Priekšsēdētājs. – Nākamais punkts ir ziņojums (A6-0494/2008), ko Ekonomikas un monetārās komitejas vārdā sagatavojis C. Ehler, par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām attiecībā uz seguma līmeni un izmaksas aizkavējumu (COM(2008)0661 - C6-0361/2008 - 2008/0199(COD)).

  Christian Ehler, referents. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi! Šodien mēs noslēdzam ļoti ātru procesu Noguldījumu garantiju direktīvas reformēšanā. Visa procedūra parāda Eiropas iestāžu spējas un arī ierobežojumus. Komisija tikai oktobra vidū sagatavoja priekšlikumu direktīvas grozīšanai, kam ir gan politisks, gan ekonomisks mērķis, proti, atjaunot noguldītāju uzticību finanšu tirgum, banku pārrobežu aktivitātēm un finanšu tirgu regulēšanai kopumā.

Mēs esam panākuši noguldījumu garantiju līmeņa pieaugumu, izmaksu termiņu acīmredzamu samazinājumu krīzes gadījumā un kopīgo depozītu garantiju atcelšanu. Bija nepieņemami, ka lielās bankas nespēja paredzēt savu iestāžu sabrukumu un mazo noguldītāju nogrimšanu līdz ar tām. Mēs esam panākuši noguldījumu garantiju līmeņa pieaugumu līdz EUR 100 000 no 2010. gada, kas sedz 90 % Eiropas depozītu.

Eiropas Parlaments šajā procesā darbojās ātri un konstruktīvi. Mēs atteicāmies no daudzām parlamentārajām tiesībām, bet aizsākām procesu. Sākumā mēs uzskatījām trīs dienu termiņu par neiespējamu. Es domāju, ka 20 dienas ir solījums, kuru var ievērot praksē, un tas nesagādās vilšanos noguldītājiem.

Bija svarīgi no jauna iekļaut mazos uzņēmumus. Ņemot vērā finanšu tirgu sistēmisku stabilizāciju, garantēt tikai privātos noguldījumus būtu liktenīga kļūda. Mēs arī saskatījām — un tas ir sevišķi svarīgi — vajadzību pēc ārkārtas izmaksām, jo pastāv ļoti tieša saikne starp noguldījumu garantijas sistēmu un stabilizācijas pasākumiem iestādēs, jo īpaši praktiskos gadījumos, kādus esam pieredzējuši pagātnē.

Ierobežojumi, par kuriem esam informēti, slēpjas tik tālejoša jautājuma kā saskaņošana iekļaušanā procedūrā tik īsā laika sprīdī. Vesela rinda dalībvalstu vēlējās, lai direktīva novērstu iespējamos konkurences izkropļojumus un noteiktu Eiropas maksimālo līmeni noguldījumu garantijām. Šajā pieprasījumā paustās bažas bija pamatotas, bet mums nevajadzētu paredzēt rezultātu.

Pamatots ir uzskats, ka cerības un politiskā pārliecība, kas saistīta ar to, ka tādas dalībvalstis kā Vācija vai Īrija finanšu krīzē rīkojas priekšlaicīgi un sola neierobežotas garantijas, ir problemātiska un novedīs pie konkurences izkropļošanas tirgū, jo mums pavisam skaidri jāpasaka, ka tie ir politiski solījumi, kuri nav ne izpildāmi, ne nosodāmi.

Tomēr mums jānodrošina, lai maksimālas saskaņošanas rezultātā netiek pazeminātas garantijas atsevišķās dalībvalstīs, kas savukārt veicinātu konkurences izkropļojumus, balstoties uz sistēmu finansēšanas atšķirībām. Šajā ziņā tālredzīgs solis bija formulēt iespējamo saskaņošanu, proti, tas, ka formulējām virkni jautājumu, kuri jārisina vispirms, jo — jau minēju procedūras ierobežojumus — tādu jautājumu apspriešana deviņu nedēļu maratona procesā, kuriem mēs Eiropā neesam varējuši pieķerties pēdējos piecos gados, nav bez apdraudējumiem.

Es atkārtoti vēlos izteikt pateicību par ciešo Parlamenta grupu komandas darbu. Bija jāpanāk daudzi kompromisi, bet mums izdevās raidīt signālu, kas bija svarīgs finanšu tirgu stabilizēšanā. Eiropas Parlaments ir devis arī nozīmīgu ieguldījumu, padarot šo pamata projektu skaidru un patiešām noderīgu.

Es vēlos vēlreiz pateikties visiem, kuri bija gatavi atteikties no parlamentārajām tiesībām šajā procedūrā.

  Charlie McCreevy, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, es vēlos pateikties referentam par darbu pie šīs lietas, kura izrādījās sarežģītāka nekā sākumā šķita. Mēs ļoti nopietni uztveram savas saistības saglabāt noguldītāju uzticību finanšu satricinājumu laikā, un es esmu pateicīgs par Parlamenta vēlmi izskatīt šo jautājumu ātri.

Tomēr man arī jāatzīst, ka esmu vīlies dažos piedāvātajos grozījumos direktīvā par noguldījumu garantiju sistēmām, jo īpaši par izmaksas aizkavējumiem.

