Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2012/2137(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0434/2012

Iesniegtie teksti :

A7-0434/2012

Debates :

PV 13/03/2013 - 20

Balsojumi :

PV 14/03/2013 - 8.10
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2013)0097

Pieņemtie teksti
PDF 341kWORD 45k
Ceturtdiena, 2013. gada 14. marts - Strasbūra
ES un Ķīnas attiecības
P7_TA(2013)0097A7-0434/2012

Eiropas Parlamenta 2013. gada 14. marta rezolūcija par ES un Ķīnas attiecībām (2012/2137(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas diplomātisko attiecību izveidi 1975. gada maijā,

–  ņemot vērā galveno tiesisko regulējumu attiecībām ar Ķīnu, proti, 1985. gadā parakstīto EK un Ķīnas tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības nolīgumu(1), kas attiecas uz ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām, kā arī ES un Ķīnas sadarbības programmu,

–  ņemot vērā kopš 2007. gada notiekošās sarunas par jaunu partnerības un sadarbības līgumu,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas stratēģisko partnerību, kas sākta 2003. gadā,

–  tā kā ES ievēro savu “vienotas Ķīnas” politiku Ķīnas Tautas Republikas un Taivānas kaimiņvalstu attiecībās;

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 24. oktobra paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “ES un Ķīna ‐ ciešāka partnerība, augoša atbildība” (COM(2006)0631),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 13. oktobrī apstiprināto Komisijas politikas dokumentu “Nobriedusi partnerība ‐ kopīgas intereses un izaicinājumi ES un Ķīnas attiecībās” (COM(2003) 0533),

–   ņemot vērā Padomes pamatnostādnes attiecībā uz politiku Austrumāzijā,

–  ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2006. gada 11.–12. decembra secinājumus “ES un Ķīnas stratēģiskā partnerība”,

–  ņemot vērā Komisijas stratēģijas dokumentu par Ķīnu 2007.–2013. gadam, daudzgadu indikatīvo programmu 2011.–2013. gadam un stratēģijas dokumenta 2010. gada vidusposma pārskatu un daudzgadu indikatīvās programmas 2011.–2013. gadam pārskatu,

–  ņemot vērā Ķīnas 2003. gada 13. oktobrī publiskoto pirmo politikas dokumentu attiecībā uz ES,

–  ņemot vērā 1995. gadā sākto ES un Ķīnas dialogu par cilvēktiesībām un šā dialoga divas pēdējās kārtas ‐ 30. kārtu, kas notika 2011. gada 16. jūnijā Pekinā, un 31. kārtu, kas notika 2012. gada 29. maijā Briselē,

–  ņemot vērā gandrīz 60 pašreiz notiekošos Ķīnas un Savienības nozaru dialogus, kas cita starpā attiecas uz vides, reģionālās politikas, nodarbinātības un sociālo lietu, kā arī pilsoniskās sabiedrības jautājumiem,

–  ņemot vērā 2012. gada februārī izveidoto ES un Ķīnas augsta līmeņa tiešu personisko kontaktu dialogu, kura mērķis ir saskaņot visas ES un Ķīnas kopīgās ierosmes šajā jomā,

–  ņemot vērā 1998. gada decembrī parakstīto EK un Ķīnas sadarbības nolīgumu zinātnes un tehnoloģiju jomā, kurš stājās spēkā 2000. gadā(2) un tika atjaunots 2004. un 2009. gadā, partnerības nolīgumu zinātnes un tehnoloģiju jomā, kas tika parakstīts 2009. gada 20. maijā, un EK un Ķīnas 2010. gada 8. decembra kopīgo paziņojumu par sadarbību enerģētikas jomā,

–  ņemot vērā 2003. gada 30. oktobrī parakstīto nolīgumu ar Ķīnu par sadarbību ES satelītnavigācijas programmas “Galileo” ietvaros,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas 15. augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika 2012. gada 20. septembrī Briselē, un kopīgo paziņojumu presei, kas tika publiskots pēc minētās sanāksmes,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas vienošanos par partnerību klimata pārmaiņu jomā un Kopīgo deklarāciju par klimata pārmaiņām, kas pieņemta ES un Ķīnas 8. augstākā līmeņa sanāksmē 2005. gada septembrī,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas 2012. gada 3. maijā Briselē pieņemto Kopīgo deklarāciju par energodrošību un EK un Ķīnas 5. sanāksmi saistībā ar dialogu enerģētikas jomā 2011. gada novembrī,

–  ņemot vērā Ķīnas un ES apaļā galda sanāksmes,

–  ņemot vērā 2012. gada 8. novembrī notikušo Ķīnas Komunistiskās partijas 18. nacionālo kongresu un Politbiroja pastāvīgās komitejas vadības maiņu, par ko tika lemts kongresā,

–  ņemot vērā pēdējo parlamentāro sanāksmi ar Ķīnu, kas notika Briselē 2012. gada 11. un 12. jūlijā,

–   ņemot vērā nesenās rezolūcijas par Ķīnu, jo īpaši 2012. gada 23. maija rezolūciju par iespējamo līdzsvara trūkumu ES un Ķīnas tirdzniecībā(3), 2012. gada 2. februāra rezolūciju par ES ārpolitiku attiecībā uz BRICS valstīm un citām jaunām lielvarām ‐ mērķi un stratēģijas(4) un 2012. gada 12. septembra rezolūciju par Padomes ikgadējo ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku(5),

–  ņemot vērā 2006. gada 7. septembra rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām(6) un 2009. gada 5. februāra rezolūciju par tirdzniecības un ekonomikas sakariem ar Ķīnu(7),

–  ņemot vērā cilvēktiesību rezolūcijas, proti, 2010. gada 21. janvārī par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā, jo īpaši Liu Xiaobao lietu(8), 2011. gada 10. martā par stāvokli Kašgarā (Ķīna, Sjiņdzjanas Uiguru autonomais reģions) un tās kultūras mantojumu(9), 2011. gada 7. aprīlī par Ai Weiwei lietu(10), 2012. gada 5. jūlijā par piespiedu aborta skandālu Ķīnā(11), 2009. gada 26. novembrī par Ķīnu ‐ mazākumtautību tiesības un nāvessoda piemērošana(12), 2010. gada 16. decembrī par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā(13),

–  ņemot vērā ES ieroču embargo, ko ieviesa pēc 1989. gada jūnija notikumiem Tjaņaņmeņas laukumā un ko Parlaments atbalstīja ar 2006. gada 2. februāra rezolūciju attiecībā uz kopējās ārpolitikas un drošības politikas galvenajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli(14),

–  ņemot vērā 2005. gada 7. jūlija rezolūciju par ES attiecībām ar Ķīnu un Taivānu un drošību Tālajos Austrumos(15),

–  ņemot vērā iepriekš pieņemtās rezolūcijas par Tibetu un cilvēktiesību stāvokli Ķīnā un īpaši 2010. gada 25. novembra rezolūciju par Tibetu un ieceri noteikt ķīniešu valodu par galveno mācību valodu(16), 2011. gada 27. oktobra rezolūciju par Tibetu, jo īpaši par mūku un mūķeņu pašsadedzināšanos(17), un 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Tibetā(18),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0434/2012),

