Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2008/2073(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0142/2009

Iesniegtie teksti :

A6-0142/2009

Debates :

PV 06/05/2009 - 15
CRE 06/05/2009 - 15

Balsojumi :

PV 07/05/2009 - 9.16
CRE 07/05/2009 - 9.16
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2009)0387

Pieņemtie teksti
PDF 163kWORD 120k
Ceturtdiena, 2009. gada 7. maija - Strasbūra Galīgā redakcija
Eiropas Savienības iestāžu līdzsvars
P6_TA(2009)0387A6-0142/2009

Eiropas Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūcija par Lisabonas līguma ietekmi uz Eiropas Savienības iestāžu līdzsvara izveidi (2008/2073(INI))

Eiropas Parlaments ,

–   ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences 2008. gada 6. marta lēmumu,

–   ņemot vērā 2007. gada 13. decembrī parakstīto Lisabonas līgumu, ar ko groza ES līgumu un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

–   ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 20. februāra rezolūciju par Lisabonas līgumu(1) ,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada 11. un 12. decembra sanāksmes secinājumus,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A6-0142/2009),

A.   tā kā Lisabonas līgums veicina līdzsvaru starp Eiropas Savienības iestādēm, jo tas pastiprina katras politiskās iestādes galvenās funkcijas, tādējādi stiprinot to attiecīgo nozīmi iestāžu sistēmā, kurā sadarbība starp iestādēm ir noteicošais faktors, lai Eiropas Savienības integrācijas process būtu veiksmīgs;

B.   tā kā Lisabonas līgums pārveido iepriekšējo "Kopienas metodi", pielāgojot un nostiprinot to, par " Savienības metodi", kurā pēc būtības:

   Eiropadome nosaka vispārējos politikas virzienus un prioritātes;
   Komisija veicina Eiropas Savienības vispārējās intereses un šajā nolūkā nosaka piemērotas iniciatīvas;
   Eiropas Parlaments un Padome kopīgi īsteno likumdošanas un budžeta pilnvaras, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumiem;

C.   tā kā ar Lisabonas līgumu šī Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas īpašā metode tiek attiecināta uz jaunām likumdošanas jomām un ar budžetu saistītām darbībām;

D.   tā kā Lisabonas līgums nosaka, ka Eiropadome var vienprātīgi un ar Eiropas Parlamenta piekrišanu paplašināt kvalificēto balsu vairākumu un parasto likumdošanas procedūru, tādējādi nostiprinot Savienības metodi;

E.   tā kā, neskatoties uz to, ka Lisabonas līguma mērķis ir vienkāršot un uzlabot Eiropadomes un Padomes prezidentūras darbību saskaņotību, atsevišķas Eiropadomes un Ārlietu padomes (un Eirogrupas) prezidentūras līdzāspastāvēšana kopā ar citu Padomes sastāvu prezidentūru rotējošo sistēmu vismaz sākotnēji var sarežģīt Eiropas Savienības darbības;

F.   tā kā dzimumu līdztiesības princips nozīmē, ka sieviešu un vīriešu vienādas pārstāvības princips publiskajā sektorā jāievēro arī saistībā ar visnozīmīgāko Eiropas Savienības politisko amatu aizpildīšanas procedūru;

G.   tā kā Komisijas priekšsēdētāja jaunā ievēlēšanas procedūra nosaka, ka ir jāņem vērā vēlēšanu rezultāti un jāorganizē piemērotas apspriedes starp Eiropadomes un Eiropas Parlamenta pārstāvjiem, pirms Eiropadome izvirza savu kandidātu;

H.   tā kā iestāžu sadarbības organizācija lēmumu pieņemšanas procesā būs galvenais priekšnosacījums Eiropas Savienības veiksmīgai darbībai;

I.   tā kā Lisabonas līgumā ir atzīta daudzgadu stratēģiskās plānošanas un darbības ikgadējās plānošanas pieaugošā nozīme, lai nodrošinātu sekmīgas attiecības starp iestādēm un efektīvi piemērotu lēmumu pieņemšanas procedūru, kā arī uzsvērta Komisijas loma programmas izpildes ierosināšanā;

J.   tā kā pašreizējā septiņu gadu finanšu plānošana nozīmē to, ka laiku pa laikam Eiropas Parlamentam un Komisijai visā likumdevēja pilnvaru laikā nevajadzēs pieņemt nevienu būtiski svarīgu politisku lēmumu finanšu jomā, bet būs jāievēro savu priekšgājēju pieņemtie lēmumi līdz pilnvaru laika beigām, tomēr to iespējams risināt, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto risinājumu par piecu gadu finanšu plānošanu, kas varētu sakrist ar Parlamenta un Komisijas pilnvaru laiku;

K.   tā kā ar Lisabonas līgumu tiek ieviesta jauna visaptveroša pieeja Eiropas Savienības darbībai ārējo attiecību jomā, vienlaikus nosakot īpašus lēmumu pieņemšanas mehānismus attiecībā uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP), kā arī izveidots jauns Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja) amats ar dubultkompetenci, kuru atbalstītu īpašs ārējais dienests, kas ir galvenais nosacījums, lai padarītu šo jauno un integrēto pieeju spējīgu darboties;

L.   tā kā Lisabonas līgums ievieš jaunu Eiropas Savienības ārējās pārstāvības sistēmu, kura dažādos līmeņos galvenokārt ir uzticēta Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētājam un Komisijas priekšsēdētāja vietniekam (Augstajam pārstāvim) un kurai būs nepieciešama rūpīga apzināšana un intensīva darbību saskaņošana starp dažādajām pusēm, kas atbild par ES pārstāvību, lai nepieļautu kaitējošus kompetenču konfliktus un neekonomisku funkciju pārklāšanos,

M.   tā kā Eiropadomes 2008. gada 11. un 12. decembra sanāksmē tika panākta vienošanās, ka gadījumā, ja Lisabonas līgums stāsies spēkā līdz gada beigām, tā izmantos šī līguma sniegto iespēju saglabāt Komisijas sastāvu tā pašreizējā formā ‐ viens pārstāvis no katras dalībvalsts;

