Priekšsēdētājs . − Darba kārtības nākamais punkts ir Padomes un Komisijas paziņojumi par G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmes secinājumiem.

  Petr Nečas, Padomes priekšsēdētājs. – (CS) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! 2009. gada 2. aprīlī Londonā notika G20 valstu un valdību vadītāju tikšanās, kuras mērķis bija apspriest turpmākos pasākumus globālās ekonomikas atveseļošanai un šāda mēroga krīžu novēršanai nākotnē. Šajā sanāksmē valstu un valdību vadītāji apņēmās darīt visu, kas vajadzīgs uzticības, ekonomiskās izaugsmes un nodarbinātības atjaunošanai, finanšu sistēmas maiņai, lai atjaunotu kredītu plūsmu, nostiprinātu finanšu noteikumus, atjaunotu uzticību tirgum un finansētu un reformētu mūsu starptautiskās finanšu iestādes, lai tās spētu sniegt efektīvu palīdzību krīzes pārvarēšanā un turpmāko krīžu novēršanā. Tajā pašā laikā valstu un valdību vadītāji paziņoja, ka labklājības palielināšanai viņi veicinās pasaules mēroga tirdzniecību un ieguldījumus un atteiksies no protekcionisma un sagatavos ekonomiku integrētai, videi draudzīgai un ilgtspējīgai izaugsmei un atveseļošanai.

ES bija ļoti svarīga loma šajos priekšlikumos un noskaņojumā. Daudzās, ja ne pat visās jomās, ES un G20 grupas Eiropas valstis bija galvenās vai vienas no galvenajām iniciatorēm sagatavošanas grupu darbā, un tas ievērojami ietekmēja panāktās vienprātības vērienu un pieņemto priekšlikumu galīgo redakciju. Tas attiecās uz tādām jomām kā finanšu tirgus regulējums un uzraudzība, finanšu sistēmas pilnīga pārredzamība, atteikšanās no protekcionisma, prasība pabeigt Dohas Attīstības programmu un attieksme pret ekonomikas atveseļošanu, tajā skaitā arī uzsvars uz nepieciešamību „iztīrīt” finanšu nozari, likvidējot nevērtīgus aktīvus un izveidojot pamatu ilgtspējīgai ekonomikai nākotnē. Pēdējais, bet ne vismaznozīmīgākais jautājums ir ES valstu solījums iepludināt līdzekļus SVF, kas ne tikai ietekmēs citu valstu vēlmi uzņemties līdzīgas saistības, bet – vissvarīgākais – būs nozīmīgs un varbūt pat galvenais faktors, pieņemot lēmumu stabilizēt tautsaimniecības, kuras nespēj tikt galā pašas. Tas ir jādara nevis ar ad hoc risinājumiem un divpusēju palīdzību, bet gan sistemātiski izmantojot šim nolūkam pastāvošās starptautiskās organizācijas. Šādi mēs stiprināsim šīs organizācijas finansiāli un atjaunosim arī to cieņu un autoritāti.

Tādēļ es vēlētos paskatīties no zināma attāluma, ko G20 valstu augstākā līmeņa Londonas sanāksme varētu nozīmēt pasaules ekonomikai un jo īpaši ES.

Sākšu ar atskatu uz 1933. gadu. 1933. gada jūnijā Londonā tikās 66 valstu pārstāvji, lai mēģinātu izveidot kopīgu plānu pasaules ekonomikas atveseļošanai lielās ekonomiskās krīzes pašā vidusposmā. Londonas Monetāro un ekonomikas konferenci, kuras mērķis bija atdzīvināt pasaules mēroga tirdzniecību, stabilizēt cenas un atjaunot zelta standartu, organizēja Nāciju līga, un tikšanās laikā pasaules ekonomiskā situācija līdzinājās pašreizējai. Taču pēc mēneša šī konference beidzās ar neveiksmi un tai sekojošu uzticības zaudēšanu, ekonomikas sabrukums turpinājās, daudzas valstis devalvēja valūtu, mēģinot nostiprināt pašas savu tautsaimniecību uz citu valstu rēķina. Eiropas valstis ierāvās sevī, un ASV ekonomika norobežojās izolācijā, kas ilga daudzus gadus. Tā kā lejupslīde izvērsās par dziļu depresiju, palielinājās bezdarbs un sociālā spriedze, un politiskā saspīlējuma sekas noveda pie Otrā pasaules kara. Vairākas nedēļas pirms augstākā līmeņa sanāksmes Londonā 2009. gadā bija grūti nemeklēt līdzības ar 1933. gada Londonas augstākā līmeņa sanāksmi. Laimīgā kārtā vismaz pagaidām šķiet, ka pasaule ir mācījusies no piedzīvojumiem.

Pēc daudziem nepiepildītu cerību un gaidu, neuzticības tirgum un arvien dziļākas lejupslīdes mēnešiem G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmei bija gandrīz vai politisks pienākums izdoties. Tas bija ārkārtīgi grūts uzdevums, ņemot vērā dažādu valstu un grupu ļoti atšķirīgās cerības un to, ka dažas no šīm cerībām nebija gluži reālas. Dāmas un kungi! Ir pāragri pateikt, vai G20 valstu augstākā līmeņa sanāksme ir izdevusies. Tomēr nedēļas, kas pagājušas pēc šī samita, dod iemeslu piesardzīgam optimismam, ka tas tiešām ir bijis pagrieziena punkts šajā globālajā lejupslīdē un var kļūt par galveno vēsturisko notikumu pasaules ekonomiskajā sadarbībā. Tas pat var izturēt laika pārbaudi un iegūt tādu pašu nozīmi kā Bretonvudas konference 1944. gadā, kas ceturtdaļgadsimtu noteica pasaules ekonomiskās sadarbības formu un ietekmē to vēl pēc 60 gadiem.

Taču G20 sanāksmē izvirzīto ideju vēsturiskā nozīme kļūs skaidra tikai tad, kad būs izpildīti visi sanāksmē noteiktie mērķi. Neraugoties uz šo nepieciešamo piesardzību, ir četri iemesli, kāpēc G20 valstu augstākā līmeņa Londonas sanāksmi var uzskatīt par veiksmīgu sākumu ekonomikas atveseļošanai un pārejai uz jaunu un ilgtspējīgāku pasaules ekonomiku un pasaules ekonomikas lēmumu pieņemšanas veidu.

Pirmais iemesls: G20 valstis tiešām veicināja uzticību ekonomikai un tirgiem. Pagaidām šis uzticības pieaugums vēl nav pārāk liels, taču pilnīga uzticības atgūšana, protams, prasīs laiku. No uzticības palielināšanas viedokļa vissvarīgākā bija G20 valstu izturēšanās. Sastopoties ar dziļu globālu krīzi, tās saglabāja vienotību un panāca plašu vienprātību.

Pašreizējā nedrošības periodā ārkārtīga nozīme bija arī tām, ka G20 dalībnieces apstiprināja dažas fundamentālas ekonomikas paradigmas: mūsu globālā ekonomikas plāna pamatam vai kodolam ir jābūt darbavietām, to cilvēku vajadzībām un interesēm, kuri nebaidās darba, un tas attiecas uz visu pasauli – ne tikai uz bagātām, bet arī uz nabadzīgām valstīm. Mūsu globālā atveseļošanas plāna pamatā ir jābūt ne tikai pašreizējās, bet arī nākamās paaudzes vajadzībām un interesēm. Atveseļošana nedrīkst notikt uz mūsu bērnu un bērnubērnu rēķina. Ilgtspējīgas globalizācijas un augošas labklājības vienīgais drošais pamats ir atvērta pasaules ekonomika, kas balstās uz tirgus principiem, efektīvu regulējumu un spēcīgām pasaules organizācijām.

