Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (VCD) un jo īpaši tās 13. pantu,

—  ņemot vērā 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un Protokolu par bēgļu statusu,

—  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un 1966. gada Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un to protokolus,

—  ņemot vērā 1954. gada Konvenciju par bezvalstnieku statusu un 1961. gada Konvenciju par apatrīdisma samazināšanu,

—  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu,

—  ņemot vērā 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu un tās protokolu,

—  ņemot vērā 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un tās protokolu,

—  ņemot vērā 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām un tās protokolus,

—  ņemot vērā 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

—  ņemot vērā 2006. gada Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu,

—  ņemot vērā 2006. gada Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās protokolu,

—  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2015. gada 3. augusta ziņojumu par cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsargāšanu, tostarp par veidiem un līdzekļiem, kā sekmēt migrantu cilvēktiesību ievērošanu,

—  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 18. decembra rezolūciju par migrantu aizsardzību,

—  ņemot vērā dažādu starptautisko mehānismu darbu cilvēktiesību jomā, jo īpaši ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos François Crépeau un citu īpašo referentu dažādos ziņojumus, vispārējo regulāro pārskatu un citu līgumu struktūru darbu,

—  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) darbu un ziņojumus, tostarp ieteiktos principus un norādes par cilvēktiesībām pie starptautiskajām robežām un ziņojumu par tranzītā esošu migrantu stāvokli,

—  ņemot vērā ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus,

—  ņemot vērā Dakas principus atbildīgai migrantu pieņemšanai darbā un nodarbināšanai,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu,

—  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. novembra paziņojumu „Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei” (COM(2011)0743),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. maija paziņojumu „Eiropas programma migrācijas jomā” (COM(2015)0240),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu „Bēgļu krīzes pārvaldība: Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanas pašreizējais stāvoklis” (COM(2015)0510),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 20. oktobra lēmumu par Eiropas Savienības Ārkārtas trasta fonda izveidi stabilitātes nodrošināšanai un neatbilstīgas migrācijas un personu pārvietošanas iemeslu novēršanai Āfrikā (C(2015)7293,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2015. gada 25. un 26. jūnija sanāksmes secinājumus un 2015. gada 15. oktobra sanāksmes secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par 2015. gada 20. jūlijā pieņemto rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 9. novembra secinājumus par pasākumiem bēgļu un migrācijas krīzes risināšanai,

–  ņemot vērā Valletas 2015. gada 11. un 12. novembra samitā pieņemto rīcības plānu un kopīgo politisko deklarāciju,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par jautājumiem, kas saistīti ar migrāciju, jo īpaši 2014. gada 17. decembra rezolūciju par situāciju Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai(1), 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par pēdējā laikā notikušajām traģēdijām Vidusjūrā un ES migrācijas un patvēruma politikas nostādnēm(2) un 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā(3),

–   ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par iespēju radīšanu meitenēm Eiropas Savienībā ar izglītības palīdzību(4),

–   ņemot vērā 2016. gada 8. marta rezolūciju par situāciju saistībā ar sievietēm bēglēm un patvēruma meklētājām ES(5),

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par cilvēku tirdzniecības apkarošanu ES ārējās attiecībās(6),

–  ņemot vērā Savienības Vidusjūrai parlamentārās asamblejas parlamentu priekšsēdētāju otrās augstākā līmeņa sanāksmes 2015. gada 11. maijā pieņemto gala deklarāciju par tematu „Imigrācija, patvērums un cilvēktiesības Eiropas Vidusjūras reģionā”(7),

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(8),

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2015. gada 9. decembra rezolūciju par migrāciju, cilvēktiesībām un humanitārajiem bēgļiem(9),

–  ņemot vērā dažādos pilsoniskās sabiedrības organizāciju ziņojumus par migrantu stāvokli cilvēktiesību ziņā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0245/2016),

A.  tā kā cilvēktiesības ir visu cilvēku tiesības bez jebkāda izņēmuma;

B.  tā kā migrācija ir globāla un daudzdimensionāla parādība, ko izraisījuši daudzi faktori, piemēram, ekonomiskie apstākļi (cita starpā pārmaiņas bagātību sadalē un ekonomiskajā integrācijā reģionālā un globālā mērogā), sociālie un politiskie apstākļi, situācija darba apstākļu, vardarbības un drošības jomā, pakāpeniskā vides degradācija un dabas katastrofu pastiprināšanās; tā kā šai parādībai ir jāpievēršas saskaņoti un līdzsvaroti, raugoties visaptveroši un ņemot vērā tās cilvēka dimensiju, cita starpā tās labvēlīgo ietekmi uz demogrāfiskajām pārmaiņām un ekonomisko attīstību;

C.  tā kā migrācijas maršruti ir ļoti sarežģīti, jo cilvēki pārvietojas ne tikai no viena reģiona uz citu, bet bieži arī viena reģiona ietvaros; tā kā, neraugoties uz pasaules ekonomikas krīzi, pēc ANO datiem starptautiskās migrācijas plūsmas pastiprinās; tā kā šobrīd gandrīz 244 miljoni cilvēku tiek uzskatīti par starptautiskajiem migrantiem;

D.  tā kā VCD un citās starptautiskajās konvencijās nostiprinātās tiesības ir universālas un nedalāmas;

E.  tā kā migrācija ir arī pieaugošās globalizācijas un tirgu savstarpējās atkarības rezultāts;

F.  tā kā dažādi migrāciju ietekmējoši faktori ļauj prognozēt to sekas un liek izstrādāt atbilstošas politikas nostādnes;

G.  tā kā migrācijas plūsmu izmaiņas, jo īpaši krīzes laikā, rada būtisku ekonomisko, sociālo un politisko ietekmi gan migrantu izcelsmes, gan galamērķa valstīs;

H.  tā kā ir būtiski nodrošināt efektīvus mehānismus ārvalstnieku ieceļošanas un izceļošanas uzraudzībai un kontrolei, kā arī analīzes un prognozes par migrācijas ietekmi, lai, pamatojoties uz tām, izstrādātu visas migrācijas pārvaldības politikas nostādnes;

I.  tā kā migrācijas faktori ir kļuvuši daudzveidīgi un tā kā tie var būt daudzdimensionāli un to pamatā var būt ekonomiski, vides, kultūras, politikas, ģimenes vai personiski iemesli; tā kā aizvien lielāku skaitu migrantu skar piespiedu pārvietošanās un viņi ir jāaizsargā īpaši, jo viņi cita starpā bēg no attiecīgajās valstīs valdošās nestabilitātes, konfliktiem un politiskas vai reliģiskas vajāšanas;

J.  tā kā aizvien grūtāk ir atšķirt bēgļus, patvēruma prasītājus un migrantus, cita starpā tāpēc, ka daudzām valstīm nav piemērotu juridisku un institucionālu instrumentu vai regulējumu;

K.  tā kā ir svarīgi, lai tranzītvalstu un galamērķa valstu iestādes un uzņemšanas centri būtu informēti un gatavi nodrošināt diferencētu un elastīgu attieksmi pret migrantiem un patvēruma meklētājiem;

L.  tā kā migrācijas plūsmas ir kļuvušas globālas un reģionālas un tā kā migrācijas plūsmas no dienvidu valstīm uz citām dienvidu valstīm patlaban nedaudz pārsniedz migrācijas plūsmas no dienvidu valstīm uz ziemeļu valstīm, un tā kā 80 % no dienvidu valstu savstarpējās migrācijas notiek starp kaimiņvalstīm ar kopīgu robežu, starp kurām gandrīz nav atšķirību ienākumu ziņā;

