālās iestādes, pieņemot neatbilstošus un bieži vien nepamatotus tiesību aktus, kas daudzos gadījumos ir pretrunā ar vairāku Eiropas tiesību aktu mērķiem, ir nodarījusi vislielāko kaitējumu Spānijas tēlam un tās vispārējām ekonomiskajām un politiskajām interesēm Eiropā, turklāt tādu pašu ietekmi izraisa Spānijas autonomajos apgabalos spēkā esošo pilsētplānošanas un vides tiesību aktu neatbilstoša piemērošana dažu urbanizācijas projektu gadījumos, kā arī vairāku ar to saistītu lielas korupcijas gadījumu parādīšanās;

W.   tā kā reģionu ombudi bieži vien ir strādājuši ļoti sarežģītos apstākļos, lai aizsargātu ES pilsoņu intereses gadījumos, kas saistīti ar pārkāpumiem urbanizācijā, bet dažos gadījumos autonomo apgabalu pašvaldības viņu centienus nav ņēmušas vērā;

X.   tā kā Spānijas Konstitūcijas 33. pants nosaka personas tiesības uz īpašumu un tā kā ir bijuši dažādi šā panta skaidrojumi, jo īpaši attiecībā uz īpašuma izmantošanu sabiedrības interesēs pretstatā personu tiesībām uz likumīgi iegūtām mājām un dzīvokļiem; tā kā nav pieņemts neviens nolēmums par zemes likumu darbību Valensijas reģionā;

Y.   tā kā Spānijas Konstitūcijas 47. pants nosaka, ka visiem spāņiem ir tiesības uz pienācīgu un atbilstošu mājokli, un uzliek valsts iestādēm pienākumu nodrošināt attiecīgus apstākļus un pieņemt noteikumus, lai garantētu šo tiesību īstenošanu, reglamentējot zemes izmantošanu vispārējās interesēs, lai novērstu spekulāciju;

Z.   tā kā Spānijas valdības pienākums ir piemērot EK līgumu un aizsargāt un nodrošināt Eiropas tiesību aktu pilnīgu piemērošanu Spānijas teritorijā neatkarīgi no politisko iestāžu organizācijas valstī, ko nosaka Spānijas Karalistes konstitūcija;

AA.   tā kā Komisija, izmantojot tai piešķirtās tiesības saskaņā ar EK līguma 226. pantu, Eiropas Kopienu Tiesā ir iesniegusi prasību pret Spāniju par pārkāpumiem, kas ir saistīti ar pārlieku intensīvu urbanizāciju Spānijā un tieši attiecas uz Publiskā iepirkuma direktīvas piemērošanu Valensijas iestādēs(3) ;

AB.   tā kā Komisija pēc Lūgumrakstu komitejas pieprasījuma ir uzsākusi izmeklēšanu attiecībā uz vairāk nekā 250 urbanizācijas projektiem, par kuriem ir saņemti negatīvi atzinumi no kompetentajām ūdensapgādes un upju baseinu uzraudzības iestādēm un kuri tāpēc var būt pretrunā Ūdens pamatdirektīvai(4) , it īpaši Andalūzijā, Kastīlijā-Lamančā, Mursijā un Valensijā;

AC.   tā kā daudzi no šiem urbanizācijas projektiem ir nošķirti no apvienotām pilsētu teritorijām, tādējādi izraisot ievērojamus izdevumus, lai nodrošinātu pamatpakalpojumus, piemēram, elektrību, ūdeni un ceļu infrastruktūru; tā kā investīcijas šādos projektos bieži vien ietver daļēju ES finansējumu;

AD.   tā kā saistībā ar daudziem dokumentētiem urbanizācijas problēmu gadījumiem Spānijā Komisija nav rīkojusies pietiekami efektīvi, ne tikai nenodrošinot piesardzības principa piemērošanu attiecībā uz vides tiesību aktiem, bet arī pieļaujot kompetento vietējo vai reģionālo iestāžu pieņemto noteikumu, kam ir juridiski saistošs spēks, paviršu interpretāciju, piemēram, par integrēta pilsētas attīstības plāna "pagaidu apstiprināšanu", ko veic vietējā iestāde;