Vispārējais vērtējums

1.   atzinīgi vērtē Lisabonas līgumā noteiktos institucionālos jauninājumus, kas rada nosacījumus atjaunotam un uzlabotam līdzsvaram starp Eiropas Savienības iestādēm, ļaujot tām darboties efektīvāk, atklātāk un demokrātiskāk un ļaujot Savienībai sasniegt labākus rezultātus, kas vairāk atbilst tās pilsoņu cerībām, un būt par aktīvu globālu dalībnieku starptautiskajā līmenī;

2.   uzsver, ka katras iestādes pamatfunkcijas tiek stiprinātas, ļaujot katrai no tām efektīvāk attīstīt tās lomu, taču norāda, ka jaunā iestāžu sistēma pieprasa, lai katrai iestādei būtu sava loma pastāvīgā sadarbībā ar citām iestādēm, lai tādā veidā sasniegtu pozitīvus rezultātus visas Eiropas Savienības labā;

Īpašās Savienības lēmumu pieņemšanas metodes nostiprināšana, to padarot par iestāžu līdzsvara pamatu

3.   atzinīgi vērtē to, ka Kopienas metodes būtiski nosacījumi ‐ Komisijas iniciatīvas tiesības un Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgās lēmumu pieņemšanas tiesības ‐ Lisabonas līgumā ir saglabātas un pastiprinātas, jo:

   Eiropas Padome kļūst par iestādi, kuras īpašais uzdevums ‐ dot stimulus Eiropas Savienībai un noteikt tās virzību ‐ ir nostiprināts, un tā definē tās stratēģiskos mērķus un prioritātes, neiejaucoties ES likumdošanas un budžeta pilnvaru parastajā izpildē;
   ir apstiprināts Komisijas uzdevums ‐būt par "dzinējspēku", kas virza ES darbību, tādējādi nodrošinot, ka Komisijas monopoltiesības attiecībā uz likumdošanas iniciatīvu paliek neskartas (un pat tiek pastiprinātas), jo īpaši attiecībā uz budžeta procedūru;
   Eiropas Parlamenta likumdevēja pilnvaras ir paplašinātas, jo parastā likumdošanas procedūra (kas ir pašreizējā zināmā koplēmuma procedūra) kļūst par vispārēju noteikumu, (ja vien Līgumos nav noteikts, ka jāpiemēro īpaša likumdošanas procedūra) un ir attiecināma uz gandrīz visām Eiropas likumdošanas jomām, arī uz tieslietām un iekšlietām;
   Padomes kā otras likumdevējas iestādes nozīme ir apstiprināta un saglabāta, lai gan dažās nozīmīgās jomās tā dominē, jo īpaši tāpēc, ka Lisabonas līgumā ir ietverts paskaidrojums, ka Eiropadome nepildīs likumdevēja funkcijas;
   arī jaunās budžeta procedūras pamatā būs kopīgas lēmumu pieņemšanas process, sniedzot Eiropas Parlamentam un Padomei vienādas iespējas attiecībā uz visa veida izdevumiem, turklāt Eiropas Parlaments un Padome arī kopīgi lems par daudzgadu finanšu programmu, abos gadījumos pēc Komisijas iniciatīvas;
   nošķirot tiesību aktus un deleģētos aktus un atzīstot Komisijas īpašās izpildpilnvaras, kas pakļautas abu likumdevēju iestāžu vienādai uzraudzībai, tiks uzlabota Eiropas likumdošanas kvalitāte; Eiropas Parlamentam ir jauna loma deleģēto pilnvaru piešķiršanā Komisijai un deleģēto aktu uzraudzībā;
   attiecībā uz ES tiesībām slēgt līgumus ir atzīta Komisijas nozīme (ciešā saistībā ar Komisijas priekšsēdētāja vietnieku (Augsto pārstāvi)) attiecībā uz pilnvarām risināt pārrunas, un Eiropas Parlamenta piekrišana būs nepieciešama attiecībā uz gandrīz visiem starptautiskiem nolīgumiem, kurus slēgs Padome;

4.   atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līgums paredz, ka Eiropadome var vienprātīgi un ar Eiropas Parlamenta piekrišanu paplašināt kvalificēta balsu vairākuma lēmumu pieņemšanas procedūras darbības jomu, ja vien dalībvalstu parlamenti pret to neiebilst, kā arī piemērot parasto likumdošanas procedūru jomās, uz kurām tā līdz šim neattiecās;

5.   uzsver, ka visumā šie "pārejas nosacījumi" atklāj patiesu noslieci uz Savienības metodes iespējami plašu izmantošanu, un tādēļ aicina Eiropadomi pēc iespējas vairāk izmantot Līguma piedāvātās iespējas;

6.   uzskata, ka visu Lisabonas līguma ieviesto institucionālo jauninājumu un procedūras jauninājumu pilnīgai izmantošanai ir nepieciešama padziļināta pastāvīga sadarbība starp iestādēm, kas piedalās dažādās procedūrās, pilnībā izmantojot Līgumā noteiktos jaunos mehānismus, it īpaši iestāžu nolīgumus;

Eiropas Parlaments

7.   ļoti atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līgumā pilnībā atzīts, ka Eiropas Parlaments ir viena no divām Eiropas Savienības likumdevēja un budžeta lēmējiestādēm, un ka vienlaicīgi ir atzīta arī tā nozīme daudzu Eiropas Savienības dzīvē svarīgu politisku lēmumu pieņemšanā, turklāt tā politiskās uzraudzības funkcijas ir palielinātas un pat paplašinātas, lai gan mazākā mērā KĀDP jomā;

8.   uzsver, ka Eiropas Parlamenta nozīmes atzīšanai nepieciešama visu citu iestāžu pilnīga sadarbība, jo īpaši attiecībā uz Parlamenta uzdevumu veikšanai nepieciešamo dokumentu savlaicīgu iesniegšanu Parlamentam tieši tāpat kā Padomei, kā arī attiecībā uz tā piekļuvi un dalību attiecīgās darba grupās un citu iestāžu organizētās sanāksmēs uz vienlīdzīgiem nosacījumiem kā citiem lēmumu pieņemšanas procedūras dalībniekiem; aicina trīs iestādes paredzēt iestāžu nolīgumu noslēgšanu, strukturizējot labāko praksi šajās jomās, lai uzlabotu to savstarpējo sadarbību;

