Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Pieņemtie teksti
WORD 89k
Trešdiena, 2010. gada 5. maija - Brisele Galīgā redakcija
Dzīvnieku labturības rīcības plāna laikposmam no 2006. līdz 2010. gadam izvērtēšana
P7_TA(2010)0130A7-0053/2010

Eiropas Parlamenta 2010. gada 5. maija rezolūcija par dzīvnieku labturības rīcības plāna laikposmam no 2006. līdz 2010. gadam izvērtēšanu (2009/2202(INI))

Eiropas Parlaments ,

–   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 23. janvāra paziņojumu par Kopienas rīcības plānu dzīvnieku aizsardzībai un labturībai 2006.–2010. gadā (COM(2006)0013),

–   ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 12. oktobra rezolūciju par Kopienas rīcības plānu dzīvnieku aizsardzībai un labturībai 2006.–2010. gadā(1) ,

–   ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūciju par jaunu stratēģiju dzīvnieku veselības jomā Eiropas Savienībā 2007.–2013. gadam(2) ,

–   ņemot vērā 2009. gada 6. maija rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai par dzīvnieku aizsardzību nonāvēšanas laikā(3) ,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 13. pantu, kurā paredzēts, ka, nosakot un īstenojot ES lauksaimniecības, zivsaimniecības, transporta, iekšējā tirgus, pētniecības un tehnoloģiskās attīstības un kosmosa politiku, Savienība un tās dalībvalstis, apzinoties, ka dzīvnieki ir jutīgas būtnes, velta pienācīgu uzmanību dzīvnieku labturības prasībām, tajā pašā laikā ievēro dalībvalstu tiesību aktus, administratīvos noteikumus un tradīcijas, it īpaši saistībā ar reliģiskiem rituāliem, kultūras tradīcijām un reģionālās kultūras mantojumu,

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 28. oktobra paziņojumu “Dzīvnieku labturības marķējuma varianti un dzīvnieku aizsardzības un labturības references centru Eiropas tīkla izveide” (COM(2009)0584),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 28. oktobra paziņojumu “Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā” (COM(2009)0591),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A7-0053/2010),

A.   tā kā dzīvnieku veselības standarti ir ārkārtīgi būtiski Eiropas lopkopības pārvaldībā, jo pieaug to nozīme lauku saimniecību konkurētspējas uzlabošanā;

B.   tā kā, saskaņojot lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzības regulējumu Eiropas Savienībā, tādā pašā nolūkā ir arī jāsaskaņo noteikumi par importu, lai nenostādītu Eiropas ražotājus Eiropas tirgū neizdevīgākā stāvoklī;

C.   tā kā jebkuram dzīvnieku aizsardzības un dzīvnieku labturības nodrošināšanas pasākumam ir jābalstās uz principu, ka dzīvnieki ir jutīgas būtnes, kuru īpašās vajadzības ir jāņem vērā, un tā kā dzīvnieku labturība 21. gadsimtā ir mūsu cilvēcības izpausmes veids un pārbaudījums Eiropas civilizācijai un kultūrai;

D.   tā kā dzīvnieku labturības stratēģijas mērķim ir jābūt nodrošināt, ka tiek pienācīgi ņemts vērā dzīvnieku labturības radītais izmaksu pieaugums, un tā kā visaptveroša dzīvnieku labturības politika spēj nodrošināt vien daļējus panākumus, ja nenotiks Eiropas un pasaules mēroga dialogs un netiks aktīvi īstenota izpratnes uzlabošanas politika un sniegta informācija Eiropā un ārpus tās par augstu standartu priekšrocībām dzīvnieku labturības jomā, proti, ja Eiropas Savienība šo politiku attīstīs vienpusēji;

E.   tā kā, lai turpinātu uzlabot dzīvnieku aizsardzību Kopienā, ir jāpastiprina pasākumi pētniecības jomā un dzīvnieku aizsardzības aspekts jāiekļauj visos attiecīgajos ietekmes novērtējumos, kā arī jāiesaista lēmumu pieņemšanas procesā visas interešu grupas; tā kā spēkā esošo noteikumu pārredzamība, pieņemamība, vienota piemērošana un to ievērošanas uzraudzība visos līmeņos ir priekšnosacījumi veiksmīgas dzīvnieku aizsardzības stratēģijas īstenošanai Eiropā;

