Priekšsēdētājs. - Nākamais punkts ir kopējās debates par:

- ziņojumu (A6-0019/2009), ko Ārlietu komitejas vārdā sagatavoja Jacek Saryusz-Wolski, par gada ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) galvenajiem aspektiem 2007. gadā, kuru Eiropas Parlamentam iesniedza, piemērojot 2006. gada 17. maija iestāžu nolīguma G daļas 43. punktu (2008/2241(INI)),

- ziņojumu (A6-0032/2009), ko Ārlietu komitejas vārdā sagatavoja Karl von Wogau, par Eiropas drošības stratēģiju un Eiropas drošības un aizsardzības politiku (EDAP) (2008/2202(INI)), un

- ziņojumu (A6-0033/2009), ko Ārlietu komitejas vārdā sagatavoja Ari Vatanen, par NATO lomu ES drošības sistēmā (2008/2197(INI)).

Dāmas un kungi, ja jūs neesat ieinteresēti sekot līdzi mūsu debatēm, referents pamatoti lūdz pamest sēžu zāli klusējot, lai izrādītu cieņu pret mūsu darbu.

  Jacek Saryusz-Wolski, referents. – (FR) Paldies, priekšsēdētāja kungs! Patiešām, es uzskatu, ka ES ārpolitika ir pelnījusi uzmanību.

Priekšsēdētāja kungs, šodien mums ir īpašas debates par trim nozīmīgiem ziņojumiem par ārpolitiku, par drošību un aizsardzību un par ES un NATO attiecībām.

Mūsu gada ziņojums par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) ir kļuvis par svarīgu līdzekli, ar kura palīdzību Parlaments pauž savu stratēģisko skatījumu par ES ārpolitiku. Šī gada ziņojumā mēs esam nolēmuši koncentrēties uz politikas veidošanu un politikas pielāgošanu. Mēs esam koncentrējušies uz vajadzību uzsākt patiesu dialogu ar Padomi par ES kopējās ārpolitikas un drošības politikas galvenajiem mērķiem. Mēs esam atzinuši, ka tas notiek, proti, ka pirmo reizi Padomes ziņojumos sistemātiski ir minētas Eiropas Parlamenta pieņemtās rezolūcijas. Mēs esam pateicīgi: tas ir īsts sasniegums. Tomēr mēs arī esam pauduši nožēlu, ka Padome neiesaistās pilnā dialogā par Parlamenta pausto redzējumu, nedz arī atsaucas uz darba dokumentos iekļautajām rezolūcijām kā kopēju rīcību vai kopējām nostājām.

Mēs sagaidām, ka Padomes gada ziņojums sniegs iespēju sākt dialogu ar Parlamentu, lai izstrādātu stratēģiskāku pieeju kopējai ārpolitikai un drošības politikai. Savā ziņojumā mēs esam vairākkārt atkārtojuši svarīgākos principus, kam ir jāuzsver mūsu ārpolitika. Mūsuprāt, KĀDP pamatā ir jābūt un tai ir jāvadās pēc Eiropas Savienības un dalībvalstu lolotām vērtībām, proti, demokrātijas, tiesiskuma, cilvēka cieņas ievērošanas, cilvēktiesību un brīvību ievērošanas, kā arī miera un efektīvu daudzpusējo attiecību veicināšanas.

Mēs uzskatām, ka Eiropas Savienība var ietekmēt notikumu gaitu, bet tikai tad, ja tā ir vienota un ja tā ir aprīkota ar piemērotiem instrumentiem, piemēram, tiem, kas izriet no Lisabonas līguma, un dāsnāku budžetu. Mēs varam efektīvi rīkoties tikai tad, ja to atzīst gan Eiropas Parlaments gan valstu parlamenti, kas rīkojas savos attiecīgajos līmeņos un saskaņā ar savām pilnvarām.

Lai KĀDP būtu uzticības cienīga un attaisnotu ES iedzīvotāju cerības, un es to saku jauno Parlamenta vēlēšanu priekšvakarā, tai ir jāpiešķir resursi, kas ir proporcionāli uzdevumiem un īpašajiem mērķiem. Tādēļ mēs paužam nožēlu, ka tāpat kā iepriekšējos gados KĀDP budžets ir saņēmis pārāk mazu finansējumu.

Savā ziņojumā mēs risinām horizontālos un ģeogrāfiskos jautājumus. Attiecībā uz horizontālajiem jautājumiem es tikai vēlētos uzskaitīt vissvarīgākos, kurus mēs izskatījām: pirmkārt, cilvēktiesību ievērošana, kā arī miera un drošības veicināšana Eiropas kaimiņattiecību un pasaules līmenī; otrkārt, atbalsts efektīvām daudzpusējām attiecībām un starptautisko tiesību ievērošana; treškārt, cīņa pret terorismu; ceturtkārt, masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšana un atbruņošanās; piektkārt, klimata pārmaiņas, energodrošība un tādi jautājumi kā interneta drošība.

Šajā ziņojumā mēs ar nolūku esam selektīvi. Tādēļ mēs koncentrējamies uz dažām stratēģiski un ģeogrāfiski prioritāriem reģioniem, piemēram, Rietumbalkāniem, Tuvajiem Austrumiem un Tuvajiem Austrumiem kopumā, Dienvidkaukāzu, Āfriku un Āziju un, protams, uz attiecībām ar mūsu stratēģisko partneri ASV, kā arī uz attiecībām ar Krieviju.

Šis ziņojums ir jāskata saistībā ar Parlamenta detalizētākiem ziņojumiem un papildus tiem. Šajā ziņojumā nav mēģināts tos atdarināt.

Es vēlos pateikties saviem Parlamenta kolēģiem no dažādajām politiskajām grupām par viņu sapratni un izcilo sadarbību. Mēs esam centušies izskatīt vairumu jautājumu, kas rada bažas, un es ceru, ka ziņojumu apstiprinās lielākais Parlamenta vairākums.

Visbeidzot, mūsu Padomes un Komisijas partneriem es vēlētos teikt, ka mēs ceram, ka šī izdevība var palīdzēt mums attīstīt dziļāku stratēģisko dialogu starp Parlamentu, Padomi un Komisiju, kas vairos jūsu smagā darba, Solana kungs un Ferrero-Waldner kundze, demokrātisko leģitimitāti, lai pastiprinātu sadarbību starp visām trim iestādēm.

Es ceru, ka jūs uzskatīsiet to par iespēju attīstīt lielāku sinerģiju, stiprināt mūsu vienotību – visu trīs iestāžu vienotību – un nodrošināt lielāku demokrātisko un parlamentāro leģitimitāti mūsu kopējam mērķim, kas ir: ārpolitika; vienotība; Eiropas Savienība.

  Karl von Wogau, referents. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, Augstais pārstāvi, komisāre, šim ziņojumam ir jāsniedz mums iespēja apsvērt, cik tālu mēs esam nonākuši ar Eiropas Savienības drošības un aizsardzības politiku, kur mēs esam šobrīd un kāda Eiropas Parlamentam tajā ir loma.

To darot, mums ir jāņem vērā, ka līdz šim Eiropas drošības un aizsardzības politikas sistēmā ir bijuši 22 izvietošanas gadījumi, no kuriem 16 bija civilo spēku izvietošanas gadījumi un 6 militāro spēku izvietošanas gadījumi. Tas nozīmē, ka ļoti liels uzsvars ir likts uz civilo darbību. Civilā darbība, protams, nozīmē funkcionālu demokrātisko kontroli, jo civilā darbība saskaņā ar KĀDP tiek finansēta no Eiropas budžeta, tādēļ to pārbauda Eiropas Parlaments. No Eiropas Savienības budžeta tiek finansētas vēl citas lietas, kas ir tieši saistītas ar drošības politiku. Piemēru skaitā ir drošības izpēte – EUR 1,3 miljardi 7 gadu laikā; Galileo, kurai, mūsuprāt, ir drošības aspekti – EUR 3,4 miljardi; un GMES/Kopernikus, projekts, kuram ir pieejams vēl EUR 1 miljards. Šobrīd mums Eiropas Parlamentā arī ir tiesību akti drošības un aizsardzības jomā, un tas ir jauns pavērsiens. Mēs esam pieņēmuši Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par aizsardzības aprīkojuma pārvietošanu Kopienas teritorijā un piedāvājumu konkursu drošības un aizsardzības jomā. Tas ir svarīgs pirmais solis.

Tomēr īpaši nozīmīga ir informācija Eiropas Parlamentam. Šajā sakarā ir īpaši svarīga mūsu speciālā komiteja, kurai arī ir piekļuve slepenai informācijai, tāpat kā ir svarīgas regulārās diskusijas, ko mēs par šiem jautājumiem rīkojam šajā komitejā ar Augsto pārstāvi. Es vēlētos izmantot šo iespēju, lai pateiktos Augstajam pārstāvim un viņa kolēģiem par konstruktīvo sadarbību, kas mums ir attīstījusies.

Tagad es pievērsīšos atsevišķiem šī ziņojuma punktiem. Šajā ziņojumā Eiropas Savienība tiek aicināta skaidrāk definēt savas drošības intereses. Mēs vienmēr runājam par atsevišķu valstu drošības interesēm, bet mums ir kopējas drošības intereses. Mūsu iedzīvotāju aizsardzība ES robežās un ārpus tām, miers kaimiņvalstīs, mūsu ārējo robežu aizsardzība, mūsu kritiskās infrastruktūras aizsardzība, energodrošība, mūsu tirdzniecības ceļu drošība, mūsu līdzekļu drošība pasaules līmenī un daudzas citas lietas īstenībā ir individuālas drošības intereses un Eiropas Savienības kopējās drošības intereses.

Tāpat mums ir jāapsver, kādi īstenībā ir Eiropas Savienības drošības un ar aizsardzību saistītie mērķi. Ziņojuma projektā ir ļoti skaidri teikts, ka mums nav mērķa kļūt par lielvaru līdzīgi ASV. Tāpat ļoti skaidri ir teikts, ka mums ir jākoncentrējas uz Eiropas Savienības ģeogrāfisko apkārtni. Mūsu prioritātes ir Balkāni, Eiropas Savienības galvenais uzdevums Ziemeļāfrika, neatrisinātie konflikti austrumos un mūsu līdzdalība Palestīnas konflikta atrisināšanā. Mums visnotaļ skaidri ir jākoncentrējas uz šiem reģioniem.

Es jūtu pienākumu piebilst, ka Francijas prezidentūras beigās Padome noteica ļoti vērienīgu mērķus, proti, iegūt spēju līdztekus veikt noteiktas darbības. Ja mēs to vēlamies, mums būs vajadzīgs finansējums, lai to īstenotu. Tādēļ Briselē būs jāizveido autonoms un pastāvīgs galvenais birojs. Tā ir Parlamenta pirmā, ļoti skaidrā prasība. Komitejā to atbalstīja ļoti liels vairākums. Otrkārt, mums jāatceras, ka 27 dalībvalstu rīcībā ir 2 miljoni karavīru. Trīs procentiem šo karavīru ir jābūt pastāvīgi pieejamiem Eiropas Savienībai. Tie būtu 60 000 karavīru. Tādēļ ziņojumā tiek aicināts Eurocorps pastāvīgi uzticēt Eiropas Savienībai. Šis aicinājums ir domāts sešām dalībvalstīm, kas veido Eurocorps.

Pēc tam mēs skaidri paziņojam par iespējām, kas mums ir jāattīsta. 27 Eiropas Savienības dalībvalstis aizsardzībai tērē EUR 200 miljardus gadā, un šie EUR 200 miljardi ir jāiztērē efektīvāk nekā līdz šim. Mēs nevaram atļauties atkārtoti izgudrot riteni 27 reizes, tādēļ šodien mēs jūs lūdzam nodrošināt, ka turpmāk Eiropas Savienības un nodokļu maksātāju nauda aizsardzībai tiek tērēta efektīvāk nekā līdz šim. Liels paldies!

  Ari Vatanen, referents. − Priekšsēdētāja kungs, pirms 70 gadiem R. Chamberlain atgriezās no Minhenes, mājot ar rakstāmpapīru un sakot „mūsdienu miers”. Nu mēs redzam, kā viņš kļūdījās, un mēs arī zinām, ka fantāzijas ir nāvējošs reālisma aizstājējs. Šodien šajā jautājumā mums ir jābūt nežēlīgi godīgiem. ES ir bijusi neticami veiksmīga miera nodrošināšanā. ES radās Otrā pasaules kara notikumu rezultātā.

Es ļoti priecājos, ka J. Solana šodien ir šeit, jo mums beidzot ir šis telefona numurs ES. J. Solana ir šis numurs, ko H. Kissinger lūdza pirms vairākiem gadiem.

Bet kādus līdzekļus dalībvalstis un politiķi atvēl J. Solana? Tāds ir jautājums.

Šobrīd mums ir finanšu krīze, kas nebija negaidīta. Tā lielā mērā ir pašu radīta. Mēs runājam par banku problemātiskajiem aktīviem un to, kā mums tie ir jānokārto. Varbūt ir pienācis arī laiks jautāt: kas ir problemātiskie aktīvi un kas traucē miera uzturēšanai, mūsu raison d’être?

Mums ir jāturpina strādāt, ES ir jāturpina miera uzturēšana. Pasaule mums apkārt mainās ļoti strauji. Lielākais šķērslis vienkārši ir redzējuma trūkums. Mēs esam ikdienas politiķi, mēs esam tuvredzīgi. Mūsu lielā problēma ir nekustīgums. Pasaule mums apkārt mainās straujāk, nekā mēs spējam reaģēt. Kāds ir neefektīvu un vāju drošības politiku rezultāts? Cilvēku ciešanas, līķi, sakropļoti cilvēki un nežēlība. Pat tad, ja šie cilvēki par mums nebalso, mums ir jārūpējas par viņiem, jo viņi ir mūsu brāļi un māsas cilvēku saimē.

1917. gada 2. aprīlī prezidents W. Wilson teica, ka „stabilu un saskaņotu mieru var uzturēt tikai ar demokrātisko valstu partnerattiecību palīdzību”. Prezidentam W. Wilson tika piešķirta Nobela prēmija, ko viņš bija pelnījis daudz vairāk nekā Al Gore.

Mēs ES neapzināmies, kāda veida instrumenti ir mūsu daudzveidīgajā 27 valstu sastāvā. Tas mums dod unikālu miera uzturēšanas instrumentu. Varbūt dažiem cilvēkiem nepatīk francūži, citiem nepatīk vācieši un dažiem varbūt nepatīk pat somi, bet, manuprāt, visiem patīk somi, bet, kad mēs esam kopā 27 valstis, neviens nevar teikt, ka viņš ienīst ES. Tādēļ mūsu unikālā spēja ļauj mums doties uz jebkuru krīzes piemeklētu vietu un palīdzēt vai būt par starpnieku. Bet bez militārām iespējām, bez militāras uzticamības mēs esam kā suns, kas skaļi rej, bet nekož. Mēs esam ideālisti, bet mēs sev nenodrošinām līdzekļus, lai sasniegtu šos mērķus.

Tagad ir īstais laiks rīkoties, kamēr ir iespēja: Il faut battre le fer tant qu’il est chaud, kā saka francūži. Tagad B. Obama ir ASV jaunais prezidents, un viņš augstu vērtē Eiropu, viņš saka, ka mēs esam svarīgi sabiedrotie. Kas mums ir jādara? Mums ir labi jāsagatavojas.

94 % Eiropas iedzīvotāju jau ir NATO, un tikai 6 % ir ārpus tā. Kāpēc mēs to neizmantojam efektīvāk? Mēs esam to parādā sabiedrībai, jo cilvēku ciešanu mazināšana ir mūsu pienākums; tas ir mūsu ētisks pienākums, un tas ir mūsu ilgtermiņa interesēs. Tikai turpinot mūsu priekšteču aizsākto mēs varam būt uzticīgi ES mantojumam un padarīt nenovēršamo par neiedomājamo, un tieši to miera uzturēšana nozīmē.

  Javier Solana, kopējās ārpolitikas un drošības politikas Augstais pārstāvis. − Priekšsēdētāja kungs, paldies, ka vēlreiz uzaicinājāt mani uz šīm svarīgajām debatēm par KĀDP. Man šķiet, ka tā kļūst par tradīciju vienreiz gadā rīkot šīs debates, un es ļoti priecājos piedalīties. Es vēlētos pateikties visiem trim referentiem – J. Saryusz, K. von Wogau un A. Vatanen par viņu ziņojumiem. Es tajos atradu daudz tāda, kas sasaucas ar mūsu domām un darbiem. Es esmu ņēmis vērā daudz no tā, kas ir minēts ziņojumos, un es ļoti ceru, ka ar jūsu sadarbības palīdzību tie veicinās skaidrāku domāšanu.

Runājot šobrīd Eiropas Parlamentā 2009. gada sākumā, es atceros par to, kur mēs bijām pirms 10 gadiem – 1999. gadā. Tieši tad mēs sākām strādāt pie KĀDP. Un, kad es paraugos, kur mēs esam šodien, un salīdzinu to ar dienu, kad mēs sākām strādāt pie KĀDP, es redzu, ka ir sasniegts patiešām liels progress. Rezultātu nevar nepamanīt.

Kā jau tika minēts, vairāk nekā 20 civilās un militārās operācijas ir vai bija izvietotas gandrīz visos kontinentos no Eiropas līdz Āzijai, no Tuvajiem Austrumiem līdz Āfrikai. Tūkstošiem Eiropas vīriešu un sieviešu ir iesaistīti šajās operācijās, sākot no karaspēka līdz policijai, no robežsargiem līdz uzraugiem, no tiesnešiem līdz prasītājiem, plašs cilvēku loks, kas dara labu darbu pasaules stabilitātes nodrošināšanai.

Manuprāt, tas ir eiropeisks rīcības veids. Visaptveroša pieeja krīzes novēršanai un krīzes pārvaldībai; plašs un dažādots instrumentu klāsts, no kura mēs varam izmantot visu vajadzīgo; spēja ātri reaģēt; centieni būt par to, kas mēs esam pelnījuši būt, proti, pasaules mēroga dalībnieki, kā no mums to prasa trešās valstis. Protams, ja Lisabonas līgums tiktu ratificēts, un es caru, ka tas tiks ratificēts, tad mēs bez šaubām būtu daudz efektīvāki.

Es vēlētos pateikties Parlamentam par atbalstu, ko mēs esam saņēmuši pēdējos gados, par labo sadarbību, ko es vienmēr esmu ar prieku guvis no jums Eiropas Savienības iedzīvotāju pārstāvji. Bez līdzdalības, bez sapratnes, bez atbalsta ne tikai no izcilā Parlamenta deputātu puses, bet arī no Eiropas Savienības iedzīvotāju puses, izmantojot citus mehānismus – viņu parlamentus – būtu ļoti grūti pildīt lomu, ko mēs cenšamies pildīt ar virkni mūsu operāciju un ar lielo skaitu tajās iesaistīto Eiropas Savienības iedzīvotāju.

KĀDP ir vairāk nekā instruments. KĀDP attiecas uz mūsu vērtībām, uz jūsu vērtībām, uz mūsu sabiedrības vērtībām. Es tiešām jūtu saikni ar šīm vērtībām, kas tiek pārstāvētas visu 27 Eiropas Savienības dalībvalstu pamatā: cilvēktiesības, tiesiskums, starptautiskās tiesības un efektīvas daudzpusējās attiecības; visi šie vārdi un jēdzieni, iespējams, konstruktīvi attēlo to, kas mēs esam. Bet KĀDP arī palīdz veidot mūsu iekšējo sadarbību starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Strādājot kopā, rīkojoties kopa, mēs definējam to, kas mēs esam. Tādēļ KĀDP arī ir veids, kādā Eiropas Savienība turpina katru dienu sevi definēt.

Manuprāt, manis teiktais rezonēs ar Ārlietu komitejas priekšsēdētāju. Tas tiešām ir tas, ko mēs darām un ko mēs gatavojamies darīt: vērtības un rīcība, un vienlaicīgi Eiropas Savienības veidošana. Mēs rīkojamies, jo esam tie, kas esam, un to, kas mēs esam, veido mūsu rīcība. Manuprāt, tas ir svarīgs jēdziens, kas jāatceras.

2003. gada drošības stratēģija bija pamatdokuments, kas ļāva mums plānot turpmāko rīcību. Visos trijos ziņojumos ir atsauce uz šo dokumentu. Kā jūs zināt, 2008. gadā mēs to atjauninājām sadarbībā ar Komisiju un Parlamentu. Šis dokuments neaizstāj 2003. gada dokumentu, bet tas noteikti to uzlabo un atjaunina, iekļaujot draudus un izaicinājumus, ar kuriem mēs saskaramies mūsdienu pasaulē, sākot no klimata pārmaiņām līdz terorismam, no energodrošības līdz pirātismam.

