Priekšsēdētājs. – Nākamais darba kārtības punkts ir kopīgās debates par

- jautājumu, uz kuru Padomei jāatbild mutiski un ko Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas vārdā iesniedza Michael Cashman, par piekļuves dokumentiem juridiskā pamata uzlabošanu pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā (O-0122/2009 - B7-0230/2009);

- jautājumu, uz kuru Komisijai jāatbild mutiski un ko Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas vārdā iesniedza Michael Cashman, par piekļuves dokumentiem juridiskā pamata uzlabošanu pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā (O-0123/2009 - B7-0231/2009).

  Michael Cashman, autors. – Priekšsēdētāja kungs, vispirms es gribētu teikt, ka man ir liels prieks šeit redzēt komisāri Wallström, kā arī Cecilia Malmström no prezidentūras, jo darbā ar šiem dokumentiem mēs abi bijām iesaistīti jau no paša sākuma 1999. gadā.

Interesanti, ka tas, ko mēs panācām ar savu 2001. gada maija vienošanos, bija vēsturiski nozīmīgs notikums starp 15 dalībvalstīm, no dažādām tradīcijām, kultūrām un pieejām pārejot uz atklātību un pārredzamību. Mums izdevās panākt vienošanos, un interesanti ir tas, ka lielā mērā tas notika Zviedrijas prezidentūras apņemšanās dēļ.

Tas notika arī saistībā ar Komisijas apņemšanos atzīt, ka visām trim iestādēm ir vajadzīgas kultūras pārmaiņas. Mums bija jāsaprot, ka atklātība un pārredzamība nekaitē demokrātijai, bet gan uzlabo to. Tā pieļauj atbildību. Tā ļauj pilsoņiem redzēt, kas izdarīts viņu vārdā, un, iespējams, tā palīdzēja mums pacelt aizkaru un reizi par visām reizēm pierādīt, ka Komisijas vai Padomes seifos nekādi briesmīgi noslēpumi neglabājas, — neesmu tik drošs par Parlamentu, bet, cerams, arī ne Parlamenta seifos!

Par šo apņemšanos vēlos īpaši pateikties komisārei un, ja atļausit, savai dārgajai bijušajai kolēģei Cecilia Malmström. Tagad mums vajadzīga vēl kāda apņemšanās. Kā es jau teicu, mēs esam panākuši ļoti daudz. Mums ir dokumentu reģistrs. Mums ir Eiropas Kopienu Tiesas jurisprudence, kas tagad definē un pārdefinē sākotnējo vienošanos par piekļuvi dokumentiem. Mēs esam pieņēmuši principu, ka visiem dokumentiem vienmēr jābūt pieejamiem un, ja tie nav pieejami, piekļuves atteikums ir pietiekami skaidri un konkrēti jāpamato, atsaucoties vai nu uz 4. pantu par izņēmumiem, vai 9. pantu par slepeniem dokumentiem.

Tomēr, turpinot strādāt, Parlaments ir vairākkārt aicinājis šo regulu pārskatīt. Es domāju, ka pārskatītais variants, ar ko Komisija iepazīstināja Parlamentu, par kuru mēs vēlāk balsojām komitejā un kura pirmais lasījums šā gada martā tika atlikts, nav pietiekami tālejošs, un es zinu, ka mūsu viedokļi šajā jautājumā atšķiras. Tāpat pastāv bažas — un šīs bažas Parlamentā vēl ir saglabājušās —, ka ir bijuši mēģinājumi atgūt piekļuvi dokumentiem, piemēram, pārdefinējot dokumentus — viedokli, ka izņēmuma tiesības varētu piešķirt veseliem sējumiem, — un mēģinot pārdefinēt trešo pušu veto tiesību jēdzienu.

Interesanti, ka pilsoņi, kas sēž galerijā, droši vien domā, ka mēs runājam par kosmiskām lietām, — par pantiem, trešo pušu veto tiesībām — bet patiesībā tas, par ko mēs runājam, ir likums, kas ļauj tiem pārliecināties, ka mēs esam atbildīgi — gan parlamentārieši, kas atbild par to, ko mēs darām viņu vārdā, gan Komisija, kas atbild par to, ko tā dara viņu vārdā, gan arī Padome. Kāpēc gan lai viņi to darītu un kāpēc lai NVO to darītu, ja tas, kā mēs strādājam un ko kurš katrā no dažādajām apakšvienībām dara, joprojām ir labi glabāts noslēpums, kas pieejams tikai tiem lobijiem un juristiem, kuri to zina?

