Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2013/2666(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B7-0482/2013

Iesniegtie teksti :

B7-0482/2013

Debates :

PV 21/10/2013 - 11
CRE 21/10/2013 - 11

Balsojumi :

PV 23/10/2013 - 11.8

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2013)0443

Pieņemtie teksti
PDF 356kWORD 43k
Trešdiena, 2013. gada 23. oktobra - Strasbūra Galīgā redakcija
Klimata pārmaiņu konference
P7_TA(2013)0443B7-0482/2013/rev

Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. oktobra rezolūcija par klimata pārmaiņu konferenci Varšavā, Polijā (COP 19) (2013/2666(RSP))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC ) un tai pievienoto Kioto protokolu,

–  ņemot vērā 2007. gadā Bali notikušās Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu konferences rezultātus un Bali rīcības plānu (1. lēmums / COP 13 ),

–  ņemot vērā UNFCCC pušu 15.konferenci (COP 15 ) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto 5. pušu konferenci (CMP5 ), kas notika 2009. gada 7.–18. decembrī Kopenhāgenā, Dānijā, un Kopenhāgenas vienošanos,

–  ņemot vērā UNFCCC pušu 16. konferenci (COP 16 ) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto 6. pušu konferenci (CMP6 ), kas notika Kankunā, Meksikā, no 2010. gada 29. novembra līdz 10. decembrim, un ņemot vērā Kankunas vienošanos,

–  ņemot vērā UNFCCC 17. pušu konferenci (COP 17 ) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto 7. pušu konferenci (CMP7 ), kas notika Durbanā, Dienvidāfrikā, no 2011. gada 28. novembra līdz 9. decembrim, un ņemot vērā Durbanas pastiprinātas rīcības platformu,

–  ņemot vērā UNFCCC 18. pušu konferenci (COP 18 ) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto 8. pušu konferenci (CMP8 ), kas notika Dohā, Katarā, no 2012. gada 26. novembra līdz 8. decembrim, un Dohas galīgās vienošanās klimata jautājumā pieņemšanu,

–  ņemot vērā UNFCCC 19. pušu konferenci (COP 19 ) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto 9. pušu konferenci (CMP9 ), kas notiks Varšavā, Polijā, no 2013. gada 11. līdz 23. novembrim,

–  ņemot vērā 2008. gada decembra ES klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/101/EK, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai aviācijas darbības iekļautu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā(1) ,

–  ņemot vērā 2009. gada 4. februāra rezolūciju „2050: Nākotne sākas jau šodien — ieteikumi ES turpmākai integrētai politikai saistībā ar klimata pārmaiņām”(2) ,

–  ņemot vērā 2009. gada 25. novembra rezolūciju par ES stratēģiju Kopenhāgenas klimata pārmaiņu konferencē(3) , 2010. gada 10. februāra rezolūciju par Kopenhāgenas klimata pārmaiņu konferences (COP 15 ) rezultātiem(4) , 2010. gada 25. novembra rezolūciju par klimata pārmaiņu konferenci Kankunā (COP 16 )(5) , 2011. gada 16. novembra rezolūciju par klimata pārmaiņu konferenci Durbanā (COP 17 )(6) un 2012. gada 22. novembra rezolūciju par klimata pārmaiņu konferenci Dohā, Katarā (COP 18 )(7) ,

–  ņemot vērā 2012. gada 15. marta rezolūciju par ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā(8) ,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 26. marta konsultatīvo paziņojumu par 2015. gada starptautisko nolīgumu par klimata pārmaiņām: starptautiskās klimata politikas veidošana laikposmam pēc 2020. gada (SWD(2013)0097),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 9. marta secinājumus par paveiktā darba kontroli saistībā ar ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC ) pušu 17. konferenci (COP 17 ) un Kioto protokola 7. pušu sanāksmi (CMP7 ) (Durbanā, Dienvidāfrikā, no 2011. gada 28. novembra līdz 9. decembrim),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 15. maija secinājumus par klimata jomas finansējumu kā tūlītēju finansējumu,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 18. jūlija un 2013. gada 24. jūnija secinājumus par ES diplomātiju klimata jomā,

–  ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP ) 2012. gada novembra kopsavilkuma ziņojumu „Emisiju neatbilstības ziņojums 2012”;

–  ņemot vērā Pasaules Bankas ziņojumu „Samaziniet siltumu — kādēļ nav pieļaujama par 4 °C siltāka pasaule”,

–  ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par klimata pārmaiņu konferenci Varšavā (COP 19 ) (O-000095/2013 – B7‑0517/2013 un O‑000096/2013 – B7‑0518/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā klimata pārmaiņas ir ļoti aktuāls un potenciāli neatgriezenisks apdraudējums cilvēku sabiedrībai, bioloģiskajai daudzveidībai un planētai, tāpēc klimata pārmaiņu problēma ir jārisina starptautiskā līmenī un iesaistoties visām pusēm;

B.  tā kā Dohas klimata ceļvedī ar bažām norādīts uz ievērojamo atšķirību starp pušu pašreizējām saistībām klimata pārmaiņu mazināšanas jomā attiecībā uz globālo ikgadējo siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu līdz 2020. gadam un kopīgo emisiju attīstības virzienu, kas liecina, ka pastāv iespējas saglabāt ikgadējo virsmas vidējās temperatūras pieaugumu 2 °C robežās (2 °C mērķis);

C.  tā kā atbilstīgi zinātniskajiem pierādījumiem, ar ko iepazīstināja Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC ) 2 ºC mērķi ir iespējams sasniegt vienīgi tad, ja līdz 2015. gadam emisiju apjoms sasniedz savu maksimālo līmeni, līdz 2050. gadam tiek samazināts par 50 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un pēc tam turpina pastāvīgi samazināties; tā kā šā iemesla dēļ ES būtu jāiestājas par konkrētiem pasākumiem un to efektīvu īstenošanu globālā līmenī līdz 2020. gadam;

D.  tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas ziņojumu ,,Samazini siltuma padevi” pašreizējās emisiju līknes liecina, ka 20 līdz 30 gadu laikā vidējā temperatūra, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmetu, paaugstināsies par 2 °C, bet līdz 2100. gadam — par 4 °C; tā kā virzība uz pieaugumu par 4 °C varētu izraisīt ievērojami lielākus temperatūras pieaugumus sevišķi jutīgos tropu reģionos;

E.  tā kā nesenu zinātnisku pētījumu rezultāti uzsver arī draudus, ko rada sasilšana par 2 °C, un pastāv plaša vienprātība, ka līdzšinējais temperatūras pieaugums (globālā līmenī par aptuveni 0,8 °C salīdzinājumā ar līmeni pirms rūpniecības laikmeta) ir viens no dažu jau pieredzēto humanitāro un pārtikas krīžu cēloņiem, jo īpaši attiecībā uz smagākajām krīzēm Āfrikā, sevišķi Āfrikas ragā un Sāhelā;

