Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2009/2502(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumentu lietošanas cikli :

Iesniegtie teksti :

B6-0026/2009

Debates :

PV 14/01/2009 - 14
CRE 14/01/2009 - 14

Balsojumi :

PV 15/01/2009 - 6.6
CRE 15/01/2009 - 6.6

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2009)0028

Debates
Trešdiena, 2009. gada 14. janvāris - Strasbūra Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

14. 11. jūlija kā Srebrenicas slaktiņa upuru atceres dienas pieminēšana (debates)
Visu runu video
PV
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. − Nākamais punkts ir Padomes un Komisijas deklarācija par 11. jūliju kā Srebrenicas slaktiņa upuru atceres dienas pieminēšanu.

 
  
MPphoto
 

  Alexandr Vondra, Padomes priekšsēdētājs. − Priekšsēdētāja kungs, kā mēs visi zinām, Srebrenicas notikumi bija briesmīgs noziegums. Vairāk nekā 8000 bosniešu masveida slaktiņš Srebrenicas apkārtnē iezīmē vienu no tumšākajiem Bosnijas un Hercegovinas, bijušās Dienvidslāvijas, un arī visas Eiropas vēstures brīžiem. Tā neapšaubāmi ir lielākā nežēlība Eiropā kopš Otrā pasaules kara.

Palūkojoties atpakaļ, daudz kas varēja būt paveikts jau agrāk. Srebrenica bija kopīga starptautiskās kopienas, tostarp ES, kļūda. Tas ir liels kauns un mēs to patiesi nožēlojam. Mūsu morāle, cilvēciskās un politiskās saistības ir tādas, lai šāda Srebrenica nekad vairs neatkārtotos.

Atzīmējot Srebrenicas slaktiņa 10. gadadienu, Padome atkārtoti pauda nosodījumu par pastrādātajiem noziegumiem un izteica savu līdzjūtību upuriem un viņu ģimenēm.

Padome, atgādinot ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1503. un 1534., uzsvēra, ka svarīga prasība progresa turpināšanai virzībā uz ES vēl joprojām ir pilnīga un neierobežota sadarbība ar Bijušās Dienvidslāvijas Starptautisko krimināltribunālu (ICTY). Visu to pārējo apsūdzamo izdošana Hāgai, kuri turpina izvairīties no starptautiskās tiesas, būtu atbilstoša cieņas izrādīšana Srebrenicas upuriem, kā arī liels solis virzībā uz mieru, stabilitāti un samierināšanu. Tādēļ Padome turpina apgalvot, ka tie, kas vainojami Srebrenicas un visas Bosnijas un Hercegovinas, kā arī visur citur Rietumbalkānu reģionā pastrādātajos noziegumos, ir jāved tiesas priekšā.

Tajā pašā laikā Eiropas integrācijas vēsture ir bijusi noderīga rētu dziedēšanai un pagātnes netaisnību aizmiršanai, tādēļ mums ir jākoncentrējas arī uz nākotni. Iepriekšējā gadsimta otrajā pusē ES kā integrējošs faktors nesa mieru, stabilitāti, uzticību un labklājību Eiropā. Tādēļ palīdzība Rietumbalkāniem ceļā uz ES ir Čehijas prezidentūras prioritāte ārējo sakaru jomā. Samierināšana ir svarīga integrācijai, un samierināšanās ir grūta, ja pilnībā nav panākts taisnīgums.

Pēc 13 gadiem ir pienācis laiks novest kaunpilno Srebrenicas epizodi līdz noslēgumam. R. Karadžić arests ir pierādījis, ka pret cilvēci izdarītie necilvēcīgie noziegumi nepaliek nesodīti. Tomēr arī Ratko Mladić ir jānodod Hāgai, lai Srebrenicas upuru ģimenēm varētu palīdzēt aizmirst pagātni un pievērsties nākotnei.

ES darīs visu iespējamo, lai tas notiktu. Bet ir vēl daudz darāmā, lai Srebrenica no skumjas vēsturiskas atmiņas pārtaptu par vietu, kur dzīve piedāvā perspektīvas. Starptautiskās kopienas iesaistīšanās nenotiek tukšā vietā: tā aktīvi apvienojas ar vietēja mēroga pasākumiem valsts līmenī, kā arī kopīgi veiktajiem pasākumiem. Ir veikti daudzi labi centieni.

Srebrenicas nākotni vislabāk var nosargāt ar ekonomisko attīstību un darbavietu radīšanu, lai uzlabotu Srebrenicas reģiona iedzīvotāju ekonomiskos un sociālos apstākļus. Serbijas Republikas iestādes, kā arī Bosnijas un Hercegovinas Ministru padome un federācija sniedza finansējumu un veica ieguldījumus Srebrenicas reģionā. Piešķirtie līdzekļi bija paredzēti Srebrenicas atjaunošanai, tostarp būvniecībai, atjaunošanas darbiem, infrastruktūras attīstīšanai, uzņēmējdarbības veicināšanai, sabiedrisko pakalpojumu uzlabošanai, projektiem ar ilgtspējīgu atgriešanos un izglītībai.

