Priekšsēdētājs . – Nākamais jautājums ir Carl Schlyter ziņojums Zivsaimniecības komitejas vārdā par politiku nevēlamu piezveju samazināšanai un izmetumu novēršanai Eiropas zvejniecībā (2007/2112(ΙΝΙ)) (Α6-0495/2007).

  Carl Schlyter, referents. − (SV) Priekšsēdētājas kundze, es esmu pateicīgs ēnu referentam par palīdzēšanu mums beigt ar labu ziņojumu. Es gribu arī pateikties komisāram Borg par to, ka viņš beidzot – beidzot! – ierosināja iedarbīgus pasākumus attiecībā uz zivju izmetumiem un nevēlamām piezvejām.

Šodien mums ir zivsaimniecības politika, kas iztukšo pasaules okeānus, izposta jūras dibenu, sagrauj ekosistēmas un izraisa zivju krājumu iznīkšanu. Mūsu pašreizējā zivsaimniecības politika nogalina pat jūras putnus. Ja šī sagraušana būtu notikusi uz zemes – ja mēs būtu apdraudējuši savus mežus tādā pat veidā, kā mēs tagad rīkojamies ar jūrām – mēs pieredzētu sacelšanos ielās, bet okeānu izpostīšana notiek ārpus redzamības un klusumā. Rachel Carson grāmatai „Silent Spring” bija milzīga ietekme 1962. gadā, un daudziem tā bija atmošanās sauciens, lai apņemtos rūpēties par vidi un dabas saglabāšanu. Tagad mēs esam „Klusās jūras” laikā. Patiesībā pagājušajā gadā žurnāliste Isabella Lövin publicēja grāmatu ar šādu nosaukumu. Tagad ienesīsim dzīvību cīņā, lai atbrīvotu nākamās paaudzes no zivīm un zvejniekiem.

Komisijas priekšlikumi būtībā nozīmēs kvotu sistēmu un detalizēta regulējuma beigas, kas praksē ir mudinājis zvejniekus iztukšot jūras un mest atpakaļ jūrā nerentablās zivis beigtas, un saskaņā ar ko zvejas iekārtu attīstība bija vērsta galvenokārt uz to, lai ņemtu aizvien vairāk un vairāk no jūrām. Saskārušies ar draudiem, ka viņiem vajadzēs piepildīt savus kuģus ar nerentablām zivīm, zvejnieki ES saņem iniciatīvu zvejot vairāk izlases kārtā.

Taču veiksmīgai politikai vajag gan burkānu, gan pātagu. Mēs, piemēram, varam atļaut vairāk zvejas dienas kuģiem ar selektīviem zvejas rīkiem, vai dot tiem piekļuvi tām teritorijām, kuras ir slēgtas kuģiem bez selektīviem zvejas rīkiem.

Ir svarīgi katram zvejniecības veidam noteikt gada samazināšanas mērķus attiecībā uz piezvejām un izmetumiem, un iesaistīties dialogā ar ieinteresētajām pusēm, lai panāktu labākos rezultātus. Pozitīvi piemēri ir Biskajas līcis, Kategats un Skageraks. Šajos reģionos Francijas un Zviedrijas zvejnieki ar lieliem panākumiem ir izmantojuši šķirošanas tīkliņus Norvēģijas omāru (Nephrops) zvejniecībā. Tas praksē ir ļāvis pilnīgi novērst piezvejas.

Piemērojot mazliet lielāku brīvību un atbildību attiecībā uz zvejas floti, iespējams, var pieaugt sadarbība starp pētniecības kopienu un zvejniekiem, un tas var radīt pozitīvu attīstību. Tas ir saistīts ar labākiem datiem par to, kādas zivis ir noķertas. Mums jāskatās uz sistēmām, kas izmanto elektroniskos kuģu žurnālus un iespējamu video uzraudzību, lai redzētu, vai mēs varam izgudrot labu risinājumu personas integritātes saglabāšanai.

Vēl viens svarīgs aspekts ir tas, ko mēs darīsim ar zivīm, kas nonāks krastā piezvejas veidā, kad būs aizliegums uz izmetumiem. Ir svarīgi, lai būtu iespējams tās kaut kādā veidā izmantot, taču vienlaikus lai kompensācijas līmenis būtu tik zems, ka tas neradītu vēlēšanos aktīvi meklēt piezvejas iespējas.

Es ceru un ticu, ka Komisija ātri izstrādās priekšlikumu, ko varēs īstenot. Tas kļūtu par nozīmīgu elementu cīņā pret pārzveju un ilgtspējīgas zvejniecības izveidošanā. Taču, bez šaubām, tas nav pietiekami – mums vajadzīga arī vispārēja zvejas intensitātes samazināšana attiecībā uz pašlaik apdraudētajām sugām, bet, iespējams, mēs varēsim to apspriest kādu citu dienu.

  Joe Borg, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētājas kundze, vispirms es vēlos pateikties referentam un visiem Zivsaimniecības komitejas locekļiem par izcilo darbu.

Mēs visi uzskatām, ka zivju izmešana, saudzīgi izsakoties, ir nevajadzīga labu dabas un ekonomisko resursu izšķērdēšana, kas ir jāpārtrauc. Tomēr katra zivsaimniecība ir atšķirīga, un katrai no tām ir nepieciešami individuāli risinājumi. Šā iemesla dēļ mēs esam izvēlējušies uz rezultātiem pamatotu pieeju, kas paredz noteikt mērķus izmetumu samazināšanai noteiktā laika periodā un ļaut iesaistītajiem zvejniekiem izvēlēties līdzekļus noteikto mērķu sasniegšanai; šie pasākumi var būt linuma acu izmēra palielināšana, selektīvu zvejas rīku izmantošana, zvejas liegumu noteikšana reālajā laikā, darbības veida maiņa telpā vai jebkādi citi iespējamie pasākumi vai to kombinācijas.

