Priekšsēdētāja. – Nākamais darba kārtības punkts ir Padomes un Komisijas paziņojumi par ES un Krievijas 2009. gada 18. novembra augstākā līmeņa sanāksmi Stokholmā.

  Cecilia Malmström, Padomes priekšsēdētāja. – (SV) Priekšsēdētājas kundze, kā jau tikko teicāt, ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksme notiks Stokholmā 18. novembrī. Eiropas Savienībai tā būs laba iespēja izvērtēt savas attiecības ar Krieviju. Es zinu, ka daudzi Parlamenta deputāti notikumiem Krievijā seko līdzi ļoti uzmanīgi. Tādēļ vēlos norādīt galvenos jautājumus, ko mēs plānojam pārrunāt samita laikā, un esmu pārliecināta, ka komisāres kundze gribēs sniegt vairāk informācijas par Komisijas atbildības jomām.

Kopumā ir skaidrs, ka šajā samitā mēs vēlamies veidot stratēģiskas partnerattiecības starp ES un Krieviju. No sadarbības ar Krieviju mēs daudz iegūsim visās jomās. Ja gribam efektīvi risināt globālas problēmas, Krievija mums ir vajadzīga. Tomēr mums ir arī jāpaskaidro Krievijai, ka mūsu partnerattiecībām jābalstās uz cieņu pret kopīgām vērtībām un saistībām. Tas nozīmē cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma principu ievērošanu. Šis samits dos mums iespēju izdarīt spiedienu uz Krieviju, lai tā pildītu savas līgumsaistības gan šajās, gan arī citās jomās.

Viens no svarīgākajiem jautājumiem būs klimata pārmaiņas. Padome uzsvērs, ka ciešai sadarbībai starp ES un Krieviju ir ļoti liela nozīme, lai Kopenhāgenas konferencē mēs gūtu labus rezultātus. Krievijai jāapsola būtiski un salīdzināmā apjomā samazināt savas siltumnīcefekta gāzu emisijas, lai sasniegtu 2°C mērķi, par ko valstu vadītāji vienojās G8 samitā L’Akvilā.

Ar šo ir saistīts jautājums par enerģiju — tas ir jautājums par energoefektivitāti un energoapgādes drošību. Tā kā Krievija ir ES nozīmīgākais enerģētikas partneris, šis samits dos mums iespēju pievērst uzmanību tam, cik svarīgi ir atgūt uzticību un atklātību ES un Krievijas attiecībās enerģētikas jomā. Mēs arī izteiksim nožēlu par Krievijas neseno izstāšanos no Enerģētikas hartas nolīguma.

Ceram, ka samita laikā tiks izveidots un apstiprināts spēcīgāks agrīnās brīdināšanas mehānisms. Bez tam Krievijai un atsevišķi arī citām attiecīgām trešām valstīm jādod skaidra garantija, ka gāzes tranzīts vai eksports uz ES jebkādu turpmāku enerģētikas konfliktu gadījumā samazināts vai apturēts netiks.

Protams, mēs runāsim arī par ekonomisko un finanšu krīzi. Šajā samitā Padome vēlas vienoties par nepārtrauktu un saskaņotu pasākumu nepieciešamību, lai reaģētu uz krīzi, un apliecina, ka mēs uzstāsim, lai mūsu ekonomika būtu atvērta un mēs izvairītos no protekcionisma. Samits mums dos arī iespēju novērtēt darbu, ko esam paveikuši attiecībā uz tā sauktajām „četrām kopējām telpām”. Mēs izmantosim izdevību, lai uzsvērtu, cik svarīgi ir gūt panākumus jomās, kur tas nepieciešams vai kur radušās problēmas.

Krievijas nostājas maiņa attiecībā pret Pasaules Tirdzniecības organizāciju ir izveidojusi jaunu situāciju, ko mēs šobrīd analizējam. Ieilgušais Krievijas iestāšanās process PTO ietekmē mūsu divpusējās attiecības, tai skaitā sarunas par jaunu nolīgumu starp ES un Krieviju. Mēs vēlreiz apliecināsim, ka atbalstām Krievijas iestāšanos PTO, un tas ir svarīgi, lai Krieviju integrētu pasaules ekonomikā.

Pa to laiku mums jāstrādā pie atlikušo tirdzniecības un ekonomikas problēmu risināšanas, piemēram, attiecībā uz Sibīrijas pārlidojumu maksām, robežkontroles pasākumiem, kas kavē komerciālo transportlīdzekļu ievešanu Krievijā, diskriminējošiem ceļa nodokļiem, plāniem ierobežot konteineru importu pa sauszemes ceļiem, kokmateriālu izvedmuitu un protekcionisma pasākumiem, kas nesen veikti Krievijā.

Es ļoti labi zinu, ka Eiropas Parlamentu uztrauc cilvēktiesību situācija Krievijā. Jo īpaši to apliecina jūsu lēmums šā gada Saharova balvu piešķirt cilvēktiesību aizstāvjiem Krievijā. Šī situācija uztrauc arī Zviedrijas prezidentūru, un mēs raudzīsimies, lai cilvēktiesību jautājumiem samita sarunās tiktu ierādīta nozīmīga vieta. Protams, mēs augstu novērtējam prezidenta Medvedev izteikumus par cilvēktiesībām, demokrātiju un tiesiskumu, taču tie jāapliecina ar konkrētu rīcību. Cilvēktiesību situācija Krievijā ir satraucoša. Īpašu uzmanību mēs pievērsīsim pēdējiem notikumiem Ziemeļkaukāzā, kur tika vērsta vardarbība pret cilvēktiesību aizstāvjiem, noziedzības novēršanas personālu, iestāžu pārstāvjiem un iedzīvotājiem kopumā. Jo īpaši satraucoši ir tas, ka cilvēktiesību aizstāvji un žurnālisti tika nogalināti ne tikai Ziemeļkaukāzā, bet arī visā Krievijā. Tādēļ mēs vēlreiz lūgsim Krieviju darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu to, ka cilvēktiesību aizstāvji var veikt savu darbu, nedzīvojot pastāvīgās bailēs no vardarbības, spīdzināšanas vai uzbrukumiem.

Attiecībā uz ārpolitikas un drošības jautājumiem mēs uzsvērsim, cik svarīgi ir uzturēt un uzlabot dialogu par mums kopīgajām, tiešā tuvumā esošajām teritorijām. Ja ieilgušajiem konfliktiem vēlamies rast miermīlīgu risinājumu, tad šajā jautājumā mums jāsadarbojas ar Krieviju. Protams, no saviem pamatprincipiem mēs neatkāpsimies.

Mēs runāsim arī par Gruzijas jautājumu un atkārtosim, ka Krievijai ir jāizpilda visas savas saistības, kas noteiktas 2008. gada 12. augusta sešu punktu plānā un pēc tam arī 8. septembra nolīgumā. Mums arī jāatgūst nepieciešamā uzticība attiecībā uz Akhalgori, Kodori aizas augšējo daļu un kontrolpunktu Perevi. Mēs arī aicināsim Krieviju izmantot savu ietekmi, lai Gruzijas Dienvidosetijas un Abhāzijas teritorijām visas valsts kompetences ietvaros nodrošinātu piekļuvi ES Pārraudzības misijai. Šis samits dos mums iespēju arī novērtēt Ženēvas sarunu rezultātus, un saistībā ar šo mēs sagaidām, ka Krievija savu mērķtiecīgo pieeju turpinās.

Mēs saprotam, ka mums jāsadarbojas ar Krieviju saistībā ar tā dēvētajiem „iesaldētajiem” konfliktiem Piedņestrā un Kalnu Karabahā. Mēs uzsvērsim, cik svarīgi ir turpināt izmantot konfliktu izšķiršanas mehānismus, proti, Minskas grupu un „5+2” formātu Piedņestrā.

Krievijas stingrā apņemšanās veicināt dialogu starp Armēnijas un Azerbaidžānas prezidentiem jautājumā par Kalnu Karabahu, protams, ir apsveicama. Tomēr mēs arī norādīsim Krievijai, cik svarīgi ir visos procesa posmos iesaistīt Minskas grupu. ES ir gatava iesaistīties Minskas procesā un atbalstīt to, cita starpā veicot pasākumus, kas veicina uzticību. Samitā jāatbalsta jauno protokolu ratifikācija un ieviešana starp Armēniju un Turciju. Citi jautājumi šajā jomā attiecas uz Eiroatlantisko drošības partnerību un Austrumu partnerību.

Attiecībā uz eiroatlantisko drošību mēs aicināsim Krieviju aktīvi piedalīties Korfu procesā, pirms Atēnās tiks pieņemts tālredzīgs lēmums. Samitā vajadzētu pieprasīt, lai Krievija apliecina savu atbalstu šā procesa pamatprincipiem jeb, citiem vārdiem, visu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) noteikumu ievērošanai un izpildei un to, ka EDSO ir galvenais debašu forums Korfu procesā un visi kopējās drošības stratēģijas aspekti ir jāaplūko līdzsvaroti.

Attiecībā uz ES mēs vēlamies informēt Krieviju par visiem notikumiem saistībā ar Austrumu partnerību un atkārtot, ka saskaņā ar 2009. gada maijā Prāgā pieņemto kopīgo deklarāciju trešām valstīm, katru gadījumu aplūkojot atsevišķi, var būt dotas tiesības tajā piedalīties. Samits mums ļaus aplūkot arī vairākus starptautiskus un reģionālus jautājumus. Domāju, ir ļoti iespējams, ka tiks aplūkoti tādi jautājumi kā Irāna, Afganistāna/Pakistāna, Dienvidkaukāzs un, protams, Tuvie Austrumi.