Lūk, kas, manuprāt, ir Lisabonas līguma centrā. Tajā teikts, ka mums vēl vairāk jāuzlabo demokrātija. Mums jāuzlabo piekļuve dokumentiem. Tāpēc šajā jautājumā, uz kuru jāatbild mutiski, Parlaments aicina īstenot veselu rindu ieteikumu. Būtībā tas ir vērsts uz to, lai nodrošinātu, ka tiesības, kas mums ir, tiek pastiprinātas, ka tās netiek mazinātas, un lai atzītu, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu tās nav tikai trīs iestādes, bet gan visas to izveidotās aģentūras un organizācijas, atsevišķos gadījumos ieskaitot Eiropas Centrālo banku, Eiropas Kopienu Tiesu, Eiropas Investīciju banku, Eiropolu un Eurojust. Visas šīs iestādes tagad ir atbildīgas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001.

Mēs uzskatām, ka priekšlikumi, kas iesniegti kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā, neatbilst ne šā līguma būtībai, ne vēstījumam, ne arī saistībām, kas pēc mūsu domām ir paredzētas sākotnējā Regulā (EK) Nr. 1049/2001, kas mūsu klausītāju interesēs reglamentē publisko piekļuvi visiem dokumentiem, ko glabā, saņem vai sagatavo visas trīs iestādes.

  Cecilia Malmström, Padomes priekšsēdētāja. – (SV) Priekšsēdētāja kungs, kā jūs jau zināt, jautājums par labāku pārredzamība Zviedrijas prezidentūrai ir ārkārtīgi svarīgs. Runājot par pārredzamību, mēs savās ES iestādēs esam tikuši diezgan tālu. Tomēr šeit runa nav tikai par normatīvajiem aktiem. Runa ir par attieksmi un to, kā šie normatīvie akti tiek īstenoti praksē.

Šorīt man bija liels prieks Publiskās piekļuves dokumentiem starpiestāžu komitejā tikties ar Komisijas priekšsēdētāja vietnieci Margot Wallström un Parlamenta priekšsēdētāja vietnieci Diana Wallis. Sanāksme notika pēc Zviedrijas prezidentūras iniciatīvas. Komiteja nebija tikusies divus gadus. Mums bija ļoti konstruktīvas un konkrētas diskusijas par to, kā mēs varētu uzlabot iedzīvotāju iespējas praktiski piekļūt iestāžu dokumentiem. Mums vajadzētu tikties biežāk, un tas arī bija viens no mūsu kopīgajiem secinājumiem.

Man prieks, ka Lisabonas līgumā liela nozīme ir piešķirta pārredzamībai, sabiedrības veiktajai uzraudzībai un demokrātijai. Tas ir apsveicami. Attiecībā uz Regulas (EK) Nr. 1049 — tā dēvētās Pārredzamības regulas — pārskatīšanu prezidentūra pirmkārt un galvenokārt vēlas pievērsties regulas jaunajam juridiskajam pamatam. Tas ir paredzēts Lisabonas līguma 15. panta 3. punktā. Svarīgākās izmaiņas jaunajā juridiskajā pamatā ir iestāžu loka paplašināšana. Vienkāršā valodā tas nozīmē to, ka iepriekšējais pants attiecās tikai uz Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, bet jaunais pants sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem paplašina, ietverot visas Eiropas Savienības iestādes, organizācijas, birojus un aģentūras. Pastāv gan daži ierobežojumi attiecībā uz Eiropas Kopienu Tiesas, Eiropas Centrālās bankas un Eiropas Investīciju bankas dokumentiem, tomēr šis loks ir ievērojami plašāks nekā iepriekš.

Komisija ir paziņojusi, ka iesniegs priekšlikumu Parlamentam un Padomei par pašreizējās Pārredzamības regulas pielāgošanu jaunajiem Līguma noteikumiem.

Pa to laiku Padomes darbs pie Pārredzamības regulas pārskatīšanas joprojām balstīsies uz priekšlikumu, ko Komisija iesniedza Parlamentam 2008. gada maijā.

