Priekšsēdētāja . − Nākamais jautājums ir debates par mutisko jautājumu par migrantu bērniem, ko Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vārdā Komisijai uzdeva Jan Andersson (O-0023/2009 – B6-0014/2009).

  Rovana Plumb, aizstāj autoru. – (RO) Vispirms es vēlos nodot kolēģiem Nodarbinātības un sociālo lietu komitejā un PES sekretariātā Komisijas pateicību par šīs migrantu bērnu tēmas, ko mēs apspriedīsim šodienas plenārsēdē, veicināšanu, jo, runādami par bērniem, mēs runājam par savu nākotni, par Eiropas Savienības nākotni.

Darbaspēka migrācija turpina pieaugt ne tikai pasaules mērogā, bet arī Eiropas Savienībā. Migrācija dod lielu attīstības potenciālu, bet tā arī rada nopietnas problēmas gan attīstītajās, gan mazāk attīstītajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Mēs varam runāt par migrācijas pozitīvo ietekmi migrantu strādnieku izcelsmes valstu ekonomikas līmenī, jo tā var samazināt nabadzību un palielināt ieguldījumus cilvēkresursos. No otras puses, pēdējos divos gados dažās dalībvalstīs bažas ir radījis jautājums par to migrantu bērnu stāvokli, kuri tiek pamesti vieni paši izcelsmes valstī, kad vecāki emigrē, lai meklētu darbu citā valstī.

Lai gan pastāv visaptveroša dzīves apstākļu un izglītības uzlabošanas politika migrantu bērniem, kas devušies uz ārzemēm kopā ar vecākiem, mazāka uzmanība ir pievērsta tiem bērniem, kas atstāti mājās. Vecāku migrācija uz ārzemēm strādāt ir sociāla parādība ar kompleksu ietekmi uz ģimenes dinamiku un funkcionalitāti, kā arī uz visu sabiedrību kopumā. Bērni, kuru vecāki ir devušies uz ārzemēm strādāt, ietilpst mazāk aizsargāto grupā, kas pakļauta riskam.

Šī jautājuma, tā cēloņu un seku, tā dinamikas un veida, kā juridiskie nosacījumi efektīvi tiek īstenoti attiecīgajā jomā, sarežģītība, kā arī profesionālās prakses sarežģītība ir radījusi izaicinājumus ne tikai iestādēm, bet arī pilsoniskajai sabiedrībai. Šajā saistībā pilsoniskā sabiedrība un plašsaziņas līdzekļi Rumānijā ir snieguši pētījumus, kuros norādīts, ka Rumānijā ir vairāk nekā 350 000 bērnu, kuru vecāki strādā ārzemēs, tai skaitā 126 000 bērnu, kuriem emigrējuši abi vecāki.

Vecāku prombūtnes negatīvās sekas bērni vispirms izjūt psiholoģiskā līmenī. Depresīvās izjūtas un intereses trūkums skolā un ārpusskolas aktivitātēs var būt netiešas viņu vecāku prombūtnes sekas. Vecāku migrācijas tiešas sekas ir fakts, ka bērns nesaņem vecāku mīlestību un vajadzīgo savas normālas attīstības uzraudzību.

Gadījumos, kad vecāki ir emigrējuši, un bērni ir atstāti tādu cilvēku aprūpē, kas nevar viņiem dot emocionālu un izglītojošu atbalstu, abu minēto veidu sekas savukārt var nelabvēlīgi ietekmēt bērnu veselību un psiholoģisko attīstību, kā arī pamudināt uz tādu uzvedību, kas ir neraksturīga vai neatbilstīga šo bērnu vecumam, un pakļaut viņus ekspluatācijai un ļaunprātīgai izmantošanai.

Kā māte un Eiropas sociāldemokrāte es mudinu ievērot visu bērnu tiesības uz vienādām iespējām un valsts atbalstu, kā arī veikt vajadzīgos ieguldījumus nākamo paaudžu modelēšanai. Vismazāk aizsargāto, sociāli izslēgto vai atstumto bērnu noteikšanai ir jābūt visu pētniecības centienu uzmanības centrā, tādējādi nodrošinot, ka tiek radītas pietiekamas sviras, lai atbalstītu iestāžu centienus aizsargāt katra bērna tiesības.