Atcerēsimies, ka 8. decembrī šis Parlaments balsoja par maksimums divu nedēļu izmaksu periodu. Tomēr pašlaik izskatāmais kompromiss paredz četru nedēļu izmaksu aizkavējumu, kuru var pagarināt līdz sešām nedēļām. Pieskaitot vēl vienu nedēļu atbildīgo iestāžu lēmuma pieņemšanai, tas nozīmē septiņas nedēļas. Septiņas nedēļas ir ļoti ilgs laiks noguldītājiem, kuri nespēj nopirkt pārtiku, apmaksāt rēķinus vai izmantot savas maksājumu kartes.

Neaizmirsīsim, ka šobrīd spēkā esošais režīms, kurš pieļauj izmaksu aizkavējumu no trim līdz deviņiem mēnešiem, paliks spēkā nākamos divus gadus.

Es esmu nobažījies par vēstījumu, kādu tas sūta Eiropas pilsoņiem, un par to, kā tas ietekmēs mūsu paļāvību. Es esmu nobažījies par iespēju vēlreiz pieredzēt iedzīvotāju rindas pie bankas nākamajā reizē, kad viņi dzirdēs, ka tai ir problēmas. Es raizējos, ka vairākas nedēļas bez piekļuves savām finansēm ir pārāk ilgs laiks, lai noguldītāji saglabātu mieru krīzes situācijā.

Man arī jāizsaka nožēla par to, ka sagatavotais kompromiss nav vērienīgāks attiecībā uz seguma līmeņa palielināšanu. Neaizmirsīsim, ka gandrīz visas dalībvalstis līdz 2008. gada oktobrim jau bija palielinājušas savu segumu līdz EUR 50 000. Tādēļ Komisija ierosināja sūtīt skaidru signālu noguldītājiem, ka viņu aizsardzība tiks palielināta gandrīz nekavējoties. Plānotais tūlītējais signāls tagad būs jāatliek līdz 2009. gada vidum.

Tomēr Komisija atbalstīs Parlamenta un Padomes vienošanos, ja to apstiprinās jūsu balsojums. Joprojām ir svarīgi, ka seguma līmenis jāpalielina līdz EUR 50 000 līdz 2009. gada jūnija beigām un visbeidzot līdz EUR 100 000, un no jūnija vidus jāatceļ līdzapdrošināšana.

Komisija atgriezīsies pie citiem neatrisinātiem jautājumiem nākamā gada ziņojumā. Es ar prieku gaidu sadarbību ar Parlamentu svarīgajā uzdevumā par mūsu iedzīvotāju uzticības atjaunošanu finanšu sistēmai.

  Cornelis Visser, PPE-DE grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, mums jāturpina atkārtot: vienota Eiropas balss ir vissvarīgākā lieta šajā finanšu krīzes laikā. Es atbalstu pilnīgu noguldījumu garantijas sistēmu saskaņošanu Eiropā. To vēlas arī Eiropas Parlaments un Ehler kungs.

Krīzes laikā pilnīga saskaņošana ir ārkārtīgi steidzama divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, galu galā mūsu pienākums ir piedāvāt patērētājam finanšu aizsardzību. Daudzi Eiropas iedzīvotāji saista kredītu krīzi ar nenoteiktību un bailēm zaudēt savus līdzekļus un īpašumus. Mums jācīnās pret šo sajūtu.

Valsts līmenī dažādas dalībvalstis ir uzsākušas pasākumus, lai piedāvātu patērētājam finanšu aizsardzību. Tā notika Īrijā un arī Nīderlandē, kur garantētā summa īslaicīgi tika paaugstināta no EUR 40 000 līdz EUR 100 000. Tāpat kā Īrija, arī Nīderlande jūtas atbildīga par privāto un mazo uzņēmumu aizsardzību.

Tomēr pasākumus, kurus īsteno saistībā ar noguldījumu garantijas sistēmām, ir nepieciešams iekļaut vienā Eiropas direktīvā. Galu galā mēs pārāk labi zinām, ko var izraisīt sadarbības un pārraudzības trūkums. Tomēr mums tas jādara vienoti, un tādēļ es atbalstu vienu maksimālo summu. Mums tā būs 2010. gadā, ja mēs sekosim referenta priekšlikumam. Maksimālā summa ir EUR 100 000.

Pašreizējā situācija, kurā dalībvalstis, piemēram, Vācija un Īrija, piedāvā neierobežotu segumu, rada apdraudējumu Eiropai. Neierobežoto garantiju dēļ finanses, piemēram, no Nīderlandes un Apvienotās Karalistes, tiks pārvietotas uz kaimiņvalstīm, kas negatīvi ietekmē stabilitāti.

Es priecājos, ka Padome ir vienisprātis ar mani šajā jautājumā. Ehler kungs ir izteicis pamatotus priekšlikumus, tostarp par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Šiem uzņēmumiem arī turpmāk jāatbilst noguldījumu garantijas sistēmu nosacījumiem. Manuprāt, mēs, Eiropas Parlaments, tādējādi esam panākuši labu rezultātu patērētājiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, un es ceru, ka Komisija atbalstīs šo iniciatīvu.

