Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. pantu,

–  ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās(1) (turpmāk “Briseles I regula” vai “Regula”),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par šīs Regulas piemērošanu (COM(2009)0174),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 21. aprīļa Zaļo grāmatu par Briseles I regulas pārskatīšanu COM(2009)0175),

–  ņemot vērā Haidelbergas ziņojumu (JLS/2004/C4/03) par Briseles I regulas piemērošanu dalībvalstīs un atsauksmēm uz Komisijas Zaļo grāmatu,

–  Eiropas Parlamenta 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei ‐ Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs ‐ Stokholmas programma(2), jo īpaši iedaļas “Pilsoņiem un uzņēmumiem ‐ plašāku pieeju civiltiesībām” un “Eiropas tiesu kultūras izveide”,

–  ņemot vērā, ka Savienība 2007. gada 3. aprīlī kļuva par dalībnieci Hāgas starptautisko privāttiesību konferencē,

–  ņemot vērā, ka 2009. gada 1. aprīlī Savienības vārdā parakstīja Hāgas 2005. gada 30. jūnija konvenciju par tiesas izvēles nolīgumiem,

–  ņemot vērā Tiesas judikatūru, jo īpaši lietā Gambazzi/DaimlerChrysler Canada(3), atzinumu par Lugāno konvenciju(4), lietas West Tankers(5), Gasser/MISAT(6), Owusu/Jacksohn(7), Shevill(8), Owens Bank/Bracco(9), Denilauer(10), St Paul Dairy Industries(11) un Van Uden(12),

–  ņemot vērā 1968. gada 27. septembra Briseles konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi(13), Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulu (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdamiem prasījumiem(14), Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regulu (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru(15), Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām(16), Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 4/2009 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās(17) un Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu(18),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II)(19),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2009. gada 16. decembra atzinumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A7-0219/2010),

A.  tā kā Regula (EK) Nr. 44/2001, pirms kuras spēkā bija Briseles konvencija, ir viens no visveiksmīgākajiem ES tiesību aktiem; tā kā ar šo aktu tika likti Eiropas tiesību telpas pamati, tā kā tas ir bijis lietderīgs akts no pilsoņu un uzņēmumu viedokļa, jo, piemērojot vienotus Eiropas noteikumus un papildus tiem ievērojot arī nozīmīgo judikatūras klāstu, tika veicināta tiesiskā noteiktība un lēmumu konsekvence, novērsta paralēlā tiesvedība, un to izmanto kā paraugu un palīglīdzekli saistībā ar citiem tiesību aktiem;

B.  tā kā, neskatoties uz to, šo Regulu kritizēja vairāku Eiropas Kopienu Tiesas pieņemto spriedumu dēļ un tā kā šī Regula ir jāatjaunina;

C.  tā kā ekzekvatūras atcelšana, kas ir Komisijas galvenais mērķis, veicinātu tiesu nolēmumu brīvu kustību un būtu uzskatāma par vienu no nozīmīgākajiem pasākumiem Eiropas tiesiskās telpas izveidē;

D.  tā kā ekzekvatūru noraida reti ‐ tikai 1 – 5% pieteikumu tiek pārsūdzēti un pārsūdzības prasījumus reti kad apmierina; tā kā laika zudumu un izmaksas, kas prasītājiem rodas, lai ārzemju spriedumu atzītu, vienotajā tirgū tomēr ir grūti pamatot, un tas var būt īpaši apgrūtinoši gadījumos, kad prasītājs vēlas, lai izpildi vērstu pret parādnieka īpašumiem vairākās jurisdikcijās;

E.  tā kā vairākos ES tiesību aktos ‐ regulās par Eiropas izpildes rīkojumu, Eiropas maksājuma rīkojumu, Eiropas procedūra maza apmēra prasībām un uzturēšanas saistībām, ‐ nav paredzēta obligāta ekzekvatūra(20);