F.  tā kā saistībā ar vispāratzītajiem riskiem un izmaksām, ko pasaulei rada pašreizējā virzība emisiju jomā, visām pusēm ir ne tikai jāuzņemas saistības, bet ir vajadzīga arī politiskā griba tās īstenot;

G.  tā kā daudziem reģioniem temperatūras palielināšanās par 2 °C ir jau ārkārtīgi bīstama; tā kā 112 valstis, tostarp visneaizsargātākās valstis, mazās salu valstis un vismazāk attīstītās valstis ir prasījušas samazināt CO2 daudzumu atmosfērā zem 350 daļām uz miljonu un noturēt globālo temperatūras celšanos zem 1,5°°C;

H.  tā kā Varšavas konferencei (COP 19 ) būs izšķiroša nozīme, nodrošinot nepieciešamo progresu Durbanas platformas īstenošanai, lai sagatavotu priekšnoteikumus saistību izstrādei un vispārēja juridiski saistoša nolīguma noslēgšanai līdz 2015. gadam;

I.  tā kā šādam globālam juridiski saistošam nolīgumam jāatbilst 2 °C mērķim atbilstošam oglekļa budžetam, taisnīgumam un principam par „kopējiem, tomēr atšķirīgiem pienākumiem un atbilstīgām iespējām” (CBDRRC ) un tajā jāatzīst, ka visiem galvenajiem emitentiem, ievērojot to pienākumu un iespēju attīstību, ir jāpieņem vērienīgi un pietiekami mērķi un attiecīgi politiski pasākumi, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas; atgādina, ka 90 % no globālo emisiju apjoma pieauguma rada jaunattīstības valstis, kuras nav uzņēmušās nekādas spēkā esošajā Kioto protokolā paredzētas saistības;

J.  tā kā attīstītās valstis COP 16 Kankunā 2010. gadā pauda apņemšanos, ka tās piešķirs USD 30 miljardus 2010.–2012. gadā un līdz 2020. gadam ik gadu nodrošinās „jaunus un papildinu” līdzekļus 100 miljardu USD apmērā, lai atbalstītu jaunattīstības valstis grūtībās, ko izraisījušas klimata pārmaiņas; tā kā bija paredzēts, ka šis finansējums nodrošinās attiecībā uz pielāgošanos un ietekmes mazināšanu līdzsvarotu piešķīrumu; tā kā līdz šim brīdim tā arī nav panākta starptautiska vienošanās par to, ko nozīmē “jauni un papildu”;

K.  tā kā, lai gan puses Kopenhāgenā apstiprināja saistības piešķirt USD 30 miljardus trīs gadu periodā kā darbības uzsākšanas finansējumu, joprojām nav nekādas skaidrības par to, cik liels finansējums klimata jomai tiks faktiski sniegts, lai nodrošinātu šādu saistību uzticamību;

L.  tā kā arvien vairāk tiek atzīta nepieciešamība rūpīgi sekot to tirgus dalībnieku darbībām, kuri rada ievērojamu daudzumu siltumnīcefekta gāzu vai gūst labumu no fosilā kurināmā dedzināšanas, vājinot vai apturot centienus aizsargāt klimatu;

M.  tā kā saskaņā ar Potsdamas Klimata pārmaiņu pētniecības institūta un Madrides Universitātes veikto pētījumu līdz 2020. gadam ārkārtīga karstuma viļņu skaits dubultosies, bet līdz 2040. gadam tas palielināsies četras reizes; tā kā šajā pētījumā ir arī secināts, ka šo tendenci gadsimta otrajā pusē varētu apturēt, ja tiktu būtiski samazinātas globālās emisijas; tā kā notikumu attīstības gaita, šķiet, apstiprina zinātnieku teikto, jo arī Eiropā arvien biežāk notiek dažādas dabas katastrofas, piemēram, plūdi vai ārkārtīgi spēcīgas vētras;

N.  tā kā Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (CEDEFOP ) pētījumā ir secināts, ka ir iespējams izveidot ilgtspējīgu un energoefektīvu ekonomiku, vienlaikus nodrošinot darbavietu radīšanu;

O.  tā kā Potsdamas Klimata pārmaiņu pētniecības institūta veiktajā pētījumā ir secināts, ka gadījumā, ja vispārēju rīcību attiecībā uz starptautisku klimata politiku sāks īstenot tikai pēc 2030. gada, pasaules ekonomikas izaugsme turpmākajā desmitgadē varētu samazināties līdz pat 7 % — salīdzinājumā ar 2 %, ja nolīgums tiks noslēgts jau 2015. gadā;

P.  tā kā ES pilsētu mēru pakta iniciatīva joprojām gūst panākumus un tagad gandrīz 5000 vietējās pašvaldības ir apņēmušās pārsniegt ES klimata un enerģētikas mērķus līdz 2020. gadam; tā kā šis Eiropas vietējo pašvaldību parādītais entuziasms un iesaistīšanās ir jāizmanto kā paraugs vērienīgu klimata un enerģētikas politikas mērķu izvirzīšanai starptautiskā līmenī;

Q.  tā kā attīstītās valstis un jaunattīstības valstis ir piekritušas CBDRRC principam; tā kā centieni ierobežot siltumnīcefekta gāzu emisijas tomēr kopumā ir nepietiekami un vājie rezultāti, kas sasniegti pēc iepriekšējām COP , izriet no politiskās gribas trūkuma atsevišķās valstīs; tā kā ir nepieciešams novērst šo trūkumu, ņemot vērā nesenās ārkārtējās dabas katastrofas;

R.  tā kā valdības ir kopīgi atbildīgas par to, lai uz klimata pārmaiņām, ar ko saskaras cilvēce un planēta, tiktu pienācīgi reaģēts; tā kā valstīm vajadzētu saņemt atbalstu no visām ieinteresētajām pusēm, tostarp attiecīgo valstu iedzīvotājiem un uzņēmumiem;

S.  tā kā starptautiskā sabiedrība meklē jaunu pasaules attīstības sistēmu vienlaikus divos virzienos — Tūkstošgades attīstības mērķu pārskatīšanā un Rio+20 konferencē aizsāktajā ilgtspējīgas attīstības mērķu noteikšanas procesā; tā kā šie virzieni vairākos jautājumos būtiski pārklājas;

T.  tā kā ar klimatu saistītās problēmas nekādā ziņā nesamazina problēmas, kas saistītas ar attīstību, bet gan tās palielina; tā kā oficiālās attīstības palīdzības (OAP) līdzekļus nedrīkst novirzīt klimata jomas finansēšanai, bet ir jāturpina ievērot princips, ka klimata jomas finansējumu piešķir papildus OAP piešķīrumiem un saistībām;