  Pervenche Berès, PSE grupas vārdā. ― (FR) Priekšsēdētāja kungs! Šajā lietā, komisāra kungs, es uzskatu, ka jūs varat būt ļoti priecīgs, ka pastāv Eiropas Parlaments. Pirmkārt tādēļ, ka pirms dažiem mēnešiem mēs pieņēmām vēl vienu ziņojumu, kuru sagatavoja Ehler kungs. Toreiz es teicu jums, ka krīze, kura bija sākusies Eiropas Savienībā, spiež mūs pārskatīt šo jautājumu, pat pirms visu jūsu plānoto ietekmes pētījumu rezultātiem. Bija vajadzīgs, lai Padome dod jums rīkojumu darboties, un man žēl, bet tā tas bija. Man arī žēl, ka pēc tam, kad valsts, no kuras jūs nākat, ieviesa sistēmu, kura gandrīz iznīcināja jūsu mandātu, proti, iekšējo tirgu, jūs neuzstājāties publiski.

Tomēr nekoncentrēsimies uz pagātni, bet raudzīsimies nākotnē un pievērsīsimies pašlaik apspriežamajam priekšlikumam. Tas ir pamatots priekšlikums, kas ir atbilstošs apstākļiem, un es sirsnīgi pateicos referentam par viņa sparu un apņēmību ļaut mums panākt vienošanos pirmajā lasījumā. Tas ir nodrošinājis maksimālu saskaņošanu, kas attaisno mūsu pilsoņu cerības, kuri, saskaroties ar krīzes realitāti, uztraucas, ka šī noguldījumu garantijas sistēma varētu izrādīties smaga viņu uzkrājumiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir lieli vai mazi un vai mēs runājam par pašvaldības iestādēm vai maziem un vidējiem uzņēmumiem.

Es priecājos, ka esam panākuši vienošanos ar Padomi paplašināt direktīvas darbības jomu, kuru Komisija vēlējās attiecināt tikai uz privātpersonām, lai gan MVU un pašvaldības arī ir nepārprotami nobažījušās par savu noguldījumu garantiju.

Es priecājos arī par to, ka esam panākuši maksimālo saskaņošanu EUR 50 000 šodien un EUR 100 000 nākotnē, ar Komisijas apņēmību, nešauboties par McCreevy kunga sekotāju, ļaut mums novērtēt nosacījumus, kādos varētu veikt tālāku saskaņošanu un galu galā izveidot Eiropas garantiju fondu. Pastāv nepārprotamas bažas par konkurences izkropļojuma apdraudējumu, bet tas nav tikai jautājums par bažām, un es uzskatu, ka referents man piekritīs. Eiropas Savienībai ir arī iespēja vadīt krīzi, izvairīties no panikas un garantēt noguldītāju tiesības. Man šķiet, ka tās bija Eiropas Parlamenta galvenās bažas.

Šajās sarunās es nožēloju tikai to, ka mēs pamatā esam mācījušies no sliktā Īrijas piemēra, bet neesam mācījušies no sliktā Islandes piemēra. Arī Islandē tika solīti pārāk lieli noguldījumu procenti, kas piespieda Eiropas Savienību sākt sarunas ar šo valsti, lai segtu garantijas, kas augstākas par procentiem, kurus varētu piemērot normālos tirgus apstākļos. Tomēr, pamatojoties uz ziņojumu, kuru Komisija mums sniegs, es ceru, ka varēsim turpināt šīs sarunas, vienlaikus paturot prātā secinājumus, kurus grupa, par kuru Komisija ir uzticējusi atbildību Jacques de Larosière kungam, var sniegt mums par to, kā saskaņoti organizēt šo mehānismu nākotnē.

  Sharon Bowles, ALDE Grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, visām iestādēm šajā projektā ir bijuši mērķi, lai gan ne vienoti. Komisijai bija tālejošs mērķis, ierosinot minimālo garantiju EUR 100 000 un izmaksas termiņu trīs dienas. Padome tālejoši izvēlējās maksimālu sskaņošanu, un Parlamenta tālejošais mērķis bija pārliecināties, ka tas darbojas pilsoņu labā. Es vēlos pateikties referentam un pārējiem kolēģiem par sadarbību!

Priekšlikums strauji pāriet no procedūrām, kas dažās valstīs pat neiekļautos šobrīd spēkā esošajos deviņos mēnešos, kas atvēlēti izmaksai, uz trim dienām varbūt bija pārāk saspringts. Mēs pieņemam galīgo termiņu līdz maksimāli iespējamajām 35 dienām, bet mazliet negribīgi, jo mēs drīzāk dotu priekšroku īsākam laika posmam. Trīsdesmit piecas dienas bez piekļuves finansēm joprojām atstāj pilsoņus sarežģītā situācijā. Tas aktualizē ārkārtas izmaksu iespējas vai, vēl labāk, pasākumus bankas pakalpojumu nepārtrauktībai.