Otrkārt, G20 valstu augstākā līmeņa sanāksme bija ļoti spēcīgs vēstījums – bez šaubām, spēcīgākais 60 gadu laikā, – ka pasaule atgriežas pie daudzpusības visas pasaules ekonomiku ietekmējošu lēmumu pieņemšanā. Augstākā līmeņa sanāksmes secinājumos valstu un valdību vadītāji vēlreiz pauda pārliecību, ka labklājība ir nedalāma un ka valstu izaugsmei ir jābūt kopīgai, lai nodrošinātu ekonomikas ilgtspēju. Ja pašreizējā krīze kaut ko ir iemācījusi, tad to, ka mums visiem ir vienāds liktenis ekonomiskā ziņā. Mēs visi atrodamies vienā laivā – lielas un mazas valstis, atvērtas un slēgtas valstis. Iepriekšējos 10 – 15 gados mūsu ekonomiku savstarpējā saistība ir devusi ārkārtīgi lielu labumu – ilgu laiku nav bijis lielu konfliktu, valdījusi nepieredzēta ekonomiskā labklājība un straujākā ekonomiskā izaugsme cilvēces vēsturē, un simtiem miljoniem cilvēku ir bijusi iespēja izrauties no galējas nabadzības. Šis laiks ir nesis tirgus paplašināšanos mūsu ražotājiem, zemu inflācijas un zemu bezdarba līmeni. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam atteikties no šīm priekšrocībām. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi saskaņot mūsu politiku gan labos, gan sliktos laikos, un G20 valstu augstākā līmeņa sanāksme to apstiprināja.

Treškārt, valstu un valdību vadītāji panāca vienprātību jautājumos, kuros vēl pirms gada vai pat pirms dažiem mēnešiem vienprātība nebija iedomājama. Londonā pieņemtās saistības vainagoja intensīvas, trīs mēnešus ilgas darba sarunas, un tās iezīmēja īstu izrāvienu. Ja šīs saistības tiks izpildītas un īstenotas dzīvē, tad tās neapšaubāmi būs labs pamats profilaksei, lai mēs varētu novērst šādu graujošu krīžu atkārtošanos nākamajos gadu desmitos.

Ceturtkārt, šī augstākā līmeņa sanāksme radīja pārmaiņas pasaules ekonomiskās sadarbības telpā, izveidojot jaunu spēku sadalījumu. Tika pilnībā atzīta nozīme, kāda ir lielākajām no jaunajām ekonomikām. Attīstītās valstis un strauji augošās tautsaimniecības bija vienotas arī atziņā, ka visu interesēs ir nabadzīgo valstu un neaizsargātāko ekonomisko grupu stabilitāte visā pasaulē. Tas iezīmē stratēģiski nozīmīgu pārmaiņu. Tas nozīmē, ka Eiropai nāksies cīnīties ar jaunu redzējumu un sarežģītu politiku, lai saglabātu pozīcijas pasaules ekonomikas lēmumu pieņemšanā. Nepietiks tikai ar ES ekonomikas lielumu un pagātnes mantojumu, lai nākotnē saglabātu ES svarīgo stratēģisko nozīmi ekonomisko lēmumu pieņemšanā.

Neraugoties uz to, ES var uzskatīt augstākā līmeņa Londonas sanāksmi par neapšaubāmu panākumu. Šī sanāksme atbalstīja visas prioritātes, par kurām ES dalībvalstu vadītāji vienojās 2009. gada 19. – 20. marta Eiropadomē. G20 valstu augstākā līmeņa sanāksme Londonā atteicās no protekcionisma, apņēmās veidot atbildīgu un ilgtspējīgu ekonomisko politiku, atbalstīja daudzpusību un apstiprināja visas ES dalībvalstu noteiktās galvenās prioritātes attiecībā uz finanšu nozares regulējumu. Kā jau teicu, G20 valstu sarunās ES dalībvalstis pirmās vai vienas no pirmajām ierosināja virkni jautājumu. Taču daudzi jautājumi ir palikuši bez atbildes arī pēc G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmes.

Pirmkārt, neraugoties uz iepriekšējos mēnešos panākto ārkārtīgi lielo progresu, finanšu noteikumu un uzraudzības jomā joprojām nav atrisinātas daudzas problēmas, un pie tām joprojām rit darbs. Protams, ES līmenī pastāv skaidrs ceļvedis un grafiks nākamajiem diviem mēnešiem, un uzdevumu sadalījums starp Eiropas Komisiju, Eiropas Centrālo banku, Eiropas Finanšu komiteju, ECOFIN un jūnija Eiropadomi. Šajā programmā ir iekļauts arī steidzams uzdevums īstenot stingrus pasākumus finanšu pārskatu standartu jomā, kas Eiropas bankām dos iespēju darboties salīdzināmos konkurences apstākļos ar Amerikas bankām.

Otrkārt, G20 valstu vadītāji Londonā apstiprināja Vašingtonas sanāksmē iepriekš izteiktās saistības neveidot barjeras starptautiskās tirdzniecības jomā. G20 valstu augstākā līmeņa sanāksme apstiprināja arī apņemšanos pabeigt Dohas Attīstības programmu „ar vērienīgu un līdzsvarotu iznākumu”. Taču šīs saistības jau ir pieņemtas G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmē pagājušā gada novembrī, kur valstu un valdību vadītāji pat solīja līdz 2008. gada beigām vienoties par Dohas Attīstības programmu. Tādēļ vēl ir jāredz, cik šīs saistības ir nopietnas šoreiz. Tomēr G20 valstu vadītāji Londonā nāca klajā ar jaunu paziņojumu, ka turpmāk viņi personīgi pievērsīs uzmanību Dohas Attīstības programmai, un garantēja, ka Dohai tiks pievērta politiskā uzmanība visās nākamajās politiskajās sanāksmēs, kuru kontekstā iekļausies šis jautājums. Šo nolīgumu noslēgšanas veicināšanai ir jābūt vienai no ES prioritātēm.

Treškārt, G20 valstu augstākā līmeņa sanāksme apņēmās nodrošināt USD 1.1 triljonu ar SVF un daudzpusējo attīstības banku starpniecību, lai palīdzētu atjaunot kredītu plūsmu, ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību pasaules ekonomikā. Tas vēl ir jānoskaidro un jāvienojas par šo saistību detaļām. Šajās saistībās ir noteikti īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa posmi, un īstermiņa posmā iekļauti EUR 75 miljardi, ko ES valstis apsolīja SVF maksājumu stabilitātes līdzsvarošanai valstīs, kurām neatliekami vajadzīga šāda palīdzība. Arī šīs saistības vēl ir detalizēti jāizstrādā, un mūsu valstu finanšu ministriem ir jāstrādā pie šo saistību formas un mehānismiem.

Attiecībā uz vidēja un ilgtermiņa saistībām nostiprināt daudzpusējās institūcijas pastāv saistības nodrošināt SVF nepieredzēti lielu daudzpusēju aizdevumu USD 500 miljardu apmērā. Turklāt augstākā līmeņa Londonas sanāksme paziņoja, ka G20 valstis atbalstīs jauno SDR (speciālās aizņēmumtiesības) jautājumu, citiem vārdiem sakot, jautājumu par SVF paša valūtu, ko SVF dalībvalstis var izmantot savstarpējos norēķinos. Šajās saistības ir runa par SDR 250 miljardiem. SDR jautājums tāpat kā daudzpusējais kredīts ir saistīts ar nosacīti sarežģītiem tehniskiem regulējumiem, tostarp SVF oficiālu organizāciju apstiprinājumiem, sarunām ar iesaistītajām valstīm un nolīgumu ratifikāciju fonda dalībvalstu valstu parlamentos. Tas viss var prasīt vairākus gadus, un tādēļ mūsu cerībām joprojām ir jābūt drošām, taču reālām.

Minētās apņemšanās ir saistītas arī ar vienošanos, ka G20 valstis darīs visu iespējamo, lai nodrošinātu 2008. gada aprīļa reformu ātru īstenošanu SVF lēmēju struktūrās, jo pašlaik lēmumu pieņemšanu aizkavē lēnā ratifikācija valstu parlamentos. G20 valstis lūdza SVF pasteidzināt arī dalībnieku daļu un balsstiesību reformu nākamo kārtu, lai tā būtu pabeigta līdz 2011. gada janvārim. ES valstīm ir jāpievērš pietiekami liela uzmanība šai gaidāmajai reformai, jo tās rezultātā daudzas lielas un mazas ES dalībvalstis var zaudēt iespēju to pārstāvjiem tieši vai netieši piedalīties SVF lēmumu pieņemšanā un tieši piekļūt informācijai. Ir gaidāma arī reforma, kuras mērķis ir SVF nozīmes palielināšana pasaules ekonomikas lēmumu pieņemšanā. Līdz šim daudzas dalībvalstis ir maz interesējušās par šo jautājumu, taču nākamajos mēnešos tām joprojām ir ļoti rūpīgi jāseko līdzi šim jautājumam.