Komisār Špidla kungs, es no sirds vēlos jums pateikties par ieguldījumu, ko jūs devāt, pārraidot video ziņu kā daļu no Eiropas konferences, kuru es organizēju Bukarestē pagājušajā novembrī par šo jautājumu – bērniem, kas vieni atstāti mājās.

Ņemot vērā šī jautājuma sarežģītību, jo īpaši pašreizējās ekonomiskās un sociālās krīzes apstākļos, kas pirmkārt ietekmē vismazāk aizsargātās grupas, kāda ir arī bērni, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vārdā es vēlos jums pajautāt, vai Komisija atbalsta pētījuma veikšanu, lai novērtētu šīs situācijas apjomu, un vai Komisija uzskata, ka migrantu strādnieku bērnu jautājums ir tikai izcelsmes valsts valdības problēma vai arī to uzņēmēju valstu problēma, kuras gūst labumu no migrantu līdzdalības darba tirgū.

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. − (CS) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, satraucošas zīmes liecina par salīdzinoši jaunu tendenci daudzās dalībvalstīs. Vecāki atstāj savu dzimteni, lai strādātu citā dalībvalstī – tā dēvētie „mobilie strādnieki” – un atstāj savus bērnus mājās radinieku aprūpē. Tiek uzskatīts, ka šie ir pagaidu pasākumi, taču šķiet, ka bieži tie kļūst ilgstoši. Tas, vai mājās atstāto bērnu aprūpes pasākumi ir oficiāli vai neoficiāli, ir atkarīgs no laika, cik ilgi vecāki paredz strādāt ārzemēs. Tomēr pēc kāda laika daudzi no šiem bērniem nonāk iestāžu aprūpē, jo radinieki finansiālu, personīgu un praktisku iemeslu dēļ vairs nespēj tikt galā ar šo situāciju.

Dalībvalstīs ar augstu emigrācijas līmeni šī parādība nekādā ziņā nav neparasta. To sāk dokumentēt, un tā ir piesaistījusi arī plašsaziņas līdzekļu uzmanību. Komisija ir organizējusi daudzus pētījumus, kas palīdzēs savākt pierādījumus un atrast risinājumus, lai gan šādus risinājumus iespējams īstenot tikai attiecīgās valsts līmenī. Pašlaik joprojām nav pietiekami daudz precīzu datu, lai mēs saprastu šīs parādības raksturu, struktūru un galvenos veidus, lai gan pierādījumi, kā es teicu, jau ir pietiekami satraucoši. Saskaņā ar koordinācijas atklāto metodi sociālajā jomā prioritāte ir cīņa pret nabadzību un sociālo atstumtību. Dalībvalstīm ir jāpastiprina profilaktiskie pasākumi un jākoncentrējas uz vismazāk aizsargātajām ģimenēm. Konkrēti, tas nozīmē atbalstīt ģimeņu stiprināšanas un vecāku klātbūtnes atbalsta projektus ģimenēm sarežģītos apstākļos, lai novērstu risku, ka bērni agrā vecumā tiek šķirti no vecākiem.

Nākamais aspekts, kas jārisina, ir fakts, ka šī parādība bieži tiek uztverta kā strādnieku mobilitātes negatīvās sekas. Sadarbībā ar EURES tīklu Komisija ir koncentrējusies uz to, kā labāk palīdzēt tiem, kurus skārusi konkrētā vecāku, kuri ir mobilie strādnieki, mājās atstāto bērnu problēma, un nodrošināt darba meklētājus un viņu ģimenes ar informāciju par dzīves un nodarbinātības apstākļiem ES valstīs. Šāda pieeja var palīdzēt mazināt negatīvās sekas, ko rada šī parādība, kuru mēs šodien pilnīgi pamatoti apspriežam.