F.  tā kā ekzekvatūra ir jāatceļ, nosakot ‐ ja tiesas nolēmumu, ko saskaņā ar akta izdošanas dalībvalstī piemērojamo Regulu var atzīt un izpildīt, tad tas ir jāizpilda visā ES; tā kā šādai izpildei ir jābūt saistītai ar ārkārtēju procedūru, kuru var izmantot puse, pret kuru ir vērsta sprieduma izpilde, lai nodrošinātu atbilstošas tiesības pārsūdzēt izpildes nolēmumu izpildes valsts tiesā, ja attiecīgā puse vēlas pārsūdzēt izpildes lēmumu, pamatojoties uz Regulā minētajiem iemesliem; tā kā būs jānodrošina, ka pasākumi, kurus veic, lai izpildītu spriedumu, pirms apstrīdēšanas termiņa beigām nerada neatgriezeniskas sekas;

G.  tā kā ir jāsaglabā Regulā (EK) Nr. 44/2001 noteiktās obligātās tiesību aizsardzības garantijas;

H.  tā kā lūgumu par sprieduma izpildi saņēmējas valsts amatpersonām un tiesu izpildītājiem ir jāspēj noteikt, ka dokuments, kurā ir lūgts izpildīt tiesas spriedumu, ir autentisks, galīgs valsts tiesas spriedums;

I.  tā kā šķīrējtiesu piekritība ir pietiekami labi regulēta Ņujorkas 1985. gada konvencijā un 1961. gada Ženēvas konvencijā par starptautisko komercšķīrējtiesu, ko ir parakstījušas visas dalībvalstis, un tā kā arī turpmāk Regulas piemērošanas jomu nedrīkst attiecināt uz šķīrējtiesām;

J.  tā kā Ņujorkas konvencijas noteikumi ir obligātie noteikumi un tā kā konvencijas dalībvalstu tiesības var būt labvēlīgākas attiecībā uz šķīrējtiesas piekritību un šķīrējtiesas nolēmumiem;

K.  turklāt, tā kā norma, ar kuru ir noteikts, ka lieta ir piekritīga tikai tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas šķīrējtiesas mītne, varētu radīt ievērojamus traucējumus;

L.  tā kā no aktīvajām diskusijām, kas radās saistībā ar priekšlikumu noteikt dalībvalstu civillietu tiesas par ekskluzīvajām kompetentajām tiesām tiesvedībai, ar kuru papildina šķīrējtiesas procesu, izriet, ka dalībvalstis nav vienojušās par kopēju nostāju šajā jautājumā un ka, ņemot vērā šajā jomā pastāvošo globālo konkurenci, vēlmei likt dalībvalstīm ātri panākt šādu vienošanos varētu būt pretējs efekts;

M.  tā kā dalībvalstu dažādajiem procesuālajiem mehānismiem, kas ir izstrādāti, lai aizsargātu šķīrējtiesas jurisdikciju (paralēlās tiesvedības aizliegumi, ja vien tie nav pretrunā ar personu brīvu kustību un pamattiesībām, šķīrējtiesas piekritības klauzulas atzīšana par piemērojamu, atlīdzības par šķīrējtiesas klauzulas pārkāpumu noteikšana, Kompetenz-Kompetenz principa negatīvā iedarbība u. tml.), arī turpmāk ir jābūt spēkā un tā kā šādu procedūru iedarbība un turpmākie citās dalībvalstu tiesās pieņemtie nolēmumi ir jāreglamentē šo dalībvalstu tiesībās, kā tas bija pirms sprieduma West Tankers lietā;

N.  tā kā pušu autonomijai ir galvenā nozīme un, tā kā, piemērojot lis pendens principu, kā to ir apstiprinājusi Eiropas Kopienu Tiesa (piemēram, Gasser lietā), kolīzijas normas var ļaunprātīgi apiet, uzsākot “torpēdu” tiesvedību;

O.  tā kā trešās puses var saistīt vienošanās par tiesas izvēli (piemēram, kravas zīmē), kurai tās nav konkrēti piekritušas, un tā kā tā var negatīvi ietekmēt pušu iespējas vērsties tiesā un būt klaji netaisna, un tā kā šā iemesla dēļ vienošanās par tiesas izvēli iedarbība uz trešajām pusēm ir jāreglamentē atsevišķā Regulas normā;