9.   uzskata, ka Eiropas Parlamentam pašam ir jāveic nepieciešamās iekšējās reformas, lai pielāgotu struktūru, procedūras un darba metodes jaunajām pilnvarām un no Lisabonas līguma izrietošajām palielinātajām prasībām plānošanas un iestāžu sadarbības jomā(2) ; ar interesi gaidīja secinājumus, ko sagatavoja Parlamentārās reformas darba grupa, un atgādina, ka Parlamenta kompetentā komiteja šobrīd strādā pie Reglamenta reformas, lai saskaņotu to ar Lisabonas līgumu(3) ;

10.   atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līgums piešķir Eiropas Parlamentam iniciatīvas tiesības attiecībā uz Līgumu pārskatīšanu; atzīst, ka Parlamentam ir tiesības piedalīties Konventā un ka tā piekrišana ir nepieciešama gadījumā, ja Padome uzskata, ka nav iemesla sasaukt Konventu; uzskata, ka šī atzīšana apstiprina vēlmi atzīt, ka Eiropas Parlamentam ir tiesības pilnīgi piedalīties Starpvalstu konferencē uz tādiem pašiem nosacījumiem kā Komisijai; uzskata, ka, pamatojoties uz divu iepriekšējo Starpvalstu konferenču pieredzi, iestāžu līmenī nākotnē varētu noteikt Starpvalstu konferenču organizācijas pamatnostādnes, jo īpaši attiecībā uz Eiropas Parlamenta līdzdalību un jautājumiem, kas attiecas uz pārredzamību;

11.   atzīmē pārejas noteikumus attiecībā uz Eiropas Parlamenta sastāvu; uzskata, ka šādu noteikumu ieviešanas dēļ būs jāgroza primārie tiesību akti; aicina dalībvalstis pieņemt visas nepieciešamās tiesību normas, lai 2009. jūnijā varētu priekšlaicīgi ievēlēt papildu 18 Eiropas Parlamenta deputātus, lai, sākot ar Lisabonas līguma spēkā stāšanās dienu, tie varētu piedalīties Parlamenta sēdēs kā novērotāji; tomēr atgādina, ka papildu deputāti sāks īstenot savas pilnvaras iepriekš saskaņotā dienā un vienlaicīgi, līdzko būs pabeigtas procedūras, lai apstiprinātu izmaiņas primārajos tiesību aktos; atgādina Padomei, ka ar Lisabonas līgumu Parlaments vēlas iegūt būtiskas iniciatīvas un piekrišanas sniegšanas tiesības (atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienību 14. panta 2. punktam) attiecībā uz Parlamenta sastāvu un ka Parlaments ir gatavs šīs tiesības pilnībā aizstāvēt;

Eiropadomes loma

12.   uzskata, ka, oficiāli apstiprinot, ka Eiropadome ir atsevišķa autonoma iestāde, kurai ir Līgumos skaidri noteiktas īpašas kompetences, mainās Eiropadomes loma, t.i., par tās pamatuzdevumu kļūst nepieciešamo politisko stimulu sniegšana un Eiropas Savienības darbības vispārējās virzības un mērķu noteikšana;

13.   atzinīgi vērtē arī to, ka Lisabonas līgumā ir precizēts Eiropadomes būtiskais uzdevums attiecībā uz Līgumu pārskatīšanu, kā arī attiecībā uz noteiktiem būtiski svarīgiem lēmumiem Eiropas Savienības politiskajā dzīvē (saistībā ar tādiem jautājumiem kā visnozīmīgāko politisko amatu aizpildīšana, politisko strupceļu novēršana atrisināšana dažādās lēmumu pieņemšanas procedūrās un elastības mehānismu izmantošana), ko pieņem Eiropadome vai ko pieņem ar tās līdzdalību;

14.  turklāt uzskata ‐ tā kā Eiropadome tagad ir iekļauta ES iestāžu struktūrā, ir skaidrāk un precīzāk jānosaka tās pienākumi, tostarp tās rīcības iespējama rūpīga pārbaude, ko veic tiesu iestādes, jo īpaši ņemot vērā LESD 265. pantu.

15.   uzsver Eiropadomes īpašo vadošo nozīmi ārējo attiecību jomā, jo īpaši attiecībā uz KĀDP, kurā tās uzdevumam apzināt stratēģiskās intereses, noteikt mērķus un definēt šīs politikas vispārējās pamatnostādnes ir liela nozīme; šajā kontekstā uzsver, ka Eiropadomes darba sagatavošanā šajā jomā cieši jāiesaista Padome, Komisijas priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieks (Augstais pārstāvis);

16.   uzskata, ka nepieciešamība uzlabot Eiropas Parlamenta un Eiropadomes iestāžu sadarbību liecina par to, ka ir jāpilnveido noteikumi, kuri nosaka Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja dalību Eiropadomes diskusijās un kurus, iespējams, varētu noteikt iestāžu nolīgumā par abu iestāžu attiecībām; uzskata, ka būtu lietderīgi, ja arī Eiropadome oficiāli apstiprinātu šos noteikumus tās iekšējā reglamentā;

Eiropadomes prezidentūra

17.   atzinīgi vērtē Eiropadomes ilgtermiņa prezidentūras izveidošanu, kas palīdzēs nodrošināt šīs iestādes un tādējādi arī Eiropas Savienības darbības lielāku nepārtrauktību, efektivitāti un saskaņotību; uzsver, ka Eiropadomes priekšsēdētāja izvirzīšanai ir jānotiek pēc iespējas drīzāk pēc tam, kad stāsies spēkā Lisabonas līgums, lai tiktu saglabāta saikne starp jaunievēlētā Parlamenta pilnvaru laiku un jaunās Komisijas pilnvaru laiku;

18.   uzsver, cik ļoti nozīmīgs ES iestāžu dzīvē būs Eiropadomes priekšsēdētājs ‐ ne kā ES prezidents (kas viņš nebūs), bet gan kā Eiropadomes priekšsēdētājs, kurš būs atbildīgs par ES darbības virzību, tās darba sagatavošanu un nepārtrauktības nodrošināšanu, vienprātības veicināšanu starp tās locekļiem, ziņojumu sagatavošanu Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības pārstāvēšanu savā līmenī KĀDP jomā, neskarot Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja) pilnvaras;