Es vēlētos teikt pāris vārdus par pirātismu, jo tas attiecas uz mūsu pēdējo operāciju Atlanta. Es vēlētos uzsvērt, ka šī ir pirmā reize, kad KĀDP ir iesaistīta jūras operācijā. Tas ir liels solis uz priekšu, veikt šāda veida operāciju ir liels solis pareizajā virzienā. Šī jūras operācija pret pirātismu tiek organizēta no Eiropas operāciju galvenā biroja Apvienotajā Karalistē. Tajā ir iesaistīts ievērojams skaits valstu, un ievērojams skaits trešo valstu vēlas pievienoties. Es šodien pusdienoju ar Šveices ārlietu ministru, un viņi vēlas piedalīties šajā operācijā, jo viņiem ir līdzīgas bažas par pirātismu. Tas ir ļoti svarīgi. Jūs, iespējams, domājat, un es jums piekrītu, ka šī ārzonas operācija ir ļoti svarīga, bet ka ir jāatrisina gan iekšzonas, gan ārzonas problēmas.

Es vēlētos teikt pāris vārdus par struktūrām, par iekšējām struktūrām attiecībā uz KĀDP. Kā jūs zināt, pēdējos Francijas prezidentūras mēnešos mēs strādājām pie dokumenta, lai pārkārtotu un izveidotu kaut ko man ļoti dārgu. Es centos to darīt no paša sākuma, un tagad mums ir atbalsts, lai to darītu, proti, lai attīstītu stratēģiskās plānošanas iespēju, kas vienlaicīgi ir gan civila, gan militāra. Tā ir mūsdienīga pieeja krīzes pārvaldībai. Manuprāt, mums šī darbība ir salīdzinoši jauna, tādēļ mēs varam būt vēl efektīvāki, elastīgāki un spējīgāki par citiem pielāgoties jaunām situācijām Tādēļ es uzskatu, ka tas, ko mēs darām, nodrošinot militāro un civilo sadarbību stratēģiskās plānošanas līmenī, ir ļoti svarīgi.

Man jāsaka, un es ceru, ka jūs man piekritīsiet, ka militārie pasākumi vieni paši nevar atrisināt mūsdienu konfliktus. Civilie pasākumi nav iespējami bez drošas vides. Mums ir jāatrod šis līdzsvars, un mēs to meklējam visur – Tuvajos Austrumos, Afganistānā, visās iespējamajās vietās. Tas ir ļoti svarīgs simbiozes jēdziens starp mūsu dzīves politiskajiem, civilajiem un drošības aspektiem.

Kā to ļoti daiļrunīgi teica visi trīs referenti, mums ir vajadzīgas iespējas. Bez iespējām mums ir tikai dokumenti, un ar dokumentiem vieniem pašiem mēs neatrisinām konfliktus.

Tas tika ļoti uzsvērts decembra Eiropadomē, un es vēlētos pateikties visiem trim referentiem par to, ka viņi precizēja šo punktu. Mums dažreiz ir problēmas ar bruņoto spēku mobilizēšanu, un jums to ir ļoti svarīgi zināt. Bez ātrākas bruņoto spēku mobilizēšanas, vai tā būtu policija vai militārie spēki, būs ļoti grūti darboties ritmā un tempā, kas ir vajadzīgs krīzes pārvaldībā.

Es vēlētos teikt pāris vārdus par NATO un Eiropas Savienības attiecībām, jo tās ir minētas A. Vatanen ziņojumā. Kā jūs zināt, mums ir sadarbības sistēma, ko mēs saucam Berlīne-Plus. Tomēr ne visas operācijas, ko mēs veicam Eiropas Savienības vārdā, ir šajā sistēmā sadarbībai ar Ziemeļatlantijas aliansi. Kā jūs zināt, mums joprojām ir problēmas, jo šīs partnerattiecības nav spējušas pārvarēt dažas grūtības, kas mums ir, patiešām sadarbojoties ar NATO operācijās, kuras ir ārpus Berlīne-Plus sistēmas. Mums ir problēmas Kosovā, kas joprojām nav atrisinātas, un mums ir problēmas Afganistānā. Es ļoti ceru, ka NATO augstākā līmeņa sanāksmes sagatavošanās darbos mēs spēsim atrisināt šīs problēmas.

Es vēlētos teikt pāris vārdus par Afganistānu. Bez šaubām tas būs viens no vissvarīgākajiem jautājumiem, kas mums būs jārisina 2009. gadā. Jūs esat redzējis prezidenta B. Obama nostāju šajā Afganistānas un Pakistānas jautājumā un jautājumā par īpaša pārstāvja iecelšanu. Mums ir jāturpina strādāt saprātīgā veidā. Būs vajadzīga aktīvāka iesaistīšanās. Tas uzreiz nenozīmē militāru iesaistīšanos, bet mums ir efektīvāk un saskaņotāk jāsadarbojas savā starpā un ar citiem – ASV, starptautisko sabiedrību kopumā, ANO. Man ir bijusi iespēja pāris reizes tikties ar Richard Holbrooke un ģenerāli Petraeus. Turpmākajās nedēļās mēs no jauna pārbaudīsim šo koncepciju, un būt ļoti labi, ja līdz tam laikam mēs būtu gatavi konstruktīvi reaģēt uz ļoti svarīgām problēmām, kurās mēs esam iesaistīti, kurās ir iesaistīta Eiropas Savienība un dalībvalstis, un, manuprāt, mums ir jāturpina šī iesaistīšanās.

Mēs varētu stundām ilgi runāt par daudziem citiem jautājumiem – enerģiju, neizplatīšanu un citiem, bet, manuprāt, ir svarīgi, ka visos trijos šodien izskatāmajos ziņojumos mums ir šī būtiskā vienošanās par to, ko mēs pēdējā laikā esam darījuši. Es vēlētos nobeigt un sirsnīgi pateikties jums par sadarbību. Paldies tiem, kas ar mani strādā intensīvāk pie dažiem no īpašajiem dokumentiem, kuru sagatavošanā mēs esam iesaistīti. Kā jau es teicu, manuprāt, tas, kā mēs Eiropas Savienības vārdā rīkojamies starptautiskā mērogā, arī ietekmēs to, kas mēs esam. Šobrīd ir ļoti svarīgi, lai mēs rīkotos labāk, jo mēs vēlamies būt labāki.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, es augsti vērtēju šo iespēju vēlreiz piedalīties šajās visaptverošajās debatēs par ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem.

Ļaujiet pateikties visiem trim šodien apspriesto ziņojumu autoriem. Es vēlētos teikt, ka Javier Solana kunga un mani dienesti ļoti labi kopā strādāja pie ziņojuma par Eiropas drošības stratēģiju (EDS), un es uzskatu, ka to parāda arī darba rezultāts. Ziņojums atspoguļo visas jaunās drošības problēmas, ar kurām saskaras ES, un sniedz plašu drošības definīciju.

Ļaujiet vispirms teikt dažus vārdus par Kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP). Ziņojumos, par kuriem šodien debatējam, kā arī ziņojumā par Eiropas drošības stratēģiju ir secināts, ka Eiropas Savienība daudz ko var mainīt, ja visi kopā strādā, lai nodrošinātu to, ka mums ir pilnībā saskaņota politika, tāda politika, kas ietver KĀDP, Kopienas dimensiju un, protams, arī dalībvalstu rīcību. Mums ir ne tikai jāpauž vienota nostāja, bet arī jārīkojas visiem kopā saskaņotā un koordinētā veidā.

Tādēļ ir jāapvieno vislabākie ES politikas instrumenti, sākot ar EDAP operācijām un beidzot ar konfliktu novēršanas un krīzes risināšanas pasākumiem, kurus var īstenot, izmantojot Stabilitātes instrumentu, attīstības palīdzību, humāno palīdzību vai arī demokrātijas un cilvēktiesību instrumentus. Ļaujiet minēt dažus piemērus: Afganistāna, Gruzija, Kosova un Čada parāda, kā mēs to darām praksē.

Afganistānā mēs būtisku lomu savā vispārējā palīdzības stratēģijā esam piešķīruši drošības nozares reformai un pārvaldībai. Kopš 2007. gada Komisija ir uzsākusi īstenot jaunu programmu tieslietu nozares reformēšanai. Kārtības nodrošināšanas jomā Padomes EUPOL misija veic apmācības uz vietas, savukārt Komisija ar Tiesiskuma un kārtības trasta fonda (LOTFA) palīdzību atbalsta afgāņu valsts policiju. Komisija ir arī galvenā afgāņu policijas kārtējo izdevumu sedzēja – kopš 2002. gada līdz šodienai tā ir sniegusi vairāk nekā 200 miljonus EUR.

Gruzijā tiek sniegts papildu ES finansiālais atbalsts pēckonflikta problēmu risināšanai. Līdz šim tās valdībai ir piešķirti kopā 120 miljoni EUR, kas ietilpst 500 miljonu EUR lielajā finanšu paketē, kas paredzēta 2008. - 2010. gadam. Šī ES ārkārtējā palīdzība palīdzēja novērst lielu humāno krīzi.

Kosovā Komisija palīdzēja laicīgi nokomplektēt EULEX misijas Kosovā personālsastāvu un apgādāt to ar nepieciešamo aprīkojumu. Papildus pašlaik sniegtajai palīdzībai, šogad mēs sagatavosim pētījumu, kurā tiks konstatēti veidi, kā veicināt Kosovas politisko un sociāli ekonomisko attīstību un progresu ceļā uz integrāciju Eiropas Savienībā.

Čadā Desmitā Eiropas Attīstības fonda kontekstā mēs esam apņēmušies sniegt palīdzību 311 miljonu EUR apmērā. Šeit mūsu mērķis ir palīdzēt samazināt nabadzību un veicināt ekonomisko attīstību. Mūsu prioritātes ir laba pārvaldība, tostarp arī tiesu vara un policija, infrastruktūra un lauku reģionu attīstība. Turklāt, ar Stabilitātes instrumenta palīdzību sniedzot 10 miljonu EUR lielu finansējumu, mēs atbalstām ANO MINURCAT misijas veikto 850 Čadas policistu apmācību. Mēs arī veicinām brīvprātīgu valsts iekšienē pārvietoto personu un bēgļu atgriešanos dzimtajās vietās un sniedzam 30 miljonus EUR lielu humāno palīdzību.

Es domāju, ka šī ir pareizā pieeja, kas sistemātiski jāīsteno katru reizi, kad ES sastopas ar jaunu krīzi.

Šis mūsu politikas elastīgums ir uzsvērts pagājušā decembra ziņojumā par Eiropas drošības stratēģiju, un tas ir minēts arī visos trīs šodien apspriežamajos ziņojumos. Ziņojumā par Eiropas drošības stratēģiju pareizi ir minēts, ka saikne starp ES iekšpolitiku un ārpolitiku ir kļuvusi izteiktāka, kas noteikti ir būtiski situācijā, kad apspriežam tādus jautājumus kā energoapgādes drošība un klimata pārmaiņas, vai arī koncentrējamies uz saikni starp drošību un attīstību un atzīstam, ka ilgtermiņa nabadzības samazināšana ir svarīga drošības apdraudējuma samazināšanai.

Ziņojumā ir atzīta vajadzība labāk informēt mūsu pilsoņus par visiem drošības aspektiem, kas tos īpaši uztrauc, lai tādējādi varētu saglabāt atbalstu mūsu darbībām globālā līmenī, kā arī ir uzsvērts, ka viss, ko ES ir darījusi drošības jomā, balstās uz mūsu vērtībām un principiem un ir saistīts arī ar ANO mērķiem. Mums ir jāturpina cilvēkiem par to stāstīt, arī par tādiem jautājumiem kā terorisms, un mums ir jāsaka, ka viss ir stingri balstīts uz cilvēktiesību un starptautisko tiesību ievērošanu.

Mēs atzīstam arī pilsoniskās sabiedrības un NVO un sieviešu lomu miera veidošanā, tādējādi izrādot patiesi eiropeisku pieeju.

Es priecājos atzīmēt, ka EP ziņojums par Eiropas drošības stratēģiju uzsver vajadzību turpināt īstenot ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 un Nr. 1820 par sievietēm un konfliktiem.

Pievēršoties enerģētikas jautājumam, gāzes krīze, kas šogad skāra ES, ir radījusi bezprecedenta sekas. Ir skaidrs, ka attiecībā uz energoapgādes drošību, mums no notikušā ir jāmācās. Piemēram, tagad ir skaidrs, ka ir vajadzīgs funkcionējošs ES iekšējais enerģijas tirgus, starpsavienojumu un infrastruktūras projekti, mehānismu izstrāde piegādes krīžu pārvarēšanai un stingra ES ārējās enerģētikas politika, un mēs šo plašo pieeju atbalstām.

Ziņojums prasa Eiropas Savienībai piešķirt lielāku lomu darbībai tās kaimiņvalstīs, taču par to es tagad nerunāšu.

Mūsu attiecības ar Krieviju, kuras nesen tika pārbaudītas, ir ļoti svarīgas, un tām ir liela ietekme uz drošību.

Transatlantiskā saikne vēl aizvien ir ļoti svarīga mūsu kopējai drošībai, un šajā jomā mēs kopā ar prezidentu Obama drīz strādāsim pie jautājumiem, kuriem piešķirta ļoti liela prioritāte.

Ļaujiet man noslēgt runu ar dažiem vārdiem par īpašu Komisijas ieguldījumu ES reakcijā uz krīzi, proti, par Stabilitātes instrumentu. Pirmie divi instrumenta darbības gadi ir bijuši veiksmīgi attiecībā uz budžeta izpildi, darbības kvalitāti un politisko saskaņošanu ar Padomi un Parlamentu. Līdz šim, 2007. un 2008. gadā, 220 miljoni EUR ir piešķirti 59 pasākumiem visā pasaulē, lielāko daļu piešķirot Āfrikai, kam seko Āzija un Tuvie Austrumi, kā arī Kosova un Gruzija. Kā Javier Solana jau minēja, mūsu prioritātes 2009. gadam noteikti būs Afganistāna, Pakistāna un Tuvie Austrumi.

Ļaujiet teikt, ka ar Stabilitātes instrumenta palīdzību un ciešā sadarbībā ar Padomes sekretariātu mēs esam iesaistījušies vairākos pasākumos un spēlējam aizvien nozīmīgāku lomu apmācību nodrošināšanā misijas personālam iepirkumu un finanšu administrēšanas jomā, kā arī ar EDAP jautājumiem saistītu apmācību nodrošināšanā civilās reaģēšanas komandām. Mēs esam apmācījuši 600 policijas ekspertus civilās krīzes pārvaldībā, kas atbilst ANO apmācības standartiem, tādējādi ir uzlabota ES policijas vienību izturība, elastīgums un spēja sadarboties.

Es vēlētos piebilst, un es domāju, ka tas ir ļoti svarīgs punkts, piemēram, attiecībā uz Afganistānu, ka mums ir jānodrošina, ka dalībvalstu norīkotu darbinieku un līgumdarbinieku dienesta noteikumi un nosacījumi ir pietiekami vilinoši, lai piesaistītu pietiekamu skaitu kvalificētu kandidātu mūsu misiju personālsastāva nokomplektēšanai. Domāju, ka mums būs jāstrādā šajā virzienā. Tas nozīmē, ka mūsu ieguldījums krīzes risināšanā ir ļoti pieprasīts, un no ES tiek sagaidīts ļoti daudz. Taču mēs centīsimies darīt visu, ko no mums prasa.

  Valdis Dombrovskis, Budžeta komitejas atzinuma sagatavotājs. – (LV) Priekšsēdētāja kungs, godātie kolēģi! Attiecībā uz 2007. gada ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas svarīgākajiem aspektiem un pamatvirzieniem vēlējos uzsvērt vairākus no Budžeta komitejas viedokļa svarīgus jautājumus. Pirmkārt, par kopējās ārpolitikas un drošības politikas budžeta izdevumu caurspīdīgumu. Zināmas bažas izraisa Eiropas Komisijas īstenotā prakse pārnest uz nākošo gadu neizmantotās kopējās ārpolitikas un drošības politikas sadaļas apropriācijas, ko Eiropas Komisija uzskata par piešķirtajiem ieņēmumiem. Budžeta komiteja ir pieprasījusi Komisijai sniegt informāciju par šo finanšu praksi un ierosina šo jautājumu izskatīt kādā no regulārajām kopējās ārpolitikas un drošības politikas apspriedēm. Otrkārt, attiecībā uz apropriāciju pārvietošanu starp kopējās ārpolitikas un drošības politikas budžeta sadaļas pozīcijām. Protams, šeit ir jānodrošina elastīgums, lai varētu ātri reaģēt uz krīzes situācijām trešajās valstīs. Tomēr Komisija varētu uzlabot pārredzamību un līdz ar to demokrātisko kontroli kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, laikus informējot Parlamentu par iekšējiem pārvietojumiem. Tas ir īpaši svarīgi tāpēc, ka lielākā daļa kopējās ārpolitikas un drošības politikas misiju, starp kurām var izcelt Eiropas Savienības monitoringa misiju Gruzijā vai EULEX Kosovā, ir politiski jūtīgas. Treškārt, attiecībā uz regulārajām kopējās ārpolitikas un drošības politikas apspriedēm atbilstoši 2006. gada 17. maija iestāžu nolīgumam par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību — Budžeta komiteja uzskata, ka šīs apspriedes var daudz efektīvāk izmantot, izvērtējot paredzētos pasākumus kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā un vidēju termiņu un ilgtermiņa Eiropas Savienības stratēģijas trešajās valstīs, kā arī sagatavojot budžeta lēmējinstitūciju pozīcijas pirms saskaņošanas sanāksmēm. Paldies par uzmanību!

  José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, PPE-DE grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētāja kungs, es vēlos pateikties trim Eiropas Parlamenta referentiem Saryusz-Wolski kungam, Karl von Wogau kungam un Vatanen kungam par viņu ziņojumiem un uzsvērt, kā to jau izdarīja Ferrero-Waldner kundze un Solana kungs, ka šie ziņojumi ir būtisks Parlamenta ieguldījums spēcīgas, redzamas un efektīvas ārpolitikas un aizsardzības politikas izveidē. Šai politikai ir jāgarantē mūsu interešu aizstāvība pasaulē un jāaizsargā un jānodrošina drošība mūsu pilsoņiem. Tai ir jāpalīdz izveidot tādu Eiropas Savienību, kas līdzdarbojas efektīvā daudzpusējā sistēmā, un galvenais, priekšsēdētāja kungs, tai ir jāpalīdz nodrošināt, ka ikvienā pasaules daļā tiek ievērotas cilvēktiesības un demokrātiskās vērtības.

Es uzskatu, ka Lisabonas līgums un ziņas, kas mūs šodien sasniedz no Īrijas Republikas, kur aptaujas rāda 60% lielu atbalstu šim Līgumam, un no Čehijas Republikas, kur Čehijas Parlaments Līgumu ir ratificējis, rāda, ka attiecībā uz ārpolitiku un drošības politiku Eiropas Savienība sasniedz pilngadību. Svarīgākais ir tas, ka šim procesam mūsu valdībām krīzes situācijās ir jāliek domāt eiropeiskāk.

Es uzskatu, ka Eiropas Savienībai ir jāizstrādā pašai savi stratēģiskie apsvērumi – tas ir acīmredzami un tas ir minēts arī jaunajā drošības stratēģijā; taču nedrīkst aizmirst, ka transatlantiskā saikne ir ierakstīta Eiropas Savienības ģenētiskajā kodā. Amerikas Savienotās Valstis ar Ziemeļatlantijas līguma organizācijas palīdzību ir bijušas Eiropas drošības garants, un pašlaik šai saiknei alternatīvu vēl aizvien nav.

Turklāt, es domāju, ka Eiropu kā „lielvaru” būs iespējams izveidot tikai tad, ja tas tiks darīts, aizstāvot tās tiesības nevis pret Amerikas Savienotajām Valstīm, bet gan kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm, kā diviem partneriem ar vienādu skatījumu uz pasauli un savstarpēju cieņu vienam pret otru. Protams, tas nenozīmē, ka Eiropas Savienībai Amerikas Savienotajām Valstīm ir jādod carte blanche: mums savas intereses un vērtības ir jāaizstāv, kad vien uzskatām to par vajadzīgu. Amerikas Savienotajām Valstīm arī ir jāmācās respektēt Eiropas Savienības nostājas, jo, kā to rāda Ferrero-Waldner kundzes un Solana kunga darbs, mēs esam institūcija, kuru var respektēt starptautiskā līmenī un kurai piemīt nozīmīgs sarunu partnera potenciāls ikvienā pasaules reģionā.