P.  tā kā Zaļajā grāmatā ir ieteikts, ka daudzas Regulas īstenošanas rezultātā radušās grūtības varētu novērst, uzlabojot komunikāciju starp tiesām; tā kā likumdošanas līmenī reglamentēt labāku tiesnešu saziņu starptautiskās privātās tiesības regulējošā aktā ir praktiski neiespējami, taču, tā kā šādu saziņu var veicināt saistībā ar Eiropas tiesu kultūras veidošanu, veicot apmācību un izmantojot tīklus (Eiropas Tiesnešu apmācības tīkls, Eiropas Tiesu iestāžu padomju tīkls, Eiropas Savienības Augstāko tiesu priekšsēdētāju tīkls, Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls civillietās un komerclietās);

Q.  tā kā, runājot par personas tiesībām, ir jāierobežo izdevīgākās jurisdikcijas izvēles iespējas, uzsverot, ka pārsvarā tiesām būtu jāatzīst jurisdikcija tikai tad, ja pastāv pietiekama, būtiska vai nozīmīga piesaiste valstij, kuras tiesā ir iesniegts prasības pieteikums, jo tas varētu palīdzēt labāk līdzsvarot iesaistīto personu intereses, jo īpaši vārda brīvību un tiesības uz privāto dzīvi un personas goda un cieņas neaizskaramību;tā kā piemērojamo tiesību aktu jautājumu aplūkos atsevišķi likumdošanas priekšlikumā par Romas II regulu; tā kā grozītajā Regulā tomēr vajadzētu noteikt norādes dalībvalstu tiesām;

R.  tā kā attiecībā uz pagaidu pasākumiem ir jāprecizē Denilauer judikatūra, skaidri nosakot, ka ex parte pasākumus var atzīt un izpildīt saskaņā ar Regulu, ja atbildētājam ir bijusi iespēja tos pārsūdzēt;

S.  tā kā nav skaidrs, kādā mērā aizsardzības rīkojumi, kurus izdod, lai iegūtu informāciju un pierādījumus, attiecas uz Regulas 31. panta piemērošanas jomu,

Visaptverošs privāto starptautisko tiesību jēdziens

1.  mudina Komisiju pārskatīt dažādo regulu savstarpējo saistību, kurās ir reglamentēts jurisdikcijas, izpildes un piemērojamo tiesību jautājums; uzskata, ka vispārējam mērķim ir jābūt tāda tiesiska regulējuma pieņemšanai, kas būtu saskanīgi strukturēts un viegli saprotams; uzskata, ka tāpēc terminiem visās jomās, visiem jēdzieniem un visām prasībām līdzīgos visus jautājumus reglamentējošos noteikumos ir jābūt vienādiem un saskaņotiem (piemēram, lis pendens, jurisdikcijas klauzulas utt.), un galīgais mērķis varētu būt visaptveroša privāto starptautisko tiesību kodifikācija;