19.   atgādina, ka Eiropadomes sanāksmju sagatavošana un tās darba nepārtrauktība ir jānodrošina Eiropadomes priekšsēdētājam sadarbībā ar Komisijas priekšsēdētāju un pamatojoties uz Vispārējo lietu padomes darbu, tāpēc ir nepieciešama savstarpēja saziņa un cieša sadarbība starp Eiropadomes priekšsēdētāju un Vispārējo lietu padomes prezidentūru;

20.   šajā sakarā uzskata, ka ir būtiski, lai starp Eiropadomes priekšsēdētāju, Komisijas priekšsēdētāju, rotācijas kārtībā prezidējošo dalībvalsti un ‐ jautājumos, kas saistīti ar ES ārējo pārstāvību KĀDP jomā, ‐ Komisijas priekšsēdētāja vietnieku (Augsto pārstāvi) veidotos līdzsvarotas sadarbības attiecības;

21.   atgādina, ka, lai gan Lisabonas līgumā ir noteikts, ka Eiropadomi tās darbā atbalsta Padomes Ģenerālsekretariāts, Eiropadomes īpašie izdevumi ir jānosaka atsevišķā budžeta sadaļā un tajos jābūt iekļautiem īpašiem piešķīrumiem Eiropadomes priekšsēdētājam, kam būs nepieciešama sava biroja palīdzība, kurš jāizveido, pamatojoties uz saprātīgiem nosacījumiem;

Padome

22.   atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līgums iezīmē tendenci uzskatīt Padomi par otru ES likumdošanas un budžeta lēmējiestādi, kas, lai gan joprojām dominējot dažās jomās, lēmumus pieņem kopā ar Eiropas Parlamentu iestāžu sistēmā, kas pakāpeniski ir attīstījusies atbilstoši divpalātu parlamenta modelim;

23.   uzsver būtisko nozīmi, kas Lisabonas līgumā piešķirta Vispārējo lietu padomei un tātad arī tās priekšsēdētājam, lai nodrošinātu dažādu Padomes sastāvu darba konsekvenci un nepārtrauktību, kā arī lai sagatavotu Eiropadomes darbu un nodrošinātu tā nepārtrauktību (sadarbībā ar Eiropas Padomes priekšsēdētāju un Komisijas priekšsēdētāju);

24.   uzsver ‐ lai Padomei būtu īpaša nozīme KĀDP sagatavošanā, noteikšanā un īstenošanā, ir nepieciešama pastiprināta sadarbība starp Vispārējo lietu komitejas priekšsēdētāju un Komisijas priekšsēdētāja vietnieku (Augsto pārstāvi) kā Ārlietu padomes priekšsēdētāju, kā arī starp viņiem un Eiropadomes priekšsēdētāju;

25.   pauž pārliecību ‐ lai būtu iespējama Lisabonas līgumā noteiktā Vispārējo lietu padomes funkciju un Ārlietu padomes funkciju nodalīšana, šo divu Padomes konfigurāciju sastāvam ir jābūt atšķirīgam, jo īpaši tādēļ, ka Eiropas Savienības ārējo attiecību plašākā koncepcija, kas paredzēta ar Lisabonas līgumu grozītajos Līgumos, ļoti apgrūtinās pilnvaru apvienošanu abos Padomes sastāvos; tādēļ uzskata, ka ir vēlams, lai ārlietu ministri galvenokārt koncentrētos uz Ārlietu padomes darbībām;

26.   šajā sakarībā uzskata, ka tās ES dalībvalsts ministru prezidentam/valsts vadītājam, kura kļūs par Padomes prezidentvalsti, varbūt būs personīgi jāvada Vispārējo lietu padome un jānodrošina tās pienācīga darbība, jo šī padome ir iestāde, kas atbild par Padomes dažādu sastāvu darba saskaņošanu, prioritāšu noteikšanu un strīdu atrisināšanu ‐ jautājumiem, kas šobrīd pārāk viegli tiek nodoti Eiropadomei;

27.   atzīst ievērojamās grūtības, ar kurām jaunās prezidentūru sistēmas dēļ nākas saskarties, saskaņojot dažādo Padomes sastāvu darbu, un šādu risku nepieļaušanas nolūkos uzsver, cik svarīgas ir uz 18 mēnešiem izveidotās pastāvīgās trijotnes (triju prezidentvalstu grupas), kuras dalīs prezidentvalsts pienākumus dažādos Padomes sastāvos (izņemot Ārlietu padomes un Eirogrupas) un Pastāvīgo pārstāvju komitejā, lai nodrošinātu visas Padomes darba saskaņotību, secīgumu un nepārtrauktību un iestāžu sadarbību, kas nepieciešama likumdošanas un budžeta procedūru sekmīgai īstenošanai, pieņemot kopīgus lēmumus ar Eiropas Parlamentu;

28.   uzskata, ka ir būtiski, lai šīs trijotnes nodrošinātu intensīvu un pastāvīgu sadarbību to kopīgajā pilnvaru laikā; uzsver, ka Eiropas Savienības darbībai ir svarīgi, lai katra 18 mēnešu ilgās trijotne pieņemtu kopīgu darbības programmu, kā tas sīkāk paskaidrots šās rezolūcijas 51. pantā; aicina trijotnes to pilnvaru laika sākumā Parlamenta plenārsēdē iepazīstināt ar to kopīgajām darbības programmām, tajās iekļaujot trijotnes priekšlikumus attiecībā ar likumdošanas apspriežu grafiku;

29.   uzskata, ka tās dalībvalsts ministru prezidentam/valsts vadītājam, kura kļūs par Padomes prezidentvalsti, būs būtiska nozīme visas prezidentvalstu grupas vienotības un dažādu Padomes sastāvu darba saskaņotības nodrošināšanā, kā arī nepieciešamajā darbību saskaņošanā ar Eiropadomi, jo īpaši attiecībā uz tās darba sagatavošanu un nepārtrauktību;