F.   tā kā Eiropa pēdējos gados ir īstenojusi daudzus tiesību aktus dzīvnieku labturības jomā un sasniegusi vienu no pasaulē augstākajiem dzīvnieku labturības līmeņiem;

G.   tā kā Parlaments 2006. gada rezolūcijā lūdza Komisiju sniegt ziņojumu par dzīvnieku labturības politikas attīstību, pirms tā iepazīstina ar nākamo rīcības plānu, un iekļaut dzīvnieku labturības aspektu Komisijas starptautisko sarunu darba kārtības jautājumos;

H.   tā kā 2006. gadā Parlaments uzsvēra, ka ir jāsniedz pilsoņiem vairāk informācijas par dzīvnieku labturību un pasākumiem, kurus ES ražotāji īstenojuši nolūkā ievērot šos noteikumus;

I.   tā kā nedrīkst noniecināt dzīvnieku labturības nozīmi, jo tā Eiropas Savienībai var sniegt salīdzinošas priekšrocības, tomēr tikai tādā gadījumā, ja ES nodrošinās, ka atvērta tirgus apstākļos visi no trešām valstīm importētie dzīvnieki un gaļa atbilst vienādām labturības prasībām, kas tiek piemērotas Savienībā;

J.   tā kā, vērtējot un pārskatot Kopienas Rīcības plānu dzīvnieku aizsardzībai un labturībai 2006.-2010. gadā, Eiropas Savienībai ir jāapņemas nodrošināt dzīvnieku labturības standartu atzīšanu nākamā PTO nolīguma lauksaimniecības sadaļā pirms vispārēja nolīguma galīgās noslēgšanas;

K.   tā kā pastāv saikne starp dzīvnieku labturību, dzīvnieku veselību un produktu drošību un tā kā augsts dzīvnieku labturības līmenis, kas attiecas uz visu produkta iegūšanas ciklu, sākot ar dzīvnieka audzēšanu un beidzot ar nokaušanu, var uzlabot produktu drošību un kvalitāti;

L.   tā kā atsevišķa patērētāju kategorija produktus, kas atbilst augstākiem dzīvnieku labturības standartiem, ir gatavi pirkt par augstākām cenām, tomēr vairums patērētāju joprojām izvēlas produktus, kas maksā mazāk;

M.   tā kā iepriekš minētajā 2006. gada rezolūcijā Eiropas Parlaments uzstāja, ka pieņemtie noteikumi, standarti un rādītāji būtu jābalsta uz jaunāko tehnoloģiju un zinātniskajām atziņām, un uzsvēra, ka ir jāņem vērā arī ekonomiskie aspekti, jo tieši augsts dzīvnieku labturības standarts ietver arī saimnieciskās darbības, finansiālas un administratīvas izmaksas ES lauksaimniekiem; tā kā savstarpīguma principa neievērošana apdraud taisnīgu konkurenci attiecībā uz trešo valstu ražotājiem;

N.   tā kā, pārskatot Kopienas Rīcības plānu dzīvnieku aizsardzībai un labturībai 2006.-2010. gadā un pirms pirmo reizi tiek pārskatīta KLP laikposmam pēc 2013. gada, Eiropas Savienībai ir jāpieņem līdzsvarota nostāja labturības jautājumā, ņemot vērā ekonomiskās sekas attiecībā uz lopu audzētājiem radītajām papildu izmaksām, paredzot pienācīga ieņēmumu atbalsta sniegšanu tiem un šajā nolūkā īstenojot atbilstīgu cenu, tirgu un/vai tiešā atbalsta politiku;

O.   tā kā ir būtiski, lai līdzās Eiropas dzīvnieku aizsardzības politikai pastāvētu saskaņota tirdzniecības politika, kurai jābalstās uz to, ka, neraugoties uz attiecīgiem ES centieniem, dzīvnieku labturības jautājumi nav ietverti ne 2004. gada jūlija pamatnolīgumā, ne arī kādā citā svarīgā Dohas sarunu kārtas dokumentā; tā kā šā iemesla dēļ, kamēr būtiski nemainīsies PTO galveno tirdzniecības partneru attieksme, nav vērts papildus ieviest dzīvnieku labturības standartus, kuri negatīvi ietekmē ražotāju starptautisko konkurētspēju;