Ekzekvatūras atcelšana

2.  aicina atcelt ekzekvatūras prasību, bet uzskata, ka šāda iniciatīva ir jālīdzsvaro, saglabājot garantijas, ar kurām atbilstīgi aizsargā tās puses tiesības, pret kuru vērš sprieduma izpildi; tādēļ uzskata, ka ir jāparedz ārkārtēja procedūra, kas ir piemērojama dalībvalstī, kurā spriedumu lūdz izpildīt; uzskata, ka šai procedūrai vajadzētu būt piemērojamai pēc tās puses lūguma, pret kuru vērš sprieduma izpildi un kura iesniedz pieteikumu Regulas III pielikumā minētajā tiesā; uzskata, ka pieteikumā piemērot šo ārkārtējo procedūru būtu jānorāda šādi iemesli: a) šāda atzīšana ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā atzīšana prasīta; b) aizmuguriska sprieduma gadījumā ‐ ja atbildētājam netika laikus izsniegts dokuments, ar ko ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, izņemot gadījumu, ja atbildētājs nav sācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad viņam bija iespējams to darīt; c) minētais spriedums ir pretējs spriedumam, kas pieņemts strīdā starp tām pašām pusēm dalībvalstī, kurā atzīšana ir prasīta, un d) spriedums ir pretējs agrākam spriedumam, kas pieņemts citā dalībvalstī vai trešā valstī ar tādu pašu prasības pamatu un starp tām pašām pusēm, ja agrākais spriedums atbilst nosacījumiem, kas nepieciešami tā atzīšanai dalībvalstī, uz kuru tas attiecas; vēl uzskata, ka pusēm ir jābūt tiesībām tiesnesim iesniegt pieteikumu pat pirms izpildes uzsākšanas un ka, ja tiesnesis nolemj, ka pieteikuma pamatā ir nopietni iemesli, viņš vai viņa nosūta lietu III pielikumā minētajai tiesai, kurā to pārbauda, ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus; atbalsta preambulas apsvēruma papildināšanu, saskaņā ar ko valsts tiesa var uzlikt sodu par apgrūtinošu un nepamatotu pieteikumu, tostarp lemjot par izdevumu segšanu;

3.  mudina Komisiju ierosināt publiskas diskusijas par sabiedrisko kārtību saistībā ar tiesību aktiem starptautisko privāto tiesību jomā;

4.  uzskata, ka ir jāsaskaņo 2. punktā minētās ārkārtējās procedūras procesuālais termiņš, lai nodrošinātu, ka to veic pēc iespējas ātrāk un ka izpildes pasākumi, kurus īsteno līdz pieteikuma par ārkārtējo procedūru iesniegšanas termiņa beigām vai līdz šīs procedūras noslēgumam, nerada neatgriezeniskas sekas; īpaši iestājas par to, ka ārvalstu tiesu spriedums nebūtu jāizpilda, ja nav pienācīgi ievērotas parādnieka tiesības;

5.  aizstāv ne tikai viedokli, ka regulējumā arī turpmāk ir jābūt noteiktam pienākumam pierādīt dokumenta autentiskumu, ar kuru nodrošina spriedumu atzīšanu, bet arī, ka šāds īstuma apliecinājums jāveic standartizētā veidā; šajā sakarībā uzskata, ka V pielikumā paredzētais īstuma apliecinājums būtu jāuzlabo, vienlaikus, cik vien iespējams, izvairoties no vajadzības pēc tulkojuma;

6.  uzskata, ka līdzekļu taupības nolūkā varētu tulkot tikai izpildāmā lēmuma pasludināmo daļu (rezolutīvo daļu un motīvu daļas kopsavilkumu), taču pilno sprieduma tulkojumu veic gadījumā, ja nolēmums par izpildi tiek pārsūdzēts;

Autentiski akti

7.  uzskata, ka autentiskus aktus nedrīkstētu izpildīt bez iespējas tos izskatīt to valstu tiesās, kurās spriedumu lūdz izpildīt; tādēļ uzskata, ka ārkārtējo procedūru, kas ir jāievieš, nedrīkstētu attiecināt tikai uz gadījumiem, kad akta izpilde ir acīmredzami pretēja tās valsts sabiedriskajai kārtībai, kurā aktu vēlas izpildīt, jo teorētiski ir iespējama situācija, ka autentisks akts varētu būt pretējs agrākam spriedumam un ka autentiska akta spēkā esamību (pretstatā autentiskumam) varētu apstrīdēt aktu izdevušās valsts tiesās, pamatojoties uz kļūdu, sagrozījumu utt., ‐ to var darīt arī tad, ja izpilde jau būtu uzsākta;

Regulas darbības joma

8.  uzskata, ka Regulas darbības jomu nedrīkstētu attiecināt uz Regulā (EK) Nr. 4/2009 reglamentētajām uzturēšanas saistībām, taču atkārto, ka galīgajam mērķim ir jābūt visaptverošam normatīvam aktam, kas attiektos uz visiem šīs jomas regulējuma priekšmetiem;