30.   uzsver, ka tās dalībvalsts ministru prezidentam/valsts vadītājam, kura kļūs par Padomes rotējošo prezidentvalsti, ir jābūt galvenajam Eiropas Parlamenta sarunu partnerim saistībā ar prezidentūras darbībām; uzskata, ka viņu vajadzētu aicināt uzstāties Parlamenta plenārsēdē, kurā viņam vajadzētu iepazīstināt Parlamentu ar prezidentūras darbības programmu un atskaiti par attīstību un rezultātiem sešu mēnešu laikā, kā arī ar citiem svarīgiem politiskiem jautājumiem, kas radušies viņa prezidentūras pilnvaru laikā un kas būtu jāapspriež;

31.   uzsver, ka Eiropas Savienības pašreizējā attīstības stadijā drošības un aizsardzības jautājumi joprojām ir KĀDP neatņemama daļa, un uzskata, ka kā tādiem tiem ir jāpaliek Ārlietu padomes kompetencē ‐ padomes, kuras priekšsēdētājs ir Komisijas priekšsēdētāja vietnieks (Augstais pārstāvis) un kurā nepieciešamības gadījumā papildus tiek iesaistīti aizsardzības ministri;

Komisija

32.   atzinīgi vērtē no jauna apstiprināto Komisijas uzdevumu ‐ būt par "dzinējspēku", kas virza Eiropas Savienības darbību, jo:

   ir atzītas Komisijas gandrīz monopoltiesības saistībā ar likumdošanas iniciatīvu, jo tās ir attiecinātas uz visām ES darbības jomām, izņemot KĀDP, un īpaši stiprinātas finanšu jautājumos;
   ir stiprināta Komisijas nozīme vienošanās veicināšanā starp abām likumdošanas un budžeta lēmējiestādēm;
   ir palielināta Komisijas kā ES izpildorgāna loma, kad vien Eiropas Savienības tiesību aktu noteikumu īstenošanai nepieciešama kopēja pieeja, turklāt Padomei šāda loma ir vienīgi KĀDP jautājumos un attiecīgi pamatotos gadījumos, kas noteikti tiesību aktos;

33.   atzinīgi vērtē arī priekšsēdētāja amata nostiprināšanu Komisāru kolēģijā, jo īpaši attiecībā uz komisāru institucionālo atbildību viņa priekšā un Komisijas iekšējo organizāciju, kas rada nepieciešamos apstākļus, lai stiprinātu viņa vadošās pozīcijas Komisijā un veicinātu saskaņotību; uzskata, ka šī nostiprināšana var būt vēl ievērojamāka, ņemot vērā vienošanos starp valstu vai valdību vadītājiem saglabāt vienu Komisijas locekli no katras dalībvalsts;

Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšana

34.   uzsver, ka tas, ka Komisijas priekšsēdētāju ievēlēs Eiropas Parlaments, pamatojoties uz Eiropadomes priekšlikumu, piešķirs viņa iecelšanai noteiktu politisku raksturu;

35.   uzsver, ka šādas ievēlēšana palielinās Komisijas priekšsēdētāja demokrātisko leģitimitāti un stiprinās viņa stāvokli gan iekšēji Komisijā (viņa attiecībās ar citiem komisāriem), gan iestāžu attiecības kopumā;

36.   uzskata, ka šī Komisijas priekšsēdētāja stiprinātā leģitimitāte būs lietderīga Komisijai kopumā, jo tādējādi tiks palielinātas Komisijas spējas darboties, esot Eiropas kopējo interešu neatkarīgam veicinātājam un Eiropas darbību virzītājspēkam;

37.   šajā sakarībā atgādina ‐ tas, ka Eiropadome var ar kvalificētu balsu vairākumu noteikt un izvirzīt kandidātu Komisijas priekšsēdētāja amatam, un tas, ka šī kandidāta ievēlēšanai ir nepieciešams visu Eiropas Parlamenta deputātu balsu vairākums, vēl vairāk motivē visas procesā iesaistītās puses izveidot nepieciešamo dialogu, lai nodrošinātu veiksmīgu procesa gala iznākumu;

38.   atgādina, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu Eiropadomei ir "jāņem vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas" un pirms kandidāta izvirzīšanas jāveic "apspriedes par šo tematu", kas nav tikai formāla saziņa starp divām iestādēm; turklāt atgādina, ka Starpvaldību konferences Nobeiguma aktam, ar ko pieņēma Lisabonas līgumu, pievienotajā 11. deklarācijā(4) šajā sakarā ir aicinājums veikt starp Eiropas Parlamenta un Eiropadomes pārstāvjiem "nepieciešamo apspriešanos tādā veidā, kāds ir atzīts par vispiemērotāko";

39.   ierosina Eiropadomei piešķirt Eiropadomes priekšsēdētājam (vienam vai ar delegāciju) pilnvaras rīkot šādas apspriešanās un Eiropadomes priekšsēdētājam konsultēties ar Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju par nepieciešamo sanāksmju organizēšanu ar katras Eiropas Parlamenta politiskās grupas vadītājiem, kurus, iespējams, pavadītu Eiropas politisko grupu vadītāji(vai delegācijas), un Eiropadomes priekšsēdētājam pēc tam sniegt par to ziņojumu Eiropadomei;

Amatā iecelšanas process

40.   uzskata, ka, izvēloties personas, kurām piedāvā ieņemt Eiropadomes priekšsēdētaja, Komisijas priekšsēdētāja un Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja) amatu, jāņem vērā kandidātu attiecīgā kompetence; atzīst arī, ka saskaņā ar iepriekšminētajam Nobeiguma aktam pievienoto 6. deklarāciju(5) ir jāņem vērā nepieciešamība ievērot Eiropas Savienības un tās dalībvalstu ģeogrāfisko un demogrāfisko daudzveidību;

41.   turklāt uzskata, ka, izvirzot kandidātus Eiropas Savienības visnozīmīgākajiem politiskajiem amatiem, dalībvalstīm un Eiropas politiskajām grupām vajadzētu ņemt vērā ne tikai Lisabonas līgumā noteiktos ģeogrāfiskā un demogrāfiskā līdzsvara kritērijus, bet arī kritērijus, kuru pamatā ir politiskais un dzimumu līdzsvars;