Visus šos vietējos centienus apstiprināja arī palīdzības sniedzēju konference Srebrenicai, kura notika pirms vairāk nekā gada 2007. gada novembrī. Tas varētu būt labs iemesls aicinājumam sniegt vēl jaunus ieguldījumus šajā pilsētā un reģionā.

Ir ļoti svarīgi, lai Srebrenica nekad netiktu aizmirsta un lai turpinātos kopīgie centieni. Mēs visi ES, starptautiskā kopiena un vietējās iestādes turpinām strādāt konstruktīvi kopā, lai uzlabotu dzīves apstākļus Srebrenicas reģionā. Vienīgi izredzes uz labāku dzīvi var mazināt politisko spriedzi, radot vietu dialogam un konsekventi ļaujot vēl aizvien sērojošajiem upuru radiniekiem virzīties uz priekšu. Tā būtu vislabākā cieņas izrādīšana Srebrenicas upuriem.

 
  
MPphoto
 

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, 1995. gada jūlijā gandrīz 8000 vīriešu un zēnu tika noslepkavoti un pazuda Srebrenicā. Starptautisko tiesību augstākās tiesas šo masveida slaktiņu ir nosaukušas tā īstajā vārdā genocīds. Turpinot tiesāt vainīgos, manuprāt, ir pareizi, ka mums ir jāatceras upuri un jāpauž mūsu līdzjūtība viņu ģimenēm. Tādēļ es šodien jums pievienojos, atbalstot šo iniciatīvu atzīt 11. jūliju par Srebrenicas genocīda atceres dienu.

Srebrenica ir šausmu un neremdināmu skumju simbols. Atcere ir tikpat sāpīga, cik tā ir vajadzīga. Tā ir vajadzīga, jo mēs nevaram un nedrīkstam aizmirst. Ir parādīt svarīgi tiem, kuri līdz šai pašai dienai noliedz to, kas patiesībā notika, ka atceramies. Atzīt to, kas notika 1995. gada jūlijā, ir svarīgi, lai panāktu samierināšanos Bosnijā un Hercegovinā un reģionālajā procesā. Tādēļ 11. jūlija pasludināšana par Srebrenicas upuru atceres dienu Eiropā būtu nākamais solis virzībā uz samierināšanos Bosnijā un Hercegovinā un reģionā. Manuprāt, tā būtu ne tikai cieņas un piemiņas izrādīšana, bet arī cerības paušana nākotnei − nākotnei Eiropas Savienībā, kuras pamatā ir samierināšanās, ļaujot rētām sadzīt laika gaitā.

Taču ar atzīšanu vien nepietiek. Vienlīdz svarīgs ir taisnīgums. Manuprāt, ir svarīgi, lai visi šajā nežēlībā vainojamie tiktu nodoti tiesai, tiktu tiesāti un samaksātu par pastrādātajiem noziegumiem. Tādēļ pēc tik daudziem gadiem nav pieņemams, ka ģenerālis Ratko Mladić vēl ir brīvībā. Komisija pilnībā atbalsta Bijušās Dienvidslāvijas Starptautiskā krimināltibunāla (ICTY) darbu. Mēs atzinīgi vērtējam Bosnijas un Hercegovinas sadarbību ar ICTY un to, kā tiek izskatītas lietas, ko Tribunāls nodevis vietējai jurisdikcijai. Kā Komisija mēs izmantojam katru iespēju, lai mudinātu iestādes turpināt savus centienus un nodrošināt, ka visi noziegumi tiek pilnībā izmeklēti.

Papildus tiesām mēs upuriem varam piedāvāt otru taisnīguma veidu, proti, labāku nākotni tiem viņu tuviniekiem, kuri izdzīvoja. Tā ir mūsu ES centienu būtība Rietumbalkānos. Mēs vēlamies, lai šī reģiona valstis virzītos uz kopīgu Eiropas nākotni. Mēs vēlamies redzēt pārtikušu Bosniju un Hercegovinu stabilā, reģionālā kontekstā, kur robežām ir mazāka nozīme un ir atjaunota uzticība kaimiņu starpā. Mēs zinām, ka līdz tam būs garš ceļš ejams, bet, kā mums vēsta Eiropas Savienības un tās paplašināšanās vēsture, šis ceļojums būs tā vērts visiem iesaistītajiem.

Mēs nevaram šo ceļu līdz Eiropas Savienībai noiet Bosnijas un Hercegovinas vietā. Tai pašai ar saviem paņēmieniem būs jāizpilda nosacījumi un jāpārvar iekšējās problēmas, bet mēs varam palīdzēt. Mēs palīdzēsim un vēlamies, lai šī valsts gūtu sekmes, kas būtu kā izdzīvojušo triumfs pār tiem, kas bija iecerējuši savādāk.

