Priekšsēdētāja. – Nākamais punkts ir Komisijas paziņojums par ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmi par nodrošinātību ar pārtiku — Izskaust badu visā pasaulē.

  Karel De Gucht, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētājas kundze, pagājušajā nedēļā Romā notikusī augstākā līmeņa sanāksme par nodrošinātību ar pārtiku bija šāgada pēdējais pārtikas nodrošinājuma un lauksaimniecības tēmai veltītais augsta līmeņa pasākums papildus tiem, kas janvārī norisinājās Madridē, jūlijā — L’Akvilā, septembrī — Ņujorkā un Pitsburgā, kā arī pagājušā mēneša Pārtikas drošības komitejas sanāksmei.

Visu šo pasākumu pamatā ir sapratne par to, ka mēs esam zaudētāji cīņā pret badu pasaulē. Pašlaik vairāk nekā viens miljards cilvēku visā pasaulē nespēj nodrošināt savas ikdienas uztura vajadzības, turklāt daudzās jaunattīstības valstīs situācija draud pasliktināties arī klimata pārmaiņu dēļ, kas rada aizvien vairāk problēmu šo valstu nodrošinātībai ar pārtiku.

Augstākā līmeņa sanāksme par nodrošinātību ar pārtiku pavēra iespēju stiprināt pēdējo mēnešu laikā radušos politisko impulsu, atkārtoti izvirzot uzmanības centrā jautājumu par vispārēju nodrošinātību ar pārtiku. Tomēr diskusijas ir beigušās, un ir pienācis laiks rīkoties.

Minētā augstākā līmeņa sanāksme Eiropas Komisijai bija lietderīgs pasākums triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, tika pausta apņemšanās atjaunot mūsu centienus, lai sasniegtu pirmo Tūkstošgades attīstības mērķi, proti, uz pusi samazināt badu pasaulē līdz 2015. gadam. Manuprāt, šis mērķis ir aktuāls joprojām un mums vajadzētu censties to sasniegt, jo īpaši tajās valstīs un reģionos, kur šāda iespēja ir bijusi ļoti ierobežota, piemēram, Āfrikā.

Otrkārt, solījums uzlabot vispārējas nodrošinātības ar pārtiku pārvaldību un koordināciju, reformējot Pārtikas drošības komiteju, varētu kļūt par pasaules mēroga partnerattiecību pārtikas un lauksaimniecības jomā galveno elementu. Eiropas Komisija ir aktīvi atbalstījusi šo reformu un palīdz tai nodrošināt pamatfinansējumu. Manuprāt, tas ir ļoti nozīmīgs solis, kas, pamatojoties uz ticamiem zinātniskiem ieteikumiem, palīdzēs uzlabot vispārējas nodrošinātības ar pārtiku pārvaldības sistēmu, darot to pieejamāku valsts un privātā sektora galvenajiem dalībniekiem un nevalstiskajām organizācijām. Šiem dalībniekiem ir būtiska nozīme, lai jaunā sistēma kļūtu efektīvāka par līdzšinējo.

Treškārt, tika dots solījums novērst lauksaimniecībai, nodrošinātībai ar pārtiku un lauku attīstībai paredzētā vietējā un starptautiskā finansējuma samazināšanās tendenci. Ja vēlamies sasniegt pirmo Tūkstošgades attīstības mērķi, proti, uz pusi samazināt badu pasaulē līdz 2015. gadam, ir jāpilda saistības, kas paredz palielināt oficiālo attīstības palīdzību (OAP), jo īpaši valstīm, kuras ir apņēmušās to palielināt līdz 0,7% no nacionālā kopprodukta.

Daži ir kritizējuši galīgo deklarāciju par to, ka tajā nav precīzi formulēti oficiālās attīstības palīdzības mērķi attiecībā uz lauksaimniecību un nodrošinātību ar pārtiku, bet mums jāņem vērā, ka G8 augstākā līmeņa sanāksmē L’Akvilā izskanēja finansiāla rakstura solījumi. Pašlaik vissvarīgākais ir tos ievērot. Ar Eiropas Parlamenta stingru atbalstu Komisija ir sekmīgi mobilizējusi Pārtikas mehānismu EUR 1 miljarda apmērā, sadalot 85% no līdzekļiem, kurus paredzēts izlietot laika posmā no 2009. gada līdz 2011. gadam. Tomēr mums ir vajadzīga lielāka un ilgstošāka palīdzība. Lai mēs efektīvāk varētu pildīt dotos solījumus, kā arī sagatavot ziņojumus par rezultātiem un ieguldījumu ietekmi, ir vajadzīga globāla saistību sadales sistēma, uzraudzības mehānismi, kā arī konkrēti rādītāji un kritēriji. Tomēr es vēlos nepārprotami norādīt, ka pat visciešākajām līdzekļu devēju saistībām nebūs jēgas, ja jaunattīstības valstu valdības nepildīs savas saistības un neizstrādās efektīvākas lauksaimniecības politikas un stratēģijas, kā arī pašas nenodrošinās vajadzīgos ieguldījumos.

Runājot par nodrošinātību ar pārtiku, mums jābūt ļoti piesardzīgiem attiecībā uz terminoloģiju, lai šo jēdzienu nesajauktu ar pārtikas suverenitātes un pārtikas pašnodrošinājuma jēdzienu. Ar centieniem nodrošināt pārtikas ražošanu visā pasaulē vien nepietiek. Ir svarīgi, lai cilvēkiem tiktu garantēta ilgstoša piekļuve pārtikai, bet tā galvenokārt ir atkarīga no viņu finansiālā stāvokļa. Liela nozīme pārtikas pieejamības nodrošināšanā ir gan reģionālai, gan globālai pārtikas tirdzniecībai, kas garantē lauksaimniekiem ienākumus un atvieglo patērētājiem piekļuvi lētākai pārtikai. Pārtikas pašnodrošinājums jeb autarķija var izrādīties ļoti dārga un nevajadzīga stratēģija tad, kad tirgi un tirdzniecība darbojas nevainojami.

Tādēļ Dohas sarunu kārtas līdzsvarots un daudzpusīgs iznākums būtu nozīmīgs solis šajā virzienā. Mēs nedrīkstam arī aizmirst, ka vispārēja nodrošinātība ar pārtiku ir ļoti sarežģīta un daudzšķautņaina problēma, kurai vajadzīga vispusīga pieeja. Pēdējos desmit gados Eiropas Savienība šajā jomā ir guvusi ievērojamus panākumus un tādus gūs arī turpmāk, ja tiks nodrošināta Attīstības politiku saskaņotība. Dažādo ES kopējās lauksaimniecības politikas reformu dēļ ir strauji samazinājušās eksporta kompensācijas, tādēļ atbalstu ES lauksaimniekiem PTO vairumā gadījumu uzskata par „tirdzniecību nekropļojošu”. Turklāt režīms „Viss, izņemot ieročus” paredz brīvu piekļuvi ES tirgum tikai vismazāk attīstītajām valstīm. Ekonomisko partnerattiecību nolīgumu noteikumi liecina par to problēmu izpratni, ar kurām saskaras daudzas Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstis, garantējot nodrošinātību ar pārtiku saviem iedzīvotājiem. Mēs ES esam ilgi strādājuši, lai veicinātu attīstības politiku saskaņotību, tādējādi uzlabojot apstākļus nodrošinātībai ar pārtiku jaunattīstības valstīs. Līdzīgi vajadzētu rīkoties arī citām valstīm un reģioniem.

Nobeigumā jāatzīmē, ka ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmi tika uzsvērts, ka ja vēlamies sasniegt mūsu izvirzīto mērķi, proti, uz pusi samazināt badu pasaulē līdz 2015. gadam, mums ir jāpalielina OAP un privātie ieguldījumi lauksaimniecības nozarē, kā arī jāuzlabo šīs nozares vispārējā pārvaldība.

  Albert Deß, PPE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, tam, ka mēs Eiropas Parlamentā varam apspriest jautājumu par badu pasaulē, ir liela nozīme. Mēs nedrīkstam klusēt, kamēr miljoniem cilvēku, tajā skaitā bērni, cieš badu.

Pirmo reizi mani ievēlēja Parlamentā pirms divdesmit gadiem, un es joprojām labi atceros, kā tādas starptautiskas organizācijas, kā Pasaules Banka, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, pati ANO, kā arī Pasaules Tirdzniecības organizācija paziņoja par savu ieceri turpmāko divdesmit gadu laikā uz pusi samazināt badu pasaulē. Kas šajā laikā ir noticis? Bads nav uz pusi samazinājies, bet gan palielinājies. Vairāk nekā 1 miljards cilvēku pasaulē katru dienu cieš badu. Ir noticis pretējais tam, ko bija paredzējušas šīs organizācijas.

Iepriekš minētajam ir daudzi un dažādi iemesli. Diemžēl ir tādas valstis kā Zimbabve, kuras nekompetentā valdība ir pārvērtusi līdzšinējo Āfrikas „maizes devēju” par trūcīgu reģionu. Komunistiski noskaņotais prezidents ir novedis šo bagāto valsti līdz tādam stāvoklim, ka cilvēki tajā cieš badu, bet mēs klusējam. Ir skaidrs, ka daļa atbildības par to jāuzņemas arī mums. Mēs nedēļām, ja ne gadiem ilgi runājam par to, kā mainīsies klimats turpmākajos simts gados, bet cilvēkus, kuriem jau šobrīd nav ko ēst, tas neinteresē. Viņi ir izsalkuši, bet mums nav risinājuma viņu problēmām. Es nevēlos mazināt ar nākotnes problēmām saistītu jautājumu nozīmi, bet šajā gadījumā runa ir par elementāru cilvēcību un to, ka daudzi jau pašlaik cieš badu. Kad mēs, de Gucht kungs, apgalvojam, ka esam paredzējuši uz pusi samazināt badu pasaulē līdz 2050. gadam, es to uztveru gandrīz kā apvainojumu. Mums, kā pasaules kopienai, ir jāvar iespējami drīzāk samazināt to cilvēku skaitu, kuriem trūkst pārtikas. Mēs varam nogādāt ieročus uz jebkuru vietu pasaulē, bet šķiet, ka to nespējam izdarīt ar pārtiku. Tā ir šīs pasaules kopienas neizdarība, un es to nosodu. Mums ir jārod citas atbildes papildus tām, kuras ir izskanējušas šodien.

  Luis Manuel Capoulas Santos, S&D grupas vārdā. – (PT) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, dāmas un kungi, mums visiem ir labi zināms, cik cilvēku pasaulē cieš no bada un pārtikas trūkuma, jo šie skaitļi nemitīgi tiek atkārtoti, un tie ir tik traģiski, ka šķiet gandrīz neticami.

Tiesības uz pārtiku saistās ar vissvētākajām ikviena cilvēka tiesībām, proti, tiesībām uz dzīvību un cilvēka cienīgu dzīvi, nevis ar cīņu par izdzīvošanu.

Tādēļ cīņai pret badu pasaulē vajadzētu būt visu politisko programmu prioritātei, un, lai sasniegtu šo mērķi, ir jāmobilizē visi iespējamie līdzekļi.

Diemžēl mēs arī apzināmies, ka līdzekļi, tostarp arī finanšu līdzekļi, ne vienmēr ir galvenais šķērslis. Gandrīz vienmēr lielākā problēma ir līdzekļu saprātīga pārvaldība un izlietojums, kā arī efektīvas koordinācijas trūkums pasaules, reģionālā un valsts līmenī.

Šodien iesniegtās rezolūcijas priekšlikumā, kuru ir parakstījusi mana politiskā grupa, proti, Eiropas Parlamenta Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupa, ir izteikti priekšlikumi un ieteikumi, kuru ievērošana varētu mazināt šīs nopietnās problēmas. Tādēļ es aicinu Komisiju pievērst tai vajadzīgo uzmanību un, pamatojoties uz iepriekš minēto, nākt klajā ar tiesību aktu priekšlikumiem un pieņemt procedūras šo aktu īstenošanai.

Vienlaikus sarežģītā un neskaidrā pašreizējā politiskā situācija rosina veikt izmaiņas kopējā lauksaimniecības politikā un kopējā zivsaimniecības politikā, kuras ir efektīvākie Eiropas Savienības instrumenti minēto problēmu risināšanā, tādēļ mēs esam paredzējuši tajās veikt būtiskas reformas.

Jaunās pilnvaras, kuras mums ir piešķirtas ar Lisabonas līgumu, vienlaikus ir lieliska iespēja Parlamentam pāriet no runām pie konkrētiem darbiem. Eiropas Sociālistu partija ir gatava šādam izaicinājumam, un mēs ceram, ka arī jaunizveidotā Komisija un pārējās politiskās grupas mums pievienosies.

  George Lyon, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, es vēlētos pateikties saviem kolēģiem par viņu sniegto ieguldījumu.

Vispirms es gribētu uzsvērt, ka, manuprāt, pārtikas cenu straujais kāpums pasaulē ir brīdinājuma signāls mums visiem. Graudu un rīsu cenu divkāršam kāpumam ir bijusi nesamērīga ietekme uz nabadzīgākajiem cilvēkiem jaunattīstības valstīs. Tomēr tiek lēsts, ka vēl papildus 75 miljoni cilvēku visā pasaulē cieš badu 2007. -2008. gada pārtikas cenu kāpuma dēļ. Tas mums ir nopietni jāņem vērā. Patiesi, daudzās valstīs pārtikas cenu straujā kāpuma dēļ ir novēroti ar pārtiku saistīti nemieri un politiskā nestabilitāte.

Tā kā ir paredzams pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums līdz deviņiem miljardiem, kā arī tas, ka klimata pārmaiņas negatīvi ietekmēs mūsu spēju pašiem sevi nodrošināt ar pārtiku, es vēlētos apgalvot, ka nodrošinātība ar pārtiku ir būtiskākais jautājums, kuram jārod risinājums. Eiropas Savienībai ir jādara viss iespējamais, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm attīstīt ilgtspējīgu lauksaimniecību un ieviest piemērotas pārtikas ražošanas sistēmas. Tādējādi tām būs iespēja pašām sevi nodrošināt ar pārtiku. Kā komisāres kundze norādīja savā paziņojumā, šim nolūkam ir nepieciešams finansējums un atvērts tirgus. Minētajā paziņojumā ir arī pausts atzinums, ka Eiropa ir sniegusi lielu ieguldījumu, lai palīdzētu atvērt un liberalizēt tirgu. Diemžēl daudzas jaunattīstības valstu problēmas rada nepareiza politika un tiesību sistēma. Nekāda palīdzība nespēs šīs problēmas atrisināt, kamēr netiks izveidota stabila politiskā un tiesību sistēma, kas ļaus lauksaimniekiem attīstīties un gūt labumu no tirgus cenu kāpuma.

Lai nodrošinātu pieaugošo pieprasījumu pēc pārtikas nākotnē, tiek lēsts, ka ES ražošanas apjoms ir jāpalielina par vairāk nekā 70 %. Es gribētu apgalvot, ka Eiropas lauksaimniecībai ir liela nozīme ne tikai, lai garantētu pārtikas pašnodrošinājumu, bet arī, lai palielinātu mūsu spēju sniegt ieguldījumu vispārējā nodrošinātībā ar pārtiku.

  José Bové, Verts/ALE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, dāmas un kungi, lai cīnītos pret badu, ir nepieciešams ievērojams politiskais un finansiālais ieguldījums. Es vēlos paust nožēlu par to, ka pagājušajā nedēļā Romā Pārtikas un lauksaimniecības organizācija nerada iespēju sniegt šādu ieguldījumu.

Vairāk kā miljards cilvēku cieš no nepietiekama uztura un katru gadu 40 miljoni vīriešu, sieviešu un bērnu visā pasaulē mirst no bada. Šie dramatiskie skaitļi ir palielinājušies kopš 1996. gada, kad tika rīkota pirmā augstākā līmeņa sanāksme par nodrošinātību ar pārtiku. Pasaules finanšu un ekonomiskā krīze ir situāciju pasliktinājusi un lielākie upuri galvenokārt ir dienvidu valstu iedzīvotāji. Ja jaunattīstības valstīm tiktu piešķirts atbalsts 10 % apmērā no visā pasaulē reklāmai atvēlētā budžeta, ar to vien būtu pietiekami, lai šīs valstis varētu nodrošināt savas lauksaimniecības infrastruktūras uzturēšanu.

Pārtikas krīze ir viens no galvenajiem draudiem mieram un stabilitātei visā pasaulē. 2050. gadā mazajiem lauksaimniekiem būs jānodrošina ar pārtiku vairāk nekā 9 miljardi cilvēku. Augsnes bojājumu, kaitējuma bioloģiskajai daudzveidībai, atkarības no naftas, siltumnīcefekta gāzu emisiju, gruntsūdeņu izsīkšanas, kā arī patēriņa tendenču attīstības dēļ situācija ir kļuvusi vēl nestabilāka kā pirms četrdesmit gadiem.

Nabadzība un atkarība no importa ir nepietiekamas nodrošinātības ar pārtiku galvenais cēlonis, tādēļ ir ļoti būtiski atbalstīt vietējo ražošanu. Piecdesmito gadu beigās Eiropā tika uzsākta kopējās lauksaimniecības politikas īstenošana, lai saražotu šim reģionam nepieciešamo pārtikas daudzumu. Lai to izdarītu, bija jānodrošina iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzība. Mūsdienās šāda izvēles autonomija un tiesības uz pārtikas suverenitāti ir jānodrošina visām pasaules valstīm vai valstu grupām, kuras to vēlas.

  James Nicholson, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, mūsu rezolūcijās attiecībā uz šo jautājumu ir izvirzīti divi galvenie uzdevumi, proti, izskaust badu, kas pašlaik negatīvi ietekmē sesto daļu pasaules iedzīvotāju, kā arī nodrošināt pārtikas piegādi nākotnē.

Mēs esam saskārušies ar situāciju, kad, no vienas puses, pasaules iedzīvotāju skaits pieaug, bet, no otras puses, pārtikas ražošanas nozarē rodas arvien lielākas problēmas, kuras rada klimata pārmaiņu negatīvā ietekme un ar pārtikas produktu ražošanu saistītās pieaugošās izmaksas.

Lai sekmīgi atrisinātu bada problēmu pasaulē, galvenā uzmanība nešaubīgi ir jāpievērš pārtikas nodrošinājuma lauksaimnieciskajam faktoram, tomēr mums vienlaikus arī ir jāapzinās, cik liela ir nozīme ir jaunattīstības valstu pareizai pārvaldībai. Piemērs iepriekš teiktajam ir Zimbabve, kuru pieminēja arī Deß kungs. Tā kādreiz bija Āfrikas galvenā „maizes devēja” un spēja nodrošināt ar pārtiku ne tikai sevi, bet arī kaimiņvalstis. Pašlaik tas vairs nav iespējams, jo šo valsti ir izpostījušas Robert Mugabe un viņa atbalstītāju politiskās darbības.

Mums visiem ir kopīgi jāstrādā, lai atrisinātu minēto problēmu, kā arī novērstu iedzīvotāju nemierus un postu, ko šī problēma var radīt.

  Patrick Le Hyaric, GUE/NGL grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, ja Eiropas Savienība vēlas saglabāt savu pozitīvo lomu pasaulē, kā arī radīt jaunu humānisma veidu, tai patiesi vajadzētu sadzirdēt bada cietēju apdullinošos kliedzienus, kas atbalsojas ikvienā pasaules malā.

Gan šeit, gan arī citur mēs turpinām teikt nožēlojamas runas. Vai mūsu sirdsapziņa var būt tīra, zinot, ka ik pēc piecām sekundēm kāds bērns mirst bada nāvē? Šo bērnu nāvi neizraisa tehniska rakstura problēmas. Tas notiek tādēļ, ka pasaule ir saskārusies ar ultraliberālisma problēmu.

Līdz šim mēs apstrādājām zemi, lai pabarotu cilvēkus. Pašlaik kapitālisma sistēma ir pārvērtusi augsni un pārtiku par preci un pasaules mēroga spekulāciju objektiem. Tādēļ mums ir radikāli jāmaina politika, jāatbalsta Pārtikas un lauksaimniecības organizācija un jāpiešķir tai nepieciešamie līdzekļi.

Kā jūs, komisāres kundze, teicāt, mums ir jārīkojas, un mēs pieprasām konkrētu rīcību. Tomēr, lai nodrošinātu konkrētu pasākumu īstenošanu, Eiropas Savienībai ir jāievieš pārtikas suverenitātes princips attiecībā uz visām valstīm, jāizstrādā lauksaimniecības darba samaksas sistēmas ar katrai valstij un kontinentam garantētām cenām, jāpilda saistības, piešķirot oficiālo attīstības palīdzību dienvidu valstīm, jāatceļ nabadzīgo valstu parādi, jāaizliedz zemes pirkšana starptautiskiem uzņēmumiem un riska ieguldījumu fondiem, kā arī jāapzinās, ka lauksaimniecība un pārtika nedrīkst būt Pasaules Tirdzniecības organizācijas darījumu objekts.

Mums ir jāsadzird bada cietēju vaimanas un steidzami jārīkojas. Tas palīdzēs vairot Eiropas prestižu.

  Bastiaan Belder, EFD grupas vārdā. – (NL) Desmit gados, kopš esmu Eiropas Parlamenta deputāts, sanāksmēs nepārtraukti tiek teikti skaisti vārdi. Gatavojoties Romas augstākā līmeņa sanāksmei par nodrošinātību ar pārtiku, arī Komisijas priekšsēdētājs Barroso kungs teica šādus skaistus vārdus: „Mēs esam cietuši neveiksmi kopīgajā cīņā pret badu. Tas ir morāls skandāls un liels traips uz mūsu sirdsapziņas.” Citāta beigas. Un viņam bija taisnība. Tas padara augstākā līmeņa sanāksmes rezultātus vēl satraucošākus. Man šķiet, ka minētajā Romas sanāksmē priekšplānā tika izvirzītas nevis viena miljarda pasaules bada cietēju intereses, bet gan bagāto valstu politiskās intereses. Kā apliecinājumu manis teiktajam varu minēt divus piemērus. Arvien biežāk tiek konstatēts, ka politika biodegvielas jomā, kā arī tās izvēršana rada cenu kāpumu, tādējādi palielinot bada cietēju skaitu. Tomēr šķiet, ka par šo politiku ir aizliegts izteikt jebkādu kritiku.

Arī iepriekš es vairākas reizes esmu vērsis šā Parlamenta uzmanību uz to, cik riskanti ir mudināt trešās valstis veikt ieguldījumus pasākumos, kas palīdzētu Āfrikas valstīm pašām sevi nodrošināt ar pārtiku. Kā gan var gaidīt, lai valstis, kurās miljoniem cilvēku ir atkarīgi no ANO pārtikas atbalsta, eksportētu pārtiku uz citām valstīm? Tomēr galīgajā deklarācijā tas nav minēts.

Bagātajām valstīm ir viegli risināt strīdīgus jautājumus, izsakot uz labiem nodomiem balstītus nožēlojamus paziņojumus un pasūtot aizvien jaunus pētījumus. Iepazīstoties ar šo deklarāciju, es secinu, ka lai jaunattīstības valstis atrisinātu šo problēmu, tām būs galvenokārt jāiztiek ar pašu līdzekļiem. Manuprāt, starptautiskās kopienas nespēja līdz šim izskaust badu ir apkaunojoša.

Turklāt es veltīju zināmu laiku, lai iepazītos ar iepriekšējo augstākā līmeņa sanāksmju par nodrošinātību ar pārtiku galīgajām deklarācijām un secināju, ka tās ir pārsteidzoši līdzīgas ne tikai cita citai, bet arī Parlamenta rezolūcijai par šo jautājumu. Tajās visās ir runa par steidzamību, kā arī tiek izteikts aicinājums pildīt iepriekš dotos solījumus. Vai šādiem, atkārtoti izteiktiem aicinājumiem nevajadzētu būt brīdinājuma signālam? Kā piemēru, es gribētu citēt ANO referentu De Schutte kungu: „Nabadzīgiem cilvēkiem nav vajadzīgi vienīgi solījumi.” Kā jau iepriekš bieži tika uzsvērts, nodrošinātībai ar pārtiku ir jābūt cilvēktiesību daļai. Priekšsēdētājas kundze, es vēlos paraudzīties uz šo jautājumu no cita aspekta un teikt, ka viens no Bībelē minētajiem Dieva baušļiem ir izsalkušo paēdināšana. Tas ir gan mans, gan mūsu visu uzdevums.

  Dimitar Stoyanov (NI). – (BG) Es piedalījos Romas augstākā līmeņa sanāksmē par nodrošinātību ar pārtiku, un man pašam bija iespēja pārliecināties par to, kā tā noritēja. Manuprāt, mums vajadzētu pārtraukt liekuļot, jo, ja mēs piešķiram līdzekļus, lai rīkotu tādu sanāksmi kā šī, kurā kā vienmēr izskan vienīgi nebeidzami solījumi, tad, kā jau daži deputāti izteicās pirms manis, varbūt labāk būtu precīzi aprēķināt, cik bērniem nebūtu nācies mirt no bada, ja šī nauda tiktu izlietota ne tikai skaistu runu teikšanai, bet konkrētiem bada izskaušanas pasākumiem. Komisāres kundze atzīmēja, ka problēma ir saistīta ar globālo pārtikas ražošanu, bet, pirms meklējam skabargu otra acī, mums vajadzētu mācēt saskatīt baļķi savējā.

Kā liecina zinātniskie pētījumi, manā valstī Bulgārijā ir visauglīgākā zeme ES. Pirms 150 gadiem Bulgārijas lauksaimnieki, izmantojot tā laika pieticīgās tehnoloģijas, spēja nodrošināt ar pārtiku Osmaņu impērijas pat visblīvāk apdzīvotos reģionus Mazāzijā. Diemžēl mūsdienās Bulgārija piedzīvo strauju lejupslīdi vēl jo vairāk tādēļ, ka tā pievienojās Eiropas Savienībai. Komisijas noteiktās kvotas Bulgārijai neļauj izvērst lauksaimniecisko ražošanu, un zeme paliek neapstrādāta. Lai Bulgārija saražotu Eiropas Komisijas piešķirtās tomātu kvotas daudzumu, pietiek ar vienu saimniecību jebkurā no 28 šīs valsts reģioniem. Iemesls iepriekš minētajam ir tāds, ka atsevišķi dati pirms desmit gadiem liecināja, ka tāda ir faktiskā ražošanas jauda. Diemžēl neviens nav izvērtējis to, kāds varētu būt faktiskais pašreizējais ražošanas apjoms. Pašlaik Eiropas Savienībā pastāv ierobežojumi attiecībā uz pārtikas ražošanas procesiem, kurus atceļot varētu ievērojami uzlabot situāciju un veikt konkrētus pasākumus bada izskaušanai. Tādēļ, ja situāciju turpinās kontrolēt ierēdņi, kuri pieņem lēmumus, pamatojoties vienīgi uz dokumentos ietvertiem skaitļiem un neinteresējas ne par ko citu, mēs joprojām bārstīsim tukšus solījumus, bet konkrēti pasākumi tā arī netiks īstenoti.

  Filip Kaczmarek (PPE). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, pēdējos gados ir dramatiski palielinājies bada cietēju un galējā nabadzībā dzīvojošo skaits, un tā nav kapitālisma vaina. Šādu situāciju ir radījušas politiskās sistēmas, kuras negatīvi ietekmē cilvēku dzīvi un cīņu pret badu. Es vēlētos minēt vienu piemēru. Pirms vairākiem desmitiem gadu kāda Eiropas valsts ar ļoti labiem lauksaimniecības apstākļiem komunistiskā režīma dēļ tika novesta līdz galējai nabadzībai, un šajā valstī vien no bada mira daudz vairāk cilvēku nekā šobrīd visā pasaulē kopā. Šī valsts ir Ukraina. Es ieteiktu rūpīgāk izvērtēt visu, ko mēs šeit runājam.

2000. gadā 198 ANO dalībvalstis apstiprināja Tūkstošgades attīstības mērķus. Šodien komisāres kundze runāja par pirmo un vissvarīgāko no tiem. Mums ir jāatbild uz jautājumu, vai šis mērķis ir sasniedzams. Eiropieši vēlas zināt, vai mūsu prioritātes un politika ir pareizas, kā arī to, vai dārgā cīņa pret klimata pārmaiņām ir svarīgāka par cīņu pret nabadzību. Es šonedēļ saņēmu šādu jautājumu, proti, vai Eiropas Savienība nejauc mērķus ar līdzekļiem un tā vietā, lai cīnītos pret globālās sasilšanas sekām, uzsāk visdārgāko cīņu ar vējdzirnavām cilvēces vēsturē?

Manuprāt, labākais pierādījums tam, ka starp klimata aizsardzību un cīņu pret badu nav pretrunu, varētu būt efektivitātes palielināšana otrajā jomā, citiem vārdiem sakot, konkrētu pasākumu īstenošana, lai izskaustu badu visā pasaulē. Tad neviens mums nepārmetīs, ka esam izvirzījuši nepareizas prioritātes un ka cīņa ar klimata pārmaiņām ir svarīgāka par bada izskaušanu, kā atzīmēja arī Deß kungs.

Tuvākajos gados lauksaimniecībai būs ļoti liela nozīme. Mums ir jāpalīdz jaunattīstības valstīm veikt ieguldījumus lauksaimniecības attīstībā un ievērot deklarācijā noteiktās saistības, novirzot 10 % no budžeta minētās attīstība veicināšanai. Vienīgi šādā veidā mēs varam palielināt nabadzīgo valstu lauksaimniecības potenciālu, lai palīdzētu tajās izskaust badu.

  Louis Michel (ALDE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmē par nodrošinātību ar pārtiku nepiedalījās neviens no G8 valstu vadītājiem, izņemot Berlusconi kungu, jo šī sanāksme tika rīkota viņa vadītajā valstī.

Tādējādi, no augstā līmenī paredzētās politiskās sanāksmes par ekonomikas, sociālajiem un finanšu jautājumiem, tā tika pārvērsta par parastu standarta sanāksmi. Tomēr Diouf kunga mērķis bija izstrādāt instrumentus un mobilizēt ražošanas līdzekļus, lai jaunattīstības valstīs tiktu veicināta ilgtspējīga nodrošinātība ar pārtiku.

Pastāvīgi tiek atkārtots, un mēs jau zinām, ka ekonomikas un finanšu krīze vienīgi vairo badu visā pasaulē. Šī problēma ir tik aktuāla kā vēl nekad iepriekš, jo pirmo reizi pasaules vēsturē jau vairāk nekā miljards cilvēku cieš badu. Tā ir sestā daļa pasaules iedzīvotāju. Tas ir par 20 % vairāk nekā 2005. gadā un par 105 miljoniem vairāk nekā 2008. gadā.

Kā uzsvēra Bové kungs, tas nozīmē, ka pastāv jaunu, ļoti nopietnu konfliktu draudi. Ieguldījumu trūkums lauksaimniecībā ir radījis tādu parādību, kā nepietiekamu nodrošinātību ar pārtiku. Kā uzsvēra Diouf kungs, lauksaimniecība ir vienīgais iztikas avots 70 % pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju, tādēļ viņš lūdza piešķirt USD 44 miljardus gadā mazo ražotāju atbalstam. Diemžēl šis lūgums netika ņemts vērā, jo nav izstrādāti laika grafiki, stratēģija, un bagātajām valstīm trūkst politiskās gribas.

Komisāres kundze, kā veicas ar G8 jūlija sanāksmē noteikto saistību izpildi? Tā kā agrāk es esmu bijis jūsu vietā, tad zinu cik grūti ir pārliecināt līdzekļu devējus. Es joprojām atceros ļoti sīvo cīņu, kuru pirms diviem gadiem nācās izcīnīt arī Barroso kungam, lai iegūtu nieka EUR 1 miljardu pārtikas mehānisma izveidei, jo Eiropas nākotne ir cieši saistīta ar jaunattīstības valstu likteni.

Komisāres kundze, es neticu mūsu sociālistu kolēģa formulām, kurš stāsta par ultrakapitālismu un ultraliberālismu, kuras kā semantiskas asimilācijas ir morāli apšaubāmas. Personīgi es neuzskatu, ka šāda veida samērā tuvredzīga ideoloģiska tukšvārdība varētu būt risinājums.

Le Hyaric kungs, man jums jāsaka, ka pat Marksisma tumsonīgā ideoloģija paredzēja daudz lielāku atbildību par dažu valstu nepietiekamo attīstību kopš to neatkarības iegūšanas, nekā liberālisms.

Tieši to es gribēju teikt, jo nevēlos, lai jebkāda ideoloģiska tukšvārdība un tuvredzīga spriedelēšana, kas grauj intelektuālā godīguma robežas, paliktu šajā Parlamentā neapspriesta.

  Judith Sargentini (Verts/ALE). – Priekšsēdētājas kundze, mani kolēģi Bové kungs un Belder kungs jau ir ieskicējuši problēmu un politisko realitāti, tomēr lauksaimniecībā ir vērojama jauna tendence. Bagātās valstis nodrošina sev pārtikas pamatproduktus vai biodegvielu, izpērkot zemi nabadzīgajās valstīs, ko eifēmiski sauc par „lauksaimniecības zemju iegādi”, bet faktiski tā ir zemju sagrābšana. Tā, piemēram, tas notiek Madagaskarā.

Tomēr pasaules lielāko valstu vadītājiem šis ir pārāk delikāts jautājums, lai to publiski apspriestu. Eiropai un tās vadītājiem ir morāls pienākums cīnīties pret šo jauno koloniālisma formu. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtajā deklarācijā nav ietverts jautājums par zemju sagrābšanu, tādēļ tiek zaudēta iespēja rast risinājumu bada problēmai pasaulē. Kādēļ jūs to neietvērāt?

Mums ir kopējā lauksaimniecības politika. Mēs ražojam pietiekami daudz pārtikas. Eiropas iedzīvotājiem ir ko ēst, bet KLP grauj gan jaunattīstības valstu mazo, gan arī lielo saimniecību izredzes, laupot šīm valstīm iespēju nodrošināt sev nepieciešamo pārtikas daudzumu. Tas rada pārtikas trūkumu un nepieciešamību importēt pārtikas preces. Kad mēs beidzot redzēsim brīvu un taisnīgu Eiropas lauksaimniecības politiku?

  Richard Ashworth (ECR). – Priekšsēdētājas kundze, gan ANO, gan Eiropas Savienība ir vienisprātis par to, ka pieaugošais pasaules iedzīvotāju skaits rada nepieciešamību paaugstināt globālās lauksaimnieciskās produkcijas ražīgumu par 50 %-100 %. Mēs tam piekrītam, jo tas ir mērķis, kuru pasaule nevar atļauties ignorēt. Tomēr vienlaikus lauksaimniecības nozarei tiek ieteikts palielināt ražīgumu, izmantojot mazākas zemes platības, kā arī mazāk ūdens un enerģijas, lai mazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tādējādi ir trīs punkti, kurus mums vajadzētu apzināties.

Pirmkārt, valstu valdībām un jo īpaši ES, ir jāveic lielāki ieguldījumi pētniecībā un attīstībā. Mums nav tādas informācijas, kuru varētu izmantot nākotnes plāna izstrādē. Otrkārt, saskaroties ar pasaules tirgu nestabilitāti, mums ir vajadzīgs kopējās lauksaimniecības politikas drošības tīkls, un, treškārt, vispārējā nodrošinātība ar pārtiku un Eiropas Savienības loma šajā procesā radīs ievērojamas izmaksas. Šīs izmaksas mēs nevaram uzvelt patērētājiem, tādēļ es atkārtoju, ka mums ir vajadzīga stabila lauksaimniecības politika, un mūsu argumentam budžeta debatēs ir jābūt pārliecinošam.

  João Ferreira (GUE/NGL). – (PT) Priekšsēdētājas kundze, Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmē 193 valstu pieņemtā galīgā deklarācija diemžēl patiesi ir piliens jūrā cīņā pret badu. Nav noteikti nekādi termiņi, turklāt nav zināms konkrēts līdzekļu apjoms un nav arī izvirzīti nosacījumi, lai cīnītos pret šo postu, kas ir skāris vairāk nekā 6 miljardus visas pasaules iedzīvotāju.

Saskaņā ar pieejamajiem datiem katrās deviņdesmit sekundēs, kuras ir atvēlētas šai runai, 15 bērnu mirst no bada. Tā ir vislielākā un asākā apsūdzība netaisnīgai, ekspluatējošai, neracionālai un tādējādi vēsturiski visvairāk kritizētai ekonomikas sistēmai.

Tā ir sistēma, kas pamatojas uz reālu politiku un pamatnostādnēm, un tagad, Michel kungs, nedaudz par „varoņiem” un liberālo retoriku, kuru dēļ mēs esam nonākuši šādā situācijā. Lauksaimniecības nozares vājināšanos ir veicinājusi lauksaimnieciski rūpnieciskā modeļa popularizēšana, pārtikas lielražotāju interešu aizsardzība, gadiem ilgais, nepietiekamais šīs nozares finansējums, kā arī tas, ka tiek stimulēta atteikšanās no lauksaimniecības nozares un likvidēti mazie un vidējie lauksaimniecības uzņēmumi, neņemot vērā faktu, ka tie līdz šim nodrošināja iztiku 70 % pasaules nabadzīgo iedzīvotāju.

Tirgus fundamentālisms, privatizācijas un liberalizācijas politika, kā arī brīvā tirdzniecība veicina un arī turpinās veicināt atteikšanos no zemes, zemes īpašumu koncentrāciju un to, ka ražošanā dominēs nedaudzi, bet atkarība no pārtikas būs daudziem.

Eksperti lēš, ka hroniskās uztura nepietiekamības posta pārvarēšana izmaksās USD 44 miljardus. Šī ir daudz pieticīgāka summa par to, kuru dalībvalstis piešķir lielajiem uzņēmumiem, lai glābtu tos no pašreizējās visas sistēmas krīzes.

  Diane Dodds (NI). – Priekšsēdētājas kundze, augstākā līmeņa sanāksmē par nodrošinātību ar pārtiku ģenerālsekretārs Ban Ki-moon kungs teica: „Pašreizējā pārtikas krīze ir brīdinājuma signāls tam, lai mēs būtu gatavi rītdienai.” Līdz 2050. gadam mūsu planēta var kļūt par mājvietu 9,1 miljardam cilvēku, kas ir aptuveni par diviem miljardiem vairāk nekā pašlaik. Tas ir satriecošs skaitlis un brīdinājums, ka lauksaimniekiem būs jāražo par 70 % vairāk pārtikas.

Ziemeļīrijas lauksaimnieki vēlējās palīdzēt atrisināt šo problēmu, diemžēl vairums no viņiem uzskata, ka Eiropa cenšas ierobežot viņu centienus ražot vairāk pārtikas, uzspiežot samazināt mājdzīvnieku blīvumu, pieņemot regulas par nitrātu un fosfātu aizliegumu, veicinot birokrātiju, ignorējot nozares pētniecību un attīstību un līdz ar to arī demonstrējot attieksmi, ka nodrošinātība ar pārtiku nav pietiekami nozīmīgs jautājums.

KLP reforma veicinās lauksaimnieku spēju saražot pārtiku. Tā ietekmēs arī pārtikas cenas. Ja Eiropa neatbalstīs lauksaimniekus ar tiešajiem maksājumiem, tad pārtikas cenas palielināsies tieši proporcionāli ražošanas izmaksām. Mans mērķis ir veicināt pārtikas ražošanu Ziemeļīrijā, kā arī nodrošinātību ar pārtiku Eiropā. To var panākt vienīgi ļaujot lauksaimniekiem saimniekot, tādēļ KLP reformai ir liela nozīme. Nodrošinātībai ar pārtiku ir jābūt mūsu darba galvenajai komponentei, jo minētās reformas process jau ir sācies.

  Mairead McGuinness (PPE). – Priekšsēdētājas kundze, kā viena no šā ziņojuma autorēm, es vispirms vēlētos pateikties politiskajām grupām, kuras cieši sadarbojās, lai nāktu klajā ar tekstu, kuram nebija jāveic grozījumi. Manuprāt, mums visiem par to vajadzētu justies gandarītiem. Mūsu viedokļi daudzos jautājumos ir atšķirīgi, bet uzskatu, ka šis teksts, kurš ir izstrādāts, pamatojoties uz kopēju vēlmi pareizi rīkoties, ir solis pareizajā virzienā, lai palīdzētu pabarot bada cietējus pasaulē.

Iepriekšējo pilnvaru laikā es biju autore arī ziņojumam par vispārēju nodrošinātību ar pārtiku un KLP, un tādējādi esmu devusi zināmu ieguldījumu šīs problēmas risināšanā. Es vēlētos teikt ļoti vienkāršu lietu, kas palīdzēs izvairīties no daudzām nesaskaņām, proti, tieši lauksaimnieki paveiks šo darbu un pabaros bada cietējus, ja vien klimatiskie apstākļi būs viņiem labvēlīgi. Mēs pārējie vienīgi runāsim par to. Mūsu pienākums ir izstrādāt un īstenot politiku, kas ES lauksaimniekiem atvieglos pārtikas ražošanu. Viņi to darīs, ja tiks nodrošināti divi galvenie elementi, proti, atbilstīgas cenas un stabili ienākumi. Diemžēl pašreizējā nestabilā situācija ir negatīvi ietekmējusi abus šos aspektus, tādēļ lauksaimniecības nozare nav dzīvotspējīga.

Mans laiks ir gandrīz beidzies, bet kā viena no autorēm es lūdzu jūs nedaudz paciesties. Lūdzu, neuzskatiet kopējo lauksaimniecības politiku par ļaunuma sakni. Daži nesen izteiktie argumenti ir vēsturiski iesakņojušies un novecojuši. Mēs esam pilnībā reformējuši šo politiku, un iespējams, ka bez KLP mēs būtu saskārušies ar vēl lielākām problēmām pārtikas nodrošinājuma jomā. Kādēļ mums nepieņemt labāko, kas tajā ir un neaicināt jaunattīstības valstis pievienoties šai politikai? Mums šajā ziņā jābūt nepiekāpīgiem. Mēs nedrīkstam ļaut jaunattīstības valstu valdībām atslābt, jo šīs valstis ir atbildīgas par to, lai attīstībai piešķirtie līdzekļi tiktu izlietoti saprātīgi, savukārt mūsu atbildība ir nodrošināt, lai lauksaimniecības nozarē tiktu veikti iespējami lielāki ieguldījumi. Manuprāt, ir pienācis laiks beigt izturēties pret šo jautājumu pārmērīgi piesardzīgi un kļūt stingrākiem pret minēto valstu valdībām, kā arī pašiem pret sevi. Mums ir morāls pienākums, kuru mēs esam gatavi izpildīt.

  Enrique Guerrero Salom (S&D). – (ES) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, pasaule ir saskārusies ar diviem lieliem izaicinājumiem, proti, cīņu ar klimata pārmaiņām un cīņu ar nabadzību un badu.

Komisāres kundze, vairāki šā Parlamenta deputāti ir minējuši Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmes par nodrošinātību ar pārtiku galīgajā deklarācijā atspoguļotos faktus, proti, ka vairāk nekā miljards cilvēku pasaulē cieš badu un 40 miljoni katru gadu mirst nabadzībā.

Pārtikas krīze un tai sekojošā finanšu krīze kavē Tūkstošgades mērķu sasniegšanu. Mēs negūstam panākumus, bet faktiski virzāmies atpakaļ. Problēmas ir ilgtermiņa, bet risinājumi ir jārod nekavējoties un tūlīt. Diemžēl pēdējo nedēļu laikā mēs esam saņēmuši satraucošas ziņas par to, ka galvenie siltumnīcefekta gāzu ražotāji pretojas lēmumu pieņemšanai Kopenhāgenas konferencē, par to, ka tajā nepiedalīsies lielāko valstu vadītāji, kā arī par Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmes iznākumu.

Mūsu problēmas ir satraucošas, un diemžēl nespēja rīkoties nav mazinājusies. Mēs esam progresējuši tādējādi, ka spējam konstatēt problēmas, rast tām risinājumu un zinām, pret ko ir jācīnās, bet esam zaudējuši spēju rīkoties.

Tādēļ es atbalstu rezolūciju, kurā Parlaments tiek aicināts steidzami rīkoties.

  Franziska Keller (Verts/ALE). – Priekšsēdētājas kundze, Lisabonas līguma 208. pants nosaka, ka Eiropas Savienības attīstības politikas galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un bada izskaušana. Nabadzība ir bada galvenais cēlonis. 208. pants nosaka arī, ka politikā, kas var ietekmēt jaunattīstības valstis, ES ir jāievēro sadarbības attīstības jomā noteiktie mērķi.

Tomēr ES ar savām eksporta kompensācijām grauj jaunattīstības valstu tirgu, tādējādi vairojot nabadzību un badu. Ja vēlamies, lai attīstības palīdzība būtu efektīva, mums ir jāpārliecinās, ka to nekavē citi politikas virzieni. Pretējā gadījumā mēs nespēsim sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus. Mums tas jāatceras, kad pārskatām un reformējam tādas politikas jomas, kā lauksaimniecības politika un zivsaimniecības politika.

(Runātāja piekrita atbildēt jautājumu, kas uzdots, paceļot zilo kartīti saskaņā ar Reglamenta 149. panta 8. punktu)

  Mairead McGuinness (PPE). – Priekšsēdētājas kundze, es vēlētos, lai iepriekšējā runātāja paskaidro, kuras eksporta kompensācijas grauj tirgu. Pieņemu, ka agrāk, piešķirot šādas kompensācijas, iespējams, tika nodarīts kaitējums, bet pašlaik Eiropa ir reformējusi savu lauksaimniecības politiku. Kad pagājušajā gadā mēs ieviesām eksporta kompensācijas piena nozarē, vienīgā valsts, kura par to sūdzējās, bija Jaunzēlande, bet tā nav jaunattīstības valsts. Es vēlētos dzirdēt konkrētu piemēru, kurā valstī šis kompensācijas pašlaik rada problēmas?

  Franziska Keller (Verts/ALE). – Priekšsēdētājas kundze, protams, piemērs par saldētajām vistām, kuru jūs visi labi zināt, ir nedaudz novecojis, bet, kad, piemēram, tomāti, kuru audzēšanai ES piešķir ļoti lielas subsīdijas, tiek nogādāti Āfrikas tirgos, tie vēl aizvien ir lētāki par vietējiem produktiem. Tas veicina darbavietu skaita samazināšanos un vairo nabadzību. Šāda problēma rodas bieži un, manuprāt, mums to vajadzētu atrisināt.

  Béla Glattfelder (PPE). – (HU) Arvien vairāk zinātnieku visā pasaulē apgalvo, ka līdz 2030. gadam vienlaikus strauji samazināsies naftas, ūdens un pārtikas krājumi. Tomēr šķiet, ka pirmais, ar ko saskarsimies, būs pārtikas trūkums, jo jau tagad no bada cieš viens miljards pasaules iedzīvotāju. Bada cietēju skaits palielinās straujāk nekā pasaules iedzīvotāju skaits. Pašlaik badu cieš tikai katrs sestais pasaules iedzīvotājs, bet jau pēc dažām desmitgadēm var pienākt brīdis, kad tas notiks ar katru ceturto vai piekto iedzīvotāju. Pasaulē ik minūti no bada mirst divi bērni. Ir skaidrs, ka šajā situācijā mēs nedrīkstam pārtraukt Eiropas Savienības kopējās lauksaimniecības politikas īstenošanu. Eiropas Savienība var būt stipra un uzņemties galveno lomu pasaulē vienīgi tad, ja tai ir stabila lauksaimniecības politika.

Tomēr Āfrika nav vienīgā, kura ir saskārusies ar bada problēmu. Tas ir noticis arī ar Eiropas Savienību. ES ir tādi reģioni, kuros iedzīvotāji pārtikai tērē mazāk par 10 % no saviem ienākumiem, savukārt atsevišķos Bulgārijas reģionos un Rumānijas Dienvidu daļā cilvēki pārtikas iegādei vidēji tērē vairāk nekā 50 % no ienākumiem. Starp tiem ir arī tādi, kuri pārtikas iegādei tērē vēl vairāk līdzekļu. Šo jautājumu ir vērts apspriest, jo mums ir jāņem vērā fakts, ka katru reizi, kad izstrādājam jaunu regulu, kuru pieņemot, var sadārdzināties lauksaimnieciskā ražošana un mazināties tās efektivitāte, piemēram, regulu par dzīvnieku labturību, ar kuru paredzēts palielināt viena kilograma gaļas saražošanai nepieciešamo lopbarības daudzumu, mēs nodarām kaitējumu videi, jo tādējādi palielinās CO2 emisijas, turklāt katrs šāda veida pasākums rada bada cietēju skaita pieaugumu. Iespējams, ka tieši ar šo summu, kura tiks izlietota vienam papildus kilogramam lopbarības, būtu pietiekami, lai paēdinātu kādu bērnu.

  Corina Creţu (S&D). – (RO) To cilvēku skaits, kuri cieš no nepietiekama uztura, jau ir pārsniedzis vienu miljardu, tādējādi vēl vairāk saasinot traģisko situāciju, jo katrs sestais iedzīvotājs pasaulē ir bada cietējs. Diemžēl, kā jau iepriekš tika minēts, lielāko rūpnieciski attīstīto valstu pārstāvji ir pauduši vienaldzīgu attieksmi pret tādu pasākumu, kā nesen rīkotā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksme Romā, kura bija ļoti nozīmīga un vajadzīga. Izņemot Itālijas premjerministru, pārējie G8 valstu vadītāji neuzskatīja par vajadzīgu tajā piedalīties.

Nevar nepieminēt, cik netaisnīgi liela bija atšķirība starp to uzmanību, kuru šīs valstu grupas, kas nodrošina 60 % no pasaules IKP, pārstāvji veltīja banku sistēmas glābšanai un uzmanību, kas tika veltīta traģiskajai bada realitātei, ar kuru saskaras arvien lielāks skaits mūsu līdzcilvēku visā pasaulē. Būtībā šajā krīzē nav vainojamas nabadzīgās valstis. Gluži otrādi – viņi ir tie, kurus šī krīze ir skārusi vissmagāk.

Kopš 1970. gada mēs esam sasnieguši visaugstāko bada līmeni pasaulē. Katrās sešās sekundēs kāds bērns mirst no bada. Diemžēl pasaules attīstītākās valstis piever acis uz šo traģēdiju, kuras sekas reiz skars mūs visus. Labākais piemērs tam, kas vienlaikus mums ir arī brīdinājums, ir pēdējos divdesmit gados piekoptā nevērīgā attieksme pret lauksaimniecību, kas ir izraisījusi pašreizējo pārtikas krīzi. No oficiālās attīstības palīdzībai paredzētā kopējā līdzekļu apjoma lauksaimniecībai piešķirtais finansējums ir samazinājies no 17 % 1980. gadā līdz 3,8 % 2006. gadā.

Nodrošinātība ar pārtiku ir ļoti nopietna problēma, kurai nepieciešams steidzams risinājums. Lai to panāktu, vispirms ir jāatver tirgi un jāsniedz atbalsts jaunattīstības valstu lauksaimniekiem, lai iespējami drīzāk nodrošinātu šīs valstis ar pārtiku un izskaustu tajās badu.

  Esther Herranz García (PPE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze, vispirms es vēlētos apsveikt McGuinness kundzi ar šo ierosmi, kas apliecina kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) starptautisko nozīmi pārtikas nodrošinājumā.

Tagad, kad Eiropas Komisija, šķiet, vēlas mazināt KLP radīto slogu Kopienas budžetam, ir svarīgi apzināties, ka KLP var nebūt prioritāte, bet tādai viennozīmīgi ir jābūt nodrošinājumam ar pārtiku. Pēdējās desmitgadēs ir kļuvis skaidrs, ka būs ļoti grūti vai pat neiespējami panākt vispārēju nodrošinātību ar pārtiku, ja netiks turpināta KLP īstenošana.

Tādēļ lauksaimniecību nevar salīdzināt ar pārējām brīvajā tirgū konkurētspējīgajām ekonomikas nozarēm, jo pārtikas tirgus nav brīvais tirgus. Lai lauksaimnieki attīstītos, tiem ir vajadzīgs Eiropas Savienības atbalsts, savukārt Eiropas Savienībai ir vajadzīgi lauksaimnieki, lai saglabātu tādu lauksaimniecības modeli, kas spētu nodrošināt iedzīvotāju aizvien augošās prasības pēc atbilstīgas kvalitātes pārtikas, kā arī nodrošinātu tās nepieciešamo daudzumu.

Tādēļ, manuprāt, mums nav jāpārtrauc KLP īstenošana, bet ir jāmaina tās virziens. Lai to izdarītu, ir jānodrošina tiešs atbalsts lauksaimniekiem un jāatjauno lauksaimniecības tirgu pārvaldības politika. Tādējādi tiks panākta lielāka cenu stabilitāte, no kuras ieguvēji būs gan lauksaimnieki, gan patērētāji, gan trešās valstis.

Lai veicinātu līdzsvarotas attiecības starp dažādiem pārtikas ķēdes dalībniekiem, ir jāievieš labākās prakses sistēma, kas palīdzēs novērst ļaunprātīgu rīcību un veicinās peļņas godīgāku sadalījumu.

Turklāt ir jāizstrādā Eiropas patērētāju informēšanas politika, kas palīdzēs Kopienas ražotājiem ievērot Eiropas Savienības noteikumus vides, pārtikas nodrošinātības un dzīvnieku labturības jomā, jo Kopienas ražotājiem ir jākonkurē ar importētājiem no trešām valstīm, kurās ir daudz zemāki standarti.

Ražotāji trešās valstīs dod priekšroku eksportam uz Eiropas Savienību, nevis produktu realizācijai savu valstu tirgos, jo saskaņā ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) nolīgumiem šāds eksports nodrošina lielāku peļņu.

  Michèle Striffler (PPE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, dāmas un kungi, iepriekš tika minēts, ka katrās piecās sekundēs kāds bērns pasaulē mirst no bada un nabadzības, un tiek lēsts, ka vairāk nekā viens miljards iedzīvotāju cieš no pārtikas trūkuma.

Tādēļ jautājumam par vispārēju nodrošinātību ar pārtiku ir nepieciešams steidzams risinājums, un tam ir jābūt Eiropas un starptautiskās politiskās darba kārtības galvenajam jautājumam. Lai nodrošinātu pirmā Tūkstošgades attīstības mērķa sasniegšanu, Eiropas politikai ir jābūt saskaņotākai.

Pirmajam solim šajā virzienā vajadzētu būt EUR 1 miljarda piešķīrumam pārtikas mehānisma pasākumu īstenošanai. Ļoti būtiski ir tas, lai šie pasākumi būtu vērsti uz mazajām un vidējām saimniecībām, kā arī augkopības saimniecībām, jo īpaši tām, kuras vada sievietes, vai tām, kuras atrodas nabadzīgākajos, pārtikas krīzes visvairāk skartajos reģionos.

Ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstībai ir jābūt prioritārajai jomai. Lai veicinātu pielāgošanos klimata pārmaiņām, ir jārod jauni finansēšanas mehānismu veidi, piemēram, nodokļi par starptautiskiem finanšu darījumiem, kā arī jāsaglabā nabadzīgāko valstu sīkzemnieku piekļuve šai nozarei.

  Ricardo Cortés Lastra (S&D). – (ES) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, es vēlētos paust savu sarūgtinājumu par nesenās ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmes par nodrošinātību ar pārtiku nenozīmīgo ietekmi uz sociālo un politisko jomu, kā arī uz plašsaziņas līdzekļiem. Es jo īpaši esmu sarūgtināts par to, ka netika panākta vienošanās par USD 44 miljardu piešķīrumu nabadzīgāko lauksaimnieku atbalstam, un ir skumji, ka nekas nav mainījies.

Bieži, runājot par nodrošinātību ar pārtiku, kā arī par lauksaimniecību un attīstību, mēs aizmirstam par būtisku pašreizējo un arī turpmāko problēmu, proti, ūdens trūkumu. Ņemot vērā pašreizējo ekonomisko un vides krīzi, mums vairāk nekā jebkad iepriekš ir vajadzīgs attīstīto valstu ieguldījums jauna foruma organizēšanā, kurā starptautiskā mērogā izskanētu viedoklis par to, ka ūdens ir jāatzīst par sabiedrisku labumu, daloties tehnoloģijās un izstrādājot efektīvas, ilgtspējīgas un ekonomiski dzīvotspējīgas ūdens apsaimniekošanas sistēmas.

Ja nesekosim līdz ūdens krājumiem, tad nespēsim izskaust badu.

  Chris Davies (ALDE). – Priekšsēdētājas kundze, astoņpadsmitajā gadsimtā Anglijā Tomass Maltuss konstatēja, ka cilvēku skaits pasaulē pieaug ātrāk nekā izmantojamo resursu daudzums. Mūsdienās diemžēl viņa idejas tiek apšaubītas, jo pa šo laiku ir notikušas vairākas lauksaimniecības revolūcijas, kuru dēļ sabiedrība ir mainījusies. Tomēr šķiet, ka viņam ir bijusi taisnība, jo daudzi, lai arī cik neticami tas izklausās, savas dzīves laikā ir bijuši liecinieki pasaules iedzīvotāju skaita trīskārtējam pieaugumam, kas pārsniedz pārtikas nodrošinājuma iespējas. Mums ir jādara vairāk, ja vēlamies izskaust badu un kontrolēt iedzīvotāju skaita pieaugumu, un labākais veids kā to izdarīt, ir panākt, lai sievietēm visā pasaulē būtu iespēja kontrolēt savu reproduktivitāti. Tādējādi būsim izglābuši neskaitāmas bērnu dzīvības. Labākais veids, kā samazināt iedzīvotāju skaita pieaugumu, ir palīdzēt izdzīvot jauniešiem, lai cilvēkiem nerastos vajadzība veidot lielas ģimenes.

Rietumu pasaulē mēs esam pieraduši ēst gaļu, kas ir resursu nelietderīga izmantošana. Priekšsēdētājas kundze, es redzu, ka man atvēlētais laiks ir beidzies, bet kā viens no tiem, kurš ir pārtraucis ēst gaļu pirms divdesmit gadiem, es varu teikt, ka, lai izglābtu pasauli un izskaustu badu, mums ir jāēd zaļie produkti, nevis sarkanie.

  Peter Jahr (PPE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, pietiekama nodrošinātība ar pārtiku ir daļa no cilvēktiesībām, un bads ir noziegums pret cilvēci. Arī es uzskatu, ka cilvēku rīcībā ir tāda tehniskā un zinātniskā informācija, lai panāktu, ka nevienam nav jācieš bads. Protams, lai izskaustu badu pasaulē, ir vajadzīga arī nauda, tomēr runa nav tikai par naudu. Mums ir arī jānodrošina atbilstība šādām prasībām: pirmkārt, jaunattīstības valstīs ir jāizveido stabila demokrātiskā struktūra; otrkārt, ir jānovērš korupcija; treškārt, jaunattīstības valstīs ir jāizveido atbilstīga lauksaimniecības sistēma, un visbeidzot, jāveic ieguldījumi lauksaimniecības nozarē. Pārāk maz tiek runāts par trim pirmajām prasībām. Turklāt liela daļa finansējuma minētajās valstīs „pazūd”, jo tas nonāk nepareizās rokās un tiek izmantots, lai veiktu ar korupciju saistītus noziegumus.

  Marc Tarabella (S&D). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, es vēlētos papildināt to, ko jau teicu pirms divām dienām par traģisko pārtikas krīzi Āfrikā, kā arī par acīmredzamo atbalsta trūkumu vispārējā pārtikas nodrošinājuma jomā no rūpnieciski attīstīto valstu, kā arī attīstības valstu puses.

Romas augstākā līmeņa sanāksmes debatēs vairākas NVO pārmeta starptautiskajiem pārtikas uzņēmumiem, ka tie cenšas sagrābt tūkstošiem hektāru auglīgo zemju, kas pieder jaunattīstības valstu sīkzemniekiem. Šādā veidā jau ir iegūti 40 000 hektāri no Etiopijas līdz pat Indonēzijai.

Šīs organizācijas nosodīja arī bagāto valstu tendenci Āfrikā pielietot ķīmiskos mēslošanas līdzekļus un jaunās tehnoloģijas tā vietā, lai veicinātu agroekoloģijas ilgtspējīgu attīstību. Tās kritizēja arī agroķīmiskos uzņēmumus, ĢMO izmantošanu, kā arī atzina, ka biomasas degvielas ražošana negatīvi ietekmēs graudaugu audzēšanas nozari.

Es aicinu Eiropas Savienību steidzami veikt ieguldījumus globālās partnerības projekta īstenošanā, kas palīdzēs efektīvāk koordinēt bada izskaušanas pasākumus. Manuprāt, vispiemērotākais problēmas risinājums ir pašnodrošinājuma lauksaimniecība.

  Elisabeth Köstinger (PPE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, ilgtermiņa nodrošinātība ar pārtiku ir viena no pašreizējās kopējās lauksaimniecības politikas galvenajiem mērķiem. Pašlaik, ņemot vērā pārtikas trūkumu, mums jo īpaši ir jāuzsver stabilas KLP nozīme, jo tai būs galvenā loma turpmāko problēmu atrisināšanā.

Tas nozīmē, ka ir KLP ir vajadzīgs atbilstīgs ilgtermiņa finansējums. KLP ir nozīmīgs Eiropas Savienības pārtikas nodrošinājuma politikas elements, un pēc 2013. gada tā ievērojami ietekmēs attīstības politiku un politiku ārējā pārtikas nodrošinājuma jomā. Tādēļ galvenās prioritātes ir efektīvi funkcionējošas ekosistēmas, auglīga augsne, stabili ūdens resursi un turpmāka lauku ekonomikas dažādošana. Būtisks vispārējas nodrošinātības ar pārtiku elements ir starptautiskā sadarbība un solidaritāte, kā arī līdzsvaroti tirdzniecības nolīgumi, kuri veicinās nevis apdraudēs nodrošinātību ar pārtiku. Šajā jomā nozīmīgu ieguldījumu var sniegt stabila KLP.

  Rareş-Lucian Niculescu (PPE). – (RO) Pirmkārt, riskējot atkārtot to, ko jau iepriekš teica Stoyanov kungs, es vēlētos paust nožēlu par to, ka vienlaikus, kamēr mēs runājam par badu visā pasaulē, daudzās Eiropas valstīs ir lielas neapstrādātas zemes platības.

Otrkārt, tā kā šis jautājums ir ietverts rezolūcijas priekšlikumā, esmu gandarīts par to, ka komisāres kundze aizsāka šo tēmu, jo vēlos vērst jūsu uzmanību uz draudiem, ko rada pašlaik tik aktuālais pārtikas pašnodrošinājuma mērķis. Šim mērķim, kura jēdziens nav nodrošinātības ar pārtiku sinonīms, pašreizējos apstākļos var būt nevēlamas sekas, jo klimata pārmaiņas savā veidā ir skārušas ikvienu reģionu. Šāda situācija vairāk nekā jebkad agrāk nosaka nepieciešamību izvērst tirdzniecību, nevis vajadzību katrai valstij ražot to, ko tā vēlas ēst.

  Marian Harkin, autore. – Priekšsēdētājas kundze, es vēlētos izteikt savus apsvērumus par diviem šajās debatēs apspriestajiem jautājumiem. Pirmkārt, par saikni starp badu un klimata pārmaiņām. Kā teica Ban Ki-moon Romas sanāksmē, laikā, kad visā pasaulē strauji pieaug iedzīvotāju skaits un mainās klimats, līdz 2050. gadam mums būs jāsaražo par 70 % vairāk pārtikas. Tā kā laika apstākļi kļūst aizvien ekstrēmāki un neprognozējamāki, jebkuri mūsu pozitīvie centieni cīņā ar klimata pārmaiņām labvēlīgi ietekmēs arī pārtikas ražošanas nozari.

Atkārtoti ir izskanējis apgalvojums, ka jaunattīstības valstu problēmu cēlonis ir KLP. Šī politika nav nevainojama, tomēr tā tika reformēta. Ja vēlamies, lai mūsu lauksaimnieki turpina ražot un nodrošināt Eiropu ar pārtiku, mēs nedrīkstam pieņemt nepārdomātus noteikumus vai nesniegt viņiem atbalstu, citiem vārdiem sakot, izstumt viņus no šīs nozares.

Vai kāds, piemēram, ir veicis pētījumu par neseno ES cukura rūpniecības restrukturizāciju, lai pārliecinātos, vai šīs nozares masveida iznīcināšana patiesi ir devusi kādu labumu trešām valstīm, vai arī īstie ieguvēji no tās ir vienīgi „cukura baroni” un zemes īpašnieki, atstājot mazos cukura ražotājus „ar garu degunu”? Es nekādā ziņā nevēlos mazināt bada problēmas nozīmīgumu, bet mums ir jāpārliecinās, vai problēmas atrisināšanai izvirzītie mērķi attaisnos līdzekļus.

  Sari Essayah (PPE). – (FI) Priekšsēdētājas kundze, tas ir apsveicami, ka dienā, kad mēs apspriežam rezolūciju par Kopenhāgenas klimata pārmaiņu konferences rezultātiem, tiek apspriesti arī jautājumi par nodrošinātību ar pārtiku un bada problēma, jo šie divi temati ir cieši saistīti.

Daži deputāti jau atzīmēja, kā ar savu klimata politiku mēs vienlaikus daļēji esam radījuši vēl vairāk problēmu. Mēs esam izvirzījuši nereālus mērķus, piemēram, attiecībā uz biodegvielu, radot situāciju, kad jaunattīstības valstīs tiek pirkta zeme biodegvielas ražošanai nepieciešamo kultūru audzēšanai. Tādējādi nabadzīgākajiem no nabadzīgajiem tiek atņemta zeme, kuru citādi šie cilvēki būtu varējuši izmantot lauksaimniecības vajadzībām, lai nodrošinātu sev iztiku.

Līdzīgi izkropļojumi ir vērojami arī lauksaimniecības politikā, kuru dēļ ir radusies pārprodukcija, kas tiek eksportēta uz jaunattīstības valstīm, tādējādi traucējot šo valstu lauksaimniecības nozares attīstību. Ir ļoti svarīgi atcerēties šādu patiesību, proti, ka pašlaik pārtikas visā pasaulē mums ir vairāk nekā pietiekami, diemžēl trūkst vēlmes to sadalīt līdzīgi.

  Czesław Adam Siekierski (PPE). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, valstis, kuras piedalījās pēdējā Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmē par nodrošinātību ar pārtiku, nevarēja izvirzīt nevienu konstruktīvu priekšlikumu. Bažas rada kopējas stratēģijas trūkums starptautiskā līmenī, jo īpaši, ņemot vērā aizvien pieaugošo pasaules iedzīvotāju skaitu, kas līdz 2050. gadam var sasniegt 9 miljardus.

Mēs visi labi atceramies 2007. gada pārtikas krīzes negatīvās sekas, kad pēkšņā straujā lauksaimniecības pamatproduktu cenu kāpuma dēļ miljoniem cilvēku visā pasaulē saskārās ar pārtikas trūkumu. Manuprāt, no šādām krīzes situācijām vajadzētu gūt mācību. Mums ES ir jāpārtrauc pēdējos gados tik ierastā lauksaimnieciskās ražošanas ierobežošana.

Manuprāt, ņemot vērā globālās tendences pārtikas produktu tirgū, jebkurš mēģinājums noteikt KLP ierobežojumus ir nepārdomāts solis, kas jau tuvākajā laikā var radīt draudus mūsu kontinenta nodrošinātībai ar pārtiku. Mums ir jāpalīdz jaunattīstības valstīm izstrādāt tādas lauksaimniecības politikas, kuras mudinātu šīs valstis nodrošināt savus iedzīvotājus ar pārtiku.

  Karel De Gucht, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētājas kundze, arī es vēlos paust nožēlu par to, ka G8 valstu vadītāji nepiedalījās Romas sanāksmē, izņemot Komisijas priekšsēdētāju Barroso kungu, un šis fakts, protams, vairo priekšstatu, ka šajā sanāksmē nav noticis nekas jauns. Manuprāt, izlasot galīgo deklarāciju, tas ir acīmredzams. No otras puses, es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi, lai jautājums par nodrošinātību ar pārtiku joprojām paliktu politiskajā darba kārtībā. Pēc vairākām 2009. gadā notikušajām augstākā līmeņa sanāksmēm tas ir iekļauts arī starptautiskās darba kārtības augšgalā. Tas nozīmē, ka ikreiz, kad tiksies pasaules lielāko valstu vadītāji, kā, piemēram, G20 sanāksmē Pitsburgā, viņi apspriedīs attīstības sadarbību un politiku, kas jau pats par sevi ir vērtējams pozitīvi.

Arī es piedalījos Romā notikušajā sanāksmē, un jāatzīst, ka neraugoties uz galīgo deklarāciju, kura tiešām nav pārāk iepriecinoša, diskusijas bija samērā pozitīvas un, iespējams, tika panākts vēlamais rezultāts. Šajā sanāksmē, piemēram, plaši tika apspriests jautājums par jaunattīstības valstu auglīgo zemju izpārdošanu tām valstīm, kurām nav aramzemju. Šādu zemju iegāde pati par sevi ir apspriešanas vērts jautājums, kuram mēs varētu rast kopīgu risinājumu.

Otrkārt, es vēlētos teikt to, ko jau ir teikuši vairāki deputāti, proti, ka KLP, protams, nav nevainojama. Nekas šajā pasaulē nav nevainojams, bet, izvērtējot kopējās lauksaimniecības politikas ietekmi uz jaunattīstības valstīm, domāju, droši var apgalvot, ka tā ne tuvu nav lielo tirdzniecības valstu bloka aktuālākā problēma, kas rada kropļojošas sekas. PTO ir atzinusi, ka vairums, ja ne visas mūsu subsīdijas ir tirdzniecību nekropļojošas, jo tās ir paredzētas, lai palielinātu lauksaimniecības nozares ienākumus, nevis produktu cenas.

Arī es esmu nedaudz noraizējies par to, ka mēs visu laiku sevi par kaut ko vainojam. Eiropa nav ideāla, bet uzskatu, ka, piemēram, ieviešot pārtikas mehānismu, mēs esam spēruši lielu soli uz priekšu. Tas paredz EUR 1 miljarda atbalsta sniegšanu turpmākos divus gadus. Šie līdzekļi tiks izlietoti nevis lai sniegtu atbalstu pārtikas piegādes jomā, bet galvenokārt, lai atbalstītu mazos lauksaimniecības produktu ražotājus jaunattīstības valstīs, piegādājot tiem sēklas utt. Es domāju, ka tas patiesi ir jauninājums. Par tādu to ir atzinusi arī Pasaules Banka, kura ir pārņēmusi šo mehānismu. Tādēļ mums nevajadzētu sevi nemitīgi vainot. Starp citu, šo jauninājumu minēja arī viens no iepriekšējiem runātājiem, tomēr vienā punktā es viņam nepiekrītu. Tas attiecas uz kungu, kurš jau ir nozudis, proti, Le Hyaric kungu. Viņš ir nevis sociālists, bet komunists. Paraugieties uz politisko grupu, kuru viņš pārstāv. Viņš ir komunists un ar to, iespējams, var izskaidro viņa teiktos apsvērumus.

Kā tika uzsvērts jau L’Akvilā, mēs, Eiropas Komisija, esam uzņēmušies atbildību un pieņēmuši lēmumu attiecībā uz USD 4 miljardu piešķīrumu. Tie ir aptuveni 20 % no pārtikas nodrošinājuma un atbalsta pasākumu īstenošanai paredzētajiem līdzekļiem, par kuriem tika panākta vienošanās L’Akvilā. Tādējādi mēs esam līdz šim lielākie attīstības palīdzības sniedzēji, kas devuši solījumus L’Akvilas sanāksmē, un mēs tos pildīsim, izmaksājot šo summu jau vistuvākajā laikā.

Nobeigumā es vēlētos teikt dažus vārdus par jauno ES politiku lauksaimniecības un pārtikas nodrošinājuma jomā, jo 2010. gada Komisijas darba programmā ir paredzēts, ka Padomei un Parlamentam tiks iesniegts paziņojums par šo atjaunoto ES politiku. Šajā dokumentā būs izklāstīti ar minēto politiku saistīti jautājumi, piemēram, klimata pārmaiņu radītās problēmas, uztura un pārtikas kvalitāte, drošības tīkli un sociālās aizsardzības politika, biodegvielas ietekme uz pārtikas produktu ražošanu un lietošanu, jauno tehnoloģiju un biotehnoloģiju ietekme, pieaugoša nepieciešamība izvērst uz tiesībām balstītu pieeju, lielu zemju platību iegāde u.c..

Paziņojuma mērķis pirmām kārtām būs atjaunot ES saistības palīdzēt jaunattīstības valstīm uzlabot lauksaimniecisko ražošanu. Tam ir būtiska nozīme, jo īpaši, ņemot vērā pieaugošo pieprasījumu pēc pārtikas, ko rada iedzīvotāju skaita pieaugums pasaulē, ēšanas paradumu izmaiņas, kā arī klimata pārmaiņu negatīvā ietekme uz ilgtspējīgu lauksaimniecisko ražošanu. Otrkārt, šis ziņojums palīdzēs izvērtēt, kā ES varētu vislabāk izmantot savu pieredzi un zināšanas, lai atbalstītu reģionālās politikas un stratēģisko sistēmu izveidi lauksaimniecības un pārtikas nodrošinājuma jomā. Treškārt, tam ir jānodrošina visaptverošas ES pieejas pamats, lai saskaņotu ECMS politikas pamatnostādnes, ņemot vērā L’Akvilas rīcības programmā noteiktās saistības. Ceturtkārt, paziņojumā ir jāietver priekšlikumi par to, kā ES varētu paātrināt Tūkstošgades attīstības mērķu, jo īpaši pirmā mērķa, sasniegšanu, ņemot vērā gaidāmo, 2010. gada septembrī Ņujorkā paredzēto TAM pārskatīšanu. Piektkārt, minētais paziņojums palīdzēs labāk pozicionēt ES attiecībā uz globālās pārtikas lauksaimniecības pārvaldības sistēmas pašreizējām attīstības tendencēm, kā arī efektīvāk risināt jautājumus, kas nesen tika ietverti vispārējās nodrošinātības ar pārtiku programmā.

16. novembrī tika uzsākta svarīgāko jautājumu dokumenta sabiedriskā apspriešana, kas beigsies janvāra sākumā. Mēs apspriedīsimies ar visām ieinteresētajām pusēm un tad nāksim klajā ar oficiālu Eiropas Komisijas paziņojumu.

  Priekšsēdētāja. – Es esmu saņēmusi sešus rezolūciju priekšlikumus⁽¹⁾, kas iesniegti saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu.

Debates tiek slēgtas.

Balsojums notiks ceturtdien, 2009. gada 26. novembrī.