Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2013/2994(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumentu lietošanas cikli :

Iesniegtie teksti :

RC-B7-0008/2014

Debates :

PV 16/01/2014 - 5
CRE 16/01/2014 - 5

Balsojumi :

PV 16/01/2014 - 8.11

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2014)0043

Pieņemtie teksti
PDF 213kWORD 58k
Ceturtdiena, 2014. gada 16. janvāra - Strasbūra Galīgā redakcija
ES stratēģija attiecībā uz bezpajumtniekiem
P7_TA(2014)0043B7-0008, 0009, 0010 un 0011/2014

Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcija par ES stratēģiju attiecībā uz bezpajumtniekiem (2013/2994(RSP))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un jo īpaši tā 2. un 3. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 9. , 14., 151. un 153. pantu,

–  ņemot vērā pārskatīto Eiropas Padomes Eiropas Sociālo hartu un jo īpaši tās 31. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 34. un 36. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(1) ,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā 2008. gada 22. aprīļa deklarāciju par bezpajumtniecības uz ielām izbeigšanu(2) ,

–  ņemot vērā 2010. gada Eiropas Konsensa konferenci,

–  ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par ES bezpajumtniecības stratēģiju(3) ,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra paziņojumu „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (COM(2013)0083),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2013. gada 20. februāra darba dokumentu par bezpajumtniecības apkarošanu Eiropas Savienībā (SWD(2013)0042),

–  ņemot vērā 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā(4) ,

–  ņemot vērā sešus principus, par kuriem tika panākta vienošanās pēc Īrijas prezidentūras iniciatīvas 2013. gada 1. martā Lēvenē notikušajā bezpajumtniecības problēmai veltītajā ministru apaļā galda sanāksmē;

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā visi cilvēki ir dzimuši brīvi, ar vienlīdzīgu cilvēcisko cieņu un tiesībām, un dalībvalstu atbildība ir veicināt un garantēt šo tiesību ievērošanu;

B.  tā kā bezpajumtniecība ir pretrunā cilvēka cieņai un cilvēktiesībām; tā kā mājoklis ir viena no cilvēka pamatvajadzībām un pamatnosacījums pienācīgai dzīvei un sociālajai iekļautībai;

C.  tā kā bezpajumtniecības problēma ir kļuvusi par ES nabadzības apkarošanas politikas prioritāti, kas ir saistīta ar stratēģiju „Eiropa 2020”, tās pamatiniciatīvas „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību”, kā arī ES ES sociālo investīciju tiesību aktu paketi; tā kā pašreizējais nabadzības un sociālās atstumtības līmenis apdraud stratēģijā „Eiropa 2020” noteikto mērķi par vismaz 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuri nokļuvuši nabadzībā un sociālajā atstumtībā vai kuriem tāda draud;

D.  tā kā bezpajumtniecība ir nabadzības un trūkuma galējā izpausme un pēdējos gados ir pieaugusi praktiski visās dalībvalstīs;

E.  tā kā dalībvalstīs, kuras vissmagāk skārusi ekonomikas un finanšu krīze, ir bezprecedenta bezpajumtniecības pieaugums;

F.  tā kā sociālos mājokļos dzīvojošu cilvēku un ģimeņu profils ir mainījies un tā kā ir pieaudzis pieprasījums pēc sociālajiem mājokļiem;

G.  tā kā dažās dalībvalstīs trūkst sociālo mājokļu un palielinās pieprasījums pēc mājokļiem par pieņemamu cenu;

H.  tā kā vairākas ES struktūras, piemēram, Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padome (EPSCO ), Reģionu komiteja, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Parlaments ir aicinājuši Komisiju izstrādāt ES stratēģiju par bezpajumtniecību vai līdzīgu stratēģiju;

I.  tā kā bezpajumtniecība savā būtībā ir daudzšķautņaina problēma un līdz ar to tai nepieciešams daudzšķautņains politiskais risinājums;

J.  tā kā ir aizvien vairāk pierādījumu tam, ka uz mājokļu nodrošināšanu balstīta pieeja nav pati efektīvākā pieeja bezpajumtniecības problēmas risināšanai;

K.  tā kā bezpajumtniecībai saistībā ar ES pusgadu tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība un dažās dalībvalstīs bezpajumtniecība kā nabadzības novēršanas prioritāte ir iekļauta 2012. un 2013. gada nacionālajā reformu programmās;

L.  tā kā pašreizējās ES politikas pamatnostādnes un sociālā realitāte sagatavo vidi plašākai un vērienīgākai rīcībai bezpajumtniecības jomā ES mērogā;

M.  tā kā ES dalībvalstīm ir pasaules attīstītākā sociālās aizsardzības sistēma ar lielākajiem tēriņiem iedzīvotāju sociālajiem pabalstiem;

N.  tā kā tieša atbildība par bezpajumtniecības jautājuma risināšanu ir dalībvalstīm, jo īpaši reģionālajām un vietējām iestādēm, un tā kā ES stratēģijai ir papildinoša loma;

O.  tā kā Komisija, ņemot vērā tās pašreizējās pilnvaras, var uzņemties lielāku lomu, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu;

P.  tā kā aizvien vairāk dalībvalstu ir pieņēmušas holistisku bezpajumtniecības stratēģiju un varētu gūt labumu no Eiropas sadarbības savas politikas pilnveidošanā;

Q.  tā kā nabadzība nav noziegums un bezpajumtniecība nav nedz noziegums, nedz izvēlēts dzīvesveids;

1.  norāda, ka bezpajumtnieki ar grūtībām risina savas dzīves problēmas un ir spiesti dzīvot necilvēcīgos apstākļos;

2.  mudina Komisiju bez jebkādas turpmākas kavēšanās izstrādāt ES bezpajumtniecības stratēģiju saskaņā ar pamatnostādnēm, kas izklāstītas Parlamenta 2011. gada 14. septembra rezolūcijā par ES bezpajumtniecības stratēģiju un citu ES iestāžu un struktūru priekšlikumos;

3.  uzskata, ka ES bezpajumtniecības stratēģijā pilnībā ir jāievēro Līgums, kurā uzsvērta „valsts, reģionālo un vietējo iestāžu būtiskā nozīme un lielā rīcības brīvība, nodrošinot, pasūtot un organizējot sabiedriskus pakalpojumus, lai, cik vien iespējams, ievērotu patērētāju vajadzības”; uzskata, ka cīņa pret bezpajumtniecību ir dalībvalstu pienākums un ka tādēļ, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu, ar ES stratēģiju attiecībā uz bezpajumtniekiem būtu jāatbalsta dalībvalstis, lai tās varētu pildīt šo savu pienākumu tik efektīvi, cik vien iespējams;

4.  aicina Komisiju izveidot augsta līmeņa ekspertu grupu, lai atbalstītu tās darbu ES bezpajumtniecības stratēģijas sagatavošanā un turpmākā pilnveidošanā;

5.  aicina Komisiju pievērst pienācīgu uzmanību bezpajumtniecības problēmai ieteikumos tām dalībvalstīm, kurās steidzami jāveic pasākumi bezpajumtniecības novēršanai; aicina dalībvalstis turpināt iekļaut bezpajumtniecības novēršanas pasākumus savās valsts reformu programmās;

6.  uzsver nepieciešamību apkopot visaptverošus un salīdzināmus datus par bezpajumtniecības, nepieļaujot bezpajumtnieku stigmatizāciju; uzsver, ka datu vākšana ir priekšnosacījums tādas efektīvas politikas izstrādei, ar kuru izdotos izskaust bezpajumtniecību;

7.  atzinīgi vērtē jaunās Sociālā fonda regulas noteikumus par rādītāju izveidi tādu investīciju lietderīguma novērtēšanai, kas skar bezpajumtniekus vai cilvēkus, kas izlikti no mājām; aicina Komisiju pilnībā izmantot šo jauno instrumentu potenciālu;

8.  aicina Komisiju izmantot programmu EaSI (nodarbinātība un sociālās inovācijas) kā galveno līdzekļu avotu ES stratēģijai, ar kuru finansē pētniecību un starpvalstu apmaiņu, un turpināt veidot sadarbību ar galvenajiem Eiropas partneriem;

9.  aicina Komisiju integrēt bezpajumtniecības problēmu visās attiecīgajās ES politikas jomās;

10.  aicina Komisiju pievērst uzmanību šādiem prioritāriem jautājumiem saistībā ar ES bezpajumtniecības stratēģiju:

   uz mājokļiem/mājokļu piešķiršanu balstītas pieejas bezpajumtniecības problēmai,
   pārrobežu bezpajumtniecība,
   bezpajumtniekiem sniegto pakalpojumu kvalitāte,
   bezpajumtniecības prevencija,
   jauniešu bezpajumtniecība;

11.  attiecībā uz galvenajiem elementiem ES stratēģijā attiecībā uz bezpajumtniekiem atgādina par 2011. gada 14. septembra rezolūciju par bezpajumtniecību un uzsver jo īpaši šādus elementus:

   regulāra bezpajumtniecības problēmas uzraudzība Eiropā,
   izpēte un zināšanu vairošana par bezpajumtniecības politikas virzieniem un pakalpojumiem,
   sociālā inovācija bezpajumtniecības politikā un bezpajumtniekiem sniegtajos pakalpojumos;

12.  mudina dalībvalstis izveidot tādu pieejamu sociālo mājokļu bāzi, kas ir pielāgoti visneaizsargātākajām personām, lai novērstu sociālo atstumtību un bezpajumtniecību;

13.  aicina dalībvalstis nepārkāpt starptautiskos cilvēktiesību līgumus un pilnībā ievērot to, kam ir piekritušas un ko ir parakstījušas, tostarp Pamattiesību hartu, ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un pārskatīto Eiropas Padomes sociālo hartu;

14.  aicina dalībvalstis nekavējoties pārtraukt bezpajumtnieku sodīšanu par bezpajumtniecību un mainīt pašreizējo diskriminējošo praksi, kas liedz bezpajumtniekiem piekļuvi sociālajiem pakalpojumiem un pajumtei;

15.  aicina dalībvalstis izmantot līdzekļus no Eiropas Vistrūcīgāko personu atbalstīšanas fonda (FEAD) un citām programmām, piemēram, Eiropas Sociālā fonda (ESF), lai uzlabotu bezpajumtnieku stāvokli, radot iespējas viņu sociālai iekļaušanai un integrācijai nodarbinātībā;

16.  aicina dalībvalstis un ES prezidentūru regulāri rīkot par bezpajumtniecību atbildīgo ES ministru apaļā galda diskusiju, ko Īrijas ES prezidentūra aizsāka 2013. gada martā; aicina Komisiju nodrošināt praktisku un finansiālu atbalstu šādai sanāksmei;

17.  aicina dalībvalstis padziļināt sadarbību, lai veicinātu savstarpēju mācīšanos un labākās prakses apmaiņu un izstrādātu kopīgu politisku pieeju;

18.  aicina dalībvalstis, izstrādājot visaptverošas stratēģijas bezpajumtniecības jomā, izmantot holistisku pieeju, kas ir balstītas uz mājokļu nodrošināšanu un kurām ir spēcīga preventīvā ievirze;

19.  uzskata, ka dalībvalstīm un to vietējām iestādēm sadarbībā ar īrnieku apvienībām vajadzētu īstenot efektīvu preventīvu politiku, lai samazinātu no mājām izlikto cilvēku skaitu;

20.  aicina Padomi apsvērt iespēju izstrādāt ieteikumu par garantiju mehānismu, lai nodrošinātu, ka neviens Eiropas Savienībā nav spiests gulēt uz ielas, jo nav (ārkārtas palīdzības) pakalpojumu;

21.  aicina dalībvalstis saskaņā ar tajās ierasto praksi sadarboties ar attiecīgajām palīdzības organizācijām, lai nodrošinātu bezpajumtniekiem konsultatīvo palīdzību un izmitināšanu;

22.  uzsver steidzamo nepieciešamību cīnīties pret jebkāda veida bezpajumtnieku diskriminēšanu un veselu kopienu atstumšanu;

23.  uzsver, ka tiesību uz mājokli ievērošana ir būtiski svarīga, lai cilvēki varētu izmantot veselu virkni citu tiesību, tostarp vairākas politiskās un sociālās tiesības;

24.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Sociālās aizsardzības komitejai un Eiropas Padomei.

(1) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.
(2) OV C 259 E, 29.10.2009., 19. lpp.
(3) OV C 51 E, 22.2.2013., 101. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0246

Pēdējā atjaunošana - 2017. gada 30. maijaJuridisks paziņojums