Kopš 2008. gada maija Padomes Informācijas darba grupa šo priekšlikumu ir izskatījusi divas reizes. Otrā tehniskā izskatīšana noslēdzās šā gada jūnijā un jūlijā, ietverot vairākus grozījumus, ko Parlaments apstiprināja plenārsēdē 2009. gada martā. Maijā Parlaments nolēma savu formālo Komisijas priekšlikuma lasījumu pirms nākamā Eiropas Parlamenta vēl nenoslēgt. Vēlos atgādināt Parlamentam, ka mana kolēģe Beatrice Ask, kas ir Zviedrijas tieslietu ministre, 2009. gada 2. septembrī, Zviedrijas prezidentūras sākumā, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai skaidroja, ka viņa ir gatava ierosināt diskusijas starp iestādēm. Viņa konkrēti pajautāja, vai jaunievēlētais Parlaments plāno turpināt darbu, ņemot vērā visus 92 grozījumus, ko 2009. gada martā pieņēma iepriekšējais Parlaments. Viņa to jautāja tādēļ, ka mums kā prezidentūrai ir jāzina Parlamenta nostāja, pat ja tā obligāti nav pirmā noslēgtā lasījuma formā.

Kā esmu sapratusi, Parlamentam vēl nav bijusi iespēja apspriest šo Komisijas priekšlikumu, taču tā vietā tas ir pievērsies iespējamajai Lisabonas līguma ietekmei uz pašlaik notiekošo pārskatīšanu.

Padomē mēs gaidām Komisijas izziņoto priekšlikumu par Lisabonas līguma ietekmi uz pārredzamības regulu. Protams, mēs joprojām būsim gatavi ar jums apspriest arī pašreizējo priekšlikumu, un tas ir pats par sevi saprotams, ka šādās diskusijās ir jāņem vērā jaunā līguma ietekme.

Manuprāt, Līguma par Eiropas Savienības darbību 15. panta 3. punkts ir pilnībā atbilstošs juridiskais pamats priekšlikumam saskaņā ar jauno līgumu. Citi panti attiecībā uz sabiedrības veikto vispārējo uzraudzību, labāku komunikāciju starp iestādēm un pilsoņiem un labu pārvaldību ir ārkārtīgi svarīgi iestāžu darbam, lai stiprinātu demokrātiju, efektivitāti un likumību. Mums arī jāapspriež, kā šo mērķi sasniegt. Tomēr es neesmu pārliecināta, vai pārredzamības regulas ietvaros tam visam ir vieta. Skaidrības labad šai regulai jāietver skaidri noteikumi, kas attiecas tikai uz publisko piekļuvi dokumentiem un neko citu.

  Margot Wallström, Komisijas priekšsēdētāja vietniece. – Priekšsēdētāja kungs, godājamie deputāti, vispirms es gribētu vērsties pie Cashman kunga. Domāju, ka šī ir pēdējā iespēja vai izdevība, kad es varu jums pateikties. Jūs patiešām personificējat cīņu par šo konkrēto regulu, kā arī par atklātību un pārredzamību Parlamentā. Jūs esat kļuvis par tās iemiesojumu, simbolu un aizstāvi.

Es arī domāju, ka tā kā mēs ar Cecilia Malmström esam zviedrietes, mēs baudām lielu uzticību, un man nešķiet, ka cilvēki varētu apšaubīt to, ka par atklātību un pārredzamību mēs cīnīsimies arī turpmāk. Tomēr arī mums ir bijušas savas nesaskaņas, jo mūsu lomas ir atšķirīgas, un reizēm mums jāpaskatās reāli, ko mēs varam panākt, un katrā iestādē mums jācīnās par savu vietu. Tas ne vienmēr ir viegli. Es domāju, ka ir mainījies arī viss politiskais klimats un politiskais līdzsvars, un tas ir ietekmējis mūsu diskusijas par šiem jautājumiem.

Taču es teiktu, ka mūsu izejas pozīcijas ir pilnīgi vienādas, un mēs arī apgalvojam, ka šī konkrētā regula par piekļuvi dokumentiem ir kalpojusi ļoti labi. Gadu gaitā tas ir bijis lielisks instruments, un mēs vēlamies, lai to izmantotu ne tikai lobiji un tie, kuriem par iepazīšanos ar visiem dokumentiem maksā. Mēs vēlamies, lai to varētu izmantot arī plašāka sabiedrība un žurnālisti un lai viņiem būtu piekļuve visiem dokumentiem. Tāda ir mana sākotnējā nostāja. Es zinu, ka šajā ziņā, kā jūs jau dzirdējāt, ministre domā tāpat.

