Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un tās 1967. gada protokolu,

–  ņemot vērā to, ka 1981. gada 25. aprīlī Lībija ratificēja Āfrikas Savienības Konvenciju par īpašiem bēgļu problēmu aspektiem Āfrikā,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu un tās protokolu par Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību tiesas izveidi, ko Lībija ratificēja attiecīgi 1987. gada 26. martā un 2003. gada 19. novembrī,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lībiju, jo īpaši 2011. gada 15. septembra rezolūciju(1),

–  ņemot vērā 2012. gada 15. maijā pieņemto Eiropas kaimiņattiecību politikas pasākumu kopumu attiecībā uz Lībiju,

–  ņemot vērā 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par cilvēktiesībām un drošības situāciju Sāhelas reģionā(2),

–  ņemot vērā 2012. gada 23. jūlijā pieņemtos Ārlietu padomes secinājumus,

–  ņemot vērā 2012. gada 12. septembra rezolūciju par Padomes ikgadējo ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku(3),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2012. gada 19. jūlija un 2012. gada 3. novembra paziņojumus par Lībiju,

–  ņemot vērā 2012. gada 30. augustā pieņemto ANO ģenerālsekretāra ziņojumu par ANO Atbalsta misiju Lībijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2012. gada jūlijā Lībijā notika pirmās demokrātiskās un brīvās vēlēšanas, kuru norise bija ārkārtīgi miermīlīga un bez kārtības traucējumiem; tā kā 2012. gada 9. augustā valstī pirmo reizi tās vēsturē notika miermīlīga varas nodošana, kad varu no Pārejas perioda nacionālās padomes pārņēma Vispārējais nacionālais kongress, kuram tika uzticēts pieņemt konstitūciju un reformēt citus svarīgus tiesību aktus;

B.  tā kā 2012. gada 14. novembrī pirmā Lībijas valdība, kas pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem tika izveidota demokrātisku vēlēšanu rezultātā, deva savu zvērestu;

C.  tā kā Lībijā pašlaik ir pēcrevolūcijas periods, kad jārisina daudzi jautājumi, piemēram, drošība (revolucionāru grupu atbruņošana, demobilizācija un reintegrācija un valsts armijas, policijas, robežsardzes un citu valsts drošības spēku reforma), nacionālais izlīgums, tiesiskums pārejas posmā, tiesiskuma īstenošana un cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšana, kā arī jāsāk vēl daudzas citas reformas, kam ir ārkārtīgi liela nozīme demokrātisku iestāžu un demokrātiskas valsts izveidē;

D.  tā kā vēsturiski Lībija ir bijusi atkarīga no migrējošiem darba ņēmējiem tādās nozarēs kā veselības aprūpe, izglītība, lauksaimniecība un ēdināšanas, viesnīcu un tīrīšanas pakalpojumi; tā kā Lībija joprojām ir galvenais centrs patvēruma meklētājiem un bēgļiem, kas bēg no konfliktiem Āfrikā, Āzijā un Tuvajos Austrumos;

E.  tā kā iestāžu spējas kontrolēt 4378 km garo Lībijas sauszemes robežu, kuru šķērso lielākā daļa cilvēku, lai ierastos valstī, ir ārkārtīgi ierobežotas;

F.  tā kā pulkveža Kadafi valdīšanas laikā Lībijā strādāja 1,5 līdz 2,5 miljoni ārvalstnieku; tā kā kopš valsts atbrīvošanas sākuma 2011. gada 17. februārī daudzi migranti bija spiesti iesaistīties Kadafi vadītās algotņu grupās un daudzi no viņiem patlaban tiek turēti apcietinājumā bez tiesas lēmuma vai arī ir aizbēguši no valsts; tā kā saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas (SMO) sniegto informāciju līdz 2011. gada novembra beigām no Lībijas uz kaimiņvalstīm bija devušies aptuveni 800 000 migrantu, taču pēc tam daudzi atgriezās vai ieradās citi;