Priekšsēdētājas kundze, godājamie deputāti, esmu runājusi jau diezgan ilgi, bet zinu, ka jūs šis jautājums ļoti interesē. Tā būs svarīga augstākā līmeņa sanāksme ar daudziem darba kārtības punktiem, un, veicot pēdējos sagatavošanās darbus, es ceru dzirdēt arī jūsu domas un ierosinājumus.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. – Priekšsēdētājas kundze, tikai pirms gada mēs pārskatījām ES un Krievijas attiecības un nolēmām, ka, neraugoties uz mūsu būtiskajām viedokļu atšķirībām attiecībā uz konfliktu Gruzijā, Eiropas Savienībai jāveido sadarbība ar šo lielo kaimiņvalsti, tai skaitā vedot sarunas par jauno nolīgumu. Mēs arī nonācām pie secinājuma, ka attiecības jābalsta uz mūsu pašu interesēm. Tādēļ, kā tika minēts jau iepriekš, nākamnedēļ Stokholmas samitā uzmanība tiks pievērsta abpusējo interešu jomām, piemēram, klimata pāmaiņām un enerģētikai, kā arī globālajai ekonomiskai krīzei.

Finanšu krīze Krieviju ir skārusi smagi, un šī ir tieši tā politikas joma, kas nenoliedzami interesē Eiropas Savienību un kurā tā cenšas atrast kopīgu politisko pieeju. G20 saistības bija būtisks solis pareizajā virzienā. Domāju, ka ir svarīgi, lai tagad tās atbalstītu visi partneri. Tāpat ir ļoti svarīgi, lai Krievija nepadotos protekcionisma vilinājumam. Protekcionisma tendences jau tagad kaitē ES uzņēmējiem.

Protams, mēs ticam, ka labākais attīstības ceļš ir uz noteikumiem balstīta daudzpusēja sadarbība. Šis samits dos mums iespēju vēlreiz uzsvērt, cik svarīga ir Krievijas iestāšanās PTO. Krievijas nodoms iestāšanās sarunas pabeigt vienlaicīgi ar Baltkrieviju un Kazahstānu, ar kurām tā plāno veidot muitas savienību, joprojām saistīts ar daudziem neatbildētiem jautājumiem. Tomēr mēs ceram samita laikā gūt labāku izpratni par Krievijas jauno pieeju. Tas ir svarīgi, jo īpaši saistībā ar notiekošajām sarunām par jauno nolīgumu, kuras vada Komisija un kurās jāparedz skaidras un juridiski saistošas prasības attiecībā un tirdzniecību un investīcijām, kā arī enerģētiku.

Samitam arī jāsniedz pilnīga skaidrība par divpusējās tirdzniecības noteikumiem, sākot no 2010. gada 1. janvāra, saskaņā ar muitas savienības jauno vienoto ārējo tarifu sistēmu.

Pievēršoties klimata pārmaiņām, mana kolēģe jau teica, ka samitā būs jāuzsver vadošā loma, ko Krievija un Eiropas Savienība var kopā uzņemties, lai Kopenhāgenas sanāksmē gūtu labus rezultātus. Ņemot vērā Krievijas milzīgās iespējas ar energoefektivitātes uzlabošanu samazināt emisiju apjomu, tās ieguldījums var būt ļoti nozīmīgs. Tādēļ mēs aicināsim Krieviju apņemties panākt lielāku siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu, kas ir līdzīgs mērķim, ko sev izvirzījusi ES.

Attiecībā uz energoapgādes drošību turpinās darbs pie agrīnās brīdināšanas mehānisma uzlabošanas. Mēs nožēlojam, ka Krievija ir izstājusies no Enerģētikas hartas nolīguma, tomēr atceramies, ka šā nolīguma principi tika apstiprināti Krievijas G8 prezidentūras laikā, piemēram, Sanktpēterburgas deklarācijā. Tādēļ uz tiem būtu jābalstās, strādājot pie energoapgādes drošības jautājuma, kas tiks ietverts ES un Krievijas jaunajā nolīgumā. Kaut arī mums jābūt gataviem pārrunāt Krievijas vēlmi izvērst plašākas debates par starptautisko energoapgādes drošības arhitektūru, es domāju, ka galvenokārt mēs gribēsim definēt mūsu divpusējo attiecību pamatprincipus enerģētikas jomā.

Lai gan mūsu sadarbība ar Krieviju daudzos starptautisko attiecību aspektos ir veiksmīga, mums jāpanāk labāka sadarbība arī kopējo kaimiņattiecību jomā. Tādēļ mēs turpināsim skaidrot savu nostāju, ka politiskā un ekonomiskā stabilitāte, ko veicina Austrumu partnerība, galu galā ir visu pušu interesēs. Mēs turpināsim aicināt Krieviju strādāt konstruktīvi, lai atrisinātu vēl neizšķirtos jautājumus un konfliktus, vai tie būtu Piedņestrā vai Kalnu Karabahā, izmantojot arī Ženēvas procesu.

Prezidenta Medvedev ierosinājums plašāk pārrunāt eiroatlantiskās drošības jautājumu ir aizsācis jaunu sarunu procesu, kas notiek EDSO vadībā. Es domāju, ka šobrīd ir svarīgi, lai šīs debates mūs nenovirzītu no galvenā uzdevuma — „iesaldēto” konfliktu risināšanas. Kā tika minēts iepriekš, ES un Krievijas stratēģiskajām partnerattiecībām jābalstās uz kopīgām saistībām cilvēktiesību un demokrātijas jomā. Krievija ir uzņēmusies saistības kā ANO, EDSO un Eiropas Padomes dalībvalsts, un tās viņai ir arī jāpilda.

Domāju, ka ļoti svarīgi ir arī tas, lai mēs ietu tālāk un strādātu kopā pie dažādiem jautājumiem. Mēs zinām, ka attiecības starp Krieviju un ES ir sarežģītas, tomēr tās piedāvā daudz iespēju un tām ir milzīgs potenciāls. Tādēļ mēs turpināsim savu principiālo pieeju šim jautājumam, kritiski, bet arī konstruktīvi sadarbojoties ar mūsu kaimiņu, un esam pārliecināti, ka arī Krievija apzinās, ka tās interesēs ir patiesu stratēģisko partnerattiecību saglabāšana ar mums.

  Michael Gahler, PPE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, tas ir labi, ka starp ES un Krieviju regulāri notiek augstākā līmeņa sanāksmes, jo pārrunājamo jautājumu, protams, ir daudz. Plašās programmas galvenie jautājumi ir plānotais sadarbības nolīgums, energoapgādes drošība, Krievijas iestāšanās PTO, klimata pārmaiņas, situācija Kaukāzā un, protams, demokrātijas un tiesiskuma principu ievērošana Krievijā.

Programmā ietverti arī tādi jautājumi kā atbruņošanās, ieroču kontrole un pretraķešu vairogs. Gan ES, gan Krieviju apdraud starptautiskais terorisms un fundamentālisms. Tāda valsts kā Irāna ir izaicinājums gan mums, gan arī Krievijai. ES un Krievija pieder Tuvo Austrumu Kvartetam, un kopā ar ASV mums jāmeklē risinājums šajā reģionā.

Mēs ceram, ka drīzumā tiks izstrādāti noteikumi bezvīzu režīma ieviešanai starp ES un Krieviju. Esmu pārliecināts, ka netraucēti personiskie kontakti ir labākais veids, kā īpaši krievu jauniešiem sniegt patiesu priekšstatu par eiropiešu dzīvi un idejām, kā arī mūsu nodomiem attiecībā uz Krieviju.

Nepieciešamais priekšnosacījums, kas ļaus mums īstenot šo programmu, manuprāt, ir saskaņa Eiropas Savienībā un mūsu vēstījuma skaidrība pārējai pasaulei. Kaut arī tā ir tikai klišeja, attiecībā uz niansēm mēs pārāk bieži esam piedzīvojuši šķelšanos savā starpā vai esam ļāvuši sevi sašķelt. Tādēļ nevienai ES valdībai nevajadzētu domāt, ka ilgtermiņā tā viena pati spētu risināt veiksmīgākas un uz līdzīgākiem pamatiem balstītas sarunas ar Krieviju, nekā mēs varētu panākt, apvienojot visus ES spēkus.

Kā vērtību kopienai mums ir kopējs viedoklis par situāciju attiecībā uz tiesiskumu un cilvēktiesībām Krievijā, un mums tas ir jāpauž. Diemžēl Saharova balva mums bija jāpiešķir kādai Krievijas organizācijai. Pateicos prezidentūrai par to, ka šajā jautājumā tā izteicās skaidri.

Tā kā esam vienādi atkarīgi no energoapgādes, mums jānodrošina, lai trīspusējo attiecību nolīgumi starp Krieviju, Ukrainu un ES tiktu formulēti tā, ka gāzes spiediens dažās ES daļās katru ziemu nesamazinās. Mums visiem jāpieprasa neierobežota ES novērotāju piekļuve Kaukāzam.

Attiecībā uz atbruņošanos vai pretraķešu vairogu Eiropas Savienībai jānodrošina, lai tās nostāja Krievijai un ASV būtu skaidra. Ja mums tas viss izdosies, tad Krievijas attieksme pret mums būs nopietna un mēs varēsim labi līdzāspastāvēt.

  Adrian Severin, S&D grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, debates par Krieviju ļoti bieži mūs sašķeļ ideologos un pragmatiķos, konfrontējošos ģeostratēģos un samierinātājos, Aukstā kara veterānos un jaunajos utilitārajos oportūnistos. Es domāju, ka ir pats pēdējais laiks atteikties no šiem dilemmu pilnajiem manihejismiem un skaidri noformulēt savu vēlmi uzsākt konstruktīvu un efektīvu dialogu ar Krieviju.

Manuprāt, attiecībās ar Krieviju no stratēģiskā viedokļa mums vienmēr jābūt nelokāmiem, bet no taktiskā viedokļa — elastīgiem. Mums vienmēr jāaizstāv savas vērtības un intereses, tomēr jāizrāda arī iejūtība un cieņa pret Krievijas centieniem un interesēm.