A.  tā kā ES un Ķīnas stratēģiskajai partnerībai ir liela nozīme ES un Ķīnas attiecībās un tā kā šīs attiecības ir sevišķi svarīgas, lai rastu risinājumus tādām globālām problēmām kā globālā un reģionālā drošība, ekonomikas krīze, globālais finanšu un tirgus regulējums, energodrošība, masu iznīcināšanas ieroči un kodolieroču neizplatīšana, klimata pārmaiņas, tirgus ekonomikas saimnieciskā un sociālā attīstība, demokrātijas un cilvēktiesību veicināšana, cīņa pret organizēto noziedzību, terorismu un pirātismu, kā arī izstrādātu regulējumu ES un Ķīnas divpusējo sarežģījumu risināšanai;

B.  tā kā stratēģiskā partnerībā ir nepieciešama stingra apņemšanās būt savstarpēji atbildīgiem un pietiekams uzticības līmenis un šīs partnerības pamatā jābūt vispārējām vērtībām;

C.  tā kā ES un Ķīnas attiecības ir ievērojami attīstījušās kopš ES un Ķīnas sadarbības nolīguma parakstīšanas 1985. gadā; tā kā Komisija 2006. gadā pieņēma savu galveno politisko stratēģiju attiecībā uz Ķīnu un tā kā, ņemot to vērā, 2007. gada janvārī Komisija sāka sarunas par vispārēja partnerības un sadarbības nolīguma noslēgšanu, lai turpinātu uzlabot ES un Ķīnas attiecības, jo īpaši tirdzniecības un ieguldījumu jomā;

D.  tā kā Ķīna atrodas sociālekonomiskās pārejas procesā no plaša valsts kontrolētas ekonomikas modeļa uz modeli, kura pamatā ir lielāka brīvība ekonomikā, kas savukārt ir devis iespēju lielai Ķīnas iedzīvotāju daļai uzlabot savu dzīves standartu;

E.  tā kā politisko brīvību jomā līdzīgs progress tomēr nav gūts;

F.  tā kā cilvēktiesības ir savstarpēji papildinošas, universālas, neatņemamas, nedalāmas un savstarpēji atkarīgas; tā kā Ķīna apliecina, ka tai rūp ekonomiskās un sociālajās cilvēktiesībām (piemēram, pārtika, apģērbs, ekonomiskā attīstība), savukārt ES pieeja cilvēktiesībām ir plašāka, tajās ietverot un īpaši uzsverot pilsoniskās un politiskās tiesības (piemēram, vārda, reliģijas, pulcēšanās brīvību);

G.  tā kā pilsonisko tiesību aktīvisti Ķīnā ir ziņojuši par to, ka viņiem liegta brīvība, policijai viņus aizturot uz vairākiem mēnešiem bez apcietināšanas ordera uzrādīšanas, apsūdzības izvirzīšanas, bez iespējas sazināties ar ģimenes locekļiem vai saņemt juridisko palīdzību;

H.  tā kā jau 2007. gadā prezidents Hu Jintao sniedza norādes augstākā līmeņa tiesu iestādēm par to, ka tiesnešiem jāpakļaujas trīs “augstākajām varām” ‐ partijai, tautai un likumam ‐ nosauktajā secībā, un tā kā Ķīnas Tieslietu ministrija 2012. gada martā izdeva dekrētu par to, ka visiem juristiem savas licences saņemšanai vai atjaunošanai jānodod zvērests par uzticību Ķīnas Komunistiskajai partijai (ĶKP);

I.  tā kā šokējošās ziņas 2012. gada jūnija vidū par ārkārtīgi nežēlīgo piespiedu abortu, kas tika izdarīts Feng Jianmei, kura gaidīja meitu grūtniecības septītajā mēnesī, sekmēja debates par oficiālās “viena bērna” politikas atcelšanu;

J.  tā kā par spīti Ķīnas valdības gūtajam progresam attiecībā uz atsevišķu ekonomisko un sociālo tiesību veicināšanu joprojām tiek apspiesta vārda, pulcēšanās un biedrošanās, kā arī preses brīvība un tiesības iestāties arodbiedrībā; tā kā cilvēktiesību organizācijas joprojām ziņo par nopietniem Ķīnas varas iestāžu īstenotiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp par plaši pazīstamu disidentu notiesāšanu, piemēram, Nobela Miera prēmijas laureāta Liu Xiaobo ieslodzīšanu, stingrākiem plašsaziņas līdzekļu un interneta brīvības ierobežojumiem, juristu, cilvēktiesību aizstāvju un nevalstisko organizāciju pārstāvju ciešāku uzraudzību un vajāšanu, paplašinātu uiguriešu un tibetiešu un viņu brīvības kontroli un apspiešanu, pieaugošu piespiedu pazušanas un patvaļīgas aizturēšanas gadījumu skaitu, tostarp aizturēšanu slepenās un nelikumīgās aizturēšanas iestādēs, kas zināmas kā “melnie cietumi”; tā kā sakarā ar represīvas politikas īstenošanu pret tibetiešu pamatbrīvībām pēdējos gados satraucoši pieaudzis pašsadedzināšanās gadījumu skaits;

K.  tā kā Ķīna ir parakstījusi Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kā arī ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pastāvīgā locekle; tā kā šāds statuss nosaka Ķīnai īpašu pienākumu ievērot tās starptautiskās juridiskās saistības saskaņā ar ICCPR un Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem;

L.  tā kā 2008. gada A. Saharova prēmijas laureāts Hu Jia joprojām atrodas mājas arestā, tiek rūpīgi uzraudzīts un viņa komunikācijas iespējas ir ierobežotas;

M.   tā kā Ķīnas valsts atzīst tikai piecas reliģijas, proti, budismu, daoismu, islāmu un kristietību (gan katolicismu, gan protestantismu); tā kā visām šīm konfesijām ir centralizētas pārvaldes struktūras ar galveno mītni Pekinā un to darbinieki ir ĶKP lojāli ierēdņi; tā kā ĶKP ieceļ galvenos reliģiskos līderus un kopš 1999. gada ir aizliegusi neapstiprinātas reliģiskas grupas, piemēram, Falun Gong, ar mērķi izskaust šādu praksi; tā kā šāda aizlieguma dēļ cilvēktiesību organizācijas ir ziņojušas par ārpustiesas piespiedu pasākumu īstenošanu, piemēram, patvaļīgu arestu, piespiedu darbu un fizisku spīdzināšanu, kas dažkārt ir letāla;

N.  tā kā Tibetas autonomais reģions un citas tibetiešu autonomās teritorijas, kā arī Sjiņdzjanas Uiguru autonomais reģions ir kļuvuši par nozīmīgām teritorijām Ķīnas stratēģiskajiem, reģionālajiem, militārajiem un ekonomikas mērķiem un tāpēc Ķīnas valdība uzskata tās par būtisku Ķīnas teritoriālās integritātes aspektu; tā kā kopš 2009. gada vismaz 90 tibetieši ir pašsadedzinājušies tibetiešu apdzīvotajās Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) teritorijās, tostarp Tibetas autonomajā reģionā un tibetiešu autonomajās teritorijās Gaņsu, Sičuaņas un Cjinhai provincēs;

O.  tā kā, lai gan Ķīnas ekonomikas liberalizācija ir devusi būtiskas priekšrocības, piemēram, labāku darba tirgus pieejamību un bezdarba samazinājumu lauku apvidos, ieguvums no ekonomikas izaugsmes nav vienāds visiem Ķīnas iedzīvotāju slāņiem un ir radušās lielas atšķirības starp valsts urbānajiem un lauku apvidiem;