U.  tā kā klimata pārmaiņas ir milzīgs drauds daudzām cilvēktiesībām, tostarp tiesībām uz pārtiku, tiesībām uz ūdeni un sanitāriem apstākļiem un, vispārīgāk, tiesībām uz attīstību;

V.  tā kā 20 % no siltumnīcefekta gāzu emisijām pasaulē rodas no mežu izciršanas un citiem zemes izmantošanas un zemes izmantojuma maiņas veidiem; un tā kā agromežsaimniecība veicina CO2 emisiju samazināšanas centienus, palielinot oglekļa uzglabāšanu un samazinot nabadzību, jo tiek dažādotas vietējo kopienu peļņas iespējas;

W.  tā kā Starptautiskajā enerģētikas pārskatā 2013. gadam tiek prognozēts, ka laikposmā no 2010. līdz 2040. gadam pieprasījums pēc enerģijas pasaulē palielināsies par 56 %(9) , un šāda pieprasījuma apmierināšana ievērojami palielināsies CO2 emisijas; tā kā lielākā daļa pieprasījuma un emisiju pieauguma būs vērojama jaunietekmes ekonomikās; tā kā visā pasaulē atbilstīgi Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) datiem fosilā kurināmā ieguvei ir piešķirtas subsīdijas USD 1,9 triljonu apmērā, un ASV, Ķīna un Krievija ir lielākās šādu subsīdiju piešķīrējas, kopumā piešķirot aptuveni pusi no šīm subsīdijām(10) ;

X.  tā kā daudzas valstis veic pasākumus, lai padarītu ekonomiku rūpniecības un enerģētikas nozarēs videi nekaitīgāku, un dara to dažādu iemeslu dēļ, tostarp domājot par klimata aizsardzību, resursu nepietiekamību un efektīvu izmantošanu, energoapgādes drošību, inovācijām un konkurētspēju; tā kā saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras datiem CO2 emisiju līmenis pasaulē 2012. gadā tomēr sasniedza rekordlielu apjomu;

Y.  tā kā ar klimatu saistīta inovācija enerģētikas un rūpniecības nozarēs būtu ES priekšrocība kā savlaicīgs pasākums ar enerģiju saistīto preču un pakalpojumu augošajā globālajā tirgū;

Z.  tā kā pasaules līmeņa inovācijas ilgtspējīgas enerģētikas nozarē (gan ražošanas, gan lietotāja līmenī) rada darbavietas, veicina ekonomikas izaugsmi, paaugstina enerģijas neatkarību un nodrošina tīrāku pasauli, kurā ir mazinātas klimata pārmaiņas un nodrošināta pietiekama energoapgāde,

Durbanas platformas īstenošana

1.  uzskata, ka pēc 2020. gada pieņemamajā nolīgumā būs jāapvieno pašreizējais ANO klimata konvencijā un Kioto protokolā iekļauto saistošo un nesaistošo pasākumu kopums, lai izveidotu vienotu visaptverošu un saskanīgu, visām pusēm saistošu režīmu; uzsver, ka pēc 2020. gada nolīgumam vairs nebūtu pasaule jāsadala „attīstīto” jeb „industrializēto” valstu kategorijās, bet būtu katrai valstij jāprasa sniegt savu ieguldījumu saskaņā ar CBDRRC principu; šajā sakarā uzskata, ka noderīgs instruments varētu būt emisiju samazināšana, pamatojoties uz noteiktu rādītāju kopumu, tostarp IKP uz vienu iedzīvotāju, dzīves kvalitātes indeksu un citiem;

2.  uzsver to, cik nozīmīgs darbs ir veicams Durbanas Pastiprinātās rīcības platformas ad hoc darbgrupā attiecībā uz jaunā globālā klimata nolīguma principiem un regulējumu un ceļā uz šā mērķa sasniegšanu līdz 2015. gadam, kad Parīzē notiks COP 21 ; turklāt norāda, ka tās darbs ir jāatspoguļo IPCC Piektajā novērtējuma ziņojumā, kas jāsagatavo līdz 2014. gadam; uzsver, ka 2015. gada nolīgumā ir jāizvirza mērķis līdz 2030. gadam panākt to, ka globālie emisiju līmeņi ir zemāki par 1990. gada emisiju līmeņiem, un līdz 2050. gadam pakāpeniski izskaust globālās oglekļa emisijas;

3.  norāda, ka neveiksme izstrādāt taisnīgu pieeju klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumu sadalei starp valstīm ir traucējusi noslēgt atbilstošu nolīgumu; uzsver, ka taisnīgumam, tai skaitā dinamiskai pieejai CBDRRC , ir jābūt jaunā nolīguma pamatā, lai tas spētu nodrošināt atbilstošu rīcību klimata jomā;

4.  uzskata, ka patlaban Durbanas platformā apspriestajam starptautiski juridiski saistošajam nolīgumam ar pamatu vajadzētu ņemt ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām un Kioto protokola noteikumus, kā arī attīstīt un uzlabot šos noteikumus; tāpēc uzskata, ka tas būtu jādara, izpētot vairākus taisnīguma principus un rādītājus, piemēram, atbilstību, atbildību, spējas un attīstību, kā arī nepieciešamo piemērošanos;

5.  uzskata, ka ES ir visas iespējas veicināt tāda nolīguma panākšanu, kurā centieni būtu sadalīti taisnīgi; prasa Komisijai sagatavot ES priekšlikumu par globālu centienu sadali;

6.  atzinīgi vērtē Ban-Ki Moon priekšlikumu 2014. gada septembrī organizēt augstākā līmeņa sanāksmi par klimatu, kā arī 2014. gadā Venecuēlā organizēt iedzīvotāju sanāksmi, lai sagatavotos COP; atkārtoti uzsver, ka ir nepieciešams labi sagatavots pasākums, kurā tiek panākti nozīmīgi rezultāti un kurā piedalās visaugstākā līmeņa politiķi un pilsoniskā sabiedrība, lai nodrošinātu un saglabātu nepieciešamo politisko impulsu, gatavojoties 2014. un 2015. gada konferencei; uzskata, ka, lai 2015. gada nolīgums būtu veiksmīgs, valstīm vajadzētu iesniegt savas siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas saistības vēl pirms pasaules valstu vadītāju augstākā līmeņa sanāksmes;