Tas ir vienīgais pamats, uz kura mēs varam veidot paļāvību un savstarpējo uzticību, kā arī rast savstarpēji efektīvus un pieņemamus risinājumus.

Runājot konkrētāk, mums jāraugās, lai mūsu austrumu kaimiņvalsts, kur šobrīd valda konkurence, kļūtu par teritoriju kopēju stratēģiju un projektu īstenošanai. Kopējā stratēģija Melnās jūras reģionam varbūt varētu pamazām uzlabot mūsu sadarbību un pilnveidot mūsu pašreizējo pieeju.

Šajā kontekstā „iesaldēto” konfliktu jautājumam mums jāpieiet tieši un atklāti, aizmirstot par jebkādām aizliegtām tēmām un mēģinot rast pragmatisku risinājumu.

Mums arī jāpalīdz Krievijai sasniegt tās objektīvo mērķi izvairīties no strupceļa, kurā tā var nonākt kā no naftas un gāzes iespējami atkarīga lielvalsts, tomēr mums jāpanāk arī sava neatkarība enerģētikas jomā.

Mums jāmeklē radošāka pieeja, lai nodrošinātu patiesu sadarbību, sadarbību saistībā ar tehnoloģijām un enerģijas ieguvi, atverot enerģētikas tirgus.

Kopā ar Krieviju mums jāpanāk jauna globāla vienošanās drošības jomā. Es domāju, ka Medvedev iniciatīvu nevajadzētu uzreiz noraidīt. Daži uzskata, ka aiz viņa iniciatīvas slēpjas kāds plāns, ko mēs nevaram pieņemt. Citi domā, ka šāda plāna nav un viņš tikai pārbauda mūsu reakciju. Jebkurā gadījumā mūsu pašreizējās drošības sistēmas ir veidotas dažādos laikos, un mums tās ir jāpielāgo mūsdienu prasībām. Mums jāpārdomā, kas no tām vēl ir derīgs un kas jāpievieno no jauna.

Visbeidzot, mums ir jāizmanto šīs jaunās transatlantiskās attiecības, lai, iespējams, panāktu trīspusējas sarunas starp Krieviju, ASV un Eiropu. Mums arī jāpadomā par šādu trīspusēju pieeju vismaz tādēļ, lai būtu droši, ka Krievija un ASV neslēdz darījumus bez mums.

  Kristiina Ojuland, ALDE grupas vārdā. – (ET) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, Ferrero-Waldner kundze, runājot Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupas vārdā, vēlos skaidri uzsvērt, ka labas un savstarpēji izdevīgas kaimiņattiecības starp Eiropas Savienību un Krieviju ir ļoti svarīgas. Tomēr, kā šodien savā pēcpusdienas runā norādīja prezidents Havel, šādām attiecībām ir nepieciešama abpusēja labā griba.

Dāmas un kungi, mēs visi zinām, ka Krievija vienmēr ir augstu vērtējusi spēcīgus partnerus. Šodienas gatavošanās augstākā līmeņa sanāksmei, kas notiks pēc nedēļas, faktiski apliecināja, ka, ja vien mēs — Eiropas Savienība — to vēlamies, mēs varam paust vienotu nostāju. Un tas ir ļoti svarīgi, kā to parādīja mūsu sagatavotā rezolūcija, un tādēļ, klausoties Padomes un Komisijas pārstāvju teiktajā, es jūtos patiesi gandarīta. Nemaz nerunāsim par Lisabonas līguma ratifikāciju, kas šo pārliecību nostiprina vēl vairāk.

Tomēr tagad uz to visu palūkosimies no Krievijas viedokļa. Patiesībā Krievijai nākamnedēļ būs ļoti laba iespēja izrādīt patiesu vēlmi ar mums sadarboties — vai tā būtu energoapgādes drošības joma, jaunā pamatnolīguma sagatavošana starp Eiropas Savienību un Krieviju vai, piemēram, Krievijas uzvedības pamatnostādnes un nodomi attiecībā uz iestāšanos PTO. Patiešām, šobrīd attieksme nav viennozīmīga — prezidents Medvedev un premjerministrs Putin ir snieguši pretrunīgu informāciju. Es ļoti ceru, ka nākamnedēļ Eiropas Savienība gūs skaidrību par Krievijas nostāju attiecībā uz PTO. Un, protams, es domāju, ka Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta Krievija ceļā uz iestāšanos PTO.

Tomēr ļoti svarīgs jautājums, kurā Krievija var apliecināt savu gatavību sadarboties ar mums, protams, ir sadarbība un vienošanās klimata pārmaiņu jomā. Tas ir kaut kas ļoti konkrēts un notiks pavisam drīz, decembrī, Kopenhāgenas samitā, un tas patiešām ir jautājums, kur mums jāspēj visu izvērtēt un izlemt, vai šāda sadarbība starp Eiropas Savienību un Krieviju ir iespējama vai ne.

Dāmas un kungi, pēdējā gada laikā ļoti bieži ir izskanējis viedoklis, ka attiecībām starp Eiropas Savienību un Krieviju jābūt pragmatiskākām, un es pati esmu dzirdējusi, ka cilvēki ir uzdevuši šādu jautājumu: vai līdz ar to Eiropas Savienība vienkārši atteiksies no savām prasībām attiecībā uz cilvēktiesībām, pamatvērtībām un demokrātiju? Es domāju, ka mēs nekādā ziņā to nedrīkstam pieļaut, jo, ja mēs to darīsim, tad noniecināsim gan savu, gan arī visas Eiropas Savienības vērtību. Cilvēktiesību jautājums nekādā gadījumā netiek izmantots ar mērķi Krieviju iedzīt strupceļā vai pamācīt, pirmkārt un galvenokārt tas ir paredzēts, lai rūpētos par Krievijas iedzīvotājiem, tas ir, aizstāvētu tās pilsoņu tiesības.

Un situācija cilvēktiesību jomā drīzumā saasināsies vēl vairāk, jo, kā jūs vakar dzirdējāt, konstitucionālā tiesa Maskavā ir apspriedusi iespējamo nāvessoda atjaunošanu no nākamā gada, un liberāļiem šis noteikti ir ļoti sāpīgs jautājums. Dāmas un kungi, vairāk par šo jautājumu es izteikties nevaru, bet, protams, attiecībā uz konfliktiem mēs plānojam tos ierosināt apspriešanai un mums tie ir noteikti jāapspriež.

  Werner Schulz, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, šogad mēs atzīmējam ne tikai Berlīnes mūra krišanas un miermīlīgās revolūcijas 20. gadadienu — 1989. gadā mira Andrejs Saharovs, kuram bija nozīmīga loma totalitārās Austrumu bloka sistēmas sagrāvē. Andrejs Saharovs mums atstāja vēstījumu, ka viņa valstij vajadzīga sapratne un spiediens — pastiprināts spiediens. Tomēr vārdu davlenie es šobrīd netulkotu kā „spiediens”, bet gan kā „pastiprināts atbalsts”, un patiešām ir nepieciešams pastiprināts atbalsts visās jomās, kur Krievija ir ceļā uz modernizāciju un kur sāk parādīties sociālās tirgus ekonomikas, demokrātijas un tiesiskuma pazīmes.

Krievijas prezidents Medvedev nesen pauda bažas par stagnāciju un problēmām savā valstī un lūdza atbalstu reformu īstenošanā. Ja tas bija domāts nopietni, mums tas jāsniedz. Tas ietver Krievijas iestāšanos tādās starptautiskās reglamentējošās struktūrās kā PTO un Enerģētikas harta. Tādēļ mēs nedrīkstam radīt nekādus nevajadzīgus šķēršļus. Krievijai ir arī jāatzīst, ka ar saviem spēkiem vien tā šo krīzi nepārvarēs.

Tomēr, kā šodien teica Václav Havel, partnerattiecības paredz savstarpēju atklātību. Tādēļ vēlos teikt sekojošo: ja vēlēšanu rezultāti tiek falsificēti, tad cinisks kļūst pat pārvaldītās demokrātijas jēdziens, tādēļ uzraudzība vēlēšanās ir ārkārtīgi svarīga. Kur tiek slepkavoti kritiski žurnālisti, mirst arī patiesība. Pārmaiņas cenšoties panākt ar tirdzniecības palīdzību, nekādus panākumus mēs negūsim. Attiecības ar Krieviju mums jāveido uz stabila vērtību pamata.

SĒDI VADA: D. WALLIS
Priekšsēdētāja vietniece

  Charles Tannock, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, ECR grupa piekrīt, ka Krievija ir ļoti svarīgs ekonomiskais parneris ar pasaules mēroga diplomātisko ietekmi, tomēr šāda pozīcija paredz arī noteiktu atbildību. Viena no tām ir kaimiņvalstu, piemēram, Ukrainas un Gruzijas, teritoriālās integritātes respektēšana un atteikšanās no aizskarošā jēdziena „tuvās ārzemes” lietošanas.

Ņemot vērā neatklātās žurnālistu un cilvēktiesību aktīvistu slepkavības, Krievijai jāveic konkrēti pasākumi arī cilvēktiesību un tiesiskuma aizsardzības jomā. Cilvēktiesību grupai „Memorial” piešķirtā Saharova balva apliecina Parlamenta nopietno attieksmi pret šo jautājumu.

Krievijai jāsadarbojas arī kodolieroču izplatīšanas novēršanas jomā, jo īpaši attiecībā uz Irānu, un, lai apliecinātu solidaritāti ar rietumiem pret šo bīstamo režīmu, tā nedrīkst pārdot Irānai S300 raķešu sistēmu.

Daudz bažu rada arī pieaugošā nostaļģija pēc Padomju Savienības un Staļina laikiem.

Visbeidzot, tuvojoties ziemai, nedrīkst pieļaut, ka Krievija kā diplomātisku ieroci atkal izmanto savu faktisko gāzes piegādes monopolu uz Eiropu. ES apņemšanās attiecībā uz avotu un piegādes diversifikāciju saskaņā ar kopējo ārējās energoapgādes drošības politiku noteikti būs mūsu priekšrocība sarunās ar Krieviju.

  Vladimír Remek, GUE/NGL grupas vārdā. – (CS) Dāmas un kungi, es nespēju iedomāties, kā ES pārstāvji, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta izstrādāto rezolūciju, varētu gūt jebkādus panākumus Stokholmā. Ja Krievijas delegācijai ir līdzīgi ieteikumi, tad samits ir nolemts neveiksmei. Vai mēs gribam, lai sarunas veicina sadarbību starp ES un Krieviju? Protams, mēs to gribam. Krievija šajā dokumentā ir bieži pieminēta kā svarīgs ES partneris. Tomēr gandrīz viss tajā ir izteikts prasību un nosacījumu, nevis ierosinājumu formā. Piemēram, Krievijai ir noteikta atbildība par veiksmīgu iznākumu klimata pārmaiņām veltītajā konferencē Kopenhāgenā. Tomēr tieši Krievija bija tā, kas izglāba Kioto protokolu, kamēr ASV atteicās to ratificēt. Tai pašā laikā attiecībā uz Krieviju ir pieņemta tāda nereāla nostāja, kas paredz preses brīvības jautājuma sakārtošanu. Šī situācija nepavisam nav ideāla. Itālijas gadījumā, dāmas un kungi, pēdējā plenārsēdē mēs nolēmām, ka šis ir valsts iekšējais jautājums. Bet Itālija taču ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Ko tad mēs ceram panākt Krievijā? Ja Krievijai jābūt mūsu svarīgam partnerim, tad par to arī ar viņu jārunā.

  Fiorello Provera, EFD grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, es atturēšos no balsošanas par šo rezolūcijas priekšlikumu, jo, manuprāt, tajā ir dažas pretrunas. Rezolūcijā ir atzīts, ka ekonomiskā sadarbība starp Krieviju un Eiropu pēdējos 10 gados ir ievērojami uzlabojusies. Tajā ir norādīts, ka Krievija ir nostiprinājusi attiecības enerģētikas, tirdzniecības, vīzu liberalizācijas, nelegālās imigrācijas kontroles, cīņas pret terorismu, klimata pārmaiņu un ārpolitikas jomā, kā arī tādos jautājumos kā Irānas kodolieroči un miera nodibināšana Kaukāzā un Tuvajos Austrumos.

Aicinot uz visām šīm lietām, tajā pašā rezolūcijā tiek bargi kritizēta Krievijas iekšējā situācija. Tajā jaušama vispārēja nepatika pret Krieviju un neuzticība tai, kas nav labs pamats sadarbībai, ko mēs vēlamies. Tas nenozīmē, ka mums būtu jāpiever acis uz demokrātisko un cilvēktiesību situāciju šajā valstī, tomēr es domāju, ka atbalsts un uzticība šobrīd ir vajadzīgi vairāk par kritiku un tie vajadzīgi tieši tādēļ, lai uzlabotu cilvēktiesību situāciju Krievijā.

  Zoltán Balczó (NI). – (HU) Runājot par ES un Krievijas attiecību jautājumu, man jāpiemin arī šodienas oficiālā sēde.

Patiešām, ir pagājuši 20 gadi kopš Berlīnes mūra krišanas, kas darīja galu padomju komunistiskajai diktatūrai. Ungāru tauta bija viens no šīs diktatūras lielākajiem upuriem. Man jāpiemin vēl divi fakti. Pirmkārt, šāds status quo varēja turpināties vairākus gadu desmitus, jo arī rietumu lielvalstu interesēs bija pēc Otrā pasaules kara izveidojušos situāciju saglabāt. Otrkārt, Padomju Savienība sevi neidentificēja ar Krievijas iedzīvotājiem, kuri arī cieta no komunistiskās diktatūras. Krievija nenoliedzami mums ir ārkārtīgi svarīgs ekonomiskais un stratēģiskais partneris.

Eiropas Savienība iestājas pret cilvēktiesību pārkāpumiem. Tas ir pareizi. Tomēr vai tai ir morālas tiesības to darīt pēc tam, kad tā pieņēma Václav Klaus parakstu uz Lisabonas līguma, ļaujot turpināt Beneš dekrētu piemērošanu, tādējādi atzīstot noteiktu cilvēku kolektīvo vainu?

Pēdējā sēdē mēs apspriedām ASV un ES augstākā līmeņa sanāksmi. Vispārējā debašu ievirze toreiz bija šāda: kas mums jādara, lai mēs tiktu atzīti par labu Amerikas Savienoto Valstu partneri? Tomēr šobrīd es sajūtu šādu zemtekstu: kādas prasības mēs izvirzīsim Krievijai, lai varētu to pieņemt kā uzticamu partneri? Domāju, ka mums jācenšas veidot daudz līdzsvarotāku sadarbību ar abiem šiem partneriem, ja vien mēs tos par tādiem uzskatām.

  Paweł Zalewski (PPE). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, gaidāmā ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksme apliecina, cik svarīgas Eiropas Savienībai ir attiecības ar Krieviju. Šajā sakarā vēlos vērst jūsu uzmanību uz diviem jautājumiem, kas, ņemot vērā Krievijas un Eiropas Savienības intereses, ir ļoti svarīgi. Šie jautājumi ietekmē un faktiski arī nosaka šīs attiecības.

Es runāju par sadarbības problēmām enerģētikas un drošības jomās. Lai Eiropas Savienība un Krievija gūtu kopīgus panākumus, kas noteikti ir mūsu mērķis, mums savs viedoklis ir jāpauž ļoti skaidri. Mūsu Krievijas partneri to dara veiksmīgi un bez jebkādām divdomībām, jo divdomības rada pārpratumus. Ir svarīgi, lai Eiropas Savienība savu viedokli paustu tieši tāpat.

Es ļoti augstu vērtēju Eiropas Parlamenta lielāko politisko grupu panākto vienošanos par kopīgu un patiešām ļoti labu rezolūcijas priekšlikumu. Tomēr es domāju, ka būtu pat labāk, ja mēs tajā iekļautu trešo grozījumu, uzsverot ES un Krievijas sadarbības nozīmi enerģētikas jomā, kā arī norādot pamatu, uz kura šādai sadarbībai jābalstās. Tas nozīmē to, ka jo īpaši šajā ekonomiskās un finanšu krīzes laikā sadarbības pamatā jābūt minimālām finansiālām izmaksām un ir jādefinē visi ar energoapgādi saistītie nosacījumi.

Otrs jautājums attiecas uz drošību. Vēlos teikt dažus vārdus par manas politiskās grupas, Eiropas Tautas partijas grupas (Kristīgo demokrātu), priekšlikumu rīkot debates par Krievijas un Baltkrievijas militārajām mācībām, kas paredzētas, lai atvairītu potenciālos uzbrukumus no Rietumeiropas — Eiropas Savienības un NATO valstu teritorijas. Man par lielu nožēlu es uzzināju, ka darba kārtībā šīm debatēm vieta neatradās un tādēļ tās nenotiks.

  Knut Fleckenstein (S&D). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, iepriekšējie runātāji jau skaidri norādīja uz daudziem jautājumiem un problēmām, tādiem kā cilvēktiesību situācija. Ir svarīgi, lai šos jautājumus mēs definētu skaidri, jo tikai tādā gadījumā būs iespējamas atklātas un godīgas debates. Ja Krievija šobrīd atkal apspriež nāvessoda ieviešanu pēc ASV modeļa, mēs nevaram šo jautājumu ignorēt.

Man ir divas īsas piebildes. Pirmā attiecas uz Krievijas iestāšanos PTO, un es patiešām aicinu arī Padomi un Komisiju sniegt Krievijai pēc iespējas lielāku atbalstu. Protams, savs ieguldījums jādod arī pašai Krievijai, tomēr mēs — abas puses — uz to paļaujamies un abām pusēm būtu labi, ja šie notikumi attīstītos pozitīvā virzienā. Tas, ka Krievija vēlas iestāties PTO, nevis tikai izveidot muitas savienību ar Baltkrieviju un Kazahstānu, ir solis pareizā virzienā.

Mana otrā piebilde ir liels lūgums neaizmirst par sadarbības veidošanu zinātnes un pētniecības, kā arī pilsoniskās sabiedrības jomā. Mums vajadzīgs jauns stimuls kultūras un jauniešu apmaiņas programmām un ne tikai vienā virzienā, kā teica Gahler kungs, bet abos virzienos. Katrs jaunietis, kas tajās piedalās, sāks labāk saprast citus un kļūs par mūsu attiecību pozitīvākas attīstības idejas paudēju. Ceru, ka mēs vairāk runāsim par šīm kopējām interesēm un šiem aspektiem piešķirsim lielāku nozīmi.

  Heidi Hautala (Verts/ALE). – (FI) Priekšsēdētājas kundze, vēlos pavisam īsi norādīt uz trim lietām. Krievijas pašas interesēs būtu saprast, ka tai jākļūst par tiesisku valsti. Bez neatkarīgas tiesu varas Krievijas ekonomiskā vai sociālā attīstība nav iedomājama. Kā gan ārvalstu uzņēmumi var justies droši, investējot valstī, kur nav neatkarīgas tiesu varas?

Otrkārt, vēlos uzsvērt, cik svarīgi ir pārliecināt Krieviju ievērot starptautiskos noteikumus. Eiropadome saskata problēmu tajā, ka Krievija vēl nav ratificējusi 14. protokolu, kas varētu uzlabot Eiropas Cilvēktiesību tiesas darba efektivitāti. Arī Baltijas jūras reģionā mēs vēlamies, lai Krievija pievienojas Espo konvencijai par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā.

Treškārt, cilvēktiesības ir svarīgas pašas par sevi. Mani ļoti iedvesmoja Malmström kundzes teiktais, ka samitā paredzēts runāt arī par cilvēktiesību jautājumiem. Lūdzu, izmantojiet cilvēktiesību dialoga rezultātus, turklāt dariet to pavisam atklāti.

  Jacek Olgierd Kurski (ECR). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksme notiks pēc nedēļas. Gribu par to runāt dienā, kas manai valstij ir īpaši nozīmīga, dienā, kad Polija atguva neatkarību. Ne tikai Polijas, bet arī citu šā reģiona valstu neatkarību vienmēr ir apdraudējis padomju un pēc tam Krievijas imperiālisms.

Šodien Eiropas brīvo tautu vidū mēs beidzot gribam justies droši, un tādēļ vēl jo vairāk mēs nedrīkstam nepamanīt, ka Krievija savu impēriju cenšas atjaunot un ka tā nekad nav samierinājusies ar tās zaudēšanu. Tieši tādēļ Krievija uzbruka Gruzijai. Tādēļ tā īsteno to, kas patiesībā ir atklāta Dienvidosetijas un Abhāzijas aneksija, tādēļ tā izsaka draudus Ukrainai, kavē pretraķešu vairoga veidošanu Polijā un Čehijā un savus energoresursus izmanto kā šantāžu. Tādēļ ir kas vienlaicīgi simbolisks un draudīgs faktā, ka tieši pirms ES un Krievijas samita valsts, kas šobrīd vada Eiropas Savienību un kurā šis samits notiks, Zviedrija, ir atcēlusi savu ekoloģisko aizliegumu attiecībā uz Nord Stream projektu. Nord Stream projektam nav nekādas ekonomiskas nozīmes, un tā vienīgais mērķis ir praksē atcelt solidaritātes principu enerģētikas jomā, kam bija jābūt vienam no Lisabonas līguma pamatprincipiem un ideāliem.

Izmantojot frāzi, kas populāra manā valstī, es aicinu vecās ES dalībvalstis — neejiet šo ceļu! Neslēdziet darījumus ar Krieviju, kas ir politiski motivēti pret jaunajām dalībvalstīm, jo tas apdraud vienotās Eiropas ideju.

  Anna Rosbach (EFD). – (DA) Priekšsēdētājas kundze, preses brīvība Krievijā pastāv tikai vārdos. Kritiskie žurnālisti tiek iebaidīti, vajāti un slepkavoti. Pasaules preses brīvības indeksā Krievija ieņem 153. vietu. Tas nozīmē, ka šī situācija Krievijā šobrīd ir sliktāka nekā Baltkrievijā, Sudānā vai Zimbabvē. Vai par to patiešām būtu jāpiešķir balva? Tomēr ar to vien viss nebeidzas. Es runāju par gāzes piegādes problēmu Eiropas pilsoņiem. Šogad atkal mēs piedzīvojam to, ka Krievija draud pārtraukt gāzes piegādi, un pazīmes liecina, ka ar šādu iespēju mums būs jārēķinās katru ziemu. Vai tiešām ir pareizi, ka mēs Krieviju par to apbalvojam?

Vēlos ierosināt Padomei un Komisijai, ka tā vietā, lai jauki patērzētu ar krieviem, mums vajadzētu runāt atklāti un pateikt, ka šāda nostāja mums vienkārši nav pieņemama. Ko jūs patiesībā domājat iesākt ar negatīvajām attīstības tendencēm attiecībās starp Krieviju un ES? Vai ļausit tam visam vienkārši ritēt savu gaitu? Vai patiešām gribat par šīm negatīvajām tendencēm Krieviju vēl apbalvot?

  Nick Griffin (NI). – Priekšsēdētājas kundze, šodien dzirdēta nebeidzama retorika par draudzību un sadarbību starp visām valstīm uz šīs zemes, izņemot Krieviju. Ķīna īsteno genocīdu Tibetā. Turcija noliedz armēņu holokaustu. ASV līdz ar zemi nolīdzina Irāku, un mēs viņus par to uzslavējam. Bet Krievijai mēs augstprātīgi lasām vien liekulīgu morāli. Šī konfrontējošā rusofobija apkaunojošā veidā veicina Amerikas karojošā neokonservatīvisma lobēto jaunā Aukstā kara kampaņu.

Protams, starp Krieviju un tās kaimiņvalstīm pastāv dažas vietēja mēroga atšķirības, bet piekritīsim, ka nākamās nedēļas samits mums jāizmanto, lai mēģinātu būvēt tiltu un veidot sadarbību starp mūsu civilizācijas austrumu un rietumu daļām. Vēsturisku un ar kultūru saistītu iemeslu dēļ tas ir daudz praktiskāk un drošāk nekā censties panākt vienprātību ar Turciju — Eiropas mūžseno ienaidnieku.

  Francisco José Millán Mon (PPE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze, attiecības ar Krieviju ir ļoti svarīgas — tā ir Drošības padomes pastāvīgā locekle un militāra lielvalsts. Sadarbība ar Krieviju ir nepieciešama, stājoties pretī Irānas kodolprogrammas izaicinājumam, risinot Vidējo Austrumu, atbruņošanās, klimata pārmaiņu un citus jautājumus.

Turklāt Krievija ir Eiropas kaimiņvalsts, ar kuru daudzām ES dalībvalstīm ir svarīgas ekonomiskās attiecības un augsts enerģētiskās atkarības līmenis. Tā ir valsts, ar kuru mēs ik gadu divas reizes tiekamies samitos (kas noteikti ir laba iespēja novērtēt mūsu attiecības).

Šobrīd mēs pārrunājam jaunu partnerattiecību nolīgumu, kas paplašinās sadarbību tā sauktajās „četrās kopējās telpās”. Manuprāt, svarīgākā no tām ir ekonomikas un enerģētikas telpa. Mums nepieciešama atklātība, skaidri noteikumi un garantijas investīcijām, bet Krievijai vispirms jāiestājas PTO.

Tādēļ nākamās nedēļas samits dos mums iespēju noskaidrot Krievijas nodomus attiecībā uz PTO un pārliecināties, ka tā neīsteno iniciatīvas, kas ar to nav savienojamas. Turklāt nedrīkst pieļaut, ka atkārtojas pēdējo gadu gāzes piegādes krīze, un jaunajā nolīgumā jāparedz principi, kas noteikti Eiropas Enerģētikas hartas nolīgumā, no kura, kā jau minēts, Maskava diemžēl ir izstājusies.

Mums jāturpina darbs arī pārējās trīs kopējās telpās. Es jau pieminēju Krievijas kā globāla partnera nozīmi.

Dāmas un kungi, kopā ar Krieviju mēs varam paveikt daudz, bet, kā jau tika teikts, ir viens attiecību aspekts, ko mēs nedrīkstam aizmirst, jo Krievija ir Eiropas valsts un mūsu kaimiņš. Tai jāievēro cilvēktiesības un jāpilda saistības, ko šajā sakarā paredz tās dalība Eiropas Padomē.

Viens no redzamākajiem ES ārpolitisko sakaru trūkumiem ir tas, ka attiecībā uz Krieviju tai nav kopējas politikas. Izmantojot Lisabonas līguma instrumentus, šādu kopējo politiku izveidot būs vieglāk, tomēr mums kā dalībvalstīm patiešām jāgrib, lai šāda vienota politika pastāvētu, un priekšroka netiktu dota divpusējiem kanāliem ar Maskavu, kas reizēm var būt pilnīgi atšķirīgi.

  Kristian Vigenin (S&D). – (BG) Priekšsēdētājas kundze, Ferrero-Waldner kundze, Malmström kundze, es nevaru sākt savu runu, nepieminot, ka šodien mēs Parlamentā atzīmējam Berlīnes mūra krišanas 20. gadadienu.

Man kaut kā šķita, ka īpaši tika uzsvērts tas, ko mēs pa visiem šiem gadiem esam panākuši, tas, ka, pateicoties pirms 20 gadiem notikušajām pārmaiņām, Eiropa ir kļuvusi vienota, un tas, ka viena valsts šajā procesā neiesaistījās, kaut arī, būsim godīgi, ja vien gribētu, tā šīs pārmaiņas varētu apturēt, citiem vārdiem, tā bija Padomju Savienība.

Es to saku tāpēc, ka, manuprāt, šīs pārmaiņas kļuva iespējamas tieši tādēļ, ka Rietumi uzsāka sadarbības politiku ar Padomju Savienību. Nevelkot paralēles starp Padomju Savienību un šodienas Krieviju, vēlos teikt, ka tas, ko teica Ferrero-Waldner kundze un Malmström kundze, ir iepriecinoši, jo tādējādi tiek turpināta šī pragmatisko partnerattiecību politika ar Krieviju, uzsverot, ka ir jautājumi, kuros Eiropas Savienība bez Krievijas iesaistīšanās panākumus negūs.

Gribu uzsvērt, ka, protams, mēs esam nobažījušies par cilvēktiesību situāciju un citiem jautājumiem, piemēram, par to, ka saskaņā ar Amnesty International novērtējumu šī situācija arvien pasliktinās — pašvaldību vēlēšanās notiek balsu pirkšana, un ir problēmas pilsonisko organizāciju darbībā. Jebkurā gadījumā mūsu nostājai pret Krieviju jābūt vienotai.

Tas ir secinājums, kas mums jāizdara, ņemot vērā pēdējos gadus. Es gribu arī teikt, ka viens no jautājumiem, kas Parlamenta rezolūcijas priekšlikumā nav ietverts, ir Austrumu partnerība. Es vēlētos, lai gaidāmajā samitā Austrumu partnerības jautājumam tiktu pievērsta īpaša uzmanība, jo tas ir vienīgais veids, kā mēs varam garantēt šīs jaunās politikas veiksmīgu īstenošanu.

  Paweł Robert Kowal (ECR). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, Krievija ir pelnījusi, lai pret to izturas nopietni. Domāju, ka, ja mūsu partneri Kremlī dzirdētu komisāres runu, viņi būtu ļoti pārsteigti, kā viņa vērtē ES un Krievijas attiecības.

Mūsu pieeja attiecībā uz gaidāmo ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi nav pietiekami drosmīga un atklāta, lai fundamentālie jautājumi, kas šobrīd pastāv starp ES un Krieviju, tiktu nopietni risināti. Ja mēs Eiropas Savienībā nebūsim atklāti, ja tikai dažas dienas pēc Lisabonas līguma galīgās ratificēšanas Čehijā solidaritāte enerģētikas jomā ir kļuvusi par tukšu frāzi un ziemeļu gāzes vada būvniecības projekts turpinās, ja mūsu attiecībās Enerģētikas harta vai Sarkozy plāns, vai arī Krievijas nesenie militārie manevri pie Polijas austrumu robežas netiek uztverti nopietni, mēs neko nepanāksim.

Komisāres kundze, lūdzu, atbildiet mums atklāti: kādus ES un Krievijas attiecību aspektus jūs uzskatāt par savu personisko veiksmi? Kur mums šajā jomā būs iespēja gūt panākumus? Ja nebūsim atklāti, mēs neko nepanāksim.

  Andreas Mölzer (NI). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, karš Gruzijā, gāzes konflikts un Eiropas Savienības nespēja panākt pietiekami vienotu nostāju attiecībā uz Krieviju ir atstājuši savas pēdas.

Tai pašā laikā Krievija, bez šaubām, ir svarīgs Eiropas stratēģiskais partneris un ne tikai saistībā ar energoapgādi. Drīz mēs redzēsim, vai jaunais enerģētikas krīžu novēršanas memorands un Eiropas agrīnās brīdināšanas sistēma nesīs jebkādus rezultātus, — to mēs redzēsim, vēlākais, kad izcelsies nākamais gāzes konflikts. Fakts ir tāds, ka mūsu atkarību no Krievijas gāzes tik vienkārši pārtraukt nav iespējams un pat Nabucco projekts šo situāciju neko daudz nemainīs. Būtu naivi ticēt, ka Teherāna nevarēs izdarīt spiedienu uz Eiropu.

Es uzskatu, ka Eiropas Savienībai jāīsteno saprātīga un reālistiska politika pret Krieviju. Ir jāatrod līdzsvars starp Eiropas un Krievijas interesēm, kā arī jārespektē Krievijas vēsturiskais jutīgums attiecībā uz ģeopolitiskiem jautājumiem. Pretējā gadījumā mums drīzumā būs jāraizējas ne tikai par abpusēju ledus laikmetu, bet arī par Eiropas pilsoņu salšanu gāzes konflikta dēļ.

  Vytautas Landsbergis (PPE). – (LT) Es atbalstu Zalewski kunga nostāju, respektīvi, grozījumu Nr. 1, jo tajā pievērsta nopietna uzmanība diviem Eiropas Savienībai ļoti svarīgiem jautājumiem. Pirmkārt, mēs nosodām veidu, kā trešā valsts augstprātīgi ignorē un noraida ES kā līdzvērtīgu un respektējamu partneri ārējās energoapgādes drošības jautājumos, kas ir svarīgi Eiropas Savienībai. Otrkārt, mēs neatbalstām Eiropas valstu nošķiršanu, ko trešā valsts, protams, īsteno savā Nord Stream gāzes vada projektā. Mums jāiestājas pret lobēto un reizēm ar koruptīviem līdzekļiem panākto Eiropas sadalīšanu, un mēs nedrīkstam samierināties ar Krievijas augstprātīgo attieksmi pret mums, ar ko es domāju Eiropas Parlamentu. Mēs nedrīkstam ļaut Gazprom, Nord Stream lielākajam akcionāram, klaji ignorēt mūsu Parlamenta rezolūciju par draudiem, ko gāzes vads rada videi.

Problēma nav tikai Baltijas jūras traģiskā ekoloģiskā situācija, bet arī mūsu institūcijas morālais stāvoklis. Kad mēs pagājušogad šeit balsojām, mēs pieprasījām neatkarīgu un godīgu ietekmes uz vidi novērtējumu, kā arī garantijas Baltijas jūras piekrastē dzīvojošām tautām, ja gadījumā notiek katastrofa. Gazprom pat necentās Eiropai atbildēt. Tas bija kā spļāviens Parlamenta sejā, un mēs uz to nedrīkstam reaģēt ar vārdiem: „Jā, kungs, ar lielāko prieku!” Mums jāizturas ar godu un cieņu, necenšoties ietekmēt vai aizkavēt debates, ko tagad ierosinājuši EP deputāti tieši par problēmām Baltijas jūrā. Ja, padevušies bailēm, mēs piekritīsim Baltijas un jaunās Maskavas–Berlīnes jūras robežas iznīcināšanai ar Krievijas karakuģiem, kas apsargā gāzes vadu, mēs zaudēsim savu brīvību. Patiešām, pļāpājot par enerģiju, mēs pārdodam savu nākotni.

  Hannes Swoboda (S&D). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, kā teica Kowal kungs, mūsu attieksmei pret Krieviju ir jābūt nopietnai, it īpaši pēc Lisabonas līguma parakstīšanas, attiecībā uz kuru ir tāds interesants fakts, ka prezidents, kurš tik ilgi pretojās līguma parakstīšanai, proti, Václav Klaus, ir ieņēmis īpaši nekritisku nostāju pret Krieviju. Nopietna attieksme pret Krieviju nozīmē saprātīgas un pragmatiskas ekonomiskās attiecības ar to, tomēr tas nenozīmē, ka mums nav jākritizē iekšpolitiskie notikumi Krievijā, jo īpaši saistībā ar cilvēktiesību jautājumiem.

Tas, kas notika pēdējo vēlēšanu laikā, ir nožēlojami — tas nenotika gluži tā, kā tam vajadzētu notikt. Protams, mūs īpaši satrauc uzbrukumi cilvēktiesību aizstāvjiem. Šajos uzbrukumos negribu vainot Krievijas valdību. Tas, ko es gribu un ko mēs šajā ļoti līdzsvarotajā rezolūcijā pieprasām, ir nopietna Krievijas attieksme pret šo cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību. Šobrīd tas nenotiek, vismaz ne pietiekamā apmērā. Ar šo jautājumu mums drīzāk vajadzētu vērsties pie prezidenta Medvedev, nevis premjerministra Putin. Atšķirība varbūt nav pārāk liela, bet, ja viens no viņiem ir paudis pietiekami skaidru un pozitīvu attieksmi, tas tas noteikti ir prezidents Medvedev, un mums viņš šajā ziņā ir jāiedrošina un jāatbalsta.

Attiecībā uz enerģētikas jautājumu — arī šeit mums jāveido ļoti mierīgas un saprātīgas attiecības. Man nav nekas pret Nord Stream vai South Stream, tomēr attiecībā uz gāzes piegādi es nevēlos būt atkarīgs ne no viena, ne no vienas valsts. Tādēļ es ļoti atbalstu Nabucco gāzes vada projektu. Daudzveidība, diversifikācija — tas ir ļoti svarīgs gāzes piegādes faktors neatkarīgi no tā, vai tas notiek pa kādu citu vadu, piemēram, Nabucco, vai caur SDG ostām. Tas nav tādēļ, ka šī valsts ir tieši Krievija, bet gan tādēļ, ka Eiropai nevajadzētu būt atkarīgai ne no viena.

Ja mēs tagad šajā spēlē iesaistām Ukrainu, tad es vēlētos, lai Ukrainas politiķi uzņemas pilnu atbildību un veic investīcijas, par ko tie vienojušies ar Eiropu. Es zinu, ka Krievija bieži izmanto situāciju, bet, ja Ukraina pildīs savus solījumus, tad Krievija situāciju vairs izmantot nevarēs, jo attiecīgās investīcijas būs veiktas Ukrainā.

  Elena Băsescu (PPE). – (RO) Es vēlos apsveikt rezolūcijas autorus par spēju saskaņot dažādu politisko grupu viedokļus. Stokholmas samits būs laba iespēja mūsu dalībvalstīm pierādīt, ka mēs varam būt vienoti. Kaut arī mēs runājam 23 valodās, savas ekonomiskās, politiskās un enerģētiskās intereses mēs varam aizstāvēt vienbalsīgi.

Īpaša uzmanība Eiropas Savienībai būtu jāvelta energoapgādes drošības jautājumam, gan nodrošinot pastāvīgas piegādes no Krievijas, gan arī attīstot alternatīvus projektus, tādus kā Nabucco un Viseiropas Konstancas–Triestes naftas cauruļvada projekts.

Mums, rumāņiem, energoapgādes drošība nozīmē drošību Melnās jūras reģionā. Eiropas enerģētikas politiku var ietekmēt šajā reģionā neatrisinātie konflikti.

Tai pašā laikā mums jāmaina sava domāšana, lai tā balstītos nevis uz ietekmes sfērām, bet gan uz uzticību. Krievijai ir jāsadarbojas ar Eiropas Savienību šo ārkārtīgi svarīgo jautājumu risināšanā. Arī panākumi noteiktos projektos, kas ir būtiski Eiropas Savienības attīstībai, ir atkarīgi no energoapgādes drošības.

  Csaba Sándor Tabajdi (S&D). – (HU) Priekšsēdētājas kundze, mums ir ļoti vajadzīga jauna partnerība un sadarbība starp ES un Krieviju. Tomēr šobrīd to kavē vēsturiskās debates starp vairākām ES dalībvalstīm un Krieviju. Attiecības starp Eiropas Savienību un Krieviju nedrīkst izmantot par šo vēsturisko debašu ķīlu.

Kā jau minēja Hannes Swoboda, mūsu enerģētiskā atkarība ir abpusēja. Tas būtu liels panākums, ja Eiropas Savienība un Krievija pēc tās izstāšanās no Enerģētikas hartas spētu panākt vienošanos enerģētikas nozarē. Būtu svarīgi izveidot arī uzticības tālruni enerģētikas jautājumos, lai Centrāleiropas dalībvalstīm nebūtu jācieš no Krievijas un Ukrainas strīdu sekām.

Visbeidzot, mums ir pilnīgas tiesības nosodīt tiesiskuma un cilvēktiesību pārkāpumus Krievijā. Tomēr uzmanība jāpievērš arī tādiem tiesību pārkāpumiem kā pilsonības liegšana 400 000 krievu, kas dzīvo Latvijā, tādējādi parādot, ka Eiropas Savienībai ir daudz darāmā arī savā cilvēktiesību jomā.

  Ivo Vajgl (ALDE). – (SL) Es atbalstu Malmström kundzes un Ferrero-Waldner kundzes pieeju. Domāju, ka ar šādu programmu dialogs starp Krieviju un Eiropas Savienību būs izdevīgs abām pusēm.

Šodien mums ir svarīga diena — mēs pieminam Berlīnes mūra krišanu. Tomēr mēs esam aizmirsuši, ka tai pašā laikā Krievijā sagruva cits svarīgs mūris un sākās pārejas process, kas vēl joprojām turpinās. Šodien Krievija ir labāka valsts nekā pirms Berlīnes mūra krišanas, un laiku pa laikam mums vajadzētu sev to atgādināt. Dažreiz mums vajadzētu pienācīgi novērtēt Krieviju, mūsu svarīgo partneri, un neļauties tikai emocijām, ko uzjundījusi mūsu vēsture.

Mums vajadzīga Krievija kā globāls partneris pasaules politikā un kā partneris attiecībās starp Eiropas Savienību un Krieviju. Tomēr, kā jau minēja citi deputāti, tas nenozīmē, ka mums būtu jāatsakās no savām pamatvērtībām. Par to vispār negribu runāt.

  Marek Henryk Migalski (ECR). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, vispirms es vēlos ko teikt Ferrero-Waldner kundzei. Varbūt jūsu šeit nebija, kad runāja prezidents Havel. Tāpat kā Ojuland kundze un Schulz kungs es vēlos atsaukties uz prezidenta Havel teikto, ka Eiropas Savienības uzdevums ir cīnīties par demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu.

To pieminēja arī Malmström kundze, par ko es viņai pateicos. Jūs runājāt tā, it kā Eiropas Savienība gatavotos augstākā līmeņa sanāksmei ar Šveici. Jūs runājāt par tirdzniecību, uzņēmējdarbību, klimata pārmaiņām un pilnīgi aizmirsāt par svarīgiem jautājumiem — tiem, kas, iespējams, ir paši svarīgākie Eiropas Savienībai. Mans novēlējums jums, mums un galvenokārt Krievijas Federācijas pilsoņiem ir tāds, lai ES biežāk ieņemtu Malmström kundzes šodien pausto nostāju, nevis to, ko ieņēmāt jūs.

  Andrew Henry William Brons (NI). – Priekšsēdētājas kundze, pirms mēs kritizējam Krieviju par cilvēktiesību pārkāpumiem, palūkosimies uz līdzīgiem pārkāpumiem pašā Eiropas Savienībā — valstīs, kur pret opozīcijas partijām tiek vērsti fiziski uzbrukumi, piemēram, Ungārijā, vai kurām uzbrūk valdošās partijas miliču armija, kā, piemēram, pat Apvienotajā Karalistē, vai valstīs, kur cilvēki tiek apcietināti par nevardarbīgu protestēšanu vai ir aizliegtas politiskās partijas, piemēram, Beļģijā.

Mums jāveido attiecības ar Krieviju, balstoties uz savu dalībvalstu interesēm, nevis liekulīgiem jūtu uzplūdiem.

  Cecilia Malmström, Padomes priekšsēdētāja. – (SV) Priekšsēdētājas kundze, padies par ļoti konstruktīvajām debatēm. Domāju, vairums piekritīs, ka Krievija ir stratēģisks Eiropas Savienības partneris un mūsu attiecības ar šo valsti ir svarīgas. Šai partnerībai jābalstās uz savstarpēju cieņu, kopīgo saistību ievērošanu, kā arī Eiropas Savienības pausto vērtību respektēšanu attiecībā uz cilvēktiesībām, demokrātiju un tiesiskuma principu.

Tādēļ mums jāizsakās ļoti skaidri, un es domāju, ka tie, kas mani kritizēja, piemēram, Rosbach kundze, varbūt nedzirdēja manu ievadrunu, kurā es ļoti skaidri teicu, ka esam nobažījušies par cilvēktiesību situācijas attīstību Krievijā. Krievija ir svarīga kaimiņvalsts. Protams, mums ir daudz neatrisinātu jautājumu, un droši vien neviens no mums necer, ka Stokholmas samitā mēs tos visus atrisināsim. Tomēr tā būs vērtīga iespēja satikties un par šiem jautājumiem diskutēt.

Mums ir kopīgi jautājumi, kuros mēs varbūt spēsim nedaudz pietuvoties risinājumam. Te ir jautājums par Tuvajiem Austrumiem un Afganistānu, un šobrīd, protams, ļoti aktuāls ir klimata pārmaiņām veltītais samits Kopenhāgenā. Tad ir finanšu un ekonomiskā krīze un mūsu kopīgās saistības šajā ziņā, kā arī mūsu attiecības saistībā ar enerģētikas jomu, iestāšanos PTO un dažādiem ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem. Mums jāsadarbojas, risinot konfliktus mūsu kopējā telpā. Tas ietver tādu specifisku jautājumu noteikšanu, attiecībā uz kuriem no šīs sadarbības ieguvējas būs abas puses. Mums tas jādara korekti un cieņpilnā veidā, neatsakoties no savām vērtībām.

Ceru, ka šis samits mums palīdzēs arī stiprināt savas stratēģiskās partnerattiecības un dos mums iespēju veidot konstruktīvu sadarbību. Tas būtu pozitīvs iznākums. Esmu iepazinusies ar rezolūciju, kuru daudzi no jums pieminēja un par kuru, kā es sapratu, jūs rīt balsosiet. Es domāju, ka tā ir ļoti laba rezolūcija, un es arī uzskatu, ka ir patiešām lieliski, ka Komisijā, kā arī Padomē un Eiropas Parlamentā par šiem jautājumiem kopumā ir tik liela uzskatu vienprātība.

Kā jau tik daudzi no jums teica, runājot ar Krieviju, mums jāpauž vienota nostāja. Ja mēs būsim vienoti un ja mums būs skaidrs un konstruktīvs dialogs, ieguvēja būs gan Krievija, gan Eiropas Savienība, un tas nāks par labu arī daudziem svarīgiem jautājumiem Eiropas un pasaules mērogā.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. – Priekšsēdētājas kundze, no vienas puses, Krievija ir stratēģisks partneris, bet no otras — kaimiņvalsts, un attiecībā uz kaimiņvalsti situācija ir sarežģītāka. Tomēr es domāju, ko jo īpaši šajā ekonomiskās nenoteiktības laikā svarīgi ir tas, lai attiecības starp Eiropu un Krieviju būtu pēc iespējas efektīvākas, sniedzot drošību, stabilitāti un labklājību gan mūsu, gan arī Krievijas pilsoņiem. Tādēļ mums jāpastiprina savi centieni, lai panāktu vienošanos jautājumos, kur mūsu uzskati atšķiras, piemēram, cilvēktiesību vai kopējo kaimiņattiecību jomā, taču jādod arī iespēja veidot dialogu un diskutēt, ņemot vērā mūsu atšķirības, tomēr respektējot arī mūsu kopīgās saistības. Tas bija tā vispārēji.

Tagad atļaujiet man pateikt dažas konkrētas lietas. Krievijas iestāšanās PTO ir un paliek mūsu galvenais mērķis. To sakot, es domāju, ka ir laiks atrisināt vairākus jautājumus, kas šajās tirdzniecības attiecībās palikuši neatrisināti. Daži no tiem, piemēram, Piedņestras pārlidojumu maksas, mūsu programmā atrodas jau daudzus gadus. Tās vienmēr tikušas pieminētas visos daudzajos samitos, kuros esmu piedalījusies. Citi jautājumi, piemēram, ierosinātais dekrēts par konteineru pārvadājumu ierobežošanu pa sauszemes ceļiem, ir nesenāki, un es pati, kā arī visi Komisijas dienesti šos jautājumus uzdodam ik reizi, kad runājam ar Krieviju. Patiešām, mums tikko bija pastāvīgā partnerības padome, bet, protams, mēs to varam darīt atkal.

Otrs jautājums, ko gribu pieminēt, ir enerģētika. Kā jau teicu, Eiropas Savienība un Krievija ir svarīgi partneri arī enerģētikas jomā. Šīs ir savstarpēji atkarīgas attiecības, kas abām pusēm dod spēcīgu motivāciju tās balstīt uz paredzama un arī konkrēta pamata. Tādēļ ļoti svarīgi ir nodrošināt netraucētu un nepārtrauktu enerģijas piegādi Eiropas Savienībai, tādējādi nepieļaujot un pārvarot ārkārtas situācijas. Tieši to mēs vēlamies panākt ar, piemēram, agrīnās brīdināšanas mehānismu, pie kura mēs tagad strādājam un kur būtu svarīgi, lai mēs strādātu kopā ar Krievijas Federācijas Enerģētikas ministriju. Mēs šo jautājumu esam pārrunājuši, un es patiešām ceru, ka varēsim šo darbu turpināt.

Attiecībā uz Ukrainu un jo īpaši gāzes tranzītu — mēs Komisijā strādājam kopā ar Ukrainas varas iestādēm, kā arī starptautiskajām finanšu iestādēm pie aizdevuma paketes, kas atrisinātu finanšu problēmas saistībā ar Krievijas gāzes uzglabāšanu un Ukrainas gāzes nozares reformēšanu un modernizēšanu.

Jūlija beigās tika panākta vienošanās, kas deva iespēju, izpildot vairākus nosacījumus, no starptautiskām finanšu iestādēm saņemt finansiālu palīdzību. Ceram, ka tas patiešām darbosies, un mums ir arī jāpārliecinās, ka attiecības enerģētikas jomā balstās uz ļoti skaidra un atklāta tiesiskā pamata. Uz to mēs arī tiecamies, īpaši mūsu jaunajā nolīgumā.

Attiecībā uz cilvēktiesībām — es runāju gan par cilvētiesībām! Mēs runājam par cilvēktiesībām katrā samitā. Vēlos teikt dažus vārdus par nāvessodu, jo, protams, saskaņā ar mūsu vērtību kopienu mums tas nav pieņemams. Jā, Krievijas konstitucionālā tiesa šobrīd šo jautājumu apspriež, bet, kā mēs uzzinājām, pazīmes liecina, ka tiesas spriedums būs tāds, ka Krievijai jāievēro Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. protokols, ko tā parakstījusi, tādēļ, visticamāk, nāvessods netiks atjaunots. Cerēsim, kas tas tā patiešām arī būs.

Kā minēju iepriekš, Krievija kā ANO, EDSO un Eiropas Padomes dalībvalsts ir uzņēmusies ļoti nopietnas saistības cilvēktiesību jomā. Tās vienmēr tiek pārrunātas ES un Krievijas konsultācijās par cilvēktiesību jautājumiem. Tā kā šādas konsultācijas tikko, 5. novembrī, notika Stokholmā, es pārāk sīki par to nerunāju, taču visi, kas ir informēti, to zina.

Mana pēdējā piebilde būs pozitīva — tā ir jauniešu sadarbība zinātnes un tehnoloģijas jomā. Es piekrītu Fleckenstein kungam, ka apmaiņas un sadarbības veicināšana starp Eiropas Savienības un Krievijas jauniešiem mums ir ļoti svarīga, un mēs šim nolūkam piedāvājam savas programmas. Tās ir izrādījušās veiksmīgas arī pašā Eiropas Savienībā, piemēram, programmas TEMPUS un Erasmus Mundus, un tas ir arī ceļš, kas mums jāturpina.

Šajā kontekstā mēs esam uzsākuši sarunas par Krievijas pievienošanos Eiropas Kopienas pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammai. Tas ir saistīts arī ar milzīgu ekonomisko potenciālu.

Domāju, ka mūsu attiecību spektrs ir ļoti plašs. Mums ir daudz ko pārrunāt, un mūsu uzskati ar Krieviju reizēm nesakrīt, bet mēs vienmēr varam debatēt par katru jautājumu, un tieši to mēs arī darām.

  Priekšsēdētāja. – Esmu saņēmusi sešus rezolūciju priekšlikumus(1), kas iesniegti saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu.

Debates tiek slēgtas.

Balsojums notiks rīt, ceturtdien, 2009. gada 12. novembrī.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 149. pants)

  Sebastian Valentin Bodu (PPE), rakstiski. – (RO) Sākoties ziemai, Eiropu apdraud gāzes krīze, līdzīga tai, kas izcēlās šā gada sākumā, kad atkarība no Krievijas bija izteiktāka nekā jebkad agrāk. Iespējams, ka šogad atkārtosies arī pagājušās ziemas scenārijs, uz kuru nesen norādīja premjerministrs Putin un kura pamatā atkal ir nesaskaņas ar Ukrainu. Šajā kontekstā alternatīva Krievijas gāzei — Nabucco projekts — kļūst par absolūtu nepieciešamību. Gāzes piegāde Eiropai nedrīkst būt atkarīga no konfliktiem starp Krieviju un Ukrainu. Visām ES organizācijām Nabucco projekts jāatzīst par prioritāti, tieši tā, kā martā to jau nolēma Eiropadome. Attiecībā uz Nabucco projektu ES jāieņem vienota nostāja. Krievijas interesēs ir piekļūt Kaspijas gāzei, un apņēmīga, vienota Eiropas pārstāvju grupa aicinās Krieviju pie tā paša sarunu galda. Mēs neiesaistīsimies konkurences cīņā starp projektiem. Mēs nesalīdzinām Nord Stream un South Stream projektus. Mēs runājam par kopīgām interesēm attiecībā uz alternatīvu gāzes avotu. Visbeidzot, kas nav mazāk svarīgi, Eiropas institūcijām jāaicina Krievija un Ukraina neļaut savam ģeopolitisko vai elektorālo interešu diktētajam lepnumam apdraudēt ES iedzīvotāju un tautsaimniecību drošību.

  András Gyürk (PPE) , rakstiski. – (HU) Atkārtotas sarunas par ES un Krievijas partnerības un sadarbības nolīgumu ir laba iespēja abām pusēm pārskatīt jautājumus, kas visskaidrāk definē to attiecības. Pēc dažu pēdējo gadu notikumiem nav nekāda nejaušība, ka šo sarunu programma atspoguļo enerģijas apmaiņas aizvien pieaugošo nozīmi. Spriežot pēc preses sniegtās informācijas, mēs nekādā ziņā nevaram būt droši, ka šogad izbēgsim no gāzes krīzes, kas kļuvusi par regulāru parādību. ES Direktīvai par gāzes piegādi, kas vēl nav pieņemta, diemžēl nebūs nekādas jēgas, ja ES dalībvalstīm būs atkal jāceļas, lai aizgrieztu krānus. Tieši tādēļ Eiropas Savienībai jācenšas panākt, lai Krievijā vēl ratificējamās Enerģētikas hartas pamatprincipi kļūtu par jaunā sadarbības nolīguma neatņemamu daļu. Šobrīd gan enerģijas tranzīta, gan arī tirgus pieejamības jautājums ir pretrunu pilns. Patiešām, kamēr vien Krievija, izmantojot tirgus atvērtību, joprojām būs iesaistīta kā investors vairumā ES dalībvalstu, tā konsekventi slēgs savu tirgu rietumu uzņēmumiem. Enerģētikas harta šo pretrunu var atrisināt. Arī tirgus principu fiksēšana rakstveidā turmāko gāzes piegādes ilgtermiņa līgumu sarunu laikā var būt noderīga. Ja pārredzamas attiecības ar tiem izveidot neizdosies, tad turpmāk joprojām būs iespējams dalībvalstis noskaņot vienu pret otru, jo tās turpinās par gāzi maksāt dažādas cenas.

  Lena Kolarska-Bobińska (PPE), rakstiski. – Priekšsēdētājas kundze, šodien Krievijā mēs redzam, ka pilsoniskā sabiedrība cieš no varas iestāžu rīcības. No organizācijām, kuru vienīgais pienākums ir palīdzēt aizsargāt pilsoņu pamatbrīvības un cilvēktiesības, varas iestādes atbrīvojas, izliekot tās no telpām, atsakot tām administratīvas atļaujas un dažviet Krievijā slepkavojot to locekļus.

Vēl tikai šonedēļ mēs lasījām ziņojumus, ka Cilvēktiesību centrs un Maskavas Helsinku grupa, Krievijas vecākā cilvēktiesību organizācija, tiks izdzīti no savām telpām.

Ja mēs, Eiropas Parlaments, šā gada Saharova balvu gatavojamies pasniegt fondam „Memorial”, tai skaitā vienam no Maskavas Helsinku grupas dibinātājiem Lyudmila Mikhailovna Alexeyeva kundzei, mums jāuzsver, ka Parlamentam, Eiropas Savienībai rūp kas vairāk par biznesu un pēc iespējas lētāku gāzi. Mēs esam vērtību kopiena, kas ietver tādas vērtības kā pilsoņu brīvības, demokrātija, cikvēktiesības un cieņa. Nākamās nedēļas samitā mūsu Eiropas līderiem jārunā ne tikai par cauruļvadiem un brīvo tirdzniecību. Krievijas pilsoniskās sabiedrības gaismai vēl nevajadzētu izdzist. Paldies.

  Krzysztof Lisek (PPE), rakstiski. – (PL) Ir ļoti svarīgi, lai mums būtu labas attiecības un laba partnerība ar Krieviju. Tai pašā laikā mēs mēģinām izveidot Austrumu partnerību, kuras mērķis ir aktivizēt ES attiecības ar Baltkrieviju, Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Azerbaidžānu un Armēniju. Par spīti daudzajiem paziņojumiem, ko Eiropas Savienība un Polija ir sniegušas par sadarbību ar Krievijas Federāciju, mani uztrauc fakts, ka septembrī tūkstošiem Krievijas kareivju piedalījās militārajās mācībās „Rietumi 2009” Baltkrievijā. Šo mācību mērķis bija apspiest Polijas etniskās minoritātes iedomāto sacelšanos. Kopīgu Krievijas–Baltkrievijas militāro mācību rīkošana, pieņemot, ka agresors ir viena no Eiropas Savienības dalībvalstīm, ir ārkārtīgi satraucošs fakts. Turklāt mani pārsteidz, ka ne Eiropas Komisija, ne arī ES Augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas lietās uz to nereaģēja. Ceru, ka šis jautājums tiks izvirzīts gaidāmajā Eiropas Savienības un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmē, kas notiks 18. novembrī Stokholmā.