AE.   tā kā Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas(5) , kuras 3. pants attiecas tieši uz tūrismu un urbanizāciju, mērķis ir nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un veicināt ar vidi saistītu apsvērumu integrāciju plānu un programmu izstrādē un pieņemšanā, lai sekmētu ilgtspējīgu attīstību; un tā kā Ūdens pamatdirektīva nosaka dalībvalstīm pienākumu novērst ūdens resursu kvalitātes pasliktināšanos un veicināt saldūdens resursu ilgtspējīgu izmantošanu;

AF.   tā kā vairāku Lūgumrakstu komitejas faktu vākšanas vizīšu rezultāti rāda, ka dažas vietējās un reģionālās iestādes (ne tikai piekrastes reģionos), ierosinot vai apstiprinot plašas urbanizācijas programmas, iespējams, šos mērķus bieži pārprot; tā kā vairuma lūgumrakstos apstrīdēto urbanizācijas plānu īstenošanas laikā lauku zeme ir pārklasificēta par zemi, kas paredzēta pilsētu attīstībai, nesot ievērojamu ekonomisko labumu urbanizācijas iniciatoriem un attīstītājiem; un tā kā ir zināmi arī daudzi gadījumi, kad ir mainīts aizsargājamās zemes vai zemes, kas būtu aizsargājama apdraudētās bioloģiskās daudzveidības dēļ, statuss vai tā ir pārklasificēta, vai šādas zemes statuss netiek norādīts vispār, lai attiecīgajā teritorijā ļautu īstenot urbanizāciju;

AG.   tā kā šādu apstākļu sekas ir ļaunprātīga rīcība, kas ietekmē tūkstošiem ES pilsoņu, kas urbanizācijas iniciatoru īstenoto plānu rezultātā ir ne tikai zaudējuši savu likumīgi iegūto īpašumu, bet ir spiesti segt patvaļīgi noteiktas maksas saistībā ar negribētiem, bieži vien nevajadzīgiem un nelikumīgiem infrastruktūras projektiem, kas tieši ietekmē viņu īpašumtiesības, kā rezultātā daudzām ģimenēm ir izraisīta finansiāla un emocionāla katastrofa;

AH.   tā kā daudzi tūkstoši Eiropas pilsoņu dažādos apstākļos ir iegādājušies īpašumus Spānijā, labā ticībā sadarbojoties ar vietējiem juristiem, pilsētplānotājiem un arhitektiem, un tikai vēlāk sapratuši, ka ir kļuvuši par negodīgu vietējo iestāžu pieļautu urbanizācijas noteikumu pārkāpumu upuriem un ka viņu mājas ir jānojauc, jo tās ir uzbūvētas nelikumīgi un tādēļ ir bezvērtīgas un nav pārdodamas;

AI.   tā kā nekustamā īpašuma aģenti dalībvalstīs, piemēram, Apvienotajā Karalistē, un citi ar nekustamā īpašuma tirgu saistīti pakalpojumu sniedzēji Spānijā turpina tirgot īpašumu jaunās apbūvēs, pat ja viņi noteikti zina, ka pastāv reāla iespēja, ka konkrētais projekts netiks nedz pabeigts, nedz uzbūvēts;

AJ.   tā kā Spānijai piederošajām Vidusjūras salām un Spānijas piekrastes teritorijai pēdējās desmitgades laikā ir nodarīts ievērojams kaitējums, intensīvi apbūvējot šos reģionus ar cementa un betona ēkām un tādējādi ietekmējot ne tikai trauslo piekrastes vidi, ko parasti lielā mērā aizsargā Dzīvotņu(6) / Natura 2000 direktīva un Putnu direktīva(7) , piemēram, urbanizācijās Gatas ragā (Almērijā) un Mursijā, bet arī daudzu teritoriju sociālo un kultūras dzīvi, kas ir traģisks un neglābjams kultūras identitātes un mantojuma zudums, kā arī kaitējums vides integritātei, un tās galvenokārt ir sekas tam, ka trūkst apgabalu vai reģionāla līmeņa plānošanas vadlīniju, kas noteiktu saprātīgas robežas pilsētu izaugsmei un attīstīšanai, pamatojoties uz skaidriem vides ilgtspējības kritērijiem, un sekas noteiktu vietējo un reģionālo iestāžu un būvniecības nozares pārstāvju alkatīgajai un spekulatīvajai rīcībai, kuri no šādas darbības ir guvuši milzīgu peļņu, kuras lielākā daļa ir eksportēta(8) ;