P.  tā kā Ķīnā pilsētu un lauku iedzīvotāju nevienlīdzība attiecībā uz ienākumiem, nodarbinātības pieejamību, sociālo labklājību, veselības aprūpi un izglītību joprojām ir nozīmīga problēma kohēzijas politikas jomā;

Q.  tā kā gan ES, gan Ķīna ir ieinteresēta abpusējā sadarbībā zinātnes un tehnoloģiju jomā; tā kā interneta izmantošana Ķīnā ir paplašinājusies un tagad tā aptver vairāk nekā 500 miljonus lietotāju, veidojot struktūru sabiedriskās domas paušanai tiešsaistē; tā kā tomēr interneta vide valstī joprojām ir ļoti ierobežojoša;

R.  tā kā ES ir viens no pasaulē populārākiem tūristu mērķiem; tā kā ir paredzams, ka līdz 2020. gadam 100 miljoni ķīniešu varētu doties ceļojumos pa visu pasauli un tā kā šī iemesla dēļ vajadzētu atbalstīt iniciatīvas šo jauno tūristu plūsmu piesaistīšanā;

S.  tā kā Ķīna rada lielākās oglekļa dioksīda emisijas pasaulē un tā kā emisiju līmeņi arvien strauji pieaug; tā kā 2010. gadā Ķīnas CO2 emisijas uz vienu iedzīvotāju bija 6,8 tonnas un tiek paredzēts, ka 2017. gadā šis līmenis pārsniegs ASV emisiju apjomu uz vienu iedzīvotāju;

T.  tā kā Ķīna pastiprina centienus saistībā ar emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, kas balstīta uz tirgu; tā kā Ķīna šajā jomā īsteno septiņus izmēģinājuma projektus, lai 2015. gadā izveidotu valsts emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu;

U.  tā kā 21. gadsimtā Ķīna ir atgriezusies kā pasaules mēroga ekonomikas un tirdzniecības spēks tās strauji augošās ekonomiskās varas un neskaidrās militārās attīstības dēļ;

V.  tā kā ES ievēro ĶTR “vienotas Ķīnas” politiku ĶTR un Taivānas kaimiņvalstu attiecībās;

W.  tā kā ĶTR pozitīvo lomu Dienvidaustrumāzijā ekonomiskās reģionalizācijas un dinamikas ziņā arvien vairāk aizēno teritoriālie strīdi Dienvidķīnas jūrā ar Vjetnamu, Malaiziju, Indonēziju, Bruneju, Filipīnām un Taivānu, kā arī Austrumķīnas jūrā Japānu un Taivānu (visas strīdus teritorijas raksturo bagātīgi zivju krājumi, kā arī naftas un gāzes rezerves);

X.  tā kā Ķīna uztur ciešas attiecības ar Ziemeļkoreju, kura ekonomiski lielā mērā ir atkarīga no Ķīnas, jo Ķīnas naudas līdzekļu ieplūšana un tūristu apmeklējumi ir būtisks priekšnoteikums pašreizējā Phenjanas režīma izdzīvošanai;

Y tā kā Šanhajas Sadarbības organizācijas (SCO) ietvaros Ķīna sadarbojas ar Krieviju, četrām Vidusāzijas valstīm (Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Uzbekistānu), kā arī četrām novērotājvalstīm (Indiju, Irānu, Mongoliju un Pakistānu); tā kā Ķīnas ieguldījumi Vidusāzijā nākamajā desmitgadē pieaugs no USD 20 miljardiem līdz USD 100 miljardiem, kā tika paziņots SCO augstākā līmeņa sanāksmē Pekinā 2012. gada 6. jūnijā;

Z.  tā kā Pekinas un Vašingtonas arvien ciešākās attiecības vienlaikus ar stingrām abu valstu finanšu un ekonomikas saitēm ir vienas no pasaulē nozīmīgākajām divpusējām attiecībām; tā kā Eiropa ir Ķīnas svarīgākais tirdzniecības partneris;

AA.  tā kā nekur citur pasaulē Ķīnas ārkārtīgi straujā izaugsme nav uzskatāmāka kā Āfrikā un Latīņamerikā, tā kā to īpaši apliecina Ķīnas un Āfrikas savstarpējās tirdzniecības apjoma iespaidīgais pieaugums, kas saskaņā ar Ķīnas Tirdzniecības ministrijas publicētajiem datiem laikposmā no 2009. līdz 2011. gadam ir palielinājies par 80 %, sasniedzot USD 166,3 miljardus; tā kā ārvalstu tiešie ieguldījumi, ko Ķīna veikusi Āfrikā, 2011. gadā ir palielinājušies par 58,9 %, sasniedzot USD 1,7 miljardus; tā kā Ķīnas intereses Āfrikā skaidri apliecina nozīmīgie attīstības projekti, piemēram, dzelzceļu, autoceļu un sociālās labklājības projekti,

ES un Ķīnas stratēģiskā partnerība un sadarbība

1.  atbalsta publisko apņemšanos, par ko vienojušās ES un Ķīna augsta līmeņa stratēģiskā dialoga laikā 2012. gada 9.–10. jūlijā Pekinā, lai 21. gadsimtā parādītu labu starptautiskās sadarbības piemēru, īstenojot stratēģisko partnerību, kuras pamatā ir kopīgas intereses un savstarpēja izpratne; atbalsta un rosina gandrīz 60 nozaru dialogus starp ES un Ķīnu, paužot pārliecību, ka uzlabota un augsti attīstīta partnerība būs savstarpēji izdevīga gan ES, gan Ķīnai; tomēr vēlas šo dialogu nostiprināšanu cilvēktiesību, vides, drošības un enerģētikas jomā, kā arī jo īpaši cīņā pret preču viltojumiem, ņemot vērā to ietekmi uz sabiedrības veselību un drošību; mudina īstenot centienus aktīvi tiekties pēc sinerģijas starp Ķīnas 12. piecgades plānu un stratēģiju “Eiropa 2020”, lai dažādās jomās padziļinātu pragmatisku sadarbību; tomēr uzskata, ka ir labāk jādefinē jēdziens “stratēģiskā partnerība”; aicina plašākas tirdzniecības un ekonomikas attiecības ar Ķīnu saistīt ar ievērojamo politiskā dialoga progresu cilvēktiesību un tiesiskuma jomā;

2.  cer, ka dalībvalstis Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) un īpaši delegācijai Pekinā piešķirs nepārprotamas pilnvaras stiprināt ES un Ķīnas stratēģisko partnerību, Ķīnas valdībai paužot vienotu nostāju, un atturēsies no tādu divpusēju ārpolitikas iniciatīvu īstenošanas, kuras var apdraudēt EĀDD īstenotos centienus; prasa, lai ES īsteno ilgtermiņa stratēģiju attiecībās ar Ķīnu, nodrošinot rīcības saskaņošanu gan starp Savienības iestādēm, gan starp Savienību un tās dalībvalstīm; cer, ka Ķīnas iestādes visos politiskajos līmeņos stiprinās ES un Ķīnas stratēģisko partnerību, konsekventi un pārredzami piemērojot savstarpējas un starptautiskas vienošanās un noteikumus;

3.  atzinīgi vērtē vienošanās, kas panāktas ES un Ķīnas 15. augstākā līmeņa sanāksmē 2012. gada 20. septembrī; rosina ātri ieviest un īstenot šīs vienošanās, tādējādi stiprinot Savienības un Ķīnas attiecības;