  Marie Panayotopoulos-Cassiotou, PPE-DE grupas vārdā. – (EL) Priekšsēdētājas kundze, mana politiskā grupa aktīvi piedalījās šī priekšlikuma sagatavošanā un uzlaboja tekstu tā, ka tajā vairs nav slēpta liekulība, kas pastāv, kad jautājums ir par strādnieku no trešām valstīm ekspluatāciju.

Mēs zinām, ka tie bērnu vecāki no dalībvalstīm, kas strādā kādā citā valstī, saņem bērnu pabalstu. Mēs zinām, ka valstīs, kurām ir divpusējas attiecības, ģimene var apvienoties. Tad kādēļ rodas šī parādība, kura, kā komisāra kungs apgalvo, nav izmērāma? Mums ir filmas, mums ir dokumentāli darbi, kas ir rādīti televīzijā visā pasaulē, tai skaitā no Rumānijas un Ukrainas, un citām valstīm. Vienu šādu filmu rādīja Parlamentā, un mēs redzējām šo situāciju.

Tādēļ liekulīgi ir teikt, ka mums nav pierādījumu. Liekulīgi ir teikt, ka nav ģimenes, un tādēļ ir pamesti bērni. Ģimene ir, bet nav pienācīgu divpusēju attiecību un nolīgumu attiecībā uz vecākiem, lai viņi nepamestu savus bērnus, un nav Eiropas Savienības palīdzības šīm valstīm, lai izveidotu infrastruktūru, kas palīdzēs nodrošināt, ka bērnus, kuri nonākuši šajā stāvoklī, var rehabilitēt, lai viņi visu atlikušo dzīvi nenestu līdz šo traumu.

Es domāju, ka mūsu uzdevums ir arī izpratnes palielināšana to vecāku vidū, kas ierodas strādāt mūsu valstīs. Ja sāp kāda ķermeņa daļa, tad sāp viss ķermenis. Ja daži mūsu līdzcilvēki, jo īpaši bērni, mūsu kaimiņvalstīs cieš, tad vēlāk mēs piedzīvosim to, ka viņi ieradīsies šeit ar citām daudz draudīgām metodēm, un tad mēs viņus ieslodzīsim mūsu cietumos.

  Inger Segelström, PSE grupas vārdā. – (SV) Priekšsēdētājas kundze, komisār Špidla kungs, vispirms es vēlos pateikties komisāres kundzei par atbildi un komitejai par tās iniciatīvu. Ir pienācis laiks apspriest šo jautājumu Parlamentā. Līdz ar Lisabonas līgumu jautājumi saistībā ar bērniem kļūs par ES mērķiem un iegūs tiesisku pamatu. Pirms gada, gaidot šo līgumu, Parlaments arī pieņēma stratēģiju bērnu jomā.

Skandalozi ir tas, ka bērni vispār tiek atstāti dzīvot vieni paši. Protams, māte un tēvs var būt spiesti aizbraukt, lai atrastu darbu vai rastu patvērumu, bet mums, EP deputātiem, ir jāuzņemas atbildība, kad mēs pieņemam šādus noteikumus, piemēram, ka patvērumu saņem tikai patvēruma pieteikuma iesniedzējs un nevis viņa ģimene, jo visbiežāk vīrieši ir tie, kas glābjas bēgot, un sievietes un bērni ir tie, kas tiek atstāti mājās. Vai, kad darba devēji importē darbaspēku un nejautā, vai mājās nav palikuši bērni, vai arī ignorē šo faktu. Tādēļ es pilnīgi atbalstu tās prasības, ko šajā jautājumā Eiropas Parlamentā ir izvirzījusi Sociālistu grupa. Ietekmes novērtējums ir steidzama un nepieciešama prasība. Komisijai ir jārīkojas, pamatojoties uz tiem pētījumiem, ko komisārs pats ir pasūtījis, un jārīkojas ātri.

