Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2008/2523(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumentu lietošanas cikli :

Iesniegtie teksti :

RC-B6-0543/2008

Debates :

PV 21/10/2008 - 7
CRE 21/10/2008 - 7

Balsojumi :

PV 22/10/2008 - 4.2
CRE 22/10/2008 - 4.2

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2008)0506

Debašu stenogramma
Otrdiena, 2008. gada 21. oktobris - Strasbūra Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

7. Eiropadomes sanāksme (2008. gada 15. un 16. oktobris) (debates)
Visu runu video
PV
MPphoto
 

  Priekšsēdētājs. – Nākamais punkts ir Eiropadomes ziņojums un Komisijas paziņojums par Eiropadomes sanāksmi (2008. gada 15. un 16. oktobris).

 
  
  

Padomes priekšsēdētāja kungs, Sarkozy kungs, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja kungs, Barroso kungs, dažu pēdējo nedēļu laikā mēs esam piedzīvojuši dažus ārkārtīgi grūtus brīžus, kuros Eiropas Savienība jūsu vadībā parādīja savu spēju rīkoties. Ja Eiropas valstis nebūtu radušas kopīgu risinājumu, ja Eiropas partneri nebūtu vienojušies un ja nebūtu eiro, ļoti iespējams, ka mēs šodien atrastos postošā situācijā.

Eirogrupas priekšlikumi pirms desmit dienām, Eiropadomes lēmumi pagājušajā trešdienā un saistības, kas tika uzņemtas šajā nedēļas nogalē Kempdeividas augsta līmeņa sanāksmē, ir panākumi, kas liecina par īstu rīcības un pūļu saskaņotību, lai veiktu reformas, lai efektīvi reaģētu uz globālās ekonomikas problēmām. Tomēr ne tikai valdības reaģēja uz krīzi. Eiropadome jūsu vadībā, strādājot plecu pie pleca ar Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu, ir nodrošinājusi, ka Eiropas Savienība ir būtiski ietekmējusi visu mūsu iedzīvotāju labklājību, kuru priekšā mēs visi esam atbildīgi.

Bieži tieši krīzes laikā Eiropas Savienība ir parādījusi savu patieso spēku, pateicoties jums, Sarkozy kungs, un Komisijas priekšsēdētājam Barroso kungam. Eiropas rīcība ir bijusi vienota rīcība. Tāpēc, pirms atklāt šā rīta debates, es vēlos sveikt jūs, Padomes priekšsēdētāja kungs, un Komisijas priekšsēdētāja kungs.

 
  
MPphoto
 

  Nicolas Sarkozy, Padomes priekšsēdētājs. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, man ir gods atkal būt šeit, Eiropas Parlamentā, lai ziņotu par Padomes prezidentūras darbu Eiropai tik svarīgā laikā. Ja es drīkstu, es mēģināšu runāt ļoti brīvi, kā tas ir tikai pareizi un piemēroti šajā Parlamentā, kas ir demokrātiskās Eiropas, uz kuru mēs visi tiecamies, sirds.

Ko mēs esam mēģinājuši panākt? Pirmkārt, prezidentūra vēlējās, lai Eiropas iestādes būtu vienotas visās krīzēs, ar kurām mums bija jātiek galā. Es vēlējos, lai Eiropas Parlaments iesaistītos visos lielākajos notikumos, ko mēs piedzīvojām, un es vēlos pateikties jūsu grupu, visu politisko pārliecību priekšsēdētājiem, kas iesaistījās šajā dialogā un strādāja kopā ar Padomes prezidentūru.

Es arī vēlējos, lai mēs strādātu roku rokā ar Komisiju, un sevišķi ar tās priekšsēdētāju, jo, par spīti pretrunām un atšķirībām starp visiem šajā Parlamentā sēdošajiem, visi labi zina, ka šķelšanās starp Eiropas iestādēm vājina Eiropu un ka to cilvēku pienākums, kas uzņemas saistības, ir strādāt roku rokā. Mēs virzīsim Eiropu uz priekšu, ja Eiropas Parlaments, Komisija un Padome radīs iespēju vienoties būtiskākajos jautājumos, tādā veidā panākot, ka Eiropa tiek sadzirdēta.

(Aplausi)

Mēs vēlējāmies, pirmkārt un galvenokārt, lai Eiropa būtu vienota — ko nebija viegli panākt. Mēs vēlējāmies, lai tā domātu par sevi, jo pasaulei ir nepieciešama Eiropas domāšana, un lai tā būtu proaktīva. Ja Eiropai ir kas sakāms, mēs vēlamies, lai tā ne tikai to pasaka, bet arī izdara.

Vispirms mēs karojām pret kopumā nesamērīgo krievu reakciju Gruzijas konflikta laikā. Vārdiem ir nozīme. Es lietoju vārdu „nesamērīgs”, jo krievu intervence Gruzijā bija nesamērīga.

(Aplausi)

Tomēr es lietoju vārdu „reakcija”, jo, ja šī reakcija bija nesamērīga, tad tādēļ, ka rīcība pirms tam bija pilnīgi neatbilstoša. Eiropai ir jābūt godīgai, un tai nevajadzētu vilcināties atkāpties no ideoloģiskajiem rāmjiem, lai sludinātu mieru.

8. augustā sākās krīze. 12. augustā es un Bernard Kouchner bijām Maskavā, lai noslēgtu pamieru. Es nesaku, ka tas bija ideāli; es tikai saku, ka četrās dienās Eiropa spēja panākt pamieru. Septembra sākumā Eiropa apņēmās atgriezties situācijā, kāda bija pirms 8. augusta krīzes. Divos mēnešos Eiropa panāca kara beigas un okupācijas spēku atkāpšanos.

Šajā jautājumā bija daudz viedokļu. Daži teica — un viņiem bija pamats tā teikt —, ka dialogs bija bezjēdzīgs un ka atbildei uz militāru agresiju ir jābūt militārai. Kāds neprāts! Eiropa piedzīvoja Berlīnes sienas krišanu un aukstā kara beigas, Eiropa nedrīkst iesaistīties aukstajā karā, ko izraisīja nekas cits kā nesavaldība.

(Aplausi)

Šī bija problēma, ko mēs atrisinājām kopā ar mūsu ASV sabiedrotajiem, kuri uzskatīja, ka vizīte Maskavā ir nelaikā. Par spīti visam mēs strādājām roku rokā ar mūsu ASV sabiedrotajiem. Viņu nostāja atšķīrās no mūsējās. Mēs centāmies strādāt ar viņiem, nevis pret, un, godīgi runājot, ņemot vērā pašreizējo situāciju pasaulē, es patiešām nedomāju, ka pasaulei ir vajadzīga krīze starp Eiropu un Krieviju. Tas būtu bezatbildīgi. Tāpēc mēs varam aizstāvēt mūsu idejas attiecībā uz suverenitāti, cieņu pret Gruzijas vienotību, cilvēktiesībām un viedokļu atšķirībām starp mums un tiem, kas vada Krieviju, taču būtu bezatbildīgi radīt apstākļus konfliktam, kas mums nekādā ziņā nav vajadzīgs.

Ženēvā ir sākušās diskusijas par Gruzijas teritoriju, Osetijas un Abhāzijas, stāvokli nākotnē. Man ir teikts, ka tās ir sākušas grūtos apstākļos, bet kas gan varēja iedomāties, ka būs citādi? Tomēr svarīgi ir tas, ka tās ir sākušās. Man ir arī jāsaka, ka prezidents Medvedev ir turējis solījumus, ko viņš devis Komisijas un Padomes prezidentūrai, kad mēs septembra sākumā viesojāmies Maskavā.

Eiropa ir panākusi mieru. Eiropa ir nodrošinājusi okupācijas armijas izvešanu, un Eiropa ir rosinājusi starptautiskas sarunas. Man šķiet, ir pagājis ilgs laiks, kopš Eiropai ir bijusi tik liela nozīme šāda veida konfliktā.

Protams, es redzu visas neskaidrības, visas nepilnības, visus kompromisus, kas ir jāpanāk, taču es patiesi uzskatu, ka mēs esam panākuši visu, ko varējām, un galu galā, priekšsēdētāja kungs, ja Eiropa nebūtu nodrošinājusi, ka dialoga un saprāta balss tiek sadzirdēta, neviens cits to nebūtu izdarījis. Turklāt, kad es un Bernard Kouchner 12. augustā devāmies uz Maskavu un Tbilisi, visi starptautiskie plašsaziņas līdzekļi labi zināja, ka krievi atrodas 40 kilometru no Tbilisi, un viņu mērķis bija gāzt Saakachvili kunga režīmu. Tāda bija situācija. Mēs bijām ļoti tuvu katastrofai, taču, pateicoties Eiropai — apņēmīgai Eiropai —, katastrofa nenotika, lai arī, Pöttering kungs, protams, būs jāveic liels darbs, lai mazinātu spriedzi tajā pasaules daļā.

Man otrais punkts ir par krīzi, sistemātisku, neticamu, neiespējamu finanšu krīzi, kas sākās — aplūkosim patieso situāciju — 15. septembrī, nevis 2007. gada 7. augustā. 2007. gada 7. augustā sākās nopietna un satraucoša krīze, taču es uzdrīkstos teikt, normāla krīze. 2008. gada 15. augustā mēs iekļuvām vēl vienā krīzē, taču kas notika 2008. gada 15. augustā? Lehman Brothers bankrotēja — un 2008. gada 15. augustā pasaule apstulbusi atklāja, ka banka var bankrotēt.

Mēs nevaram spriest, un es nevaru spriest par to, ko ASV valdība izdarīja vai neizdarīja. Es tikai saku, un es turpinu apgalvot, ka 2008. gada 15. septembrī nopietna krīze kļuva par sistemātisku krīzi, jo sabruka ASV finanšu sistēma, pēc tam sabruka Eiropas finanšu sistēma un vēlāk pakāpeniski arī citas fondu biržas, un finanšu sistēmas.

Kas tika mēģināts darīt tajā laikā? Tika apstiprināts pirmais Paulson plāns, kas nedarbojās. Es neizsakos kritiski, es tikai aprakstu reālo situāciju. Tajā laikā mēs kopā ar Komisijas priekšsēdētāju mēģinājām sagatavot vienotu Eiropas atbildi, vispirms eiro zonā. Priekšsēdētāja kungs, jūs esat par to runājis; neatkarīgi no tā, vai cilvēki ir par vai pret, situācija ir tāda, ka eiro zonā mums ir viena banka un viena valūta, un tāpēc arī viens un tas pats pienākums būt vienotiem.

Panākt vienotu nostāju nebija viegli. Sākumā mēs piedāvājām satikties četrām Eiropas valstīm, kuras ir G8 dalībvalstis. Nevēlos nevienu aizvainot, sakot, ka, piemēram, Apvienotās Karalistes ietekme globālajā finanšu sistēmā ir lielāka nekā pārējām 27 valstīm. Es teicu, ka, ja gadījumā tiktu panākta vienošanās starp Apvienoto Karalisti, Vāciju, Itāliju un Franciju, tas nekaitētu pārējām Eiropas valstīm, bet gan dotu tām labumu.

Protams, viedokļi atšķīrās, un kurš gan varētu mūs vainot? Pirmajās krīzes dienās mēs nezinājām, kā labāk reaģēt uz krīzi, kurai līdzīga ekonomikas vēsturē nav redzēta, vismaz 20. gadsimtā. Tāpēc es sev teicu: ja četrinieks ir sanācis kopā, mums ir jāsapulcē arī Eirogrupas valstis, plus Slovākija, kas gatavojas pievienoties. Papildu nedēļa ļāva mums kopā rast risinājumu, kas ļautu bankām atjaunot to darbību: aizdevumus. Tomēr mēs nonācām situācijā, kad bankas viena otrai vairs neaizdeva, jo tām vairs nebija naudas, ko aizdot, un visa sistēma bruka. Apvienotajā Karalistē bankas tika nacionalizētas, Beļģijā bankrotēja, Īslandes sistēma — ārpus Eiropas, tomēr tik tuvu tai — bruka, ļoti sliktas ziņas Šveicē, un infekcija, kas maz pamazām izplatījās — Vācija, Francija —, aptvēra visu. Mēs Eirogrupā veiksmīgi panācām vienošanos par grandiozu plānu — EUR 1 800 miljardiem —, kas ļautu mūsu finanšu iestādēm atsākt darbu un atgūt Eiropas noguldītāju un uzņēmēju uzticēšanos.

Pēc tam mēs devāmies uz Eiropadomi, kas pieņēma šo stratēģiju, un tad mēs varējām nomierināt Eiropas tirgus. Mums bija patīkams pārsteigums: tad parādījās Paulson II plāns, un ikviens varēja redzēt, ka to lielā mērā bija ietekmējis Eiropas plāns. Tas nav nekas slavējams; tas tikai liecina par to, ka krīze ir globāla, un tāpēc arī atbildei ir jābūt globālai. ASV un Eiropai ir jāsadarbojas.

Tomēr, priekšsēdētāja kungs, tas viss ir krīzes pārvarēšana, ne vairāk, ne mazāk. Ja mēs to nebūtu izdarījuši, kas būtu noticis?

Mums vēl ir jāsniedz pareizās atbildes. Kā tas viss varēja notikt? Kā mēs varam novērst tā visa atkārtošanos? Turklāt, vai Eiropai ir idejas, lai atbalstītu, vai politika, lai piedāvātu? Šajā kontekstā es Eiropas vārdā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejā septembra sākumā piedāvāju izveidot pamatu jaunai Bretonvudas sistēmai, atsaucoties uz Otrajā pasaules karā notikušo, lai izveidotu jaunu globālo finanšu sistēmu. Šī ideja virzās uz priekšu. Kādam ir jābūt Eiropas mērķim saistībā ar šo augsta līmeņa sanāksmi? Eiropai ir jāpiedāvā ideja par krasu globālā kapitālisma reformu.

Tas, kas notika, ir kapitālisma vērtību neattaisnošanās, nevis tirgus ekonomikas apšaubīšana. Trūka noteikumu, un mēs redzējām, kā spekulanti tiek apbalvoti par uzņēmējiem nodarīto kaitējumu. Mums ir jāpiedāvā ideja par jaunu regulējumu. Eiropai ir jāierosina idejas, un tā ierosinās. Vispirms, priekšsēdētāja kungs, neviena banka, kas strādā ar valsts naudu, nedrīkst sadarboties ar nodokļu oāzēm.

(Aplausi)

Neviena finanšu institūcija nedrīkst darboties bez piemērotiem finanšu noteikumiem; tirgotāju atlīdzības sistēmām ir jābūt aprēķinātām un organizētām tā, lai viņi netiktu mudināti uzņemties nevajadzīgus riskus, tādus, kādus mēs esam redzējuši; uzskaites noteikumiem mūsu bankās ir nevis jāsaasina krīzes nopietnība, bet gan tā jāatvieglo; un monetārajai sistēmai ir jābūt pārdomātai no fiksētiem valūtu kursiem līdz valūtu kursu neesamībai. Mēs esam izmēģinājuši visu iespējamo. Vai mēs, visa pārējā pasaule, varam turpināt uzturēt pasaules lielvaru deficītus, neko nesakot? Atbilde ir skaidra: „Nē”.

(Aplausi)

Vairs nav jēgas rādīt uz kādu ar pirkstu; mums tikai ir jāatrod veidi un iespējas, kā panākt, lai tas neatkārtotos. Turpinot, un es varētu pateikt vēl daudz, es tomēr vispirms vēlētos, lai Eiropa pārskatītu vispārīgo pārvaldību 21. gadsimtā. Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka tā nedarbojas. Mēs esam 21. gadsimtā, taču mums ir 20. gadsimta iestādes. Tāpēc ASV prezidents un Eiropa ir ierosinājusi vairākas augsta līmeņa sanāksmes, sākot no novembra vidus, kas būs koncentrētas uz jaunu regulējuma formu, jaunu vispārīgas pārvaldības formu. Es ceru, ka Eiropa varēs debatēt par šo.

Man būs iespēja piedāvāt maniem partneriem, valstu un valdību vadītājiem, satikties, lai sagatavotos šīm augsta līmeņa sanāksmēm. Šis jautājums par krasu mūsu kapitālistiskās sistēmas un mūsu starptautiskās sistēmas reformu ir vienlīdz svarīgs arī Eiropas Parlamentam, kam par to ir jādebatē un kam ir jāpiedāvā savas idejas. Tomēr, ja Eiropa vēlas, lai to sadzird, tai ir jārunā vienā balsī.

Kas piedalīsies šajā augsta līmeņa sanāksmē? Ir daudz skolu. Es domāju, ka vienkāršākā lieta ir G8, kas ir nepieciešama — ar krieviem, protams —, kam mums ir jāpievieno G5, kas arī ir nepieciešama un kas ļautu Ķīnai un Indijai, it sevišķi, iesaistīties šajās svarīgajās debatēs. Tas būs manas un priekšsēdētāja Barroso vizītes mērķis Ķīnā, pārliecināt Āzijas valstis piedalīties šajā krasajā reformā.

Priekšsēdētāja kungs, šīs prezidentūras laikā ir bijis trešais jautājums, kas ir izrādījies ārkārtīgi sarežģīts: klimata un enerģētikas tiesību aktu kopuma nākotne. Es ļoti labi zinu, ka jūsu Parlamentā un dažās jūsu grupās viedokļi par to, kā rīkoties šajā jautājumā, atšķiras. Vēlos paust savu stingru pārliecību un izklāstīt darbības plānu, kuru es grasos ierosināt. Ambiciozā klimata un enerģētikas tiesību aktu kopuma pamatā ir pārliecība, ka, turpinot rīkoties, neko nemainot, pasaule ir nolemta katastrofai. Tā nu tas ir.

(Aplausi)

Es neredzu nevienu pašu argumentu, kas liecinātu, ka no vides viedokļa pasaulē ir vērojami uzlabojumi, jo ir sākusies finanšu krīze. Kad mēs pieņēmām lēmumu izstrādāt klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumu, mēs to darījām, apzinoties mūsu atbildību pret mūsu bērniem un mūsu planētas nākotni. Šī ir strukturāla politika, šī ir vēsturiska politika, un būtu traģiski atteikties no šīs politikas, aizbildinoties ar to, ka ir sākusies finanšu krīze.

(Aplausi)

Tas būtu traģiski un bezatbildīgi. Kāpēc tas būtu bezatbildīgi? Tas būtu bezatbildīgi tāpēc, ka Eiropa sūtītu ziņu, ka tā nepilda savus solījumus šajā jomā, un, ja Eiropa nepilda savus solījumus, mums nav izredžu pārliecināt pārējo pasauli par nepieciešamību uzturēt globālu līdzsvaru. Tāpēc tas nav vienkārši, jautājums par Eiropas nespēju uzņemties atbildību pašai par sevi ir jautājums par nespēju uzņemties atbildību par vidi visā pasaulē. Tāpēc, ja Eiropa nerādīs piemēru, to nesadzirdēs, necienīs un neņems vērā, un, ja Eiropa nedarīs savu darbu, neviens to nedarīs tās vietā. Tā mēs nesagaidīsim savu nākotni.

(Aplausi)

Ko nozīmē „nesagaidīsim”? Manuprāt, tas nozīmē divas lietas: pirmkārt, mums ir jāpārskata „trīs reiz divdesmit” mērķi, un, otrkārt, mums ir jāpārskata izpildes termiņš, kas ir gada beigas. Tomēr es nekādā veidā necenšos mazināt koplēmuma nozīmi, turklāt man nav ne spēju, ne vēlēšanās to darīt. Turklāt ir negodīgi piedēvēt man šādas domas, lai gan vispār domu piedēvēšana man ir diezgan pagodinoša, Dany. Tomēr šajā jautājumā es kopā ar priekšsēdētāju Barroso Eiropadomē cīnījos par to, lai mērķi tiktu sasniegti un termiņi ievēroti. Tas nebija viegli. Tāpēc mums ir dažas nedēļas, lai pārliecinātu vairākus mūsu partnerus, kuru bažas es saprotu; jo nav iespējams panākt kompromisu, nemēģinot saprast, ko saka tie, kas tev nepiekrīt.

Dažas ekonomikas ir par 95 % atkarīgas no akmeņoglēm. No tām nedrīkst prasīt lietas, kas nospiestu tās uz ceļiem situācijā, kad jau tā pastāv milzīgas problēmas. Tāpēc mēs centīsimies rast veidus un iespējas, kā būt elastīgiem, tomēr arī nepārkāpjot divus ierobežojumus, ko es piedāvāju Padomei: rīkoties atbilstīgi mērķiem un termiņiem.

Iespējams, priekšsēdētāja kungs, man būs iespēja plašāk paskaidrot manis sacīto kādos citos forumos, taču es nevēlos pārbaudīt jūs pacietību. Tomēr es vēlos jums sacīt: tā mēs esam iecerējuši rīkoties, un es ceru, ka ikviens varēs to atbalstīt.

Es vēlos teikt kādu vārdu par ceturto jautājumu, imigrācijas paktu. Šis pakts ir labs piemērs Eiropas demokrātijai, un par spīti sākotnējām viedokļu atšķirībām, ikviens varēja piekrist selektīvajai imigrācijas politikai, par ko ar emigrācijas valstīm tika panākta tāda vienošanās, ka mēs guvām labumu no Šengenas, kas ietver trīs ceturtdaļas Eiropas valstu. Turklāt, lai arī mēs sev esam atcēluši vīzas prasību, ir tikai pareizi, ka valstīm, kuru iedzīvotājiem nav nepieciešamas vīzas, lai dotos no vienas valsts uz citu, būtu vienādi uzskati attiecībā uz Eiropas imigrācijas politikas apstiprināšanu.

Vēl tikai divi punkti, pirms es beigšu runāt. Pirmkārt, finanšu krīze ir atnesusi sev līdzi ekonomisko krīzi. Šī ekonomiskā krīze ir šeit. Nav jēgas to prognozēt, jo mēs tagad ejam tai cauri. Es personīgi vēlos teikt, ļoti labi zinot par nesaskaņām dažu valstu starpā, ka es nevaru iedomāties, ka kāds man varētu paskaidrot, kāpēc mums ir nepieciešama vienota Eiropas atbilde finanšu krīzei, bet ekonomiskajai krīze šāda vienota Eiropas atbilde nav vajadzīga.

Vēlos teikt kādu vārdu par jēdziena „vienots” nozīmi. „Vienots” nenozīmē vienas un tās pašas atbildes sniegšanu. Finanšu krīzes gadījumā mēs piedāvājām rīkus, ceļvedi, saskaņošanu un koordinēšanu. Es uzskatu, ka tas pats ir nepieciešams arī ekonomiskās krīzes gadījumā. Tas nenozīmē, ka mēs visi darīsim vienu un to pašu, taču tas nozīmē vismaz to, ka mums ir pienākums runāt par problēmjautājumiem, pienākums informēt vienam otru un dažos jautājumos pienākums konsultēt vienam otru. Ir vairākas iniciatīvas. Ļaujiet man minēt vienu ideju: akciju tirgi atrodas neredzēti zemā līmeni. Es nevēlētos, lai Eiropas iedzīvotāji tikai pēc dažiem mēnešiem pamostas un saprastu, ka Eiropas uzņēmumi tagad pieder ne Eiropas kapitāla turētājiem, kuri šos uzņēmumus būs iegādājušies par zemākajām tirgus cenām — gandrīz par velti — un būs pārņēmuši to vadību. Tad Eiropas iedzīvotāji pagriezīsies un jautās: „Ko jūs esat izdarījuši?”

Es gribētu lūgt ikvienam no mums padomāt par iespējām, kādas varētu būt arī mums, ja mēs izveidotu valsts fondus katrā mūsu valstī un, iespējams, ja šos valstu fondus varētu koordinēt, lai laiku pa laikam sniegtu rūpniecības atbildi uz krīzi. Es vēlos piebilst, ka ar lielu interesi sekoju līdzi Amerikas plāniem mašīnbūves jomā: USD 25 miljardi procentu likmēs par nepārspējamām cenām, lai paglābtu trīs ASV mašīnbūves uzņēmumus no bankrota.

Es vēlos vēl kādu minūti pakavēties pie šā jautājuma Eiropā. Mēs lūdzam mūsu ražotājiem — un pareizi darām — tagad būvēt ekoloģiskas automašīnas, lai pilnībā mainītu to ražošanas sistēmas. Pamatojoties uz to, pateicoties šai vides saudzēšanas piemaksai, turpmāk 50 % no manā valstī pārdotajām automašīnām būs ekoloģiskas. Vai Eiropas mašīnbūves nozari var atstāt apstākļos, kad konkurenci lielā mērā ir izkropļojuši ASV konkurenti, nepajautājot, kāda ir Eiropas nozaru politika Eiropas ražošanas aizsardzībai?

Tas nenozīmē vienota tirgus apšaubīšanu. Tas nenozīmē konkurences principa apšaubīšanu. Tas nenozīmē valsts atbalsta principa atbalstīšanu. Tas nozīmē, ka Eiropai ir jāsniedz vienota atbilde, kas nebūtu naiva, saskaroties ar citu pasaules lielāko reģionu konkurenci. Mūsu pienākums ir nodrošināt, lai Eiropā mēs varētu turpināt būvēt gaisa kuģus, laivas, vilcienus un automašīnas, jo Eiropai ir nepieciešama spēcīga ražošana. Runājot par šo politiku, prezidentūra celsies un cīnīsies.

Nobeigumā mans pēdējais punkts ir par iestādēm. Es nezinu, vai šī ir atvieglojuma nopūta, jo es beidzu savu runu, vai tāpēc, ka citi temati bija mazsvarīgāki. Iestādes nav vienīgais temats Eiropā, un būtu ļoti nepareizi pārāk daudz veltīt sevi šim jautājumam, nepievēršoties nekam citam. Tomēr jautājums par iestādēm pastāv. Es vēlos paust savu stingru pārliecību, ka krīze rada nepieciešamību veikt Eiropas iestāžu reformu. Krīze nozīmē to, ka Eiropa var sniegt tikpat spēcīgu un ātru atbildi, kādu varēja sniegt jebkurš cits spēks pasaulē, tāds kā Amerikas Savienotās Valstis, saskaroties ar finanšu krīzes izraisīto traģēdiju.

Esmu viens no tiem, kas uzskata, ka būtu ļoti nopietna kļūda nereformēt mūsu iestādes. Ļoti nopietna. Arī tāpēc, ka, lai sekotu līdzi tādiem sarežģītiem jautājumiem kā Gruzijas un Krievijas attiecības, finanšu un ekonomiskā krīze, nešķiet diez cik prātīgi tas, ka prezidentūra mainās ik pēc sešiem mēnešiem. Par spīti balsojumam pēdējās vēlēšanās, godīgi runājot, man ir jāsaka, ka, ja mums patīk Eiropa un ja mēs vēlamies, lai tā runātu vienā balsī, man nešķiet, ka ir diez cik prātīgi mainīt Padomes prezidentūru ik pēc sešiem mēnešiem. Tāpēc kopā ar priekšsēdētāju Barroso mums ir jāizveido ceļvedis decembrim, lai redzētu, kā atrisināt Īrijas jautājumu. Pirms pamest Padomes prezidentūru, es esmu apņēmies iesniegt šo ceļvedi un uzsvērt saskaņotos veidus un līdzekļus izveidojušās situācijas pārvarēšanai.

Es vēlos sacīt vēl vienu pēdējo lietu, proti, eiro zona nevar turpināt pastāvēt bez skaidri noteiktas ekonomiskās vadības. Mēs tā vairs nevaram turpināt. Es vēlos izrādīt cieņu ECB darbam. Vēlos paust savu stingru pārliecību, ka ECB ir jābūt neatkarīgai, taču, ja ECB darbs ir pilnībā izmantot tās potenciālu, ECB ir jāvar runāt ar ekonomisko vadību. Tāda bija līguma būtība. Līguma būtība ir dialogs, abpusēja demokrātija un neatkarība, un, manuprāt, īstā Eirogrupas ekonomiskā vadība ir Eirogrupa, kas tiekas valstu un valdību vadītāju līmenī. Mani pārsteidza tas, ka, sasaucot šo sanāksmi, es atklāju, ka šāda veida sanāksme notika pirmo reizi kopš eiro ieviešanas.

Godīgi runājot, mēs izveidojam valūtu, izveidojam mums centrālo banku, un mums ir vienota monetārā politika, taču mums nav ekonomiskās vadības, kas būtu šī nosaukuma vērta. Komisār Almunia, sasniegums, ievēlot finanšu ministru prezidentu, bija derīgs un tika iekļauts lēmumā, jo es pats tajā laikā biju finanšu ministrs. Turklāt es arī vēlos izrādīt cieņu Jean-Claude Juncker darbam un jūsu darbam. Tomēr es vēlos teikt vēl kādu lietu: kad krīze sasniedz tādus apmērus, kādus mēs esam piedzīvojuši, tik nopietnas krīzes gadījumā ar finanšu ministru tikšanos vien nepietiek. Turklāt, kad runa ir par tik lielām summām, par kādām runājām mēs, mums bija jāmobilizē nevis finanšu ministri, bet gan valstu un valdību vadītāji, jo tikai viņiem ir demokrātiskas tiesības pieņemt šādus nopietnus lēmumus.