P.   tā kā vispārējais priekšstats par dzīvnieku labturību ir tādu standartu un normu piemērošana dzīvnieku labturības un veselības jomā, kuru uzdevums ir apmierināt katrai sugai raksturīgās piemītošās vajadzības un ilgtermiņa labturības vajadzības; tā kā Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija (OIE ) par būtiskām atzīst šādas dzīvnieku labturības prasības: barība un ūdens, iespēja paust dabisku uzvedību un veselības aprūpe;

Q.   tā kā Komisijas 2009. gada oktobra paziņojumā “Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā” norādīts, ka “bieži pastāv ievērojamas atšķirības starp līgumslēdzēju pušu spēju panākt sev izdevīgus nosacījumus” un ka tas “rada negatīvu ietekmi uz pārtikas apgādes ķēdes konkurētspēju, jo mazāki, bet efektīvāki uzņēmumi var būt spiesti darboties ar zemākiem peļņas rādītājiem, kas ierobežo to iespējas un motivāciju ieguldīt labākā produktu kvalitātē un ražošanas procesu modernizācijā”;

R.   tā kā minētā izmaksu pieauguma dēļ ražošanu var pārcelt uz reģioniem, kuros ir zemāks dzīvnieku aizsardzības līmenis,

Rīcības plāns 2006.–2010. gadam

1.   atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu daudzgadu rīcības plānā pievērsties dzīvnieku labturībai dažās būtiskās rīcības jomās un pēc tam šajās jomās darboties;

2.   atzinīgi vērtē Kopienas Rīcības plānu dzīvnieku aizsardzībai un labturībai 2006.-2010. gadā, kurā pirmo reizi ir iestrādāts Amsterdamas līgumam pievienotais protokols par dzīvnieku aizsardzību un labturību, paredzot integrētu pieeju dzīvnieku aizsardzības jomas attīstībai Eiropā;

3.   norāda, ka lielākā daļa pasākumu, kas ietverti pašreizējā rīcības plānā, ir īstenoti apmierinoši;

4.   norāda, ka dzīvnieku labturības jomā ir notikusi pozitīva attīstība, pateicoties 2006.-2010. gada rīcības plānam, bet tajā pašā laikā atzīmē, ka ES lauksaimieki nav bijuši ieguvēji, veicot pasākumus tirgos un starptautiskajā tirdzniecībā, un vēlas, lai to uzsvērtu nākamajā rīcības plānā;

5.   atzinīgi vērtē darbu, kas paveikts, izstrādājot alternatīvas izmēģinājumiem ar dzīvniekiem, bet pauž nožēlu par to, ka nav pietiekami izdarīts, lai nodrošinātu, pieejamo alternatīvu izmantošanu, kas prasīts attiecīgajos ES tiesību aktos;

6.   pauž atzinību par Komisijas centieniem iekļaut ar tirdzniecību nesaistītus aspektus, tostarp dzīvnieku labturību, divpusējos tirdzniecības nolīgumos, taču uzsver, ka šādi ar tirdzniecību nesaistīti aspekti ir efektīvi jāveicina Pasaules Tirdzniecības organizācijā;

7.   aicina Komisiju izklāstīt, kāds progress ir panākts PTO sarunās par to, lai nodrošinātu ar tirdzniecību nesaistītu jautājumu, tostarp dzīvnieku labturības, atzīšanu, kā arī cik lielā mērā dzīvnieku labturības jautājumi un standarti ir ņemti vērā PTO sarunu Dohas sarunu kārtā;

8.   ar lielu gandarījumu norāda uz progresu, kas panākts dzīvnieku labturības kvalitātes projektā attiecībā uz jauniem zinātniskiem atzinumiem un zināšanām par dzīvnieku veselības un labturības rādītājiem; tomēr norāda, ka šajā projektā nav pilnībā ņemta vērā šo rādītāju izmantošanas veicināšana praksē;