Īpaši pievēršoties ziņojumam attiecībā uz Kopienas rīcības plāniem par jūras putniem un haizivīm, es varu jūs informēt, ka norit darbs pie pēdējā no tiem un ka saistībā ar pirmspēdējo ziņojumu mani dienesti apkopo informāciju un zinātniskos atzinumus, lai pabeigtu plānu līdz 2009. gada beigām.

Es jo īpaši piekrītu tam, ka izmetumu politiku nevajadzētu uzskatīt par atsevišķu pasākumu, bet gan par daļu no kopējās pieejas virzībā uz MII mērķi. Mēs esam vienisprātis arī attiecībā uz individuālo pieeju un līdzdalības un sarunu nozīmi visos nozares līmeņos. Šajā saistībā es ar interesi atzīmēju jūsu priekšlikumu izmēģināt jauna veida izmešanas prakses uzraudzību, ko veic dažās trešajās valstīs.

Turklāt mums ir jānodrošina, ka ar stimuliem tiktu sekmēts reāls izmetumu samazinājums. Tādēļ šie stimuli ir rūpīgi jāizvērtē, lai tie neradītu nelabvēlīgas sekas. Dalībvalstīm jau ir iespējas uzlabot zivsaimniecību efektivitāti, piešķirot kvotas. Es tā saku, jo uzskatu, ka stimuli ir jāpiemēro dažādās politikas īstenošanas stadijās, lai veicinātu uzvedības maiņu, līdz ir sasniegts galīgais mērķis.

Attiecībā uz politikas īstenošanu es kopumā piekrītu jūsu priekšlikumiem, tomēr vēlos uzsvērt citus aspektus. Mums vajadzētu noteikt par mērķi izmetumu aizliegumu visos iespējamos gadījumos jau no paša sākuma, nevis tikai tad, kad citi pasākumi nav iespējami, kā iesakāt jūs. Šajā saistībā vēlos paskaidrot, ka atsevišķos gadījumos noteiktais mērķis var būt izmetumu samazinājums līdz zemākajam iespējamam līmenim.

Tātad ko mēs esam paveikuši saistībā ar šo procesu? Pamatojoties uz drīzumā sagaidāmajiem zinātniskajiem atzinumiem, mēs šā gada laikā noteiksim zivsaimniecības, kam tiks piemēroti īpaši tiesību akti, un vienlaicīgi strādāsim pie plāna ar noteiktiem termiņiem saistībā ar turpmākajiem priekšlikumiem, kas laika gaitā attieksies uz visām zivsaimniecībām Eiropā.

Vienlaicīgi – saskaņā ar decembrī pieņemto Padomes lēmumu – dalībvalstis mēģinās samazināt sīgu izmetumu Ziemeļjūrā, lai nodrošinātu putasu izmetumu samazinājumu par 30 %. Attiecībā uz mencām Norvēģija ir apņēmusies samazināt izmetumu līdz mazāk nekā 10 % līmenim. Citi pasākumi ietver priekšlikumu par tehniskiem pasākumiem Atlantijas okeānā, priekšlikumu pārskatīt mencu sanācijas plānu, kontroles mehānisma pārskatīšanu, vairāku pētījumu un likumdošanas iniciatīvu ietekmes novērtējumu.

Noslēgumā es vēlos teikt, ka varu piekrist 1., 3., 5., 6., 8. un 10. līdz 12. grozījumam. 2. un 7. ir saistīti grozījumi, un es varu tiem piekrist ar nelielām izmaiņām. Attiecībā uz 9. grozījumu ir jābūt piesardzīgiem, jo ir nepieciešama turpmāka šo metožu izpēte. Tās ir saistītas ar augstām izmaksām un ticamības problēmām.

Es vēlos teikt, ka nevaru atbalstīt 4. grozījumu pēc būtības. Es vēlos pārdomāt rūpīgāk 13., 14. un 15. grozījumu tādēļ, ka kopumā ir nepieciešams turpmāk pirms konkrētas nostājas pieņemšanas izpētīt un novērtēt

jautājumu par atbilstošiem stimuliem zvejniekiem, lai mudinātu viņus piemērot efektīvu izmetumu politiku. Noslēgumā vēlos atkārtoti uzsvērt nepieciešamību pēc tiesību aktiem šā jautājuma saistībā, un es ceru uz turpmāku sadarbību šīs politikas izstrādē.

  Avril Doyle, PPE-DE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, zivju izmešanas vai izgāšanas dēļ Eiropas ūdeņos, jo īpaši jauktu sugu zivsaimniecībās iet bojā vairāk nekā miljons tonnu zivju gadā. Saskaņā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas sniegto informāciju visā pasaulē katru gadu jūrā tiek izgāztas miljoniem tonnu nevēlamas piezvejas. Šādai rīcībai ir ļoti negatīva ietekme uz nākotnes zivsaimniecības ekonomiku un jūras ekosistēmām. Šāda prakse ir amorāla, neētiska un pilnīgi nepiemērota, un ir tiešās sekas Kopējai zivsaimniecības politikai, kas par piezveju nosaka kriminālatbildības piemērošanu zvejniekiem, kuri izmisīgi cenšas nopelnīt sev iztiku, saskaroties ar arvien sarūkošajiem zivju krājumiem, un tādējādi piespiež viņus izgāzt zivis atpakaļ jūrā.