Ceturtkārt, ir vēl viena joma, kas prasa nopietnas un rūpīgas diskusijas un risinājumu. Tā ir globālā nevienlīdzība un jautājums par pasaules valūtas sistēmu nākotnē. Šie jautājumi tika tīši izslēgti no augstākā līmeņa Londonas sanāksmes darba kārtības, un tādējādi tie joprojām ir nākotnē risināmo jautājumu lokā. Saistībā ar to ir vērts atgādināt, ka tieši nespēja vienoties par pasaules valūtas kārtību pazudināja 1933. gada Londonas samitu. Šodien šis jautājums nav vienkāršāks kā toreiz. ES tam ir jāvelta pietiekami liela uzmanība, jo šī jautājuma risinājums joprojām ir svarīgs ekonomikas ilgtspējīgai atveseļošanai un postošu pasaules krīžu novēršanai.

Dāmas un kungi! Nobeigumā es gribu pateikties Lielbritānijai, valstij, kura uzņēma G20 prezidentūru, par augstākā līmeņa sanāksmes organizēšanu un, galvenais, par nedēļām un mēnešiem ilgu darbu pie visa diskusiju un sarunu procesa organizēšanas pirms šīs sanāksmes. Rīkotāji ir strādājuši lieliski, un viņi ir pelnījuši mūsu aplausus, jo ir ievērojami veicinājuši panākto progresu un vispārējo vienprātību noslēgumā.

Ir cerība, ka G20 valstu augstākā līmeņa sanāksme ievadīs jaunu un veiksmīgu laikmetu pasaules ekonomiskajā sadarbībā. Esmu cieši pārliecināts, ka uz to ir ievērojamas izredzes. G20 valstu augstākā līmeņa sanāksme ir lielisks sākumpunkts pasaules ekonomikas krīzes pēc iespējas ātrai apturēšanai. Ir radusies arī iespēja mainīt savstarpēji saistītās pasaules ekonomikas nākotnes formu, lai labāk sagatavotos ilgtspējīgai ražošanai un saskaņotai ekonomisku lēmumu pieņemšanai. Daudz kas vēl palicis līdz galam nepadarīts, un ir jāizpilda daudz saistību. Nākamie mēneši un gadi parādīs, kādā mērā augstākā līmeņa Londonas sanāksme ir pelnījusi vietu vēstures grāmatās. Jebkurā gadījumā, G20 sanāksme iezīmējas stratēģisko pozīciju maiņu pasaules ekonomikā. Ir svarīgi, lai ES ieiet šajā jaunajā laikmetā ar skaidru un reālu redzējumu un politiku, kas nodrošinās Eiropai tādas pašas stratēģiskās nozīmes saglabāšanu, kāda tai bija agrāk un kādu pelna tās 500 miljoni iedzīvotāju.

SĒDI VADA: G. ONESTA
Priekšsēdētāja vietnieks

  Pervenche Berès (PSE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Es labi zinu, ka pret Padomi neko nevar iesākt, tomēr pat ja tā, mūsu darbs ir ļoti aizkavēts.

Mūsu darba kārtībā ir daudz svarīgu diskusiju. Padomei ir rezervētas piecas minūtes, un tā runā 20 minūtes. Es uzskatu, ka tas liecina par necieņu pret Eiropas Parlamenta deputātiem.

  Priekšsēdētājs. – Jūs zināt mūsu Reglamentu tikpat labi kā es, Berès kundze! Es varu lietot āmuriņu pret visiem deputātiem, taču es varu tikai lūgt Komisiju un Padomi izteikties tikpat lakoniski, kā nupat izteicāties jūs.

Komisāra kungs, es jūs ļoti lūdzu! Jūsu laiks nav ierobežots, tomēr jums jāzina, ka manā priekšā ir papīra lapa, kas man saka, ka piecas minūtes varētu būt pieņemamas.

  Olli Rehn, Komisijas loceklis − Priekšsēdētāja kungs! G20 valstu augstākā līmeņa Londonas sanāksmei ir ievērojami rezultāti. Tie skaidri vēsta par globālo vienotību, lai strādātu kopā un izvestu pasaules ekonomiku no pašreizējās krīzes atpakaļ uz izaugsmes un darbavietu radīšanas ceļa.

G20 pievērsās trim plašiem darbības virzieniem, un es šeit aizvietoju kolēģi Joaquín Almunia, kurš šodien turpina paplašināt šos virzienus lielā SVF sanāksmē Vašingtonā un tādēļ nevar piedalīties šajā plenārsēdē.

Atļaujiet man sniegtu jums koncentrētu Komisijas vērtējumu par rezultātu un turpmāko rīcību attiecībā uz šiem trim darbības virzieniem.

Pirmkārt, ir skaidrs, ka valstu vadītāji vienojās darīt visu iespējamo, lai atjaunotu izaugsmi, un pašlaik pirmā un galvenā prioritāte ir atjaunot kredītu plūsmas kanālus. Attiecībā uz to ir nepieciešams tikt galā ar novājinātiem, indīgiem aktīviem, tādējādi atbalstot G20 valstu finanšu ministru martā pieņemtos principus, kas pilnībā atbilst Eiropas Savienības pieņemtajai attieksmei.

Tika panākta arī vienošanās nekavējoties īstenot deklarētos ekonomikas stimulēšanas pasākumus, un ES saskaņotais fiskālais stimuls vairāk nekā 3 % - varbūt gandrīz 4 % - apmērā no IKP ir ļoti svarīgs pašai Eiropai un sniedz svarīgu ieguldījumu G20 īstermiņa makroekonomiskajā reakcijā uz krīzi.

G20 iznākumam ir jānodrošina arī atbilstīgs līdzsvars starp īstermiņa fiskālo ekspansiju, kas, bez šaubām , ir vajadzīga, un ilgtermiņa fiskālo ilgtspēju, kas aicina pakāpeniski noņemt stimulus, kad pienāk laiks. Arī šeit Eiropas vienprātība par nepieciešamību aizsargāt fiskālo ilgtspēju vidējā termiņā ievērojami veicināja līdzsvarota virziena pieņemšanu Londonā.

Tirdzniecības protekcionisms ir potenciāls apdraudējums jebkurā globālā lejupslīdē. Tādēļ bija svarīgi, lai G20 apstiprina saistības saglabāt tirdzniecības un investīciju atvērtību un izvairīties no jebkāda veida protekcionisma.

Otrais darbības virziens ir vērienīgs pasaules finanšu noteikumu pārveides plāns, un tika panākta vienošanās, ka nākotnē regulējumi ir jāpiemēro visām bankām vienmēr un visur. G20 spēra lielu soli uz priekšu virzībā uz pasaules regulatīvo konverģenci, ko jau sen pieprasa Eiropa.

Mums izdevās sasniegt šādus mērķus: uzlabotas prasības banku kapitāla un likviditātes rezervēm, pasākumi sviru veidošanas ierobežošanai; regulējumi par drošības fondiem un privātu kapitāla apvienošanu; vienošanās par kredīta atvasināto instrumentu tirgu labāku regulējumu un uzraudzību; vērienīgāks regulējums attiecībā uz kredītvērtējuma aģentūrām; pasaules uzraudzības kolēģiju izveide visām lielajām pārrobežu bankām; Finansiālās stabilitātes padomes jauno principu pieņemšana par atlīdzību un prēmijām lielu finanšu iestāžu izpilddirektoriem. Valstis vienojās arī par radikālu rīcību attiecībā uz sadarbībā neieinteresētām ārzonas nodokļu paradīzēm. Tādēļ nākotnē fiskālie „zaķi” vairs nevarēs paslēpties nevienā pasaules daļā. Mēs jo īpaši atzinīgi vērtējam atsauci uz bankas darījumu noslēpumu atcelšanu.

Mēs atzinīgi vērtējam arī vairāku valstu neseno paziņojumu par virzību uz OECD standartiem attiecībā uz informācijas apmaiņu nodokļu vajadzībām. Vispārēji runājot, finanšu noteikumu jomā tagad ir panākts lielāks progress nekā visā pēdējā desmitgadē.

Treškārt, ir panākta vienošanās par starptautisko finanšu iestāžu reformu, lai nodrošinātu spēcīgas iestādes pasaules ekonomikai un atbilstīgu pārstāvniecību attīstības valstīm. Vienojās par SVF līdzekļu ievērojamu palielināšanu, un ES un tās dalībvalstis vada šo procesu un rāda ceļu šajā virzienā. Dažas valstis ir sekojušas ES un Japānas piemēram, solot līdzekļus SVF, tomēr vēl ir vajadzīgi solījumi, it sevišķi no Amerikas Savienotajām Valstīm un Ķīnas.