9.   atzīst, ka darbs jāturpina un ir jānodrošina, ka tiek pienācīgi īstenoti spēkā esošie noteikumi par dzīvnieku pārvadāšanu ES dalībvalstīs, it īpaši par satelītsistēmas izstrādi dzīvnieku pārvadāšanas uzraudzīšanai, un mudina Komisiju atlikušajā laikā pirms rīcības plāna darbības beigām pildīt savas saistības šajā jomā, kā arī iepazīstināt ar Parlamenta pieprasīto un Regulas (EK) Nr. 1/2005 32. pantā minēto pētījumu; pieprasa izanalizēt ekonomisko ietekmi uz lopkopību, pirms tiek pieņemti jauni noteikumi, un šo noteikumu izstrādē izmantot zinātniski pierādītus un objektīvus rādītājus;

10.   uzskata, ka būtu lietderīgi radīt stimulus reģionālai dzīvnieku audzēšanai, tirgošanai un nokaušanai, lai likvidētu nepieciešamību audzēšanai un nokaušanai paredzētos dzīvniekus pārvadāt lielos attālumos;

11.   uzskata, ka zooloģiskajiem dārziem ir liela nozīme sabiedrības informēšanā par savvaļas dzīvnieku saglabāšanu un labturību; pauž bažas par to, ka trūkst stingras pārraudzības, lai nodrošinātu atbilstību Padomes Direktīvai 1999/22/EK(4) attiecībā uz savvaļas dzīvnieku turēšanu zooloģiskajos dārzos, un mudina Komisiju veikt pētījumu par šīs direktīvas efektivitāti un īstenošanu visās Eiropas Savienības dalībvalstīs;

12.   atzinīgi vērtē progresu, kas panākts saistībā ar cūku audzēšanas prasību ievērošanu, kaut arī joprojām ir gadījumi, kad prasības netiek ievērotas; tomēr ir nobažījies, ka, neraugoties uz ieteikumiem, ko par šo jautājumu izdevusi Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA ), joprojām trūkst iedarbīgu plānu, lai īstenotu atsevišķus noteikumus 2008. gada 18. decembra Direktīvā 2008/120/EK, ar kuru nosaka minimālos standartus cūku aizsardzībai, tāpēc mudina Komisiju, dalībvalstis un iesaistīto nozaru pārstāvjus konstatēt prasību neievērošanas gadījumus un to iemeslus un pielikt nepieciešamos pūliņus, lai nodrošinātu lielāku atbilstību šai direktīvai;

13.   mudina Komisiju arī nodrošināt, ka tiek pilnībā ievērots aizliegums, kurš stāsies spēkā 2012. gadā, izmantot dējējvistu krātiņu sistēmas bez ligzdām, un aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka nozares pārstāvji šo noteikumu spēj ievērot, un uzraudzīt īstenošanas procesu dalībvalstīs; pieprasa, lai arī, importējot olas ES, tiktu ievēroti ražošanas nosacījumi, ko piemēro Eiropas ražotājiem;

14.   aicina ES mērogā aizliegt tirgot olas, kuru ražošana neatbilst šiem tiesību aktiem;

15.   secina, ka pašreizējais rīcības plāns daudzos aspektos tiek īstenots nepietiekami, un uzsver, ka pirms jaunu noteikumu sagatavošanas ir jāievieš spēkā esošie noteikumi; šajā sakarībā vērš uzmanību uz to, ka visās dalībvalstīs būtu jāievieš efektīvi sodi par šo noteikumu neievērošanu;

16.   uzsver, ka Komisijai, veicot 2010. gadā plānoto novērtēšanu, ir rūpīgi jāizanalizē gūtie sasniegumi un no iespējamām kļūdām gūtās mācības;

17.   pauž nožēlu, ka Komisija šajā laikā nav izstrādājusi skaidru stratēģiju informācijas sniegšanai par produktu vērtību, kuri atbilst dzīvnieku labturības standartiem, uzskatot 2009. gada oktobrī sniegto ziņojumu par pietiekamu;