  Helmut Kuhne, PSE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, uz Padomi tas neattiecas, taču mēs šeit, Parlamentā un līdz ar to arī Komisijā tuvojamies šī vēlēšanu termiņa finiša taisnei. Šī iemesla dēļ es domāju, ka mums būtu jādarbojas ne tikai kā grāmatvedim, kurš pārbauda Eiropas drošības un aizsardzības politikas progresa bilanci, bet gan pamatīgākā veidā.

Man jāatzīst, ka skatos uz šo jautājumos divos, absolūti dažādos veidos. Rauju sev matus no galvas, kad man ir jārisina ikdienas vajadzību jautājumi, kad misija draud izjukt sešu helikopteru trūkuma dēļ, kad dažādās galvaspilsētās nav politiskās gribas vai arī kad domas dalās attiecībā uz tehnoloģiju projektiem.

Taču, kad skatos uz lietām no vēsturiskā viedokļa, viss izskatās citādi, un patiesībā Solana kungs šajā sakarībā ir pelnījis lielu uzslavu. Mums jāatceras, ka Eiropas drošības un aizsardzības politika pastāv tikai aptuveni desmit gadus un ka dokuments par drošības stratēģiju tika sagatavots tikai 2003. gadā. Ņemot to vērā, sasniegtais progress no vēsturiskā viedokļa patiesi ir liels. Būdams optimists, šaubu gadījumā es izvēlos šo pēdējo viedokli.

Otra lieta, ko es kā sociāldemokrāts, vēlētos minēt, attiecas uz kaut ko tādu, par ko nav atbildīga ne Eiropas Savienība, ne arī NATO, taču kas mūs kā eiropiešus tomēr ietekmē. Tā attiecas uz notikumu gaitu saistībā ar pretraķešu aizsardzības sistēmu Polijā un Čehijas Republikā. Mēs kā sociāldemokrāti ļoti priecājamies dzirdēt, ka mūsu ierosinātie priekšlikumi tagad tiek īstenoti saistībā ar pārmaiņām Amerikas Savienotajās Valstīs.

Mēs vienmēr esam teikuši, ka nav jēgas sasteigt lēmumu pieņemšanu par aprīkojuma uzstādīšanu, jo šobrīd, piemēram, no Irānas nav nekāda apdraudējuma. Hillary Clinton pagājušajā nedēļā teica, ka turpmākie lēmumi no ASV puses tiks pieņemti, ņemot vērā Irānā notiekošo. Joe Biden ir teicis, ka tas ir atkarīgs no tehniskajām iespējām un finansiāliem apsvērumiem. Mēs to vērtējam atzinīgi. Vismaz mēs nebūsim pēdējā bojāejai nolemtā brigāde, kas palikusi ar šīs pretraķešu aizsardzības sistēmas karogu rokā.

  Annemie Neyts-Uyttebroeck, ALDE grupas vārdā. – (NL) Šodienas debates par trim ziņojumiem pierāda, ka pretēji daudzu eiropesimistu un eiroskeptiķu apgalvotajam, Eiropas aizsardzības un drošības politika un Eiropas ārpolitika tiešām iegūst aizvien skaidrākus apveidus un kļūst aizvien konsekventāka. To pārpārēm parādīja runātāji, kas uzstājās pirms manis.

Vispirmām kārtām es vēlētos pateikties visiem trim referentiem par to, ka viņi, rakstot ziņojumus, ir ņēmuši vērā citu liberālo referentu viedokļus. Mēs priecājamies, ka daudzi mūsu viedokļi ir atspoguļoti šajos ziņojumos. Manuprāt, ir mazliet žēl, ka Vatanen kunga ziņojumam par NATO, kurā viņš ļoti centās ņemt vērā pēc iespējas vairāk viedokļu un pieeju, Eiropas Parlamenta Eiropas tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupa un Sociālistu grupa grozījumus iesniedza pēdējā brīdī, it kā šīs divas grupas būtu vēlējušās ziņojumam uzlikt savu zīmogu.

Neskatoties ne uz ko, mēs to atbalstīsim, jo attiecībā uz ziņojumu uzskatām, ka tas uzsver pareizos aspektus un ir pietiekami reālistisks. Piemēram, lai arī ļoti galantā veidā, tomēr ir atzīts, ka starp Eiropas Savienību un NATO noteikti pastāv konkurence. Šādas lietas parasti tiek pilnībā ignorētas, lai gan tieši tā tas arī ir.

Otrkārt, tika pieņemts Duff kunga un manis iesniegtais grozījums, kurā mēs skaidri norādījām uz grūtībām, ko NATO un Eiropas Savienībā rada Turcijas, Grieķijas un Kipras attieksme. Parasti mēs netiekam tālāk par netiešiem mājieniem.

Visbeidzot, ir vajadzīga Eiropas Savienības un NATO aizsardzības un drošības stratēģiju savstarpēja papildināmība, un tā, dāmas un kungi, ir ļoti svarīga.

  Konrad Szymański, UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, pagājušā gadsimta 90.-tajos gados paredzētās vēstures liberālās beigas ir izrādījušās vien fantāzija. Mums ir tiesības justies aizvien izolētākiem. Tādēļ sadarbībai starp Eiropas Savienību un NATO nav alternatīvas. Nav alternatīvas lielākai Eiropas un ASV dalībai starptautiskās drošības jautājumu risināšanā. Citādi starptautiskās kārtības principus de facto diktēs Koreja, Irāna vai Hamas teroristi.

Īpašu uzmanību prasa enerģētika, izejvielas, pirātisms un drošība internetā. No nesenā gadījuma Polijā mēs guvām mācību, ka arī ķīlnieku atbrīvošanas darbu saskaņošana ir milzīga problēma. Tomēr, tas, ka lēmumi tiek pieņemti kopā, vēl nenozīmē, ka tie būs labi lēmumi. Tādēļ es Lisabonas līguma lomu nevērtētu pārlieku augstu. Mūsu efektivitātes ierobežojumi ir meklējami Eiropas galvaspilsētās. Tieši tur, nevis kādās procedūrās, mums ir jāmeklē politiskā griba īstenot kopēju pasaules politiku.

  Angelika Beer, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, tas tiešām tā ir, ka pēdējos gados ir notikusi strauja Eiropas ārpolitikas un drošības politikas attīstība. Tomēr, mums ir jānodrošina, ka tikpat strauja attīstība un pārmaiņas notiek arī attiecībā uz dažādiem apdraudējumiem un krīzēm.

Mana grupa iebilst pret mūsu darba izskaistināšanu. Šī iemesla dēļ es neesmu gatava slavēt šodien izskatāmos ziņojumus. Saryusz-Wolski kungs ir izstrādājis lielisku ziņojumu, un mēs to atbalstīsim. Kad tas ir pateikts, stratēģiskā dilemma kļūst skaidra. Solana kungs, jums ir pilnīga taisnība. Jūs mums tikko teicāt, ka Eiropas sadarbība ir jāstiprina stratēģiskā līmenī. Taču vispirmām kārtām, mums ir jācenšas izveidot un ierosināt kopēju Eiropas ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju, kuras mums vēl aizvien nav.

Es to saku tādēļ, ka mēs šobrīd atrodamies vēsturiskā brīdī. Šie ziņojumi, it īpaši Vatanen kunga ziņojums par NATO, klibo jaunās ASV valdības ēnā. Vatanen kungs atteicās savā ziņojumā risināt kodolatbruņošanās jautājumu, par kuru vēlreiz balsosim rīt. Tad par ko gan mēs runājam?

Tagad pievērsīšos von Wogau kunga ziņojumam. Šajā ziņojumā ir apspriests jauns koncepts: SAFE. Šī ir jauka vārdu spēle – Synchronised Armed Forces Europe (Eiropas sinhronizētie bruņotie spēki), taču šāds koncepts gluži vienkārši nepastāv. Turklāt, mēs neredzam iemeslu, kādēļ mums tas būtu jāatbalsta, ja šāds koncepts vispār nav apspriešanā. Karl von Wogau savā ziņojumā nav apspriedis cilvēku drošību. Mana grupa uzstāj, ka mums kā Eiropas Savienībai šis mērķis ir skaidri jānorāda starptautiskajā politikā. Viņš nav pacenties nodrošināt, ka mēs runājam par miera uzturēšanas partnerībām vai civilo miera spēku attīstību. Šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka man ir tiesības teikt, ka šis ziņojums ir pilnīgi neatbilstošs, ja uzskatām, ka Eiropai ir jārīkojas jau tagad, turpmākajos mēnešos un sākot ar rītdienu – un tas kļuva skaidrs drošības konferencē Minhenē.

Pēc vēlēšanām Amerikas Savienotajās Valstīs paveras jaunas iespējas. Es nezinu, cik ilgi šīs iespējas pastāvēs. Mums kā eiropiešiem tagad ir jānoformulē savas stratēģiskās intereses un jāiekļauj tās NATO alianses interesēs, un, kā to jau norādīja Ferrero-Waldner kundze, mums ir arī jāizveido savas drošības definīcijas attiecībā uz Krieviju. Citādi notiks tā, ka pēc dažiem mēnešiem ASV administrācija būs tikusi tālāk nekā mēs Eiropas Savienībā un divpusējās sarunās ar Krieviju izlems par būtiskām drošības stratēģijas nostājām, nedodot Eiropai, tās politiskajai varai un konfliktu novēršanas varai, nekādas iespējas ietekmēt šo transatlantiskās drošības politikas stabilizēšanu.

Šī iemesla dēļ es aicinu gan mūs, gan pārējos tiešām atmest veco aukstā kara laika domāšanu, izvēlēties vai nu vienu, vai otru, turēties pie savas izvēles un iet tālāk. Eiropai ir pienākums pret saviem pilsoņiem izveidot drošības partnerību, kas nestu mieru, nevis pretējo.

  Tobias Pflüger, GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, von Wogau kunga un Vatanen kunga ziņojumi ir precīzi formulēti un skaidri un virzās uz Eiropas Savienības militarizēšanu. Ziņojumos ir prasīta ES de facto pārveidošana par militāru varu. Karl von Wogau ziņojums par Eiropas drošības stratēģiju norāda, ka ir nepieciešami „integrēti Eiropas bruņotie spēki”. Mēs nepiekrītam, ka šis ir pareizais turpmākais ceļš. Turklāt, ziņojums cita starpā aizstāv arī ES militāro operāciju galvenās mītnes un vienota aizsardzības preču tirgus izveidi.

Karl von Wogau ziņojumā pat ir pausts retrospektīvs atbalsts ārkārtīgi dārgajai Eurofighter programmai. Ziņojumā ir norādīts, ka Lisabonas līgums, kurš „EDAP jomā ieviesīs nozīmīgas inovācijas”, ir ļoti svarīgs. Šis ir galvenais iemesls, kādēļ mēs iebilstam pret Lisabonas līgumu.

Vatanen kunga ziņojums aicina izveidot pastāvīgas struktūras sadarbībai starp ES un NATO. Mēs uzskatām, ka tas ir nepareizi. Katras jaunas ES militārās misijas nodrošināšana ir problemātiska. NATO nav alianse miera nodrošināšanai – tā ir kara prokurors gan Dienvidslāvijā, gan tagad arī Afganistānā. Kādi kari būs nākamie? NATO simbolizē kara politiku. Ziņojumā NATO ir nosaukta par „Eiropas drošības pamatu”. Nē! NATO simbolizē nedrošību! NATO un ES apvienošana būtu ļoti problemātiska, it īpaši attiecībā uz šīm divām stratēģijām.

Mēs Eiropas Apvienotajā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālajā grupā iestājamies par civilu Eiropas Savienību un esam pret NATO. NATO izformēšana ir patiesi nepieciešama. NATO vēlas Strasbūrā, Bādenbādenē un Kēlā svinēt savas pastāvēšanas 60.-to gadadienu. Es šodien no Eiropas Parlamenta tribīnes aicinu uz protestiem pret šo NATO augstākā līmeņa sanāksmi! Sešdesmit gadi NATO ir tieši sešdesmit gadi par daudz.

Mēs kā grupa, atbildot uz von Wogau un Vatanen kungu ziņojumiem, esam iesnieguši mazākuma ziņojumu, un mani kolēģi strādās pie īpašajām problēmām attiecībā uz Krieviju. Tāpat kā iepriekš, mēs noraidām pretraķešu aizsardzības sistēmu un šī ziņojuma daļas, kurās ir runāts par Kipru. Tādēļ mēs balsosim pret šiem diviem ziņojumiem.

  Bastiaan Belder, IND/DEM grupas vārdā. – (NL) Kad pirms mazāk nekā gada es līdz ar EP delegāciju uzzināju par ES policijas misijas aktivitātēm Rietumkrastā, es loloju nelielu cerību stariņu, ka Palestīnas pašpārvalde ar efektīvas kārtības nodrošināšanas un drošības sistēmas palīdzību tiešām īstenos savas pilnvaras. Tādēļ Saryusz-Wolski kunga ziņojuma 25. punktā atzinīgi tiek vērtēta ES Policijas misijas mandāta atjaunošana palestīniešu teritorijās.

Tikmēr, es pavisam nesen esmu redzējis dažus ļoti nelabvēlīgus ziņojumus par sabiedrisko drošību Rietumkrastā, tostarp arī par izspiešanas gadījumiem no palestīniešu drošības sistēmas darbinieku puses, kuri naktīs darbojas kā mafijas līderi, vai pat par teroristu grupu dalībnieku vārdiem, kas parādās arī Palestīnas pašpārvaldes darbinieku algu sarakstos.

Es vēlētos Padomei un Komisijai jautāt, vai šie ziņojumi ir patiesi. Vai tā ir fikcija? Īsumā, kādi ir pēdējie jaunumi par ES policijas misiju Palestīnas reģionos? Galu galā, tas ir būtiski. Ja viņi tiecas izveidot dzīvotspējīgu Palestīnas valsti, tad vispirms tiesiskums un kārtība ir jāatjauno Rietumkrastā.

  Luca Romagnoli (NI). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es vēlētos pierādīt, ka Atlantiskā alianse ir novecojis aizsardzības instruments un dažos nesenos gadījumos tā faktiski nav palīdzējusi savstarpējās attiecībās, piemēram, ar Krieviju. Es uzskatu, ka mums attiecības ar Krieviju ir jāsaglabā un jāizmanto, bruģējot ceļu uz priviliģētu partnerību.

Es piekrītu Ferrero-Waldner kundzes apgalvojumam, ka kopējā drošības politikā nedrīkst ignorēt to, ka pēdējā laikā NATO nav bijusi tas labākais atrunāšanas vai miera veidošanas instruments.

Es domāju, ka Eiropa tagad ir pietiekami nobriedusi un tai ir politiska nepieciešamība izstrādāt pašai savu, neatkarīgu drošības stratēģiju. Tas nenozīmē pretējas nostājas ieņemšanu. Kā citi deputāti jau minēja, mēs varam atrasties cieši līdzās, tajā pašā laikā vairs nepakļaujot sevi interesēm, kas bieži vien nav Eiropas intereses. Šī iemesla dēļ es nevaru atbalstīt izvirzītos ziņojumus.

  Javier Solana, Augstais pārstāvis Kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā. – (ES) Priekšsēdētāja kungs, ņemot vērā, ka dažādo runātāju ieteiktais lielā mērā ir līdzīgs, ļaujiet man Parlamentam ļoti ātri minēt trīs vai četrus jautājumus, kas nāk prātā, noklausoties runas.

Sāksim ar resursiem un līdzekļiem. Dažādu ziņojumu referenti ir teikuši, ka mums patiesi ir problēmas ar resursiem un līdzekļiem un ka būtu labi sākt labāk izmantot valstu resursus. Tomēr, es teiktu, ka mums ir pieejami arī daži tādi līdzekļi, kurus mēs nepavisam neizmantojam tādā mērā, kā tas iespējams, un es vēlētos jums tos nosaukt.

Es domāju, ka Eiropas Aizsardzības aģentūras izveide, vienojoties ar Padomi un bez nepieciešamības piemērot vai pieņemt Lisabonas līgumu, bija laba doma. Es uzskatu, ka šī aģentūra var veikt pamatīgu darbu valstu politiku saskaņošanā, lai visām ieviestajām politikām piešķirtu lielāku pievienoto vērtību.

Kāds minēja helikopterus. Helikopteri ir vajadzīgi visu veidu misijām: civilām misijām, militārām misijām, visa veida misijām, un arī transportam. Helikopteri mūsdienās ir kļuvuši par būtisku krīzes risināšanas instrumentu.

Labāka saskaņošana gan attiecībā uz tehnisko nodrošinājumu, gan uz labāku helikopteru programmatūras izmantošanu mums ļautu tos labāk izmantot un faktiski sniegtu mums daudz vairāk nekā mums pašlaik ir pieejams ikdienas lietošanā.

Es vēlētos teikt arī to, ka pēdējās nedēļās mūsu stratēģiskās attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Krievijas Federāciju ir spērušas lielus soļus uz priekšu.

Beer kundze runāja par Minhenes Drošības konferenci; es uzskatu, ka tas bija būtisks notikums, kurā neplānotās sarunās tika panākts liels progress, jo tas nebija politisku lēmumu pieņemšanas forums, bet gan ļoti svarīgs forums, kurā visu pārdomāt un pārrunāt. Es domāju, ka jautājums, kas nākamajos gados un mēnešos tiks apspriests, būs mūsu attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm attiecībā uz stratēģiju nākamajiem gadiem, kā arī ar Krieviju. Tā tas bija Minhenē un arī vēlāk, kad Ferrero-Waldner kundze un es bijām Maskavā un ar Krievijas Federācijas vadītājiem apspriedām būtisko tēmu par jaunām idejām par Eiropas drošību.

Eiropa nevēlas būt militāra vara. Es uzskatu, ka Eiropa, Eiropas Savienība ir civila vara ar militāriem līdzekļiem, kas ļoti lielā mērā atšķiras no militāras varas, un es domāju, ka tā tam arī jāpaliek. Šis darbs un visi dokumenti, ko mēs, Parlaments un Komisija vai es pats izstrādāju, ir domāti šī mērķa sasniegšanai.

Daži vārdi par policiju Palestīniešu teritorijās, kas ir temats, ko aplūkojām iepriekšējā plenārsēdē. EUPOL ir viena no mūsu vissvarīgākajām priekšrocībām attiecībā uz uzticamību un darbu drošības jomā Palestīnā un okupētajās teritorijās un tā arī turpinās būt svarīga Eiropas Savienības priekšrocība, kura tiks atzīta no visām pusēm: no palestīniešu, no izraēliešu un no apkārt esošo valstu puses. Tādēļ varat būt pārliecināti, ka mēs darīsim visu iespējamo, lai turpinātu darbu pie šī mērķa sasniegšanas.

  Elmar Brok (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze, Solana kungs, es vēlētos pateikties visiem trim referentiem un izteikt savas domas par dažiem blakus aspektiem. Tomēr, īpaši es vēlētos teikt to, ka 60 NATO pastāvēšanas gadi manai paaudzei ir nozīmējuši 60 miera un brīvības gadus: tas ir jāņem vērā.

Ja tagad, laikā, kad atkal palielinās daudzpusīgums, kā to tikko norādīja Augstais pārstāvis Solana kungs, mums izdosies stiprināt ES ārpolitiku, drošības un aizsardzības politiku, t.i., ja šajā daudzpusīguma laikā spēsim kopējā transatlantiskajā stratēģijā lielākā mērā iekļaut savu redzējumu attiecībā uz profilakses pasākumiem un maigu varu, tad mūs sagaidīs laba nākotne.