9.  kategoriski iebilst pret lēmuma atcelšanu uz šķīrējtiesām neattiecināt Regulas darbības jomu (pat pret daļēju tā atcelšanu);

10.  uzskata, ka no Regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta skaidri izriet, ka Regulas darbības joma neattiecas ne tikai uz tiesvedību šķīrējtiesā, bet arī uz tiesas procedūrām, kurās vai nu pamatlietā, vai kā par iepriekš izlemjamu vai prejudiciālo jautājumu izskata piekritības šķīrējtiesai spēkā esamību un apjomu; vēl uzskata, ka 31. pants ir jāpapildina ar punktu, kurā būtu noteikts, ka spriedumu neatzīst, ja izcelsmes dalībvalsts tiesa, taisot nolēmumu un izlemjot jautājumu par šķīrējtiesas klauzulas spēkā esamību vai tvērumu, ir ignorējusi tās valsts šķīrējtiesas piekritību reglamentējošās kolīziju tiesības, kurā spriedumu lūdz izpildīt, ja vien izcelsmes dalībvalsts tiesas spriedums nebūtu tāds pats kā spriedums, kas būtu pieņemts saskaņā ar tās dalībvalsts tiesībām, kurā spriedumu lūdz izpildīt;

11.  uzskata, ka šis jautājums arī ir jāpaskaidro apsvērumā;

Tiesas izvēle

12.  aizstāv viedokli, ka “torpēdu” tiesvedības problēmas risinājums ir tiesu izvēles nolīgumā norādītās tiesas atbrīvošana no pienākuma apturēt tiesvedību saskaņā ar lis pendens principu; uzskata, ka atbrīvojums ir jāsaista ar prasību visus piekritības strīdus izvēlētajā tiesā izskatīt ātri pašus pirmos un ka šāda norma ir jānostiprina, apsvērumā uzsverot pušu autonomijas fundamentālo nozīmi;

13.  uzskata, ka Regulā būtu jābūt jaunai normai, kurā būtu noteiktas iespējas īstenot tiesas izvēles vienošanās pretēji trešo pušu iebildumiem; pauž viedokli, ka ar šādu normu varētu noteikt, ka personu, kas nav līguma slēdzēja puse, saistīs ekskluzīva, saskaņā ar Regulu noslēgta tiesas izvēles vienošanās tikai tad, ja: a) vienošanās ir fiksēta rakstiskā dokumentā vai ir pierakstīta elektroniski; b) šī persona ir savlaicīgi un atbilstoši informēta par tiesvedības norises vietu; c) pārvadājumu līgumos izvēlētā tiesa atrodas i) tajā pašā vietā, kur pārvadātājs; ii) pārvadājuma līgumā noteiktajā kravas saņemšanas vietā; iii) pārvadājuma līgumā noteiktajā piegādes vietā vai iv) ostā, kurā kravu sākumā ielādē kuģī, vai ostā, kurā kravu beigās no kuģa izkrauj; uzskata, ka vēl ir jānosaka, ka visos citos gadījumos trešā puse ir tiesīga vērsties tiesā, kurai lieta ir pārējos gadījumos piekritīga saskaņā ar Regulu, ja vien pienākums šai pusei ievērot šādu piekritību neliekas acīmredzami netaisns;

Forum non conveniens

14.  nolūkā izvairīties no problēmām, ar kurām tiesa saskārās lietā Owusu v. Jackson iesaka risinājumu, kas atbilst Regulas (EK) Nr. 2201/2003 15. pantam, tādējādi dalībvalstu tiesas, kuras skata lietu pēc būtības, var apturēt tiesvedību, ja tās uzskata, ka citas dalībvalsts tiesa vai trešās valsts tiesa ir piemērotāka izskatīt lietu kopumā vai atsevišķu tās daļu, tādējādi pusēm dodot iespēju vērsties piemērotākajā tiesā vai sākotnējās piekritības tiesām iespēju ar pušu piekrišanu nodot lietu skatīšanai šajā tiesā; atzinīgi vērtē atbilstīgos ieteikumus Regulā par jurisdikciju, piemērojamām tiesībām, atzīšanu un lēmumu izpildi un autentiskajiem aktiem mantojumu lietās; atzinīgi vērtē atbilstīgos ieteikumus Regulā par jurisdikciju, piemērojamām tiesībām, atzīšanu un lēmumu izpildi un autentiskajiem aktiem mantojumu lietās(21);