Nākamais, ir svarīgi ātri īstenot G20 lēmumus. Mēs nedrīkstam aizmirst arī līdzsvarotākas pasaules ekonomikas veidošanu un izvairīšanos no pagātnes kļūdām. Pasaules izaugsmes modelī būs vajadzīgas dziļas pārmaiņas – es runāju par ASV milzīgo budžeta deficītu un Ķīnas lielo tirdzniecības atlikumu, – lai pasaules ekonomika atgrieztos uz ilgtspējīgas izaugsmes ceļa.

Vadītāji vienojās par atkārotu tikšanos līdz gada beigām, iespējams, septembrī. Būs vajadzīga efektīva koordinācija, lai Eiropa joprojām varētu vadīt G20 procesu, un tam ir jābūt mūsu pastāvīgajam mērķim.

Visbeidzot, cīņai pret pašreizējo krīzi ir vajadzīgi gan efektīvi, gan saskaņoti fiskāli stimuli un reformas kā finanšu noteikumos, tā arī starptautiskajās institūcijās.

Atcerēsimies, ka šo krīzi izraisīja pārmērības un alkatība finanšu tirgos, it sevišķi Volstrītā. Eiropai tas nozīmē jautājumu par atgriešanos pie Eiropas modeļa galvenajām vērtībām, kas prasa uzņēmēju iniciatīvu apvienošanu, cieņu pret ražojošu darbu un tiekšanos pēc solidaritātes. Citiem vārdiem sakot, mūsu kopējais izaicinājums tagad ir glābt Eiropas sociālā tirgus ekonomiku no finanšu kapitālisma sistemātiskajām kļūdām.

  Joseph Daul, PPE-DE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Nečas kungs, Rehn kungs, dāmas un kungi! Mēs pārciešam visu laiku pirmo pasaules mēroga ekonomikas lejupslīdi. Šī lejupslīde prasa saskaņotu reakciju starptautiskā līmenī. Tas ir vienīgais veids, kā mēs visi varam no tās izkļūt.

G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmē panāktā vienošanās palīdzēs mums atrast īsto ceļu uz izaugsmi un darbavietām. Londonā pasaules līderi trīskāršoja SVF piešķirtos līdzekļus, piešķīra papildu kredītus attīstības bankām un vēlreiz apliecināja atbalstu brīvai starptautiskai tirdzniecībai. Šī programma, kuras mērķis ir kredītu, izaugsmes un nodarbinātības atjaunošana, dos mums tirgus stabilizēšanai un, galvenais, uzticības atjaunošanai pasaules ekonomikai vajadzīgo laiku.

Taču mums ir jābūt modriem, un mēs nedrīkstam ļauties vieglu risinājumu kārdinājumam. Mēs nekādā ziņā nedrīkstam traucēt protekcionisma spoka atdusu. Ja mēs slēgsim robežas tirdzniecībai un apmaiņai, mēs vienkārši atkārtosim mūsu priekšgājēju kļūdas 1929. gada krīzes laikā.

Šodien vairāk nekā jebkad mums ir vajadzīga lielāka nevis mazāka tirdzniecība. Ja mums savā laikā būtu izdevies izveidot reālu transatlantijas ekonomiku bez barjerām ar mūsu galveno tirdzniecības partneri Amerikas Savienotajām Valstīm, mēs jau būtu radījuši papildu 3.5 % izaugsmi. Pie tā mums ir jāstrādā.

Mums ir jāveicina izaugsme ne tikai tādēļ, lai aizsargātu pašreizējās darbavietas, bet arī – un tas ir galvenais – tādēļ, lai radītu jaunas darbavietas. Mani kolēģi no kreisā spārna prasa lielākus sociālus ieguldījumus un lielāku sociālo drošību. Jādomā, ka viņi grib aizsargāt darbavietas, noslēdzot mūsu tautsaimniecības. Pārredzama ekonomika, kas dod iespēju katram cilvēkam izpaust viņa dotības, ir inovatīva un ilgtspējīga ekonomika. Mums ir vajadzīga sociāla tirgus ekonomika.

Mums ir jāmācās no dažu iepriekšējo mēnešu kļūdām, un viena no galvenajām problēmām finanšu nozarē bija finanšu noteikumu un uzraudzības trūkums. Tā ir – mēs nevarēsim atjaunot iedzīvotāju uzticību ekonomikai, kamēr nebūsim atjaunojuši uzticību finanšu sistēmai.

Lai to paveiktu, mums ir jāpaplašina visu finanšu iestāžu un visu finanšu instrumentu, tostarp riska ieguldījumu fondu, regulējums un uzraudzība. Mums ir jācīnās pret nodokļu paradīzēm, jāatbrīvojas no banku noslēpumiem un jāpastiprina kredītvērtējuma aģentūru uzraudzība.

Globalizētajā ekonomikā, kur tirgi nekad neguļ, mūsu vienīgā aizsardzība ir pārredzamība. Ieguldītājiem ir jāzina, ka visā pasaulē tiek piemēroti vienādi standarti.

Visbeidzot, mēs esam atbildīgi arī jaunattīstības valstu priekšā. Šī krīze nedrīkst sagraut darbu, ko mēs gadu gaitā esam ieguldījuši šajā lietā. Tāpēc mums ir jāturpina spiediens, mudinot PTO nekavējoties pielāgoties 21. gadsimtam un jauniem noteikumiem.

Pasaules nabadzīgākajām valstīm ir vajadzīga palīdzība, lai tās kļūtu par īstām pasaules ekonomikas dalībniecēm. Šādā veidā pasaules ekonomikas pieaugums varēs būt USD 150 miljoni gadā. Lielāko daļu šīs naudas saņems jaunattīstības valstis.

Tāpēc mēs atbalstām G20 saistības piešķirt 850 miljardus papildu līdzekļu jauno tirgus ekonomikas valstu un jaunattīstības valstu izaugsmes atbalstam.

Dāmas un kungi! Mēs izkļūsim no ekonomikas un finanšu krīzes tikai ar pārmaiņām – ja mainīsim starptautisko pārvaldību un mainīsim mūsu iecietīgo attieksmi pret tiem, kuri neievēro noteikumus.

  Poul Nyrup Rasmussen, PSE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs! Svarīgākais jautājums, bez šaubām, ir – ko tagad darīt? Kas jādod Eiropai, kad šā gada septembrīt turpināsies G20 valstu sanāksme?

Man šeit ir SVF visjaunākās prognozes. Diemžēl man jāsaka komisāram Rehn kungam, ka pat ar visu to, ko mēs esam izdarījuši, ekonomiskā izaugsme eirozonā šogad pazemināsies par 4.2 %, un tikai Vācijā vien šis skaitlis būs 5.6 %. Mēs to esam transponējuši makroekonomiskajos aprēķinos, un varu jums pateikt, kolēģi, ka tas nozīmē, ka 2010. gada pavasarī mums Eiropas Savienībā būs 27 miljoni bezdarbnieku. Būtībā tas nozīmē, ka pēc diviem gadiem bezdarbs Eiropas Savienībā būs palielinājies par 10 miljoniem zaudētu darbavietu.

Tagad mums ir jārīkojas ātri, saskaņoti un efektīvi, tieši tā, ka teica Olli Rehn. Secinājums pēc Londonas G20 ir tāds, ka ja vajag darīt vairāk, mēs esam ar mieru darīt vairāk. Es nevaru pateikt neko citu kā vien atkārtot šo skaitli – 27 miljoni cilvēku bez darba. Vai vajadzīgi vēl kādi argumenti, lai darītu vairāk?

Es gribētu ierosināt paveikt četras lietas, gatavojoties septembra G20: pirmkārt, sagatavot jaunus, saskaņotus pasākumus, lai mazinātu šos masveida bezdarba draudus; otrkārt, ievērot Jacques de Larosière grupas divus priekšlikumus – izveidot uzraudzības padomi un piešķirt plašākas pilnvaras tā dēvētajām korporatīvās sociālās atbildības (CSR) organizācijām; treškārt, īstenot efektīvus finanšu noteikumus, kas atteicas uz riska ieguldījumu fondiem un privātu pašu kapitālu; ceturtkārt, sagatavot Eiropu uzdevuma veikšanai jauna globāla nolīguma vecināšanā, tajā skaitā ar tām jaunattīstības valstīm, kuras vissmagāk skārusi ekonomiskā krīze.

Komisāra kungs, lūdzu, nestāstiet man vēlreiz, ka esat īstenojis 4 % finansiālu stimulu, tajā skaitā automātiskos stabilizatorus. Nākamreiz tie būs 5 %, kad bezdarbs palielināsies līdz 27 miljoniem nenodarbināto. Būsim godīgi un veidosim darbavietas. Mēs to varam darīt kopā.

  Margarita Starkevičiūtė, ALDE grupas vārdā. – (LT) Arī es gribētu atzinīgi novērtēt Londonā panākto vienošanos, tomēr tajā pašā laikā uzsvērt, ka pasaules ekonomikai ir vajadzīga pasaules pārvaldība. Eiropas Savienība var uzņemties šāda vadītāja uzdevumu divu iemeslu dēļ, jo gan pēc kara, gan pēc Padomju bloka sabrukuma tā īsā laikā spēja pārstrukturizēt ekonomiku. Mums ir ievērojama pieredze šādu sarežģītu procesu pārvarēšanā.

To pamatā ir jābūt strukturālajām reformām. Mums ir jādod vieta jaunām ierosmēm. Ja mēs tagad koncentrēsim uzmanību uz tehniskām detaļām, uz noteikumu uzlabošanu – kas, bez šaubām, ir vajadzīga, – mēs zaudēsim iniciatīvu un telpu kustībai. Kustība un jaunas darbavietas rodas tikai tad, kad notiek strukturālas pārmaiņas. Kādas strukturālas pārmaiņas Eiropas Savienība var piedāvāt pasaulei?

Vispirms mums ir jāmodernizē pārvaldība, jāmodernizē Eiropas Savienības finanšu tirgi, mūsu atbalstam ir jābūt Eiropas kopējam tirgum, un mēs nedrīkstam slēpties savos nacionālajos stūrīšos. Ja mēs varēsim strādāt kopā Eiropas kopējā tirgū, tas būs lielisks piemērs pasaulei, ka mums nevajag piekopt protekcionismu, ka tieši atvērtība, sadarbība, kapitāla aprite un makroekonomiskais līdzsvars, pamatojoties uz vispārējiem nolīgumiem, palīdzēs mums saglabāt stabilitāti un atdzīvināt ekonomiku. Eiropas pieredze šajā jomā ir nenovērtējama.

Man vienmēr ir bijis grūti saprast, kāpēc mēs to nedarām. Varbūt mēs pievēršam pārāk lielu uzmanību šiem riska ieguldījumu fondiem un pārāk mazu uzmanību cilvēku dzīvēm.

  Roberts Zīle, UEN grupas vārdā. – (LV) Paldies, priekšsēdētāja kungs! Mūsu rezolūcijas projektā par G20 samitu ir minēts, ka, pirmkārt, vairākas Eiropas Savienības valstis ir saņēmušas Starptautiskā Valūtas fonda atbalstu maksājumu bilances problēmu risinājumam un, otrs fakts, ka vairākas eiro zonas valstis, tieši pateicoties eiro, spēja izvairīties no valūtas kursa spiediena šajā situācijā. Taču diemžēl tās jaunās Eiropas Savienības dalībvalstis nevar šo valūtas riska spiedienu mazināt, jo viņas nevar iekļūt eiro zonā. Tai pašā laikā ekonomika tika pārkarsēta vairākās jaunās Eiropas valstīs tieši tāpēc, ka daudzas Eiropas bankas, cīnoties par tirgu šajās valstīs, iepludināja ļoti daudz naudas, un tagad viss valūtas risks ir palicis uz kredītņēmēju pleciem. Tāpēc mans aicinājums būtu — apsvērt, vai īpaši tās jaunās Eiropas dalībvalstis, kuras ir pievienojušās „exchange rate mechanism tool” sistēmai, tur fiksētu kursu, kas ļauj atmaksāt lielu daļu no šiem kredītiem atpakaļ Eiropas bankām, tomēr nenozīmētu, ka būtu jāpalīdz arī šīm valstīm ar eiro ātrāku ieviešanu. Vēl jo vairāk, ka solidaritātei ir ļoti svarīga nozīme arī grūtajos laikos, un mēs īstenībā esam vienā laivā, it īpaši tagad, kad, ja godīgi runā, Māstrihtas kritērijus nespēj izpildīt arī tās valstis, kas jau ir ieviesušas eiro, ar vairāk kā 10 % budžeta deficītu. Tā ka esam vienā laivā, un domāsim līdzīgi! Paldies!

  Caroline Lucas, Verts/ALE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs! G20 bija vispārēji zaudēta iespēja vienlaikus atrisināt gan vides, gan ekonomikas krīzi – citiem vārdiem sakot, īstenot to, ko mēs dēvējam par „zaļo, jauno kursu”. Šai sanāksmei vajadzēja būt brīdim, kad tiek veikti jauni, plaši ieguldījumi atjaunīgajā enerģijā un energoefektivitātē, piemēram, ne tikai tāpēc, ka mums ir nekavējoties jārisina klimata pārmaiņu problēma, bet arī tāpēc, ka ieguldījumi zaļajās tehnoloģijās ir viens no labākajiem veidiem, kā atkal sagādāt cilvēkiem darbu.

Zaļā enerģija, piemēram, nozīmē daudz vairāk darbavietu, vairāk nekā ieguldījumi parastajā uzņēmējdarbībā, taču G20 pieņemtā pakete joprojām redzēs pasauli ekonomikā ar augstu oglekļa emisiju – tieši tajā laikā, kad mums būtu jāpāriet uz ilgtspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju. SVF un Pasaules Bankas vajadzībām tika atrasti miljardi eiro, bet ārkārtīgi svarīgajai pārejai uz zaļo ekonomiku nopietna nauda neatradās, bija vienīgi vārgas vēlmes – tikai runas par runām.

Paziņojuma vārdi par klimata pārmaiņām un zemas oglekļa emisijas ekonomiku bez īpašām saistībām kā maznozīmīgi tika minēti tikai divos punktos paziņojuma beigās. Tā ir traģēdija, ka tieši tajā brīdī, kad ekonomiskā sistēma un pasaules vide tuvojas sabrukumam, ir zaudēta šī izšķirošā iespēja mainīt virzienu un nodrošināt gan šīs krīzes pārvarēšanu, gan zaudēto darbavietu atgūšanu.

  Francis Wurtz, GUE/NGL grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Nupat dzirdētais G20 sanāksmes rezultātu vērtējums – veiksmes stāsts, krīzes pavērsiena punkts, ārkārtīgs sasniegums Eiropas Savienībai un tā tālāk, – manuprāt, liek uzdot divus jautājumus.

Pirmais attiecas uz pašreizējās pasaules finanšu sistēmas, ar ko Eiropa, kā redzējām, ir cieši saistīta, analīzi. Runāsim skaidri – G20 valstu vadītāju vēlme par katru cenu raidīt tirgum un arī sabiedrībai uzmundrinošu vēstījumu lika viņiem lielā mērā mazināt pašreizējā stāvokļa nopietnību.

Patiesībā ar katru mēnesi arvien straujāk palielinās prognozes par aplēstajiem, taču joprojām pa lielākajai daļai slēptajiem banku zaudējumiem. Sliktākais nav mums aiz muguras, sliktākais ir mums priekšā. Pirms trim mēnešiem runāja par zaudējumiem USD 2 000 miljardu apmērā, un tas jau bija astronomisks skaitlis. Tagad SVF nosauc skaitli USD 4 000 miljardi.

Savukārt Komisija nupat nosauca skaitli EUR 3 000 miljardi, ko dalībvalstis, dažādi maskējoties, ir rezervējušas banku glābšanai; citiem vārdiem sakot, tā ir ceturtdaļa no dalībvalstu IKP. Tāda ir cena, kas jāmaksā par neprātīgo skrējienu pēc naudas peļņas dēļ un peļņas naudas dēļ.

Šī nepielūdzamā realitāte uzsver mana otrā jautājuma nozīmi. Kāda ir G20 Londonas sanāksmes noteikumu jomā panāktā progresa patiesā nozīme?

Kad Joseph Stiglitz, kurš, kā jūs zināt, bija iecelts par Apvienoto Nāciju Organizācijas neatkarīgās ekspertu komitejas finanšu krīzes jautājumos priekšsēdētāju, jautāja „Vai jūs piekrītat ekonomistam Simon Johnson, ka G20 regulatīvais aspekts gandrīz līdzinās nullei?”, Stiglitz kungs atbildēja: „Jā, piekrītu.”

Tinte uz Londonas paziņojuma vēl nebija nožuvusi, kad G20 valstu galvenā dalībniece ASV aicināja spekulatīvos fondus, kas ērti iekārtojušies nodokļu paradīzēs, par pazeminātām cenām pirkt indīgos aktīvus, kas bloķē ASV banku bilances. Mēs tiešām paceļam kapitālisma morāles standartus.

Patiesībā G20 sanāksme neizdarīja neko, lai apturētu liberālo globalizāciju. Tā ignorēja galveno jautājumu par starptautiskās monetārās sistēmas reorganizāciju. Tā atbalstīja SVF, nedomājot par tā pārveidošanu. Tā noklusēja krīzes izraisītās ārkārtīgi lielās sociālās problēmas. Tā parakstīja homeopātiskas zāles, kad acīmredzami bija vajadzīga radikāla ķirurģiska iejaukšanās.

Eiropai, manuprāt, ir tālu jāpārsniedz G20. Māja ir liesmās. Jūs dzirdat mūsu sabiedrības dusmu kliedzienus? Cilvēki prasa nevis mierinājuma vārdus, bet spēcīgu, praktisku rīcību – tagad!

  Jana Bobošíková (NI). – (CS) Dāmas un kungi! G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmes lēmums krīzes apkarošanai iepludināt miljardiem dolāru SVF, manuprāt, ir neefektīvs un kaitīgs. Tam ir trīs tieši iemesli. Pirmkārt, šīs saistības uzliek kreditoru valstīm pienākumu vai nu ķerties klāt pašu valūtas rezervēm, vai iekļūt parādos.

Otrkārt, šīs saistības uzliek pienākumu ieguldīt līdzekļus šajā fondā pat tām valstīm, kuras ir ilgstoši cietušas zaudējumus SVF nekompetento analīžu dēļ. Piemērs tam ir Čehijas Republika, kuras iedzīvotājus es šeit pārstāvu. Kaut gan SVF prognozes attiecībā uz mūsu valsti ir absolūti neatbilstošas realitātei, Čehijas iedzīvotāji ieguldīs fondā USD 1.4 miljardus.

Treškārt, SVF aizdos naudu valstīm uz daudz vieglākiem noteikumiem nekā līdz šim, un nepieprasīs kā obligātu aizdevuma noteikumu, lai šīs aizņēmējas valstis plāno reālus pasākumus ekonomisko problēmu atrisināšanai.

Dāmas un kungi! Esmu cieši pārliecināta, ka tas novedīs pie starptautiskā kredītu tirgus kropļojumiem uz nodokļu maksātāju rēķina.

  Othmar Karas (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Šī augstākā līmeņa sanāksme bija politisks panākums, un tā raidīja ļoti svarīgu vēstījumu, proti: pasaule sakļaujas kopā, un pastāv politiska griba kopīgi atrastu un piemērot globālas atbildes uz krīzēm un problēmām. Neraugoties uz to, es gribētu nepārprotami pateikt, ka mēs nedrīkstam pārspīlēt sanāksmes scenāriju nozīmi. Sanāksmes paziņo tikai par nodomiem; sanāksmes nepieņem lēmumus, sanāksmes nav likumdevējas, sanāksmēm nav tiesiska pamata.

Eiropas Savienībai ir izteikti vairāki aicinājumi. Mums ir nepieciešama godkāre stāties pasaules finansiālās un ekonomiskās kārtības izveides priekšgalā. Taču mēs varam uzņemties šo avangarda lomu tikai tad, ja mums ir Eiropas regulējumi un mēs varam piedāvāt modeļus. Mēs esam uz pareizā ceļa ar mūsu sociālo tirgus ekonomiku, ieguldījumu nodrošināšanu un šodien pieņemto regulējumu par kredītvērtējumu aģentūrām. Tomēr, manuprāt, augstākā līmeņa sanāksmes rezultātiem trūkst skaidras vienošanās par pašreizējo noteikumu ciklisko iedarbību Eiropas un pasaules līmenī, un parole ir Bāzele II..

Mums vēl ir daudz darba: riska ieguldījumu fondi, vadītāju algas, direktīva par banku darbību un Eiropas uzraudzību – ir nosaukti tikai daži jautājumi. Ar Komisijas starpniecību mēs esam šī kontinenta runasvīri. Neraugoties uz to, ir pārstāvētas arī nacionālās valstis. Uz pasaules skatuves Kopienas intereses stāv līdzās nacionālajām interesēm. Tā var būt gan iespēja, gan trūkums. Tādēļ tik ļoti svarīga ir koordinācija. Ja mūsu pārstāvji nedarbosies vienoti, mēs kļūsim vājāki pasaules līmenī.

Visbeidzot, mūsu panākumus noteiks nodomu paziņojumu politiskā transponēšana, to īstenošana un savlaicīgas un saturīgas īstenošanas koordinācija pasaulē. Rezultāti vēl ir jāsasniedz.

  Elisa Ferreira (PSE). – (PT) Priekšsēdētāja kungs! G20 valstu augstākā līmeņa sanāksme bija īpaši svarīga, jo tā izveidoja telpu daudzpusējam dialogam un lika cilvēkiem saprast, ka bez šīs daudzpusības krīzi atrisināt nevar. Taču tas bija sākums, nevis nobeigums. Ir jānostiprina un jānoskaidro Eiropas Savienības nozīme šajā procesā, un ES ir jārīkojas kā vadošajam spēkam. Pagaidām nav pazīmju, ka tas tā būs.

Mums ir ārkārtīgi svarīgs ceļvedis, proti, Jacques de Larosière ziņojums, taču Komisija vilcinās to īstenot un lēni reaģē uz to. Paskatieties, piemēram, uz riska ieguldījumu fondu rekaciju. Tajā pašā laikā Eiropas reālā ekonomika joprojām neizrāda nekādas atveseļošanās pazīmes, un ieturētā nogaidīšanas politika nozīmē sagaidīt sliktākus skaitļus un arvien nopietnāku stāvokli. Paskatieties uz Starptautiskā Valūtas fonda un OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) jaunākajām prognozēm par 27 miljoniem bezdarbnieku, un tā ir ārkārtīgi liela problēma.

Komisija ir parādā paskaidrojumus Parlamentam par to, ko tā nodomājusi darīt, kādas ir tās ierosmes un kāda ir situācija ar dalībvalstu iniciatīvu koordinēšanas politiku. Mums vairs ilgāk nevajadzētu gaidīt. Tagad jau ir jābūt politiskai gribai rīkoties.

  Rebecca Harms (Verts/ALE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! G20 tiešām ir īstais ceļš uz priekšu; pēc kāda laika G20 būs jāizformē G8. Tad mums būs par vienu augstākā līmeņa sanāksmi mazāk. Eiropieši taču nav tikuši galā. Eiropas Savienība ar 27 dalībvalstīm tiešām ir īstā arēna jaunas finanšu tirgus kārtības organizēšanai.

Līdz šim mēs par to daudz runājām, bet skaidru lēmumu nebija. Mēs esam daudz dzirdējuši par nodokļu paradīžu iznīcināšanu, par riska ieguldījumu fondu kontroli un krāpniecisku finanšu tirgus produktu likvidēšanu. Ja eiropieši būtu devušies uz Londonu ar politisku nostāju, tad kurš patiesībā spētu stāties tiem pretī? Manuprāt, kā teica mana cienījamā draudzene Lucas kundze, tas ir īsts izmisums, ka Londonas augstākā līmeņa sanāksme vienkārši atlika jautājumu par klimata krīzi un energoapgādes krīzi. Tas ne tikai rada lielu kaitējumu klimatam un energoapgādes drošībai, bet arī pazudina iespēju izveidot tūkstošiem jaunu darbavietu.

  Hans-Peter Martin (NI). - (DE) Priekšsēdētāja kungs! Es varu turpināt bez pārtraukuma. Tā ir traģēdija, ka šis kontinents nespēj panākt to, par ko runāja Lucas kundze. Ja tā būtu, mūsu stāvoklis būtu daudz labāks, un mēs varētu skatīties acīs nākamajām paaudzēm. Pašlaik mēs to nevaram.

Man jāizsaka pārmetums, ka debates par finanšu katastrofu un tas, kā gaidāmā vai jau reālā klimata katastrofa tiek atbīdīta malā, man atgādina Vācijas Bundestāgu pēc Otrā pasaules kara. Daudzi parlamenta deputāti un daudzi Bundestāga politiķi vairs neko negribēja zināt par to, kas notika līdz 1945. gadam. Tomēr pamazām viņiem nācās ieskatīties acīs pagātnei. Tas ir sākumpunkts: ja nepārvar pagātni, nepārskata pagātnes kļūdas un neskatās nākotnē, virzības uz priekšu nav. ES un, vēl svarīgāk, politiskie darbinieki ir dramatiski izgāzušies šajā finanšu krīzē. Viņiem ir jāizdara secinājumi un jāiemācās tas, ko viņi pirms tam izdarīja nepareizi.

  Jean-Paul Gauzès (PPE-DE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Rezolūcijā, ko mēs pieņemsim rīt, Parlaments atzinīgi novērtēs nostāju attiecībā uz kredītvērtējumu aģentūrām, to pārredzamības palielināšanu un sadarbības nostiprināšanu starp valstu uzraudzības iestādēm..

Attiecībā uz to Eiropa šodien pat ir parādījusi ceļu uz priekšu. Šorīt COREPER pieņēma dalībvalstu, Komisijas un Parlamenta panākto kompromisu. Šodien pusdienas laikā Parlaments, savukārt, pieņēma šo kompromisu ar pārliecinošu balsu vairākumu – 569 balsis pret 47. Tādēļ Komisijas pieņemtais un Parlamenta grozītais regulējums ātri stāsies spēkā.

Es gribētu uzsvērt, ka šis regulējums veido pamatu Eiropas uzraudzībai atbilstīgi Jacques de Larosière ziņojuma priekšlikumiem. CESR būs vienīgā vieta aģentūru reģistrācijai, un sākumā tas pildīs koordinatora uzdevumu.

Dažos nākamajos mēnešos Komisija ir apņēmusies nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvu, kas dos iespēju galīgi izveidot Eiropas uzraudzības sistēmu.

Pirms beidzu, es gribētu uzsvērt, ka uzticības atgūšana – kas ir visu īstenoto pasākumu patiesais mērķis – acīmredzot ir atkarīga no labāka regulējuma, jo īpaši finanšu sistēmas regulējuma.

Taču mums ir jāņem vērā arī iedzīvotāju bailes un jāreaģē uz tām pozitīvi. Mums ir jāsūta cilvēkiem reāli cerību vēstījumi. Ja mēs neuzlabosim mūsu iedzīvotāju morālo stāvokli, mēs neatjaunosim patērētāju uzticību, bez kuras nebūs iespējama ekonomikas atveseļošanās. Informācijai, ko mēs sniedzam iedzīvotājiem, ir jābūt līdzsvarotai un patiesai, tā nedrīkst izraisīt sakāves sajūtu, nestāstot par progresu, panākumiem un atveseļošanas plānu praktiskajām sekām, tajā pašā laikā ņemot vērā šo plānu rezultātu iegūšanai vajadzīgo laiku.

  Pervenche Berès (PSE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Es gribēju pateikt Daul kungam, ka šodien ir pārsteidzoši dzirdēt, kā konservatīvie pārmet mums, sociāldemokrātiem, vēlmi palielināt sociālos izdevumus, ja viņu galvenais arguments, noraidot atveseļošanas plānus, ir Eiropas slaveno automātisko stabilizētāju esamība. Kas tad cits šie stabilizētāji ir, ja ne bezdarbnieku pabalsti, ko mēs esam tik vētraini aizstāvējuši?

Kritizējot G20, es minēšu vienu svarīgu punktu: viņi pieņēma J. M. Barroso metodi – salika kopā pašreizējos plānus un uzskatīja, ka tas ir atveseļošanas plāns. Tas nav atveseļošanas plāns. Turklāt kā kāds vispār var iedomāties, ka Eiropa var būt ar to apmierināta, ja aplūkot skaitļus, ko OECD norādīja vakar, SVF norāda šodien un Komisija norādīs rīt?

Mums ir vajadzīga reāla Eiropas atveseļošana, un vienīgā metode, kas jums ir, komisāra kungs, ir finansējums ar Eiropas aizdevumu. Jums ir pienācis laiks ķerties pie darba, pat ja turpmāk nebūs šī Parlamenta, kas jūs atbalsta šajā uzdevumā.

Visbeidzot, es atzīmēju, ka G20 bija jāveic kāds uzdevums, ievērojot Dominique Strauss-Kahn paziņojumu sanāksmes priekšvakarā: „Sistēma nevar atveseļoties, kamēr nav atrisināts jautājums par indīgajiem aktīviem.” Bez šaubām, tas nebija G20 kompetencē. Mums joprojām viss ir jādara pašiem.

Divi jautājumi: G20 secinājumos Dohas kārtas ieguvumi vērtēti ar USD 150 miljardiem. No kurienes radies šis skaitlis? Kā to var pamatot? Lūdzam jūsu paskaidrojumu, komisāra kungs!

Visbeidzot, attiecībā uz uzraudzību. Ja Eiropa grib iet pa pareizo ceļu, tad nekavējoties jāīsteno Jacques de Larosière grupas priekšlikumi.

  Antolín Sánchez Presedo (PSE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs! G20 sanāksme ir raidījusi vērtīgu vēstījumu: labklājība nav dalāma, un vienīgi kopīga un visaptveroša atveseļošana ir ilgtspējīga.

Tagad mums tas ir jāpārvērš par realitāti. Mums jāturpina šis virziens. G20 sanāksme vēlreiz apstiprināja kopīgās prioritātes, vienojās par līdzekļu piešķiršanu Starptautiskajam Valūtas fondam, attīstības bankām un tirdzniecības veicināšanai. Tā īstenoja reformas pasaules finanšu pārvaldē un vērienīgus plānus attiecībā uz noteikumiem un uzraudzību, un guva panākumus cīņā pret nodokļu paradīzēm.

Bez G20 stāvoklis būtu bezcerīgs, un pasaules ekonomikas slimība kļūtu hroniska.

Tomēr vissvarīgākais ir saprast, ka G20 iniciatīva ir nevis notikums, bet process. Eiropas Savienība ir visnozīmīgākā, visvairāk integrētā un līdzsvarotā ekonomiskā zona pasaulē, un tādēļ tai ir jāatrodas vadībā, jo tai ir liels potenciāls un tā var bagātināt pasaules programmu ar atziņu, ka mēs neatrodamies cikliskā krīzē, bet gan stājamies pretī krīzei, kam ir dziļāki cēloņi, un ir vajadzīga Eiropas Savienības iniciatīva.

  Danutė Budreikaitė (ALDE). – (LT) Viens no pasākumiem, ko Starptautiskais Valūtas fonds iesaka paziņojumā par ES Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu iespējām ātrāk izkļūt no krīzes, ir eiro ieviešana. Tas ir ierosināts valstīm, kurām ir valūtas robežas. Lietuvas lits ir piesaistīts eiro ar nemainīgu kursu jau četrus gadus, un tas ir divreiz ilgāk, nekā prasa valūtas pārvaldes režīms. Mums vajadzētu saīsināt līdz vienam gadam maiņas kursa režīma periodu arī citām valstīm, kas nav iekļautas eirozonā. Ekonomikas kritums ES un visā pasaulē prasa oriģinālus, ātrus un radošos lēmumus un kompromisus vēl jo vairāk tādēļ, ka desmit gados, kamēr pastāv eiro, neviena no eirozonas valstīm nav izpildījusi visus eirozonas kritērijus un prasības – Māstrihtas kritērijus.

  Bart Staes (Verts/ALE). – (NL) Es gribu izmantot šo iespēju un nosodīt zināmu liekulību attiecībā uz G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmi. Šī sanāksme ir pasludināta par vēsturisku nolīgumu, par kaut ko neticamu, par soli uz priekšu, piemēram, cīņā pret nodokļu krāpšanu un nodokļu paradīzēm. Ir izveidots arī melnais, pelēkais un baltais saraksts.

Taču Eiropas Savienības liekulība slēpjas apstāklī – minot tikai vienu piemēru, – ka tikai pusotru nedēļu pirms G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmes mēs noslēdzām ekonomiskās partnerības nolīgumu ar Karību jūras reģiona valstīm. Astoņas no šīm četrpadsmit valstīm ir nodokļu paradīzes, un mēs tomēr parakstījām tirdzniecības nolīgumu ar tām; nolīguma rezultāts būs brīvas tirdzniecības izveide un finanšu pakalpojumu liberalizācija, un liberalizācijas sekas būs toksisko kredītu un nelegālas naudas brīva plūsma no šīm nodokļu paradīzēm uz Eiropas Savienību.

Tādēļ es gribētu izmantot šo iespēju un sūdzēties par liekulību – sarīkot labu izrādi plašsaziņas līdzekļiem – G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmi. To es vēlējos pateikt.

  Petr Nečas, Padomes priekšsēdētājs. – (CS) Dāmas un kungi! Liels paldies par šo diskusiju. Es gribētu skaidri pateikt, ka piekrītu Daul kungam, kurš norādīja, ka galvenais faktors ir atteikšanās no protekcionisma. Protekcionisms ir kā vēzis, un tas var pilnībā sagraut mūsu ekonomiku, vēršoties pret ES iedzīvotājiem, ievedot arvien dziļākā ekonomiskā krīzē un vēl vairāk pazeminot dzīves līmeni. Es pievienojos ar Daul kunga prasībai pēc pārredzamas ekonomikas ar efektīviem un jūtamiem regulējumiem un, bez šaubām, ar spēcīgākām starptautiskām finanšu iestādēm.

Rasmussen kungs un Starkevičiūtė kundze runāja par naudas iepludināšanu ekonomikā. Šeit man jāuzsver, ka mēs neiepludinām naudu ekonomikā, lai palīdzētu finanšu iestādēm. Ciktāl mēs to darām, mūsu mērķis ir veicināt nodarbinātību un palīdzēt cilvēkiem saglabāt darbavietas, jo mēs visi esam vienisprātis, ka viscienīgākais veids, kā ES iedzīvotājiem nodrošināt iztikas līdzekļus, ir viņu darbs. Taču tajā pašā laikā, īstenojot šos finanšu stimula pasākumus ekonomikā, mēs nedrīkstam domāt tikai par sevi, mums ir jādomā arī par mūsu bērniem un mazbērniem. Citiem vārdiem sakot, šie pasākumi nedrīkst radīt dramatiskus ilgtermiņa apdraudējumus sabiedrības finansēm. Mūsu centieni jāpievērš nodarbinātības aizsardzībai, un tādēļ Eiropas Komisija sadarbībā ar prezidentūru organizēs augstākā līmeņa sanāksmi par nodarbinātību, kur galvenā prioritāte būs pasākumi nodarbinātības jomā.

Es gribētu pateikt, ka nepiekrītu Lucas kungam. Es nekādā gadījumā nepiekrītu tam, ka G20 valstu augstākā līmeņa sanāksme bija zaudēta iespēja, taču es gribu aicināt visus klātesošos parādīt zināmu politisku reālismu. Pašlaik ekonomika ir slima. Tai ir vajadzīga ārstēšana, tai ir vajadzīga pirmā palīdzība, tai ir vajadzīga ilgstoša aprūpe, un tai ir vajadzīgs atveseļošanās periods. Mēs nevaram gaidīt, ka nākamajos trīs vai četros mēnešos pēkšņi parādīsies pozitīvi rezultāti. Problēmas, kas skar pasaules ekonomiku – un tādēļ arī Eiropas ekonomiku – ir dziļi iesakņojušās un ilglaicīgas. Tādēļ arī ārstēšanai ir jābūt ilgstošai, un tai būs vajadzīga pacietība. Esmu cieši pārliecināts, ka no šī viedokļa G20 augstākā līmeņa sanāksme ir pozitīvs solis.

Wurtz kungs kritizēja finanšu tirgu nolīgumu paviršību. Es piekrītu, ka daudzos aspektos ES ir jāiedziļinās vairāk, un esmu cieši pārliecināts, ka tā arī notiek. Mums ir jāvēro ne tikai valstu un valdību vadītāju, bet arī finanšu ministru rīcība, jo tieši viņiem ļoti bieži uztic dažādu dokumentu pielikumus. Es gribētu norādīt arī to, ka Eiropas Komisija šonedēļ jau ir apspriedusi turpmākos konkrētos pasākumus. Taču es vēlreiz gribētu aicināt būt reālistiskiem. Mēs nevaram gaidīt brīnumainu izdziedināšanu nākamajos trīs vai četros mēnešos. Pasaules ekonomika ir iekļuvusi nelaimē, un ārstēšana būs ļoti ilga. Ir svarīgi norādīt, ka mums ir jārīkojas saskaņoti pat ES ietvaros. Neviens no mums nedzīvo izolācijā. Mēs varam veiksmīgi pārvarēt pasaules ekonomikas krīzes ietekmi tikai ar saskaņotu darbību.

  Olli Rehn, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs! Es gribētu pateikties jums par ļoti nopietnajām un konstruktīvajām debatēm. Es, protams, ziņošu par tām Komisijai, priekšsēdētājam J. M. Barroso un kolēģim Joaquín Almunia.

Man ir divi vai trīs komentāri vispirms par Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu. Tāpat kā Poul Nyrup Rasmussen es, bez šaubām, rūpīgi iepazinos ar SVF jaunāko ekonomikas pārskatu, kas tiešām ir ļoti drūma lasāmviela. Tajā pašā laikā ir svarīgi norādīt, ka mēs jau esam pieņēmuši ļoti saturīgus un svarīgus politiskus lēmumus Eiropas un pasaules ekonomikas stimulēšanai. Vispārēji runājot, tas jau ir palīdzējis apturēt finanšu tirgus sabrukumu. Bet, protams, ir tikai godīgi pateikt, ka kādu laiku mēs vēl saņemsim sliktas ziņas no reālās ekonomikas īpaši attiecībā bezdarba pieaugumu. Tādēļ mums ir jābūt ļoti vērīgiem un modriem. Mums pastāvīgi jāvērtē, kā darbojas un kādus rezultātus dod ekonomikas atveseļošanas pakete, fiskālie stimuli un finanšu reformas. Ja vajadzēs, nākamajos mēnešos mums nāksies strādāt vairāk un labāk.

Mēs veicam mājasdarbu pie finanšu tirgus reformas, reaģējot uz vairāku kolēģu teikto. Piemēram, Komisijas nākamās nedēļas darba kārtībā ir liela tiesību aktu pakete attiecībā uz finanšu tirgiem, it sevišķi uz direktoru atalgojumu, un ieteikums par atalgojuma politiku finanšu pakalpojumu nozarē. Tā ir ļoti svarīga finanšu tirgus reformas daļa.

Visbeidzot, kaut gan Eiropas un pasaules finanšu noteikumu reforma ir tiešām vajadzīga, lai labotu finanšu kapitālisma sistēmiskās kļūdas, tajā pašā laikā attiecībā uz pašu tirgus ekonomiku ir svarīgi kopā ar ūdeni neizliet no vannas arī bērnu. Citiem vārdiem sakot, mums ir jāsaglabā vienots tirgus – kas ir bijis Eiropas labklājības virzītājspēks – un jāstrādā pie jauna pasaules tirdzniecība līguma saistībā ar Pasaules Tirdzniecības organizāciju. Kā teica Daul kungs, mums vajag tirgoties vairāk nevis mazāk. Tas ir īpaši svarīgi jaunattīstības valstīm, kuras ir ļoti smagi skārusi pašreizējā lejupslīde un pasaules tirdzniecības tempa samazinājums.

Nākamajā mēnesī, aizvietojot Louis Michel, arī es esmu iesaistīts šajā procesā saistībā ar saviem amata pienākumiem. Patiesi, jaunattīstības valstis ir tās, kuras visvairāk cieš no šīs ekonomikas lejupslīdes. Tādēļ mēs nedrīkstam palaist garām brīdi, lai ātri panāktu Dohas sarunu kārtas vērienīgu noslēgumu. Pašreizējā ekonomiskajā klimatā Dohas sarunu noslēgšanas vērtība ir ļoti cēlusies. Doha veicinātu pasaules ekonomiku un novērstu protekcionisma atjaunošanu. Tādēļ visām G20 valstīm jāskatās tālāk par savu politikas mazdārziņu un jāparāda reāla apņēmība virzīties uz priekšu Dohas sarunu kārtā. Manuprāt, no attīstības viedokļa ir svarīgi norādīt, ka arī G20 valstu vadītāji vienojās par tirdzniecības paketi USD 250 miljardu vērtībā divos gados, lai atbalstītu pasaules tirdzniecības plūsmu, ko Eiropa grib ievērojami veicināt.

  Priekšsēdētājs. – Es gribētu norādīt, ka saskaņā ar Reglamenta 103. panta 2. punktu esmu saņēmis sešus rezolūciju priekšlikumus(1), kurus šo debašu noslēgumā iesniedza sešas galvenās Parlamenta grupas.

Debates ir slēgtas.

Balsošana notiks piektdien, 2009. gada 23. aprīlī.