AK.   tā kā šādam attīstības modelim ir negatīvas sekas arī tūrisma nozarē, jo runa ir par graujošu ietekmi uz augstas kvalitātes tūrismu, jo tiek iznīcinātas vietējās vērtības un veicināta pārmērīga urbanizācija;

AL.   tā kā runa ir par attīstības modeli, kuram ir postošs iespaids uz kultūras vērtībām un kas iznīcina Spānijas kultūras dažādības pamatvērtības un identitātes pazīmes, sagraujot arheoloģiskās iegulas, vērtīgas kultūras celtnes un vietas, kā arī to dabas un ainavisko vidi;

AM.  tā kā būvniecības nozare, kas straujās ekonomiskās izaugsmes gados guva ievērojamu peļņu, ir kļuvusi par vienu no galvenajiem nesenā finanšu tirgu sabrukuma upuriem, ko daļēji veicināja spekulatīvie darījumi mājokļu tirgū, un tā kā šī situācija skar ne tikai uzņēmumus, kuriem draud bankrots, bet arī desmitiem tūkstošu būvniecības nozarē strādājošo, kas var kļūt par bezdarbniekiem neilgtspējīgās urbanizācijas politikas dēļ, kura tika īstenota un par kuras upuriem tagad kļuvuši arī viņi,

1.   aicina Spānijas valdību un attiecīgos reģionus rūpīgi izvērtēt un pārskatīt visus tiesību aktus, kas plašas urbanizācijas rezultātā ietekmē to privātpersonu tiesības, kam pieder īpašums, lai pārtrauktu EK līgumā, Pamattiesību hartā, ECPAK un attiecīgajās ES direktīvās, kā arī citās konvencijās, kuru līgumslēdzēja puse ir ES, noteikto tiesību un pienākumu pārkāpumus;

2.   aicina Spānijas varasiestādes aizliegt visas juridiskās iespējas, kas veicina spekulāciju, piemēram, urbanizācijas aģentus;

3.   uzskata, ka kompetentajām reģionālajām iestādēm jāaptur un jāpārskata visi jaunie urbanizācijas plāni, kas neatbilst stingriem vides ilgtspējīgas un sociālās atbildības kritērijiem un kas negarantē tiesību uz likumīgi iegūtu īpašumu ievērošanu, un apturēt un atcelt visus pašreizējos projektus, saistībā ar kuriem nav ievēroti vai nav piemēroti visi ES tiesību aktos noteiktie kritēriji, jo īpaši attiecībā uz urbanizācijas līgumu piešķiršanu un atbilstību noteikumiem par ūdens un vides aizsardzību;

4.   pieprasa Spānijas varasiestādēm nodrošināt, ka neviens administratīvs akts, kas uzliktu pilsonim par pienākumu cedēt likumīgi iegūtu privātīpašumu, netiktu juridiski pamatots ar tiesību aktu, kas pieņemts pēc attiecīgā īpašuma būvniecības datuma, jo tas būtu pretrunā ar administratīvo aktu retroaktivitātes aizlieguma principu, kas ir vispārējs Kopienas tiesību princips (skat. EKT 1985. gada 29. janvāra spriedumu Lietā Nr. 234/83, Gesamthochschule Duisburg , 1985, ECR 327. lpp.), un apdraudētu pilsoņiem garantēto juridisko noteiktību, pārliecību un tiesisku paļāvību attiecībā uz aizsardzību saskaņā ar ES tiesību aktiem;