Drošais maksimālas saskaņošanas solis nozīmē, ka ir sekas, kas jārisina, padarot to par pirmo notiekošā darba pakāpi, par ko liecina virkne jautājumu, par kuriem Komisijai jāziņo līdz nākamā gada beigām. Viena no sekām ir vajadzība pēc līdzsvarotāka atbrīvojuma, un es atzinīgi vērtēju dažas sociāli nozīmīgo līdzsvarotāko noteikumu iegūtās tiesības, kas bija spēkā līdz 2008. gada sākumam.

Tomēr mēs kopš tā brīža esam guvuši mācību. Patiešām, tieši par to ir šī direktīva — par nesen gūto mācību. Žēl, ka nevarējām iegūt nesavtīgu apņemšanos atļaut stingrāku aizsardzību īslaicīgi paaugstinātām bilancēm, kas rodas, pārdodot mājas vai saņemot vienreizēju pensiju izmaksas.

Pēc Islandes banku sabrukuma šādos gadījumos ir bijuši neveiksmīgi zaudējumi, un tādēļ dažās dalībvalstīs ir uzsākti īpaši aizsardzības plāni. Cilvēki, kuriem ilgtermiņā pieder lieli noguldāmi līdzekļi, var tos noguldīt un padarīt noguldījumu drošāku, sadalot to starp iestādēm, bet ir neiespējami prasīt, lai vienreizēji maksājumi tiktu veikti šādā veidā.

Sekas, ko izraisa visas dzīves līdzekļu zaudējums, ir mācība, kuru mums nevajag apgūt vēlreiz, tādēļ es ceru, ka komisāra kungs izrādīs entuziasmu atļaut papildu aizsardzību sevišķām īslaicīgi paaugstinātām bilancēm, par ko mēs lūdzām viņam sniegt ziņojumu līdz gada beigām.

  Astrid Lulling (PPE-DE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Lai gan bija nepieciešams atjaunot uzticību, mēs zinām, ka politiskais lēmums, kuru pieņēma finanšu ministri, lai palielinātu noguldījumu garantiju līmeni, ir izraisījis vairākas tehniskas problēmas un sekas.

Garantiju paaugstināšanai līdz EUR 50 000 un vēlāk līdz EUR 100 000 jārosina dalībvalstīs ieviesto sistēmu darbspējas un dzīvotspējas pārskatīšana. Tādēļ man jāapliecina cieņa referentam Ehler kungam, kurš ar atvērtu pieeju strādāja pie šī jautājuma. No savas puses, es atbalstīšu kompromisu, kuru referents panāca trialogā ar Padomi. Tomēr es gribu atzīmēt trīs punktus.

Pirmais punkts ir izmaksu aizkavēšana. Dažiem cilvēkiem pārāk ilgs laiks var šķist 20 dienu periods līdz noguldījumu izmaksai, bet es aicinu padomāt par visu, kas jāizdara, līdz šī atmaksa var notikt. Izslēdzot ļaunprātīgu rīcību, viņi sapratīs, ka tikai dažu dienu laiks, lai apkopotu un pārbaudītu informāciju un tad veiktu izmaksas, vienkārši ir nereāls. Arī divdesmit dienas būtībā ir ļoti saspringts termiņš.

Priekšsēdētāja kungs, diemžēl es zinu, ko runāju, jo Luksemburgai ir bijusi skumjā priekšrocība piemērot noguldījumu garantijas sistēmu Kaupthing Bank gadījumā. Mēs varam mācīties, no kā ir jāuzmanās, jo īpaši, ja vēlamies rīkoties noguldītāju interesēs. Ir svarīgi atšķirt bankrotu no kredītiestādes izmaksu aizturēšanas. Ar izmaksu aizturēšanu var paredzēt bankas pārņemšanu. Tomēr noguldījumu ļoti ātra atmaksa var padarīt šo scenāriju par neiespējamu. Tāpēc direktīvā ir jāparedz šī atšķirība.

Otrā mācība paredz noguldījumu garantiju sistēmas pārskatīšanu atbilstīgi jaunajām prasībām lielākajā daļā dalībvalstu. Tādēļ mums jāparedz laiks rīcībai. Es uzskatu, ka piedāvātie termiņi ir pamatoti. Tomēr, komisāra kungs, starp mūsu 20 dienām un jūsu minētajām 7 nedēļām ir ievērojama atšķirība.

Visbeidzot, priekšsēdētāja kungs, lai gan ir svarīgi atjaunot noguldītāju uzticību, liktenīga kļūda būtu uzspiest nerealizējamus risinājumus. Tādēļ es aicinu ievērot mērenību. Pārmērīgas prasības vienkārši pasliktinātu situāciju. Es beidzu savu uzstāšanos, priekšsēdētāja kungs, bet bija svarīgi pārskatīt jautājumus un nerunāt tādā ātrumā, kam nespēj sekot mūsu tulki.