Tajā pašā laikā, Francijas atgriešanās pie militāras integrācijas stiprina Eiropas nostāju. Minhenes Drošības konference bija iespaidīga: pēc premjerministra Tusk kunga, kancleres Merkel kundzes un prezidenta Sarkozy kunga paskaidrojumiem, klāt esot arī Amerikas Savienoto Valstu viceprezidentam Joe Biden, Eiropas bruņoto spēku izveide NATO ietvaros praktiski netika apstrīdēta. Pēc manām domām, tas bija sensacionāls atklājums, ka no amerikāņu puses nebija nekādu iebildumu. Transatlantiskajās attiecībās mēs varam paātrināt kopēju nostāju izstrādi arī militārajā jomā, lai pēc tam tās veiksmīgi iekļautu NATO sistēmā. Šī iemesla dēļ mums savs redzējums attiecībā uz militārajām iespējām, uzsvaru liekot uz maigu varu un profilaksi, būtu jāizmanto, lai ķertos pie jaunas darba kārtības, pie darba kārtības, kas jau iepriekš bija pastāvējusi, taču īsti skaidra kļuva tieši Minhenē, jo prezidenta Obama politika mums ļauj ieiet jaunā atbruņošanās sarunu ērā. Mēs, eiropieši šajā procesā varam piedalīties ar Stratēģisko bruņojuma samazināšanas līgumu (START), ar Kodolieroču neizplatīšanas līgumu (NPT), par kuru ir jānotiek atkārtotām sarunām, un it īpaši ar Līgumu par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā (CFE), kurš Eiropai ir īpaši svarīgs, jo arī mums ir zināmas problēmas ar Krieviju.

Ja tas viss tiks īstenots, tostarp arī pretraķešu vairogs, tad tas mums kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm kā mūsu sabiedroto un ar Krieviju kā ar mūsu stratēģisko partneri dos jaunas un labākas iespējas veidot kopējo transatlantisko politiku: politiku, kas vērsta uz Eiropas miera interesēm. Mēs šo iespēju varēsim izmantot tikai tad, ja arī paši kļūsim spēcīgāki un ietekmīgāki, un tādēļ šī politika ir vērsta pareizajā virzienā.

  Ioan Mircea Paşcu (PSE). – Priekšsēdētāja kungs, ziņojums par NATO lomu ES drošības sistēmā atspoguļo dažādas Eiropas Parlamenta pieejas, kuras no vienas puses balstās uz viedokļiem, kas NATO turpina uzskatīt par organizāciju, kas savām dalībvalstīm piedāvā visstingrākās drošības garantijas, un no otras puses, uz viedokļiem, kas gluži pretēji, saskata aizvien mazāku un mazāku vajadzību pēc NATO pastāvēšanas šajā pasaulē, kurā acīmredzami vairs nav lielu draudu – vismaz ne tādu, ko varētu pielīdzināt kādreizējiem draudiem no Padomju Savienības puses.

Tomēr, līdz šim abās organizācijās nebija nevienas dalībvalsts, kura vēlētos atteikties no NATO drošības garantijām, pat ne tad, ja ES lielu nozīmi piešķir saviem aizsardzības un drošības centieniem un ir ieviesusi savu ekvivalentu Vašingtonas līguma 5. pantam: solidaritātes klauzulu Lisabonas līgumā.

Manuprāt, attiecībām starp NATO un ES, kas ir vissvarīgākā plašāku transatlantisko attiecību daļa, ir jāpiemīt dabiskai papildināmībai un jābūt savstarpēji izdevīgām abiem partneriem, kuriem ir kopā jāstrādā, lai reaģētu uz šodienas daudzajām un aizvien sarežģītākajām problēmām. Šim nolūkam būtu jāuzlabo jau esošie mehānismi, piemēram, Berlīnes-Plus nolīgums; būtu vēlreiz jāapsver jaunie mehānismi, piemēram, priekšlikums par ES militāro operāciju galveno mītni; būtu jāpārvar tādi šķēršļi kā Kipras problēmas negatīvā ietekme; un galvenais, noteikti būtu jāuzlabo savstarpējā sapratne. Tādējādi, no vienas puses, ir jābeidz NATO uzskatīt par sāncensi un, no otras puses, ir jābeidz ES uzskatīt par NATO pielikumu.

Kā jau tika minēts, patiesība ir tāda, ka praksē abi partneri savā starpā ļoti labi varētu sadarboties, viens otru papildinot. Tādēļ ziņojums tika grozīts, un jācer, ka gala rezultāts daudziem no mums ir kļuvis pieņemams.

  Andrew Duff (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, vairāki runātāji šopēcpusdien par daudz ko izsakās ļoti bezbailīgi. Fakts ir tāds, ka ne visas EDAP misijas ir izrādījušās veiksmīgas: vairākām nebija īsti skaidra mērķa, vairākas ir vāji finansētas, un ir iespējams, ka mēs vēl varam izgāzties kampaņā Afganistānā. Tādēļ tas ir labi, ka Parlaments sniedz tik lielu ieguldījumu kopējās drošības definēšanā, un tagad mums ir jāizveido daudz skaidrāki EDAP misiju kritēriji.

Kas attiecas uz bruņoto spēku integrāciju, progress ir niecīgs, un es nevaru iedomāties, ka franču un britu zemūdeņu sadursme būtu tas, ko gaidījām!

  Ryszard Czarnecki (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, ja priekšsēdētāju ir pārāk daudz, tad faktiski nav vairs neviena. Kad runājam par drošības jautājumu, mums būtu ļoti skaidri un precīzi jārunā par vissteidzamāko un vissvarīgāko jautājumu. Tas, kas pagājušajā gadā notika Kaukāzā, pavisam tuvu Eiropas Savienībai, parāda, ka mums noteikti ir jāpiešķir nozīme politikai attiecībā uz austrumiem un tā jāuztver kā īpašs ieguldījums Eiropas un ES drošībā. Tādēļ arī partnerība ar valstīm austrumos no ES, manuprāt, ir ļoti būtiska, un lai gan esmu priecīgs, ka šāda partnerība pastāv, esmu arī nobažījies, jo Austrumu partnerībai piešķirtie budžeta līdzekļi ir samazināti gandrīz trīs reizes. Es domāju, ka šis ir ļoti būtisks jautājums, un uzskatu, ka tas būs īpašs Eiropas Savienības simbols ne tikai tās tuvāko kaimiņu acīs, bet arī to valstu acīs, kuras atrodas daudz tālāk par Baltkrieviju, Ukrainu vai Gruziju.

  Satu Hassi (Verts/ALE). – (FI) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, izsaku savu pateicību visiem trim referentiem. Taču man diemžēl ir jāsaka, ka es nepiekrītu nekritiskajam skatījumam uz NATO, kas īpaši raksturīgs Vatanen kunga ziņojumam.

Protams, NATO vairs nav tāda pati kā aukstā kara laikā, arī Eiropas vairs nav tāda pati, un sadarbība starp NATO un ES ir lieliska lieta. Tomēr, es nepiekrītu uzskatam, ka gadījumā, ja visas ES dalībvalstis nebūtu arī NATO dalībvalstis, rastos kādas problēmas.

Mums ir jāatzīst, ka dažas valstis būtisku ieguldījumu miera veidošanā spēja sniegt tieši tādēļ, ka tās ir palikušas ārpus militārām aliansēm, kā tas ir manas valsts, Somijas gadījumā. Lai gan Somija nepieder nevienai militārai aliansei, tā tomēr gandrīz nekur netiek uzskatīta par ienaidnieku vai ienaidnieka pārstāvi. Tas daudziem somiem ir palīdzējis darboties kā miera veidotājiem. Šādi piemēri ir mūsu bijušais premjerministrs Holker kungs Ziemeļīrijā, bijušais prezidents Ahtisaari kungs Namībijā, Indonēzijā, Acehā un Kosovā un bijušais ministrs Haavisto kungs Sudānā.

Lai gan lielākā daļa ES pilsoņu dzīvo NATO dalībvalstīs, mums tomēr ir jāatzīst, ka nekādās aliansēs neietilpstošu valstu pastāvēšana ir noderīgs miera veidošanas resurss. Tas nav noliedzams kaut kāda ES militārās politikas saskaņošanas mērķa vārdā.

  Vladimír Remek (GUE/NGL). – (CS) Sākumā es gribēju runāt par kosmosa militarizācijas radīto apdraudējumu, jo es kā bijušais astronoms uzskatu, ka man par šo jautājumu ir īpaša izpratne. Taču iesniegtie dokumenti cita starpā uzsver arī to, ka drošības politika ir jāizmanto ES pilsoņu labā. Tajā pašā laikā mēs pilnīgi ignorējam viņu viedokli, piemēram, par jaunu ārvalstu militāro bāžu būvniecību ES teritorijā. Konkrētāk, Polijā un Čehijas Republikā turpinās sagatavošanas darbi amerikāņu pretraķešu aizsardzības sistēmas komponentu uzstādīšanai. Un īpaši manā valstī, Čehijas Republikā pilnībā tiek ignorēti sabiedrības uzskati un intereses. No ES puses nav dzirdēta neviena balss, kas oficiāli iestātos par pilsoņu interesēm, kuru aizstāvēšanai ES šajā ziņā varbūt nemaz nepastāv. Tajā pašā laikā, divas trešdaļas cilvēku Čehijas Republikā konsekventi noraida ārvalstu bāzes būvniecību, neskatoties un informatīvajām un reklāmas kampaņām, kas ir turpinājušās vairāk nekā divu gadu garumā. Manuprāt, ar ES kaut kas nav kārtībā, ja reiz tautas intereses mūsu dokumentos nav atspoguļotas un ja demokrātijas interesēs cilvēku viedokli var ignorēt. Tad nav nekāds brīnums, ka cilvēki novēršas no ES politikas, uzskatot to par kaut ko tādu, kas uz tiem neattiecas, vai arī, ka cilvēki to kategoriski noraida.

  Bernard Wojciechowski (IND/DEM). – Priekšsēdētāja kungs, Eiropas pilsoņiem ir vajadzīga spēcīga Eiropas Savienība ar konkurētspējīgu ārpolitiku, drošības un aizsardzības politiku. Tas nenotiks, ja Eiropas Savienība turpinās slinkot. Ķīna un Indija aug ne tikai ekonomiskās varas ziņā, bet arī kā militāras varas.

Eiropas konkurences priekšrocībām ir jābalstās uz zināšanām un inovācijām. Tās mums visiem ir jāveicina un jāatbalsta. Lai drošības stratēģija būtu efektīva, Eiropas bruņotajiem spēkiem būtu jābūt pieejamam visaugstākās kvalitātes aprīkojumam un resursiem. Laikā, kad Amerikas Savienotās Valstis drošībai tērē triljoniem dolāru, mēs Eiropā savas stratēģijas izstrādē esam lēni un laiski. Krīzes laikā mēs slēdzam šaujamieroču rūpnīcas, piemēram, rūpnīcu Radomā, Polijā. Tā vietā mums būtu jāiegulda tādās progresīvās tehnoloģijās kā bezatsitiena ieroču tehnoloģijas, ko mūsu debašu laikā attīsta Polijā. Inovācijas rada jaunu uzņēmējdarbību un darba vietas. Slēdzot rūpnīcas, mēs nevaram uzlabot Eiropas spējas.

  Roberto Fiore (NI). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, principā es noteikti atbalstu domu par Eiropas armiju, taču mums ir jānosaka, kāda veida armija tā būs un ar kādiem ierobežojumiem.

Patiesi, ir pilnīgi nepieņemami, ka mums ir divi bruņotie spēki, kas cīnās viens pret otru un ietilpst vienā aliansē – tā ir Turcijas armija un Grieķijas armija. Esmu pārliecināts, ka Padome ir apmeklējusi Ziemeļkipru un ir spējusi izprast Turcijas kareivju un Turcijas okupācijas nodarītos zaudējumus salai, kas noteikti atrodas Eiropas teritorijā.

Jāsaka arī tas, ka alianse ar Amerikas Savienotajām Valstīm ir alianse, kas ļoti bieži rada lielas problēmas. ASV mūs ir ievilkušas vairākos karos, vairākos konfliktos, kuru pamatā bija intereses, kas noteikti neatbilda Eiropas interesēm – šeit es domāju Serbiju, Irāku un Afganistānu.

Tā vietā mums vajadzētu apvienoties ar Krieviju un Baltkrieviju, kuras faktiski no vēsturiskā, reliģijas, militārā un ģeopolitiskā viedokļa ir Eiropas daļa. Eiropas armijas nākotne ir šāda: armija, kura nekādā gadījumā neatrodas karastāvoklī ar Amerikas Savienotajām Valstīm, taču ietur cieņpilnu distanci; armija bez Turcijas līdzdalības, jo, kamēr neesam guvuši pretējus pierādījumus, Turcija ir daļa Āzijas un Vidusjūrā diemžēl ir iesaistīta konfliktā ar Eiropas valsti; un armija, kuras sabiedrotās ir Krievija un Baltkrievija un kura ir ar tām cieši saistīta.

  Geoffrey Van Orden (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, jūs nebūsiet pārsteigts, ja izteikšu bažas par ziņojumiem, kas attiecas uz EDAP, it īpaši par von Wogau kunga ziņojumu, kas ir pilns ar nepareiziem pieņēmumiem attiecībā uz Eiropas Savienības būtību un mērķi izveidot ES kontrolētu Eiropas armiju. Es citēju, ka ziņojums „sinhronizētos Eiropas bruņotos spēkus” saredz kā soli ceļā uz „integrētiem Eiropas bruņotajiem spēkiem”. Skaidrs, ka citiem vārdiem sakot, tā ir Eiropas armija. Kā mēs visi zinām, EDAP nerada militāra rakstura pievienoto vērtību. Tas ir politisks instruments integrētas Eiropas attīstībai. Tas ir jāredz tāds, kā tas ir.

Ilgu laiku es esmu centies pierādīt, ka Eiropas Savienība varētu spēlēt noderīgu lomu, nodrošinot politiskus instrumentus krīžu risināšanai un pēckonfliktu atjaunošanas procesam. Tas patiesi būtu ļoti derīgi. Starp citu, neviena man zināma militārpersona nespēj iedomāties, ka tādus konfliktus kā Afganistānā, varētu risināt tikai un vienīgi ar militāriem līdzekļiem. Šobrīd moderni sauktajā „visaptverošajā pieejā” nav nekā jauna. Mēs to mēdzām saukt par „sirds un prāta pieeju”. Tādēļ ir nepareizi, un faktiski tā ir krāpšana, ja ES mēģina savu dalību militāros jautājumos attaisnot, apgalvojot, ka visaptverošā pieeja ir kaut kas tikai ES raksturīgs. Godīga un saprātīga pieeja no ES puses būtu atteikties no EDAP aizsardzības mērķiem un koncentrēties uz tās ieguldījumu civilos jautājumos. Varbūt tad Eiropa un tās sabiedrotie spētu koncentrēties uz savu militāro ieguldījumu NATO, atjaunojot transatlantiskās alianses spēkus nākamajiem grūtajiem gadiem un novēršot iespēju, ka ES divkāršā darba kārtība varētu kā traucēt šajā procesā.

Steidzami risināma problēma ir tāda, ka ES mērķi pašlaik sāk kaitēt arī NATO, un es esmu nopietni nobažījies, ka tas ietekmēs 60.-tās gadadienas svinību norisi. Tajā pašā laikā, Apvienotajā Karalistē valdības ministri noliedz, ka kaut kas tāds notiek.

  Martí Grau i Segú (PSE). – (ES) Komisāres kundze, Solana kungs, dāmas un kungi, vispirms es vēlētos pateikties visiem trim referentiem par darbu. Būdams ziņojuma par Kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) referents, es runāšu tieši par šo dokumentu, sākot ar apsveikumiem Saryusz-Wolski kungam par viņa darba rezultātiem un sadarbību ar citām grupām ar mērķi iegūt vienprātīgi atbalstītu rezultātu.

Gluži tāpat kā Parlaments daudzas reizes ir prasījis, lai Eiropas Savienībai tiktu nodrošināti nepieciešamie instrumenti vienota viedokļa paušanai pasaulē, Parlaments arī pats var būt kā vienota fronte, izvērtējot un veicinot kopējās ārpolitikas un drošības politikas lielo prioritāšu sasniegšanu.

Mūsu grupas, Eiropas Parlamenta Sociālistu grupas centieni ir bijuši vērsti uz diviem mērķiem. Pirmkārt, ierosināt un pastiprināt visus tos būtiskos jautājumus, kurus mēs uzskatām par svarīgiem visās ārpolitikas jomās, piemēram, cīņa pret klimata pārmaiņām, miera veicināšana visā pasaulē vai apņemšanās nodrošināt tautu attīstību. Otrkārt, ierosināt veidus, kā atjaunot līdzsvaru starp KĀDP ģeogrāfiskajām prioritātēm atbilstoši sākotnējā tekstā minētajam, ja tās tur vispār tika minētas, vai arī ieviešot tās kā jaunu elementu gadījumā, ja tās iepriekš netika minētas.

Tādēļ mēs esam cīnījušies, piemēram, par darbību saskaņošanu starp institucionālajām un kooperatīvajām struktūrām, kas iesaistītas nesen definētajā Austrumu dimensijā. Mēs esam iestājušies par lielāku dažādību attiecībās ar Āfriku un lielāku uzsvaru uz attiecībām ar šo kontinentu, kuru mēs mēdzam atcerēties vienīgi tad, kad izceļas īpaši nežēlīgi kari, un bieži vien neatceramies arī šādā gadījumā.

Kas attiecas uz Latīņameriku, mēs vēlamies, lai tiktu apsvērtas pašreizējās sarunas par asociācijas nolīgumiem, kas ir pirmās starpreģionu divpusējās sarunas, ko Eiropas Savienība pabeigs savā vēsturē.

Kas attiecas uz Vidusjūras reģionu, mēs esam iebilduši pret vienkāršoto pieeju, kurā tiek runāts tikai par drošību. Tā vietā mēs vēlamies runāt arī par bagātīgo ekonomisko un sociokultūras mantojumu, kas ietverts Barselonas Procesā.

Kas attiecas uz izskatīšanai plenārsēdē iesniegtajiem grozījumiem, mūsu grupa tādus nav iesniegusi, jo uzskatām, ka tādējādi tiek stiprināts kompromisos panāktais līdzsvars. Tādēļ mēs iebildīsim pret lielāko daļu grozījumu, lai nekaitētu kompromisam, kas tika panākts Ārlietu komitejā.

  Janusz Onyszkiewicz (ALDE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Tony Blair reiz teica, ka, lai gan Eiropas Savienībai nav jābūt lielvalstij, tai tomēr ir jābūt lielvarai. Mēs varētu piebilst sekojošo: tai jābūt ne tikai ekonomiska rakstura lielvarai, kāda tā jau ir, bet arī nozīmīgam spēlētājam pasaules līmenī, jo to prasa visu dalībvalstu intereses, tostarp arī ekonomiskās intereses.

Henry Kissinger reiz esot prasījis telefona numuru, uz kuru piezvanīt, lai uzzinātu, kāda ir Eiropas Savienības nostāja svarīgos starptautiskās politikas jautājumos. Šodien šāds numurs ir Augstā pārstāvja numurs. Taču problēma ir tāda, ka tad, kad telefons zvana, Solana kungam ir jāzina, ko teikt. Tādēļ ir būtiski izveidot kopējo ārpolitiku un iekļaut tajā arī drošības un enerģētikas politiku, un līdz ar to arī kopēju politiku attiecībā uz Krieviju.

Es vēlētos atgriezties pie bieži atkārtotā priekšlikuma par to, ka visām Eiropas Savienības valstīm dialogā ar Krieviju ir jāpauž vienota nostāja. Lai tas tā notiktu, pēc iespējas drīzāk ir jāizstrādā precīzi definēta politika attiecībā uz Krieviju, tāda politika, kas tiktu kopīgi uzturēta un balstītos uz solidaritāti. Tā radītu skaidru sistēmu ne tikai sarunām starp ES un Krieviju, bet arī divpusējām sarunām ar atsevišķām dalībvalstīm. Izstrādājot šo politiku, ļoti svarīga loma ir jāpiešķir Eiropas Parlamentam, ņemot vērā mandātu, kas tam ir piešķirts demokrātiskās vēlēšanās un ar ko tas var lepoties.

  Adamos Adamou (GUE/NGL). – (EL) Ziņojums par NATO lomu Eiropas Savienībā tiek izmantots kā attaisnojums, lai sāktu runāt par Kipras pievienošanos Partnerībai mieram un NATO. Ir jārespektē Kipras Republikas nostāja. Iejaukšanās suverēnas dalībvalsts iekšējās lietās, lai panāktu integrāciju, kuru nenosaka neviens līgums, nav likumīga.

Laikā, kad Kipras Republika risina sarunas par Kipras jautājuma atrisināšanu, tiek atvērtas jaunas frontes, kas uz šo procesu var atstāt ļoti negatīvas sekas. Vienīgajam mērķim ir jābūt pilnīgai Turcijas okupētās dzimtenes demilitarizācijai un nākotnes risinājumu ilgtspējas garantēšanai. Turklāt, šādu nostāju Eiropas Parlaments ir paudis citos ziņojumos.