42.   šajā sakarībā uzskata, ka amatā iecelšanas procesam ir jānotiek pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām, lai ņemtu vērā vēlēšanu rezultātus, kam ir primāra nozīme Komisijas priekšsēdētāja izvēlē; norāda, ka vienīgi pēc viņa ievēlēšanas būs iespējams nodrošināt nepieciešamo līdzsvaru;

43.   šajā kontekstā kā iespējamo modeli ierosina šādu amatā iecelšanas procedūru un grafiku, par kuru varētu vienoties Eiropas Parlaments un Eiropadome:

   1. un 2. nedēļa pēc vēlēšanām Eiropā ‐ politisko grupu izveide Eiropas Parlamentā;
   3. nedēļa pēc vēlēšanām ‐ Eiropadomes priekšsēdētāja un Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja apspriedes, kam seko atsevišķas Eiropadomes priekšsēdētāja tikšanās ar politisko grupu priekšsēdētājiem (iespējams arī ar Eiropas politisko grupu priekšsēdētājiem vai delegācijām);
   4. nedēļa pēc vēlēšanām ‐ Eiropadome, ņemot vērā iepriekšējā ievilkumā minēto apspriežu rezultātu, paziņo Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātu;
   5. un 6. nedēļa pēc vēlēšanām ‐ Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāta un politisko grupu sazināšanās; šī kandidāta paziņojumi un Eiropas Parlamenta iepazīstināšana ar viņa politiskajām pamatnostādnēm; Eiropas Parlamenta balsojums par Komisijas priekšsēdētāja kandidātu;
   jūlijs/augusts/septembris ‐ ievēlētais Komisijas priekšsēdētājs vienojas ar Eiropadomi par Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja) izvirzīšanu un ierosina komisāru (tostarp Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja)) amata kandidātu sarakstu;
   septembris ‐ Eiropadome pieņem komisāru (tostarp Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja)) amata kandidātu sarakstu;
   septembris/oktobris ‐ komisāru un Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja) amata kandidātu uzklausīšana Eiropas Parlamentā;
   oktobris ‐ Eiropas Parlamenta iepazīstināšana ar Komisāru kolēģiju un viņu programmu; balsojums par visu kolēģiju (tostarp par Komisijas priekšsēdētāja vietnieku (Augsto pārstāvi)); Eiropadome apstiprina jauno Komisiju; jaunā Komisija sāk pildīt savus pienākumus;
   novembris ‐ Eiropadome ieceļ Eiropadomes priekšsēdētāju;

44.   uzsver, ka ierosināto scenāriju jebkurā gadījumā ir jāpiemēro no 2014. gada;

45.   uzskata, ka iespējamā Lisabonas līguma stāšanās spēkā līdz 2009. gada beigām pieprasa politisku vienošanos starp Eiropadomi un Eiropas Parlamentu, lai nodrošinātu, ka nākamās Komisijas priekšsēdētāja izraudzīšanās un nākamās Komisijas locekļu iecelšanas procedūrās jebkurā gadījumā tiktu ievērotas jaunās pilnvaras, ko Lisabonas līgums šajā jautājumā piešķir Eiropas Parlamentam;

46.   uzskata ‐ ja Eiropadome uzsāk jaunās Komisijas priekšsēdētāja iecelšanas procedūru tūlīt pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2009. gada jūnijā(6) , tai vajadzētu atbilstoši ņemt vērā laiku, kas nepieciešams, lai neoficiāli pabeigtu politiskās konsultācijas ar tikko ievēlētajiem politisko grupu pārstāvjiem, kā paredzēts Lisabonas līgumā; uzskata, ka ar šādiem nosacījumiem tiktu pilnībā ievērota jauno prerogatīvu būtība un Eiropas Parlaments varētu turpināt Komisijas priekšsēdētāja amatam izvirzītā kandidāta apstiprināšanas procedūru;

47.   uzsver, ka jebkurā gadījumā attiecībā uz jauno kolēģiju iecelšanas procedūra jāuzsāk tikai pēc tam, kad zināmi otrā Īrijas referenduma rezultāti; norāda, ka iestādes tādā veidā pilnībā apzinātos to, kādā tiesiskā kontekstā jaunā Komisija īstenos tās pilnvaras, un šajā procedūrā varētu tikt pienācīgi ņemtas vērā šo iestāžu attiecīgās pilnvaras, kā arī jaunās Komisijas sastāvs, struktūra un kompetence; pozitīva referenduma iznākuma gadījumā Eiropas Parlamentam vajadzētu oficiāli apstiprināt jauno kolēģiju, tostarp Komisijas priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietnieku (Augsto pārstāvi), tikai pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā;

48.   atgādina, ka gadījumā, ja otrā Īrijas referenduma iznākums būs negatīvs, Nicas līgums jebkurā gadījumā būs piemērojams pilnībā un ka nākamā Komisija būs jāveido pēc noteikumiem, saskaņā ar kuriem tās locekļu skaits būs mazāks par dalībvalstu skaitu; uzsver, ka tādā gadījumā Padomei būs jāpieņem lēmums par faktisko šīs samazinātās Komisijas locekļu skaitu; uzsver Eiropas Parlamenta politisko gribu nodrošināt šo noteikumu stingru ievērošanu;

Plānošana

49.   uzskata, ka plānošana gan stratēģiskajā, gan darbības līmenī ir būtiska, lai nodrošinātu Eiropas Savienības pasākumu efektivitāti un saskaņotību;

50.   tāpēc atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līgums īpaši aicina izveidot plānošanu kā instrumentu iestāžu rīcības spēju veicināšanai, un ierosina vairāku vienlaicīgu programmu izpildi organizēt šādā veidā:

   Eiropas Parlaments, Padome un Komisija vienojas par "līgumu" vai likumdošanas "programmu", kuras pamata ir plaši stratēģiskie mērķi un prioritātes, ar ko Komisijai ir jāiepazīstina tās pilnvaru laika sākumā, un kura Eiropas Parlamentam un Padomei ir kopīgi jāapspriež, lai panāktu sapratni starp trīs iestādēm (iespējams īpaša iestāžu nolīguma veidā, pat ja tas nav tiesiski saistošs) par piecu gadu pilnvaru laika kopīgajiem mērķiem un prioritātēm;
   pamatojoties uz šo līgumu vai programmu Komisija apdomā finanšu plānošanu un līdz vēlēšanu gadam sekojošā gada jūnija beigām iepazīstina ar saviem priekšlikumiem par piecu gadu daudzgadu finanšu shēmu, tiem pievienojot sarakstu ar likumdošanas priekšlikumiem, kas nepieciešami, lai ieviestu attiecīgās programmas; līdz tā paša gada beigām Padome un Eiropas Parlaments šos priekšlikumus apspriež un pieņem saskaņā ar Līgumos noteikto procedūru,
   šādā gadījumā Eiropas Savienībai būs sagatavota piecu gadu daudzgadu finanšu shēma, kas varēs stāties spēkā N+2 (vai N+3)(7) gada sākumā, tādējādi sniedzot katram Eiropas Parlamenta un Komisijas sastāvam iespēju lemt par plānošanu pašai;

51.   uzskata ‐ lai pārietu uz šo piecgadīgo finanšu un politikas plānošanu, jāpagarina līdz 2015./2016. gada beigām un jāpielāgo pašreizējā finanšu shēma, kas ir noteikta Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(8) , jaunajai shēmai stājoties spēkā līdz 2016./2017. gada sākumam(9) ;

52.   ierosina, ka, pamatojoties uz likumdošanas līgumu/programmu un ņemot vērā daudzgadu finanšu shēmu:

   Komisijai ir jāiepazīstina Eiropas Parlaments un Padome ar tās ikgadējo darba un likumdošanas programmu, lai pēc kopīgām debatēm Komisija varētu ieviest nepieciešamās izmaiņas;
   Vispārējo lietu padomei, risinot dialogu ar Eiropas Parlamentu, ir jāpieņem kopīgā darbības programma katrai no trīs prezidentūras grupām visam 18 mēnešu pilnvaru laikam, kas būtu katras prezidentūras individuālā sešu mēnešu darbības programma;

Ārējās attiecības

53.   uzsver, cik nozīmīga ir jaunā dimensija, kuru Lisabonas līgums piešķir visām ES ārējām attiecībām, tostarp KĀDP, un kurai apvienojumā ar ES juridiskās personas statusu un iestāžu jauninājumiem šajā jomā (proti, ar dubultkompetenci apveltītā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja) amata un Eiropas Ārējās darbības dienesta izveide) varētu būt izšķirošs faktors Eiropas Savienības pasākumu saskaņotības un efektivitātes nodrošināšanā šajā jomā un ievērojami sekmēt Eiropas Savienības kā globāla dalībnieka atpazīstamību;

54.   atgādina, ka visos lēmumos ārējo attiecību jomā jāprecizē tiesiskais pamats, pamatojoties uz kuru tie ir pieņemti, lai tādējādi būtu vieglāk noteikt, kāda procedūra jāievēro šo lēmumu pieņemšanai un kāda ‐ to īstenošanai;

Komisijas priekšsēdētāja vietnieks (Augstais pārstāvis)

55.   uzskata ar dubultkompetenci apveltītā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja) amata ieviešanu par būtisku sasniegumu visu Eiropas Savienības ārējo pasākumu saskaņotības, efektivitātes un atpazīstamības nodrošināšanā;

56.   uzsver, ka Komisijas priekšsēdētāja vietnieku (Augsto pārstāvi) ieceļ Eiropas Padome ar kvalificētu balsu vairākumu un ar Komisijas priekšsēdētāja piekrišanu un ka Komisijas priekšsēdētāja vietniekam, tāpat kā visai komisāru kolēģijai, ir jāsaņem Eiropas Parlamenta apstiprinājums; aicina Komisijas priekšsēdētāju nodrošināt, ka Komisija pilnībā pilda savus pienākumus šajā sakarā, paturot prātā, ka, būdams Komisijas priekšsēdētāja vietnieks, Augstais pārstāvis ievērojami veicinās kolēģijas vienotību un labu darba rezultātu nodrošināšanu, un ka Komisijas priekšsēdētājam ir politisks un institucionāls pienākums nodrošināt, ka Komisijas priekšsēdētāja vietniekam ir nepieciešamās spējas, lai viņš varētu iekļauties kolēģijā; uzsver arī, ka Eiropadomei ir jābūt informētai par šo Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja) uzdevuma aspektu un jau pašā procedūras sākumā jāuzsāk nepieciešamās apspriedes ar Komisijas priekšsēdētāju, lai nodrošinātu šīs procedūras veiksmīgu noslēgumu; atgādina, ka Eiropadomei, ievērojot pilnvaras, kas tai piešķirtas saistībā ar jaunās Komisijas locekļu iecelšanu, pilnībā jāizvērtē izvirzītā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja) politiskā un institucionālā rīcībspēja;

57.   uzsver, ka Eiropas Ārējās darbības dienestam būs būtiska nozīme atbalsta sniegšanā Komisijas priekšsēdētāja vietniekam (Augstajam pārstāvim) un ka šis dienests būs nozīmīgs elements, lai nodrošinātu ES ārējo pasākumu jaunās integrētās pieejas panākumus; uzsver, ka jaunā dienesta izveidošanai būs nepieciešams Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja) oficiāls priekšlikums, kuru būs iespējams sagatavot tikai pēc tam, kad viņš būs uzsācis pildīt savus pienākumus, un kuru Padome var pieņemt vienīgi pēc Eiropas Parlamenta atzinuma un Komisijas piekrišanas saņemšanas; paziņo par savu nodomu pilnībā īstenot budžeta pilnvaras saistībā ar Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidi;

58.   uzsver, ka Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja) pienākumi ir ļoti grūti izpildāmi un to veikšanai būs nepieciešama liela sadarbība ar citām iestādēm, jo īpaši ar Komisijas priekšsēdētāju, kuru priekšā viņš būs atbildīgs to ārējo attiecību jomās, kuras ir Komisijas, rotējošo Padomes prezidentūru un Eiropadomes priekšsēdētāja kompetencē;