Regulas darbība starptautisko tiesību sistēmā

15.  uzskata, ka, no vienas puses, nepietiekami ir ņemts vērā jautājums par Regulas noteikumu atgriezeniskās iedarbības noteikšanu un ka bez pamatīgas izpētes, plašas apspriešanās un politiskajām debatēm, kurās Parlamentam ir jābūt vadošai lomai, šādas atgriezeniskās iedarbības noteikšana būtu priekšlaicīga, un mudina Komisiju sākt īstenot šo procesu; no otras puses, uzskata, ka, ņemot vērā lielo starp dalībvalstīm un tiešām valstīm noslēgto divpusējo nolīgumu skaitu, savstarpīguma un starptautiskās savstarpējās atzīšanas principu, risinājumam jābūt visaptverošam un ka tas vienlaikus jārod arī Hāgas konferencē, atsākot sarunas par starptautisko spriedumu konvenciju; norāda Komisijai darīt visu iespējamo, lai šo projektu ‐ starptautisko privāto tiesību Svēto grālu ‐ aktualizētu no jauna; mudina Komisiju izpētīt, cik lielā mērā Lugāno 2007. gada konvencija(22) varētu kalpot par paraugu un iedvesmas avotu šādai starptautiskai spriedumu konvencijai;

16.  uzskata, ka starplaikā Kopienas noteikumus, ar kuriem reglamentē ekskluzīvo jurisdikciju lietās par in rem tiesībām uz nekustamo īpašumu vai tā īres tiesībām, varētu attiecināt arī uz trešā valstī uzsāktu tiesvedību;

17.  aizstāv vajadzību Regulu grozīt, lai atgriezenisko norādi attiecinātu uz vienīgās tiesas izvēles klauzulu par labu trešo valstu tiesām;

18.  uzskata, ka jautājums par tādas normas ieviešanu, kas ir pretēja spriedumam lietā Owens Bank v. Bracco, būtu jāanalizē citā pārskatā;

Fiziskas un juridiskas personas domicila definīcija

19.  uzskata, ka būtu vēlams fizisko personu domicilu Eiropā definēt atsevišķi (to beigu beigās piemēro visiem Eiropas tiesību aktiem), lai īpaši novērstu situācijas, kurās personām var būt vairāk nekā viens domicils;

20.  nepiekrīt, ka Briseles I regulā sniedz uzņēmumu domicila vienotu definīciju, jo tik tālejošas sekas radoša definīcija ir jāapspriež un jānosaka saistībā ar attīstības stadijā esošajām Eiropas komerctiesībām;

Procentu likmes

21.  uzskata, ka Regulas noteikumi būtu jāpieņem tādi, ar kuriem nepieļautu iespēju tiesai, kas izskata jautājumu par spriedumu izpildi, neņemt vērā izcelsmes valsts tiesas paredzētos noteikumus par procentu likmēm, to vietā piemērojot izpildes valsts procentu likmes, sākot tikai dienu, kad spēkā stājas ārkārtējā procedūrā izdotais, izpildi atļaujošais rīkojums;

Rūpnieciskais īpašums

22.  uzskata ‐ lai novērstu “torpēdu” tiesvedības problēmu, tiesa, kura saņem prasības pieteikumu otrā, ir jāatbrīvo no pienākuma apturēt tiesvedību saistībā ar lis pendens principu, ja lieta acīmredzami nav piekritīga tiesai, kura prasības pieteikumu saņem pirmā, tomēr noraida ideju, saskaņā ar kuru uz prasījumiem konstatēt negatīvu faktu vispār neattiecina hronoloģiskās prioritātes principu, jo šādi prasījumi var būt pamatoti no komerciālā viedokļa; tomēr uzskata, ka ar jurisdikciju saistītos jautājumus vislabāk varētu atrisināt, izstrādājot priekšlikumus radīt vienoto tiesāšanās sistēmu patentu lietās;