Mūsu galvenais mērķis ir šīs nevēlamās piezvejas apjomu samazināšana un faktiska izmetumu izskaušana, piemērojot izmetumu aizliegumu un stimulus, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek pārtraukta nevēlamā piezveja. Bet jautājums par to, kādā veidā un kad mēs nonāksim pie šā aizlieguma, būtu jārisina visām iesaistītajām pusēm, tostarp, Komisijai, reģionālajām konsultatīvajām padomēm (RKP), zvejniekiem, zinātniskajiem ekspertiem, dalībvalstu valdībām un nevalstiskajām organizācijām, un katrai zivsaimniecībai atsevišķi, ja nepieciešams. Ir jāizvairās no negatīvās sīki izstrādāto noteikumu spirāles, un pilnībā ir jāmaina Kopējā zivsaimniecības politika tādēļ, ka izmetumu jautājuma dēļ tā ir nopietni apdraudēta. Izmetumu problēmas atrisināšana labvēlīgi ietekmēs visas iesaistītās puses, jo īpaši zvejniekus. Kā rāda Norvēģijas un Islandes piemēri, aizliegumus ir iespējams piemērot.

Es esmu iepriecināts par to, ka ziņojumā ir uzsvērts, ka zvejniekiem un citām ieinteresētajām pusēm ir jāuzņemas atbildība un jāpiedalās jebkuras izmetumu izskaušanas politikas īstenošanā. Var tikt izmantotas jaunas zvejas kuģu uzraudzības metodes, piemēram, elektroniskie reģistrācijas žurnāli un videonovērošanas kameras zvejas kuģu perimetrā, kas ar zināmiem panākumiem jau ir izmēģinātas Kanādā un Jaunzēlandē. Vienīgais veids, kā veiksmīgi panākt izmetumu aizliegumu, ir iesaistīt zvejniekus uzraudzībā un kontrolē un, kas ir visbūtiskāk, izdarīt spiedienu, lai nodrošinātu visiem vienādus spēles noteikumus. Es vēlos pateikties referentam par sadarbību un šo līdzsvaroto ziņojumu, par kuru es sniedzu komentārus Parlamentam.

  Catherine Stihler, PSE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, izmestās zivis veido nepieļaujamus atkritumus. Katru gadu Eiropas zivsaimniecībās visā pasaulē jūrā izmet lielu daudzumu – līdz pat septiņām, astoņām tonnām – zivju. Nekā nedarīšana, lai mazinātu izmesto zivju daudzumu, nav risinājums, un tagad mums ir C. Schlyter ziņojums – pēc viņa iniciatīvas sniegta atbilde uz Komisijas 2007. gada paziņojumu.

Komisijas paziņojums, neskatoties uz novēloto rīcību, ir vērtējams pozitīvi, un Komisija ir nolēmusi rīkoties ātri, lai noteikti jautājumi tiktu iekļauti jaunajā 2008. gada tehnisko pasākumu direktīvā.

Ideālos apstākļos mēs virzītos tieši uz pilnīgu un tūlītēju izmetumu aizliegumu. Bet faktiskā situācija ir daudz sarežģītāka. C. Schlyter savā ziņojumā atzīst izmesto zivju problēmas risināšanas sarežģītību, un es patiešām atzinīgi vērtēju viņa visaptverošo pieeju.

Ziņojumā ir uzsvērti arī praktiski jautājumi, tostarp izmetumu problēmas risināšanas izmaksas un jautājums par to, ko darīt ar izkrāvumiem, selektīvāku zvejas rīku ieviešanas izmaksas, kopējās pieļaujamās nozvejas saistības un kvotu režīms izmetumu aizlieguma gadījumā, un nepieciešamība pēc stimulu piedāvāšanas zvejniekiem, lai tie zvejotu noturīgākā veidā. C. Schlyter savā ziņojumā atzīst, ka, tā kā gan izmetumu iemesli, gan arī veicamie pasākumi to mazināšanai dažādās zivsaimniecībās atšķiras, nebūs iespējams piemērot vienu risinājumu visā Kopienas teritorijā.

Izmetumu atļaušana nav risinājums tādēļ, ka, tā vietā, lai zvejniekus mudinātu zvejot noturīgā veidā, veidotos izmetumu tirgus. Ņemot vērā pārzvejas apjomu un bažas par mencu un zilo tunzivju krājumiem, mums vēl joprojām ir nepieciešama laba esošo krājumu pārvaldība.

Ziņojumā izmetumu jautājums ir skatīts plašāk, ņemot vērā jūras putnu un haizivju piezveju, un tajā ir izteikts aicinājums īstenot vairākus pilotprojektus saistībā ar izmestajām zivīm noteiktās ģeogrāfiskās teritorijās.

Es aicinu kolēģus atbalstīt šo ziņojumu, kas ir nopietns solis pretī apkaunojošās izmetumu problēmas risinājumam.

  Elspeth Attwooll, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, ALDE grupa atzinīgi vērtē C. Schlyter ziņojumu, ko vēlamies uzslavēt par tajā pausto precīzo, tomēr ļoti praktisko pieeju.

Sabiedrībai ir ļoti grūti saprast, kā tas var būt, ka mēs ļaujam zvejot zivis un pēc tam izmest tās beigtas atpakaļ jūrā. Arī zvejnieki ir noraizējušies par to, ka šāda rīcība viņiem zināmā mērā tiek uzspiesta, tādēļ ka noteikumu un tehnisko iespēju dēļ noteikts daudzums zivju vienkārši ir nevēlams. Dažreiz tas tā ir zivju nepietiekamās ekonomiskās vērtības dēļ. Mums ir savlaicīgi un saskaņoti jārīkojas, lai novērstu izmetumus, kas rodas, veicot zivju šķirošanu. Es nojaušu, ka vēlme izmantot šādu praksi jau mazinās zivsaimniecībās, kur ir ierobežots zvejas dienu skaits.