Mēs jūs aicinām atbalstīt 22., 23. un 24. grozījumu un balsot pret tiem punktiem, kas ietver iejaukšanos suverēnas valsts iekšējās lietās. Mēs jūs aicinām apstiprināt, ka dalībvalsts suverēno tiesību ievērošanas princips ir neaizskarams, neatkarīgi no jūsu vispārējās nostājas attiecībā uz Partnerību mieram vai NATO. Mūsu izvēle ir demilitarizācija un starptautisko tiesību principu stingra ievērošana.

  Georgios Georgiou (IND/DEM). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, frāze „Man ir valsts” nozīmē, ka es kontrolēju noteiktas teritorijas, kurās es izveidoju valdību, kura īsteno drošības politiku un ārpolitiku. Es jums tagad jautāju par „Eiropas valsti”, par kuru dažādi cilvēki sprediķo, un vēlos uzzināt, kur ir tās robežas, kuras ir tās teritorijas un kur ir tās aizsardzība situācijā, kad tās aizsardzība ir lielas armijas, diemžēl amerikāņu armijas rokās? Kur ir tās ārpolitika situācijā, kad Tuvie Austrumi deg zilās liesmās, kad šī terorisma siltumnīca eksportē terorismu, kura bēgļi un upuri nebūt nav ceļā uz Alabamu vai Arizonu vai Kentuki, bet diemžēl dodas uz Grieķiju, Kipru, Vāciju un Spāniju?

Tādēļ man jāsaka, ka esmu sācis apšaubīt iespēju atbalstīt domu, ko šajos ziņojumos pauduši tos iesniegušie kungi, un domāju rīt balsot pret tiem.

SĒDI VADA: M. ROURE
Priekšsēdētāja vietniece

  Jim Allister (NI). – Priekšsēdētājas kundze, tiem, kuri izliekas, ka mūsu acu priekšā netiek veidota ES lielvalsts, būs jāpaskaidro, kāds ir šo ziņojumu par impērijas veidošanu saturs.

Apstiprinājums, ka kopējās aizsardzības politikai, kas tiek pieņemta tāda, kāda ir, un tā saucamajai ES stratēģiskajai autonomijai ir vajadzīgi integrēti Eiropas bruņotie spēki un autonoma un pastāvīga ES militāro operāciju galvenā mītne, un tam visam jābūt līdzvērtīgam NATO, neatstāj vietu šaubām par to, ka tie, kas saskaņā ar mūsu kopējo ārpolitiku un drošības politiku virza Eiropas projektu uz priekšu, pieprasa ne tikai politisku varu, bet arī militāru varu, kas jāiegūst, samazinot dalībvalstu pilnvaras, tiesības un neatkarību. Es noraidu šādas lielvalsts statusu un centralizētas armijas izveidi Eiropā, un tāpat es noraidu Lisabonas līgumu, kas to visu padarītu iespējamu.

  Tunne Kelam (PPE-DE). – Priekšsēdētājas kundze, mūsu referentu vēstījums šodien varētu būt tāds, ka spēka pilnā Eiroatlantiskā partnerība ir vislabākā Eiropas drošības un stabilitātes garantija.

Es tiešām atbalstu jaunas transatlantiskās darba kārtības pieņemšanu un jauna Eiroatlantisko institūciju kopuma izveidi, kas galu galā novedīs pie visaptveroša transatlantiskā vienotā tirgus.

Ari Vatanen visas ES un NATO dalībvalstis mudināja ciešāk sadarboties, neskatoties uz to, kurā organizācijā tās ietilpst. Es domāju, ka tā ir ļoti laba doma, tāpat kā doma par pastāvīgas ES militāro operāciju galvenās mītnes izveidi, kura papildinātu un, protams, nekādi nekonkurētu ar NATO komandstruktūrām.

Vēl viens ļoti svarīgs punkts ir tas, ka mēs visi finansējumu saņemam no viena un tā paša valstu resursu kopfonda. Jacek Saryusz-Wolski ir teicis, ka KĀDP ļoti trūkst finansējuma, tādēļ ir svarīgi novērst funkciju dublēšanos un palielināt efektivitāti. Jautājums dalībvalstīm ir šāds: ko tās Solana kungam piedāvā mūsu kopējās aizsardzības politikas īstenošanai?

Treškārt, ir laiks risināt jaunās problēmas, kas radušās saistībā ar mūsu drošību. Patiesībā, nākotnes konflikti tiks izcīnīti un izlemti kibertelpā, kur katrai valstij būs jāreaģē un sevi jāaizsargā laika posmā, kas reizēm nepārsniegs sekundi. Arī Eiropas Parlamentam ir jāuzņemas iniciatīva, lai palīdzētu stāties pretī šim milzīgajam jaunā gadsimta izaicinājumam, izaicinājumam, kura pamatā ir moderno tehnoloģiju demokratizācija.

  Hannes Swoboda (PSE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, nacionālisti un šī Parlamenta aizspriedumainie deputāti bez šaubām noteikti uzskata, ka ar šīs pasaules riskiem un problēmām nācijas var tikt galā vienas pašas, katra atsevišķi.

Allister kungs tam ir tipisks piemērs. Vai tiešām viņš tic, ka terorismu pasaulē var apkarot, paļaujoties vienīgi uz viņa valsts aizsardzības sistēmu? Vai tiešām viņš tic, ka energoapgādes drošības problēmas var atrisināt, ja katrs tās risina atsevišķi? Šāda pieeja ir novecojusi. Tik bieži kritizētais Lisabonas līgums, protams, mums dotu lielu labumu, ļaujot mazliet vairāk strādāt kopā, piemēram, jautājumā par enerģētikas politiku un Kopējo ārpolitiku un drošības politiku, un ļaujot efektīvi stāties pretī šīs pasaules briesmām un riskiem.

Jaunā Amerikas Savienoto Valstu valdība prezidenta Obama vadībā ir priecīga, ka šāda kopējā Eiropas politika pastāv, jo tas nozīmē, ka Amerikas Savienotajām Valstīm vairāku šo problēmu risināšanā ir partneris. Turklāt, kā to ir parādījusi Krievijas pārstāvju biežā klātbūtne šajā Parlamentā, arī Krievija tagad ir sapratusi, ka vecā pieeja runāt tikai ar atsevišķām valstīm un tad nostādīt tās vienu pret otru vairs vienkārši nedarbojas. Krievija ir sapratusi, ka, ja tā vēlas sasniegt kopīgus risinājumus, piemēram, energoapgādes drošības jautājumā, tad tai ir jārunā ar Eiropas Savienību.

Patiesi, tas atkārtoti tiek minēts arī Saryusz-Wolski kunga ziņojumā. Kā mēs varam mēģināt šīs problēmas atrisināt kopā? Kā varam atrisināt, piemēram, energoapgādes drošības problēmu? Es priecājos, ka Augstais pārstāvis un viens no viņa darbiniekiem nākotnē turpinās pastiprināt savus centienus šajā jomā, jo tas mums dos iespēju pilsoņiem parādīt, kā Kopējā ārpolitikā un drošības politikā tiek ņemtas vērā to īpašās intereses un kā mēs plānojam novērst iespēju, ka eiropiešiem nākotnē atkal būtu jādreb no bailēm. Tieši par to ir runa, un tādēļ mēs nacionālistiskas ārpolitikas vietā priekšroku dodam kopējai ārpolitikai un drošības politikai.

  Philippe Morillon (ALDE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, es apsveicu visus trīs referentus ar šo patiešām ievērojamo informācijas kopsavilkumu, ko viņi ir snieguši par mūsu kopējās ārpolitikas un drošības politikas pašreizējo situāciju.

Solano kungs, jums labāk kā jebkuram citam ir zināms, ka no Eiropas tiek sagaidīts, ka tā ieņems tādu vietu pasaules līmenī, kā to nosaka tās ekonomiskā un demogrāfiskā vara un tās demokrātiskās un humānās vērtības.

Jāsaka, ka neskatoties uz vairāk nekā divu trešdaļu Eiropas pilsoņu regulāri izteikto gribu, kā jūs to norādījāt, desmit gadu laikā ir panākts zināms progress. Es tam piekritīšu, taču jāsaka ir arī tas, ka šī Eiropa vēl aizvien nepastāv.

Ja vajag minēt piemēru, tad tāds varētu būt Eiropas atturīgums attiecībā uz jaunās traģēdijas risināšanu Tuvajos Austrumos. Gazā bija un vēl aizvien ir nepieciešama Eiropas klātbūtne, kas spēlē aktīvu lomu, palīdzot iedzīvotājiem izdzīvot un no jauna uzcelt valsti un palīdzot cīņā pret ieroču kontrabandu, kas šai teritorijai ir ļāvusi izveidoties par bāzi, no kuras tiek izšautas visu izmēru raķetes.

Neskatoties uz vārdiskajiem jūtu izvirdumiem Šarmelšeihā un Jeruzalemē, šajā ziņā nekas vēl nav darīts. Es vēlētos vēlreiz uzdot jautājumu, kurš jau tika uzdots Libānas krīzes laikā: kad mēs, Solano kungs, varam sagaidīt Eiropas flotes izvietošanu Vidusjūrā līdzīgi tam, kā jūs to esat darījis ar mērķi cīnīties pret pirātismu? Mums ir tam nepieciešamie resursi. Vai mums kādreiz būs arī griba to darīt?

  Mirosław Mariusz Piotrowski (UEN). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, Eiropas Savienībai ir jārīkojas visu dalībvalstu pilsoņu drošības interesēs. Vispirmām kārtām, tai ir jāuzņemas daļa atbildības par karu pret terorismu un ir asi jāreaģē uz ikvienu terorisma izpausmi.

Pakistānā par ķīlnieku turētā poļu inženiera slepkavība, ko izdarīja vietējais Taliban pārstāvis, nesen radīja plašu rezonansi. Tā saucamā Eiropas diplomātija iepriekš notikušajās sarunās, kuru mērķis bija nodrošināt viņa atbrīvošanu, nepiedalījās. Šim šokējošajam gadījumam, kas ir plašākas drošības problēmas elements, vajadzētu kļūt par atsevišķu tematu Parlamenta debatēs, kuru rezultātā būtu jāveic konkrēti pasākumi, un es uz to aicinu. Šobrīd galvenā prioritāte ir panākt nogalinātā poļa mirstīgo atlieku atdošanu un palīdzēt viņa ģimenei. Šie būtiskie, taču īstermiņa pasākumi tomēr nevar aizstāt visaptverošu pieeju terorismam un diplomātiskā spiediena palielināšanu uz tādām valstīm kā Pakistāna.

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL). – (PT) Starptautiskajās attiecībās Portugāle ievēro nacionālās neatkarības principu, cilvēktiesību un tautu tiesību ievērošanas principu, vienlīdzību starp valstīm, starptautisko konfliktu mierīgas atrisināšanas principu un principu, kas saistās ar neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās un ar sadarbību ar visām citām tautām, lai radītu emancipāciju un cilvēces progresu.

Portugāle atbalsta imperiālisma, koloniālisma un citu agresijas formu aizliegšanu, kontroles un ekspluatācijas aizliegšanu attiecībās starp tautām un arī visaptverošu, vienlaicīgu un kontrolētu atbruņošanos, politisko un militāro bloku likvidēšanu un kolektīvās drošības sistēmas izveidi, kuras mērķis būtu radīt starptautisko kārtību, kas attiecībās starp tautām spētu nodrošināt mieru un tiesiskumu.

Es vēlētos norādīt uz Portugāles Republikas Konstitūcijas 7. punktu, lai tādējādi parādītu, cik tālu Eiropas Savienība ir no šādu principu ievērošanas. Sadarbībā ar ASV, uzņemoties NATO pīlāra lomu Eiropā un aizvien vairāk veicinot starptautisko attiecību militarizāciju, bruņošanās sacensību, iejaukšanos un agresiju, kuras mērķis ir nodrošināt, ka lielās varas var kontrolēt un savā starpā sadalīt tirgu un dabas resursus, ES rīkojas tieši pretēji šiem principiem.

  Gerard Batten (IND/DEM). – Priekšsēdētājas kundze, šie ir patstāvīgie ziņojumi, tādēļ tos var noraidīt kā absolūtas muļķības. Taču mēs zinām, ka šādi ziņojumi reizēm tiek izmantoti, lai pieteiktu ES politiskos centienus.

Karl von Wogau reiz bija Ekonomikas un monetārās komitejas priekšsēdētājs un palīdzēja ieviest Eiropas vienoto valūtu. Tagad viņš ir Drošības un aizsardzības apakškomitejas priekšsēdētājs, un gatavojot ziņojumu par to, ka Eiropas Savienībai ir vajadzīgi pašai savi bruņotie spēki, viņš var būt pārliecināts, ka tieši to Eiropas Savienība noteiktā laikā plāno īstenot.

Šie ziņojumi ES aicina izveidot pašai savus bruņotos spēkus, izmantojot vienotas ieroču iepirkuma procedūras, vienotu komunikāciju sistēmu un vienotu autonomu kontroles un komandstruktūru. Karl von Wogau atbalsta domu, ka ES ir vajadzīga 60 000 kareivju liela regulārā armija, kas gatava izvietošanai. ES vēlas pati savus kareivjus, šaujamieročus, tankus, lidmašīnas un bumbas, lai „pildītu savas saistības pret pasauli”.

Kādas īsti ir šīs saistības? Lai to uzzinātu, jums būs jāpagaida, lai redzētu, vai Lisabonas līgums tiks pilnībā ratificēts un izveidos „kopēju ārpolitiku un drošības politiku, kas nodrošinās kopēju aizsardzību”. Neviens nevar teikt, ka viņš netika brīdināts par ES militārajiem plāniem.

  Bruno Gollnisch (NI). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, lai kādas būtu mūsu draudzības jūtas pret referentiem Vatanen kungu un von Wogau kungu, mēs tomēr nevaram apstiprināt viņu ziņojumus.

Pirmkārt, tādēļ, ka NATO, Ziemeļatlantijas līguma organizācija, 1949. gadā tika veidota, reaģējot uz briesmīgajiem draudiem, ko Rietumeiropai radīja komunisms. Tā spēlēja svarīgu, pat ļoti būtisku lomu. Taču šodien šī šausmīgā komunisma sistēma ir sabrukusi un Varšavas Pakts ir anulēts.

Tomēr NATO pastāvīgi paplašinās. Tās aktivitātes sniedzas pāri tās ģeogrāfiskajām robežām. Cik man zināms, Afganistānai nav jūras robežas ar Ziemeļatlantijas okeānu. Tāpat tādas nav arī Kosovai, kur NATO palīdzēja serbu etniskajās tīrīšanās netaisnīgā karā, kas pilnīgi neko neatrisināja. Tādējādi NATO pārkāpj Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartu.

Dāmas un kungi, jūs esat absolūti nekonsekventi. Jūs vēlaties radīt spēcīgu un neatkarīgu Eiropu, taču Eiropas aizsardzību iekļaujat komandu sistēmā, kurā galvenā loma ir ASV. Kā lai Krievija un citas nācijas tajā saskata ko citu, nevis agresīvu attieksmi?

NATO mūs ir pakļāvusi Amerikas Savienoto Valstu politikai. Mēs esam viņu draugi, taču nevēlamies būt viņu vasaļi un nepavisam ne viņu sulaiņi. Mums tam ir jāpieliek punkts un jāizkļūst no šīs situācijas. NATO laiks ir pagājis.

  Hubert Pirker (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, Solana kungs, kā mēs visi zinām, riska scenāriji nepārtraukti mainās. Mainās arī Līgums un līdz ar to arī Eiropas drošības un aizsardzības politikas iespējas. Taču nemainīga vienmēr paliks cilvēku vēlme pēc drošības un stabilitātes, pēc spēcīgas Eiropas Savienības un pēc atbruņošanās, it īpaši kodolatbruņošanās.

Ar trim šodien apspriežamajiem ziņojumiem Eiropas Parlaments dod ļoti skaidru signālu par to, kā tas domā sasniegt šos mērķus un garantēt drošību. Pirmais ir ziņojums par Kopējo ārpolitiku un drošības politiku, kurš koncentrējas uz drošību Balkānos, stabilitāti Āfrikā un mieru palestīniešu teritorijās. Otrs ir ziņojums par sadarbību ar NATO, kurā skaidrs uzsvars ir likts uz ciešāku sadarbību starp ES un NATO un uz labāku saskaņošanu. Trešā ziņojuma būtība ir Eiropas drošības un aizsardzības politikas izveide, kuras mērķis ir panākt lielāku aizsardzības izdevumu efektivitāti un labāku saskaņošanu un visas Eiropas Savienības stratēģisku autonomiju, tādējādi arī samazinot uz dalībvalstu pleciem uzlikto slogu.

Ja paturam prātā visus šos mērķus, tad mums šo ziņojumu prasības ir jāatbalsta: piemēram, prasības pēc kopējas pētniecības un attīstības, pēc kopēju standartu izstrādes un pēc kopējām iepirkumu sistēmām, un visu šo prasību mērķis ir nodrošināt spēju sadarboties. Tas nozīmēs arī optimālu sadarbību starp dalībvalstu militārpersonām, sadarbību starp policistiem un militārpersonām un arī pastāvīgu militāro struktūru izveidi un militāro operāciju galvenās mītnes un/vai Aizsardzības ministru padomes izveidi.

Es esmu pārliecināts, ka tas mums dod izšķiroši svarīgu iespēju mūsu Eiropas Savienību padarīt par politisku savienību un attīstīt drošības savienību, kas sabiedrībai dod tieši to, ko tā no Eiropas Savienības sagaida: ilgstošu drošību, stabilitāti un mieru.

  Priekšsēdētāja. – Dāmas un kungi, līdz šim runātāji ir ievērojuši tiem atvēlēto uzstāšanās laiku. Laika mums tiešām trūkst. Tādēļ es jūs lūdzu ievērot uzstāšanās laikus.

  Jan Marinus Wiersma (PSE). – Priekšsēdētājas kundze, KĀDP ir kļuvusi par gandrīz jebko, tādēļ šādās debatēs var runāt par gandrīz jebko. Iepriekš mēs apspriedām tikai drošības jautājumus, taču tagad mēs apspriežam arī klimata pārmaiņas, enerģētiku, utt. Tādēļ man ir jāizvēlas, par ko runāt, un jāsaka kaut kas par ES-ASV attiecībām un par atbruņošanās darba kārtību, kuru mēs šogad, manuprāt, varam turpināt virzīt uz priekšu.

Jaunā administrācija darbu ir sākusi ļoti pozitīvi un arī simboliski, paziņojot par Gvantanamo bāzes slēgšanu. Es domāju, ka mums pie šī jautājuma ir jāstrādā un jāmēģina darboties kopā, lai atrisinātu dažas no problēmām, ar kurām saskaras amerikāņi.

Otras galvenās debates šogad būs par ekonomisko drošību: vai Amerikas Savienotās Valstis un Eiropa spēs kopīgi rīkoties, lai risinātu krīzi, vai arī tās mēģinās to darīt katra atsevišķi, kas nozīmēs strauju protekcionisma pasākumu attīstību?

Svarīgs jautājums ir arī Afganistāna. Vai mēs spēsim vai nespēsim pieskaņoties Amerikas pastiprinātajiem centieniem un uz kādiem noteikumiem? Šajā ziņā pozitīva zīme ir tā, ka amerikāņi ir teikuši, ka viņi saprot, ka ir jāmeklē politisks risinājums, jo šo jautājumu nav iespējams atrisināt militārā ceļā. Līdz ar to uzreiz tiek iesaistīta arī Eiropas Savienība.

Kas attiecas uz atbruņošanās darba kārtību, pagājušajā decembrī jūs, Solana kungs, šeit, Parlamentā teicāt ļoti labu runu par savām un Padomes un Eiropas Savienības idejām attiecībā uz pozitīvas darba kārtības īstenošanu, sākot atbalstīt amerikāņus un krievus, lai tie varētu apspriest Stratēģisko bruņojuma samazināšanas līgumu (START), un sākot kopā amerikāņiem strādāt pie Līguma par vispārējo kodolizmēģinājumu aizliegumu ratifikācijas. Mēs atbalstīsim arī Eiropā vēl esošo kodolieroču demontēšanu, kas būtu svarīgi, atbalstot idejas par degvielas cikla nodošanu starptautiskā kontrolē, lai pārliecinātos, ka valstis, kuras vēlas attīstīt atomenerģijas tehnoloģijas, to varēs darīt, taču tām nebūs iespēju šīs tehnoloģijas ļaunprātīgi izmantot militāriem mērķiem.