Ir jāsagatavo labāka informācija par bērnu tiesībām un izglītību. Mums ir arī jāsniedz informācija un jānodrošina, lai tie bērni, kuri pašlaik atrodas šajā situācijā, saņemtu palīdzību. Mums ir jāietver iesaistītās puses un NVO, un mums ir jānāk klajā ar priekšlikumiem. Tāpat es uzskatu, ka komisāra aprakstītajā darbā varētu iekļaut arī salīdzinoši jauno grupu, ko veido vientuļie bērni bēgļi. Bērniem ir jāuzaug ar siltumu un rūpēm, un viņi nav nekas tāds, ko būtu jākontrolē tirgum. Mums, politiķiem, ir pienākums un mums tas ir jāpieņem, tādēļ dodiet mums bērnu līdztiesību un dodiet mums ietekmes novērtējumus attiecībā uz šo milzīgo problēmu. Pretējā gadījumā mums būs jākaunas, satiekoties ar nākamo paaudzi.

  Jean Lambert, Verts/ALE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, es vēlos pateikties komisāra kungam par viņa vēlmi uzsākt pētījumus un izplatīt informāciju EURES tīklā, sniegt plašāku informāciju sabiedrībai par ģimeņu tiesībām un ģimeņu atkalapvienošanās tiesībām. Kolēģi ir izvirzījuši jautājumu par to, kādēļ cilvēkiem ir nepieciešams meklēt darbu citā valstī. Vajadzība palielināt nabadzības apkarošanas progresu Eiropas Savienībā noteikti ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Mēs ceram uz strauju progresu šajā jautājumā, tai skaitā iztikas minimuma jautājumā, lai cilvēki varētu dzīvot ar cieņu.

Tomēr mums būtu arī jāapzinās, ka daudzi no vecākiem, kuri dodas uz citu valsti, to dara pārliecībā, ka tas ir viņu bērnu interesēs, lai sniegtu viņiem lielākas iespējas. Viņi patiešām bieži upurē paši savu karjeru, paši savu izvēlēto ceļu, lai mēģinātu uzlabot dzīvi saviem bērniem. Cenšoties atrisināt bērnu problēmas, mums jāizvairās no to vecāku dēmonizēšanas, kuri dodas strādāt uz citu valsti.

  Alessandro Battilocchio (PSE). – Priekšsēdētājas kundze, Eiropas Komisijai ir jākoncentrē uzmanība uz šo jautājumu. Kā vairākkārt uzsvēris ANO Bērnu fonds (UNICEF) un citas organizācijas, tas ietekmē milzīgu skaitu bērnu pasaulē un Eiropā.

Šī situācija, kurā sociālos un ekonomiskos riskus vēl pastiprina vecāku prombūtne, jo šie vecāki nespēj apmierināt savu bērnu vajadzības pēc rūpēm, aizsardzības un izglītības, var radīt lielāku neaizsargātību. Galvenā atbildība par bērna attīstību gulstas uz vecākiem; un vecāki, pildot savus pienākumus, ir tiesīgi saņemt nepieciešamo atbalstu no sabiedrības un vietējām iestādēm, kuras, diemžēl, bieži neizpilda savus pienākumus. Tādēļ mēs gaidām konkrētu Komisijas rīcību šajā tik svarīgajā jomā.

  Flaviu Călin Rus (PPE-DE) . – (RO) Saskaņā ar pētījumu, ko veicis UNICEF un asociācija „Sociālās alternatīvas”, Rumānijā ir aptuveni 350 000 bērnu, kuriem viens no vecākiem strādā ārzemēs, bet 126 000 bērnu abi vecāki strādā ārzemēs. Šie skaitļi ir satraucoši. Es uzskatu, ko šo situāciju varētu uzlabot, pieņemot šādus pasākumus:

1. Migrantu izcelsmes valstu valdībām un to valstu valdībām, kuras uzņem šo darbaspēku, kopā ar Eiropas Komisiju ir jāizstrādā kopīga programma, lai piedāvātu viesstrādniekiem iespēju piekļūt īpašiem bērnu aprūpes pakalpojumiem, skolām un izglītības sistēmai, kā arī valodu apmācības kursiem. Šiem pakalpojumiem ir jābūt pieejamiem visiem viesstrādnieku segmentiem.