Tomēr reizēm izmetumi ir sekas mūsu pieņemtajiem noteikumiem, piemēram, par minimālajiem izkrāvumiem un kvotu ierobežojumiem. Protams, ja mēs nopietni domājam par sugu saglabāšanu, mums ir jānosaka kopējā pieļaujamā nozveja. Bet es uzskatu, ka mums nopietni ir jāizvērtē metodes, ko mēs piemērojam, lai ierobežotu zveju saskaņā ar TAC, lai līdztekus citām lietām noteiktu, kāda ir saistība starp kvotu noteikšanu un izmetumu problēmu, jo īpaši jauktu sugu zivsaimniecībās.

Šie priekšlikumi, kā arī ziņojumā ierosinātie pasākumi, protams, ir pilnībā jāņem vērā iesaistītajām pusēm. Bez to līdzdalības mēs nevaram cerēt uz panākumiem. Nozare jau attīstās vēlamajā virzienā. Es esmu jo īpaši lepns par skotiem par viņu brīvprātīgi noteiktajiem zvejas liegumiem reālajā laikā. Mums ir nepieciešami atbilstoši stimuli, lai veicinātu šāda veida pasākumus, jo vēl ir ļoti daudz darāmā šajā jomā. Es ticu, ka Parlaments pilnībā atbalstīs ziņojumu un ka Komisija un Padome risinās jautājumu saskaņā ar tā ieteikumiem.

  Seán Ó Neachtain, UEN grupas vārdā. – (GA) Priekšsēdētāja kungs, es gribētu pateikt, ka es atbalstu šo ziņojumu; pēc manām domām, referents ir izstrādājis praktisku, visaptverošu pieeju zivju izmetumu jūrā problēmai. Taču lietas nav tik vienkāršas, un visi domā par jaunām metodēm, ko piemērot.

Ir pienācis laiks beigt garās runās par šo jautājumu un rīkoties. Ziņojumā ir daudz praktisku ieteikumu, un tos varētu likt lietā. Vienīgā lieta, ko noteikti nevar darīt, ir nedarīt neko. Mums ir jārīkojas, jo zvejniecības izmetumi rada problēmas.

Es gribētu arī lūgt Komisiju nodrošināt, lai mazajiem zvejniekiem netiktu uzliktas papildu izmaksas sasistībā ar pasākumiem, kas vērsti uz šīs izmetumu problēmas atrisināšanu.

  Ian Hudghton, Verts/ALE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, Kopējā zivsaimniecības politika (KZP) ir smaga neveiksme. To īstenojot, nav izdevies saglabāt zivju krājumus, nav izdevies sniegt atbalstu mūsu no zvejniecības atkarīgajām kopienām, un tai nav izdevies gūt sabiedrības atbalstu vai uzticību.

Viens no neveiksmes iemesliem ir ar zivju izmešanu saistītais skandāls. Tieši KZP kvotu sistēma ir zivju izmešanas iemesls. Piemērojot šo sistēmu, nav iespējams izmērīt noķerto zivju daudzumu; tā ļauj noteikt tikai izkrauto zivju daudzumu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es ļoti atzinīgi vērtēju šo C. Schlyter ziņojumu. Es jo īpaši piekrītu pozitīvo stimulu principa piemērošanai, ļaujot atzinīgi novērtēt tos zvejniekus, kas veic pasākumus izmetumu samazināšanai vai izskaušanai.

Es piekrītu arī tam, ka pasākumi ir jāpielāgo noteiktiem zivsaimniecību veidiem. Jau ilgu laiku KZP nepilnība ir tā, ka politika ir pārāk centralizēta un neelastīga. Es vēlos vērst jūsu uzmanību uz 15. pantu, kurā atzinīgi tiek vērtēta brīvprātīgā sistēma zvejas liegumu noteikšanai reālajā laikā Skotijā – izcils piemērs tāda veida iniciatīvām, kādas vajadzētu sekmēt un veicināt KZP vismaz tik ilgi, kamēr mēs to izmantojam kā pārvaldības pasākumu.

  Thomas Wise, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, izmetumi ir tikai viena no absurdās KZP radītajām problēmām. Eiropas Savienība ar tās nepārdomāto politiku iznīcina jaunattīstības valstu iedzīvotāju iztikas avotus visā pasaulē. Zivju eksports jaunattīstības valstu tirdzniecībai ir daudz nozīmīgāks par citu preču, piemēram, rīsu, kafijas un tējas eksportu.

Piemēram, Mauritānijā no zivsaimniecības nozares ir atkarīga puse šīs valsts eksporta, kas veido 15 % no tās IKP. Bet pēc kaitējuma nodarīšanas Mauritānijas ūdeņiem Komisija vēlas atkāpties no darījuma. Tā neuzskata, ka par šiem – tagad sterilajiem ūdeņiem – ir vērts maksāt 86 miljonus eiro gadā. Šā zvejniecības nolīguma denonsēšanai vajadzēja būt pilnīgi slepenai; tā tiešām līdz šim tāda arī bija. Es domāju, ka Āfrikas iedzīvotāji būtu jāinformē par Eiropas Savienības nekrietnajiem un negodīgajiem plāniem. Tas ir koloniālisms šā vārda tiešākajā nozīmē, un es apsūdzu šīs iestādes rasismā un mazāk aizsargātu valstu izmantošanā. Priekšsēdētāja J. M. Barroso nebūt ne ideālā impērija nav tik labdabīga, kā viņš gribētu, lai mēs domājam, tādēļ, ja jūs vēlaties virzīties uz priekšu, atlaidiet V. Giscard un atmetiet domu par Lisabonas Līgumu un KZP.