4.   atzinīgi vērtē saistības, ko puses uzņēmās pildīt ES un Ķīnas 15. augstākā līmeņa sanāksmē, jo īpaši attiecībā uz sarunām par ieguldījumu nolīgumu un regulāra dialoga sākšanu par aizsardzības un drošības jautājumiem;

5.  uzskata, ka ES un Ķīnas attiecības gan ekonomiskas, gan tirdzniecības līmenī, gan arī kultūras un sociālajos jautājumos varētu būt viens no būtiskākajiem faktoriem abu sabiedrību attīstībai un uzlabošanai, un tāpēc uzskata, ka šī sadarbība ir svarīga abu pušu interešu īstenošanai;

6.   atzinīgi vērtē ES un Ķīnas augsta līmeņa tiešu personisko kontaktu dialoga sākšanu un pirmajā kārtā gūtos panākumus; pauž apmierinātību par ES un Ķīnas starpkultūru dialoga gadā gūto progresu un panākumiem, kā arī atzīmē ES un Ķīnas 15. augstākā līmeņa sanāksmē panākto vienošanos par virkni turpmāko darbību dažādās jomās attiecībā uz izglītību, kultūru, daudzvalodību un jaunatni;

7.  aicina Komisiju, Padomi un attiecīgās Ķīnas iestādes, sadarbojoties ar Parlamentu, sekmēt tūristu plūsmu no Ķīnas uz ES, saskaņojot un paātrinot vīzu izsniegšanas procedūras Ķīnas pilsoņiem, jo īpaši tiem, kas dodas darījuma braucienos un uz konferencēm;

8.  atzinīgi vērtē ES un Ķīnas 15. augstākā līmeņa sanāksmē abu pušu pausto aicinājumu sākt visaptverošu ES un Ķīnas dialogu par mobilitāti un migrāciju atbilstošā līmenī, kā arī savstarpējo apņemšanos turpināt izvērtēt veidus Ķīnas un ES pilsoņu vieglākai apmaiņai, tostarp savstarpēju atbrīvojumu no prasības diplomātisko pasu turētājiem saņemt vīzu;

9.  uzsver, ka Ķīna ir ne tikai pasaulē otra lielākā ekonomika un lielākā eksportētāja pasaules ekonomikā, bet arī aizvien nozīmīgāks politiskais spēks;

Iekšpolitiskā situācija

10.  uzsver, ka pēdējās desmitgadēs Ķīna ir guvusi ievērojamus panākumus sociālajā jomā; uzsver, ka šāds dzīves kvalitātes uzlabojums milzīgā valstī tik īsā laika periodā vēsturē vēl nav pieredzēts; norāda, ka Ķīnas ekonomikas izaugsme kopš 1990. gada ir palīdzējusi vairāk nekā pusmiljardam iedzīvotāju izkļūt no nabadzības;

11.  ņem vērā 12. piecgades plānu (2011–2015), kuru 2012. gada martā apstiprināja Nacionālais tautas kongress un kura mērķis ir novērst negatīvos blakusefektus, kas radušies unikālas ilgstošas un straujas ekonomiskās izaugsmes laikā, piemēram, akūtus vides apdraudējumus, reģionu nelīdzsvarotību, arvien lielāku ienākumu līmeņa nelīdzsvarotību un ieilgušos kolektīvos protestus, kuros tiek izteiktas sociālas, ekonomiskas un juridiskas sūdzības;

12.  norāda, ka svarīgi ir noteikt kopēju pamatu starp stratēģiju “Eiropa 2020” un Ķīnas 12. piecgades plānu;

13.  atzinīgi vērtē Ķīnas sekmīgo ekonomikas politiku, taču arī pievienojas neatkarīgu Ķīnas zinātnieku un novērotāju paustajai kritikai, ka šīs tendences saglabāšanu nopietni apdraud korupcijas skandāli, pārredzamības trūkums un “sarkanā aristokrātija”, ko veido iepriekšējo un pašreizējo partijas līderu tuvi ģimenes locekļi, kuriem pieder milzīgas bagātības, ko viņi ir ieguvuši, izmantojot savus politiskos un ekonomiskos sakarus, ‐ tā ir nopietna situācija, kas nesen atklājās Bo Xilai lietā;

14.  cer, ka jaunā ĶKP vadība pēc atkārtotiem aicinājumiem nekavējoties īstenos partijā demokratizāciju un politiskās reformas; uzskata, ka tikai efektīvas politiskās reformas, kas vērstas uz tādu iekļaujošu, demokrātisku un atbildīgu iestāžu izveidi, kuras atspoguļo Ķīnas etnisko, reliģisko, politisko un sociālo dažādību, sagatavos ceļu uz ilgtspējīgas izaugsmes un stabilitātes nodrošināšanu un ierobežos tādu provinces, rajona un vietējā līmeņa patvaļīgo partijas vadītāju daļēju neatkarību, kuri gan valsts, gan starptautiskā līmenī ievērojami kaitē Ķīnas valsts vadības reputācijai, ļaunprātīgi izmantojot pilnvaras, jo īpaši attiecībā uz endēmiskiem korupcijas gadījumiem, kuros iesaistītas lielas summas; uzskata, ka šādi gadījumi būtu jānovērš, ieviešot pārskatatbildības mehānismus, kā to atzina priekšsēdētājs Hu Jintao ĶKP 18. kongresā 2012. gada novembrī;

15.  piekrīt un atbalsta nepārprotamos Ķīnas juristu noraidījumus attiecībā uz piespiedu zvērestu par uzticību Ķīnas Komunistiskajai partijai, pamatojoties uz to, ka, visrupjākajā veidā neievērojot starptautiskos tiesību standartus, tas ir trieciens tiesību sistēmai, jo jebkuram juristam ir jānodod zvērests par uzticību konstitūcijai, nevis politiskajai partijai vai organizācijai;

16.  uzsver, ka, lai gan piespiedu aborti Ķīnā ir stingri aizliegti, ģimenes plānošanas jomā strādājošie ierēdņi atkārtoti piespiež sievietes veikt necilvēcīgu darbību, piemēram, piespiedu abortu vai sterilizāciju; nosoda tā saukto “sociālā nodrošinājuma maksu” ‐ bieži vien pārmērīgi lielo naudas sodu, kas jāmaksā vecākiem papildu dzimušu bērnu gadījumā, kā notika arī Feng Jianmei traģēdijā; norāda, ka 2011. gadā oficiāli tika iesniegtas 8400 sūdzības no upuriem par ģimenes plānošanas iestāžu pārkāpumiem; pilnībā atbalsta to Ķīnas tautas daļu, kas aicina izbeigt “viena bērna” politiku, kurai ir daudz nepilnību, īpaši ņemot vērā demogrāfiskās tendences Ķīnā, vienlaikus uzsverot tās nopietnās negatīvās sociālās un psiholoģiskās sekas, piemēram, sociālās atšķirības, situācijas pasliktināšanos dzimumlīdztiesības jomā, vispārējo negatīvo attieksmi pret meiteņu piedzimšanu un joprojām pieaugošo līdzsvara trūkumu starp jaundzimušiem zēniem un meitenēm, kura rezultātā veidojas “mazie imperatori”, tiek kropļota tradicionālā ģimenes struktūra un turklāt samazinās jauniešu iesaistīšanās darba tirgū; aicina Ķīnas vadību šīs problēmas risinājuma meklēšanu uzskatīt par svarīgu prioritāti;