23.  uzskata, ka terminoloģiskas neatbilstības starp Regulu (EK) Nr. 593/2008 (Roma I)(23) un Regulu (EK) Nr. 44/2001 būtu jānovērš, Briseles I regulas 15. panta 1. punktā definējot jēdzienu “uzņēmējs”, kas iekļauts Romas I regulas 6. panta 1. punktā, un frāzi “izņemot līgumus, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu” Briseles I regulas 15. panta 3. punktā aizstājot ar norādi uz Komplekso ceļojumu direktīvu 90/314/EEK(24), kā tas ir darīts Romas I regulas 6. panta 4. punkta b) apakšpunktā;

Strīdu par individuālajiem darba līgumiem jurisdikcija

24.  aicina Komisiju, ņemot vērā Tiesas judikatūru, apsvērt, vai risinājumu, kam nepieciešama lielāka juridiskā noteiktība un piemērota neaizsargātākās puses aizsardzība, nevarētu rast to darbinieku problēmai, kuri nestrādā tikai vienā dalībvalstī (piemēram, tālbraucēji šoferi, lidojuma apkalpes locekļi);

Personas tiesības

25.  uzskata, ka Shevill lietā noteiktais princips ir jāprecizē; tāpēc uzskata ‐ lai mazinātu tendenci, kas esot novērojama dažu valstu tiesās, atzīt teritoriālo jurisdikciju, kaut arī lietas piesaiste valstij, kuras tiesā ir iesniegts prasības pieteikums, ir vāja, ir jāpievieno apsvērums, kurā būtu paskaidrots, ka pārsvarā tiesas atzīst jurisdikciju tikai tad, ja pastāv pietiekama, būtiska vai nozīmīga piesaiste attiecīgajai valstij; uzskata, ka, pievienojot šādu apsvērumu, varētu palīdzētu labāk līdzsvarot iesaistīto personu intereses;

Pagaidu pasākumi

26.  uzskata ‐ lai nodrošinātu labākas iespējas vērsties tiesā, lēmumi par informācijas un pierādījumu ieguvi vai pieradījumu saglabāšanu ir jāapzīmē ar jēdzienu “pagaidu un aizsardzības pasākumi”;

27.  uzskata, ka Regulā papildus to tiesu jurisdikcijai, kurām lieta ir piekritīga pēc būtības, šādu pasākumu jurisdikcija ir jānosaka to dalībvalstu tiesās, kurās vajadzīgā informācija un pierādījumi atrodas;

28.  uzskata, ka jēdziens “pagaidu pasākumi, tostarp aizsardzības pasākumi” ir jādefinē vienā no apsvērumiem ar tādiem terminiem, kādi ir lietoti St Paul Dairy lietā;

29.  uzskata, ka Van Udens lietā formulētais dalījums starp lietām, kurās pagaidu pasākumu nosakošajai tiesai lieta ir piekritīga pēc būtības, un lietām, kurās šādai tiesai lieta nav piekritīga pēc būtības, jāaizstāj ar pārbaudi, kas ir balstīta uz jautājumu, vai pasākumi nepieciešami, papildinot tajā pašā dalībvalstī vai trešā dalībvalstī notikušu vai paredzētu tiesvedību (šajā gadījumā 31. pantā noteiktie ierobežojumi nav piemērojami) vai papildinot tiesvedību citā dalībvalstī (šajā gadījumā 31. pantā noteiktie ierobežojumi ir piemērojami);