18.   apstiprina, ka Kopiena visus dzīvniekus uzskata par jutīgām būtnēm (Līguma 13. pants); atzīst, ka šā iemesla dēļ tās darbība ir galvenokārt koncentrējusies uz pārtikas ražošanā izmantotajiem dzīvniekiem, un ka rīcības plānā 2011.–2015. gadam būtu jāiekļauj citu kategoriju dzīvnieki;

Rīcības plāns 2011.–2015. gadam

19.   atgādina, ka iepriekš minētajā 2006. gada rezolūcijā jau ir aicināts izstrādāt jaunu rīcības plānu, kurš būs spēkā pēc pašreizējā rīcības plāna darbības beigām, un tāpēc mudina Komisiju, ņemot vērā jaunos pierādījumus un gūtās zinātniskās atziņas, iesniegt ziņojumu, kurā novērtēts, kā tiek īstenots pašreizējais plāns, un situācija saistībā ar dzīvnieku labturības politiku ES, un uz šā ziņojuma pamata izstrādāt rīcības plānu dzīvnieku labturības jomā 2011.–2015. gadam, kam jāsaņem prasītais finansiālais atbalsts;

20.   pieprasa veikt pasākumus, lai nekavējoties tiktu ieviesti spēkā esošie tiesību akti un nodrošināta standartu saskaņošana un vienlīdzīgas iespējas iekšējā tirgū; iesaka jebkuru jaunu tiesību aktu priekšlikumus izvērtēt, ņemot vērā alternatīvas iespējas pilnībā īstenot spēkā esošos tiesību aktus, lai novērstu nevajadzīgu tiesību aktu dublēšanos;

21.   ierosina Komisijai, lai tā savā novērtējuma ziņojumā, cita starpā, izanalizētu to, cik lielā mērā pašreizējā rīcības plānā ir īstenotas Eiropas sabiedrības prasības dzīvnieku labturības jomā, nodrošināta Eiropas ražotāju sistēmas ilgtspējība, un to, kā šā plāna īstenošana ir ietekmējusi iekšējā tirgus darbību;

22.   aicina Komisiju izskaidrot dzīvnieku labturības standartu ietekmi un pilnībā ņemt vērā tādu atšķirīgu faktoru savstarpējo saistību kā dzīvnieku labturība, ilgtspējība, dzīvnieku veselība, vide, produktu kvalitāte un ekonomiskā dzīvotspēja;

Vispārīgs Eiropas tiesību akts par dzīvnieku labturību

23.   konstatē, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 13. pants ir radījis jaunu juridisko situāciju, saskaņā ar kuru, nosakot un īstenojot ES lauksaimniecības, zivsaimniecības, transporta, iekšējā tirgus, pētniecības un tehnoloģiskās attīstības un kosmosa politiku, Savienībai un tās dalībvalstīm, ņemot vērā to, ka dzīvnieki ir jutīgas būtnes, jāvelta pienācīga uzmanība dzīvnieku labturības prasībām, tajā pašā laikā jāievēro dalībvalstu tiesību akti, administratīvie noteikumi un tradīcijas, it īpaši saistībā ar reliģiskiem rituāliem, kultūras tradīcijām un reģionālās kultūras mantojumu; uzskata, ka šis pants ir attiecināms uz visiem lauksaimniecības dzīvniekiem un dzīvniekiem, kas dzīvo nebrīvē, piemēram, pārtikas ražošanā izmantotajiem dzīvniekiem, lolojumdzīvniekiem, cirku dzīvniekiem un zooloģisko dārzu dzīvniekiem vai klaiņojošiem dzīvniekiem, tajā pašā laikā neaizmirstot, ka dzīvniekiem ar atšķirīgām īpašībām un dzīves apstākļiem nepieciešama diferencēta attieksme;

24.   mudina Komisiju, ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 13. pantu un ietekmes pētījumu un apspriežoties ar ieinteresētajām pusēm, vēlākais līdz 2014. gada beigām iesniegt pamatotu priekšlikumu vispārīgam ES tiesību aktam par dzīvnieku labturību, kuram, balstoties uz pieejamajām zinātniskajām atziņām un pārbaudītu pieredzi, būtu jāveicina vispārēja izpratne par dzīvnieku labturības jēdzienu, saistītajām izmaksām un piemērojamajiem pamatnoteikumiem;