M.  tā kā Eiropa vienmēr ir bijusi ne tikai galamērķa reģions, bet arī migrācijas izcelsmes reģions; tā kā papildus mūsdienu augstāko sociālo šķiru ekspatriācijai Eiropas iedzīvotāji arī ir emigrējuši uz ārvalstīm ekonomisko grūtību, konfliktu vai politiskās vajāšanas dēļ; tā kā pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze ir likusi daudziem eiropiešiem emigrēt, tostarp uz jaunietekmes ekonomikas valstīm dienvidu puslodē;

N.  tā kā migrantu vidū arvien vairāk ir sieviešu un bērnu un bēgļu vidū to skaits ir vēl lielāks; tā kā aizvien vairāk migrantiem un bēgļiem ir augstākā izglītība un intelektuālā darbaspēka aizplūšana jau 2010. gadā tika lēsta 59 miljonu cilvēku apmērā; tā kā Āziju šī aizplūšana skar visvairāk, bet smagākās sekas tā izraisa Āfrikā, kur tikai 4 % iedzīvotāju ir augstākā izglītība un 31 % no viņiem ir emigrējuši(10);

O.  tā kā saskaņā ar ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos informāciju dažos reģionos valdošā nestabilitāte un konflikti ir pamatā humanitārajai krīzei, kas skar vairāk nekā 65 miljonus bēgļu un pārvietoto personu, jo īpaši jaunattīstības valstīs;

P.  tā kā ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos dati liecina, ka bezvalstnieku skaits ir vismaz 10 miljoni;

Q.  tā kā VCD 13. pantā ir noteikts, ka katram cilvēkam ikvienas valsts teritorijā ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu, kā arī atstāt jebkuru, tostarp savu, valsti un atgriezties savā valstī;

R.  tā kā sadarbībai un informācijas un labākās prakses apmaiņai starp izcelsmes valstīm, tranzītvalstīm un ierašanās valstīm ir būtiska nozīme nelikumīgas migrācijas un cilvēku tirdzniecības novēršanā un apkarošanā, jo tās ļauj noteikt viņu bažas un kopējās intereses;

S.  tā kā, īstenojot holistisku pieeju migrācijas jomā, ir jāvar risināt globālos attīstības, miera pasaulē, cilvēktiesību un klimata pārmaiņu jautājumus, īpaši pievēršoties humanitārās situācijas uzlabošanai izcelsmes valstīs, lai vietējie iedzīvotāji varētu dzīvot drošākās teritorijās;

T.  tā kā ir jāņem vērā Ženēvas konvencijā un tai pievienotajos protokolos noteiktās bēgļu tiesības,

U.  tā kā daudzās bēgļu nometnēs Tuvajos Austrumos un Āfrikā dzīves apstākļi, tostarp sanitārie apstākļi, pasliktinās un tā kā tajās bieži netiek garantēta bēgļu drošība, jo īpaši neaizsargātu personu, konkrētāk — sieviešu un nepilngadīgu bērnu, drošība;

V.  tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas datiem starptautisko migrantu naudas pārvedumu apjoms 2013. gadā pārsniedza USD 550 miljardus un no tiem USD 414 miljardi tika pārskaitīti uz jaunattīstības valstīm;

W.  tā kā ĀKK valstīs ir būtiski pieaugusi pret migrantiem vērsta ksenofobija, diskriminācija un vardarbība, nelabvēlība pret migrantiem, naidpilni izteikumi un naida izraisīti noziegumi;

X.  tā kā konkrēta, labi organizēta un migrācijas jautājumiem atbilstoša atbildes rīcība ir laba iespēja cilvēkiem un valstīm; tā kā šāda atbildes rīcība ir jāatbalsta ar nabadzības apkarošanas, ilgtspējīgas attīstības veicināšanas, kā arī migrantu un bēgļu tiesību un cieņas ievērošanas principiem; tā kā tai būtu jābalstās uz izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstu ciešu sadarbību;

Y.  tā kā migrācija ir dinamisks elements, ar kura palīdzību var mazināt demogrāfisko krīzi un risināt darbspējīgā vecuma iedzīvotāju īpatsvara mazināšanos atsevišķās valstīs;

Z.  tā kā ir grūti novērtēt neatbilstīgo migrantu skaitu un tā kā šis apstāklis neveicina viņu dzīves un darba apstākļu rādītāju noteikšanu, kaut arī tieši viņiem aizsardzība ir nepieciešama visvairāk, ņemot vērā, ka bez īpaša statusa un netiekot juridiski atzīti, viņi ir īpaši neaizsargāti pret ļaunprātīgu rīcību, ekspluatāciju un pašu svarīgāko cilvēka pamattiesību noliegšanu;

AA.  tā kā starptautisko migrāciju var izmantot kā līdzekli, ar ko risināt konkrētas ar darbaspēka trūkumu saistītas problēmas;

AB.  tā kā migranti sekmē daudzveidības un kultūras bagātības vairošanu uzņēmējvalstīs; tā kā, lai tas būtu iespējams, migranti būtu pilnībā jāintegrē uzņēmējvalsts sabiedrībā, lai šī sabiedrība varētu izmantot migrantu ekonomisko, sociālo un kultūras potenciālu; tā kā ir steidzami nepieciešams, lai politisko lēmumu pieņēmēji informētu sabiedrību par migrantu pozitīvo ietekmi uz sabiedrību ekonomikas, kultūras un sociālajā jomā, tādējādi novēršot ksenofobisku un diskriminējošu attieksmi;

AC.  tā kā atbilstoša uzņemšanas un iekļaušanas politika ļauj novērst daudzu migrantu izciestā traumatisma radīto seku saasināšanos vai ieilgšanu;

AD.  tā kā sociāli kulturāla attīstība ir iespējama tikai ar iekļaušanas palīdzību un tā kā tas nozīmē, ka migrantiem ir stingri jāapņemas būt gataviem pielāgoties uzņemošajai sabiedrībai, neatsakoties no savas izcelsmes kultūras identitātes, savukārt uzņēmējvalsts iestādēm un sabiedrībai ir jāapņemas būt gatavām uzņemt migrantus un apmierināt viņu vajadzības,

Ar migrantu tiesību ievērošanu saistītās problēmas un risks

1.  apliecina solidaritāti ar cilvēkiem, kuri ir spiesti pamest savu valsti, cita starpā konfliktu, vajāšanas, cilvēktiesību pārkāpumu un posta dēļ; pauž dziļas bažas par smagajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, no kuriem daudzi migranti ir cietuši daudzās tranzīta valstīs vai galamērķa valstīs; uzsver, ka ir jāievēro migrantu cieņa un cilvēktiesības;

2.  uzstāj, ka Savienībai un tās dalībvalstīm ir jārāda piemērs, nodrošinot migrantu cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsardzību, jo īpaši savā teritorijā, lai nodrošinātu savu uzticamību diskusijā par migrāciju un cilvēktiesībām trešās valstīs;

3.  atgādina, ka lielāko daļu pasaules bēgļu un migrantu ir uzņēmušas jaunattīstības valstis; atzīst trešo valstu centienus migrantu un bēgļu uzņemšanā; uzsver, ka šo valstu palīdzības sistēmas saskaras ar būtiskām problēmām, kas var smagi kaitēt pārvietoto iedzīvotāju — kuru skaits arvien pieaug — aizsardzībai;