  Jim Allister (NI). – Priekšsēdētājas kundze, ar izmetumiem saistītais skandāls ir Eiropas Savienības rīcības sekas. Jauktu sugu zivsaimniecībām piemēro neīstenojamas kvotas un ierobežojumus, kuru dēļ neizbēgami tiek zvejots neatļauts daudzums zivju, kuras pēc tam beigtas izmet atpakaļ jūrā. Un tas notiek laikā, ka daudzās pasaules valstīs valda bads.

Jau gadiem ilgi Eiropas Savienība uztraucas par zivju izmešanu, bet, godīgi sakot, nav darījusi neko, lai to izskaustu. Es domāju, ka šādas zivis būtu jāizkrauj krastā; tās būtu jāpārdod par noteiktu cenu – pietiekami zemu, lai neveicinātu tīšu šādu zivju ķeršanu, un pietiekami augstu, lai būtu vērts tās izkraut.

Saprātīgs un pareizs ir arī priekšlikums par selektīvāku zvejas rīku izmantošanas veicināšanu. Bet kopumā es noraidu jebkādu vispārēju izmetumu aizliegumu, uzskatot to par vēl vienu veidu, kā izspiest no šīs nozares vēl vairāk mūsu zvejnieku.

Mēs esam prātojuši par šo jautājumu gadiem ilgi. Tagad visbeidzot ir pienācis laiks kaut ko darīt, lai to atrisinātu.

  Carmen Fraga Estévez (PPE-DE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze, vispārējos vilcienos es atbalstu referenta ziņojumu, kurā ir izpaustas ilgtošās bažas par kopējās zivsaimniecības politikas elastības trūkumu attiecībā uz to problēmu risināšanu, kas ir iesakņojušās mūsu zvejniecības pārvaldības sistēmā, no kurām izmetumi ir vienkārši cits piemērs.  

Jo īpaši es atbalstu tos punktus, kas aizstāv nevēlamo piezveju un izmetumu samazinājumu ieviešanu katrai zivsaimniecībai un to pakāpenisku likvidēšanu, un kas nosaka, lai visi aizliegumi tikai ieviesti tikai tad, kad ir noskaidrots, ka nav citu alternatīvu, kā ir teikusi Padome un visas reģionālās konsultatīvās komitejas.

Mēs nevarējām pieņemt citu pieeju un mēs nevarējām virzīties uz izmetumu pilnu vispārēju aizliegumu ar tādu pārvaldības sistēmu, kas tos veicina, gan ar neelastīgo TAC sistēmu un spēkā esošajām kvotām, gan arī ar atbilstīgu tehnisko pasākumu, kas ir piezveju novēršanas pamatfaktors, trūkumu. Mēs esam gadiem gaidījuši piezveju pārskatīšanu tā, lai tās varētu pielāgot Atlantijas okeānam.

Tas, ko es nevaru pieņemt, priekšsēdētājas kundze, ir 10. grozījums, kurš ļautu izveidot paralēlu zivju tirgu no izbrāķētajiem lomiem, kas līdz ar to būtu nelikumīgi. Es domāju, ka mums vajadzētu turpināt stingri aizstāvēt izmetumu neizmantošanas komerciālos nolūkos principu, kā noteikts šī ziņojuma 32. punktā un kā to dara valstis ar senāku vēsturi šajā jautājumā, tādas kā Norvēģija.

Stimuliem novērst izmetumus ir jābūt savādākiem: piemēram, stimuli, kuru mērķis ir samazināt izmetumus līdz minimumam, izmantojot selektīvākus zvejas rīkus. Ir daudz labāk, ja jaunās zivis turpina dzīvot jūrā un pieaug, lai barotu cilvēkus vai citas zivis tā vietā, lai tiktu izbrāķētas un apspriestas attiecībā uz zivju miltu ražošanu.

  Stavros Arnaoutakis (PSE). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, vispirms es gribētu izteikt savu apmierinātību ar ziņojuma projektu par zivju izmetumiem un uzsvērt, ka šī ir viena no vissvarīgākajām problēmām Eiropas un starptautiskajā zivsaimniecībā. 

Ļaujiet man izteikt pāris uzskatu par šo ziņojumu. Es uzskatu, ka, izņemot ierosinātos punktus, ir jāievieš kopēja politika galīgai izmetumu likvidēšanai. Šīs politika pamatā vajadzētu būt šīs problēmas pētījumam visās ES valstīs, kas nodarbojas ar zvejniecību, un tai vajadzētu ietvert visus valstu pētījumus un globālo pētniecību.

Lai radikāli risinātu šo problēmu, ES ir nekavējoties jāfinansē pētījums par visām zvejniecības iekārtām, zvejošanas veidiem un lomu veidiem. ES ir arī jāpilnvaro specializētas pētniecības iestādes veikt šo pētījumu. Tas ļaus ES ar centralizētiem noteikumiem piemērot dalībvalstīm vislabākos un efektīvākos risinājumus. Ja tas nenotiks, es baidos, ka problēma tiks aplūkota un tad nolikta malā, līdz visi zivju krājumi būs izpostīti.

  Philippe Morillon (ALDE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, es arī gribētu pateikt, cik ļoti es atbalstu šo mūsu referenta ierosinātu pieeju, lai mazinātu pareizi kritizēto resursu izšķiešanu pašreizējā praksē attiecībā uz izmetumiem.