25.   uzskata, ka saskaņā ar tiesību aktiem dzīvnieku veselības jomā šajā vispārīgajā tiesību aktā dzīvnieku labturības jomā ir jāietver atbilstoši norādījumi par dzīvnieku atbildīgu turēšanu un kopīgu pārraudzības un salīdzināmu datu apkopošanas sistēmu, kā arī prasības attiecībā uz dzīvnieku kopēju apmācību un noteikumi, kas paredz konkrētu atbildības jomu dzīvnieku īpašniekiem, lopkopjiem un dzīvnieku turētājiem; uzskata, ka papildus prasību noteikšanai ražotājiem ir jāsaņem resursi, kas palīdz nodrošināt šo prasību pienācīgu izpildi;

26.   uzskata, ka šim vispārīgajam tiesību aktam dzīvnieku labturības jomā būtu jānosaka viens pamatlīmenis dzīvnieku labturībai Eiropas Savienībā, kas būtu priekšnosacījums brīvai un taisnīgai konkurencei iekšējā tirgū, gan attiecībā uz vietējiem ražojumiem, gan trešo valstu importu; tomēr uzskata, ka būtu nepieciešama iespēja jebkurai dalībvalstij un reģionam ļaut atsevišķiem ražotājiem vai ražotāju grupām brīvprātīgi ieviest vērienīgākas sistēmas, tajā pašā laikā novēršot konkurences traucējumus un sargājot ES konkurētspēju starptautiskos tirgos;

27.   uzskata, ka importētiem produktiem ir jāatbilst tām pašām dzīvnieku labturības prasībām, kādas piemēro Eiropas uzņēmējiem;

28.   aicina kompensēt Eiropas lauksaimniekiem ražošanas izmaksu pieaugumu, kas saistīts ar dzīvnieku labturības standartu paaugstināšanu; ierosina iekļaut dzīvnieku labturības pasākumiem paredzētos finanšu līdzekļus jaunās kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmās pēc 2013. gada;

29.   uzskata arī, ka informācijas sniegšanai pilsoņiem par dzīvnieku labturības augsto līmeni ES un dažādo iesaistīto nozaru pārstāvju pastiprinātajiem centieniem saistībā ar to vajadzētu būt šīs politikas svarīgai sastāvdaļai;

30.   uzskata, ka dzīvnieku labturības prasību iekļaušana starptautiskos nolīgumos ir būtiska, lai ļautu ES ražotājiem konkurēt pasaules tirgū un novērst ražošanas pārcelšanu uz reģioniem, kuros valda daudz zemāks dzīvnieku labturības līmenis, tādējādi radot netaisnīgu konkurenci ES modelim;

31.   atzinīgi vērtē diskusijas par iepriekš minētajā Komisijas 2009. gada 28. oktobra paziņojumā aprakstītajām dažādām iespējamām dzīvnieku labturības marķēšanas shēmām; tomēr atgādina, ka tās ir jāizskata plašākā kontekstā, īpaši ņemot vērā dažādās pastāvošās vides, uztura un klimata marķēšanas shēmas; uzsver, ka informācijai, ko par šo tēmu saņem Eiropas patērētāji, ir noteikti jābalstās uz saprātīgām un plaši atzītām zinātniskām atziņām un jābūt saprotamai patērētājiem;

32.   ierosina, lai marķējumā sniegtā informācija būtu precīza un tieša un tajā būtu norāde uz atbilstību ES pieprasītajiem augstajiem dzīvnieku labturības standartiem; uzskata, ka Komisijai būtu jāsniedz pilsoņiem nepieciešamā informācija par Eiropas dzīvnieku labturības sistēmu, lai viņi saņemtu objektīvu informāciju;

33.   ierosina pārskatīt dzīvnieku labturības politikas atbilstību citām Savienības politikas jomām;

34.   aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt iespējamās problēmas, ko Eiropas dzīvnieku labturības standarti varētu radīt mūsu ražotāju konkurētspējai, un saistībā ar šo standartu īstenošanu pārskatīt ražotāju atbalstam izstrādātās sistēmas;