4.  atgādina, ka „katram cilvēkam ir tiesības atstāt jebkuru, arī savu, valsti” un „atgriezties savā valstī”(11); uzsver, ka attiecīgās personas sociālajam statusam un valstspiederībai nekādā ziņā nevajadzētu negatīvi ietekmēt šo tiesību ievērošanu un ka katram cilvēkam ir tiesības cieņpilni īstenot savu migrācijas izvēli; aicina visas valdības novērst cilvēktiesību aizsardzības trūkumu, ar ko saskaras migranti; aicina valstu valdības un parlamentus atcelt soda regulējumu, saskaņā ar kuru migrācija tiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu, un īstenot īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa risinājumus migrantu drošības garantēšanai; nosoda izceļošanas vai atgriešanās atsevišķās valstīs ierobežošanas vai aizliegšanas gadījumus un bezvalstniecības ietekmi uz iespējām izmantot tiesības;

5.  konstatē, ka pieaugošo bēgļu skaitu pasaulē aizēno vēl lielāks iekšzemē pārvietotu personu skaits; uzsver, ka iekšzemē pārvietotas personas nedrīkst diskriminēt tādēļ vien, ka viņas ir meklējušas drošību, nešķērsojot starptautiskās robežas, un tādēļ uzsver, ka ir jāievēro iekšzemē pārvietotu personu tiesības, arī attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei un izglītībai;

6.  atgādina, ka ir svarīgi noteikt bezvalstniekus, lai viņiem sniegtu aizsardzību, ko paredz starptautiskās tiesības; šajā sakarībā stingri prasa dalībvalstīm ieviest bezvalstniecības noteikšanas procedūras un savstarpēji apmainīties ar paraugpraksi, tostarp attiecībā uz tiesību aktiem un paņēmieniem, ar ko novērst jaunus bērnu bezvalstniecības gadījumus;

7.  vērš uzmanību uz to, ka Savienībai ir pastāvīgi jāņem vērā bezvalstniecība, īstenojot savu ārējo attiecību politiku, jo īpaši tādēļ, ka bezvalstniecība ir svarīgs piespiedu pārvietošanas iemesls; atgādina par apņemšanos, kas pausta 2012. gadā publicētajā Eiropas Savienības stratēģiskajā satvarā un rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju, proti, „Komisijā un EĀDD izveidot kopīgu sistēmu, lai ar trešām valstīm risinātu jautājumus par migrantu bezvalstniecību un patvaļīgu aizturēšanu”;

8.  pauž satraukumu par to, ka migranti un bēgļi cieš no patvaļīgas aizturēšanas un sliktas attieksmes, un atgādina, ka aizturēt drīkst tikai galējas nepieciešamības gadījumos un ka jebkurā gadījumā ir jānodrošina pienācīgi aizsardzības pasākumi, cita starpā piekļuve atbilstošām tiesu procedūrām;

9.  aicina valstis atzīt savus pienākumus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām attiecībā uz patvērumu un migrāciju un pieņemt tādus valsts tiesību aktus, kādi nepieciešami šo pienākumu efektīvai izpildei, cita starpā paredzot iespēju prasīt starptautisko aizsardzību; prasa, lai šajos tiesību aktos tiktu ņemta vērā migrantu izciestās vajāšanas un diskriminācijas pakāpe un raksturs;

10.  atgādina, ka migrantiem ir tiesības netikt nosūtītiem atpakaļ uz valsti, kurā pret viņiem var slikti izturēties un viņus var spīdzināt; atgādina, ka kolektīva izraidīšana un atpakaļ raidīšana ir aizliegta saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; pauž bažas par attieksmi pret migrantiem, kurus aizved atpakaļ uz viņu izcelsmes valsti vai trešo valsti, pienācīgi neuzraugot viņu turpmāko stāvokli, un prasa vienmēr ņemt vērā grūtības, ar kurām viņi saskaras, atgriežoties minētajās valstīs;

11.  ierosina īstenot reintegrācijas programmas migrantiem, kas atgriežas savā izcelsmes valstī;

12.  uzsver, ka neatkarīgi no migrantu statusa ir svarīgi ievērot viņu tiesības prasīt piekļuvi tiesu iestādēm un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, nebaidoties par nosūdzēšanu imigrācijas kontroles iestādēm, aizturēšanu un deportēšanu; pauž satraukumu par to, ka daudzās valstīs trūkst kontroles un uzraudzības mehānismu attiecībā uz procedūrām, kurās izskata migrantu tiesību pārkāpumus, kā arī netiek garantēta migrantiem un patvēruma meklētājiem sniegtās informācijas un juridiskās palīdzības kvalitāte; iesaka, lai patvēruma jomā atbildīgo iestāžu un uzņemšanas centru personāls, kā arī citu iestāžu personāls un sociālie darbinieki, kas strādā ar personām, kuras lūdz starptautisku aizsardzību, saņemtu piemērotu apmācību nolūkā ņemt vērā vispārējos un personiskos apstākļus un dzimuma jautājumus, kas attiecas uz aizsardzības pieprasījumiem;

13.  turklāt aicina Komisiju un EĀDD uzlabot paraugprakses apmaiņu ar trešām valstīm, jo īpaši nodrošinot apmācību, kas humānās palīdzības darbiniekiem ļautu efektīvāk noteikt migrantiem, jo īpaši visneaizsargātāko grupu pārstāvjiem, raksturīgās iezīmes, viņu iepriekšējos apstākļus un pieredzi, lai minētos migrantus labāk aizsargātu un sniegtu palīdzību atbilstīgi viņu vajadzībām;

14.  uzsver, ka drošu valstu un drošu izcelsmes valstu jēdzieni nedrīkst kavēt patvēruma pieprasījumu individuālu izskatīšanu; pieprasa, lai jebkurā gadījumā tiktu noteikti migranti, kuriem ir vajadzīga starptautiska aizsardzība, un tiktu ņemti vērā viņu pieprasījumi; uzstāj, lai viņi saņemtu pienācīgas garantijas neizraidīšanas jomā un varētu izmantot sūdzību mehānismu;

15.  vērš uzmanību uz fizisko un psiholoģisko vardarbību un vajadzību atzīt īpašus vardarbības un vajāšanas veidus, kuriem ir pakļautas sievietes un bērni migranti, piemēram, tirdzniecība, piespiedu pazušana, seksuāla izmantošana, dzimumorgānu kropļošana, pāragras vai piespiedu laulības, vardarbība ģimenē, verdzība, goda aizstāvēšanas noziegumi un diskriminācija dzimuma dēļ; atgādina par līdz šim nepieredzēto un aizvien pieaugošo seksuālas vardarbības un izvarošanas upuru — arī seksuālas vardarbības kā kara ieroča upuru — skaitu;

16.  pauž satraukumu par bērnu vervēšanu bruņotajos grupējumos; uzstāj, ka ir jāveicina viņu atbruņošanas, rehabilitācijas un reintegrācijas politika;

17.  uzsver, ka atšķiršana no ģimenes locekļiem, tostarp aizturēšanas gadījumā, sievietes un bērnus pakļauj lielākiem riskiem;

18.  atgādina, ka īpaši neaizsargātas ir nepavadītas sievietes un meitenes, sievietes, uz kuru pleciem gulstas atbildība par mājsaimniecību, grūtnieces, personas ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēki; uzsver, ka meitenes, kas bēg no konfliktiem un vajāšanas, ir pakļautas paaugstinātam piespiedu un agrīnu laulību, agrīnas bērnu laišanas pasaulē, izvarošanas, seksuālās un fiziskās vardarbības un prostitūcijas riskam, kurš saglabājas arī tad, kad viņas ir nonākušas vietās, kas tiek uzskatītas par drošām; šajā sakarībā prasa viņu uzturēšanās laikā uzņemšanas centros nodrošināt īpašu aizsardzību un palīdzību, jo īpaši veselības jomā;