5.   aicina Spānijas varasiestādes veidot pārredzamības kultūru, kuras uzdevums būtu informēt iedzīvotājus par zemes izmantošanu un uzsākt efektīvus iedzīvotāju informēšanas un iesaistīšanas pasākumus;

6.   mudina Spānijas valdību rīkot sabiedrisko apspriešanu, kurā piedalītos arī visas administratīvās iestādes un kuras gaitā izveidota darba komiteja veiktu rūpīgu Spānijas urbanizācijas izpēti, kas ļautu veikt likumdošanas pasākumus spekulācijas un neilgtspējīgas attīstības novēršanai;

7.   mudina kompetentās valsts un reģionālās iestādes ieviest funkcionējošus tiesiskus un administratīvus mehānismus, iesaistot reģionu ombudus, kuriem ir jāpiešķir tiesības piedāvāt atlīdzinājuma saņemšanas paātrināšanas līdzekļus un nodrošināt kompensācijas urbanizācijas noteikumu pārkāpumu upuriem, kuri par tādiem ir kļuvuši spēkā esošu tiesību aktu piemērošanas dēļ;

8.   pieprasa kompetentajām finanšu un komerciālajām iestādēm, kas ir saistītas ar būvniecības un pilsētbūvniecības nozari, sadarboties ar politiskajām iestādēm, lai meklētu risinājumus problēmām, kas radušās liela mēroga urbanizācijas dēļ, kura ir ietekmējusi daudzus ES pilsoņus, kas izvēlējušies ievērot EK līguma noteikumus un ir izmantojuši savas 44. pantā noteiktās tiesības veikt uzņēmējdarbību dalībvalstī, kas nav to izcelsmes valsts;

9.   mudina kompetentās valsts, reģionālās un vietējās iestādes garantēt taisnīgu risinājumu daudzajos gadījumos, kuros ES pilsoņi ir cietuši tāpēc, ka viņu mājas celtniecība nav pabeigta dēļ sliktas plānošanas un saskaņošanas starp iestādēm un būvuzņēmumiem;

10.   norāda, ka gadījumā, ja cietušo pušu prasība netiek apmierināta Spānijas tiesā, tām būs jāiesniedz apelācijas sūdzība Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo iespējamie īpašuma pamattiesību pārkāpumi neietilpst Eiropas Kopienu Tiesas kompetencē;

11.   aicina ES iestādes sniegt konsultācijas un atbalstu, ja to pieprasa Spānijas iestādes, lai palīdzētu tām rast risinājumus efektīvai pārlieku intensīvās urbanizācijas negatīvās ietekmes uz pilsoņu dzīvi mazināšanai pietiekami īsā, bet saprātīgā termiņā;

12.   aicina Komisiju tajā pašā laikā nodrošināt stingru Kopienas tiesību piemērošanu un šajā rezolūcijā minēto direktīvu mērķu respektēšanu, lai nodrošinātu to izpildīšanu;

13.   pauž lielas bažas un bailes par to, ka tiesu iestādes Spānijā ir saskārušās ar grūtībām, risinot jautājumu par plašas urbanizācijas ietekmi uz iedzīvotāju dzīvi, par ko liecina tūkstošiem Parlamenta un tā atbildīgajā komitejā saņemto sūdzību saistībā ar šādiem jautājumiem;

14.   uzskata, ka lūgumrakstu iesniedzēju plaši izplatītais uzticēšanās trūkums Spānijas tiesu sistēmai kā efektīvam kompensācijas un taisnības panākšanas līdzeklim ir satraucošs;

15.   pauž bažas par direktīvas par naudas atmazgāšanu(9) neatbilstīgu transponēšanu, par ko tagad ir uzsākta Līguma pārkāpumu tiesvedība un kas ir ierobežojusi finanšu kapitāla, tostarp investīciju, nelegālās aprites pārredzamību un likumīgu vēršanos pret to atsevišķos liela mēroga urbanizācijas projektos;

16.   uzskata, ka personām, kas ir godprātīgi iegādājušās Spānijā īpašumu, bet pēc tam uzzina, ka darījums pasludināts par nelikumīgu, ir jābūt tiesībām saņemt attiecīgu kompensāciju, vēršoties Spānijas tiesā;