Sagatavojot šo ziņojumu, Schlyter kungs ir apzinājies to, kādas sekas var būt pilnīga izmetumu aizlieguma tūlītējai ieviešanai, pirmkārt, uz šajā sektorā strādājošo trauslo finansiālo līdzsvaru un, otrkārt, uz uzraudzību, kā dalībvalstis un Komisija to īsteno, liekot tām padarīt stingrākas uzraudzības metodes, kas neatbilst stingrajai budžeta politikai, kuras ievērošana no tām tiek pieprasīta.

Šī iemesla dēļ viņš uzskatīja, ka atbilstošāk ir ierosināt pasākumu virknes pakāpenisku ieviešanu, lai mudinātu zvejniekus pašus mainīt savas zvejniecības metodes un iekārtas – pieeju, kuru stingri atbalsta Komisija.

  Struan Stevenson (PPE-DE). – (nedzirdami) [..] no paša sākuma es domāju, ka tas ir pārāk ambiciozi. Vai arī es varu paust atzinību C. Schlyter un A. Doyle par lielo darbu, ko viņi ir veikuši, strādājot pie šā ziņojuma?

Es ar prieku atbalstu A. Doyle politiku, kas paredz visu zivju izkraušanu, tādējādi piespiežot zvejniekus izkraut krastā visas zivis, ko viņi ir noķēruši. Tai ir vairāki pozitīvi aspekti. Zinātnieki gūtu daudz precīzāku informāciju par to, kādas zivis tiek ķertas un kur, kas, savukārt, ļautu izstrādāt precīzākus saglabāšanas un sanācijas plānus. Arī tad, ja tiktu izkrautas nepieaugušas, mazizmēra zivis, zivsaimniecību inspektori varētu nekavējoties pieprasīt īslaicīgu zvejas vietu slēgšanu, lai novērstu turpmāku spiedienu uz nepieaugušu zivju krājumiem.

Saskaņā ar šo politiku nepieaugušas zivis un zivju sugas, kuras saskaņā ar iepriekšējiem noteikumiem tiktu izmestas, būtu iespējams pārdot zivju pārstrādes nozarei, kam ārkārtīgi ir nepieciešamas izejvielas, lai nodrošinātu zivju miltu un zivju eļļas ražošanas nozares. Šīs nozares uzņēmumi ar reģionālā kompensāciju fonda starpniecību saņemtu simbolisku summu, piemēram, 50 eiro par tonnu, kas būtu pārāk zema, lai veicinātu šādu zivju ķeršanu un melnā tirgus veidošanos, no kā baidās Fraga Estévez, bet būtu pārāk augsta, lai šīs zivis beigtas izmestu atpakaļ jūrā.

Pasākumu kopumā būtu iespējams uzraudzīt, izmantojot pret atmosfēras iedarbību aizsargātas videonovērošanas kameras uz katra kuģa. Nozarē, kurā jau ir noteikti ierobežojumi attiecībā uz atļautajām zvejas dienām, zvejnieki uzskata, ka komerciāli nevērtīgu zivju ķeršana un šķirošana ir vērtīgā laika nelietderīga izmantošana. Tādēļ es domāju, ka zvejnieki atbalstīs šo priekšlikumu.

  Rosa Miguélez Ramos (PSE). – (ES) Dāmas un kungi, es vēlētos pateikties Schlyter kungam par viņa veikumu, un esmu īpaši priecīga, ka šodien pārrunājamajā ziņojumā ir iekļauti daži no grozījumiem, kurus ierosināju es.

Es īpaši vēlos izteikties par grozījumiem, kas nosaka, ka zivju izmetumi nav saistīti tikai ar noteiktu zvejas rīku izmantošanu, to ietekmē arī attiecīgais zvejošanas veids, piemēram, Eiropas zvejniecībās, vairums no kurām nodarbojas ar vairāku sugu zvejošanu, pastāv lielāka zivju izmetumu iespējamība. Tādējādi jebkuram pieņemtajam pasākumam ir jābūt salāgotam ar konkrētiem gadījumiem.

Pateicoties manis ierosinātajiem grozījumiem, mēs ziņojumā varam redzēt, ka zivju izmetumu izraisa dažādi faktori, ieskaitot pārmērīgu nozveju, un šībrīža kopējās atļautās nozvejas noteikumiem, kas pieprasa palaist zivis, kurām nav noteiktas kvotas. Tādējādi ir jāveic pasākumi, lai novērstu nozvejoto atļautā lieluma zivju obligātu izmetumu, jo tām nav noteiktas kvotas.

Pēc iepriekš minētā es vēlētos ieteikt Schlyter kungam turpināt strādāt piesardzīgi, jo pēc savā runā izteiktās kritikas par zvejniekiem un nesavtīgajām zvejošanas tradīcijām, es nezinu, ko mēs šeit darīsim, ja Schlyter kungs liks zaudēt darbu komisāram, Zivsaimniecības komitejas locekļiem un zvejniekiem. (Tas ir joks, priekšsēdētājas kundze).

  Neil Parish (PPE-DE). – Priekšsēdētājas kundze, es patiešām vēlos pateikties C. Schlyter par šo ziņojumu. Es domāju, ka tas ir izcils. Es vēlos pateikties arī komisāram par viņa sākumā sniegtajiem komentāriem, kas bija vērsti uz izmetumu aizliegumu, tādēļ ka viņš ļoti labi zina, ka es, tāpat kā daudzi citi Parlamenta deputāti, esmu vairākkārt dzirdējusi viņu runājam par izmetumu aizlieguma noteikšanu, un es domāju, ka ir pēdējais laiks to izdarīt.