Mēs vēlētos, lai Eiropas Savienība atbalsta šādu darba kārtību, zinot, ka prezidentam Obama ir savi plāni. Savā inaugurācijas runā, runājot par ārpolitiku, vispirms viņš minēja Irāku un Afanistānu, taču pēc tam viņš minēja arī par saviem plāniem kaut ko darīt kodolatbruņošanās labā.

  Samuli Pohjamo (ALDE). – (FI) Priekšsēdētājas kundze, es runāšu par Vatanen kunga ziņojumu un vispirms vēlos viņam pateikties par atklāto veidu, kādā viņš to sagatavoja.

Tomēr es domāju, ka, ja Parlaments ziņojumā ierosinātajā veidā uzstās uz tā militārās organizācijas stiprināšanu un uzsvērs no NATO atkarīgas militārās varas nozīmību, tad tas būs raidījis bīstamu signālu Sadarbība un partnerība, demokrātija un cilvēktiesības kā miera un stabilitātes garants ir dzīvotspējīgas Eiropas modelis, kas būtu jāizmanto visos pasaules krīžu punktos. Turklāt, mēs saskaramies ar aizvien lielāku ekonomikas krīzi, vides problēmām un izaicinājumiem, ko rada klimata pārmaiņas, un nevienu no šīm problēmām nevar risināt ar militāru spēku.

Manuprāt, svarīgāk būtu uzsvērt ES Kopējās ārpolitikas un drošības politikas nozīmi un koncentrēties uz konfliktu un krīžu iemeslu novēršanu: piemēram, uz nabadzības izskaušanu un demokrātijas, cilvēktiesību un pilsoniskās sabiedrības vērtību veicināšanu.

Visbeidzot, es visiem vēlētos atgādināt, ka Eiropas Savienībā ir arī tādas dalībvalstis, kuras neietilpst NATO un kurām tam ir savi iemesli. Šīm valstīm ir jāļauj pašām izlemt par saviem drošības politikas risinājumiem, neizdarot nekādu ārēju spiedienu. Piemēram, Somija ir labi tikusi galā ar savas aizsardzības jautājumiem un gadu desmitiem ir iesaistījusies miera uzturēšanas operācijās dažādās pasaules daļās. Ir bijuši daudzi ziņojuma grozījumi, kas to tiešām uzlabo, taču nemaina tā galveno būtību.

  Mario Borghezio (UEN). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, vai Eiropai ir pašai sava ģeopolitika? Man tā nešķiet! Ja Karl Haushofer būtu dzīvs, viņš šai bezmugurkaula Eiropai iemācītu, ka tai ir vajadzīga jūrniecības stratēģija Atlantijas, Klusajā un Indijas okeānā un arī attiecībās ar ziemeļos esošajām valstīm, jo Arktikā atrodas milzīgi un ļoti vērtīgi enerģijas resursi. Šajā teritorijās pašlaik aktīvas ir tādas lielvaras kā Amerikas Savienotās Valstis un Krievija, nevis Eiropa!

Cīņa pret terorismu nozīmē arī cīņu pret tiem, kas izplata terorisma instrumentus – cilvēkus, kurus teroristi varētu izmantot. Kamēr mēs šeit runājam, Lampedūza ir liesmās, jo kāds ir pielaidis uguni nelegālo imigrantu aizturēšanas centriem. Eiropai būtu jāpacenšas atbalstīt Itālijas valdību, kura cenšas novērst nelegālo imigrantu invāziju, kurus var izmantot mafija un teroristi. Tomēr, es neredzu neko, kas liecinātu par nepieciešamo stingro un praktisko pieeju. Eiropai sevi pret šo apdraudējumu ir jāaizsargā nevis ar vārdiem, bet ar rīcību, kā to dara Maroni kungs un Itālijas valdība.

  Rihards Pīks (PPE-DE). – (LV) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, Solana kungs! Visi trīs mūsu godājamo kolēģu ziņojumi ir ļoti profesionāli, līdzsvaroti, un, galvenais, sagatavoti īstajā laikā. Bez daudzām precīzām lietām, vērtējumiem, priekšlikumiem, kuri ir ziņojumos, es gribu akcentēt divas lietas. Pirmkārt, ir svarīgi Eiropas drošības stratēģiju pārskatīt ik piecus gadus, jo mēs redzam, ka tieši pēdējos gados ļoti aktuāli kļuvuši tādi drošības jautājumi kā energodrošība, kiberdrošība, klimata drošība, un arī eventuālās konflikta zonas pārvietojas no viena reģiona uz citu. Otrkārt, Eiropas Savienībai ir ievērojami jākāpina darbība preventīvai konflikta novēršanai. Domāju, ka tas bija iespējams arī Dienvidkaukāzā, bet, manuprāt, Eiropas Savienības attieksme pirms bruņotā konflikta bija pārāk rezervēta, bet Eiropas Savienībai ir tiesības un pienākums veikt preventīvas darbības un starpnieka misijas, jo Eiropas Savienība ir miera veidošanas projekts un ir to realizējusi piecdesmit gadu garumā. varētu reaģēt uz izaicinājumiem un veikt preventīvus mērus, ir nepieciešami, pirmkārt, politiskā griba, otrkārt — kopējās ārējās un drošības politikas un Eiropas drošības un aizsardzības politikas institucionālo instrumentu veidošana un pilnveidošana. Viens no šādiem instrumentiem ir S. Wolski kunga ziņojumā minētā austrumu partnerība, tajā skaitā EURONEST Apvienotās parlamentārās asamblejas veidošana. varētu vairot sapratni un arī demokrātijas attīstību aiz mūsu austrumu robežām. Un nobeidzot es gribu izteikt gandarījumu par 33. panta iekļaušanu K. von Wogau kunga ziņojumā, jo manā valstī notikumi Kaukāzā un augošais nacionālisms mūsu kaimiņvalstī izraisa nopietnas bažas. Kā vēsta sena manas tautas gudrība: „Vienmēr jācer uz labāko, bet jāgatavojas ļaunākajam, un Dievs sargā tos, kas paši sevi sargā!” Paldies!

  Ana Maria Gomes (PSE). – (PT) Es vēlētos pateikties referentiem Ari Vatanen un Karl von Wogau par darbu un pūlēm panākt vienprātību, it īpaši attiecībā uz sarežģīto kodolpolitikas jautājumu, kuru Eiropas Savienībai un NATO steidzami ir jāpārskata šajā laikā, kad prezidents Obama atjauno mērķi pasauli atbrīvot no kodolieročiem un kad divas Eiropas kodolzemūdenes gandrīz izraisīja katastrofu.

Vatanen kunga un von Wogau kunga ziņojumos ir uzsvērta vajadzība pēc politiski, stratēģiski un operatīvi neatkarīgas Eiropas Savienības, ko varētu nodrošināt ambiciozā Eiropas Drošības un aizsardzības politika (EDAP). Lai sasniegtu šos mērķus, mums ir vajadzīgi institucionāli, finansiāli un operatīvi instrumenti. Tādēļ mums ir vajadzīga cieša sadarbība starp NATO un ES, kas balstītos uz katras šīs organizācijas, kuras viena otru papildina, politiskās neatkarības respektēšanu. Tādēļ mēs aicinām Briselē izveidot pastāvīgu ES militāro operāciju galveno mītni, kuras pienākums būtu neatkarīgā veidā plānot un vadīt EDAP militārās operācijas. Tādēļ mēs ES dalībvalstis aicinām pastiprināt centienus valstu aizsardzības budžetus tērēt gudrāk, efektīvāk un eiropeiskākā veidā, ko tās nevar pienācīgi paveikt katra atsevišķi.

Vēstījums no Parlamenta ir nepārprotams un kalpo kā brīdinājums. Bez Eiropas līmeņa aizsardzības aizsardzība Eiropā būs apdraudēta. Mūsu aizsardzības ministrijas var tikt apdraudētas. Var tikt apdraudētas spējas, kas Eiropai ir vajadzīgas, lai pildītu savu pienākumu aizsargāt civiliedzīvotājus un novērst masu slaktiņus un genocīdu. Var tikt apdraudēta Eiropas kā globālo procesu dalībnieces loma krīzes risināšanā. Eiropas politiskās integrācijas paplašināšana, iekļaujot arī drošības un aizsardzības jomas, kā to nosaka Lisabonas līgums, ir steidzami jāīsteno un jāpaātrina. Tas nav tikai Eiropas Savienības interesēs, bet arī NATO interesēs, jo abas šīs organizācijas gūs savu labumu no Eiropas, kas būtu labāk sagatavota stāties pretī aizvien lielākajiem izaicinājumiem eiropiešu drošībai un globālajai drošībai.

  Andrzej Tomasz Zapałowski (UEN). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, laikā, kad Eiropā valda relatīvs miers, NATO kā starptautiskā drošības organizācija ir izrādījusies noderīga. Skaidrs, ka drošības sajūtu, ko tā mums dod, būtiski ierobežo lēmumu pieņemšanas gaita iestādēs, kas pārvalda Aliansi, un arī paši lēmumi. Neskatoties uz to, NATO rada stabilizējošu ietekmi uz pasaules drošību. Mēģinājumi „mīkstināt” NATO, padarot to vājāku, paplašinot Eiropas Savienības militārās struktūras, ir kļūda. Eiropas Savienībai šodien ir grūti panākt vienošanos par sarežģītiem politiskiem lēmumiem, nemaz nerunājot par militāriem lēmumiem.

ES būtu jākoncentrējas uz iekšējās drošības stiprināšanu un uz dalībvalstu aizsardzības spēju palielināšanu, it īpaši to dalībvalstu, kas robežojas ar valstīm, kurās populāras ir ekstrēmas nacionālistiskas ideoloģijas, un arī to dalībvalstu, kuras ir piesaistījušas teroristu grupu interesi. ES nevajadzētu pārlieku iesaistīties pasākumos, kuru mērķis ir radīt plašus bruņotos spēkus, kas paredzēti operācijām ārpus Eiropas.

  Alojz Peterle (PPE-DE). – (SL) Augstais pārstāvis Kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā Solana kungs mums pamatoti atgādināja situāciju, kādā atradāmies 1990. gadā. Vēl interesantāk būtu sev pajautāt, kāda veida kopējā politika mums bija pagājušā gadsimta 90.-to gadu sākumā.

Tajā laikā Eiropas Kopiena bija nespēcīga. Pēc tam mēs redzējām, kā vēlmes tika aizstātas ar vīzijām, stratēģijām, politisko gribu un spējām, kas mūs mudināja darboties ne tikai Eiropas līmenī, bet arī globālā līmenī. Šo gadu laikā, it īpaši pēc 2004. gada vēsturiskās paplašināšanās, Kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) konteksts un mērķi būtiski mainījās.

Pirms desmit gadiem mēs lielā mērā vēl bijām iegrimuši paši savās problēmās. Tomēr, šodien mēs varam atskatīties uz veiksmīgi sasniegto, un bez globālas dimensijas KĀDP vai Eiropas Drošības un aizsardzības politiku (EDAP) vairs nav iespējams izstrādāt. Ņemot to vērā, es nejūtos pārsteigts par to, ka visi trīs ziņojumi un daudzi kolēģi deputāti mūs aicināja pievērst uzmanību jaunajai situācijai, vajadzībai pēc stratēģiskiem grozījumiem, pēc lielākas vienotības un lielākas sadarbības starp iestādēm.

To visu pavadīja konkrēti priekšlikumi mūsu operatīvo iestāžu un politisko lēmumu pieņemšanas procesa uzlabošanai, kam arī es labprāt piekrītu. Es piekrītu, ka attiecībā uz kopējo politiku mēs esam sasnieguši jaunu pakāpi, un šajā sakarībā es vēlētos norādīt uz diviem jautājumiem.

Pirmkārt, mums detalizēti ir jāizskata tas, kā finanšu jeb ekonomikas krīze var ietekmēt mūsu kopējās politikas kontekstu. Esmu cieši pārliecināts, ka mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem attiecībā uz šīs krīzes iespējamajām politiskajām sekām, it īpaši uz sekām, kas varētu rasties, ja saskarsimies ar vēl dziļāku monetāro krīzi.

Otrkārt, vairāku gadu garumā esmu bijis liecinieks pārsteidzošam faktam, ka daudzi mūsu partneri vēlas, lai Eiropas Savienībai būtu vienota, labāk definēta un spēcīgāka ārpolitika un aizsardzības politika. Citiem vārdiem sakot, vēlamais risinājums ir Eiropas Savienība kā globālo procesu dalībniece. Šajā ziņā man šķiet svarīgi tas, ka mūsu divpusējās partnerības būtu jāskata no globālāka skatu punkta nekā mēs to darām pašlaik un ka būtu arī jāizstrādā inovatīvas pieejas daudzpusējām partnerībām, kurās tiktu ņemtas vērā ne tikai divpusējās intereses, bet kuras kalpotu arī plašāku reģionu stabilizēšanai.

  Maria Eleni Koppa (PSE). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, starptautiskā sistēma atrodas pārejas posmā un mūs visus sagaida milzīgi izaicinājumi. Tādēļ mums ir jāpārvērtē un jāuzlabo attiecības starp Eiropas Savienību un NATO, lai stātos pretī tādiem kopējiem draudiem kā terorisms, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana, starptautiskā pirātisma palielināšanās un jaunās, klimata pārmaiņu radītās problēmas.

Taču tajā pašā laikā es domāju, ka šis ir īstais laiks apstiprināt ANO Drošības padomes kā galvenā starptautiskā miera un drošības garanta lomu. Šobrīd steidzami ir nepieciešams reformēt šo organizāciju, un mēs esam uzņēmušies šo reformu virzīt uz priekšu, lai ANO varētu efektīvāk veikt savu svarīgo uzdevumu.

Mums ir svarīgi arī uzsvērt, ka visām valstīm un starptautiskajām organizācijām vajadzētu atturēties no draudiem un jebkāda veida vardarbības izmantošanas, kas neatbilst ANO dibināšanas hartas mērķiem un principiem. NATO un Eiropas Savienībai ir kopīgas intereses, un to attiecībās nevajadzētu valdīt konkurencei. Mums ir vajadzīga līdzsvarotāka partnerība ar labāku rīcības saskaņošanu un lielāku sadarbību. Tomēr, katrai pusei ir jārespektē otras puses neatkarība attiecībā uz lēmumu pieņemšanu un jānodrošina savstarpējā sapratne situācijās, kad viedokļi militārajā jomā atšķiras.

Visbeidzot, es vēlētos uzsvērt vajadzību respektēt valstu tiesības uz neitralitāti un tieši tagad aicināt svītrot prasību Kipras Republikai pievienoties Partnerībai mieram. Šī lēmuma pieņemšana ir katras valsts suverēnās tiesības, un Kipra ir neatkarīga un suverēna valsts, kas pati spēj lemt par savu nākotni.

  Jana Hybášková (PPE-DE). – (CS) Nosvinēsim NATO sešdesmito gadadienu. Drīzumā notiks dažas svarīgas ASV-ES-NATO augstākā līmeņa sanāksmes. Francijas atgriešanās NATO militārajās struktūrās, kā arī enerģija, ko tā velta Eiropas drošības un aizsardzības politikai, sniedz lielisku iespēju saskaņot Eiropas drošības stratēģijas un potenciālās jaunās NATO stratēģijas. Šodien Čehijas Parlamentā notikusī Lisabonas līguma ratifikācija iezīmē būtiskas pārmaiņas Eiropas aizsardzībā un drošībā. Izveidosim vienotu Eiropas vadību. Racionalizēsim Eiropas aizsardzības tirgu. Ieguldīsim resursus zinātnē un pētniecībā, Eiropas Aizsardzības aģentūrā, izveidosim tiesību aktus par Eiropas kareivjiem, novērsīsim divkosību un vārda vistiešākajā nozīmē izvairīsimies no Turcijas sindroma. Izmantosim jaunās Amerikas administrācijas piedāvāto iespēju patiesai sadarbībai Afganistānā un pretraķešu aizsardzības sistēmu izveidošanai Eiropā. Mūsu priekšā ir milzīga iespēja Eiropas drošības un aizsardzības politikai kļūt par turpmākas integrācijas un drošības dzinējspēku Eiropā. Nepalaidīsim to garām.

  Libor Rouček (PSE). – (CS) Es vēlētos teikt dažus vārdus par ES un Krievijas attiecībām. Manuprāt, kopējas ārpolitikas un drošības politikas izveidi nevar panākt bez dialoga ar Krieviju. Eiropas Drošības aģentūrā, kurā notiek ASV, NATO un EDSO tikšanās un sarunas par starptautiskajiem atbruņošanās nolīgumiem, būtu jānotiek arī dialogam ar Krieviju.

Tādēļ es vēlētos gan Padomi, gan Komisiju aicināt pieņemt atklātu un konstruktīvu nostāju attiecībā uz iespējamajām sarunām starp ES, ASV un Krieviju par transatlantiskā dialoga par drošības jautājumiem atjaunošanu saskaņā ar Helsinku procesu.

Es uzskatu, ka šajās sarunās ir jāiekļauj arī diskusijas par pretraķešu aizsardzības jautājumu. ES šajā jautājumā ir jāspēlē daudz lielāka loma nekā līdz šim. Manuprāt, vienošanos nedrīkst atstāt tikai ASV un Krievijas ziņā. Eiropas sabiedrība to no mums sagaida.

  Józef Pinior (PSE). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, Parlaments ir vienojies par Eiropas Savienības kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Šajā jautājumā starp galvenajiem politiskajiem spēkiem valda vienprātība. Problēma, īstā politiskā problēma ir tajā, kā sasniegt šo svarīgo mērķi.

Pirmkārt, Lisabonas līguma ratifikācija ir nepieciešama cik ātri vien iespējams. Politiskie līderi, kuri kavē līguma ratifikācijas procesu, vājina Eiropas Savienības kopējās ārpolitikas un drošības politikas attīstību. Bez Lisabonas līguma ir grūti nopietni runāt par Eiropas Savienības kopējo drošības politiku.

Otrkārt, es vēlētos uzsvērt cilvēktiesību jautājumu ES ārpolitikas veidošanā. Šai politikai ir jāatbalsta starptautiskās tiesības – starptautiskās humanitārās tiesības, liberāla demokrātija un tiesiskums.

Treškārt, šī politika prasa nopietnu Eiropas aizsardzības politikas izstrādi, Eiropas Savienības militāro struktūru izveidi un Eiropas aizsardzības rūpniecības attīstību.

  Adrian Severin (PSE). – Priekšsēdētājas kundze, vēlos teikt divas lietas. Pirmkārt, par vērtībām. Eiropas Savienība ir vērtību savienība. Šīs vērtības ir iestāšanās kritēriji. Tās nosaka mūsu uzvedību. Tās palīdz izveidot spēju sadarboties ar mūsu ārējiem partneriem. Tomēr, mums nevajadzētu noteikt, ka mūsu ārpolitikas galvenais uzdevums ir eksportēt mūsu vērtības. Tieši pretēji, mums ir jāiemācās darboties dažādā pasaulē un respektēt citu tiesības kļūdīties.

Otrkārt, par iestādēm. Mūsdienu starptautiskās iestādes un starptautiskās tiesības tika veidotas un radītas pilnīgi citādākā pasaulē. Ik dienu mēs saprotam, ka tās nav piemērotas šodienas pasaules jaunajiem izaicinājumiem, jaunajām iespējām un jaunajiem draudiem. Tādēļ es uzskatu, ka, lai izveidotu jaunu drošības, brīvības un sadarbības telpu, Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta ideja par jaunu Eiropas drošības un sadarbības konferenci plašākā Eiropā – no Vankūveras līdz Šanhajai, ne tikai līdz Vladivostokai. Es domāju, ka šī varētu būt viena no mūsu galvenajām prioritātēm, un mums nevajadzētu baidīties no tā, ka citu viedoklis par šo jautājumu varētu atšķirties.

  Luis Yañez-Barnuevo García (PSE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze, vispirms es vēlētos izteikt savu atbalstu trim ziņojumiem, kurus apspriežam.

Otrkārt, es vēlētos apsveikt Ferrero­Waldner kundzi, vispirmām kārtām jau par to, ko viņa ir teikusi par ciešo sadarbību starp viņas komandu un Solana kunga komandu. Treškārt, es vēlos apsveikt Solana kungu, jo bez viņa rakstura un radošuma Kopējā ārpolitika un drošības politika varbūt nemaz nebūtu tāda, kāda tā ir šodien: ar tiesisko un dokumentāro pamatu un pat ar 2003. gada stratēģijas dokumentu nebūtu pieticis, lai dažos pēdējos gados darbā pie šīs Kopējās ārpolitikas un drošības politikas sasniegtu tik lielu progresu. Ceturtkārt, es vēlētos teikt, ka Lisabonas līgums, par kuru, kā šodien tika teikts, ir saņemtas labas ziņas, ka tas drīzumā varētu tikt ratificēts, bez šaubām būs daudz lieliskāks un labāks instruments Solana kunga un Eiropas Savienības rokās, lai pārvērstu Eiropas Savienību par to, kam tai jābūt: par globālo procesu dalībnieci šī vārda vispilnīgākajā nozīmē.

Runu es beidzu ar viņa paša izteiktu domu: Eiropai ir jābūt civilai varai ar militāriem līdzekļiem, nevis militārai varai.

  Proinsias De Rossa (PSE). – Priekšsēdētājas kundze, pēc tam, kad nedēļas nogalē atgriezos no vizītes Gazā, savas runas 60 sekundes veltīšu problēmai Gazā, ko uzskatu par nopietnu problēmu. Mūsu cilvēku drošības princips mums liek reaģēt uz humānām krīzēm, taču tas mums liek arī reaģēt un teikt Izraēlai, ka nu reiz pietiek un ka Eiropa vairs nevar izlikties neredzam palestīniešu pašnoteikšanās tiesību ignorēšanu.

Visbūtiskākā šo tiesību neievērošana ir Izraēlas īstenotā Rietumkrasta un Austrumu Jeruzalemes nežēlīgā un apzinātā kolonizācija. Teritorijā, kurai būtu jābūt galvenajai neatkarīgās Palestīnas valsts teritorijai, tagad nelikumīgi ir apmetušies 500 000 kolonisti. Ir arvien grūtāk noticēt, ka Izraēla tiešām atbalsta neatkarīgu Palestīnas valsti, tajā pašā laikā turpinot anektēt aizvien vairāk un vairāk Palestīnas teritorijas un darot to līdz pat šodienai.

Deklarācijas, kuras Eiropa un ASV ir apņēmušās īstenot šo divu valstu jautājuma risināšanai, kas paredz suverēnas un dzīvotspējīgas Palestīnas valsts izveidi, nav tā papīra vērtas, uz kā tās ir uzrakstītas, ja vien mēs Izraēlai nepasakām „stop” attiecībā uz kolonizāciju. Šis process nekavējoties ir jāiesaldē un galu galā jāpārtrauc pavisam, citādi, Solana kungs, Tuvajos Austrumos nekad nebūs ilgtspējīga miera.

  Călin Cătălin Chiriţă (PPE-DE) . – (RO) Es vēlos izteikt atzinību trim referentiem. NATO loma Eiropas drošības sistēmā ir izrādījusies būtiska ne tikai līdz šim, bet piedāvā labas iespējas arī visam 21. gadsimtam. Es domāju, ka Eiropas Savienībai un NATO vienai ar otru ir jāsadarbojas, izvairoties no jebkādas iespējamās sāncensības.

Spēcīgas, produktīvas transatlantiskās attiecības var sniegt vislabākās garantijas mieram, drošībai un stabilitātei Eiropā, kā arī demokrātijas, cilvēktiesību, tiesiskuma un labas pārvaldības principu ievērošanai. Mēs piedzīvojam vēsturisku brīdi, kad transatlantiskā sadarbība ir kļuvusi svarīga, lai kopīgi izstrādātu jaunu drošības stratēģiju Eiropas Savienībai un jauno NATO stratēģisko konceptu.

NATO augstākā līmeņa sanāksmē Bukarestē 2008. gada aprīlī sabiedrotie atzinīgi novērtēja politisko lomu, kuru Eiropas Savienība varētu spēlēt, ja tā attīstīs savu rīcībspēju drošības un aizsardzības jomā. NATO Partnerība mieram un Eiropas Savienības Austrumu partnerības projekts ir ļoti svarīgi demokrātijas un tiesiskuma attīstībai, kā arī pārejai uz efektīvu tirgus ekonomiku konkrētās Melnās jūras reģiona valstīs.

  Rosa Miguélez Ramos (PSE). – (ES) Solana kungs, es šeit esmu jau no pulksten 15.00 un tikai tādēļ, lai runātu ar jums par pirātismu jūrā un lai varētu jūs apsveikt ar to, ka ir uzsākta Eiropas jūras spēku operācija pret pirātismu Indijas okeāna ūdeņos. Jūs zināt, ka manas valsts valdība piedalās šajā misijā. Es vēlos atgādināt, ka aprīlī sāksies zvejas sezona, un mūsu zvejnieki interesējas, kā šie spēki Indijas okeānā pašlaik ir izvietoti. Viņi vēlētos, lai aizsardzība būtu nodrošināta tuvāk tai teritorijai, kurā viņi zvejos, t.i. tālāk uz dienvidiem. Es vēlētos dzirdēt jūsu teikto par šo tematu.

Vēlos jums pateikt arī to, ka esmu ieinteresēts šīs operācijas turpināšanā arī pēc noteiktā laika posma. Es domāju, ka tas būtu apkaunojoši, ja pēkšņi, pēc viena gada darbības būtu jāpārtrauc visi centieni, kas vienlaicīgi iesaistīja visus trīs pīlārus, it īpaši ņemot vērā to, ka situācija Somālijā un šajā reģionā īsā vai vidējā termiņā visticamāk nemainīsies un neuzlabosies.

  Marios Matsakis (ALDE). – Priekšsēdētājas kundze, NATO ir Eiropas aizsardzības mugurkauls, un Eiropas Savienības drošības jomā mēs paļaujamies uz NATO spēkiem. Taču NATO spēki Kiprā, Turcijas NATO spēki, nav brīvības spēki, bet gan okupācijas spēki: Spēki, kas okupējuši ES teritoriju. Šie Turcijas spēki salā nesa nāvi un iznīcību ne tikai 1974. gadā, kad Turcija tajā iebruka, bet arī šodien turpina šķelt šo ES dalībvalsti, radot bailes un nomāktību gan grieķu tautības, gan turku tautības kipriešu vidū un kavējot pašreizējās sarunas starp diviem salas kopienu līderiem.

Tādēļ, apspriežot NATO svarīgo lomu Eiropas aizsardzībā, ir svarīgi atcerēties, ka ES vēl nav uz Turciju izdarījusi vajadzīgo spiedienu, lai tā bez ierunām un nekavējoties izvestu no Kipras savu NATO okupācijas armiju. Vai jūs man nepiekrītat, Solana kungs? Varbūt viņš neklausās. Vai jūs man nepiekrītat, Solana kungs, ka Turcijas armijai nekavējoties ir jāatstāj Kipra?

  Marie Anne Isler Béguin (Verts/ALE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, es vēlētos atsaukties uz Grieķijas piemēru, lai jums parādītu, cik tālu, neskatoties uz mūsu Augstā pārstāvja un Ferrero-Waldner kundzes centieniem, mēs esam no sava nospraustā mērķa izveidot Kopējo ārpolitiku un drošības politiku.

Tagad jūs, Solana kungs, protams, prasāt vairāk iespēju un vairāk palīdzības. Savukārt, es jums vēlētos uzdot šādu jautājumu: vai Eiropas Savienība šobrīd spēj pildīt savas saistības, it īpaši attiecībā uz pamiera līgumu, ko esam piedāvājuši Krievijai?

Skaidrs, ka es saprotu komisāres kundzi. Mēs zinām, cik lielā mērā Eiropas Savienība bija klāt un cik ātri tā iejaucās, taču šodien mums būtu jāapzinās arī tas, ka gruzīni tiek konfrontēti ar Krievijas armiju, kas ir izvietota Abhāzijas un Dienvidosetijas teritorijā. Es nepavisam neapšaubu ievērojamo darbu, ko tur uz vietas veica civilo novērotāju misija. Tomēr, ko gan mūsu novērotāji var darīt, lai civiliedzīvotājus aizsargātu pret ik dienas notiekošo vardarbību? Neko daudz, ja neskaita to, ka viņi var būt par lieciniekiem.

Turklāt, KĀDP mērķa sasniegšana, šajā gadījumā Gruzijā, tiks vērtēta pēc tā, vai mums beidzot pietiks drosmes nosūtīt miera uzturēšanas spēkus, lai stabilizētu situāciju reģionā, kuru esam iekļāvuši savā kaimiņattiecību politikā.

  Alexandru Nazare (PPE-DE) . – (RO) Visos trīs mūsu šodien apspriestajos ziņojumos, es atradu dažus būtiskus un noderīgus punktus attiecībā uz Eiropas Savienības kā globālo procesu dalībnieces nākotnes politikas definēšanu.

Es vēlētos izteikt trīs novērojumus. Pirmkārt, es vēlētos uzsvērt transatlantiskā aspekta nozīmību ES ārpolitikā. Mums ir jāizmanto pašreizējais klimats attiecībās ar ASV, lai šajā jomā atvērtu jaunu nodaļu, lai palielinātu savu ietekmi globālā līmenī.

Otrkārt, Eiropas Savienības drošības dimensija ir jāsaskaņo ar NATO drošības dimensiju, lai novērstu pasākumu dublēšanos un resursu trūkumu.

Treškārt, es uzskatu, ka ES Eiropas drošības un sadarbības politika ir jāizmanto, lai pēc Kosovas statusa noskaidrošanas, stiprinātu situāciju Rietumbalkānos. Saskaņā ar ES Īpašā pārstāvja Peter Faith teikto, Kosova pašlaik atrodas „uzraudzītas neatkarības” fāzē. Lai gan Faith kungs nesenās Eiropas Parlamenta uzklausīšanas laikā noraidīja termina „ES protektorāts” lietošanu attiecībā uz Kosovu, viņš tomēr atzina, ka ceļš uz „pilnīgu neatkarību” būs tāls un sarežģīts. „Tas būtu brīnums, ja mēs savu misiju pabeigtu divos gados,” saka Faith kungs.

Tomēr, es uzskatu, ka mums ir jānosaka skaidrs ES klātbūtnes laiks Kosovā. Tādēļ es atzinīgi vērtēju Komisijas iniciatīvu veikt pētījumu par Kosovu, kamēr vien tas veicina EULEX misijas darba izdošanos.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētājas kundze, ļaujiet man izteikt tikai dažas piezīmes, un šo vienu it īpaši: es domāju, ka šīs debates parāda, ka Eiropas pieeja krīžu pārvaldībai un konfliktu novēršanai tiek aizvien lielākā mērā pieņemta. Minhenes Drošības konference apstiprināja visaptverošo pieeju, jo drošība un attīstība iet roku rokā – jums nevar būt viena no tām, ja nav otras. Es uzskatu, ka šī Eiropas pieeja ir galvenais mūsu stratēģijas elements miera un drošības veicināšanā mūsu kaimiņvalstīs un arī vēl tālāk.

Tā darbojas, taču tai ir nepieciešami atbilstoši resursi, tādēļ mums ir jāstrādā pie savu spēju un iespēju palielināšanas gan civilajā, gan militārajā jomā, un mēs mēģināsim savu lomu spēlēt, cik labi vien iespējams.

Es vēlētos arī atbildēt uz dažiem no jūsu jautājumiem, it īpaši uz Ārlietu komitejas priekšsēdētāja Saryusz-Wolski kunga jautājumu par KĀDP budžeta nepietiekamo finansējumu. Tā ir patiesība, ka šogad budžets tika samazināts, taču mēs ceram, ka tam nevajadzētu kļūt par šķērsli EDAP politisko mērķu sasniegšanai civilajā jomā, ar noteikumu, ka šogad netiks organizētas nekādas jaunas, būtiskas misijas. Ir svarīgi atcerēties, ka KĀDP budžetā ir iekļautas tikai ļoti konkrētas izmaksas – aprīkojuma izmaksas, līgumdarbinieki, īpaši pabalsti, piemēram, ES īpašajiem pārstāvjiem, taču arī dalībvalstis sedz savu norīkoto darbinieku izmaksas. Kā jums zināms, budžets nevis šogad, bet gan 2013. gadā tiks palielināts līdz 400 miljoniem EUR.

Kas attiecas uz naudas pārvietošanu starp budžeta pozīcijām, ko minēja Dombrovska kungs, Komisija informāciju par šādu pārvietošanu starp KĀDP budžeta pozīcijām iekļauj savā ceturkšņa ziņojumā budžeta iestādei, un pēdējos gados visas KĀDP budžeta apropriācijas tika izlietotas.

Ļaujiet man izteikt savas domas par diviem īpašiem jautājumiem: pirmkārt, par cilvēku drošību. Cilvēku drošība ir kas tāds, kas man personīgi ļoti patīk, jo tā ir jāveicina: brīvība no nabadzības un brīvība no bailēm kā ārpolitikas un drošības politikas sniegtais labums. Tas ir atzīts arī mūsu abu iepriekš minētajā 2008. gada ziņojumā par Eiropas Drošības stratēģiju (EDS). Turklāt, EDS ziņojumā ir atzīts, ka bez attīstības un nabadzības izskaušanas nebūs ilgtspējīga miera. Tādēļ tas ir ļoti svarīgi, un cilvēktiesību ievērošanas veicināšana arī ietilpst šajā vienādojumā.

Visbeidzot, ļaujiet man ko teikt par agrīnās brīdināšanas sistēmu un konfliktu novēršanu, par ko runāja Pīka kungs. Kopumā es piekrītu, ka mums kā Eiropas Savienībai ir vairāk jāstrādā pie konfliktu cikla sākuma posmiem, kas nozīmē agrīnās brīdināšanas sistēmu, konfliktu novēršanu un preventīvo diplomātiju. No Komisijas puses viena iniciatīva, ko šajā jomā īstenojam, ir saiknes stiprināšana ar NVO kā miera veidošanas partnerības daļu, un arī informācijas avotu izmantošanas uzlabošana. Tomēr, nākotnē mēs mēģināsim pastiprināt agrīno profilaksi. Mēs zinām, ka tā ir ļoti svarīga.

  Javier Solana, Augstais pārstāvis KĀDP jomā. − Priekšsēdētājas kundze, es runāšu īsi. Es vēlētos pateikties tiem Parlamenta deputātiem, kuri iebilda, un es viņu piezīmes un jautājumus esmu ņēmis vērā. Es noteikti ar jums sazināšos, lai atbildētu tiem, kuriem noteikti ir jāatbild.

Es vēlētos teikt, ka šī ir otrā reize, kad mums Eiropas Parlamentā ir šāda veida debates, gandrīz trīs stundas gara diskusija par Eiropas drošību. Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, un ļoti ceru, ka tas atkārtosies arī nākotnē. Visiem trim referentiem es vēlos pateikt lielu paldies par darbu, un varat būt pārliecināti, ka nākotnē mēs turpināsim ar jums sadarboties.

  Jacek Saryusz-Wolski, referents. − Priekšsēdētājas kundze, šīs ir ļoti plašas un, manuprāt, apmierinošas debates par veiksmēm, trūkumiem un pašlaik veiktajiem pasākumiem. Kopumā, es teiktu, ka tas ir pustukšās/puspilnās glāzes sindroms, kas atkarīgs no tā, kā uz šo glāzi paskatās.

Uz dažiem jautājumiem atbildēja vairums runātāju. Vai šajā jomā ir panākts progress? Jā. Vai tas ir pietiekams? Nē. Vai starp tādām iestādēm kā Parlaments, Padome, Komisija un dalībvalstis pastāv lielāka konverģence? Jā, ir panākts lielāks progress, lai gan šī Eiropas Savienības plašā ārpolitika tomēr nav pietiekami plaša, un šeit es, komisāre Ferrero-Waldner kundze, atsaucos uz jūsu teikto par naudu. Ja mums būtu vairāk naudas vai vismaz tik daudz, cik Komisija ir apsolījusi platjoslas pakalpojumiem lauku apvidos – 1,5 miljardi EUR – varbūt tad dalībvalstis, kurām nekas nebūtu jāmaksā, labprātāk iesaistītos KĀDP darbībās. Jūs labi zināt, ka šis Parlaments aicina, lai par to tiktu maksāts no Eiropas Savienības budžeta.

Vai pilsoņi novērtē šo ārpolitiku? Atbilde atkal ir „jā”. Vai mēs pietiekamā apmērā izmantojam ārpolitiku, lai Eiropas Savienību padarītu likumīgu? Atbilde ir „nē”. Spējas: plašākā šī vārda nozīmē, mums ir viss, ko varam dabūt, un pat vairāk attiecībā uz visu, kas saistīts ar krīzes novēršanas pārvaldību un ātru reaģēšanu, un es sagaidu, ka Solana kungs mās ar galvu, man piekrītot. Es jau īsi pieskāros finanšu jautājumam. Kas attiecas uz tiesiskajiem un institucionālajiem instrumentiem, ikviens piekritīs, ka mums ir vajadzīgi vairāk un labāki instrumenti, kas atbilstu Lisabonas līguma noteikumiem.

Šī konverģence tiek veidota piesardzīgā veidā, un es vēlētos apliecināt cieņu Augstā pārstāvja diskrētajai rīcībai un diplomātijai ne tikai ārpus ES, bet arī tās teritorijā. Kā gan šī vienprātība radās? Kad jūs, Solana kungs, runājat visas Eiropas Savienības vārdā, tad vispirmām kārtām jums ir jārīkojas, lai visus pārliecinātu un iesaistītu.

Tika pieminēts jautājums par vērtībām. Vai par vērtībām esam vienisprātis? Jā, esam, taču mūsu prakse ir dažāda, un pastāv arī vērtību pretstatījums interesēm, un vislabāk to pierāda jautājums par to, kā šīs vērtības ieviest Vidusāzijā: tas parādījās debatēs par Vidusāzijas stratēģiju.

Nobeigumā, es vēlētos teikt, ka mani aizkustināja Solana kunga teiktais par to, ka ar ārpolitikas palīdzību ES identificē pati sevi. Tā vairāk apzinās savu identitāti. Savā Parlamenta darbā mēs vēl pievienojam arī vairāk leģitimitātes, kas nozīmē, ka sniedzam arī lielāku varu. Šī iemesla dēļ tā var būt Eiropas integrācijas neatņemama sastāvdaļa. Debates ir parādījušas, ka ārpolitikai ir vajadzīgs vairāk Eiropas un ka ir vajadzīga lielāka Eiropas politiskā un materiālā kapitāla apvienošana.

  Priekšsēdētāja. – Referentiem mēs ļaujam runāt mazliet ilgāku laiku, taču tagad mums laika trūkst un mēs nevaram turpināt to darīt.

  Karl von Wogau, referents. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Es vēlētos izteikt savas domas par dažiem jautājumiem.

Pirmkārt, es vēlētos paskaidrot, kādēļ savā ziņojumā neiekļāvu „cilvēku drošības” un „atbildības par aizsargāšanu” principus. Šeit bija ļoti lielas pretrunas. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka šie mūsu izstrādātie koncepti, lai arī tie ir ļoti svarīgi, tomēr nav piemēroti drošības politikai, jo tos var ļaunprātīgi izmantot, lai attaisnotu militāru iejaukšanos visā pasaulē. Šis ir ļoti reāls, paredzams risks. Tādēļ es šos divus konceptus tiešām atbalstu, taču ne drošības politikas kontekstā.

Tika arī teikts, ka es pašlaik esmu Eiropas armijas radīšanas procesā un ka es savā ziņojumā uz to aicinu. Es jūs lūdzu vēlreiz izlasīt visu ziņojumu – jūs tajā noteikti neatradīsiet vārdus „Eiropas armija”. Ziņojumā ir teikts vien tas, ka nodokļu maksātāju nauda šajā jomā ir jātērē labākā veidā, nekā tas ir bijis līdz šim.

Tad vēl ir arī Eiropas Drošības stratēģija, kas tagad ir guvusi ikviena atbalstu. Darbs, kas bija jāpaveic, prasīja vairākus gadus un bija ļoti veiksmīgs. Manuprāt, nākamajam solim ir jābūt darbam pie drošības politikas, baltās grāmatas par drošības politiku īstenošanas. Tas būs nākamā Parlamenta sasaukuma uzdevums.

Un visbeidzot, taču ne mazāk svarīgi, es uzskatu, ka nākamajās sarunās par šo tematu ir jāiekļauj EUBAM Rafa jautājums: kā atjaunot šo misiju un kā to būtu iespējams pagarināt.

  Ari Vatanen, referents. − Priekšsēdētājas kundze, es vēlreiz atkārtošu prezidenta Vilsona 1917. gadā teikto un, piemēram, mūsu godājamā kolēģa Swoboda kunga pirms pusstundas teikto: valsts viena pati problēmas atrisināt nevar. To pierāda šis Parlaments un ES. Mums ir jāmācās no savām kļūdām. Lai kā ievirzītos mūsu turpmākais ceļš, mums ir jāstrādā kopā: reālajā pasaulē nepastāv iespējas izvēlēties visizdevīgāko variantu un kļūt par liekēdi. Mēs nevaram visu slogu uzkraut tikai uz dažu pleciem: mums tas ir savā starpā jāsadala, jo esam demokrātiskas nācijas. Tas ir cildens uzdevums.

Reizēm man ir grūti saprast, kādēļ tiklīdz kā tiek pieminēts vārds NATO, cilvēki ir pret to – varbūt viņu antiamerikāniskā noskaņojuma dēļ vai varbūt tādēļ, ka viņi tiecas nostāties pret militārismu. Jā, mēs esam pacifisti. Kurš gan nav pacifists? Ikviens, kam piemīt veselais saprāts, ir pacifists. Kurš gan vēlas ciešanas, kurš gan vēlas karu? Taču mums ir vajadzīgi līdzekļi, kā to novērst. Mums ir jābūt aktīviem. Ar pašreizējo attieksmi kari nāk un iet, taču mums miers ir jāveido aktīvi.

Es tiešām vēlētos uzslavēt vairumu šī Parlamenta deputātu, kuri šovakar atkal pierādīja, ka konstruktīvs un atbildīgs veselais saprāts gūs virsroku, ka šis Parlaments tiešām ir tas, kam tam jābūt: Parlaments, kas skatās uz priekšu, jo, ja mēs nestrādāsim kopā, tad miers kļūs par upuri.

Ļaujiet izteikt vēl pēdējo piebildi. Futbola maestro Platini kungs šajā pašā brīdī uzstājas citā zālē. Laikā, kad Ruandā notika masu slaktiņi, es biju Francijā. Šis komentārs nav vērsts pret Franciju, bet gan parāda, kā plašsaziņas līdzekļi pasniedz informāciju – fakts, ka futbola zvaigznei Zidane kungam uz ceļgala ir kārpiņa, vārda vistiešākajā nozīmē piesaistīja vairāk uzmanības, nekā masu slaktiņi Ruandā. Nē, mēs nedrīkstam klusēt: mums ir jābūt aktīviem, citādi mēs piedodam šāda veida notikumus pasaulē.

  Priekšsēdētāja. - Debates tiek slēgtas.

Balsojums notiks ceturtdien, 2009. gada 19. februārī.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

  Alexandra Dobolyi (PSE), rakstiski. – (HU) Kā Eiropai būtu jāreaģē uz faktu, ka pie tās austrumu robežām aizvien spēcīgāka kļūst Šanhajas sadarbības organizācija, reģionāla organizācija, kas apvieno vairākas jaunās lielvaras un valstis, kas bagātas ar energoresursiem? Tā kā Krievija ir ŠSO dalībvalsts, tā robežojas ar ES, un tādēļ šī organizācija noteikti ir pelnījusi pastāvīgu ES uzmanību. Novērtējot ŠSO dalībvalstis un tās noteikumu pildītājus, mēs droši varam secināt, ka šīm valstīm pieder būtiska pasaules naftas un gāzes rezervju daļa.

Ņemot to vērā, neizbēgami ir jārisina jautājums par jaunu stratēģiju attiecībā uz Krieviju un Vidusāziju, kurā ir jāiekļauj arī katras valsts politiskā riska novērtējums.

Ļaujiet arī vērst uzmanību uz to, ka, kā to parādīja Krievijas un Ukrainas gāzes strīds, ES pašreizējā ievainojamība un ievērojamā atkarība energoresursu jomā kavē īstas, efektīvas un konsekventas kopējās ārpolitikas un drošības politikas attīstību.

Turklāt, valstis atbilstoši savai vēsturiskajai pieredzei un finansiālajām interesēm reaģē dažādi. Vairāk kā jebkad agrāk šodien īpaši svarīgi ir veikt kopīgus politiskus pasākumus un saskaņot valstu atšķirīgās intereses un nostājas.

Eiropai sava rīcība globālā mērogā obligāti ir jāpadara efektīvāka un konsekventāka. Šī mērķa sasniegšanā lielā mērā var palīdzēt Lisabonas līguma ratificēšana un tajā izklāstītie ārpolitikas instrumenti.

Aizvien pieaugošā vajadzība pēc efektīvas un tūlītējas ES rīcības un notikumi, kas steidzami prasa racionālas atbildes, liek pārskatīt organizatoriskos un lēmumu pieņemšanas mehānismus mūsu ārpolitikas pārvaldīšanai un atbilstošu strukturālo atbilžu sniegšanai.

  Glyn Ford (PSE), rakstiski. – Es apsveicu Vatanen kungu ar ziņojumu, kuru pilnībā atbalstu. Īpaši es atbalstu domu par ES militāro operāciju galvenās mītnes izveidi. Protams, NATO ir jābūt un tā arī ir pirmā vieta, kur griezīsimies, ja tiks apdraudēta drošība. Tomēr, Bush un Gore kungu debatēs pirms nedaudz vairāk kā desmit gadiem, George Bush teica, ka, ja viņš būtu prezidents, viņš Kosovā neiejauktos.

Neskatoties uz manām antipātijām pret prezidenta Bush kunga administrācijas ārpolitiku, man šķiet, ka šī ir ļoti saprātīga nostāja, ko Bush kungam ieņemt, pamatojoties uz ASV egoismu. Taču tā nav nostāja, kurai Eiropa varētu vai kurai tai vajadzētu sekot. Nemaz jau nerunājot par spēcīgo morālo argumentu, ka mēs bijām atbildīgi par to cilvēku aizsargāšanu, kuri saskārās ar serbu genocīdu, mēs saskārāmies arī ar sekām, ko radīja desmitiem/simtiem tūkstoši bēgļu. Mūsu pašu un viņu interesēs, mums ir jāspēj rīkoties bez amerikāņu līdzdalības. Lai to izdarītu, izveidot pastāvīgo ES militāro operāciju galveno mītni, kas būtu gatava šādai nākotnes iespējamībai, nebūs par daudz prasīts.

  Anneli Jäätteenmäki (ALDE), rakstiski. – (FI) Priekšsēdētājas kundze, Somijai nav jākaunas par saviem drošības politikas risinājumiem. Somija, būdama ārpus NATO, atrodas jaukā kompānijā kopā ar Zviedriju, Austriju un Šveici. Ir viegli ar tām identificēties. Nepievienošanās NATO ir moderna alternatīva nobriedušai valstij.

Tā kā „kareivīgo” prezidentu Amerikas Savienotajās Valstīs ir nomainījis „miermīlīgais” prezidents, mēs esam sākuši runāt par maigāku NATO. Jādomā, ka ekstāzes pilnās runas par maigāku NATO Obama un valsts sekretāres Hillary Clinton vadībā kļūs aizvien biežākas. Tomēr, ļausim paiet kādam laikam un vienkārši paskatīsimies, kā NATO attīstīsies.

Mans viedoklis ir tāds, ka NATO pamatbūtība it nemaz nav mainījusies kopš tā laika, kad sabruka bipolārā drošības sistēma. No otras puses, propaganda par maigāku NATO ir bijusi veiksmīga.

Vienkārši skatoties Krievijas (Krievija, Krievija, Krievija) virzienā un gaidot jaunu auksto karu, mēs nekur nenonāksim. Tāpat NATO nav atbilstoša atbilde uz lielākām problēmām, ar kurām Somija saskarsies tuvākajā nākotnē un kuras galvenokārt ir ekonomiska rakstura problēmas.

  Adrian Manole (PPE-DE), rakstiski. – (RO) NATO-ES alianses lomas izvērtēšana ir jāsāk ar to, ka ir jāatzīst, ka politiskā situācija gan Eiropā, gan ASV pēdējā laikā ir ļoti mainījusies, jo Eiropas Savienībai tagad ir likumīgas tiesības iesaistīties globālās drošības jautājumu risināšanā.

Šī situācija aliansei liek kļūt „nepolitizētai”, lai tā varētu kļūt par forumu atklātam dialogam, kurā tiktu apspriesti svarīgākie jautājumi, kuru risināšanā tai ir jāiesaistās. Godīgs transatlantiskais dialogs, piemēram, par nepieciešamo pieeju terorisma problēmas risināšanai ir absolūti obligāts tieši tādēļ, ka sabiedrotajiem ir dažādi skatījumi uz to, kā tiem būtu jāreaģē, sastopoties ar šo kopējo problēmu.

Pašreizējā situācijā, kad dalībvalstis saskaras ar aizvien dažādākiem izaicinājumiem globālajai drošībai, sākot ar etniskajiem konfliktiem sabiedroto teritorijas vistuvākajā apkārtnē un beidzot ar globālajiem terorisma tīkliem un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, tām īpaša nozīme ir jāpiešķir pārdomu procesam un dialogam par šo jautājumu un ir jāatbalsta alianses reformu procesi. Īpaši es šeit domāju drošības problēmas aliansei vistuvākajās teritorijās, kur alianse varētu spēlēt galveno lomu demokrātisku aizsardzības un drošības iestāžu izveidē, piemēram, Balkānos un plašajā Melnās jūras reģionā.

  Marian-Jean Marinescu (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Mums ir vajadzīga kopēja, saskaņota un moderna Eiropas Drošības politika, kas palīdzēs stiprināt mūsu Eiropas identitāti un ļaus ES paust vienotu, ticamu viedokli starptautiskajā arēnā.

Pašreizējā realitāte, ar ko saskaramies un kas ir tādu lielu izaicinājumu pilna kā ekonomiskā krīze, energoapgādes drošība, klimata pārmaiņas un migrācijas pārvaldība, no dalībvalstīm prasa sadarbību un atbildību, lai varētu aizsargāt to kopējās intereses un veicināt mieru, drošību un teritoriālās integrācijas ievērošanu.

ES kaut ko var ietekmēt tikai tad, ja tā pauž vienotu nostāju un ja tai ir pieejami un ja tā efektīvi izmanto vajadzīgos instrumentus, palīdzot stiprināt sadarbību ar kaimiņvalstīm.

Mums ir jādomā stratēģiski, aktīvi jāiesaistās un konsekventi jārīkojas globālā līmenī. Mums ir vajadzīga arī reģionālā drošība un cieša saikne ar attiecīgo reģionu pārstāvjiem.

Ir vajadzīgas stratēģiskas partnerības ar kaimiņvalstīm, kas atrodas uz austrumiem no ES, un mums ir jāinvestē attiecībās ar Krieviju, īstenojot kopēju stratēģiju ar kopīgām, abpusēji izdevīgām saistībām.

Mums ir jāinvestē kaimiņvalstīs, it īpaši tajās, kas atrodas uz austrumiem no ES, un jādod tām vajadzīgie stimuli, lai tās turpinātu savas reformas un spētu stiprināt ES klātbūtni šajā teritorijā. Mums ir pieejami tādi jauni instrumenti kā Austrumu partnerība, kas mums palīdzēs izveidot jaunu, konsolidētu, augstāka līmeņa pieeju sadarbībai ar mūsu partneriem šajā reģionā.

  Zdzisław Zbigniew Podkański (UEN), rakstiski. – (PL) Starptautiskā drošība ir viena no lielākajām vērtībām visās starptautisko attiecību jomās. Mūsdienās mēs esam liecinieki šī koncepta definēšanai no jauna un uzsvara pārvietošanai uz nemilitāriem faktoriem, kuri apdraud stabilitāti un starptautisko drošību. Šādu draudu piemēri ir organizētā noziedzība, terorisms internetā, pirātisms (to mēs varam vērot pie Somālijas krastiem), klimata pārmaiņas un briesmas, ko rada pasaules ekonomiskā krīze. Vēršot uzmanību uz tādu kopīgu militāro instrumentu veidošanu kā Eurocorps, Eiropas gaisa transporta flote un pastāvīgā ES militāro operāciju galvenā mītne, Eiropas Savienība tomēr nedrīkst aizmirst par draudiem, kas ir ne mazāk svarīgi. Lielāka uzmanība būtu jāvelta tādu dienestu un iestāžu veidošanai, kas mums ļautu pārvarēt slikto finansiālo situāciju, ko radījusi pasaules ekonomiskā krīze, un aizsargāt vidi un bioloģisko daudzveidību. Nedrīkst aizmirst arī tādus iekšējos draudus kā narkotikas, sabiedrības nabadzība un noziegumi internetā.

Visi šie elementi ir nozīmīgi faktori, kas ietekmē starptautisko drošību, Eiropas Savienības drošību un katras nācijas drošību. Neatrodot atbildes uz šiem būtiskajiem jautājumiem, stabilas Eiropas drošības politikas izveide nav iespējama.

  Flaviu Călin Rus (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Kopējā drošības politika ir temats, par kuru daudzas reizes ir debatēts un par kuru daudz ir arī rakstīts. Eiropas Savienība ir aizvien svarīgāks koordinators reģionālā un globālā līmenī. Tieši šī iemesla dēļ man šķiet, ka Eiropas Savienībai ir jābūt acīmredzami aktīvai savā teritorijā un ļoti aktīvai jebkurā vietā pasaulē.

Es uzskatu, ka pēc tam, kad šodien esam izskatījuši trīs ziņojumus – 2007. gada ziņojumu par KĀDP svarīgajiem aspektiem un pamatvirzieniem, ziņojumu par Eiropas Drošības stratēģiju un EDAP un ziņojumu par NATO lomu ES drošības sistēmā, mēs varam secināt trīs lietas:

1. Eiropas Savienībai ir jābūt tādai kopējai drošības politikai, kas spētu atbalstīt demokrātijas ES teritorijā un partnerattiecības ar kaimiņvalstīm.

2. Eiropas Savienībai ir jādemonstrē savs vienotības tēls un tai ir nepieciešami ātrās reaģēšanas spēki, kas jebkurā laikā spētu iejaukties, lai atbalstītu mieru, demokrātiju un cilvēktiesības.

3. Eiropas Savienībai ir jāsaskaņo sava globālā līmenī paustā nostāja un jāturpina strādāt kā koordinatoram stabilitātes un līdzsvara nodrošināšanai starp pasaules lielvarām.

  Katrin Saks (PSE), rakstiski. – (ET) Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos pateikties kolēģim Vatanen kungam par viņa labo ziņojumu par sinerģiju starp ES un NATO. Vispusīgā sadarbības un partnerības intensifikācija, resursu saprātīga izmantošana un dublēšanās novēršana, aicinājums abu organizāciju dalībniekiem būt elastīgākiem, mērķtiecīgākiem un pragmatiskākiem – šis ziņojums ietver visu, ko mēs Eiropā un arī Eiropas Parlamentā paustajās nostājās vienmēr esam uzsvēruši.

Līdz ar citiem svarīgiem ziņojuma aspektiem, es tajā atradu arī ieteikumu, ka tām ES kandidātvalstīm, kuras ir arī NATO dalībvalstis, Eiropas Aizsardzības aģentūrā (EAA) ir jāpiešķir īpašs pagaidu statuss. No NATO viedokļa tas noteikti būtu Turcijas jautājuma atrisinājums.

Mūsu kolēģa von Wogau kunga ziņojums par EDAP un EDS kopumā ir trāpījis mērķī. EDS ziņojums, kuru decembrī apstiprināja Padome, atbildēja uz lielāko daļu uzdoto jautājumu. Ziņojumā izklāstītie jaunie aspekti un nostājas, kas virza ES ar drošību saistītās aktivitātes, ES ļaus efektīvāk iestāties par savām drošības interesēm, kā to iesaka von Wogau kunga ziņojums. Ziņojuma orientēšanās uz tādu ES, kas tiecas uz sadarbību ar citiem partneriem, ir slavējama.

Paldies!

  Theodor Dumitru Stolojan (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Es vēlos izteikt savu atbalstu Saryusz-Wolski kunga ziņojumam, kurā pareizi ir uzsvērts, ka Eiropas pilsoņu energoapgādes drošības garantēšanai ir jākļūst par ES kopējās ārpolitikas un drošības politikas galveno prioritāti.

Es vēlētos pateikt skaļi un skaidri: ja neuzbūvēsim Nabucco cauruļvadu, tad energoapgādes drošība un īpaši gāzes piegādes avotu dažādošana paliks vien skaists sapnis.

Visai ES Nabucco projekts ir jāpieņem kā stratēģiskais mērķis. Tas prasa gan nopietnu finanšu investīciju apjomu, gan arī, un jo īpaši, efektīvu Eiropas ārpolitiku un drošības politiku. Efektīva politika sniedz garantijas, ka reģionos, caur kuriem stiepsies šis gāzes cauruļvads, valdīs stabilitāte. Ar šādu mērķi mums ir jādara viss iespējamais, lai mūsu Kopējai ārpolitikai un drošības politikai nodrošinātu saskaņotu un efektīvu struktūru, kas tai tik ļoti ir vajadzīga, lai sasniegtu taustāmus rezultātus.

Es domāju, ka ES ir vajadzīga, piemēram, augstākā amatpersona ārējās enerģētikas politikas jautājumos, kas baudītu stingru politisko atbalstu un kam būtu pieejami visi aktīvai rīcībai nepieciešamie instrumenti.

Es saprotu, ka ES Kopējai ārpolitikai un drošības politikai ir jāpiešķir pietiekami finanšu un cilvēku resursi, lai sasniegtu tos konkrētos rezultātus, kurus Eiropas pilsoņi no mums sagaida.

  Daniel Strož (GUE/NGL), rakstiski. – (CS) Es pilnībā noraidu ziņojumu par Eiropas drošības stratēģiju un Eiropas drošības un aizsardzības politiku (A6-0032/2009) tā pašreizējā formā. Šis ziņojums ir tipisks ES militarizācijas piemērs un pierādījums faktam, ka ES drošības jomā militāriem resursiem un pasākumiem ir jāaizstāj nepieciešamie politiska rakstura pasākumi. Daudzi no ziņojumā esošajiem secinājumiem un ieteikumiem ir pilnīgā pretrunā tam, ka ES bija paredzēts veidot kā miera projektu. Nav nekāds brīnums, ka ES pilsoņi, kad vien tiem rodas iespēja izteikt savu viedokli, iestājas pret Lisabonas līgumu, jo cita starpā iebilst arī pret veidu, kādā tas veido militāru ES. Ziņojumā ir iekļauta ļoti tālu no pareizā ceļa novirzījusies un bīstama nostāja, kas no vienas puses runā par ES drošības interesēm, bet no otras puses, kritizē Krieviju par to, ka tā aizsargā savas absolūti likumīgās drošības intereses Kaukāzā.

  Dushana Zdravkova (PPE-DE), rakstiski. – (BG) Dāmas un kungi, tas, ka mēs šajā Parlamentā apspriežam trīs ar drošību un aizsardzību saistītus ziņojumus, parāda mūsu lielo politisko atbildību pret Eiropas pilsoņiem NATO augstākā līmeņa sanāksmes priekšvakarā. Iedibinātā prakse pieņemt rezolūcijas par Padomes ziņojuma par kopējo ārpolitiku un drošības politiku galvenajiem aspektiem un lēmumiem ir lieliska iespēja griezties pie dalībvalstīm, lai tās šo praksi ieviestu arī valstu līmenī.

Īpaši svarīgi ir nodrošināt neatkarīgu akadēmisko spēju analizēt un novērtēt Eiropas drošības un aizsardzības politiku tandēmā ar valstu drošības politikām. Tas būs par pamatu EDAP sabiedriskajai apspriešanai dalībvalstīs izvietotajā analīzes centru tīklā.

Nav iespējams strādāt pie ES drošības un aizsardzības baltās grāmatas, ja dalībvalstis šo dokumentu netransponē savās nacionālajās stratēģijās. Tas ietver valstu analizēšanas spēju stiprināšanu un spēju nodrošināt datorizētas apmācības, lai pārbaudītu un izprastu jaunos konceptus civilās un militārās sadarbības jomā.

Mums dalībvalstis ir jāmudina veikt kopēju stratēģisko drošības jomas pārskatīšanu, lai tādējādi radītu stabilu pamatu sadarbībai starp ES un NATO, izstrādājot jaunu NATO stratēģisko konceptu EDAP kontekstā.