Dāmas un kungi, es varētu pateikt vēl ārkārtīgi daudz. Tomēr noslēgumā es vienkārši vēlos teikt, ka pasaulei ir nepieciešama Eiropa ar spēcīgu balsi. Šī atbildība gulstas uz jūsu pleciem; tā gulstas uz Komisijas un Padomes pleciem. Es vēlos teikt jums visiem, ka prezidentūrai bija ļoti lietderīgi redzēt ne tikai domstarpības, bet arī solidaritāti Eiropas Parlamentā, kas jau no paša sākuma analizēja krīzes nopietnību un vēlējās — un par to jūs var uzslavēt — pārvarēt mūsu dažādās tendences, lai izveidotu nosacījumus Eiropas apvienošanai. Es vēlējos jums to pateikt, jo tā ir mana ļoti pamatīga pārliecība.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 

  José Manuel Barroso, Komisijas priekšsēdētājs. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, pagājušajā nedēļā notikusī Eiropadome bija kulminācijas punkts darbam iepriekš neredzētā intensitātē, lai apkarotu ekonomisko krīzi Eiropā. Tā atteicās riskēt, veicot speciālus, nesaskaņotus pasākumus, lai panāktu kopēju nostāju ar mērķi atjaunot Eiropas finanšu sistēmas stabilitāti. Vēlos izrādīt cieņu priekšsēdētājam Sarkozy, kura dinamiskums un nenovērtējamā apņēmība deva nepieciešamo stimulu 27 dalībvalstīm rīkoties ātri saistībā ar kopējiem mērķiem un principiem.

Es arī lepojos ar ieguldījumu, ko veica Komisija, kas — kā sacīja priekšsēdētājs Sarkozy — vienmēr ir strādājusi roku rokā ar Francijas prezidentūru un turklāt vienmēr ir uzsvērusi, ka tikai Eiropas atbilde var kaut ko ietekmēt nepieciešamajā līmenī.

Šim stimulam, ko mēs redzējām Eiropadomē un kas arī ļāva mums pieņemt ļoti svarīgo imigrācijas paktu, ir jāvada mūs arī tad, kad runa ir par Eiropas darba kārtības izpildi pirms Eiropadomes decembrī.

Sevišķi mums ir nepieciešams izstrādāt ceļvedi attiecībā uz Lisabonas līgumu, lai pienācīgi sagatavotos 2009. gada vēlēšanām.

Attiecībā uz „klimata pārmaiņu un enerģētikas” tiesību aktu kopumu būs jāpieliek lielas pūles, lai līdz gada beigām parakstītu nolīgumu. Komisija cieši sadarbosies ar prezidentūru, lai rastu risinājumus, kas mazinātu visu dalībvalstu bažas. Mēs ceram uz Parlamenta nepārtrauktu atbalstu, lai parakstītu nolīgumu.

Tomēr šīs dienas runā es vēlos koncentrēties uz to, kam būtu jābūt mūsu tūlītējam, primārajam mērķim: Eiropas ekonomiku. Mums ir jāstrādā ar trim lietām: pirmkārt, jāveic tūlītēji pasākumi Eiropas līmenī finanšu krīzes pārvarēšanai; otrkārt, jāreformē starptautiskā finanšu sistēma, un, treškārt, jāstiprina tā dēvētā „reālā ekonomika”, lai mazinātu finanšu krīzes sekas un radītu apstākļus izaugsmes un nodarbinātības atjaunošanai.

Es patiesi uzskatu, ka Eiropa ar saviem lēmumiem var likt sevi manīt starptautiskā atbildē krīzei. Augsta līmeņa sanāksme Kempdeividā pagājušajā nedēļas nogalē bija spēcīgs apliecinājums tam, ko Eiropa var panākt, ja tā ir vienota. Runāsim skaidri, tas nebija acīmredzams rezultāts. Pirms mēneša vai diviem bija neiespējami, ka ASV prezidents būtu kopā ar mums. Tomēr tagad mēs esam veiksmīgi panākuši to, ka mūsu ASV partneri darbojas mums līdzās, un es uzskatu, ka mēs esam radījuši nosacījumus fundamentālai globālās finanšu sistēmas reformai.

Mēs patiešām dzīvojam neredzētā laikā, kad ir nepieciešama tikpat neredzēta saskaņotība. Lai atbildētu starptautiski, mēs prasām tīri eiropeisku atbildi. Eiropai ir jāgatavo starptautiska atbilde uz starptautiskām problēmām. Globalizācijas noteikums ir tieši atklātības un savstarpējas atkarības principa ievērošana. Tā vietā, lai ciestu no globalizācijas, Eiropai tā ir jāveido ar savām vērtībām un arī jāaizsargā tās intereses. Man ir prieks, un es lepojos, ka šīs krīzes laikā Eiropa parādīja, ka tā attiecas vienādi pret šiem izaicinājumiem.

Priekšsēdētāja kungs, ļaujiet man sīkāk pastāstīt par atbildi uz šo krīzi.

Mūsu pirmā prioritāte bija, kā Komisijai darīt visu iespējamo, lai glābtu grūtībās nonākušās finanšu iestādes. To darot, mēs varējām paļauties uz teicamo sadarbību ar dalībvalstīm un ECB.

Mūsu nākamais solis bija piedāvāt konkrētus, mērķtiecīgus pasākumus, lai risinātu problēmas saistībā ar kapitāla trūkumu, noguldījumu garantijām un grāmatvedības noteikumiem. Ātrums ir bijis vērā ņemams, un mēs esam atbildējuši, paātrinot mūsu darbu. Tāpat man bija patīkami redzēt, cik ātri Parlaments izskatīja izmaiņas grāmatvedības noteikumos. Es zinu, ka jūs pilnībā apzināties, ka citi darba kārtības jautājumi ir tikpat steidzami.

Mums ir arī jāskatās, kādi citi priekšlikumi būs nepieciešami, lai atjauninātu un aizpildītu caurumus esošajā likumdošanas režīmā.

Nākamajā mēnesī mēs izskatīsim kredītreitinga aģentūru priekšlikumu. Mēs nāksim klajā ar iniciatīvu par izpilddirektoru atalgojumu, pamatojoties uz mūsu 2004. gada ieteikumiem. Mēs izskatīsim regulējošos atvasinājumus. Mēs strādāsim konstruktīvi ar Eiropas Parlamentu ar turpmākiem pasākumiem saistībā ar jūsu nesenajiem paziņojumiem un aplūkosim ietekmi uz Komisijas 2009. gada darba programmu. Šajā pārskatā tiks ietvertas visas finanšu tirgus jomas.

Vēl viens svarīgs ieguldījums turpmākajā rīcībā būs manis izveidotās augsta līmeņa darba grupas Jacques de Larosière vadībā pārrobežu finanšu uzraudzības Eiropā novērtēšanai darba rezultāti. Šodien es ar prieku varu nosaukt šīs grupas sastāvu. Grupā būs Leszek Balcerowicz, Otmar Issing, Rainer Masera, Callum McCarthy, Lars Nyberg, José Pérez Fernández un Ono Ruding. Es lūdzu šai grupai informēt par pirmajiem rezultātiem pavasara Eiropadomē, un šajā pēcpusdienā es diskutēšu ar jūsu Priekšsēdētāju konferenci par to, kā nodrošināt, lai Parlaments iesaistītos šajā darbā.

Taču, kā es sacīju iepriekš, mums būs arī jāveicina globālās finanšu sistēmas reforma. Pēdējos mēnešos ir pierādījies, ka Bretonvudas institūcijas nav gājušas kopsolī ar globālo finanšu tirgu integrācijas tempu.

Eiropas Savienības–Amerikas Savienoto Valstu sadarbība būs būtiska: kā jūs zināt, Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis veido gandrīz 80 % vairumtirdzniecības finanšu tirgu. Šī sadarbība ir svarīga ne tikai tāpēc, lai tiktu ārā no šīs krīzes, bet vēl vairāk tāpēc, lai izvairītos no vēl kādas krīzes. Šajā ziņā priekšsēdētāja Sarkozy un manas diskusijas ar prezidentu Bush pagājušajā nedēļas nogalē bija nozīmīgs solis uz priekšu.

Taču ar to nepietiek. Mums ir jāiesaista arī citi nozīmīgi spēlētāji. Šonedēļ es kopā ar priekšsēdētāju Sarkozy došos uz Ķīnu, kur par šo tematu runāšu ar Ķīnas prezidentu un premjerministru, kā arī ar citiem Āzijas partneriem ASEAN augsta līmeņa sanāksmē. Mums ir jāiesaista lielākā daļa spēlētāju.

Mērķim ir jābūt izveidot globālās finanšu pārvaldības sistēmu, kas būtu pielāgota 21. gadsimta problēmām saistībā ar produktivitāti, pārredzamību un pārstāvību.

Eiropa rāda ceļu. Par to mēs visi varam būt lepni, un es vēlos strādāt ar šo Parlamentu, lai Eiropas ieguldījums šajās starptautiskajās debatēs būtu pārliecinošs.

Taču ir arī tā dēvētā reālā ekonomika, un mēs visi zinām, ka katru dienu rodas pierādījumi, ka mēs saskaramies ar nopietnu ekonomisko lejupslīdi. Ir jūtama ietekme uz darbavietām, mājsaimniecību ienākumiem un uz lielu un mazu uzņēmumu pasūtījumu reģistriem.

Vienai lietai ir jābūt skaidrai: nav tādas valsts izejas no krīzes — mūsu ekonomikas ir pārāk saistītas. Mēs peldēsim vai nogrimsim kopā. Mēs nedrīkstam saukt pēc palīdzības; mēs nedrīkstam uzgriezt muguru globalizācijai vai apdraudēt mūsu kopīgo tirgu. Tas arī turpmāk būs Eiropas Savienības izaugsmes dzinējs.

Mēs arī nevaram turpināt darboties kā parasti. Eiropas ekonomikai ir nepieciešams stimuls, lai tā atveseļotos, turpinātu attīstīties, nodrošināt darbavietas. Vispirms Eiropā. Mums būs jāpastiprina mūsu pūles, lai risinātu ilgtermiņa jautājumus un lai varētu labāk risināt problēmas nākotnē, veidojot Eiropā ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām, vairāk ieguldot pētniecībā un izstrādē, un jauninājumos. Pārskatītais Stabilitātes un izaugsmes pakts ļauj dalībvalstu budžeta politikai būt pietiekami elastīgai, lai reaģētu uz pašreizējiem ārkārtas apstākļiem un veicinātu izaugsmi un nodarbinātību.

Tomēr mums ir jāskatās arī pāri mūsu robežām. Pēdējos gados tirdzniecība ir bijusi galvenais Eiropas izaugsmes faktors. Tagad ir laiks rīkoties proaktīvi attiecībā uz tirgus pieejamību, lai izveidotu situāciju, kad tirdzniecības barjeras nepalīdzēs nevienam. Es ceru, ka mēs visi esam guvuši mācību, ka protekcionisms tikai apgrūtina atveseļošanos.

Ražošana Eiropā ir jāatbalsta. Ir jānodrošina, ka MVU var koncentrēties uz saviem tirgiem. Tāpēc, piemēram, mēs nesen ierosinājām, ka mazākie uzņēmumi ir jāatbrīvo no pārlieku lieliem apgrūtinājumiem grāmatvedības noteikumu un statistikas atskaišu ziņā.

Arī lielajiem ražošanas uzņēmumiem ir nepieciešama palīdzība. Es vēlos būt drošs, ka mēs pēc iespējas labāk izmantojam tādas Eiropas programmas kā mūsu konkurētspējas un inovāciju programma un pētniecības pamatprogramma. Mums ir jāpastiprina mijiedarbība starp Lisabonas stratēģiju izaugsmei un darbavietām, un mūsu klimata un enerģētikas darba kārtību.

Investīciju veicināšana zema oglekļa patēriņa tehnoloģijās un energoefektivitātes pasākumos arī uzlabos mūsu konkurētspēju, mūsu energoapgādes drošību un mūsu klimata pārmaiņu darba kārtību. Eiropas Investīciju banka būs vērtīgs partneris šajos centienos.

Arī Eiropas iedzīvotājiem ir nepieciešams atbalsts, sevišķi mazāk aizsargātajiem. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs pieaugoša bezdarba apstākļos vēlētos turpināt investēt mācībās, attīstu jaunas prasmes un sagatavotu cilvēkus, lai viņi varētu izmantot iespējas. Tagad vairāk nekā jebkad agrāk ir svarīgi uzlabot mūsu vienlīdzīgo iespēju un solidaritātes sociālo darba kārtību. Mums ir jāpārskata globalizācijas pielāgošanas fonda nozīme.

Visās šajās jomās mums ir jārīkojas prātīgi. Mums ir jāpanāk maksimālais rezultāts ar katru sperto soli. Gudra rīcība nozīmē nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu. Piemēram, palīdzēt celtniecības nozarei, jā, taču tas jādara, paaugstinot mājokļu energoefektivitāti. Izmantot valsts atbalstu pēc nepieciešamības, jā, taču atbilstīgi pamatnostādnēm valsts atbalsta piešķiršanai vides atbalstam, pētniecībai un izstrādei. Palīdzība galvenajām ražošanas jomā, piemēram, mašīnbūvei — kāpēc nē? —, taču, gatavojot to ekoloģisku automašīnu būvniecībai nākotnē. Gudrs atbalsts: tas ir nepieciešams mūsu ražošanai, un nevis protekcionisms. To es vēlos uzsvērt ļoti skaidri.

Mūsu decembrī nokomplektētā Lisabonas stratēģija būs iespēja apvienot šos dažādos pavedienus. Nav tāda brīnumlīdzekļa, kas varētu izmainīt Eiropas Savienības ekonomiku. Mums ir jāizmanto ikviena iespēja, jāizpēta ikviens iespējamais veids, kādā Eiropas Savienības politika var palīdzēt dalībvalstīm izmantot katru iespēju nostādīt Eiropu uz izaugsmes ceļa. Tas ir mūsu uzdevums tuvākajām nedēļām. Tam mēs gatavojamies, un tas ir uzdevums, ko es vēlos veikt kopā ar Eiropas Parlamentu.

Mēs patiesi dzīvojam vēsturiskā laikā, situācijā, kad krīze apšauba ikvienu pārliecību, un prāti ir atvērti pārmaiņām. Šie ir ļoti īpaši brīži, un tādi neparādās katru dienu. Mums ir jāsaprot, ka šis patiesi ir viens no brīžiem, kad plastiskums ir lielāks, un tāpēc mēs varam veikt reālas pārmaiņas, šie ir brīži, kad mēs zinām, ka šodien pieņemtajiem lēmumiem būs izšķiroša ietekme uz situāciju rītdien. Pārmaiņas ir tās, kas mums tagad ir vajadzīgas. Pārmaiņas, kas nevis atgrieztu mūs pie pagātnes risinājumiem, bet gan rastu nākotnes risinājums, 21. gadsimta globalizētās pasaules risinājumus.

Šodien Eiropa var piedāvāt principus un noteikumus, kas veidos jaunu kārtību pasaulē. Mums ir iespēja nākt klajā ar ierosinājumiem, kuru pamatā būtu Eiropas vērtības, atvērtas sabiedrības un atvērtas ekonomikas. Kā es sacīju šajā nedēļas nogalē Kempdeividā, atvērtām sabiedrībām ir nepieciešams tiesiskums un demokrātija. Arī atvērtām ekonomikām ir nepieciešami noteikumi — noteikumi par pārredzamību, saprātīgu regulējumu un saprātīgu uzraudzību.

Krīzes laikā Eiropa parāda savu patieso seju. Gruzijā Eiropa spēja apturēt karu. Finanšu krīzē Eiropa rāda ceļu uz globālu risinājumu. Nākamajās nedēļās mums ir jāparāda, ka mēs varam turpināt vadīt cīņu pret klimata pārmaiņām un izstrādāt nākotnes enerģētikas politiku, jo mēs to esam parādā mūsu iedzīvotājiem, mūsu ekonomikām un mūsu partneriem visā pasaulē, kā arī nākamajām eiropiešu paaudzēm.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 

  Joseph Daul, PPE-DE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāja kungs, Komisijas priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, divreiz šajā vasarā Eiropa un pasaule saskārās ar lielām krīzēm. Divreiz Eiropa parādījusi, ka ar politisko gribu un apvienojoties tā var ne tikai ātri pieņemt stingru nostāju, bet arī ietekmēt un vadīt tās partnerus visā pasaulē, piemēram, Gruzijā.

Savas grupas vārdā es vēlos izrādīt cieņu Francijas prezidentūras un priekšsēdētāja Sarkozy teicamajam darbam šo divu lielo krīžu laikā. Viņam nav bijusi neviena brīvdiena, viņš ir strādājis kopš prezidentūras sākuma. Pašreizējā Savienības prezidentūra izdara lielu pakalpojumu Eiropai un eiropiešiem. Tā uzskatāmi parāda, ka Eiropa var darboties starptautiskā arēnā…

(Sačukstēšanās zālē)

Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos turpināt, ja cilvēki manī klausītos.

Tā uzskatāmi parāda, ka Eiropa ir pelnījusi, ka to ceļ un piedzīvo. Turklāt pēdējās Eiropadomes laikā vienbalsīgi tika apstiprinātas eiro zonas valstu pamatnostādnes — gan attiecībā uz regulējošo un uzraudzības mehānismu, gan ētisku noteikumu ieviešanu, kas pieliktu punktu „zelta izpletņiem”. Tā visa ir kustība pareizā virzienā.

Protams, finanšu krīze nav mums aiz muguras, taču tieši krīzes situācijās mēs varam pieņemt nākotnes noteikumus, un mums tas ir jādara. Šur tur esmu dzirdējis sakām, ka mēs piedzīvojam kapitālisma sabrukumu, ka pie visa ir vainīgs brīvais tirgus. Patiesība ir tāda, ka, lai arī brīvais tirgus ir sevi pierādījis, papildus tam ir jābūt noteikumiem — un ir skaidrs, ka noteikumu nav bijis pietiekami daudz vai tie nav piemēroti pietiekami stingri. Tiktāl par šo un to, ka es neuzskatu, ka tas ir ideoloģisks izaicinājums, pie kura mums ir jāstrādā ar centrālo banku un visas starptautiskās kopienas palīdzību.

Vēl par šo tematu, es atzinīgi vērtēju prezidentūras iniciatīvu sapulcēt mūsu partnerus, lai noteiktu jaunu ekonomikas un finanšu kārtību pasaulē. Mums ir jānodrošina, lai mazie noguldītāji nepiedzīvotu savu pūļu izpostīšanu vienas nakts laikā. Mums ir jānodrošina, lai uzņēmēji, it sevišķi mazie un vidējie, varētu turpināt savu darbību — kas ir nodarbinātības un izaugsmes avots — pieņemamā tempā.

Mūsu grupa atbalstīs jebkādus pasākumus, kuru mērķis būs aizsargāt Eiropas solidaritāti un sociālu tirgus ekonomikas modeli, kura lielo vērtību mēs pilnībā novērtējam krīzes laikā. Attiecībā uz Lisabonas līgumu es vēlos vēlreiz aicināt visas dalībvalstis, kas to vēl nav ratificējušas, izdarīt to pēc iespējas ātrāk, lai mums būtu vispārīgs priekšstats par ratifikācijas galīgajiem rezultātiem.

Mēs to lūdzam, jo redzam, ka Eiropai ir grūti efektīvi strādāt bez vienotiem noteikumiem un stabilas prezidentūras. Mēs ceram, ka decembrī Eiropadome pieņems lēmumu par ceļvedi un reālu, taču arī stingru darba grafiku, lai pieliktu punktu krīzei. Vēlos pieminēt arī to, ka, ja Nicas līgums turpmākajos mēnešos vēl tiks piemērots, tas ir vienādā mērā jāattiecina uz Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju. Tāpēc aicinu ikvienu šajā Parlamentā pildīt savus pienākumus. Komisijā, kas tiks izveidota 2009. gada augustā un kuras priekšsēdētāju Parlaments noteiks 15. jūlijā, būs mazāk komisāru nekā dalībvalstis. Te tas ir, un te ir arī Nicas līgums un Parlaments ar mazāk vietām un mazāk amatiem, un Komisija ar mazāk komisāriem.

Eiropadome ir pieņēmusi Eiropas Imigrācijas paktu. Tas ir liels panākums, taču mūs gaida daudz un dažādi jauni izaicinājumi, piemēram, klimata, enerģētikas un aizsardzības jomā. Tikai, strādājot saskaņā ar mūsu sociālo modeli un konsolidējot mūsu sociālo tirgus ekonomiku, mēs varēsim sniegt uzticības cienīgu un ilgtspējīgu atbildi mūsu paaudzēm. Sarkozy kungs, es aicinu virzīties uz priekšu mūsu darbā. Mēs Parlamentā darīsim visu iespējamo, lai nodrošinātu, lai līdz gada beigām mums arī šeit būtu uzticības cienīga vīzija par pasauli un mūsu bērnu un mazbērnu nākotni.

 
  
MPphoto
 

  Martin Schulz, PSE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, nedēļas nogalē mēs redzējām patiesi vēsturisku ainu. Mēs redzējām Amerikas Savienoto Valstu visu laiku sliktāko prezidentu stāvam blakus pašreizējam Eiropas Savienības priekšsēdētājam un Eiropas Komisijas priekšsēdētājam, kuri meklē iemeslu Eiropas iekšējā tirgus politikā notiekošajam.

Tas bija patiesi vēsturisks brīdis un patiesi lieliska iespēja Eiropai ieņemt pareizo vietu starptautiskajā politikā. Bush administrācijas pilnīgas ierobežojumu atcelšana pasaules tirgos, pilnīgas neiejaukšanās politika, kur visi var darīt visu, tagad ir bankrotējusi, un Eiropai ir iespēja aizpildīt radušos vakuumu ar jaunu, sociālāku, ekonomiskāku kārtību Eiropā un pasaulē. Tas ir uzdevums, kas mūs sagaida, un tas ir patiesi vēsturisks uzdevums.

(Aplausi)

Sarkozy kungs, pirmie soļi bija labi. Jūs esat veikuši pasākumus, kas ir jāveic krīzes laikā, un mūsu grupa jūs atbalsta šajā ziņā. Es nevaru noklusēt to, ka mēs esam iedvesmoti, tajā skaitā jūsu — un man ir jāpasaka skaidri — paša Barroso kunga, nevis viņa Komisijas, apņēmības dēļ.

Attiecībā uz iespēju izmantošanu, tagad mums ir jāveic nepieciešamie pasākumi ar vārdiem „nekad vairs”. Tas, kas notika šajos tirgos, vairs nedrīkst atkārtoties. Ir jāpavelk svītra zem posta starptautiskajos finanšu tirgos, ko izraisīja reālās ekonomikas krīze. Tas vairs nedrīkst notikt.

Lai nodrošinātu, ka tā notiek, mums ir nepieciešami jauni noteikumi. Šiem jaunajiem noteikumiem ir jānāk arī no jūsu puses, Barroso kungs. Pēc brīža mans kolēģis Rasmussen kungs paskaidros konkrētāk, ko mēs no jums sagaidām. Mēs ceram sagaidīt priekšlikumus, par kuriem jūs paziņojāt gada beigās, jo mums ir jārīkojas ātri. Mums nav daudz laika.

Ja mēs rīkosimies ātri, noteikumi būs uzmanības centrā: ne tikai noteikumi attiecībā uz bankām, bet arī nepieciešamie noteikumi riska ieguldījumu fondiem un privātajam kapitālam. Par to mēs pirms dažām nedēļām nolēmām ar lielu vienprātību.

Šodien es dzirdēju sociāldemokrātus runājam: Nicolas Sarkozy, ilggadīgais UMP līderis, konservatīvais Francijas prezidents, runā kā īsts Eiropas sociālists.

(Aplausi)

Barroso kungs, atbalsojot savu trockisma, savu maoisma pagātni, runā kā īsts kreisais. Arī no Daul kunga es dzirdu tīri sociāldemokrātisku pārliecību. Iesnieguma veidlapas, lai iestātos Sociāldemokrātu grupā Eiropas Parlamentā, atrodas pie ieejas.

(Vispārīga jautrība)

Es vēlos nolasīt citātu; klausieties uzmanīgi, kungi.

(Saucieni zālē: „Dāmas”)

„Pēdējos desmit gados dažas mūsu valstis un Eiropas Savienība kopumā kļuva pārlieku regulēta un aizsargājoša […] Šis pārlieku lielais regulējums […] sagrauj konkurētspēju…” Tas ir citāts no Eiropas Tautas partijas 2006. gada manifesta, ko parakstīja Nicolas Sarkozy, Barroso kungs un Daul kungs. Kungi, jūs nācāt par vēlu, bet galvenais, ka jūs nācāt.

(Aplausi)

(Saucieni zālē: „Arī Pöttering kungs”)

Tagad, diskutējot ar jums par šo, es sev jautāju: „Kur jūsu runās paliek parastie Eiropas Savienības iedzīvotāji? Kurš runā par nodokļu maksātāju noslogošanu ar šīs nelaimes risku? Kurš runā par pirktspēju, kas ir nepieciešama, lai atjaunotu iekšējo tirgu?”

Mēs esam draudošas lejupslīdes perioda sākumā, ja vien jau to jau nepiedzīvojam. Mums vajag lielāku pirktspēju. Mums vajag ne tikai lielāku banku aizsardzību, bet vispirms parasto iedzīvotāju aizsardzība pret risku, jo, ja mūsu plāni — un alternatīvas nav — cietīs neveiksmi, pirmkārt par to maksās Eiropas Savienības parastie iedzīvotāji, strādnieki. Tāpēc mēs vēlamies ieviest šiem iedzīvotājiem tādu pašu aizsardzību, kādu mēs ieviesām lielajām bankām, izmantojot vairāk noteikumu, lielāku uzraudzību un patiešām arī valsts aizsardzību. Tā ir centrālā prasība galvenokārt jau dalībvalstīs.

(Aplausi)

Es arī vēlos pārfrāzēt Angela Merkel teikto Vācijas Kristīgo demokrātu partijas 2000. gada konferencē: ekonomikas un sociālās politikas jomā valstij ir jāmazina kontrole. Es nepiekrītu: valstij nav jāmazina kontrole, tai ir vairāk jāiejaucas, jāveic stingrāka ekonomisko jautājumu uzraudzība. Esmu pateicīgs Barroso kungam un Sarkozy kungam par apstiprinājumu, ka mums vajag vairāk noteikumu, nevis mazāk; mums vajag lielāku uzraudzību, nevis mazāku. Jūs esat uz pareizā ceļa. Tāpēc es saku, ka jūs būsiet uz pareizā ceļa arī tad, ja — un jums būs mūsu atbalsts — jūs neļausiet pašreizējā situācijā pretstatīt klimata tiesību aktu kopumu, kas patiesi varētu radīt darbavietas un veicina ilgtspējīgu ekonomikas pārvaldību, finanšu krīzei.

Jean-Claude Juncker pareizi sacīja, finanšu krīze beigsies, bet klimata krīze diemžēl paliks. Tāpēc ir nepariezi tās pretstatīt. Tomēr jums ir taisnība, Sarkozy kungs, ka arī šis jautājums ir jārisina, spēcīgajiem solidarizējoties ar vājākajiem un sadarbojoties mums visiem, gan šeit, Parlamentā, gan Padomē.

Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es vēlos sirsnīgi pateikties — sevišķi priekšsēdētājam par to, ka man tika dota viena minūte vairāk. PSE grupas nostāja paliek tāda, ka tagad, šīs krīzes laikā, darba kārtībā ir vērtības, kas mums nekad nav ļāvušas iegūt vairākuma atbalstu šajā Parlamentā. Ja jūs tagad mūs atbalstīsiet, jūs beidzot būsiet guvuši mācību, taču jums ir jāatzīst, ka galvenokārt jūsu pieļauto kļūdu dēļ mēs vēl aizvien neesam pieņēmuši vajadzīgos noteikumus.

(Aplausi zāles kreisajā pusē, iebildumi zāles labajā pusē)

 
  
MPphoto
 

  Graham Watson, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, es adresēju savas piezīmes Padomes priekšsēdētājam. Padomes priekšsēdētāja kungs, jūs mums atvedāt siltus un pamudinošus vārdus no pagājušās nedēļas Padomes. Jūs teicāt, ka Padomei un Parlamentam ir jāstrādā roku rokā — „travailler main dans la main” —, taču mūsu darbs ir lasīt starp rindām.

Kāpēc Padomes secinājumi attiecas tikai uz sadarbību starp Padomi un Komisiju?

(Aplausi)

Kāpēc nevienā punktā par klimata pārmaiņām nav minēts nekas par Eiropas Parlamentu? Šī dokumenta 16. punktā jums būtu vajadzējis aicināt Eiropas Parlamentu — nevis tikai Komisiju — strādāt kopā ar jums; un, ņemiet vērā, ka lēmumu pieņems Padome un Parlaments, nevis tikai Padome. Turklāt, Padomes priekšsēdētāja kungs, jums vajadzēs Eiropas Parlamentu, jo dažas dalībvalstis mēģina izjaukt pienācīgi noslēgtus nolīgumus. Eiropai ir jāievēro pārrunās noteiktie mērķi. Ir negodīgi no dažu valdību puses teikt, ka jaunais ekonomiskais klimats padara nepiespējamu šo nolīgumu parakstīšanu. Jaunie emisiju mērķi autobūves nozarē nestāsies spēkā līdz 2012. gadam: emisijas kvotu dalīšanas priekšlikumi attiecas tikai uz laiku pēc 2013. gada, ilgi pēc tam, kad ir plānota globālās ekonomikas atgūšanās. Rīcības atlikšana tagad izraisīs klimata katastrofu un vēl lielākas izmaksas. Mums vajag vairāk par to, ko Padome nolēma pagājušajā nedēļā.