 
  
MPphoto
 

  Doris Pack, PPE-DE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāj, komisār! Karš, koncentrācijas nometnes, genocīds − nekad vairs! Pēc Otrā pasaules kara šausmām neviens Eiropā nevarēja noticēt, ka tas vēl kādreiz varētu atkārtoties.

Tomēr tā notika deviņdesmito gadu vidū, sešus gadus pēc Berlīnes mūra krišanas, kamēr Rietumeiropa un Centrāleiropa saauga mierā, tas notika vēlreiz Bosnijā un Hercegovinā. Starptautiskās kopienas kļūdas − daudzu gadu lūkošanās citā virzienā, gandrīz bezrūpīgi darījumi ar turienes slepkavām, draudzīgi rokasspiedieni ar tādiem kriminālnoziedzniekiem kā Ratko Mladić − ir stiprinājusi viņa un viņa līdzvainīgo pieņemšanu: viņi palika nesodīti, kad pēc etniskās izraidīšanas, etniskās tīrīšanas gadiem tie īstenoja masveida slaktiņu.

Ratko Mladić vēl joprojām nav stājies tiesas priekšā. Kurš viņu slēpj? Kurš palīdz viņam un tādējādi uzveļ viņam un sev vēl lielāku vainas nastu? Brīvībā ir vēl daudzi no vainīgajiem un daži no viņiem pat dzīvo Bosnijā un Hercegovinā starp upuru zaudētajām ģimenēm. Tādēļ mums ir jāpieprasa, lai ne tikai Bijušās Dienvidslāvijas Starptautiskais krimināltribunāls Hāgā, bet arī vietējie kara noziegumu tribunāli Bosnijā un Hercegovinā varētu darīt savu dabu atbilstoši.

Mūsu proklamētā atceres diena ir iecerēta kā satricinājums, kā signāls neaizmirst un kā apliecinājums upuru ģimenēm, ka mēs sērojam kopā ar viņiem. Patiesi, varbūt šī diena var būt kā apziņas modināšana par šiem briesmīgajiem noziegumiem pat tiem, kuri vēl joprojām neuzskata, ka tas ir noticis, kaut arī video ieraksti liecina par pretējo, un tad tiktu izveidots pamats vajadzīgajai samierināšanai. Neatzīstot tiešu un netiešu atbildību par šo slaktiņu, miers nevar būt. Vismaz to un vainīgo notiesāšanu mēs esam parādā upuriem un viņu ģimenēm.

 
  
MPphoto
 

  Richard Howitt, PSE grupas vārdā. − Priekšsēdētāja kungs, katru gadu Apvienotajā Karalistē, kad nonākam pie 20. gadsimtā notikušo karu atceres, lietojam vārdus „mēs viņus atminēsimies, kad rietēs un ausīs saule”. Šie ir ļoti aizkustinoši vārdi man un manai paaudzei, vecākiem, kuri abi dienēja Otrajā pasaules karā, un pat tām paaudzēm, kas nāk pēc mums, šī atcere nav vienkārši piemērota cieņas izrādīšana visiem tiem, kas cīnījās. Tas ir atgādinājums par ļaunumu un cilvēces cenu par karu, brīdinājums šīm paaudzēm un garantija mieram un nodrošinājums pret konfliktiem turpmākajos gados.

Tāda ir atceres nozīme un, kā komisāre šovakar teica, atzīšana ir ļoti svarīga mūsdienu paaudžu samierināšanai.

Mēs visi zinām par asinspirti, kas norisinājās Srebrenicā 1995. gadā. Tika nogalināti astoņi tūkstoši musulmaņu vīriešu un zēnu, kas meklēja patvērumu Srebrenicā, kuru par drošu zonu bija deklarējusi Apvienoto Nāciju Drošības padome.

Kaut arī tas notika gandrīz pirms 14 gadiem, ir tikai pareizi un korekti, ka mums ir jāatceras upuri un jāatgādina par notikumiem un rasu naidu, kas noveda līdz šim briesmīgajam notikumam.

Vēl pagājušajā mēnesī interneta vietnē Facebook tika izveidota grupa, kas lepojās ar tūkstoš biedriem, kuri atklāti cildināja Srebrenicas genocīdu. Šī grupa, kuras nosaukumu var tulkot kā „Nazis, stieple, Srebrenica” atbalstīja Srebrenicas vīriešu un zēnu nogalināšanu tikai tāpēc vien, ka viņi bija bosniešu musulmaņi. Grupa arī apliecināja savu cieņu Ratko Mladić veiktajām darbībām, kas ir vēl viens pierādījums, ja vien tāds vēl vajadzīgs, ka pašreizējā R. Mladić atrašanās brīvībā ir vienīgi cēlonis naidam un sagādā munīciju tiem, kuri mēģina sekmēt pagātnes spriedzi.

