Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā saistības, kas paredzētas visu ES dalībvalstu parakstītajā ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, īpaši tā 11. pantā par tiesībām uz pārtiku,

–  ņemot vērā 1996. gada Pasaules Pārtikas organizācijas augstākā līmeņa sanāksmes (Romas Deklarācijas) mērķi līdz 2015. gadam par pusi samazināt badacietēju skaitu pasaulē,

–  ņemot vērā Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM), ko pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades augstākā līmeņa sanāksmē 2000. gada septembrī, un īpaši Tūkstošgades attīstības 1. mērķi par galējas nabadzības un bada izskaušanas principu,

–  ņemot vērā Ženēvā 2008. gada 22. maijā notikušo ANO Cilvēktiesību padomes īpašo sesiju par Pasaules pārtikas krīzes, kuru cita starpā izraisīja augošās pārtikas cenas, negatīvo ietekmi uz to, kā tiek īstenotas tiesības uz pārtiku,

–  ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju Padomes, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas sanāksmē par Eiropas Savienības humāno palīdzību izstrādāto kopīgo paziņojumu “Eiropas konsenss par humāno palīdzību”,

–  ņemot vērā Londonā 1999. gada 13. aprīlī parakstīto Pārtikas palīdzības konvenciju, kuras mērķis ir veicināt nodrošinātību ar pārtiku pasaulē un uzlabot starptautiskās sabiedrības spēju reaģēt uz ārkārtas situācijām pārtikas jomā un citām jaunattīstības valstu vajadzībām pēc pārtikas,

–  ņemot vērā Pasaules augstākā līmeņa sanāksmes par nodrošinātību ar pārtiku deklarāciju 2009. gadā un Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (PLO) darbu pie “Brīvprātīgi piemērojamām pamatnostādnēm par zemes un citu dabas resursu apsaimniekošanas atbildīgu pārvaldību”,

–  ņemot vērā PLO “Brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par atbalstu tiesību uz pienācīgu pārtiku progresīvai īstenošanai nacionālā pārtikas nodrošinājuma kontekstā”,

–  ņemot vērā starpaģentūru ziņojumu G20 valstīm par pārtikas cenu nepastāvību “Cenu nepastāvība pārtikas un lauksaimniecības tirgos: politikas reakcija”, kas 2011. gada 2. jūnijā tika iesniegts G20 Francijas prezidentūrai,

–  ņemot vērā “ES Zemes politikas pamatnostādnes”, kas izstrādātas 2004. gada novembrī,

–  ņemot vērā ESAO un PLO Lauksaimniecības perspektīvas 2011.–2020. gadam, ko ESAO un PLO publicēja 2011. gada 17. jūnijā,

–  ņemot vērā 2003. gadā parakstīto Maputo Deklarāciju par lauksaimniecību un pārtikas nodrošinājumu, kurā Āfrikas valdības apņēmās piešķirt lauksaimniecībai ne mazāk kā 10 % no valsts gada budžeta,

–  ņemot vērā Pasaules Bankas 2008. gada Pasaules attīstību ziņojumu “Lauksaimniecība attīstībai”,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “KLP 2020. gada perspektīvā”,

–  ņemot vērā Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas jaunāko 2011. gada jūnija Divgadu pārtikas perspektīvas ziņojumu,

–  ņemot vērā 2008. gada 15. aprīlī publicēto Lauksaimniecības zināšanu, zinātnes un tehnoloģijas starptautisko novērtējumu attīstības jomā (IAASTD),

–  ņemot vērā Kopīgo ziņojumu par vispārējo nodrošinātību ar pārtiku, ko pieņēma Akvilā 2009. gada 10. jūlijā,

–  ņemot vērā ANO Iniciatīvu par sociālās aizsardzības obligāto minimumu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada Jūras tiesību konvenciju,

–  ņemot vērā PLO 1995. gada Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu,

–  ņemot vērā PLO 2010. gada pārskatu “Pasaules zivsaimniecības un akvakultūras stāvoklis”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1337/2008, ar ko izveido mehānismu ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. marta Paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “ES politikas programma jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas” (COM(2010)0127) un Padomes 2010. gada 10. maijā pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. marta paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Humānā palīdzība pārtikas jomā” (COM(2010)0126) un Padomes 2010. gada 10. maijā pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par pārtikas cenu pieaugumu(2), Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūciju par pārtikas cenu celšanos ES un jaunattīstības valstīs(3), kā arī Parlamenta 2011. gada 17. februāra rezolūciju par pārtikas cenu celšanos(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 29. novembra rezolūciju par Āfrikas lauksaimniecības veicināšanu ‐ priekšlikums lauksaimniecības attīstībai un nodrošinātībai ar pārtiku Āfrikā(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 13. janvāra rezolūciju par Kopējo lauksaimniecības politiku un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūciju par ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmi un nodrošinātību ar pārtiku(7),

–  ņemot vērā 2010. gada 18. maija rezolūciju par ES attīstības politikas saskaņotību un jēdzienu “oficiālā attīstības palīdzība plus”(8),

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2010. gada 4. decembrī Kinšasā pieņemto rezolūcija par nodrošinātību ar pārtiku (9),

–  ņemot vērā astoņus ieteikumus G20, ko ANO īpašais referents jautājumos par tiesībām uz pārtiku publicējis 2011. gada 29. janvārī,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta ziņojumu “Agroekoloģija un tiesības uz pārtiku” par tiesībām uz pārtiku, kas 2011. gada 8. martā iesniegts ANO Cilvēktiesību padomē,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A7-0284/2011),