7.  aicina Varšavā paredzētajā COP sanāksmē pieņemt lēmumu, kurā būtu norādīts grafiks un process, kas paredzētu visām pusēm pienākumu 2014. gadā formulēt savas saistības klimata pārmaiņu mazināšanas jomā un attiecīgi 2015. gadā tās novērtēt un pārskatīt; uzskata, ka Varšavas COP lēmumos būtu arī jānosaka prasības attiecībā uz informāciju, kas jāpievieno klimata pārmaiņu mazināšanas saistībām, un jānodrošina pārredzamības, uzskaites, salīdzināmības, pārbaudāmības un atbilstības kritēriji;

8.  uzskata, ka pušu ierosinātajām klimata pārmaiņu mazināšanas saistībām par pamatu jāņem CBDRRC princips un tām jābūt izmērāmām, pārskatāmām un pārbaudāmām, kā arī jābūt pietiekamām, lai sasniegtu 2ºC mērķi (un tātad ir jānovērš klimata pārmaiņu mazināšanas neatbilstība, proti, jāpanāk, lai siltumnīcefekta gāzu emisijas ierobežojumi un samazinājuma mērķi līdz 2020. gadam atbilstu tam, kas nepieciešams 2 °C mērķa ievērošanai); atkārtoti norāda, ka tādēļ pašreizējās saistības būtu kolektīvi jāpārskata un jāpalielina, lai sasniegtu 2 ºC mērķi; uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāizdara spiediens uz pusēm, kuras nepietiekami īsteno 2 ºC mērķa sasniegšanai nepieciešamos pasākumus;

9.  norāda, ka ir svarīgi, lai politikas izstrādei būtu zinātnisks pamats, un ka noteikti jāsaglabā 2 °C mērķis un jāpastiprina centieni to sasniegt; uzskata, ka centieniem pastiprināt klimata pārmaiņu mazināšanas apņemšanās un šo apņemšanos īstenošanai būtu jābūt nevis nenoteikta ilguma pasākumiem, bet gan piesaistītiem oficiālākiem, regulāriem un rūpīgiem progresa pārskatiem, kuros iekļauti zinātnes atzinumi un kuru mērķis ir nodrošināt klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumu neatbilstības novēršanu;

10.  norāda, ka mērķis izskaust nabadzību pasaulē (kas ir pamatā Tūkstošgades attīstības mērķiem, kurus patlaban pārskata) un Rio+20 konferencē aizsāktais ilgtspējīgas attīstības mērķu noteikšanas process ir būtiski saistīti; prasa šos abus procesus iekļaut vienotā, visaptverošā un plašākā regulējumā un izvirzīt virkni mērķu, lai izskaustu nabadzību un veicinātu ilgtspējīgu attīstību pēc 2015. gada;

11.  uzsver, ka vislielākais uzdevums ir stabila un ilgtermiņa politika, tostarp vērienīgi ilgtermiņa mērķi, kā arī ieguldījumu veicināšana;

12.  atkārtoti norāda, ka pašreizējā „saistību un pārskatīšanas” sistēma neradīs būtiskas pārmaiņas, kas nepieciešamas, lai cīnītos ar klimata pārmaiņām ilgtermiņā, tādēļ mudina visas puses apsvērt arī citas iespējas;

13.  atgādina, ka saskaņā ar SEA datiem ES radīto emisiju daļa ir aptuveni 11 % no globālo emisiju apjoma, un šis rādītājs turpmākajās desmitgadēs vēl samazināsies; uzsver, ka rūpniecības uzņēmumi un enerģētikas nozare varētu uzņemties augstākus mērķus un piekrist tālejošai klimata pārmaiņu politikai, ja augstāku mērķu līmeni ar līdzīgiem centieniem demonstrētu citas pasaules vadošās valstis;

Kioto protokols

14.  atzinīgi vērtē ES, Šveices, Norvēģijas, Lihtenšteinas, Islandes un Austrālijas lēmumu pievienoties Kioto protokola otrajam saistību posmam, kas sākās 2013. gada 1. janvārī un ir pārejas posms ceļā uz jaunu starptautisku režīmu, kurā ir iesaistītas visas puses un kurš jāievieš līdz 2020. gadam, un aicina ātri to ratificēt saskaņā ar Dohā panākto vienošanos; norāda, ka šīs puses pašlaik rada mazāk nekā 14 % no pasaules emisijām;

15.  precizē, ka, lai gan Kioto protokola otrais saistību periods aptvers tikai ierobežotu laika posmu, tas būtu jāuzskata par ļoti nozīmīgu soli, kas veido saikni ar efektīvāku un visaptverošu visām pusēm saistošu nolīgumu pēc 2020. gada;

16.  atkārtoti norāda, ka daudzas valstis jau rāda piemēru, demonstrējot, ka ir iespējams īstenot ar zemu oglekļa emisiju līmeni saistītas attīstības stratēģijas, lai nodrošinātu augstu dzīves līmeni lielākai daļai pašreizējās paaudzes, neapdraudot turpmāko paaudžu spēju apmierināt savas vajadzības, vienlaikus radot jaunas darbavietas un nodrošinot mazāku atkarību no enerģijas importa; norāda, ka, iekļaujot klimata aizsardzību vispārējā ilgtspējīgas attīstības un rūpniecības politikas stratēģijā, nav jābaidās no negatīvām sekām;

Klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumu neatbilstība

17.  atgādina, ka atbilstoši IPCC Ceturtā novērtējuma ziņojuma rezultātiem rūpnieciski attīstītajām valstīm līdz 20202. gadam ir jāsamazina savas emisijas par 25–40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, bet jaunattīstības valstīm kopumā līdz 2020. gadam būtu jāpanāk ievērojams šobrīd prognozētā emisiju pieauguma ātruma samazinājums, apmēram par 15–30 %;

18.  tādēļ atkārtoti norāda, ka steidzami ir jāpaaugstina globālo saistību līmenis no šā brīža līdz 2020. gadam, lai varētu noturēt 2 ºC mērķi; jo īpaši uzsver, ka ir steidzami jāpanāk progress centienos novērst vienu gigatonnu lielo atšķirību, kas pastāv starp zinātnieku atzinumiem un pušu pašreizējām saistībām; norāda uz to, cik liela nozīme šīs gigatonnas atšķirības novēršanā ir arī citiem politikas pasākumiem, tostarp energoefektivitātei, ievērojamiem enerģijas ietaupījumiem, kopienu izmantotai atjaunojamajai enerģijai un pakāpeniskai fluorogļūdeņražu izmantošanas izbeigšanai;

19.  norāda, ka ES ir daudz paveikusi, lai pārsniegtu emisiju samazināšanas mērķus krietni virs paredzētajiem 20 %, un atgādina, ka ES ir piedāvājusi savu emisiju samazināšanas mērķi līdz 2020. gadam palielināt līdz 30 %, ja citas nozīmīgākās emitējošās valstis apņemsies īstenot līdzīgus samazināšanas mērķus, tā radot ilgtspējīgu izaugsmi un papildu darbavietas un samazinot atkarību no enerģijas importa;

