Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 157. un 225. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(1),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1979. gada 18. decembra Rezolūciju Nr. 34/180 un ar to pieņemtās Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. marta paziņojumu „Stingrāka apņemšanās veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību — Sieviešu harta” (COM(2010)0078),

–  ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par principa „Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu(2),

–  ņemot vērā Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu par vienlīdzīgas samaksas vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vienādas vērtības darbu principa īstenošanu(3),

–  ņemot vērā pētījumu „No dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības ES”(4),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par vienlīdzīgām iespējam un vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (O-000078/2013 – B7–0218/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2012. gada 24. maija rezolūcijā ar ieteikumiem Komisijai par principa „Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu Eiropas Parlaments lūdza Komisiju vēlākais līdz 2013. gada 15. februārim pārskatīt Direktīvu 2006/54/EK, ņemot vērā EP ieteikumus, cita starpā pārskatot spēkā esošos tiesību aktus;

B.  tā kā darba tirgus politikā cenšas izskaust darba koplīguma slēgšanas principu un praksi, par darba samaksu arvien biežāk vienojoties individuāli, līdz ar to nav pieejama informācija par individualizētu darba samaksas sistēmu un tā nav pārredzama, kas noved pie to darba ņēmēju atalgojuma atšķirību palielināšanās, kuri veic līdzīgu darbu, un var palielināt vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību;

C.  tā kā ir panākts ļoti maz, ierobežojot vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, un dažās dalībvalstīs šī atšķirība ir pat palielinājusies; tā kā, neraugoties uz ievērojamo skaitu tiesību aktu, kuri ir spēkā gandrīz 40 gadus, veiktās darbības un izlietotie resursi (ES mērogā atšķirība bija 17,7 % 2006. gadā, 17,6 % 2007. gadā, 17,4 % 2008. gadā, 16,9 % 2009. gadā un 16,4 % 2010. gadā), vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirība joprojām ir pastāvīga problēma, kas patlaban tiek lēsta 16,2 % apmērā visā ES; tā kā dzimumu līdztiesības sasniegšanai ārkārtīgi svarīgi ir īstenot līdzvērtīgas samaksas par tādu pašu vai līdzvērtīgu darbu principu; tā ka vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību negatīvā ietekme uz sievietēm turpinās pensijas vecumā, un vidējā pensija, ko saņem sievietes, ir par 39 % mazāka nekā vidējā vīriešu pensija;

D.  tā kā saskaņā ar akadēmiskajiem pētījumiem attiecībā uz darba samaksas atšķirības starp dzimumiem novēršanu ir jāņem vērā un pareizi jārisina dažādi faktori, piemēram, atšķirības ekonomiski aktīva darbaspēka un nodarbinātības līmenī, algu struktūrā, darbaspēka veidošanā un atalgojumā, kā arī ir jārisina makroekonomiskie un institucionālie faktori;

E.  tā kā pieredze liecina, ka laba prakse vai nenormatīvi tiesību akti reti kad kalpo kā stimuls un sagaidāmie iegūtās pieredzes rezultāti konkrētu labumu nedod;

F.  tā kā saskaņā ar secinājumiem Eiropas pievienotās vērtības novērtējumā, samazinot no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirību par vienu procenta punktu, ekonomiskā izaugsme palielinātos par 0,1 %, un no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības likvidēšana ir izšķiroši svarīga pašreizējās ekonomiskās lejupslīdes kontekstā;

G.  tā kā maz sasniegtais no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības mazināšanā būtiski ietekmē demogrāfisko, sociālo, tiesisko un ekonomisko jomu,

1.  pauž nožēlu par maz sasniegto, ierobežojot no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības Eiropas Savienībā;

2.  uzsver, ka dzimumu nelīdztiesības samazināšana, likvidējot no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības, būs ieguvums ne tikai sievietēm, bet visai sabiedrībai kopumā, un šāda veida darba samaksas atšķirības likvidēšana nebūtu jāuzskata par papildu izmaksām, bet gan par ieguldījumu;

3.  atkārtoti uzsver, ka Direktīva 2006/54/EK tās pašreizējā formulējumā nav pietiekami efektīva, lai atrisinātu jautājumu par atšķirībām no dzimuma atkarīgā darba samaksā un sasniegtu dzimumu līdztiesības mērķi attiecībā uz nodarbinātību un profesiju;

4.  prasa Komisijai palīdzēt dalībvalstīm samazināt no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirību par vismaz 5 % gadā, lai līdz 2020. gadam no dzimuma atkarīgu darba samaksas atšķirību varētu likvidēt;

5.  atzīst — lai īstenotu daudzpusīgu vairāklīmeņu pieeju, Komisijai ir jāpalīdz dalībvalstīm sekmēt labu praksi un īstenot politikas virzienus no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības mazināšanai;

6.  mudina Komisiju nekavējoties pārskatīt Direktīvu 2006/54/EK un ierosināt tajā grozījumus saskaņā ar minētās direktīvas 32. pantu un pamatojoties uz LESD 157. pantu, ievērojot sīki izstrādātus ieteikumus, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūcijas pielikumā;

7.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0225. (3) EAVA 4/2013. (4) http://ec.europa.eu/justice/gender-equality/files/documents/130530_pensions_en.pdf