59.   uzsver, ka mērķa sasniegšana, t.i., Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja) amata izveide, būs lielā mērā atkarīga no politiskās uzticības starp Komisijas priekšsēdētāju un Komisijas priekšsēdētāja vietnieku (Augsto pārstāvi), kā arī no Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja) spējas rezultatīvi sadarboties ar Eiropadomes priekšsēdētāju, Padomes rotējošos prezidentūru un citiem atbildīgajiem komisāriem, kas viņa vadībā ir atbildīgi par īpašu uzdevumu pildīšanu saistībā ar Eiropas Savienības ārējiem pasākumiem;

60.   aicina Komisiju un Komisijas priekšsēdētāja vietnieku (Augsto pārstāvi) pilnībā izmantot iespēju iepazīstināt ar kopējām iniciatīvām ārējo attiecību jomā, lai tādā veidā sekmētu Eiropas Savienības dažādo darbības jomu saskaņotību ārējā attiecību jomā un palielinātu šādu iniciatīvu iespējamo pieņemšanu Padomē, jo īpaši saistībā ar KĀDP; šajā sakarībā norāda, ka ir nepieciešama ārpolitikas un drošības politikas pasākumu parlamentāra uzraudzība;

61.   uzskata ‐ lai atvieglotu Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja) pienākumu veikšanu, ir nepieciešami noteikti praktiski pasākumi:

   Komisijas priekšsēdētāja vietniekam (Augstajam pārstāvim) ir jāierosina iecelt īpašos pārstāvjus ar skaidrām pilnvarām saskaņā ar Lisabonas līgumu (ES Līguma 33. pants), lai šie pārstāvji sniegtu viņam atbalstu īpašās viņa kompetences jomās KĀDP jautājumos (šos īpašos Padomes ieceltos pārstāvjus ir jāuzklausa arī Eiropas Parlamentā, un Eiropas Parlaments regulāri jāinformē par viņu darbību);
   Komisijas priekšsēdētāja vietniekam (Augstajam pārstāvim) jāsaskaņo viņa darbība citās jomās, izņemot KĀDP, ar komisāriem, kuri atbild par šīm attiecīgajām jomām, un jādeleģē šiem komisāriem Eiropas Savienības starptautiskās pārstāvības pienākumi šajās jomās, kad vien tas ir nepieciešams;
   Komisijas priekšsēdētāja vietniekam (Augstajam pārstāvim), katrā gadījumā atsevišķi un ņemot vērā pildāmos uzdevumus, jāizlemj, kurš viņu pārstāvēs viņa prombūtnes laikā;

Pārstāvība

62.   uzskata, ka Lisabonas līgums nosaka efektīvu, taču sarežģītu ES ārējās pārstāvības darbības sistēmu un ierosina to veidot atbilstoši šādām pamatnostādnēm:

   Eiropadomes priekšsēdētājs pārstāv Eiropas Savienību ES valstu vai valdību vadītāju līmenī jautājumos, kas attiecas uz KĀDP, taču viņam nav tiesību iesaistīties politiskās sarunās ES vārdā, kas ir Komisijas priekšsēdētāja vietnieka (Augstā pārstāvja) uzdevums; viņu var arī aicināt pildīt īpašu uzdevumu ‐ pārstāvēt Eiropadomi dažos starptautiskos pasākumos;
   Komisijas priekšsēdētājs pārstāv Eiropas Savienību visaugstākajā līmenī attiecībā uz viesiem ES ārējo attiecību aspektiem, izņemot KĀDP jautājumus, vai jebkuru īpašu nozaru politiku, kas ietilpst ES ārējo pasākumu darbības jomā (ārējā tirdzniecība utt.); Komisijas priekšsēdētāja vietnieks (Augstais pārstāvis) vai kompetentais/pilnvarotais komisārs arī var uzņemties šo lomu Komisijas vadībā;
   Komisijas priekšsēdētāja vietnieks (Augstais pārstāvis) pārstāv Eiropas Savienību ministru līmenī vai starptautiskās organizācijās saistībā ar ES vispārējo ārējo darbību; viņš arī pilda ārējās pārstāvības pienākumus kā Ārlietu padomes priekšsēdētājs;

63.   uzskata, ka vairs nebūs vēlams aicināt Vispārējo lietu padomes priekšsēdētāju (jo īpaši tās dalībvalsts ministru prezidentu, kura ir prezidentvalsts) vai atsevišķa Padomes sastāva priekšsēdētāju īstenot ES ārējas pārstāvības pienākumus;

64.   uzsver ‐ lai nepieļautu kompetenču konfliktus un nodrošinātu Eiropas Savienības saskaņotību un atpazīstamību ārējo attiecību jomā, nozīmīga ir darbību saskaņošana un sadarbība starp visām dažādajām pusēm, kas ir atbildīgas par Eiropas Savienības ārējās pārstāvības dažādajiem uzdevumiem;

o
o   o

65.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0055.
(2) Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūcija par Parlamenta jauno lomu un pienākumiem saskaņā ar Lisabonas līgumu (Leinen ziņojums), P6_TA(2009)0373.
(3) Parlamenta 2009. gada 6. maija Lēmums par Eiropas Parlamenta Reglamenta vispārēju pārskatīšanu, P6_TA(2009)0359 un ziņojums par Reglamenta piemērošanu Lisabonas līgumam (A6-0277/2009) (Corbett ziņojumi).
(4) 11. deklarācija par Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 6. un 7. punktu.
(5) 6. deklarācija par Līguma par Eiropas Savienību 15. panta 5. un 6. punktu, 17. panta 6. un 7. punktu un 18. pantu.
(6) Kā noteikts Deklarācijā par jaunās Komisijas iecelšanu, Eiropadomes 2008. gada 11. un 12. decembra secinājumi.
(7) N nozīmē "Eiropas vēlēšanu gads".
(8) 2006. gada 17. maija iestāžu nolīgums starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību attiecībā uz korekciju daudzgadu finanšu shēmā (OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp.).
(9) Saskaņā ar Parlamenta 2009. gada 25. marta rezolūciju par 2007.–2013. gada finanšu shēmas termiņa vidusposma pārskatīšanu (Böge ziņojums), Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0174 un Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūciju par Lisabonas līguma finansiālajiem aspektiem (Guy-Quint ziņojums), P6_TA(2009)0374.

Pēdējā atjaunošana - 2012. gada 20. jūnijaJuridisks paziņojums