Pateicoties sabiedrības protestiem, Facebook vietne tika ātri slēgta, taču ne pirms tajā reģistrējās vairāk kā tūkstoš biedru viena mēneša laikā no 2008. gada decembra līdz 2009. gada janvārim.

Srebrenicas upuru atcere ir skaidrs signāls tiem, kuri cildina Ratko Mladić un Radovan Karadžić darbus, ka mēs neļausim tam notikt vēlreiz un ka savos uzskatos viņi ir vieni un izolēti.

Bosnijas tiesa pagājušajā mēnesī uzklausīja psihologus par to, cik smagi traumēti ir Srebrenicas slaktiņā izdzīvojušie. Tiesa dzirdēja, ka daudzi izdzīvojušie nespēj pārdzīvot to, ka viņiem nekad netika dota iespēja atvadīties no saviem radiniekiem.

Kaut arī mēs nevaram pagriezt laiku atpakaļ un dot šiem radiniekiem otru iespēju, mēs varam nodrošināt, ka šis genocīds netiek aizmirsts un ka par to atbildīgie tiek nodoti tiesai.

 
  
MPphoto
 

  Jelko Kacin, ALDE grupas vārdā.(SL) Mūsu Eiropas Savienība ir dzimusi no Otrajā pasaules karā gūtās pieredzes. Mums ir kopīga, dokumentēta, vēsturiska atmiņa, kas dod mums iespēju kopā veidot kopīgu Eiropas nākotni. Srebrenica ir šaušalīgs pierādījums tam, ka 1995. gadā Otrā pasaules kara briesmas atkārtojās Eiropā visdrausmīgākajā veidā.

Srebrenica ir etniskās tīrīšanas simbols. Srebrenica ir sinonīms cietsirdīgai un necilvēcīgai bērnu un pieaugušo nogalināšanai − tas ir sinonīms genocīdam. Tomēr Srebrenica simbolizē arī slepkavību noklusēšanu un masu kapu izpostīšanu. Mums ir jāiekļauj Srebrenica mūsu kopējā vēsturiskajā atmiņā un tai ir jābūt Eiropas Savienības paplašināšanās pamatos Rietumbalkānos. Mēs nedrīkstam paciest diskriminējošos un izņēmuma stereotipus par kādu tautu, mums ir jācīnās ar kolektīvo vainu Par Srebrenicas genocīdu atbildīgie ir jānodod Hāgas tribunālam, viņiem ir jāsaņem sods un jānonāk cietumā, un mums ir jāstrādā kopā, lai izveidotu un padarītu Eiropas nākotni iespējamu Srebrenicai, vietējiem iedzīvotājiem un visai Bosnijai un Hercegovinai.

Visbeidzot, mums ir jāmēģina saprast to cilvēku ciešanas un mokas, kuri ir dzīvojuši spilgtās nozieguma atmiņās, kuri ir dzīvojuši bez saviem tuviniekiem. Vēlos pateikties Priekšsēdētāju konferencei par vienprātīgo atbalstu priekšlikumam uzaicināt Srebrenicas jaunos bosniešus un serbus katru gadu kopā apmeklēt Eiropas Parlamentu, lai tādējādi, esot prom no Srebrenicas, bez māju apkārtnes spiediena un stresa, viņi varētu domāt, plānot un veidot kopīgu un daudz skaistāku nākotni Srebrenicai un visai Bosnijai un Hercegovinai. Šī rezolūcija...

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

 
  
MPphoto
 

  Milan Horáček, Verts/ALE grupas vārdā. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, rezolūcijā ļoti skaidri un kritiski runāts par ANO un arī Eiropas iestādēm. Trūkumi lēmumu pieņemšanas mehānismos ārpolitikas un drošības politikas jomā neveicināja briesmīgo Srebrenicas noziegumu novēršanu. Vienotas balss trūkums vēl joprojām ir Eiropas kaimiņattiecību politikas nepilnība, kā to vēlreiz apliecināja šodienas diskusija par konfliktu Gazā.

Srebrenicas slaktiņu nekad nedrīkst aizmirst, tādēļ es atzinīgi vērtēju un atbalstu iniciatīvu proklamēt 11. jūliju par šī genocīda upuru piemiņas dienu. Tomēr tajā pašā laikā abām pusēm ir jāsamierinās, ko var paveikt vienīgi neatlaidīgi pārvērtējot šos notikumus. Tādēļ ir pilnībā nepieņemami, ka vainīgās puses un tie, kuri ir apsūdzēti šo noziegumu izdarīšanā, vēl joprojām atrodas brīvībā. Uzskatu, ka ne tikai R. Mladić, bet arī citiem vainīgajiem ir jāstājas tiesas priekšā.