17.   uzskata, ka gadījumā, ja privātpersonām, kas iegādājušās īpašumu Spānijā, zinādamās iespējamo attiecīgā darījuma nelikumību, var uzlikt par pienākumu atlīdzināt riska uzņemšanās rezultātā radītos zaudējumus, šāda pieeja līdzīgā veidā a fortiori jāpiemēro šīs jomas profesionāļiem; tāpēc uzskata, ka attīstītāji, kas noslēguši līgumus, par kuru nelikumību viņiem būtu bijis jāzina, nedrīkst būt tiesīgi saņemt kompensāciju par plāniem, kas tika apturēti dēļ neatbilstības valsts un Eiropas tiesību aktiem, kā arī viņiem nedrīkst būt automātiskas tiesības saņemt atpakaļ maksājumus, kas jau veikti pašvaldībām, ja tie veikti, apzinoties noslēgtā līguma iespējamo nelikumību;

18.   tomēr uzskata, ka skaidrības, precizitātes un noteiktības trūkums attiecībā uz spēkā esošajiem tiesību aktiem, kas regulē privātpersonu īpašumtiesības, kā arī neatbilstīga un nekonsekventa vides tiesību aktu piemērošana ir galvenie daudzu ar pilsētplānošanu saistīto problēmu cēloņi un ka tie kopā ar zināmu paviršību tiesas procesos ir ne tikai saasinājuši šo problēmu, bet arī veicinājuši endēmiskas korupcijas formas rašanos, par kuras galvenajiem upuriem kārtējo reizi ir kļuvuši ES pilsoņi un kura ir nodarījusi ievērojamus zaudējumus arī Spānijai;

19.   atbalsta secinājumus, pie kuriem nonākusi Valensijas kopienas ombude (Síndica de Greuges ), kuras iestādei ar atzīta pilsoņu pamattiesību aizstāvja reputācija, par to, ka īpašnieku tiesības, iespējams, ir tikušas ietekmētas un tas noticis vai nu attīstītāja nevērības dēļ vai tādēļ, ka viņiem bija jāuzņemas attīstītāja vienpusēji uzspiestas urbanizācijas izmaksas, kas dažkārt bija pārmērīgas;

20.   uzskata, ka jau no procesa paša sākuma iedzīvotājiem jānodrošina piekļuve informācijai un iesaistīšanās urbanizācijas procesā, turklāt informācija par vides jautājumiem iedzīvotājiem jāsaņem skaidrā, vienkāršā un saprotamā veidā;

21.   uzskata, ka nedz spēkā esošie tiesību akti, kas attiecas uz urbanizāciju, nedz attiecīgās iestādes nesniedz "vispārēju interešu" definīciju un ar šo jēdzienu ir pamatota no vides viedokļa neilgtspējīgu projektu apstiprināšana, turklāt dažos gadījumos ar tā palīdzību ir ignorēti attiecīgo hidrogrāfijas konfederāciju atzinumi par negatīvu ietekmi uz vidi;

22.   atzīst un atbalsta Spānijas iestāžu centienus aizsargāt piekrastes vidi un nepieciešamības gadījumā atjaunot piekrastes vidi tā, lai būtu iespējama bioloģiskā daudzveidība un floras un faunas vietējo sugu atjaunošana; šajā kontekstā mudina tās pārskatīt un nepieciešamības gadījumā veikt grozījumus Piekrastes likumā, lai aizsargātu tiesības likumīgajiem namīpašniekiem un personām, kam pieder nelieli zemes gabali piekrastes teritorijās, kas nerada negatīvu ietekmi uz piekrastes vidi; uzsver, ka šāda aizsardzība nav attiecināma uz tādiem projektiem, kas ir izstrādāti kā spekulatīvi pasākumi un kas neievēro attiecīgās ES vides direktīvas; apņemas izskatīt par šo tematu saņemtos lūgumrakstus, ņemot vērā no Spānijas kompetentajām iestādēm saņemtās atbildes;