2. Eiropas Komisijai kopīgi ar to valstu valdībām, kurās viesstrādnieki ir nodarbināti, ir jāizstrādā stratēģija, kas sniegtu nodarbinātības struktūrām noteiktas iespējas, lai tās varētu piedāvāt viesstrādniekiem īpašu pakalpojumu kopumu, nodrošinot viesstrādniekiem iespēju ņemt līdzi savus bērnus uz to valsti, kurā viņi strādā.

Manuprāt, minētie pasākumi veicinātu šo bērnu harmonisku attīstību un augšanu, jo arī šie bērni ir Eiropas nākotne.

  Gabriela Creţu (PSE). – (RO) Es vēlos uzsvērt vienu lietu. Tā darbaspēka plūsma, par ko mēs runājam, ir no mazāk attīstītām valstīm uz vairāk attīstām valstīm Eiropas Savienībā.

Iespēja piekļūt darba tirgum attīstītajās valstīs parasti tiek uzskatīta par priekšrocību, un lielās naudas summas, kas nonāk atpakaļ izcelsmes valstī, diskusijā tiek minētas kā arguments par labu šai piekļuvei. Taču tie fakti, kas minēti šeit, parāda atšķirīgu aspektu: papildus tām priekšrocībām, ko rada zemās darba izmaksas, attīstītās valstis nodod tālāk dažas no attiecīgajām izmaksām. Šīs izmaksas ir ievērojamas, un tās ir jāsedz tām kopienām un valstīm, no kurām nāk viesstrādnieki.

Šajā saistībā kohēzijas un solidaritātes politiku starp dalībvalstīm nedrīkst uzskatīt par zināmu altruisma aktu, ko bagātie veic nabago labā. Šī politika ir absolūts taisnīguma īstenošanas akts, kam jānodrošina, lai Eiropas Savienība pastāvīgi ievērotu savas vērtības un saglabātu savu pilsoņu uzticību šīm vērtībām.

  Nicodim Bulzesc (PPE-DE). – Priekšsēdētājas kundze, šo debašu kontekstā es vēlos izmantot iespēju, lai uzsvērtu vēl vienu aspektu saistībā ar jau minētajiem jautājumiem. Nesen es biju PPE-DE grupas „ēnu” referents ziņojumam par viesstrādnieku bērnu izglītošanu. Šī ziņojuma pamatā bija Komsija paziņojums „Migrācija un mobilitāte: ES izglītības sistēmu uzdevumi un iespējas”.

Šajā dokumentā bija ļoti labi strukturētas un apkopotas problēmas saistībā ar migrāciju un izglītību. Tomēr viens aspekts bija izlaists: to tūkstošu Eiropas bērnu stāvoklis, kurus atstājuši vecāki, kas devušies strādāt uz citu Eiropas valsti, bērnu, kurus pieņemts dēvēt par „migrācijas bāreņiem” un no kuriem gandrīz 350 000 atrodas manā valstī.

Es jau esmu iesniedzis Komisijai rakstisku jautājumu par šo tematu, bet es vēlos izmantot šo iespēju un vēlreiz uzdot šo jautājumu. Un tā, komisāra kungs, vai jūs, lūdzu, varētu mums pastāstīt, ko domā Komisija: vai šis jautājums ir tikai valstu valdību ziņā, vai arī mums vajadzīga Eiropas rīcība šajā jomā? Ja vajadzīga rīcība, tad kādas darbības Komisija veic vai veiks, lai palīdzētu šiem bērniem viņu skolas vecumā?

  Silvia-Adriana Ţicău (PSE). – (RO) Mums Rumānijā ir teiciens: labi audzinātam cilvēkam pirmie septiņi dzīve gadi ir jāpavada mājās. Maziem bērniem ir jābūt kopā ar ģimeni, lai saņemtu savu vecāku tiešu uzraudzību un rūpes. Tie vecākie, kuri nolemj uz laiku strādāt citā valstī, ir jāatbalsta viņu centienos pēc iespējas ātrāk atkalapvienoties ar savu ģimeni.

Daudzās dalībvalstīs skolas piedāvā iespējas, lai mācītu mītnes zemes valodu. Dažās valstīs patiesi ģimenes, kas iepriekš bija dzīvojušas nelegāli, ir varējušas legalizēt savu stāvokli, ja tās ir reģistrējušas bērnus skolā, un tās ir pat izmitinātas sociālajos mājokļos.

Bērni ir visvērtīgākais, kas ir sabiedrībai, un mūsu pienākums ir nodrošināt viņiem tādus apstākļus, kas veicina viņu harmonisku attīstību. Oficiāla izglītība, mīlestība, bērnu integrācija sabiedrībā ir būtiski nosacījumi, kas ļauj sociālajai Eiropai piedāvāt visiem tās pilsoņiem vienādas iespējas.

Es apsveicu Plumb kundzi par šo iniciatīvu. Tas ir aktuāls temats, kurš ir ārkārtīgi svarīgs nākotnei. Apsveicu.

  Anna Záborská (PPE-DE). – (SK) Kad strādnieki emigrē, bērni bieži kļūst par savu ģimeņu uzlaboto finansiālo apstākļu upuri. Bijusī Čehoslovākijas Republika periodā starp abiem kariem piedzīvoja lielu emigrācijas vilni, galvenokārt uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Taču tie bija migranti, kas mājās dzīvoja galējas nabadzības apstākļos. Un pat tad, ja bērni uz laiku palika viena vecāka aprūpē, parasti tas bija tikai uz noteiktu laiku.

Šodienas patērētāju sabiedrībā un laikā, kad ģimenes attiecības ir apdraudētas, ir ievērojami vairāk traģisku gadījumu. Bieži vien tā nav galēja nabadzība, kas mudina vecākus strādāt ārzemēs. Bieži viens no vecākiem vai abi vispār neatgriežas, un viņi var būt vienaldzīgi pret savu bērnu likteni, bet par šiem bērniem labākajā gadījumā rūpējas tuvi radinieki.

Mums jāpatur prātā šis aspekts saistībā ar reģionālās attīstības politiku un mums jācenšas likvidēt reģionālās atšķirības, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs.

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. − (CS) Dāmas un kungi, es domāju, šīs debates ir skaidri parādījušas, ka šis ir svarīgs temats ar ko mums jāstrādā, neraugoties uz to, vai pašlaik mums ir pieejama pietiekami detalizēta informācija, lai panāktu galīgu atzinumu. Galu galā, zināmie fakti ir pietiekami pārliecinoši, lai būtu skaidrs, ka mums ir jārisina šis jautājums un aktīvi jārīkojas. Es esmu norādījis, ka Komisija jau ir sagatavojusi dažus pētījumus, no kuriem viens tiks pabeigts līdz šī gada beigām. Es domāju, tāpat ir skaidrs, ka galvenajai reakcijai un galvenajai darbībai ir jānāk no dalībvalstīm, jo ģimenes politika galvenokārt ir dalībvalstu jautājums. Neapšaubāmi, protams, ir iespējas rīkoties arī pašai Eiropas Savienībai, jo tie jautājumi, kas attiecas uz viesstrādniekiem, attiecas arī uz viņu sociālo drošību, sociālo iemaksu nodošanu un virkni citu jautājumu. Tādēļ mana atbilde uz jūsu jautājumu ir šāda: galvenokārt, tas ir dalībvalstu jautājums, bet sava loma ir arī Eiropas Savienībai, un šī loma nekādā ziņā nav mazsvarīga.

  Priekšsēdētāja . − Es esmu saņēmusi vienu rezolūcijas priekšlikumu⁽¹⁾, kas iesniegts saskaņā ar Reglamenta 108. panta 5. punktu.

Debates ir slēgtas.

Balsošana notiks ceturtdien, 2009. gada 12. martā.