  Antolín Sánchez Presedo (PSE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi! Finanšu krīze pārbauda noguldījumu garantiju sistēmu darbību Eiropas Savienībā. Spriedzes rašanās parādījusi, ka neatbilstība to segumā un darbībā ir iedragājusi noguldītāju uzticību un ka vienpusējiem pasākumiem, kurus veic dažas dalībvalstis, lai atrisinātu situāciju, ir ievērojama pārrobežu ietekme un destabilizējoša ietekme. Tas ir palielinājis pieprasījumu pēc kopīgas rīcības, lai labotu konstatētos trūkumus un veiktu rūpīgu regulējošā pamata pārskatīšanu.

Apspriestais teksts atspoguļo izcilo darbu, ko veicis Ehler kungs, kurš ir apkopojis plašo vienprātību Ekonomikas un monetārajā komitejā. Tā pieņemšana pirmajā lasījumā dos zaļo gaismu reformai, kas atrisinās divus steidzami nepieciešamus jautājumus: seguma līmeņa paaugstināšana un izmaksu aizkavēšanas saīsināšana. Tas kalpo arī par pamatu banku noguldījumu garantiju saskaņošanas pārskatīšanai Eiropas vienotajā tirgū.

Es atzinīgi vērtēju priekšlikumu sākotnēji paaugstināt garantēto noguldījuma seguma līmeni līdz vismaz EUR 50 000 un apsvērt tā saskaņošanu līdz EUR 100 000 līdz 2010. gada beigām atkarībā no Komisijas veiktā ietekmes novērtējuma, ņemot vērā patērētāju aizsardzību, finanšu stabilitāti un konkurenci.

Atbilstošas ir arī Komisijai piešķirtās pilnvaras precizēt summu atbilstīgi inflācijai saskaņā ar rūpīgu regulēšanas procedūru.

Izmaksu aizkavēšanas samazināšana no šobrīd spēkā esošajiem trim mēnešiem līdz 20 darba dienām pēc administratīvā vai tiesas lēmuma un iespējamā samazinājuma līdz 10 darba dienām izvērtēšana ir vērā ņemams uzlabojums, tāpat kā ārkārtas izmaksu jēdziena ieviešana un pienākums nodrošināt noguldītājus ar vajadzīgo informāciju par attiecināmo garantiju sistēmu.

Es pilnībā atbalstu prasību Komisijai sagatavot izsmeļošu ziņojumu līdz 2009. gada beigām par tādiem svarīgiem aspektiem kā garantiju sistēmu finanšu mehānismu saskaņošana, pilna seguma pamatojums konkrētos gadījumos, Kopienas garantiju sistēmas izmaksas un ieguvumi un saiknes starp noguldījumu sistēmām un citiem alternatīviem līdzekļiem.

  Mariela Velichkova Baeva (ALDE). – (BG) Noguldījuma garantiju direktīvas un garantētā seguma līmeņa un izmaksu aizkavēšanas svarīgo izmaiņu galvenā vēstījuma mērķis ir nodrošināt augstākus garantiju līmeņus, lai aizsargātu mazo noguldītāju uzkrājumus un saglabātu uzticību finanšu sistēmai.

Šobrīd ir grūti novērtēt fiskālās izmaksas, kas saistītas ar pašreizējā finanšu satricinājuma regulēšanu. Potenciāli zems dažu gadu IKP pieaugums nākotnē var izrādīties finanšu ilgtspēju papildus destabilizējošs faktors.

Šajos apstākļos ieteicama dalībvalstu izmantoto finanšu mehānismu pienācīga analīze, lai novērtētu intervenču ietekmi. Noguldījumu garantiju sistēmas nepārprotami ir efektīvs profilakses pasākums, bet to ietekmi ierobežo vietējie apstākļi, kuros tie darbojas. Lai labotu līdzīgas negatīvas ietekmes, kad investoriem jāizvēlas starp dažādiem aizsardzības līmeņiem, mums vajadzīga koordinācija Kopienas līmenī.

  Paolo Bartolozzi (PPE-DE). - (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Nesenā finanšu krīze, kurā lielā mērā iesaistīta starptautiskā banku sistēma, noguldītājos ir radījusi daudz bažu par nākotni un nedrošību par noguldījumiem.

Lai mēģinātu izlīdzināt tirgu nestabilitāti un svārstības un apdraudējumu, ka bankas ar acīmredzamām vai slēptām likviditātes problēmām nevar veikt izmaksas, Eiropas Parlaments kopā ar Padomi ir izstrādājis priekšlikumu direktīvai, kura mērķis ir grozīt noguldījumu garantiju sistēmu seguma līmeni un izmaksu aizkavējumu. Lai atjaunotu vispārēju uzticību, nodrošinātu finanšu nozares pareizu darbību un labāk aizsargātu individuālo noguldītāju un viņu ģimeņu noguldījumus, Eiropas Padome 7. oktobrī aicināja Eiropas Komisiju sniegt steidzamu priekšlikumu par noguldījumu garantiju sistēmu konverģenci Eiropas Savienībā.

Dokuments, kurš Parlamentam jāpieņem šodien, nosaka minimālā seguma līmeņa paaugstināšanu privātajiem noguldītājiem līdz vismaz EUR 50 000, atzīstot, ka daudzas dalībvalstis pašlaik apsver minimālā seguma paaugstināšanu līdz vismaz EUR 100 000. Šī direktīva paredz arī saīsināt izmaksu aizkavējumu līdz ilgākais dažām nedēļām — šobrīd tas ir noteikts trīs mēneši un pagarināms līdz deviņiem mēnešiem.

Globalizētā ekonomikā un jo īpaši Eiropā, kur mēs esam aculiecinieki banku un to filiāļu izplatībai, ir svarīgi, lai ES dalībvalstīm būtu efektīva pārrobežu sadarbība starp izcelsmes valsts banku un uzņemošās valsts banku. Šādai sadarbībai jāaizsargā garantijas un jānodrošina ātras izmaksas kredītiestāžu maksātnespējas vai bankrota gadījumā.

Visbeidzot, tā kā Eiropas Komisijas direktīvas labojums attiecina segumu tikai uz noguldītājiem, kas ir fiziskas personas, es domāju, ka būtu atbilstīgi to nedaudz paplašināt, iekļaujot mazos un vidējos uzņēmumus, jo tie ir aktīvi iesaistīti ES ekonomikas ražošanas procesos un ir neaizstājami cilvēku un sociālie resursi. Tagad MVU tomēr jāpiešķir juridiskā aizsardzība, kas ne tikai novērstu nedrošības risku, kuru rada banku bankroti, bet arī dotu tiem iespēju darboties lielākā konkurencē un uzlabotu ekonomisko, finanšu un nodarbinātības stabilitāti.

  Ján Hudacký (PPE-DE). – (SK) Pašreizējā finanšu krīze liek mums salīdzinoši ātri radīt pasākumus, kas mazinās tās ietekmi gan uz Eiropas Savienības pilsoņiem, gan ekonomiku.

Mana kolēģa Ehler kunga ziņojumā ļoti līdzsvaroti aplūkots jautājums par noguldījumu garantijām attiecībā uz seguma apjomu un izmaksu aizkavējumiem. Par spīti Komisijas pašreizējiem centieniem, šajā kontekstā jāmin Komisijas elastīguma trūkums krīzes palielināšanās laikā, novēršot atsevišķu dalībvalstu nekoordinētu lēmumu pieņemšanu par banku klientu noguldījumu aizsardzību.

Koordinācijas trūkums ir sasniedzis kulmināciju — par laimi, ierobežotu — klientiem haotiski izņemot noguldījumus un pārvietojot tos uz dalībvalstu bankām, kur uzkrājumiem ir augstāks aizsardzības līmenis. Lai atjaunotu cilvēku uzticību finanšu iestādēm, mums jāizstrādā pasākumi, kas ir pēc iespējas elastīgāki un vienlaikus balstīti uz reālistiskiem pieņēmumiem.

Esmu vienisprātis ar referentu, ka gadījumos, kur noguldījumiem nevar piekļūt, piedāvātais triju dienu izmaksu termiņš ir nereāls, jo noguldījumu garantiju sistēma var ciest neveiksmi daudzo skaitļu dēļ. Tāpēc priekšlikums par ierobežotu naudas summu ārkārtas izmaksu triju dienu laikā šķiet saprātīgs risinājums gadījumos, kad nevar garantēt banku pakalpojumu nepārtrauktību.

Es priecājos, ka minimālais noguldījumu garantiju līmenis līdz 2009. gada beigām tiks paaugstināts līdz EUR 100 000, kas noteikti palielinās noguldītāju uzticību finanšu iestādēm. Attiecībā uz mūsu sākotnējo finanšu krīzes pieredzi — es domāju, ka mazie un vidējie uzņēmumi, kuri, starp citu, bieži nespēj saņemt vajadzīgos aizdevumus finanšu krīzes dēļ, arī jāiekļauj šajā noguldījumu garantijas direktīvā, lai nodrošinātu tos ar vismaz vienu veidu, kā cīnīties ar krīzi.

  Colm Burke (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, globālā ekonomika dažos pēdējos mēnešos ir apgriezusies kājām gaisā. Mums paveras briesmīgs skats ar maksātnespēju, bankrotiem, nacionalizācijām, liela mēroga bagātību iznīcināšanu un akciju tirgus norakstīšanu. Mūsu finanšu infrastruktūras galvenās iestādes ir satricinātas līdz pamatiem. Mūsu bankas ir uz ceļiem, ubagojot no valstu valdībām.

Valstu valdības nevar izlikties to neredzam, jo bankām ir stratēģiska nozīme reālās ekonomikas darbināšanā. Šokējoši un biedējoši ir redzēt, ka, piemēram, viena Īrijas banka tikai dažos pēdējos mēnešos ir zaudējusi 97 % tās vērtības.

Noguldījumu garantiju sistēmas tādēļ ir ļoti svarīgas, aizsargājot investorus no vissliktākās finanšu krīzes, kura pašlaik uzbrūk pasaules ekonomikai. Cipars EUR 100 000 ir psiholoģiski un ekonomiski svarīgs, jo tas no jauna pārliecina investorus, ka viņu dzīves uzkrājumi nav apdraudēti.