30.  mudina pievienot apsvērumu, lai novērstu sarežģījumus, kas radās saistībā ar Van Uden lietā noteikto prasību, ka jābūt “patiesai saiknei” ar tās valsts teritoriālo jurisdikciju, kuras tiesa nosaka šādu pasākumu, lai būtu saprotams, ka dalībvalstu tiesām, lemjot par tāda pagaidu pasākuma noteikšanu, atjaunošanu, mainīšanu vai atcelšanu, ko pieņem, papildinot tiesvedību citā dalībvalstī, ir jāņem vērā visi apstākļi, ieskaitot i) visus tās dalībvalsts tiesas paziņojumus attiecībā uz apskatāmo pasākumu vai līdzīga veida pasākumiem, kurā izskata pamatlietu, ii) to, vai pastāv patiesa saikne starp vajadzīgo pasākumu un tās dalībvalsts teritoriju, kurā vēlas veikt šo pasākumu, un iii) iespējamo pasākuma ietekmi uz citā dalībvalstī notiekošu vai paredzamu tiesvedību;

31.  nepiekrīt Komisijas idejai, ka tiesai, kas skata pamatlietu, ir jābūt tiesīgai atcelt, mainīt vai pielāgot citas dalībvalsts tiesas noteiktus pasākumus, jo tas neatbilstu Regulā minētajam savstarpējās uzticības principam; vēl uzskata, ka nav skaidrs, uz kāda pamata dalībvalsts tiesa varētu pārskatīt citas jurisdikcijas tiesas pieņemtu nolēmumu un kādas ir šajā situācijā piemērojamās tiesības, un ka šāda pārskatīšana radītu praktiskas dabas problēmas, piemēram, attiecībā uz izmaksām;

Kolektīvā tiesiskā aizsardzība

32.  uzsver, ka Komisijas topošajam dokumentam par kolektīvajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, iespējams, vajadzēs pievienot īpašās jurisdikcijas noteikumus kolektīvajām prasībām;

Citi jautājumi

33.  uzskata ‐ ņemot vērā īpašās ar starptautiskajām privātajām tiesībām saistītās grūtības, uzņēmumiem, iedzīvotājiem un starptautiskajām pusēm prāvā domātus Savienības kolīziju tiesību aktus un konsekventas judikatūras vajadzību, tagad ir īstais laiks izveidot atsevišķu Savienības Tiesas palātu, kurā skatītu prasības pieteikumus sniegt prejudiciālo nolēmumu starptautisko privāttiesību jomā;

o
o   o

34.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 12, 16.7.2001., 1. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0090. (3) Lieta C-394/07 Gambazzi v. DaimlerChrysler Canada, [2009] ECR I-2563. (4) Atzinums 1/03, [2006] ECR I-1145. (5) Lieta C-185/07 Allianz SpA/West Tankers Inc., [2009] ECR I-663. (6) Lieta C-116/02 Gasser GmbH/MISAT Srl, [2003] ECR I-14693. (7) Lieta C-281/02 Owusu/Jackson, [2005] ECR I-1383. (8) Lieta C-68/93 Shevill and Others/Presse Alliance, [1995] ECR I-415. (9) Lieta C-129/92 Owens Bank Ltd/Fulvio and Bracco Industria Chimica SpA, [1994] ECR I-117. (10) Lieta 125/79 Denilauer/Couchet Frères, [1980] ECR 1553. (11) Lieta C-104/03 St Paul Dairy Industries/Unibel, [2005] ECR I-3481. (12) Lieta C-391/95 Van Uden/Deco-Line, [1998] ECR I-7091. (13) Konsolidētā versija OV C 27, 26.1.1998., 1. lpp. (14) OV L 143, 30.4.2004., 15. lpp. (15) OV L 399, 30.12.2006., 1. lpp. (16) OV L 199, 31.7.2007., 1. lpp. (17) OV L 7, 10.1.2009., 1. lpp. (18) OV L 338, 23.12.2003., 1. lpp. (19) OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp. (20) Sk. preambulas 9. apsvērumu. (21) COM(2009)0154, 5. pants. (22) OV L 147, 10.6.2009., 5. lpp. (23) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp.). (24) Padomes 1990. gada 13. jūnija Direktīva 90/314/EEK par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām (OV L 158, 23.6.1990., 59. lpp.).