A.  tā kā saskaņā ar PLO datiem to cilvēku skaits, kas cieš badu, 2010. gadā sasniedza 925 miljonus; tā kā pasaulē 26 procentiem bērnu vecumā līdz 5 gadiem ir pārāk zems svars, un vairāk nekā vienas trešdaļas bērnu vecumā līdz 5 gadiem nāves cēlonis ir nepietiekams uzturs; tā kā tikai puse no visām jaunattīstības valstīm (62 no 118) ir ceļā uz TAM mērķa sasniegšanu, tā kā pasaules ekonomikas krīze un pārtikas un degvielas cenu paaugstināšanās ir pasliktinājusi pārtikas situāciju daudzās jaunattīstības valstīs, īpaši vismazāk attīstītajās valstīs, tādējādi daļēji zaudējot pagājušā desmitgadē nabadzības samazināšanā sasniegto;

B.  tā kā bads un nepietiekams uzturs ir galvenie cilvēku nāves cēloņi un lielākie draudi pasaules mieram un drošībai;

C.  tā kā saskaņā ar 2011. gada janvārī publicēto PLO pārtikas cenu indeksu cenas ir kāpušas katru mēnesi kopš 2010. gada sekojot beidzamo desmit gadu tendencēm un pašreiz tās nepārsniedz 2008. gadā sasniegtā pārtikas cenu augstākā punkta līmeni; tā kā preču cenu nestabilitāte spēcīgi ietekmē valstis ar zemiem ienākumiem un visnabadzīgākos, visneaizsargātākos un atstumtos iedzīvotāju slāņus jaunattīstības valstīs;

D.  tā kā ir paredzams, ka līdz 2050. gadam kopējais pieprasījums pēc pārtikas produktiem palielināsies par 70 %, un šie pārtikas produkti būs jāsaražo, izmantojot mazāku ūdens un pesticīdu daudzumu, būs pieejamas mazākas lauksaimniecības zemes platības un būs jāizmanto ilgtspējīgas agroekoloģiskās ražošanas metodes, savukārt pasaules iedzīvotāju skaits iespējams sasniegs deviņus miljardus; tā kā nestabilitāti pārtikas nodrošinājuma jomā vēl vairāk palielina spekulācija ar precēm, zemes degradācija, ūdens trūkums, klimata pārmaiņas, pasaules mēroga zemes gabalu pirkumi, zemes īpašumtiesību nedrošība īpaši nabadzīgākajos un mazāk aizsargātajos iedzīvotāju slāņos, pasaules mēroga sēklu monopols, pieprasījums pēc biodegvielām un ar enerģētiku saistītas politikas jomas;

E.  tā kā 85 % no pasaulē zināmajiem zivju krājumiem tiek pilnībā vai pārmērīgi izmantoti vai jau ir izsmelti un tā kā atkarība no zivīm kā dzīvnieku izcelsmes proteīnu avota valstīs ar zemiem ienākumiem un pārtikas trūkumu ir vismaz 20 % saskaņā ar PLO 2010. pārskatu “Pasaules zivsaimniecības un akvakultūras stāvoklis”;

F.  tā kā lauksaimniecība nodrošina darbu un iztiku vairāk nekā 70 % darbaspēka jaunattīstības valstīs, galvenokārt sievietēm; tā kā Pasaules Banka lēš, ka izaugsme lauksaimniecības nozarē divreiz efektīvāk samazina nabadzību nekā izaugsme citās nozarēs, bet ņem vērā arī investīciju nozīmi tās lauku nozares izaugsmē, kas nav saistīta ar lauksaimniecību, un darba vietu veidošanā;

G.  tā kā ir pierādījies mazu un vidēju lauku saimniecību sistēmu potenciāls vispārējā pārtikas ražošanas palielināšanā; tā kā pievēršanās ražošanai tikai eksporta vajadzībām jaunattīstības valstīs parasti negatīvi ietekmē sievietes kā sīksaimniecību īpašnieces;

H.  tā kā privātā īpašuma aizsardzība un tiesiskums ir galvenie priekšnoteikumi, lai palielinātu privātās investīcijas lauksaimniecībā;

I.  tā kā neiespējamība iegūt aizdevumus vai mikrokredītus, lai uzlabotu sēklu, mēslojumu un apūdeņošanas mehānismus, maza mēroga lauksaimniekiem jaunattīstības valstīs ir nopietnas grūtības palielināt lauksaimniecības ražošanu; tā kā valstij ir izšķirīga loma ilgtspējīgas attīstības un ražošanas jomā un pārstrādes jaudu palielināšanā;

J.  tā kā oficiālās attīstības palīdzības (OAP) daļa, kas starptautiski paredzēta lauksaimniecībai, pēdējos trīsdesmit gados ir dramatiski samazinājusies;

K.  tā kā ES ir ātri reaģējusi uz 2008. gada pārtikas krīzi, radot pārtikas mehānismu; tā kā ir grūti noteikt šādu pasākumu ietekmi uz strukturālajiem bada un pārtikas nodrošinājuma nestabilitātes cēloņiem, kā arī uz mazajām un vidējām ģimenes saimniecībām, īpaši tām, kuras vada sievietes, uzskata, ka turpmāka šī pārtikas mehānisma paplašināšana vai papildfinansējuma piešķiršana tā vajadzībām nedrīkst būt automātiska, bet par to jālemj, balstoties uz neatkarīgu novērtējumu par to, cik liela ir bijusi iztērēto līdzekļu ietekme uz pārtikas nodrošinātības uzlabošanos valstīs, kas šos līdzekļus saņēmušas;

