Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2013/2169(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0100/2014

Iesniegtie teksti :

A7-0100/2014

Debates :

PV 10/03/2014 - 20
CRE 10/03/2014 - 19

Balsojumi :

PV 11/03/2014 - 9.28

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2014)0206

Pieņemtie teksti
PDF 348kWORD 130k
Otrdiena, 2014. gada 11. marta - Strasbūra Galīgā redakcija
Spīdzināšanas izskaušana pasaulē
P7_TA(2014)0206A7-0100/2014

Eiropas Parlamenta 2014. gada 11. marta rezolūcija par spīdzināšanas izskaušanu pasaulē (2013/2169(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus ANO cilvēktiesību līgumus un instrumentus,

–  ņemot vērā ANO Deklarāciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1975. gada 9. decembrī(1) ,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgas necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem (CAT ) un tās fakultatīvo protokolu (OPCAT ),

–  ņemot vērā ANO Standarta minimuma noteikumus par izturēšanos pret cietumniekiem un citus attiecīgus universāli piemērojamus ANO standartus,

–  ņemot vērā ziņojumus, ko sniedzis ANO īpašais referents jautājumos par spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem(2) ,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par spīdzināšanu,

–  ņemot vērā ANO Komitejas pret Spīdzināšanu paziņojumu, kas pieņemts 2001. gada 22. novembrī saistībā ar 2001. gada 11. septembra notikumiem, norādot, ka spīdzināšanas aizliegums ir neapšaubāms un saistošs pienākums saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, un paužot pārliecību, ka, lai kādu risinājumu starptautisko terorisma draudu novēršanai pieņemtu konvencijas dalībvalstis, šim risinājumam jābūt atbilstošam saistībām, ko tās uzņēmušās, ratificējot Konvenciju pret spīdzināšanu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2012. gada 20. decembra rezolūciju par moratoriju nāvessoda piemērošanai(3) ,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par bērna tiesībām, jo īpaši tās jaunāko 2012. gada 20. decembra rezolūciju(4) ,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, jo īpaši tās 3. pantu, kurā noteikts, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodam,

–  ņemot vērā Eiropas Konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu,

–  ņemot vērā Konvenciju par bēgļa statusu, ko ANO pieņēma 1951. gada 28. jūlijā(5) ,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Eiropas Komitejas 23. pārskata ziņojumu spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai, kas publicēts 2013. gada 6. novembrī(6) ,

–  ņemot vērā Konvenciju par bērna tiesībām un tās divus papildu protokolus, proti, par tirdzniecību ar bērniem, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju(7) , un par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos(8) ,

–  ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus(9) ,

–  ņemot vērā Amerikas Konvenciju par spīdzināšanas novēršanu un apkarošanu, kas stājās spēkā 1997. gadā(10) ,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas statūtus,

–  ņemot vērā Rokasgrāmatu par spīdzināšanas un citas nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas izmeklēšanu un dokumentēšanu (Stambulas protokols)(11) ,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pantu,

–  ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā(12) , ko 2012. gada 25. jūnijā pieņēma Ārlietu padome,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības politiskās pamatnostādnes attiecībā uz trešām valstīm par spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, kas tika atjauninātas 2012. gadā(13) ,

–  ņemot vērā ES 2008. gada 16. jūnija pamatnostādnes par nāvessodu(14) ,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamatnostādnes par cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām(15) ,

–  ņemot vērā ES 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, ko Padome pieņēma 2013. gada 6. jūnijā(16) ,

–  ņemot vērā tā 2012. gada 13. decembra rezolūciju par 2011. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(17) ,

–  ņemot vērā tā 2012. gada 13. decembra rezolūciju par ES cilvēktiesību stratēģijas pārskatīšanu(18) ,

–  ņemot vērā tā 2013. gada 10. oktobra rezolūciju par iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs(19) ,

–  ņemot vērā tā 2007. gada marta ziņojumu „ES pamatnostādņu īstenošana attiecībā uz spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību vai sodīšanu”(20) ,

–  ņemot vērā 2005. gada 27. jūnija Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai(21) ,

–  ņemot vērā tā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par Padomes Regulas (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, īstenošanu(22) ,

–  ņemot vērā tā 2013. gada 13. jūnija ieteikumu Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei (AP/PV), Padomei un Komisijai par EĀDD organizatoriskās struktūras un darbības pārskatīšanu 2013. gadā(23) ,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0100/2014),

A.  tā kā visā pasaulē joprojām notiek spīdzināšana, lai gan spīdzināšanas un citu nežēlīgas, necilvēcīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidu absolūts aizliegums ir svarīga starptautiska norma, kas paredzēta gan ANO, gan reģionālajās cilvēktiesību konvencijās;

B.  tā kā termins „spīdzināšana” šajā rezolūcijā ir jāsaprot atbilstīgi ANO definīcijai un ietver arī nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu;

C.  tā kā ar CAT un OPCAT ir izveidots starptautisks satvars, kam ir reāls potenciāls veicināt spīdzināšanas izskaušanu, jo īpaši ar neatkarīgu un iedarbīgu valstu preventīvo mehānismu (VPM) izveidi;

D.  tā kā ES ir nostiprinājusi ES stratēģiskajā satvarā par cilvēktiesībām pausto apņemšanos arī turpmāk aktīvi cīnīties pret spīdzināšanu un nežēlīgu, necilvēcīgu un cieņu pazemojošu izturēšanos;

E.  tā kā spīdzināšanas, sliktas izturēšanās un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas izskaušana ir ES cilvēktiesību politikas neatņemama sastāvdaļa ciešā saistībā ar pārējām ES darbības jomām un instrumentiem;

F.  tā kā ES pamatnostādnes attiecībā uz spīdzināšanu tika atjauninātas 2012. gadā, savukārt jaunākais visaptverošais publiskais izvērtējums un pārskats par īstenošanas pasākumiem tika veikts 2008. gadā;

G.  tā kā saskaņā ar atjauninātajām pamatnostādnēm cīņā pret terorismu dalībvalstis ir apņēmušās pilnīgi ievērot starptautiskās saistības, kas aizliedz spīdzināšanu un citus nežēlīgas, necilvēcīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidus;

H.  tā kā spīdzināšana var būt gan fiziska gan psiholoģiska; tā kā pieaug to gadījumu skaits, kuros psihiatrija tiek izmantota kā ietekmēšanas līdzeklis pret cilvēktiesību aizstāvjiem un disidentiem, kurus ievieto psihiatriskajās iestādēs, lai neļautu tiem veikt politisko un sabiedrisko darbību;

I.  tā kā dalībvalstu tiesu iestāžu rīcībā jābūt instrumentiem, lai sāktu kriminālvajāšanu pret spīdzinātājiem, kas nekad nav tikuši tiesāti, un tā kā īpaša uzmanība būtu jāpievērš spīdzināšanas gadījumiem tajās Eiropas valstīs, kurās pastāv diktatūra , jo ļoti bieži šie noziegumi ir palikuši nesodīti;

J.  tā kā spīdzināšanas absolūtā aizlieguma vājināšanās joprojām ir pastāvīga problēma vairākās valstīs saistībā ar pretterorisma pasākumiem;

K.  tā kā pastāv vairākas nozīmīgas politikas problēmas attiecībā uz jautājumiem par neaizsargātu iedzīvotāju grupu, jo īpaši bērnu, īpašajām aizsardzības vajadzībām;

L.  tā kā dažu valstu tiesībaizsardzības iestādes izmanto spīdzināšanu kā īpašu pratināšanas metodi; tā kā spīdzināšanu nevar uzskatīt par pieņemamu līdzekli noziegumu atklāšanā,

1.  uzsver, ka spīdzināšana pilnīgi nepieņemama saskaņā ar starptautiskajām un humanitārajām tiesībām un CAT ; uzsver, ka spīdzināšana ir viens no cilvēktiesību un pamatbrīvību smagākajiem pārkāpumiem, un rada briesmīgas ciešanas miljoniem cilvēku un viņu ģimenēm un nav attaisnojama nekādos apstākļos;

2.  atzinīgi vērtē trīs tādu darbību iekļaušanu ES rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju, kas saistītas ar spīdzināšanas izskaušanu, taču uzsver vajadzību pēc konkrētiem un izmērāmiem rādītājiem, lai varētu novērtēt šo darbību savlaicīgu īstenošanu partnerībā ar pilsonisko sabiedrību;

3.  izsaka atzinību visām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, valstu cilvēktiesību iestādēm, valstu preventīvajiem mehānismiem un cilvēkiem, kuri cenšas nodrošināt tiesisko aizsardzību un kompensāciju upuriem un kuri cīnās ar nesodāmību un aktīvi cenšas novērst spīdzināšanu un sliktu izturēšanos visā pasaulē;

4.  norāda, ka saskaņā ar CAT termins „spīdzināšana” nozīmē jebkādu darbību, ar kuru „kādai personai tīši tiek nodarītas stipras fiziskas vai garīgas sāpes vai ciešanas, (..) ja šādas sāpes vai ciešanas nodara valsts amatpersona vai kāda cita persona, kas rīkojas kā valsts amatpersona, vai ja tās tiek nodarītas šādu personu veiktas kūdīšanas dēļ vai ar to tiešu vai netiešu piekrišanu”; tomēr uzskata, ka, izmantojot politikas pasākumus profilakses, atbildības un rehabilitācijas jomā, ir jārisina arī situācijas, kad spīdzināšana vai cita nežēlīga, necilvēcīga vai pazemojoša rīcība vai sodīšana notiek, iesaistoties dalībniekiem, kas nav valsts vai valsts amatpersonas;

5.  nosoda joprojām izplatīto spīdzināšanu un cita veida sliktu izturēšanos visā pasaulē un atkārtoti pauž absolūtu nosodījumu par šādu rīcību, kas ir aizliegta un kurai vienmēr un visur jābūt aizliegtai un līdz ar to nekad nevar būt attaisnojama; norāda, ka ES pamatnostādņu par spīdzināšanu īstenošana joprojām ir nepietiekama un rada pretrunas starp ES paziņojumiem un saistībām par prioritāru spīdzināšanas novēršanu; mudina EĀDD un dalībvalstis dot jaunu impulsu šo pamatnostādņu īstenošanai, proti, nosakot prioritātes, paraugpraksi un publiskās diplomātijas iespējas, apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī pārskatot rīcības plānā minētos jautājumus saistībā ar spīdzināšanu; šajā saistībā prasa pilnībā un laikus īstenot rīcības plānā ietvertos trīs pasākumus, kas saistīti ar spīdzināšanas izskaušanu;

6.  iesaka, ka gaidāmajā rīcības plāna pārskatīšanā būtu jādefinē vērienīgākas un konkrētākas darbības spīdzināšanas izskaušanai, piemēram, efektīvāka apmaiņa ar informāciju un sloga dalīšana, mācības un kopīgas iniciatīvas ar ANO teritoriālajiem birojiem un attiecīgajiem ANO īpašajiem referentiem un citiem starptautiskiem dalībniekiem, piemēram, Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO) un Eiropas Padomi, kopā ar atbalstu reģionālo spīdzināšanas novēršanas pasākumu ieviešanai un pastiprināšanai;

7.  atzinīgi vērtē ES pamatnostādņu par spīdzināšanu atjaunināšanu 2012. gadā; uzsver, ka ir svarīgi, lai tās kopā ar citām vadlīnijām un politikas iniciatīvām tiktu īstenotas efektīvi un orientējoties uz rezultātiem;

8.  atzinīgi vērtē faktu, ka pamatnostādnes atspoguļo visaptverošu politikas pieeju, kas ietver atbilstošas likumdošanas un tiesu sistēmas veicināšanu efektīvai spīdzināšanas novēršanai un aizliegšanai, apcietinājuma vietu uzraudzību, centienus risināt nesodāmības jautājumu un pilnīgu un efektīvu spīdzināšanas upuru rehabilitāciju, kas ir atbalstīta ar ticamām, konsekventām un saskaņotām darbībām;

9.  aicina Padomi, EĀDD un Komisiju īstenot efektīvākus pasākumus, lai nodrošinātu Eiropas Parlamenta un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību vismaz Eiropas Savienības pamatnostādņu izvērtēšanā attiecībā uz spīdzināšanas izskaušanu;

10.  atkārtoti uzsver spīdzināšanas upuru rehabilitācijas centru būtisko nozīmi gan ES, gan ārpus ES, ne vien spīdzināšanas upuru fizisko, bet arī ilgtermiņa psiholoģisko problēmu risināšanā; atzinīgi vērtē Eiropas Savienības noteikumus par finansiālās palīdzības sniegšanu spīdzināšanas upuru rehabilitācijas centriem visā pasaulē un rosina šos centrus savās darbībās pieņemt starpdisciplināru pieeju, ietverot gan psiholoģiskās konsultācijas, gan piekļuvi ārstēšanai, gan arī sociālo un juridisko atbalstu; joprojām uzskata, ka finansējumu, ko šādiem centriem trešās valstīs nodrošina Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR), nedrīkst samazināt pat pašreizējās finanšu un ekonomikas krīzes laikā, jo šajās valstīs valsts veselības aprūpes sistēmas bieži vien nespēj pienācīgi risināt spīdzināšanas upuru īpašās problēmas;

11.  pauž nožēlu par to, ka šo pamatnostādņu īstenošanas visaptverošs atklāts izvērtējums un pārskatīšana nav veikts kopš 2008. gada, un uzsver, ka šīs īstenošanas visaptverošs novērtējums ir jāveic regulāri;

12.  iesaka pamatnostādnes papildināt ar sīki izstrādātiem īstenošanas pasākumiem, kas jāizplata ES misiju vadītājiem un dalībvalstu pārstāvniecībām trešās valstīs; aicina misiju vadītājus īstenošanas un atskaites ziņojumos iekļaut informāciju par konkrētiem spīdzināšanas un sliktas izturēšanās gadījumiem;

13.  uzsver, ka ES politikas pamatā vajadzētu būt efektīvai iniciatīvu un darbību koordinācijai ES un dalībvalstu līmenī, lai pilnīgi izmantotu potenciālu, ko sniedz pieejamie politiskie instrumenti un to sinerģija ar ES finansētiem projektiem;

14.  aicina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis sagatavot periodiskus pārskatus par to, kā tiek īstenota Padomes Regula (EK) Nr. 1236/2005, kurā ir noteikts aizliegums tirgot preces, ko izmanto spīdzināšanai un nāvessoda izpildei, un aicina popularizēt šo regulu visā pasaulē kā dzīvotspējīgu modeli efektīva spīdzināšanas rīku aizlieguma piemērošanai;

15.  pieņem zināšanai jaunāko Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai (COM(2014)0001); uzsver, cik svarīgi ir risināt jautājumus saistībā ar attiecīgo preču starpniecības pakalpojumiem, tehnisko atbalstu un tranzītu; atkārtoti uzsver Parlamenta agrāko prasību iekļaut regulā noteikumu par spīdzināšanas izbeigšanu, kas ļautu dalībvalstīm, pamatojoties uz iepriekšēju informāciju, piešķirt tiesības vai arī neļaut eksportēt jebkuras preces, kas saistītas ar ievērojamu risku, ka tās var izmantot spīdzināšanai, sliktas izturēšanās nolūkā vai nāvessoda izpildei;

16.  uzskata, ka nāvessods kā tiesību uz personas neaizskaramību un cilvēka cieņas pārkāpums nav savienojams ar nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas sodīšanas aizliegumu, kas noteikts starptautiskajos tiesību aktos, un aicina EĀDD un dalībvalstis oficiāli atzīt šo nesaderību un attiecīgi pielāgot ES politiku attiecībā uz nāvessodu; uzsver, ka attiecīgās ES pamatnostādnes par nāvessodu un spīdzināšanu ir jāinterpretē kā transversālas; nosoda to, ka apcietinātie, kuri gaida nāvessoda izpildi, tiek fiziski un psiholoģiski izolēti un pakļauti spiedienam; atkārtoti uzsver, ka ir jāsāk visaptverošs juridisks pētījums un diskusijas ANO līmenī par saikni starp nāves soda piemērošanu, tostarp uz nāvi notiesātā fenomenu, kas izraisa smagas garīgas traumas un fiziskā stāvokļa pasliktināšanos, un spīdzināšanas un nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas aizliegšanu;

17.  atbalsta tūlītēju aizliegumu nomētāt ar akmeņiem; uzsver, ka tas ir nežēlīgs nāvessoda veids;

18.  aicina atjaunot Padomes darba grupu spīdzināšanas jautājumos, kurai būtu jāsniedz atjaunots stimuls īstenot ES pamatnostādnes, nosakot prioritātes, paraugpraksi un publiskās diplomātijas iespējas, apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, un sekmējot regulāru pārskatu sagatavošanu par to, kā tiek īstenoti tie rīcības plāna jautājumi, kas saistīti ar spīdzināšanu;

19.  pauž īpašas bažas par cilvēktiesību aizstāvju, tostarp sabiedrības aktīvistu, žurnālistu, cilvēktiesību advokātu un emuāru autoru, spīdzināšanu cietumos; atzīst, ka bieži vien cilvēki, kas visaktīvāk cīnās par cilvēktiesībām un demokrātiju, visvairāk saskaras ar nelikumīgu aizturēšanu, iebiedēšanu, spīdzināšanu un viņu ģimeņu pakļaušanu briesmām; uzstāj, ka gan ES misijās uz vietas, gan augsta līmeņa ES amatpersonām ir sistemātiski un konsekventi jāizvirza šis jautājums, tiekoties ar to trešo valstu partneriem, tostarp nosaucot konkrētus apcietinājumā esošo cilvēktiesību aizstāvju vārdus;

20.  pauž nopietnas bažas par to, ka vairākās valstīs pastāv slepenas apcietinājuma iestādes un tiek praktizēta turēšana apcietinājumā bez tiesībām sarakstīties un sazināties, un ilgstošs ieslodzījums vieninieka kamerā, proti, tie ir daži visuztraucošākie spīdzināšanas un sliktas izturēšanās piemēri; uzskata, ka par šiem gadījumiem vajadzētu sistemātiski informēt ziņojumos un demaršos un tos vajadzētu iekļaut konkrēto lietu sarakstā dialogos par cilvēktiesībām un apspriedēs starp ES un trešām valstīm;

21.  atkārtoti pauž bažas par plaši izplatītajiem un sistemātiskajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā (KTDR), jo īpaši par politieslodzīto un repatriēto KTDR pilsoņu spīdzināšanu un turēšanu darba nometnēs; aicina KTDR iestādes kā pirmo pasākumu ļaut neatkarīgiem starptautiskajiem ekspertiem pārbaudīt visu veidu apcietinājuma telpas;

22.  uzsver, ka nav attaisnojams neviens absolūta spīdzināšanas aizlieguma izņēmums un nežēlīga, necilvēciska vai pazemojoša izturēšanās vai sodīšana, un uzskata, ka valstīm ir pienākums īstenot aizsardzības pasākumus, lai nepieļautu spīdzināšanu un sliktu izturēšanos, un vienmēr nodrošināt atbildību un piekļuvi efektīviem aizsardzības līdzekļiem un kompensācijai, tostarp arī gadījumos, kad pastāv bažas par valsts drošību, un saistībā ar pretterorisma pasākumiem; pauž raizes par to, ka dažas valstis policijas uzdevumus paralēli uztic paramilitāriem grupējumiem, mēģinot izvairīties no saviem starptautiskajiem pienākumiem; uzsver, ka aizliegums attiecas arī uz informācijas nodošanu un izmantošanu, ja tā ir iegūta spīdzināšanas rezultātā vai, iespējams, var izraisīt spīdzināšanu; atgādina, ka spīdzināšanas aizliegums ir saistoša norma saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām, kas nozīmē, ka tā ir jāievēro gan miera, gan kara laikā;

23.  pauž bažas par policijas vardarbību atsevišķās valstīs un uzskata, ka šis ir galvenais jautājums cīņā pret spīdzināšanu un pazemojošu izturēšanos, jo īpaši mierīgu demonstrāciju apkarošanas ietvaros, kad šāda vardarbība labākajā gadījumā izpaužas kā slikta izturēšanās starptautisko tiesību izpratnē, ja ne pat kā spīdzināšana;

24.  atzinīgi vērtē Eiropas Padomes un Spīdzināšanas novēršanas asociācijas kopīgo projektu par praktisku norādījumu sagatavošanu Parlamenta deputātiem saistībā ar imigrantu aizturēšanas centru apmeklējumiem;

25.  prasa kā daļu no regulārām Eiropas Parlamenta delegāciju vizītēm trešās valstīs pieņemt praktiskus norādījumus Parlamenta deputātiem, kas apmeklē apcietinājuma vietas; uzskata, ka šajos noteikumos jāiekļauj konkrēti ieteikumi attiecībā uz apmeklējumiem aizturēšanas centros un citās apcietinājuma vietās, kurās varētu būt ieslodzīti bērni un sievietes, un ka tiem būtu jānodrošina principa „nenodarīt pāri” īstenošana saskaņā ar ANO mācību rokasgrāmatu par cilvēktiesību uzraudzību, jo īpaši, lai novērstu atriebības gadījumus pret ieslodzītajiem un to ģimenēm pēc šādiem apmeklējumiem; prasa šādus apmeklējumus veikt, apspriežoties ar ES delegāciju attiecīgajā valstī, ar NVO un organizācijām, kas strādā cietumos;

26.  aicina EĀDD, Cilvēktiesību jautājumu darba grupu (COHOM ) un citus attiecīgos dalībniekus kopīgi pārskatīt ES atbalstu VPM ieviešanai un darbībai un lai noteiktu paraugpraksi, kā norādīts rīcības plānā;

27.  aicina EĀDD, dalībvalstis un Komisiju veicināt neatkarīgu un efektīvu VPM izveidi un darbību un jo īpaši sava personāla profesionālu apmācību;

28.  aicina COHOM , darba grupu spīdzināšanas jautājumos un Komisijas Iekšlietu ģenerāldirektorātu izstrādāt pasākumus spīdzināšanas novēršanas mehānismu ietveršanai visos brīvības, drošības un tiesiskuma pasākumos;

Nepilnīgas aizsardzības jautājuma risināšana, jo īpaši attiecībā uz bērnu spīdzināšanu

29.  pauž īpašas bažas par spīdzināšanas darbībām un sliktu izturēšanos pret neaizsargāto grupu pārstāvjiem, jo īpaši pret bērniem; prasa ES īstenot politiskus, diplomātiskus un finansiālus pasākumus, lai novērstu bērnu spīdzināšanu;

30.  prasa ES risināt dažāda veida bērnu cilvēktiesību pārkāpumus, jo īpaši, kas saistīti ar bērnu tirdzniecību, bērnu pornogrāfiju, bērniem karavīriem, bērniem militārajās apcietinājuma iestādēs, bērna darbu, apsūdzībām par bērnu dalību maģiskos rituālos un iebiedēšanu tiešsaistē, ko var uzskatīt par spīdzināšanu, tostarp bērnu namos un bērnu apcietinājuma iestādēs un bēgļu nometnēs, un īstenot efektīvus pasākumus bērnu aizsardzībai, ja spīdzināšanā jebkādā veidā ir bijušas iesaistītas varas iestādes;

31.  atgādina, ka nepavadītus nepilngadīgos migrantus nekad nedrīkst nosūtīt atpakaļ uz valsti, kur pastāv risks, ka viņi var kļūt par spīdzināšanas vai par necilvēcīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās upuriem;

32.  norāda, ka ļaunprātīga brīvības atņemšana bērniem , jo īpaši saistībā ar preventīvu apcietināšanu un nepilngadīgo migrantu aizturēšanu, ir izraisījusi aizturēšanas centru pārpildīšanos un spīdzināšana un slikta izturēšanās pret bērniem kļūst arvien biežāka; aicina valstis nodrošināt, ka saskaņā ar vispārējiem cilvēktiesību standartiem brīvības atņemšanu bērniem izmanto tikai kā galēju līdzekli un iespējami īsāku laikposmu, vienmēr ņemot vērā bērna intereses;

33.  aicina valstis izveidot bērniem draudzīgāku tiesu sistēmu, kas ietver brīvus un konfidenciālus bērniem draudzīgus ziņošanas mehānismus, tostarp aizturēšanas centros, kas ne vien nodrošina iespēju bērniem aizstāvēt savas tiesības, bet arī ziņot par vardarbību;

34.  uzsver, ka ES ir jārisina problēma, kura saistīta ar bērnu psiholoģisku spīdzināšanu internetā un pazemošanu sociālajos tīklos, ko veic gan pieaugušie, gan bērni; norāda, ka, neņemot vērā to, ka pastāv Drošāka interneta programma, ES nav pietiekami pievērsusies tās problēmas risināšanai, kas saistīta ar iebiedēšanu internetā; uzsver daudzos nesen notikušos gadījumus, kad bērni izdarīja pašnāvības tiešsaistē notikušas iebiedēšanas dēļ, un to, ka joprojām pastāv tīmekļa vietnes dalībvalstīs, kuras bija tieši vai netieši iesaistītas šajās darbībās; tādēļ uzsver, ka ir steidzami vajadzīga konkrēta un stingra ES rīcība pret iebiedēšanu un pazemošanu tiešsaistē un pret tīmekļa vietnēm, kas veicina šādas darbības;

35.  iesaka ES politikas centienos galveno uzmanību pievērst rehabilitācijas un psiholoģiskā atbalsta centriem bērniem, kas cietuši no spīdzināšanas, izmantojot pieeju, kura būtu bērniem draudzīga un kurā tiktu ņemtas vērā kultūras vērtības;

36.  iesaka iekļaut jautājumu par bērnu spīdzināšanu plānotajā kampaņā par bērna tiesībām, kā tas paredzēts rīcības plānā;

37.  iesaka EĀDD un Komisijai īpašu uzmanību pievērst jautājumiem saistībā ar spīdzināšanu un nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, kas vērsta pret māksliniekiem, žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, studentu līderiem, veselības aprūpes speciālistiem un citu neaizsargātu grupu , piemēram, etnisko, valodas, reliģisko un cita veida minoritāšu pārstāvjiem, jo īpaši tad, kad viņi tiek aizturēti vai turēti apcietinājumā;

38.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un ES delegāciju vadītājus dialogā ar trešo valstu varas iestādēm apspriest problēmas saistībā ar dažādu veidu spīdzināšanu dzimuma dēļ, kas padara meitenes par īpaši neaizsargātu grupu, jo sevišķi par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un agrīnām vai piespiedu laulībām, ņemot vērā, ka šāda jautājuma izvirzīšana ir noteikta stratēģiskajā satvarā un rīcības plānā;

39.  aicina EĀDD un Cilvēktiesību jautājumu darba grupu (COHOM ) nākamajā ES pamatnostādņu par spīdzināšanu un rīcības plāna atjaunināšanā īpaši pievērsties bērnu spīdzināšanas jautājuma risināšanai;

40.  pauž bažas par faktu, ka sievietes jo īpaši var būt specifiskas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās upuri (izvarošana, dzimumorgānu kropļošana, sterilizācija, aborts, piespiedu dzimstības kontrole un tīša apaugļošana), jo īpaši bruņotos konfliktos, kad šīs darbības tiek izmantotas kā kara paņēmiens, tostarp pat pret nepilngadīgajiem;

41.  tāpat nosoda personu spīdzināšanu, vardarbību pret tām un ļaunprātīgu izmantošanu to seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ;

42.  uzsver nepieciešamību atbalstīt to NVO darbu, kas ir iesaistījušās cīņā par vardarbības novēršanu konfliktos, attiecīgi arī spīdzināšanas un sliktas izturēšanās pret civiliedzīvotājiem novēršanu šādās situācijās, un šajā nolūkā palielināt informētību bruņotos grupējumos par nepieciešamību ievērot starptautiskos humanitāros standartus, jo īpaši saistībā ar vardarbību dzimuma dēļ;

Spīdzināšanas apkarošana ES attiecībās ar trešām valstīm

43.  aicina EĀDD, ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos (ESĪP) un COHOM nodrošināt, lai valstu stratēģijās cilvēktiesību jomā (VSCJ) būtu iekļauti katrai valstij konkrēti izstrādāti mērķi un rādītāji, kas saistīti ar spīdzināšanas apkarošanu, tostarp apzinātas tās grupas, kurām nepieciešama īpaša aizsardzība, piemēram, bērni, sievietes, pārvietotās personas, bēgļi un migranti, un cilvēki, kas saskaras ar diskrimināciju etniskās, kastu vai kultūras piederības, reliģisko vai citu uzskatu dēļ, kā arī seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ;

44.  aicina Eiropas Savienību un visu starptautisko sabiedrību ievērot patvēruma meklētāja neizraidīšanas principu uz valsti, kurā viņam pastāv spīdzināšanas vai necilvēcīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās draudi, kā tas noteikts 1951. gada 28. jūlija Konvencijā par bēgļu statusu;

45.  uzsver — lai risinātu ar spīdzināšanu saistītos jautājumus katrā valstī, VSCJ būtu jāapzina nepilnības aizsardzības jomā, piemēroti sarunu partneri un sākuma punkti, piemēram, ANO satvars, drošības nozares vai tiesu reforma;

46.  iesaka VSCJ pievērsties cēloņiem, kas izraisījuši valsts iestāžu un privātpersonu vardarbību un sliktu izturēšanos, un noteikt, kāda palīdzība ir vajadzīga, lai varētu piedāvāt ES tehnisko palīdzību spēju veidošanai, juridiskajai reformai un mācībām, lai palīdzētu trešām valstīm izpildīt starptautiskās saistības un standartus, jo īpaši saistībā ar CAT un OPCAT parakstīšanu un ratifikāciju un tajās ietverto noteikumu ievērošanu (jo īpaši valstu preventīvo mehānismu izveidi), cīņu ar nesodāmību un rehabilitācijas nodrošināšanu upuriem;

47.  ierosina arī valstu stratēģijās cilvēktiesību jomā iekļaut pasākumus, lai veicinātu tādu valsts iestāžu izveidi un darbību vai attiecīgā gadījumā atbalstītu valsts iestādes, kas var efektīvi pievērsties spīdzināšanas un sliktas izturēšanās novēršanai, tostarp vajadzības gadījumā ietverot finansiālās un tehniskās palīdzības iespējas;

48.  uzsver, ka EĀDD un ES delegācijām ir jāsniedz spīdzināšanas un sliktas izturēšanās upuriem konkrēta informācija par trešās valstīs pieejamo atbalstu un iespējamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

49.  aicina EĀDD un ES delegācijas vispusīgi, taču mērķtiecīgi un atbilstoši katras valsts vajadzībām izmantot to rīcībā esošos politiskos instrumentus, kā tas noteikts ES pamatnostādnēs par spīdzināšanu, tostarp publiskos paziņojumus, vietējos demaršus, cilvēktiesību dialogus un apspriedes, lai izskatītu konkrētus gadījumus, tiesību aktus saistībā ar spīdzināšanas novēršanu un attiecīgu starptautisko konvenciju ratificēšanu un īstenošanu; aicina EĀDD un dalībvalstis apkopot iepriekšējo pieredzi saistībā ar mērķtiecīgu vispārēju kampaņu rīkošanu tematiskos jautājumos par spīdzināšanu;

50.  aicina ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības uz vietas īstenot ES pamatnostādņu par spīdzināšanu noteikumus un aicina EĀDD un COHOM regulāri uzraudzīt to īstenošanu;

51.  mudina ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības visā pasaulē ik gadu 26. jūnijā atzīmēt Starptautisko spīdzināšanas upuru atbalsta dienu, rīkojot seminārus, izstādes un citus pasākumus;

52.  aicina EĀDD un ESĪP sistemātiski izvirzīt jautājumu par spīdzināšanu un sliktu izturēšanos ES cilvēktiesību dialogos un apspriedēs ar trešām valstīm;

53.  iesaka uzskatīt ar spīdzināšanu saistītos jautājumus par galvenajiem jautājumiem vietējos un reģionālos pilsoniskās sabiedrības forumos un semināros, ar pārraudzības iespēju kā daļu regulārās cilvēktiesību apspriedēs un dialogos;

54.  aicina ES cilvēktiesību dialogos veicināt ANO Standarta minimuma noteikumu attiecībā uz izturēšanos pret cietumniekiem īstenošanu, lai nodrošinātu viņiem piemītošās pašcieņas, kā arī pamattiesību un garantiju ievērošanu, kā arī paplašināt šo noteikumu piemērošanu, attiecinot tos uz visām brīvības atņemšanas vietām, tostarp psihiatriskām slimnīcām un policijas iecirkņiem;

55.  aicina ES un Parlamenta delegācijas apmeklēt cietumus un citas apcietinājuma vietas, tostarp jauniešu aizturēšanas centrus un vietas, kurās varētu būt aizturēti bērni, un novērot tiesas procesus, kur ir pamats uzskatīt, ka apsūdzētā puse varētu būt bijusi pakļauta spīdzināšanai vai pret to ir slikti izturējušies, un lūgt informāciju par konkrētu lietu neatkarīgu izmeklēšanu;

56.  aicina ES delegācijas sniegt atbalstu pilsoniskās sabiedrības locekļiem, kuriem tiek liegts apmeklēt cietumus un novērot tiesas procesus;

57.  aicina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis izpildīt saistības, kas noteiktas rīcības plānā, lai veicinātu neatkarīgu un efektīvu VPM izveidi un darbību; aicina dalībvalstis rūpīgi un pārredzami pārskatīt un analizēt pastāvošos VPM un valstu cilvēktiesību iestādes ES un trešās valstīs, un apzināt paraugprakses piemērus to starpā, pārliecinoties, ka tie ietver bērnu tiesību aizsardzību, lai pastiprinātu pastāvošos mehānismus, veiktu uzlabojumus un popularizētu šos piemērus partnervalstīs;

58.  aicina ES delegācijas pieprasīt, lai turēšana apcietinājumā tiktu izmantota tikai kā galējais līdzeklis, un meklēt alternatīvas, jo īpaši attiecībā uz neaizsargātā situācijā esošām personām, piemēram, sievietēm, bērniem, patvēruma meklētājiem un migrantiem;

59.  pauž nopietnu satraukumu saistībā ar nesenajiem ziņojumiem par Eiropas Savienībā reģistrētiem uzņēmumiem, kuri piegādā ķīmiskas vielas, ko ASV izmanto nāvējošās injekcijās; šajā saistībā atzinīgi vērtē daudzu Eiropas farmācijas uzņēmumu izveidoto eksporta un kontroles līgumsistēmu, lai nodrošinātu, ka šo uzņēmumu produkts propofols netiek izmantots nāvējošās injekcijās tajās valstīs, kurās joprojām piemēro nāvessodu, tostarp ASV;

ES rīcība daudzpusējos forumos un starptautiskajās organizācijās

60.  atzinīgi vērtē ES neatlaidīgos centienus sākt un atbalstīt regulāru rezolūciju pieņemšanu ANO Ģenerālajā asamblejā un Cilvēktiesību padomē un piešķirt šim jautājumam prioritāti ANO sistēmā; ierosina, ka AP/PV un ESĪP regulāri sazinās ar ANO īpašo referentu jautājumos par spīdzināšanu, lai apmainītos ar informāciju, kas ir būtiska ES ārpolitikai attiecībās ar trešām valstīm; ierosina arī, lai Ārlietu komiteja un Cilvēktiesību apakškomiteja regulāri aicina ANO īpašo referentu jautājumos par spīdzināšanu iepazīstināt Parlamentu ar jautājumiem, kas saistīti ar spīdzināšanu konkrētās valstīs;

61.  atgādina, ka saskaņā ar Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) Romas statūtu 7. un 8. pantu sistemātiska vai liela mēroga spīdzināšana var tikt uzskatīta par kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci; uzsver, ka pienākuma aizsargāt princips starptautiskajai sabiedrībai uzliek par pienākumu aizsargāt šādu noziegumu upurus, un attiecīgi prasa pārskatīt Drošības padomes lēmumu pieņemšanas procesu, lai izvairītos no jebkādas kavēšanās attiecībā uz pienākumu aizsargāt;

62.  aicina trešās valstis sadarboties ar ANO īpašo referentu jautājumos par spīdzināšanu, Spīdzināšanas novēršanas komiteju un reģionālajām spīdzināšanas novēršanas struktūrām, piemēram, Komiteju spīdzināšanas novēršanai Āfrikā, Eiropas Komiteju spīdzināšanas novēršanai (KSN) un OAS referentu jautājumā par personām, kurām atņemta brīvība Amerikā; mudina dalībvalstis un EĀDD sistemātiski ņemt vērā īpašā referenta un citu struktūru ieteikumus par turpmākām darbībām kontaktos ar trešām valstīm, tostarp vispārējā periodiskā pārskata procesā (VPP);

63.  mudina EĀDD, ESĪP un dalībvalstis aktīvi veicināt CAT un OPCAT ratifikāciju un īstenošanu, nosakot to kā prioritāti, un pastiprināt centienus, lai sekmētu efektīvu un neatkarīgu VPM izveidi un darbību trešās valstīs;

64.  aicina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis atbalstīt reģionālos spīdzināšanas novēršanas mehānismus, tostarp Komitejas spīdzināšanas novēršanai Āfrikā un OAS referenta jautājumā par personām, kurām atņemta brīvība, ieviešanu un darbību;

65.  aicina EĀDD, ESĪP un Komisiju palielināt savu atbalstu trešām valstīm, ļaujot tām efektīvi īstenot attiecīgo ANO līguma struktūru ieteikumus, tostarp ieteikumus, ko sniegusi Spīdzināšanas novēršanas komiteja un Spīdzināšanas novēršanas apakškomiteja, Bērna tiesību komiteja un Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja;

66.  aicina EĀDD atbilstīgi savām spējām sniegt tehnisko palīdzību spīdzināšanas upuru un viņu ģimeņu rehabilitācijā, lai nodrošinātu tiem iespēju sākt dzīvi no jauna;

67.  uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis aktīvi piedalītos rīcības plāna nosacījumu īstenošanā un sistemātiski sniegtu EĀDD atjauninātu informāciju par šajā saistībā veiktajiem pasākumiem;

68.  aicina ES efektīvāk sadarboties ar spīdzināšanas novēršanas komiteju un Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāru;

Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR)

69.  atzinīgi vērtē pastāvošās iniciatīvas un projektus saskaņā ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR) , no kura 7 % finansējuma ir piešķirti ar spīdzināšanas jautājumu saistītiem projektiem, un uzsver, ka ir jāturpina konkrēta finansējuma piešķiršana spīdzināšanas un nežēlīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas novēršanai, īpašu uzmanību veltot informētības palielināšanai, profilaksei, nesodāmības jautājuma risināšanai un spīdzināšanas upuru sociālajai un psiholoģiskajai rehabilitācijai, piešķirot prioritāti visaptverošiem projektiem;

70.  uzsver, ka, piešķirot finansējumu projektiem nākamajā plānošanas periodā, būtu jāņem vērā ES prioritātes, kas minētas rīcības plānā;

71.  aicina dalībvalstis sniegt pārskatu par divpusējas palīdzības programmām spīdzināšanas novēršanas un rehabilitācijas jomā, lai dalītos paraugpraksē, panāktu efektīvāku sloga sadalījumu un izveidotu sinerģiju un papildināmību ar EIDHR projektiem;

ES politikas ticamība, saskaņotība un konsekvence

72.  atgādina par nepieciešamību Savienībai un tās dalībvalstīm rādīt pamācošu piemēru, lai nodrošinātu savu uzticamību; tādēļ aicina Beļģiju, Somiju, Grieķiju, Īriju, Latviju un Slovākiju prioritārā kārtā ratificēt OPCAT un izveidot neatkarīgus, ar pietiekamiem resursiem nodrošinātus un efektīvus VPM; uzsver individuālas saziņas kā instrumenta spīdzināšanas un sliktas izturēšanās novēršanai nozīmi un mudina dalībvalstis pieņemt atsevišķas jurisdikcijas saskaņā ar 21. pantu; aicina ANO Konvencijas par bērna tiesībām dalībvalstis parakstīt un ratificēt tās Trešo protokolu; aicina arī 21 dalībvalsti, kuras vēl nav ratificējušas Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu, to steidzami izdarīt;

73.  aicina tās dalībvalstis, kuras nav iesniegušas deklarācijas, tajās atzīstot Komitejas pret spīdzināšanu jurisdikciju, kas noteikta 22. pantā, to izdarīt prioritārā kārtā;

74.  aicina visas dalībvalstis, kurās ir izveidoti VPM, iesaistīties konstruktīvā dialogā, lai īstenotu VPM ieteikumus, kā arī CPT , ANO Komitejas spīdzināšanas novēršanai un ANO Spīdzināšanas novēršanas apakškomitejas ieteikumus saskaņotā un papildinošā veidā;

75.  mudina Eiropas Savienību pastiprināt savu uzticību vispārējām cilvēktiesību vērtībām un attiecīgi prasa izmantot kaimiņattiecību politiku un principu „dot vairāk, lai saņemtu vairāk”, lai mudinātu kaimiņvalstis uzsākt reformas nolūkā pastiprināt cīņu pret spīdzināšanu;

76.  pauž nožēlu par ļoti ierobežoto atbalstu, ko ANO brīvprātīgajam Spīdzināšanas upuru fondam un OPCAT īpašajam fondam sniedz dalībvalstis; aicina dalībvalstis un Komisiju ar apjomīgiem un regulāriem brīvprātīgiem ieguldījumiem atbalstīt minēto fondu darbu saskaņā ar to saistībām, kas noteiktas rīcības plānā;

77.  atzīst, ka ES jāpieņem stingrāka nostāja, un aicina ES iestādes un dalībvalstis stiprināt politiskās saistības un gribu, lai nodrošinātu nāvessoda moratoriju visā pasaulē;

78.  aicina Komisiju izstrādāt rīcības plānu, lai izveidotu mehānismu mērķtiecīgu sankciju uzskaitei un piemērošanai (ceļošanas aizliegums, aktīvu iesaldēšana) pret trešo valstu ierēdņiem (tostarp policistiem, prokuroriem un tiesnešiem), kas iesaistīti tādos nopietnos cilvēktiesību pārkāpumos kā spīdzināšana un nežēlīga, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās; uzsver, ka kritērijus iekļaušanai sarakstā vajadzētu balstīt uz labi dokumentētiem, saskanīgiem un neatkarīgiem avotiem un pārliecinošiem pierādījumiem, kas personām, pret kurām sankcijas ir vērstas, atļauj piemērot tiesisko aizsardzību;

79.  atkārtoti aicina visas valstis, tostarp ES dalībvalstis, stingri ievērot neizraidīšanas principu, saskaņā ar kuru valstis nedrīkst deportēt vai izdot kādu personu jurisdikcijai, kurā šai personai draud vajāšana; uzskata, ka centieni iegūt diplomātiskās garantijas no uzņemošās valsts neatbrīvo nosūtošo valsti no tās saistībām, un nosoda šādu praksi, kas veicina centienus izvairīties no spīdzināšanas un deportēšanas pilnīgas aizliegšanas;

80.  atzīmē, cik būtiska ir Eiropas Savienības nozīme pasaules mērogā, tai ciešā sadarbībā ar ANO cīnoties pret spīdzināšanu; uzsver, ka absolūtas neiecietības principa stiprināšana attiecībā pret spīdzināšanu joprojām ir to Eiropas Savienības politikas jomu un stratēģiju pamatā, kas veicina cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu gan Eiropas Savienībā, gan arī ārpus tās; pauž nožēlu par to, ka ne visas dalībvalstis pilnībā ievēro Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005 un ka daži attīstīto valstu uzņēmumi, iespējams, nelikumīgi pārdevuši trešām valstīm kārtības nodrošināšanas un drošības ierīces, ko var izmantot spīdzināšanai;

81.  aicina Padomi un Komisiju pabeigt Padomes Regulas (EK) Nr. 1236/2005, tostarp tās pielikumu, pašreizējo pārskatīšanu, lai nodrošinātu tās efektīvāku īstenošanu atbilstoši Parlamenta ieteikumiem, kā tie izklāstīti tā 2010. gada 17. jūnija rezolūcijā par Padomes Regulas (EK) Nr. 1236/2005 īstenošanu; aicina dalībvalstis pilnībā izpildīt minētās regulas noteikumus, jo īpaši pienākumu, kas noteikts visām dalībvalstīm saskaņā ar tās 13. pantu par gada darbības ziņojumu laikus sagatavošanu un publiskošanu un informācijas apmaiņu ar Komisiju attiecībā uz lēmumiem par atļauju piešķiršanu;

Apsvērumi saistībā ar spīdzināšanas apkarošanu un attīstības politiku

82.  atgādina, ka ir jāizstrādā integrēta un visaptveroša stratēģija cīņai pret spīdzināšanu, vēršoties pret tās galvenajiem cēloņiem; uzskata, ka šajā stratēģijā būtu jāparedz iestāžu vispārēja pārredzamība un stingrāka valstu politiskā griba cīnīties pret sliktu izturēšanos; uzsver, ka steidzami jāvēršas pret nabadzību, nevienlīdzību, diskrimināciju un vardarbību, izmantojot valstu preventīvos mehānismus un atbalstot vietējās varas iestādes un NVO; uzsver, ka jāturpina sekmēt ES sadarbību attīstības jomā un veidot cilvēktiesību ievērošanas mehānismus, lai vērstos pret galvenajiem vardarbības cēloņiem;

83.  uzsver, ka tiesu pieejamība, nesodāmības apkarošana, objektīva izmeklēšana, pilsoniskās sabiedrības stiprināšana un pret sliktu izturēšanos vērstas izglītības veicināšana ir būtiski aspekti cīņā pret spīdzināšanu;

84.  uzsver, ka termina „spīdzināšana” lietošanu un tādējādi šādas prakses absolūtu aizliegumu, vainīgo saukšanu pie atbildības un sodīšanu nevajadzētu izslēgt arī tad, ja šādus aktus veic nelikumīgas bruņotas vienības, cilšu, reliģiskās vai nemiernieku grupas;

85.  atgādina par cilvēktiesību dialoga nozīmi un specifiskumu, kas saskaņā ar Kotonū Partnerības nolīguma 8. pantu ir politiskā dialoga daļa; atgādina arī, ka katrā dialogā ar trešām valstīm cilvēktiesību jomā būtu jāiekļauj stingrs spīdzināšanas izskaušanas komponents;

86.  aicina Padomi un Komisiju mudināt partnervalstis cīņā pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai cieņu pazemojošu izturēšanos izvēlēties uz cietušajiem vērstu pieeju, īpašu vērību attīstības sadarbības politikā pievēršot cietušo vajadzībām; uzsver, ka palīdzības nosacījumu ieviešana ir efektīvs problēmas risināšanas veids, bet vēl labākus rezultātus var sasniegt, risinot augsta līmeņa dialogu un sarunas, iesaistot pilsonisko sabiedrību, uzlabojot valstu rīcībspēju un plašāk izmantojot stimulus;

Apsvērumi saistībā ar cīņu pret spīdzināšanu un sieviešu tiesībām

87.  mudina ES, nosakot palīdzības noteikumus, nodrošināt, ka trešās valstis pret spīdzināšanu aizsargā visus cilvēkus, jo īpaši sievietes un meitenes; aicina Komisiju pārskatīt palīdzības sniegšanas politiku tām valstīm, kurās tiek praktizēta spīdzināšana, un palīdzību novirzīt tās upuriem;

88.  atzinīgi vērtē pasākumus, ko Komisija paredzējusi savā paziņojumā par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušanu (COM(2013)0833), un atgādina par nepieciešamību nodrošināt Savienības iekšpolitikas un ārpolitikas saskaņotību attiecībā uz šo problēmu; turklāt atgādina par nepieciešamību turpināt ES sadarbību ar trešām valstīm, lai tiktu izskausta sieviešu dzimumorgānu kropļošanas prakse; mudina dalībvalstis, kuras vēl nav to izdarījušas, savos tiesību aktos paredzēt kriminālatbildību par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un nodrošināt to īstenošanu;

89.  pauž bažas par gadījumiem, kad izpilda nāvessodu sievietēm ar garīgās veselības problēmām vai intelektuālās darbības traucējumiem;

90.  nosoda visu veidu vardarbību pret sievietēm, jo īpaši nogalināšanu ģimenes goda vārdā, vardarbību kultūras vai reliģisku uzskatu dēļ, piespiedu laulības, bērnu laulības, pret dzimumu vērstu genocīdu un nāvi pūra dēļ; apliecina, ka ES tas viss jāuzskata par spīdzināšanas veidiem; aicina visas ieinteresētās personas aktīvi veicināt spīdzināšanas prakses novēršanu, īstenojot izglītojošus un informatīvus pasākumus;

91.  nosoda visa veida vardarbību pret sievietēm saistībā ar apsūdzībām buršanā vai maģiskos rituālos, kas tiek praktizēti dažādās valstīs visā pasaulē;

92.  atzinīgi vērtē Romas Statūtu progresīvo un inovatīvo pieeju, atzīstot seksuālo un vardarbību dzimuma dēļ, tostarp izvarošanu, seksuālo verdzību, piespiedu prostitūciju, piespiedu grūtniecību, piespiedu sterilizāciju un citus līdzvērtīgus nopietnus seksuālās vardarbības veidus, par spīdzināšanas veidu un līdz ar to par kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci; atzinīgi vērtē arī SKT upuru atbalsta fonda īstenotās programmas, kas paredzētas, lai rehabilitētu / nodrošinātu rehabilitāciju (plus galotnes) no spīdzināšanas cietušās sievietes, jo īpaši pēckonflikta situācijās;

93.  prasa ES mudināt valstis ratificēt un īstenot CAT un Romas Statūtus, ja tās vēl to nav izdarījušas, un savos tiesību aktos iekļaut attiecīgos noteikumus par vardarbību dzimuma dēļ;

94.  mudina valstis stingri nosodīt pret sievietēm un meitenēm vērstu spīdzināšanu un vardarbību bruņotu konfliktu un pēckonflikta situācijās; atzīst, ka seksuāla un ar dzimumu saistīta vardarbība ietekmē upurus un izdzīvojušās personas, viņu radiniekus, kopienas un sabiedrības, un prasa veikt efektīvus pārskatatbildības un tiesiskās aizsardzības pasākumus, kā arī efektīvus novēršanas pasākumus;

95.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt valsts prokuroriem un tiesnešiem spēju un zināšanas atbilstīgi ierosināt lietu un tiesāt personas par noziegumiem saistībā ar dzimumu;

96.  uzskata, ka ir nežēlīgi, necilvēcīgi, pazemojoši un nepieņemami apcietinājuma vietās turēt sieviešu dzimuma transpersonas vienā telpā ar apcietinātajiem vīriešiem;

97.  prasa ES cilvēktiesību dialogos veicināt ANO Noteikumu par izturēšanos pret cietumniecēm un pirmstiesas pasākumiem pret likumpārkāpējām (Bangkokas noteikumi) īstenošanu, lai stiprinātu starptautiskās normas attiecībā uz attieksmi pret cietumniecēm, kas ietver viņu veselības, dzimumu līdztiesības un bērnu aprūpes aspektu ņemšanu vērā;

o
o   o

98.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām, ANO Augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos un ANO īpašajam referentam jautājumos par spīdzināšanu.

(1) http://www.ohchr.org/EN/ProfessionalInterest/Pages/DeclarationTorture.aspx
(2) http://www.ohchr.org/EN/Issues/Torture/SRTorture/Pages/SRTortureIndex.aspx
(3) (A/RES/67/176).
(4) (A/RES/67/167).
(5) http://www.ohchr.org/EN/ProfessionalInterest/Pages/StatusOfRefugees.aspx
(6) http://www.cpt.coe.int/en/annual/rep-23.pdf
(7) http://www.ohchr.org/EN/ProfessionalInterest/Pages/OPSCCRC.aspx
(8) http://www.ohchr.org/EN/ProfessionalInterest/Pages/OPACCRC.aspx
(9) http://www.icrc.org/eng/war-and-law/treaties-customary-law/geneva-conventions/
(10) http://www.cidh.oas.org/Basicos/English/Basic9.Torture.htm
(11) Publicējis ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs Ženēvā, http://www.ohchr.org/Documents/Publications/training8Rev1en.pdf.
(12) Padomes dokuments 11855/2012.
(13) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cmsUpload/8590.en08.pdf
(14) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cmsUpload/10015.en08.pdf
(15) http://eeas.europa.eu/human_rights/docs/guidelines_en.pdf
(16) http://register.consilium.europa.eu/pdf/en/13/st09/st09431.en13.pdf
(17) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0503.
(18) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0504.
(19) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0418.
(20) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/etudes/join/2007/348584/EXPO-DROI_ET(2007)348584_EN.pdf
(21) OV L 200, 30.7.2005., 1. lpp.
(22) OV C 236 E, 12.8.2011., 107. lpp.
(23) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0278.

Pēdējā atjaunošana - 2017. gada 5. septembraJuridisks paziņojums