Es arī domāju, ka Zviedrijas prezidentūrai bija lieliska iespēja šo jautājumu pavirzīt uz priekšu. Tagad es patiešām vēlos pateikties Parlamentam par šo iespēju debatēt par pārredzamību un jauno Lisabonas līgumu, jo tajā ir likts lielāks uzsvars uz atklātību un tā dēvēto līdzdalības demokrātiju. Mēs visi piekrītam, ka tieši šī ir vēlamā attīstība.

Konkrētais jautājums, uz kuru šodien jāsniedz atbilde, ir šāds: kādus pasākumus Komisija veiks, lai pārskatītu Regulu (EK) Nr. 1049/2001.

Kā jūs zināt un kā teica ministre, saskaņā ar Lisabonas līgumu sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem ir paplašinātas, ietverot visu Eiropas Savienības iestāžu, organizāciju, biroju un aģentūru dokumentus, kaut arī saprotamu iemeslu dēļ pastāv daži ierobežojumi attiecībā uz Eiropas Kopienu Tiesu, Eiropas Centrālo banku un Eiropas Investīciju banku.

Attiecībā uz Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšanu es vēlos norādīt, ka jaunais juridiskais pamats, Līguma par Eiropas Savienības darbību 15. panta 3. punkts, ir ļoti līdzīgs agrākajam 255. pantam, un galvenā atšķirība ir iestāžu loka paplašināšana.

Šo jautājumu Komisija aplūkoja savā šā gada 2. decembra paziņojumā. Tā mērķis bija saskaņot vēl neizlemtos priekšlikumus par jaunā līguma sekundārajiem tiesību aktiem (ES žargonā dažiem no jums tas varētu būt pazīstams kā „omnibus” likums — aizmirsīsim par to tūlīt pat!).

Tas nozīmē to, ka ikviens no abiem likumdevējiem tagad var ieviest grozījumus, Regulas darbības jomā ietverot arī pārējās iestādes un organizācijas. Tas ir arī tāpēc, lai Padome zinātu, ka tos iesniedza Komisija un pieņēma Komisija.

Turpmākais progress likumdošanas procesā, lai pieņemtu pārskatīto Regulu (EK) Nr. 1049/2001, ir likumdevēju — Parlamenta un Padomes — rokās. Mēs joprojām atrodamies pirmā lasījuma posmā. Mums nav normatīvās rezolūcijas, un mēs nezinām jaunā Parlamenta nostāju. Protams, Komisija turpinās darbu pie tā, lai panāktu vienošanos — tāpat kā citos likumdošanas procesos.

Lisabonas līgums nosaka tiesisko regulējumu līdzdalības demokrātijai. No Komisijas puses mēs jau esam uzsākuši vairākas iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot sabiedrisko apspriešanu un līdzdalību ierosinātajās jaunajās politikas jomās. Piemēram, mēs novērtēsim Komisijas konsultāciju pamatnostādņu atbilstību Līguma jaunajiem noteikumiem un izlemsim, vai nepieciešamas kādas korekcijas, lai tās uzlabotu, un mēs jau esam uzsākuši darbu pie pilsoņu iniciatīvas, rīkojot sabiedrisko apspriešanu, lai pirms priekšlikuma iesniegšanas uzklausītu pilsoņus un ieinteresētās puses.

Pilsoņu iniciatīvas lielo nozīmi pagājušajā nedēļā atzina arī Eiropadome. Un, kā esmu sapratusi, nākošā Spānijas prezidentūra šo jautājumu ir iekļāvusi starp prioritātēm. Viņi vēlas ātru rīcību.

Šorīt, kā mēs jau dzirdējām, pēc Zviedrijas prezidentūras uzaicinājuma tikās Publiskās piekļuves dokumentiem starpiestāžu komiteja. Šīs grupas uzdevums ir izpētīt labāko praksi, aplūkot iespējamos konfliktus un pārrunāt turpmākos pasākumus saistībā ar publisko piekļuvi dokumentiem.

Mēs kopā nolēmām, ka izveidosim atklātības jautājumiem veltītu tīmekļa portālu, nodrošināsim mūsu iestāžu publisko reģistru papildināmību, saviem attiecīgajiem IT dienestiem liksim sagatavoties un koordinēt savus piekļuves pasākumus, un tagad mēs apsvērsim, kāda ir ietekme uz piekļuvi dokumentiem, ja mūsu iestādes veido vai maina elektroniskās dokumentu glabāšanas sistēmas.