19.  iesaka, lai migrācijas politikā tiktu integrēti dzimuma jautājumi, tostarp nolūkā novērst cilvēku tirdzniecību un sodīt par to, kā arī novērst visu citu pret sievietēm vērstu vardarbību un diskrimināciju un sodīt par to; prasa, lai tiktu pilnībā īstenota de jure un de facto vienlīdzība, kas ir būtisks elements šīs vardarbības novēršanā, lai veicinātu sieviešu patstāvību un neatkarību;

20.  pauž satraukumu par to, ka aizvien vairāk ziņojumu un liecību norāda uz pieaugošu vardarbību, kas vērsta pret bērniem migrantiem, arī spīdzināšanu un aizturēšanu, kā arī viņu pazušanu; uzsver, ka saskaņā ar ANO Bērnu tiesību komitejas atzinumu bērnu aizturēšana, pamatojoties vienīgi uz viņu vai viņu vecāku migrācijas statusu, ir viņu tiesību pārkāpums un šāda aizturēšana nekad nevar būt viņu interesēs;

21.  atgādina, ka bērni migranti ir sevišķi neaizsargāti, jo īpaši tad, ja viņi netiek pavadīti, un ka viņiem ir tiesības uz īpašu aizsardzību, kas balstās uz bērna visprioritārākajām interesēm saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; uzsver, ka attīstības sadarbībā ir jāiekļauj jautājums par nepavadītiem nepilngadīgajiem, veicinot viņu integrāciju valstī, kurā viņi ir apmetušies, jo īpaši nodrošinot iespējas iegūt izglītību un saņemt aprūpes pakalpojumus un novēršot vardarbības, ļaunprātīgas izmantošanas, ekspluatācijas un novārtā pamešanas risku;

22.  pauž bažas par grūtībām, ar kurām saskaras, reģistrējot bērnus, kas ir dzimuši ārpus savas izcelsmes valsts, un kuru dēļ var pieaugt bezvalstniecības risks; šajā sakarībā prasa, lai varētu tikt reģistrēta šādu bērnu dzimšana, neatkarīgi no viņu vecāku migrācijas statusa;

23.  uzstājīgi aicina Savienību cieši sadarboties ar Unicef, Apvienoto Nāciju Organizācijas augsto komisāru bēgļu jautājumos un visām kompetentajām starptautiskajām organizācijām un iestādēm, lai darītu visu iespējamo nolūkā palielināt bērnu migrantu un viņu ģimeņu — neatkarīgi no viņu migrācijas statusa — aizsardzības spējas visas viņu pārvietošanās laikā, finansējot aizsardzības programmas, jo īpaši izglītības un veselības aprūpes iestāžu jomā, nodrošinot īpašas bērniem paredzētas telpas un sniedzot psiholoģisko atbalstu, nodrošinot ģimenes saišu identifikāciju un nepavadītu vai no savām ģimenēm nošķirtu bērnu atkalapvienošanos ar ģimenēm un piemērojot nediskriminācijas, nekriminalizācijas, neaizturēšanas, neizraidīšanas, nevajadzīgu sodu nepiemērošanas, ģimeņu atkalapvienošanās, fiziskās un juridiskās aizsardzības un tiesību uz identitāti principu;

24.  atgādina, ka noziedzīgie tīkli izmanto likumīgu migrācijas iespēju trūkumu, reģionos valdošo nestabilitāti un konfliktus, kā arī bēgt mēģinošo sieviešu, meiteņu un bērnu neaizsargātību, lai viņus pakļautu cilvēku tirdzniecībai un seksuālai izmantošanai;

25.  vērš uzmanību uz īpašiem vardarbības veidiem un īpašu vajāšanu, kam pakļauti LGBTI migranti; prasa atbalstīt tādu sociāli juridisku aizsardzības mehānismu īstenošanu, kuri paredzēti LGBTI migrantiem un patvēruma meklētājiem, lai nodrošinātu, ka tiek ņemta vērā viņu neaizsargātība, un gādātu par viņu aizsardzības pieprasījumu rūpīgu izskatīšanu, arī attiecībā uz pārsūdzībām;

26.  atgādina, ka ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības un jo īpaši tiesības uz veselību, izglītību un mājokli ir cilvēktiesības, kuras visiem migrantiem un jo īpaši bērniem ir jāvar izmantot neatkarīgi no viņu migrācijas statusa;

27.  pauž bažas par migrantu darba tiesību pārkāpumiem un migrantu ekspluatāciju; atzīst, ka izglītība, darba iespējas un ģimenes atkalapvienošanās ir svarīgi integrācijas procesa elementi; uzstāj, ka ir jāapkaro visi migrantu piespiedu nodarbināšanas veidi, un jo īpaši nosoda visus bērnu ekspluatācijas veidus;

28.  pauž satraukumu par diskriminējošām darbībām, kas pārāk bieži skar dažas sociāli kulturālās, lingvistiskās un reliģiskās minoritātes un veicina nevienlīdzību attiecībā uz migrantu iespējām izmantot savas tiesības;

29.  aicina uzņēmējvalstis nodrošināt sieviešu migranšu tiesības uz seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpi;

30.  vērš uzmanību uz to, ka ir jāizvairās no izolētu, migrantiem paredzētu rajonu veidošanas, sekmējot iekļautību un to iespēju pilnīgu izmantošanu, ko sniedz dzīve sabiedrībā;

31.  uzskata, ka tiesības uz izglītību un tiesības strādāt sekmē migrantu patstāvību un integrāciju, tāpat kā tiesības dzīvot ģimenē un ģimenes atkalapvienošanās; uzstāj, ka ir svarīgi nodrošināt darba ņēmēju migrantu un viņu ģimeņu sociālo aizsardzību; norāda, ka migrantu efektīvas integrācijas pamatā ir jābūt darba tirgus un tā turpmākā potenciāla precīzam novērtējumam, darba ņēmēju migrantu cilvēktiesību un darba tiesību labākai aizsardzībai un pastāvīgam dialogam ar darba tirgus dalībniekiem;

32.  norāda, ka uzņēmējvalsts valodas apguve var būtiski uzlabot migrantu dzīves kvalitāti, kā arī viņu ekonomisko un kultūras neatkarību un ka tā arī atvieglo informācijas ieguvi par viņu tiesībām uzņēmējvalsts sabiedrībā; uzskata, ka valodu mācīšana ir jānodrošina uzņēmējvalsts iestādēm; iesaka, lai migranti tiktu iesaistīti visos sociālo un politisko lēmumu pieņemšanas procesos;

33.  uzskata, ka iespējas strādāt, saņemt apmācību un kļūt neatkarīgām ir galvenie migranšu iekļaušanas un patstāvības izaugsmes faktori; prasa, lai šajā ziņā attiecībā uz migrantēm tiktu pielikti lielāki pūliņi, jo viņas visbiežāk ir nepietiekami pārstāvētas, lai pārvarētu aizvien lielākos šķēršļus viņu iekļaušanai un patstāvības izaugsmei;

34.  atgādina, ka uzņēmējvalstīm ir jāveicina migrantu patstāvības izaugsme, jo īpaši migranšu patstāvības izaugsme, viņiem sniedzot nepieciešamās zināšanas un sociālās iemaņas, jo īpaši saistībā ar profesionālo izglītību un valodu apguvi, lai tās liktu lietā atbilstoši sociāli kulturālās iekļaušanas principiem;

35.  uzskata, ka visiem darba ņēmējiem ir jāsaņem līgums valodā, kuru viņi saprot, un ka viņi ir jāaizsargā pret aizstājējlīgumiem; uzsver, ka ar izcelsmes valsts un galamērķa valsts divpusēju līgumu palīdzību būtu jāpastiprina cilvēktiesību aizsardzība;