Es arī domāju, ka, ja galarezultātā mēs varam aizsargāt zivju krājumus, tad ilgtermiņā tas būs ieguvums arī zvejniekiem tādēļ, ka mums patiešām ir ilgtspējīgas zivsaimniecības. Protams, ka mūsu izmantotie zinātniskie atzinumi bieži vien var būt kļūdaini. Tādēļ nozvejas un piezvejas izkraušana krastā, lai lomu rūpīgi pārbaudītu, patiesībā ļautu mums daudz labāk saprast, kas notiek jūrā. Es uzskatu arī, ka dažas no darbībām, piemēram, zvejošana ar jūga trali un citas, kas patiešām ļoti lielā mērā veicina piezveju, arī ļaus saprast, kas notiek. Protams, ka izkraujot krastā piezvejas lomus, kļūs skaidrākas neskaitāmās ar noķertajiem delfīniem, haizivīm un cūkdelfīniem saistītās problēmas un citi aspekti. Tādējādi, ja mēs varam piedāvāt pietiekami daudz stimulu, lai loms tiktu izkrauts krastā, bet ne pārāk daudz, lai veicinātu piezveju, es domāju, ka tas būs solis uz priekšu. Tādēļ es atzinīgi vērtēju komisāra atbalstu šim ziņojumam, es atzinīgi vērtēju arī pašu ziņojumu, un mums visiem to vajadzētu atbalstīt.

  Joe Borg, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētājas kundze, vispirms es vēlos pateikties deputātiem par interesantajiem komentāriem, kas jau atkal parāda, ka mums ir kopīgs mērķis izskaust šo nepieņemamo praksi.

Kā jau es minēju iepriekš, mūsu priekšlikums būs īstenojams pakāpeniski, bet tas būs efektīvs. Būsim reāli – mēs nevaram tā vienkārši noteikt izmetumu aizliegumu vienas dienas laikā. Tomēr, kā teica viens no runātājiem, nedarīt neko nav risinājums. Un neapšaubāmi šā gada laikā mēs, cerams, nāksim klajā ar trīs tiesību aktu priekšlikumiem par izmetumu samazināšanu noteiktās zivsaimniecībās, nemaz nerunājot par dalībvalstu stimulēšanu un mudināšanu izstrādāt pilotprojektus, ar kuru palīdzību mēs varētu panākt izmetumu samazinājumu vai pat, iespējams, izmetumu aizliegumu.

Skotijas piemērs, ko decembrī pieņēma Padome, bija ļoti atzinīgi vērtējams.

Saistībā ar komentāru par pozitīviem stimuliem es piekrītu, ka tie ir būtiski, bet mums ir jāatrod pareizā stimulu kombinācija un līmenis tādēļ, ka citādi to ietekme var izrādīties pretēja gaidītajai un mēs varam nonākt situācijā, kad veicinām nozveju tā vietā, lai, atbilstoši ilgtspējīgiem mērķiem, to samazinātu nolūkā sasniegt noteiktu MII līmeni.

Es vēlos arī uzsvērt, ka es pilnībā piekrītu tam, ka mūsu priekšlikumiem ir jābūt piemērotiem konkrētām zivsaimniecībām un, kā jau es teicu, jāietver atbilstoši stimuli un atbalsts izmaiņām uzvedībā, kas zvejniekiem būs jāpieņem.

Jau, pieņemot regulu par kopējo pieļaujamo nozveju un kvotām, mēs tajā iekļāvām stimulus, lai zvejnieki izmantotu selektīvākus zvejas rīkus, tādējādi izvairoties no izmetumiem.

Jau pašā pirmajā iejaukšanās reizē un vairākās citās, kas sekoja, uzsvars tika likts uz to, ka izmetumi ir kopējās zivsaimniecības politikas sekas. Es gribu norādīt, ka šis uzskats nav gluži pareizs tādēļ, ka izmetumu iemesli var būt zivju šķirošana, lai iegūtu augstākas kvalitātes zivis, ko zvejnieki veic neatkarīgi no kvotām, un nepieaugušu zivju ķeršana, kas arī notiek neatkarīgi no noteiktajām kvotām. Zivju izmešana jūrā, ja ir pārsniegtas nozvejas kvotas, ir atkarīga no dažādiem apstākļiem, jo, ja zivsaimniecība ir organizēta godīgi un kvota tiek pārsniegta, tā ir noteikta ilgtspējas nodrošināšanai.

Patiesībā kopējās pieļaujamās nozvejas un kvotu noteikumi ir iemesls zivju izmešanai jūrā tādos gadījumos, ja zivsaimniecībā veic jaukto zveju un vienam no zvejas veidiem ir noteiktas zemas kvotas ilgtspējas nodrošināšanai un maksimālā nozveja citiem zvejas veidiem.

Šie ir tie aspekti, kam mēs vēlētos pievērst uzmanību, lai ieviestu selektīvākus zvejas rīkus nolūkā nodrošināt vēl tīrākus lomus, kas ir viena no metodēm efektīvai izmetumu samazināšanai.

Es vēlos arī uzsvērt, ka saskaņā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas aprēķiniem izmetumi Kopienas ūdeņos ir aptuveni viens miljons tonnu. Pasaulē izmetumi sasniedz aptuveni astoņus miljonus tonnu. Šie ir ļoti piesardzīgi aprēķini. Paturot prātā to, ka mūsu izmantotās sistēmas ietekmē veidojas mazāk nekā viena desmitā daļa no visiem izmetumiem, ņemot vērā kopējo pieļaujamo nozveju un kvotas, es domāju, ka ir vairāki citi zivju izmešanu veicinoši faktori, kas nav saistīti ar kopējās zivsaimniecības politikas ietvaros īstenoto sistēmu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, mēs aktīvi meklējam veidus un līdzekļus, kā vai nu uzlabot pārvaldību, lai tiktu atbilstoši piemērotas KPN un kvotas, vai arī samazināt izmetumus līdz zemākajam iespējamam līmenim vai aizliegt tos pilnībā.

Noslēgumā saistībā ar Mauritānijas jautājumu es gribētu teikt, ka mēs nesen parakstījām jaunu saprašanās memorandu ar Mauritāniju, un tas ir solis pretī jaunam protokolam, kas garantēs Mauritānijai pašreizējā protokolā noteiktajam līdzvērtīgu nozvejas apmēru, bet kas arī reālāk atspoguļos faktiskās zvejas iespējas.

Tādējādi mēs maksāsim Mauritānijai no attīstības fondiem nolūkā palīdzēt tai stiprināt zivsaimniecības infrastruktūru un ekonomiku kopumā, lai šādā veidā Mauritānijai tiktu garantēts kopējais nozvejas līmenis. Bet vismaz summas, ko mēs maksāsim par zivīm, atspoguļos faktisko zivju daudzumu, ko ir iespējams noķert Mauritānijas ūdeņos.

  Carl Schlyter, referents. − (SV) Paldies, priekšsēdētājas kundze. Jā, komisār, neapšaubāmi ir ļoti daudz iemeslu, kāpēc zivis tiek izmestas atpakaļ jūrā, bet es tomēr domāju, ka mūsu zivsaimniecības politisko nostādņu atsevišķi aspekti pasliktina šo situāciju.

Es vēlētos jums uzdot vienu jautājumu: es patiešām nesaprotu, kāpēc jūs esat pret 4. grozījumu, jo tas pauž to pašu nostāju, kādu vēlaties noteikt jūs. Ziņojums šobrīd nosaka, ka izmešanas aizliegums ir jāpiemēro tikai tad, kad ir izmēģināti citi pasākumi. Grozījums nozīmē, ka izmešanas aizliegums ir ieviešams tikai tad, kad citi negatīvie stimuli ir izmēģināti. Tādejādi mēs sākam no tā paša nosacījuma, ja tiek apstiprināts 4. grozījums, proti, ka mums ir nostāja par izmešanas aizliegumu, bet tās ieviešana ir atkarīga no apstākļiem katrā atsevišķā zvejniecībā. Es īsti nesaprotu, kāpēc jūs sakāt, ka esat pret 4. grozījumu, bet, iespējams, mēs par to vēlāk varētu vēlreiz parunāt.

Manī optimismu vieš tas, ka par spīti visam mēs esam panākuši zināmu vienprātību. Es esmu runājis gan ar pētniekiem, gan zvejniekiem. Viņu starpā pastāv vienotība par to, kas būtu jādara. Komisija un Parlaments arī strādā vienā virzienā, un zvejnieki un vides aizsardzības organizācijas arī iekļaujas kopējā ainā. Tas manī rada zināmu optimismu. Varbūt visas ieinteresētās puses sadarbosies, un mēs panāksim patiesi labu rezultātu.

Dalīts balsojums tiek pieprasīts par 10. grozījumu. Tādējādi būs iespējams ņemt vērā to, par ko runāja Fraga Estévez kundze – balsot par pirmo daļu un pret otro daļu.

Paldies jums, un es saku paldies visiem tiem, kas piedalījās debatēs un darbā. Man bija prieks strādāt pie šī ziņojuma.

  Priekšsēdētājs . – Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks rīt, ceturtdien, 2008. gada 31. janvārī.

Rakstiski paziņojumi (142. pants)

  Bogdan Golik (PSE), rakstiski. – (PL) Dāmas un kungi, referenta aprēķinātais zivju izmetums – ceturtdaļa no kopējās nozvejas, ir nopietna vides un ekonomikas problēma, pret kuru mēs nedrīkstam palikt vienaldzīgi. Šīs parādības apjoms norāda uz pārmērīgu resursu izšķiešanu un nopietnu kaitējumu bioloģiskajai daudzveidībai, kuru rada neatbildīga cilvēku iejaukšanās.

Nemākulīga noteikumu sastādīšana nedos vajadzīgo rezultātu. Situācija pieprasa daudz plašāku rīcību – pilnīgu domāšanas un problēmas risinājuma maiņu. Mums ir skaidri jānodefinē savi mērķi, jāpieņem saskaņoti Kopējās zivsaimniecības politikas pasākumi un jānodrošina nepieciešamais finansējums. Mums ir jāizvairās no tādām situācijām, kāda ir izveidojusies tagad, kad vienkārši tiek ignorēti dažu juridisko instrumentu blakus efekti. Kopējo atļauto nozvejas normu uzspiešana vai minimālais zivju lielums, kuras drīkst zvejot (īpaši gadījumā, kad zvejo dažādas zivju sugas), ir apspriežamais jautājums, jo tas noved pie zivju izmetumiem.

Es pilnībā piekrītu referenta viedoklim, ka zivju izmetumu jautājuma risināšanas nostājai galvenokārt vajadzētu sastāvēt no stimuliem zvejniekiem meklēt jaunus, novatoriskus risinājumus zvejošanas metodēm un izmantotajiem zvejas rīkiem. Vairāk vajadzētu izmantot viņu pieredzi un zinātnieku zināšanas.

Es vēlētos uzsvērt, ka efektīva informatīvā kampaņa būtu ļoti svarīga šādas stratēģijas panākumiem. Ja zivsaimniecības nozare nesapratīs, cik svarīgi ir novērst pārmērīgi lielu zivju izmetumu, un ja šādu pieeju neatbalstīs vairākums zvejnieku, stratēģija ir nolemta neveiksmei.