35.   uzskata, ka pirms jaunu tiesības aktu sagatavošanas būtu pareizi jāīsteno jau spēkā esošie noteikumi ‐ gan vispārējie, gan arī īpašie; kā piemēru min aizliegumu izmantot daudznodalījumu būrus vistām, noteikumus par cūkām, dzīvnieku pārvadāšanu un noteikumus par zosu un pīļu audzēšanu; uzsver, ka turpmākiem dzīvnieku labturības pasākumiem ir jāatbilst Kopienas mērķiem, piemēram, saistībā ar ilgtspējīgu attīstību, jo sevišķi ilgtspējīgu mājlopu audzēšanu un patērēšanu, vides un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, kā arī stratēģiju uzlabot spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu un saskaņotu stratēģiju veicināt pētniecību, kurā netiek veikti izmēģinājumi ar dzīvniekiem;

Eiropas references centru tīkls dzīvnieku labturībai

36.   uzskata, ka būtu jāizveido koordinēts Eiropas tīkls dzīvnieku labturībai pastāvošo Kopienas vai dalībvalstu iestāžu pakļautībā un tā darbā būtu jāizmanto iepriekš ierosinātais vispārīgais tiesību akts dzīvnieku labturībai; uzskata, ka šādam tīklam viena iestāde būtu jāieceļ par koordinācijas struktūru, kura veiks uzdevumus, kas paredzēti “centrālajai koordinācijas iestādei”, uz kuru jau ir atsauce pieminētajā Komisijas 2009. gada 28. oktobra paziņojumā; turklāt uzskata, ka šāda koordinācijas iestāde nekādā gadījumā nedrīkstētu veikt uzdevumus, kas jau ir uzticēti Komisijai vai citām aģentūrām, bet tai būtu jākļūst par atbalsta instrumentu, sniedzot palīdzību Komisijai, dalībvalstīm, pārtikas ķēdes dalībniekiem un pilsoņiem attiecībā uz apmācību un izglītību, paraugpraksi, informāciju un saziņu ar patērētājiem, kā arī paužot novērtējumu un viedokli par turpmākajiem tiesību aktu un politikas priekšlikumiem un to ietekmi uz dzīvnieku labturību, novērtējot dzīvnieku labturības standartus, pamatojoties uz jaunākajām pieejamajām zināšanām un koordinējot ES sistēmu jaunu metožu izmēģināšanai;

37.   uzskata, ka sabiedrībai būtu jāsaņem zinātniski pamatota informācija par dzīvnieku vajadzībām, par to, kā pareizi ar tiem apieties, un ka tas ir jādara atbilstīgi un nopietni; uzskata, ka Eiropas references centru tīklam būtu jāatbild par izglītošanas un informēšanas pasākumu īstenošanu, jo, lai nepieļautu ekstrēmu uzskatu veidošanos sabiedrībā, būtiski ir sniegt uz standartizētiem kvalitātes kritērijiem pamatotas zināšanas;

Spēkā esošo tiesību aktu labāka īstenošana

38.   mudina Komisiju pēc iespējas drīzāk novērtēt, cik Eiropas ražotājiem izmaksās īstenojamie dzīvnieku labturības pasākumi, un vēlākais 2012. gadā iesniegt ieteikumus, norādījumus un veikt citus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu Eiropas lopkopju konkurētspējas samazināšanos;

39.   aicina dalībvalstis veikt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka izglītības sniegšanas procesā tiek veicināts dzīvnieku aizsardzības un labturības jēdziens;

40.   uzskata, ka par mērķi jāizvirza, balstoties uz risku analīzi, radīt mērķtiecīgu uzraudzības sistēmu, kurā galvenie ir objektīvie faktori un kurā paredzēts, ka dalībvalstīs, kur pārkāpumu līmenis ir augstāks nekā vidējais rādītājs, jāveic stingrākas pārbaudes;

41.   uzsver, ka nelīdzsvarotība pārtikas ķēdē, kā tas aprakstīts Komisijas ziņojumā “Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā”, bieži vien rada papildu grūtības primārajiem ražotājiem; atgādina, ka primārajiem ražotājiem ir ierobežoti līdzekļi investīcijām, jo šī situācija rada papildu izdevumus;