Es apsveicu referentu Ehler kungu par viņa darbu, un jo īpaši augstu vērtēju darbības jomas paplašināšanu, iekļaujot garantijas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. MVU ir mūsu galvenā cerība un tiem jābūt prioritātei, raugoties uz gaismu tuneļa galā, jo mēs ceram ātri atveseļoties no pašreizējās recesijas.

Es vēlreiz atkārtoju prasību par koordinētāku reakciju nākotnē. Īrijas valdība rīkojās vienpusēji, lai dotu garantijas Īrijas bankām. Nākotnē ir jābūt oficiālam instrumentam, lai nodrošinātu dalībvalstu labāku koordināciju.

Noslēgumā — plašākā kontekstā — mēs nedrīkstam aizmirst, cik milzīga nozīme ir mūsu ciešajai ekonomikas integrācijai Eiropas Savienībā un jo īpaši eiro zonā, kas ir paglābusi mūs no finanšu krīzes ledainajiem vējiem. Tas ir sevišķi svarīgi mazākajām ES dalībvalstīm, piemēram, Īrijai. Mums jāpalūkojas tikai uz mūsu ziemeļu kaimiņiem Islandi, lai redzētu haosu, kuru var radīt vienatne krāšņā izolācijā — tās valūta ir sabrukusi un ekonomika ir drupās. Nav garantijas, ka tas nebūtu noticis, ja Īrija un citas mazās dalībvalstis neatrastos eiro zonā.

  Othmar Karas (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, referent, komisār! Es vēlos teikt referentam, ka esmu pateicīgs par viņa pieredzi un pievēršanos detaļām, nodrošinot, ka nerodas nevajadzīgas problēmas, un par viņa parlamentāro pieeju debatēm.

Šis jautājums ietekmē ikvienu. Katrs noguldītājs uztraucas par savu naudu, kad viņa bankai rodas grūtības. Ikviens noguldītājs grib zināt, cik droša ir viņa nauda. Ikviens noguldītājs grib zināt, kad ir garantēta izmaksa un cik liela tā var būt. Šī iemesla dēļ es atzinīgi vērtēju seguma summas palielināšanu un gaidu seku novērtējumu, lai mēs varam lemt, vai EUR 100 000 robeža ir saskaņotā vai minimālā summa. Es atzinīgi vērtēju izmaksu kavējumu samazināšanu un vēlos pateikties visiem godājamajiem draugiem, kuri vēlas attiecināt šos noteikumus uz MVU. Es vēlos dzirdēt komisāra kunga apstiprinājumu, vai šāda virzība ir iespējama un kā tā ir iespējama.

  Margarita Starkevičiūtė (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, daži cilvēki mīl teikt, ka Eiropas Savienība dažreiz rīkojas neefektīvi, bet šis dokuments ir labs piemērs tam, ka vajadzības gadījumā mēs varam rīkoties ļoti ātri, ņemot vērā īso laika posmu, kādā panācām vienošanos.

Es tikai vēlos teikt, ka šī vienošanās sūta Eiropas Savienības iedzīvotājiem svarīgu signālu, ka mēs spējam reaģēt uz viņu vajadzībām. Lai gan esam ļoti atšķirīgi, ir ļoti svarīgi, ka tomēr spējam panākt vienošanos par tādiem nozīmīgiem jautājumiem kā noguldījumu garantiju summa, izmaksu termiņi un citiem tematiem, kas svarīgi parastajiem pilsoņiem. Šis kompromiss, iespējams, nav perfekts, bet tomēr tas ir labs pierādījums, ka mēs varam rīkoties kopā.

  Charlie McCreevy, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, es tikai vēlos atkārtot, ka, lai gan rezultāti nav pilnīgi apmierinoši no Komisijas skatupunkta, mēs negribam aizkavēt vai apdraudēt kompromisu, kas sniedz dažus uzlabojumus mūsu noguldītājiem. Mums būs jāturpina strādāt pie noguldījumu garantiju sistēmu uzlabošanas.

Protams, es apņemos izpildīt ziņošanas saistības, kas paredzētas direktīvā līdz 2009. gada beigām. Šie ziņojumi būs par jautājumiem, kurus deputāti uzsvēra šovakar. Kad mēs apspriedīsim turpmākā darba rezultātus un priekšlikumus, ko tas var radīt, es patiesi ceru, ka iznākums būs daudz vērienīgāks. Galvenais jautājumus, kas mūs nodarbina, ir ES noguldītāju uzticība ilgtermiņā.

  Christian Ehler, referents. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisār! Lūdzu, neiznīciniet kompromisu, kuru mēs esam izveidojuši tik īsā laika sprīdī. Tas bija tikai Komisijas paziņojums, kuru Parlaments pārvērta realitātē, atrodot kompromisu ar Padomi, piesienoties interpretācijai ar apkārtējo pasauli. Lūdzu, dariet zināmu ārpasaulei, kas tas ir — ļoti ātra triju iestāžu reakcija, ļoti tālejošs apsvērums, kas vērsts uz vajadzīgo pasākumu saskaņošanu, iekļaujot vajadzīgo izmeklēšanu, kam ir ļoti pozitīva un tieša ietekme uz pilsoņiem, proti, ka mēs paredzam gandrīz pilnīgu segumu 90 % noguldījumu garantiju un īsākus termiņus. Mēs domājām arī par ārkārtas izmaksām.