23.   pauž bažas par pilsētplānošanas situāciju Marveljas pašvaldībā Andalūzijā, kur desmitiem tūkstoši nelikumīgi uzbūvētu māju, kas, iespējams, ir pretrunā ar ES tiesību aktiem par vides aizsardzību un sabiedrības līdzdalību, ūdens politiku un publisko iepirkumu, tiks legalizētas līdz ar jauno pilsētas ģenerālplānu, kā rezultātā māju pircējiem, īpašumu īpašniekiem un iedzīvotājiem kopumā nav juridiskas skaidrības un aizsardzības;

24.   atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta darbu, ko veic reģionu ombudi (sindics de greuges ) un viņu darbinieki, kā arī vairāk ieinteresētie prokurori (fiscales ), kas pēdējā laikā ir paveikuši lielu darbu, lai iesaistītajās iestādēs atjaunotu pareizu procedūru piemērošanu šajos jautājumos;

25.   ļoti atzinīgi vērtē lūgumrakstu iesniedzēju, viņu asociāciju un vietējo kopienu asociāciju aktivitāti, kurā ir iesaistīti desmitiem tūkstošu Spānijas un citu valstu pilsoņu, kas ir pievērsuši Parlamenta uzmanību šiem jautājumiem un kuriem ir bijusi nozīmīga loma viņu kaimiņu un visu to personu, ko skārusi šī sarežģītā problēma, pamattiesību aizsargāšanā;

26.   atgādina, ka Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīva(10) un Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma direktīva(11) nosaka pienākumu apspriesties ar ieinteresētajiem sabiedrības locekļiem plānu sagatavošanas un izstrādes posmā, nevis ‐ kā tas bieži vien ir noticis gadījumos, kuriem pievērsta Lūgumrakstu komitejas uzmanība, ‐ pēc tam, kad plānus de facto ir apstiprinājušas vietējās iestādes; šai kontekstā atgādina, ka arī visiem būtiskiem spēkā esošo plānu grozījumiem ir jāpiemēro šī procedūra un ka plāniem ir jābūt aktuāliem un nevis statistiski neprecīziem vai novecojušiem;

27.   atgādina, ka Komisijai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1083/2006(12) 91. pantu ir tiesības apturēt maksājumus no struktūrfondiem un saskaņā ar 92. pantu apturēt maksājumus attiecīgajai dalībvalstij vai reģionam un noteikt koriģējošos pasākumus finansējuma saņemšanai saistībā ar projektiem, par kuriem tiek uzskatīts, ka tie nepilnīgi atbilst noteikumiem par attiecīgo ES tiesību aktu piemērošanu;

28.   atgādina, ka arī Parlaments kā budžeta lēmējiestāde var pieņemt lēmumu līdz attiecīgās problēmas atrisināšanai novirzīt kohēzijas politikas īstenošanai paredzētos līdzekļus rezerves fondā, ja uzskata šādu lēmumu par nepieciešamu, lai pārliecinātu dalībvalsti pārtraukt nopietnos tiesību normu un principu pārkāpumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar Līgumu vai ES tiesību aktiem;

29.   atgādina iepriekšējās rezolūcijās iekļautos secinājumus, kuros tiek apšaubītas urbanizācijas aģentu iecelšanas metodes un bieži vien pārlieku lielās pilnvaras, ko pilsētplānotājiem un nekustamā īpašuma projektu attīstītājiem ir piešķīrušas noteiktas vietējās iestādes uz kopienu un pilsoņu, kuru mājas atrodas attiecīgajā teritorijā, interešu rēķina;

30.   atkārtoti aicina vietējās iestādes apspriesties ar pilsoņiem un iesaistīt tos pilsētu attīstības projektos, lai veicinātu godīgu, pārredzamu un ilgtspējīgu pilsētu attīstību, kad tā ir nepieciešama, ņemot vērā vietējo kopienu intereses, nevis tikai nekustamā īpašuma attīstītāju, aģentu un citas personiskās intereses;

31.   aicina iestādes, kas atbildīgas par pilsētu attīstību, paplašināt konsultāciju procedūras, iesaistot personas, kam pieder īpašums, un paredzot apliecinājumu par informācijas saņemšanu, ja tiek veiktas izmaiņas viņu īpašumu klasifikācijā, un ierosināt vietējām iestādēm izsniegt tiešus un personīgus uzaicinājumus zonējuma plānošanas un klasifikācijas izmaiņu apelācijas procedūru gadījumā;

32.   stingri nosoda dažu nekustamā īpašuma projektu attīstītāju īstenoto nelikumīgo praksi, kas apdraud ES pilsoņu likumīgās tiesības uz īpašumu, iejaucoties zemes reģistrācijā un kadastrālajā novērtēšanā, un aicina vietējās iestādes veikt atbilstošu juridiskus aizsardzības pasākumus, lai novērstu šādu praksi;

33.   atkārtoti pauž savu nostāju, ka, ja par īpašuma zaudēšanu ir jāmaksā kompensācija, tai ir jābūt atbilstīgai un tā ir jānosaka, ņemot vērā tiesību aktus un Eiropas Kopienu Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru;

34.   atgādina, ka Negodīgas komercprakses direktīva(13) uzliek visām dalībvalstīm pienākumu nodrošināt atbilstošus līdzekļus patērētāju, kas cietuši šādas prakses dēļ, tiesiskajai aizsardzībai un kompensācijas pasākumiem un nodrošināt attiecīgu sankciju ieviešanu, lai novērstu šādu praksi;

35.   atkārtoti aicina Komisiju sākt informācijas kampaņu, kas vērsta uz ES pilsoņiem, kuri iegādājas nekustamo īpašumu dalībvalstī, kas nav to izcelsmes valsts;

36.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, Spānijas Karalistes valdībai, parlamentam un autonomo reģionu valdībām un asamblejām, Spānijas valsts un reģionu ombudiem un lūgumrakstu iesniedzējiem.

(1) 1998. gada 23. septembra spriedums; skat. arī Parlamenta 2007. gada 21. jūnija rezolūciju par faktu vākšanas misiju Andalūzijā, Valensijā un Madridē Lūgumrakstu komitejas vārdā (OV C 146 E, 12.06.2008., 340. lpp.).
(2) Skat. iepriekšminēto 2007. gada 21. jūnija rezolūciju un 2005. gada 13. decembra rezolūciju par Valensijas zemes īpašuma likuma vai Ley Reguladora de la Actividad Urbanística (LRAU ‐ Pilsētplānošanas darbības reglamentēšanas likums) iespējamu nepareizu piemērošanu un tās ietekmi uz Eiropas pilsoņiem (lūgumraksti Nr. 609/2003, Nr. 732/2003, Nr. 985/2002, Nr. 1112/2002, Nr. 107/2004 u. c.) (OV C 286 E, 23.11.2006., 225. lpp.).
(3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 30.04.2004., 114. lpp.).
(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.).
(5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīva 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 197, 21.07.2001., 30. lpp.).
(6) Padomes 1992. gada 21. maija Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas floras un faunas aizsardzību (OV L 206, 22.07.1992., 7. lpp.).
(7) Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīva 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 103, 25.04.1979., 1. lpp.).
(8) Skat. Spānijas Bankas un organizāciju Greenpeace un Transparency International nesen sagatavotos ziņojumus.
(9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīva 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai (OV L 309, 25.11.2005., 15. lpp.), Komisijas 2006. gada 1. augusta Direktīva 2006/70/EK, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2005/60/EK attiecībā uz politiski ietekmējamas personas definīciju un tehniskajiem kritērijiem vienkāršotām klienta uzticamības pārbaudes procedūrām un atbrīvojumam sakarā ar finanšu darbību, kuru veic reti vai ļoti ierobežotos apjomos (OV L 214, 4.8.2006., 29. lpp.).
(10) Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīva 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 5.7.1985., 40. lpp.).
(11) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīva 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 197, 21.07.2001., 30. lpp.).
(12) Padomes 2006. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo Fondu un Kohēzijas fondu (OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp.).
(13) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.).

Pēdējā atjaunošana - 2009. gada 9. decembra Juridisks paziņojums