Padomes priekšsēdētāja kungs, jūs pareizi apzināties tirgus spēku. Kopš Berlīnes sienas krišanas 50 miljoni eiropiešu ir izkļuvuši no nabadzības, jo preču, pakalpojumu un cilvēku brīva pārvietošanās ir atslēga uz Eiropas labklājību. Vēl vairāk, tas ir būtiski mūsu brīvībai. Mūsdienās mēs varam redzēt, kas notiek, kad tirgi nav atbildīgi. Pēdējo nedēļu laikā globālajā finanšu sistēmā ir sācies haoss, un ir jārīkojas saskaņoti, lai to izbeigtu. Tāpēc mana grupa atbalsta Padomes vienotību attiecībā uz pasākumiem, par ko vienojās eiro zona. Tie ir samazinājuši spiedienu uz starpbanku tirgiem. Tagad mums ir jāvirza procentu likmes uz leju, lai atvieglotu ekonomikas lejupslīdi.

Mēs arī atzinīgi vērtējam Komisijas Kapitāla prasību direktīvu, jaunos grāmatvedības standartus un plānus kontrolēt kredītreitinga aģentūras. Eiropai ir arī jāuzņemas vadošā loma sarunās par globālo finanšu pārvaldības sistēmu. Ir nepieciešami gan noteikumi, gan līdzekļi to piemērošanai. Augsta līmeņa sanāksmē netika panākta vienošanās par efektīvu finanšu sistēmas uzraudzības režīmu Eiropā. Es esmu sniedzis paskaidrojumus Eiropas Finanšu pakalpojumu iestādei, un baumo, ka arī Padomes priekšsēdētājs atbalsta stingru uzraudzību Eiropas līmenī. Katrā ziņā mēģiniet panākt globālu vienošanos ar amerikāņiem, taču, ja viņi nepiedalīsies, turpiniet bez viņiem. Finanšu pakalpojumu uzraudzība ir šī atjautības uzdevuma trūkstošā daļa.

Padomes priekšsēdētāja kungs, jūs esat enerģisks cilvēks. Jūsu rīcība uzsver nepieciešamību pēc pilna laika Padomes priekšsēdētāja. Jūs pievēršat uzmanību mūsu panākumiem. Augustā Eiropa neielaida tankus Tbilisi. Šomēnes Eiropa ir noturējusi bankas darbībā. Ja decembrī Eiropa rīkosies, lai saglabātu planētu, tad mēs pārliecināsim pat visskeptiskāk noskaņotos, ka mums ir nepieciešams Lisabonas līgums.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 

  Daniel Cohn-Bendit, Verts/ALE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāja kungs, Komisijas priekšsēdētāja kungs, es neesmu pēdējais cilvēks, kas atzīst, ka enerģija un griba ir vajadzīgas politikā, un tā ir tiesa, ka Francijas prezidentūra ir parādījusi zināmu enerģiju un gribu, padarot Eiropu labāku.

Tikai dažkārt man šķiet, ka es sapņoju. Man šķiet, ka es sapņoju, kad runa ir par krīzi, jo visas krīzes — finanšu krīze, vides krīzes, bads pasaulē — ir savstarpēji saistītas, un mēs nevarat atrisināt vienu krīzi, neatrisinot pārējās. Pamatojoties uz to, nav pareizi teikt, ka krīze sākās jūlijā, septembrī vai augustā! Tā sākās pirms vairākiem gadiem — un, ja bijušais Francijas finanšu ministrs būtu nedaudz paškritiskāks, ja šī Komisija, kas pat pirms gada noraidīja finanšu plūsmu regulēšanu visā Eiropā, būtu nedaudz paškritiskāka, tomēr ļautu tiem nākotnē uzticēties vairāk...

(Aplausi)

Tas ir kā sapnis! It kā šī krīze būtu dabas katastrofa, ko nebija iespējams paredzēt iepriekš. Nē, tā nav — un, pamatojoties uz to, ir iespējamas debates.

Krīzes loģika ir šāda, vienkārša loģika: vairāk un vairāk, pēc iespējas ātrāk. Tas izraisīja finanšu krīzi, tas izraisa vides krīzi un tas palielina badu pasaulē. Tāpēc beigsim runāt par nekontrolētu izaugsmi... citiem vārdiem sakot, pārmaiņu svarīgo daļu. Man šķiet interesanti tas, ka ikviens ir runājis par būtisku kapitālisma un tirgus ekonomikas reformu, taču šodien es neesmu dzirdējis, kāds ir pamatojums šai būtiskajai reformai. Mums ir nepieciešama vides tirgus ekonomika un sociāla tirgus ekonomika, citiem vārdiem sakot, mums ir jāapšauba mūsu ražošanas metodes, mūsu dzīves stila paši pamati. Ja mēs neuzdosim šos sarežģītos — ļoti sarežģītos — jautājumus, mēs atkal būsim nolemti katastrofai.

Tāpēc, piemēram, kad jūs, Sarkozy kungs, sakāt, ka ir nepieciešama palīdzība autobūves nozares atveseļošanai, es nesaprotu to, ka tajā pašā laikā vācieši vēlas ieviest atlaides autobūves nozarē attiecībā uz CO2, citiem vārdiem sakot, patiesībā ieviest cenu samazināšanas likumdošanu un turklāt dot tai naudu. Autobūves nozare. Sevišķi autobūves nozare Vācijā, kas pēdējos desmit gados ir guvusi lielāko peļņu. Tā gatavojas ieguldīt līdzekļus nodokļu oāzēs. Tādējādi mēs gatavojamies dot naudu Mercedes, BMW un Audi, lai šie uzņēmumi noliktu savu naudu nodokļu oāzēs. Es to neatbalstu.

(Aplausi)

Jā, patiesi, jo, Schulz kungs, kad jūs nupat runājāt ar saviem labējiem kolēģiem, es runāju ar saviem labējiem un kreisajiem kolēģiem — sociāldemokrātiem un kristīgajiem demokrātiem —, kas piekrita, ka Vācijas autobūves nozare tiek lobēta, lai mazinātu klimata kritēriju. Jā, patiesi, Schulz kungs, tā ir taisnība.

(Aplausi)

Pamatojoties uz to... jā, patiesi, es uzskatu gluži pareizi. Jūs varat slēpties šajā jautājumā, sociāldemokrāta kungs, jūs varat slēpties, taču tas nav jūsu politikas cienīgi.

Es vēlos turpināt ar punktu, ar ļoti svarīgu jautājumu par izaugsmi (runā, novērsies no mikrofona). Klusu, es runāju. Es domāju, kad jūs sakāt „izaugsme”, tagad ir svarīgi runāt par izaugsmes un tās sasniegšanas veidu. Tā kā valsts ir ieguvusi banku kapitāldaļas — nacionalizācijas dēļ un citādi —, tagad ir jādebatē par to, kā mēs investēsim. Kā un kāpēc mēs gatavojamies investēt?

Šīs ir debates par saturu. Ja mēs investējam vides kaitējumā, tad mēs izdarīsim to, ko mēs darījām iepriekš. Tāpēc, kā jūs pareizi sacījāt, mums ir jādiskutē par Eiropas atveseļošanas plānu, taču tādu Eiropas atveseļošanas plānu, ko Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa sauc par „Zaļo darījumu”, nevis tikai par kaut kādu vecu lietu.

Nobeigumā es vēlos pateikt divas lietas. Attiecībā uz nodokļu oāzēm — jūs esat bijis finanšu ministrs — pienākums deklarēties ir jāapgriež otrādi. Ar to es domāju, ka, ja kāds cilvēks, uzņēmums vai banka gatavojas investēt naudu nodokļu oāzē, šai nodokļu oāzei ir jāziņo izcelsmes valstij par investēto naudu. Apgriezt otrādi to, kas nav... Pārredzamība ir sākumpunkts, kad runa ir par cīņu pret tādiem uzņēmumiem, kas izmanto nodokļu oāzes. Šis ir svarīgs lēmums, kas virzītu mūsu uz priekšu.

Visbeidzot, es vēlētos runāt par klimta tiesību aktu kopumu. Sarkozy kungs, jūs esat noorganizējis — Watson kungam ir taisnība — institucionālu puču. Jūs to izdarījāt, paziņojot, ka šāds lēmums ir vienprātīgi jāpieņem Eiropadomei. Jūs esat radījis grūtu situāciju saistībā ar Vācijas, Itālijas un Polijas veto, tā vietā lai atstātu visu, kā ir, tas ir, ar parlamentāro komiteju balsojumu, ar Komisijas pieņemtu nostāju un ar Padomes vides ministriem. Mums bija iespēja pieņemt lēmumu par klimata tiesību aktu kopumu koplēmuma procedūrā, ar kvalificētu balsu vairākumu. Noraidot to decembrī, jūs nepieļāvāt koplēmumu un kvalificētu balsu vairākumu. Jūs par to maksāsiet ļoti augstu cenu, jo tagad jūs esat atkarīgi no manis nupat pieminēto valstu veto.

Tāpēc es atbalstu jūsu gribu saistībā ar Eiropu, jūsu enerģiju saistībā ar Eiropu, saistībā ar to, ka mums ir jāvirzās uz priekšu un ka Eiropai ir jābūt neatkarīgai, taču mūsu viedokļi vēl arvien ievērojami atšķiras attiecībā uz „kā” jautājumu, par eiropiešu demokrātiju un par atveseļošanās nepieciešamības vides aspektiem.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 

  Cristiana Muscardini, UEN grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, mēs vēlamies paust mūsu pilnīgu atbalstu tam, ko sacīja priekšsēdētājs. Mēs novērtējam prezidentūras paveikto šajos grūtajos mēnešos un atzinīgi vērtējam paustos ierosinājumus. Tomēr mēs vēlamies atgādināt Komisijas priekšsēdētājam, ka paužot noteiktus apgalvojumus, kurus mēs varētu atbalstīt, viņš uzņemas atbildību par noteiktu komisāru darbību, tajā skaitā konkurences komisāra darbību, kura piezīmes par petrolejas jautājumu noteikti nepalīdzēja uzlabot drošību vai nomierināt tirgus.

Mēs arī būtu vēlējušies, lai Komisija ātrāk sniegtu atbildi par atvasinātajiem finanšu instrumentiem, produktiem, kas daudzus cilvēkus, administrācijas un ES dalībvalstis ir nospieduši uz ceļiem. Sarkozy kunga komentāri aizkustina tos, kas vēlas redzēt Eiropu nevis ar priekšsēdētāju, kas mainās ik pēc sešiem mēnešiem, bet ar priekšsēdētāju, kas var pārstāvēt patiesi vienotu — nevis viendabīgu, bet vienotu — Eiropu, kas var darboties kā viens vesels, lai atklātu problēmas un formulētu stratēģijas to apkarošanai, un galu galā tās atrisinātu. Šī krīze bez šaubām ir sistēmiska, taču, lai apkarotu sistēmisku krīzi, mums ir jāizstrādā jauna sistēma un — visu cieņu jums, priekšsēdētāj Sarkozy — no jauna jāliek pamati kapitālismam.

Iespējams, mums būtu jāpasaka vēl kas. Mums būtu jāpasaka, ka brīvs tirgus nenozīmē galēju liberālismu un ka mūsdienu pasaulē sistēmai, kuras pamatā ir kapitāls, ir jāspēj apvienot sociālus un liberālus apsvērumus. Mums ir bankrotējušas bankas, un ir bankas, kas bankrotē. Cik daudz vairāk būtu varējusi izdarīt Eiropas Centrālā banka, ja mēs būtu rīkojušies, kā ieteicāt jūs, priekšsēdētāja kungs, vēl pirms jūsu pilnvaru termiņa sākuma, izveidojot ciešākas attiecības starp politisko virzību un ekonomiskiem dzinējspēkiem. Nav iespējams pārvaldīt ekonomiku bez politiskas vīzijas par sasniedzamajiem mērķiem.

Mēs ceram, ka turpmāk ECB varēs vairāk kontrolēt finanšu sistēmas kvalitāti, taču mēs nevēlamies to redzēt greznā izolētībā. Nobeigumā, priekšsēdētāja kungs, es vēlos pateikt, cik pateicīga esmu par to, ka ir pieņemts Imigrācijas un patvēruma pakts. Beidzot mums ir vienoti noteikumi jomā, kas skar mūs visus un kam mēs esam vajadzīgi īpaši vienoti. Mēs ceram, ka kriminālās un civilās sankcijas varēs saskaņot noteiktos steidzamos jautājumos, lai varētu cīnīties pret spekulantiem un tiem, kas apdraud patērētāju drošību un tādējādi arī ekonomiskas stabilitāti. Paldies, priekšsēdētāja kungs, mēs vēlam jums veiksmi darbā.

 
  
MPphoto
 

  Francis Wurtz, GUE/NGL grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāja kungs, Komisijas priekšsēdētāja kungs, Eiropas Parlamenta vēsturē mums nekad nav nācies reaģēt uz tik dziļu un nopietnu daudzdimensionālu krīzi, un neviens nevar palīdzēt, var tikai baidīties, ka sliktākais vēl ir priekšā.

Pirmkārt, vairākas dienvidu valstis, principā Eiropas Savienības partneres, atrodas bezdibeņa malā: bez pārtikas, vides un enerģētikas krīzes ir arī finanšu krīze. Šīm valstīm ar to nav nekāda sakara, taču krīze ievērojami ietekmē šīs valstis. Ieņēmumu samazinājums, investīciju samazinājums, izaugsmes samazinājums: tās tika vismazāk ievērotas starptautiskā līmenī, līdz kamēr Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas ģenerāldirektors Diouf kungs bija spiests atzīt, ka līdz šim ir piešķirti tikai 10 % no ārkārtas līdzekļiem, ko jūnijā galvoja lielvaras. Tie, kas vēlas gūt peļņu no kapitālisma, ir labi un patiesi paveikuši savu darbu.

Arī jaunattīstības valstis ietekmē krīze, taču vēl nav iespējams novērtēt tās sociālās sekas. Pie mūsu namdurvīm valstij, kas vēl nesen tika minēta kā veiksmes modelis, Īslandei, draud bankrots. Savienībā tādas jaunās dalībvalstis kā Ungārija — kas pat nevar investēt savas valsts kases parādzīmēs — cīnās ar ārkārtīgi nopietnām problēmām, kas varētu prasīt neredzētus iedzīvotāju upurus. Ievērojamas pārmaiņas notiek arī tādās valstīs kā Apvienotā Karaliste, Īrija un Spānija, kas nupat tika minētas kā piemēri. Šoks visur ir vērā ņemams. Tas, iespējams, attieksies arī uz Franciju, ja lejupslīde saasinās sociālā klimata spriedzi milzīgā darbavietu samazinājuma, valsts izdevumu samazinājuma, finanšu nepietiekamības pašvaldībās un sabiedrisko pakalpojumu privatizācijas projektu dēļ.

Jūs varētu teikt, ka tas ir cits jautājums. Tā nav, jo, ja visas mūsu valstis apdraud neiedomājamu apmēru sociālā krīze, tas ir attīstības modeļa dēļ, par ko pašlaik cilvēki maksā augstu cenu. Šis modelis tika izveidots ASV un Apvienotajā Karalistē, taču Eiropas Savienība to pilnībā pārņēma, sašķiebjot starptautisko varas līdzsvaru pirms nedaudz vairāk nekā divdesmit gadiem. Kopš tā laika tieši ar šo modeli Komisija mūs ir barojusi mēnesi pēc mēneša, un tieši šis modelis ir izplatīts mūsu nolīgumos, Tiesas judikatūrā un vairākos mūsu politikas virzienos.

Tāpēc, Sarkozy kungs, es nevaru piekrist jūsu diagnozei par šausmīgo ļaunumu, kas pašlaik mazpamazām saēd mūsu sabiedrības. Dzirkstele, kas izraisīja ugunsgrēku, noteikti izcēlās Ņujorkā, taču degviela, kas aizdegās, ir gan Eiropā, gan Savienotajās Valstīs, un visi tie politiskie līderi, kas pēdējos 20 gados strādāja ar stratēģiskām pārmaiņām Eiropas virzībā, ir parādā mūsu iedzīvotājiem paskaidrojumu. Viņi nedrīkst domāt, ka ir tikuši vaļā no nepatikšanām, ieviešot pasākumus — lai arī nepieciešamus pasākumus — saistībā ar pārskatu standartiem, kredītreitinga aģentūru finansiālo uzraudzību vai „zelta izpletņiem”.

Tomēr svarīgāk par to ir mainīt sistēmas būtību: nauda peļņai un peļņa naudai, šo šausmīgo spirāli, kas mazina darba vērtību, algas, sociālo izdevumu regulējumu un izraisa planētas resursu izniekošanu, kā arī to, ka milzīga pasaules iedzīvotāju daļa sociāli izolējas. Skaitļi nemelo: tikai 2 % naudas darījumu mūsdienās ir saistīti ar preču un pakalpojumu ražošanu; 98 % ir saistīti ar finansēm. Turpmāk nīdēt ļaunumu saknē nozīmēs apkarot arvien radikālākus finanšu deklarēšanas kritērijus, kas ir pilnīgi nesavietojami ar cilvēku spēju nediskriminējošu veicināšanu un ar patiesi ilgtspējīgu attīstību.

Arī Bretonvudas II sistēmas mērķim, lai attaisnotu savu nosaukumu, būtu jābūt ieviest nauda radīšanas kolektīvu kontroli pasaulē, citiem vārdiem sakot, aizstāt mākslīgo starptautisko vienoto valūtu dolāru ar patiesu starptautisko vienoto valūtu, kas ir radīta kā svira, lai mazinātu neizturamo nevienlīdzību, kas destabilizē pasauli, un veicinātu līdzsvarotu cilvēces un planētas attīstību. Mēs esam tik tālu no tā, ka pašlaik ir labāk izvairīties no pārmērīgi krasām augstākā mēra reformām darbā, ja Eiropas līderu pēkšņo vēlēšanos mainīt pasauli nav iedvesmojis prinča Salina moto filmā „The Leopard”: „Viss mainās tā, ka nekas nemainās.” Tomēr pastāv risks, ka viņus sagaida rūgta vilšanās.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 

  Nigel Farage, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, es adresēju savas piezīmes Padomes priekšsēdētāja kungam. Priekšsēdētāj Sarkozy, tā bija jūsu enerģija, dinamisms un iniciatīva, kas nosūtīja jūs uz Gruziju un Krieviju, lai mēģinātu panākt vienošanos. Jūs to izdarījāt bez citu palīdzības. Jūs nerīkojāties Eiropas Savienības vārdā. Ir maldīgi domāt citādi. Nebija nekādas Padomes sanāksmes, nekādas rezolūcijas un pilnvarojuma. Jūs to darījāt kā Francijas prezidents, un tas bija labi darīts.

Tomēr, ja jūs piedāvājat mūsu ārlietas nākotnē risināt pēc šāda modeļa — ideja ir tāda, ka pie varas esošais prezidents vai ārlietu ministrs ātri pieņem lēmumu, kādai būtu jābūt mūsu ārpolitikai, un sāk darboties neatkarīgi no valstu valdībām un parlamentiem — atbilde būs: nē, liels paldies!

Attiecībā uz finanšu krīzi man ir prieks, ka jūsu sākotnējais plāns par to, ka visiem vajadzētu savākt vienkopus savu naudu, sabruka. Tas bija labi, ka Īrija, Grieķija un Vācija atteicās un rīkojās savās interesēs. Tas, kas notika augsta līmeņa sanāksmē, bija vairāku valstu savstarpēja vienošanās — kas ir labi un par ko es priecājos.

Es neesmu dzirdējis šodien nevienu, kas atzītu, ka šī finanšu krīze ir kaut kas vairāk par neveiksmīgu regulēšanu. Mums nav trūcis regulu: saskaņā ar finanšu pakalpojumu rīcības plānu pēdējos desmit gados mums ir bijusi regulu „sniega vētra”. Tas ir kaitējis konkurētspējai tādās vietās kā Londona, un tas nav pasargājis nevienu investoru. Tāpēc, lūdzu, vairāk regulu nav atbilde. Mums ir jāpārdomā tas, ko mēs esam darījuši.

Es domāju, ka mums ir jāsāk darboties mūsu pašu valstu interesēs. Tas, ka mūsu bankas nevar samaksāt dividendes par nākamajiem pieciem gadiem, bet Šveices bankas var, liecina, ka, ja jūs varat elastīgi un brīvi rīkoties, esot ārpus Eiropas Savienības, jūs varat pārciest finanšu krīzi daudz labāk nekā, esot iesprūdis pa vidu.

 
  
MPphoto
 

  Bruno Gollnisch (NI). – (FR) Padomes priekšsēdētāja un Francijas prezidenta kungs, mēs debatējam par slimnieku paliatīvu aprūpi, taču mēs esam diezgan piesardzīgi attiecībā uz slimības iemesliem. Kā tas var būt, ka neviena ES iestāde nemanīja krīzes tuvošanos? Ne Padome, ne Komisija, ne Centrālā banka, pat ne, dāmas un kungi, mūsu Parlaments vai kādas dalībvalsts valdība. Šo krīzi paredzēja, tā ir taisnība, daži ekonomisti, tādi kā Nobela prēmijas laureāts Maurice Allais un politiķi pārsvarā no mūsu pārliecību grupām, tajā skaitā jau atkal Jean-Marie Le Pen. Diemžēl šis ir gadījums „sauciens tuksnesī”.

Tomēr ir skaidrs, ka šīs krīzes iemesls ir Eiro–starptautiskā sistēma, nekontrolēts brīvais tirgus un šausmīga finanšu fikcijas un mūsu lejupslīdošo ekonomiku un nozaru realitātes nodalīšana, kas turpmāk varētu būt to trešo valstu līdzekļu mērķis, kas gūs labumu no pašreizējās situācijas. Pat jūsu darbs, Sarkozy kungs, liecina par Savienības neatbilstību: četru, nevis 27 dalībvalstu tikšanās sestdien, 4. oktobrī, divpusēja tikšanās tikai ar Vāciju 11. oktobrī, tikai 15 Eirogrupas dalībvalstu tikšanās, tikšanās ar ASV prezidentu, lai viņu pārliecinātu organizēt vēl vienu sanāksmi ar teorētisku mērķi veikt krasas visas sistēmas reformas, uz kuru tika uzaicinātas, ja mēs esam pareizi sapratuši, tikai sešas no 27 ES dalībvalstīm, ASV, Japāna, Krievija, Indija un Ķīna.

Es nespriežu pāragri par šo sanāksmju lietderību. Es saku, ka tā ir atgriešanās pie divpusējas vai daudzpusējas diplomātijas, un tas skaidri parāda, ka, ņemot vērā nespēju reaģēt, stigšanu birokrātiskos noteikumos un nepārvaramo vēlēšanos uzņemties pilnvaras, ko tā nespēj pildīt, Savienības kā struktūras laiks ir pagājis. Eiropadomes ziņojums to apliecina, ja mēs lasām starp rindām. Ar to tiek ratificētas jūsu iniciatīvas, Centrālā banka tiek lūgta vismaz nedaudz atslābināt Māstrihtas kritēriju ciešos žņaugus, taču ar to netiek atrisināts jautājums.

Jūs minējāt situāciju Gruzijā un jūsu pūles, taču, kā jūs varat neredzēt, ka vienpusēja Kosovas neatkarības atzīšana bruģēja ceļu Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarībai? Kā jūs varat attaisnot nebeidzamo NATO paplašināšanos, ja Varšavas pakts ir izzudis?

Sarkozy kungs, ir jāiet cits ceļš. Tas paredz krasu saišu saraušanu ar internacionālistu sistēmu un tā dēvēto ieguvumu no universālas cilvēku, preču un kapitāla sajaukšanas pilnīgu apšaubīšanu. Nepārprotama mūsu neatkarības un identitātes aizstāvēšana nenozīmē izolāciju, bet gan ir priekšnosacījums mūsu ietekmes atgūšanai pasaulē.

 
  
MPphoto
 

  Nicolas Sarkozy, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Daul kungs, paldies par jūsu atbalstu. Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupa vienmēr ir ticējusi Eiropai, kas aizsargā, un jūs pats esat iesaistījies dialogā ar Krieviju. Tā bija tālredzīga nostāja: Krievijai ir energoresursi, Eiropai — tehnoloģijas. Krievijā ir milzīga demogrāfiska problēma — gadā tā zaudē apmēram 700 000 cilvēku teritorijā, kas ir divreiz lielāka nekā ASV. Es neredzu Krieviju kā nesamierināmu Eiropas pretinieci; tieši pretēji, es uzskatu, ka nākotnē būtu nepieciešams veidot pamatus kopīgai ekonomikas jomai starp Krieviju un Eiropas Savienību, kas arī būtu labākais veids, kādā likt viņiem cienīt cilvēktiesības un demokrātiju, kas mums Eiropā ir tik dārgas.

Es vēlos piebilst, Daul kungs, ka iemesls, kāpēc mēs vēlējāmies atbalstīt bankas, bija aizsargāt noguldītājus. Dažas valstis — tam es pievērsīšos vēlāk — vēlējās aizsargāt un sniegt garantijas banku produktiem. Es cīnījos par pašu banku aizsardzību un garantijām, lai tās varētu darīt savu darbu, un jūsu grupas atbalsts bija mums ārkārtīgi svarīgs.

Nobeigumā es vēlos teikt, ka jūsu aicinājums ratificēt Lisabonas līgumu bija tieši laikā, un turklāt diez vai ir agresīvi lūgt cilvēkiem būt konsekventiem: jūs nevarat teikt, ka nebalsojāt tāpēc, ka baidījāties zaudēt komisāru, ja, atsakoties balsot, jūs paātrināt tāda līguma saglabāšanu, kurā ir ierosināts samazināt Komisiju. Es cienu visus viedokļus, taču es nevaru atbalstīt nekonsekvenci. Jūs nevarat vienlaicīgi būt starp Eiropas paplašināšanās spēcīgākajiem aizstāvjiem un tajā pašā laikā kavēt Eiropas paplašināšanai nepieciešamo iestāžu izveidi. Mēs esam redzējuši, cik dārgi Eiropai izmaksā paplašināšanās, neņemot vērā iedziļināšanos; mēs nedrīkstam atkal pieļaut tās pašas kļūdas.

Schulz kungs, jūs sakāt, ka es runāju kā Eiropas sociālists. Tā var būt, taču jums ir jāatzīst, ka jūs patiesībā nerunājat kā franču sociālists.

(Aplausi)

Godīgi runājot, no sociālistiem es izvēlētos Schulz kungu, bez jebkādas nožēlas un sirdsapziņas pārmetumiem. Taču es vēlos teikt vēl ko — Eiropas būtība ir tāda, ka tā liek mums panākt kompromisus. Tas ir tas, ko Schultz kungs un es darām. Eiropu, tās iestādes un politiku vienu dienu pieņems un piemēros kreisās un labējās valdības — tāds pārmaiņu likums. Eiropas ideālu nevar — un ar to tas ir izcils — samazināt vienkārši līdz jautājumam par kreisajiem un labējiem.

Tā ir veiksme, Schulz kungs, ka tāds cilvēks kā jūs spēj atzīt, ka ne vienmēr tiem, kas nav jūsu politiskajā pusē, nav taisnība tikai tāpēc, ka viņi nav jūsu pusē. Un es arī vēlos teikt jums, Schulz kungs, jums un jūsu grupai, ka es kā Padomes priekšsēdētājs, lai arī mana partejiskā piederība ir PPE, augstu vērtēju Sociāldemokrātu grupas atbildības sajūtu, ja tā ir izvēlējusies iet kādā noteiktā virzienā. Eiropas samazināšana vienkārši līdz debatēm par kreisajiem un labējiem, pat ja tādas debates notiek, ir zīme pret Eiropas kompromisu, pret Eiropas ideālu. Tāpēc es neuzskatu, ka jūs atsakāties no saviem principiem, kad atbalstāt prezidentūru, tāpat kā es neatsakos no saviem ideāliem, ja novērtēju Sociāldemokrātu grupas Eiropas Parlamentā atbalstu.

Es pat varētu iet tālāk. Schulz kungs saka, ka šis ir vēsturisks brīdis, un viņam ir taisnība. Viņš tāpat kā Daul kungs saka, ka krīze var radīt iespējas. Jums ir pilnīga taisnība. Un, kad jūs sakāt „nekad vairs”, jums atkal ir pilnīga taisnība. Tas nav kristīgo demokrātu vai sociāldemokrātu jautājums, tas ir veselā saprāta jautājums. Kā mēs nonācām līdz šādai situācijai? No otras puses, es nepiekrītu idejai, ka pēdējos 30 gados nepārtraukti ir kļūdījušās tikai labēji noskaņotās valdības, bet kreisi noskaņotajām valdībām vienmēr ir bijusi taisnība: tā būtu sāpīgas vēstures pārrakstīšana abās pusēs.

Attiecībā uz jūsu komentāriem par Merkel kundzi es vēlos piebilst, ka es saprotu, ka viņiem Vācijā ir vēlēšanas, un tāpēc es uztveru viņas vārdus kā vēlēšanu platformu. Es esmu priecīgs par Merkel kundzes solidaritāti un draudzību, un es vēlos vēlreiz izrādīt cieņu viņas darbam prezidentūrā. Sešu mēnešu ilgās prezidentūras ir nepārtrauktības daļa, un es esmu guvis ārkārtīgi daudz labumu no maniem priekšgājējiem, īpaši Merkel kundzes.

Watson kungs, es ļoti cienu jūs un jūsu idejas, taču pat tad, ja jūs varat izlasīt starp rindām, acīmredzot bez brillēm, šķiet, ka šodien jūs to neesat varējis izdarīt, jo, kas ir teikts tekstā? Tajā ir skaidra atsauce uz 2007. gada marta un 2008. gada marta Eiropadomes secinājumiem. Un kas ir teikts šajos abos Padomes lēmumos? Tajos ir sacīts, ka klimata pārmaiņu tiesību aktu kopums tiks pieņemts koplēmumā ar Eiropas Parlamentu. Tekstos ir nepārtrauktība, Watson kungs.

Ko tad es mēģināju izdarīt? Iespējams, tā bija kļūda. Es vēlējos pielikt punktu Eiropadomes 50 lappušu garajiem paziņojumiem, kurus neviens nelasa, un tāpēc es piedāvāju astoņu lappušu garus paziņojumus. Ja jūs vēlaties paturēt īsākus paziņojumus, labāk būtu neievērot ierasto kopsavilkumu par iepriekšējo Padomju secinājumiem gatavošanas praksi, lai maskētu jaunu lēmumu trūkumu pašreizējā Padomē. Tāpēc es domāju, ka atsauces uz šīm divām iepriekšējām Padomēm ietvēra koplēmumu. Jūs vēlaties, lai es to apstiprinu, un es labprāt to daru, taču es varu iet vēl tālāk, Watson kungs.

Attiecībā uz enerģētikas un klimata pārmaiņu tiesību aktu kopumu es zinu, es vairākkārtīgi atkārtoju un uzskatu, ka mums būs nepieciešama vērā ņemama Eiropas Parlamenta iesaistīšanā, lai mēs to varētu virzīt uz priekšu. Bija tikai viena lieta, ko es vēlējos izdarīt oktobrī, un tā bija saglabāt vienprātību Eiropadomē, jo, kā jūs piekritīsiet, ja es ierastos Eiropas Parlamentā ar Eiropadomes lēmumu, ar ko būtībā tiek pateikts, ka jebkurā gadījumā mēs nevarēsim panākt vienošanos līdz decembrim, jūs diezgan pareizi būtu man pateikuši: „Jūs esat pretrunā ar Padomes lēmumiem 2007. un 2008. gadā.” Es esmu cīnījies par enerģētikas un klimata pārmaiņu tiesību aktu kopumu, nevis to apšaubījis, un es esmu uzstājis uz koplēmumu, nevis to apstrīdējis. Turklāt gan es, gan es priekšsēdētājs Barroso to pašu sacījām kolēģiem Eiropadomē.

Cohn-Bendit kungs, jūs patiesi esat teicamā formā. Jūs man pateicāt „jā” piecas reizes, bet „nē” tikai divas — es esmu pieradis pie mazāk labvēlīga rezultāta. Godīgi runājot, jūsu atbalsts prezidentūras apņēmībai un dažām darbībām ir svētīgs. Es arī vēlos jums teikt, Cohn-Bendit kungs, ka es domāju, ka Komisijas prezidentūra un Padomes prezidentūra, kas ar vienlīdz lielu apņēmību aizstāv enerģētikas un klimata pārmaiņu tiesību aktu kopumu, ir pelnījusi Zaļo atbalstu. Mēs neatbalstām visu, taču jūs, Zaļie, noteikti necīnīsieties pret Komisijas prezidentūru un Padomes prezidentūru, kas pilnībā apņēmušās pieņemt enerģētikas un klimata pārmaiņu tiesību aktu kopumu. Mēs noteikti varam iet kopā vismaz daļu ceļa. Jūs esat ievēlēti pārstāvji, es esmu ievēlēts pārstāvis, un nav jākaunas atzīt to, ka, ja man esat nepieciešami jūs, arī jums esmu nepieciešams es; iespējams, jums tas ir daudz sāpīgāk nekā man, taču tā tas ir. Jūs arī aicinājāt mani būt paškritiskākam. Jums ir taisnība, man tas noteikti ir jādara, un es neesmu vienīgais.

(Smiekli un aplausi)

Visbeidzot, attiecībā uz institucionālo puču es vēlos atbildēt to pašu, ko Watson kungam. Cohn-Bendit kungs neturēs par to ļaunu prātu uz mani. No otras puses, vai šī krīze un vides aizsardzība var būt izaugsmes iespēja? Es domāju, ka jums ir pilnīga taisnība — jūs to saucat par „zaļo izaugsmi”, taču tā nenoliedzami ir. Es arī vēlētos jums teikt, ka vides saudzēšanas piemaksas automašīnām ir to pierādījušas. Francija ir viena no retajām vietām, kur autobūves nozare nesarūk. Kāpēc? Tāpēc, ka vides saudzēšanas piemaksas ir palīdzējušas tai pārdot vairāk vidi nepiesārņojošas automašīnas nekā vidi piesārņojošas. Iespējams, Zaļajiem frāze „vidi nepiesārņojošas automašīnas” šķiet šokējoša, taču mums tā ir ārkārtīgi svarīga. Grenelle Vides forums, par ko, es ceru, Francija nobalsos vienbalsīgi, tajā skaitā arī sociālisti, pierāda, ka Francijas apņēmība šajā jomā ir spēcīga. Es patiesi domāju, ka tā būtu vēsturiska kļūda, ja Eiropa nokavētu iespēju pieņemt enerģētikas un klimata pārmaiņu tiesību aktu kopumu.

Muscardini kundze, paldies par jūsu atbalstu. Jūs minējāt imigrācijas paktu, un es priecājos, ka jūs to izdarījāt, jo neviens nerunā par lietām, kas notiek noteiktajā laikā, taču tas patiesi ir pārsteidzošs jauninājums Eiropā, ka visas 27 dalībvalstis ir spējušas vienoties par šo paktu. Protams, vēl aizvien pastāv dažas neskaidrības, un, protams, mēs būtu gribējuši iet tālāk. Kas gan būtu varējis paredzēt, ka jums visiem šeit, dalībvalstīs, pietiks gudrības, lai vienotos par Eiropas Imigrācijas paktu dažus mēnešus pirms Eiropas vēlēšanām? Ticiet man, tas ir vienīgais veids, kādā nepieļaut, lai ekstrēmisti katrā no mūsu valstīm ietekmē jautājumu, kas ir jārisina inteliģenti, cilvēcīgi un stingri. Tāpēc es pateicos jums, Muscardini kundze, par šī jautājuma izvirzīšanu.

Wurtz kungs, jūs sacījāt, ka mums ir dažādas diagnozes, un tā noteikti ir. Tomēr jūsu runa, kā parasti, bija nosvērta vārdos, bet ļoti pārmērīga sirdī. Lietas nekļūst mazāk šokējošas, Wurtz kungs, ja jūs tās pasakāt maigāk: vārdi nav tik svarīgi kā domas, kas aiz tiem slēpjas. Esot pārliecināts par to, ka kapitālisms ir jāreformē, es vēlos jums teikt, Wurtz kungs, ka kapitālisms nekad nav radījis tik lielu sociālu, demokrātisku vai vides kaitējumu kā kolektīvisma sistēma, ko jūs tik daudzus gadus esat atbalstījis. Milzīgas ekoloģiskas katastrofas, Wurtz kungs — jums vajadzētu ieklausīties Cohn-Bendit kungā, kad viņš runā par paškritiku — milzīgas ekoloģiskas katastrofas ir raksturīgas nevis tirgus ekonomikai, bet kolektīvisma sistēmai. Sociālas katastrofas, Wurtz kungs, ir raksturīgas kolektīvisma sistēmai, un kolektīvisma sistēma uzturēja Berlīnes sienu, miljoniem cilvēku fiziski cieta no brīvības trūkuma. Tāpēc es turpinu atbalstīt tirgus ekonomiku, brīvu tirdzniecību un kapitālisma vērtības, nevis kapitālisma nodevību.

(Aplausi)

Mēs abi varam atskatīties uz 20. gadsimtu, un jūs varat būt drošs, ka spriedums nebūs labvēlīgs idejām, kam jūs esat bijis uzticīgs gadu desmitiem. Jūs man sacījāt, lai es mostos, taču, visu cieņu, Wurtz kungs, man jums diemžēl ir jāiesaka nedomāt tik daudz par to, kas notika 20. gadsimtā, jo tad tādi godīgi cilvēki kā jūs redzētu, ka viņi ir atbalstījuši sistēmas, kas ir tālas no viņu jaunības ideāliem.

Farage kungs, man nebija pilnvaru — tas ir nenoliedzami — taču, godīgi runājot, tādas nebija arī Krievijas karaspēkam, kad tas iegāja Gruzijā.

(Aplausi)

Jūs esat viens no tiem cilvēkiem, kas gadiem ilgi ir apsūdzējuši Eiropu politiskās gribas trūkumā. Man bija izvēle: es varēju pajautāt visu viedokļus un nerīkoties vai rīkoties un pēc tam pārbaudīt, vai pārējie piekrīt. Es izvēlējos rīkoties. Visbeidzot, Farage kungs, Eiropa, kas izskatās tā, kā jūs to vēlaties. Patiesi tas esmu es, kas nav tik labs, taču sirdī tā vēl aizvien ir Eiropa, uz kādu jūs cerējāt un par kādu jūs lūdzāt. Es vēlos piebilst, ka demokrātiski es kopā ar Bernard Kouchner panācām, ka Eiropadome apstiprina mūsu pieņemtos lēmumus.

Viens pēdējais punkts: kad īri — un es nepasludinu spriedumu, ņemot vērā to, cik nopietna bija krīze, — pieņēma lēmumu sniegt garantijas visiem viņu banku produktiem, izņemot Eiropas bankas un to filiāles, bija labi, ka Eiropa bija klāt, lai uzlasītu lauskas. Kas notika? Visa pilsēta 24 stundu laikā palika bez likvīdiem aktīviem, jo, kas ir normāli, visi pilsētas likvīdie aktīvi nokļuva bankās, kurām sniedza garantijas Īrija, kas patstāvīgi pieņēma lēmumu sniegt garantijas 200 % apmērā no tās IKP. Jūs varat skaidri redzēt, ka mēs esam viens otram nepieciešami: ja mēs nebūtu saskaņojuši mūsu atbildi, katra valsts būtu iekļuvusi spirālē „kas sniegs lielākās garantijas”, un cilvēku ietaupījumi nokļūtu valstīs ar lielākajām garantijām un kaitētu citiem. Jūs esat tik pārliecināti Apvienotās Karalistes aizstāvji — taču tā bija Eiropa, kas padarīja iespējamu līdzsvara atjaunošanu pilsētā, nevis pati Apvienotā Karaliste.

(Aplausi)

Visbeidzot, Gollnisch kungs, jūs esat vienīgais cilvēks pasaulē, kas uzskata, ka Eiropai nav jēgas. Ir divas iespējas: pasaule kļūdās un jums ir taisnība, vai arī ir otrādi. Baidos, ka jau atkal ir otrādi.

(Skaļi aplausi)

 
  
MPphoto
 

  José Manuel Barroso, Komisijas priekšsēdētājs. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, mēs jau esam piedzīvojuši ideoloģiskas debates, un tās ir bijušas ļoti interesantas. Es domāju, ka ir pienācis laiks man iesaistīties šajās debatēs, taču es domāju, ka tam vēl būs laiks vēlāk. Tagad es koncentrēšos uz tūlītēju, steidzamu atbildi krīzei.

Jebkurā gadījumā es vēlos sacīt: mūsu krīzes cēloņu analīze pierāda, ka ir bijušas nepilnības regulējumā, sevišķi Amerikas Savienotajās Valstīs. Atsevišķas nozares šajā tirgū netika regulētas, un tas izraisīja krīzi. Tomēr mūsu analīze arī liecina, ka krīzes cēlonis, bez šaubām, ir saistīts ar noteiktām būtiskām neatbilstībām gan ASV, gan pasaules ekonomikā.

Patiesība — kā ir uzsvēruši un turpina uzsvērt daudzi ekonomisti — ir tāda, ka būtu grūti uzturēt tādu publisko debašu līmeni, kādu mēs varam redzēt Amerikas Savienotajās Valstīs, un ka valstis ar lielāko parādu ir lielākās patērētājas, bet valstis ar lielākajām rezervēm patērē vismazāk.

Pastāv būtiskas problēmas saistībā ar valsts parādu, valsts budžeta deficītu. Vienkārši runājot, ja Amerikas Savienotajās Valstīs būtu bijis stabilitātes un izaugsmes pakts, krīze nebūtu sākusies: kad makroekonomiskais pamats ir stingrs, mums ir daudz lielākas iespējas pretoties atšķirību, nepilnību, regulējuma problēmām.

Tā ir tiesa, ka mums ir arī regulējuma problēmas. Nevis tāpēc, ka finanšu tirgus netiek regulēts — tieši pretēji, iespējams, tā ir visvairāk regulētā ekonomikas nozare pat Amerikas Savienotajās Valstīs. Nevis tāpēc, ka mums Eiropā nav regulu — tieši pretēji, mums ir daudz regulu šajā nozarē. Tomēr tā ir taisnība, ka pastāv nepilnības uzraudzības mehānismos, kas, mums ir jāatceras, ir svarīgi valstu sistēmām.

Šī ir joma, kurā Eiropas Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai nav reālu pilnvaru — uzraudzības mehānismi pēc būtības ir attiecināmi uz valstīm. Taisnība ir arī tas, ka mums ir jāskatās, ko mēs varam darīt no likumdošanas viedokļa, un šajā ziņā es atbalstu Eiropas Parlamenta pūles. Tā ir tiesa, ka jau daudzus gadus Eiropas Parlaments ir iesniedzis izcilus ziņojumus par dažiem no šiem jautājumiem, un mēs esam gatavi strādāt kopā ar jums.

Tomēr ir vērts atcerēties, ka tāpat kā „cilvēks nav vientuļa sala”, arī iestāde nav vientuļa sala, un Komisija šajos jautājumos strādā kopā ar Parlamentu un Padomi. Runāsim skaidri: pirms dažām nedēļām — nevis gadiem, nevis mēnešiem — nebūtu bijis iespējams mainīt dažus no šiem noteikumiem, jo, kā jūs labi zināt, dažas dalībvalstis būtībā būtu pret. Tāda ir patiesā situācija.

Tāpēc mums ir jāsaprot, ka pašlaik ir piemēroti apstākļi, lai mēs veiktu izmaiņas — es ceru, ka vienprātīgas izmaiņas — ne tikai, lai veiktu reformu Eiropā, bet arī, lai veiktu globālas finanšu sistēmas reformas.

Otrs jautājums ir par klimata pārmaiņu tiesību aktu kopumu, un es vēlos pateikties jums, dāmas un kungi, par jūsu komentāriem un atbalstu. Par institucionālo jautājumu, pirmkārt, — es domāju, ka priekšsēdētājs Sarkozy jau paskaidroja to ļoti skaidri, taču ļaujiet man to pateikt Komisijas vārdā — mēs neapvienojam cieņu pret vispāratzītām lēmumu pieņemšanas procedūrām, īpaši koplēmumu un Eiropas Parlamenta nozīmīgo lomu, ar nepieciešamību pēc stingras vienprātības dalībvalstu vidū par kaut ko tik svarīgu kā klimata un enerģētikas tiesību aktu kopums. Šie divi aspekti nav nedz savietojami, ne pretrunīgi, bet tie papildina viens otru. Es varu apgalvot, ka cieši līdzās prezidentūrai mēs aktīvi un nenogurstoši strādājam, lai panāktu ambiciozu, bet līdzsvarotu kompromisu ar Parlamentu.

Man ir jābūt pilnīgi godīgam ar jums, un es varu teikt, ka bez priekšsēdētāja Sarkozy vadības un — es domāju, ka varu tā teikt, — arī bez Komisijas ieguldījuma mēs nebūtu šajā Eiropadomē panākuši vienprātību, lai saglabātu mērķus, kurus mēs apstiprinājām pagājušajā gadā.

Patiesība ir tāda, ka, saskaroties ar finanšu situāciju, kādā mēs esam pašlaik, valdības — kas, es teiktu, ir diezgan normāli — vairāk aizsargājas, kļūst piesardzīgākas. Iespējams, tās vēlas atkāpties līdz ne tik ambiciozām pozīcijām. Un tas ir izaicinājums, kas mums ir jāpārvar kopā, jo es tiešām domāju, ka tā būtu traģēdija, ja Eiropa atmestu savas ambīcijas cīņā pret klimata pārmaiņām.

Tā būtu traģēdija, jo galvenais dažu cilvēku iebildums pret šo tiesību aktu kopumu ir tāds, ka mēs nesīsim upurus, bet citi ne. Tomēr patiesībā, ja mēs vēlamies, lai citi mums pievienotos, mēs šajā stadijā nedrīkstam dot nekādas norādes par to, ka mēs atkāpjamies no savām ambīcijām. Tieši šajā laikā mums ir jāpaliek pie „trīs reiz divdesmit” mērķiem, kurus mēs noteicām pagājušajā gadā, un tāpēc vēstījumam ir jābūt ļoti spēcīgam. Es vēlos uzlavēt priekšsēdētāja Sarkozy un arī visu Eiropadomes locekļu lomu; es arī vēlos paust savu atzinību kanclerei Angela Merkel. Šos mērķus mēs pieņēmām pirms gada prezidentūras laikā, un es ceru, ka tagad mēs nemazināsim mūsu ambīcijas.

Arī to es varu teikt, jūs zināt — tas ir interesanti, Schulz kungs. Es varu tikai apstiprināt to, kas nupat tika sacīts. Es patiesi domāju, ka mums var būt dažādi politiskie viedokļi un politiskās ideoloģijas, taču tas, ka — īpaši tādā situācijā, kādā mēs esam pašlaik, — mums ir jāapvienojas, nav mazsvarīgi.

Es nedomāju, ka kāds politiskais spēks šajā Parlamentā var pretendēt uz Eiropas ideju monopolu. Visā Eiropas vēsturē Eiropas politikas izveidē ieguldījumi ir devuši kristīgie demokrāti, sociālisti, liberāļi un citi labēji, kreisi un centriski noskaņotie.

Es labi saprotu politiskās debates, un es noteikti nevēlos mazināt ideoloģisko debašu nozīmi, taču es arī domāju, ka šādā situācijā būtu vērtīgi, ja katrs, kurš tic Eiropas ideāliem un uzskata, ka Eiropas nozīmei pasaulē ir jāpieaug, veidotu vienprātības platformu.

Kas attiecas uz mani, jūs varat būt pārliecināti, ka tas, ka mēs, trīs iestādes — Komisija, Parlaments un Padome — varēsim strādāt kopā un padarīt mūsu Eiropu spēcīgāku, ir vienprātība, protams, cienot dažādus politiskos spēkus, taču, ja es tā varētu teikt, ārpus dažādu partiju nostājām.

 
  
MPphoto
 

  Hartmut Nassauer (PPE-DE).(DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, šorīt pareizi tika sacīts, ka Eiropas Savienība ir parādījusi savas rīcības spējas divās ārkārtīgi lielās krīzēs. Tas ir stiprinājis pārliecību pārējā pasaulē un pārliecību par Eiropas Savienības lomu, un tas ir ļāvis atgūt iedzīvotāju uzticību. Tas galvenokārt ir noticis, pateicoties Padomes priekšsēdētājam Sarkozy kungam, tas ir viņa panākums, par ko jūs pamatoti varat būt lepni.

Protams, nav grūti iedomāties, ka priekšsēdētājs Sarkozy būtu rīkojies enerģiski un ar izdomu pat tad, ja viņš nebūtu Padomes priekšsēdētājs. Tomēr viņš ir Padomes priekšsēdētājs, un tāpēc viņa rīcība ir nākusi par labu Eiropas Savienībai. Tā tam ir jābūt.

Protams, mums būtu jāatceras, ka tā ir veiksme, ka viņš pašlaik ir Padomes priekšsēdētājs. Tomēr Eiropas Savienības spēja pārvarēt krīzi nedrīkst būt atkarīga no veiksmes. Tas nozīmē, ka mums ir nepieciešams Lisabonas līgums. Tas ir vēl viens arguments par labu līguma ieviešanai dzīvē, un es esmu pārliecināts, ka šajā Parlamentā lielākā daļa ir par šo līgumu.

Atturības dēļ mēs to vēl neesam pateikuši skaļi un skaidri, taču es uzskatu, ka ir laiks paskaidrot, ka Parlaments atbalsta Lisabonas līgumu, un būtu labi, ja Parlaments varētu to veiksmīgi ieviest dzīvē pirms Eiropas vēlēšanām. Tas nav mūsu varā, taču es domāju, ka tāda ir mūsu nostāja.

Schulz kungs ir analizējis finanšu krīzi, atklājis tās cēloņus sistēmā un, lieki neceremonējoties, ir novēlis visu vainu uz konservatīvajiem, liberāļiem un kristīgajiem demokrātiem. Schulz kungs, jūs demonstrējat tik vienkāršu skatījumu uz pasauli, bez šaubām, vēlēšanu dēļ. Jūs ļoti labi zināt, ka labklājības līmenis Eiropā, kas ir kaut kas nedzirdēts lielā daļā pasaules, augsts sociālā nodrošinājuma līmenis, nepārspējams vides aizsardzības līmenis, attiecīga tehnoloģiskā attīstība un, kas ir ne mazāk svarīgi, personīgās brīvības līmenis, ko nosaka visi šie sasniegumi, ir balstīts uz sociālo tirgus ekonomiku, nevis sociālisma idejām. Mums tas ir jāatgādina pašiem sev. Neveiksmi ir cietusi nevis pati sistēma, bet daži tās dalībnieki, kas būtu jāsauc pie atbildības. Lai to izdarītu, mums ir nepieciešamas jaunas regulas.

Es vēlos sniegt vienu komentāru par klimata pārmaiņu un enerģētikas tiesību aktu kopumu. Grupas vārdā es arī vēlētos teikt, ka šā tiesību aktu kopuma mērķi ir neapstrīdami, taču mums ir jārunā par metodēm. Laikā, kad emisijas kvotu tirdzniecība saskaņā ar Komisijas aprēķiniem izmaksās no EUR 70 līdz 90 miljardiem gadā tiem, uz ko šis jautājums attiecas, mēs nevaram nopietni domāt, ka visu šo struktūru neietekmēs finanšu krīze un krīze reālajā ekonomikā. Šī iemesla dēļ mēs vēlamies teikt, ka turpināsim stingri atbalstīt mērķus. Tomēr es domāju, ka ir vērts uzmanīgi un rūpīgi izskatīt dokumentus un debatēt par tiem, lai nepieļautu nekādas kļūdas tiesību aktos un, kas ir svarīgākais, nodrošinātu, ka tie, uz ko šis jautājums attiecas, tiktu iesaistīti. Lai to izdarītu, mums ir nepieciešams laiks, un mums ir jānodrošina, lai mēs izmantotu nepieciešamo laiku.

 
  
MPphoto
 

  Robert Goebbels (PSE).(FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, mēs dzīvojam santehniķu laikmetā: poļu santehniķis ietekmēja Francijas „nē” Konstitucionālajam līgumam, bet santehniķis Džo izdarīja izvēli starp Obama kungu un McCain kungu. Pat mūsu valstu un valdību vadītāji ir ķērušies pie santehniķa darba, lai salabotu nepārtraukti plīstošās caurules starptautiskajā finanšu sistēmā, kas atrodas pilnīga sabrukuma stāvoklī. Mūsu valdības ir nodrošinājušās ar IKEA veida instrumentiem, aprīkojumu, kas ļautu katrai valstij salāpīt konkrētu situāciju ar konkrētu risinājumu. Tomēr, kā zina ikviens meistars amatieris, IKEA uzmetumi ir bezcerīgi primitīvi: piemērojot IKEA metodes starptautiskajām finansēm, pastāv risks, ka tās būs nepiemērotas. Prezidentūra ir darījusi visu iespējamo, citiem vārdiem sakot, centusies pārvarēt krīzi, kā šeit uzsvēra priekšsēdētājs Sarkozy. Mūsu valdības ir salabojušas vairākas sūces starptautiskajā finanšu sistēmā, kas ir tik ļoti savstarpēji saistīta, ka problēmas tās darbībā ir kļuvušas globālas.

Tomēr santehniķa darbam ir robežas: mums ir jāķeras klāt starptautiskajai finanšu arhitektūrai. Ja mēs vēlamies pārveidot finanšu pasauli, lai tā būtu labvēlīga reālajai ekonomikai, nav nepieciešams izveidot vēl vienu augsta līmeņa grupu; pilnīgi pietiktu ar zema līmeņa grupu, kas būtu atbildīga par Finansiālās stabilitātes foruma priekšlikumu reģistrēšanu. Piemēram, 2001. gadā forumā ieteica, ka būtu jāsniedz labāks nodrošinājums banku uzņemtajiem riskiem. Eiropas Parlaments vairākkārtīgi rādīja ar pirkstu uz acīmredzamām muļķībām starptautiskajās finansēs, taču tas netika sadzirdēts. Eiropas augsta līmeņa sanāksmē izskanēja aicinājums apņēmīgi apgūt šīs krīzes sniegtās mācības un likt visiem finanšu sistēmā iesaistītajiem rīkoties atbildīgāk arī attiecībā uz to atalgojumu un citiem stimuliem. Ir plānota starptautiska konference, lai diskutētu par to visu. Tādēļ vai mēs atkal gatavojamies nonākt pie jaunas Bretonvudas sistēmas? Tas šķiet apšaubāmi. Balsis jau tiek paceltas, tajā skaitā prezidentūras, brīdinot par pārmērīgu regulējumu. Komisārs McCreevy ir bijis vēl proaktīvāks: viņš nevēlas rēķināties ar ieguldījumu fondu ierobežojumiem. Laikā, kad Eiropadome vēlas regulēt fantastiskās prēmijas „zelta puisēniem”, McCreevy kungs pakļauj savu naudu pašregulācijai, ko mēs esam redzējuši darbojamies pēdējo gadu laikā. Laikā, kad pat Paulson kungs aicina ieviest labāku tirgu regulējumu, komisārs McCreevy uzskata, ka, es citēju, „pastāv risks, ka labie nodomi risināt tirgus problēmas pārvērtīsies sasteigtā, neveiklā un neproduktīvā regulējumā”. Charlie McCreevys jau gatavo mūs nākamajam spekulatīvajam burbulim, kas, es paredzu, veidosies ap emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas sekundāro tirgu. Pa to laiku, Sarkozy kungs, reālajā ekonomikā notiek lejupslīde. Tagad nav īstais laiks nedz mazināt mūsu ambīcijas attiecībā uz vidi, nedz arī vienpusēji mainīt vienīgo Eiropas ražošanas nozari, kas ir atvērta starptautiskai konkurencei.

 
  
MPphoto
 

  Marielle De Sarnez (ALDE).(FR) Priekšsēdētāja kungs, šajā globālās finanšu krīzes laikā Eiropa sper savus pirmos soļus kā politisks spēlētājs, un jūsu prezidentūras, Francijas prezidentūras, laikā valstu un valdību vadītāji ir pieņēmuši pareizos lēmumus. Es arī domāju, ka Eiropas plāns ir labāks par Paulson plānu, un es ceru, ka ar to būs iespējams ierobežot zaudējumus.

Ir skaidrs, ka tagad mums ir jāvirzās tālāk. Globālās finanšu sistēmas reforma, uz ko mēs visi ceram un par ko mēs lūdzam, būs iespējama — es esmu pārliecināta — tikai tad, ja Eiropa liks sevi manīt, un, lai tā notiktu, mums būs jāatrod jauni resursi. Mums būs jāizveido Eiropas Finanšu tirgu iestāde un Eiropas Banku komiteja. Mums ir nepieciešams regulators Eiropā, kas varēs runāt ar ASV regulatoriem, un mums ir jāpieliek punkts nodokļu oāzēm mūsu kontinentā, ja mēs vēlamies, lai mūsu pūles aizstāvēt šo ideju globālā līmenī būtu ticamas.

Tāpat, ja mēs gatavojamies risināt ekonomisko un sociālo krīzi, mums ir nepieciešama Eiropas atbilde. Mums ir nepieciešams kopīgs rīcības plāns, lai palīdzētu mūsu iedzīvotājiem tā, lai nākotnē mēs varētu ieguldīt nepārvietojamās aktivitātēs, piemēram, smagajā infrastruktūrā vai plānā celt ēkas atbilstīgi vides standartiem. Mums būs nepieciešama eiro zonas ekonomiskā vadība — tam noteikti ir vajadzīgs laiks. Tomēr vairāk par to, es domāju, ka nākotnē mums būs jāpārdomā, jādefinē, jāatbalsta un jāiedvesmo Eiropas attīstības modelis, kas būtu ētisks, cilvēcisks, sociāli atbildīgs un ilgtspējīgs visās šī vārda nozīmēs.

 
  
MPphoto
 

  Konrad Szymański (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, man ir prieks, ka mēs esam sev devuši vairāk laika, lai pieņemtu līdzsvarotāku lēmumu par oglekļa dioksīda emisijām. Komisijas piedāvātajā sistēmā ierobežojumu ieviešanas izmaksas bija sadalītas ļoti nevienmērīgi. Tā paredzēja, ka valstīm, kurās enerģijas ražošanas pamatā ir ogles, būtu jāsedz miljardiem eiro lielas izmaksas gadā. Šīs pārsvarā ir nabadzīgākās valstis Savienībā. Tas ir kaut kas, ko, piemēram, poļi, kam būtu dārgi jāmaksā, vienkārši nesaprot. Ir svarīgi paturēt prātā, ka mēs diez vai rādām labu piemēru, esot vienīgā valsts pasaulē, kas ievieš šādu sistēmu, tādējādi pavājinot mūsu pašu ekonomikas pamatus.

Turklāt finanšu krīze nedrīkst būt atruna, lai atliktu malā situāciju Gruzijā. Mums ir jāatsauc atmiņā, ka Krievija strīdus teritorijās uztur trīs reizes lielāku karaspēku nekā 7. augustā. Attiecībā uz Osetijas starptautisko statusu Krievija ievēro fait accompli politiku un neievieš miera līgumu. Tādējādi tā ir anulējusi tiesības būt par Eiropas Savienības partneri.

Beidzot uz pozitīvākas nots, jo biežāk jūs, Sarkozy kungs, apmeklējat Eiropas Parlamenta sēdes, jo mazāk pārliecināts es esmu par to, vai es labāk klausītos jūsos vai jūsu sievā. Tomēr man ir jāsaka, ka, lai arī es dažkārt nepiekrītu jūsu teiktajam, jūsu runas noteikti iedzīvina šo Parlamentu. Apsveicu ar šo panākumu.

 
  
MPphoto
 

  Philippe de Villiers (IND/DEM).(FR) Priekšsēdētāja kungs, man ir tikai viena minūte, taču es vēlos teikt, ka šīs finanšu krīzes laikā jūs esat sagrāvis institucionālās dogmas: Brisele, Frankfurte, konkurence, Māstrihtas kritēriji, globālās brīvās tirdzniecības sistēma, valsts atbalsta aizliegums uzņēmējdarbībai, it sevišķi bankām, un citas.

Pirms brīža jūs pievērsāties jautājumam par valstu fondiem, kas ir ārkārtīgi svarīgi nākotnei, lai glābtu mūsu uzņēmumus, ja tie būs, vai drīzāk, ja tie ir, jo tie ir, izmisumā. Tomēr, Sarkozy kungs, Lisabonas līgums — ko Eiropas līderi, un sevišķi jūs, mēģina uzturēt pie dzīvības —, kāds tas ir, nebūtu ļāvis jums izdarīt to, ko jūs nupat izdarījāt. Tas aizliedz jebkādus ierobežojumus kapitāla plūsmai, tas aizliedz jebkādu iejaukšanos un politisko ietekmi uz Centrālo banku un, kas ir svarīgākais, tas aizliedz valsts atbalstu uzņēmējdarbībai.

Jautājums ir vienkāršs: ko jūs izvēlēsieties, Sarkozy kungs? Vai jūsu rokas būs sasaistītas vai brīvas? Lai rokas būtu brīvas, jums ir nepieciešams nevis Lisabonas līgums, bet līgums, kurā būtu ņemtas vērā mācības, ko mēs pašlaik gūstam.

 
  
MPphoto
 

  Sergej Kozlík (NI). – (SK) Es piekrītu Eiropadomes secinājumiem, ka Eiropas Savienībai kopā ar tās starptautiskajiem partneriem ir jācenšas veikt pilnīgu finanšu sistēmas reformu. Šāda situācija vilksies vismaz 10 gadu, un par visām kļūdām maksās parastais cilvēks. Ir ātri jāpieņem lēmumi par pārredzamību, globāliem regulējuma standartiem attiecībā uz pārrobežu uzraudzību un krīzes pārvarēšanu.

Nedrīkst pieļaut, ka valsts atbalsts atsevišķās valstīs kropļo ekonomikas konkurētspēju, piemēram, radot diskrimināciju par labu tādu banku filiālēm, kas pieder centrālajai bankai kādā citā Savienībā. Tomēr nedrīkst arī būt nesamērīgas likviditātes plūsmas no filiālēm uz mātes bankām. Es atbalstu nepieciešamību ātri pastiprināt noteikumus, kas regulē kredītreitinga aģentūru darbību un to uzraudzību. Mums ir arī steidzami jāpieņem lēmums par noteikumiem, kas regulē uzkrājumu drošību, lai vairāk aizsargātu iedzīvotājus.

 
  
MPphoto
 

  José Manuel García-Margallo y Marfil (PPE-DE).(ES) Priekšsēdētāja kungs, es minēšu punktus, kuros es piekrītu un nepiekrītu prezidentūrai, un arī runāšu par to, kas, manuprāt, pietrūkst prezidentūras runā.

Es piekrītu, ka krīzes cēlonis nav tikai augsta riska krīze Amerikas Savienotajās Valstīs. Es piekrītu principam, ko Alan Greenspan tagad dēvē par „iracionālu bagātību”. Es piekrītu, ka tirgi ir cietuši neveiksmi, jo regulējums ir bijis neveiksmīgs, un ka valdībām ir bijis jāiet tos glābt. Es piekrītu, ka šī ir globāla krīze, un tāpēc es piekrītu, ka ir nepieciešama Bretonvudas sistēma, ko daži sauc par Mark II un arī par Mark III. Protams, Sarkozy kungs, atsauce uz pašreizējo sistēmu man ļoti atgādina, ko ģenerālis de Gaulle izdarīja, pirms Bretonvudas sistēma cieta neveiksmi, pirms Fortnoksas „izdošanas”, kad prezidents Nixon nolēma atcelt dolāra piesaisti zeltam.

Šī iemesla dēļ mums ir jāizveido Eiropas diplomātija, eiro diplomātija, kad Eiropa runātu vienā balsī un „sakārtotu savu māju”. Tomēr „savas mājas sakārtošana” nozīmē turpināt attīstīt finanšu tirgus — šajā gadījumā mazumtirdzniecības tirgus, lai tie sasniegtu noteiktu apmēru — un pārdomāt regulējumu.

Attiecībā uz Eiropas Centrālo banku es piekrītu, ka tai ir gājis labi. Tā ir rīkojusies ātri, bet arī dīvaini. Tā ir mainījusi noteikumus par parāda atmaksas termiņiem un garantijām trīs reizes, kaut arī bankām ir nepieciešama noteiktība attiecībā uz to finansējumu.

Otrkārt, monetārā politika — kā pēdējā aizņemšanās iespēja — vēl aizvien ir centralizēta. Tomēr banku uzraudzība vēl aizvien ir decentralizēta.

Priekšsēdētāja kungs, vai nav pienācis laiks izlemt, vai mēs vēlamies attīstīt Līguma 105. pantu, kas piešķir Eiropas Centrālajai bankai lielākas uzraudzības pilnvaras?

Es pilnīgi piekrītu jautājumam par ekonomisko pārvaldību. Kamēr mēs esam iesaistīti šajā ideoloģiskajā dejā, mums ir jāatceras Marx sacītais, ka, mainoties ekonomiskajai struktūrai, politiskajai virsstruktūrai arī ir jāmainās.

Mēs izpildījām Māstrihtas kritērijus, taču mēs neesam pārskatījuši institucionālo arhitektūru.

Pirms Lisabonas līguma mums ir jānosaka, kādas formulas ļaus mums virzīties uz priekšu šajā jautājumā.

Treškārt, un tas ir ļoti svarīgi, man ir viena īpaša prasība. Finanšu ekonomika ir jāpretstata reālajai ekonomikai. Neatvadieties no prezidentūras, priekšsēdētāja kungs, kamēr vispirms neesat uzdevis Komisijai konkrētu uzdevumu izstrādāt Lisabonas+ darba kārtību, kurai jāstājas spēkā 2011. gada 1. janvārī un kurai jāietver finanšu shēmu pārskatīšana.

Man ir vēl pēdējais citāts. Par šo ideoloģisko tematu spāņu filozofs Unamuno ir teicis, ka viņš bija antiklerikāls, aizstāvot baznīcu. Es esmu pret pilnīgu tirgus regulējuma atcelšanu. Es uzskatu, ka attiecībā uz šo prezidentūra un es esam vienisprātis.

 
  
MPphoto
 

  Poul Nyrup Rasmussen (PSE). - Priekšsēdētāja kungs: no šīs krīzes vajadzēja izvairīties: tā nav neizbēgams dabas likums. Tas ir garš stāsts, un man nav laika, lai to stāstītu, taču tagad viena lieta ir skaidra: mācīsimies no mūsu pieredzes un darīsim lietas kopā. Izmantosim šo brīdi.

Priekšsēdētāj Sarkozy, jūs esat tik enerģisks, taču tagad pietaupiet šo enerģiju, jo tikpat svarīgi, cik izvairīties no mūsu banku sabrukuma, tagad ir nodrošināt labāku regulējumu un nepieļaut, ka šī lejupslīde ieilgst. Šodien es aicinu jūs un arī Komisijas priekšsēdētāju, uzņemieties attiecīgas saistības.

Pirmkārt: priekšsēdētāj Barroso, uzdāviniet mums dāvanu pirms Ziemassvētkiem — konkrētus priekšlikumus jaunam un labākam regulējumam. Es esmu pārliecināts, ka Padomes priekšsēdētājs, priekšsēdētājs Sarkozy, bija vienisprātis ar mani, kad viņš lūdza jūs atbildēt šodien uz šo Eiropas Parlamenta ziņojumu ar attiecīgiem konkrētiem priekšlikumiem: ne tikai par banku regulējumu, bet arī par riska ieguldījumu fondu un privātā kapitāla regulējumu. Tā ir pirmā no saistībām.

Es biju tik priecīgs, priekšsēdētāj Sarkozy, kad Kempdeividā jūs sākumā minējāt šo vienkāršo faktu, jo riska ieguldījumu fondi un privātā kapitāla uzņēmumi tagad mēģina stāstīt, ka viņiem nav nekāda sakara ar finanšu krīzi. Tā vienkārši nav taisnība. Daudzus gadus tie darbojās ar pārmērīgiem parādiem un alkatību, tāpēc, lūdzu, apsoliet man šodien, ka būs jāregulē visas iesaistītās puses, pretējā gadījumā mēs nemācīsimies no savas pieredzes.

Otrkārt: es varētu pieminēt daudz detaļu, taču es tikai vēlos saņemt atbildi no Komisijas priekšsēdētāja Barroso — lūdzu, apņemieties ieviest dzīvē šā Parlamenta priekšlikumus tirgus regulējumam.

Pēdējais punkts ir adresēts priekšsēdētājam Sarkozy. Jūs un es — un mēs visi — domājam, ka šis ir izšķirošs brīdis Eiropas Savienībai. Neradiet parastiem iedzīvotājiem iespaidu, ka Eiropas Savienība nespēj izvairīties no lejupslīdes, kas ietekmēs miljoniem nevainīgu darbinieku. Tāpēc es vēlos atkārtot jūsu teikto: darīsim to kopā. Manā rīcībā ir aprēķini, un es domāju, ka mums ir jālūdz Komisijai apstiprināt, priekšsēdētāj Sarkozy, ka, ja mēs darīsim lietas kopā un ieguldīsim infrastruktūrā, izglītībā, darbaspēka tirgū un investīcijās privātajā ražošanā tikai par 1 % vairāk katru gadu nākamo četru gadu laikā, mēs iegūsim vēl 10 miljonu darbavietu. Es domāju, ka tas ir mērķis, uz ko ir vērts tiekties, un patiesi ceru, Sarkozy kungs, ka tas tiks sasniegts decembrī vai ātrāk. Tagad vai nekad.

 
  
MPphoto
 

  Annemie Neyts-Uyttebroeck (ALDE).(FR) Priekšsēdētāja kungs, Barroso kungs, Sarkozy kungs, Ārlietu komitejā man jau ir bijušas divas iespējas pateikt, cik ļoti es apbrīnoju jūsu rīcību krīzes laikā starp Krieviju un Gruziju, un es to atkārtoju vēlreiz šodien. Tāpat es ļoti apbrīnoju jūsu rīcību saistībā ar finanšu krīzi un tās radītajām ekonomiskajām sekām.

Tomēr attiecībā uz Krieviju es gribētu teikt, ka pilnībā nenomierina tas, ko es lasu Padomes secinājumos, ka acīmredzot ir nolemts, ka sarunas par jaunu paktu vai stratēģisku aliansi ar Krieviju turpināsies neatkarīgi no tā, kas nāk gaismā, ja tiek ņemti vērā Padomes un Komisijas secinājumi. Mani tas nepavisam nenomierina, jo, lai arī, no vienas puses, es, tāpat kā jūs, priekšsēdētāja kungs, esmu pārliecināta, ka ir nepieciešams sadarboties ar Krieviju, es nedomāju, ka mums ir jārada iespaids — es esmu pārliecināta, ka jūs tā nedarīsiet —, ka nekas nav noticis un ka viss notiks kā parasti.

Es esmu pārliecināta, ka jūs, un tagad es to lūdzu savas grupas vārdā, esot Maskavā augsta līmeņa sanāksmē, skaidri pateiksiet Krievijai, ka viss noteikti nenotiks kā parasti un ka mēs šajā ziņā būsim ļoti piesardzīgi.

 
  
MPphoto
 

  Bernard Wojciechowski (IND/DEM). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, ir zināms, ka Robert Gwiazdowski, Adam Smith institūta eksperts, ir rakstījis, ka Monty Kaczyński Lidojošais cirks ir atgriezies Briselē, taču nepavisam nebija skaidrs, kāpēc tas vispirms ir lidojis uz turieni. Polijas prezidenta nogādāšana Briselē poļu nodokļu maksātājiem izmaksāja EUR 45 000. Es vēlos jums uzdot jautājumu, priekšsēdētāja kungs. Kāpēc jūs pieļāvāt, ka debatēs piedalās politiķis, kurš nebija Polijas valdības delegācijā? Neviens īsti nezina, ko šī persona tur darīja. Turklāt Kaczyński kungs guva ievērojamu galēji noskaņoto grupu atbalstu Polijā. Minētās grupas varētu pat dēvēt par fanātiskām. Turklāt, cik man zināms, Kaczyński runā tikai poliski. Viņš nav spējīgs paust savas domas nevienā svešvalodā. Tāpēc mani ļoti interesē, kā jūs ar viņu runājāt, priekšsēdētāja kungs. Vai jūs varētu paskaidrot šim Parlamentam, ko tieši Lech Kaczyński darīja Eiropadomes augsta līmeņa sanāksmē un par ko jūs ar viņu runājāt?

 
  
MPphoto
 

  Hans-Peter Martin (NI).(DE) Priekšsēdētāja kungs, mēs esam runājuši par globalizācijas slazdu, le piège de la mondialisation, vairāk nekā 12 gadu, un tagad tas ir aizcirties. Padomes priekšsēdētāja kungs, es vēlos izteikt jums praktisku priekšlikumu. Es iesaku jums universitātē izveidot finanšu tirgu vēstures katedru. Tas ļautu detalizēti izpētīt, kā mēs esam nokļuvuši šādā situācijā. Iedvesmojoties no Martin Schulz teiktā: „vairāk ne”, ar ko viņš, iespējams, domāja „nekad vairs”, citiem vārdiem sakot, kaut kas tāds vairs nedrīkst notikt. „Vairs ne” nozīmētu: tālāk par šo vairs neaiziesim. Tas nedrīkst notikt.

Šī katedra ļautu mums noteikt, cik lielā mērā ir vainojami konservatīvie, ko vada pārspīlēts ASV neoliberālisms, un cik lielā mērā sociāldemokrāti, kas nav pietiekami neatlaidīgi pieprasījuši sociālo līdzsvaru. Izmantosim iespēju mācīties no vēstures, lai mēs varētu izveidot skaidru Eiropas sociāldemokrātiju, nevis samierināsimies ar triviāliem labumiem, ko, iespējams, varētu sniegt Lisabonas līgums, lai arī tas nav korekti.

 
  
MPphoto
 

  Margie Sudre (PPE-DE).(FR) Priekšsēdētāja kungs, konflikts starp Gruziju un Krieviju un finanšu krīze ir bijušas divas iespējas Eiropas Savienībai likt manīt sevi pasaules arēnā kā pilntiesīgu augsta līmeņa politisko spēlētāju.

Pateicoties jūsu apņēmībai, Sarkozy kungs, Eiropa ir spējusi apvienoties, lai rastu saskaņotas, efektīvas un ātras atbildes. Krīzes situācijā Eiropa ir parādījusi, ka tā reāli pastāv un rada pievienoto vērtību.

Attiecībā uz imigrāciju, piemēram, princips „katrs par sevi” vairs nav modē. Eiropadomes pieņemtais imigrācijas un patvēruma pakts, ko ierosināja Francijas prezidentūra, ir vērā ņemams solis uz priekšu.

Attiecībā uz cīņu pret klimata pārmaiņām Eiropai ir jānosaka sev konkrēti mērķi un jārāda ceļš tās partneriem pasaulē. Jūs jau esat runājis par šo tematu, Sarkozy kungs, taču mēs ceram, ka šī vienošanās būs pēc iespējas līdzsvarotāka, jo ir jāņem vērā ekonomiskā situācija no mūsu valstīs, kas pašlaik ir ļoti nestabila. Tomēr mums ir arī jāizskata jautājums par izaugsmes veidu, kādu mēs izvēlēsimies nākotnē.

Lai stātos pretī izaicinājumiem, kas sagaida Eiropas Savienību, tai ir nepieciešams Lisabonas līgums vairāk nekā jebkad iepriekš. Mēs saprotam īru bažas, taču status quo nav izeja. Eiropadomē decembrī Īrijai ir jāpiedāvā risinājums: daudzi no mums to pieprasa.

Pēdējo nedēļu laikā mēs esam ar lepnumu skatījušies uz politiski spēcīgu Eiropu, vienotu dažādībā, rādot tās apņēmību partneriem, un uzklausītu starptautiskā arēnā. Mēs ceram, ka šī jaunā Eiropas mentalitāte kļūs par paradumu un ieilgs. Lisabonas līgums nav labākais pieejamais risinājums, lai to sasniegtu.

 
  
MPphoto
 

  Martin Schulz (PSE).(FR) Priekšsēdētāja kungs, es nezinu, kurš no Reglamenta punktiem ļauj man uzstāties, bet paldies jums par šo iespēju.

Priekšsēdētāj Sarkozy, mani iespaidoja jūsu runa šeit Eiropadomes priekšsēdētāja amatā, un es atbildēju savā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja amatā. Man nešķita, ka es runāju ar Francijas Republikas prezidentu, pretējā gadījumā, es varu apgalvot, ka mana runa būtu stipri atšķirīga, jo nav nekādas atšķirības starp mani un maniem kolēģiem sociālistiem.

 
  
MPphoto
 

  Nicolas Sarkozy, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Priekšsēdētāja kungs, vispirms tas bija pilnīgi dabiski, ka Schulz kungs atbildēja. Kā es saprotu, viņš to darīja pats savā vārdā. Manu dārgo Martin, ja es aizvainoju jūs, salīdzinot ar Francijas sociālistiem, es to nožēloju.

(Aplausi)

Manuprāt, tas nebija apvainojums, taču es atklāti piekrītu, ka svarīgi ir tas, ko domā adresāts. Tāpēc, Pöttering kungs, es atsaucu savu piezīmi. Arī Schulz kungs var runāt kā Francijas sociālists.

Nassauer kungs, paldies par jūsu atbalstu. Jā, mums ir nepieciešams Lisabonas līgums, un savā vārdā es varu teikt, ka līdz pēdējai Francijas prezidentūras minūtei es cīnīšos, lai pārliecinātu cilvēkus par to, ka Eiropā ir jāattīsta 21. gadsimta iestādes. Politiķis ir tas, kas uzņemas atbildību. Es atbalstīju Lisabonas procesu, un es cīnīšos, lai panāktu, ka process tiek pabeigts; un es vēlreiz vēlos atkārtot vienu lietu: ja mums nebūs Lisabonas līguma, mums būs Nicas līgums, un, ja mums būs Nicas līgums, tās būs beigas jaunai paplašināšanai, kas būtu ļoti nožēlojami. Tāpēc cerēsim, ka ikviens uzņemsies atbildību.

Nassauer kungs, es piekrītu jūsu teiktajam, ka mums ir daudz jāstrādā ar klimata pārmaiņu tiesību aktu kopumu. Es to labi apzinos, taču mēs nedrīkstam atmest mūsu ambīcijas, tāpēc es esmu pārliecināts, ka vieglāk ir panākt kompromisu par lielām ambīcijām, nevis mazām. Par patiesi ambiciozu priekšlikumu būs vieglāk panākt kompromisu nekā par ierobežotu priekšlikumu, un tā būtu kļūda, ja, mēģinot izpatikt visiem, mēs nonāktu pie pilnīgi neizprotamas Eiropas politikas. Mums ir jāapzinās šis risks.

Goebbels kungs, jūs runājāt par santehniķa darbu un arhitektūru, un es patiesi paļaujos uz Luksemburgas atbalstu, lai finanšu arhitektūru varētu būtiski pārveidot gan mūsu kontinentā, gan ārpus tā.

Tomēr, Goebbels kungs, tā nav kritika, vēl mazāk uzbrukums: tas ir vienkārši komentārs.

De Sarnez kundze pateica ļoti labi: mēs nevaram cīnīties pret noteiktiem paradumiem ārpus mūsu kontinenta, tomēr mēs arī nevaram tos paciest šeit. Tas ir viss. Tie, kas domā, ka viņi tiek uzrunāti, patiešām daudz uzņemas; es personīgi nevienu neuzrunāju, un es nesapņoju to darīt.

De Sarnez kundze, paldies, ka teicāt, ka mēs esam pieņēmuši pareizos lēmumus. Es personīgi vēlos teikt, ka atbalstu jūsu priekšlikumu par Eiropas regulatoru: tas ir prātīgi. Kāpēc mēs to nevaram izdarīt uzreiz? Tāpēc, ka dažas mazās valstis domā, ka, aizsargājot to regulējuma sistēmas, tās aizsargā savu nacionālo identitāti. Es nevienu nevainoju. Tāpēc, De Sarnez kundze, mans viedoklis ir tāds, ka dienas beigās mums būs nepieciešams Eiropas regulators un ka līdz tam mums ir vismaz jānodrošina saskaņotība Eiropas regulatoru starpā. Tādu ceļu mēs piedāvājam kopā ar Komisiju, un es domāju, ka tas ir vienīgais reālais ceļš, jo pretējā gadījumā mēs nonāksim strupceļā.

Jūs arī minējāt Eiropas ekonomikas pārvaldību un Eiropas ekonomikas plānu. Tā darot, jums ir taisnība, taču saistībā ar jūsu runu es gribētu apstrīdēt apgalvojumu, ne jūsu paustu, ar ko ikviena Eiropas ekonomikas iniciatīva tiek pielīdzināta deficīta pieaugumam. Neapšaubāmi, pietiekami ir pietiekami. Jums ir tiesības runāt godīgi. Ir iespējams veicināt Eiropas ekonomikas politiku, neveicinot deficīta palielināšanos, un mēs nevarēsim koordinēt Eiropas politikas virzienu, vienkārši atjaunojot pieprasījumu.

Mēs — es nesaku „jūs” — nedrīkstam interpretēt viens otra teikto, kā mēs to darījām šodien ar tiem, kas uzdrošinājās paust viedokli par monetāro politiku: var aizstāvēt atšķirīgu monetāro politiku, neapšaubot ECB neatkarību. Es to pateikšu: var atbalstīt strukturālu ekonomikas politiku Eiropā, neveicinot budžeta deficītu. Pārstāsim teikt, ka kādam ir taisnība, bet kādam nav. Nepavisam, Eiropas debatēm ir jābūt īstām debatēm, un nevienam nav taisnības monopola.

Ik pa palaikam mums ir jāpiekāpjas — un tas varētu būt vienīgais punkts, kurā es piekrītu de Villiers kungam —, dažkārt mums ir jāatkāpjas no dogmām, kas ir tik ļoti sabojājušas Eiropas ideju, dogmām, kam ir pat vēl mazāka leģitimitāte, pieņemot, ka tās nerodas no demokrātisku un tādējādi arī leģitīmu iestāžu pieņemtiem lēmumiem. Manis paša Eiropas ideāls ir pietiekami stiprs, lai Eiropas demokrātija būtu patiesa demokrātija. Šabloniska domāšana, dogmas, ieradumi un konservatīvisms ir radījis lielu kaitējumu, un es izmantošu iespēju pateikt vēl vairāk par to saistībā ar citiem tematiem.

Szymański kungs, es vēlos teikt, ka ļoti labi saprotu Polijas problēmas, sevišķi tās ekonomikas atkarību no akmeņoglēm par 95 %, taču es domāju, ka Polijai ir nepieciešama Eiropa, lai modernizētu tās ieguves rūpniecību, Polijai ir nepieciešama Eiropa kopumā. Mums ir nepieciešama Polija, un Polijai ir nepieciešama Eiropa. Pamatojoties uz to, es kopā ar Barroso kungu plānojam rast kompromisu ar mūsu poļu un ungāru draugiem, kā arī ar dažiem no tiem, kas raizējas par savu izaugsmi.

De Villiers kungs, es, kā jūs sakāt, esmu sagrāvis dogmas, jo es uzskatu, ka ir jābūt pragmatiskam, taču, godīgi runājot, nepiedēvējiet Lisabonai, līgumam, trūkumus, kas tam nepiemīt. Es zinu, ka Lisabonas līgums nav brīnums. Tas nav perfekts, taču, izņemot Vandeju, de Villiers kungs, nav tādas pilnības, sevišķi, apvienojot 27 valstis ar dažādām valdībām un vēsturi. Jums ir jāatmet doma par ideālu līgumu — jūs ļoti labi zināt, ka tāds nekad nebūs. Eiropieši ir pragmatiķi, jutīgi cilvēki, kas dotu priekšroku nepilnīgam līgumam, kas uzlabo situāciju, nevis perfektam līgumam, kāds nekad nebūs, jo nekad netiks panākta vienošanās par šādu netaustāmu ideju.

Tāda ir Eiropa: panākumu gūšana katru dienu, tāpēc, ka mēs vēlamies izbeigt karu, un tāpēc, ka mēs vēlamies izveidot demokrātisku vietu. Es domāju, de Villiers kungs, ka jums vajadzētu pievērsties citai cīņai, jo šī ir kļuvusi par jūsu iedomu ienaidnieku, kad ir pilnīgi skaidrs, ka pašreizējā krīzē cilvēki Eiropā saprot, ka sadarbība ir spēks, nevis vājība. Pat tik spēcīgs un talantīgs cilvēks kā jūs būs bezspēcīgs, viens pretojoties šai finanšu krīzei. Būtu labāk panākt pienācīgu kompromisu ar visu Eiropu, nevis vienam sēdēt stūrī, domājot, ka jums ir taisnība.

Runājot par „brīvām rokām”, de Villiers kungs, mana atbilde būs adresēta jums, tā ir brīva cilvēka, arī Francijas politiskajās debatēs, atbilde. Un es domāju, ka svarīgākais mums ir izbeigt runāt blēņas, un es domāju, ka labu kompromisu var panākt godīgi cilvēki, kas rīkojas saskaņā ar savām idejām un ka Eiropas politisko debašu problēma ir ideju trūkums, kas ir skāris mūs visus, visas politiskās grupas, it kā mūs būtu paralizējusi ideja nākt klajā ar kaut ko jaunu. Kad Eiropa virzījās uz priekšu, tas notika tāpēc, ka noteiktā brīdī vīrieši un sievietes atbrīvoja jaunu vietu; un būt paškritiskiem, uz ko jūs aicinājāt, ir jāapņemas mums visiem. Ilgu laiku mēs Eiropā esam rīkojušies, it kā mēs būtu nekustīgi priekšmeti. Mēs sekojām dibinātājiem, taču mēs nesekojām viņu piemēriem: mēs neatbrīvojām jaunus ceļus un nenācām klajā ar jaunām idejām. Es esmu stingri pārliecināts, ka pašlaik mums ir jāliek lietā iztēle, jo galu galā lielākais risks rodas no nekā nedarīšanas šodien un no nerīkošanās drosmīgi pilnīgi jaunā situācijā.

Kozlík kungs, pārredzamība noteikti ir svarīga. Attiecībā uz reitinga aģentūrām es domāju, ka tieši reitinga aģentūru attieksme ir bijusi skandalozākā krīzes daļa. Šīs aģentūras piešķīra produktiem vērtējumu „trīskāršs A” piektdienā un tad samazināja to līdz „trīskāršam B” pirmdienā. Mēs nevaram turpināt šo trīs reitinga aģentūru monopolu, lielākā daļa no kurām ir amerikāņu aģentūras. Jautājums par reitinga aģentūrām, to neatkarību attiecībās ar atsevišķām grupām un Eiropas reitinga aģentūru eksistenci noteikti būs viens no svarīgākajiem pirmajā augsta līmeņa sanāksmē par turpmāko regulējumu. Attiecībā uz konkurenci es vēlos jums teikt — visiem, kas runāja par konkurenci —, ka es ticu konkurencei, taču es esmu redzējis daudz cilvēku, kas vēlas izbeigt pašu konkurenci, kaut patiesībā tas ir līdzeklis, lai izbeigtu visu. Konkurence ir izaugsmes līdzeklis; tai pašai par sevi nav beigas, un es pielikšu visas pūles, lai atjaunotu šo jēdzienu jaunajā Eiropas politikā.

Es ticu brīvībai, es ticu brīvai tirdzniecībai un ticu, ka mums ir jānoraida protekcionisms, bet konkurencei ir jābūt izaugsmes līdzeklim. Uztvert konkurenci kā mērķi, kā beigas ir kļūda: tā es domāju pirms krīzes, un tā es aizvien domāju pēc krīzes.

García-Margallo kungs, jums ir taisnība, ka mums ir nepieciešama jauna Bretonvudas sistēma, jo, kā nupat sacīja Daul kungs un Schulz kungs, nav jēgas organizēt starptautisku augsta līmeņa sanāksmi, ja viss, ko mēs plānojam darīt, ir uzlikt plāksterus. Ja mēs plānojam mainīt pusi sistēmas, tas nav tā vērts.

Jūs minējās grāmatvedības standartus, bet paskatieties uz mūsu bankām. Pirmkārt, ASV grāmatvedības standartu diktatūra ir kļuvusi neizturama. Otrkārt, daudzums, ko bankas var aizdot, ir atkarīgs no to pašu līdzekļiem un aktīviem. Ja mēs uzskatīsim aktīvus, kuru tirgus vērtība ir noteikta, pamatojoties uz tirgu, kas vairs neeksistē, par pilnīgi destabilizētiem, mēs novedīsim nabadzībā bankas, kas galu galā kļūs vēl nespējīgākas veikt savu darbu. Jautājumam par grāmatvedības standartu maiņu, ko ierosināja Komisijas priekšsēdētājas, bija pilnīgs mūsu atbalsts — tas bija steidzams jautājums. Es, priekšsēdētāja kungs, arī vēlētos pieminēt Eiropas Parlamenta atsaucību, balsojot par šīm izmaiņām, jo mēs panācām vienprātību koplēmuma procedūrā pārsteidzoši ātri, ko Eiropadome vērtē atzinīgi.

Rasmussen kungs, vai mēs būtu varējuši izvairīties no krīzes? Lai mēs varētu lemt par to, mums ir jāvienojas par to, kas šo krīzi izraisīja. Kas notika? Amerikas Savienotās Valstis, mūsu sabiedrotie un draugi, dzīvoja pāri saviem līdzekļiem pēdējos trīsdesmit gadus. Federālo rezervju banka rīkojās saskaņā ar monetāro politiku, kas paredzēja uzturēt ārkārtīgi zemas procentu likmes, tādējādi līdzekļi bija pieejami ikvienam, kurš vēlējās aizņemties. Pēdējos 20 vai 30 gadus mēs nesām līdzi pārsteidzošus pasaules lielākās varas parādus, un tagad tas ir visas pasaules uzdevums nokārtot šos parādus.

Šādos apstākļos amerikāņiem ir jāuzņemas atbildība un kopā ar mums jāpieņem sekas, taču es neredzu, kā mēs paši varējām likt viņiem izbeigt šo stratēģiju. Es vēlos pieminēt, ka dažas mūsu bankas vairs nedarbojas: banku darbs ir aizdot naudu privātpersonām un uzņēmumiem, palīdzēt privātpersonām nodrošināt viņu ģimenes izaugsmi un palīdzēt uzņēmumiem nodrošināt to projektu izaugsmi, kā arī pēc noteikta laika perioda nopelnīt naudu. Mūsu bankas ir pārvērtušās par to, ko tās dēvē par tirdzniecības zālēm, kur notiek spekulācijas, un gadiem ilgti tās uzskatīja, ka nopelnīt ar spekulācijām bija vieglāk nekā investējot.

Es vēlos piebilst, ka taisnīga risku sadale paredzēja, ka visas mūsu bankas uzvedas labi. Eiropā ir 8000 banku, no kurām 44 ir starptautiskas bankas. Ja mēs būtu uzņēmušies atbildību, ļaujot bankai bankrotēt, kā tas notika ASV ar „Lehman Brothers”, būtu sabrukusi visa sistēma. Es nezinu, kā mēs varējām izvairīties no krīzes, Rasmussen kungs, taču es domāju, ka, ja mēs nebūtu reaģējuši tā, kā mēs izdarījām, krīze būtu mūs apbedījusi: par to es esmu diezgan stipri pārliecināts.

Jūs sakāt, ka mums ir nepieciešami priekšlikumi līdz Ziemassvētkiem, taču patiesībā tie mums ir nepieciešami līdz novembra vidum. Es patiesi ceru kopā ar priekšsēdētāju Barroso uzņemties iniciatīvu, lai nodrošinātu, ka mēs kā eiropieši dotos uz augsta līmeņa sanāksmi ar vienu balsi, cenšoties panākt vēl vienu lietu, Rasmussen kungs: mums ir jāvienojas nevis par mazāko kopsaucēju, bet par augstāko, jo jebkura vienprātība paredz risku, ka, mēģinot virzīt mākslīgu vienošanos, mēs varam samazināt mūsu ambīcijas. Tas ir risks. Es ceru, ka mēs paliksim ambiciozi un pārāk neatkāpsimies no savām ambīcijām, taču aizvien runāsim vienā balsī.

Es nepievērsīšos vēlreiz riska ieguldījumu fondiem; es jau teicu, ka tie ir jāregulē. Neviena finanšu iestāde, ne publiska, ne privāta, nedrīkst izvairīties no regulējuma.

Neyts-Uyttebroeck kundze, jūs jautājāt, vai diskusijas ar Krieviju notiks par spīti notikumiem. Protams, nē, taču iedomājieties sevi mūsu vietā. Krievija apturēja savus tankus 40 kilometru no Tbilisi, kā mēs Eiropā to lūdzām. Krievija atsauca savu karaspēku pirms krīzes 8. augustā. Krievija atļāva izvietot novērotājus, galvenokārt Eiropas novērotājus, un Krievija, lai arī diezgan slikti noskaņota, dosies uz sarunām Ženēvā. Ja, ņemot to visu vērā, mēs atcelsim ES–Krievijas augsta līmeņa sanāksmi, kurš spēs saprast Eiropas politiku? Neviens.

Es vēlos piebilst, ka kopā ar priekšsēdētāju Barroso mēs rīkojāmies uzmanīgi nevis atceļot, bet pārceļot augsta līmeņa sanāksmi. Kāda ir atšķirība? Ja mēs būtu nolēmuši atcelt augsta līmeņa sanāksmi, mums būtu jāpieņem vienbalsīgs lēmums Eiropadomē, lai to vēlāk atkal organizētu, un, manuprāt, tas būtu politiski pazemojoši. Lēmums to pārcelt ļaus mums to atkal organizēt vēlāk, nepiešķirot nepelnītas zelta zvaigznes. Tāpēc es uzskatu, ka šī stratēģija ir nosvērta, mierīga un saprotama. Es nedomāju, ka mēs varējām izdarīt kaut ko citu, un es aizvien esmu pārliecināts, ka Krievija būs partneris, ar kuru mums var būt dialogs, ar kuru mēs varam būt godīgi, taču, ja mēs runājam ar viņiem, mēs varam vienīgi mudināt viņus attīstīties. No vienas puses, ja mēs nerunāsim, Krievija jutīsies ielenkta, un mūsu idejas būs mazāk ietekmīgas. Es esmu par to pārliecināts, taču, protams, nākotnes notikumi var pierādīt, ka es kļūdos. Tāpēc tas ir jautājums par atbildības uzņemšanos.

Wojciechowski kungs, Padomes priekšsēdētājs nevar pieņemt lēmumu par to, kurš pārstāvēs Poliju. Polijai Eiropadomē bija divas vietas, un lēmums par to, kurš tās aizņem, bija jāpieņem Polijai. Iedomājieties Eiropu, kurā Eiropadomes priekšsēdētājs saka: „Nē, jūs nevar nākt, bet jūs varat.” Kas gan tā būtu par Eiropu? Polijai ir prezidents — kuru jūs acīmredzot neatbalstāt —, un tai ir premjerministrs; viņiem ir jārīkojas kā valstsvīriem un kā eiropiešiem un jāpieņem lēmums par to, kam būtu jāpārstāv Polija. Galu galā mēs spējām tikt ar to galā, un decembra sākumā man būs iespēja doties uz Poliju, kur es teikšu Polijas prezidentam: „Jums ir jātur jūsu solījums. Jūs apsolījāt parakstīt Lisabonas līgumu, ko jūsu parlaments ratificēja, un jums ir jātur šis solījums.” Tā ir valstsvīra un politiķa uzticamība.

(Aplausi)

Es esmu stingri pārliecināts, ka Polija ir svarīga Eiropai, un tas nav apvainojums nevienam.

Martin kungs, mums ir nepieciešama drosmīga Eiropas demokrātija. Es zinu par jūsu kampaņu, jūsu kampaņu pret korupciju un par pilnvērtīgi funkcionējošu demokrātiju. Jums ir pilnīga taisnība, taču es varu jums pateikt, to, ka kopā ar priekšsēdētāju Barroso mēs esam parādījuši, ka esam drosmīgi. Turklāt šajā Parlamentā pat ir cilvēki, kam šķita, ka es rīkojos bez pilnvarojuma. Ja es būtu gaidījis pilnvarojumu rīkoties, es noteikti rīkotos retāk.

Sudre kundze, paldies arī jums par jūsu atbalstu. Eiropa pastāv tagad, un jums ir taisnība, ka status quo nav izvēles iespēja. Es domāju, ka tam mēs visi varam piekrist. Vissliktākais iznākums būtu tāds, ja pēc vētras mēs turpinātu rīkoties, it kā nekas nebūtu noticis. Tas nozīmētu beigas Eiropas ideālam, un mums nav tiesību palaist garām šo iespēju.

Tad vēl daži cilvēki ir pārsteigti: kāpēc mēs tik ātri organizējam augsta līmeņa sanāksmi? Tāpēc. Tāpēc, ka mēs sev teicām, ja gaidīsim pārāk ilgi, proti, ja gaidīsim, līdz tiks ievēlēts jaunais ASV prezidents, situācija var turpināt pasliktināties, un mums nebūs atbildes. Vai arī situācija uzlabotos, un līdz nākamajam pavasarim visi par to būtu aizmirsuši un nekas nebūtu mainījies. Tāpēc mums ir nepieciešama pirmā augsta līmeņa vai kāda cita līmeņa sanāksme novembrī neatkarīgi no termiņiem ASV.

Dāmas un kungi, es domāju, ka es esmu atbildējis visiem runātājiem. Man ir jāievēro arī prezidentūras darba grafiks, kā arī jāpiedalās preses konferencē kopā ar Komisijas priekšsēdētāju un Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju. Es vēlos atvainoties pārējiem runātājiem, ja neatbildēju visiem. Tas, protams, nav tāpēc, ka es to nevēlos, bet gan tāpēc, ka mani palūdza ievērot šīs dienas darba kārtību. Es centos darīt visu iespējamo, un, protams, man būs iespēja atgriezties Parlamentā decembrī, ja jūs vēlaties, lai garāk atbildētu uz visu runātāju jautājumiem.

 
  
MPphoto
 

  Priekšsēdētāja. − Eiropadomes priekšsēdētāja kungs, gan no runām, gan aplausiem ir skaidrs, ka Eiropas Parlaments jūs atbalsta.

 
  
MPphoto
 

  José Manuel Barroso, Komisijas priekšsēdētājs. − Es tikai vēlētos īsumā atbildēt uz Rasmussen kunga jautājumu. Arī man ir jāatvainojas, jo man ir jābūt preses konferencē. Komisiju pārstāvēs komisārs Almunia.

Kā es sacīju savās iepriekšējās piezīmēs, mūsu pārskatā būs ietvertas visas finanšu tirgus jomas. Es patiesi vēlos pateikties jums personīgi — un daudziem Eiropas Parlamenta deputātiem — par ieguldījumu jūsu ziņojumā. Kā nupat sacīja priekšsēdētājs Sarkozy, mēs vēlamies virzīt šīs pūles globālā mērogā. Es uzskatu, ka mēs varam īstenot dažus no šiem priekšlikumiem līdz Ziemassvētkiem, kā jūs lūdzāt, taču daži ir ļoti jutīgi. Mēs pieņemsim lēmumu, un mēs iesaistīsimies visās starptautiskajās debatēs par visiem šiem jautājumiem, taču es uzskatu, ka ir svarīgi arī tehniski pamatoti priekšlikumi. Es esmu pārliecināts, ka jūs esat pamanījis, ka mēs esam izdarījuši visu, par ko tika panākta vienošanās ECOFIN sanāksmē — finanšu ceļvedi —, kas jums ir pieejams. Nav precīzi teikt, ka mēs šajā Komisijā neesam pieņēmuši tiesību aktus saistībā ar finanšu pakalpojumiem. Kopš šīs Komisijas darba sākuma trīsdesmit divi likumdošanas pasākumi finanšu pakalpojumu jomā ir pieņemti koplēmuma vai komitoloģijas procedūrā, no kuriem 19 tika pieņemti koplēmuma procedūrā. Nākamajās nedēļās un mēnešos būs vēl daži, sākot ar priekšlikumu par reitinga aģentūrām nākamā mēneša sākumā.

Ļaujiet man jums sniegt piemēru par reitinga aģentūrām. Būsim atklāti attiecībā uz šo. Es esmu vairākas reizes runājis ar vairākām valdībām par nepieciešamību pēc reitingu aģentūru regulējuma. Atbilde bija skaidrs „nē”. Tā ir taisnība. Tāpēc es jautāju jums — dažiem no tiem, kas kritizē Komisiju: varbūt jūs varat izmantot savu ietekmi paši savā valdībā vai partijās, kas ir jūsu valdībā? Tas būtu vislietderīgāk, jo patiesībā pirms dažiem mēnešiem, kad mēs par to diskutējām — un šajā jomā komisārs McCreevy atbalstīja indeksāciju aģentūru regulējumu —, ambiciozākais priekšlikums, ko dažas valdības izskatīja, bija uzvedības kodekss.

Jūs varētu teikt, ka tas ir ļoti labi un ka Komisijai ir tiesības to darīt. Tā ir taisnība, taču attiecībā uz finanšu pakalpojumiem, situācija — kā jūs zināt — nav tāda kā daudzos citos jautājumos. Kad mēs bijām krīzē — un krīzes kulminācijas punkts bija šā gada septembrī (taču kopš pagājušā gada augusta mums ir bijuši trīs ceļveži) —, patiesībā daudzas valdības mums stingri ieteica nesniegt priekšlikumus, kas varētu pastiprināt trauksmi vai radīt trauksmes refleksu. Šis ir jautājums, kurā, es uzskatu, Komisijai ir jābūt apdomīgai. Ļoti jutīgajos finanšu tirgus jautājumos mēs nevaram radīt tukšu paziņojumu efektu. Mēs nevaram tikai pasludināt. Šajā jautājumā ir ļoti svarīgi nodrošināt saskaņotu Parlamenta, Komisijas un Padomes rīcību. Es teiktu, ka Eiropas Komisijā mēs, pēc definīcijas, atbalstām Eiropas virzienu regulējumā un uzraudzībā. Es to saku ļoti godīgi. Ja Komisija bieži neizsludināja jūsu pamatoti iesniegtos priekšlikumus, tas nebija tāpēc, ka mēs gulējām, vai tāpēc, ka priekšlikumi bija ideoloģiski aizspriedumaini. Tas bija tāpēc, ka situācijas analīze liecināja, ka iespēja tos īstenot ir tuva nullei. Ļoti godīgi es to vēlos jums pateikt. Mums būs laiks aplūkot visus iemeslus un visus šā procesa posmus, taču es domāju, ka jums ir svarīgi to uzzināt debatēs.

Godīgi runājot, pirms divām nedēļām dažas mūsu valdības vēl teica, ka mums nebija vajadzīga Eiropas atbilde. Iespējams, jūs pamanījāt, ka es Eiropas presē publicēju rakstu ar prasību — lūgumu — sniegt Eiropas atbildi, un dažas valdības teica: „Nē, mēs to varam izdarīt valsts līmenī. Mums nav nepieciešams Eiropas līmenis.” Tāpēc rīkosimies kolektīvi. Paskatīsimies uz sevi kritiski, kas ir jāizdara mums visiem, taču izvairīsimies no vienkāršas atbildes uz ļoti sarežģītu jautājumu Mēs esam gatavi strādāt konstruktīvi Eiropas Parlamentā un Padomē, lai rastu labus risinājumus Eiropai un, iespējams, arī pārējai pasaulei.

(Aplausi)

 
  
  

SĒDI VADA: M. ROURE
Priekšsēdētāja vietniece

 
  
MPphoto
 

  Gilles Savary (PSE).(FR) Priekšsēdētājas kundze, man ir ļoti žēl, ka Pöttering kungs nedeva man vārdu, kad es to prasīju, jo es vienkārši viņam lūdzu tiesības atbildēt, un būtu to darījis labprātāk, kamēr Padomes priekšsēdētājs bija šeit.

Mani ir satracinājusi Francijas sociālistu padarīšana par grēkāzi, ko mēs šeit dzirdējām. Es nekad neesmu redzējis, ka Padomes priekšsēdētājs apšauba kādu politisko partiju. Es nekad neesmu redzējis, ka Francijas Republikas prezidents izsmietu savus tautiešus šādā starptautiskā arēnā, un tāpēc man tas liekas apvainojoši, un es vēlos saņem oficiālu atvainošanos no Francijas valdības.

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

 
  
MPphoto
 

  Robert Atkins (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze, par procedūru. Mums ir vēl viens piemērs nepareizai lietu vadībai šajā Parlamentā. Runa ir par laiku, ko prezidentūra ir noteikusi balsošanai, un ir jābalso izsludinātajā laikā, un nekas nav svarīgāks par mūsu demokrātisko tiesību izpildi balsojot. Es jūs lūdzu ierosināt prezidentūrā jautājumu par to, kā tiek vadītas mūsu lietas, lai to varētu uzlabot un lai mēs balsotu noteiktajā laikā, bet runas būtu noteiktajā garumā.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 

  Priekšsēdētāja. Atkins kungs, ja jūs neiebilstat, mēs turpināsim debates.

Dāmas un kungi, es lūdzu rūpīgi ievērot jūsu runāšanas laiku. Neesiet pārsteigti, ja es jūs pārtraucu.

 
  
MPphoto
 

  Linda McAvan (PSE). - Priekšsēdētājas kundze, žēl, ka Padomes priekšsēdētājs ir aizgājis, jo man bija ziņa viņam, tomēr es ceru, ka Jouyet kungs to uzklausīs.

Tas, ko viņš šorīt sacīja par klimata pārmaiņām, ir ārkārtīgi svarīgi, un viņš pareizi atgādināja Nassauer kungam, ka tagad nav īstais laiks atmest mūsu ambīcijas klimata pārmaiņu jomā un mīkstināt mūsu priekšā esošos priekšlikumus.

(Aplausi)

Šajā Parlamentā un Padomē ir bijusi liela aģitācija. Tā sākās vēl ilgi, pirms sākās finanšu krīze šajā vasarā: tā sākās pagājušajā gadā. Tinte Berlīnē bija tik tikko nožuvusi, kad cilvēki sāka mēģināt to šķaidīt.

Priekšsēdētājs Sarkozy lūdza iesaistīt Parlamentu. Viņš plāno panākt vairāk nekā tikai iesaistīšanu: viņš plāno iesaistīt mūs koplēmumā. Es nezinu, kāpēc mēs vispār diskutējam par koplēmumu: bez šī Parlamenta koplēmuma nebūs klimata pārmaiņu tiesību aktu paketes.

Es vēlos, lai vienošanās tiktu panākta līdz Ziemassvētkiem. Sociālistu grupa var uzņemties šādas saistības. Es neesmu pārliecināta par otru pusi — iespējams, Sarkozy kungs pajautās saviem cilvēkiem. Sociālistu grupa vēlas, lai saistības, nevis kaut kāda vienošanās tiktu uzņemtas līdz Ziemassvētkiem. Mēs vēlamies uzticības cienīgu vienošanos; mēs vēlamies tādu vienošanos, kas nodrošinātu līdzsvaru starp vidi, darbavietām un konkurenci.

Tomēr mēs nevēlamies mazāko kopsaucēju. Priekšsēdētājs Sarkozy nupat atgādināja mums par to, kas notiek, ka tiecas pēc mazākā kopsaucēja. Mēs zinām, ka atsevišķās valstīs ir problēmas — un mēs varam par tām runāt —, taču mums ir nepieciešams tiesību aktu kopums, kas būtu uzticības cienīgs starptautiskās sarunās, nevis tāds, kura pamatā ir nobīdes citās valstīs, jo tāds nav uzticības vērts tiesību aktu kopums, un arī ne tādu, kas izjauc emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu un sagrauj oglekļa cenas. Padomes priekšsēdētāj, es ceru, ka jūs nodosiet šīs ziņas Sarkozy kungam.

Nassauer kungs runāja par klimata pārmaiņu tiesību aktu kopuma izmaksām. Pašlaik mēs izsviežam miljardus finanšu krīzē, ar ko saskaras mūsu bankas. Protams, ir izmaksas, kuras Komisija ir aprēķinājusi par šo tiesību aktu paketi, taču es nevēlos pēc dažiem gadiem vērsties pie iedzīvotājiem un teikt, ka mums būs jāatrod papildu miljardi, jo mēs nespējām rīkoties šeit un tagad. Vēl sliktāk par ieguldīto naudu būs izpostītās dzīves visā pasaulē. Parādīsim politisko drosmi visās šā Parlamenta pusēs; dosimies uz priekšu un izdarīsim to līdz Ziemassvētkiem starptautisko sarunu laikā.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 

  Margarita Starkevičiūtė (ALDE). - (LT) Es vēlos pateikt tikai vienu lietu. Komisijas priekšsēdētājs sacīja, ka Komisijas atbilde uz krīzi nebija pietiekama. Patiesībā atbilde bija spēcīga, dalībvalstis atbildēja, bet Eiropas iestādes lēni reaģēja. Tas ļoti labi bija redzams šodien šajā zālē — kad Sarkozy kungs aizgāja, aizgāja arī visi žurnālisti. Mēs nevienu neinteresējam. Galvenais iemels tam ir mūsu nespēja mainīt veidu, kādā mēs strādājam. Gan Eiropas Parlamentā, gan Padomē ir daudz lielisku cilvēku, taču birokrātiskā sistēma kavē visas iniciatīvas. Mēs spējām reaģēt uz cunami Āzijā, bet rīt mēs debatēsim par budžetu, kas tika pieņemts, neņemot vērā to, ka mēs piedzīvojam ekonomisko cunami Eiropā. Mēs varējām kaut ko darīt, noteikt citas prioritātes mūsu budžetā. Mēs varējām arī noteikt prioritātes mūsu Parlamenta komitejās, kas varētu palīdzēt mums izdzīvot šajā krīzē un apmierināt cilvēku cerības. Eiropas Komisija ir jāpārveido. Es vēlos uzsvērt, ka Komisijas stratēģiskās funkcijas ir jānodala no tehniskajām, un tad tā strādātu efektīvāk.

 
  
MPphoto
 

  John Bowis (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze, Padomes priekšsēdētājam, taču viņa šeit pašlaik nav, es vēlos teikt: šorīt viņš runāja daiļrunīgi par nākotnes izaicinājumiem mūsu ekonomikai, kas ir pamatoti izvirzīti mūsu darba kārtības priekšplānā, taču ne mazāk pamatoti un daiļrunīgi jūs skaidri pateicāt augsta līmeņa sanāksmē un arī šodien, ka jūsu nodoms ir saglabāt termiņus un mērķus saistībā ar klimata pārmaiņu apkarošanu. Jūsu vārdi ir būtiski un pareizi. Jūs sacījāt, ka klimata pārmaiņu tiesību aktu kopums ir tik svarīgs, ka mēs to nedrīkstam vienkārši pazaudēt, aizbildinoties ar finanšu krīzi.

Bija ļoti svarīgi, ka kanclere Merkel par spīti reālām bažām viņas un citās valstīs skaidri pateica, ka Vācija atbalsta to, ka klimata pārmaiņu mērķi ir jāīsteno un risinājumi ir jāatrod līdz augsta līmeņa sanāksmei decembrī. Ja tas ir izaicinājums, ko jūs mums metat, es uzskatu, ka Parlaments atbildēs efektīvi un savlaicīgi.

Taču man ir jāsaka, ka tagad uzmanība ir pievērsta Padomei. Lai to panāktu, mums būs jāsniedz mierinājums valstīm, kurās ir reālas problēmas, kā Polijā ar akmeņoglēm. Mums būs jānosaka skaidri kritēriji vieglākai pieejai noteiktām nozarēm, kas saskaras ar reālām noplūdes problēmām. Mums ir arī skaidri jāpasaka, ka mūsu atbalsts transporta biodegvielai ir atkarīgs no degvielas ražošanas no ilgtspējīgiem resursiem. Bez tā mēs varam nodarīt nelabojamu kaitējumu videi un cilvēku ieradumiem, savvaļas dzīvniekiem un augu valstij.

Mēs esam radījuši sev milzīgu izaicinājumu, taču mēs nevaram to neatrisināt. Vides katastrofa padarītu mūsu pašreizējās ekonomiskās problēmas par nenozīmīgām.

Kā teica priekšsēdētājs Sarkozy, abi politikas virzieni ir jāattīsta vienlaicīgi. Taču mums ir jāpārliecinās — un priekšsēdētājam ir jāpārliecinās —, ka Parlaments nepaliek uz sēkļa Komisijas nespējas dēļ tam sekot.

 
  
MPphoto
 

  Bernard Poignant (PSE).(FR) Priekšsēdētājas kundze, es esmu pirmais šajās debatēs iesaistītais Francijas sociālists. Man ir žēl, ka Padomes priekšsēdētājs ir aizgājis, pajokojot par lielāko partiju viņa lielajā valstī. Viņam bija tiesības to darīt, taču viņam arī bija pienākums palikt un uzklausīt atbildi: tas ir, manu pretenziju viņam. Es arī nedomāju, ka Eiropadomes priekšsēdētājam ir labi izraisīt šķelšanos vienā no lielākajām Parlamenta grupām. Schulz kungs viņam atbildēja. Kad viņš izsmej franču sociālismu, tikai padomājiet par izsmiešanas mērķi. Viņš ir aizmirsis, ka franču sociālisms ir devis Eiropai François Mitterrand, viņš ir aizmirsis, ka tas ir devis Jacques Delors...

(Aplausi)

... un viņš ir aizmirsis, ka, lai panāktu, ka Eiropa viņam uzticas, viņš paņēma līdzi divus sociālistus: Bernard Kouchner un Jean-Pierre Jouyet.

 
  
MPphoto
 

  Lena Ek (ALDE). - (SV) Priekšsēdētājas kundze, ir svarīgas divas lietas. Pirmā ir finanšu krīze. Ir svarīgi, lai mēs Eiropā runātu vienā balsī. Pēdējā reize, kad mēs risinājām krīzi kopā ar ASV, bija tad, kad mēs diskutējām par terorismu. Mēs ieviesām ļoti daudz noteikumu, kas tagad šķiet ļoti sveši eiropiešu domāšanai saistībā ar privātās dzīves aizsardzību. Mums ir nepieciešama Eiropas pieejai šai krīzei, un tāpēc mums ir nepieciešami vienoti noteikumi un standarti tādām lietām kā pārredzamība, solidaritāte un Eiropas tirgū izmantotajiem finanšu instrumentiem. Stabilitātes pakts būtu izcils rīks šajā ziņā.

Otrs ir klimata pārmaiņu tiesību aktu kopums. Mēs esam nobalsojuši par klimata pārmaiņu tiesību aktu kopumu divās lielākajās komitejās un ar liela vairākuma atbalstu esam pieņēmuši lēmumu par atbalstu Komisijas priekšlikumam. Mēs neplānojam pretoties mērķiem vai termiņiem. Ja prezidentūra nopietni runā par mērķu un termiņu uzsvēršanu, mēs gaidīsim paziņojumu par to, kad mēs varēsim apsēsties un diskutēt par jautājumiem atbilstīgi konkrētiem termiņiem. Tiktāl, cik tas attiecas uz Parlamentu, mēs izmantosim mūsu koplēmuma un koplēmuma procedūras spēku, lai nodrošinātu līdzsvaru starp iestādēm.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 

  Alexander Radwan (PPE-DE).(DE) Priekšsēdētājas kundze, es būtu devis priekšroku runāt tieši ar Sarkozy kungu un sevišķi Barroso kungu, tā kā es vēlējos vērsties pie Komisijas priekšsēdētāja, jo pēdējos gados ar dažiem komisāriem mēs esam guvuši maz sekmju.

Iedzīvotāji sagaida, ka Eiropa nodarbosies ar svarīgiem, nevis maznozīmīgiem jautājumiem. Schulz kungs, kurš nupat pameta Parlamentu, ir apvienojis visus konservatīvos. Cilvēki nesagaida, ka ar viņiem auklēsies mazsvarīgos jautājumos. Tā vietā viņi vēlas atbrīvojumu no regulējuma maziem un vidējiem uzņēmumiem un iedzīvotājiem, kā arī vairāk darba svarīgos jautājumos. Es vēlos uzsvērt, ka Eiropas Parlaments jau aicināja Komisiju 2003. gadā sniegt priekšlikumu par kredītreitinga aģentūrām. Pārsteidzoši, ka pa to laiku Komisija ir sapratusi terminu „riska ieguldījumu fonds”, lai arī tas, protams, neattiecas uz visiem komisāriem. Komisijas priekšsēdētājs tagad izskata šo jomu.

Schulz kungs vienkāršoja lietas, pasakot, ka vainojami ir tikai konservatīvie. Patiesībā tā bija Padome, kas gadiem ilgi kavēja progresu uzraudzības jomā. Tie bija Vācijas finanšu ministri Eichel kungs un Steinbrück kungs. Es vēlos atgādināt Parlamentam, ka cilvēks, kas regulāri bija atbildīgs par lietu kavēšanu Eiropas līmenī — un vēlos lūgt sociālistiem pateikt to savam priekšsēdētājam —, bija Koch-Weser kungs, kurš tagad ieņem labu amatu „Deutsche Bank”.

Nākotnē mēs sagaidām, ka Eiropa ieviesīs tās morālās vērtības un prioritātes finanšu tirgu regulējumā. Tas nozīmē ilgtspēju, nevis tikai risku palielināšanu, lai palielinātu peļņu. Tas arī nozīmē pievēršanos pamatiem, kā to darītu vidējs uzņēmums. Tas mums ir jāievieš starptautiskā līmenī. Nepietiek tikai ar starptautisku konferenču organizēšanu. Eiropai ir jābūt vienotai, lai nodrošinātu, ka starptautiskā līmenī atkal kaut kas notiek.

 
  
MPphoto
 

  Pervenche Berès (PSE).(FR) Priekšsēdētājas kundze, aplūkojot Padomes secinājumus, mani kaut kas pārsteidz. Ir pieminēts jautājums par atalgojumu, un tas ir pareizi, jo tas ir svarīgākais jautājums, kas mums ir kopīgi jāatrisina un par ko ir jāuzņemas atbildība. Tomēr vēl ir jautājums par nodokļu oāzēm, un attiecībā uz šo jautājumu man ir radies iespaids — lai arī, iespējams, es esmu to nepareizi izlasījusi —, ka pat starp rindiņām teksts neko nepasaka.

Padomes priekšsēdētāja kungs sacīja, ka mums ir jābūt ambicioziem, nevis vienkārši jāmeklē mazākais kopsaucējs; es vēlos aicināt ievērot to arī nodokļu oāžu jautājumā. Es arī vēlos aicināt priekšsēdētāju Barroso, iespējams, palielināt viņa pilnvaras, lai pārvarētu šo krīzi, iesaistot komisāru Kovács, ja viņš patiesi vēlas risināt šos jautājumus.

Visbeidzot, es vēlos aicināt Komisiju lūgt dalībvalstis pārskatīt to rīcības plānus. Kāda jēga ir koordinēt ekonomikas politiku, pamatojoties uz valstu programmām, kas pat neņem vērā prognozes par lejupslīdi, ar ko mums būs jāsaskaras? Ja Komisija nopietni uztver ekonomisko pārvaldību, tai ir jāprasa dalībvalstis pārskatīt to plānus, ņemot vērā reālo ekonomisko situāciju, ar ko tām būs jāsaskaras.

Galu galā ikviens ir pateicis savu sakāmo, un galu galā mēs esam panākuši noteiktu eiropiešu sadarbību, taču ar to nepietiek. Mums ir vēsturiska iespēja dot dalībvalstīm rīkus, lai ietekmētu reālo situāciju ekonomikas politikā un dalībvalstu ekonomiskās un rūpnieciskās stratēģijas, tāpēc izmantosim to. Komisijas vārdā jums ir jāuzņemas iniciatīva, lai noteiktu sistēmu, atbilstīgi kurai dalībvalstis izmantotu banku nacionalizāciju, lai pārvērstu tās par mums nepieciešamajiem instrumentiem investīciju finansēšanai ilgtermiņā...

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

 
  
MPphoto
 

  Jacek Saryusz-Wolski (PPE-DE). - (FR) Priekšsēdētājas kundze, Jouyet kungs, daļa Eiropadomes secinājumu bija par energoapgādes drošību, taču šis jautājums pakļuva zem radara un tika pārskatīts šajās debatēs. Tagad tas ir svarīgāks nekā jebkad agrāk. Es atbalstu Padomes secinājumus, taču ļaunums slēpjas detaļās, un tieši šo detaļu un konkrētuma pietrūkst. Es vēlētos pievērsties divām no tām.

Pirmkārt, ir ļoti svarīgs jautājums par ES attiecībām ar ražotājām un tranzītvalstīm. Ideja palielināt mūsu diplomātiju enerģētikas jomā ir pilnīgi pamatota, taču vienmēr trūkst dalībvalstu gribas vienoties par ziņu, kādu mēs sūtām trešām valstīm, un mūsu valstu politikas atbilstību Savienības kopējām interesēm. Īsāk sakot, mums trūkst vienotas ārpolitikas un energoapgādes drošības politikas. Mazākais kopsaucējs, proti, mūsu pozīciju saskaņošana ar mūsu ražotājām un tranzītvalstīm, ne tuvu nav sasniegts un īstenots. Tādējādi, tā vietā, lai runātu vienā balsī, spēkā ir politika „katrs par sevi”, kā to apliecināja vairākas divpusējas vienošanās, kas vājina mūsu pozīciju sarunās un mazina mūsu vienotību attiecībās ar pārējiem.

Otra problēma ir Eiropas projektu neesamība. Netiek runāts par naftas un gāzesvadu projektiem, kas ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs nodrošinātu mūsu energoapgādes drošību, un Nabucco gāzesvada liktenis tagad šķiet neskaidrs par spīti tam, ka tas tiek uzskatīts par augtas prioritātes projektu.

Mums par energoapgādes drošību ir arī jāmācās no Gruzijas krīzes, izveidojot efektīvu pašreizējās

infrastruktūras aizsardzību tranzītvalstīs kara vai politiskās nestabilitātes laikā.

Nobeigumā es atgādinu Padomes saukli: atbildība un solidaritāte. Tagad mums jārīkojas, pretējā gadījumā pastāv risks, ka Eiropas ārpolitika energoapgādes drošības jomā nekad netiks īstenota.

 
  
MPphoto
 

  Dariusz Rosati (PSE). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, tā kā es uzstājos debatēs par Eiropadomes secinājumiem, es vēlos pievērsties diviem jautājumiem.

Pirmais ir par finanšu krīzi. Tā, bez šaubām, ir pierādījusi, ka banku pārraudzībā ir nepieciešami krasi uzlabojumi. Izmaiņas būtu jākoncentrē uz aktīvu riska novērtējuma uzlabošanu un piesardzības pasākumu piemērošanu jauniem finanšu instrumentiem. Tomēr ir nepieciešamas arī izmaiņas procikliskajos lēmumos par hipotēkām. Hipotēkas palielinās, pieaugot īpašumu cenām, un attiecīgi samazinās, samazinoties cenām. Tieši šis ir mehānisms, kas veicina spekulatīvo burbuļu rašanos.

Otrs jautājums, ko es vēlos pieminēt, ir par klimata pārmaiņu tiesību aktu kopumu. Es atzinīgi vērtēju Padomes lēmumu meklēt kompromisu sistēmai CO2 emisiju atļauju tirdzniecībai. Ir dalībvalstis, kur 90 % enerģijas tiek iegūti no akmeņoglēm. Ja šīm valstīm jau no 2013. gada būtu jāiegādājas 100 % atļauju, tas radītu katastrofālu ietekmi uz to ekonomiku. Veselais saprāts un vienlīdzīgas attieksmes princips pieprasa ieviest pārejas periodu.

 
  
MPphoto
 

  Avril Doyle (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze, 2007. gada martā Vācijas prezidentūras vadībā un vēlreiz 2008. gada martā Slovēnijas prezidentūras vadībā Eiropas līderi apņēmās sasniegt mērķi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par vismaz 20 % līdz 2020. gadam, jau ierobežotas ambīcijas. Nedzīvosim ilūzijās: lai pēc 2012. gada panāktu starptautisku vienošanos par klimata pārmaiņām Kopenhāgenā, mums ir jāformulē mūsu tiesību akti skaidri un nepārprotami.

Pašreizējā starptautiskā finanšu likviditātes krīze un ekonomiskie apstākļi daudziem ir likuši kļūt piesardzīgākiem attiecībā uz ilgtermiņa CO2 mērķu noteikšanu vai uzdošanu ražošanai panākt nepieciešamo siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu, tādējādi veidojot Eiropas ekonomiku par ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kas mums ir tik ļoti nepieciešama un kas, manuprāt, izraisīs trešo industriālo revolūciju, sniedzot Eiropai aizraujošo pirmā soļa priekšrocību visā jauno tehnoloģiju jomā.

Tomēr ES mērķus pēc 2012. gada nevajadzētu aplūkot, pamatojoties uz pašreizējo ekonomisko krīzi. Es uzskatu, ka mūsu valdības spēs to pārvarēt īsākā termiņā, un mums tagad ir jārīkojas tā, lai nākotnes paaudzēm nebūtu jānes uz saviem pleciem smagums — tajā skaitā ekonomiskais smagums — jebkādu klimata un enerģētikas tiesību aktu termiņu kavējumu gadījumā. Mēs nevaram nākotnē maksāt vairāk par mūsu nespēju rīkoties tagad, vai arī nākotne nebūs pret mums laba — vai, kā teica priekšsēdētājs Sarkozy, mēs nesagaidīsim savu nākotni.

Eiropas Parlaments ir devis man kā referentei par klimata pārmaiņām stingras pilnvaras vadīt sarunas ar Padomi trialogā, un es nopietni uztveru šo pienākumu. Mums ir jāpatur mērķi un termiņi un, kā sacīja Sarkozy kungs, lielas ambīcijas attiecībā uz dažiem kompromisiem būs dienas kārtības jautājums. Es ceru cieši sadarboties ar Komisiju un Padomi Francijas prezidentūras vadībā. Es uzskatu, ka decembrī kopā mēs varam un atradīsim efektīvu un īstenojamu vienošanos par klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumu...

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju.)

 
  
MPphoto
 

  Ieke van den Burg (PSE). - Priekšsēdētājas kundze, ir interesanti, ka finanšu tirgu uzraudzība ir kļuvusi par Padomes Chefsache. Es augstu vērtēju augsta līmeņa grupas Jacques de Larosièr vadībā izveidi, ko mēs EP esam prasījuši jau vairākus gadus.

Es vēlos to paziņot skaidri: ar saskaņošanu ir par maz. Mums patiešām ir nepieciešami institucionāli risinājumi. Ar dalībvalstu uzraudzības iestāžu sadarbību, pamatojoties uz „ievēro vai paskaidro” sistēmu, kā tas ir Maksātspējas II direktīvas un KPD priekšlikumos, nav pietiekami, un ar Finansiālās stabilitātes forumu, kas ir diezgan bezatbildīgs un kurā piedalās tikai lielo valstu pārstāvji ar savām nacionālajām interesēm, nav pietiekami. Tas nesniedz skaidru Eiropas nostāju. Mums ir nepieciešama vienota arhitektūra, kas būtu līdzīga Eiropas centrālo banku sistēmai, kas perfekti darbojas kā šķīrējtienesis iekšienē un stingri pauž nostāju starptautiskā līmenī.

 
  
MPphoto
 

  Paul Rübig (PPE-DE). (DE) Priekšsēdētājas kundze, vispirms es vēlos apveikt Padomi ar vienošanos par trešo ceļu uz klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumu. Tas ir saprātīgs risinājums, kas ļaus mums izvairīties no piespiedu enerģētikas uzņēmumu iegādes, tomēr arī nodrošinās pastāvīgu konkurenci.

Otrā lieta, ko es vēlos teikt, ir tā, ka CO2 jautājums, protams, ir svarīgs finanšu krīzes apstākļos, jo ar izsoli mēs atkal uzņemamies risku apiet reālo ekonomiku un radīt jaunu spekulatīvu finanšu instrumentu, kas izvedīs energoietilpīgo rūpniecību no Eiropas. Tāpēc es vēlreiz vēlos lūgt jūs ļoti uzmanīgi apsvērt, vai CO2 atļauju piešķiršanai ar skaidru 20 % atlaidi nebūs lielāka jēga par naudas atņemšanu uzņēmumiem, kam tā ir nepieciešama investīcijām jauninājumos un pētniecībā, lai panāktu 20 % samazinājumu.

Mums ir jāpalielina investīcijas, sevišķi mazos un vidējos uzņēmumos. Tāpēc es arī aicinu būtiski uzlabot Eiropas komunikāciju tīklus, sevišķi enerģētikas jomā, un izstrādāt stratēģijas efektīvāku energoatdeves pasākumu īstenošanai, jo tas ir sevišķi svarīgi mazajiem uzņēmumiem, nodarbinātībai un neto algām Eiropā.

Visbeidzot, es vēlos aicināt komisāru Kovács apsvērt, kā mēs atkal varam iekustināt ekonomiku, izmantojot nodokļu politiku un, it sevišķi, izmantojot jaunas un īsākas amortizācijas un attiecīgu nodokļu atlaižu iespējas. Ieviešot jaunu nodokļu politiku un stimulus, ir iespējams veicināt Eiropas ekonomiku.

 
  
MPphoto
 

  Giles Chichester (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze, salīdzināt krīzi finanšu tirgos ar viesuļvētru būtu dīvaini: kad vējš nomierinās, rodas miera sajūta, taču ir nepieciešami gadi, lai novērstu postījumu, ko tas ir radījis, un tas pats būs ar piedzīvotā nemiera ekonomiskajām un sociālajām sekām.

Mēs esam panākuši līdzsvaru starp nepārtrauktību un pielāgošanos mainīgajos apstākļos. Attiecībā uz enerģētikas politiku tas nozīmē stratēģisko piegādes drošības, ilgtspējas un konkurences mērķu ievērošanu, apsverot, vai nav nepieciešams mainīt taktiku, līdzekļus. Enerģija ir ārkārtīgi svarīga mūsu dzīvesveidam un kvalitātei. Tā ir ilgtermiņa nozare, kur jaunas ražotspējas nodrošināšanai ir nepieciešami 5, 10 vai 15 gadi, un acīmredzot nevar būt īstermiņa atbildes uz problēmām, ar ko mēs saskaramies. Arī cīņa pret klimata pārmaiņām ir ilgtermiņa jautājums, un šeit brīnumzāļu vai vienkārša risinājuma nav.

Attiecībā uz taktiku ir tādi, kas iebilst pret klimata–enerģētikas tiesību aktu paketes mērķu līmeni un termiņiem. Tie ir tie, kas bija noraizējušies par oglekļa noplūdēm un Eiropas darbavietu pārvietošanu labu laiku pirms finanšu krīzes. Varbūt mums vajadzētu vēlreiz pārskatīt detaļas, ja ne pašu principu.

Tomēr šoreiz es esmu galvenokārt noraizējies par to, ko mums nevajadzētu darīt, un tas ir iekrist pārmērīga regulējuma slazdā, jo pārmērīgs regulējums var paātrināt kaut ko daudz ļaunāku: 1930. gadu ekonomiskās krīzes atkārtošanos. Es labi zinu, cik svarīgs ir labs regulējums, lai tirgi darbotos labi un lai nodrošinātu pārredzamību, taču nenokausim vistu, kas dēj zelta olas.

 
  
MPphoto
 

  Ryszard Czarnecki (UEN). – (PL) Pateicoties manas valsts, Polijas, prezidentam un premjerministram Briseles augsta līmeņa sanāksmē veselais saprāts guva virsroku un tiks sagatavots attiecīgs paziņojums par klimata tiesību aktu kopumu. Saskaņā ar augsta līmeņa sanāksmē panāktajiem nolīgumiem, par ko jāizsaka pateicība Eiropas līderiem, līgums par pārmērīgi apgrūtinošiem vides ierobežojumiem, kas ietekmētu jaunās dalībvalstis, tika noraidīts. Tomēr tas nav pilnīgi pazudis.

Augsta līmeņa sanāksmēs tika runāts arī par finanšu krīzi. Dīvaini, ka dažas dienas pirms tam notika mazāka augsta līmeņa sanāksme, kurā piedalījās lielākās Eiropas Savienības valstis. Šī mazākā augsta līmeņa sanāksme atgādināja Padomju Savienības Komunistiskās partijas Politbiroju. Nav pareizi, ka varenākās Savienības dalībvalstis uzspiež savus risinājumus pārējām valstīm. Turklāt dubultu standartu piemērošana ir kaitinoša. Es runāju par to, ka tas ir pieņemami dalībvalstu bankām, taču tas nav pieņemami Polijas kuģu būvētavām. Šajā ziņā Eiropas Savienība neatšķiras no George Orwell „Dzīvnieku fermas”, kur visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem.

 
  
MPphoto
 

  Zuzana Roithová (PPE-DE). – (CS) Es uzskatu, ka diskusija par vides, sociālo un citu standartu uzlabojumu apmēru un ātrumu tāpat kā Eiropas regulējuma pārskatīšana ir svarīga, lai rastu risinājumu lejupslīdei, ar ko tagad saskaras Eiropas ekonomikas. Schulz kungs šeit sacīja, ka Komisijas un Padomes solījumi ir smieklīgi, taču arī Parlaments var samazināt pārmērīgo regulējumu Savienībā. Tieši tā ir negatīvā pievienotā vērtība, kas mazina ES konkurētspēju pasaules līmenī. Autobūves, elektronikas, stikla, tekstila un citām rūpniecības nozarēm nav nepieciešama līdzekļu iepludināšana: tām ir nepieciešams sapratīgs regulējums. Finanšu krīze ir nevis nepietiekama regulējuma, bet gan kontroles mehānismu darbības traucējumu rezultāts. Tas nespēja aizsargāt investīcijas un apdraud nodarbinātību. Tas pats attiecas uz regulējumu pasaules līmenī. Krīze un globālā ekonomikas lejupslīde ir iespēja izstrādāt rūpīgāku globālo tirgu, ne tikai Eiropas, regulējumu, lai panāktu ilgtspējīgu, vides un sociālā ziņā pieņemamu ilgtermiņa attīstību. Tā ir vide, kas mums ir jārada eiropiešiem arī pasaules līmenī. Citādi es atzinīgi vērtēju Padomes vienošanos par enerģētikas tiesību aktu kopumu.

 
  
MPphoto
 

  Stavros Lambrinidis (PSE). - (EL) Priekšsēdētājas kundze, pašlaik mums ir nepieciešama jauna ekonomiska un sociāla vienošanās, „jauns darījums”. Ja ES nespēs to panākt, tirgu alkatība turpinās veicināt neproduktīvas investīcijas, tā ieķīlās savu un savu strādnieku, un iedzīvotāju nākotni.

Ko mēs domājam ar „jaunu darījumu”? Mums ir nepieciešama jauna ekonomiskās pārvaldības sistēma, jauna Eiropas Centrālās bankas loma, jauna sociālā stāvokļa uztvere, nevis kā brīvā tirgus aste, bet gan kā atslēga uz attīstību. Mums ir nepieciešams jauns Eiropas fonds, ekoloģiskās attīstības fonds, nopietns globalizācijas fonds un, protams, lielāks Eiropas budžets, un mums ir nepieciešams jauns sociāls Māstrihtas līgums nodarbinātībai un izaugsmei.

 
  
MPphoto
 

  Marios Matsakis (ALDE). - Priekšsēdētājas kundze, daudzi Eiropas iedzīvotāji — tajā skaitā daži šeit esošie — vēlējās pajautāt Barroso kungam un Sarkozy kungam, vai viņi domā, ka tas ir godīgi, ka par šo finanšu krīzi ir jāmaksā parastajiem Eiropas iedzīvotājiem, nevis tiem banku vadītājiem Amerikas Savienotajās Valstīs vai Eiropā, kas nelikumīgi — vai dažos gadījumos pat kriminālā veidā — taisīja miljonus un kas tagad izbauda savus miljonus, glabājot tos nodokļu oāzēs vai drošos noguldījumu kontos. Viņi arī gribēja pajautāt, vai tas ir godīgi, ka tad, kad Amerikas ekonomika saķer iesnas vai kad tai ir vēzis, eiropiešiem ir jāveic ķīmijterapija. „Jā” sadarbībai ar amerikāņiem, bet „nē” atkarībai.

 
  
MPphoto
 

  Marie Anne Isler Béguin (Verts/ALE). - (FR) Priekšsēdētājas kundze, Jouyet kungs, es biju Tbilisi, kad priekšsēdētājs bija ieradies apspriest miera plānu, un, protams, vēlos izrādīt viņam cieņu par viņa ātro rīcību, lai pieliktu punktu šim karam. Tomēr karš daļēji bija arī mūsu vaina: 14 gadu mēs esam bijuši pārāk piesardzīgi; mēs klusu noraudzījāmies, kamēr provokācijas separātistu reģionos pastiprinājās. Tā ir taisnība, ka šis karš bija modinātāja zvans Eiropai, liekot tai uzņemties atbildību, taču Kaukāzā vēl aizvien kvēlo liesmas, un mums ir jādara viss iespējamais, lai galīgi izbeigtu iesaldētos konfliktus visas Eiropas drošības labad.

Es zinu, Jouyet kungs, ka Eiropas valstu uzskati dalās attiecībā uz Gruzijas pievienošanos NATO; es esmu pret to. Man jums ir priekšlikums: es aicinu Eiropas Savienību ierosināt šo Kaukāza valstu neitralitāti. Tikai neitralitāte mazinās spriedzi Krievijā un noteikti aizsargās šo apakšreģionu pret jauniem konfliktiem. Neitralitāte garantēs šo jauno demokrātiju drošību un palīdzēs nodrošināt mūsu pašu drošību.

 
  
MPphoto
 

  Mirosław Mariusz Piotrowski (UEN). – (PL) Viens no svarīgākajiem augsta līmeņa sanāksmē izskatītajiem jautājumiem bija globālā finanšu krīze saistībā ar klimata tiesību aktu kopumu. Tas bija pareizi, ka Padome koncentrējās uz šo problēmu. Tomēr satraucoši ir tas, ka galvenie lēmumi tika pieņemti agrāk tikai četru valstu pārstāvju sanāksmē. Pēc tam pozīcija tika saskaņota tā dēvētajā Eirogrupā, un tikai pēc tam tā tika pausta Eiropadomē. Šī kārtība rada lielas bažas par to, vai Eiropadome tiešām tiek uztverta nopietni vai vienkārši kā forums, kur zem mazas līderu grupas lēmumiem tiek uzlikts zīmogs. Vai mums būtu jādomā, ka tagad patiesībā ir izveidojusies trīs ātrumu Eiropa?

Globālās krīzes apstākļos ir arī vērts apsvērt iepriekšējos lēmumus par oglekļa dioksīda emisiju ierobežošanu. Šādu ierobežojumu tūlītēja ieviešana varētu vēl vairāk pastiprināt lejupslīdi, sevišķi Centrālās un Austrumeiropas valstīs, piemēram, Polijā, negatīvi ietekmējot visu Eiropas ekonomiku. Tāpēc ir jāpieņem atsevišķs tiesību aktu kopums tām valstīm, kurās galvenais enerģijas avots ir akmeņogles.

 
  
MPphoto
 

  Jean-Pierre Jouyet, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Priekšsēdētājas kundze, es īsi izteikšu viedokli par nupat paustajām atbildēm.

Es vēlos pateikt McAvan kundzei, ka mēs pilnīgi piekrītam viņai, ka tiesību aktu kopumam ir jābūt ambiciozam, ka mēs ceram, ka, ja iespējams, ar Parlamenta atbalstu mēs varēsim panākt vienošanos līdz Ziemassvētkiem un ka mēs piekrītam, ka tas nedrīkst būt kaut kāds līgums. Mēs pilnībā atbalstām jūsu pārliecību un ceram, ka mēs panāksim labu līdzsvaru starp konkurētspēju un ilgtspējīgu attīstību.

Pievēršoties Starkevičiūtė kundzei, viņai es gribu teikt, ka ir skaidrs, ka finanšu krīze jau ir radījusi lielāko ietekmi. Mēs nedrīkstam, un es to vēlos teikt arī pārējiem runātājiem, mainīt kursu, un tāpēc mums ir jāsaglabā enerģētikas un klimata pārmaiņu tiesību aktu kopums. Attiecībā uz ES budžetu mēs par to kopā debatēsim rīt jūsu pirmā lasījuma kontekstā. Es uzskatu, ka Komisijas priekšlikums ir vērsts uz izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību un ka mēs nedrīkstam no tā atkāpties, taču pie tā mēs atgriezīsimies rītdienas debatēs.

Attiecībā uz Bowis kunga komentāriem ir skaidrs, ka mēs nevaram ierobežot mūsu ambīcijas saistībā ar enerģētikas un klimata pārmaiņu tiesību aktu kopumu finanšu krīzes dēļ — tas jau tika uzsvērts. Tomēr mums ir jāņem vērā valstu energoresursu dažādība un nozaru līdzsvars.

Poignant kungam un Savary kungam es vēlos teikt, pirmkārt, ka es apzinos Francijas sociālistu lielo ieguldījumu Eiropas Parlamenta debatēs un viņu lielo ieguldījumu Sociāldemokrātu grupā Eiropas Parlamentā, un, otrkārt, ka es uzskatu, ka esmu viens no tiem, kas vislabāk apzinās, cik daudz Eiropa ir parādā Jacques Delors un François Mitterrand. Es arī domāju, ka Francijas Sociālistu partijai dažkārt būtu skaļāk tas jāatgādina, kas ļautu izvairīties no dažām neskaidrībām: „Eiropa nav pamats labējiem un kreisajiem; tā ir eiropiešu pamats”. Tā ir mācība, ko esmu guvis no Jacques Delors, un es zinu, ka Savary kungs un Poignant kungs piekrīt šim viedoklim.

Attiecībā uz Ek kundzes teikto, protams, mēs esam patiesi mērķos un termiņos. Mums ir jārīkojas, lai panāktu, ka tiesību aktu pakete ir gatava starptautiskiem izaicinājumiem, ar ko Eiropai būs jāsaskaras.

Attiecībā uz Radwan kunga un citu komentāriem par finanšu krīzi ir skaidrs, ka mēs rīkojamies, lai aizsargātu iedzīvotājus, aizsargātu noguldītājus un nodrošinātu, lai tie, kas dažādās iestādēs ir atbildīgi par krīzi, samaksātu par to. Mēs jau esam teikuši, ka šajā gadījumā ir jāpiemēro rūpīgas attieksmes pienākuma princips. Ieguldītā nauda ir jāizmanto, lai aizsargātu iedzīvotājus un noguldītājus; tā nav paredzēta kā dāvana iesaistītajām pusēm, kas galvenokārt ir atbildīgas par finanšu krīzi gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan Eiropā, jo tās bija pārāk atkarīgas no spekulācijām.

Berès kundze pareizi uzsvēra, kā jau tika sacīts, cīņu pret nodokļu oāzēm gan ES, gan ārpus tās. Šis jautājums nebija pietiekami atspoguļots Eiropadomes secinājumos, taču, kā sacīja Padomes priekšsēdētājs, būs citas Eiropas sanāksmes — un „Eiropas” ir pareizais vārds. Šī nav divu, trīs vai četru ātrumu Eiropa: šīs ir Eiropas sanāksmes, kurās mēs kopā varam izstrādāt starptautisku finanšu regulējumu — jaunu starptautisku finanšu regulējumu —, kas bruģēs ceļu uz labāku ekonomikas finansēšanu ilgtermiņā. Es apstiprinu to, kas tika teikts par dažādības nepieciešamību Komisijas izveidotajā pārdomu grupā.

Saryusz-Wolski kungam ir taisnība, un viņš uzsvēra ļoti svarīgu punktu: mēs neesam pietiekami izcēluši Padomes secinājumus, sevišķi attiecībā uz energoapgādes drošību. Tas, kas tika izdarīts pēdējā Eiropadomē saistībā ar energoapgādes drošību, ir ļoti svarīgi. Mums ir arī praktiski jāīsteno teiktais par attiecībām ar ražotājām un tranzītvalstīm. Mums ir skaidrs, kādas ziņas mums ir jāsūta trešām valstīm, un mums tas noteikti ir jāpatur prātā dialogā ar Krieviju. Mums ir arī jāīsteno šie secinājumi, atbalstot projektu energoapgādes avotu dažādošanai, piemēram, jau minētos, sevišķi Nabucco gāzesvada projektu. Protams, šādā veidā pēdējā Eiropadomē realizējās zināma veida enerģētikas Eiropa.

Attiecībā uz Rosati kunga komentāriem, kā mēs jau sacījām, mums ir jāņem vērā specifiskās Polijas enerģētiskās situācijas iezīmes, sevišķi attiecībā uz akmeņoglēm, taču ir skaidrs, ka Polijai arī būs pienākums saistībā ar gatavošanos Poznaņas augsta līmeņa sanāksmei šogad.

Visbeidzot, es pilnīgi piekrītu Doyle kundzes teiktajam. Mums ir jābūt atbildības sajūtai. Finanšu krīze nedrīkst likt mums aizmirst par atbildi, kas mums ir jādod vides krīzei, un mēs nedrīkstam slēpties aiz finanšu krīzes.

Attiecībā uz van den Burg kundzes aicinājumu, mums patiesi ir nepieciešama labāka iestāžu koordinēšana augstākajā līmenī. Mums ir jānošķir uzraudzība un regulējums, un mums ir nepieciešama labāka uzraugu koordinēšana iestāžu līmenī.

Tāpat kā Rübig kungs, es esmu priecīgs par panākto vienošanos par „trešā ceļa” priekšlikumu enerģētikas jomā. Tas, manuprāt, ir ļoti apmierinošs kompromiss. To, es domāju, ka varu jums pateikt. Ir svarīgi arī ieviest stimulus energotaupībai: šajā ziņā es atbalstu viņa viedokli.

Pievēršoties tam, ko sacīja Chichester kungs, tas ir tiesa, ka mums ir nepieciešami strukturāli risinājumi gan finanšu krīzei — kas būs izaicinājums nākamajās starptautiskajās sanāksmēs —, gan klimata pārmaiņām, un vispirms mums ir nepieciešams labs, nevis pārmērīgs regulējums.

Visbeidzot, attiecībā uz Czarnecki kunga komentāriem ir skaidrs, ka, saskaroties ar atsevišķām problēmām ražošanā, mums ir jāizskata piemērošanās iespējas dažās valstīs. Tas ir Polijas un tās jūras kuģu būvētavu gadījums; mēs esam ļoti labi informēti par šo jautājumu.

Attiecībā uz Isler Béguin kundzes teikto mēs zinām, ka problēmu risināšana Kaukāzā būs garš, izstiepts process un ka Eiropai ir arī jāveic preventīvi pasākumi. Es piekrītu viņai, ka mums ir arī vairāk jādomā uz priekšu par šo reģionu statusu un kaimiņattiecībām ar Krieviju.

 
  
MPphoto
 

  Joaquín Almunia, Komisijas loceklis. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, man ir jāpasaka četras lietas piecās minūtēs. Pirmkārt, beidzot Eiropa ir atbildējusi vienoti. Mēs nesākām „vienoti”, taču mēs atbildējām vienotībā Eirogrupas un Eiropadomes sanāksmēs, un mums ir jāturpina tā darīt. Tā ir ziņa, ko, manuprāt, atbalsta visi. Savienība, kas virzās no koordinēta atbalsta tiesību aktu kopuma līdz koordinētām banku sistēmām. Ir ārkārtīgi svarīgi koordinēt šādas sistēmas Eiropas līmenī, lai neradītu problēmas noteiktām valstīm. Savienība Eiropā, kuras mērķis ir monetārās un finanšu sistēmas globālā uzraudzība. Tas šeit ir atkārtots vairākkārtīgi, patiesi daudz reizes, Padomes līmenī. Tomēr vairākas dalībvalstis ir noraizējušās, turklāt tā ir jauna ziņa, ko nedrīkst aizmirst nākamnedēļ.

Otrkārt, es pilnīgi piekrītu — un to teica Komisijas priekšsēdētājs un Padomes priekšsēdētājs —, ka, lai panāktu jaunu finanšu sistēmas regulējuma fāzi Eiropas līmenī, Eiropai pāris nākamajos gados ir jāuzņemas vadošā loma globālā līmenī saistībā ar šo jautājumu. Es pilnīgi piekrītu tiem no jums, kas apņēmīgi atbalstīja reglamentētu, nevis tikai koordinētu uzraudzību Eiropas līmenī.

Treškārt, es pilnīgi piekrītu tiem, kas šodien runāja par nepieciešamību pieņemt valstu reformu programmas un Lisabonas stratēģijas, lai risinātu šodienas un rītdienas problēmas reālajā ekonomikā. Turklāt tas ir darbs, kas pašlaik tie darīts un ko Komisija decembrī prezentēs jums un Padomei. Bez tam attiecībā uz šo jauno virzienu un piemērošanos Lisabonas stratēģijai mums ir jāņem vērā ražošanas fabrikas, it sevišķi mazie un vidējie uzņēmumi, kas ir galvenie banku sistēmas krīzes izraisītā kredītu trūkuma upuri.

Visbeidzot, budžets. Protams, ir jāizmanto budžets un valstu budžeti, neradot problēmas ilgtspējai nākotnē. Tā vietā ir jāizmanto visas manevrēšanas iespējas fiskālajā un budžeta politikā, un jādara tas saskaņā ar 2005. gadā pārskatīto Stabilitātes un izaugsmes paktu. Ir lielas variēšanas iespējas, taču ir arī nepieciešams sākt plānot Eiropas budžetu — un jūs kopā ar Padomi esat budžeta iestādes. Turklāt arī tas ir temats reālām debatēm.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 

  Priekšsēdētāja. - Debates tiek slēgtas.

Atbilstīgi Reglamenta 103. panta 2. punktam es esmu saņēmusi sešus rezolūciju priekšlikumus(1).

Balsojums notiks rīt, trešdien, 2008. gada 22. oktobrī.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

 
  
MPphoto
 
 

  Roberta Alma Anastase (PPE-DE), rakstiski. (RO) 2008. gada 15. un 16. oktobra Eiropadomes sanāksmē pieņemtie lēmumi ir stratēģiski nozīmīgi Eiropas nākotnei. Pirmkārt, es atzinīgi vērtēju diskusijas par Lisabonas līguma ratificēšanu. Eiropas Savienībai (ES) ir jāīsteno līgumā noteiktās institucionālās reformas, lai garantētu, ka organizācija darbojas efektīvā un saskaņotā veidā, kas ir pārredzamāks Eiropas pilsoņiem. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai tiek turpināts Lisabonas līguma ratificēšanas process un lai pēc iespējas ātrāk tas tiek pabeigts visās 27 dalībvalstīs.

Otrkārt, kā referente par reģionālo sadarbību Melnās jūras reģionā un Ārlietu komitejas locekle es vēlētos uzsvērt ārpolitikas aspektu nozīmi. Es gribētu atgādināt, ka ir steidzami jāizstrādā kopēja Eiropas politika enerģētikas jomā, lai veicinātu energoapgādes drošību un Eiropas vienotību, kā arī dažādotu energoapgādi, sniedzot lielu atbalstu stratēģiskiem projektiem, piemēram, Nabucco cauruļvadam.

Pēdējais, bet ne mazāk nozīmīgais — es atzinīgi vērtēju lēmumu stiprināt ES attiecības ar dienvidu kaimiņiem, šajā gadījumā — ar Moldovu, parakstot jaunu tālejošu sadarbības nolīgumu. Turklāt ES ir jāturpina aktīvi darboties Gruzijā, kā arī atrisināt visus konfliktus Melnās jūras reģionā.

 
  
MPphoto
 
 

  Jean-Pierre Audy (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Iesākumā es vēlētos apsveikt Eiropas Savienības Francijas prezidentūru Francijas prezidenta Sarkozy kunga vadībā par enerģiju, aizrautību un redzējumu, ar kādu viņš ir uzņēmies savu mandātu. Vai tas būtu jautājums par karu Kaukāza reģionā, kas ir novērsts, vai rīcība, lai risinātu finanšu un ekonomisko krīzi, prezidentūra ir parādījusi, cik ļoti mums ir vajadzīga spēcīga un vienota Eiropas Savienība un stabila prezidentūra, lai aizstāvētu savas vērtības pasaulē, kurā notikumi risinās strauji un kura ir kļuvusi daudz sarežģītāka. Attiecībā uz finanšu krīzi un ekonomikas turpmākas pareizas funkcionēšanas nepieciešamību, es atbalstu to, ka dalībvalstis izmanto savu finanšu spējas, lai iejauktos un atjaunotu uzticību. Dalībvalstis izmanto to, kas privātajā jomā ir resursi, ko neiekļauj bilancē — citiem vārdiem, garantijas. Šajā saistībā es vēlētos ierosināt apsvēršanai ideju par globāla publiska instrumenta izveidi valstu novērtēšanai. Tas veidotu daļu no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), un tā pārvaldība būtu neapstrīdama un neatkarīga. Šāda globāla publiska valstu novērtēšanas aģentūra būtu ļoti noderīga, lai nodrošinātu globālo finanšu un pasaules ekonomikas pareizu darbību un tādējādi tiktu panākts arī pienācīgs sociāls progress.

 
  
MPphoto
 
 

  Katerina Batzeli (PSE), rakstiski. (EL) Eiropadomes 15. un 16. oktobrī paustā vienošanās ir sākums, bet ar to nepietiek.

Mums ir jālīdzsvaro Eiropas Valūtas fonds kopā ar attīstības un sociālās politikas jomām. Mums ir vajadzīga vienota Kopienas politika un jauna iestāžu un ekonomiskā pārvaldība, lai eirozonā atjaunotu ekonomikas pamatlīdzsvaru.

Būtībā ir atkārtoti jāizvērtē kopīga Eiropas fonda izveide kā to tiešo pasākumu rezultāts, kas veikti, lai novērstu krīzi kreditēšanas jomā, un ir skaidri jānorāda, ka nevar ilglaicīgi uzlikt slogu nodokļu maksātājiem. Līdzšinējā filozofija valstu līmenī, ka krīzei kreditēšanas jomā ir jāļauj noregulēties pašai, rada ekonomikas un sociālās politikas jomu nacionalizācijas risku, kā arī rada Eiropas ekonomiku, kurā ir dažādi attīstības tempi. Ir jāizvairās no šīs ES institucionālā profila sašķelšanas.

Eiropai ir unikāla un vēsturiska iespēja, un tai ir jāizvirza jauns ekonomikas un sociālās attīstības modelis, kā tā ir sākusi darīt politikas jomās saistībā ar klimata pārmaiņām, energoapgādes drošību, sociālo stabilitāti un ilgtspējīgu ekonomiku. Kad ekonomiskā krīze būs beigusies, ES jābūt stiprākai politiskā un iestāžu līmenī, tai jābūt sociālākai un jāuzņemas iniciatīva saistībā ar politiku klimata pārmaiņu jomā.

 
  
MPphoto
 
 

  Titus Corlăţean (PSE), rakstiski. (RO) Es vēlētos paust atzinību par 2008. gada 15. un 16. oktobra Eiropadomes sanāksmes secinājumiem saistībā ar nepieciešamību no jauna definēt Eiropas Savienības politiku saistībā ar tās austrumu kaimiņiem, īpaši attiecībā uz Moldovu. Pašlaik Eiropas Savienībai savu politisko prioritāšu sarakstā ir jāiekļauj Melnās jūras reģions un acīmredzami Moldovas Republika.

Mums ir jādefinē skaidras pilnvaras sarunām par ciešāku sadarbību ar šo valsti, bet ar ļoti skaidru nosacījumu, ka būs jāparāda ievērojams progress un Kišiņevas komunistu valdībai skrupulozi jāpieturas pie demokrātijas standartiem un Eiropas tiesību aktu normām, kā arī būs jāievēro tiesu sistēmas neatkarība un preses tiesības uz vārda brīvību. Komunistisko iestāžu antidemokrātisko nelikumību un pārmērību apspiešana, tiesību aktu grozīšana, lai anulētu noteikumus, kas neļauj pilsoņiem ar divu vai vairāku valstu pilsonību būt par valsts amatpersonām, kā arī vēlēšanu kodeksa grozīšana saskaņā ar Eiropas Savienības dalībvalstu standartiem un Eiropadomes ieteikumi ir šī nolīguma parakstīšanas priekšnoteikumi.

Rumānija ir bijusi un būs galvenā ierosinātāja Moldovas Republikas turpmākai integrācijai Eiropā, un es ceru, ka Moldovas iestādes veiks konkrētus pasākumus šajā jomā.

 
  
MPphoto
 
 

  Daniel Dăianu (ALDE), rakstiski. Jauna Bretonvudsa ir labi jāsagatavo.

Arvien lielāks skaits ievērojamu politiķu atbalsta vispasaules konferences organizēšanu, lai novērstu pašreizējo pasaules finanšu strukturālās nepilnības un labotu starptautisko sistēmu šajā jomā. Pats par sevi skaidrs, ka, lai veiktu šādu vēsturisku uzdevumu, ir jāsapulcējas vecajiem un jaunajiem ekonomiskajiem spēkiem. Bet vispasaules konferencei (jaunai Bretonvudsai!) ir jābūt labi sagatavotai. Pirmkārt, ir jādefinē pasaules finanšu rekonstrukcijas analītiskie pamati. Keynes un Dexter White, neskatoties uz kara apstākļiem, vadīja savus ekspertus ievērojamu laika periodu, lai sagatavotu derīgu projektu. Mums ir jānodrošina, lai līdz lēmumu pieņemšanai būtu pieejams šāds projekts. Šajā saistībā daudz varētu palīdzēt Jacques de Larosiere vadītā darba grupa. Otrkārt, ir vajadzīgs, lai lielākie ekonomiskie spēki būtu vienisprātis par galvenajiem jautājumiem. Un šajā saistībā lietas ir sarežģītākas. Es ļoti gribētu cerēt, ka ES uzņemsies vadību, lai apvienotu centienus uzlabot starptautisko finanšu sistēmu un pārveidot regulatīvās un uzraudzības sistēmas tā, lai finanšu joma patiešām varētu kalpot ekonomikai.

 
  
MPphoto
 
 

  Proinsias De Rossa (PSE), rakstiski. Eiropai, tostarp Īrijai, ir vajadzīgs Lisabonas līgums, ja mēs gribam attīstīt saskaņotu un efektīvu politiku, lai risinātu finanšu sistēmas sabrukuma, klimata pārmaiņu un lielas pasaules daļas nepietiekamas attīstības globālās krīzes.

Ekonomiskais nacionālisms nevar atrisināt šīs globālās problēmas. To nevar arī izdarīt, ļaujot finanšu iestādēm vai transnacionālajām korporācijām brīvi rīkoties un vienlaikus cerot, ka krīzes laikā tās glābs nodokļu maksātāji.

Mums ir vajadzīga globālas pārvaldības sistēma, kas ietver finanšu tirgu starptautisku regulējumu. Patiesi, arī iespēju piemērot nodokļus šādām iestādēm tādā veidā, kas tām neļauj pretstatīt vienu valsti pret citu.

Lai stabilizētu šos tirgus, ir vajadzīga valūtas maiņas nodokļu sistēma, un tā arī varētu sniegt noderīgus resursus, lai aizpildītu finansējuma trūkumu, īstenojot Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM).

Šādu nodevu sistēmu parasti pazīst kā “Tobina nodokli”. James Tobin pirmais to ierosināja pēc tam, kad ASV tika sagrauta Bretonvudsas sistēma. Tam būtu trīskārša ietekme: 1) palīdzēt stabilizēt valūtu tirgus; 2) nodrošināt ievērojamus līdzekļus, lai palīdzētu īstenot TAM; 3) atgūt daļu demokrātiskās telpas, kas līdz šim ir piešķirta finanšu tirgiem.

 
  
MPphoto
 
 

  Elisa Ferreira (PSE), rakstiski. (PT) Eiropas vienotā valūta ir radījusi barjeru, kas ir aizsargājusi Eiropas Savienību no lielākām problēmām krīzes laikā. Šajā saistībā eiro neapšaubāmi ir bijis Eiropas panākums.

Saskaroties ar regulējuma mazināšanu un krīzi tirgos, ir uzsākta vesela virkne savstarpēji pretrunīgu valsts līmeņa pasākumu. Steigā ir panākta vienošanās, ko mēs galu galā vērtējam atzinīgi, bet mēs nevaram aizmirst Komisijas pārlieko pasivitāti, kad bija vajadzīgs mazumiņš apdomīga un uz nākotni vērsta redzējuma.

Pēdējos gados — nevis mēnešos — šis Parlaments ir debatējis un pieņēmis pienācīgi pamatotus reformu priekšlikumus, īpaši tirgus regulēšanas un uzraudzības jomā. Tieši pamatojoties uz šo ticamību, mēs pieprasām, lai Padomes prezidentūra un Komisija aktīvi iesaista šo Parlamentu, izstrādājot reformu risinājumus, kam jāatbilst trim mērķiem.

Pirmkārt, integrētā Eiropā sistēmas riskus nevar turpināt regulēt valsts līmenī. Ir jāsāk strukturāla darbība ar skaidriem un stingriem noteikumiem, kas garantē sistēmas stabilitāti.

Otrkārt, globalizētā pasaulē Eiropai ir jābūt aktīvam dalībniekam jaunas starptautiskas sistēmas izveidē, kas ietver galvenos partnerus.

Treškārt, laikā, kad ekonomikas recesija ir realitāte, mums saskaņoti jāīsteno ekonomikas atveseļošanas pasākumi, kas garantē izaugsmi un nodarbinātību un ļauj ģimenēm un uzņēmumiem atgūt uzticību.

 
  
MPphoto
 
 

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Šajās debatēs atkal ir izlaists būtisks aspekts — citiem vārdiem sakot, ir jāsarauj saistības ar esošajām politikas jomām, kas ir pašreizējās krīzes galvenais iemesls. Tomēr vakar bija interesanti dzirdēt, kā lielie neoliberālisma atbalstītāji tagad atzīst, ka kaut kas ir jāmaina, tomēr tikai attiecībā uz “kapitālisma pārstrādāšanu”, kā norādīja prezidents Sarkozy. Tādēļ viena no viņu prioritātēm ir imigrācijas politikas attīstīšana, īpaši izmantojot Atgriešanās direktīvu, kas neievēro cilvēku pamattiesības un kas pret nelegālajiem imigrantiem attiecas tā, it kā tie būtu noziedznieki un nevis cilvēki, kas bēg no bada savā valstī, meklējot labāku nākotni sev un savām ģimenēm.

Arvien lielāka sociālo jautājumu neievērošana joprojām ir viens no viņu politikas galvenajiem aspektiem. Lai novērstu finanšu krīzi, viņi ir mobilizējuši neskaitāmus resursus un politisko gribu. Tomēr resursu un politiskās gribas joprojām trūkst saistībā ar sociālo stāvokli, krīzi pirktspējas krituma dēļ, arvien lielāku nabadzību, bezdarbu, nedrošu un slikti atalgotu darbu. Patiesībā tas, ko viņi ierosina, pasliktinās sociālo stāvokli un bagātības sadales nevienlīdzību.

 
  
MPphoto
 
 

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Eiropadome ir apstiprinājusi iepriekš pieņemtos pasākumus, kuru mērķis ir glābt finanšu kapitālu, kas ir kapitālistiskās sistēmas pamatā, un nodrošinātu “nepārtrauktas strukturālās reformas”.

„Kapitālisma pārstrādāšana” vienkārši nozīmē vairāk kapitālisma — ar visām tā neveselīgajām pretrunām — vairāk darba ņēmēju ekspluatācijas, vairāk liberalizācijas un sabiedrisko pakalpojumu privatizācijas, un vairāk darba ienākumu pārvēršanas par kapitālu, politika, ko uzticīgi īsteno Portugāles sociālistu valdība.

Tomēr ne vārda nav minēts par šādiem jautājumiem:

- arvien lielākās grūtības, ar kurām saskaras darba ņēmēji un iedzīvotāji kopumā, lielākas algas un sociālā nodrošinājuma pabalsti, svarīgāko preču un pakalpojumu cenu samazināšana vai efektīva augošo hipotekāro izmaksu ierobežošana;

- produktīvu ieguldījumu, nodarbinātības tiesību, sabiedrisko pakalpojumu un spēcīgas sabiedriskās uzņēmējdarbības nozares veicināšana — kā tas ir banku nozarē —, vienlīdzīgi sadalot gūto bagātību;

- ES pašreizējās monetārās politikas un tās stabilitātes pakta izbeigšana, “nodokļu paradīžu” izbeigšana un struktūrfondu nostiprināšana un izmantošana, lai nodrošinātu efektīvu ekonomisko attīstību un uzlabotu darba ņēmēju dzīves apstākļus.

Citiem vārdiem sakot, nekas nav minēts par saiknes saraušanu ar kapitālistisko politiku …

 
  
MPphoto
 
 

  Gábor Harangozó (PSE), rakstiski. Ņemot vērā pašreizējos ārkārtējos tirgus apstākļus, ir vajadzīgi konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu pietiekamu elastību, īstenojot Stabilitātes paktu. Nepieredzētie notikumi ir atklājuši Eiropas finanšu integrācijas sistēmas robežas, saskaroties ar tik liela apmēra krīzi. Kad Stabilitātes pakts tika reformēts, neviens negaidīja šādu finanšu nestabilitāti, un, ņemot vērā nesenos notikumus, šķiet, ka Stabilitātes paktam piešķirtā elastība ekonomikas lejupslīdē ir nepietiekama. Mums vajadzētu saglabāt budžeta disciplīnu, bet ir jāpanāk lielāka elastība, lai ļautu jaunajām dalībvalstīm pēc iespējas ātrāk pievienoties eirozonai. Saskaņā ar pašreizējiem noteikumiem finanšu krīze patiešām varētu aizkavēt jaunu dalībnieku pievienošanos eirozonai, kā plānots. Ekonomiskā loģika, kas ir Eiropas valūtas maiņas mehānisma veidošanas pamatā, ir atkārtoti jāpielāgo pašreizējiem finanšu apstākļiem, lai izveidotu nosacījumus ilgtspējīgiem finanšu tirgiem tajās valstīs, kas pievienojas eirozonai. Risinājums varētu būt procesa paātrināšana, katrā kandidātvalstī ļaujot ieviest eiro atsevišķā veidā atkarībā no ekonomiskajiem apstākļiem, jo finanšu krīze ir uzsvērusi nepieciešamību kandidātvalstīm rast patvērumu eirozonā.

 
  
MPphoto
 
 

  Mieczysław Edmund Janowski (UEN), rakstiski. – (PL) Šķiet, ka pašreizējā krīze ir finanšu sabrukums, bet iesaistīta ir arī enerģija un pārtika. Tā ir aisberga redzamā daļa, kuras pamatā ir daļēji morāles pamatprincipu sabrukums un daļēji cilvēku naivums. To pierāda spekulācija un nepamatoti ieguldījumi.

Ne fizikā, ne ekonomikā nav tādas lietas kā nepārtraukta kustība. Kas vadīja tās personas, kuru viltus izdarības noveda pie pasaules finanšu sabrukuma? Mēs ļāvām, ka mūs maldina cilvēki, kuri rausa bagātību ar krāpšanu. Tagad tiek cerēts, ka nodokļu maksātāji glābs banku sistēmu. Iespējams, ka tas izmaksās vairāk nekā viss Eiropas Savienības budžets. Finanšu satricinājumu vispirms izjuta ASV, bet tā sekas ir ietekmējušas visu pasauli. Noteiktas valstis, piemēram, Īslande, nonāca uz pilnīgas katastrofas sliekšņa. Ir gaidāma ķēdes reakcija, kas radīs turpmākus zaudējumus. Vai no tā visa var rasties kaut kas pozitīvs? Varbūt var. Varbūt mēs sapratīsim, ka nav pareizi veidot pamatus uz maldu smiltīm, uz nepatiesiem spriedumiem un ka ir vajadzīgs stingrs uzticamības un solidaritātes pamats. Te nav runa tikai par izteiciena „drošs kā bankā” iepriekšējās nozīmes atjaunošanu. Jautājums ir par mūsu nākotni un mūsu bērnu nākotni. Tirgus ekonomikai jeb, citiem vārdiem sakot, kapitālismam ir jādarbojas, pamatojoties uz saprātīgiem un ilgstošiem principiem, un šāds princips svarīgs ir godīgums.

 
  
MPphoto
 
 

  Eija-Riitta Korhola (PPE-DE), rakstiski. (FI) Priekšsēdētājas kundze, vispirms es vēlētos pateikties Padomes priekšsēdētājam par, manuprāt, pareizu spriešanas veidu: vides interesēm ir jāpiešķir liela prioritāte gan labos, gan sliktos laikos. Jūsu atbildes  Wurtz kungam, Cohn-Bendit kungam un Schultz kungam bija tikpat atbilstīgas.

Es vēlētos paust bažas īpaši par emisiju tirdzniecības likteni. Ņemot vērā to, kas šoruden ir darīts šajā Parlamentā, tā nostāju nevar uzskatīt par demokrātiska procesa iznākumu. Tajā jaušama nevajadzīga steiga, un komitejas nezināja, par ko tās balso. Iesniegtie grozījumi ir sava veida iebiedēšana, ar mums ticis manipulēts un mēs esam maldināti. Mūsu referents un mūsu grupas koordinators visus nodeva, nerīkojoties saskaņā ar lēmumu, par ko grupa nobalsoja. Parlaments nekad iepriekš neko tādu nav pieredzējis.

Komisija ir viena vainīgā puse. Tā pārāk vēlu iesniedz milzīgu tiesību aktu kopumu un pēc tam starptautiskās saskaņas vārdā saistībā ar klimata jautājumu brīdināja, ka to nedrīkst aiztikt. Rezultāts ir slikts emisiju tirdzniecības modelis, kas, ja tiks realizēts, paaugstinās cenas un apdraudēs Eiropas darbavietas. Jebkāda vienpusēji piemērota izsole ir tikai papildu nodokļu slogs. Es neredzu nekādu labumu videi, ja Eiropas produktiem, kas ir pasaulē vistīrāk saražotie produkti, tiks uzlikts šis slogs cīņas pret klimata pārmaiņām vārdā.

Izsoles rezultātā piesārņojums vienkārši tiek novadīts ārpus Eiropas, izgāzts kaut kur citur, un tas rada mums bezdarbu. Tā nav nedz laba, nedz atbildīga vides politika. Mums ir vajadzīga efektīvāka klimata politika.

Emisijas ir jāsamazina atbilstoši mūsu pildītajām saistībām. Parlamentā ir arī pienācīgi jāizskata mūsu alternatīva. Daudzas dalībvalstis to atbalsta, tāpat kā Eiropas rūpnieku konfederācija un visa Eiropas arodbiedrību kustība. Vēl viens lasījums likvidētu demokrātijas deficītu, kas tagad ir izveidojies Parlamentā.

 
  
MPphoto
 
 

  Marian-Jean Marinescu (PPE-DE), rakstiski. (RO) Krīze, kas radusies starp Krieviju un Gruziju, kopā ar finanšu krīzi ir devušas ne vien teorētiskus, bet arī praktiskus pierādījumus, ka jāreformē Eiropas iestādes. Vienbalsīgi pausta Eiropas vienotība ir vienīgā atbilde šāda veida situācijās. Lisabonas līguma īstenošana ir reāla nepieciešamība. Kopš decembra Padomei ir jārod risinājums progresam šajā virzienā, lai kādas būtu iespējamās sekas. Finanšu, energoapgādes un politisko drošību, kā arī Eiropas projekta pamatvērtību nostiprināšanu var garantēt vienīgi ar ciešām partnerattiecībām ar kaimiņvalstīm.

„Austrumu partnerības” iniciatīva rada jaunu politisko dimensiju attiecībām ar mūsu kaimiņiem, papildinot un sekmējot projektus, kas jau notiek Melnās jūras reģionā, veicinot institucionalizētu sistēmu, kas palīdz koriģēt nolīgumus par liberālākiem vīzu kontroles pasākumiem, izveidojot brīvās tirdzniecības zonu un nostiprinot stratēģiskas partnerattiecības ar mūsu austrumu kaimiņvalstīm.

Attiecībā uz Eiropas Savienības paplašināšanos ir vērojama acīmredzama „noguruma” sajūta, bet mēs nevaram atļauties ilglaicīgi turēt ārpus Eiropas Savienības tādas valstis kā Moldova un Ukraina. “Austrumu partnerībā” ir jāiekļauj skaidrs signāls, ceļvedis šīm valstīm, kas paver iespēju pievienoties ES, protams, ar nosacījumu, ka tās katrā jomā sasniedz vajadzīgo līmeni.

 
  
MPphoto
 
 

  Esko Seppänen (GUE/NGL), rakstiski. (FI) ES augstākā līmeņa sanāksmē tika apspriests, kā pašas ASV ekonomikas “Ķīnas sindroms”, proti, finanšu ekonomikas pamata sabrukums Volstrītā ar savu radioaktivitāti saindēja arī Eiropas tirgus. Tā rezultātā pasaule ieiet laikmetā pēc ASV. ASV ietekme sabruka, kad tās kuģis ar nosaukumu “Kapitālisms” uzskrēja uz galējo liberāļu ideoloģijas sēkļa.

Cerams, valsts jaunā nabadzība un grūtības saņemt aizdevumus paātrinās ASV militārās darbības izbeigšanu valstīs, kuras tā okupē. Ņemot vērā ASV okupācijas varu, Krievijas pārspīlētajām militārajām operācijām Dienvidosetijā noteikti tika pievērsta ļoti liela uzmanība. Mums jābūt apmierinātiem ar augstākā līmeņa sanāksmes rezultātiem, jo ekstrēmistu valstis Eiropas Savienībā un Amerikas fundamentālistu aicinājumi izolēt Krieviju neguva atbalstu.

 
  
MPphoto
 
 

  Csaba Sándor Tabajdi (PSE), rakstiski. – (HU) Mēs nedrīkstam ļaut, ka Eiropa maksā par finanšu krīzi un spekulācijām, kas radās ASV. Vienkāršie iedzīvotāji nedrīkst ciest no banku tuvredzības un spekulantu mantkārības sekām.

Cerams, Eiropadomes pieņemtais pasākumu kopums apturēs šī finanšu cunami vilni. Ļoti svarīgs Eiropas Savienības un dalībvalstu uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai mazinātu krīzes sociālo un ekonomisko ietekmi, novērstu ilgstošu recesiju un aizsargātu ieguldījumus.

Mums ir jāveido rezerves, lai aizsargātu mūsu pilsoņus. Šajā saistībā Eiropas valstis ir spiestas ieviest ārkārtas pasākumus, samazināt budžeta izdevumus, īslaicīgi apturēt plānoto nodokļu samazināšanu un pat pacelt nodokļus. Tieši tas notiek gan Francijā, gan Apvienotajā Karalistē, gan Itālijā, gan Latvijā. Tomēr vienīgais veids, lai to efektīvi panāktu, ir vienprātība valstī; ikviens, kurš ir pret to, apdraud valsts finanšu stabilitāti.

Ir jāpārskata tirgus ekonomikas pamati. Tirgus procesu sociālā kontrole ir obligāta nevis, lai kropļotu konkurenci, bet gan lai tai piemērotu nepieciešamo reglamentējošo uzraudzību. Eiropas Parlaments atbalsta ideju par finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības iestādi Eiropas līmenī, ko iepriekš ierosināja Ungārijas premjerministrs Ferenc Gyurcsány.

Ir nepieņemami, ka vainīgie tiek cauri sveikā un netiek saukti pie atbildības. Viņu daudzu miljonu lielo algu iesaldēšana nav sods. Nedrīkst izvairīties no to personu sodīšanas, tostarp īpašuma konfiskācijas un aktīvu iesaldēšanas, kuri ir vainojami starptautiskās finanšu krīzes izraisīšanā.

 
  

(1) Sk. protokolu.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika