Priekšsēdētājs. – Nākamais punkts ir kopīga Padomes un Komisijas paziņojumu apspriešana: gatavošanās 2009. gada 19. un 20. marta Eiropadomei,

- ziņojums A6-0063/2009, ko Ekonomikas un monetārās komitejas vārdā iesniedza Elisa Ferreira, par Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (2008/2334 (INI)),

- ziņojums A6-0052/2009, ko Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vārdā iesniedza Jan Andersson, par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (COM(2008)0869 - C6-0050/2009 - 2008/0252(CNS)),

- ziņojums A6-0075/2009, ko Reģionālās attīstības komitejas vārdā iesniedza Evgeni Kirilov, par Kohēzijas politiku: ieguldījumu reālajā ekonomikā (2009/2009(INI)).

  Alexandr Vondra, Padomes priekšsēdētājs. − Priekšsēdētāja kungs, vispirms ļaujiet man jums pievienoties Jean Monnet godināšanā. Mēs dzīvojam krīzes laikā, un es domāju, ka tieši šis ir laiks, kad mums ir nepieciešama spēcīga iestāde, un šī ir ļoti laba iespēja stiprināt Jean Monnet kā Eiropas integrācijas aizsācēja nozīmi.

Tomēr šīsdienas sanāksmes mērķis ir diskutēt par nākamo Eiropadomi. Šī Padome, kā mēs visi zinām, notiek Savienībai kritiskā laikā. Mēs saskaramies ar ļoti būtiskiem izaicinājumiem, ko izraisījis neredzēts spiediens uz mūsu finanšu sistēmām un arī ekonomikām.

Papildus energoapgādes drošībai, klimata pārmaiņām un finansējumam, lai mazinātu klimata pārmaiņu sekas un pielāgotos tām, arī šis būs jautājums, kam tiks pievērsta uzmanība sanāksmē nākamajā nedēļā.

Kā šis Parlaments noteikti zina, Savienība un dalībvalstis ir veikušas daudz pasākumu saistībā ar finanšu krīzi. Mēs esam izvairījušies no finanšu sistēmas sabrukuma.

Tagad mūsu augstākā prioritāte ir kredītu plūsmu atjaunošana ekonomikā. Sevišķi mums ir jātiek galā ar banku „samazinātas vērtības aktīviem”, jo tie neļauj bankām atjaunot kreditēšanu. Sanāksmē 1. martā valstu un valdību vadītāji vienojās, ka mums tas ir jādara saskaņoti, atbilstīgi Komisijas pamatnostādnēm.

Mums ir arī jādara vairāk, lai uzlabotu finanšu iestāžu regulējumu un uzraudzību. Tā ir skaidra krīzes dota mācība, un profilakse vairs nav svarīga. Pārrobežu bankas pārvalda līdz 80 % Eiropas banku aktīvu. Divas trešdaļas Eiropas banku aktīvu pārvalda tikai 44 starptautiskas uzņēmumu grupas. Tāpēc uzraudzības stiprināšana ir svarīga. Tas palīdzēs novērst krīzi nākotnē un stiprinās patērētāju un tirgu uzticēšanos.

Saistībā ar šo notiek svarīgs darbs. Prezidentūra ir pilnībā apņēmusies cieši sadarboties ar Eiropas Parlamentu ar mērķi ātri pieņemt Maksātnespējas II direktīvu (par apdrošināšanu), pārskatīto Kredītprasību direktīvu (par bankām) un PVKIU direktīvu (par pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem). Mēs arī strādājam, lai ātri pieņemtu noteikumus par banku noguldīju aizsardzību un kredītreitinga aģentūrām.

Tomēr, iespējams, mums ir jāiet tālāk. Augsta līmeņa grupa de Larosière kunga vadībā, kā jūs zināt, ir izstrādājusi ļoti interesantus ieteikumus, un arī Komisijas 4. maija paziņojums sagatavo augsni būtiskām reformām šajā jomā. Tāpēc Eiropadomei ir jādod skaidrs signāls, ka šī ir prioritāte un ka lēmumi ir jāpieņem līdz jūnijam.

Kā jūs labi zināt, pašlaik dalībvalstu budžetu deficīti strauji aug. Protams, ekonomiskās lejupslīdes laikā deficīti neizbēgami pieaug. Automātiskie stabilizatori zināmā mērā var pozitīvi ietekmēt situāciju. 2005. gadā tieši šā iemesla dēļ tika pārskatīts Stabilizācijas un izaugsmes pakts, lai grūtos laikos nodrošinātu pietiekamu elastību. Tomēr šis elastīgums ir jāizmanto saprātīgi, ņemot vērā atšķirīgus sākumpunktus. Lai atjaunotu uzticēšanos, ir nepieciešams, lai arī valdības apņemtos nodrošināt pamatotu valsts līdzekļu izlietojumu, pilnībā ievērojot Stabilitātes un izaugsmes paktu. Dažas dalībvalstis jau ir strādājušas pie konsolidācijas. Lielākā daļa to darīs no 2010. gada. Arī šī būs svarīga ziņa no nākamās nedēļas sanāksmes.

Finanšu krīze tagad ietekmē reālo ekonomiku. Dalībvalstis ir ieviesušas nozīmīgas atveseļošanas programmas, kas tagad jau lielā mērā ir īstenotas. Kopējais šādas rīcības radītais stimuls, par ko tika panākta vienošanās, ir 1,5 % no IKP, taču, ja pieskaita automātiskos stabilizatorus, tie ir 3,3 % no ES IKP. Protams, dalībvalstu panākumi ir dažādi. Tās saskaras ar dažādām situācijā, un tām ir dažādas manevrēšanas iespējas, taču tās ir koordinētas un rīkojas saskaņā ar vienotiem principiem, kas noteikti pagājušajā decembrī apstiprinātajā Eiropas Atveseļošanas programmā. Tas ir svarīgi, lai mēs nodrošinātu sinerģijas un novērstu negatīvo domino efektu.

Konkrēta un mērķtiecīga rīcība ir izstrādāta sinerģiski Komisijas, dalībvalstu un prezidentūras starpā. Tas mums ļauj gan uzturēt līdzvērtīgus konkurences apstākļus, gan saskaņotā un efektīvā veidā cīnīties pret situācijas pasliktināšanos dažās Eiropas vadošajās ražošanas nozarēs, piemēram, autobūves nozarē.

Eiropadome vērtēs šīs programmas īstenošanas progresu. Arī šajā ziņā Komisijas 4. marta paziņojumā ir izklāstīti vairāki svarīgi principi, ko dalībvalstīm vajadzētu ievērot. Tie ietver nepieciešamību uzturēt atklātu iekšējo tirgu, nodrošināt nediskriminēšanu un strādāt pie ilgtermiņa politikas mērķiem, tādiem kā strukturālo reformu veicināšana, konkurētspējas stiprināšana un ekonomikas ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni veidošana.

Ciktāl Kopiena ir iesaistīta Atveseļošanas programmā,, prezidentūra ļoti smagi strādā, lai Eiropadomē panāktu vienošanos par Komisijas priekšlikumu finansēt enerģētikas un lauku attīstības projektus. Kā jūs zināt, Padomē ir bijušas diskusijas par konkrētiem projektiem, kurus atbalstītu Kopiena, un veidu, kā tie būtu finansējami.

Ņemot vērā Parlamenta kā budžeta lēmējinstitūcijas viena atzara un viena no likumdevējiem svarīgo nozīmi, prezidentūra ir apņēmusies cieši sadarboties ar jums nākamo nedēļu laikā ar mērķi pēc iespējas ātrāk vienoties.

Papildus īstermiņa pasākumiem ir jāpieliek arī ilgtermiņa pūles, ja mēs vēlamies nodrošināt mūsu ekonomiku konkurētspēju. Strukturālas reformas ir nepieciešams vairāk nekā jebkad agrāk, ja mēs vēlamies veicināt izaugsmi un nodarbinātību. Tāpēc atjauninātā Lisabonas stratēģija arvien ir pareizais pamats ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes stimulēšanai, kas savukārt veicinās jaunu darbavietu radīšanu.

Pašlaik mūsu iedzīvotāji ir sevišķi noraizējušies par ekonomiskās situācijas ietekmi uz bezdarba līmeni. Nākamnedēļ Eiropadomei ir jāvienojas par konkrētiem veidiem, kādos ES var mazināt krīzes radīto sociālo ietekmi. Šis būs arī temats, kam tiks pievērsta uzmanība speciālā augsta līmeņa sanāksmē maija sākumā.

Vēlos viest skaidrību vienā punktā: mēs neaizsargājam darbavietas, radot barjeras ārvalstu konkurentiem. Pirms desmit dienām valstu un valdību vadītāju sanāksmē tika skaidri pateikts, ka mums ir jādara viss iespējamais, lai izmantotu vienoto tirgu kā atveseļošanās stimulu. Protekcionisms noteikti nav pareizā atbilde šai krīzei — gluži pretēji. Vairāk nekā jebkad agrāk uzņēmumiem ir nepieciešami atklāti tirgi gan Savienībā, gan globālā līmenī.

Tā es nonāku pie G20 augsta līmeņa sanāksmes Londonā. Eiropadome noteiks Savienības nostāju pirms G20 augsta līmeņa sanāksmes. Mēs vēlamies, lai šī augsta līmeņa sanāksme būtu mērķtiecīga. Mēs nevaram atļauties, ka tā ir neveiksmīga.

Vadītāji diskutēs par izaugsmes un nodarbinātības perspektīvām, kā arī globālās finanšu sistēmas un starptautisko finanšu institūciju reformu. Viņi arī diskutēs par problēmām, ar ko saskaras jaunattīstības valstis. ES aktīvi darbojas visās šajās jomās, un tās nostājai ir jābūt stingrai, lai nodrošinātu, ka starptautiskā kopiena pieņem pareizos lēmumus.

Vēl viens svarīgs Eiropadomes darba kārtības punkts nākamnedēļ būs energoapgādes drošība. Nesenā enerģētikas krīze vairāk nekā skaidri parādīja, cik lielā mērā mums ir jāstiprina mūsu spēja nākotnē risināt energoapgādes problēmas, kādas mēs piedzīvojām šā gada sākumā.

Komisija ir ieviesusi dažus ļoti lietderīgus elementus Otrajā stratēģiskajā enerģētikas pārskatā. Pamatojoties uz šo pārskatu, prezidentūra paredz, ka Eiropadome vienosies par konkrētām darbībām, kuru mērķis būs stiprināt Savienības energoapgādes drošību īsā, vidējā un ilgtermiņā.

Īstermiņā tas nozīmē konkrētus pasākumus, ko varētu īstenot, ja mēs pēkšņi saskartos ar jaunu gāzes piegādes pārtraukumu. Tas arī nozīmē steidzamu pasākumu veikšanu infrastruktūras projektu īstenošanai, lai veicinātu energotīklu starpsavienojumus — tas noteikti ir svarīgi.

Vidējā termiņā tas nozīmē pielāgot mūsu tiesību aktus attiecībā uz naftas un gāzes krājumiem, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis rīkojas atbildīgi un solidāri. Tas nozīmē, ka ir jāveic piemēroti pasākumi energoefektivitātes uzlabošanai.

Ilgtermiņā tas nozīmē mūsu avotu, piegādātāju un piegādes ceļu dažādošanu. Mums ir jāsadarbojas ar mūsu starptautiskajiem partneriem, lai veicinātu Savienības intereses enerģētikas jomā. Mums ir jāizveido pilntiesīgs iekšējais elektroenerģijas un gāzes tirgus. Kā jūs zināt, prezidentūra ļoti cer pabeigt šo tiesību aktu izstrādi līdz Eiropas vēlēšanām.

Nākamās nedēļas sanāksmē diskutēs arī par gatavošanos Kopenhāgenas konferencei par klimata pārmaiņām. Mēs aizvien esam apņēmušies panākt globālu, vispusīgu vienošanos Kopenhāgenā nākamajā decembrī. Komisijas janvāra paziņojums ir ļoti lietderīgs pamats. Ir pilnīgi skaidrs, ka klimata pārmaiņas ir problēma, ko var risināt tikai ar plānotiem globāliem pasākumiem.

Visbeidzot Eiropadome arī uzsāks Austrumu partnerības iniciatīvu. Šī ir svarīga iniciatīva, kas palīdzēs veicināt visa kontinenta stabilitāti un labklājību. Tas arī paātrinās reformas un stiprinās mūsu apņemšanos sadarboties ar šīm valstīm.

Partnerībai ir divpusēja dimensija, kas tiek piemērota katrai partnervalstij. Tā paredz pārrunas par asociāciju līgumiem, kas varētu ietver specifiskas un vispusīgas brīvas tirdzniecības jomas.

Daudzpusēji pasākumi ļaus risināt kopīgas problēmas. Būs četras politiskās platformas: demokrātija, laba pārvaldība un stabilitāte; ekonomikas integrācija; energoapgādes drošība un pēdējā, bet ne mazāk svarīga, cilvēku saskarsme.

No šīs prezentācijas jūs sapratīsies, ka Eiropadomē nākamnedēļ ir jārisina daudz būtisku jautājumu. Mēs saskaramies ar daudziem nopietniem izaicinājumiem, ne mazākiem kā pašreizējā ekonomiskā krīze. Čehijas prezidentūra premjerministra Topolánek vadībā cer panākt, ka nākamās nedēļas sanāksme praktiski parādīs, ka Eiropas Savienība vēl aizvien ir uzticīga saviem ideāliem un ka tā stājas pretī šiem izaicinājumiem saskaņotā veidā un ar atbildību un solidaritāti.

(Aplausi)

  José Manuel Barroso, Komisijas priekšsēdētājs. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Vondra kungs, cienījamie deputāti, mēs dzīvojam pārbaudījumu laikā.

Šāda apmēra ekonomiskā krīze ietekmē ģimenes, strādniekus, visus sabiedrības slāņus un uzņēmumus visās četrās Eiropas pusēs. Tā iznīcina darbavietas un pārbauda mūsu sociālo modeļu izturību. Tā arī izdara spēcīgu politisku spiedienu uz visiem vadītājiem.

Eiropas Savienībai nav imunitātes pret šādu spriedzi. Tāpēc tā ir nolēmusi likt lietā visas tās rīcībā esošie ietekmes līdzekļi, lai ķertos klāt krīzei un tās radītājām sekām, izmantojot to, kas tai dod spēku: Eiropas iestādes un dalībvalstis, kas sadarbojas kopienā, kuras pamatā ir noteikums rast kopīgus risinājumus kopīgām problēmām.

Dāmas un kungi, šo pēdējo sešu mēnešu laikā mēs jau esam paveikuši daudz cīņā pret krīzi, ko mēs pašlaik piedzīvojam. Mēs nepieļāvām finanšu krīzes sabrukumu rudens beigās; mēs sekmējām starptautiska procesa aizsākšanu G20; mēs pirmie sākām koncentrēties uz reālo ekonomiku, decembrī vienojoties par atveseļošanas plānu, plānu, kura galvenā ieteikuma — iepriekš Eiropā neredzēta budžeta stimula — ieviešana jau ir sākusies. Šis reālās ekonomika atbalsts ir 3,3 % no IKP, un tas ietver reālu ieguldījumu no Eiropas budžeta.

Atveseļošanas plāns ietver, piemēram, paātrinātas izmaksas no struktūrfondiem EUR 6,3 miljardu apmērā 2009. gadā, turklāt EUR 5 miljardi jau ir izmaksāti.

Pēdējos sešos mēnešos veiktie pasākumi pilnībā atbilst Lisabonas stratēģijai izaugsmei un nodarbinātībai. Strukturālās reformas, kas ir ļoti palīdzējušas stiprināt mūsu ekonomikas, ir jāievēro, jo tās palīdz apmierināt īstermiņa prasības, taču tagad mums ir jāvirzās uz priekšu uz nākamo etapu un jāveic pasākumi pamatīgākai krīzei apkarošanai.

Mums ir nepieciešama lielāka saskaņotība un plašāka ietekme. Tagad ir laiks dot mūsu atbildi krīzei. Mums ir jāsaprot, ka šī ir jauna veida krīze, un ka mēs līdz šim neesam piedzīvojuši šāda apmēra, šādas nozīmes, šāda dziļuma krīzi.

Tā būs nākamās nedēļas Eiropadomes misija. Es esmu pārliecināts, ka ar ļoti lielu Čehijas prezidentūras atbalstu, kuras apņēmību un ciešo sadarbību ar Komisiju es vērtēju atzinīgi, tiks panākta virzība četrās jomās, ko Komisija savā paziņojumā noteica pirms dažām dienām, proti, finanšu tirgi, reālā ekonomika, nodarbinātība un sociālā dimensija, kā arī globālā dimensija ar G20 starpniecību.

Neoficiālā augsta līmeņa sanāksme 1. martā — lielā mērā pateicoties premjerministra Topolánek efektīvai priekšsēdētāja pienākumu pildīšanai — jau ir ielikusi pamatus produktīvai Eiropadomei. Es ar lepnumu varu teikt, ka Komisijas sagatavošanās darbi ir uzņemti ļoti labvēlīgi. Mūsu pamatnostādnes par samazinātas vērtības aktīviem, mūsu paziņojums par autobūves nozari un ziņojums, kuru es esmu uzticējis Jacques de Larosière un viņa augsta līmeņa grupai, ir ļāvuši dalībvalstīm panākt vienprātību, lai tās varētu apvienoties kopējā nostājā.

Es atzinīgi vērtēju lielo Eiropas Parlamenta atbalstu, kas tiek pausts šādiem darbības virzieniem. Kā piemēru es varu minēt ziņojumus, par kuriem mēs šorīt debatēsim: Ferreira kundzes ziņojumu par Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu, Andersson kunga ziņojumu par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm un Kirilov kunga ziņojumu par Kohēzijas politiku: ieguldījumu reālajā ekonomikā.

Šie ziņojumi un rezolūcijas, par ko jūsu asambleja balsos šajā nedēļā, konkrēti Lisabonas stratēģijas koordinācijas grupa, dos to, ko es saucu par būtisku ieguldījumu Eiropadomē. Londonas augsta līmeņa sanāksmes priekšvakarā tie var tikai stiprināt Eiropas pozīciju starptautiskā arēnā, un es to vērtēju atzinīgi.

Priekšsēdētāja kungs, es īsumā vēlētos uzsvērt trīs virzienus, kuros, manuprāt, būtu jāstrādā Eiropadomei: finanšu tirgu stabilizēšana, reālās ekonomikas spēku atjaunināšana un palīdzība cilvēkiem pārvarēt krīzi.

Attiecībā uz finanšu sistēmu. Jā, mums ir jārīkojas nekavējoties, lai risinātu neatliekamas problēmas. Pēc mūsu rekapitalizācijas un garantiju iniciatīvas mūsu ieteikums par samazinātas vērtības aktīviem ir vērsts uz lielākajiem atklātajiem šķēršļiem, kas bloķē kredītu plūsmu. Es uzskatu, un tas ir teikts arī mūsu ziņojumā, ka bez banku sistēmas iztīrīšanas mēs nevarēsim atjaunināt kredītu plūsmu reālajā ekonomikā.

Taču, kā tas ir bieži pierādījies šajā Parlamentā, mums ir arī jāatjauno uzticība, veicot mūsu regulējošā režīma pamatīgu pārskatīšanu. Tāpēc mēs esam izstrādājuši detalizētu jauno likumdošanas priekšlikumu kalendāru. Nākamajā mēnesī Komisija nāks klajā ar jauniem priekšlikumiem par riska ieguldījumu fondiem, privāto kapitālu un izpilddirektoru atalgojumu.

Tomēr mums ir jāuzlabo arī uzraudzība. Kā jūs varat redzēt no pagājušajā trešdienā pieņemtā Komisijas paziņojuma, kuru man bija iespēja apspriest ar jūsu Priekšsēdētāju konferenci nākamajā dienā, Komisija vēlas pasteidzināt de Larosière ziņojuma ieviešanu. Mēs nāksim klajā ar vispārīgu shēmu maija beigās apstiprināšanai Eiropadomē jūnijā, bet rudenī mēs nāksim klajā ar likumdošanas priekšlikumiem.

Vispārīgi runājot, ārpus finanšu sistēmām īstermiņa rīcība ilgtermiņa mērķu sasniegšanai atmaksāsies dubultā. Tā padarīs mūs stiprākus, kad notiks pārmaiņas, gatavus sastapties ar konkurētspējas un ekonomikas ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni radītajiem izaicinājumiem.

Tikai paskatieties uz energoapgādes drošību. Tas, kas esam ekonomiskā krīzē, neliek izzust mūsu atkarības problēmām. Tieši pretēji, un es atzinīgi vērtēju premjerministra Topolánek lēmumu diskutēt par šo jautājumu. Tas ir galvenais, pie kā mēs strādājam. Pašlaik investīcijas infrastruktūrā ir stimuls, un to ļoti vajag Eiropas ekonomikai, taču tas arī padarīs mūs stiprākus un konkurētspējīgākus nākotnē. Tāpēc jūsu atbalsts, Eiropas Parlamenta atbalsts, enerģētikas un platjoslas projektu stimulam EUR 5 miljardu apmērā ir tik vērtīgs — jo vairāk tāpēc, ka es, godīgi runājot, esmu diez gan nobažījies par stāvokli Padomē, kur nenotiek tāda attīstība, kādu es vēlētos redzēt.

Protams, mēs visi zinām, ka Kopienas budžets, kas ir mazāks kā 1 % no IKP, var dot ļoti ierobežotu ieguldījumu Eiropas stimulā. Naudai ir jānāk galvenokārt no valstu budžetiem. Tomēr Eiropas perspektīvā mums ir jāliek lietā visi valstu ietekmes līdzekļi, lai mūsu rīcība būtu efektīva. Vienots tirgus ir labākā iespējamā platforma atveseļošanai. Tikai 2006. gadā vienotā tirgus dēļ Eiropa kļuva par EUR 240 miljardiem jeb par EUR 518 uz katru Eiropas iedzīvotāju bagātāka.

Eiropadomei ir jānostiprina sava vieta mūsu atveseļošanas stratēģijas centrā, vienojoties par principiem, kam būtu jābūt Eiropas atveseļošanas pamatā, tajā skaitā apņemoties kopīgi nodrošināt atklātību un līdzvērtīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū un ārpus tā, tādējādi skaidri noliedzot protekcionismu, bet, protams, aizsargājot vienoto tirgu, Eiropas labklājības pamatu.

Tomēr ļoti svarīgi ir apzināties, ka šis nav ekonomikas teorijas vai sausas statistikas jautājums. Šī krīze būtiski ietekmē cilvēkus, proti, neaizsargātāko Eiropa daļu — tagad, mūsdienās. Tāpēc mani galvenokārt satrauc — saistībā ar svarīgo pārbaudi, ko mēs piedzīvojam, — šīs krīzes sociālā ietekme, proti, pieaugošā bezdarba problēma.

Mums ir jāvelta sava enerģija nodarbinātībai un tam, lai palīdzētu cilvēkiem tikt galā ar krīzi. Tam ir nepieciešama apņēmība un izdoma. Mums ir jāpalīdz uzņēmumiem paturēt darbiniekus, izmantot mācības ar izdomu, lai apmierinātu īstermiņa un ilgtermiņa vajadzības, un mums ir jāpalīdz tiem, kas jau ir bez darba. Mums ir jābūt drošiem, ka mēs pēc iespējas labāk veicam pasākumus valstu līmenī, lai palīdzētu neaizsargātākajiem, taču mums ir arī pēc iespējas labāk jāizmanto pieejamie Eiropas instrumenti, sākot ar Sociālo fondu un beidzot ar Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fondu.

No procesa sākšanas tagad līdz augsta līmeņa sanāksmei par nodarbinātību maijā mums ir divi mēneši laika intensīvam darbam pie plānu ieviešanas un, ja iespējams, pie jaunu un ambiciozāku stratēģiju izstrādes cīņai pret bezdarba problēmu. Mums ir jāizmanto šis laiks lietderīgi.

Lai arī laika ir mazs, es uzskatu, ka iesākumā mums ir jāmēģina organizēt daudz ietverošāks process, iesaistot sociālos partnerus, pilsonisko sabiedrību un parlamentāriešus. Sevišķi svarīgi ir izmantot mūsu privilēģiju gūt ieskatu tajā, kas patiesībā notiek pamatos. Ja mēs ievērosim resursu apvienošanas un saskaņotas rīcības principu visos līmeņos — Eiropas līmenī, valstu līmenī, reģionālā līmenī, sociālo partneru līmenī —, mēs tiksim ārā no krīzes ātrāk un, manuprāt, arī spēcīgāki.

Mēs arī pastiprināsim savu nozīmi starptautiskā arēnā. Tā nav nejauša sakritība, ka mūsu priekšlikumus Eiropas Savienības nostājai G20 stipri ietekmē mūsu pieeja Eiropā. To pamatā ir tie paši principi. Paustiem vienotā Eiropas Savienības balsī G20 tiem būs liela nozīme, un Eiropas Savienība — ja dalībvalstis ir gatavas patiesi sadarboties — atradīsies ļoti labā pozīcijā, gatavojot pasaules atbildi krīzei.

Mūsdienās Eiropai ir jāsmeļas spēks vienotībā, saskaņotībā, patiesi praktiskā solidaritātē. Tāpēc mums visiem ir cieši jāsadarbojas un jāturas kopā, veicot atveseļošanas uzdevumu, protams, arī ar šo Parlamentu.

Es ceru padarīt to par realitāti, kā arī strādāt pie atveseļošanas nākamajās nedēļās un mēnešos.

  Elisa Ferreira, referente. – (PT) Priekšsēdētāja kungs, Komisijas priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, pašreizējā krīze ir sliktākā, kādu Eiropas Savienība jebkad ir piedzīvojusi. Diemžēl tā vēl ne tuvu nav beigusies. Uzņēmumi vēl aizvien bankrotē, un bezdarbs turpina pieaugt. Nekad agrāk Eiropas projekts nav bijis pakļauts tik grūtam pārbaudījumam. No mūsu vienotās atbildes būs atkarīgs ne tikai tas, cik noturīga būs atveseļošanās, bet visticamāk arī Eiropas projekta turpmāka pastāvēšana, vismaz mūsu attīstības un paplašināšanās ātruma ziņā.

Mēs neizveidojām Eiropas Savienību, lai to kaut kas ierobežotu, pārticības laikā — milzīgs tirgus vai atdeve, krīzes laikā — valstu savtīgums „katrs par sevi”. Eiropas projekts ir politisks projekts, kā arī miera, brīvības un demokrātijas garants. Tomēr ekonomiskā ziņā tā pamatā ir gan konkurence, gan solidaritāte un vienotība. Faktiski tas plaukst un zeļ, pamatojoties uz spēju nodrošināt kvalitāti un sniegt iespējas attīstīties visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no izcelsmes.

Šajos krīzes laikos cilvēki sagaida no Eiropas aizsardzību un rīcību, kas palīdzētu viņiem ātri pārvarēt kritisko fāzi bez nopietnām sociālām avārijām. Viņi sagaida, ka Eiropa palīdzēs no jauna atklāt viņu nākotni un veicināt nodarbinātību un uzņēmējdarbību, pamatojoties uz jaunām un piemērotākām pieejām attīstībai.

Lisabonas darba kārtība un saistības vides aizsardzības jomā ir iedvesmojoši nodomi, taču mums tie ir steidzami jāpadara taustāmi un jāīsteno. Attiecībā uz šo Parlamenta aicinājums Padomei un Komisijai ir skaidrs, stingrs un skaļš. Vienprātīgais balsojums Ekonomikas un monetārajā komitejā liecina par šo kopējo apņemšanos. Es ceru, ka balsojums šajā Parlamentā šodien būs tam vēl viens pierādījums.

Dažādi referenti un dažādas politiskās grupas ir sadarbojušās, un es ceru, ka šī ziņa tiks nodota Komisijai un tā to uztvers šādā nozīmē.

Saistībā ar šo es vēlos pateikties līdzreferentiem, konkrēti, Hökmark kungam un in ’t Veld kundzei. Ar tādu pašu pārliecību es ceru, ka šīs dienas balsojums ļaus mums apstiprināt un nodot tālāk šo ziņu.

Runājot par šīs krīzes iemesliem, svarīgākais pašlaik ir gūt mācību. Larosière ziņojums patiesībā ir svarīgs ceļvedis, kas mums ir jāņem vērā. Tas ir teicams pamats darbam un ietver daudz ko no tā, ko mēs jau esam ierosinājuši šajā Parlamentā. Tomēr ziņojuma secinājumiem ir jāliek Komisijai rīkoties nekavējoties un plānoti. Ir arī svarīgi, lai Eiropa Savienība šajā ziņā ieņem stingru nostāju nākamajā G20 sanāksmē.

Saistībā ar šo es uzskatu, ka pastāv elementi, kas ir simboliski, un ceru, ka šodien Parlaments nepārprotami nobalsos par cīņu pret ārzonas sistēmu un nodokļu oāzēm. Tomēr nepietiek tikai izlabot pagātnes kļūdas, īpaši tas attiecas uz finansiālo regulējumu un uzraudzību. Bojājums jau ir nodarīts, un mums ir nepieciešams atveseļošanas plāns, kas atbilstu ES atbildībai. Mēs atzinīgi vērtējam Komisijas ātro iniciatīvu, taču mēs apzināmies, un tam ir jābūt skaidram, ka līdzekļi un rīki rīcībai ir pilnīgi nepiemēroti.

Parlaments apņemas sniegt atbalstu Komisijai saistībā ar elastību, tālredzību un pieejamo instrumentu ātrumu, taču mēs nevaram aizmirst, ka 85 % pašreiz pieejamo līdzekļu atrodas dažādu Eiropas Savienības valstu rokās. Tomēr ES valstis nekad nav bijušas tik atšķirīgas, kā tās ir tagad. Dažām valstīm ir vara un instrumenti, lai rīkotos, bet citas ir pilnīgi neaizsargātas, un tām nav pieejami pilnīgi nekādi rīki. Ir valstis, kam nav pilnīgi nekādu manevrēšanas iespēju, kas nespēj pretoties vienlaicīgiem un vardarbīgiem iekšējā tirgus, vienotas valūtas un globalizācijas spēkiem. To vidū ir jaunās valstis, kas nupat ir pievienojušās Eiropas projektam un kas ciešs visvairāk.

Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es uzskatu ka šajā laikā Parlamenta ziņu var sadalīt vairākās ļoti skaidrās un precīzās ziņās, taču ar vienu kopīgu ideju: mums ir nepieciešami cilvēki, darbavietas un valstu resursi, taču mums vajag arī Eiropas resursus, lai atgūtu dinamiku, izaugsmi un solidaritāti Eiropā, uz ko cer iedzīvotāji.

  Jan Andersson, referents. − (SV) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, ir bijušas diskusijas par to, vai ir nepieciešams veikt grozījumus nodarbinātības pamatnostādnēs. Tā nav sevišķi svarīga diskusija, jo nodarbinātības pamatnostādnes paredz rīcības iespējas. Pašlaik problēma ir rīcībspējas trūkums. Mēs esam bijuši un pašlaik esam finanšu krīzē, kas ir pārvērtusies par ekonomisko krīzi. Tagad uzbrūk arī nodarbinātības krīze ar sociālām problēmām perspektīvā.

Ir labi, ka maijā tika organizēta augsta līmeņa sanāksme par nodarbinātību, taču mēs nedrīkstam atdalīt nodarbinātības jautājumus no ekonomiskiem jautājumiem. Tāpēc tie ir jāiesaista diskusijā. Es domāju, ka mēs esam izdarījuši par maz, par vēlu. Pusotra procenta dalībvalstu IKP — tā bija tiesa, kad mēs to sacījām, taču tagad krīze ir vēl lielāka, nekā mēs domājām tajā laikā. Mums ir jādara vairāk, mūsu pūlēm ir jābūt saskaņotākām — noteikti vairāk nekā diviem procentiem —, lai tiktu galā ar krīzi. Risks izdarīt par maz vai izdarīt par vēlu ir stipri, stipri lielāks nekā risks izdarīt par daudz, un tas izraisīs palielinātu bezdarba līmeni un samazinātus nodokļu ieņēmumus, kas ietekmēs sociālās problēmas dalībvalstīs.

Kas tad mums būtu jādara? Mēs ļoti labi zinām, kas. Mums jāapvieno labās lietas bezdarba apkarošanas ziņā īstermiņā ar to, kas ir nepieciešams ilgtermiņā. Runa ir par vides investīcijām, jauniem infrastruktūras projektiem, ēku energoefektivitāti un par izglītību, izglītību, izglītību.

Mēs esam runājuši par mūžizglītību. Mēs nekad neesam darījuši pietiekami, taču tagad mums ir iespēja veikt nopietnu ieguldījumu izglītībā. Mums ir arī jāstimulē pieprasījums, un, lai to izdarītu, mums ir jāpievēršas grupām, kas izmantos līdzekļus patēriņam: bezdarbniekiem, ģimenēm ar bērniem, pensionāriem un citiem, ka kā patērētāji tērēs vairāk.

Mums ir jādara viss iespējamais ES līmenī un jāmēģina rīkoties ar Sociālo fondu un Globalizācijas fondu ātri, lai līdzekļi nokļūtu pie dalībvalstīm. Tomēr, ja mēs esam pilnīgi godīgi, mēs zinām, ka lieli ekonomiskie resursi atrodas dalībvalstīs, un, ja dalībvalstis nedarīs pietiekami un pietiekami saskaņotā veidā, mēs negūsim panākumus. Ja mēs paskatāmies apkārt un apkopojam dalībvalstu padarīto, ir tikai viena valsts, kas ir panākusi 1,5 %, un tā ir Vācija, kas sākumā nebija vadošā valsts, kad runa bija par rīcību. Citas valstis, piemēram, Skandināvijas valstis, no kurienes esmu es, dara ļoti maz par spīti tam, ka viņu ekonomiskā situācija ir laba.

Tagad mēs nonākam līdz sociālajām sekām. Jūs tās pieminējāt, un tās ir sevišķi svarīgas. Tās ietekmē ne tikai sociālā nodrošinājuma sistēmas, bet arī valsts sektoru. Valsts sektors bez šaubām ir svarīgs. Runa ir par bērnu aprūpes, vecu cilvēku aprūpes nodrošināšanu un sociālo drošību, taču tas ir svarīgs arī nodarbinātībai. Valsts sektorā ir nodarbināts milzīgs skaits cilvēku, un mums ir jānodrošina, ka tam ir pietiekami daudz saimniecisko resursu.

Vēlos arī ko sacīt par jauniešiem. Jaunieši pašlaik kļūst par bezdarbniekiem uzreiz pēc izglītības iegūšanas. Mums ir jārada iespējas jauniešiem atrast darbu vai turpināt mācības, vai ko citu. Pretējā gadījumā mēs krājam problēmas nākotnei. Nobeigumā, mums ir jārīkojas. Mums ir jārīkojas saskaņoti un solidāri, mums ir jārīkojas tagad, nevis jāgaida, un mūsu rīcībai ir jābūt pietiekamai.

(Aplausi)

  Evgeni Kirilov, referents. – (BG) Paldies, priekšsēdētāja kungs, Vondra kungs un Barroso kungs. Bija nepieciešams ļoti maz laika, lai sagatavotu šo ziņojumu, kas saucas „Kohēzijas politika: ieguldījums reālajā ekonomikā”. Par spīti tam mēs izstrādājām dokumentu, kas tika apstiprināts un vienbalsīgi atbalstīts. Šo labo rezultātu nebūtu bijis iespējams panākt bez manu kolēģiju komitejā iesaistīšanās un palīdzības, līdzreferentiem un sadarbības starp politiskajām grupām, par ko es vēlos visiem pateikties.

Es vēlos pakavēties pie galvenajām šajā ziņojumā paustajām domām. Pirmkārt, šajā ziņojumā pilnībā ir atbalstīti Eiropas Komisijas ierosinātie pasākumi struktūrfondu apgūšanas paātrināšanai un vienkāršošanai, kas ietver avansa maksājumu palielināšanu, elastīgāku izdevumu segšanas shēmu ieviešanu u.c. Mums patiesībā ir nepieciešami šie pasākumi tieši tagad, kad mums ir jāsniedz piemērota atbilde krīzei: investīcijas reālajā ekonomikā, darbavietu saglabāšana un radīšana un uzņēmējdarbības veicināšana. Tomēr šie pasākumi nav vienīgās pazīmes, kas liecina, ka mums ir jārīkojas efektīvāk un produktīvāk. Par priekšlikumiem vienkāršot noteikumus jau ilgi ir domājuši un tos ir gaidījuši ES fondu lietotāji, un tie ir atbilde uz mūsu un Eiropas Revīzijas palātas ieteikumiem.

Otrkārt, Kohēzijas politika un solidaritātes politika. Šajā gadījumā mums ir ne tikai nepieciešama solidaritātes deklarācija, bet arī solidaritāte rīcībā. Kad Eiropas ekonomikas ir savstarpēji saistītas, krīzes negatīvās sekas ietekmē katru ekonomiku. Lai apkarotu šīs sekas, mums ir jāpanāk pozitīvi rezultāti, kas radīs daudzus labumus un būs izmantojami, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijā izaugsmei un attīstībai noteiktos mērķus. Ir svarīgi arī saglabāt ES iedzīvotāju sociālos standartus, aizsargāt nelabvēlīgā sociālā situācijā esošus cilvēkus, kā arī nepieļaut konkurences izkropļojumus un turpināt aizsargāt vidi. Attiecībā uz šo ir nepieciešama maksimāla solidaritāte un vienotība, lai mēs kopā pēc iespējas ātrāk atrastu ceļu ārā no šīs krīzes.

Treškārt, ir svarīgi, lai mēs gūtu mācību no pašreizējās krīzes un lai pasākumi, kas tiks veikti, netiktu uzskatīti pat atsevišķiem gadījumiem. Ir jāturpina analizēt kļūdas un gūtā pieredze. Turklāt ir jāturpina vienkāršot kārtības. Noteikumi ir jāpadara skaidrāki, informācija pieejamāka, administratīvais slogs vieglāks, bet kārtības pārredzamākas. Šis ir vienīgais veids, kādā mazināt kļūdas un pārkāpumu iespējas un ierobežot korupciju.

Visbeidzot, es vēlos mudināt Padomi pēc iespējas ātrāk ieviest ierosinātos pasākumus struktūrfondu apguves paātrināšanai un vienkāršošanai. Es arī vēršos pie Eiropas Komisijas locekļiem, no kuriem mēs sagaidām, ka viņi uzraudzīs jauno pasākumu ietekmi un ieteiks ko jaunu, kā arī uzraudzīs visu procesu kopumā. Kā pēdējo, bet ne mazāk svarīgo, es vēlos uzsvērt dalībvalstu lielo nozīmi, no kurām ir atkarīgi veicamie pasākumi un reālu rezultātu sasniegšana, īstenojot Kohēzijas politiku. Beigās es vēlreiz pieminēšu, ka mums ir jābūt solidāriem rīcībā.

  Salvador Garriga Polledo, Budžeta komitejas atzinuma sagatavotājs. − (ES) Priekšsēdētāja kungs, pirmkārt un galvenokārt es vēlos teikt, ka šis ekonomikas atveseļošanas plāns ir daudz vairāk attiecināms uz dalībvalstīm, nekā Kopiena būtībā, un ka tas parāda, kādi ir Eiropas Savienības reālie finanšu ierobežojumi.

No Kopienas viedokļa raugoties, mēs plānojam izmantot EUR 30 000miljonus, ko praktiski laidīs apgrozībā Eiropas Investīciju banka, bet saistībā ar EUR 5 000 miljoniem, kas, stingri ņemot, pieder Kopienas budžetam, mums ir lielas problēmas.

Jaunu resursu nav; tas, kas notiek, ir pašreizējo resursu pārdale. Attiecībā uz Eiropas Investīciju banku mēs pilnībā piekrītam tam, ka resursi tiek ņemti no šīs bankas, taču mums ir jāsaka, ka esam noraizējušies par to, ka mēs tai uzticam daudzas saistības bez garantijas, ka tās tiks izpildītas.

Visbeidzot, mums ir žēl, ka Padome nespēj panākt vienošanos par EUR 5 000 miljoniem energotīklu starpsavienojumiem un lauku platjoslas projektam.

Mēs uzskatām, ka neizmantotās naudas rezerves nevajadzētu izmantot. Tā vietā Eiropas Komisijai un Padomei ir jāizmanto resursi, kas tai ir piešķirti saskaņā ar pašu iestāžu nolīgumu.

  Elisabeth Morin, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinuma sagatavotāja. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, Barroso kungs, šorīt vēlos ar jums padalīties Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja vienprātīgajā viedoklī attiecībā uz to, ka mēs no šī atveseļošana plāna sagaidām reālu sociālās kohēzijas veicināšanu. Sociālā kohēzija nozīmē iesaistīšanos darba tirgū. Iesākumā mēs vēlamies, lai visi darbinieku saglabātu savas darbavietas un bezdarbnieki dabūtu atpakaļ savas darbavietas, citastarpā izmantojot Globalizācijas piemērošanas fondu jauniem mācību kursiem, lai darbaspēks būtu gatavs, kad mēs izkļūsim no krīzes.

Tāpēc īstermiņā mums ir jāsaglabā cilvēkiem darbavietas. Vidējā termiņā mums ir jānodrošina labāka darbinieku apmācība, lai sagatavotu darbiniekus laikam, kad beigsies krīze, un ilgtermiņā mums ir jāievieš jauninājumi, tajā skaitā sociālajās organizācijā ar darbadevēju grupu starpniecību.

Eiropas pienākums ir ieviest jauninājumus, ja mēs vēlamies pārdzīvot globalizāciju.

  Joseph Daul, PPE-DE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, nākamās nedēļas Eiropadome nedrīkst būt tāda pati augsta līmeņa sanāksme kā citas. Tā nedrīkst būt parasta augsta līmeņa sanāksme. Eiropieši, tāpat kā mana parlamentārā grupa, no tās gaida konkrētus signālus.

Šai augstākā līmeņa sanāksmei ir jāapliecina Eiropas spēks un apņēmība krīzes apstākļos. Šis spēks tika parādīts iepriekš, kad Eiropa pieņēma noteikumus par sociālo tirgus ekonomiku, kas ierobežo neparedzētas krīzes radīto kaitējumu visos pasaules reģionos. Šis spēks tika pierādīts arī pirms desmit gadiem, kad Eiropa apbruņojās ar valūtu, eiro, kas ir pakļauta pirmajam lielajam pārbaudījumam, taču turas.

Tomēr spēcīga Eiropa nedrīkst būt protekcionismu atbalstoša Eiropa. Eiropa, kas aizsargā ar saviem noteikumiem, nedrīkst būt Eiropa kā cietoksnis, jo noslēgšanās nepalīdzēs mums izkļūt no krīzes. Tā vietā mums ir jāpaļaujas uz atklātību un mūsu identitātes stiprināšanu. Eiropas spēks vētras laikā, pat vairāk nekā mierīgo laikos, ir tās rīcībā mūsu iedzīvotāju, tajā skaitā pašu trūcīgāko, vārdā un galvenokārt vienotā rīcībā.

Kopā ar Komisiju un Barroso kungu, kura ierosinātos pasākumus, ko iedvesmoja de Larosière ziņojums, es vērtēju atzinīgi, Eiropa cīnās, lai glābtu banku sistēmu.

Tā cīnās, un mēs cīnāmies kopā ar to nevis, lai saglabātu tirgotāju darbavietas, kā daži gribētu domāt, bet gan, lai nepieļautu mūsu kopējās ekonomikas sabrukumu, un tāpēc, ka ilgstoša atveseļošanās nav iespējama bez veselīgas banku sistēmas.

Eiropa cīnās par labu rezultātu, un es atzinīgi vērtēju vakar panākto vienošanos par PVN likmju samazināšanu ēdināšanas un celtniecības nozarē, reālas finanšu tirgu uzraudzības ieviešanu, darbavietu saglabāšanu, uzticēšanās saglabāšanu vai atjaunošanu un eiropiešu nākotnes nodrošināšanu.

Dāmas un kungi, es runāju par spēku, es runāju par vienotību, es runāju par efektivitāti, taču raison d'être, motivācija tam visam ir solidaritāte. Šī ir Jean Monnet un visu dibinātāju Eiropa. Kāda jēga bija veidot Eiropu pēc pēdējā kara, ja mēs 60 gadus vēlāk, smagākajā ekonomiskajā krīzē kopš 1929. gada atsākāmies no tās par labu pieejai „katrs par sevi”?

Dažkārt iedzīvotāji jautā, kāds ir Eiropas mērķis. Tas ir mūsu uzdevums pierādīt, ka Eiropa ir kopā ar tās 500 miljoniem iedzīvotāju, daudzi no kuriem cieš šajā krīzē, un arī būt solidāriem ar Savienības valstīm — es domāju Īriju, Ungāriju un citas, kas saskaras ar īpaši lielām grūtībām.

Es savas grupas vārdā aicinu divdesmit septiņu valstu un valdību vadītājus nepadoties izolācijas vilinājumam, kas — es uzmanīgi izvēlos vārdus — būtu pašnāvība visām mūsu valstīm.

Es lūdzu Vondra kungu, Barroso kungu un jūs, Pöttering kungs, būt mūsu Parlamenta starpniekiem Eiropadomē, lai izdarītu izvēli par labu solidaritātei un jauninājumiem. Jā, es saku jauninājumi, jo esmu pārliecināts, ka mēs izkļūsim no krīzes tikai tad, ja izmantosim jaunus resursu avotus un veiksim masveida ieguldījumus zināšanu ekonomikā, pētniecībā un izstrādē.

Mums pēc iespējas ātrāk ir jāizmanto Eiropas Savienības milzīgais potenciāls jaunu videi nekaitīgu tehnoloģiju jomā, jo šie videi nekaitīgie jauninājumi ir jāievieš visos Eiropas politikas virzienos. Tas būs reāls ražošanas atbalsts ekonomikas atveseļošanai.

Tādā pašā veidā pēc iespējas ātrāk ir jālikvidē likumdošanas radītie traucēkļi iekšējam tirgum, kas vēl aizvien kavē šo tehnoloģiju attīstību. Ir jāievieš reāls atjaunojamās enerģijas iekšējais tirgus ar skaidriem noteikumiem, jo pēc krīzes nekas nebūs kā iepriekš, un mums ir jāgatavojas jaunai situācijai. Tāda ir Lisabonas un tagad pēc Lisabonas stratēģijas jēga.

Mana parlamentārā grupa, tāpat kā centriski labējie Eiropā, ir atbildīga politiskā grupa. Mēs esam par ekonomiku ar noteikumiem, mēs esam par sociālu tirgus ekonomiku. Tas neļauj mums nodoties demagoģijai un populismam. Tas liek mums runāt godīgi ar cilvēkiem Eiropā Es ceru, ka Eiropadome nākamnedēļ iedvesmosies no šādas pieejas.

(Aplausi)

  Martin Schulz, PSE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, visu cieņu jums, Vondra kungs, ir nepieņemami, ka šādā situācijā Padomes priekšsēdētājs nav klāt. Tas arī liecina par viņa attieksmi pret pašreizējo situāciju.

(Aplausi)

Mēs esam dzirdējuši atkārtojamies daudzas labi zināmas frāzes. Mēs esam klausījušies šajās lietās mēnešiem, un mēs varētu izmantot šīs frāzes, lai izveidotu šablonus. Daul kungs, es vēlos jūs apsveikt ar jūsu brīnišķīgo runu! Ja jūs turpināsiet gatavot šādas runas, cilvēki Lipheimā un Fetišeimā sāks domāt, ka jūs esat pievienojies Francijas Komunistiskajai partijai. Tas ir patiesi brīnišķīgi un izklausās izcili. Taču tagad mums patiesībā ir kaut kas jādara. Mums ir jāpieņem nepieciešamie lēmumi. Vairāk ir jādara Eiropadomē. Krīze kļūst arvien dziļāka, un tiek zaudētas darbavietas. Mēs esam redzējuši kā pēdējo sešu mēnešu laikā akciju vērtība ir mazinājusies par EUR 40 miljardiem. Tas nozīmē, ka cilvēku iztikas līdzekļi ir iznīcināti. Tas nozīmē, ka ir zaudētas darbavietas. Tas nozīmē, ka uzņēmumiem draud slēgšana. Tas nozīmē, ka valstu ekonomikām draud sabrukums. Tad Padome nāk klajā ar jaukiem, maziem ierosinājumiem, tādiem kā finanšu stimuls 1,5 % apmērā no šā vai nākamā gada IKP. Līdz šim trīs dalībvalstis ir īstenojušas šo rezolūciju, kas nozīmē, ka 24 valstis to nav izdarījušas. Lielbritānija, Vācija un Spānija to ir izdarījušas, un, starp citu, visās trīs valstīs to spieda izdarīt sociāldemokrāti un sociālisti, bet pārējās nav. Jums ir jādara vairāk! Jums tas ir jāpasaka klāt neesošajam Padomes priekšsēdētājam.

Barroso kungs, jūsu teicāt brīnišķīgu runu. Tā bija izcila, un mēs to pilnībā atbalstām. Solidaritāte starp dalībvalstīm ir ārkārtīgi nepieciešama. Mums kā sociāldemokrātiem un sociālistiem solidaritāte šajā situācijā ir centrālais jēdziens. Solidaritāte starp cilvēkiem sabiedrībā, taču arī solidaritāte starp valstīm. Solidaritāte eiro zonā un solidaritāte starp eiro zonu un valstīm ārpus tās. Ir svarīgi, lai Komisija mudinātu dalībvalstis parādīt solidaritāti.

Ir svarīgi arī, lai Komisija sniegtu mums direktīvu projektus, kas nepieciešami, lai kontrolētu privāto kapitālu un riska ieguldījumu fondus, nodrošinātu kredītreitingu aģentūru pārredzamību, noturētu izpilddirektoru atalgojumu saprātīgās robežās un likvidētu nodokļu oāzes. Šīs iniciatīvas ir ārkārtīgi nepieciešamas. Mēs ceram, ka jūs tās ieviesīsiet, un mēs paļaujamies, ka jūs to izdarīsiet. Ja to vairs nav iespējams izdarīt šajā Parlamenta sasaukumā, mēs to visu pieprasīsim atkal jaunā Parlamenta pirmajā dienā. Kad es dzirdu, ka Citigroup vadītājs atkal ir guvis peļņu, un kad es dzirdu, ka Ackermann kungs no Deutsche Bank pirmajā ceturksnī atkal ir guvis peļņu, es domāju, vai tiešām šie cilvēki domā, ka viņi var vienkārši turpināt darboties tāpat kā līdz šim, tagad, kad valsts viņus ir izglābusi no nelaimes. Nē, mums ir jāievieš kontroles un jānodrošina pārredzamība, lai pārliecinātos, ka šie cilvēki nevar atkārtot iepriekš paveikto.

Mans trešais punkts ir par to, ka es esmu sajūsmā, dzirdot Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupu runājam. Tas ir brīnišķīgi. Jūs runājat par lietām, par ko mēs runājam gadiem un pret ko jūs vienmēr esat balsojuši. Šķiet, ka jūs esat pēkšņi pamodušies. Taču, kad runa ir par 92. grozījumu, apņēmību darīt vairāk, citiem vārdiem sakot, par fiskālo stimulu 1,5 % apmērā no IKP, PPE-DE nebalso par to. 92. grozījums būs drošs jūsu pārbaudes veids, kad mēs dienas vidū par to balsosim. Attiecībā uz solidaritātes jautājumu jūs, Daul kungs, savas klāt neesošās grupas vārdā nupat sacījāt, ka tā ir laba lieta. Paskatīsimies, vai jūs balsosiet par 102. grozījumā, ar ko mēs pieprasām solidaritāti.

Vēl viena pēdējā piebilde, kas ir ārkārtīgi svarīga mūsu grupai, attiecībā uz 113. grozījumu par nodokļu oāzēm. Cilvēki, kas mūs apkalpo restorānos, vadītāji, kas vada mūsu automašīnas, darbinieki, kas lidostās izkrauj mūsu ceļasomas, visi ir nodokļu maksātāji, kuru nodokļi tiek izmantoti, lai novērstu lielo banku sabrukumu, jo valdības un parlamenti pieprasa šiem cilvēkiem veikt iemaksas. Šie ir cilvēki, kam ir jāmaksā par banku un lielo uzņēmumu drošības tīkliem. Tagad šo lielo banku vadītājiem, kuri vēl aizvien sev maksā piemaksas miljoniem eiro apmērā, piemēram, ING, kur ir deficīts vairāku miljardu apmērā, ir iespēja nolikt savu naudu nodokļu oāzēs un izvairīties no nodokļu maksāšanas. Šis ir augšējo šķiru karš, kurā mēs vismaz nevēlamies piedalīties. Tāpēc jautājums, vai mēs šodien nolemsim, ka Eiropas Parlaments ir pret nodokļu oāzēm, ir izšķirošs PPE-DE un Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupas uzticības jautājums. Jūs runājat kā sociālisti, taču mēs vēlamies redzēt, vai dienas vidū jūs balsosiet kā sociālisti.

Mēs esam likuši galdā mūsu trīs prasības, un es vēlos skaidri pateikt, ka, ja jūs nenobalsosiet par tām, tad mums nebūs kopīgas apņemšanās. Tad būs skaidrs, ka mēs esam par sociālu taisnīgumu un ka PPE-DE var tikai runāt tukšus vārdus.

(Aplausi)

  Graham Watson, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, pēdējo mēnešu laikā mūsu apvienībai ir bijušas vairāk augsta līmeņa sanāksmes nekā mūsu iepriekšējam kolēģim Reinhold Messner, un mūsu Parlamentam ir bijis daudz ziņojumu par ekonomikas uzlabošanu, taču šīs augsta līmeņa sanāksmes un ziņojumi ir bijuši tikai akmeņi, lai tiktu pāri ekonomikas lejupslīdes upei. Tagad ir nepieciešams, lai to bez bailēm vai bēgšanas šķērsotu Padome, un es apsveicu Andersson kunga, Ferreira kundzes un Kirilov kunga ziņojumu autorus. Tajos ir piedāvāta konsekventa un pragmatiska perspektīva, ņemot vērā tuvojošos bezdarba lavīnu. Un pamatuzdevums ir: darbavietas, darbavietas, darbavietas.

Lisabonas stratēģija, nodarbinātības pamatnostādnes, kohēzijas politika — tas viss vienmēr ir prasījis mūsu ekonomiku elastdrošību, valsts investīcijas pētniecībā un izstrādē, ātru pāreju uz zināšanu ekonomiku. Tas ir veselīga, dinamiska un droša darba tirgus pamats.

Un no mūsdienu skatupunkta raugoties, viena lieta ir skaidra katram — izņemot, protams, dažus pa kreisi sēdošos. Ne jau Lisabonas stratēģija radīja mums grūtības, bet gan dalībvalstis, kas ignorēja to, ka cieš visvairāk un cietīs visilgāk. Tāpēc tagad ir laiks piespiest gāzi grīdā un braukt „Lisabonas plus programmas” un tādu nodarbinātības pamatnostādņu virzienā, kas atspoguļo reālo situāciju mūsu Savienībā.

Valstu parlamenti, reģionālās pašvaldības, pilsētu domes: katram ir jādod iespēja risināt problēmu, un jāsauc vārdos un jākaunina tie, kas to nedara. Tāpat mēs arī nedrīkstam pieļaut vilcināšanos attiecībā uz nepieciešamību aizsargāt planētu. Padomē izskatīs ES sarunu pozīciju Kopenhāgenas klimata konferencē. Tikai, cik daudz naudas, Vondra kungs, 27 valstis piešķirs pielāgošanai un klimata pārmaiņu mazināšanai jaunattīstības valstīs? Klimata pārmaiņas neapstāsies ekonomikas lejupslīdes dēļ, un nabadzīgās valstis cietīs — vēl aizvien — dēļ mūsu oglekļa patēriņa.

Tāpēc lejupslīde nedrīkst nozīmēt nekā nedarīšanu. Dalībvalstīm ir jāpiešķir nauda klimata pārmaiņu apkarošanai un videi nekaitīgu darba vietu radīšanai, iespējams, izmantojot mūsu rīcībā esošo naudu, kā ieteica Claude Turmes, palielinot no EIB vai EIF aizņemto līdzekļu īpatsvaru. Tomēr Padome zina, ka lejupslīdes postījums neizraisīs pilnīgu finanšu sistēmas pārveidi.

Nākamā mēneša G20 uzdevums ir pārliet jaunu šablonu, un es atbalstu toni, kādu uzņēma Eiropas vadītāji, satiekoties Briselē. SVF ir jāfinansē efektīvi, nodokļu oāzes ir jāpakļauj rūpīgai pārbaudei, un finanšu institūcijas ir stingri jāregulē, Eiropas finanšu dienestiem efektīvi uzraugot sistēmu: nevis lai ievilktu mūsu ekonomikas atpakaļ pagātnē, bet lai izveidotu atklātu, godīgu un pārredzamu tirdzniecību, kas būtu brīva un godīga.

Londona, Parīze, Berlīne: katra dedzīgi uzsver, ka Eiropa ir vienota, taču Padome mums saka, ka pastāv domstarpības. Es ceru, ka Padomes priekšsēdētājs būs šeit, lai ziņotu mums par šo augsta līmeņa sanāksmi, jo viņam vajadzētu būt šeit šodien. Ja pastāv domstarpības, viņš nebūs. Mums vajag, lai Eiropa būtu stipra savos uzskatos, ātra savā rīcībā un vienota mērķos nedēļām un mēnešiem uz priekšu, gatava izsvītrot sliktos aktīvus, kas kropļo banku bilances, gatava reformēt banku praksi, lai atjaunotu kredītspēju, un gatava pieņemt to, ka ar pašreizējo stimulu kopumu var nepietikt, jo nav nekāda labuma ieguldīt SVF, ja nav globālas finanšu sistēmas, ko atbalstīt, un kamēr tas ir vienkāršs taisnīgums, ka atbildīgajām dalībvalstīm ir jāmazina to dalībvalstu neizpildes sekas, kas dzīvoja zaļi, kas varētu būt maksa par izvairīšanos no ekonomiskā sabrukuma kaitīgās ietekmes.

Vienkārši runājot, mums vajag, lai Padome, Komisija un Parlaments sadarbotos: nosvērti, mierīgi, kolektīvi, nepieļaujot, ka kārtība pārspēj apņēmību. Eiropa ilgāk vairs nevar dzēst uguni. Ir pienācis laiks būtiskai reformai, ka radīs darbavietas tagad un sniegs drošību nākotnē.

  Cristiana Muscardini, UEN grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, Vondra kungs runāja par „uzraudzības stiprināšanu”, taču mēs vēlamies saņemt informāciju par to, cik daudz ārpusbiržas atvasināto instrumentu vēl aizvien pieder Eiropas bankām; cik daudz par to tiek ziņots pasaules līmenī. Varbūt Komisija un Padome nolems iesaldēt atvasinātos instrumentus, vismaz ierosinās to pasaules līmenī, un atcels tirdzniecību ar šīm precēm. Vai ir iespējams, ka nacionalizētajās bankās šie atvasinātie instrumenti vēl aizvien ir sliktie aktīvi un acīmredzot arī apdraud attīstību? Uzraudzības stiprināšana nozīmē arī to, ka mums ir ne tikai jāspēj iztīrīt banku sistēmu un pārskatīt regulējuma sistēmu, kā saka Komisija, bet arī jāsniedz jauni priekšlikumi.

Tāpēc, ja mēs esam noraizējušies par krīzi autobūves nozarē, mums vajadzētu raizēties arī par maziem un vidējiem uzņēmumiem un negodīgu konkurenci, ko izraisa valstis ārpus mūsu robežām. Padome vēl nav pieņēmusi lēmumu ratificēt un veicināt izcelsmes valsts marķēšanu, vienīgo sistēmu, kas neatbalsta protekcionismu, bet aizsargā patērētājus un produktus, kā nupat sacīja pats priekšsēdētājs Barroso. Lai palīdzētu uzņēmumiem, papildus jaunu kredītlīniju veicināšanai mums ir jānodrošina maziem un vidējiem uzņēmumiem ātrāka un lētāka pieeja mobilitātei, ja mēs gribam redzēt, ka šie uzņēmumi pielāgojas, nevis izzūd. Daudzi no tiem pašlaik piedzīvo pasūtījumu samazinājumu par 50 %, kas liek tiem vērsties pēc palīdzības bankās. Tomēr bankas neaizdod naudu, un banku akcijas ir zaudējušas vērtību atvasināto instrumentu dēļ. Tas ir burvju loks. Jums ir jāizkļūst no šiem dubļiem un jāmeklē reāli risinājumi, nevis tikai bezjēdzīgi priekšlikumi.

  Rebecca Harms, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, par godu šā Parlamenta sasaukuma laikā piektajām debatēm par Lisabonas stratēģijas veiksmēm un neveiksmēm es vēlos pajautāt, kā tas varbūt, ka mēs katru gadu esam apgalvojuši, ka šī stratēģija ir veiksmīga un ka tās panākumi ir novērtēti, bet tad mēs pēkšņi pamostamies pēdējā laikā nopietnākās krīzes vidū, it kā tā būtu dabas katastrofa. Tam tā nevajadzētu būt, un es uzskatu, ka negodīga Lisabonas stratēģijas vērtēšana ir viena no problēmām, kas mums ir jārisina.

Pirms gada šādās debatēs Eiropas Parlaments mudināja Komisiju nodrošināt finanšu tirgu stabilitāti, jo mēs bijām atklājuši gaidāmās krīzes pazīmes. Barroso kungs, nekas netika darīts atbildē uz šo pieprasījumu. Mēs esam mēnešiem ilgi diskutējuši par sistēmas sabrukumu, kā sacīja Schulz, nenosakot, ka jaunie noteikumi ir obligāti. Mans viedoklis par šo nedaudz atšķiras no manu kolēģu viedokļa. Es uzskatu, ka daudzi Komisijas un valstu valdību locekļi vēl aizvien ir pārliecināti, ka neregulēts tirgus, ko veido spēcīgi dalībnieki, var pats sevi regulēt. Ja mēs aprobežojamies ar ātru līdzekļu iepludināšanu banku sistēmā un valsts garantiju sniegšanu, neizveidojot pilnīgi jaunu finanšu tirgu sistēmu, mēs esam nolemti neveiksmei. Mēs neizkļūsim no šīs krīzes, un reāla atveseļošanās nenotiks.

Diskusija par saikni starp klimata politiku, ilgtspējīgām stratēģijām un krīzes pārvarēšanu ir tikpat pretrunīga. Katru gadu mēs dzirdam mierinošus apgalvojumus par šo tematu. Tomēr, aplūkojot pašreizējos ekonomikas atveseļošanas plānus Eiropas un valstu līmenī, jūs redzēsiet, ka tajos ir daudz vārdu, taču vēl aizvien ilgtspējas, klimata aizsardzības un resursu prasmīgas izmantošanas mērķi netiek uztverti nopietni. Šie ekonomikas atveseļošanas plāni neapbruņos Eiropas ekonomiku, lai tā stātos pretī nākotnei. Tie vienkārši ir vairāk vai mazāk par to pašu.

  Jiří Maštálka, GUE/NGL grupas vārdā. – (CS) Dāmas un kungi, kopējā programma izaugsmei un darbavietām, zināma arī kā Lisabonas stratēģija, stājās spēkā 2005. gadā. Tagad ir 2009. gads, un par spīti visam mēs saskaramies ar pieaugošu nabadzību un ekonomisku un finanšu krīzi, kurai līdzīgas nav bijis. Turklāt jaunākās prognozes paredz, ka bezdarbnieku skaits ES 2009. gadā pieaugs par 3,5 miljoniem. Par spīti visiem līdz šim veiktajiem pasākumiem bezdarbs pieaug. Es neesmu vienīgais, kas domā, ka kaut kas nav pareizi. Pašreizējā situācija liecina par spēkā esošo politiku neveiksmēm, ko galvenokārt veicināja lielu komerciālu un finanšu grupējumu lielie ienākumu uzkrājumi, milzīgu monopolu izveide, kā arī strādnieku un parasto cilvēku dzīves līmeņa pasliktināšanās. Eiropai ir jāiet cits ceļš. Pavasara sanāksmē Padomei ir jāpieņem Eiropas stratēģija solidaritātei un ilgtspējīgai attīstībai, kā arī jauna ekonomikas, sociālā un vides politika, kas atbalstītu investīcijas, sevišķi darba kvalitātē, kvalifikācijas celšanā, infrastruktūras atbalsta programmās, veselības uzlabošanā un drošībā darbā. Nozīmīga problēma, ar ko saskaras dalībvalstis, tajā skaitā Čehija, ir uzņēmumu pārvietošana. ES būtu jānosaka regulējums, kas sodītu uzņēmumus par pārvietošanos, piemēram, paredzot, ka ES finansiālais atbalsts ir atkarīgs no saistību izpildes, tajā skaitā attiecībā uz darbavietu aizsardzību un vietējo attīstību. Sevišķi tagad, finanšu un ekonomikas krīzes laikā, mums ir nepieciešama ne tikai solidaritāte, bet arī stingri un ātrdarbīgi noteikumi un instrumenti, kas būtu kopīga aizsardzība pret krīzi. Šādā veidā mēs arī veidosim cienīgu saikni ar mantojumu, ko ir atstājis Jean Monet, kuru mēs šodien pieminam.

  Nigel Farage, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, šorīt termins „Eiropas solidaritāte” tika pieminēts daudz un dažādi, it kā tā būtu galvenā tēma. Tomēr es vēlētos to apšaubīt.

Mēs nevaram parakstīt neaizpildītu čeku, lai glābtu Austrumeiropas valstis. Mums nav tādas naudas. No ekonomiskā viedokļa šis plāns ir diezgan nepamatots, un vissvarīgākais ir tas, ka šāda rīcība ir politiski nepieņemama Francijas, Lielbritānijas un Vācijas nodokļu maksātājiem. Tomēr tagad šķiet, ka Lielbritānijas finanšu ministrs Alistair Darling aizstāv šo plānu. Viņš ir pazaudējis skaidro saprātu! Viņš saka, ka šis ir īstais laiks, lai Eiropa savas darbības pamatā izmantotu kopējās vērtības sadarbības jomā, it kā mēs būtu viena liela, laimīga ģimene.

Ungārijas premjerministrs Ferenc Gyurcsany, tieši pretēji, atmet šo Eiropas solidaritātes ideju. Viņš pieprasa, lai Eiropas Savienība glābtu tādas valstis kā Ungārija, sniedzot 180 eiro miljardu lielu palīdzību, turklāt norāda, ka šīs prasības neizpildīšanas gadījumā pieci miljoni bez darba palikušu migrantu dosies uz rietumiem, ieceļojot mūsu valstīs. Tā ir vistīrākā šantāža, kas atklāj, cik muļķīgi bija ļaut šajā politiskajā savienībā iestāties tādām valstīm kā Ungārija.

Vienīgā atbilde, ko šodien es patiešām sadzirdu Parlamentā, — mums tā vai citādi jāpaplašina Eiropas Savienība, risinājumu sniegs pilnvaru palielināšana! Paraugieties — Francijas, Nīderlandes un Īrijas vēlētāji jums nosūtīja signālu. Jums nav tiesiska pamata palielināt Eiropas Savienības pilnvaras. Ekonomikas krīze, manuprāt, izvērsīsies tāda, par kādu nobalsos vēlētāji šogad plānotajās vēlēšanās, un es ceru, ka šoreiz viņi nosūtīs tik ievērojamu un spēcīgu signālu, ka jūs to vienkārši nespēsiet ignorēt.

  Priekšsēdētājs. − Nigel Farage, mēs ne vienmēr varam būt laimīgi savā Eiropas ģimenē, bet arī jūs esat šīs ģimenes loceklis.

  Jana Bobošíková (NI). – (CS) Dāmas un kungi, pretēji iepriekšējam runātājam es stingri uzskatu, ka nākamajā Eiropadomes sanāksmē pilnībā jāpanāk atbilstība pašreizējās Čehijas prezidentvalsts moto „Eiropa bez barjerām”. Ceru, ka Padomes priekšsēdētājs Mirek Topolánek, kurš nepiedalās šajā sanāksmē, nepakļausies B. Obama valdības spiedienam un neļausies vilinājumam ieviest jaunus noteikumus un vairāk nodokļu maksātāju naudu iepludināt ekonomikā.

Nākamajā Padomes sanāksmē arī jānoraida J. M. Borroso vadītās Komisijas zaļo lobiju plāns, kas cita starpā paredz atjaunojamās enerģijas jomā piešķirt vairāku miljardu lielu atbalstu. Gan ekonomikas teorija, gan vēsturiski pierādījusies prakse skaidri parāda, ka tas nekādā veidā nepalīdzēs samazināt ekonomikas sabrukumu vai apstādināt bezdarba līmeņa pieaugumu. Tieši pretēji — tas tikai padziļinās krīzi un nākotnē, dāmas un kungi, radīs papildu risku, proti, inflāciju. Domāju, ka neviens saprātīgs politiķis nevēlēsies sekmēt masveida cenu pieaugumu un vienkāršo iedzīvotāju iekrājumu vērtības samazināšanos. Ceru, ka prezidentūra arī turpmāk drosmīgi aizsargās liberalizāciju, kā arī tirdzniecības barjeru un protekcionisma izskaušanu.

Kā mēs zinām, dāmas un kungi, ASV valdības regulējums ekonomikas politikas jomā bija galvenais iemesls, kas izraisīja pašreizējo krīzi. Tā vietā, lai no tā mācītos, kopš pagājušā gada 1. jūlija jeb deviņu mēnešu laikā ES iestādes ir apstiprinājušas neticami lielu skaitu dokumentu — 519 regulas un 68 direktīvas. Ja Čehijas prezidentūra vēlas iegūt uzticību un sniegt noderīgu ieguldījumu atbilstīgi savam moto „Eiropa bez barjerām”, nevis organizēt vairāk samitu, tai nekavējoties jāizskata visi ES tiesību akti un jāatsakās no iespējami vairākiem ierobežojumiem vides, dzimumu vienlīdzības, sociālajā un nodarbinātības jomā. Padomei jāapsver arī tas, kā apstādināt sociālās situācijas pasliktināšanos un samazināt augstos nodokļu un apdrošināšanas maksājumus. Vienīgi šādā veidā mēs varēsim ātri atsākt uz cilvēku un tirgu orientētus racionālus pasākumus, bez kuriem vienkārši nebūs iespējams pārvarēt pašreizējo krīzi.

  Klaus-Heiner Lehne (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, dažkārt es neticu tam, ko dzirdu. M. Schulz kungs, šo iniciatīvu par regulējumu un pārredzamības noteikumiem, kas attiecas uz riska ieguldījumu fondiem un privātā kapitāla fondiem, ierosināja Juridiskā komiteja.

Juridiskajā komitejā strādājošie deputāti no Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupas 2006. gadā aktīvi sāka pieprasīt noteikumu ieviešanu. Tiesību akta patstāvīgais ziņojums, ko mēs pasūtījām, netika sagatavots, jo Ekonomikas un monetārās komitejas priekšsēdētājs, kurš, kā mēs visi zinām, ir EP Sociāldemokrātu grupas deputāts, uzsāka pilnībā lieku strīdu par varu. Rezultātā mēs pavadījām mēnešus vai pat gadus, lai panāktu vienošanos, un tad visbeidzot pagājušā gada septembrī mums radās iespēja pieņemt tiesību aktu patstāvīgos ziņojumus par šo jautājumu, proti, P. N. Rasmussen un K.-H. Lehne ziņojumus.

Padomē pret regulējumu šajā jomā iestājās Gordon Brown. Viņš acīmredzami nav PPE-DE loceklis, bet pieder jūsu grupai. Pēdējos gados visās debatēs — gan Eiropadomes, gan G8 sanāksmēs — A. Merkel un P. N. Rasmussen vienmēr ir atbalstījuši regulējuma ieviešanu šajās jomās.

Problēma ir tā, ka sociāldemokrāti Eiropas Savienībā vienmēr ir bijuši galvenais traucēklis šo nereglamentēto jomu iekļaušanai. Nesen notika viedokļu apmaiņa, un tagad mēs esam tur, kur esam. Tas ir viens no vēsturiskajiem notikumiem šajā jomā. Es vienkārši vēlos pateikt, ka ir liela atšķirība starp retoriku, ko mēs patlaban klausāmies, un patieso situāciju, ko esam pieredzējuši pēdējo mēnešu un gadu laikā. Diemžēl, tā nu tas ir.

Noslēgumā es vēlētos parunāt par vairākām vispārējas nozīmes jomām. Šodien, vadības grupā gatavojot rezolūciju par Lisabonas procesu, EP politisko grupu starpā valdīja ārkārtīgi pozitīva atmosfēra. Tādējādi mēs panācām vienošanos gandrīz visās jomās un sagatavojām labu rezolūciju.

Mums nevajag apspriest šo jautājumu, ja esam ļoti uztraukti. Gluži pretēji — mums jāprecizē, ka tā ir vispārējas nozīmes joma. ES pilsoņi cer, ka mēs rīkosimies vienoti šajā krīzes laikā, nevis cīnīsimies viens ar otru.

(Aplausi)

  Poul Nyrup Rasmussen (PSE). – Priekšsēdētāja kungs, šī ir vislielākā krīze kopš 1929. gada, un situācija aizvien vairāk pasliktinās — patlaban vērojams bezdarba „brīvais kritiens”.

Pirms dažiem mēnešiem es Komisijas priekšsēdētājam teicu: “Lūdzu, nemainiet Eiropadomes 2008. gada decembrī pieņemto lēmumu! Lūdzu, nezīmējiet Eiropas ainavu pārāk rožainu!” Tomēr tieši to jūs tagad darāt. Jūs neesat Eiropā nodrošinājuši finansiālu stimulu 3,3 % apmērā, jūs to neesat izdarījuši! Kad jūs runājat par automātiskiem stabilizatoriem, man jāsaka, ka tas jau tika paredzēts. Saskaņā ar informāciju, ko janvārī sniedza Komisija, prognoze bija 2 %; tagad Eiropas Centrālā banka apgalvo, ka tie ir 3 %. Kad jūs runājat par finansiālu stimulu 1,5 % apmērā, man jāsaka, ka tie nav 1,5 %, jo saskaņā ar Bruegel institūta datiem tie būs 0,9 %, un tas ir apstiprināts dokumentos.

Tātad pašareizējā situācija ir šāda — mēs nerūpējamies par nodarbinātību, ir vērojams bezdarba „brīvais kritiens”, un jūsu stimuls Eiropā ir 0,9 %, nevis 3,3 %. Ja jūs mums tagad lūdzat pagaidīt labākus laikus un ja piekrītat Jean-Claude Juncker, kurš vakar izteicās, ka mūsu pūliņi ir bijuši pietiekami, tad es tomēr teikšu, ka jūsu ieguldījums nav pietiekams, un cilvēki gaida vairāk no Eiropas, nekā jūs šodien runājat.

Galvenais, ko gribu pateikt, ir, lūk, kas: pēc pāris nedēļām jūs tiksieties ar ASV jauno prezidentu B. Obama. Viņš piedāvā investīciju paketi, kas ir 1,8 % no ASV nacionālā kopprodukta. Mēs piedāvājam mazāk nekā pusi no tā. Vai tiešām jūs iedomājaties, ka Eiropa sevi nostādīs tādā pozīcijā, kurā mēs būsim tie, kas sniedz mazāku ieguldījumu, nekā mūsu amerikāņu kolēģi, un tie, kas pieprasa vairāk no mūsu amerikāņu kolēģiem? Vai tiešām jūs iedomājaties, ka Eiropas Savienība šādā veidā iemantos cieņu?

Es vēlos pateikt, ka mums ir jāsniedz lielāks ieguldījums un mums jāizstrādā visaptverošs plāns, kas attieksies arī uz 19. martā paredzēto samitu, kas notiks pēc deviņām dienām, kā arī 2. aprīlī Londonā paredzēto samitu, maijā Prāgā paredzēto samitu un jūnija samitu. Es aicinu jūs, Komisijas priekšsēdētāj, veikt vispusīgus, jaunus centienus atjaunošanas jomā. Ja mēs to nedarīsim, tad zaudēsim. Nav runa par situācijas uzlabošanos nākamajā gadā; tā ir milzīga pasaules mēroga krīze, kas mums jāuztver nopietni.

Bet noslēgumā es pievērsīšos solidaritātes jautājumam. Ir pienācis laiks nepieņemt jaunu robežu nospraušanu starp tām valstīm, kas jau daudzus gadus ir ES dalībvalstis, un tām, kas iestājušies Eiropas Savienībā, saņemot solījumu par to, ka vienkāršajai tautai sāksies labāki laiki. Tāpēc tagad izvairīsimies no jaunu robežu nospraušanas ekonomikas jomā, kuras nodala vecās un jaunās dalībvalstis. Apliecināsim solidaritāti reālajā dzīvē. Tādēļ, Komisijas priekšsēdētāja kungs, es lūdzu jūs apsvērt jaunās finanšu iespējas palīdzēt mūsu jauniegūtajiem draugiem; eiroobligācijas ir viena iespēja un Eiropas Investīciju banka — otra. Lūdzu, izturieties nopietni pret šo jautājumu, un es aicinu nepieļaut, ka mūsu rīcība ir nepietiekama un novēlota, līdzīgi tam, kā viņi izdarīja Japānā; tā vietā parādīsim, ka Eiropā cilvēki ir galvenajā vietā, Eiropā tiek izrādīta solidaritāte ar vājākajām ES dalībvalstīm.

  Jules Maaten (ALDE). - (NL) Priekšsēdētāja kungs, tagad, kad sākotnējais Lisabonas stratēģijas termiņš tuvojas beigām, mēs varam redzēt, ka mērķi, ko valdību vadītāji izvirzīja 2000. gadā, nav pienācīgi sasniegti. Tomēr ir ārkārtīgi svarīgi nopietni attiekties pret Lisabonas stratēģiju, jo īpaši pašreizējās ekonomikas krīzes laikā. Ja tas tā būtu, Eiropa, iespējams, varētu labāk atgūties no ekonomikas lejupslīdes.

Viena no galvenajām vienošanām Lisabonas stratēģijā paredz 3 % no IKP tērēt pētniecībai un attīstībai, nosakot, ka divas trešdaļas finansē privātais sektors, bet vienu trešdaļu — valdība. Tomēr tas, ka gandrīz neviena ES dalībvalsts nespēj sasniegt šo mērķi, bremzē jauninājumu attīstību Eiropas Savienībā. Pasaules krīzes laikā Eiropai būs jāatrod iekšējs spēks, lai savu ekonomiku atkal paceltu vajadzīgajā līmenī.

Tajā pašā laikā pārsteidzoši, protams, ir tas, ka ES budžeta ievērojama daļa joprojām jāizmanto, lai piešķirtu pārmērīgi lielas subsīdijas „vecajai” ekonomikai, kas ietver lauksaimniecību un reģionālos fondus, lai gan nav sasniegti mērķi attiecībā uz ieguldījumiem pētniecības jomā. Šajā saistībā ir virkne iespēju. Padomājiet kaut vai par tīru vidi, medicīnas tehnoloģijām vai, piemēram, aizvien lielāko ES datorspēļu nozari, kurā īpašais atbalsts ir izrādījies efektīvs.

Priekšsēdētāja kungs, dinamiska un liela mērā uz jauninājumiem orientēta ekonomika var sekmēt jaunu nozaru, tehnoloģiju un produktu attīstību. Tieši tas arī ir vajadzīgs, lai atgūtos no lejupslīdes. Šī krīze ļauj mums — un faktiski piespiež mūs — veikt tik ļoti vajadzīgās reformas.

Es vēlētos mudināt dalībvalstis pret savām vienošanām attiekties nopietni, jo tad, kad ir noteikti lielie mērķi, mums jābūt noteiktiem attiecībā uz to sasniegšanu. Pretējā gadījumā Eiropas Savienībā zaudēs uzticamību. Kopēja politika pieprasa, lai ikviens iesaistītos pilnībā, un tā nepļauj kādai no dalībvalstīm kļūt nolaidīgai.

  Mirosław Mariusz Piotrowski (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, viss norāda uz to, ka Lisabonas stratēģijas 10 gadu mērķi cietīs fiasko. Pareizais risinājums saistībā ar šo pasaules ekonomikas krīzi nav ne šī stratēģija, ne pastāvīga atsaukšanās uz Lisabonas līgumu. Nākamās Padomes sanāksmes laikā Īrijas premjerministrs informēs mūs par pasākumiem, kas veikti, lai iekļautu Lisabonas līgumu. Sekojot Francijas un Nīderlandes piemēram, Īrija referendumā noraidīja Eiropas Konstitūcijas grozīto versiju. Šīs valsts pilsoņus nebija iespējams pārliecināt zaudēt daļu savas suverenitātes, tās vietā izvēloties birokrātisku struktūru, ko sauc par Eiropas Savienību. Patlaban tā vietā, lai gaidītu Vācijas Konstitucionālās tiesas nolēmumu, ar ko beidzot varētu aprakt Līgumu, ir vērojami mēģinājumi pārliecināt īrus, piesolot viņiem privilēģijas, kam nav jābūt paredzētām iesniegtajā dokumentā.

Saskaroties ar milzīgo ekonomikas krīzi, es aicinu pārtraukt bezjēdzīgos ES iekšējos strīdus un veikt konkrētus pasākumus, pamatojoties uz esošajiem līgumiem un solidaritātes principu.

  Claude Turmes (Verts/ALE). - (FR) Priekšsēdētāja kungs, šajā krīzes laikā mums vajadzīgs spēcīgs stimuls Eiropas līmenī.

Nacionālās valsts, darbojoties vienatnē, nespēs atrast pietiekami spēcīgu un saskaņotu risinājumu. Tādēļ mums steidzami vajadzīga palīdzība no Eiropas. Taču ko mēs šodien joprojām redzam? Nogurušu Komisiju, kurai tāpat kā tās priekšsēdētājam trūkst redzējuma un politiskās drosmes. Atjaunošanas plāns, kas paredz 5 miljardus, nav atjaunošanas plāns, jo 50 % projektos, kas minēti sarakstā, netiks veikti nekādi ieguldījumi 2009. vai 2010. gadā, jo, piemēram, nebūs ieviestas licences oglekļa sekvestrācijai.

J. Daul izteicās diezgan pareizi — ir pienācis laiks izrādīt solidaritāti un ieviest jauninājumus. Ja Komisija piekrīt tam, ko paziņoja Margaret Thatcher un A. Merkel, proti, „es gribu atpakaļ savu naudu”, un sagatavo sarakstu, lielāku finansējumu piešķirot spēcīgām tautsaimniecībām, nevis mūsu kolēģiem Austrumeiropas valstīs, kuriem palīdzība vajadzīga tieši tagad, tad mēs nespēsim panākt progresu.

Tādēļ mums jauninājumi jāievieš divās jomās. Pirmkārt, mēs nedrīkstam izšķiest šos 5 miljardus eiro, piešķirot tos kā valsts atbalstu. Tā vietā mums šī nauda jākoncentrē Eiropas Investīciju bankā. Patlaban šī banka palielina savu kapitālu par 76 miljardiem eiro un risina sarunas ar Eiropas Centrālo banku par uzlabojumiem, ko veiktu saistībā ar likviditāti. Tādēļ lielākā daļa no šiem 5 miljardiem eiro mums jāizmanto kā garantijas fondi, lai piesaistītu valsts un privātos ieguldījumus 20, 25 vai 30 miljardus eiro apmērā. Otrkārt, mums jāpaplašina šis atjaunošanas plāns, iekļaujot tajā videi nekaitīgas tehnoloģijas, atjaunojamo enerģiju un ieguldījumus būvniecības jomā mazās un lielās Eiropas pilsētās.

Pašlaik videi nekaitīgajām tehnoloģijām prezidents B. Obama piešķir 10 reizes lielāku riska kapitālu, nekā tas ir Eiropā. Tādējādi mēs zaudējam cīņu, ja runājam par otru būtiskāko aspektu ekonomikas jomā.

  Sahra Wagenknecht (GUE/NGL). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, izšķirošais jautājums saistībā ar visiem atveseļošanas plāniem, kas tiek īstenoti visās Eiropas valstīs, protams, ir šāds: kurš saņems naudu? Vai bankām tiks izsniegts vēl kāds neaizpildīts čeks, pat ja ilgtermiņā nodokļu maksātājiem ievērojami lētāk būtu tos nacionalizēt tiešā veidā? Vai mums vajadzētu samazināt lielo uzņēmumu un augsto algu saņēmēju slogu, pat ja viņi gadiem ilgi visā Eiropā ir guvuši labumu no nodokļu atvieglojumiem? Jo vairāk naudas tiek tērēts šādām lietām, jo lielāka iespējamība, ka programmas cietīs neveiksmi un Eiropas ekonomiku noteiks lejupejošas spirāles princips.

Ilgtermiņa privatizācijas politikas, noteikumu atcelšanas un liberalizācijas rezultātā ir izveidojusies situācija, kurā aizvien vairāk bagātības koncentrējas desmit tūkstošu turīgāko personu rokās. Turklāt tieši šāda politika bija pašreizējās krīzes iemesls. Ikviens, kurš uzskata, ka krīzi var pārvarēt, turpinot īstenot šādu politiku un izdarot tikai dažas izmaiņas, pilnībā kļūdās, neizprotot situāciju. Mums ir vajadzīgs tieši pretējs risinājums. Tā vietā, lai pirktu banku „indīgos” aktīvus, nodokļu maksātāju līdzekļi mums jātērē skolu un slimnīcu renovācijām un pārejai uz videi draudzīgu Eiropas ekonomiku. Ja valsts līdzekļi tiek piešķirti privātiem uzņēmumiem, ir jāpiemēro noteikums, kas paredz nodokļu neiekasēšanu, ja nav garantētu darbavietu, jo īpaši nodokļu neiekasēšanu, ja nav valsts īpašumtiesību, lai turpmāk labumu no ieņēmumiem varētu gūt valsts, galvenokārt tās pilsoņi. Vislabākais ekonomikas atveseļošanas plāns būtu tāds, kas paredz radikāli pārdalīt bagātības un līdzekļus, ievērojot virzību no augšas uz leju. Zemā atalgojuma sektors Eiropā ir jāsamazina, nevis nepārtraukti jāsekmē. Mums Eiropā jānodrošina lielākas minimālās algas un labāki sociālie pakalpojumi. Mums jāievieš tādas nodokļu likmes, kas atbildību par milzīgajiem zaudējumiem, kas mums radušies, liek uzņemties miljonāriem un spekulantiem no vecā finanšu tirgus, nevis lielākajai daļai iedzīvotāju, kuri nav guvuši nekādu labumu no finanšu tirgus uzplaukuma. Uzskatu, ka patlaban sociālais taisnīgums ir vienīgais saprātīgais risinājums ekonomikas politikas jomā. Tas ir vienīgais veids, kā atrisināt šo briesmīgo krīzi.

  Nils Lundgren (IND/DEM) . – (SV) Priekšsēdētāja kungs, Lisabonas stratēģija ir viens no labākajiem ES projektiem. Dalībvalstīm brīvprātīgi jāpārveido sava ekonomika, lai nodrošinātu labklājību un pielāgoties gan paredzētām izmaiņām, piemēram, iedzīvotāju novecošanās tendencei, gan neparedzētām izmaiņām, piemēram, brūkošajiem finanšu tirgiem. Stratēģijas pamatā esošā ideja paredz sekmēt efektīvus tirgus, uzņēmējdarbību, izglītību, pētniecību un stabilu valsts finansējumu, un tagad mēs tiekam pārbaudīti.

Ja, saskaroties ar finanšu krīzi, mums visiem būtu bijusi elastīga ekonomika, pareiza monetārā politika un pienācīgs valsts finansējums, Eiropa ar šo krīzi tiktu galā daudz labāk. Tomēr mums nebija sakārtoti šie jautājumi. Lisabonas stratēģija netika ieviesta, un tajā pašā laikā eiro pārāk viegli ļāva noteikt monetāro politiku Īrijā, Spānijā, Itālijā un Grieķijā. Turklāt vairākas valstis, izmantojot eiro sniegto aizsardzību, pamanījās nepareizi izsaimniekot savu valsts finansējumu. Tādēļ radās patiešām liela nestabilitāte. Lisabonas stratēģija ir laba ideja, kas tika izniekota. Savukārt eiro ir slikta ideja, kas tikai padziļināja problēmas.

  Bruno Gollnisch (NI). - (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, tieši šajā krīzes laikā atklāsies struktūru vērtība un lietderība, turklāt šī krīze pierāda, ka Briseles Eiropa nekam neder. Atjaunošanas plāns, kas pompozi nosaukts par Eiropas plānu, patiesībā ir tā finansējuma kopsumma, par ko lēmumu pieņēmušas dalībvalstis. Finansējums no ES budžeta ir pavisam neliela daļa no šīs summas.

Piešķirot 200 miljardus reālās ekonomikas un nodarbinātības atbalstam, 2 miljardi eiro no tiem saņems bankas, un nav nekādas garantijas, ka tās šo naudu izmantos, lai finansētu uzņēmumus un privātpersonas. Privatizēta peļņa, valsts pārvaldīti zaudējumi: tas ir šīs ekonomikas politikas īstenotāju — gan liberāļu, gan sociālistu — pēdējais vārds.

Vai tā ir Eiropas solidaritāte vai atbalsts Amerikas Savienotajām Valstīm? Neoficiālā 1. maija samita dalībnieki kopīgi noraidīja nosacītību attiecībā uz autobūves nozarē piešķirto atbalstu, lai sekmētu tirgu un konkurenci. Nekādas izmaiņas politikā vai loģikā, nekāda atteikšanās no sistēmas, kas mūs noveda līdz šai katastrofai! Mēs atrodamies kraujas malā un pēc pāris dienām valstu un valdību vadītāji lūgs mums spert lielu soli uz priekšu.

  Lambert van Nistelrooij (PPE-DE). - (NL) Priekšsēdētāja kungs, kā Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupas koordinators reģionālās politikas jautājumos es vēlētos pateikt, ka beidzot par īstenību kļūst vēlamā virzība uz elastīgāku pieeju un uzsvērtāku koncentrēšanos uz ieguldījumiem, kā arī nodarbinātību. Tieši šajā krīzes laikā saistībā ar Kopienas ieguldījumiem lietderīga izrādās kohēzijas politika. Patlaban mēs izmantojam ikgadējo summu, kas ir ap 50 miljardi eiro, un 65 % no tās piešķiram galvenajām jomām, ko paredz Lisabonas vienošanās. Šādi rīkojoties, mēs sniedzam efektīvu ieguldījumu, nodrošinām darba ņēmēju kvalifikāciju un ierosinām visu veidu reģionālās iniciatīvas, kas attiecas uz turpmākajiem gadiem pēc krīzes.

PPE-DE vēlētos saglabāt šo integrēto finansējuma pieeju, nevis ieviest vēl lielāku fragmentāciju. Elastīgākas pieejas pieņemšanas galvenā ideja paredz paātrināt izdevumu grafikus, vienkāršot apstiprināšanu un efektīvi sakārtot jautājumu par sagatavošanās izmaksām, ievērojami paplašināt EIB darbības jomu, ieviešot īpašas programmas, tostarp paredzot ilgtspējīgu atjaunošanu pilsētvidē un paplašinot energoefektivitātes iespējas, turklāt arī citās, ne tikai vecajās, dalībvalstīs. Es atzinīgi vērtēju šos pasākumus, kas vērsti uz intensīvāku pieeju un elastību.

Marta otrā sesijā mēs rīkosim īpaši svarīgas debates par pielāgošanos kohēzijas politikai. Attiecīgi pielāgosim arī noteikumus par fondiem, un noteiksim jaunās kohēzijas politikas pamatu: teritoriālā kohēzija, regulējums periodam pēc 2013. gada.

Kā tas jau pirms brīža tika apstiprināts, mēs esam apņēmušies veikt kvalitatīvus pasākumus, ietverot kopas, pētniecību un attīstību, jauninājumus, lauku attīstību, un mēs nodrošināsim, ka Eiropā tiek stimulēta zināšanu ekonomika un konkurētspēja. Tas attiecas uz visiem reģioniem un visām dalībvalstīm. Tādējādi Eiropa joprojām būs pamanāma, un mēs sekmēsim lielāku solidaritāti Eiropā, pat pēc krīzes.

  Edit Herczog (PSE). – Priekšsēdētāja kungs, sākumā es vēlētos atbildēt N. Farage kungam. Ja līdz šim nebija skaidrības par Parlamenta vienotību, tad, manuprāt, N. Farage pārliecināja mūs visus par to, ka mums arī turpmāk jābūt vienotiem Eiropas Savienībā.

Sistemātiskā krīze ir iedragājusi Eiropas Savienību, un mums sev jāpajautā, kāpēc mūs neizglāba Lisabonas stratēģija, ko mēs izstrādājām 10 gadu periodam? Vai mēs varējām izvirzīt labāku mērķi? Vai mēs varējām labāk to īstenot? Vai mēs varējām to īstenot, ciešāk sadarbojoties, vai arī gaidījām, ka kāds to izdara mūsu vietā?

Sociāldemokrātu grupa uzskata, ka pareizais risinājums būtu izstrādāt vienu visaptverošu stratēģiju nākotnei un sekmēt konkurētspēju, kā arī sociālo un vides ilgtspējīgu attīstību vienā atsevišķā stratēģijā. Sociāldemokrāti uzskata, ka mums jāīsteno Lisabonas mērķi visu Eiropas dalībvalstu labā un visu ES iedzīvotāju (arī vismazāk aizsargātāko, nabadzīgo iedzīvotāju) interesēs.

Mums jāstabilizē finanšu tirgi un jāsamazina līdzīgu krīžu rašanās iespējamība nākotnē. Tomēr mēs neatbalstīsim tādu politiku, kas mūsu resursus novirza uz nodokļu oāzēm un dažām personām piederošiem banku kontiem. Mums jāstabilizē reālā ekonomika visā Eiropā un visās nozarēs, jo īpaši mazos un vidējos uzņēmumos, tomēr mums jāuzņemas arī atbildība, ne tikai ļaujot šiem uzņēmumiem gūt peļņu, bet arī sniedzot atbalstu nodarbinātības jomā.

Mums jāsekmē pētniecība un attīstība, jauninājumi un pāreja uz digitālajām tehnoloģijām, kā arī jāpalīdz apgūt prasmes, lai ļautu visiem ES pilsoņiem izmantot šīs tehnoloģijas. Mēs ieguldīsim līdzekļus, lai saglabātu zināšanas visās intelektuālā īpašuma tiesību politikas jomās. Mums jāstabilizē Eiropa kopumā, tomēr mums jālūkojas arī aiz Eiropas robežām, uz vēl neaizsargātākiem pasaules reģioniem; turklāt Eiropas Savienībā mēs neveidosim jaunas robežas.

Mums jāmobilizē dalībnieki, lai tie rīkotos. Darbība, darbība, darbība un mērķu īstenošana. Tomēr tikai ar vārdiem mēs negūsim panākumus. Nepietiek ar to, ka izdarām daudz; pasākumi jāveic pietiekamā apjomā. Mēs lūdzam Komisiju, mēs lūdzam Padomi iet tālāk par pavasara samitu un nodot mūsu vēstījumus G20 sanāksmes dalībniekiem. Tieši to no mums tagad sagaida cilvēki ielās. Strādāsim kopā!

  Ona Juknevičienė (ALDE). - (LT) Es vēlētos pievērst uzmanību dažiem apstākļiem, kas man šķiet būtiski, risinot jautājumu par esošo darbavietu saglabāšanu un jaunu darbavietu izveidi. Pirmkārt, tā ir pasaules ekonomikas krīze, kas liek mums pārdomāt un pārvērtēt Nodarbinātības stratēģiju. Otrkārt, mums kritiski jāizvērtē, ko mēs esam izveidojuši līdz šim, kāda ir mūsu pieņemto stratēģiju īstenošanas efektivitāte. Tādēļ es mudinu Komisiju ļoti kritiski izvērtēt, kā Kopienas dalībvalstis izlieto līdzekļus, kas paredzēti nodarbinātības sekmēšanai. Manuprāt, līdz šim īstenotā prakse, kas paredzēja piešķirt līdzekļus kvalifikācijai, pārkvalifikācijai un dažādu veidu apmācībām, ir neefektīva. Visefektīvāk jaunas darbavietas var radīt, veicot ieguldījumus mazos un vidējos uzņēmumos un mikrokredītu jomā. Šajā nolūkā līdzekļus gan no Sociālā fonda, gan no Globalizācijas fonda varētu izmantot efektīvāk. Dalībvalstīm jāsniedz ziņojumi par Sociālā fonda un Globalizācijas fonda līdzekļu izlietojumu, jo īpaši norādot, cik daudz izveidotas jaunas darbavietas. Par neefektīvu izmantojumu jāpiemēro soda sankcijas. To darba ņēmēju skaits, kuri izmanto tā saukto brīvprātīgo aiziešanu no darba, pieaug. Viņi ir palikuši bez darba, bez sociālā un finansiālā atbalsta. Tādēļ mums jāiesaista arodbiedrības, lai aizsargātu savas tautas intereses. Es mudinu Komisiju un dalībvalstis ieņemt vienotu nostāju šajā svarīgajā jautājumā.

  Guntars Krasts (UEN). – (LV) Paldies, prezident! Pašreizējos krīzes apstākļos labāk ir darīt vairāk, nekā nogaidīt. Tāpēc noteikti ir atbalstāmi piedāvātie instrumenti ekonomikas stimulēšanai. Tomēr jaunajām dalībvalstīm Austrumeiropā, ar nedaudziem izņēmumiem, starptautiskie kredīttirgi ir aizvērušies, notiek kapitāla aizplūšana, un Rietumeiropas bankas, kas ieņem lielāko tirgus daļu reģionā, savu neseno ekspansīvo kreditēšanas politiku nomainījušas pret nogaidošu. Šo dalībvalstu iespējas izmantot finanšu un fiskālos instrumentus ir ierobežotas vai vispār nepastāv. Arī vidējā termiņā vairumā no tām valstīm, kas gatavojas pievienoties eiro zonai, ekonomikas stimulēšanas pasākumus ierobežos pievienošanās kritēriji. Vienīgais reālais instruments ekonomikas stimulēšanai un Lisabonas stratēģijas ieviešanai šīm valstīm ir Eiropas Savienības fondu finansējums. Taču fondu apguvei var pietrūkt līdzfinansējuma nodrošināšanai, un var tikt kavēti fondu apguves termiņi. Ekonomikas stimulēšanai Austrumeiropā nepieciešams steidzami vienoties par Eiropas Savienības fondu apguves noteikumu izmaiņām. Būtiski jāatvieglo procedūras fondu saņemšanai, jāsamazina valsts un privātā sektora līdzfinansējuma apjomi un jāpagarina līdzekļu apguves termiņi. Jāatrod reālas iespējas izmantot Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas finansējumu fondu apguvei. Šie lēmumi būs nozīmīgs signāls tirgus atdzīvināšanai un stabilizēšanai Austrumeiropā. Paldies!

  Elisabeth Schroedter (Verts/ALE). – (DE) Paldies, priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, komisāra kungi! Mums ir jāizmanto izdevība, ko radījusi finanšu krīze, lai īstenotu radikālu pāreju uz videi draudzīgu ekonomiku un apstādinātu klimata pārmaiņas.

Tomēr Komisija neizmanto šo izdevību un paļaujas uz palīdzības pasākumu kopumu, kas ietver novecojušas koncepcijas, piemēram, ceļu būvniecību un autobūves nozari. Šķiet, iespējamas būtu arī investīcijas greizās ekonomikas struktūrās. Tā nav tālredzīga koncepcija, kas ļautu cilvēkiem neuztraukties par savu iztikas līdzekļu zaudējumu. Noteikumu samazināšana struktūrfondu izmantošanā jāievieš ar vienu vienīgu mērķi — nodrošināt ilgtspējīgus un videi nekaitīgus ieguldījumus. Līdzfinansējumu nedrīkst paaugstināt, ja netiek veikta šāda veida klimata pārbaude.

Komisāra kungi, es uzskatu, ka jūsu pieeja, finanšu krīzi izmantojot darba ņēmēju tiesību samazināšanai, ir ciniska. Darba ņēmēju norīkošanas direktīvai vajadzētu palielināt darba ņēmēju tiesības, nevis samazināt tās. Šāda reforma ir nākusi ar ļoti novēloti. Tas, ko jūs piedāvājat jaunajām dokumentā, ir nepieņemams risinājums.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL). – (PT) Neoliberālā Lisabonas stratēģija ir bijusi viens no Eiropas Savienības pamatinstrumentiem noteikumu atcelšanas, sabiedrisko pakalpojumu privatizēšanas, tirgu un pasaules tirdzniecības atklāšanas, darba attiecību noteikumu atcelšanas un darba ņēmēju tiesību pasliktināšanas veicināšanai. To parāda priekšlikumi par Darba laika direktīvu un elastdrošību.

Nav jēgas turpināt uzstāt, lai Lisabonas stratēģija tiek attīstīta laikā, kad pasliktinās ekonomiskā uz sociāla krīze, ko šīs stratēģijas piemērošana ir palīdzējusi radīt. Tādēļ mums jāpārtrauc šādi neoliberāla kapitālisma politikas virzieni, kas vainojami bezdarba situācijas pasliktināšanā, nedrošas nodarbinātības un nabadzības attīstībā un kas ir sekmējuši sociālās, reģionālās un teritoriālās nevienlīdzības. Mums nepieciešama integrēta Eiropas stratēģija solidaritātei un ilgtspējīgai attīstībai, pamatojot to uz produktīvu nozaru un valsts ieguldījumu aizsardzību, efektīvi piesaistot Kopienas līdzekļus, lai atbalstītu valstis ar vājākām tautsaimniecībām; stratēģija, kas ņem vērā vidi un veido darba vietas ar tiesībām un kas veicina sabiedriskos pakalpojumus, palielina pirktspēju un nodrošina godīgu ienākumu sadali, lai mazinātu nabadzību. Tas ir pilnīgi pretēji tam, ko ierosina Komisija un Padome.

  Johannes Blokland (IND/DEM). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, pavasara augstākā līmeņa sanāksmēs pēdējos gados mēs mudinājām dalībvalstis strādāt pie Lisabonas procesa. Ekonomiskā izaugsme un zemā inflācija nodrošināja iespēju reformai. Reforma bija nepieciešama konkurencē ar tautsaimniecībām, kuras tolaik izveidojās, un šāda reforma ir joprojām nepieciešama.

Pašreizējā krīze parāda, ka dalībvalstis, kas reaģēja uz šo aicinājumu, pašlaik uzrāda labākus rezultātus salīdzinājumā ar parējām. Pārējās dalībvalstīs vērojami lieli budžeta deficīti, un tas, ka dalībvalstis, kuras neuzklausīja mūsu aicinājumu, pašlaik pārvieto šos deficītus, apdraud mūsu valūtas stabilitāti.

Es vēlos lūgt Komisiju uzraudzīt dalībvalstis, lai nodrošinātu, ka tās ievēro Stabilitātes paktu. Tikai tā mēs varam kontrolēt šīs krīzes izmaksas. Tādēļ pagaidu atbalsta pasākumus, kas atbilst ilgtspējas pārbaudei, var piemērot ierobežoti. Ir acīmredzami, ka papildus visiem jaunajiem plāniem ir jāņem vērā arī iepriekšējās vienošanās.

  Sergej Kozlík (NI). – (SK) Rietumeiropai patīk runāt par to, ka ir nepieciešams palīdzēt Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm pārvarēt krīzi. Tomēr tie paši cilvēki vai, runājot precīzi, Sarkozy kungs, runā par šīm valstīm kā par „melno caurumu”, kas Eiropas Savienībai rada risku. Es atsakos pieņemt šādu problēmas banālu vispārināšanu; šī problēma ietekmē rietumu valstis tieši tāpat kā centrālās un austrumu. Šādu paziņojumu rezultātā zūd ticība Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu iestādēm, un tās liekas vairāk kā duncis mugurā, nevis kā palīdzība.

Eiropas valstu vadītāji pagājušajā nedēļā atteicās pieņemt protekcionismu, kas būtu nozīmējis jauna dzelzs priekškara izveidošanu vienotajā Eiropā. Tomēr vienlaikus Eiropas Komisija ir apstiprinājusi milzīgu valsts atbalstu Francijas automobiļu ražotājiem. Taču šī nevienlīdzīgā un diskriminējošā pieeja ir jūtama arī citās jomās un jo īpaši lauksaimniecībā. Eiropas kļūs par divkosi, un eiroskeptiķi plūks šīs divkosības augļus.

  Gunnar Hökmark (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, šīs debates ir par darba vietām, un darba vietām un jaunu labklājību. Tādēļ esmu nedaudz pārsteigts no Sociālistu grupas dzirdēt kritiku par tiem, kas Eiropā ir bijuši atbildīgi par reāliem politikas virzieniem, jo sociālisti vairāk par visiem aicināja ieviest zemākas procentu likmes ekonomikas attīstības virsotnē, tāpat kā viņi īstenoja monetāro politiku ar ASV. Tieši neuzmanīga monetārā politika vairāk nekā kas cits sagrāva ASV ekonomiku. Schulz kungs būtu pateicīgs, ka Eiropa un Eiropas Centrālā banka viņu neuzklausīja, jo, ja tā būtu noticis, Eiropas ekonomika būtu daudz sliktākā situācijā. Esmu priecīgs, ka par to varam vienoties.

Tas arī attiecas uz politiku, ko iesakāt šodien, jo tagad jūs runājat par eiroobligācijam, kuras cita starpā novestu pie augstākām procentu likmēm Centrāleiropas valstīs. To krīzes apstākļos par solidaritāti nenosauksi, un mēs labi darītu, ja arī šoreiz neuzklausītu Schultz kungu.

Mums jārīkojas, bet mums jārīkojas pareizi, lai nepadziļinātu krīzi un nodrošinātu stabilitāti.

(Saucieni no zāles)

Nē, jūs neesat bijis pie varas, bet esat atbildīgs par daudzām lietām, un, ja mēs jūs būtu uzklausījuši, mēs atrastos daudz sliktākā situācijā. Tāda bija mūsu vienošanās, vai tad nē? Esmu priecīgs, ka Parlamentā ir vienprātība par to, ka jūsu politika bija nepareiza.

Priekšsēdētāja kungs, tagad mums nepieciešama stabilitāte. Mums jāievēro konkurences noteikumi un valsts atbalsta noteikumi, lai nodrošinātu atklātus šķēršļus un tirdzniecību, jo eksportam ir nepieciešams vairāk importa un importam nepieciešams vairāk eksporta. Tādējādi mēs varam radīt vairāk darba vietu.

  Guido Sacconi (PSE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, ar vienu minūti ir gana tikai telegrammai. Manu paziņojumu, ko nosūtīšu arī Eiropadomei, ja paudis Schulz kungs un Rasmussen kungs Es vēl tikai piebildīšu, ka protams, ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs šīs krīzes laikā mazinām sociālo ietekmi, taču ir arī svarīgi noturēt virzienu, lai zinām, vai no krīzes izkļūsim kā uzvarētāji vai zaudētāji saistībā ar konkurenci pasaulē, kura kļūs aizvien lielāka, jo tiks meklētas jauna zaļa, gudra un zemu slāpekļa emisiju ekonomika.

Tādēļ visiem pasākumiem visos līmeņos – no vietējiem līdz Eiropas – jāatbilst šim mērķim. Padomei mums jāpiešķir plašas pilnvaras sagatavošanās sarunām pirms Kopenhāgenas, lai mēs nepalaižam garām šo iespēju, kas ir arī ekonomikas iespēja. Pilnvaras ir jāatbalsta ar nepieciešamo finansējumu jaunattīstības valstīm, kas tām ļaus mums pievienoties.

  Sophia in 't Veld (ALDE). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, šī krīze ir pārbaudījums Eiropai. Pilsoņi tagad sagaida, ka Eiropa rīkosies, un tādēļ ir nesaprotami, kādēļ daudzi valstu vadītāji pat tagad turpina piemērot katrs savu politiku. Eiropa nav valsts interešu reizinājums ar 27. Šajā saistībā sadalīt Eiropu atkal austrumos un rietumos būtu milzīga kļūda.

Priekšsēdētāja kungs, liberāļi vēlas ieguldīt nākotnē, nevis pagātnes kļūdās. Lisabonas stratēģijas mērķus nedrīkst atlikt. Pirmām kārtām mums vairāk centienu jāiegulda izglītībā un pētniecībā, inovācijās, ilgtspējā un stiprā Eiropas tirgū.

Priekšsēdētāja kungs, baņķieri, kas izsaimnieko mūsu naudu, ir nicināmi, taču Schulz kungs un politiķi, kas pašlaik sekmē deficītus un parādus uz jaunāko paaudžu rēķina, ir tikpat bezatbildīgi. Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupa atbalsta Ferreira ziņojuma būtību. Tikai izmantojot uz Eiropu un nākotni vērstus risinājumus, mēs varam stāties šai krīzei pretī acs pret aci. Eiropai tas ir tagad vai nekad.

  Dariusz Maciej Grabowski (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Savienībai ir svarīga patiesa ekonomikas atveseļošanās stratēģija. Lai šī stratēģija būtu efektīva, tai jāatbilst šādiem nosacījumiem. Pirmkārt, ES nepieciešams lielāks budžets, nevis budžets, kas samazināts par 1–0,8 % no IKP, kā dažas valstis ierosina. Otrkārt, jāatjauno budžeta un nodokļu politikas brīvība, un jāatceļ mēģinājumi piemērot un standartizēt šīs politikas jomas. Treškārt, jāpārtrauc spiediens, kas tiek piemērots jaunajām dalībvalstīm, lai tās iestātos eirozonā. Ceturtkārt, jāievieš precīza kontrole pār finanšu kapitāla plūsmu un jāaptur kapitāla pārvietošana no jaunajām uz bagātajām dalībvalstīm. Šodien šī plēsīgā procedūra pārvalda desmitiem miljonu eiro un grauj jaunās dalībvalstis. Piektkārt, mums jāvirza atbalsts un palīdzība pirmām kārtām un galvenokārt uz valstīm un reģioniem, kas skarti vissmagāk, un, nevis kā notiek pašlaik, kad tiek slēgtas kuģu būvniecības Polijā, savukārt Francijā un Vācijā darba vietas ir pasargātas. Sestkārt, infrastruktūras ieguldījuma programma ir jāvirza tā, lai tā likvidē atšķirības un mazattīstību, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs.

  Csaba Őry (PPE-DE). – (HU) Priekšsēdētāja kungs, mēs visi apzināmies, ka pašreizējās ekonomiskās krīzes apstākļos nodarbinātības politikas un Lisabonas stratēģijas nozīme ir palielinājusies un tādēļ mums, Eiropas likumdevējiem, jācenšas pēc iespējas efektīvāk un sekmīgāk īstenot nodarbinātības politikas pamatnostādnes. Kā ir parādījis arī balsojums Nodarbinātības un sociālo lietu komitejā, ir starp politiskajām grupām absolūta vienprātība par to, ka nodarbinātības politikas pamatnostādnes 2008.–2010. gadam ir piemērota un arī pietiekami elastīga shēma, lai sasniegtu mērķus. Šajā shēmā dalībvalstu uzdevums ir noteikt galvenos aspektus, kas ir piemēroti tieši to situācijām, un papildināt šīs dažādās pamatnostādnes ar reālu saturu. Shēma ir labs rīks, un tā izveide ir Eiropas kopējais rezultāts. No otras puses, dalībvalstu uzdevums ir reāli piemērot šo rīku praksē.

Tādējādi sekmīgam rezultātam ir divi priekšnoteikumi. Pareizo mērķu noteikšana un tādas politikas praktiskā īstenošana, kas atbilst šiem mērķiem. Pirmais priekšnoteikums, pieņemsim, ir jau izpildīts, tādēļ, manuprāt, mums jāvērš uzmanība uz nākamo periodu, uzraugot nodarbinātības politikas pamatnostādņu papildināšanu un satura piemērošanu dalībvalstīs. Mēs nevaram ignorēt to, ka atšķirīgas ekonomiskās situācijas un parādu līmeņi starp dažādām dalībvalstīm nozīmē atšķirības to pārvietošanās brīvībā, kad runa ir par ieguldījumu, ko tās var veikt nodarbinātības un cilvēkresursu jomā. No otras puses, mums jābūt vienotiem. Katrai dalībvalstij ir jāpalielina ieguldījums, kas tieši saistīts ar nodarbinātību, tādā pakāpē, kādā tā spēj. Mums jāapzinās, ka ekonomikas stimulu paketes, ko ieviesušas dalībvalstis, ir cieši saistītas ar ES mērķu sasniegšanu. Tādēļ mums jāsaskaņo mūsu pieejas ekonomikas politikas jomā ciešāk nekā tas bija pagātnē un šajā saistībā, pieņemot, ka ir vienprātība starp politiskajām grupām, es aicinu atbalstīt Andersson ziņojumu un balsot, lai tas tiktu pieņemts.

SĒDI VADA: RODI KRATSA-TSAGAROPOULOU
Priekšsēdētāja vietniece

  Pervenche Berès (PSE). – (FR) Priekšsēdētāja kundze, Vondra kungs, komisāra kungs, Eiropa var daudz panākt, ja tā to vēlas, taču, lai to izdarītu, ir jāizdara pareizā diagnoze. Taču pašlaik Eiropa krīzi novērtē pārāk zemu. Eiropai ir jānodrošina piemēroti resursi. Tomēr pašlaik ar atveseļošanas plānu nav gana. Eiropai ir jāatbrīvo nepieciešamie finanšu resursi. Taču pašlaik debates par eiroobligācijām ir gaidīšanas režīmā; šīs debates ir jāsāk no jauna. Ja Eiropa starptautiskajā arēnā vēlas rīkoties inteliģenti, tai jārāda piemērs saistībā ar finanšu tirgu regulēšanu un uzraudzību.

Barroso kungs, jūsu sāktais darbs, ko veica Jacques de Larosière grupa, bija lietderīgs, inteliģents un ārkārtējs. Šī darba plāns tagad atrodas mūsu priekšā. Dariet, kā darīja Jacques Delors, un izmantojiet šo darbu kā pamatu īstenošanai!

Šis ziņojums ir pieņemts vienprātīgi, lai gan grupu veidoja ļoti dažādu kultūru pārstāvji un dažādas izcelsmes cilvēki. Tādēļ ir panākta Eiropas vienošanās, ko mēs esam centušies panākt vairākus gadus.

Ja ļausim valstīm attālināties citai no citas pēc šīs vienošanās, nebūs Eiropas līmeņa uzraudzības pār finanšu tirgiem.

  Filiz Hakaeva Hyusmenova (ALDE). – (BG) Saistībā ar ekonomisko krīzi kohēzijas politikas ieguldījums kļūst vēl nozīmīgāks. Banku sektors, ražotspējas slēgšana, jaunu naudas līdzekļu trūkums un darba tirgus lejupslīde ir dalībvalstu galvenās problēmas. Līdz šim kohēzijas politikas rīcībā bija pašai savi finanšu instrumenti, taču krīze dēļ esam spiesti ieviest piemērotus, inovatīvus risinājumus.

Uz ES līdzekļiem pamatotais atbalsts tagad jāvirza uz mērķa jomām. Struktūrfondi ir jāizmanto aktīvāk un vairāk jāpielāgo situācijai. Dalībvalstīm jācenšas atbalsta saņēmējiem dot iespēja kontrolēt līdzekļus. Es ceru, ka Komisija vienkāršos struktūrfondu procedūras, kas nedrīkst notikt uz līdzekļu sadales un izmantošanas kontroles rēķina. Es uzskatu, ka ziņojums par kohēzijas politiku un ieguldījumu patiesā ekonomikā sniegs idejas krīzes risinājumiem un būs noderīgi turpmāk piemērotajos pasākumos, kuru mērķis būt ekonomisko darbību sekmēšana, ko mēs sagaidām no Eiropas Savienības augstākā līmeņa tikšanās. Paldies!

  Rolf Berend (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, Padomes priekšsēdētāj, komisāri, dāmas un kungi, Kirilov kunga ziņojums pirmām kārtām attiecas uz trīs izmaiņām struktūrfondu noteikumos laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam ar mērķi uzlabot skaidras naudas plūsmu un likviditāti dalībvalstīs. Tas ir viens no pasākumiem, kā apkarot finanšu krīzi, un mēs to varam atbalstīt bez nosacījumiem.

Dalībvalstu pienākums tagad ir pilnībā izmantot, piemēram, iespējas atbalstīt ieguldījumu ēku energoefektivitātē un atjaunojamos energoresursos, kā arī jaunas ieguldījumu iespējas mājokļos kopumā. Šie plānotie pasākumi sekmēs ātrāku, vienkāršāku un elastīgāku struktūrfondu un kohēzijas fondu izmantošanu. Man jāuzsver, ka šie pasākumi nav pretrunā brīvai konkurencei, sociālajiem standartiem un vides un klimata aizsardzības noteikumu īstenošanai Kopienā.

Tagad dalībvalstu pienākums ir nodrošināt Eiropas struktūrfondu sniegto naudas līdzekļu līdzfinansējumu, lai to pilnībā izmantotu. Ziņojumā ietvertā prasība pēc plašākas vienkāršošanas līdzekļu administrēšana un īstenošanā ir atzinīgi vērtējama un atbalstāma.

Komisāri, mēs 2009. gadā cera no Komisijas sagaidīt priekšlikumus par šo tematu. Ir svarīgi uzsvērt nodarbinātības un uzņēmējdarbības atbalsta pasākumu nozīmi ekonomikas sekmīgā atveseļošanā. Tomēr dalībvalstis jāmudina plaši izmantot struktūrfondus, lai sekmētu vai radītu darba vietas un mazus un vidējus uzņēmumus.

Komiteja ir pilnībā ņēmusi vērā mūsu grozījumus. Šis ziņojums mums ir noteikti jāatbalsta. Es jūs apsveicu, Kirilov kungs!

  Enrique Barón Crespo (PSE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze, Padomes priekšsēdētāj, Komisijas priekšsēdētāja vietniek, dāmas un kungi, vislielāko ciņu Jean Monnet mēs varam izrādīt ar vienotību, izlēmību un neatlaidību, kādu viņš izrādīja, kad veica loģistikas centienus abu pasaules karu laikā – sabiedroto centieni, kas tiem ļāva uzvarēt karā. Tas nozīmē, ka mums, 27 dalībvalstīm, jārīkojas kopā.

Mēs kā sociālisti mudinām ieviest trīs prioritāras darbības. Pirmkārt, nostiprināt attīstības un atveseļošanas plānu budžeta jomā, kā arī Eiropas uzraudzības un administrēšanas jomā.

Otrkārt, mums nepieciešams starp 27 dalībvalstīm attīstīt patiesu solidaritāti. Es nezinu, vai Čehijas valdība un tās parlaments, kas pašlaik „sēž” uz Lisabonas līguma, zina, ka Lisabonas līguma otrais pantā vārds „solidaritāte” parādās pirmo reizi.

Treškārt, mums jāapkaro beznodokļu zonas, kas ir globalizācijas melnie caurumi.

  Chris Davies (ALDE). – Priekšsēdētāja kundze, es vēlos runāt par mūsu stratēģiju un sagatavošanos šī gada Kopenhāgenas konferencei par klimata pārmaiņām, kur mēs esam uzņēmušies vadošo lomu, taču to apdraud ekonomikas lejupslīde un aicinājumi pazemināt mūsu standartus. Ļaujiet man minēt kādu piemēru.

Vairāk kā pirms trīs gadiem mēs vienojamies, ka automobiļu ražotājiem piemēros jaunas prasības, lai nomainītu viņu izmantotās gaisa kondicionēšanas dzesējošās vielas, kas pašlaik rada 1400 reižu lielāku piesārņojumu un sekmē klimata pārmaiņas nekā oglekļa dioksīds. Mēs sacījām, ka šīs izmaiņas jāievieš visos jaunos automobiļu modeļos, sākot ar 2010. gadu.

Taču tagad dzirdam, ka daži ražotāji, ko vada, kā es saprotu, Ford un General Motors, mēģina izmantot šī pienākuma apiešanas iespējas. Vēlāk šomēnes notiks valstu tipa apstiprinājuma iestāžu tikšanās. Ir ļoti svarīgi, lai komisārs Verheugen uzņemtos vadību un skaidri nosaka, ka mēs nepazemināsim mūsu standartus un ka šīs dzesējošās vielas ir jānomaina līdz 2011. gadam.

Ja mēs tagad pazemināsim standartus, mēs atvērsim slūžas šīs nozares aģitatoriem, un mūsu vadošā loma klimata pārmaiņu jautājumā tiks nopietni iedragāta.

  Costas Botopoulos (PSE). – Priekšsēdētājas kundze, šie trīs sociālistu grupas referentu sagatavotie ziņojumi ir ārkārtīgi svarīgi. Tā, protams, nav nejaušība. Šo ziņojumu ietekme, grozījumi, ko ierosinās sociālistu grupas deputāti, lai uzlabotu ziņojumus, kā arī, manuprāt, šodienas debates, skaidri parāda, ka pastāv atšķirīgi politikas virzieni. Pastāv atšķirīgi labējo un sociālistu politikas virzieni krīzes risināšanai. Labējo politika ir samērā vienkārša. Krīze ir slikta situācija, taču mums jābūt pacietīgiem, tā pāries; mums jāpiemēro daži tehniski pasākumi un situācija pati par sevi nomierināsies, un mums jāpauž mūsu līdzjūtība cilvēkiem, kurus krīze skars.

Sociālistu nostāja ir daudz sarežģītāka. Mēs sakām, ka mums ir jāķeras pie problēmas saknēm, krīzes saknēm, ka mums ir radikāli jāmaina ekonomiskā paradigma, kas mums ir jāmaina, un mums ir jāierobežo spekulācijas, kuras mūs ir novedušas pie šīs finanšu krīzes. Šī nav neitrāla krīze, bet gan krīze, ko izraisījuši konkrēti politikas virzieni, kurus galvenokārt izstrādājušas labējas valdības.

  Jean-Paul Gauzès (PPE-DE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisār, dāmas un kungi, šīs krīzes laikā mūsu līdzpilsoņi uz Eiropu liek lielas cerības. Eiropa nedrīkst viņus pievilt.

Protams, ja domājam reāli, mums jāatzīst, ka Eiropas finanšu resursi ir ierobežoti, un mums jāmeklē veidi, kā tos uzlabot. Tomēr Eiropa izvirzīsies vairāk priekšgalā un gūs sekmīgākus rezultātus, ja tā izrādīs lielāko politisko gribu.

Tas pirmām kārtām nozīmē, protams, to, ka Eiropai ir jābūt dalībvalstu darbību un centienu katalizatoram, bet nepieciešama arī saskaņota darbība Eiropas līmenī. Atveseļošanās plāns ir būtiska instrumentu kopa, ar ko sekmēt pārstrukturēšanos. Jānostiprina Eiropas Investīciju bankas (EIB) nozīme.

Eiropai jārīkojas, lai noteikti skaidru, inovatīvu ekonomikas stratēģiju. Ekonomikas dalībniekiem nepieciešamas izredzes un tiesiskā stabilitāte. Ir svarīgi pirmām kārtām sakārtot finanšu pakalpojumus, lai banku iestādes var īstenot savu galveno lomu, kas ir ekonomiskās attīstības finansēšana.

Tekstiem, ko pašlaik sagatavo direktīvām par banku un apdrošināšanas uzņēmumu kapitāla prasībām, kā arī noteikumiem par kredītvērtēšanas aģentūrām, ir jāsekmē šī uzdevuma izpilde. Tekstam par kredītvērtēšanas aģentūrām ir jāīsteno gūtā pieredze no iepriekšējām kļūdām.

Ir tikpat steidzami jānodrošina Eiropas uzraudzība pār regulētām finanšu darbībām. Jacques de Larosière grupas ziņojums ierosina dažus lietderīgus un savlaicīgus priekšlikumus, kas ātri jāīsteno.

Eiropai arī nepieciešama pienācīga, efektīva un moderna rūpniecības politika. Šajā saistībā mums nepieciešams saskaņot vajadzību pēc ilgtspējīgas attīstības ar prasību pēc augstas kvalitātes rūpniecības pamata, lai radītu pārticību un darba vietas.

Šajos krīzes laikos ir labāk ar noteikumiem, kuru efektivitāte nav pienācīgi apliecināta, nekavēt to nozaru attīstību, kuras normāli darbojas. Piemēram, automobiļu ražošanas nozarē, kas šodien saskaras ar lielām grūtībām, ir svarīgi paplašināt tās regulas darbības jomu, kas no nodokļiem atbrīvo transportlīdzekļu tirdzniecības nozari, kas beidzas 2010. gadā.

Mums arī jābūt piesardzīgiem, piemēram, kad mēs piedalāmies sarunās par divpusēju nolīgumu ar Koreju, jo tas var būtiski sekmēt mūsu rūpniecību.

  Brian Simpson (PSE). – Priekšsēdētājas kundze, savā runā šodien uzvēršu vajadzību ieguldīt. Ieguldījums darba vietās. Ieguldījums mūsu vidē. Un ieguldījums mūsu visu tautsaimniecībās. Šajā saistībā ieguldījums mūsu transporta infrastruktūrā un jo īpaši mūsu dzelzceļa infrastruktūrā ir ārkārtīgi būtisks, ne tikai lai nodrošinātu mums pasaules klases dzelzceļa tīklu, bet arī lai aizsargātu un radītu darba vietas, un arī aizsargātu sociālo kohēziju.

Piešķirsim prioritāti mūsu dzelzceļa tīkla elektrifikācijai, kas mums nodrošinās ieguvumus gan transporta, gan vides jomā. Ieguldīsim mūsu Eiropas Transporta tīklā. Izstrādāsim atveseļošanās plānu, kas ietver lietas būtību un rīcību, nevis tikai vārdus.

Nerīkošanās un rīcības brīvības piešķiršana tirgiem, lai tie izlemtu, ko darīt, ir bijusi kļūda. Saskaņotas Eiropas rīcības laiks tagad ir pamatots uz to, ka cilvēki ir pirmajā vietā un tikai tad mūsu intereses. Mēs Parlamenta šajā pusē neesam gatavi būt Poncijs Pilāts, kas no savām rokām nomazgā problēmu. Mēs vēlamies rīkoties un mēs vēlamies rīkoties izlēmīgi.

  Péter Olajos (PPE-DE). – (HU) Esmu pārliecināts, ka pašreizējās ekonomiskās krīzes cēloņi ir pārmērīgs patēriņš un vides krīze un ka arī risinājums ir jāmeklē šajās jomās. Mēs tuvojamies svarīgam periodam attiecībā uz klimata politiku, jo šī gada beigās mums Kopenhāgenā ir jāpanāk vienošanās par jauniem kopējiem mērķiem globālas sasilšanas apkarošanai. Tādēļ tas ir liels uzdevums, un mēs nedrīkstam kļūdīties vai vilcināties. Šodien apspriestie juridiskie teksti ne tikai nosaka shēmu un galvenās pamatnostādnes, bet arī nosaka reālas, konkrētas darbības, kas vel jāveic. Lai sasniegtu 25–40 % siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas samazinājumu, kā zinātnieki iesaka, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības iznīcību, mums nepieciešami lieli finanšu resursi.

Pēdējos gados man bija tas gods Parlamenta delegāciju sastāvā apmeklēt Bangladešu, Ķīnu, Indiju un, nesenākais apmeklējums, Gajanu, un šo apmeklējumu ietekmē mana pārliecība šajā saistībā ir kļuvusi vēl stiprāka. No vienas puses, mums ir jāatbalsta jaunattīstības valstis, taču to var paveikt, tikai veicot pārredzamus, ciešu uzraudzītus ieguldījumus, un, no otras puses, Eiropas Savienības emisijas kvotu tirdzniecības izsoļu gūtie ienākumi arī ir jāizmanto, lai atbalstītu jaunattīstības valstu pasākumus pielāgošanās sekmēšanai. Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja šim mērķim līdz 2020. gadam iesaka novirzīt kopumā 30 miljardus eiro. Tā ir milzīga summa, un tās pienācīga izmantošana ir grūts uzdevums.

Turklāt cīņa pret klimata pārmaiņām Eiropai sniedz lielisku iespēju izvērst jaunas tehnoloģijas un radīt jaunas darba vietas, lai sekmētu energoapgādes drošību. ANO un jaunā ASV administrācija, kā arī vairākas Eiropas valdības ir atzinušas, ka, lai pārspētu globālo krīzi, mums nepieciešams ne tikai jauns, efektīvs energoresurss, bet arī vadība, kas darbojas saskaņā ar organizācijas principiem, jo pašreizējā ekonomikas lejupslīde slēpj patieso problēmu, ar ko saskaras Eiropas iedzīvotāji, proti, vides krīzi. Zaļais „jaunais kurss” ir vēsturiska iespēja risināt abas krīzes vienlaikus.

  Gianni Pittella (PSE). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, es domāju, ka bija pirmām kārtām nepareizi, ka Komisija sākotnēji krīzes apmērus novērtēja par zemu, un ka tā bija kļūda šodien atkāroties un paust aicinājumus, kas ietver paziņojumus par principiem, bet ko neturpina ar saskaņotiem un praktiskiem lēmumiem. Mūsu ziņojumos ietvertie risinājumi saistībā ar nopietnajām Eiropas sabiedrības problēmām ir pārliecinoši un atbilst uzdevumam.

Tomēr Parlamentu aicina likvidēt plaisu, ieviešot eiroobligāciju instrumentu, ko atkārtoti atbalstījis Mauro kungs, es un gandrīz 200 citi deputāti. Tas ir instruments – iespējams, vienīgais instruments –, kas var nodrošināt finanšu resursus, kādi mūsu nedzīvajiem budžetiem nav, kas var finansēt krīzes pasākumus, Eiropas Transporta tīklus, tīros energoresursus, pētniecību un platjoslas pakalpojumus, cīņu pret nabadzību un Erasmus shēmu jauniešiem. Jacques Delors – šeit es arī beigšu – ir mums parādījis ceļu. Virzīsimies pa to ar drosmi.

  Avril Doyle (PPE-DE). – Priekšsēdētājas kundze, globālās ekonomiskās un finanšu krīzes un vairāku miljardu atveseļošanas pakešu laikā pastāv liela iespēja palielināt energoefektivitāti, palielināt energoapgādes drošību no uzticamiem atjaunojamiem resursiem un sekmēt zaļo tehnoloģiju ietveršanu zaļajā „jaunajā kursā”. Citiem vārdiem sakot, šo krīzi iespējams pārvērst par iespēju, kas mums visiem sniegs labumu ilgtermiņā.

Es atzinīgi vērtēju Komisijas paziņojumā ietvertās divas inovatīvā finansējuma alternatīvas, lai cīnītos pret globālam klimata pārmaiņām. Kā sākotnējā šodienas teksta rezolūcijas autore, es mudinu dalībvalstis rīkoties saistībā ar šiem priekšlikumiem un nākamās nedēļas valstu un valdību vadītāju augstākā līmeņa sanāksmē atbaklstīt 12. decembra augstākā līmeņa sanāksmes paziņojumu, ieteicams, kopā ar ziņojuma par ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu galīgo tekstu, jo pretējā gadījumā tas nenonāks Oficiālajā Vēstnesī.

Tam – un es mudinu Padomes priekšsēdētāju, komisāru un priekšsēdētājas kundzi to atcerēties – mums nepieciešams trīspusējs paziņojums no visām iestādēm. Decembra paziņojumā ir sacīts, ka „Eiropadome atgādina, ka dalībvalstis saskaņā ar savām konstitucionālajām un budžeta prasībām noteiks to ieņēmumu izmantošanu, kas gūti no izmaksu izsolīšanas ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā. Eiropadome ņem vērā dalībvalstu gatavību izmantot vismaz pusi šīs summas izsolēs, lai samazinātu siltumnīcefekta izraisošo gāzu emisiju, samazinātu un pielāgotos klimata pārmaiņām, pasākumiem, lai izvairītos no mežu izciršanas, attīstīt atjaunojamos energoresursus, energoefektivitāti, kā arī citas tehnoloģijas, kas sekmē pāreju uz drošu un ilgtspējīgu ekonomiku ar zemām oglekļa emisijām, tai skaitā attīstīt iespējas, tehnoloģiju nodošanu, pētniecību un attīstību.”

Tas turpinās. „Saistībā ar starptautisko vienošanos par klimata pārmaiņām Kopenhāgenā 2009. gadā un tie, kas to vēlēsies, daļa šīs summas tiks izmantota, lai īstenotu un finansētu darbības klimata pārmaiņu mazināšanai un pielāgošanai jaunattīstības valstīs, kuras ir ratificējušas šo nolīgumu, jo īpaši vismazāk attīstītajās valstīs. Turpmāki pasākumi šajā saistībā ir veicami 2009. gada pavasara Eiropadomē”.

Es ar nepacietību ceru uz pienācīgu šī paziņojuma rezultātu nākamās nedēļas valstu un valdību vadītāju sanāksmē.

  Harlem Désir (PSE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, par maz un par vēlu, nepietiekami koordinēti, trūkstot solidaritātei un pārāk mazā mērā. Tādu reakciju ir izraisījis Eiropas Savienības atveseļošanas plāns un Komisijas priekšlikumi šajā posmā.

Iemesls ir patiesi vienkāršs. Skatoties uz sākotnējām prognozēm, mums jāatzīst, ka krīzes dziļums tika novērtēts par zemu gan saistībā ar ievērojamu rūpnieciskās ražošanas samazināšanos Apvienotajā Karalistē un Francijā, piemēram, gan starptautiskas tirdzniecības un Vācijas eksporta samazināšanos, gan arī ar prognozēm par bezdarba līmeņa paaugstināšanos. Tādēļ es patiesi domāju, ka šodien mēs esam ļoti tālu no tādas reakcijas, kādu īsteno, piemēram, Obama administrācija Amerikas Savienotajos Štatos.

Jau atkal trūkst solidaritātes un vērojams liels biklums. Martā mēs redzējām, kā Ecofin atsakās palielināt atveseļošanas plānus, un pašlaik redzam, kā samazinās to Austrumeiropas valstu skaits, kuras vēršas pie SVF. Kad runa ir par Eiropas solidaritāti, mēs redzam nožēlojamu izgāšanos. Mēs pieļaujam aizvien vairāk un vairāk valstu atveseļošanās plānus rūpniecības nozarei, un viss, ko mēs darām, ir aicinām nepieļaut protekcionismu. Patiesībā vienīgais reālais glābiņš būtu Eiropas glābšanas un atveseļošanās plāns automobiļu ražošanas nozarei.

Es uzskatu, ka šodien Eiropas Parlamenta Sociālistu grupas prasība ir ārkārtīgi skaidra. Mēs vēlamies, lai notiktu milzīgs ieguldījums. Tā kā mēs bieži atsaucamies uz 1929. gada krīzi, ar salīdzinājumu apskatīsim Roosevelt „jauno kursu”, kam septiņu gadu laikā iztērēja 3,5 % no IKP. Šodienas Eiropā tie būtu 400 miljardi eiro gadā vairākus gadus pēc kārtas. Mēs uzskatām, ka jāpiedāvā aizņēmuma instrumenti un eiroobligācijas; ka jāveic milzīgs ieguldījums zaļajās inovācijās, ēku siltumizolācijā, modernā transportā un enerģētikas nozarē; un ka jāizstrādā atbalsta plāns pārstrukturēšanas un bezdarba upuriem, kā arī norādes, kā var palīdzēt tiem, kas saskārušies ar bezdarbu, piemēram, paplašinot Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda piemērošanas jomu.

  Cornelis Visser (PPE-DE). – (NL) Priekšsēdētājas kundze, šajos ekonomiskās krīzes laikos Eiropas Parlamentam būtu jābūt sargsunim, jo īpaši, kad runa ir par protekcionisma novēršanu.

Mēs esam izveidojuši iekšējo tirgu, kas mums visiem ir nodrošinājis lielu labklājību. Ne tikai Rietumeiropā, bet arī Centrāleiropā valstis ir guvušas labumu no iekšējā tirgus. Mēs nedrīkstam ļaut šiem sasniegumiem izslīdēt no mūsu rokām tikai tādēļ, ka ir sacēlies pretvējš. Mums Eiropas Parlamentā ir jānostājas pret tādiem priekšlikumiem kā tie, kuri pauž atbalstu Francijas automobiļu ražošanas nozarei, kas varētu negatīvi ietekmēt citas Eiropas valstis.

Parlamentam arī jābūt sargsunim, kad runa ir par eiro pozīciju. Mēs nevaram pieņemt, ka valstis palielina savus valstu parādus bez jebkādiem ierobežojumiem. Eiropā mēs vienojamies par tā saucamo Stabilitātes un izaugsmes paktu. Mēs zinām, ka saistībā ar finanšu krīzi mums pagaidām ir jāpiedāvā plašākas iespējas banku atbalstam. Taču tam ir jābūt izņēmumam.

Nav nepieciešams nodrošināt strukturālu atbalstu citām ekonomikas nozarēm. Dalībvalstu rīcībā nav līdzekļi tā paveikšanai, un, ja tās aizņemsies ar eiroobligācijām, nākotnes paaudzēm tiks uzlikts parādu slogs un eiro novājinātos. Esmu pret to.

Izsakoties īsāk, mums jābūt sargsunim, kad runa ir par protekcionisma apkarošanu un eiro vērtības aizsardzību.

  Libor Rouček (PSE). – (CS) Dāmas un kungi, savā šodienas īsajā runā es vēlos vērst uzmanību uz svarīgu jomu, kas, es ceru, tiks sekmīgi apspriesta un atrisināta Eiropadomes sanāksmē, un tā ir enerģētikas politikas joma. Mēs visi zinām, ka Eiropas Savienībai nepieciešams nostiprināt savu energoapgādes drošību un neatkarību, kā arī nostiprināt savu energoapgādes infrastruktūru, kas nozīmē naftas cauruļvadu, gāzes cauruļvadu un elektrības vadu savienošanu un pagarināšanu starp atsevišķām valstīm un reģioniem. Mums arī nepieciešams palielināt mūsu naftas un dabasgāzes rezerves. Mēs vēlamies palielināt atjaunojamo energoresursu daļu, palielināt ēku un produktu energoefektivitāti, kā arī palielināt ieguldījumu pētniecībā un pasākumos, kas samazina klimata pārmaiņu ietekmi. Es patiesi uzskatu, ka pasākumi un ieguldījumi, kas noteikti jāveic enerģētikas politikas jomā, var ne tikai atrisināt mūsu enerģētikas un klimata problēmas, bet tiem var arī būt ļoti pozitīva un spēcīga ietekme ekonomiskās krīzes laikā, jo tie var sekmēt ekonomisko izaugsmi un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos.

  Rumiana Jeleva (PPE-DE). – (BG) Dāmas un kungi, es atzinīgi vērtēju Eiropas iestāžu centienus, izklāstot koordinētas rīcības pasākumus, kas jāveic dalībvalstīm un Komisijai ekonomiskās krīzes atrisināšanai. Kā jau labi zināms, Eiropas Savienības kohēzijas politika sniedz svarīgi ieguldījumu Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānā un ir Kopienas lielākais ieguldījumu avots reālajā ekonomikā. Norādot, ka šie centieni ir atzinīgi novērtēti, Eiropas Parlaments atbalsta grozījumus regulā par Eiropas Reģionālas attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas, lai vienkāršotu un paātrinātu Es līdzekļu pārvaldību. Es ceru, ka atbalsta saņēmēji, kam šie līdzekļi ir paredzēti, būs ieguvēji no šīs vienkāršošanas. Tas ir jo īpaši svarīgi Eiropas Savienības nabadzīgākajās dalībvalstīs.

Viens svarīgs uzdevums, kas dalībvalstīm vēl jāpaveic, ir nepieciešamo līdzekļu nodrošināšana, lai ES resursi tiek izlietoti tā, kā paredzēts. Nepārkāpjot brīvas konkurences noteikumus un labas pārvaldības standartus, dalībvalstīm projektu finansēšanai ir jāizmanto vienkāršotās procedūras. Pateicos par jūsu uzmanību!

  Atanas Paparizov (PSE). – Priekšsēdētājas kundze, ir skaidrs, ka ekonomikas atveseļošanas plāna Eiropas aspekts un tā finansiālais atbalsts ir ļoti niecīgs salīdzinājumā ar dalībvalstu centieniem. Tomēr es ceru, ka Padome pieņems plānu, atbalstot energoapgādes starpsavienojumus starp valstīm, lai tiktu mazināta nākotnes gāzes krīzes ietekme.

Taču solidaritāti varētu izrādīt, padarot elastīgākus ERM2, eirozonas un eiro pieņemšanas kritērijus valstīm, kas gaida pievienošanos. Ir skaidrs, ka dalībvalstīm, kam tagad jāpieliek lielas pūles, lai saglabātu stabilu valūtas maiņas kursu, nepieciešams lielāks atbalsts, lai tās varētu veikt visus nepieciešamos pasākumus un kļūtu par eirozonas dalībvalstīm, tādējādi novēršos ekonomiskās krīzes ietekmi. Es ceru, kas tas būs viens no lēmumiem, kas tiks pieņemts tuvākajā nākotnē, paturot prātā, ka esošajām eirozonas dalībvalstīm jau tiek piedāvāta elastība.

  Danutė Budreikaitė (ALDE). – (LT) Lai gan pamatā es atbalstu Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu, es vēlos vērst uzmanību uz diviem jautājumiem. Un tie ir eiroobligāciju izdošana un eirozonas paplašināšana. Eiroobligāciju izdošana nav piemērots instruments eirozonas nostiprināšanai, un nav arī īstais laiks to izdošanai Eiropā, ko skārusi ekonomiskā un sociāla krīze. Mums ir 16 eirozonas dalībvalstis, kuru tautsaimniecības saņems atbalstu, bet kā tad ir ar parējām 11 valstīm? Tiek ierosināts, lai atļaujam iegādāties eiroobligācijas par Zviedrijas un Dānijas kronām. Kur tas novestu jaunās dalībvalstis, kas vairāku objektīvu iemeslu dēļ nav eirozonā? Kāda ir maksa, kas tām būtu jāmaksā par aizņēmumu? Lietuvai neļāva ieviest eiro, jo tās inflācija bija 0,07 % virs rādītāja maksimālā ierobežojuma, lai gan 10 gadu laikā neviena pati eirozonas dalībvalsts nebija panākusi atbilstību visiem rādītājiem. Lietuvas lits jau 4 gadus ir bijis piesaistīts eiro. Vai nav laiks radošāk aplūkot izmaiņas pasaulē un paplašināt eirozonu, tādējādi palīdzot ES izkļūt no krīzes?

  Mieczysław Edmund Janowski (UEN). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, Kirilov kunga ziņojuma nosaukums, par ko es viņu apsveicu, liek domāt, ka mēs varam runāt arī par neīstu ekonomiku. Ir radusies virtuāla ekonomika un nauda, taču baņķieru un revidentu paraksti ir reāli, kas norāda, ka viss ir kārtībā. Tomēr izrādās, ka tā nav, ka tas viss ir maldi.

Šodien mums ir jāsaskaras ar ekonomiskās un morālās krīzes radītajām problēmām. Šajā saistībā saprātīgs un nepieciešams ir ieguldījums reģionālajā attīstībā un kohēzijā. Tas nozīmēs reālus ceļu posmus, modernizētas dzelzceļa līnijas un lidostas. Mums jāiegulda zināšanās un izglītībā, kā arī inovatīvos risinājumos, jo īpaši saistībā ar maziem un vidējiem uzņēmumiem. Mums patiesi ir jāierobežo birokrātija. Tas tūkstošiem ļaužu radīs darba vietas, tādējādi nodrošinot viņiem iztikas līdzekļus. Tas arī novedīs pie solidaritātes politikas, nevis protekcionisma reālas īstenošanas. Tas Lisabonas līgumu padarīs par realitāti.

  Emmanouil Angelakas (PPE-DE). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, lai mobilizētu ekonomikas nozares un palīdzētu tām risināt krīzes radītājs problēmas, nepieciešams piemērot konkrētus pasākumus.

Turklāt, kad runa ir par reģionālo un kohēzijas politiku, ir skaidrs, ka šīs politikas jomas skar lielāko daļu pilsoņu un uzņēmumu, jo īpaši mazos un vidējos uzņēmumus.

Iniciatīvas vienkāršot Eiropas Reģionālās attīstības fonda un citu struktūrfondu noteikumus, tādi pasākumi kā ieguldījuma nostiprināšana atjaunojamos enerģijas avotos mājsaimniecībās, noteikumu vienkāršošana un priekšapmaksu veikšana, attaisnotie izdevumi un vienreizējās izmaksas noteikti palīdzēs saglabāt darba vietas un mazu un vidējo uzņēmumu dzīvotspēju šajos nenoteiktajos ekonomikas apstākļos.

Jāpalielina pūles attiecībā uz citām iniciatīvām, kuras Eiropas Parlaments gaida un kuru sagatavošanā EP aktīvi piedalīsies. Joprojām ir nepieciešams īstenot pasākumus, kas tieši ietekmēs finansiālu atbalstu pilsoņiem.

  Csaba Sándor Tabajdi (PSE). – (HU) Eiropas Savienība nekad nav bijusi kritiskākā situācijā par šo. Protekcionisma dēļ apdraudēti ir divi pamatprincipi. Solidaritāte un iekšējā tirgus vienotība. Martin Schulz ir taisnība. Eiropas Komisija nav veikusi konkrētus pasākumus, lai sakārtotu tirgus vai regulētu finanšu jautājumus. Ja mēs neaizsargāsim mūsu solidaritāti, Eiropas Savienības vienotību varēs sadragāt egoisms un protekcionisms, jo problēmas pastāv ne tikai ārpus eirozonas, bet arī tās iekšienē. Grieķijai, Ungārijai un citam valstīm ir līdzīgas problēmas. Es vēlos Farage kungam atgādināt, ka Rietumeiropas bankas un Rietumeiropas uzņēmumi iegādājās jauno dalībvalstu bankas un uzņēmumus un tagad, kad solidaritāte samazinās, šīs Rietumeiropas bankas un uzņēmumi neko nedara, lai nodrošinātu drošu finanšu pamatu.

  Martin Schulz (PSE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, paldies, ka ļāvāt man paust manu personīgo viedokli šo debašu nobeigumā. Es vēlos atbildēt uz Lehne kunga komentāriem.

No jūsu sacītā, Lehne kungs, es sapratu, ka krīzi izraisīja Eiropas sociālisti. To mēs, protams, jau zinājām. Vācijā ir labi zināms šāds princips, proti, kad no rīta spīd saule, par to ir atbildīgi kristīgie demokrāti, taču, ja ir ledus un sniegs, tad pie vainas ir sociālie demokrāti. To mēs visi zinām. Tomēr jūs, Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas demokrātu deputāti, varētu tagad parādīt, vai jūs piemērosiet praksē to, ko jūs, Lehne kungs, sacījāt, kad man uzbrukāt par nepareizu komentāru – varbūt kļūdījos.

Tādēļ vēlos jums lūgt mums pastāstīt par Ferreira kunga ziņojuma 13. grozījumu, kas attiecas uz solidaritāti starp dalībvalstīm un beznodokļu zonu slēgšanu. Tas ir par mūsu lēmumu nodrošināt, ka ES mudina G20 augstākā līmeņa sanāksmi slēgt beznodokļu zonas. Vai jūs balsosiet par vai pret Ferreira ziņojumu? Kopienas solidaritāte starp eirozonu un valstīm ārpus eirozonas, kā arī solidaritāte eirozonā. Vai balsosiet atbalstoši? Un visbeidzot fiskālais stimuls 1 % vai 1,5 % apmērā no IKP kā Kopienas mēģinājums pārvarēt krīzi. Vai balsosiet atbalstoši? Tie ir Eiropas Parlamenta Sociālistu grupas grozījumi – Nr. 92, 102 un 113. Ja jūs balsosiet atbalstoši, tad es jums atvainošos, Lehne kungs. Ja nebalsosiet atbalstoši, tad teikšu, ka esat cilvēks, kas uzstājas ar lielām runām, bet attiecīgi nebalso.

  Klaus-Heiner Lehne (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, liels paldies! Izteikšos īsi. Pirmkārt, sociālisti, protams, nav atbildīgi par krīzi. Neviens sēžu zālē to nav teicis. Mēs visi zinām, kā vaina tā ir, un tas ir arī sīki izmeklēts. Tomēr es pareizi norādīju, ka daudzu gadu gaitā sociālisti ir bijuši atbildīgi par skaidru pārredzamības noteikumu īstenošanu attiecībā uz riska ieguldījumu un privātā kapitāla fondiem, un es tam arī norādīju piemēru. Tas vienkārši ir fakts.

Runājot par minētajiem grozījumiem, es vēlos minēt tikai vienu jautājumu – beznodokļu zonas. Šajā jautājumā esam vienisprātis. Jautājums ir tikai par to, kad mēs par to balsojam atbalstoši. Šodien debates būs par 25. grozījumu par rezolūciju attiecībā uz Lisabonas stratēģiju, kas ietver tieši šo jautājumu. Grupa par to balsos atbalstoši. Tādēļ man nav nekādu problēmu saistībā ar minētajiem jautājumiem.

  Alexandr Vondra, Padomes priekšsēdētājs. − Priekšsēdētājas kundze, ir notikušas garas un lietderīgas debates, un prezidentūra ir pateicīga šī Parlamenta deputātiem par viņu komentāriem.

Viņi ir pareizi noteikuši būtiskās problēmas, ar ko pašlaik saskaramies, un jo īpaši finanšu un ekonomiskās krīzes sekas. Kā norādīju ievadrunā, šis jautājums būs Eiropadomes nākamās nedēļas sanāksmes galvenais punkts. Neskatoties uz šīs krīze apmēru, prezidentūra uzskata, ka Eiropas Savienība var vienoties par dažādiem tādas pieejas komponentiem, kas mūs virzīs uz priekšu.

Šajos smagās krīzes apstākļos nav citas iespējas, kā vien savstarpēji sadarboties. Tādēļ es atbalstu šorīt paustos daudzos aicinājumus piemērot lielāku atbildību un aktīvāku sadarbību. Es arī uzskatu, ka mēs ne tikai varam un mums ne tikai ir jārīkojas kopīgi, lai risinātu Eiropas problēmas, bet arī ka ES atrodas labā pozīcijā, lai piedalītos globāla risinājuma nodrošināšanā. Šī krīze varbūt ir dziļa, bet, ja strādāsim kopā, Eiropai būs nepieciešamie intelektuālie, finanšu, cilvēku un reglamentējošie resursi, lai turpinātu noteikt un īstenot piemērotus pasākumus.

Joseph Daul sacīja, ka nākamā Eiropadome nav tikai augstākā līmeņa sanāksme, un viņam noteikti taisnība. Globāla risinājuma nodrošināšana sākas ar to, ka mēs uzņemamies vadošo lomu G20 konferencē Londonā nākamā mēneša sākumā. Padomes vakardienas sanāksmē, Ecofin ministri atbalstīja ES uzdevumus dalībai šajā svarīgajā sanāksmē. Jo īpaši viņi vienojās par to, ka ir nepieciešama makroekonomikas politikas jomu un globālu finanšu noteikumu ciešāka starptautiska koordinācija, pamatojoties uz lielāku pārredzamību un pārskatatbildību, un tā nu mēs atgriežamies pie mūsu debatēm par riska ieguldījuma fondiem un citiem jutīgiem jautājumiem. Visi ministri vienojās par ciešāku sadarbību starp finanšu iestādēm starptautiskā līmenī, par SVF nostiprināšanu, kā arī par vajadzību risināt daudzpusēju attīstības banku nozīmi krīzes seku mazināšanā attiecībā uz pasaules nabadzīgākajiem iedzīvotājiem.

Runājot par nepieciešamību solidarizēties, mums jāapzinās, ka šī Eiropas solidaritāte jāpapildina ar atbildīgām valstu politikas jomām attiecībā uz ilgtspējīgu finanšu attīstību Eiropā. Tiesa, ka amerikāņi daudz tērē, bet viņi nelūdz palīdzību no SVF, un viņiem nav Stabilitātes pakta, lai nodrošinātu savas valūtas zonas stabilitāti. Mums jāiegulda mūsu nākotnē, taču tas jāpaveic tā, lai neapdraudētu mūsu publisko finanšu ilgtermiņa stabilitāti vai iekšējā tirgus noteikumus.

Daudzi no jums šorīt minēja pilsoņu bažas saistībā ar pieaugošo bezdarba līmeni. Martin Schulz sacīja, ka runa ir par „darba vietām, darba vietām un darba vietām”, un viņam taisnība. Mums ir jāsaglabā nodarbinātība un, lai gan pasākumi ir dalībvalstu kompetencē, arī mēs varam šo to paveikt. Piemēram, vakar, Ecofin vienojās par PVN samazināšanu tādās darbietilpīgu pakalpojumu nozarēs kā restorāni u.c. Ja atceraties, šis jautājums bija darba kārtībā vairākus gadus, taču risinājums netika rasts, un tikai vakar, manas valsts prezidentūras vadībā, mēs spējām panākt vienošanos šajā jutīgajā jautājumā.

Nodarbinātībai jābūt un tā ir šos trīs ziņojumu, kas ir mūsu priekšā šorīt, galvenajam tematam. Mēs esam paredzējuši risināt šo jautājumu nākamās nedēļas sanāksmē. Tā ir Lisabonas stratēģijas galvenā daļa. Es piekrītu tiem, kas saka, ka šī krīze nav iemesls atbrīvoties no Lisabonas stratēģijas. Šī krīze patiesībā ir vēl viens iemesls, kādēļ būtu jānodrošina, ka mēs sasniedzam stratēģijas galvenos mērķus.

Prezidentūra šim jautājumam velta īpašu uzmanību, tādēļ mēs maija sākumā organizējam papildu sanāksmi, lai runātu par pieaugošo bezdarbu. Nākamajā nedēļā mēs esam paredzējuši vienoties par dažiem konkrētiem plāniem, kas būs mūsu diskusiju un, iespējams, maijā pieņemamo lēmumu pamats.

Daži no jums, gatavojoties Kopenhāgenai, arī minēja nepieciešamību panākt vienošanos par klimata pārmaiņu seku mazināšanu un pielāgošanos tām. Graham Watson jautāja, cik daudz mums būs jāmaksā. Manuprāt, tas ir pāragri. Ir daži aprēķini, piemēram, Komisijas paziņojumā par šo konkrēto jautājumu, kurā ietverti aprēķini no vairākām NVO un iestādēm, un šīs aplēses ir samērā lielas. Tomēr būtu pāragri pašlaik nosaukt skaitļus. Mums jāgaida līdz ASV un citas šī procesa ieinteresētās puses mūs informēs par saviem plāniem, un tieši to mēs uzzināsim tikšanās laikā ar Obama administrāciju Prāgā aprīļa sākumā. Tagad atklāt kontu nebūtu pareiza un taktiska rīcība.

Mēs, protams, jūs par visu informēsim attiecībā uz visiem nākamās Eiropadomes sanāksmes aspektiem, un es nodrošināšu, ka premjerministrs Topolánek uzzina par šodien paustajiem viedokļiem. Viņš plenārsēdes laikā ziņos Parlamentam par Eiropadomes rezultātiem, un es sagaidu konstruktīvu viedokļu apmaiņu šajos jautājumos.

  Günter Verheugen, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. − (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, es piekrītu tiem, kas nu jau sen saka, ka šī krīze nav pietiekami novērtēta un izprasta. Tādēļ noteikti ir labi, ka sākumā mēs varam vismaz vienoties par to, ka nezinām, cik nopietna būs šī krīze. Turklāt mēs nezinām, cik ilgi krīze dominēs, tādēļ nevaram arī zināt, vai esam jau gana paveikuši. Man žēl, ka šoreiz es nevaru atbalstīt Juncker kungu.

Mēs pat nezinām, vai tam, ko esam paveikuši, būs kāda ietekme vai ne. Pašlaik mēs nezinām pat to. Vienīgā lieta, ko patiesi zinām, ir tas, ka krīzi nepārvarēsim, ja vien nespēsim ātri likt finanšu nozarei atkal funkcionēt.

Tā nefunkcionēšana bija problēmas sākums, un ir kļuvis samērā skaidrs, kā tas viss notika. Mēs arī zinām, kādēļ veiktie pasākumi finanšu nozares stabilizēšanai nav snieguši rezultātus vai vismaz pozitīvu ietekmi. Tādēļ, ka bankas zina, ka joprojām saskaras ar nopietnām problēmām. Bankas pašlaik nodrošina riskus, jo tās zina, ka daži no riskiem to grāmatvedībā vel nav atklāti. Šajā saistībā mums jāpiemēro atbilstīgi politiski pasākumi.

Tomēr viens ir skaidrs. Finanšu nozarei nav iespējams atgriezties laikā pirms krīzes. Jebkurš, kurš iedomājas, ka valsts un Eiropas Savienība ir atbildīga par krīzes regulēšanu un ka pēc tam viss būs tāpat, kā iepriekš, kļūdās. Ir skaidrs, ka finanšu nozarē un finanšu iestādēs nepieciešama spēcīga, ilgtermiņa uzraudzības sistēma, kas jāpiemēro ne tikai Eiropā. Ir ļoti svarīgi, lai kopā ar mūsu partneriem mēs ieviešam globālas pārvaldības sistēmu. To mēs sadarbībā ar mūsu partneriem spēsim paveikt, tikai tad, ja eiropieši piemēros skaidru, kopēju pieeju. Jo lielāka būs mūsu vienprātība šajā jautājumā, jo labākas būs mūsu iespējas sasniegt vēlamos rezultātus. Ja Eiropas galvaspilsētas Vašingtonai, Pekinai un Tokio sūtīs pretrunīgus signālus, izredzes izveidot lietderīgu globālās pārvaldības sistēmu ir mazas.

Tomēr esam vienisprātis, ka pašreizējā situācija, iespējams, ir ārkārtīgi nestabila saistībā ar sociālo jomu, jo neatkarīgi no tā, ko mēs spējam darīt, lai stabilizētu finanšu nozari, tas nebūs pietiekami, lai atbalstītu uzņēmumus, kuri darbojas reālajā ekonomikā, kas finanšu krīzes dēļ saskaras ar grūtībām. To mēs visi zinām.

Eiropas reakcija uz reālās ekonomikas krīzi, kā arī uzņēmumu un rūpniecības krīzi ir reakcija, kas galveno uzmanību pievērš darba vietām. Runa patiesi nav par akcionāru dividendēm vai vadītāju piemaksām. Runa ir par to, ka ir jānodrošina, ka cilvēki, kuri mazā mērā vai, patiesi, nemaz nav vainojami krīzes izraisīšanā, citiem vārdiem sakot, parastie nodarbinātie, var paturēt savas darba vietas. Ir svarīgi, ka viņi saglabā savas darba vietas, jo pretējā gadījumā viņi nevar dzīvot neatkarīgu, brīvu un cieņpilnu dzīvi.

Mēs vēlamies aizsargāt darba vietas Eiropas ekonomikā, tādēļ bija nepieciešamas izdevumu programmas. Mēs varam strīdēties par to, vai tām būtu vai nebūtu bijis jābūt lielākām. Tomēr problēmu veido tas, ka šajā saistībā Kopienas budžetā nav elastības. Mums Eiropas Parlamentā vai Eiropas Komisijā ir viegli sacīt, ka mums nepieciešama liela atjaunošanas pakete un ka mums ekonomikā ir jāiesaista milzīgas naudas summas, jo tā nebūs mūsu nauda. Mums nav naudas! Tā vienmēr būs dalībvalstu nauda, un, lūdzu, neaizmirstiet, ka šajā saistībā, protams, ir svarīgi visi valstu parlamenti.

Mēs esam mēģinājuši nodrošināt, lai izdevumu programmas tiek organizētas tā, ka īstermiņa nepieciešamības neapdraud ilgtermiņa mērķus. Tieši to sacīja vairāki runātāji no visām Parlamenta grupām. Citiem vārdiem sakot, mēs pašlaik saskaramies ar ekonomikas pāreju. Pāreju uz ekonomiku ar zemām oglekļa emisijām, uz resursu izmantošanas ziņā efektīvu ekonomiku un uz zināšanām pamatotu ekonomiku. Šai pārejai krīzes laikā ir jāturpinās. Tādēļ mēs uzņēmumiem sakām, lai tie nesamazina pētījumu un izstrādes vai inovāciju finansējumu un lai patur savu darbinieku pamatkomandas. Finanšu pasākumiem, ko mēs piemērojam, ir jāatbalsta šie mērķi. Es piekrītu visiem, kas saka, ka, iespējams, varējām rīkoties labāk. Tomēr mums vienmēr jāatceras, ka nauda, ko šeit tērējam, nav ES nauda. Tā ir dalībvalstu nauda, un dalībvalstīs pastāv vēl citi faktori, kas arī jāapsver un ko uzskatām par šim jautājumam atbilstīgiem. Lisabonas stratēģijas ekonomikas modelis, par kuru šodien tika diskutēts, nav saistīts ar neatkarīgu tirgu. Lisabonas stratēģija nav pamatota uz pieņēmumu, ka labākā tirgus ekonomika ir tāda, kurai ļauj vienai pašai attīstīties saskaņā ar saviem radikāliem noteikumiem. Tā vietā stratēģijā ir sacīts, ka tirgum ir nepieciešami noteikumi, lai tas pildītu savus sociālos un vides pienākumus. Politiķi ir atbildīgi par šo noteikumu ieviešanu, un mēs nedrīkstam novirzīties no šī uzdevuma. Tādēļ es uzskatu, ka Lisabonas stratēģijas mērķi joprojām ir nemainīgi un ka „kā esam nokļuvuši krīzē, lai gan piemērojām Lisabonas stratēģiju?” ir nepareizais jautājums. Citāda ekonomikas stratēģija Eiropā nebūtu spējusi novērst makroekonomikas nelīdzsvarotību un kļūdas, ko pieļāva starptautiskajos finanšu tirgos un kas noveda pie šīs krīzes.

Beigšu šo runu, sakot, ka mēs vēlamies nodrošināt, ka no krīzes neskarti izkļūst pēc iespējas vairāk Eiropas uzņēmumu. Tas nozīmē, ka mums tiem jāpalīdz saņemt finansējums. Pašlaik tā man liekas galvenā problēma, jo kredītu krīze ietekmē gan lielas, gan mazas organizācijas.

Eiropas Investīciju banka dara visu iespējamo. Mums jābūt pateicīgiem Eiropas Investīciju bankai par tās patiesi elastīgo pieeju. Tomēr tagad tā ir paveikusi maksimālo. Jau tagad ir skaidrs, ka nebūs piespējams izpildīt galvenās lielo un mazo Eiropas uzņēmumu prasības šī gada otrajā pusēm, jo Eiropas Investīciju banka jau sasniegusi savus griestus. Visiem jāapzinās, ka situācija kļūs ļoti nopietna, tādēļ ir vērts apspriest, vai Parlaments var uzlabot Eiropas uzņēmumu situāciju, piemēram, ātri apspriežot un pieņemot Komisijas priekšlikumus, kuru mērķis ir novērst Eiropas uzņēmumiem nevajadzīgas izmaksas.

Mēs esam iesnieguši priekšlikumus, kas varētu novest pie tā, ka Eiropas uzņēmumu izmaksas samazinās par līdz pat 30 miljardiem eiro gadā. Šo priekšlikumu strauja pieņemšana būtiski sekmētu krīzes pārvarēšanu.

Komisija ir pārliecināta, ka, gatavojoties šai augsta līmeņa sanāksmei, Eiropas integrācijas iespējas un riski kļūs skaidrāki nekā iepriekš. Iespējas noteikti ir saistītas ar mūsu spēku apkopošanu, koordinēta un koncentrēta rīcība, ka arī mūsu radošuma izmantošana, lai, pārvarot krīzi, mēs būtu vēl stiprāki. Tā mēs kompensēsim to, ka pretēji ASV mēs nevaram pieņemt centralizētus lēmumus, ko īsteno visur, bet tā vietā mums ir jānodrošina, ka vienojas visas 27 dalībvalstis.

Tomēr vienlaikus riski ir vēl acīmredzamāki – riski, kam mēs visi būsim pakļauti, ja viena vai vairākas dalībvalstis šajā situācijā izvēlēsies protekcionismu vai ekonomikas nacionālismu, nevis solidaritāti un kopēju pieeju. Bez kopēja kompasa, kas mūs izvedīs no krīzes, mēs visi diemžēl kopā apmaldīsimies krīzes radītajā miglā.

  Elisa Ferreira, referente. – (PT) Priekšsēdētājas kundze, Padomes priekšsēdētāj, komisār, dāmas un kungi, krīze ir smagāka nekā paredzējām, un bezdarba līmenis pieaugs vairāk nekā prognozējām. Ir pamatoti iemesli domāt, ka plānotais Eiropas stimuls nebūs pietiekams, taču ir jau skaidrs, ka tas aizņem pārāk ilgu laiku līdz nokļūst līdz cilvēkiem.

Parlamenta nostāja ir un vienmēr ir bijusi stingra un skaidra, un es ceru, ka tā tāda būs arī turpmāk. Mūsu mērķis ir saglabāt darba vietas un radīt jaunas, izmantojot gan teritoriālo un sociālo kohēziju, gan solidaritāti. Šajā krīzes laikā cilvēki nevar sevi atdot Eiropai, kurai nav atbildes, Eiropai, kas nespēj risināt problēmas, ar kurām viņi saskaras. Tādēļ ko Parlaments prasīs Komisijai? Šajos ziņojumos Parlaments, protams, pieprasa koordinēt valstu rīcību, kā arī pieprasa, lai Komisija šai rīcībai izmanto visus pašlaik pieejamos līdzekļus. Parlaments arī Komisijai kā budžeta iestādei nodrošina visas iespējas, lai tas varētu notikt. Tas pieprasa Komisijai sākt skaidru Eiropas nodarbinātības iniciatīvu un saka, ka ir būtiski, ka ir darba kartība ar grafiku finanšu tirgus regulatīvo pasākumu īstenošanai, kā arī kredīta piedāvāšanai reālajai ekonomikai. Ko Parlaments prasa no Padomes? Tas Padomei jo īpaši prasa atkārtoti atklāt politisko gribu, kas ir Eiropas projekta izstrādes pamatā. Eiropas Savienība nozīmē konkurenci, taču tā nozīmē arī kohēziju un solidaritāti. Mums nevar būt vienots tirgus bez solidaritātes un kohēzijas garantijas. Tādēļ mēs Eiropai uzticējām valstu neatkarību, jo pirms tam pievienojāmies šim projektam.

  Jan Andersson, referents. – (SV) Priekšsēdētājas kundze, krīze pašlaik cilvēkiem kļūst par realitāti, strauji pieaug bezdarba līmenis, un mēs sākam saskatīt šīs krīzes sociālās sekas. Lejupslīde ir zemāka nekā iepriekš paredzējām. Un būs vēl lielāks bezdarbs un dziļākas sociālas sekas.

Es vēlos ko sacīt Eiropas Tautas partijai (Kristīgie demokrāti) un Eiropas Demokrātu grupai Parlamentā. Hökmark kunga nav šeit, taču viņš krīzē vainoja Eiropas Parlamenta Sociālistu grupas priekšlikumu. Tas ir tas pats, kas nošaut pianistu, ja kādam nepatīk dziesma. Mums Eiropā, protams, ir centrālas un labējas valdības. Tās ir šīs valdības, kas nerīkojas, šīs valdības, kas neparāda pienācīgu koordināciju un solidaritāti.

Tagad runa ir par darba vietām, sociālā nodrošinājuma sistēmām un valsts sektoru. Es Komisijai un Padomei pirms augstākā līmeņa sanāksme vēlos teikt, ka mums jārīkojas tagad un jārīkojas koordinēti; mums jāpieliek pienācīgas rūpes un mums tā jārīkojas arī attiecībā uz solidaritāti. Mums tas jādara tagad. Mēs nevaram gaidīt līdz augsta līmeņa sanāksmei maijā. Nodarbinātības jautājumiem jābūt darba kārtības augšgalā jau tagad.

(Aplausi)

  Evgeni Kirilov, referents. – (BG) Paldies, priekšsēdētājas kundze! Kohēzijas politika nodrošinājusi ieguldījumu sociālo un ekonomikas problēmu risināšanā, kā arī strukturālo reformu īstenošanā dalībvalstīs un to reģionos. Līdz šim gūtā pieredze un ievērojamie piešķirtie resursi (vairāk nekā 340 miljardi 7 gadu laikā) ir būtiski pašreizējā ekonomiskajā krīzē, un ir ārkārtīgi svarīgi, ka šo naudu reāli izmanto vislabākajā iespējamajā veidā, lai ieguvēji būtu Eiropas pilsoņi un uzņēmumi. Laikā, kad svarīgs ir katrs eiro, lai Eiropas ekonomika atveseļotos, mēs nevaram pieļaut, ka šie līdzekļi tiek izmantoti nepareizi. Tādēļ mēs atzinīgi vērtējam noteikumu vienkāršošanu un mēs arī aicinām tos pienācīgi īstenot.

Verheugen kungs, jūs šodien sacījāt ko patiesu – mēs nezinām, cik ilgi ilgs šī krīze. Tomēr šodien mums jāsaka tikai viena lieta, proti, mūsu pieņemtajiem lēmumiem, kā arī, protams, Eiropadomes nākamajā nedēļā pieņemtajiem lēmumiem jānodrošina rezultāti jau šogad. Es pat teiktu, ka šie rezultāti jāgūst jau šovasar. To Eiropas pilsoņi no mums gaida, lai saskatītu gaismu tuneļa galā un cerību par krīzes pārvarēšanu.

Es vēlētos arī izteikties saistībā ar dažu kolēģu deputātu runām, kurās viņi šodien mēģināja nošķirt veco un jauno dalībvalstu tautsaimniecības. Es uzskatu, ka kohēzijas politika, par ko šodien pieņemsim lēmumu, ir pretrunā šādām idejām. Man tas liekas ārkārtīgi nepareizi, un mums ir jāapvieno pūles, lai to pārvarētu. Paldies!

  Priekšsēdētāja. – Es esmu saņēmusi piecus rezolūciju priekšlikumus(1), kas iesniegti saskaņā ar Reglamenta 103. panta 2. punktu.

Debates tiek slēgtas.

Balsošana notiks trešdien, 11. martā.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

  John Attard-Montalto (PSE), rakstiski. – Pamatnostādnes tika apstiprinātas kā daļa no atjaunotās Lisabonas stratēģijas 2008. gadā un būs spēkā līdz 2010. gadam. Visām dalībvalstīm, arī Maltai, bija jānosaka sava darbavietu izaugsmes stratēģija. Tika noteiktas nodarbinātības pamatnostādnes. To finansējums ir būtisks, un Eiropas Sociālais fonds var finansēt pasākumus, kas dalībvalstīm jāveic nekavējoties attiecībā gan uz elastīgumu un sociālo drošību, gan prasmēm.

Elastīgums un sociālā drošība ir integrēta politiska pieeja, kuras mērķis ir sekmēt darba ņēmēju un uzņēmumu pielāgošanās spēju. Otrkārt, mums jāpieliek lielas pūles, lai uzlabotu prasmju līmeni. Šie uzlabojumi ir nepieciešami visos kvalifikāciju līmeņos.

Pirmkārt, prasmju līmeņu uzlabojumiem nebūs jēgas, ja tie neatbildīs darba tirgus vajadzībām.

Otrkārt, prioritāte jāpiešķir trim stratēģijām:

- darba ņēmēju un uzņēmumu pielāgošanās spēju uzlabošana;

- vairāk cilvēku iesaistīšana un saglabāšana nodarbinātībā, lai tādējādi palielinātu darba piedāvājumu un liktu sociālās aizsardzības sistēmām darboties;

- ieguldījumu palielināšana cilvēkkapitālā, izmantojot uzlabotas prasmes un labāku izglītību.

  Adam Bielan (UEN), rakstiski. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, klausoties šīs debates, mani neatstāja sajūta, ka Parlamentā valda konkurences atmosfēra, kaut kas līdzīgs virves vilkšanas sacensībām — vecās dalībvalstis pret jaunajām. Man šķiet, ka vainot citam citu un rādīt ar pirkstu, kurš tad ir cienīgs būt ES, nav panaceja visām mūsu problēmām.

Pats galvenais, atcerēsimies, ka pilsoņi mūs klausās un ka viņi no mums gaida aizsardzību. Tieši tagad viņi vēlas redzēt, kā rīkosies vienota Eiropa. Mums jāizmanto šīs debates kā iespēja, lai pārdomātu, kā ierobežot pašreizējās krīzes sociālo iedarbību.

Mēs sakām „jā” Lisabonas stratēģijai, jo tā dod rezultātus — pateicoties Lisabonas stratēģijai, ES ir izveidots gandrīz 7 miljoni darbavietu. Tomēr — kāda veida darbavietas tās ir? Bieži vien tas ir pagaidu vai nepilna laika darbs, un patiesībā nodarbinātības procents paliek nemainīgs, ja runājam par pilna laika darbavietām.

Tas vienkārši pierāda, ka Eiropai jāmācās izmantot savu potenciālu. Mums vajadzētu ieguldīt augsto tehnoloģiju ražošanā, kur vajadzīgi augsti kvalificēti darbinieki — tā ir mūsu pievienotā vērtība, nozare, kurā mums nav konkurentu. Šajā sakarībā ārkārtīgi svarīgi ir paplašināt laika posmu, kurā var gūt labumu no finanšu līdzekļiem un vienkāršot pieteikšanās procedūras, jo īpaši tas attiecas uz jaunajām dalībvalstīm.

  Sebastian Valentin Bodu (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Pasaules ekonomiskā krīze ir pārsteigusi mūs visus, vai tas attiecas uz bankām, starptautiskiem uzņēmumiem, vai pat starptautiskām iestāžu struktūrām. Pasaules ekonomika ir ievērojami cietusi, un patiesībā uz spēles ir likta pasaules finanšu sistēmas izdzīvošana. Es domāju, ka neviens man neiebildīs, ja teikšu, ka pašreizējo problēmu risināšanā galvenokārt ir nepieciešami vienoti centieni Eiropas līmenī. Patiesi, lai pārvarētu krīzi, ir absolūti nepieciešama solidaritāte.

Es Eiropas Parlamentā pārstāvu Rumāniju, Dienvidaustrumeiropas valsti. Kopumā varu teikt, ka ekonomiskās izaugsmes — 2008. gadā tā bija vairāk nekā 7 % — ietekme, šķiet, zūd, sastopoties ar nepakļāvīgajiem ekonomiskajiem apstākļiem, kas kļūst aizvien nežēlīgāki. Eiropas Komisijas izstrādātajam ekonomikas atveseļošanas plānam būtu jāstājas spēkā katrā vecā kontinenta stūrīti. Konkrētām Eiropas vietām nav jājūtas pamestām un bezpalīdzīgām naidīgajā situācijā, kuru tās nav izraisījušas.

Es domāju, ka šī ir vissvarīgākā pārbaude Eiropas Savienībai, visdrosmīgākais politiskais projekts dažu pēdējo gadsimtu laikā. Valstīm visā šajā kontinentā jāparāda, ka tās ir vienots spēks. Pēc Eiropas Komisijas priekšsēdētāja José Manuel Durão Barroso teiktā, Eiropu pirmkārt vērtēs pēc rezultātiem. Es pilnībā piekrītu šim izteikumam.

  Cristian Silviu Buşoi (ALDE), rakstiski. – (RO) Es uzskatu, ka iniciatīva, kas ierosina ekonomikas atveseļošanas plānu pašreizējā krīzē, ir apsveicama. ES jāpieņem kopēja, skaidra un efektīva pieeja, lai pēc iespējas samazinātu krīzes sekas saistībā ar tās intensitāti un ilgumu.

Mums ir nepieciešami skaidrāki noteikumi finanšu nozarei, jo īpaši attiecībā uz ieguldījumiem, kas saistīti ar augstu riska pakāpi, piemēram, augsta riska ieguldījumu fondiem.

Patlaban solidaritātei starp dalībvalstīm ir sevišķi svarīga nozīme. Tas ir pats par sevi saprotams, ka dalībvalstis pieņems pasākumus atbilstoši savai specifikai, bet tās nedrīkst darboties pretrunā iekšējam tirgum un EMS. Prioritātei jābūt uzticības veicināšanai, jo īpaši MVU, kas ir ekonomiskās izaugsmes virzošais spēks un spēj radīt darbavietas. Tomēr valsts intervences pasākumiem jābūt pagaidu pasākumiem, pēc kuru īstenošanas stingri jāievēro konkurences noteikumi.

Turklāt krīzes apkarošanas pasākumi jāintegrē kā daļa no atbilstīgās budžeta politikas. Lai gan mēs piedzīvojam krīzi, man šķiet, ka īpaši svarīgi ir pēc iespējas ņemt vērā Stabilitātes un izaugsmes paktu, jo budžeta deficīta palielināšana ilgtermiņā var būt bīstams risinājums, it sevišķi nākamajām paaudzēm.

  Daniel Dăianu (ALDE), rakstiski. – Komisārs Joaquín Almunia nesen teica, ka eiro zonas dalībvalstis, kas sastopas ar ievērojamām grūtībām, varētu saņemt palīdzību no citām ES dalībvalstīm. Kāpēc šis norādījums par kolektīvu atbildību netiek stingri pausts jaunajām dalībvalstīm, kas nav eiro zonā? Bez šaubām, kaut kas nav kārtībā ar palīdzības paketēm, kas paplašinātas Latvijai un Ungārijai. Ļoti lielu svārstību samazināšana būtībā ir prātīgs risinājums. Bet vissvarīgāk ir, kā tas tiek izdarīts. Vai budžeta deficītu vajadzētu ievērojami samazināt, ja privātais sektors dramatiski samazina savu darbību? Procikliskums jānovērš gan ekonomikas kāpumos, gan ekonomikas kritumos. Ja lielā ārējā parāda izskaidrojums nav valsts budžets, kāpēc tam jāiznes viss nomācošais smagums uz saviem pleciem? Atcerēsimies kaut vai Āzijas krīzes mācību pirms desmit gadiem. Politiķiem jādomā arī, kā mazināt spekulatīvus uzbrukumus jauno dalībvalstu valūtām. Tikai budžeta deficīta radikāla samazināšana vien daudz nepalīdzēs arī šajā sakarībā. Cerams, ka nākamās ECOFIN sanāksmes sekmēs labākas pieejas attiecībā uz finanšu palīdzību. Un, kad vien SVF tiek izmantots palīdzības sniegšanai, tam būtu jāapsver tā tradicionālās pieejas piemērotība makroekonomisko svārstību novēršanā, ņemot vērā pašreizējos ārkārtas apstākļus.

  Vasilica Viorica Dăncilă (PSE), rakstiski. – (RO) Rumānijai jāizmanto jaunās iespējas, ko nodrošina struktūrfondi.

Centrālajām un vietējām valsts iestādēm Rumānijā, cik vien drīz un efektīvi tas iespējams, jāizmanto Eiropas Komisijas piedāvātā iespēja, kas veicina piekļuvi Kopienas struktūrfondiem. Tām jāizmanto šie fondi, lai radītu jaunas darbavietas, piedāvātu profesionālo apmācību, izmantojot mūžizglītības programmas, lai veiktu profesionālo pārkvalificēšanos, kā arī sniegtu atbalstu MVU.

Kopienas finanšu sadales paātrināšana un vienkāršošana var palīdzēt ekonomikas atveseļošanai, pateicoties naudas ieplūdināšanai mērķa zonās. Šie maksājumi būs laicīgāki un elastīgāki, un būs tikai viens maksājums, kas sekmēs pieprasīto projektu īstenošanu īsā laikā tādās jomās kā infrastruktūra, enerģētika vai vide.

No otras puses, ievērojot ES procedūras, Rumānijas iestādēm jānodrošina līdzfinansējuma daļa projektu īstenošanai, lai tos varētu īstenot pēc iespējas ātrāk pēc ES naudas saņemšanas.

Eiropas izpildvaras priekšlikumu mērķis ir vairāki pasākumi, lai paātrinātu prioritāros ieguldījumus valsts un reģionālā līmenī dalībvalstīs, tajā pašā laikā arī vienkāršojot pieeju subsīdijām un palielinot maziem un vidējiem uzņēmumiem pieejamos finanšu līdzekļus.

  Dragoş Florin David (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Galvenās iezīmes, kas kopīgas Eiropas Savienības dalībvalstīm, ir demokrātija, stabilitāte, atbildība un kohēzija. Evgeni Kirilov ziņojumā par kohēzijas politiku un ieguldījumiem reālajā ekonomikā tika uzsvērts, cik šīs iezīmes, kas ir kopīgas dalībvalstīm, ir svarīgas kā galvenā prasība kopīgā stratēģijā, lai veicinātu sociālo un ekonomisko politiku. Mūsdienās Eiropas ekonomika ir cietusi pasaules finanšu krīzes seku rezultātā un piedzīvo visplašāko un nopietnāko recesiju pēdējo 60 gadu laikā. Mums jāmudina dalībvalstis apsvērt iespējas sinerģijai starp kohēzijas politikas finansējumu un citiem Kopienas finansējuma avotiem, tādiem kā TEN-T, TEN-E, Septītā pamatprogramma pētniecības un tehnoloģiju attīstībai, Konkurences un inovāciju pamatprogramma, kā arī finansējums, ko piešķir Eiropas Investīciju banka un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka. Tajā pašā laikā dalībvalstīm jāvienkāršo un jāveicina piekļuve finansēm, ko piedāvā tādi finanšu instrumenti kā JESSICA, JASMINE un JEREMIE, lai mudinātu MVU un atbilstīgos saņēmējus izmantot tos biežāk. Es vēlētos nobeigumā apsveikt referentu E. Kirilov kungu par viņa ieguldījumu šī ziņojuma sagatavošanā.

  Bairbre de Brún (GUE/NGL), rakstiski. – (GA) Mēs dzīvojam ekonomiskas nenoteiktības laikā. Eiropas Savienības pienākums ir raudzīties, vai ir iespējams pieļaut valsts un reģionālo iestāžu elastīgumu, lai labāk tiktu izmantoti ES fondi neparedzētu situāciju novēršanā.

Komisāres D. Hübner plānā Kohēzijas politika: investīcijas reālajā ekonomikā minētie pasākumi ir praktiski, un tie ir pasākumi, kurus vietējām iestādēm būtu jāapstiprina nekavējoties.

Tagad Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) var izmantot, lai piešķirtu daļēju finansējumu ieguldījumiem ekoloģijas jomā zemu ienākumu mājokļiem, tā ir lieta, ko vajadzētu izmantot, lai radītu un uzturētu darbavietas celtniecības industrijā — kas ir ļoti liels panākums —, un tas tajā pašā laikā varētu mums palīdzēt izpildīt mūsu saistības klimata jomā.

Eiropas Sociālā fonda atbalsta maksājumi tiešām varētu stimulēt valsts nozares, kas cīnās, bet mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) vajadzētu gūt labumu no ieteiktajām izmaiņām padarīt naudas plūsmu vieglāk pieejamu.

Tas ir solis pareizajā virzienā. Es uzskatu, ka daži izteikumi Kirilov kunga ziņojumā attiecībā uz Lisabonas stratēģiju nav pieņemami.

  Adam Gierek (PSE), rakstiski. – (PL) Kā mēs varam apkarot finanšu krīzi? (Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns). Finanšu krīzi var novērst īstermiņā vai ilgtermiņā. Īstermiņa metode pamatojas uz to vainu novēršanu, kas attīstījušās pēdējo desmitgažu laikā un izraisījušas banku likviditātes zaudēšanu, „inficētu” obligāciju apriti un finanšu politikas saskaņošanas ar reālo kopējo politiku trūkumu.

Valstis, kuras sniedz bankām finansiālu atbalstu, nenovērš krīzes cēloņus. Krīzes pamatcēlonis ir, pēc manām domām, ekonomikā darbojošais neoliberālais mehānisms, proti, tā orientēšanās uz īstermiņa peļņu, tajā pašā laikā ignorējot ilgtermiņa intereses, — šeit es minu tikai vienu cēloni.

Tāpēc ilgtermiņa metodei ir jākoriģē mehānisms, kas pārvalda ekonomikas darbību, un jālikvidē dogmas par tā saukto brīvo tirgu. Dalībvalstīm un Eiropas Komisijai nevajadzētu aizvietot konkurētspējīgus, drošus tirgus mehānismus, bet to pienākums ir nepieļaut vainas. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, īstermiņa peļņai nevajadzētu aizēnot ilgtermiņa intereses, ko sniedz infrastruktūras attīstība, valsts ēku būvniecība, dabiskās vides aizsardzība vai jaunu un dažreiz mazāk ienesīgu avotu, piemēram, enerģijas avotu, meklēšana.

Otrkārt, pret visām īpašuma formām ir nepieciešama vienlīdzīga attieksme, un vienas vai otras izvēle jāpamato ar katras formas pārvaldības efektivitāti.

Treškārt, dalībvalstīm un Eiropas Komisijai jāuzņemas koordinatora funkcijas gan finanšu politikas, gan vispārējās politikas jomā.

Ceturtkārt, dalībvalstīm un Eiropas Komisijai jāizstrādā metodes, lai koordinētu starptautisko valūtas un finanšu tirgu, kas ir neaizsargāts pret spekulāciju, jo darbojas spontāni.

  Genowefa Grabowska (PSE), rakstiski. – (PL) Ekonomiskā krīze nu jau ir sasniegusi Eiropu. Tā vispirms skāra attīstītās valstis, pēc tam izplatījās uz jaunattīstības un jaunajām tirgus ekonomikas valstīm. Jaunākās prognozes 2009. gadam paredz, ka ekonomiskā izaugsme būs –1 % vai zemāka. Tāpēc mēs piedzīvojam vienu no nopietnākajām recesijām, kāda ir ietekmējusi Eiropas Kopienu.

Es piekrītu referentam, ka tagad nepietiek ar valstu īstenotajiem individuālajiem pasākumiem, pat ja tos atbalsta ar kapitāla novirzīšanu uz nozarēm, ko visvairāk apdraud krīze. Mūsu ekonomikas ir savā starpā saistītas, un krīze ir globāla, un tāpēc ierosinātajos atveseļošanas pasākumos jāietver rīcība, kuras raksturs un līmenis ir globāls. Turklāt tiem cieši jāievēro ES pamatprincips, proti, solidaritātes princips. Tikai tādējādi mēs spēsim saglabāt teritoriālo un sociālo kohēziju ES. Es domāju, ka šādā krīzes laikā solidaritātes princips iegūst arī politisku virzienu.

Turklāt es apstiprinu ziņojumā paustās bažas par krīzes skartajiem vienkāršajiem cilvēkiem. Mums atkal jādod iespēja ģimenēm un uzņēmumiem, galvenokārt MVU, kas ir Eiropas ekonomikas pamatakmens, ņemt kredītus. Tikai šāds mērķis, kā arī pilsoņu ietaupījumu aizsardzība attaisno sabiedrisko fondu izmantošanu glābšanas plānam. Ja mēs Eiropas glābšanas plānā spētu arī iekļaut pasākumus, kā darīt galu nodokļu paradīzēm, cīņa pret krīzi noteikti būtu vieglāka un efektīvāka.

  Louis Grech (PSE), rakstiski. – Tā kā finanšu krīze padziļinās un tai neredz gala, es domāju, ka vajadzēs vairāk fondu, lai stabilizētu Eiropas ekonomiku un apturētu lejupslīdi. Citas vājās vietas ir bezdarba pieaugums un darba tirgus milzīgā nedrošība. Kredītu nepieejamība, kā arī valsts budžeta deficīta pieaugums joprojām ir galvenās problēmas un noteicošie faktori, ja mēs patiesi gribam sekmīgi un efektīvi tikt galā ar ekonomikas recesiju. Ir ļoti svarīgi, lai tiktu atjaunots pienācīgs kredītu piedāvājums un nauda tiktu izmantota kā ekonomisks stimuls, t.i., novadīta uz ģimenēm un uzņēmumiem. Jārada iniciatīvas, lai piesaistītu kapitāla ieguldījumus. Diemžēl pašlaik Eiropai nav mehānisma vai institūcijas, kas spētu koordinēt integrētu kontinenta atveseļošanos, un tāpēc mēs atkal piemērojam plāksterveida risinājumus, kuri kopumā var nebūt iedarbīgi, jo dalībvalstu ekonomikas savstarpēji ir ļoti saistītas. Eiropas atveseļošanas centieniem jāiet roku rokā ar normatīvām izmaiņām, lai nepieļautu to kļūdu atkārtošanos, kas iegrūda mūs krīzē. Regulējuma trūkums un vāja uzraudzība bija problēmas pamatā, un mums jāatjauno efektīvi noteikumi.

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Mēs tikai tad spēsim izprast nopietno sociāli ekonomisko situāciju, kas skārusi ES valstis, arī Portugāli, ja mēs paturēsim prātā šī „integrācijas procesa” mērķus un to, kā tā politika sakņojas pašreizējā kapitālisma krīzē, kur ES ir viens no epicentriem.

Pēdējos 23 gadus EEK/ES ir sekmējusi kapitāla apriti un ekonomikas finansializāciju, tā ir liberalizējusi tirgus un veicinājusi privatizāciju; tā ir apvienojusi uzņēmumus un veicinājusi ražošanas pārprodukciju; tā ir pārvietojusi un iznīcinājusi ražošanas jaudas; tā ir veicinājusi vienu ekonomisko izaugsmi uz citu atkarības rēķina; tā ir sekmējusi strādājošo ekspluatāciju un darba ražīguma ieguvumu pieaugošu pāreju uz kapitālu; tā ir centralizējusi radīto bagātību; un tā ir veicinājusi sociālo nevienlīdzību un reģionālo asimetriju, visam notiekot galvenās varas un lielo ekonomisko un finanšu grupējumu uzraudzībā. Tie ir šīs nenovēršamās kapitālistiskās krīzes pamatcēloņi.

Tā nav „krīze”, bet gan kapitālismam raksturīgā politika, kas ir pamatā bezdarbam, nedrošībai, zemajām algām, dzīves apstākļu pasliktināšanai, nabadzībai, slimībām, badam un pieaugošajām grūtībām, ar ko sastopas strādājošie un iedzīvotāji kopumā.

Tāpēc mēs atzinīgi vērtējam CGTP-IN, Portugāles Darba ņēmēju vispārējā konfederācijas, plānoto plašo demonstrāciju 13. martā, lai mainītu kursu ceļā uz vairāk darbavietām, lielākām algām un tiesību paplašināšanu.

  Gábor Harangozó (PSE), rakstiski. – Eiropas Savienībai jāpieliek maksimālas pūles, lai īstenotu pastāvīgu sistēmu globālās finanšu krīzes apkarošanai. Ja mēs gribam atjaunot sabiedrības uzticību un drošu finanšu sistēmu, mums jārīkojas ātri, lai nostabilizētu nodarbinātību un ekonomisko darbību. Lai mazinātu recesijas negatīvo ietekmi, uzturot sociālos standartus un nodarbinātības līmeņus, jāveic dažas korekcijas, kas vienkāršotu piekļuvi pieejamajiem resursiem, tajā pašā laikā nodrošinot lielāku pārredzamību un labāku pārvaldību. Pēdējos Padomes secinājumos par EIT aicināts „ESF veikt ātrus papildu pasākumus, lai atbalstītu nodarbinātību, it īpaši attiecībā uz iedzīvotāju visneaizsargātākajām grupām, pievēršot sevišķu uzmanību mazākajiem uzņēmumiem — samazinot ar algu nesaistītās darbaspēka izmaksas.” Es tāpēc gribētu aicināt nākamo Padomes samitu nopietni apsvērt darbavietu radīšanu un saglabāšanu, izmantojot līdzfinansējuma pasākumus, kas attiecas uz ar algu nesaistīto darbaspēka izmaksu pagaidu samazināšanu valstīs, kuras nopietni ietekmējusi finansiālā un ekonomiskā lejupslīde. Vislielākā uzmanība patiesi jāveltī visneaizsargātajām iedzīvotāju grupām, tiem, kuri visvairāk cieš no ekonomiskās un sociālās lejupslīdes sekām, lai nepieļautu turpmāku nevienlīdzīgu krīzes ietekmi, kas apdraud visu teritoriju līdzsvarotu attīstību Eiropas Savienībā.

  Tunne Kelam (PPE-DE), rakstiski. – Solidaritāte ir viena no lielākajām Eiropas vērtībām šodien. Tomēr pašreizējā ekonomiskajā krīzē ir pazīmes, ka Eiropas solidaritāte ir apdraudēta.

Patlaban mēs nekāda ziņā nedrīkstam pieļaut šķelšanos starp dalībvalstīm, sadalīšanos pa kategorijām vecajās un jaunajās, lielajās un mazajās. Dalībvalstu sadalījums eiro zonas dalībvalstīs un pārējās dalībvalstīs nedrīkst būt par iemeslu, ka eiro zonas valstīm tiek piešķirta privilēģija diktēt kopīgu nākotni. Visas dalībvalstis vienlīdzīgi jāiesaista lēmumu pieņemšanā. Visām dalībvalstīm jāgarantē tiesības apspriest to problēmas un rūpes, lai rastu iespējamos risinājumus Eiropas mērogā.

Eiropai ir vajadzīgs virzošais spēks, lai pārvarētu ekonomisko krīzi ar iespējami maziem zaudējumiem. Protekcionisms nevar būt atbilde uz ekonomisko krīzi. Gluži pretēji, mūsu darbības pamatā joprojām jābūt atklātībai un konkurences garam. Tāpēc, lai izmantotu pašreizējo depresiju, vairāk naudas jāiegulda inovācijās, pētniecībā un attīstībā.

Citiem vārdiem, krīze jāuzskata par iniciatīvu īstenot Lisabonas stratēģiju. Tikai pilnībā izmantojot šo stratēģiju, kas pamatojas uz solidaritāti, mēs varam nodrošināt darbavietas un Eiropas ekonomikas ilgtspējību.

  Magda Kósáné Kovács (PSE), rakstiski. – (HU) Nav vērts mēģināt uzskaitīt pārestības. Tomēr — kopīgi izjustas sāpes mobilizē resursus un centienus. Daudzi atsauc atmiņā 1929. gada krīzi, lai gan tai sekojošais Otrais pasaules karš sadalīja Eiropu, novirzot to pa diviem attīstības ceļiem. Turklāt bijušā Austrumu bloka valstis piedzīvoja arī traumējošu režīma maiņu, bet šajā gadījumā mūs visus vienādi apdraud globālā finansiālā un ekonomiskā krīze, kas, neskatoties uz konkrētām agrīnām pazīmēm, tomēr bija negaidīta.

Krīzei sākoties, Eiropas ceļš turpmāk vairs nevar būt dažāds, sadalīts paralēlos ceļos, jo nevar būt divu ātrumu. Spekulatīvā kapitāla devalvācijas laikā zaudē visi, atšķiras vienīgi zaudējuma pakāpes. Šādā situācijā kopējais tirgus var izdzīvot un saglabāt konkurētspēju tikai tad, ja mēs radīsim kopīgus, saskaņotus risinājumus. Protekcionisma rēgs nav labs padomdevējs!

Dalībvalstu uzdevums ir izstrādāt savus finanšu plānus, savstarpēji sadarbojoties. Eiropas Savienība var papildināt šo uzdevumu, novērtējot, kā katrs var sniegt atbalstu saskaņā ar saviem līdzekļiem, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis un pilsoņi, kas ir tālāk rindā, arī beidz ar pozitīvu bilanci. Centrālais un Austrumeiropas reģions ir tālāk šajā rindā — daļēji vēsturisku iemeslu dēļ, daļēji tāpēc, ka eiro trūkums ir izraisījis pārliecības trūkumu un pavērsis spekulatīvo kapitālu pret mums. Un, lai gan nav iespējams vairākas dalībvalstis pielīdzināt, es stingri paziņoju, ka mums jāizstrādā atbalsta sistēma Eiropas līmenī, kas dos iespēju solidaritātes vārdā piedāvāt palīdzību, kura ir piemērota katrai dalībvalstij.

  Marian-Jean Marinescu (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Visi Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna principi jāatspoguļo dalībvalstu ekonomikas atveseļošanas plānos.

ES fondi, kas kļuvuši pieejami, jāizmanto visaugstākās prioritātes projektiem un godīgi jāsadala starp dalībvalstīm, tomēr ņemot vērā visus īpašos gadījumus.

Mums efektīvi jāizmanto katra mums pieejamā iespēja. Tāpēc ārkārtīgi svarīgi ir dot iespēju izmantot ES fondus, jo tas paātrinās un nodrošinās elastīgumu šī plāna īstenošanā.

Projekti jāīsteno ātri un efektīvi, lai iekļautu darbaspēka jomu, kas pašlaik piedzīvo grūtus laikus. Tāpēc radikāli jāsamazina administratīvās procedūras, it sevišķi termiņi šo procedūru piemērošanai, lai garantētu šī procesa tūlītēju efektivitāti.

Turklāt starp tiem pasākumiem, kas jāpieņem, absolūti obligāti ir tie, kas attiecas uz tiesiskas sistēmas pieņemšanu, lai efektīvi apkarotu nodokļu paradīzes.

Tas ir acīmredzami, ka valsts atbalsts ir jāizmanto apdomīgi, lai nepieļautu problēmu rašanos attiecībā uz konkurenci. Tomēr tajā pašā laikā mums stingri jāanalizē labvēlīgais efekts, ko šāda veida palīdzība var dot attiecībā uz darbaspēka izmantošanu, paturot prātā situācijas, kad atbalsts ir ārkārtīgi nepieciešams.

  Iosif Matula (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Eiropas Komisija piešķir nozīmīgas summas ieguldījumiem energoefektivitātē, atjaunojamās enerģijas ražošanā, kā arī Eiropas transporta un enerģijas tīklu būvniecībā. Mēs, vienīgi īstenojot stingru politiku šajā jomā, varam nodrošināt, lai gāzes un enerģijas krīzes situācijas, kas piemeklēja vairākus ES reģionus, turpmāk vairs neatkārtotos.

Visu gāzes un enerģijas tīklu apvienošana Eiropā nodrošina, ka tiek piemērots solidaritātes princips: dalībvalsts varēs importēt vai pat eksportēt dabas bagātības normālos apstākļos, pat krīzes laikā.

Šajā sakarībā dalībvalstīm jāizmanto finansējuma iespējas, ko piedāvā struktūrfondi, lai attīstītu projektus tādās jomās kā infrastruktūra, enerģētika un vide.

Lai uzlabotu šo projektu kvalitāti un to īstenošanas efektīvu iedarbību, ES dalībvalstīm jāsaņem maksimālā tehniskā palīdzība, ko Eiropas Komisija var piedāvāt.

  Alexandru Nazare (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Es atzinīgi vērtēju to, cik ātri ES iestādes ir radušas dažus risinājumus pašreizējai ekonomiskajai krīzei. Tomēr es vēlētos uzsvērt dažus aspektus, kam jāpievērš ciešāka uzmanība.

Pirmkārt, finansējums enerģētikas infrastruktūras projektiem. Es uzskatu, ka pašā pamatā tā ir nepareiza pieeja izdalīt naudu pēc iespējas vairākiem projektiem, jo pastāv risks nenosegt budžetu, kāds nepieciešams to veikšanai. Pašlaik, pēc diskusijām par „Nabucco”, man rodas iespaids, ka mēs spēlējamies ar uguni. Mēs nevaram paziņot par 250 miljonu eiro piešķiršanu „Nabucco” un tad teikt, ka samazinām finansējumu par 50 miljoniem eiro, bet galu galā secināt, ka šim patiesībā jābūt tīri privātam ieguldījumam. „Nabucco” projekta sniegtais labums nav apspriežams, un mēs nevaram atļauties novilcināt to politisku vai ekonomisku iemeslu dēļ.

Otrkārt, es uzskatu, ka mēs nedrīkstam pieļaut, ka krītam par upuri protekcionistu tendencēm, kas ietekmētu iekšējā tirgus darbību. Lai gan šai krīzei ir nevienmērīga ietekme visā ES, mums jānodrošina vienota reakcija uz to saskaņā ar kohēzijas politikas mērķiem un iekšējā tirgus principiem. Es domāju, ka ir absolūti nepieciešams novērtēt šo grozījumu ietekmi, lai uzlabotu jaunā 2014.–2020. gada  finanšu plāna pasākumu efektivitāti.

  Rareş-Lucian Niculescu (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Kohēzijas politikas īstenošanai ir piešķirta trešdaļa ES budžeta, un, lai gan tā nav krīzes pārvaldības instruments, tā tomēr ir vislielākais avots ieguldījumiem reālajā ekonomikā, piedāvājot plašas iespējas it sevišķi pastāvīgi neaizsargātajos reģionos. Tāpēc es vēlētos vērst uzmanību uz nepieciešamību rast risinājumus, kas nodrošina reģionu labāku vertikālo iesaistīšanu Eiropas līmenī.

Pašreizējās ārkārtējās ekonomiskās situācijas radītajos apstākļos es vēlētos uzsvērt, cik svarīgi ir uzlabot elastīgumu attiecībā uz piekļuvi struktūrfondiem. Es arī atzinīgi vērtēju iespēju paplašināt atbalstu ieguldījumiem energoefektivitātē un atjaunojamās enerģijas veidos mājokļu un tīro tehnoloģiju jomā.

  Sirpa Pietikäinen (PPE-DE), rakstiski. – (FI) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, pagājušajā nedēļā Komisija iesniedza Padomei paziņojumu par ekonomisko krīzi izskatīšanai tās sanāksmē šā mēneša beigās. Komisija sniedza arī Eiropas ekonomiskās veicināšanas paketes rezultātu pirmo vērtējumu. Komisija uzskata, ka sākotnējie rezultāti ir labi, un paredz, ka atveseļošanas pasākumi dalībvalstu un Eiropas līmenī kopā sasniegs kopējo vērtību apmēram 3,3 % no IKP laika posmā no 2009.  līdz 2010. gadam.

Es apsveicu referentu par ļoti slavējamo ziņojumu. Pēc manām domām, ļoti svarīga ir nepieciešamība koordinēt dalībvalstu rīcību, kas uzsvērts šajā ziņojumā. Tendenču parādīšanās ir ļoti satraucoša. Dalībvalstis jau var apliecināt savās runās, ka tās ir gatavas apvienoties, bet to rīcība liecina pavisam ko citu. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai ES vadītāji pieņemtu lēmumus, atsaucoties uz to, ko viņi saka, un nepakļautos protekcionistu spiedienam, kurš vairākās valstīs ir neapšaubāmi spēcīgs.

ES jāsper jauns, mērķtiecīgs solis, kas nodrošina Lisabonas stratēģijas turpināšanu. ES ir vajadzīga veicināšanas pakete, kas sniedz atbalstu jaunajām industrijām kā pamatu konkurētspējai un izaugsmei. Veicot ieguldījumus tādās jomās kā ekoloģiskā modernizācija, atjaunojamās enerģijas avoti un informāciju tehnoloģijas, ir iespējams panākt veselīgas nozaru izmaiņas.

Krīze arī ir iespēja. Tā ir iespēja reorganizēt visu Eiropas un pasaules finanšu struktūru. Krīze ir arī iespēja vadīt ekonomisko izaugsmi pa pilnīgi jaunu ceļu, kas balstīts uz atjaunojamās enerģijas avotiem un energoefektivitāti. Koncepcijai „Jaunā zaļā vienošanās” jābūt atveseļošanās un jaunas izaugsmes pamatā. Tādējādi, tā kā mēs radām darbavietas un ieviešam inovācijas, mēs risināsim arī uzdevumus klimata pārmaiņu jomā.

  Zita Pleštinská (PPE-DE), rakstiski. – (SK) Eiropas ekonomika cieš no globālās finanšu krīzes iedarbības, izjūtot vislielāko un nopietnāko lejupslīdi pēdējo 60 gadu laikā. Krīze ir milzīgs pārbaudījums Eiropai. Tā ietekmē uzņēmumus un tajā pašā laikā vienkāršos cilvēkus un viņu ģimenes. Daudzi dzīvo bailēs, proti, bailēs zaudēt darbu, un lūkojas uz ES, lai tā glābtu viņus.

Eiropa nevar būt tikai 27 valstu interešu apkopojums. Tai jābalstās uz solidaritāti un dalībvalstu un reģionu vēlmi īstenot to programmu mērķus, cik drīz vien iespējams.

Ekonomiskās krīzes laikā mums skaidri jāsaprot, ka mums jākoncentrējas uz Lisabonas mērķiem, jo īpaši nodarbinātības jomā. Kohēzijas politika ir tā, kurai ir finanšu instrumenti, kas krīzes laikā jāpielieto intensīvi un elastīgi. ES kohēzijas politikas finanšu resursi laika periodam no 2007. līdz 2013. gadam var ievērojami palīdzēt izpildīt ES atjaunotās Lisabonas stratēģijas izaugsmei un attīstībai mērķus, kas apvieno vienkāršos cilvēkus, uzņēmumus, infrastruktūru, enerģētikas nozari, kā arī pētniecību un inovācijas. Mums jāuzlabo koordinācija un jānovērš protekcionisms un visu veidu demagoģija. Mums jāatjauno kapitāla plūsmas un kapitāla pārsūtīšana.

Esmu pārliecināts, ka ieguldījumi inovācijās, jaunajās tehnoloģijās un ekoloģiskajās inovācijās nesīs jaunas iespējas, kas ir būtiskas, lai nodrošinātu efektīvu rīcību pašreizējā finanšu krīzē. Mums jālikvidē visi šķēršļi un jārada īsts atjaunojamās enerģijas iekšējais tirgus.

  Katrin Saks (PSE), rakstiski. – (ET) Es vēlētos pateikties referentei Ferreira kundzei par būtisku un laikus sniegtu ziņojumu. Pašreizējā krīzes situācijā ir izšķiroši, lai esošie fondi tiktu pilnībā izmantoti. Ir žēl, ka lielākā daļa dalībvalstu, kuras saskaņā ar jauno finanšu plānu ir tiesīgas saņemt atbalstu no struktūrfondiem un Kohēzijas fonda, nav spējušas šos fondus izmantot. Tas pats attiecas uz manu dzimteni Igauniju. Tam ir vairāki iemesli: pirmā lielākā problēma ir dalībvalsts pašas administratīvā spēja; šajā jomā dalībvalstis daudz ko varētu darīt pašas, un tās varētu uzlabot administratīvās funkcijas. Otrs iemesls izriet no Eiropas Savienības. Ir svarīgi, lai ES nodrošinātu elastīgākus noteikumus. Problēma ir, piemēram, ar tām programmām, kurās jāveic avansa maksājumi, kas pēc tam tiek finansēti. Pašlaik ir grūti dabūt kredītus, lai veiktu šos maksājumus. Jautājums, ko Eiropas Komisija gatavojas darīt attiecībā uz avansa maksājumiem, ir ļoti svarīgs. Nākamais svarīgais jautājums ir pašfinansēšanas likme pašreizējos apstākļos, šajā jomā jāapsver lielāks elastīgums. Trešais svarīgais jautājums ir uzraudzības mehānisms — pašreizējā birokrātija ir ļoti smagnēja.

Paldies par jūsu ziņojumu!

  Theodor Dumitru Stolojan (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Dažās dalībvalstīs, arī Baltijas valstīs, Rumānijā un Ungārijā, finanšu krīze un globālā recesija ir izgaismojušas strukturālo nelīdzsvarotību, kas ir radusies ekonomiskās izaugsmes periodā saistībā ar tiešo ārvalstu ieguldījumu un ārējā parāda strauju pieaugumu.

Katrā ES ekonomikas atveseļošanas plānā jāņem vērā, ka šīm valstīm ir nepieciešams ievērojams ārējais finansējums, lai varētu segt preču un pakalpojumu tirdzniecības deficītu. Ja nav šī ārējā finansējuma, minētās valstis ir nolemtas milzīgām, negaidītām korekcijām, kas aizslaucīs iepriekšējo gadu laikā iegūto labklājību, vājinās kohēziju ES un var pat apdraudēt teritorijas stabilitāti.

Padomei un Eiropas Komisijai ir konkrēts pienākums rast risinājumus, kā radīt nepieciešamo ārējo finansējumu. Minētajām dalībvalstīm ir pienākums laika posmā, kad tiek izmantots piešķirtais ārējais finansējums, īstenot strukturālās reformas, kas koriģēs radušos nelīdzsvarotību.

  Margie Sudre (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Reģionālā politika ir Eiropas ieguldījumu galvenais avots reālajā ekonomikā. Tās finansējuma paātrināšana un vienkāršošana var palīdzēt ekonomikas atveseļošanai, atjaunojot likviditāti mērķnozarēs.

Ātrāki, elastīgāki maksājumi ar vienotu likmi un veicot pilnu samaksu, kā to ierosina Komisija, ļaus nekavējoties īstenot projektus infrastruktūras, enerģētikas un vides jomā.

Valstu un reģionālajām iestādēm jāizmanto šīs iespējas un intensīvāk jāizmanto struktūrfondi, lai atbalstītu nodarbinātību, MVU, uzņēmējdarbības garu un arodapmācību, tajā pašā laikā dodot ieguldījumu saskaņā ar līdzfinansējuma noteikumiem, lai piešķirtais finansējums tādējādi tiktu izmantots pilnībā.

Es aicinu Francijas aizjūras departamentu reģionālās padomes un prefektūras kā struktūrfondu pārvaldības iestādes uzsākt šīs izmaiņas, lai to reģionālās programmas varētu nekavējoties tikt vērstas uz tiem projektiem, kas parāda vislielāko potenciālu izaugsmei un darbavietām.

Neskatoties uz pašreizējiem nemieriem Francijas aizjūras departamentos un protestu kustību, kas tagad skar Réunion, mums jāizpēta jaunas vietējās attīstības iniciatīvas un jāaktivizē visi mūsu rīcībā esošie ietekmes līdzekļi, arī tie, ko mums nodrošina Eiropas Savienība.

  Silvia-Adriana Ţicău (PSE), rakstiski. – (RO) ES 2008. gada decembra paziņojumā par Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu ir uzskaitītas jomas, kurās ES veiks ieguldījumus nākamo dažu gadu laikā, lai nodrošinātu ekonomisko izaugsmi un saglabātu darbavietas. Tās ir: atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem, paredzot finansējumu 30 miljardu eiro apmērā caur EIB; ieguldījumu palielinājums Eiropas enerģētikas tīklu starpsavienojumu un platjoslas infrastruktūras projektiem, paredzot finansējumu 5 miljardu eiro apmērā energoefektivitātes uzlabošanai ēkās; pētniecība un inovācijas.

Šie pasākumi jāatbalsta ar likumdošanas priekšlikumiem, kas garantē arī finanšu asignējumu. 2009. gada janvāra priekšlikumā regulai par enerģētikas projektu finansēšanu, kā tas paredzēts Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānā, nav ietverti finanšu asignējumi energoefektivitātei ēkās. Es uzskatu, ka tas nav pareizi, ja šajā ekonomiskajā krīzē ES neatbalsta prioritārus projektus finansiāli. Energoefektivitāte ēkās ir joma, kas ES var radīt apmēram 500 000 darbavietu, uzlabot pilsoņu dzīves kvalitāti un dot ieguldījumu ilgtspējīgai ekonomikas attīstībai, veicinot atjaunojamās enerģijas avotus. Es personiski uzskatu, ka tā būtu pašreizējās Eiropas Komisijas kļūda, ja tā negrasās atbalstīt ēku energoefektivitātes uzlabošanu, izmantojot finanšu pasākumus un instrumentus, atbilstošus finanšu mehānismus un dodot spēcīgu politisku mājienu Eiropas līmenī.

  Andrzej Tomasz Zapałowski (UEN), rakstiski. – (PL) Priekšsēdētājas kundze, šodien mēs apspriežam plānu, kā atdzīvināt ekonomiku saistībā ar Lisabonas stratēģijas prioritātēm. Lai gan ir pagājuši vairāki gadi, kopš šī stratēģija tika pasludināta, mēs redzam, ka tā netiek īstenota. Citiem vārdiem, mēs izstrādājam dokumentus, kurus pēc tam neīstenojam. Par to liecina kāda paraža, kas šajā Parlamentā kļuvusi par normu, proti, apbērt pilsoņus ar noteikumiem, kuri daudzos gadījumos padara viņu dzīvi grūtāku un kuriem nav nozīmīgas ietekmes uz viņu dzīves līmeni.

Turklāt pieaugošā finanšu krīze parāda, ka Eiropas Komisija un Padome ir pilnīgi attālinātas no sabiedrības ikdienas problēmām. Būtībā Komisijai nav patiesa rīcības plāna attiecībā uz pieaugošo krīzi. Visiem ir redzams, ka atsevišķas valstis pašas veic glābšanas pasākumus un centralizēti pārvaldītais, piecsimt miljonu vērtais tirgus nav spējīgs reāli ietekmēt krīzes plašumu.

Pēdējo gadu laikā Austrumeiropas valstīm tika norādīts, lai tās privatizē savas bankas, citiem vārdiem, lai tās pakārto savas bankas Rietumeiropas bankām. To tās arī naivi darīja, un šodien tieši šīs bankas spekulē un iznīcina ES jauno dalībvalstu tautsaimniecības.

SĒDI VADA: M. ROURE
Priekšsēdētāja vietniece