L.  tā kā nepilnīga uztura sekas, piemēram, kavēta embrija attīstība un augšanas traucējumi pirmajos 2 dzīves gados rada neatgriezenisku kaitējumu, tostarp īsāku pieauguša cilvēka augumu, mazākas sekmes mācībās, mazākus pieauguša cilvēka ienākumus un pārāk mazu jaundzimušo bērnu svaru, tās joprojām jāuzskata par galveno ilgtspējīgas attīstības problēmu daudzās dienvidu valstīs;

M.  tā kā kopš 2008. gada ir atjaunots politiskais uzsvars uz nodrošinātību ar pārtiku, kā rezultātā ir izveidots daudz vairāk iniciatīvu starptautiskā līmenī, tāpēc ir nepieciešama visaptveroša globāla stratēģija,

ES politikas programma pārtikas un uztura nodrošinātības jomā ‐ uz cilvēktiesībām pamatota pieeja ilgtspējīgai lauksaimniecībai

1.  uzsver, ka badacietēju skaits ir nepieņemams, un pauž nožēlu, ka vispārējie starptautiskie centieni līdz šim nav spējuši panākt TAM 1. mērķi; aicina veikt steidzamus pasākumus, lai izpildītu starptautiskās saistības un padarītu tiesības uz pienācīgu un vērtīgu pārtiku par realitāti;

2.  uzsver, ka politikas stabilitāte ir priekšnosacījums pārtikas nodrošinājuma uzlabošanai, un tāpēc aicina visas iesaistītās puses apliecināt šīs stabilitātes garantēšanai nepieciešamo politisko gribu;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ES politikas programmu jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas; tomēr uzskata, ka pasaules pārtikas krīze ir ne vien agrāk nekad nepieredzēta progresējoša humānā problēma, bet arī miera un drošības apdraudējums visā pasaulē un, lai gan atzinīgi ir vērtējama Komisijas vēlme rast risinājumus, kas ļautu novērst to galējo nabadzību, kādā dzīvo aptuveni miljards iedzīvotāju, ārkārtas apstākļi liek Eiropas Savienībai un dalībvalstīm, īpaši ņemot vērā jauno KLP regulējošo tiesību aktu, veikt jaunus ieguldījumus lauksaimniecībā un lauku attīstībā, radīt ad hoc instrumentus pietiekami lielu uztura pamatproduktu krājumu izveidei pasaulē, novērst savus tirdzniecības ierobežojumus un samazināt visvairāk skarto valstu parādu; ir pārliecināts, ka Komisijai, aprēķinot attīstības palīdzības apmēru, būtu vairāk jāņem vērā pārtikas nodrošinājuma jautājums dažās valstīs;

4.  atzinīgi vērtē divus Komisijas paziņojumus ‐ par humāno palīdzību pārtikas jomā un par nodrošinātību ar pārtiku; aicina šos abus paziņojumus īstenot saskaņoti un koordinējot, lai labāk vērstos pret bada, nepareiza uztura un pārtikas nepietiekamas nodrošinātības galvenajiem cēloņiem līdztekus pārtikas izplatīšanas problēmai starp valstīm un valstu iekšienē, īpašu uzmanību pievēršot sabiedrības nabadzīgākajiem un neaizsargātākajiem slāņiem; aicina dalībvalstis veicināt ieviešanas plāna veidošanu, lai atbalstītu Politikas programmu pārtikas nodrošinājuma jomā, un pieņemt to, kad tas būs pabeigts; atzinīgi vērtē īpašo uzmanību, kas tiek pievērsta tiem, kas visvairāk cietuši no posta, īpaši sievietēm un bērniem; uzskata, ka krīzes situācijā ir būtiski nodrošināt kopienas spēju iegūt pārtiku īstermiņā un ilgtermiņā; atgādina, ka krīzes mehānismi nevar būt ilgtermiņa risinājums; izsaka nopietnas bažas par šo mehānismu negatīvo ietekmi, īpaši uz vietējo ekonomiku; uzsver, ka ilgtspējīga attīstības politika jābalsta uz ilgtermiņa un sadarbības pieeju;

5.  uzsver nepieciešamību stiprināt saikni starp atbalstu, rehabilitāciju un attīstību; aicina piesaistīt vairāk resursu, lai nodrošinātu atbalsta pastāvību un apspriestu uzmanības pievēršanu esošo finanšu instrumentu elastībai un saskaņošanai; atbalsta spēcīgāku dialogu un koordināciju starp humanitārajām organizācijām un attīstības aģentūrām;

6.  aicina ES novērtēt savas KLP reformas priekšlikumu attīstības ietekmi, lai uzlabotu saskaņotību starp KLP un ES attīstības politikas mērķiem;

7.  aicina ES attīstības palīdzības programmās palielināt atbalstu sīksaimniecību, zemnieku un vidēja mēroga lauku saimniecību ilgtspējīgai ražošanai, īpaši vietējam patēriņam, un ieguldīt valsts vadītos plānos, kas būtu jāievieš vietējā līmenī, sadarbojoties lauksaimniekiem un viņu pārstāvjiem, vietējām un reģionālajām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām; uzsver nepieciešamību palielināt sabiedriskās investīcijas ilgtspējīgas ekoloģiskas lauksaimniecības ražošanas sistēmu pētniecībā, kas arī ievērojami uzlabo lauksamniecības un lauku nozares produktivitāti un konkurētspēju;