42.   uzsver, ka Eiropas Savienības budžetā ir jāiekļauj pietiekamas apropriācijas, lai Komisija varētu efektīvāk un vispusīgāk veikt uzraudzību, nepieciešamības gadījumā atbalstīt ražotājus un palielināt ražotāju konkurētspēju, kas mazinājusies līdz ar jaunu un mainīgu dzīvnieku labturības standartu pieņemšanu, ņemot vērā to, ka šo standartu radītās izmaksas netiek iekļautas cenā, ko lauksaimnieki saņem par pārdoto produkciju;

43.   uzsver, ka būtu jāturpina uzlabot un stiprināt lauksaimniecības nozares konkurētspēju, veicinot un ievērojot spēkā esošos noteikumus dzīvnieku labturības jomā, kā arī ievērojot vides aizsardzības prasības;

44.   mudina dalībvalstis nodrošināt, ka jebkuri ES dzīvnieku labturības noteikumu pārkāpumi tiek efektīvi un atbilstīgi sodīti un katrā lietā papildus šiem sodiem tiek sniegti kompetento iestāžu vispusīgi norādījumi un padomi, kā arī veikti atbilstīgi korektīvi pasākumi;

45.   aicina dalībvalstis veikt atbilstīgus pasākumus, lai novērstu turpmākus dzīvnieku labturības noteikumu pārkāpumus;

46.   atzinīgi vērtē dzīvnieku antibiotiku lietošanas gadījumu skaita būtisko samazināšanos dalībvalstīs, kopš ES tika aizliegta to izmantošana dzīvnieku augšanas veicināšanai, lai gan tās joprojām atļauts izmantot ASV un dažās citās valstīs; tomēr cer, ka dzīvnieku pretantibiotiku rezistences pieaugošo problēmu Komisija un dalībvalstis risinās atbildīgā veidā; aicina Komisiju vākt un analizēt datus par veterināro produktu, tostarp antibiotiku, lietošanu, lai nodrošinātu efektīvu šādu produktu lietojumu;

Rādītāji un jaunas metodes

47.   mudina novērtēt un turpināt izstrādāt dzīvnieku labturības kvalitātes projektu, it īpaši attiecībā uz šā instrumenta vienkāršošanu un praktisko izmantošanu;

48.   uzskata, ka būs ļoti sarežģīti izmērīt dzīvnieku labturības rādītājus attiecībā uz ievestiem produktiem; uzsver, ka, nešauboties par šo instrumentu lietderību vai ticamību, tiem nevajadzētu traucēt konkurenci un tādējādi kaitēt Eiropas ražotājiem;

49.   mudina Komisiju, pamatojoties uz dzīvnieku labturības kvalitātes projekta nobeiguma ziņojumu, ierosināt pārbaudes laiku dzīvnieku labturības novērtēšanai Eiropas Savienībā, izmantojot metodes, kas izstrādātas dzīvnieku labturības kvalitātes projektā;

50.   šajā sakarībā mudina dalībvalstis labāk izmantot iespējas, lai saņemtu no ES lauku attīstības fondiem un no Pētniecības ģenerāldirektorāta septītās pamatprogrammas (2007.-2013. gadam) pieejamo atbalstu lietišķiem pētījumiem un ieguldījumiem jauninājumos un modernizācijā, tādējādi uzlabojot dzīvnieku labturību; aicina arī dalībvalstis un Komisiju vairāk finanšu līdzekļu ieguldīt ar dzīvnieku labturību saistītā pētniecībā un jaunu tehnisko paņēmienu un metožu izstrādē;

51.   aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas (OIE ) pamatnostādnēs par dzīvnieku labturību tiktu veicināti atbilstoši labturības standarti, kuros ir pienācīgi ņemti vērā šajā jomā gūtie zinātniskie dati;

o
o   o

52.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 308 E, 16.12.2006., 170.–178. lpp.
(2) OV C 279E, 19.11.2009, 89. lpp.
(3) OV L 303, 18.11.2009., 1. lpp.
(4) OV L94, 9.4.1999., 24. lpp.

Pēdējā atjaunošana - 2011. gada 11. februāraJuridisks paziņojums