17.  nopietni ņem vērā spēcīgos Foxconn rūpnīcas strādnieku protestus un pieprasa ievērot strādnieku tiesības; atbalsta tiekšanos pēc atbilstošas samaksas un pienācīgiem darba apstākļiem;

18.  atzinīgi vērtē Ķīnas centienus līdz 2015. gadam izveidot valsts mēroga emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, ko vēlāk varētu integrēt ar citām oglekļa tirdzniecības sistēmām, īpaši ar ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu; tomēr norāda, ka Ķīnai pagaidām vēl nav pilnībā funkcionējošas nobriedušas tirgus ekonomikas, kas ir nepārprotams priekšnoteikums labi funkcionējošai emisijas kvotu tirdzniecības sistēmai;

19.  mudina Ķīnas valdību pastiprināt piesārņotāju un emisiju mērīšanas pasākumus, lai novērstu ticamu oglekļa emisiju datu trūkumu, izveidotu labāku tiesisko infrastruktūru un uzlabotu kapacitātes veidošanos administratīvā līmenī; šajā sakarā atzinīgi vērtē 2012. gada 20. septembrī noslēgto ES un Ķīnas finansēšanas līgumu, ar ko tiek veicināti vides jautājumi, pāreja uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana Ķīnā;

20.  ņem vērā Honkongas galvenās amatpersonas lēmumu pēc masu demonstrācijām un vispārējas opozīcijas neuzspiest pretrunīgās “valsts izglītības” programmas ieviešanu; aicina Pekinas varas iestādes pilnībā respektēt principu “viena valsts ‐ divas sistēmas” saskaņā ar nolīgumu, kas parakstīts pirms bijušās britu kolonijas nodošanas Ķīnas Tautas Republikai; atzinīgi vērtē lielo vēlētāju skaitu nesenajās likumdošanas padomes vēlēšanās un cer, ka pēc iespējas drīz tiks ieviestas vispārējas vēlēšanas visu šīs asamblejas locekļu ievēlēšanai;

Cilvēktiesības un demokrātija

21.  apbrīno un atbalsta to Ķīnas pilsoņu drosmi un aktīvismu, kuri darbojas sociāli atbildīgos veidos, lai veicinātu un aizsargātu vispāratzītas sociālās tiesības un cilvēktiesības, kā arī apšaubīt un novērst labi zināmos sociālos apdraudējumus un/vai kriminālo rīcību, piemēram, korupciju, pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kaitējumu videi, inficēšanos ar AIDS, pārtikas produktu saindēšanu, pārkāpumus saistībā ar skolu ēku celtniecību un nelegālu zemes un īpašuma atsavināšanu, ko bieži veic vietējās partijas iestādes; nosoda visus oficiālās atriebības gadījumus pret šiem Ķīnas pilsoņiem; mudina Ķīnas vadību atbalstīt civilo atbildību sociālo cilvēktiesību ievērošanā un rehabilitēt oficiāli vajātos un sodītos šo tiesību aizstāvjus; atgādina Ķīnas vadībai, ka stingri jāievēro valsts noteiktās un starptautiskās cilvēktiesības;

22.  stingri atbalsta Ķīnas advokātu un juristu kritiku par to, ka pazemojošā aizdomās turēto personu aizturēšana ilgāk par 15 dienām ir pretrunā Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), ko Ķīna parakstīja 1998. gada oktobrī; pauž bažas par Ķīnas valdības nevēlēšanos ratificēt ICCPR, kura ratificēšana joprojām tiek atlikta; pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar jauno 2013. gada kriminālprocesa likumu policija un drošības iestādes var aizturēt aizdomās turēto personu pat uz vairāk nekā 14 mēnešiem, nedodot iespēju saņemt advokāta palīdzību; pilnībā atbalsta Ķīnas juristu kritiku par to, ka policija saglabā iespēju ne tikai noteikt aizdomās turētām personām mājas arestu, bet arī aizturēt tās saskaņā ar principu “arests noteiktā vietā”; atbalsta visas Ķīnas juristu iniciatīvas patiesi reformēt ĶTR kriminālprocesa likumu;

23.  aicina Ķīnu ievērot minimālos sociālos standartus; uzsver to, ka ir jānodrošina atbilstība visiem Starptautiskās Darba organizācijas noteikumiem un ka visi šie noteikumi, tostarp tiesības brīvi veidot neatkarīgas arodbiedrības, ir nevilcinoties jāīsteno; atzinīgi vērtē darba līgumtiesību ieviešanu un aicina papildināt tiesisko pamatu, pieņemot tiesību aktus par darba koplīgumu; mudina gan Ķīnas iestādes, gan arī Eiropas ieguldītājus un uzņēmumus, kuri darbojas Ķīnā, respektēt starptautiskos darba standartus un nodrošināt pienācīgu atalgojumu un darba apstākļus, kā arī cilvēktiesību ievērošanu Ķīnā; uzskata, ka Eiropas Savienībai nevajadzētu ļaut tirgū ievest preces, kas ražotas, izmantojot bērnu darbu, vai ražotas vietās, kur tiek nopietni pārkāpti starptautiskie darba standarti un cilvēktiesības, piemēram, cietumu darba nometnēs;

24.  uzskata, ka ES un Ķīnas tirdzniecības nelīdzsvarotība atspoguļo abu pušu atšķirīgos sabiedrības, ekonomikas un demokrātijas modeļus; uzskata, ka to veicina arī ierobežotā atsevišķu tiesību ievērošana Ķīnā vai to neievērošana vispār; uzsver, ka ir jānosaka stratēģija dialogam ar Ķīnu, sākot ar jautājumiem darba tirgus jomā;

25.  pauž bažas, ka to ieslodzīto skaits, kuriem izpilda nāvessodu saskaņā ar Ķīnas tiesību aktiem par nāvessodu, kā arī šo ieslodzīto tiesas procesa lietderība un secīgā sodīšana ar nāvi ir pretrunā cilvēktiesībām uz brīvu un taisnīgu tiesu, jo Ķīnas varas iestāžu tempa dēļ tiesas process var būt kļūdains, kā arī var nepamanīt citas kļūmes un rezultātā uz nāvi var tikt notiesāti nevainīgi cilvēki; uzskata, ka smaga kļūda ir nāvessoda piemērošana neskaidrā tiesu sistēmā, kura nav pilnībā pārredzama un kurā ieslodzīto tiesības vēl joprojām nav pilnībā izstrādātas; aicina Ķīnas varas iestādes izvērtēt to politiku nāvessoda jautājumā;

26.  uzsver, ka ES un Ķīnas stratēģiskā partnerība paredz plašsaziņas līdzekļu brīvību saskaņā ar savstarpīguma principu, kas ietver preses brīvību Ķīnas plašsaziņas līdzekļiem Eiropā un arī preses brīvību Eiropas plašsaziņas līdzekļiem Ķīnā; cer, ka visas Eiropas iestādes stingri aizstāv šo pamata cilvēktiesību principu kontaktos ar saviem attiecīgajiem Ķīnas partneriem;