8.  uzsver nepieciešamību veidot partnerattiecību pieeju ar visām pārtikas nodrošinājuma attīstībā ieinteresētajām pusēm, īpaši ar vietējām un reģionālajām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām; uzsver, ka vietējām un reģionālajām iestādēm ir būtiska loma starpniecības un attīstības platformas nodrošināšanā, jo tās atrodas tuvu teritorijām un vietējiem iedzīvotājiem un spēj koordinēt dažādu iesaistīto pušu darbību; uzsver, ka starp iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām jāpaplašina strukturēts dialogs, iekļaujot pārtikas nodrošinājuma jautājumus;

9.  aicina Komisiju, dalībvalstis un citus attīstības palīdzības sniedzējus, tostarp NVO, ieguldījumus precīzāk virzīt lauksaimniecības nozarei, lai vietējiem iedzīvotājiem nebūtu iemesla aizceļot;

10.  atkārto, ka ir svarīgi atbalstīt lauksaimniecību pasaulē un atbilstošu daļu ES ārvalstīm paredzētās oficiālās attīstības palīdzības piešķirt lauksaimniecības nozarei; pauž nožēlu par lauksaimniecībai piešķirto attīstības palīdzības līdzekļu būtisko samazinājumu kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem un atzinīgi vērtē to, ka ir atzīta nepieciešamība šo tendenci mainīt; aicina Komisiju attīstības palīdzības jomā prioritāti piešķirt lauksaimniecībai, tostarp palīdzībai, kas paredzēta lauksaimniekiem tirgus piekļuves iegūšanai;

11.  atgādina, ka lielākajai daļai nabadzīgo iedzīvotāju iztiku sniedz lauksaimniecība, tāpēc ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstība un nopietna Lauksaimniecības zināšanu, zinātnes un attīstību veicinošu tehnoloģiju starptautiskā novērtējuma organizācijas (IAASTD) vērtējuma ievērošana ir pirmā Tūkstošgades attīstības mērķa sasniegšanas priekšnosacījums; uzskata, ka sīkzemniecība jo īpaši sniedz risinājumu pārtikas nodrošinājuma problēmai, no vienas puses, nostiprinot sieviešu būtisko lomu un šajā nolūkā paredzot produktu pārstrādi uz vietas un vispārēju piekļuvi aizdevumiem un mikrokredītiem, un, no otras puses, ‐ uzsverot mazo ražotāju kooperatīvu svarīgo nozīmi, definējot efektīvu lauksaimniecības un tirdzniecības politiku;

12.  atgādina, ka lauksaimniecības nozares attīstības nolūkā ir nepieciešami ilgtermiņa ieguldījumi visā vērtību ķēdē no ražotāja līdz patērētājam, tāpēc ir jānodrošina nepieciešamā infrastruktūra ‐ ceļi, piekļuve tirgiem un informācija par pašiem tirgiem, kā arī par produktu daudzveidības iespējamo palielināšanu;

13.  uzskata, ka jaunattīstības valstu atbalsta politikai ir noteikti jāietver izglītības un apmācības, darbavietu veidošanas projekti, kas dotu jauniešiem iespēju turpināt ilgtspējīgas lauksaimniecības studijas, lai uzlabotu un specializētu ražošanu un lai tā kļūtu ilgtspējīga, novēršot iedzīvotāju aizceļošanu no laukiem un samazinot nabadzību;

14.  šajā sakarībā uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai lauksaimnieki papildus savu pārtikas vajadzību apmierināšanai varētu gūt izglītībai un investīcijām nepieciešamos ienākumus;

15.  uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi vietējās lauksaimniecības organizācijas iesaistīt dažādos lauksaimniecības politikas īstenošanas posmos jaunattīstības valstīs un ka Eiropas Savienībai vajadzētu tāpēc censties stiprināt vietējās asociācijas, lai nodrošinātu vietējo kopienu interešu aizsardzību;

16.  piekrīt, ka ES palīdzības programmas būtu jāvērš uz ilgtspējīgu, galvenokārt maza un vidēja mēroga pārtikas ražošanu, kā ieteikts IAASTD ziņojumā, un uz pieejām, kas stiprina bioloģisko daudzveidību, novērš auglīgas zemes degradāciju un veicina maza ārējā ieguldījuma praksi, līdztekus palielinot lauksaimniecības ieguldījumu jaunattīstības valstīs, ko iespējams panākt, uzlabojot mazu un vidēja mēroga lauku saimniecību iespējas iegūt aizdevumus un mikrokredītus, balstoties uz taisnīgām procentu likmēm un uz taisnīgiem nosacījumiem;

17.  uzskata, ka ES būtu jāveicina tādu vietējo šķirņu sēklu izmantošana, kuras ir piemērotas jaunattīstības valstu klimatiskajiem apstākļiem un kuras var viegli glabāt, tirgot un piegādāt lauksaimniekiem, jo uz tām neattiecas intelektuālā īpašuma tiesības;

18.  aicina ES un jaunattīstības valstis attīstīt kopējas pētniecības un apmācību iespējas par ilgtspējīgām lauksaimniecības metodēm un jaunajām tehnoloģijām, īpaši izmantojot valsts un privātās partnerattiecības un kopuzņēmumus, ietverot vērtības pievienošanu pārtikas savākšanas un glabāšanas punktā ar iepakošanas un apstrādes palīdzību;

19.  uzstāj, ka ir jāstiprina pētniecība uz publiskā finansējuma pamata un jāveic zināšanu tālāknodošana ilgtspējīgas lauksaimniecības jomā, veicinot tādus pasākumus, kas stiprina sīksaimniecību īpašnieku iespējas optimizēt lauksaimniecības rezultātus un risināt problēmas, ko rada klimata pārmaiņas un pieaugošais resursu pieprasījums;

20.  aicina izveidot mehānismus, lai aizsargātu mežus, vietējos iedzīvotājus, pārmitrās zemes un tradicionālo lauksaimniecības praksi trešās eksporta valstīs;

21.  uzskata, ka, palielinoties iedzīvotāju skaitam pasaulē un pieaugot spiedienam uz dabas resursiem, pasaules līmenī ir jārada ilgtspējīgāki, energotaupīgāki un efektīvāki ražošanas veidi; prasa ES un dalībvalstu palīdzību piešķirt atkarībā no ilgtspējīgas un enerģijas ziņā pašpietiekamas lauksaimnieciskās ražošanas sistēmas veidošanas un daļu no šīs palīdzības novirzīt atjaunīgās enerģijas ražošanas iekārtu izveidei (piemēram, enerģijas ražošanai ar vēja un saules palīdzību) un labai ūdens pārvaldībai;

22.  uzsver, ka ANO Klimata pārmaiņu fonda sarunu kontekstā ES vajadzētu rūpēties par to, lai būtiska jaunattīstības valstīm piešķirto līdzekļu daļa tiktu efektīvi izlietota vietējās lauksaimniecības politikas stiprināšanai, īpašu vērību veltot sociālajai attīstībai un vides ilgtspējībai;

23.  uzsver, ka sīksaimniecību īpašniekiem ir nepieciešama labāka piekļuve mikrokredītiem, tostarp bezpeļņas mikrokredītiem, lai investētu uzlabotās sēklās, mēslojumā un apūdeņošanas mehānismos un nepieciešamajos augu aizsardzības līdzekļos, lai aizsargātu savu ražu no kaitēkļiem un slimībām, ja mērķis ir nodrošināt ne vien šo jaunattīstības valstu sīksaimnieku, īpaši sieviešu, ilgtspējību, bet arī panākt, lai viņi izmanto savu ražošanas potenciālu;

24.  uzsver, ka jāpaplašina ar uzturu saistītās darbības, kā arī tādas darbības un politika, kas ietekmē uzturu, un labāk jāsaskaņo ziedotāju darbība šajā nozarē valsts, ES un starptautiskā līmenī;

25.  uzsver, ka mazajiem lauksaimniekiem jaunattīstības valstīs jādod labāka piekļuve īpašuma tiesībām, ļaujot maziem zemes īpašniekiem pierādīt savas īpašuma tiesības, lai piekļūtu aizdevumiem, kas vajadzīgi ražošanas uzlabošanai;

26.  aicina Komisiju atbalstīt lauksaimniecības pārstrādes jaudas partnervalstīs, lai samazinātu zudumus pēc ražas novākšanas, pagarinātu pārtikas uzglabāšanas laiku un tās saglabāšanos, kā arī izveidotu labākas uzglabāšanas iekārtas, lai novērstu bojāšanās zaudējumus, kas pašlaik visās jaunattīstības valstīs ir ļoti lieli, uzlabotu piekļuvi tirgum un veidot pienācīgas darba vietas vietējiem iedzīvotājiem; aicina ES un dalībvalstis pielikt visas pūles, lai veicinātu tehnoloģiju un pieredzes nodošanu jaunattīstības valstīm un atbalstītu to jaudas palielināšanu;

27.  aicina Komisiju ņemt vērā neauglīgo un daļēji neauglīgo zemju lomu, pievēršot īpašu uzmanību mājlopiem, jo visvairāk gaļas pilsētām piegādā no šiem reģioniem;

28.  atgādina, ka pienācīgas pārtikas pieejamība pieskaitāma pie vispārējām cilvēktiesībām; mudina partnervalstis īstenot PLO brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par tiesībām uz pārtiku;

29.  atgādina, ka lauksaimniecības attīstības pamatā ir jābūt tiesībām patērēt pārtiku un to ražot; uzstāj, ka ES ir jāatzīst un jāaizstāv nepieciešamība jaunattīstības valstīm panākt nodrošinātību ar pārtiku (gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi) un to tiesības uz pēc iespējas lielāku pašnodrošinātību; šajā sakarībā uzsver ES apņemšanos pakāpeniski pārtraukt eksporta subsidēšanu, PTO partneriem paralēli veicot līdzīgus pasākumus; uzsver arī vajadzību nodrošināt šo valstu vietējiem iedzīvotājiem līdztiesīgu pieeju pārtikai;

30.  atgādina, kāda nozīme ir pārtikas nodrošinājuma jēdzienam, kas raksturo valsts vai reģiona spēju demokrātiski īstenot savu lauksaimniecības un pārtikas politiku, prioritātes un stratēģiju, izmantojot ilgtspējīgu lauksaimniecības modeli; atgādina, ka atsevišķās jaunattīstības valstīs ar pašražotās produkcijas apjomu var nepietikt, lai apmierinātu esošās vajadzības, un ka nepieciešams, palielinot vietējās iespējas, samazināt atkarību no importa, lai sasniegtu ilgtermiņa pārtikas nodrošinājumu;

31.  atgādina, cik svarīgi pārtikas nodrošinājuma pārvaldībā ir izmantot pieeju, kas paredz vispārēju pārorientāciju no pārtikas palīdzības uz pārtikas politiku un uz palīdzības sniedzēju savstarpēju sadarbību, kā arī palīdzības sniedzēju un saņēmēju sadarbību ar pastiprinātu vietējo partnerību, un atgādina arī, cik svarīga ir saņēmējas valsts politikas loma, uzņemoties nodrošināt tādas pamata sabiedriskās preces kā iekšējo mieru un investīcijas lauku infrastruktūrā;

32.  atzinīgi vērtē lēmumu iekļaut pārtikas jautājumu ES programmās; aicina Komisiju izstrādāt īpašu paziņojumu par šo jautājumu; aicina pastāvīgi pārtikas aspektu iekļaut nodrošinātības ar pārtiku politikā un lauksaimniecības jomas pasākumos;

33.  aicina Komisiju atzīt sieviešu kā sīksaimniecību īpašnieču būtisko nozīmi nodrošinātībā ar pārtiku un uzturu un ieguldīt programmās, kas viņas konkrēti atbalsta; atgādina, ka joprojām pienācīgi jāizceļ sieviešu nozīme, panākot pārtikas nodrošinājumu sev un saviem bērniem, tādēļ jānodrošina sieviešu iztika un jāvairo zināšanas par pareizu uzturu; uzsver, ka ES stratēģijā jāpievērš uzmanība arī darbību īstenošanai, lai nodrošinātu, ka visneaizsargātākās grupas īpaši lauku teritorijās var gūt labumu no lauksaimnieku apmācības iespējām, izglītošanas uztura jautājumos, labiem veselības un darba apstākļiem, kā arī no drošības tīkla, ja nepieciešams;

34.  aicina Komisiju un starptautiskās organizācijas, piemēram, PLO, turpināt notiekošos konsultāciju procesus, kuros piedalās globālas pilsoniskās sabiedrības un nevalstiskie pārstāvji, jo īpaši lauksaimnieku, zvejnieku un audzētāju organizācijas, kuru iesaistīšanās ir ārkārtīgi būtiska, lai pieņemtu īpašus pasākumus pārtikas ražošanas uzlabošanai;

35.  norāda, ka saskaņā ar PLO prognozēm par iedzīvotājiem līdz 2025. gadam vairāk nekā puse no jaunattīstības valstu iedzīvotājiem (aptuveni 3,5 miljoni iedzīvotāju) dzīvos pilsētu teritorijās, tāpēc politisks atbalsts dārzkopībai pilsētu teritorijās varētu kļūt par risinājumu nabadzības novēršanai, ņemot vērā zemās sākuma izmaksas, īsos ražošanas ciklus un augstos rezultātus uz laika vienību, un tas varētu jaunās pilsētas vērst “zaļākas”;

36.  rosina ES atbalstīt ANO iniciatīvu par sociālās aizsardzības obligāto minimumu, kas palīdzētu apmierināt trūkumā nonākušo iedzīvotāju pamatvajadzības pēc pārtikas;

37.  mudina Komisiju pievērst uzmanību nepietiekamā uztura jautājumam, jo īpaši attiecībā uz mātēm un zīdaiņiem, un attīstības politikā iekļaut pamatotas un vairākus sektorus aptverošas stratēģijas attiecībā uz uzturu;

38.  uzsver ANO īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku paziņojumu, kurā teikts, ka lauksaimnieku iesaistīšanās ir ārkārtīgi nozīmīga agrārekoloģiskās prakses īstenošanā un veicina lauksaimnieku mūžizglītību; tādēļ aicina jaunattīstības valstu pārtikas ražotājus iesaistīties pasaules un vietēja mēroga NVO un lauksaimnieku kooperatīvos;

Efektīvi pasākumi pret pārtikas cenu svārstībām un nekontrolētu zemes iegādi ‐ spekulāciju ierobežošana pārtikas un lauksaimniecības preču tirgos

40.  pauž bažas, ka 2008. gadā (pasaules krīzes gadā), tika iegūta pasaules vēsturē vislielākā kviešu raža, un šajā kontekstā atkārtoti uzsver negatīvo ietekmi, ko rada spekulācija ar preču cenām;

41.  vērš uzmanību uz cenu nestabilitātes strukturālajiem cēloņiem un aktīvi uzsver, ka spekulācijas ar atvasinātiem pārtikas preču instrumentiem būtiski pastiprināja cenu nestabilitāti; atbalsta ANO īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku izdarītos secinājumus attiecībā uz lielu investoru lomu preču cenu indeksu ietekmēšanā;

42.  uzsver, ka nesen vairāki citi neparedzami faktori ir negatīvi ietekmējuši stabilitāti pārtikas tirgos, tostarp katastrofa Japānā, vēl nepieredzēts politisko nemieru vilnis Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, jauns naftas cenu pieaugums, ieilgusī nenoteiktība finanšu tirgos un globālajā ekonomikā;

43.  ir pārliecināts, ka finanšu spekulācijas un palielinātā finanšu tirgu un lauksaimniecības produktu tirdzniecības liberalizācija būtiski veicina cenu nestabilitāti un ka ir nepieciešami regulējoši mehānismi tirgus stabilitātes nodrošināšanai; uzskata, ka tirgus pārskatāmību vajadzētu uzlabot, lai nodrošinātu taisnīgu atalgojumu lauksaimniekiem un šīs nozares dzīvotspēju, kas ir nodrošinātības ar pārtiku pamats; aicina precīzi identificēt pārtikas tirdzniecībā iesaistītās puses un padziļināti analizēt, kādus mehānismus izmanto spekulācijām ar pārtikas produktiem vietējā un pasaules tirgū;

44.  rosina Komisiju un dalībvalstis konkrēti rīkoties, lai efektīvi bloķētu finanšu spekulācijas ar labību un pārtiku;

45.  uzskata, ka preču atvasinātie finanšu instrumenti atšķiras no citiem atvasinātajiem finanšu instrumentiem un ka tirgus labāk jāregulē;

46.  uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāveic pasākumi, lai atjaunotu pasaules pārtikas krājumus, kas pēc rekordzema līmeņa 2007. gadā ir veicinājuši spekulācijas, ietekmējot lauksaimniecības produktu cenas pasaules līmenī un radot satraucošas sekas jaunattīstības valstīs;

47.  aicina palielināt, labāk pārvaldīt un uzglabāt graudu fiziskās rezerves valsts un reģionālā līmenī un stiprināt starptautiska mēroga koordināciju un uzraudzību, tādējādi cīnoties pret pārtikas cenu svārstībām un veicinot labāku un ātrāku reaģēšanu uz pārtikas krīzēm;

48.  pauž dziļas bažas par plaša mēroga zemes iegādēm, ko pašlaik veic ārvalstu investori jaunattīstības valstīs, nodarot kaitējumu vietējiem sīksaimniecību īpašniekiem, un vietēja, reģionāla un valsts mēroga pārtikas nodrošinājumam; tāpēc aicina ES mudināt jaunattīstības valsu valdības uzņemties zemes reformu, lai nodrošinātu vietējo lauksaimnieku un mazo un vidējo lauku saimniecību, īpaši sieviešu vadīto saimniecību, zemes īpašumtiesības un novērst korporāciju agresīvo praksi;

49.  uzsver, ka zemei ir jābūt pieejamai visiem un ka ir jāaizsargā mazo lauksaimnieku zemes īpašumtiesības, nomas un izmantošanas tiesības, kā arī vietējo iedzīvotāju piekļuve dabas resursiem, lai novērstu turpmāku zemes monopolizāciju, kuras mērogi vairākos pasaules reģionos, īpaši Āfrikā, kļūst satraucoši;

50.  cer, ka Eiropas palīdzības un rīcības programmās pēc iespējas vairāk tiks izmantotas vietējo lauksaimnieku zināšanas par pārtikas ražošanu;

51.  mudina pieņemt PLO brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par zemes iegādi un nodrošināt to līdzdalīgu īstenošanu, bet arī aicina pieņemt stingrus, saistošus valsts un starptautiskus noteikumus par zemes iegādi; uzsver, ka sarunām par līguma nosacījumiem jābūt pārredzamām, pieļaujot parlamentu un vēlēto vietējās un reģionālās varas pārstāvju piedalīšanos pēc apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību;

52.  uzskata, ka ir jānodrošina, lai vietējām kopienām un iestādēm būtu noteikšanas un apspriešanas iespējas, kas viņām ļautu veidot teritoriālu lauksaimniecību; ierosina izstrādāt rīcības kodeksu, lai mudinātu investētājus darbību pievērst lauksaimniecības produktivitātes un vietējo kopienu iztikas līdzekļu palielināšanai;

53.  vērš uzmanību ne tikai uz zemes, bet arī uz zvejas licenču iegādi, ko veic ārvalstu investori; uzsver, ka ir nepieciešams nodrošināt pārredzamību un ļaut sarunās par līguma nosacījumiem piedalīties valstu parlamentiem un pilsoniskajai sabiedrībai, kā arī ir nepieciešams publiskajā telpā uzturēt noslēgto līgumu sarakstu;

54.  aicina izveidot mehānismus, kas novērš vietējo lauksaimnieku “izstumšanu ar cenu palīdzību” un uzlabo viņu spējas ražot pārtiku vietējiem iedzīvotājiem;

55.  atgādina Komisijai un partnervalstīm par ekoloģiskās lauksaimniecības ražošanas sistēmu pozitīvo ietekmi uz klimata pārmaiņu mazināšanu un par to, ka ilgtermiņa pārtikas nodrošinājums ir atkarīgs no tā, kā tiek risināta ražošanas ietekme uz vidi, lai dabas resursi un pārtikas krājumi būtu aizsargāti; tomēr uzsver, ka par lauksaimnieciskās palīdzības, kas tiek sniegta ar pārtiku steidzami nodrošināmiem un bada skartiem reģioniem, galveno mērķi jānosaka pārtikas ražošanas apjomu un pārtikas pieejamības palielināšana;

56.  atzinīgi vērtē G20 pieliktās pūles cīņā ar cenu svārstībām un pārtikas nodrošinājuma veicināšanā;

57.  pauž dziļas bažas par dabas resursu samazināšanos un efektīvu apstākļu, tostarp augsnes kvalitātes, ūdens pieejamības un vides piesārņojuma novēršanas, uzturēšanu lauksaimnieciskajā ražošanā; uzsver, ka visām iesaistītajām pusēm, jo īpaši, lauksaimniekiem, vietējām un reģionālām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, jābūt lielai nozīmei ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstības stratēģiju izstrādē;

Attīstības politikas saskaņotība ‐ ES politikas ietekme uz vispārējo nodrošinājumu ar pārtiku

58.  uzskata, ka agrodegvielu attīstība nedrīkst apdraudēt nodrošinātību ar pārtiku; aicina tāpēc piemērot līdzsvarotu metodi, prioritāti piešķirot jaunās paaudzes agrodegvielām, kas tiek ražotas no lauku saimniecību un mežsaimniecības atkritumiem (salmi un citas kultūraugu atliekas, kūtsmēsli, biogāze utt.), nevis tās ražot no pārtikas kultūraugiem, lai novērstu konkurenci starp pārtikas un enerģijas ražošanu; uzskata, ka ES būtu jāpārliecinās, lai no jaunattīstības valstīm importētā agrodegviela atbilstu ilgtspējības kritērijiem;

59.  plānojot KLP pēc 2013. gada, rosina pieņemt globālāku perspektīvu, kurā jāievēro princips “neradīt kaitējumu” pārtikas tirgiem jaunattīstības valstīs;

60.  aicina Komisiju veikt KLP ietekmes izvērtējumu, kurā tiktu analizēta tās ārējā ietekme uz starptautiskiem pārtikas tirgiem un nodrošinātību ar pārtiku jaunattīstības valstīs;

61.  mudina Komisiju izpētīt pārtikas atkritumu problēmu ES, jo atkritumu tvertnēs nonāk gandrīz 40 % pieejamās, tostarp jaunattīstības valstīs saražotās un uz ES eksportētās pārtikas, un mudina ierosināt efektīvus pasākumus problēmas risināšanai un patēriņa ieradumu uzlabošanai;

62.  aicina pilnīgi atcelt eksporta subsīdijas;

63.  uzsver, ka Komisijai jāpārliecinās par pašreizējās Kopējās zivsaimniecības politikas reformas ārējās dimensijas pilnīgu iekļaušanu ES attīstības politikā;

64.  aicina Komisiju nodrošināt, ka PLO Atbildīgas zvejas rīcības kodeksu ievēro valstīs, ar kurām ES ir noslēgusi zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumus, jo īpaši attiecībā uz ieteikumu nodrošināt vietējiem amatierzvejniekiem atvieglotu piekļuvi resursiem;

65.  uzsver, ka zivsaimniecības nozarei daudzās valstīs ir būtiska nozīme nodarbinātības un pārtikas nodrošinājuma jomā un tādēļ visām jaunattīstības valstīm jābūt tiesīgām saņemt ES nozaru atbalstu, lai attīstītu savu ilgtspējīgas zivsaimniecības nozari, pētniecību, kontroli un uzlabotu cīņu pret nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju;

66.  aicina veikt reformas, kas paplašinātu iespējas jaunattīstības valstīm iekļūt tirgū un ļautu tām konkurētspējīgi darboties savos valsts un reģionu tirgos;

67.  atgādina, ka Eiropas Savienībai ir jānodrošina maksimāla sadarbības un attīstības politikas saskaņa ar tirdzniecības politiku, ņemot vērā gan dalībvalstu, gan jaunattīstības valstu vajadzības un problēmas;

68.  ir pārliecināts, ka ES vajadzētu atbalstīt reģionālo integrāciju un vietējo lauksaimniecības pārtikas tirgu ilgtspējīgu attīstību un īpaši reģionālos tirdzniecības nolīgumus, kas veicina stabilu un ilgtspējīgu ražošanas un pārstādes jaudas veidošanos vietējā līmenī, kā arī būtisku attīstības palīdzības daļu veltīt šim mērķim;

69.  atkārtoti pauž bažas par to, ka ES tirdzniecības stratēģija dažreiz nespēj nodrošināt attīstību veicinošu pieeju; tāpēc aicina noslēgt taisnīgus un attīstību veicinošus tirdzniecības nolīgumus, jo tie ir būtiska sastāvdaļa reakcijā uz vispārējo nodrošinājumu ar pārtiku;

70.  atgādina, ka pārtikas nodrošinājuma sasniegšanai nepieciešams saskaņot un koordinēt ES līmenī dažādas nozaru politikas, proti, attīstības politiku, KLP, kopējo tirdzniecības politiku, enerģētikas politiku un pētniecības programmas;

71.  uzskata, ka Komisijai vajadzētu atbalstīt proteīna kultūru audzēšanu Eiropas Savienībā, lai Savienībai būtu lielāka autonomija, kas veicinātu lauksaimniecības daudzveidības palielināšanos jaunattīstības valstīs, kuru lauksaimniecības politika bieži ir balstīta tikai uz eksportu un piekļuvi ārējiem tirgiem uz vietējo kopienu labklājības un vajadzību rēķina;

72.  rosina Komisiju pašreizējās sarunās par EPN uzmanības centrā likt attīstības intereses, paplašināt jaunattīstības valstu manevrēšanas iespējas attiecībā uz tirdzniecības noteikumiem un jo īpaši piemērot drošības klauzulas, lai sasniegtu ekonomiskās kapacitātes endogenu un ilgtspējīgu attīstību jaunattīstības valstīs; uzsver, ka tas, kā jaunattīstības valstis nosaka eksporta ierobežojumus un rūpējas par jaunu rūpniecības nozaru aizsardzību, ir attīstības instruments, ko var izmantot vietējās ražošanas un pārtikas nodrošinājuma veicināšanai; pieprasa Komisijai ieņemt stingru attīstību veicinošu nostāju PTO sarunās; aicina Komisiju izmantot uz cilvēktiesībām pamatotu pieeju starptautiskās tirdzniecības sarunās un piemērot cilvēktiesību ietekmes izvērtējumus nolīgumos ar trešām valstīm;

73.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt uz vajadzībām balstītu konvenciju, kurā ziedotāju pārtikas atbalsta saistību līmenis ir saistīts ar cilvēku vajadzībām un garantēto vietējo iepirkumu apmēru saņēmējvalstīs;

74.  pauž dziļas bažas par pārredzamības, sniegtās informācijas un iesaistīto pušu līdzdalības trūkumu notiekošajās sarunās par PAK;

o
o   o

75.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 354, 31.12.2008., 62. lpp. (2) OV C 263E, 16.10.2008., 621. lpp. (3) OV C 279E, 19.11.2009., 71. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0071. (5) OV C 297 E, 20.11.2008., 201. lpp. (6) OV C 46 E, 24.2.2010., 10. lpp. (7) OV C 285 E, 21.10.2010., 69. lpp. (8) OV C 161 E, 31.5.2011., 47. lpp. (9) Pieņemtie teksti, ACP-EU/100.879/10/galīgā redakcija.