Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2013/2135(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0047/2014

Iesniegtie teksti :

A7-0047/2014

Debates :

PV 04/02/2014 - 18
CRE 04/02/2014 - 18

Balsojumi :

PV 05/02/2014 - 9.25
CRE 05/02/2014 - 9.25

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2014)0094

Pieņemtie teksti
PDF 527kWORD 263k
Trešdiena, 2014. gada 5. februāra - Strasbūra Galīgā redakcija
Klimata un enerģētikas politikas satvars 2030. gadam
P7_TA(2014)0094A7-0047/2014

Eiropas Parlamenta 2014. gada 5. februāra rezolūcija par klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam (2013/2135(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu „Klimata un enerģētikas politikas satvars 2030. gadam” (COM(2013)0169),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 191., 192. un 194. pantu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 17. februāra rezolūciju par stratēģiju „Eiropa 2020”(1) ,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK(2) ,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK(3) ,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 994/2010 par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem un Padomes Direktīvas 2004/67/EK atcelšanu(4) ,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regulu (ES) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009(5) , un Komisijas 2013. gada 14. oktobra paziņojumu „Ilgtermiņa redzējums infrastruktūras jomā Eiropai un ārpus tās” (COM(2013)0711), kurā izklāstīts pirmais Eiropas mēroga enerģētikas infrastruktūras kopīgu interešu projektu (KIP) saraksts,

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. novembra paziņojumu „Otrais stratēģiskais enerģētikas pārskats. ES energoapgādes drošības un solidaritātes rīcības plāns” (COM(2008)0781),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 16. decembra Direktīvu 2002/91/EK par ēku energoefektivitāti(6) ,

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (COM(2011)0665),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 28. marta Balto grāmatu „Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144) un Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūciju par tēmu „Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu”(7) ,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. marta paziņojumu „Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g.” (COM(2011)0112) un Eiropas Parlamenta 2012. gada 15. marta rezolūciju par Ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā(8) ,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu „Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (COM(2011)0571) un Eiropas Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūciju par resursu ziņā efektīvu Eiropu(9) ,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. decembra paziņojumu „Enerģētikas ceļvedis 2050” (COM(2011)0885) un Eiropas Parlamenta 2013. gada 14. marta rezolūciju par „Enerģētikas ceļvedi 2050” –– enerģija nākotnei(10) ,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu „Spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai” (COM(2012)0582),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 15. decembra rezolūciju par energoefektivitātes rīcības plāna pārskatīšanu(11) ,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. marta paziņojumu „Progresa ziņojums par atjaunojamiem energoresursiem” (COM(2013)0175),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 21. novembra rezolūciju par slānekļa gāzes un slānekļa eļļas ieguves radīto ietekmi uz vidi(12) ,

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 21. novembra rezolūciju par slānekļa gāzi un slānekļa eļļu ― rūpnieciskie, enerģētiskie u. c. aspekti(13) ,

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 22. novembra rezolūciju par klimata pārmaiņu konferenci Dohā, Katarā (COP 18)(14) ,

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par mikroģenerāciju –– elektroenerģijas un siltuma ražošanu nelielā apjomā(15) ,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. jūnija paziņojumu „Enerģija no atjaunojamiem energoresursiem –– būtiska Eiropas enerģijas tirgus sastāvdaļa” (COM(2012)0271) un Parlamenta 2013. gada 21. maija rezolūciju par pašreizējām problēmām un iespējām saistībā ar atjaunojamo energoresursu izmantošanu Eiropas iekšējā enerģijas tirgū(16) ,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 15. novembra paziņojumu „Kā panākt, lai iekšējais enerģijas tirgus patiešām funkcionētu” (COM(2012)0663) un Parlamenta 2013. gada 10. septembra rezolūciju par pasākumiem iekšējā enerģijas tirgus darbības nodrošināšanai(17) ,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 14. novembra ziņojumu „Eiropas oglekļa tirgus stāvoklis 2012. gadā” (COM(2012)0652),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. aprīļa paziņojumu „Pielāgošanās klimata pārmaiņām: ES stratēģija” (COM(2013)0216),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 14. marta secinājumus, kuros tā no jauna apstiprināja ES mērķi līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80–95 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni;

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par klimata pārmaiņu konferenci Varšavā, Polijā (COP 19)(18) ,

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 6. maija rezolūciju par informācijas un sakaru tehnoloģiju intensīvāku izmantošanu, lai sekmētu pāreju uz energoefektīvu ekonomiku, kas rada zemas oglekļa emisijas(19) ,

–  ņemot vērā 2013. gada 10. jūnija ziņojumu „Novērtējums par kopējo izmaksu ietekmi uz tēraudrūpniecību”, kuru Komisijas pasūtījumā veica Eiropas Politikas pētījumu centrs(20) ,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Ekoizaugsmei piemītošā nodarbinātības potenciāla pilnvērtīga izmantošana”(SWD(2012)0092),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 12. jūnija rezolūciju par sadarbības veidošanu enerģētikas politikā ar partneriem ārpus ES robežām — stratēģiska pieeja drošas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas energoapgādes nodrošināšanai(21) ,,

–  ņemot vērā Komisijas un Starptautiskās Darba Organizācijas kopīgo ziņojumu „Pāreja uz ekoloģisku ekonomiku –– sociālās dimensijas”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 2. jūlija rezolūciju par jūras nozaru izaugsmi –– ilgtspējīgas izaugsmes veicināšanu ES jūrniecības, jūras transporta un tūrisma nozarē(22) ,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 51. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A7-0047/2014),

A.  tā kā mērķi klimata jomā, ilgtspējīga izaugsme, energoapgādes drošība, ekonomiskā un tehnoloģiskā konkurētspēja un vienotā enerģijas tirgus izveides pabeigšana ES ir ārkārtīgi svarīgi un nav nodalāmi;

B.  tā kā tas ir atzīts Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD), kurā noteikts, ka Savienības enerģētikas politikas mērķi ietver enerģijas tirgus darbību, (enerģijas) apgādes drošību, energoefektivitāti, energotaupību, jaunos un atjaunojamos energoresursus un starpsavienojumus un ka Savienības vides politikas mērķiem ir jāveicina vides saglabāšana, aizsardzība un tās kvalitātes uzlabošana, cilvēka veselības aizsardzības veicināšana, dabas resursu apdomīga un racionāla izmantošana un tādu pasākumu sekmēšana starptautiskā līmenī, kas ļauj risināt reģionālas vai visas pasaules vides problēmas, jo īpaši saistībā ar klimata pārmaiņām;

C.  tā kā tikai saistoši mērķi nodrošina dalībvalstīm vajadzīgo elastīgumu, lai visefektīvāk un rentablāk dekarbonizētu ekonomiku, ņemot vērā nacionālos apstākļus un īpatnības;

D.  tā kā Eiropadome ir apņēmusies līdz 2050. gadam kā daļu no attīstīto valstu grupā nepieciešamajām reformām par 80–95 % samazināt SEG emisijas;

E.  tā kā klimata un enerģētikas politikas satvarā 2030. gadam ir rūpīgi jāapsver saistības (gan ilgtermiņa, gan īstermiņa) klimata jomā un jārisina tādi nenovēršami ekonomiskie un sociālie jautājumi kā energoapgādes drošība, enerģijas augstās izmaksas rūpniecībai un mājsaimniecībām un vajadzība radīt jaunas darbavietas un atveseļot ekonomiku, un pāreja uz ilgtspējīgas izaugsmes modeli;

F.  tā kā dažādu politikas mērķu, piemēram, siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšana, energoapgādes drošība un ekonomiskās izaugsmes, konkurētspējas un nodarbinātības nostiprināšana, pamatā jābūt modernākajām tehnoloģijām, ar ko iespējams rentabls resursu izmantojums;

G.  tā kā tiesiskais regulējums, kas attiecas uz pašreizējo klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumu ar saistošiem mērķiem par atjaunojamo energoresursu procentuālo daļu energopatēriņa un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumā, zaudēs spēku 2020. gadā; tā kā to valstu prasību spēkā esamības pārtraukšana, kas attiecas uz lielāku atjaunojamo energoresursu izmantojumu, varētu apdraudēt nepieciešamo izaugsmi šajā nozarē;

H.  tā kā Komisija iepriekš minētajā paziņojumā „Enerģētikas ceļvedis 2050” ir norādījusi, ka cilvēku labklājība, rūpniecības konkurētspēja un sabiedrības vispārēja funkcionēšana ir atkarīga no drošas, pastāvīgas, ilgtspējīgas un cenu ziņā pieejamas enerģijas;

I.  tā kā ir nepieciešami lieli ieguldījumi, lai modernizētu enerģētikas sistēmu ar dekarbonizāciju vai bez tās, kas ietekmēs enerģijas cenas laikposmā līdz 2030. gadam;

J.  tā kā energotaupība un energoefektivitāte ir ātrākais un lētākais veids, kā risināt tādus jautājumus kā energoapgādes drošība, ārējā atkarība, augstās cenas un vides apsvērumi;

K.  tā kā tiek lēsts, ka līdz 2020. gadam būvniecības nozarē, rentabli taupot enerģiju, var ieekonomēt 65 miljonus tonnu naftas ekvivalenta (Mtoe );

L.  tā kā pašreizējā nenoteiktība attiecībā uz turpmāko klimata un enerģētikas politikas virzību kavē ļoti vajadzīgos ieguldījumus tīrās tehnoloģijās;

M.  tā kā „Enerģētikas ceļvedī 2050” ir paziņots, ka enerģētikas nozares dekarbonizācija un augsta atjaunojamo energoresursu īpatsvara panākšana ir lētāka nekā pašreizējo politikas virzienu turpināšana un ka laika gaitā turpinās pieaugt cena par enerģiju, ko iegūst no kodoldegvielas un fosilajiem kurināmajiem, bet atjaunojamo energoresursu izmaksas mazināsies;

N.  tā kā Komisijas „Ceļvedī virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g.” tiek lēsts, ka ietaupījumi veselības aprūpes jomā, uzlabojot gaisa kvalitāti, līdz 2030. gadam sasniegtu EUR 17 miljardus gadā, un tā kā saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IEA ) aplēsēm līdz 2035. gadam īstenota konsekventa politika attiecībā uz mērķi ierobežot temperatūras palielināšanos līdz 2°C varētu samazināt ES fosilā kurināmā importa izmaksas par 46 % vai par EUR 275 miljardiem (1 % no ES IKP) gadā;

O.  tā kā cena, ko par enerģiju maksā tiešais patērētājs, pēdējo desmit gadu laikā ir nepārtraukti pieaugusi, un līdz ar to tā rada aizvien lielākas raizes ES iedzīvotājiem un ievērojamas izmaksas uzņēmumiem un nozarēm;

P.  tā kā jāvelta uzmanība tam, kā klimata un enerģētikas politika ietekmē ne tikai vismazāk aizsargātās sabiedrības grupas, bet arī mājsaimniecības ar zemiem un vidējiem ienākumiem, kuru dzīves līmenis pēdējos gados ir pasliktinājies;

Q.  tā kā transporta nozare veido būtisku īpatsvaru no siltumnīcefekta gāzu emisijām un enerģijas patēriņa ES; tā kā laikposmā no 1996. gada līdz 2007. gadam transporta nozares radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas ir palielinājušās par 36 %;

R.  tā kā klimata pārmaiņas rada neatliekamu un potenciāli neatgriezenisku apdraudējumu cilvēces attīstībai, bioloģiskajai daudzveidībai un nacionālajai drošībai un to novēršanā jāiesaista starptautiskā sabiedrība;

S.  tā kā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes Pirmās darba grupas (IPCC WGI ) 2013. gada novērtējums liecina, ka mums ir iespēja veidot savu nākotni, taču mēs šo iespēju varam drīzumā zaudēt, jo jau esam radījuši vairāk nekā pusi no kopējā oglekļa emisiju daudzuma, kas mums dotu vērā ņemamu iespēju ierobežot sasilšanu līdz 2°C, un ka pašreizējos plānošanas ciklos attiecībā uz ievērojamiem ieguldījumiem uzņēmējdarbībā un infrastruktūrā tas ir steidzami jāņem vērā lēmumu pieņemšanā;

T.  tā kā starptautiskā sabiedrība 2009. gada Kopenhāgenas augstāka līmeņa sanāksmē apņēmās 21. gadsimtā ierobežot globālo sasilšanu līdz 2°C virs pirmsrūpniecības laikmeta līmeņa, un tā kā pašlaik nav iespējams izpildīt šo apņemšanos;

U.  tā kā IPCC piektajā novērtējuma ziņojumā nesen tika apstiprināts, ka neesam izpildījuši savu apņemšanos ievērot minētās saistības klimata jomā, jo, pārsniedzot vairāk nekā vienu triljonu tonnu kumulatīvo oglekļa dioksīda emisiju, temperatūra paaugstināsies par vairāk nekā 2°C, un jau ir uzkrāta aptuveni puse no minētā daudzuma; tā kā šī prakse nepilnu 30 gadu laikā izraisīs sasilšanu par vairāk nekā 2°C; tā kā ir jānosaka vērienīgi mērķi un nekavējoties jāsāk to izpilde;

V.  tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas ziņojumu „Samaziniet siltumu!” pašreizējā emisiju dinamika turpmāko 20 līdz 30 gadu laikā radīs sasilšanu par 2°C un līdz 2100. gadam — par 4°C;

W.  tā kā saistībā ar klimata pārmaiņu ierobežošanu līdz 2°C Padome 2011. gadā atkārtoti apstiprināja ES mērķi — līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80–95 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni;

X.  tā kā ANO ģenerālsekretārs Ban Ki-moon ir aicinājis valstu vadītājus piedalīties ANO augstākā līmeņa sanāksmē par klimata jautājumiem, kas notiks 2014. gada septembrī, lai skaidri apņemtos veikt turpmākas darbības klimata pārmaiņu jomā;

Y.  tā kā saskaņā ar ANO Vides programmas 2013. gada ziņojumu par emisiju samazinājuma neatbilstību pašreizējās saistības klimata pārmaiņu mazināšanas jomā 2020. gadam nav pietiekamas, lai novērstu draudošās klimata pārmaiņas, tādēļ būs jāizvirza vērienīgāki mērķi siltumnīcefekta gāzu emisiju mazināšanai pēc 2020. gada;

Z.  tā kā Eurostat rādītāji liecina, ka ES ir samazinājusi CO2 emisijas par 16,97 % laikposmā no 1990. gada līdz 2011. gadam un virzās uz attiecīgā mērķa sasniegšanu 2020. gadā; tā kā ES ir jāizvirza vērienīgāki mērķi CO2 emisiju samazināšanas jomā, lai izpildītu savus mērķus klimata jomā 2050. gadam;

AA.  tā kā ANO statistikas nodaļas dati liecina, ka vispārējais CO2 emisiju līmenis laikposmā no 1990. līdz 2010. gadam ir palielinājies par vairāk nekā 50 %;

AB.  tā kā no 2005. līdz 2012. gadam par 16 % samazinājās apstiprinātās ES emisijas nozarēs, kurām piemēro emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS ), un par 10 % –– nozarēs, kurām nepiemēro ETS , kas liecina, ka 2020. gada mērķi par attiecīgi 21 % un 10 % samazinājumu, visticamāk, tiks sasniegti vairākus gadus ātrāk;

AC.  tā kā „Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g.” liecina, ka iekšzemes emisiju samazināšana par 40–44 % ir rentabla pieeja, lai panāktu pašu zemāko mērķrādītāju robežu ES mērķim līdz 2050. gadam panākt 80–95 % samazinājumu, un tādēļ 2030. gadam būs jānosaka mērķis, kas pārsniegs 44 % samazinājumu, lai rentabli sasniegtu šā diapazona vidējos līdz augstākos mērķrādītājus;

AD.  tā kā Eiropas Vides aģentūra ir aprēķinājusi, ka nespēja pielāgoties klimata pārmaiņām radīs izmaksas vismaz EUR 100 miljardu apmērā 2020. gadā un EUR 250 miljardu apmērā 2050. gadā visā ES;

AE.  tā kā, kaut gan pēc IEA aplēsēm ES ir atbildīga par 11 % no pasaules siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām un ES CO2 emisijas metriskajās tonnās uz vienu iedzīvotāju joprojām ir augstākas nekā vidēji pasaulē, jaunietekmes valstīs un jaunattīstības valstīs, Eiropas vienotā tirgus IKP ir lielāks, nekā jebkurai pasaules valstij, un tai ir būtiska diplomātiskā ietekme; tā kā, lai arī ES ir ierobežotas spējas samazināt pasaules emisijas, rīkojoties vienpusēji, tai tādējādi ir būtiska vadošā loma, efektīvi izmantojot citu valstu pasākumus klimata jomā, jo īpaši attiecībā uz saistošas starptautiskas vienošanās panākšanu 2015. gadā Parīzē; tā kā ES ir jādefinē skaidra un mērķtiecīga nostāja un jānodrošina, ka turpmākie nolīgumi ir ratificējami visās dalībvalstīs;

AF.  tā kā vispārējo klimata pārmaiņu problēmu var atrisināt tikai tad, ja vērienīgo ES politiku apvieno ar trešo valstu apņemšanos;

AG.  tā kā, lai nodrošinātu ES siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķa un citu ES pasākumu klimata jomā sekmīgu izpildi, tiem jābūt daļai no vispārējiem centieniem; tā kā 2030. gada satvaram būtu jāveido ES nostāja sarunās par 2015. gada pasaules mēroga nolīgumu par klimata pārmaiņām; tā kā ir jāpievērš pienācīga uzmanība ES ekonomikas konkurētspējai, kamēr nav panākta taisnīga pasaules mēroga vienošanās;

AH.  tā kā siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana pozitīvi ietekmēs arī sabiedrības veselību, mazinot gaisa piesārņojumu, jo īpaši apdzīvotās vietās un to apkārtnē;

AI.  tā kā iekārtas, kurās izmanto vēja un saules enerģiju, 2013. gada 16. jūnijā saražoja 61 % no kopējā Vācijā saražotās elektroenerģijas daudzuma, apliecinot, ka klimata un enerģētikas politika ir sekmīga un uzskatāma par piemēru reģionālās koordinācijas un sadarbības veicināšanai;

AJ.  tā kā saskaņā ar Eurostat datiem ES atjaunojamo energoresursu īpatsvars 2011. gadā sasniedza 13 % un ES virzās uz 2020. gada mērķa sasniegšanu šajā saistībā;

AK.  tā kā ES tādējādi virzās uz savu saistošo 2020. gada mērķu sasniegšanu, proti, samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un palielināt savu atjaunojamo energoresursu īpatsvaru, bet ne uz indikatīvā 20 % energoefektivitātes mērķa sasniegšanu;

AL.  tā kā saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas pārskatu par 2013. gadu kopējais enerģijas patēriņš laikposmā no 2010. līdz 2040. gadam pieaugs par 56 % (Āzijas valstis, kas nav ESAO dalībnieces, veidos 60 % no šī pieauguma) un fosilais kurināmais (kur ievērojamu daļu veido ogles) turpinās nodrošināt gandrīz 80 % no kopējā enerģijas patēriņa līdz pat 2040. gadam;

AM.  tā kā ieguldījumi energoefektivitātē, atjaunojamos energoresursos un siltumnīcefekta gāzu emisiju mazināšanā viens otru daudzējādā ziņā ietekmē un ir ārkārtīgi svarīgi, lai kompromisi starp minētajiem mērķiem tiktu izskatīti atklāti un darīti zināmi sabiedrībai;

AN.  tā kā investoriem un nozarēm nekavējoties ir vajadzīgs skaidrs ilgtermiņa ES klimata un enerģētikas politikas satvars ar augstāku noteiktības līmeni un līdz ar to skaidrību par cenu līmeni, lai sekmētu vidēja termiņa un ilgtermiņa ilgtspējīgus ieguldījumus, samazinātu ar to saistīto risku un izmantotu ilgtspējīgo tehnoloģiju globālā tirgus iespēju sniegtās priekšrocības; tā kā skaidrai klimata un enerģētikas stratēģijai ir izšķirīga nozīme ES rūpniecības konkurētspējas nodrošināšanā, ekonomikas izaugsmes un darbavietu radīšanas veicināšanā;

AO.  tā kā klimata un enerģētikas politikas satvarā 2030. gadam ir rūpīgi jāapsver gan saistības klimata jomā (ilgtermiņa ES mērķi un īstermiņa starptautiskās sarunas), gan nepieciešamība risināt tādus steidzamus ekonomiskos un sociālos jautājumus kā energoapgādes drošība, enerģijas augstās izmaksas rūpniecībai un mājsaimniecībām, kā arī vajadzība radīt jaunas darbavietas un atveseļot ekonomiku;

AP.  tā kā ierobežotās vietējo resursu pieejamības dēļ vērienīga ES pāreja uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu ir vienīgais veids, kā turpmāk nodrošināt energoapgādes drošību par pieņemamām cenām;

AQ.  tā kā Komisijas paziņojumā „Enerģētikas ceļvedis 2050”, ko atbalstījis Parlaments, norādīts, ka energoefektivitāte, atjaunojamie energoresursi un energoinfrastruktūra ir visizdevīgākās izvēles, lai panāktu ekonomikas dekarbonizāciju, un ka jāpieņem piemērota politika un instrumenti;

AR.  tā kā IEA 2013. gada ziņojumā par energoefektivitātes tirgu norādīts, ka energoefektivitāte ir pasaules primārā „degviela” un lētākais un ātrākais veids, kā mazināt ES atkarību no enerģijas importa, pastiprināt energoapgādes drošību, samazināt rēķinus par enerģijas patēriņu un apkarot klimata pārmaiņas;

AS.  tā kā atjaunojamo energoresursu potenciāls vēl nav pilnībā izpētīts; tā kā saskaņā ar Komisijas paziņojumu „Enerģētikas ceļvedis 2050” šie resursi līdz 2050. gadam veidos būtisku daļu no energoapgādes, kas nozīmē, ka šajā termiņā ir jābūt konkrētiem svarīgiem mērķiem, lai nodrošinātu, ka plāni attiecībā uz atjaunojamo energoresursu izmantojumu ES un energoapgādes dažādošanu Eiropas iekšējā enerģijas tirgū būtu ticami un stabili, kas palīdzētu nodrošināt Eiropas konkurētspēju un energoapgādes drošību un sekmētu jaunu nozaru un eksporta iespēju attīstību;

AT.  tā kā atjaunojamo energoresursu attīstīšana un lielāka energoefektivitāte labvēlīgi ietekmēs klimata un enerģētikas mērķus, nostiprinās ES energoapgādes drošību, tās vadošo lomu tehnoloģiju jomā un rūpniecisko konkurētspēju, veicinās izaugsmi un nodarbinātību un radīs augustu pievienoto vērtību ES nākotnē;

AU.  tā kā energoefektivitātes uzlabošana ir rentablākais un ātrākais veids, kā samazināt ES atkarību no enerģijas importa, vienlaikus samazinot lielos energopatēriņa rēķinus tiešajiem lietotājiem un radot vietējās tautsaimniecības darbavietas un sekmējot izaugsmi;

AV.  tā kā fosilā kurināmā imports ES 2011. gadā veidoja EUR 406 miljardus (vairāk nekā EUR 1000 uz vienu iedzīvotāju) un tā kā ir paredzams, ka ES atkarība no enerģijas importa palielināsies; tā kā šīs atkarības dēļ Savienību ietekmē pasaules energoresursu cenas un politiskie satricinājumi un tiek apdraudēta Savienības un tās dalībvalstu ārpolitikas autonomija; tā kā šā iemesla dēļ ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai enerģijas cenas tiešajiem lietotājiem būtu pēc iespējas pārredzamākas; tā kā ES ir vairāk jāpievērš uzmanība izdevīgākajām energoefektivitātes, atjaunojamo energoresursu un energoinfrastruktūras iespējām;

AW.  tā kā par fosilo kurināmo importēšanu iztērētie līdzekļi sniedz niecīgu ieguldījumu investīcijās, darbavietu radīšanā vai izaugsmē Savienībā, un tādējādi šo līdzekļu novirzīšana uz vietējiem ieguldījumiem energoefektivitātē, atjaunojamajos energoresursos un viedā infrastruktūrā stimulētu būvniecības, mašīnbūves un augsto tehnoloģiju nozares un to pakārtotos piegādātājus, radot kvalitatīvas, augsti kvalificētas darbavietas, kuras nevar eksportēt/pārvietot;

AX.  tā kā saskaņā ar IEA datiem 2035. gadā divas trešdaļas no pasaules energoefektivitātes potenciāla joprojām nebūs izmantotas, jo trūkst patiesu politisko prioritāšu šajā jomā;

AY.  tā kā Fraunhofera institūta pētījumos ir norādīts, ka ES līdz 2030. gadam var rentabli panākt 40 % enerģijas ietaupījumus;

AZ.  tā kā pētījumi ir apliecinājuši, ka ES ir ekonomiski izdevīgs potenciāls palielināt galapatēriņa enerģijas ietaupījumus par vairāk nekā 40 % visās tautsaimniecības nozarēs (mājokļu nozarē — 61 %, transporta nozarē — 41 %, pakalpojumu sfērā — 38 % un rūpniecības nozarē — 21 %); tā kā minētā potenciāla izmantošana enerģijas rēķinos radītu ikgadējus tīros ietaupījumus EUR 239 miljardu apjomā;

BA.  tā kā vairāk nekā 40 % no galapatēriņa enerģijas ES izmanto apkures un dzesēšanas vajadzībām, no kā (saskaņā ar Eiropas tehnoloģiju platformu attiecībā uz apkuri un dzesēšanu) 43 % patērē mājsaimniecības, 44 % — rūpniecības nozare, bet atlikušie 13 % tiek patērēti pakalpojumu jomā;

BB.  tā kā ir pierādīts, ka lielākais potenciāls rentabli palielināt enerģijas ietaupījumus ir būvniecības nozarē, kas patlaban veido 40 % no ES galīgā energoresursu patēriņa un 36 % no ES CO2 emisijām;

BC.  tā kā pētījumi liecina, ka energoefektivitātes uzlabošana samazina izmaksas, no kā iegūst gan nozares, gan iedzīvotāji;

BD.  tā kā, ņemot vērā pašreizējās tendences, ir sagaidāms, ka pasaules iedzīvotāju skaits 2050. gadā pārsniegs 9 miljardus un līdz 2030. gadam pasaules enerģijas pieprasījums pieaugs par vairāk nekā 40 %;

BE.  tā kā aizvien pieaugošo enerģijas cenu dēļ ir paaugstinājušies enerģētiskās nabadzības rādītāji Eiropas Savienībā;

BF.  tā kā Eiropadome 2012. gada maijā atzina, ka energoefektivitāte var sniegt būtisku ieguldījumu, lai apturētu pašreizējo enerģijas cenu un izmaksu pieaugumu, kas pamatā skar sabiedrības neaizsargātākos locekļus;

BG.  tā kā vērienīgais enerģijas ietaupījuma mērķis līdz 2020. gadam palielinās neto nodarbinātību par 400 000 darba vietu, jo īpaši, radot tik ļoti vajadzīgo nodarbinātību būvniecības nozarē, un uzlabos valsts budžetu, samazinot bezdarba izmaksas;

BH.  tā kā iekšējā enerģētikas tirgus pabeigšana ir priekšnosacījums ES vispārējai energoapgādes drošībai, konkurētspējīgām enerģijas cenām un tās klimata politikas mērķu sasniegšanai rentablā veidā;

BI.  tā kā dažādās subsīdijas attiecībā uz dažādiem energoavotiem un tehnoloģijām, ja to īstenošana notiek nekoordinēti un ekonomiski neizdevīgā veidā, rada konkurences traucējumus un kavē iekšējā enerģētikas tirgus izveides pabeigšanu, nepalielinot ieguldījumu noteiktību;

BJ.  tā kā fosilā kurināmā subsīdijas 2011. gadā ES elektroenerģijas nozarē vien sasniedza EUR 26 miljardus, un šajā summā nav iekļautas gāzes un naftas subsīdijas;

BK.  tā kā Eiropadomes 2013. gada 22. maija sanāksmes secinājumos tika izteikts aicinājums par prioritāti izvirzīt videi vai ekonomikai kaitīgu subsīdiju, tostarp fosilā kurināmā subsīdiju, pakāpenisku pārtraukšanu;

BL.  tā kā pētījumi liecina, ka energotīklu uzlabošana un attīstīšana un lielāka skaita starpsavienojumu nodrošināšana ir būtisks veids, kā uzlabot iekšējo tirgu, samazināt enerģijas izmaksas un palielināt rūpniecības nozares konkurētspēju, ja izmaksu un ieguvumu analīze tiek izmantota attiecīgajiem ieguldījumiem;

BM.  tā kā pētījumi liecina, ka sistēmas vispārējās izmaksas un ietekme ievērojami atšķiras dažādu ražošanas avotu starpā; tā kā šādi aspekti būtu jāņem vērā arī, nosakot ES klimata un enerģētikas politikas satvaru;

BN.  tā kā saskaņā ar IEA aplēsēm, palielinoties energoapgādes decentralizācijai, vajadzība pēc ieguldījumiem energoinfrastruktūrā no pārvades līmeņa pāries uz sadales līmeni, kur 2030. gadā sadales tīkliem būs vajadzīgas trīs ceturtdaļas no šādiem ieguldījumiem;

BO.  tā kā saskaņā ar Eurostat datiem aptuveni 40 % no ES iedzīvotājiem jau dzīvo pilsētu teritorijās un urbanizācija turpina pieaugt, un tā kā atjaunojamie energoresursi mazina cieto daļiņu piesārņojumu gaisā; tā kā transports rada būtisku daļu no emisijām un efektivitātes sekmēšana labvēlīgi ietekmēs šo nozari;

BP.  tā kā Komisija paziņojumā „Enerģētikas ceļvedis 2050” ir norādījusi, ka tīkla modernizācijas ir neizbēgama un, vēl būtiskāk, ka neatkarīgi no tā, kurš no nākotnes enerģētikas attīstības plāniem tiks izraudzīts, izmaksas būs vienādas pat tad, ja tiks nolemts īstenot līdzšinējo attīstības plānu; tā kā līdz ar to ir jāizstrādā vieds un savstarpēji saistīts tīkls un jāizraugās attīstības plāns, kas pamatots uz atjaunojamiem energoresursiem un energoefektivitāti, jo tas ir vienīgais veids, kā sasniegt mērķus attiecībā uz ilgtspējību, konkurētspēju, enerģētisko neatkarību, energoapgādes drošību un pieņemamām enerģijas cenām;

BQ.  tā kā saskaņā ar 2012. gada Eiropas konkurētspējas ziņojumu ilgtspējīgas enerģētikas un vides tehnoloģiju nozare sniedz nozīmīgas uzņēmējdarbības un darbavietu izveides iespējas;

BR.  tā kā 2012. gada Eiropas konkurētspējas ziņojumā ir ieteikts, ka konkurētspējas saglabāšanas nolūkā ES uzņēmumiem ir galvenokārt jāizmanto uzņēmējdarbības iespējas, ko sniedz vispārējie vides un sociālie mērķi un uzdevumi;

BS.  tā kā saskaņā ar aprēķiniem Komisijas „Enerģētikas ceļvedī 2050” visos izvērtētajos dekarbonizācijas īstenošanas plānos ir paredzēts, ka atjaunojamo energoresursu daļai galīgajā energoresursu patēriņā 2050. gadā jābūt no 55 līdz 75 %; tā kā saskaņā ar minētajiem aprēķiniem, ja netiks veikti papildu pasākumi, atjaunojamo energoresursu daļa pēc 2020. gada strauji saruks;

BT.  tā kā ES patlaban ieņem vadošo pozīciju pasaulē atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju ziņā un šajā nozarē jau ir izveidotas apmēram pusmiljons darbavietas; tā kā lielāks atjaunojamo energoresursu īpatsvars ilgākā termiņā sekmēs ilgtspējīgu izaugsmi un lielāku energoapgādes drošību;

BU.  tā kā atjaunojamo energoresursu nozare nodrošina 1 % no ES IKP un tieši vai netieši tajā ir nodarbināti aptuveni 1,2 miljoni iedzīvotāju, kas ir par 30 % vairāk nekā 2009. gadā; tā kā ES 2020. gadā atjaunojamo energoresursu nozarē būs nodarbināti 2,7 miljoni cilvēku;

BV.  tā kā atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes nozares, neņemot vērā krīzi, ir paplašinājušās un ir paredzams, ka nākotnē tās palielinās ES IKP;

BW.  tā kā pētījumi liecina, ka Ķīna ir pievilcīgākā valsts ieguldījumiem atjaunojamos energoresursos, lai gan šādas valstis ir arī ASV, Indija, Japāna, Kanāda un Austrālija;

BX.  tā kā ir jānodrošina labāka ES konkurētspēja pasaules tirgū;

BY.  tā kā plašāki pētījumi par dažādiem jauniem un ilgtspējīgiem enerģijas veidiem un paraugprakses apmaiņa nodrošina vislabākās izredzes problēmas ilgtermiņa risinājumam;

BZ.  tā kā ilgtspējīgas attīstības pamatā ir līdzsvars starp vides, ekonomikas un sociālās attīstības trijiem pīlāriem;

CA.  tā kā vietējam un reģionālajam līmenim ir būtiska nozīme tādu pasākumu veicināšanā un īstenošanā, kas nepieciešami virzībā uz zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa ekonomiku,

Mērķi

1.  atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu „Klimata un enerģētikas politikas satvars 2030. gadam” un cer, ka Eiropadome šiem jautājumiem radīs vērienīgus, reālistiskus, rentablus un elastīgus risinājumus, kas saglabās ilgtspējīgas konkurences priekšrocības ES, ņemot vērā tās zināšanas un lietpratību enerģētikas jomā, kā arī īstermiņa un ilgtermiņa darbību;

2.  pauž dziļas bažas par priekšlikumiem attiecībā uz jaunu pārvaldības struktūru 2030. gada satvaram un atgādina, ka 2020. gada satvars ir balstīts uz pilnīgu Parlamenta un Padomes koplēmumu; uzstāj, ka ikvienam Komisijas tiesību akta priekšlikumam ir jābūt balstītam uz pilnīgu Parlamenta un Padomes koplēmumu;

3.  pauž nožēlu par to, ka Komisijas 2014. gada 22. janvārī pieņemtajā paziņojumā „Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam” (COM(2014)0015) vairākos līmeņos tiek atbalstīta tuvredzīga un pieticīga nostāja, jo īpaši attiecībā uz atjaunojamās enerģijas valsts mērķu un jebkādu tādu mērķtiecīgu pasākumu trūkumu, kas paredzēti energoefektivitātes stimulēšanai; ņem vērā Komisijas nesen pieņemto paziņojumu par enerģijas cenām un izmaksām Eiropā (COM(2014)0021);

4.  norāda uz 2013. gada 27. septembrī pieņemtās IPCC piektā novērtējuma ziņojuma pirmās daļas neseno publikāciju, kurā ir apliecināts, ka globālā sasilšana par 95 % ir cilvēka darbību izraisīta (salīdzinājumā ar 90 % rādītāju 2007. gada ceturtajā ziņojumā), un kurā tiek brīdināts par iespējamām sekām, ko bezdarbība var radīt attiecībā uz mūsu ekosistēmu stabilitāti;

5.  aicina Padomi un Komisiju kā daļu no ES klimata un enerģētikas politikas satvara 2030. gadam pieņemt un īstenot daudzpusēju pieeju, kuras pamatā ir savstarpēji stiprinoša, koordinēta un saskaņota politika un vērienīgi saistoši mērķi attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, atjaunojamiem energoresursiem un energoefektivitāti; prasa Komisijai un dalībvalstīm vairāk izmantot mijiedarbību, kāda ir starp šiem trijiem mērķiem, jo tie ir piemērotākais mehānisms, kā rentablā veidā panākt ES klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanu laikposmā līdz 2030. gadam, nodrošināt ieguldījumu drošību un palielināt un nostiprināt konkurētspēju un energoapgādes drošību Eiropas Savienībā;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis izvirzīt saistošu ES mērķi 2030. gadam, paredzot valstu siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināt vismaz par 40 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni, uzskata, ka mērķa vērienīgumam ir jāsaskan ar rentablu plānu 2°C mērķa panākšanai; uzsver, ka šāds mērķis ir jāsasniedz, izvirzot individuālus nacionālus mērķus, kuru noteikšanā ņemta vērā katras dalībvalsts konkrētā situācija un iespējas;

7.  piekrīt, ka ES savlaicīgi — pirms ANO ģenerālsekretāra rīkotās augstākā līmeņa sanāksmes 2014. gada septembrī — būtu jāapņemas sasniegt šo siltumnīcefekta gāzu mērķi saistībā ar starptautiskajām sarunām par klimatu, un aicina Eiropadomi pēc iespējas ātrāk rīkoties tāpat;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis izvirzīt saistošu ES 40 % energoefektivitātes mērķi 2030. gadam saskaņā ar pētījumiem par rentablo energotaupības potenciālu, uzsver, ka šāds mērķis ir jāsasniedz, izvirzot individuālus nacionālus mērķus, kuru noteikšanā ņemta vērā katras dalībvalsts konkrētā situācija un iespējas;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis izvirzīt saistošu ES mērķi 2030. gadam, paredzot no atjaunojamiem energoresursiem saražot vismaz 30 % no kopējā galīgā energoresursu patēriņa; uzsver, ka šāds mērķis ir jāsasniedz, izvirzot individuālus nacionālus mērķus, kuru noteikšanā ņemta vērā katras dalībvalsts konkrētā situācija un iespējas;

10.  norāda, ka visām ekonomikas nozarēm būs jāsniedz ieguldījums siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā, lai ES nodrošinātu savu taisnīgo daļu pasaules mēroga centienos; uzskata, ka laikus jānoslēdz vienošanās par klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam, lai ES sagatavotos starptautiskām sarunām par jaunu juridiski saistošu starptautisku vienošanos un nodrošinātu dalībvalstīm, rūpniecībai un citām nozarēm skaidru juridiski saistošu satvaru un mērķus tādu vidēja termiņa un ilgtermiņa ieguldījumu veikšanai, kas nepieciešami emisiju samazināšanas, energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu jomā;

11.  norāda, ka dekarbonizācijas risinājumi būs balstīti uz dažādu ilgtspējīgo tehnoloģiju īpatsvaru dalībvalstīs — atjaunojamiem energoresursiem, kodolenerģiju un oglekļa dioksīda uztveršanu un uzglabāšanu, ja šī tehnoloģija laikus būs pieejama; norāda, ka lielākai atjaunojamu energoresursu īpatsvara integrēšanai būs jāveic būtiska pārvades un sadales tīklu paplašināšana un papildu pārvadāmo rezerves jaudu un/vai uzglabāšanas jaudu izveidošana;

12.  atgādina, ka jebkādas papildu izmaksas tieši vai netieši tiks pārnestas uz galapatērētājiem, un tādēļ uzskata, ka ES energosistēmas dekarbonizācijā ieguldīto papildu izmaksu mazināšana ir priekšnoteikums ES konkurētspējas saglabāšanai;

13.  atgādina, ka dalībvalstis saglabā kompetenci noteikt savu energoresursu struktūru, un tādēļ tām pašām jāpieņem lēmums par vislabāko energoresursu struktūru enerģētikas politikas mērķu, jo īpaši dekarbonizācijas mērķu, īstenošanai;

14.  uzskata, ka galvenokārt ir svarīgi noteikt stingru saistošo mērķi energoefektivitātes jomā, lai Savienībā energoresursi tiktu izmantoti visefektīvākajā veidā, turklāt šādam mērķim būs arī stimulējoša ietekme, nodrošinot, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā un atjaunojamu energoresursu mērķu sasniegšanā būs jāiegulda mazāk pūļu;

15.  uzskata, ka saistošu vispārējo mērķu noteikšana, kas sasniedzami ar valstu kopīgiem centieniem, ir izmaksu ziņā rentablākais un elastīgākais veids, kā piešķirt dalībvalstīm nepieciešamo rīcības brīvību un ievērot subsidiaritātes principu;

16.  aicina Eiropadomi, lai turpinātu ES līmenī panākto virzību un nodrošinātu ilgtermiņa noteiktību, izvirzīt vērienīgus, reālistiskus mērķus klimata un enerģētikas politikas satvaram 2030. gadam, ņemot vērā rentablāko attīstības plānu to ES ilgtermiņa saistību īstenošanai, kuras uzņēmās Parlaments un Padome, proti, līdz 2050. gadam samazināt ES siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80–95 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni;

17.  aicina Komisiju vienkāršot politikas klimata un enerģētikas jomā, lai panāktu lielāku ES politikas virzienu saskaņotību, elastību un rentabilitāti;

18.  uzsver, ka ES 2050. gada dekarbonizācijas mērķi varēs izpildīt vienīgi tad, ja notiks pāreja, kas paredz fosilā kurināmā izmantošanas izbeigšanu, un ka ir jāizvairās no tādas politikas īstenošanas, kas veicinātu tā izmantošanu; atgādina, ka vērienīga un ilgtermiņa politika energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu jomā veicinās izvairīšanos no šādas iesīkstējušas izmantošanas; šajā sakarībā uzsver jaunākos IEA secinājumus, ka ir lētāk īstenot ilgtermiņa politiku atjaunojamo energoresursu jomā nekā paļauties vienīgi uz oglekļa dioksīda emisiju cenām, jo tādējādi tiek veicināta laicīga plaša mēroga atjaunojamu energoresursu tehnoloģiju portfeļa veidošana, kas ir nepieciešams visas enerģētikas nozares dekarbonizācijai ilgtermiņā;

19.  pauž pārliecību, ka vislabākais veids, kā nodrošināt ES pašlaik un turpmāk vajadzīgos energoresursus, ir līdzsvarota un diversificēta energoresursu struktūras izveide, kas mazina atkarību no viena energoavota, neradot jaunas atkarību formas, kā arī ņemot vērā, ka Komisija iesaka samazināt ES atkarību no fosilajiem energoresursiem; mudina dalībvalstis ņemt vērā šos faktorus;

20.  aicina Komisiju kopā ar iesaistītajām rūpniecības nozarēm atbilstoši klimata un enerģētikas satvaram 2030. gadam izstrādāt nozarēm atsevišķi paredzētus ceļvežus, lai nodrošinātu pietiekamu elastību rūpniecības dalībniekiem;

21.  uzskata –– kaut gan daudzus mērķus enerģētikas politikā var sasniegt, paaugstinot enerģijas cenas, tomēr uzdevums ir sasniegt šos mērķus, palielinot ekonomisko aktivitāti;

22.  aicina nodrošināt resursus, kas nepieciešami atjaunojamo energoresursu un energotaupības tehnoloģiju izpētei un attīstībai;

23.  paredz plašu vienprātību jauna saistoša CO2 samazināšanas mērķa noteikšanai, pamatojoties uz pārstrādātu un labi funkcionējošu ETS;

24.  uzskata, ka gan ES ilgtermiņa politikas mērķi, gan konkrēti politikas instrumenti siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājuma jomā ir jāpieņem, konsekventi balstoties uz 1990. gada līmeni, ko izmanto par atsauces gadu;

25.  uzskata, ka ES varētu noteikt vērienīgāku CO2 samazinājuma mērķi, ja pārējās galvenās emisijas izraisošās attīstītās un jaunattīstības valstis apņemtos īstenot savu daļu pasaules mēroga emisiju samazināšanas centienos;

26.  norāda, ka, nosakot atjaunojamo energoresursu avotu (AEA) saistošo mērķi 2020. gadam, ES ir izvirzījusies vadošajā pozīcijā AEA tehnoloģiju inovāciju jomā; uzsver, ka šīs politikas turpināšana, nosakot saistošus AEA mērķus, vēl vairāk stiprinās ES pozīciju šajā jomā; uzskata, ka AEA attīstība veicina siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķa sasniegšanu, samazinot vajadzību pēc fosilā kurināmā importa un palielinot mūsu energoavotu diversifikāciju; tādēļ uzskata, ka Eiropas Savienībai satvarā 2030. gadam ir jāizvirza saistošs AEA mērķis; uzskata, ka ir jāīsteno tālejoša politika enerģētikas un klimata jomā, kas ir saskaņota ar ES rūpniecības politikas programmu konkurences veicināšanai;

27.  uzskata –– lai varētu maksimāli izmantot AEA jaudu, 2030. gada satvaru un mērķus jāorientē uz vispārējās enerģētikas sistēmas attīstību un pilnveidošanu;

28.  uzskata, ka ES ir labi panākumi, lai sasniegtu 2020. gada atjaunojamu energoresursu paplašināšanas mērķi — 20 %; uzsver, ka aizvien plašāka atjaunojamo energoresursu izmantošana valsts līmenī, kas zināmā mērā ir nekoordinēta un notiek ārkārtīgi strauji, būtiski ietekmē ES iekšējo enerģijas tirgu (cita starpā ar plūsmas cilpām jeb loop flows ); uzskata, ka turpmāk energoapgādes sistēmas vairāk jābalsta uz atjaunojamiem energoresursiem; uzstāj, ka visi energoapgādes sistēmu attiecīgie aspekti jāietver lēmumos par plašāku atjaunojamo energoresursu turpmāku izmantošanu;

29.  uzskata, ka atbalsta shēmas, tās izstrādājot efektīvā, elastīgā un paredzamā veidā, ir piemērots instruments, lai veicinātu AEA un energoefektivitātes rentablu attīstību un izmantošanu; uzsver, ka jebkurām valstu AEA atbalsta shēmām ir pakāpeniski jātuvojas ES vai zemāka līmeņa integrētākai atbalsta sistēmai, ņemot vērā gan tehnoloģijas brieduma pakāpi, gan reģionālās un ģeogrāfiskās atšķirības, kura varētu radīt tirgum tuvāku pamatu, ieguldījumu noteiktību un vienlīdzīgus konkurences noteikumus; uzskata, ka svarīgs Komisijas uzdevums ir sniegt norādes šajā saistībā, piemēram, par atbalsta shēmu atbilstību iekšējā tirgus un valsts atbalsta noteikumiem, ņemot vērā pētniecības un inovācijas pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” nozīmīgumu;

30.  uzskata, ka 2030. gada politikas satvars ir jāiekļauj ilgāka termiņa redzējumā, īpaši raugoties uz 2050. gadu, atbilstoši dažādajiem Eiropas Komisijas pieņemtajiem ceļvežiem; šajā sakarībā uzskata, ka ES politikas virzieni 2030. gadam siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas, atjaunojamu energoresursu un energoefektivitātes jomā ir jāuzskata par starpposma mērķiem ilgāka termiņa mērķu sasniegšanā, kā daļa no vispusīgas pieejas nodrošināt to rentabilitāti, paredzamību un ilgtspēju;

31.  uzskata, ka ES reģionālajai politikai ir svarīga loma atjaunojamu energoresursu ražošanas un energoefektivitātes veicināšanā visas Eiropas mērogā; norāda, ka atšķirīgu ģeogrāfisko apstākļu dēļ ir neiespējami piemērot visiem reģioniem vienādu enerģētikas politiku;

32.  atzīst, ka subsīdijas visiem energoavotiem, tostarp fosilajiem kurināmajiem un kodolenerģijai, var būtiski ietekmēt enerģijas cenas; norāda, ka daži no atjaunojamo energoresursu avotiem, piemēram, krasta vēja un saules fotoelementu energoavoti, jau gandrīz spēj konkurēt izmaksu ziņā ar tradicionāliem energoresursu avotiem, un uzskata, ka tādēļ ir jāpielāgo ar tiem saistītās atbalsta shēmas un pakāpeniski jāpārtrauc subsidēšana, lai finansējumu varētu pārdalīt tādu energoresursu tehnoloģiju pētniecības un attīstības programmām kā nākamās paaudzes atjaunojamo energoresursu avoti un uzglabāšanas tehnoloģijas; tomēr uzsver, ka šāda rīcība ir jāpaziņo iepriekš, lai neradītu kaitējumu nozarei, un ka tās īstenošanai ir jāreformē enerģijas tirgus struktūra, jāvienkāršo valstu administratīvās un tīkla savienojumu procedūras un jāpalielina enerģijas tirgu pārredzamība; pauž nožēlu par izmaiņām, kuras dažas dalībvalstis veica shēmās ar atpakaļejošu datumu un kuras ir iedragājušas ieguldītāju uzticību un ieguldījumu līmeni atjaunojamo energoresursu avotos; lūdz Komisiju izpētīt, kā varētu pārveidot pašreizējo enerģijas tirgu, lai garantētu atdevi no ieguldījumiem dažādu atjaunojamu energoresursu ražošanā, kuri spēj labvēlīgi ietekmēt vairumtirdzniecības cenu samazināšanu, vienlaikus arī ietekmējot ieguldījumu atdevi; uzsver — lai samazinātu visu atjaunojamu energoresursu tehnoloģiju izmaksas un veicinātu jauninājumus un jaunāku un mazāk attīstītu tehnoloģiju attīstību un izmantošanu, ir vajadzīga skaidra atjaunojamo energoresursu politika kopā ar pētniecības un izstrādes programmām; lūdz Komisiju izpētīt izmantošanas prioritātes vispārējo ietekmi, tostarp uz vispārīgajām enerģijas izmaksām;

33.  vienlaikus atzīmē, ka ES ir jāsamazina atkarība no importētā fosilā kurināmā; atzīmē, ka vairākas subsīdijas, kas ir piešķirtas fosilajam kurināmajam, kodolenerģijai un dažām attīstītām AEA tehnoloģijām rada strukturālus tirgus traucējumus vairākās dalībvalstīs; aicina dalībvalstis pēc iespējas ātrāk pārtraukt šādas subsīdijas un jo īpaši tiešas un netiešas videi kaitīgas subsīdijas fosilajam kurināmajam;

34.  aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm izstrādāt ceļvedi katrai valstij atsevišķi, norādot skaidru apņemšanos pakāpeniski pārtraukt šīs subsīdijas;

35.  lūdz Komisiju izveidot visu dalībvalstu un Eiropas atjaunojamajiem enerģijas avotiem piešķirto subsīdiju un atbalsta shēmu apkopojumu un aicina dalībvalstis, sadarbojoties ar Komisiju, nodrošināt to saskaņošanu un pārredzamību ES līmenī;

36.  atzīst, ka ir kļuvis daudz sarežģītāk veikt ieguldījumus atjaunojamu energoresursu attīstībā, sevišķi tādēļ, ka dažās dalībvalstīs tiek pieņemtas izmaiņas ar atpakaļejošu datumu; aicina izstrādāt stabilu un paredzamu tiesiskā regulējuma politikas un pasākumu satvaru 2030. gadam, pamatojoties uz vērienīgu saistošu mērķi atjaunojamu energoresursu jomā, kas ievērojami veicinātu darbavietu izveidi un mazinātu nenoteiktību, samazinātu ieguldījumu risku, kapitāla izmaksas un tādējādi arī vajadzīgā atbalsta apjomu;

37.  norāda, ka ilgtermiņa mērķi nodrošina politisko stabilitāti un stiprina ieguldītāju uzticību, tādējādi maksimāli samazinot riska prēmijas ieguldītājiem, kas ir būtisks faktors, lai attīstītu atjaunojamos energoresursus, kas ir kapitāla ziņā ietilpīgas tehnoloģijas; norāda, ka mērķu trūkums varētu radīt atjaunojamu energoresursu ievērojamu izmaksu pieaugumu, savukārt tie ieguldījumi, kuri tiek veikti, pateicoties ilgtermiņa mērķiem, pazeminātu tehnoloģiju izmaksas un mazinātu īpašā atbalsta nepieciešamību;

38.  uzsver, ka Komisija „Ceļvedī virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g.” ir parādījusi, ka atjaunojami energoresursi un labāka energoefektivitāte Savienībai var radīt ietaupījumus no EUR 175 miljardiem līdz EUR 320 miljardiem gadā;

39.  norāda uz ievērojamo darbavietu izveides potenciālu atjaunojamu energoresursu jomā (3 miljoni darbavietu līdz 2020. gadam) un energoefektivitātes jomā (2 miljoni darbavietu līdz 2020. gadam)(23) ;

40.  uzskata, ka, lai AEA ražošana būtu efektīva, jāuzlabo tīkla elastība, infrastruktūra un enerģijas pārvades jaudas;

41.  ņemot vērā atjaunojamo energoresursu straujo integrāciju, aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par galveno tirgu, ko veidotu šādi integrēties gatavas dalībvalstis, kuras vēlas ātri sadarboties kopējā elektroenerģijas ražošanā, sadalē un izmantošanā;

42.  uzskata, ka ir vispusīgi jāuzrauga dažādo energoresursu ietekme uz vidi un klimatu;

43.  norāda, ka vislētākie energoresursi ir tie resursi, kuri nav nekad izmantoti; šajā sakarībā uzsver, ka energoefektivitātes palielināšana būtu jāuzskata par vienu no ES klimata un enerģētikas politikas stūrakmeņiem; pauž pārliecību, ka energoefektivitāte palīdz taupīt resursus, samazināt rēķinus par enerģiju, enerģētisko atkarību no importētās degvielas, tirdzniecības deficītu un ietekmi uz veselību, un tādējādi uzlabot ES ekonomikas starptautisko konkurētspēju ilgtermiņā, kā arī atvieglot ES siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu; norāda uz pētījumiem, ka, īstenojot ES rentablo energotaupības potenciālu 40 % apmērā, līdz 2030. gadam siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinātos par vismaz 50 %, bet atjaunojamo energoresursu daļa energoresursu struktūrā palielinātos līdz 35 %; aicina dalībvalstis laikus un pilnībā īstenot Energoefektivitātes direktīvu un Direktīvu par ēku energoefektivitāti; uzsver, ka, izstrādājot jaunu energoefektivitātes politiku, ir jāņem vērā katras ekonomikas nozares potenciāls, kā arī ekonomiskā situācija, un ka, cenšoties uzlabot energoefektivitāti, būtu jākoncentrējas uz visu energoapgādes un pieprasījuma shēmu, tostarp transformēšanu, pārvadi, sadali un piegādi, papildus rūpniecības, ēku un mājsaimniecību patēriņam un transportam; atzīst par energoefektivitātes jautājumiem rīkoto informētības palielināšanas kampaņu pozitīvo ietekmi;

44.  atzīst, ka, īstenojot pašreizējo politiku, ES nesasniegs tās 2020. gada energoefektivitātes mērķi; atgādina Komisijas solījumus noteikt 2020. gadam saistošus energoefektivitātes mērķus un papildus pasākumus dalībvalstīm, ja un kad to atsevišķie mērķi kopā neatbilda ES 20 % mērķim; atgādina, ka 2030. gada mērķiem ir jābūt kā starpposma mērķiem 2050. gadam noteiktā redzējuma pamatā, lai ņemtu vērā ilgos ieguldījumu ciklus; prasa Eiropadomei noteikt saistošus energoefektivitātes mērķus 2020. un 2030. gadam kā stūrakmeņus ilgtspējīgai enerģētikas un klimata politikai;

45.  uzsver, ka tikai ar siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķi, ko īsteno, galvenokārt izmantojot ETS mehānismu, nevarēs īstenot lielo energoefektivitātes potenciālu nozarēs, uz kurām neattiecas ETS, kamēr liela daļa dekarbonizācijuas centienu ETS nozarēs līdz 2030. gadam izmaksās vairāk nekā nepieciešams; norāda, ka daudzi šķēršļi energoefektivitātes uzlabošanai pēc būtības nav finansiāli un tos nevar novērst, izmantojot ETS kā daļu no pieejas, kuras pamatā ir tikai siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķi;

46.  uzsver, ka ES ilgtermiņa energoefektivitātes politikas galvenajam elementam būtu jābūt ēkās izmantotās enerģijas daudzuma samazināšanai, ņemot vērā to, ka pašreizējo ēku renovācijai ir milzīgs rentablas energotaupības potenciāls; uzsver, ka pašreizējais ēku renovācijas apjoms un kvalitāte ir būtiski jāpalielina, lai līdz 2050. gadam ES varētu samazināt enerģijas patēriņu pašreizējās ēkās par 80 %, attiecībā pret 2010. gada līmeni;

47.  norāda, ka ēku energoefektivitātes mērķis sadalījumā pa nozarēm veicinātu nepieciešamo ēku konstrukcijas pārveidi, galu galā nodrošinot piekļuvi šim milzīgajam energoresursam; atzīst, ka vairums šķēršļu šajā jomā ir juridiski, administratīvi un finansiāli, nevis tehnoloģiski un ka tirgus pārveidei ir nepieciešams laiks, un tā būs lielā mērā atkarīga no ilgtermiņa mērķiem kopā ar vidēja termiņa mērķiem 2020., 2030. un 2040. gadam, lai līdz 2050. gadam gandrīz līdz nullei samazinātu enerģijas patēriņu visās ēkās;

48.  prasa Komisijai izstrādāt labākas metodes un rīkus attīstības aprēķināšanai un uzraudzībai, kas varētu palīdzēt modelēt konsekventāku un pārredzamāku ES pieeju attiecībā uz energoefektivitāti, kā arī sadarboties ar dalībvalstīm, lai pārvarētu politiskos šķēršļus; atzīmē, ka, ar ekonomikas jaudu saistītie energointensitātes rādītāji ir uzlabojušies jau vairāku gadu desmitu laikā, pamatā ekonomisku iemeslu dēļ; uzskata, ka energoefektivitāte var būt arī būtisks stimuls materiālzinātnēm un ka būtu nopietnāk jāstrādā pie tā, lai palīdzētu ES rūpniecības uzņēmumiem vēl vairāk uzlabot to energointensitātes rādītājus un konkurētspēju (jo īpaši pašiem ražojot siltumu un enerģiju), kas varētu palīdzēt samazināt oglekļa emisiju pārvirzes risku; prasa Komisijai izvērtēt progresu un attīstību un noteikt to līmeni energoefektivitātes jomā Eiropas Savienībā, salīdzinot ar ES galvenajiem konkurentiem pasaulē, lai uzlabotu enerģijas plānošanu, ņemot vērā konkrētus neekonomiskus stimulus energoefektivitātes uzlabošanai un ieguvumus no enerģijas taupīšanas, un saistībā ar valsts atbalsta pamatnostādņu pārskatīšanu izstrādāt labvēlīgus nosacījumus ieguldījumiem energoefektivitātē; lūdz Komisijai arī turpmāk savlaicīgi novērtēt energotaupības attīstību ES saistībā ar Energoefektivitātes direktīvas īstenošanu un tās gaidāmo pārskatīšanu;

49.  norāda, ka pašlaik ETS ir galvenais instruments rūpniecības un enerģētikas nozares radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, vienlaikus sekmējot ieguldījumus ilgtspējīgās tehnoloģijās rentablā un ekonomiski efektīvā veidā; tādēļ atzīmē, ka ir nepieciešami ETS strukturāli uzlabojumi, lai palielinātu tās spēju efektīvi un automātiski reaģēt uz ekonomikas svārstībām, tādējādi novēršot nepieciešamību pēc ad hoc tirgus intervences un atjaunojot ieguldītāju noteiktību, izveidojot ilgtermiņā paredzamu un uzticamu sistēmu; mudina nekavējoties veikt ETS reformu, ko ir jāierosina 2014. gadā, lai novērstu kvotu pārmērīgo piedāvājumu un mehānisma neelastību; uzsver, ka ar ETS reformu ir jānodrošina, ka tās pamatā joprojām ir tirgus;

50.  atgādina Komisijai, ka Parlaments jau ir aicinājis pēc iespējas drīzāk ierosināt tiesību aktus prasības veikt lineāru samazināšanu par 1,74 % gadā pielāgošanai, lai sasniegtu CO2 samazināšanas mērķi 2050. gadā;

51.  turklāt uzskata, ka Komisijai būtu jāierosina obligāta to izsoļu ieņēmumu iezīmēšana, kas paredzēti inovatīvām, videi draudzīgām tehnoloģijām; uzskata, ka jāsaglabā prasības nozarēm un apakšnozarēm, kuras ir pakļautas oglekļa dioksīda emisiju riskam, un tās var tikt pārskatītas, ja tiks noslēgta saistoša starptautiska vienošanās par cīņu pret klimata pārmaiņām, lai nodrošinātu iespējami lielāko noteiktību rūpniecībai;

52.  norāda, ka ES ir nepieciešams plašs politikas satvars 2030. gadam, kas veicinātu ieguldījumus un ilgtermiņa dekarbonizāciju nozarēs, uz kurām neattiecas ETS un kuras ir atbildīgas par gandrīz 60 % ES siltumnīcefekta gāzu emisiju; uzsver neizmantotā energoefektivitātes potenciāla nozīmi konkrētās nozarēs, piemēram, būvniecības vai transporta nozarē (kurās paredzamais energoefektivitātes potenciāls ir attiecīgi 61 % un 41 %); uzsver, ka nozares, uz kurām neattiecas ETS, var ievērojami atvieglot ES pūles oglekļa dioksīda emisiju samazināšanā; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk līdz 2030. gadam īstenot vērienīgu satvaru nozarēm, uz kurām neattiecas ETS, saglabājot elastīgumu, lai dalībvalstis varētu noteikt, kā tās ievēros savus mērķrādītājus attiecībā uz kopīgiem centieniem; atzīst, ka mērķiem nozarēs, uz kurām neattiecas ETS, vajadzētu būt noteiktiem, pamatojoties uz katras nozares potenciāla augšupēju novērtējumu;

53.  uzsver, ka nozaru, uz kurām neattiecas ETS, mērķi (kopīgie centieni) ir diezgan ierobežoti salīdzinājumā ar to nozaru mērķiem, uz kurām attiecas ETS, un to, ka plaši apstrīdētie kredīti, piemēram, rūpnieciskajai gāzei, joprojām ir atļauti saistībā ar kopīgajiem centieniem, bet tie nav atļauti ETS;

54.  prasa Komisijai iespējami drīz nākt klajā ar priekšlikumu par to, ka šādus kredītus, kurus vairs nevar izmantot ETS, izslēgtu arī no kopīgu centienu īstenošanas, un prasa dalībvalstīm nekavējoties pildīt tos pašus pienākumus, ko tās noteica rūpniecībai;

55.  prasa Komisijai ierosināt vērienīgāku satvaru nozarēm, uz ko neattiecas ETS (kopīgie centieni);

56.  uzsver, ka nav pietiekami liela uzmanība pievērsta metāna (CH4 ) ietekmei uz globālo sasilšanu, ņemot vērā, ka 15 gadu laikposmā metāna globālās sasilšanas potenciāls (GWP ) ir 80 reizes lielāks nekā CO2 potenciāls un 40 gadu laikposmā — 49 reizes lielāks; aicina Komisiju pilnīgāk analizēt metāna ietekmi saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas politiku, lai novērtētu iespējas un ierosinātu CH4 emisiju samazināšanas plānu, kas būtu pielāgots konkrētu nozaru un dalībvalstu specifiskajai situācijai;

57.  aicina Komisiju izstrādāt īpašu shēmu transporta nozarei, jo transporta nozare rada aptuveni ceturtdaļu no ES siltumnīcefekta gāzu emisijām un patērē tikpat lielu daļa no ES energoresursiem, kas šo nozari padara par otro lielāko siltumnīcefekta gāzu emitentu pēc enerģijas ražošanas nozares;

58.  uzskata, ka uzlabotajai biodegvielai ir svarīga nozīme siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā transporta nozarē, vienlaikus palielinot nodrošinātību ar enerģiju un veicinot izaugsmi un darbvietu radīšanu;

59.  atzīmē, cik svarīga ir Degvielas kvalitātes direktīvā noteiktā pilnīgā oglekļa uzskaite, lai samazinātu autodegvielas radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju aprites ciklu; uzsver, ka Degvielas kvalitātes direktīvai var būt būtiska nozīme, veicinot ilgtspējīgu biodegvielas veidu iekļaušanu klimata un enerģētikas politikas satvarā 2030. gadam; tādēļ pauž nožēlu par Komisijas nevēlēšanos nodrošināt Degvielas kvalitātes direktīvas piemērošanu pēc 2020. gada;

60.  aicina Komisiju noteikt rādītāju kopumu, ar kuriem novērtēt konkrētu ar ETS nesaistītu nozaru panākto progresu, jo īpaši attiecībā uz ēku ilgtspēju;

61.  uzskata, ka koģenerācijai un efektīvām centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas sistēmām gan pašlaik, gan turpmāk ir būtiska nozīme energoefektivitātes palielināšanā, atjaunojamo energoresursu izmantošanas optimizācijā nolūkā ražot siltumenerģiju vai elektroenerģiju un vietējās gaisa kvalitātes uzlabošanā; aicina ES apsvērt iespēju apkures un dzesēšanas nozari pilnībā integrēt politikā, ar ko veicina ilgtspējīgu enerģētikas sistēmu; norāda, ka šī nozare pašlaik patērē apmēram 45 % no galīgā energoresursu patēriņa Eiropas Savienībā; tāpēc aicina Komisiju apkopot nepieciešamos datus par apkures un dzesēšanas avotiem un izmantošanas veidiem, kā arī par siltumenerģijas sadali starp dažādām galapatērētāju grupām (piemēram, dzīvojamam fondam, rūpniecībai, pakalpojumu sfērai); turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt jau pieejamos risinājumus apkures un dzesēšanas sistēmu jomā;

62.  uzsver centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas ievērojamo potenciālu palielināt energoefektivitāti, atkārtoti izmantojot siltumu no elektroenerģijas ražošanas koģenerācijas elektrostacijās, atkritumu sadedzināšanas stacijās un rūpnieciskajos enerģijas procesos, kurš citādi aizietu zudumā; turklāt pilsētu teritorijās tas nodrošina integrētu risinājumu, kas ļaus ES samazināt tās atkarību no enerģijas importa un nodrošinās apkures un dzesēšanas pieejamību iedzīvotājiem par saprātīgām cenām;

63.  aicina Komisiju un dalībvalstis analizēt atjaunojamo energoresursu atlikušo potenciālu apkures un dzesēšanas sistēmu jomā un rast sinerģijas starp atjaunojamo energoresursu lielāku izmantošanu un Energoefektivitātes direktīvas un Ēku direktīvas īstenošanu;

64.  norāda, ka IKT nozarei, kura ir liela elektroenerģijas patērētāja un kuras datu centri patērē līdz 1,5 % no ES kopējā elektroenerģijas patēriņa, un kuras klienti aizvien labāk apzinās izmantoto IT un mākoņdatošanas pakalpojumu radīto oglekļa emisiju ietekmi, ir liels enerģijas ietaupījuma potenciāls, kā arī IKT nozare varētu kļūt par energoefektivitātes paraugu un atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicinātāju;

Politikas instrumentu saskanība

65.  atkārtoti uzsver, ka enerģētikas un klimata politikas satvarā 2030. gadam paredzētie mērķi ir jāīsteno pēc iespējas rentablākā veidā; uzskata, ka to varētu sasniegt, raidot skaidrus ieguldījumu signālus un nozarē nepieļaujot pārmērīgu kompensēšanu, kā arī pārmērīgu sarežģītību un regulatīvo slogu; uzskata, ka līdz ar to satvaram tā noteiktajās robežās ir jānodrošina dalībvalstīm elastīgums un rīcības brīvība un jāsniedz stabilitāte un skaidrība attiecībā uz lēmumiem par ieguldījumiem; aicina dalībvalstis pilnībā ievērot ES satvaru;

66.  uzsver, cik svarīga ir pastiprināta koordinēšana, risinot daudzos uzdevumus klimata un enerģētikas jomā, veidojot pārredzamu ES enerģētikas tirgu un ES mērogā iedibinot apmaiņu ar labāko praksi enerģētikas jautājumos, lai valstu pasākumus padarītu efektīvākus un saskaņotākus; uzskata, ka klimata un enerģētikas politikas satvarā 2030. gadam ir jāiekļauj noteikumi, ar ko dalībvalstīm prasa apspriesties ar kaimiņvalstīm, ja tām ir kādi plāni par būtiskām izmaiņām savas valsts energoapgādē;

67.  atgādina, ka skaidra, saskaņota un konsekventa politika un normatīvā sistēma, pamatojoties uz holistisku pieeju, ir priekšnoteikums, lai rentablā un ilgtspējīgā veidā attīstītu ekonomiku, radītu izaugsmi, nodrošinātu stabilas un izmaksu ziņā pieejamas enerģijas cenas un palīdzētu stimulēt nepieciešamos ieguldījumus visizdevīgākajās izvēlēs (atjaunojamie energoresursi, energoefektivitāte un vieda infrastruktūra), kā noteikts Komisijas Enerģētikas ceļvedī līdz 2050. gadam; norāda, ka līdz 2020. gadam izvirzīto mērķu nesaskaņotība ir sekmējusi pašreizējās zemās oglekļa cenas;

68.  uzsver, ka, ņemot vērā ilgtermiņa ekoloģiskos ieguldījumus, ir svarīgi noteikt rūpniecībai stabilu regulējumu vidējā un ilgā termiņā, un prasa izvirzīt vērienīgus un saistošus mērķus attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām, atjaunojamo enerģiju un energoefektivitāti;

69.  uzsver, ka vissaskaņotākā pieeja pēc 2020. gada būtu noteikt ES mēroga siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķi 2030. gadam, ņemot vērā emisiju samazinājumu, kas izriet no ES 2030. gada mērķiem attiecībā uz energoefektivitāti un atjaunojamo enerģiju; norāda, ka tā dēvētā „paketes pieeja”, kas sastāv no energoefektivitātes, atjaunojamiem energoresursiem un siltumnīcefekta gāzu emisiju jomā izvirzītiem mērķiem un kas noteikta saskaņā ar pašreizējo rentablo energotaupības potenciālu, ļautu ES sasniegt tās konkurētspējas, enerģijas piegādes drošības un dekarbonizācijas mērķus ar zemāku CO2 cenu un mazāku slogu rūpniecībai nekā tad, ja ES izvirzītu vienu vienīgu siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķi;

70.  norāda, ka Savienība ir ierosinājusi starptautisku pārbaudes procesu, lai novērtētu sākotnējās apņemšanās pirms 2015. gada klimata nolīguma noslēgšanas; tāpēc prasa Padomei vienoties par pārskatīšanas procesu, nosakot skaidrus termiņus, lai nodrošinātu, ka tiek pārskatīts un nepieciešamības gadījumā uzlabots Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķis un citi saistītie mērķi;

71.  uzsver, ka ir jāveic visaptveroša instrumentu un mērķu, kā arī to saskaņotības analīze, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību; uzsver, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķim ir jābūt pietiekami vērienīgam, lai paredzētu stimulus papildus tiem, ko nodrošina energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu mērķu īstenošana, un siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķis ir jāsaskaņo ar samazinājuma līmeni, kas ir uzskatāms par zinātniski nepieciešamu, lai novērstu bīstamas klimata pārmaiņas;

72.  prasa Komisijai izpētīt mijiedarbību starp klimata un enerģijas mērķiem, lai īstenotu visefektīvāko politiku ES mērogā nolūkā novērst problēmas, kas rodas, ja mērķi un pasākumi netiek noteikti saskaņoti, ņemot vērā ne tikai valstu IKP, bet arī katras dalībvalsts spējas un potenciālu panākt emisiju rentablu samazinājumu; atgādina, ka energoefektivitātes uzlabošana ar ETS nesaistītās nozarēs, tādās kā ēkas un transports, panāks ievērojamu siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājumu, radot iespēju mazināt citās nozarēs veiktos dekarbonizācijas centienus;

73.  prasa Komisijai pastiprināt triju mērķu pieejas efektivitāti un rentabilitāti, izmantojot saskaņotu un konsekventu politiku, kas patiešām iegūtu no pašreizējās minēto mērķu savstarpējās mijiedarbības;

74.  norāda, ka diskusijas par 2030. gada mērķiem pamatā ir jābūt stingrai ekonomiskai analīzei attiecībā uz šo mērķu potenciālo ietekmi uz katru valsti un nozari; prasa Komisijai publicēt visus pieejamos datus un analīzi par šo jautājumu, lai pārliecinātos, vai dalībvalstīm nav uzlikts nevienlīdzīgs slogs;

75.   uzskata, ka dalībvalstis un reģioni ir jāmudina uzlabot sadarbību, lai saistībā ar atjaunojamo energoresursu plašāku izmantošanu optimizētu pētniecības, izstrādes un inovācijas centienus un efektivitāti, ietverot pasākumus attiecībā uz piekrastes vēja enerģiju; pauž nožēlu par to, ka līdz šai dienai 2009. gada Direktīvā par atjaunojamiem energoresursiem ieviestie sadarbības mehānismi tikpat kā nav izmantoti, un prasa šos mehānismus izmantot biežāk; norāda uz Komisijas konstatējumiem, ka labāka pašreizējās sadarbības izmantošana varētu sniegt būtiskus ieguvumus, piemēram, veicināt tirdzniecību; uzsver, ka reģionālajai integrācijai ir liela nozīme atjaunojamo energoresursu izmantošanai rentablā veidā; šajā saistībā uzskata, ka Komisijai ir jāpilda nozīmīga funkcija, lai saskaņotu, finansiāli atbalstītu un sagatavotu atbilstošas analīzes par atjaunojamiem energoresursiem un katras dalībvalsts potenciālu, kā arī lai sekmētu dalībvalstu atjaunojamo energoresursu politikas konverģenci;

76.  norāda, ka ES ir jāpilda tās saistības samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, īstenojot politiku, ar ko novērš netradicionāla fosilā kurināmā, piemēram, bitumena smilšakmens, izmantojuma paplašināšanu, kas rada siltumnīcefekta gāzes lielos apjomos;

77.  aicina Komisiju iesniegt analīzi par to, kā dažādus energoresursus, tostarp atjaunojamos energoresursus, var attīstīt ilgtspējīgāk un rentablāk, ņemot vērā ietekmi uz vidi, kopējās sistēmas izmaksas, aspektus saistībā ar atkarību no izejvielām (jo īpaši retzemju metāliem, kas Eiropā ir reti sastopami), resursu efektivitāti un aprites ciklu;

78.  aicina Komisiju iesniegt analīzi par to, kā stabili atjaunojamie energoresursi, tādi kā hidroenerģija (jo īpaši sūkņu staciju glabātuves), ilgtspējīga biomasas un ģeotermālā enerģija kopā ar fosilā kurināmā resursiem var papildināt dažādus atjaunojamos energoresursus; prasa Komisijai ierosināt ilgtspējīgus kritērijus attiecībā uz cieto un gāzveida biomasu, ņemot vērā aprites ciklā radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas, lai ierobežotu biomasas resursu neefektīvu izmantošanu;

79.  uzsver resursu efektivitātes lielo nozīmi ES klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanā; mudina Komisiju un dalībvalstis resursu efektivitātes mērķus rezultatīvi integrēt citās svarīgākajās politikas jomās, apmainīties ar paraugpraksi un pakāpeniski pārtraukt subsīdijas, kuru rezultāts ir neefektīva resursu izmantošana;

80.  aicina Komisiju izveidot tiešsaistē viegli pieejamu paraugprakses datubāzi resursu efektivitātes jomā;

81.  atgādina, ka savlaicīga ES tiesību aktu transponēšana un īstenošana, jo īpaši vides un enerģētikas nozarē, ir gan pienākums, gan nepieciešamība, lai novērstu tirgus fragmentāciju;

82.  prasa Komisijai novērtēt enerģijas taupības attīstību ES;

83.  atzīmē, ka saskaņā ar 2012. gada Energoefektivitātes direktīvu 2013. gadā publiskotie indikatīvie valstu efektivitātes mērķi skaidri rāda, ka nav izpildīts ES apstiprinātais vērienīgais plāns sasniegt 20 % līmeni; prasa, lai Komisija vairs ilgāk negaida un ierosina jaunu politiku un pasākumus, tostarp saistošu energoefektivitātes mērķi 2020. gadam, un lai saistošu energoefektivitātes mērķi iekļauj savā plānotajā paziņojumā par satvaru 2030. gadam nolūkā nodrošināt saskaņotību starp mērķiem;

84.  uzsver vietējo un reģionālo klimata un enerģētikas iniciatīvu nozīmi, jo tās var būtiski veicināt valsts centienus samazināt emisijas un turpmāk attīstīt decentralizētas enerģijas ražošanu; iesaka Komisijai atbalstīt šādas iniciatīvas, mērķtiecīgi attīstot pašreizējās finansēšanas programmas klimata un enerģētikas jomā; mudina Komisiju un dalībvalstis novērst ikvienu šķērsli, kas kavē vietējās un reģionālās iestādes sasniegt ES klimata un enerģētikas mērķus;

85.  norāda, ka pašreizējais ES enerģētikas un klimata satvars neatspoguļo atšķirības starp enerģijas izmantošanu pilsētās un lauku teritorijās, kas ir ārpus tīkla; norāda, ka dažas ar enerģētiku saistītās problēmas ir daudz akūtākas laiku teritorijās (slikta energoefektivitāte, enerģijas pieejamība, liela cietā un šķidrā kurināmā radīto oglekļa emisiju ietekme);

86.  aicina Komisiju izstrādāt lauku enerģētikas stratēģiju kā daļu no klimata un enerģētikas politikas satvara 2030. gadam, lai analizētu dažas no svarīgākajām problēmām, ar kurām saskaras enerģijas patērētāji ārpus tīkla, un izstrādātu politikas ieteikumu kopumu dalībvalstīm;

87.  uzskata, ka klimata un enerģētikas politikas satvarā 2030. gadam ir jāiekļauj instrumentos, kas pieejami ES reģionālajā politikā, lai sasniegtu 2030. gada mērķus, un šajā ziņā ir labāk jāizmanto Eiropas struktūrfondi un ieguldījumu fondi nolūkā izstrādāt decentralizētus atjaunojamo energoresursu projektus, pilsētām un lauku apgabaliem paredzētus ekoloģiska kurināmā projektus, kā arī energoefektivitātes projektus;

Energoapgādes drošība

88.  uzsver, ka energoapgādes drošība ir izšķiroši svarīga ES iedzīvotājiem un uzņēmumiem; uzsver, cik svarīgs ir klimata un enerģētikas politikas satvars 2030. gadam, risinot aizvien lielāko pieprasījumu pēc energoapgādes drošības, vides ilgtspējības, ekonomikas un rūpniecības konkurētspējas Eiropas Savienībā, pieejamas enerģijas cenas visiem eiropiešiem, lielākas noturības pret globāliem satricinājumiem un darbvietu radīšanas, kā arī uzsver sociālos aspektus, īstenojot tādus pasākumus kā energoapgādes maršrutu, piegādātāju un resursu dažādošana;

89.  uzsver vajadzību garantēt ES energoapgādes drošību un eventuālo pašpietiekamību, ko galvenokārt varētu panākt, veicinot energoefektivitāti, energotaupību un atjaunojamos energoresursus, kas kopā ar citiem alternatīviem enerģijas avotiem samazinās atkarību no enerģijas importa; ņem vērā radušos interesi par naftas un gāzes atradņu izpēti Vidusjūrā un Melnajā jūrā; uzskata, ka ES politikas kontekstā attiecībā uz naftas un gāzes urbumiem jūrā, uzsvars ir jāliek uz iespējamu apdraudējumu novēršanu un iesaistīto dalībvalstu un attiecīgo trešo valstu ekskluzīvo ekonomikas zonu nodalīšanu saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju, kuru ir parakstījušas visas dalībvalstis un arī ES;

90.  uzsver — lai panāktu energoapgādes drošību, dalībvalstis var izvēlēties savu energoresursu struktūru un izmantot savus energoresursus, ar nosacījumu, ka tie atbilst Savienības enerģētikas un klimata ilgtermiņa mērķiem un garantē drošu, ekoloģiski ilgtspējīgu un sociāli pieņemamu praksi, tostarp saistībā ar izpētes un ieguves darbībām, vienlaikus arī ņemot vērā iespējamo kaitīgo ietekmi pārrobežu mērogā;

91.  uzsver — cenšoties sasniegt energoapgādes drošības mērķi, ES par vienu no prioritātēm ir jānosaka dalībvalstu sadarbības modeļa izstrāde, nodrošinot ātru ES iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanu, kas jo īpaši ietver starpsavienojumu būvi un pārrobežu šķēršļu novēršanu; turklāt uzskata, ka, pabeidzot un modernizējot ES infrastruktūru, kas savieno ziemeļus, dienvidus, austrumus un rietumus, ES varēs vislabāk izmantot katras dalībvalsts salīdzinošās priekšrocības, un prasa arī turpmāk nodrošināt efektīvu un ilgtspējīgu atbalstu decentralizētai, maza mēroga un kopienai piederošai enerģijas ražošanai un viedai enerģētikas infrastruktūrai sadales līmenī, kā arī uzglabāšanas un pieprasījuma nodrošināšanas programmām, lai būtu iespējama vietējā piegādes un pieprasījuma līdzsvarošana visās dalībvalstīs; uzsver, ka arī turpmāk Eiropas Savienībā ir jāattīsta makroreģionālie elektroenerģijas tirgi, tādi kā Nord Pool vai Central West tirgi, līdz ar to uzsver, ka ir jāpanāk cieša koordinācija starp dalībvalstu politiku un jānodrošina kopīga rīcība, solidaritāte un pārredzamība, jo nacionālie enerģētikas politikas lēmumi var ietekmēt citas dalībvalstis; uzskata, ka būtu vēlams noteikt, vai un kā Energoregulatoru sadarbības aģentūras zināšanas un iespējas varētu izmantot iepriekš minēto uzdevumu izpildei un kā nodrošināt labāku sadarbību starp pārvades sistēmu operatoriem;

92.  prasa Komisijai, ierosinot tiesību aktu par hidraulisko trieci, ietvert obligātu ietekmes uz vidi novērtējumu gan attiecībā uz slānekļa gāzes izpēti, gan tās ieguvi; turklāt uzsver, ka nav pieejami pietiekami dati par ķīmiskajām vielām, ko izmanto hidrauliskās trieces procesā; tāpēc aicina Komisiju, ierosinot šādu tiesību aktu, nodrošināt pārredzamību attiecībā uz visiem datiem par šīm ķīmiskajām vielām, lai garantētu pēc iespējas augstāku sabiedrības veselības un vides aizsardzības līmeni;

93.  uzskata, ka oglekļa uztveršana un uzglabāšana var būtiski samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas (kā tas atzīts Komisijas ceļvedī virzībai uz ekonomiku ar zemu oglekļa līmeni 2050. gadam un tās Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam) vismaz pārejas posmā, jo īpaši attiecībā uz nozarēm ar augstu enerģijas patēriņu; tomēr norāda, ka šajā jomā trūkst valsts un privātā sektora ieguldījumi; aicina Komisiju analizēt, kā pēc iespējas labāk attīstīt oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijas, un ierosināt atbilstīgus pasākumus satvarā 2030. gadam, lai mobilizētu ieinteresētās personas un nepieciešamo finansējumu; uzsver, ka gan atjaunojamiem energoresursiem, gan oglekļa uztveršanai un uzglabāšanai ir nozīme turpmākajā ES energoresursu struktūrā un šīs jomas nav jāuzskata par savstarpēji konkurējošām; turklāt prasa Komisijai panākt intensīvāku paraugprakses un informācijas apmaiņu ar ASV un Kanādu par oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģiju;

94.  norāda, ka gāzei būs liela nozīme ES enerģētikas sistēmas pārveidošanā, un atzīst, ka dabasgāze var īsā un vidējā termiņā nodrošināt energoapgādes sistēmai vajadzīgo elastīgumu; uzskata, ka saskaņotai politikai un regulējumam nevajadzētu bremzēt enerģijas ražošanas ar augstu oglekļa patēriņu pāreju uz dabasgāzi; aicina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar iekšējo gāzes tirgu pārskatīt visus gāzes līgumus, kuru pamatā ir novecojuši cenu noteikšanas mehānismi, tostarp jēlnaftas indeksācija, un mudina Komisiju sniegt atbalstu, lai izskatītu iespēju vienoties par jauniem šo līgumu nosacījumiem un nostiprinātu spēju tirgoties ar gāzi īstermiņā; uzsver jaunākās tendences globālajā enerģijas tirgū un atgādina, cik svarīgs ieguvums ES energoapgādē var būt no sašķidrinātas dabasgāzes, pateicoties tās nozīmei ES iekšējā enerģijas tirgū, enerģijas ģeopolitikai ES kaimiņvalstīs un attiecībām ar tradicionālajām piegādātājvalstīm;

95.  uzsver lielo piekrastes vēja enerģijas potenciālu, kāds piemīt Ziemeļjūrai; uzsver, cik nozīmīgs ir Ziemeļjūras piekrastes elektrotīkls, kas ļauj rentabli izmantot Ziemeļjūrā pieejamos atjaunojamos energoresursus; šajā saistībā atzīst Ziemeļjūras reģiona valstu piekrastes elektrotīkla iniciatīvas nozīmi un aicina attiecīgās dalībvalstis un Komisiju tam pievērst lielāku uzmanību un sniegt atbalstu;

96.  uzsver, ka intensīva mežsaimniecība, kas palielina izaugsmi un līdz ar to arī oglekļa dioksīda absorbēšanu, ir svarīgs un rentabls veids, ka atbalstīt klimata mērķu sasniegšanu; atzīmē, ka katrs meža papildu kubikmetrs, ko nodrošina aktīva kultivēšana, absorbē apmēram 1,3 tonnas oglekļa dioksīda; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt stimulus mežu īpašniekiem, lai aktīvi palielinātu ieguvumus klimata jomā, piemēram, piemēram, pievēršot lielu uzmanību reģionālajiem pasākumiem, kas palielina noturīgu meža ražību un oglekļa dioksīda absorbēšanu;

97.  piekrīt Komisijai, ka ar darbību Eiropas līmenī ir iespējams samazināt valsts intervenci visos līmeņos, līdz ar to samazinot tirgus fragmentācijas risku; tāpēc aicina Komisiju turpināt atsaistes procesu un optimālas pilnvaru sistēmas izveidi; aicina dalībvalstis pilnībā un laikus īstenot trešo tiesību aktu kopumu par iekšējo enerģijas tirgu, lai novērstu visus atlikušos šķēršļus vienotā tirgus izveides pabeigšanai; uzsver, cik būtiski ir novērst atlikušos infrastruktūras traucēkļus, tirgus neefektīvu darbību un dominējošā stāvokļa izkropļojumus vai ļaunprātīgu izmantošanu, risinot pārredzamības trūkuma problēmu un nodrošinot, ka netiek radīti jauni šķēršļi elektroenerģijas un gāzes tirgus integrācijai, piemēram, neatbilstīgi izstrādāti jaudas tirgi, kuros diskriminē konkrētus līdzsvarojošu resursu veidus; aicina Komisiju savos priekšlikumos 2030. gadam ņemt vērā tirgus struktūru, lai uzlabotu elektroenerģijas tirdzniecību un izveidotu pārredzamus līdzsvarošanas un tīkla atbalsta pakalpojumu tirgus; uzsver, ka pakāpeniskai galapatērētājam piedāvāto regulēto un zem faktiskām izmaksām esošo cenu atcelšanai visā Eiropas Savienībā ir jānotiek, ņemot vērā to mazāk aizsargāto patērētāju leģitīmās intereses, kuri ne vienmēr spēj gūt labumu no reālas konkurences enerģijas tirgū;

98.  uzsver, ka enerģijas galapatērētāji — privātpersonas, MVU, kā arī rūpniecības uzņēmumi — ir iekšējā enerģijas tirgus pamats un tiem ir jāsaņem enerģija par pēc iespējas zemākām izmaksām un cenām, kurām ir jābūt pārredzamām, un tie ir pienācīgi jāinformē un jākonsultē, izmantojot viegli pieejamus informācijas avotus, lai veicinātu atbildīgu energopatēriņu, un uzsver, ka ir jārisina problēma saistībā ar minēto patērētāju atkarību no enerģijas cenu kāpuma un nepastāvīguma; atzīmē, cik svarīgi ir veicināt pilsoņu iniciatīvu izstrādi un pārvaldību, tostarp izmantojot kooperatīvus;

99.  uzsver, ka jaunajā satvarā ir jārisina enerģijas cenu palielināšanās un ekonomikas krīzes sekas saistībā ar enerģijas pieejamību izmaksu ziņā un finanšu sloga taisnīgu sadalījumu galapatērētājiem (mājsaimniecībām un uzņēmumiem); jo īpaši aicina veikt pasākumus, kas varētu novērst darbvietu zudumu problēmu skartajās ES nozarēs, kurām raksturīgs augsts enerģijas patēriņš un kuras savos sektoros ir vienas no videi draudzīgākajām pasaulē; atzīst, ka rentabla energotaupība var pazemināt gan mājsaimniecību, gan uzņēmumu enerģijas rēķinus; uzsver, ka Ēku energoefektivitātes direktīvas īstenošana varētu radīt jaunas darbvietas pašreizējo ēku modernizēšanas jomā, tādējādi nodrošinot ieguvumu nepārtrauktību; mudina dalībvalstis šo mērķu īstenošanai izmantot pieejamo ES finansējumu;

100.  aicina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst enerģijas pieejamībai cenu ziņā un kurināmā nepietiekamībai/ enerģētiskajai nabadzībai; uzskata, ka šo jautājumu risināšanai ir vajadzīgs saskaņotas politikas satvars, ietverot atbilstīgus sociālās politikas mērķus, un aicina Komisiju veicināt apmaiņu ar labāko praksi šajā jomā un turpināt darbu ar dalībvalstīm, lai izstrādātu rādītājus un kritērijus, ar kuriem konstatēt un salīdzināt pašreizējo un potenciālo enerģētisko nabadzību; atzīst, ka enerģētiskā nabadzība strukturāli tiek risināta ar energoefektivitātes pasākumiem; norāda, ka enerģija ir pamatpakalpojums, uz ko attiecas Lisabonas līgumam pievienotais 26. protokols par sabiedriskiem pakalpojumiem; uzsver, ka enerģētikas politikas izmaksas ir jāatgūst pēc iespējas taisnīgākā veidā, īpašu uzmanību pievēršot mazāk aizsargātām mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, kuras visvairāk skar augstās enerģijas cenas; uzskata, ka ir jāveicina patērētāju iesaistīšana; uzsver, ka tirgu un infrastruktūras modernizēšanai ir jāatbilst iedzīvotāju vajadzībām un ka ir jānodrošina veikto ieguldījumu pārredzamība un pārskatatbildība;

101.  norāda — lai panāktu energoapgādes drošību, ir jāparedz pietiekami elastīgi un uzticami resursi, kas nodrošinātu vajadzīgo jaudu augsta pieprasījuma periodos, kā arī periodos, kuros nākas saskarties ar politiskiem, ekonomiskiem vai tehnoloģiskiem sarežģījumiem, un atzīmē, ka šo jaudu var nodrošināta ar tādiem līdzekļiem kā elastīgi rezerves risinājumi, pieprasījuma pārvaldība, pārrobežu tirdzniecība un starpsavienojumi, kā arī pašreizējās jaudas pārpalikuma efektīvāka izmantošana; norāda, ka ir vajadzīgas enerģijas uzglabāšanas sistēmas un elastīgāki un dinamiskāki tīkli, ņemot vērā, ka pieaug piegāde no dažādiem atjaunojamo energoresursu avotiem; aicina Komisiju sagatavot norādījumus par visu elastīgo resursu izmantošanu un ieviešanu;

102.  norāda, ka atsevišķas dalībvalstis (kopā ar dažiem salu un tālākiem reģioniem), kas ir enerģētiski izolētas vai salīdzinoši vāji integrētas Eiropas iekšējā enerģijas tirgū, vēl aizvien ir lielā mērā nošķirtas no Eiropas gāzes un elektroenerģijas tīkliem, bieži vien ir atkarīgas no viena ārpussavienības piegādātāja (šāda situācija jo īpaši nenoturīga ir tad, ja piegādātāja valstī pastāv politiski nestabils vai nedemokrātisks režīms) un maksā augstākas cenas par enerģiju, kas nelabvēlīgi ietekmē šo valstu konkurētspēju un ekonomisko un sociālo attīstību un padara tās mazāk aizsargātas no ārējā politiskā un ekonomiskā spiediena; norāda, ka bez būtiskiem ieguldījumiem infrastruktūrā būs grūti izpildīt Eiropadomes apņemšanos, ka līdz 2015. gadam neviena dalībvalsts vairs nebūs izolēta no ES tīkliem; šajā saistībā atbalsta to projektu strauju īstenošanu, kas iekļauti 2013. gada oktobrī apstiprinātajā vispārējo interešu projektu sarakstā;

103.  norāda, ka enerģētikas infrastruktūras fiziska integrācija dalībvalstu starpā ir priekšnoteikums pienācīgai enerģijas tirgu darbībai un kopīgai elektroenerģijas lietošanai pārrobežu mērogā; šajā saistībā atgādina par Eiropadomes 2002. gada Barselonas sanāksmes secinājumiem, kuros noteikts nesaistošs elektroenerģijas starpsavienojumu mērķis 10 % apmērā no valsts uzstādītajām ražošanas jaudām, kas jāsasniedz līdz 2005. gadam; uzsver, ka lielākā daļa dalībvalstu nav sasniegušas šo mērķi; tāpēc aicina Komisiju ierosināt iespējamo jauno modeli un no jauna apņemties saistības attiecībā uz elektroenerģijas infrastruktūras fizisko integrāciju dalībvalstu starpā, kā arī noteikt skaidru ieviešanas termiņu; uzskata, ka tādējādi tiks veicināta pārrobežu tirdzniecība;

104.  atzīst, ka iekšējā enerģijas tirgus noteikumu paplašināšana, tos attiecinot uz Eiropas dienvidaustrumu un austrumu reģionu, ir obligāta, lai Eiropas Savienībā panāktu energoapgādes drošību, un tādēļ prasa dalībvalstīm un Komisijai turpināt politisko un finansiālo atbalstu Enerģētikas kopienai;

105.  prasa Komisijai izpētīt, kādas ir iespējas Eiropas Savienībā uzglabāt enerģiju un kādas ir ar to saistītās dažādās iespējamās tehnoloģijas, jo īpaši attiecībā uz siltumenerģiju un elektroenerģiju, lai atbalstītu integrētāku pieeju enerģijas piegādei un pieprasījumam; norāda, ka pētniecībai, attīstībai un inovācijai uzglabāšanas tehnoloģiju jomā un tādām ierīcēm kā elektrotransportlīdzekļi var būt liela nozīme no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas elektroenerģijas pārpalikuma uzglabāšanā un energosistēmu līdzsvarošanā; tādēļ prasa Komisijai pilnībā izmantot pašreizējās iespējas finansēt šādu pētniecību;

106.  norāda, cik svarīgi ir ieguldīšanas gaitu enerģētikas infrastruktūrā saskaņot ar ieguldījumiem energoresursos; uzsver, ka visos enerģijas ražošanas, pārvades (jo īpaši attiecībā uz pārrobežu gāzes un elektroenerģijas starpsavienojumiem), sadales un uzglabāšanas sistēmu līmeņos ļoti svarīga ir pašreizējās enerģētikas infrastruktūras modernizēšana un jaunas, intelektiskas un elastīgas infrastruktūras būvniecība, lai izveidotu stabilu, labi integrētu un labi savienotu enerģijas tirgu ar dažādiem piegādes avotiem, izvairoties no jebkādas negatīvas ietekmes, piemēram, neplānotām jaudas plūsmām; uzsver, ka līdz ar ieguldījumiem reģionālajos vai pat vietējos tīkos ir jāveic arī liela mēroga ieguldījumi; uzsver, ka ieguldījumiem infrastruktūrā nolūkā sasniegt minētos mērķus, ir jāpiešķir ES atbalsts ikvienā to īstenošanas posmā saskaņā ar Eiropas enerģētikas infrastruktūras jaunajām pamatnostādnēm un jāatbalsta ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, kura mērķis ir palielināt ieguldījumus Eiropa nozīmes Eiropas tīklos un piesaistīt finansējumu gan no publiskā, gan privātā sektora; uzsver, ka ir jāatbalsta saskaņoti, efektīvi un labāk koordinēti atļauju piešķiršanas režīmi ieguldījumiem infrastruktūrā visā ES; norāda, ka saistībā ar viedo tehnoloģiju izmantošanu ir jāņem vērā arī datu aizsardzības jautājumi;

107.  uzsver, ka mikroģenerācijas stimulēšana būs būtisks elements atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšanā; uzsver, cik būtiskas ir kopienas līmeņa iniciatīvas, tostarp kooperatīvi, ikvienā enerģētikas ķēdes posmā: ražošanā, patēriņā un mazumtirdzniecībā; šajā sakarībā norāda, ka decentralizēta energoapgāde var palīdzēt mazināt problēmas, ar ko nākas saskarties elektrotīklos, un samazināt vajadzību būvēt jaunas pārvades līnijas, un tādējādi iespējams samazināt saistītās izmaksas, jo decentralizētās tehnoloģijas atrodas tuvāk galapatērētājam; līdz ar to atzīmē, ka pieaug vajadzība pēc ieguldījumiem sadales līmenī;

Jāveicina ES ekonomikas konkurētspēja

108.  uzskata, ka pilnībā izveidots, atvērts un pārredzams iekšējais tirgus, kurā visi ES un trešo valstu uzņēmumi darbojas atbilstoši Kopienas acquis , jo īpaši enerģētikas un vides jomā, var nodrošināt ES enerģijas piegādātājiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā pret trešo valstu enerģijas ražotājiem, kā arī spēcīgāku nostāju sarunās; uzsver nepieciešamību labāk koordinēt ārējo enerģētikas politiku;

109.  norāda, ka cenu veidošana pēc tirgus principiem, ietverot ārējo izmaksu internalizāciju, bet nesaistot to ar cenu veidošanu trešo valstu tirgos, ir labākais veids, kā noteikt konkurētspējīgas cenas enerģētikas nozarē;

110.  uzsver, ka ir nepieciešams dialogs ar trešām valstīm par to principu īstenošanu, kurus ES ir noteikusi attiecībā uz vides aizsardzību, videi saudzīgu tehnoloģiju izmantošanu un apmierinoša aizsardzības statusa uzturēšanu;

111.  ir pārliecināts, ka skaidri izstrādāts pamatdokuments, kurā noteikti saistoši mērķi, kas līdz 2030. gadam ir jāsasniedz atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes jomā, strauji veicinās investīcijas novatoriskās tehnoloģijās, stimulēs pētniecību un izstrādi un piesaistīs privātas investīcijas, kuras līdz ar publiskā sektora atbalstu nodrošinās tik ļoti vajadzīgo ekonomisko stimulu plašākam saimnieciskās darbības uzplaukumam, kas savukārt palielinās konkurētspēju, rosinās izaugsmi un vairos kvalitatīvu darbvietu skaitu, kuras nevarēs pārcelt uz trešām valstīm; uzskata, ka, pateicoties šādam investīciju pieaugumam, ne vien samazināsies Eiropas uzņēmumu ražošanas izmaksas, jo palielināsies energoefektivitāte un efektīvāk tiks izmantoti resursi, bet mazāk būs jūtamas arī enerģijas cenu svārstības pasaules tirgū, un tas savukārt veidos stabilāku vidi investīcijām; aicina Komisiju Eiropas pusgada kontekstā spēcīgāk akcentēt nodarbinātības iespējas ilgtspējīgas enerģētikas nozarēs katrā atsevišķā dalībvalstī un Savienībā kopumā;

112.  uzsver, ka saistoši mērķi, kas noteikti attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām, atjaunojamiem energoresursiem un energoefektivitāti, rosinās investorus laicīgi ieguldīt līdzekļus ilgtspējīgās tehnoloģijās, tā ne vien radot darbvietas un izaugsmi, bet vienlaikus arī nodrošinot Eiropas uzņēmumiem konkurences priekšrocības starptautiskā mērogā;

113.  prasa, lai Komisijai īstenotu visus pašas noteiktos svarīgākos pasākumus nodarbinātības jomā, kas saistīti ar pāreju uz zema oglekļa emisiju līmeņa ekonomiku, un lai tā panāktu, ka ES finanšu instrumenti, kuri pieejami dalībvalstīm, reģionu un vietējā līmenī, kā arī privātajam sektoram, vairāk tiek izmantoti stratēģiskiem ieguldījumiem ilgtspējīgās tehnoloģijās, šajā nolūkā, piemēram, sadarbojoties ar Eiropas Investīciju banku (EIB) un tā vēl vairāk palielinot EIB kreditēšanas spēju resursu efektīvas izmantošanas un atjaunojamo energoresursu jomā;

114.  uzsver, ka nākamo desmit gadu laikā būs vajadzīgas ievērojamas investīcijas elektroenerģijas nozarē, jo ir sagaidāms, ka nāksies aizstāt esošās spēkstacijas un modernizēt tīklu; ir nelokāmi pārliecināts, ka energotaupības un energoefektivitātes pasākumiem būs izšķiroša nozīme, nodrošinot izmaksu samazināšanos un garantējot patērētājiem zemākās iespējamās cenas par elektrību; norāda, ka būvniecības nozares energopatēriņa īpatsvars ir 40 % no kopējā ES energopatēriņa un ka saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras datiem vēl arvien nav izmantoti 80 % no būvniecības nozares un vairāk nekā 50 % no rūpniecības nozares energoefektivitātes potenciāla; uzskata, ka šajā jomā ir daudz iespēju samazināt maksājumus par patērēto enerģiju;

115.  mudina Komisiju, jo īpaši Konkurences ĢD, pārskatot pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai, tās papildināt ar nosacījumiem, kas sekmē investīcijas energoefektivitātes jomā, tostarp rūpniecības nozarē;

116.  aicina Komisiju sākt strādāt pie pētījuma, kurā tā analizētu jaunus, rentablus enerģijas tirgus modeļus, un to darīt, lai uzņēmumiem un mājsaimniecībām garantētu zemākās iespējamās cenas par enerģiju un garantētu arī labāko peļņu no investīcijām, kā arī lai apgūtu daudzveidīgākus atjaunojamos energoresursus un nepieļautu oglekļa emisiju pārvirzi; tādēļ prasa, lai Komisija pēc iespējas ātrāk iesniegtu papildu novērtējumu un ieteikumus attiecībā uz to, kā — ņemot vērā arī starptautisko kontekstu, — turpmāk rīkoties, lai labāk koordinētu klimata, vides un rūpniecības politiku un lai jo īpaši energoietilpīgās nozarēs novērstu oglekļa emisiju pārvirzes risku, ko rada ražotņu un investīciju pārvietošana uz trešām valstīm;

117.  uzsver, ka enerģijas cenas individuālajiem patērētājiem ir ļoti nozīmīgs mājsaimniecības budžeta un uzņēmumiem — ražošanas izmaksu elements; uzskata, ka attiecībā uz klimatu noteiktajiem ES mērķiem vajadzētu vairot ES konkurētspēju un tās drošāku energoapgādi; tādēļ pieprasa obligāti un pamatīgi izvērtēt ikviena ar šiem klimata mērķiem saistīta jauna politikas instrumenta ietekmi uz ES un dalībvalstu konkurētspēju; mudina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas pamatīgāk integrēt ES rūpniecības konkurētspēju visās politikas pamatnostādnēs un atbalsta Komisijas priekšlikumu palielināt rūpniecības īpatsvaru līdz 20 % no IKP;

118.  atzīst, ka Eiropas atjaunojamo energoresursu nozare ir svarīga ekonomiskajai izaugsmei un kvalitatīvu darbvietu saglabāšanai augsto tehnoloģiju nozarē un ka tā nodrošina atbalstu arī tādām nozarēm kā metālapstrāde, elektroiekārtas un elektroniskās iekārtas, IT, būvniecība, transports un finanšu pakalpojumi; aicina Komisiju izstrādāt rūpniecības politikas stratēģiju atjaunojamo energoresursu tehnoloģijām, aptverot visu procesu no pētniecības un izstrādes līdz finansēšanas posmam;

119.  īpaši uzsver — pastāv risks, ka dažādu iemeslu dēļ, arī tādēļ, ka ES nav skaidri noteikusi mērķus attiecībā uz turpmāku dekarbonizāciju, ilgtspējīgām tehnoloģijām paredzētās investīcijas no Eiropas tiks novirzītas uz citām valstīm; atgādina, ka jaunākie dati liecina — lai gan ES ar nelielu pārsvaru joprojām saglabā savu pasaules mēroga līderpozīciju videi saudzīgu tehnoloģiju jomā, ASV un Ķīna tai strauji tuvojas; šajā sakarībā norāda, ka 1999. gadā gandrīz pusi no visiem ilgtspējīgu tehnoloģiju patentiem bija reģistrējusi ES, turpretim tagad šis īpatsvars ir sarucis līdz vienai trešdaļai; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt atbalstu ilgtspējīgām tehnoloģijām un pakalpojumiem; uzskata, ka ieņēmumi no ETS atļauju pārdošanas turpmāk būtu jānošķir, lai nekavētu investīciju pieplūdumu inovācijai ilgtspējīgu tehnoloģiju jomā;

120.  norāda, ka galvenie ES konkurenti pasaules tirgū lielu uzmanību velta tehnoloģiju izstrādei, inovācijai un ražošanas procesu pilnveidošanai; turklāt norāda, ka ekonomiskās izaugsmes temps tiem ir ātrāks nekā ES; secina, ka ES ir jādod priekšroka pētniecībai un izstrādei (tostarp zinātnisku un tehnoloģisku partnerību veidošanai starptautiskā mērogā), inovācijai (sevišķi nodrošinot Eiropas pievienoto vērtību ilgtspējīgu tehnoloģiju izstrādes un iekšzemes ražošanas procesiem) un rūpniecisko procesu produktivitātes uzlabošanai;

121.  norāda, ka bezmaksas kvotu piešķiršana nesader ar ekonomisko pamatojumu tam, kādēļ, aprēķinot produktu cenas, būtu jāņem vērā oglekļa emisijas; norāda, ka nesen Komisijas uzdevumā ir veikts pētījums, kurā secināts — pēdējo divu ETS tirdzniecības periodu laikā oglekļa emisiju pārvirze nav konstatēta; uzsver — lai mazinātu turpmāk iespējamo oglekļa emisiju pārvirzes risku, daļa ETS izsoles ieņēmumu būtu mērķtiecīgi jāatvēl kapitāla ziņā ietilpīgām investīcijām, kas paredzētas progresīvām tehnoloģijām energoietilpīgās nozarēs vai citiem risinājumiem, kuri sekmē darbvietu radīšanu, piemēram, samazinot darba ņēmēju nodokļu slogu;

122.  prasa veikt pasākumus, lai prognozētu jaunizveidotajām darbvietām vajadzīgās prasmes un nodrošinātu tām atbilstošu piedāvājumu, pielāgotu izglītības un apmācības sistēmas un risinātu problemātiskus jautājumus, kas rodas saistībā ar esošo darbvietu profila maiņu, tās pārveidojot par videi saudzīgām darbvietām; uzsver, ka aktīvas darba tirgus politikas pamatnostādnes ir jāizstrādā, mērķtiecīgi nodrošinot atbilstību gan pieprasījumam pēc darbaspēka, gan pieprasījumam pēc darba, tā nepieļaujot kvalificēta darbaspēka trūkumu topošajās ilgtspējīgo tehnoloģiju nozarēs un garantējot, ka stabilas un kvalitatīvas darbvietas videi saudzīgā ekonomikā ir pieejamas jauniešiem, sievietēm un nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām;

123.  mudina dalībvalstis un starptautisko sabiedrību veicināt enerģētikas nozarei vajadzīgo izglītību zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātikas jomā un saglabāt izglītības iestādes, kas spēj sagatavot kvalificētu darbaspēku, kā arī nākamās paaudzes zinātniekus un novatorus, kuri palīdzēs sasniegt mērķi — izveidot enerģijas ziņā neatkarīgu un ilgtspējīgu Eiropu; šajā sakarībā atgādina par pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” un Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta svarīgo ieguldījumu, kas palīdz novērst plaisu starp pētniecību, izglītību un lietišķo inovāciju enerģētikas nozarē;

124.  vērš uzmanību uz to, ka MVU ir izšķiroša nozīme, veicinot ekonomisko izaugsmi Eiropas Savienībā, un aicina Komisiju un dalībvalstis radīt labvēlīgu vidi MVU investīcijām energotaupības tehnoloģijās, kā arī aktīvi rosināt MVU šādi ieguldīt līdzekļus;

125.  mudina Komisiju atbalstīt transporta nozarei paredzētu progresīvu biodegvielas veidu izstrādi, kas uzlabotu degvielas kvalitāti, jo ar šādu atbalstu vairs nebūtu vajadzīgas papildu investīcijas jaunā infrastruktūrā, lai palielinātu ES ekonomikas vispārējo konkurētspēju;

126.  aicina Komisiju rūpīgi izstrādāt tādu ES un tās galveno sāncenšu konkurētspējas mērīšanas metodi, kuras pamatā būtu, piemēram, fiskālā politika, pētniecība un izstrāde, tehnoloģiju eksports, pētnieku un augsti kvalificētu darba ņēmēju skaits, inovācija, industriālās enerģijas cenas, vides un enerģētikas politika, algu un ražīguma līmeņi, infrastruktūra, lieks regulatīvais slogs un citi būtiski faktori; uzsver, ka šajā jaunajā metodoloģijā ir jāiekļauj arī ar klimata pārmaiņām saistītu ārējo izmaksu faktori, tostarp iespējamais izdevumu pieaugums saistībā ar klimata pārmaiņu radītu risku apdrošināšanu;

127.  īpaši uzsver, ka turpmākā politika ES ir jāveido, ņemot vērā savas ekonomikas salīdzinoši stiprās un vājās puses, sevišķi attiecībā uz visiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem, kurus ES paraksta, un ņemot vērā arī pasākumus, kas veikti, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, un šādu pasākumu rezultātā gūto saimniecisko labumu;

128.  norāda, ka ģeoloģisku, politisku un fiskālu atšķirību dēļ dažādos reģionos ir dažādas enerģijas cenas un ka zemu enerģijas cenu vislabāk var nodrošināt, pilnībā izmantojot pašas ES ilgtspējīgos energoresursus; prasa, lai Komisija vispusīgi izanalizētu sistēmas kopējās izmaksas un dažādu energoresursu iedarbību, kā arī šo resursu ietekmi uz pietiekamu ražošanas jaudu ilgtermiņā;

129.  norāda, ka ES pieejamie resursi ir ierobežoti un ka ES importē aptuveni 60 % no sava gāzes patēriņa, vairāk nekā 80 % no sava naftas patēriņa un gandrīz 50 % no enerģijas ražošanai izmantotajām oglēm; šajā kontekstā uzstāj, lai līdz 2030. gadam īstenojamās politikas pamatdokumentā īpaša uzmanība būtu pievērsta ilgtspējīgiem un atjaunojamiem energoresursiem Eiropas Savienībā;

130.  uzsver, ka tādas pamatvērtības kā sociālais dialogs un darba ņēmēju līdzdalība ir galvenie līdzekļi, kas, no vienas puses, veicina stabilu un vienmērīgu sociālo kohēziju, kvalitatīvu nodarbinātību un jaunu darbvietu radīšanu un, no otras puses, vairo Eiropas valstu ekonomikas inovācijas potenciālu un konkurētspēju;

131.  prasa veikt pasākumus, lai nepieļautu darbvietu zudumu tajās augsta oglekļa emisiju līmeņa nozarēs, kas tiek ietekmētas visvairāk (piemēram, elektroenerģijas ražošana, transports, būvniecība un energoietilpīgās nozares) un kas kopumā ir videi saudzīgākās un energoefektīvākās nozares pasaulē; prasa nodrošināt attiecīgajās augsta oglekļa emisiju līmeņa nozarēs strādājošajiem vieglākas iespējas atrast darbu citā nozarē, ja minētajās nozarēs samazināsies darbvietu skaits;

132.  uzsver, ka ienākumu atbalsta pasākumi ir jāveic līdz ar citiem pasākumiem, piemēram, apmācību, lai uzlabotu un saglabātu nodarbinātību, noturētu darba ņēmējus darba tirgū un novērstu prasmju degradāciju krīzes un pārstrukturēšanas apstākļos;

Jāatzīst dalībvalstu atšķirīgā rīcībspēja

133.  atzinīgi vērtē Komisijas komentārus, proti, ka klimata un enerģētikas jomā noteiktie ES mērķi var dažādi ietekmēt dalībvalstis un to iedzīvotājus, tādēļ ir taisnīgi arī turpmāk strādāt, kopīgiem spēkiem līdzīgi sadalot slodzi un ņemot vērā katras atsevišķas (jo īpaši nopietnās finansiālās grūtībās nonākušas) valsts apstākļus (piemēram, IKP), valsts veikumu, samazinot emisijas kopš 1990. gada, emisiju apjomu uz vienu valsts iedzīvotāju, valsts ekonomisko potenciālu un emisiju samazināšanas iespējas, valsts atjaunojamos energoresursus, tai pieejamās tehnoloģijas un energotaupības potenciālu;

134.  norāda, ka tādas dekarbonizācijas stratēģijas pieņemšana, kurā nav ņemta vērā dažu dalībvalstu situācija, var novest pie būtiska enerģētiskās nabadzības pieauguma šajās valstīs;

135.  uzsver, ka saskaņā ar LESD 194. pantu ES ir pilnībā jāizveido iekšējais enerģijas tirgus un jāveicina atjaunojamo energoresursu izmantošana un energoefektivitāte, turpretim dalībvalstis lemj par savu energoresursu struktūru un tām vajadzētu būt iespējai izmantot un izstrādāt atšķirīgas pieejas, pamatojoties uz tehnoloģijām un energoresursiem, kas ir videi saudzīgi, sociāli un ekonomiski pieņemami un kas, ievērojot Savienības noteiktos klimata un enerģētikas politikas mērķus, nodrošina vides aizsardzību un uzlabošanu; ir pārliecināts, ka turpmāk ikviens politikas pamatdokuments būtu jāizstrādā, ņemot vērā dalībvalstu neatkarību;

136.  atzīst, ka atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas ietver ļoti daudz dažādu tehnisko risinājumu, ko var izmantot elektroenerģijas, apkures un dzesēšanas, kā arī transporta nozarē; uzsver, ka vispārējs atjaunojamiem energoresursiem noteikts mērķis, kas obligāti jāsasniedz līdz 2030. gadam, ļauj dalībvalstīm pašām brīvi izvēlēties, kurās enerģētikas nozarēs un tehnoloģijās un kad tām būtu jāiegulda līdzekļi, lai veicinātu katras attiecīgās nozares attīstību;

137.  atgādina Komisijai, ka Parlaments ir prasījis pieņemt tiesību aktus, saskaņā ar kuriem visām dalībvalstīm būtu obligāti jāizstrādā zema oglekļa emisiju līmeņa stratēģija laikposmam līdz 2050. gadam; uzskata — kaut gan šādi valsts līmenī sagatavoti stratēģiskie dokumenti nav juridiski saistoši, tie ir būtiski, lai investoriem un amatpersonām būtu skaidrs priekšstats par ilgtermiņa politikas virzienu un pasākumiem, kas būs vajadzīgi, lai mērķus sasniegtu; sagaida, ka Komisija piedāvās risinājumu slodzes sadalījumam starp dalībvalstīm un noteiks termiņu, līdz kuram šādi stratēģiskie dokumenti būs jāiesniedz izskatīšanai; ja kādu no šiem stratēģiskajiem dokumentiem Komisija atzīst par nereālu un ja attiecīgā dalībvalsts nevēlas sniegt atbilstošu precizējumu, aicina Komisiju ierosināt papildu pasākumus, kas būtu vajadzīgi, lai garantētu, ka Savienības noteiktie CO2 samazināšanas mērķi ir ticami;

138.  norāda, ka rīcība būtu jāplāno tā, lai galvenokārt īstenotu risinājumus, kas izstrādāti, ņemot vērā dalībvalstu esošo potenciālu, rentablu un ilgtspējīgu jauno tehnoloģiju izstrādes perspektīvas un ierosinātās politikas īstenošanas vispārējo ietekmi, jo tā būs iespējams piedāvāt emisiju samazināšanas mērķus nākamajiem gadiem;

139.  prasa, lai Komisija panāktu, ka investīcijām ilgtspējīgās tehnoloģijās plašāk un efektīvāk tiek izmantoti esošie finansēšanas instrumenti (piemēram, NER300), šajā nolūkā visu vajadzīgo informāciju par finansiālajām iespējām valsts, reģionu un vietējā līmenī apkopojot vienotā, precīzā un viegli pieejamā datubāzē;

140.  norāda — tas, ka MVU un pat smagās rūpniecības nozarēm nav pieejams kapitāls, un kapitāla izmaksas bieži vien ir šķērslis, kas neļauj ieguldīt līdzekļus kapitāla ziņā ietilpīgās tīrākās tehnoloģijās un energoefektivitātē; tādēļ prasa, lai Komisija apsvērtu iespēju izveidot fondu, kurš veicinātu novatorisku ilgtspējīgo tehnoloģiju izstrādi un atbalstītu ierosmes uzlabot energoietilpīgo rūpniecības nozaru produktivitāti, kurš varētu apvienot esošos un jaunos finansēšanas avotus un palīdzētu līdzsvarot investīciju struktūru un kuru varētu finansēt, cita starpā izmantojot arī daļu no ETS ieņēmumiem vai struktūrfondu vai Kohēzijas fonda līdzekļus; aicina Komisiju izstrādāt novatoriskus finanšu instrumentus, veicināt ietekmīgāku EIB un dalībvalstu valsts finanšu iestāžu darbību un piesaistīt finansējumu no pensiju fondiem un apdrošināšanas sabiedrībām;

141.  dažām rūpniecības nozarēm ir vajadzīgas par jaunākajām vēl progresīvākas tehnoloģijas, lai turpinātu samazināt emisijas un uzlabotu energoefektivitāti, tādēļ prasa, lai Padome politikas pasākumos ietvertu nepārprotamas saistības finansēt pētniecību, izstrādi, eksperimentālas ražotnes un jaunu tehnoloģiju izmantošanu tik intensīvi, cik tas nepieciešams, lai sasniegtu 2030. gadam noteiktos mērķus;

142.  prasa, lai ES īstenotu pragmatisku pieeju attiecībā uz jauniem tirgus modeļiem, regulējumu un finansēšanas modeļiem, kas būtu piemēroti ilgtspējīgiem risinājumiem enerģētikas nozarē;

Eiropas Savienība starptautiskā līmenī

143.  norāda, ka vairākas jaunās tirgus ekonomikas valstis un attīstītās valstis īsteno dažādas klimata politikas nostādnes un investīcijas, ieviešot arī savas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas, kas veidotas pēc ES ETS parauga; atzinīgi vērtē iespēju nākotnē ES ETS sasaistīt ar citiem oglekļa tirdzniecības mehānismiem pasaulē, lai izveidotu globālu oglekļa tirgu; uzsver, ka ar šādu vispārēju pieeju varētu nodrošināt Eiropas uzņēmumiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus, piedāvājot vispusīgu un izmaksu ziņā efektīvu pieeju, kā pasaules mērogā risināt rūpniecības radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju problēmu; ņemot to vērā, uzskata, ka starptautiska emisiju ierobežošanas un tirdzniecības sistēma lielā mērā palīdzētu īstenot jaunu, juridiski saistošu vispārēju nolīgumu attiecībā uz klimata pārmaiņām;

144.  uzsver, ka centieni ciešāk sadarboties, īstenojot enerģētikas politiku, ir jāatspoguļo arī ārējā enerģētikas politikā, un tādēļ prasa enerģētikas jomā nolīgumus ar trešām valstīm slēgt ES līmenī un noteikt stabilus ES enerģētikas politikas mērķus;

145.  norāda, ka līderpozīciju atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju jomā Eiropas Savienībai nodrošina inovācija ražošanas nozarē un arī tādās jomās kā sistēmu integrēšana; atzīst, ka, pieņemot saistošus mērķus 2030. gadam, ES darbosies kā kompetences kopa, paverot ceļu kvalitatīvu un izmaksu ziņā konkurētspējīgu produktu izstrādei; ir pārliecināts, ka tas labvēlīgi ietekmēs iekšējo tirgu un, pateicoties ES konkurētspējai, arī nodrošinās, lai Eiropas uzņēmumiem būtu pieejami strauji augošie trešo valstu tirgi; norāda — ja netiks pieņemts vērienīgs līdz 2030. gadam īstenojamu pasākumu kopums, ES var zaudēt savu tirgus un tehnoloģiju līdera pozīciju;

146.  atzīst, ka saistošie mērķi, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam, un atjaunojamo energoresursu politikas pamatnostādnes ir svarīgi elementi, kas palīdz ES iegūt vadošo pozīciju pasaules tirgos tehnoloģiju jomā un padara to par inovācijas līderi atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju jomā; uzsver, ka turpmāka šīs politikas īstenošana, pieņemot saistošu atjaunojamiem energoresursiem noteiktu mērķi, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam, ļautu ES pat ekonomisku grūtību apstākļos konkurēt ar Ķīnu, ASV, Dienvidkoreju, Japānu un Indiju par tehnoloģiju līdera pozīciju nākotnes tirgos;

147.  norāda, ka 138 pasaules valstīs atjaunojamiem energoresursiem noteiktie mērķi un politikas nostādnes ir pielāgotas attiecīgās valsts vajadzībām; atzīst, ka videi saudzīgās tehnoloģijās ieguldīto līdzekļu apjoms Indijā, Ķīnā un ASV palielinās krietni ātrāk nekā ES; šajā sakarībā uzsver, ka ES vēl nebūt nav gatava visu paveikt pašas spēkiem, gluži otrādi — tā var palaist garām izdevību izmantot ekonomikas attīstībai labvēlīgas iespējas, ko piedāvā aktuālais pārejas process enerģētikas jomā;

148.  uzsver — vispirms ir jāpanāk, lai attīstītās valstis pašas ātri samazinātu savas emisijas un nodrošinātu, ka jaunattīstības valstīm ir pieejams pielāgošanās un ietekmes mazināšanas pasākumiem nepieciešamais finansējums; tomēr brīdina, ka tā vietā nevajadzētu izmantot kompensācijas mehānismus, piemēram, tīras attīstības mehānismu (CDM ), jo uzskata, ka šādi mehānismi nav izrādījušies efektīvi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas instrumenti un ka tie kavē būtiskas strukturālas izmaiņas attīstīto valstu ekonomikā;

149.  akcentē nepieciešamību saskaņoti noteikt mērķus attīstības un klimata pārmaiņu jomā; uzsver — klimata pārmaiņas apdraud veselu reģionu spēju nodrošināt sevi ar pārtiku, un tas liecina, ka saikne ar mērķi izskaust nabadzību pasaulē ir gan Tūkstošgades attīstības mērķu, gan Rio+20 konferencē iesāktā ilgtspējīgas attīstības mērķu noteikšanas procesa pamatā; prasa šos divus procesus apvienot, izveidojot visaptverošu sistēmu rīcībai laikposmā pēc 2015. gada;

150.  norāda, ka ES ir svarīgi saglabāt savu līdera un celmlauža pozīciju un dalībvalstīm ir svarīgi paust vienotu viedokli, aizstāvot spēcīgu kopējo nostāju sarunās par klimatu, lai panāktu, ka 2015. gadā Parīzē tiek parakstīts jauns, saistošs vispārējais nolīgums attiecībā uz klimata pārmaiņām; uzsver, ka ES ir jārāda piemērs un, gatavojoties augstākā līmeņa sanāksmei, kas tiks rīkota pēc ANO ģenerālsekretāra Ban Ki‑moon iniciatīvas, laicīgi jāpieņem vērienīgs un saistošs politikas pamatdokuments, jo tas pozitīvi ietekmēs sarunas; prasa, lai Komisija apsvērtu iespēju daļu no emisijas kvotu izsolēs iegūtajiem līdzekļiem izmantot ES starptautisko saistību izpildei klimata jomā attiecībā uz jaunattīstības valstīm pielāgošanās un ietekmes mazināšanas pasākumiem vajadzīgā finansējuma nodrošināšanu;

151.  uzsver, ka finansējumam ir izšķiroša nozīme, lai jaunattīstības valstis spētu veikt vērienīgus pasākumus klimata jomā; tādēļ uzstāj, ka ir jāveido saskaņota ar klimata pārmaiņām saistīto vajadzību finansēšanas struktūra; prasa dalībvalstīm strādāt intensīvāk, lai palīdzētu īstenot attīstīto valstu apņemšanos — līdz 2020. gadam panākt, ka ar klimatu saistītām vajadzībām katru gadu ir nodrošināts vismaz USD 100 miljardu finansējums, turklāt īstenojot apņemšanos 0,7 % no NKI atvēlēt oficiālajai attīstības palīdzībai;

152.  atzinīgi vērtē ANO ģenerālsekretāra Ban Ki‑moon iniciatīvu „Ilgtspējīga enerģija visiem” (Sustainable Energy 4 All ), kas popularizē energoefektivitāti un atjaunojamos energoresursus kā pašus būtiskākos klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanas instrumentus; prasa, lai ES atbalstītu šo programmu;

153.  aicina dalībvalstis un citas iesaistītās personas gaidāmajās starptautiskajās sarunās — cerot uz iespēju panākt saistošu vienošanos, — pasaules līmenī risināt oglekļa emisiju pārvirzes jautājumu;

154.  tādēļ pieprasa labāku koordināciju starp Padomi, Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu, lai starptautiskās organizācijās ES varētu paust vienotu viedokli un aktīvāk un ietekmīgāk veicināt ilgtspējīgas politikas īstenošanu;

o
o   o

155.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 188 E, 28.6.2012., 42. lpp.
(2) OV L 315, 14.11.2012., 1. lpp.
(3) OV L 140, 5.6.2009., 16. lpp.
(4) OV L 295, 12.11.2010., 1. lpp.
(5) OV L 115, 25.4.2013., 39. lpp.
(6) OV L 1, 4.1.2003., 65. lpp.
(7) OV C 168 E, 14.6.2013., 72. lpp.
(8) OV C 251 E, 31.8.2013., 75. lpp.
(9) OV C 264 E, 13.9.2013., 59. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0088.
(11) OV C 169 E, 15.6.2012., 66. lpp.
(12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0443.
(13) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0444.
(14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0452.
(15) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0374.
(16) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0201.
(17) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0344.
(18) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0443.
(19) OV C 81 E, 15.3.2011., 107. lpp.
(20) http://ec.europa.eu/enterprise/sectors/metals-minerals/files/steel-cum-cost-imp_en.pdf
(21) OV C 332 E, 15.11.2013., 28. lpp.
(22) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0300.
(23) Eiropas Komisijas 2012. gada 18. aprīļa dienestu darba dokuments „Ekoizaugsmei piemītošā nodarbinātības potenciāla pilnvērtīga izmantošana” (SWD(2012)0092).

Pēdējā atjaunošana - 2018. gada 20. jūlijaJuridisks paziņojums