G.  tā kā Lībijā regulāri notiek migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu cilvēktiesību ļaunprātīga izmantošana un pārkāpumi un tā kā valstī nereģistrētie ārvalstnieki joprojām ir pakļauti ekspluatācijas, rasisma, patvaļīgas aizturēšanas, fiziskas iespaidošanas un spīdzināšanas riskam, tostarp atrodoties apcietinājumā;

H.  tā kā ārvalstnieki Lībijā ir jo īpaši neaizsargāti pret ļaunprātīgu izmantošanu, jo nav pietiekamas drošības, notiek ieroču izplatīšana, nav izveidoti valsts tiesību akti par patvērumu un migrējošiem darba ņēmējiem, nav atbilstošas tiesu sistēmas un ir zems pārvaldības līmenis; tā kā ārvalstnieki, tostarp grūtnieces, sievietes ar maziem bērniem un bērni bez pavadošās personas, kuriem jāuzturas kopā ar pieaugušajiem, tiek turēti īpaši izveidotās un nelegālajiem migrantiem paredzētās aizturēšanas vietās vai arī atrodas tiešā bruņotu grupu uzraudzībā;

I.  tā kā nesenajos ziņojumos, kurus, pamatojoties uz 2012. gada jūnijā Lībijā veiktām vairākām izmeklēšanām, sagatavoja Starptautiskā cilvēktiesību federācija, Migreurop, organizācija “Amnesty International” un daudznacionālais tīkls “Neierobežots tiesiskums migrantiem” (Justice Without Borders for Migrants), ir uzsvērts, ka atkārtoti vardarbīgas izturēšanās pret migrantiem gadījumi ir konstatēti astoņos aizturēšanas centros Kufrā, Tripolē, Bengāzi un Nafusas kalnu reģionā;

J.  tā kā Lībija vēl nav ratificējusi 1951. gada ANO Konvenciju par bēgļu statusu;

K.  tā kā ANO Augstā komiteja bēgļu jautājumos darbojas Lībijā, taču tai šajā valstī vēl nav oficiāla statusa;

L.  tā kā dažas ES dalībvalstis ir atsākušas sarunas ar Lībiju par migrācijas kontroli;

M.  tā kā pilnībā funkcionējoša un demokrātiska valdība Lībijā ir priekšnoteikums ES, ANO un citu starptautisko partneru sarunām ar Lībiju par jebkuru sadarbības nolīgumu ar šo valsti;

1.  atzinīgi vērtē pirmās demokrātiskās vēlēšanās likumīgi ievēlētās Lībijas valdības inaugurāciju un mudina tās locekļus rīkoties izlēmīgi, lai radītu pamatu demokrātiskai, atbildīgai un darboties spējīgai Lībijas valsts struktūrai; aicina visas starptautiskās iesaistītās puses un jo īpaši ES būt gatavām, lai palīdzētu Lībijas valdībai un Vispārējam nacionālajam kongresam šajā vērienīgajā uzdevumā;

2.  aicina Lībiju pieņemt un īstenot tiesību aktus saskaņā ar tās starptautiskajiem pienākumiem, jo īpaši attiecībā uz vispārējo cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšanu; atzīst, ka šādi centieni prasīs laiku, ņemot vērā, ka jaunievēlētā valdība ir tikko nodevusi zvērestu; atzīst, ka atbrīvošanās no Kadafi represīvā režīma postošā mantojuma prasīs noteiktu rīcību un pienācīgu apmācību, līdz tiks ieviestas pilnībā atbildīgas uz tiesībām balstītas tiesiskās, juridiskās un drošības sistēmas;