20.  norāda, ka pakāpeniska fluorogļūdeņraža izmantošanas izbeigšana pasaulē varētu novērst 2,2 gigatonnas CO2 ekvivalenta emisijas līdz 2020. gadam un gandrīz 100 gigatonnas CO2 ekvivalenta līdz 2050. gadam; prasa ES palielināt centienus regulēt globālu fluorogļūdeņraža izmantošanas izbeigšanu saskaņā ar Monreālas protokolu;

21.  norāda, ka ES būtisko lomu emisiju samazināšanā varētu izpildīt ar tādu politiku, kas vērsta uz netradicionāla fosilā kurināmā ar augstu SEG līmeni, piemēram, darvas smilšu, izstrādes apturēšanu; uzskata, ka, kā jau iepriekš pausts rezolūcijā par publisko subsīdiju izbeigšanu fosilajam kurināmajam, publiskās subsīdijas netradicionālu fosilo kurināmo izstrādes atbalstam būtu pakāpeniski jāizbeidz;

22.  uzskata, ka ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmai (ETS) vajadzētu būt saistītai ar citiem pasaulē jau ieviestiem ETS mehānismiem; iesaka atjaunot elastīgā mehānisma sākotnējo garu, proti, tam vajadzētu atkal kļūt par tirgus mehānismu, kā arī par attīstības instrumentu ar radikāli vienkāršotu un daudz pārredzamāku procedūru;

Klimata jomas finansējums

23.  uzsver, ka konkrētām saistībām un darbam, lai līdz 2020. gadam palielinātu klimata jomai paredzēto finansējumu līdz USD 100 miljardiem gadā, ir izšķiroša nozīme progresa nodrošināšanā Varšavas konferencē un nepieciešamo klimata pārmaiņu mazināšanas saistību pieņemšanā kopumā; ņem vērā attīstības programmu, kas paredzēta laika posmam pēc 2015. gada, un aicina izveidot patiesu sinerģiju starp šiem diviem procesiem, kuri pozitīvi ietekmēs gan attīstību, gan klimata politiku; pauž nožēlu par to, ka lielākā daļa dalībvalstu joprojām nav apņēmušās piešķirt finansējumu klimata jomā laika posmam pēc 2013. gada, un aicina dalībvalstis nodrošināt jaunu un papildu finansējumu klimata jomā laika periodam no 2013. līdz 2015. gadam;

24.  pauž nožēlu par to, ka pašreizējais vidējais OAP līmenis (0,29 % no IKP) ne tuvu neatbilst saistībām panākt 0,7 % līmeni; atkārto, ka klimata finansējums jāpiešķir papildus OAP; tomēr uzsver, ka mērķi attīstības un klimata pārmaiņu jomā ir jāsaskaņo; attiecīgi uzsver, ka politikas saskaņotības nodrošināšanai un vides jomas integrēšanai attīstības projektos ir jābūt ES stratēģijas pamatā, lai efektīvi mazinātu klimata pārmaiņas un pielāgotos tām;

25.  aicina visas puses, kas piedalās COP , skaidri informēt par to, kā tās ir iecerējušas ik gadu palielināt klimata jomas finansējumu, lai pildītu savas saistības, ko tās apņēmās Kopenhāgenā 2009. gadā, proti, līdz 2020. gadam mobilizēt USD 100 miljardus gadā papildus saistībām 0,7 % no IKP izmaksāt OAP;

26.  ar bažām norāda, ka Klimata pārmaiņu mazināšanas fonds, par kuru paziņoja Kopenhāgenā 2009. gadā un kuru izveidoja Kankunā 2010. gadā, joprojām nedarbojas, un aicina visas iesaistītās puses pēc iespējas drīz pabeigt procedūras; aicina ES un citas attīstītās valstis 2014. gada laikā piešķirt finansējumu Klimata pārmaiņu mazināšanas fondam, kā arī Pielāgošanās fondam un citiem ANO fondiem, kas saistīti ar klimatu, un paziņot par to Varšavas COP ;

27.  atzinīgi vērtē progresu attiecībā uz tehnoloģiju mehānisma ieviešanu un uzsver, ka ir jāveicina tehnoloģiju izstrāde, ieviešana un nodošana, panākot atbilstīgu līdzsvaru starp pielāgošanos klimata pārmaiņām, to mazināšanu un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību;

28.  aicina dalībvalstis līdz 2020. gadam pakāpeniski izbeigt subsīdiju piešķiršanu videi kaitīgās jomās, jo īpaši fosilajam kurināmajam, un novirzīt šos līdzekļus ilgtspējīgas enerģijas ražošanai; turklāt aicina pēc iespējas drīz un starptautiski koordinēti īstenot G–20 valstu sanāksmē Pitsburgā izvirzīto mērķi vidējā termiņā pakāpeniski izbeigt neefektīvo fosilā kurināmā subsīdiju piešķiršanu, jo tas būtu svarīgs ieguldījums klimata aizsardzībā un atbilstu pašreizējai budžeta deficīta situācijai daudzās valstīs; norāda, ka valstu vadītāji G‑20 sanāksmē Loskabosā apstiprināja šo apņemšanos un ka ES ir aicinājusi panākt progresu šajā jomā vēl pirms Sanktpēterburgas G‑20 sanāksmes(11) ; pauž nožēlu par to, ka nav iesniegti priekšlikumi konkrētiem pasākumiem, lai šo mērķi īstenotu;

29.  norāda, ka Klimata pārmaiņu mazināšanas fondu nākotnē vajadzētu finansēt ne tikai rūpnieciski attīstītajām valstīm, bet arī tām jaunajām tirgus ekonomikas valstīm, kurās IKP uz vienu iedzīvotāju pastāvīgi palielinās; šajā sakarībā precizē, ka jau tagad 32 valstīs, kuras atbilstīgi konvencijai tiek uzskatītas par „jaunattīstības valstīm”, ir lielāks IKP uz vienu iedzīvotāju nekā ES dalībvalstīs ar viszemāko IKP uz vienu iedzīvotāju;

Pielāgošanās — zaudējumi un kaitējums

30.  atzīst, ka Dohā galvenā uzmanība jāpievērš zaudējumiem un kaitējumam saistībā ar klimata pārmaiņu ietekmi uz jaunattīstības valstīm, kuras ir īpaši jutīgas pret klimata pārmaiņu kaitīgo ietekmi; ņem vērā Varšavas konferencē pieņemto lēmumu izstrādāt institucionālo kārtību šā jautājuma risināšanai;

31.  atgādina, ka nabadzīgās valstis ir vismazāk atbildīgas par siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju atmosfērā, bet tās ir visneaizsargātākās pret klimata pārmaiņu ietekmi un tām ir vismazāk iespēju pielāgoties; aicina ES panākt vienošanos jautājumā par finansējumu klimata jomā, tehnoloģiju nodošanu un spēju veidošanu;

32.  aicina valdības vienoties par centienu apvienošanas principiem un, ja iespējams, izstrādāt vienu vai vairākas centienu apvienošanas shēmas; uzskata, ka šādos principos un shēmās ir jāatspoguļo vēsturiskā, pašreizējā un turpmākā iespējamā siltumnīcefekta gāzu emisija, kā arī pašreizējie un iespējami turpmākie spēju līmeņi saistībā ar mazināšanu, pielāgošanu un palīdzības sniegšanu; uzskata, ka jāņem vērā arī tiesības uz attīstību;

33.  atgādina par ES un citu attīstīto valstu gatavību sniegt atbalstu valstīm ar mazu pretestības spēju, jo īpaši ar spēju veidošanu un paraugprakses apmaiņu, kā arī ar finansiālu palīdzību;

34.  prasa vairāk apzināties klimata pārmaiņu iespējamo ietekmi uz sausuma periodu ilgumu, ūdens resursu noslodzi, kas ietekmē konkrētus reģionus, un ikdienā nepieciešamā ūdens daudzuma ierobežoto pieejamību;

35.  atzīst, ka pielāgošanās patiesībā ir vietējas nozīmes jautājums, tomēr uzsver, ka jāsadarbojas reģionālā, valsts un starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu saskaņotu pieeju;

Zemes izmantojums, izmaiņas zemes izmantojumā un mežsaimniecība (LULUCF) un atmežošanas un mežu degradācijas izraisīto emisiju samazināšana (REDD+)

36.  atzīmē LULUCF un REDD+ būtisko lomu emisiju samazināšanā un jo īpaši klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumu neatbilstības novēršanai līdz 2020. gadam; norāda, ka ir jāturpina izstrādāt visaptveroša uzskaite, lai šīs nozares ieguldījums emisiju samazināšanā atbilstu vides integritātes prasībām;

37.  norāda, ka REDD+ projektiem tiks piešķirti ievērojami publiskā finansējuma līdzekļi; uzsver, ka nekavējoties ir jāizstrādā rādītāji rezultativitātes konstatēšanai agrīnā posmā, lai efektīvi uzraudzītu un pārbaudītu REDD+ pasākumus, kā arī ziņotu par tiem; šajā sakarībā atzinīgi vērtē pašreizējos centienus par prioritāriem noteikt atsevišķus REDD+ projektus bezceļu apgabalos

38.  atzīmē konstruktīvo ieguldījumu, ko cīņā pret globālo atmežošanu ir devuši brīvprātīgie partnerattiecību nolīgumi starp koksnes eksportētājvalstīm un ES saskaņā ar ES Rīcības plānu par tiesību aktu izpildi, pārvaldību un tirdzniecību mežu nozarē (FLEGT ); uzsver, ka ir vajadzīgi turpmāki centieni, ar kuriem atmežošanas pamatcēloņus risinātu starptautiskā līmenī, izmantojot juridiski saistošus vides un tirdzniecības nolīgumus;

39.  atgādina, ka klimata pārmaiņas apdraud veselu reģionu spēju pašiem nodrošināt sev pārtiku; mudina ES pievērsties tās lauksaimniecības politikas ietekmei uz klimata pārmaiņām; vēlreiz uzsver — kā norādījis ANO īpašais referents par tiesībām uz pārtiku Olivier De Schutter , lauksaimniecības metodes ar zemu oglekļa emisijas līmeni un resurstaupīgas lauksaimniecības metodes jeb agroekoloģiskā pieeja sniedz cita virziena iespēju, ar ko var gan mazināt klimata pārmaiņas, ierobežojot siltumnīcefekta gāzu emisijas, gan uzlabot nabadzīgu lauku kopienu iztiku, samazinot to atkarību no dārgiem, uz degizrakteņiem balstītiem ieguldījumiem lauksaimniecībā, vienlaikus palielinot ražošanas apjomus; attiecīgi mudina ES veicināt lauku attīstību, ilgtspējīgu attīstību, lauksaimniecības sistēmu ražīgumu un pārtikas nodrošinājumu, jo īpaši jaunattīstības valstīs;

Kopienas enerģija

40.  atzīmē, ka būtisku emisiju samazinājumu varētu sasniegt, ja daudz lielākā mērā izmantotu tīrās un drošās enerģijas sistēmas un ievērojami palielinātu atjaunojamās enerģijas izmantošanu, veicot ieguldījumus enerģijas maza apjoma ražošanā, kas pazīstama arī kā mikroģenerācija; uzskata, ka publiskais finansējums ir jāpārvirza un jāmobilizē, lai valsts un kopienas/decentralizētā līmenī nodrošinātu pāreju uz atjaunojamās enerģijas patēriņu;

41.  brīdina, ka agrodegvielas ražošana cita starpā no eļļas augu sēklām, palmu eļļas, sojas pupām, rapšu sēklām, saulespuķu sēklām, cukurniedrēm, cukurbietēm un kviešiem var izraisīt milzīgu pieprasījumu pēc zemes un pakļaut riskam cilvēkus nabadzīgās valstīs, kuru iztika ir atkarīga no zemes un dabas resursiem;

Starptautiskais gaisa un jūras transports

42.  uzsver — lai gan ES nesen piekrita „apturēt hronometru” attiecībā uz starptautiskās aviācijas lidojumu iekļaušanu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, šis ierobežojums ir spēkā tikai vienu gadu un ir atkarīgs no tā, vai starptautiskās sarunās tiks pieņemti reāli lēmumi par globāliem tirgus pasākumiem saistībā ar starptautiskās aviācijas radītajām emisijām;

43.  uzsver, ka ir jānosaka cena par starptautiskās aviācijas un jūras transporta radītajām oglekļa emisijām un ka šī cena papildus emisiju samazinājumam var arī nodrošināt ienākumus;

44.  vēlreiz prasa izveidot starptautisku instrumentu ar globālo emisiju samazināšanas mērķiem, lai ierobežotu starptautiskā gaisa un jūras transporta ietekmi uz klimatu;

Rūpniecība un konkurētspēja

45.  pauž bažas, ka saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras datiem 2012. gadā pasaulē ir pieaudzis CO2 emisiju apjoms, lai gan Eiropā un ASV emisiju līmenis ir samazinājies; tāpēc ierosina apsvērt iespēju noteikt diferencētus pienākumus, lai katra valsts sniegtu ieguldījumu globālajos centienos rūpniecības un enerģētikas politikas jomā;

46.  uzsver to, ka Eiropai savā rūpniecības politikā ir jāveicina videi draudzīgu tehnoloģiju inovācija un tālāknodošana, tostarp tādās jomās kā IKT, atjaunojamā enerģija, inovatīvas un efektīvas fosilā kurināmā tehnoloģijas un jo īpaši energoefektīvas tehnoloģijas; uzsver, ka ir jāizstrādā pamatnolīgumi, ar kuriem sekmē un stimulē jaunu tehnoloģiju drīzāku tālāknodošanu starptautiskā mērogā, jo jaunu tehnoloģiju pētniecība un izstrāde ir ilgtspējīgas nākotnes pamats;

47.  turklāt atkārtoti norāda, ka vērienīga ES rūpniecības, inovācijas, klimata un enerģijas politika laikposmā līdz 2030. gadam ļautu ES saglabāt tās līderes statusu un līdz ar to konstruktīvi ietekmētu starptautiskās sarunas, kā arī mudinātu starptautiskos partnerus attiecīgi paaugstināt savus mērķus;

48.  atzinīgi vērtē ikvienu konstruktīvu tendenci un vēlreiz uzsver, ka starptautiskā līmenī saskaņota rīcība palīdzētu risināt oglekļa emisiju pārvirzes problēmu un kliedēt bažas saistībā ar konkurētspējas zudumu atsevišķās nozarēs, jo īpaši tajās, kurās ir augsts enerģijas patēriņš;

Pētniecība un inovācija

49.  uzsver, ka attīstība un ilgtspējīgu progresīvu tehnoloģiju piemērošana ir galvenie līdzekļi, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām un vienlaikus ES partnerus visā pasaulē pārliecinātu par to, ka emisiju samazināšana ir iespējama, nezaudējot konkurētspēju un darbavietas;

50.  prasa starptautiskā mērogā apņemties palielināt ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, lai būtiskākajās nozarēs panāktu progresīvu tehnoloģiju ilgtspējīgu izmantošanu; uzskata, ka ES ir ļoti svarīgi rādīt piemēru, būtiski palielinot izdevumus, kas paredzēti pētniecībai, ar ko veic inovatīvu un klimatam labvēlīgu un energoefektīvu tehnoloģiju demonstrējumus, un ka šajā jomā ES ir jāveido cieša zinātniskā sadarbība ar starptautiskiem partneriem, piemēram, BRIC valstīm un ASV;

Enerģētikas politika

51.  atzinīgi vērtē ASV valdības nesen dotos signālus attiecībā uz rīcību klimata jomā un tās vēlmi uzņemties lielāku lomu vispārējos centienos mazināt klimata pārmaiņas;

52.  atzīmē, ka dažādu enerģijas avotu cenām ir nozīmīga loma tirgus dalībnieku, tostarp rūpniecības un patērētāju, rīcības noteikšanā, un norāda, ka pašreizējās starptautiskās politikas sistēmas nespēja pilnībā uzņemties ārējās izmaksas rada neilgtspējīga patēriņa modeļus; vēlreiz norāda, ka pasaules oglekļa dioksīda emisiju tirgus būtu labs pamats, lai sasniegtu gan būtisku emisiju samazinājumu, gan līdzvērtīgus konkurences apstākļus rūpniecībai; prasa ES un tās partneriem tuvākajā laikā atrast visefektīvāko veidu, kā veicināt saikni starp ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu un citām tirdzniecības sistēmām, par mērķi nosakot pasaules oglekļa dioksīda emisiju tirgus izveidi un emisiju samazināšanas jomā nodrošinot lielāku iespēju daudzveidību, uzlabotu tirgus apjomu un likviditāti, pārredzamību un, visbeidzot,— efektīvāku resursu sadalījumu enerģētikas nozarei un rūpniecībai;

53.  aicina veikt ciešāku koordināciju starp Padomi, Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), lai ES varētu paust vienotu, saskaņotu nostāju tādās starptautiskajās organizācijās kā SEA , Starptautiskā Atjaunojamo energoresursu aģentūra (IRENA ), Starptautiskā partnerība sadarbībai energoefektivitātes jomā (IPEEC ) un Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (IAEA ) un tādējādi uzņemties aktīvāku un ietekmīgu lomu, jo īpaši iestājoties par ilgtspējīgu enerģētikas politiku un enerģētikas drošības politiku;

54.  pauž nožēlu, ka energotaupības potenciāls netiek pienācīgi risināts starptautiskā un ES mērogā; uzsver, ka enerģijas ietaupījums ļauj radīt darbvietas, gūt ekonomiskus ietaupījumus, nodrošina energoapgādes drošību, konkurētspēju un emisijas samazinājumus un var arī sekmēt izmaiņas procesos saistībā ar enerģijas cenām un izmaksām; prasa ES lielāku uzmanību pievērst energotaupības tematam starptautiskajās sarunās, gan tajās, kurās risina tehnoloģiju tālāknodošanas jautājumus, gan saistībā ar jaunattīstības valstīm paredzētiem attīstības plāniem vai finansiālo palīdzību; uzsver —lai vairotu uzticību, ES un tās dalībvalstīm ir jāsasniedz savi izvirzītie mērķi;

55.  norāda, ka visā pasaulē apmēram, 1,3 miljardiem cilvēku nav pieejama elektrība un ka 2,6 miljardi cilvēku vēl arvien ēdienu gatavošanai izmanto biomasu(12) ; uzsver, ka enerģijas trūkuma jautājums ir jārisina saskaņā ar klimata politikas mērķiem; atzīmē, ka ir pieejamas enerģijas tehnoloģijas, ar kurām risināt gan pasaules vides aizsardzības, gan vietējās attīstības problēmas;

Diplomātija klimata jomā

56.  šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir, lai ES kā vienai no nozīmīgākajām dalībniecēm (jo īpaši tādēļ, ka COP 19 prezidentvalsts un uzņēmējvalsts ir ES dalībvalsts) konferencē būtu vienprātīga nostāja, cenšoties panākt progresu starptautiska nolīguma noslēgšanā un šajā procesā saglabāt vienotību;

57.  uzsver Polijas kā uzņēmējvalsts aktīvo nostāju un cer, ka Polija kā valsts, kura joprojām ir ļoti atkarīga no fosilās enerģijas resursiem taču kurai ir UNFCCC sarunu pieredze, spēs iedvesmot šo procesu, sniedzot paraugu un palīdzot veidot jaunu aliansi; atzinīgi vērtē priekšsēdētāja amata kandidāta paziņojumu, ka, esot radošam, ir iespējams samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeni, vienlaikus radot darbvietas, veicinot ekonomikas izaugsmi un nodrošinot labākus dzīves standartus; cer, ka Polija šajā ziņā ierosinās konkrētus priekšlikumus;

58.  uzsver, ka par galveno mērķi ir jāizvirza jaunais klimata pakts, kas būtu piemērojams visām valstīm un iesaistītu gan rūpnieciski attīstītās, gan jaunattīstības valstis; uzsver arī, ka viens no nozīmīgākajiem ES uzdevumiem ir nodrošināt saskaņotu un pakāpenisku pieeju klimata aizsardzības jautājumam, nodrošinot rīcību visos valdības līmeņos, ietverot vietējās un reģionālās varas iestādes;

59.  uzsver, ka pašreizējās ekonomiskās krīzes laikā ir skaidri redzams, ka tikai ilgtspējīga ekonomika spēj nodrošināt pārticību ilgtermiņā un ka klimata aizsardzība ir viens no šādas ilgtspējīgas ekonomikas pamata balstiem; uzsver, ka pašlaik svarīgāk kā jebkad ir izskaidrot iemeslu politiskai rīcībai klimata aizsardzības jomā, lai lielāks skaits cilvēku piekļūtu augstākiem dzīves standartiem, vienlaikus saglabājos resursus un telpu turpmāko paaudžu attīstībai;

60.  vēlreiz norāda, ka klimata pārmaiņu problēmu nevar skatīt atsevišķi, bet tā vienmēr jārisina ilgtspējīgas attīstības, rūpniecības politikas un resursu pārvaldības politikas kontekstā; šajā sakarībā uzsver, ka izšķiroša nozīme ir klimata politikas izskaidrošanai iedzīvotājiem un līdzšinējo paradumu maiņas panākšanai; uzsver, ka ikvienā turpmākā nolīgumā ir jāietver arī augšupējas iniciatīvas, piemēram, energoefektivitātes jomā, jo šīs iniciatīvas ir nozīmīgs instruments, ar ko panākt iedzīvotāju atbalstu;

61.  atkārtoti norāda, ka ikviens saistošs nolīgums klimata pārmaiņu jomā un spēcīga saskaņošanas un izpildes sistēma ir priekšnoteikums, lai panāktu, ka visas valstis, kuras ir iesaistītas klimata pārmaiņu nolīgumā, pilda savas saistības, vajadzības gadījumā saņem atbalstu un ir saucamas pie atbildības par prasību nepildīšanu;

62.  uzskata, ka UNFCCC procesam ir jākļūst efektīvākam un iedarbīgākam, nodrošinot, ka tas adekvātāk atspoguļo mainīgo reālo situāciju; šajā ziņā uzskata, ka ir jāatceļ noteikums par konsensa panākšanu, lai nepieļautu, ka rezultātu pamatā ir zemākais kopīgais risinājums;

63.  uzskata, ka tā vietā, lai saglabātu rotācijas kārtību, konferences prezidentvalstis varētu vai nu vairāku gadu garumā būt vairākas, vai arī konferenci rīkotu viena valsts divus gadus pēc kārtas, lai nodrošinātu saskaņotāku pieeju;

64.  vērš uzmanību uz konstruktīvajām tendencēm MOP 25 sarunās par Monreālas protokolu un mudina visas puses pārņemt no šā starptautiskā nolīguma labo pieredzi; aicina visas puses īpašu uzmanību pievērst Monreālas protokola balsošanas un lēmumu pieņemšanas mehānismam, tā atšķirīgajai pieejai attiecībā uz pienākumiem un tā izpildes un sankciju mehānismam, kā arī finansēšanas kārtībai un to ņemt par piemēru, ko varētu izmantot arī UNFCCC ietvaros;

65.  uzsver, ka starptautisko sarunu klimata jomā vispārēju panākumu labad ir svarīgi, lai ES šajās sarunās būtu proaktīva; norāda, ka ES spēju uzņemties vadību un izredzes gūt vispārējus panākumus ietekmē tas, kādas klimata darbības veic pati ES; norāda, ka ir jāpastiprina ES klimata darbības, tostarp pieņemot vērienīgu klimata un enerģētikas programmu laikposmam līdz 2030. gadam, un jāizkliedē šaubas, ko izraisījusi ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS ) zemā efektivitāte attiecībā uz stimulu sniegšanu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai un aviācijas nozares iekļaušanas ETS atlikšana.

66.  turklāt uzsver lomu, kāda attīstības valstīm būtu jāuzņemas, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm ierobežot to emisijas; norāda, ka daudzās jaunattīstības valstīs ir plašs atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes potenciāls; mudina attīstītās un jaunietekmes ekonomikas veicināt un īstenot atjaunojamo energoresursu projektus jaunattīstības valstīs un darīt pieejamas tehnoloģijas, zināšanas un ieguldījumus šajā jomā;

Eiropas Parlamenta delegācija

67.  uzskata, ka ES delegācijai ir īpaša loma sarunās par klimata pārmaiņām, un tāpēc par nepieņemamu uzskata to, ka Eiropas Parlamenta deputāti nevarēja piedalīties iepriekšējās līgumslēdzēju pušu konferences ES koordinācijas sanāksmēs; sagaida, ka Varšavā ES koordinācijas sanāksmes būs pieejamas vismaz Eiropas Parlamenta delegācijas vadītājam;

68.  norāda, ka saskaņā ar 2010. gada novembra pamatnolīgumu starp Komisiju un Eiropas Parlamentu Komisijai ir jāveicina Parlamenta deputātu iekļaušana novērotāja statusā Kopienas delegācijās sarunām par daudzpusējiem nolīgumiem; atgādina, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu (Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. pants) Parlamentam ir jādod piekrišana attiecībā uz nolīgumiem starp Savienību un trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām;

o
o   o

69.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam ar lūgumu to izplatīt visām līgumslēdzējām pusēm, kas nav ES dalībvalstis.

(1) OV L 8, 13.1.2009., 3. lpp.
(2) OV C 67 E, 18.3.2010., 44. lpp.
(3) OV C 285 E, 21.10.2010., 1. lpp.
(4) OV C 341 E, 16.12.2010., 25. lpp.
(5) OV C 99 E, 3.4.2012., 77. lpp.
(6) OV C 153 E, 31.5.2013., 83. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0452.
(8) OV C 251 E, 31.8.2013., 75. lpp.
(9) http://www.eia.gov/forecasts/ieo/?src=Analysis-b2
(10) http://www.imf.org/external/pubs/ft/survey/so/2013/int032713a.htm
(11) http://europa.eu/rapid/press-release_MEMO-13-717_en.html
(12) SEA Pasaules enerģētikas pārskata īpašais ziņojums “Jaunas aprises diskusijām enerģijas un klimata jomā”.

Pēdējā atjaunošana - 2016. gada 21. aprīļaJuridisks paziņojums