27.  pauž nožēlu par kontroli un cenzūru, ko Ķīnas varas iestādes piemēro internetam; ar bažām atzīmē, ka Ķīnas valdība pastiprina interneta kontroli, pieņemot jaunu likumu, ar ko iedzīvotājiem tiek aizliegts izpaust valsts noslēpumus, kaitēt nacionālajam lepnumam, apdraudēt valsts etnisko vienotību vai aicināt uz “nelikumīgiem protestiem” vai “masu sanāksmēm”; norāda, ka vairs nepastāv nekādi reāli cenzūras kontroles vai vajāšanas ierobežojumi; pauž bažas par jaunajā tiesību aktā paredzēto drošības pasākumu trūkumu, kura dēļ iespējams šo tiesību aktu izmantot ļaunprātīgi; uzsver, ka jēdzieni “nelikumīgi protesti” un “masu sanāksmes” būtu izmantojami vienīgi tad, ja ir pieņemts un ir spēkā tiesību akts par miermīlīgiem un likumīgiem protestiem; mudina Ķīnas valdību pieļaut viedokļu dažādību internetā, plašsaziņas līdzekļos un sabiedriskajā sfērā vispār; atgādina, ka vārda brīvības tiesības internetā nesen atzinusi ANO Cilvēktiesību padome;

28.  pauž bažas par to, ka stājas spēkā jauni noteikumi par interneta kontroli, ar kuriem legalizē emuāru slēgšanu un paredz nopietnas sankcijas emuāru rakstītājiem, žurnālistiem un advokātiem, kas viņus aizstāv;

29.  uzsver, ka valstī, kurā vairāk nekā 500 miljoni iedzīvotāju lieto internetu, digitālā brīvība ir vienīgais risinājums plaukstošas un attīstītas kibertelpas nodrošināšanai; aicina Ķīnas varas iestādes gan nodrošināt, gan aizsargāt šajā valstī ievērojami attīstīto kiberjomu, kā arī īstenot centienus tās uzlabošanai, nevis cenzēšanai un kontrolei;

30.  ņem vērā Ķīnas valdības nozīmīgās pūles, kas ieguldītas Tibetas un Sjiņdzjanas ekonomiskajā attīstībā, un šā darba ietekmi uz nomadu kopienām un tradicionālo dzīvesveidu; aicina Ķīnas valdību rīkoties politiski atbildīgi, tibetiešus un uiguriešus pilnvērtīgi iesaistot pārvaldības jautājumu risināšanā, tostarp resursu apsaimniekošanā un ekonomikas attīstības prioritātēs, kā arī respektējot, nevis vājinot kultūras elementus, piemēram, valodu un reliģiju; pārliecināti apgalvo, ka Ķīnas valdība noturīgu stabilitāti Tibetā vai Sjiņdzjanā vai savstarpēju cieņu ķīniešu, tibetiešu un uiguriešu starpā, varēs nodrošināt, nevis īstenojot piespiedu asimilāciju, iznīcinot kultūru vai izmantojot represīvas policijas un drošības metodes, bet gan vienīgi nopietni risinot visas pamatiedzīvotāju sūdzības, lai radītu patiesi kopīgo atbildību par abu autonomo provinču labklājību; mudina Ķīnas valdību atcelt aizliegumu neatkarīgajiem novērotājiem apmeklēt šos reģionus;

31.  uzsver, ka, neraugoties uz bargo represiju politiku, Ķīnā notiek reliģiska atdzimšana, ko apliecina neskaitāmu pielūgsmes vietu atkārtota atvēršana vai atjaunošana; aicina Ķīnas varas iestādes atkāpties no tādas politikas un prakses, kas ierobežo jebkura pilsoņa pamattiesības uz reliģijas un pārliecības brīvību;

32.  aicina Ķīnas iestādes oficiāli atzīt protestantu “mājas” baznīcas un nelegālās katoļu baznīcas, kā arī citu reliģiju pārstāvju grupas; šajā sakarā atgādina, ka starptautiskie cilvēktiesību likumi atzīst reliģijas vai pārliecības brīvību neatkarīgi no reģistrācijas statusa, ar to saprotot, ka reģistrācija nedrīkstētu būt obligāts priekšnoteikums kādas reliģijas praktizēšanai; asi nosoda jebkurus varas iestāžu mēģinājumus liegt šīm nereģistrētajām baznīcām to pamattiesības uz reliģijas brīvību, izvirzot prasību darboties valdības uzraudzītas valdes vadībā, konfiscējot to īpašumus un pat aizturot un ieslogot šo baznīcu pārstāvjus, lai tos apklusinātu, tādējādi kavējot šo baznīcu reliģisko autonomiju un nopietni ierobežojot to darbību;

33.  piekrīt Ķīnas juristu paustajai kritikai, ka Ķīnas reliģijas tiesību kodeksa būtisko trūkumu pamatā ir konstitūcija, jo tās 36. panta 1. un 2. punktā minētais “reliģiskās brīvības” princips ir pretrunā principam par “ierobežojumiem reliģijā”, kas minēts 3. un 4. punktā, un trūkst skaidrojuma par to, kurš princips ir prioritārs; pievienojas Ķīnas juristu aicinājumam noteikt konstitūcijā, ka reliģijas brīvība ir prioritārs princips;

34.  atzīst centienus, kas īstenoti attiecībā uz nāvessoda kontroli un piesardzīgu piemērošanu Ķīnā, tomēr pauž bažas par to, ka Ķīnas valdība, nosakot informācijai par nāvessodu valsts noslēpuma statusu, joprojām īsteno savas politiskās nostādnes nesniegt sīkākas ziņas par tiem ieslodzītajiem, kuri ik gadu tiek sodīti ar nāvi; joprojām mudina Ķīnas varas iestādes pārtraukt politizētu nāvessoda izmantošanu un valsts tiesu sistēmā nodrošināt procesuālus aizsardzības pasākumus, kas garantē aizsardzību uz nāvi notiesātām personām, tostarp tiesības uz taisnīgu tiesu atbilstoši starptautiskajiem standartiem;

35.  attiecībā uz ES un Ķīnas dialogu par cilvēktiesībām pauž nožēlu par jebkāda būtiska progresa trūkumu un nespēju panākt konkrētus un redzamus rezultātus; atgādina, ka pēc jaunas ES cilvēktiesību stratēģijas pieņemšanas ES ārlietu ministri 2012. gada jūnijā apņēmās nodrošināt to, ka turpmāk ES “aktīvi pievērsīsies cilvēktiesību jautājumam visos attiecīgos divpusējos dialogos, tostarp augstākajā līmenī”; aicina nesen amatā apstiprināto ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos, EĀDD, Padomi un Komisiju pastiprināt centienus, lai šim procesam dotu jaunu impulsu un padarītu šo dialogu efektīvāku un vairāk uz rezultātiem vērstu, tostarp rīkot sagatavošanas sanāksmes ar pārstāvjiem gan no starptautiskām, gan vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un nevalstiskām organizācijām, sanāksmēs klātesot abu pušu varas iestāžu pārstāvjiem; uzskata, ka šāds dialogs būtu jāuztur visos kontaktos ar tādu stratēģisku partneru ierēdņiem kā Ķīna; uzsver, ka svarīgi ir rūpīgi risināt visas ar cilvēktiesībām un tiesiskumu saistītās problēmas Ķīnā un Eiropas Savienībā; uzskata, ka ES un Ķīnas augstākā līmeņa sanāksmēs un cilvēktiesību sarunās būtu jāietver pārrunājamu pārredzamu jautājumu klāsts un konkrēti kritēriji; mudina ES augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton paust savas bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā un publiski norādīt uz konkrētiem gadījumiem un jautājumiem, kas visās tikšanās reizēs tiek pārrunāti ar Ķīnas ierēdņiem; mudina dalībvalstu ierēdņus ievērot vienādas nostādnes un rīkoties koordinēti; aicina ES uzņēmumus, kuri darbojas Ķīnā, pildīt ANO galvenos principus uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā, kā arī mudina ES un dalībvalstis cieši uzraudzīt atbilstību šiem principiem;