 
  
MPphoto
 

  Erik Meijer, GUE/NGL grupas vārdā. − (NL) Priekšsēdētāja kungs, Srebrenicas pilsēta pasaulē ir bēdīgi slavena ar 8000 musulmaņu vīriešu slaktiņu 1995. gadā. Izdzīvojušās sievietes un bērni ir tiesīgi mums par to atgādināt. Pēc savas vizītes Srebrenicā 2007. maijā, es lūdzu Eiropas Komisijai dot ieguldījumu ilgtspējīgiem ienākumiem un nodarbinātībai, izmantojot projektus, kuri sekmē tūrismu, kā rezultātā Srebrenica varētu piedāvāt vairāk par savu vēsturi un nozīmīgo memoriālo vietu. Srebrenica ir arī simbols maldīgajiem optimistiskajiem uzskatiem par humānās palīdzības operācijām un drošajām zonām.

Jau no paša sākuma bija skaidri jāparāda, ka ārvalstu militārā klātbūtne var piedāvāt vienīgi mākslīgu ilūziju. Tā pārvērta Srebrenicu par bāzi, kas darbojas pret serbu vidi, līdz bija neizbēgami, ka to galu galā „aprīs” tieši tāda pati vide. Bez Nīderlandes armijas Srebrenicā nebūtu izveidojusies kara situācija un nebūtu vajadzības pēc atriebības no serbu puses. Upuri ir iemesls, lai ne tikai R. Mladic un R. Karadzic nodotu tiesai, bet arī lai kritiski padomātu par militāro iejaukšanos kļūdām un visiem mēģinājumiem panākt valsts vienotību etniski sadalītajā Bosnijā.

 
  
MPphoto
 

  Bastiaan Belder, IND/DEM grupas vārdā. − (NL) Priekšsēdētāja kungs, „balss no Srebrenicas, lielas asaras ritēja pār viņa vaigiem. Viņš mani apskāva, noskūpstīja un teica: „Mammu, lūdzu ej!” Tie viņu saņēma ciet; es atteicos iet, nometos ceļos un viņiem lūdzos: „Lūdzu, nogaliniet mani viņa vietā! Jūs esat paņēmuši manu vienīgo bērnu. Es nevēlos nekur iet. Nogaliniet mani, un ar to viss beigsies”.

Šis ir aizkustinošs bosniešu sievietes stāsts, kura zaudēja savu vīru un 12 gadus veco dēlu Srebrenicas slaktiņā 1995. gadā. Viņas un citu cietušo balsis mūs šodien vajā, daļēji tas ir rūpīgo zinātnieku, tostarp Amsterdamas profesores Selma Laydesdorff, nenovērtējamo pētījumu dēļ.

Protams, tagad, kad Eiropas Savienība ir piedāvājusi Rietumbalkāniem iespēju pievienoties Eiropas Savienībai, Srebrenicas šausmas ir palikušas par simbolu un pienākumu, pirmkārt, gan vārdos, gan darbos. Citiem vārdiem sakot, patiesa kompensācija tiem, kuri ir aizmirsti. Srebrenica, 1995. gada jūlijs. Toreiz es biju ārzemju korespondents Nīderlandes laikrakstam un tuvu vēroju bosniešu kaujas ainas. Es nevaru jums izstāstīt, kāds kauns un bezcerība man bija par starptautisko drošas zonas jēdzienu, it īpaši kā Nīderlandes pilsonim.

Kom vanavond met verhalen, hoe de oorlog is verdwenen, en herhaal ze honderd malen, alle malen zal ik wenen.” [Nāc šovakar un stāsti, kā karš izzuda, un atkārto šos stāstus simtiem reižu, es katru reizi raudāšu.] Turpmāk šī slavenā dzejnieka vārdi par manas zemes kultūras Otrā pasaules kara atceri pavadīs arī 11. jūliju, kad mēs pieminēsim Srebrenicas un Potokari dārgos upurus.

 
  
MPphoto
 

  Dimitar Stoyanov (NI).(BG) Paldies jums, priekšsēdētāja kungs. Šovakar esam sapulcējušies, lai atcerētos briesmīgu noziegumu, atbilstoši sauktu par genocīdu, kas patiesībā ir milzīga cilvēces traģēdija mūsu visnesenākajā vēsturē. Bet, lasot deklarāciju, kura ir iesniegta kopā ar rezolūciju un rezolūcijas priekšlikumu, es redzu, ka tā atspoguļo tikai pusi no traģēdijas un pusi no genocīda.

Tajā minēti to personu vārdi, kuras kļuva pasaulslavenas: Ratko Mladić, Radovan Karadžić, R. Krstić un citi. Bet es neredzu to musulmaņu vārdus, kuri arī pastrādāja noziegumus Srebrenicā un šī šausminošā konflikta laikā. Kur ir Naser Orić vārds, kurš vadīja 28. musulmaņu divīziju? Kādēļ šajā rezolūcijā nav pieminēts masu slaktiņš Kravicā, kristiešu ciematā, 1993. gada Ziemassvētku dienā? Kādēļ tajā nav pieminēti neskaitāmie kristiešu ciemati, kurus Srebrenicas reģionā nodedzināja musulmaņu cīnītāji? Mums visiem jāpārtrauc aizstāvēt vienpusēja nostāja un jāpiemēro dubultstandarti, novērtējot šādus šausminošus notikumus. Visi, kuri apgalvo, ka tikai kristieši nogalināja musulmaņus Bosnijā un Hercegovinā un ka musulmaņi to nedarīja, ir liekuļi. Vai kāds ir pacenties to pārbaudīt? Tiek teikts, ka Srebrenica ir pārklāta ar masu kapiem, un tā ir taisnība. Bet vai kāds ir pacenties noskaidrot, cik no tiem ir kristiešu masu kapi?

Neaizmirsīsim, ka notikumi risinājās abās pusēs, un mums nevajag izlikties, ka kristieši nepastāv vai ka viņiem nav cilvēktiesību, it kā viņi būtu dzīvnieki.

 
  
MPphoto
 

  Anna Ibrisagic (PPE-DE).(SV) Priekšsēdētāja kungs, ko gan var pateikt divās minūtēs, kad mums jārunā un jāraksturo tas, kas notika Srebrenicā, kad mums ir jāmācās, kā to atcerēties, lai tas nekad vairs nenotiktu? Kas mums vēl ir jāredz un kas vēl ir sakāms par Srebrenicu? Vai es kā vienīgā Parlamenta deputāte, kura ir dzimusi Bosnijā un ir kara bēgle, šodien no šīs tribīnes varu paziņot, ka es kā deputāte no Zviedrijas nevarētu izteikties, ja es nebūtu piedzīvojusi šo karu? Mans stāsts, D. Stoyanov kungs, ir patiess tā laika stāsts.

Iespējams, galvenā lieta, ko varu paust, ir cerību sajūta, kad es vēl joprojām ticēju, ka, ja kāds Eiropā redzētu to, kas notiek, pasaule reaģētu, vai bezcerība, kad sapratu, ka esmu pamesta savā nelaimē un ka neviens nepalīdzēs. Es atceros asins traipus uz asfalta, izsalkušo bērnu raudas, desmitgadīgas meitenes tukšajām acīm, kad viņa stāstīja, kā viņai un viņas brāļiem un māsām vispirms bija jāapglabā savi mirušie vecāki un pēc tam tie jāpārgulda citā kapā, kad karavīri mēģināja noslēpt liecības par masu slepkavību ciematā, kas atradās netālu no manas pilsētas. Es atminos sava tēva seju, kad mēs atklājām, ka mūsu tēvocis un brālēns ir koncentrācijas nometnē. Es atceros savu izmisumu, kad kādu rītu man nebija pat viena decilitra piena, lai to iedotu savam gadu vecajam dēlam.

Tomēr tas, ko atceros visskaidrāk un nekad neaizmirsīšu, ir neaprakstāmā vientulības izjūta, kad beidzot aptver, ka tava nelaime, izmisums un agonija ir notikusi uz atklātas skatuves, ka pasaule ir redzējusi, kā mēs ciešam, bet neviens to nav novērsis. Šīs sajūtas man ir kopīgas ar Srebrenicas iedzīvotājiem, D. Stoyanov kungs. Tās ir sajūtas, ko es paužu kopā ar citiem kara upuriem Balkānos.

Eiropas Parlamenta rītdienas balsojums par Srebrenicas upuru atceres dienu sniedz man nedaudz miera. Šī atceres diena neatdos atpakaļ Srebrenicas iedzīvotājiem viņu noslepkavotos ģimenes locekļus, bet visiem mums, kuri esam bijuši kara upuri, tas nozīmēs apliecinājumu, ka Eiropa ir redzējusi mūsu ciešanas, ka mēs neesam vieni un ka Eiropa atcerēsies, lai tas nenotiktu vēlreiz.

Es personīgi ceru un strādāšu, lai nodrošinātu, ka Srebrenica kopā ar Bosniju un visām pārējām Balkānu valstīm kļūtu par Eiropas ģimenes locekļiem, cik drīz vien iespējams. Tas ir mazākais, ko varam sagaidīt pēc Eiropas apkaunojošās nespējas novērst šo genocīdu un tā, ka Ratko Mladić vēl joprojām ir brīvībā.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 

  Diana Wallis (ALDE). − Priekšsēdētāja kungs, vēlos pateikties komisārei par viņas šī vakara komentāriem, atbalstot šo iniciatīvu. Pagājušā gada jūlijā man tika dota iespēja, pienākums un vienkārša pieredze Parlamenta priekšsēdētāja vārdā apmeklēt atceres ceremoniju Srebrenicā. Tā mani iespaidoja. Tas bija kas tāds, ko nekad neaizmirsīšu. Tūkstošiem cilvēku pulcējās karstā jūlija saulē: godināti, skumji, atceres ceremonija piemiņai un, protams, skumjām.

Bet mums ir jāatceras, jo mums, visiem mums kā eiropiešiem, savā ziņā ir tāda kā déjà vu sajūta par Potočari, līdzdalības sajūta. Mēs visi redzējām savos TV ekrānos notikumus pirms slaktiņa, pirms uzlidojuma Tulsai. Iespējams, mums bija kopīga šī bezpalīdzība un bezcerība. Mēs nekad nevaram teikt „nekad vairs”, bet mēs varam teikt, ka atcerēsimies, mācīsimies un palīdzēsim cilvēkiem to pārvarēt. Tādai ir jābūt atceres dienai Eiropā. Es nekad neaizmirsīšu, ko piedzīvoju. Nekad neaizmirsīšu mātes, meitas, ģimenes, ko satiktu toreiz. Es ceru, ka mēs viņu nākotnei varam sniegt kaut ko paliekošu un pozitīvu.

 
  
MPphoto
 

  Zita Pleštinská (PPE-DE). (SK) Es atbalstu 11. jūlija atzīšanu par Srebrenicas genocīda, kad starptautiskā sabiedrība neiejaucās konfliktā un neaizsargāja pilsonisko sabiedrību, atceres dienu. Manuprāt, šis ir labākais veids, kā parādīt mūsu cieņu slaktiņa upuriem. Dažu dienu laikā pēc asinspirts, kas norisinājās pēc Srebrenicas krišanas, vairāk nekā 8000 vīriešu un zēnu zaudēja savas dzīvības. Tūkstošiem sieviešu, bērnu un vecu cilvēku tika deportēti un ļoti daudz sieviešu tika izvarotas.

Mēs nekad nedrīkstam aizmirst tās nežēlības upurus, kas tika pastrādāta kara laikā bijušajā Dienvidslāvijā. Uzskatu, ka visas Rietumbalkānu valstis atbalstīs šīs dienas atzīšanu.

Mums ir skaidri jāsniedz skaidrs vēstījums nākotnes paaudzēm, lai nekad vairs nebūtu šādu Srebrenicas notikumu. Es stingri uzskatu, ka tiks veikti turpmāki centieni, lai nodotu tiesai vēl brīvībā esošos noziedzniekus, lai daudzas ģimenes varētu iegūt galīgo apstiprinājumu par savu tēvu, dēlu, vīru un brāļu likteni.

 
  
MPphoto
 

  Pierre Pribetich (PSE).(FR) Priekšsēdētāja kungs, pagātnes spriedzes pārvarēšana un visa iespējamā veikšana, lai panāktu stabilitāti Rietumbalkānos, var būt atkarīga vienīgi no tā, kā šis reģions pārvar savu vēsturi. Šis ārkārtīgi simboliskais akts, ierosinot noteikt 11. jūliju par Eiropas atceres dienu, ir daļa no šī procesa un izpilda vairākus mērķus. Pirmkārt, ir īstenots mērķis parādīt cieņu visiem Srebrenicā pastrādātās nežēlības upuriem un viņu ģimenēm, un, otrkārt, ir sasniegts mērķis atgādināt visiem pilsoņiem un cilvēkiem par to, ka ir jābūt piesardzīgiem un ka valstu bezspēcība rīkoties neizbēgami noved pie šādām šausmām. Ir sasniegts arī mērķis norādīt, ka Eiropas Savienībai ir jāizstrādā patiesa kopējā drošības un aizsardzības politika, lai tā varētu iejaukties to principu un vērtību vārdā, kas mūs vieno un pēc kuriem mēs vadāmies. Visbeidzot, tiek panākts mērķis atkārtot Rietumbalkānu valstīm, ka viņu īstais liktenis ir drīzumā mums pievienoties, bet tas no viņiem prasa pastāvīgu atklātu sadarbību ar Starptautisko krimināltribunālu, lai kara noziedznieki tiktu nodoti tiesai. Tas ir mūsu vēstījums, tas ir Parlamenta vēstījums tagadējām un nākotnes paaudzēm, lai laiks nekļūtu par eroziju, kas sagrauž atmiņas, bet drīzāk lai tas atdotu atmiņas atpakaļ dzīvē.

 
  
MPphoto
 

  Jelko Kacin (ALDE).(SL) Vēlos rezumēt savu runu, jo upuru radinieki lūdza man šodien paust viņu pateicību jums par sapratni un atbalstu, ko esat parādījuši saistībā ar šo rezolūciju.

Paldies visiem jums, kas atbildēja uz ielūgumu piedalīties šodienas debatēs. Vēlos arī izmantot izdevību un nobeigt savu runu ar diviem punktiem. Šī rezolūcija nav koncentrēta uz pagātni, kaut tā attiecas arī uz mirušajiem. Tā ir vērsta uz dzīvajiem un ir par labāku nākotni viņiem.