3.  pauž bažas par Lībijā esošo ārvalstnieku, jo īpaši darba vai politiskā patvēruma meklētāju, kā arī apcietinājumā joprojām esošo personu no Subsahāras un Austrumāfrikas īpaši nestabilo drošības un cilvēktiesību situāciju jo īpaši pauž bažas par aizturēšanas centros, sevišķi Kufrā, Tripolē, Bengāzi un Nafusas kalnu reģionā, nometināto migrantu dzīves apstākļiem un izturēšanos pret viņiem;

4.  pauž dziļas bažas par ekstremālajiem aizturēšanas apstākļiem, kādiem tiek pakļauti ārvalstnieki, tostarp sievietes un bērni, kas bieži vien ir cietuši no seksuālas un uz dzimumu balstītas vardarbības, kā arī par viņu iespēju trūkumu izmantot atbilstīgu tiesisku regulējumu un baudīt aizsardzību, kas noved pie aizturēšanas uz neierobežotu laiku un nespējas pārsūdzēt spriedumu par deportāciju;

5.  prasa Lībijas iestādēm aizsargāt visus ārvalstniekus neatkarīgi no viņu imigrācijas statusa no vardarbības, izmantošanas, draudiem, iebiedēšanas un ļaunprātīgas izmantošanas;

6.  aicina Lībijas valdību un Vispārējo nacionālo kongresu pieņemt tiesību aktus un instrukcijas visām valsts un vietējām struktūrām, lai nodrošinātu taisnīgu attieksmi, nediskriminēšanu un vajadzīgo aizsardzību visiem bēgļiem, patvēruma meklētājiem un migrantiem, īpašu uzmanību pievēršot sieviešu un bērnu drošībai un tiesībām;

7.  sagaida, ka jaunās Lībijas iestādes nekavējoties ratificēs 1951. gada ANO Konvenciju par bēgļu statusu un tās 1967. gada protokolu un pieņems tiesību aktus patvēruma jomā, kas atbilst starptautiskajām tiesībām un standartiem;

8.  aicina jaunās Lībijas iestādes nekavējoties piešķirt tiesisku statusu ANO Augstajai komitejai bēgļu jautājumos un atvieglot tās darbu; mudina uz ciešāku sadarbību starp ES, ANO Augsto komiteju bēgļu jautājumos un citām situācijā pēc konflikta iesaistītajām ANO aģentūrām;

9.  aicina jaunās Lībijas iestādes atvieglot jebkuru organizāciju darbu, kuras var palīdzēt aizsargāt un atbalstīt patvēruma meklētājus, bēgļus un migrantus;

10.  aicina Lībiju īstenot tiesību aktus, lai regulētu ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos valstī, tostarp izveidot funkcionējošu patvēruma sistēmu; aicina ES sniegt tās kaimiņvalstij Lībijai tehnisko un politisko atbalstu šā uzdevuma veikšanā, tostarp palīdzēt veikt pasākumus, lai uzlabotu pašreizējās ieslodzījuma vietas;

11.  aicina Lībiju noteikt tiesisku statusu Lībijā strādājošiem migrantiem, nodrošinot viņiem pilnīgu aizsardzību attiecībā uz cilvēktiesību, tostarp darba tiesību, ievērošanu saskaņā ar attiecīgajām SDO normām;

12.  aicina ES un tās dalībvalstis rīkoties piesardzīgi, apspriežot turpmākos sadarbības un migrācijas kontroles nolīgumus ar Lībijas iestādēm, nodrošinot, ka šādi nolīgumi ietver efektīvus uzraudzības mehānismus migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju cilvēktiesību aizsardzībai;

13.  aicina ārvalstu, jo īpaši Eiropas, uzņēmumus Lībijā nodrošināt, ka tie pilnībā ievēro savu korporatīvo sociālo atbildību (CSR) kā principiālu politiku visās to darbībās, garantējot CSR īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz migrantiem darba ņēmējiem;

14.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Lībijas valdībai un Vispārējam nacionālajam kongresam, ANO ģenerālsekretāram, Arābu valstu līgai un Āfrikas Savienībai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0386. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0263. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0334.