36.  uzskata, ka ir svarīgi izveidot saskaņotas un visaptverošas valstu migrācijas politikas nostādnes, kurās tiktu ņemts vērā dzimuma aspekts un kuras aptvertu visus migrācijas procesa posmus, būtu saskaņotas valdības līmenī un izstrādātas, īstenojot plašu apspriešanos ar valstu cilvēktiesību iestādēm, privātā sektora pārstāvjiem, darba devēju un darba ņēmēju organizācijām, pilsonisko sabiedrību un pašiem migrantiem, kā arī ar starptautisku organizāciju atbalstu;

37.  atgādina, ka ikvienai un ikvienam ir tiesības uz drošiem un taisnīgiem darba apstākļiem un uz darba ņēmēju tiesību pilnīgu ievērošanu saskaņā ar starptautiskajiem standartiem un instrumentiem cilvēktiesību jomā un SDO pamatkonvencijām;

38.  uzsver, ka gadījuma rakstura darbi, kuros uzņēmējvalstīs parasti nodarbina migrantus un galvenokārt sievietes, padara viņus neaizsargātākus; atgādina, ka darbaspēka ekspluatācija bieži vien ir cilvēku tirdzniecības vai kontrabandas sekas, tomēr tā var notikt arī neatkarīgi no šiem diviem noziegumiem; šajā sakarībā pauž bažas par to, ka daudzi darba devēji uzņēmējvalstīs paliek nesodīti, lai gan ir vainojami starptautisko darba tiesību pārkāpumos attiecībā uz darba ņēmējiem migrantiem; pauž satraukumu par to, ka dažu valstu tiesību akti darba tiesību jomā pieļauj praksi, kas ir pretrunā starptautiskajām normām; uzskata, ka cīņā pret migrantu darbaspēka ekspluatāciju vienlaikus ir jāīsteno iedarbīgas sankcijas pret ļaunprātīgiem darba devējiem un jānodrošina šādas ekspluatācijas upuru aizsardzība;

39.  pievērš uzmanību tam, ka ir jāatzīst migrantu kvalifikācija, kas ir iegūta viņu izcelsmes valstī, lai veicinātu viņu neatkarību un sociālo iekļaušanos dažādos sabiedrības sektoros, jo īpaši darba tirgū; uzsver nepieciešamību atzīt visu migrantu, tostarp neatbilstīgā situācijā esošo migrantu, tiesības veidot darba ņēmēju tiesību aizstāvības organizācijas un pievienoties tām, tajā skaitā arodbiedrībām, un atzīt šīs struktūras;

40.  mudina uzņēmumus īstenot ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, lai nepieļautu, ka to darbība negatīvi ietekmē cilvēktiesības, un reaģētu uz šādu ietekmi, līdzko tā rastos, kā arī censties nepieļaut vai mazināt jebkādu negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām, kas ir tieši saistīta ar to darbību;

41.  aicina Savienību turpināt īstenot diplomātiskos centienus, kas saskaņoti ar ASV un citiem starptautiskiem partneriem, ar mērķi aktīvi sadarboties ar trešām valstīm, lai risinātu jautājumu par tādas steidzami nepieciešamas kopīgas stratēģijas izstrādi, kas attiecas uz pašreizējo globālo migrācijas problēmu;

42.  uzstājīgi aicina, lai Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos īstenotu visas praktiskās darbības, kas nepieciešamas, lai panāktu attiecīgo trešo valstu patiesu un efektīvu saistību uzņemšanos;

43.  uzsver, ka ES ir jāpastiprina sava ārpolitika, lai panāktu mieru un stabilitāti reģionos, kur karadarbība un konflikti izraisa milzīgas migrācijas plūsmas uz Eiropas Savienību;

44.  atgādina, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir pienākums noteikti rīkoties, lai novērstu krīžu pamatcēloņus, kas ir šo masveida migrācijas parādību pamatā;

45.  prasa uzlabot humanitāro situāciju izcelsmes valstīs un tranzīta valstīs, lai vietējie iedzīvotāji un bēgļi varētu dzīvot drošākās teritorijās;

46.  mudina karojošās puses izbeigt uzbrukumus civiliedzīvotājiem, viņus aizsargāt un ļaut viņiem droši atstāt vardarbības plosītās teritorijas vai saņemt humānās palīdzības organizāciju palīdzību;

47.  uzsver Islāma valsts un tās attīstības ietekmi uz likumīgo patvēruma meklētāju un neatbilstīgo migrantu masveida pieplūdumu; atzīst drošības un terorisma apkarošanas politikas būtisko nozīmi migrācijas pamatcēloņu novēršanā;

48.  atgādina par ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos neseno paziņojumu par to, ka daudzi migranti ir terorisma un nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu upuri un ka tādēļ pret šiem bēgļiem būtu attiecīgi jāizturas;

49.  atgādina, ka pārmitināšanas programmas, kuras īsteno ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos vadībā, ir lietderīgs instruments, ar ko organizēti pārvaldīt tādu personu ierašanos, kurām ir nepieciešama starptautiska aizsardzība daudzās valstīs visā pasaulē; uzsver — ja nav iespējama pārmitināšana, visas valstis būtu jāmudina izveidot un īstenot humanitāras uzņemšanas programmas vai vismaz radīt apstākļus, kas ļautu bēgļiem palikt savu izcelsmes valstu tuvumā;

50.  ņem vērā aizvien lielākās vajadzības un pastāvīgo finansējuma trūkumu attiecībā uz humāno palīdzību, ko sūta uz Sīrijai tuvajām valstīm, kā rezultātā Pasaules Pārtikas programmai cita starpā nācās samazināt bēgļiem paredzētās pārtikas devas; prasa, lai ANO dalībvalstis, Eiropas Savienība un tās dalībvalstis, mazākais, izpildītu savas finansiālās saistības; uzsver, ka ir svarīgi palīdzību bēgļiem šajās valstīs vērst uz iztikas līdzekļu nodrošināšanu, bēgļu drošību, iespējām izmantot pamattiesības un jo īpaši veselības aprūpes un izglītības pieejamību, cieši sadarbojoties ar ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos, Pasaules Pārtikas programmu un kompetentajām struktūrām;

51.  atgādina, ka migrācija un attīstība ir saistītas un ka attīstības sadarbība izglītības, veselības, darba tiesību, nabadzības mazināšanas, cilvēktiesību, demokratizācijas un pēckonfliktu atjaunošanas jomā, kā arī cīņa pret nevienlīdzību, klimata pārmaiņu sekām un korupciju ir galvenie faktori, ar kuriem novērst piespiedu migrāciju; konstatē, ka zemes un resursu sagrābšanai var būt būtiska ietekme uz humanitārajām krīzēm un ka cilvēki var būt spiesti doties uz citām valstīm sociālo, politisko un humanitāro krīžu dēļ; uzskata, ka migrācija visā pasaulē ir atzīta par iedarbīgu instrumentu, kas veicina ilgtspējīgu un iekļaujošu attīstību;

52.  aicina Savienību un starptautisko sabiedrību noteikt īpašas iniciatīvas, ko valdības var īstenot, lai palielinātu likumīgas migrācijas kā attīstību veicinoša faktora sniegtās iespējas; uzsver, ka ir nepieciešama politiskā vadība un spēcīgi atbalsta pasākumi, jo īpaši galamērķa valstīs, lai cīnītos pret ksenofobiju un sekmētu migrantu sociālo integrāciju;

53.  uzskata, ka migrācijai ir konkrēti pamatcēloņi (jo īpaši ekonomiskie, politiskie, sociālie un ar vidi saistīti iemesli); uzskata, ka ar attīstības palīdzību būtu efektīvi jāpievēršas minētajiem cēloņiem, uzlabojot spēju stiprināšanu, sekmējot konfliktu risināšanu un veicinot cilvēktiesību ievērošanu; uzsver, ka šie cēloņi ir saistīti ar konfliktu un karu pieaugumu, cilvēktiesību pārkāpumiem un labas pārvaldības trūkumu;

54.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt migrācijas pārvaldību, izmantojot reģionāla un vietēja līmeņa sadarbību un tajā iesaistot pilsonisko sabiedrību;

Uz cilvēktiesību ievērošanu balstīta pieeja

55.  mudina visus, kas iesaistīti politikas izstrādē un lēmumu pieņemšanā patvēruma un migrācijas jomā, nepieļaut migrantu un bēgļu definīciju apvienošanu; atgādina, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš bēgļiem, kuri bēg no konfliktiem vai vajāšanas un kuriem šajā saistībā ir tiesības uz patvērumu, līdz viņi var atgriezties savā izcelsmes valstī; atgādina, ka lielākā daļa bēgļu patvērumu rod savas izcelsmes valsts kaimiņvalstīs un kaimiņreģionos; šajā sakarībā uzskata, ka attiecībā uz viņiem Savienības ārpolitikas satvarā ir jāīsteno visaptveroša pieeja;

56.  prasa dalībvalstīm ratificēt visus ar cilvēktiesībām saistītos starptautiskos nolīgumus un konvencijas un piemērot normas, kas attiecas uz migrantu tiesībām un kas atrodamas virknē juridisko instrumentu, tostarp galvenos starptautiskos instrumentus, kuros ir reglamentētas cilvēktiesības, kā arī citus instrumentus, kas attiecas uz jautājumiem saistībā ar migrāciju, piemēram, ANO 1951. gada Bēgļu konvenciju un tās protokolus un Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību; šajā sakarībā uzskata, ka tas, ka Savienības dalībvalstis nav ratificējušas pēdējo minēto konvenciju, kaitē Savienības cilvēktiesību politikai un paustajai apņēmībai nodrošināt šo tiesību nedalāmību;

57.  atgādina, ka drošu un likumīgu migrācijas iespēju izveide ir labākais līdzeklis, ar ko novērst cilvēku kontrabandu un tirdzniecību, un ka attīstības stratēģijās migrācija un mobilitāte ir jāatzīst par attīstības dzinējspēkiem gan uzņēmējvalstī, gan izcelsmes valstī, pateicoties naudas pārvedumiem un ieguldījumiem; šajā sakarībā aicina Savienību un visattīstītākās trešās valstis sadarboties, lai izveidotu likumīgas migrācijas iespējas, par paraugu ņemot dažu valstu paraugpraksi, jo īpaši nolūkā sekmēt ģimeņu atkalapvienošanos un mobilitāti, arī ekonomisku iemeslu dēļ, un attiecībā uz visiem kompetences līmeņiem, arī attiecībā uz migrantiem ar viszemāko kvalifikāciju, lai apkarotu nelegālu darbu;

58.  pauž gandarījumu par Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentā (EIDHR) 2014.–2020. gadam iekļautajiem īpašajiem noteikumiem, kas attiecas uz migrantiem, patvēruma meklētājiem, pārvietotām personām un bezvalstniekiem; prasa Komisijai cilvēktiesību instrumenta vidusposma pārskatīšanā, kas paredzēta 2017.–2018. gadā, joprojām par prioritāru uzskatīt migrantu tiesību aizsardzību un to ievērošanas veicināšanu; aicina EĀDD un dalībvalstis pildīt saistības, kas noteiktas 2015. gada jūlijā pieņemtajā ES Rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā, un iekļaut un uzlabot cilvēktiesību garantijas visos ar trešām valstīm noslēgtos nolīgumos un īstenotajos procesos un programmās, kuri ir saistīti ar migrāciju; uzskata, ka visiem nolīgumiem vai programmām pēc iespējas ir arī jāpievieno neatkarīgs novērtējums par cilvēktiesībām un tie ir regulāri jāizvērtē; iesaka izstrādāt un īstenot komunikācijas un izpratnes veidošanas kampaņas par iespējām, ko migrācija un migranti var sniegt sabiedrībai gan izcelsmes valstī, gan uzņēmējvalstī; šajā sakarībā atgādina, ka ar EIDHR būtu jāturpina finansēt projektus, kuru mērķis ir pastiprināt cīņu pret rasismu, diskrimināciju, ksenofobiju un citām neiecietības izpausmēm, tostarp reliģisko neiecietību;

59.  prasa Savienībai pieņemt īpašas pamatnostādnes migrantu tiesību jomā, papildinot tās pamatnostādnes par cilvēktiesībām, un šajā saistībā veikt ietekmes analīzi, un izveidot attīstības politikas un migrācijas politikas uzraudzības mehānismus, lai garantētu sabiedriskās politikas efektivitāti attiecībā uz migrantiem; uzsver, ka ir svarīgi iekļaut cilvēktiesību ievērošanu visās Savienības ārpolitikas nostādnēs, kas ir saistītas ar migrāciju, jo īpaši attiecībā uz ārlietām, attīstību un humāno palīdzību; atgādina, ka cilvēktiesības ir jāievēro visos Savienības ārpolitikas virzienos, jo īpaši tirdzniecības, attīstības, vides un migrācijas politikā, jātiecas sasniegt Līguma par Eiropas Savienību 21. pantā nospraustie mērķi un jāīsteno visas ar cilvēktiesībām saistītās klauzulas visos Savienības nolīgumos, tajā skaitā tirdzniecības nolīgumos; šajā sakarībā prasa, lai, sadarbojoties ar trešām valstīm migrācijas jomā, vienmēr tiktu izvērtētas šo valstu sistēmas palīdzības sniegšanai migrantiem un patvēruma meklētājiem, bēgļiem sniegtais atbalsts un spēja un apņemšanās cīnīties pret cilvēku kontrabandu un tirdzniecību; aicina ES un tās dalībvalstis līdzināties valstīm, kas īsteno efektīvu pārmitināšanas politiku, piemēram, Kanādai; uzsver, ka nevienam šajā jomā piemērotajam politikas pasākumam nevajadzētu kaitēt attīstības palīdzības politikai;

60.  mudina pārvietošanās brīvību un tiesības uz izglītību, veselības aprūpi un darbu iekļaut Savienības ārējās sadarbības jomas finansēšanas instrumentos kā tematiskās prioritātes un aicina atbalstīt attīstības valstis, lai tās varētu pieņemt ilgtermiņa politikas nostādnes, kurās būtu ņemtas vērā minētās tiesības; aicina Komisiju un EĀDD pievērst īpašu uzmanību migrantu tiesībām, īstenojot cilvēktiesību stratēģijas attiecībā uz konkrētām valstīm;

61.  vēlas, lai migrantu un bēgļu tiesības tiktu kā atsevišķs punkts ierakstītas Savienības dialogu ar attiecīgajām trešām valstīm darba kārtībā un lai Savienības finansējuma piešķiršana neaizsargāto personu, NVO, cilvēktiesību aktīvistu, žurnālistu un migrantu tiesību aizstāvju aizsardzības projektiem tiktu noteikta par prioritāti;

62.  šajā sakarībā aicina valstis nodrošināt neatkarīgo novērotāju, NVO un valstu un starptautisko iestāžu un organizāciju, kā arī plašsaziņas līdzekļu piekļuvi visām migrantu uzņemšanas un aizturēšanas vietām; mudina Savienības delegācijas un dalībvalstu vēstniecības, kā arī Eiropas Parlamentu apmeklējošās delegācijas uzraudzīt migrantu stāvokli šajās vietās un sazināties ar valstu varas iestādēm, lai nodrošinātu migrantu tiesību ievērošanu un pārredzamību attiecībā uz sabiedrību;

63.  norāda, ka cilvēku tirgotāji daudzus bēgļus maldina ar izkropļotiem priekšstatiem; atkārtoti norāda, cik svarīgi ir apkarot cilvēku tirdzniecību, apturēt naudas plūsmas un likvidēt tīklus, jo šāda rīcība var pozitīvi ietekmēt no kara un terora izbēgt mēģinošo bēgļu cilvēktiesību ievērošanu trešās valstīs;

64.  iestājas par ciešu sadarbību migrantu tiesību aizsardzības jomā ar kompetentajām starptautiskajām organizācijām un citām iestādēm un organizācijām, kas darbojas migrācijas pārvaldībā, galvenokārt visvairāk skartajās valstīs, lai tām palīdzētu uzņemt migrantus, neaizskarot viņu cieņu un ievērojot viņu tiesības;

65.  uzsver, ka ir jāpastiprina sadarbība ar šīm organizācijām, lai novērstu migrantu kontrabandu un cilvēku tirdzniecību, pastiprinot apmācību, spēju stiprināšanas pasākumus un informācijas apmaiņas mehānismus, tostarp izvērtējot imigrācijas sadarbības koordinatoru tīklu ietekmi un sadarbību, ko tie iedibinājuši ar trešām valstīm, sekmējot krimināltiesisko sadarbību, un veicinot šajā jomā pieņemto Palermo protokolu ratifikāciju, lai sekmētu krimināltiesisko sadarbību un identificētu aizdomās turētās personas, un sniegtu palīdzību tiesiskās izmeklēšanas veikšanā sadarbībā ar valstu varas iestādēm;

66.  prasa, lai Eiropas Parlaments tiktu vairāk iesaistīts transversālas pieejas cilvēktiesībām īstenošanā saistībā ar migrācijas politiku un lai šie jautājumi tiktu iekļauti Savienības gada ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, arī tajā ziņojuma daļā, kas veltīta konkrētām pieejām katrai valstij; pieprasa ciešāku parlamentāro kontroli attiecībā uz darba līgumiem, kas noslēgti ar trešām valstīm, kā arī attiecīgo Savienības aģentūru ārējās sadarbības darbībām; prasa labāk ņemt vērā ekspertu ziņojumus un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja savāktos datus par bēgļu izcelsmes valstīm;

67.  atzīst pilsoniskās sabiedrības nozīmi un ieguldījumu politiskā dialoga satvarā; uzsver, ka ir svarīgi apspriesties ar pilsonisko sabiedrību saistībā ar visām Savienības ārpolitikas nostādnēm, īpašu uzmanību pievēršot pilnvērtīgai līdzdalībai, pārredzamībai un pienācīgai informācijas izplatīšanai attiecībā uz visām politikas nostādnēm un visiem procesiem, kas saistīti ar migrāciju; atgādina, ka ir jāpalielina sieviešu organizāciju līdzdalība konfliktu risināšanā lēmumu pieņemšanas līmenī un ka bēglēm, pārvietotām sievietēm un migrantēm ir jāvar atbilstīgi piedalīties viņas skarošo lēmumu pieņemšanā; aicina Komisiju un EĀDD stiprināt trešo valstu cilvēktiesību aizsardzības iestāžu spējas, lai tās varētu pastiprināt centienus aizsargāt migrantu tiesības un cīnīties pret necilvēcīgu un pazemojošu attieksmi un naidpilniem izteikumiem pret migrantiem, kā norādīts Belgradas deklarācijā, ko pieņēma 32 ombudi un valstu cilvēktiesību aizsardzības iestādes;

68.  aicina uzņēmējvalstis piešķirt lielāku nozīmi migrantu apvienībām, kuras ir tieši jāiesaista attīstības programmās attiecīgajās sabiedrībās;

69.  aicina dalībvalstis izpildīt savu apņemšanos 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI) veltīt attīstības palīdzībai; prasa, lai par šīs palīdzības sniegšanas priekšnosacījumu neizvirzītu sadarbību migrācijas jomā, un prasa Savienībai un tās dalībvalstīm neiekļaut bēgļu uzņemšanai izmantoto finansējumu attīstības palīdzībā;

70.  uzsver, ka attīstības palīdzības programmas nebūtu jāizmanto tikai migrācijas un robežu pārvaldības vajadzībām vien; mudina ES migrantu un patvēruma meklētāju vajadzībām paredzētos attīstības projektus īstenot saskaņā ar principu „nevienu neatstāt novārtā”, koncentrējoties uz piekļuvi sociālajiem pamatpakalpojumiem, jo īpaši veselības aprūpei un izglītībai, un īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām personām un grupām, piemēram, sievietēm, bērniem, minoritātēm un pirmiedzīvotājiem, LGBT personām, kā arī cilvēkiem ar invaliditāti;

71.  norāda uz migrācijas pozitīvajiem aspektiem no migrantu izcelsmes valsts attīstības viedokļa, piemēram, migrantu veiktajiem naudas pārvedumiem, kas var būt svarīgs ieguldījums ģimeņu budžetā un sabiedrības attīstībā; šajā sakarībā aicina valstis samazināt naudas pārvedumu izmaksas;

72.  prasa Savienībai un tās dalībvalstīm efektīvi un iedarbīgi nodrošināt attīstības politikas saskaņotību un būtisku nozīmi savā migrācijas politikā attiecībā uz trešām valstīm piešķirt cilvēktiesību ievērošanai;

73.  mudina Savienību iekļaut migrācijas aspektu laikposmam pēc Kotonū nolīguma paredzētajā regulējumā, kas noteiks turpmākās attiecības starp Savienību un ĀKK valstīm; norāda, ka lielāka trešo valstu iesaistīšana vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei instrumentu izstrādē un sarunās par tiem pilnveidotu šo instrumentu partnerības aspektu, uzlabojot atbildību par tiem vietējā mērogā un to efektivitāti;

74.  aicina atvieglot nabadzīgo valstu parādus, lai tām palīdzētu īstenot sabiedrisko politiku, kas nodrošina cilvēktiesību ievērošanu; uzstāj, ka, izmantojot daudzpusēju tiesisko regulējumu valstu parādu pārstrukturēšanas procesiem, ir jāveicina ilgtspējīgi risinājumi parādu problēmai, tostarp atbildīgas aizdošanas un aizņemšanās standarti nolūkā atvieglot parādu nastu un izvairīties no nepārvaramiem parādiem, lai radītu ilgtermiņā labvēlīgus apstākļus cilvēktiesību aizsardzībai;

75.  atzinīgi vērtē migrācijas iekļaušanu ilgtspējīgas attīstības mērķos (IAM), jo īpaši 10. IAM, kas nosaka globālās attīstības politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam; atgādina, ka valstis ir apņēmušās sadarboties starptautiskā mērogā, lai „nodrošinātu drošu, likumīgu un sakārtotu migrāciju, pilnībā ievērojot cilvēktiesības un humānu attieksmi attiecībā uz migrantiem, neatkarīgi no to migranta, bēgļa vai pārvietotās personas statusa”; norāda, ka piespiedu pārvietošana ir ne tikai humanitāra problēma, bet arī ar attīstību saistīts jautājums, un tāpēc būtu jāuzlabo koordinācija starp humanitāro un attīstības struktūru pārstāvjiem; uzskata, ka IAM īstenošana sniedz iespēju nostiprināt uz tiesībām balstītu pieeju patvēruma un migrācijas politikā un iekļaut migrācijas pamatnostādnes attīstības stratēģijās; aicina starptautisko sabiedrību pieņemt izmērāmus rādītājus attiecībā uz IAM migrācijas jautājumos, kā arī apkopot un publicēt strukturētus datus par migrantu piekļuvi pienācīgam darbam, veselības aprūpei un izglītībai, jo īpaši jaunattīstības galamērķa valstīs, lai uzlabotu migrācijas pārvaldību;

76.  uzstāj, ka Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāatbalsta vismazāk attīstītās valstis (VAV) cīņā pret klimata pārmaiņām, lai novērstu posta palielināšanos šajās valstīs un vides migrantu skaita pieaugumu;

77.  aicina Savienību aktīvi iesaistīties diskusijā par jēdzienu „klimata bēglis”, kā arī tā definīcijas izstrādē starptautisko tiesību kontekstā;

78.  norāda uz nepieciešamību efektīvāk koordinēt dažādus trešām valstīm pieejamus Eiropas Savienības finanšu instrumentus migrācijas jomā, kuri tiek izmantoti tādās jomās kā migrācijas politika, starptautiskās attīstības sadarbība, ārpolitika, kaimiņattiecību politika un humānā palīdzība, ar kuru palīdzību laikposmā no 2004. gada līdz 2014. gadam tika mobilizēti līdzekļi vairāk nekā 400 projektiem un kuru kopējais apjoms pārsniedza EUR 1 miljardu, kā arī izvērtēt šo instrumentu īstenošanu, ietekmi un turpmāko izmantojumu;

79.  uzsver Savienības sadarbības instrumentu ietekmi imigrācijas, patvēruma un cilvēktiesību aizsardzības jomā; pieņem zināšanai to, ka ir izveidots Ārkārtas trasta fonds stabilitātes nodrošināšanai un neatbilstīgas migrācijas un personu pārvietošanas iemeslu novēršanai Āfrikā; prasa izvērtēt un uzraudzīt šo fondu, kā arī tāda paša rakstura nolīgumus, piemēram, ES un Turcijas deklarāciju un Hartūmas un Rabātas procesus;

80.  uzsver, ka nolīgumos ar trešām valstīm palīdzība ir galvenokārt jāparedz migrāciju izraisošo sociālo, ekonomisko un politisko krīžu risināšanai;

81.  uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas Savienība un trešās valstis vairāk sadarbotos vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei (AGMM) satvarā, lai stiprinātu šo instrumentu partnerības aspektu un to efektivitāti un ieguldījumu migrācijas problēmu risināšanā;

82.  uzskata, ka ir jāuzlabo vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei saskaņotība, visos ārējos nolīgumos jāiekļauj stingri cilvēktiesību ievērošanas kontroles un uzraudzības mehānismi un prioritāte jāpiešķir tādiem izcelsmes valstīs un tranzīta valstīs īstenotiem projektiem, ar kuriem var uzlabot migrantu cilvēktiesību ievērošanu;

83.  mudina Savienību parakstīt mobilitātes partnerības ar saviem tuvākajiem partneriem;

84.  prasa Komisijai un dalībvalstīm migrantu atgriešanās politikā paredzēt viņu nosūtīšanu tikai uz tām izcelsmes valstīm, kurās tos var uzņemt, garantējot drošību un pilnīgi ievērojot viņu pamattiesības un procesuālās tiesības, un prasa, lai šajā saistībā prioritāra būtu brīvprātīga atgriešanās, nevis piespiedu atgriešana; uzsver, ka nolīgumos ar trešām valstīm, kurus noslēdz saskaņā ar šo politiku, ir jāiekļauj aizsardzības klauzulas, kas garantē, ka atpakaļnosūtītie migranti savā valstī nesaskarsies ar savu tiesību pārkāpumiem vai vajāšanas risku; atzīst, ka ir svarīgi šos nolīgumus regulāri izvērtēt, lai izbeigtu tādu nolīgumu darbību, kuri noslēgti ar valstīm, kas neievēro starptautiskās cilvēktiesību normas;

85.  prasa īstenot pasākumus, kuru mērķis ir kontrabandas tīklu likvidācija un cilvēku tirdzniecības izbeigšana; prasa izveidot tiesiskas un drošas iespējas, tostarp izmantojot humanitāros koridorus, kurus varētu izmantot personas, kas lūdz starptautisko aizsardzību; prasa izveidot pastāvīgas un obligātas pārmitināšanas programmas un piešķirt humanitārās vīzas personām, kas bēg no konflikta zonām, arī lai varētu ieceļot kādā trešā valstī un tur pieprasīt patvērumu; prasa izveidot vairāk likumīgu iespēju un izstrādāt vispārīgus noteikumus, ar kuriem reglamentē ieceļošanu un uzturēšanos, lai migranti varētu strādāt un meklēt darbu;

86.  uzstāj, ka ir jāizveido un sekmīgāk jāievieš aizsardzības sistēmas migrantiem, kas nonākuši briesmu situācijā, kā arī migrantiem, kas atrodas tranzītā un pie Savienības robežām;

87.  atzinīgi vērtē pret cilvēku kontrabandistiem un tirgotājiem vērstās operācijas un atbalsta Savienības ārējo robežu pārvaldības stiprināšanu; uzsver, ka ir vajadzīgs visaptverošs un konkrēts ceļvedis ātrai un ilgtermiņa darbībai, kas ietver sadarbību ar trešām valstīm, lai apkarotu kontrabandistu organizētos noziedzīgos tīklus;

88.  uzsver, ka migrantu kontrabanda ir saistīta ar cilvēku tirdzniecību un ir būtisks cilvēktiesību pārkāpums; atgādina, ka tādu misiju kā EU NAVFOR MED īstenošana ir veids, kā konkrēti cīnīties pret migrantu kontrabandu; aicina Savienību turpināt un pastiprināt šāda veida operācijas;

89.  uzskata, ka ir jāapsver drošības un robežpolitikas nostiprināšana un veids, kā uzlabot Frontex un EASO turpmākās funkcijas; aicina izrādīt solidaritāti un apņemties sniegt pietiekamu ieguldījumu šo aģentūru budžetos un darbībā;

90.  uzsver, ka ir jāuzlabo tā dēvēto karsto punktu un ieceļošanas vietu darbība pie Savienības ārējām robežām;

91.  prasa, lai Savienība nolīgumos par informācijas koplietošanu un apmaiņu pie robežām un migrācijas maršrutos iekļautu datu aizsardzības prasību;

92.  prasa, lai Eiropas Savienība un uzņēmējvalstis izveidotu efektīvus instrumentus informācijas plūsmu koordinācijai un saskaņošanai un datu apkopošanai, salīdzināšanai un analīzei;

o
o   o

93.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO, Eiropas Padomei, Āfrikas Savienībai, Amerikas valstu organizācijai un Arābu valstu līgai.

(1) OV C 294, 12.8.2016., 18. lpp. (2) OV C 346, 21.9.2016., 47. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0102. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0312. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0073. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0300. (7) http://apum.parlement.ma/Future_Meetings/Docs/IISummit-of-Speakers_Lisbon-11MAY2015/DeclaracaoCimeira_EN.pdf (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0470. (9) OV C 179, 18.5.2016., 40. lpp. (10) ANO 2015. gada ziņojums par starptautisko migrāciju, pieejams šādā adresē: http://www.un.org/en/development/desa/population/migration/publications/migrationreport/docs/MigrationReport2015_Highlights.pdf (11) Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (VCD) 13. panta 2. punkts.