Es atkārtošu vēlreiz — kompromiss nenozīmē, ka trīs iestādes vai viena no trim iestādēm, proti, Komisija, apgalvo, ka šis ir kompromiss un tagad mēs gribam sākt skaldīt matus; tas ir kopējs signāls. Tādēļ mēs iesaistījāmies šajā ātrajā procedūrā. Būtu politiski nolaidīgi publiski iesaistīties intelektuālā matu skaldīšanā. Mums ārpasaulei jādara zināms šis pozitīvais signāls, pie kā esam nonākuši kopā ar Komisiju. Pretējā gadījumā pašreizējā finanšu krīzē mēs panāktu pilnīgi pretējo tam, ko jūs stingri paudāt savā paziņojumā un ko mēs padarījām par iespējamu, pārvēršot to realitātē.

  Priekšsēdētājs. − Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks ceturtdien.

Rakstiski paziņojumi (Reglamenta 142. pants)

  Sebastian Valentin Bodu (PPE-DE). – (RO) Pašreizējā ekonomiskā krīze prasa neordinārus pasākumus laikā, kad aizvien lielāks skaits eiropiešu sastopas ar bezdarba un finanšu recesijas priekšnojautu. Banku noguldījumu garantiju maksimālā līmeņa paaugstināšana iedzīvotājiem ir atzinīgi vērtējams pasākums, kas saglabās uzticību banku nozarei. Sākotnējais maksimālais līmenis EUR 50 000 un EUR 100 000 vēlāk ir vairāk nekā atbilstīgi valstīm, kuru banku sistēmām nav senu tradīciju, kā tas ir Rumānijas un citu bijušo komunistisko valstu gadījumā. Šobrīd ir svarīgi, ka katra valsts pieņem šo pasākumu, jo pretējā gadījumā pastāv draudi, ka iedzīvotājos radīsies panika. Rumānija nav valsts ar lielu skaitu noguldījumu, kuri pārsniegtu EUR 50 000. Tomēr no psiholoģijas viedokļa garantiju apjoma palielināšanai var būt tikai pozitīva ietekme, ņemot vērā, ka iedzīvotāju noguldījumi, salīdzinot ar septembri, ir samazinājušiespar 6 % tikai Bukarestē vien. Tas nozīmē, ka ap 600 miljoni eiro ir izņemti tikai dažu nedēļu laikā, kam nebija precedenta iepriekšējos gados.

Taču kā Parlamenta deputāts es vēlos pievērst jūsu uzmanību faktam, ka šis pasākums jāpapildina ar kredītu piešķiršanas politiku un iespējamā riska līmeņa pārskatīšanu.

  Siiri Oviir (ALDE), rakstiski. – (ET) Kopš 1994. gada ES noteikumi nodrošinājuši, ka visās dalībvalstīs darbojas noguldījumu garantijas sistēmas, ja gadījumā kāda banka bankrotē, un ir fiksēts arī minimālais garantēto uzkrājumu apjoms EUR 20 000. Diemžēl pat šodien vidējais uzkrājumu apjoms uz vienu ES iedzīvotāju ir EUR 30 000, kas parāda, ka ir vispārēja vajadzība paaugstināt minimālo garantēto uzkrājumu apjomu.

Eiropas Padomes 2008. gada 7. oktobra lēmumā, kurā dalībvalstis nolēma finanšu krīzes rezultātā nodrošināt ārkārtas palīdzību, lai garantētu privātpersonām uzkrājumu apjomu vismaz EUR 50 000 vienu gadu, ir ļoti atzinīgi vērtējams pasākums. Pašreizējais Eiropas Komisijas priekšlikums arī palīdzēs iekļaut to šajā ES tiesību aktā, kurš palīdzēs uzturēt ES noguldītāju uzticību Eiropas finanšu tirgiem.

Komisijas ieteikumu rezultātā 2009. gadā minimālo garantēto uzkrājumu apjomu plānots paaugstināt līdz EUR 100 000, kas ir ļoti atzinīgi vērtējams pasākums noguldītājiem.

Tomēr Komisijai noteikti jāņem vērā arī dalībvalstu reālās iespējas, paaugstinot garantēto noguldījumu līmeni, lai izvairītos no situācijām, kurās garantēto noguldījumu līmeņa paaugstināšana kļūst par sacensībām, kuru rezultātā nabadzīgākās dalībvalstis var nonākt situācijā, kad tām trūkst līdzekļu, lai garantētu to, kas ir garantēts, un tie paši labticīgie noguldītāji var būt cietēji šajā situācijā.

Tā kā Eiropas finanšu tirgi ir ļoti cieši savstarpēji saistīti, es atbalstu referentu un arī aicinu Komisiju un Padomi uzlabot prasīto pārrobežu sadarbību un plānot konkrētākus pasākumus, kas palīdzēs nodrošināt dalībvalstu labāku sadarbību iespējamā krīzes situācijā.