Taivānas jūras šauruma pušu attiecības

36.  atgādina, ka Eiropas Savienībai ir “vienotas Ķīnas” politika; atzinīgi vērtē ciešāku sakaru nostiprināšanos starp ĶTR un Taivānu; uzsver, ka abu pušu attiecības ir uzlabojušās, kaut gan pret Taivānu vērstās Ķīnas raķetes un Ķīnas īstenotā Taivānas starptautiskā izolācija joprojām nopietni kavē tās; atbalsta Taivānas pilnvērtīgo līdzdalību starptautiskās organizācijās, kā apstiprināts Padomes 2009. gada 8. maija Deklarācijā 9486/09;

37.  pauž gandarījumu par miljoniem Ķīnas pilsoņu lielo interesi par prezidenta un parlamenta vēlēšanām Taivānā 2012. gada 14. janvārī, kam pirmo reizi vēsturē varēja nekavējoties sekot arī internetā;

38.  atzinīgi vērtē spēcīgos un plaukstošos abu pušu ekonomikas sakarus, kā arī neseno Taivānas atvēršanu Ķīnas tūristiem un kultūras sadarbību; uzskata, ka tirdzniecības un ieguldījumu internacionalizācija ir labākais garants Taivānas stabilitātei; tāpēc mudina Taivānas valdību ieguldījumus Ķīnas Tautas Republikā papildināt ar ieguldījumiem citviet;

Ārpolitiskā situācija

39.  aicina ĶTR atbildīgāk izmantot tās stāvokli pasaulē, īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē, kuras pastāvīgā locekle tā ir vieta un kurā tai ir veto tiesības; šajā sakarā uzsver, ka Ķīnai ir jāatsakās no veto pozīcijām attiecībā uz jebkuru ANO Drošības padomes rezolūcijai, kas atļauj iejaukties Sīrijas procesos, lai apturētu pilsoņu karu un, nodrošinot demokrātisku un brīvu procesu, nodotu Sīrijas nākotni pašu iedzīvotāju rokās; uzsver, ka Ķīnai būtu arī jārīkojas atbildīgi ‐ samērīgi ar tās ieguldījumu pasaulē ‐ G20 sanāksmēs attiecībā uz pasaules finanšu krīzes novēršanu, attiecinot uz sevi PTO noteikumus un ievērojot visas tās starptautiskās konvencijas un nolīgumus, kuru slēdzējpuse tā ir;

40.  aicina ĶTR, īstenojot savus mērķus ārvalstīs, neatgriezeniski apņemties ievērot ANO Statūtus un starptautiskās tiesības;

41.  atzinīgi vērtē to, ka Ķīna ir tā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle, kura nodrošina vislielākos miera uzturēšanas spēkus, kas galvenokārt iespējams sakarā ar tās straujo jūras spēku modernizāciju; šajā sakarā atzinīgi vērtē aizvien plašāko sadarbību ar ES cīņā pret pirātismu Adenas līcī; aicina ka Ķīnu kā ANO Drošības padomes pastāvīgo locekli atbildīgi sadarboties ar starptautisko sabiedrību, lai risinātu nozīmīgās globālās drošības problēmas, piemēram, stāvokli Sīrijā un Irānā;

42.  atzīst Ķīnas atbildību, šai valstij gan sniedzot saviem iedzīvotājiem drošību, gan uzņemoties miera un stabilitātes veicinātājas lomu pasaulē, un atzinīgi vērtē tās pieaugošo līdzdalību ANO procesos; tomēr aicina Ķīnu apliecināt labāku pārredzamību un ciešāk sadarboties ar ES un ANO šajos jautājumos, kā arī izvairīties no izolācijas valsts ārpolitikas izstrādē;

43.  aicina Ķīnu pārskatīt tās politiku attiecībā uz “neiejaukšanos valstu iekšlietās” gadījumos, kad tiek nopietni pārkāptas starptautiskās humanitārās tiesības;

44.  atzinīgi vērtē 2012. gada jūlijā sākto ES un Ķīnas dialogu par kopīgo drošības un aizsardzības politiku; ierosina šo dialogu izvērst, iesaistot visu Āzijas un Klusā okeāna reģionu;

45.  aicina Ķīnu kliedēt pieaugošās starptautiskās bažas par tās nepārredzamo militāro budžetu;

46.  uzsver, ka globāla nozīme ir Dienvidķīnas jūrai, caur kuru tiek pārvadāta viena trešdaļa no pasaules tirdzniecības apjoma; uztraucas par pieaugošo spriedzi un tāpēc steidzami aicina visas iesaistītās puses atturēties no vienpusējām politiskām un militārām darbībām, izteikt paziņojumus ne tik asā tonī un savas konfliktējošās teritoriālās pretenzijas Dienvidķīnas jūrā izšķirt saskaņā ar starptautiskām tiesībām, jo īpaši ANO Jūras tiesību konvenciju, lai tādējādi nodrošinātu reģionālo stabilitāti;

47.  pauž nopietnas bažas par pieaugošo spriedzi starp Ķīnu un Japānu; stingri aicina Ķīnu un Japānu mazināt abpusējos uzskatus par to, ka viena puse ir otras ienaidniece, un pauž nožēlu, ka valstis nav izmantojušas diplomātisko attiecību 40. gadadienu konstruktīvu sarunu sākšanai;

48.  ņemot vērā Eiropas Savienības būtisko ieinteresētību Austrumāzijas drošībā un stabilitātē, aicina visas attiecīgās puses (Ķīnu, Japānu un Taivānu) izturēties savaldīgi un veikt pasākumus, ar kuriem normalizēt situāciju strīdīgajā salu jautājumā; mudina visas attiecīgās puses miermīlīgi izšķirt strīdus, savstarpēji sadarbojoties un ievērojot starptautiskās tiesības, jo īpaši ANO Jūras tiesību konvenciju, un vienoties par nomierinošiem iesaistīšanās pasākumiem neparedzētos incidentos;

49.  ņem vērā Taivānas iniciatīvu, kuras mērķis ir panākt vienprātību attiecībā uz rīcības kodeksu Austrumķīnas jūrā un tāda mehānisma izveidi, kas ļautu visām pusēm sadarboties reģiona dabas resursu izmantošanā, tostarp attiecībā uz kapacitāti elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem avotiem;

50.  norāda, ka Ķīnai ir būtiska loma sadarbībā starp abām Korejas pussalas pusēm, un aicina Ķīnas Tautas Republiku aktīvāk censties panākt labāku sadarbību starp ziemeļu un dienvidu pusi;

51.  atzīmē un pauž nožēlu, ka Ziemeļkorejas diktatoriskā un represīvā režīma pastāvēšana lielā mērā ir atkarīga no Ķīnas; atzinīgi vērtē Ķīnas atbildīgo rīcību balsojumā, atbalstot ANO Drošības padomes 2012. gada 15. aprīļa asajam nosodījumam par neveiksmīgo Ziemeļkorejas raķetes palaišanu, kas plašā mērogā tika uzskatīts par ballistisko raķešu pārbaudes izmēģinājumu; cer, ka Ķīna turpinās uzņemties atbildību par stabilitāti Korejas pussalā, ka tiks ātri atsāktas sešpusējās sarunas par Ziemeļkorejas kodoldraudiem un, vissvarīgāk, ka pēc tam, kad Ķīna piemēros atvieglojumus, krasi uzlabosies Ziemeļkorejas pilsoņu ikdienas dzīves apstākļi;

52.  norāda uz Ķīnas pieaugošo nozīmi Vidusāzijas reģionā, tai īstenojot tirdzniecības, ekonomikas un enerģētikas projektus; uzskata, ka Ķīnai var būt nozīmīga loma Vidusāzijas valstu attīstībā, un aicina ĶTR sekmēt attiecības starp Vidusāzijas valstīm, kas nepieciešams, lai varētu īstenot reģionālu sadarbību; atzīmē, ka Ķīnas galvenie mērķi Šanhajas Sadarbības organizācijā ir nodrošināt mieru un stabilitāti Vidusāzijā, kopīgi cīnoties pret tā dēvētajiem “trim ļaunumiem” ‐ ekstrēmismu, separātismu un terorismu; ņem vērā Ķīnas lielās stratēģiskās un ekonomikas intereses šajā reģionā saistībā ar ievērojamo naftas un gāzes rezervju izmantošanu un Vidusāzijas un Ķīnas krasta robežas savienošanu ar dzelzceļu un autoceļiem;

53.  atzinīgi vērtē jaunos Ķīnas un Afganistānas sakarus, kad pirmo reizi vēsturē notiek sarunas augstākās vadības līmenī; uzskata, ka Ķīnai var būt izšķiroša loma Afganistānas stabilizācijā, īstenojot nevardarbīgas varas pieeju, un aicina šajā jautājumā izveidot ciešu sadarbību starp ES un Ķīnu;

54.  ņem vērā, ka Ķīnas vadība jauno ASV stratēģiju attiecībā uz pievēršanos Āzijas jautājumam no jauna uztver kā ASV mēģinājumu apvaldīt Ķīnas straujo ekonomikas un politisko uzplaukumu; mudina Ķīnu un ASV izvairīties no saspīlējumiem un bruņošanās sacensības Klusajā okeānā; aicina Ķīnu nodrošināt ūdeņos brīvu apriti;

55.  uzskata, ka ļoti nopietni būtu jāapsver, kā ekonomiku, sabiedrību un vidi ietekmē Ķīnas aizvien lielākie ieguldījumi jaunattīstības valstīs;

56.  atzīmē, ka pieaugošā Ķīnas klātbūtne Āfrikā ir veicinājusi ekonomikas attīstību, īpašu uzmanību pievēršot infrastruktūras projektiem; atzinīgi vērtē to, ka 2012. gada 20. jūlijā Pekinā notikušā Ķīnas un Āfrikas sadarbības foruma (FOCAC) laikā Ķīnas vadība uzklausīja nopietno kritiku attiecībā uz tās nelīdzsvaroto, uz izejvielu iegūšanu vērsto politiku Āfrikā, un to apliecina Ķīnas pašreiz īstenotā atklātā pasākumu diversifikācijas popularizēšana Āfrikas kontinentā; atzinīgi vērtē šajā FOCAC sanāksmē pausto valsts un partijas vadītāja Hu Jintao solījumu nākamajos trīs gados nodrošināt Āfrikas valstīm rekordlielu kredītu USD 20 miljardu apmērā šo valstu infrastruktūras, lauksaimniecības, ražošanas un MVU attīstībai; atzinīgi vērtē Ķīnas pausto atbalstu Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvai (EITI) un mudina Ķīnas varas iestādes rīkoties saskaņā ar pasaules tendencēm labākas pārredzamības nodrošināšanā, kā arī uzņemties lielākas konkrētās saistības šajā jomā; aicina Eiropas Savienību turpināt pievērst uzmanību politiskajai, ekonomiskajai, sociālajai un vides ietekmei, ko rada Ķīnas pieaugošie ieguldījumi Āfrikā;

57.  pauž bažas, ka arvien izteiktāka ķīniešu klātbūtne Āfrikā ir radījusi nopietnu sociālo spriedzi, taču atzinīgi vērtē to, ka Ķīnas uzņēmumi ir izteikuši vēlmi, īstenojot pasākumus Āfrikā, vairāk pievērsties uzņēmumu sociālās atbildības aspektiem; mudina Ķīnas varas iestādes nostiprināt Āfrikā politiskās nostādnes attiecībā uz cilvēktiesību principiem un to ievērošanu, ilgtspējīgas attīstības veicināšanu un cilvēka drošību;

58.  konstatē arvien izteiktāku Ķīnas iesaistīšanos Latīņamerikas dabas resursu izmantošanā, šādu resursu eksportam uz Ķīnu palielinoties par vairāk nekā 50 %;

59.  mudina Ķīnu, pasaulē lielāko CO2 emisiju radītāju, rīkoties aktīvāk un paplašināt savu konstruktīvo lomu sadarbības veicināšanā globālajā kopienā, lai novērstu klimata pārmaiņas; atzinīgi vērtē Ķīnas varas iestāžu 2011. gada novembrī izdoto balto grāmatu par pieņemtajām politikas nostādnēm un veiktajiem pasākumiem klimata pārmaiņu novēršanā un aicina drīz īstenot šo dokumentu;

60.  norāda, ka tieši personiski kontakti var būt izšķiroši labākas savstarpējas izpratnes veidošanai gan starp Ķīnu un ES, gan Ķīnu un dažiem citiem tās partneriem, piemēram, ASV; šajā sakarā atzinīgi vērtē programmas, kuru mērķis ir sekmēt mobilitāti starp Ķīnu un ES;

61.  mudina Ķīnu noteikt, ka mobilitāte ir absolūta prioritāte tiesiskās noteiktības uzlabošanai attiecībā uz ārvalstu uzņēmumiem, pamatojoties uz uzņēmumu vienlīdzības, savstarpības un uzņēmumu sociālās atbildības principiem;

o
o   o

62.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, EĀDD, Komisijai, dalībvalstu, pievienošanās valstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Ķīnas Tautas Republikas valdībai, Ķīnas Nacionālajam tautas kongresam, Taivānas valdībai un Taivānas Likumdošanas juaņam.

(1) OV L 250, 19.9.1985., 2. lpp.
(2) OV L 6, 11.1.2000., 40. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0218.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0017.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0334.
(6) OV C 305 E, 14.12.2006., 219. lpp.
(7) OV C 67 E, 18.3.2010., 132. lpp.
(8) OV C 305 E, 11.11.2010., 9. lpp.
(9) OV C 199 E, 7.7.2012., 185. lpp.
(10) OV C 296 E, 2.10.2012., 137. lpp.
(11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0301.
(12) OV C 285 E, 21.10.2010., 80. lpp.
(13) OV C 169 E, 15.6.2012., 81. lpp.
(14) OV C 288 E, 25.11.2006., 59. lpp.
(15) OV C 157 E, 6.7.2006., 471. lpp.
(16) OV C 99 E, 3.4.2012., 118. lpp.
(17) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0474.
(18) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0257.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika