Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6., 7., 8., 11., 16., 47. un 52. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti(1) (“Datu aizsardzības direktīva”),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/977/TI par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula)(3) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Direktīvu (ES) 2016/680 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2000. gada 26. jūlija Lēmumu 2000/520/EK (Drošības zonas lēmums),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par uzticēšanās atjaunošanu datu plūsmām starp ES un ASV (COM(2013)0846),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par “drošības zonas” darbību no ES pilsoņu un uzņēmumu, kas veic uzņēmējdarbību ES, viedokļa (COM(2013)0847) (Drošības zonas paziņojums) ,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 6. oktobra spriedumu lietā C-362/14 Maximillian Schrems pret Data Protection Commissioner (ES:C:2015:650),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par personas datu pārsūtīšanu no ES uz Amerikas Savienotajām Valstīm saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK, izpildot Tiesas spriedumu lietā C-362/14 (Schrems) (COM(2015)0566),

–  ņemot vērā 29. panta darba grupas 2016. gada 3. februāra paziņojumu par sprieduma Schrems lietā radītajām sekām,

–  ņemot vērā 2015. gada Tiesiskās aizsardzības aktu, ko 2016. gada 24. februārī ar ASV prezidenta B. Obamas parakstu izsludināja par likumu (H.R.1428),

–  ņemot vērā 2015. gada ASV Brīvības aktu(5),

–  ņemot vērā Prezidenta politikas direktīvā Nr. 28 (PPD-28) noteiktās ASV signālu pārtveršanas darbību reformas(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 29. februāra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Transatlantiskās datu plūsmas — uzticēšanās atjaunošana, paredzot spēcīgākas drošības garantijas” (COM(2016)0117),

–  ņemot vērā 29. panta darba grupas 2016. gada 13. aprīļa Atzinumu 01/2016 par ES un ASV privātuma aizsarga pietiekamības lēmuma projektu,

–  ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām dažādās dalībvalstīs un ietekmi uz ES pilsoņu pamattiesībām un transatlantisko sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā(7) un 2015. gada 29. oktobra rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar Eiropas Parlamenta 2014. gada 12. marta rezolūciju par ES pilsoņu elektronisko masveida novērošanu(8),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa ar 2015. gada 6. oktobra spriedumu lietā C-362/14 Maximillian Schrems pret Data Protection Commissioner Drošības zonas lēmumu atzina par spēkā neesošu un precizēja, ka “pienācīgs aizsardzības līmenis” trešā valstī būtu jāsaprot kā būtībā ekvivalents aizsardzības līmenis, kāds ir garantēts Savienībā, norādot uz nepieciešamību pabeigt sarunas par ES un ASV privātuma aizsargu, lai nodrošinātu juridisko noteiktību attiecībā uz to, kā no ES uz ASV būtu pārsūtāmi personas dati;

B.  tā kā datu aizsardzība nozīmē to personu aizsardzību, uz kurām attiecas apstrādātie dati, un tā kā šāda aizsardzība ir viena no Savienības atzītajām pamattiesībām (Pamattiesību hartas 8. pants un Līguma par Eiropas Savienības darbību 16. pants);

C.  tā kā personas datu aizsardzība, privātās dzīves un saziņas respektēšana, tiesības uz drošību, tiesības saņemt un sniegt informāciju un tiesības veikt uzņēmējdarbību ir pamattiesības, kuras ir jāievēro un starp kurām ir jāpanāk savstarpējs līdzsvars;

D.  tā kā, pārbaudot trešās valsts nodrošināto aizsardzības līmeni, Komisijai ir pienākums izvērtēt no vietējiem tiesību aktiem vai starptautiskajām saistībām izrietošo un minētajā valstī piemērojamo noteikumu saturu, kā arī praksi, kas tiek īstenota, lai nodrošinātu atbilstību minētajiem noteikumiem, jo saskaņā ar Datu aizsardzības direktīvas 25. panta 2. punktu Komisijai ir jāņem vērā visi apstākļi, kas saistīti ar personas datu nosūtīšanu uz trešām valstīm; tā kā šajā izvērtējumā ir ne vien jāpievēršas tiesību aktiem un praksei saistībā ar personas datu aizsardzību komerciāliem un privātiem mērķiem, bet tajā ir arī jāaplūko visi aspekti saistībā ar attiecīgajā valstī vai nozarē piemērojamo struktūru, jo īpaši, bet ne tikai, tiesībaizsardzības, nacionālās drošības un pamattiesību ievērošanas ziņā;

E.  tā kā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir straujāk augošais ES ekonomikas sektors un aizvien vairāk ir atkarīgi no brīvas datu plūsmas; tā kā MVU ir 60 % no uzņēmumiem, kas ir atkarīgi no nolīguma par drošības zonu, ar ko šiem uzņēmumiem ļāva izmantot saskaņotas un rentablas atbilstības procedūras;

F.  tā kā ASV un ES ekonomika veido vairāk nekā 50 % no globālā IKP, 25 % no globālā eksporta un vairāk nekā 30 % no globālā importa; tā kā ASV un ES ekonomiskajām attiecībām pasaulē ir visaugstākā vērtība, un 2014. gadā transatlantiskās tirdzniecības kopējais apmērs bija USD 1,09 triljoni, savukārt ASV tirdzniecības apmērs ar Kanādu un Ķīnu attiecīgi bija USD 741 un USD 646 miljardi;

G.  tā kā pārrobežu datu plūsmas starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropu ir visintensīvākās pasaulē — par 50 % intensīvākas nekā datu plūsmas starp ASV un Āziju un gandrīz divtik intensīvākas nekā datu plūsmas starp ASV un Dienvidameriku — un tā kā personas datu nosūtīšana un apmaiņa ar tiem ir svarīgs elements, uz ko pamatojas Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu ciešās attiecības tirdzniecības un tiesībaizsardzības jomā;

H.  tā kā 29. panta darba grupa savā Atzinumā 01/2016 atzinīgi vērtēja nozīmīgos uzlabojumus, ko privātuma aizsargs sniedz salīdzinājumā ar Drošības zonas lēmumu, un darba grupa jo īpaši novērtēja pamata definīciju ietveršanu, mehānismus, kas izveidoti, lai nodrošinātu pārskatu pār privātuma aizsarga sarakstu, un tagad par obligātiem padarītos ārējās un iekšējās atbilstības pārskatus, un tā kā darba grupa arī pauda lielas bažas par komerciālajiem aspektiem un valsts iestāžu piekļuvi datiem, kas nosūtāmi saskaņā ar privātuma aizsargu;

I.  tā kā līdz šim par valstīm/teritorijām, kas nodrošina adekvātu datu aizsardzības līmeni, ir atzītas Andora, Argentīna, Kanāda, Fēru salas, Gērnsija, Menas sala, Džērsija, Urugvaja, Izraēla, Šveice un Jaunzēlande un šīm valstīm ir piešķirta privileģēta piekļuve ES tirgum,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas un ASV administrācijas centienus, lai panāktu nozīmīgus uzlabojumus privātuma aizsargā salīdzinājumā ar Drošības zonas lēmumu, un jo īpaši novērtē tādu pamata definīciju ietveršanu kā “personas dati”, “apstrāde” un “datu kontrolieris”, mehānismus, kas izveidoti, lai nodrošinātu pārskatu pār privātuma aizsarga sarakstu, un tagad par obligātiem padarītos ārējās un iekšējās atbilstības pārskatus;

2.  uzsver, cik būtiskas ir transatlantiskās attiecības, kas ir izšķiroši svarīgas abām pusēm; uzsver, ka visaptveroša risinājuma panākšanā starp ASV un ES būtu jāievēro tiesības uz datu aizsardzību un tiesības uz privātumu; atgādina, ka viens no ES pamatmērķiem ir personas datu aizsardzība, tostarp tad, ja šos datus pārsūta ES būtiskākajam starptautiskās tirdzniecības partnerim;

3.  prasa, lai privātuma aizsarga regulējums atbilstu ES primārajiem un sekundārajiem tiesību aktiem un attiecīgajiem Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem;

4.  norāda, ka VI pielikumā (Robert S. Litt, Nacionālās izlūkošanas direktora biroja (ODNI) vēstule) ir paskaidrots, ka saskaņā ar Prezidenta politikas direktīvu Nr. 28 (PPD-28) sešos gadījumos joprojām ir atļauts izmantot masveidā savāktus personas un komunikācijas datus par personām, kas nav ASV valstspiederīgie; norāda, ka šādai datu masveida savākšanai ir jābūt tikai “pēc iespējas atbilstīgākai konkrētajam gadījumam” un “saprātīgai”, kas neatbilst Hartā noteiktajiem stingrākajiem nepieciešamības un proporcionalitātes kritērijiem;

5.  atgādina, ka juridiskā noteiktība un jo īpaši skaidri un vienoti noteikumi ir viens no uzņēmējdarbības attīstības un izaugsmes pamata elementiem, jo īpaši attiecībā uz MVU, lai uzņēmumiem nenāktos saskarties ar juridisko nenoteiktību un tie nepiedzīvotu būtiskus traucējumus savā darbībā un spējā veikt transatlantisku uzņēmējdarbību;

6.  atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar privātuma aizsarga regulējumu tiesiskās aizsardzības mehānisms ir pieejams personām; aicina Komisiju un ASV administrāciju novērst pašreizējo sarežģītību, lai procedūra būtu lietotājiem draudzīga un efektīva;

7.  aicina Komisiju censties precizēt juridisko statusu, kāds būtu ASV sniegtajām “rakstveida garantijām”;

8.  atzinīgi vērtē to, ka ASV Valsts departamentā ir iecelts ombuds, kas sadarbosies ar neatkarīgām iestādēm, lai atbildētu uz ES uzraudzības iestāžu iesniegtajiem individuālajiem pieprasījumiem saistībā ar valdības sankcionētu novērošanu; tomēr uzskata, ka šī jaunā struktūra nav pietiekami neatkarīga un tai nav adekvātas pilnvaras, lai efektīvi īstenotu un pildītu savu pienākumu;

9.  atzinīgi vērtē to, ka privātuma aizsarga regulējums nozīmīgu lomu piešķir dalībvalstu datu aizsardzības aģentūrām, kuras var pārbaudīt un izmeklēt sūdzības saistībā ar ES Pamattiesību hartā minēto personas datu aizsardzību un apturēt datu pārsūtīšanu, kā arī atzinīgi vērtē to, ka ASV Tirdzniecības departamentam ir uzlikts pienākums šādas sūdzības izskatīt;

10.  atzīst, ka privātuma aizsargs ir daļa no plašāka dialoga starp ES un trešām valstīm, tostarp ASV, saistībā ar datu privātumu, tirdzniecību, drošību un saistītajām tiesībām un kopīgajiem mērķiem; tāpēc aicina visas puses sadarboties, lai radītu darboties spējīgus, kopīgus starptautiskos regulējumus un nacionālos tiesību aktus un lai tajos panāktu ilgtspējīgus uzlabojumus;

11.  ir pārliecināts, ka personas datu pārsūtīšanā starp ES un ASV juridiskā noteiktība ir viens no pamata elementiem, lai panāktu patērētāju uzticēšanos, nodrošinātu uzņēmumu attīstību un tiesībaizsardzības iestāžu sadarbību, un līdz ar to instrumentiem, ar ko atļauj veikt šādu datu pārsūtīšanu, ir jābūt saskaņā gan ar ES primārajiem, gan sekundārajiem tiesību aktiem, lai šie instrumenti būtu efektīvi un īstenojami ilgtermiņā;

12.  aicina Komisiju pilnībā īstenot ieteikumus, kas pausti 29. panta darba grupas Atzinumā 01/2016 par ES un ASV privātuma aizsarga pietiekamības lēmuma projektu;

13.  aicina Komisiju pilnībā izmantot pilnvaras, ko tai sniedz privātuma aizsarga regulējums, un periodiski un rūpīgi pārskatīt regulējuma pietiekamības pamatojumu un juridisko attaisnojumu, jo īpaši ņemot vērā to, ka divu gadu laikā tiks piemērota jaunā Vispārīgā datu aizsardzības regula;

14.  aicina Komisiju turpināt dialogu ar ASV administrāciju, lai panāktu turpmākus uzlabojumus privātuma aizsarga regulējumā, ņemot vērā tā pašreizējos trūkumus;

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ASV valdībai un Kongresam.

(1) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp. (2) OV L 350, 30.12.2008., 60. lpp. (3) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp. (4) OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp. (5) https://www.congress.gov/114/plaws/publ23/PLAW-114publ23.pdf (6) https://www.whitehouse.gov/the-press-office/2014/01/17/presidential-policy-directive-signals-intelligence-activities (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0230. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0388.