 
  
MPphoto
 

  Călin Cătălin Chiriţă (PPE-DE) . − (RO) Slaktiņš Srebrenicā 1995. gada jūlijā līdztekus citām nežēlībām, kas tika veiktas kara laikā, kas risinājās kopā ar bijušās Dienvidslāvijas sadalīšanās notikumiem, ir melna lappuse Eiropas vēsturē.

Tā ir traģiska vēstures mācību stunda, kas ļauj mums vēlreiz saprast to, ka ir nepieciešams pilnveidot spējas pieņemt efektīvus pasākumus Eiropas Savienībā tās iekšējās drošības un aizsardzības politikā un it īpaši tās kaimiņattiecību politikā. Kāpēc? Tieši tāpēc, ka mēs varam apkarot tādas problēmas kā cilvēktiesību pārkāpumi un starptautisko tiesību pārkāpumi, reģionālie konflikti, nacionālais ekstrēmisms un etniskais separātisms, kuri kopā padarīja par iespējamiem nežēlīgos notikumus Bosnijā.

Eiropai ir vajadzīga spēcīgāka, daudz ekspansīvāka Eiropas Savienība ar novēršanas politiku, kas turpmāk nekad vairs nepieļaus šādas zvērības.

 
  
MPphoto
 

  Alexandr Vondra, Padomes priekšsēdētājs. − Priekšsēdētāja kungs, ļaujiet man noslēgt šodienas debates par Srebrenicu.

Pirmkārt, vēlos jums apliecināt, ka Padome turpina uzskatīt, ka Srebrenicas un visas Bosnijas un Hercegovinas, kā arī visur citur Rietumbalkānu reģionā pastrādātajos noziegumos vainīgie ir jāved tiesas priekšā.

Mūsu EDAP misija Bosnijā un Hercegovinā turpina sniegt atbalstu un palīdzību ICTY un attiecīgajām iestādēm.

Srebrenica ir un paliks jutīgs un svarīgs faktors Bosnijas un Hercegovinas, kā arī visas ES un plašākas starptautiskas kopienas politiskajā dzīvē.

Ļaujiet man izmantot iespēju aicināt Bosnijas un Hercegovinas vadītājus atturēties no sāpīgās un neaprakstāmās vēsturiskās pieredzes politisko mērķu labad. Tā vietā viņiem vajadzētu aktīvi iesaistīties, lai nodrošinātu savai valstij labāku nākotni. Ir jāturpina kopīgie centieni ne tikai Srebrenicā, bet arī visā Bosnijā un Hercegovinā. Ja Srebrenicas notikumi notika tāpēc, ka tur nebija pietiekami daudz Eiropas gara, tad mums ir jādara viss iespējamais, lai palīdzētu šai valstij nostāties uz pareizā ceļa. Proti, virzienā uz ES.

Pirmais lielais solis virzienā uz Eiropu jau tika sasniegts, parakstot SAA nolīgumu kā sākumu ilgam pievienošanās procesam, taču ir vajadzīgs vēl daudz kas, lielāka drosme un pašapziņa, lai cīnītos par patiesu samierināšanos, kuras pamatā ir reālas integrācijas perspektīvas.

Mūsu pienākums mirušo priekšā ir nepadarīt dzīvos par upuriem. Tās ir mūsu saistības pret nākamajām paaudzēm.

 
  
MPphoto
 

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, A. Ibrisagic kundze, es biju starp tiem cilvēkiem, kas visus šos briesmīgos notikumus vēroja televīzijā. Mēs visi domājām, ka droša zona būs droša zona. Tādēļ es, tāpat kā daudzi citi, biju ļoti šokēta, kad dzirdēju par notikušo, − vai lēnām pieredzējām realitāti.

Manuprāt, Eiropas Savienībā to, ko vajadzētu darīt, esam mācījušies tikai no smagām mācību stundām, un pēc tam lēnām sākām veidot kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Tas bija pirmais punkts, tā sakot, un mēs pēc tam rīkojāmies, jo redzējām, ka šis briesmīgais slaktiņš notika tāpēc, ka nebijām vienoti.

Vēlreiz varu vienīgi izteikt atzinību jums par to, ka esat šodien šeit un tik atklāti runājāt par samierināšanos. Tiem, kuri dzīvo ar šīm atmiņām, ir ļoti grūti, bet tajā pašā laikā, manuprāt, Bosnijas un Hercegovinas iespēja kļūt par Eiropas Savienības locekli nākotnē, iespējams, ir kas tāds, kas var palīdzēt samierināties ar visiem šiem briesmīgajiem notikumiem.

 
  
MPphoto
 

  Priekšsēdētājs. − Esmu saņēmis sešus rezolūcijas priekšlikumus(1), kas iesniegti saskaņā ar Reglamenta 103. panta 2. punktu.

Debates tiek slēgtas.

Balsojums par rezolūciju notiks rīt (ceturtdien, 2009. gada 15. janvārī).

 
  

(1) Sk. protokolu.

Pēdējā atjaunošana - 2009. gada 16. aprīlisJuridisks paziņojums