Es zinu, kas šis ir tas gada laiks, kad mēs veidojam savus vēlmju sarakstus. Taču, manuprāt, ja runa ir par atklātību un pārredzamību, uz Ziemassvētku vecīti nevajadzētu paļauties. Es uzskatu, ka tagad jārīkojas mums — Parlamentam, Padomei un Komisijai. Jārīkojas reāli, konkrēti un tieši. Es domāju, ka esam to jau sākuši darīt un mums šis ceļš ir jāturpina, tāpēc ar nepacietību gaidu šīs debates.

  Renate Sommer, PPE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, vienojoties ar referentu un ēnu referentiem no pārējām grupām, mēs nolēmām iesniegt jautājumu, uz kuru jāatbild mutiski, par procedūras statusu un turpmākajiem pasākumiem. Ņemot vērā Padomes un Komisijas sniegto atbildi, mēs gribējām apspriest turpmāko procedūru. Principā šo atbildi mēs tikko saņēmām. Man nav īsti skaidrs, kāpēc referents pretēji norunai starp grupām pēkšņi iesniedza rezolūciju, kurā viņš priekšlaikus pauda savu viedokli. Kādu atbildi viņš gribēja saņemt no Komisijas un no Padomes? Cashman kungs, visu cieņu, tomēr tas viss notika klusi un slepeni, bez jebkādas pārredzamības. Un jūs vēl apgalvojat, ka cīnāties par pārredzamību. Jūs centāties mūs apiet. Turklāt es uzskatu, ka saskaņā ar Reglamentu šīs rezolūcijas likumība ir ļoti apšaubāma. Katrā gadījumā satura ziņā rezolūcija atkārto jūsu pašreizējo ziņojumu no Parlamenta pēdējā sasaukuma, tādēļ tā ir pilnīgi lieka.

Es zinu, ka jūs mēģinājāt vienoties ar ēnu referentiem par kopīgas rezolūcijas iesniegšanu, tomēr principā es esmu pret šo rezolūciju. Manuprāt, Lisabonas līguma stāšanās spēkā nav mainījusi dokumentācijas juridisko pamatu tā, lai mainītos Eiropas Parlamenta loma. Ziņojums bija un ir dokuments, kas pieņemts koplēmuma procedūrā. Tas izskaidro arī manas grupas bažas par rezolūcijas likumību saskaņā ar Reglamentu.

Es nevēlos apspriest tās saturu. Tur ir daudz dažādu lietu, tai skaitā citāti no Līguma par Eiropas Savienību, Lisabonas līguma un Pamattiesību hartas, un tie visi ir izņemti no konteksta, lai savu rezolūcijas priekšlikumu jūs varētu padarīt par likumīgu. Absolūtajā formā, kādā tas iesniegts, tas noteikti nav juridiski atbalstāms. Jūs neesat apņēmies ievērot konfidencialitāti, kas vismaz kaut kādā mērā ir obligāti. Piemēram, starptautisko nolīgumu kontekstā to pieprasa no trešām pusēm kā conditio sine qua non. Kaut vai atcerieties nolīgumu ar ASV par SWIFT. Nav arī nekāda starpniecības risinājuma, piemēram, ex post pārredzamības formā. To jūs neesat nodrošinājis. Turklāt ir ignorētas arī citas juridiski aizsargātas tiesības, tādas kā datu aizsardzība vai tiesības uz privātumu.

Mums nevajadzētu pieņemt šo rezolūciju. Mēs esam saņēmuši labu atbildi no Komisijas un Padomes, un, pamatojoties uz mutisko atbildi uz mūsu jautājumu, mums jāturpina strādāt. Cashman kungs, lūdzu, atsauciet savu rezolūcijas priekšlikumu.

  Vilija Blinkevičiūtė, S&D grupas vārdā. – (LT) Paldies, priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Es katrā ziņā piekrītu sava kolēģa Cashman kunga viedoklim, ka pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā un pārmaiņām tiesiskajā situācijā šis ir ļoti piemērots laiks diskusiju atsākšanai par 2001. gada regulu par publisku piekļuvi dokumentiem un par galvenajiem šīs regulas uzlabojumiem un grozījumiem.

Ar Lisabonas līgumu mēs cenšamies nodrošināt daudz lielāku atklātību sabiedrībai, kas nozīmē to, ka lēmumi jāpieņem pēc iespējas atklātāk, un tiem jābūt pēc iespējas saprotamākiem pilsoņiem. Vēl jo vairāk tas ir tāpēc, ka visa Eiropas Savienības darba vērtējums un paļāvība uz to ir saistīti ar mūsu pilsoņu izpratni par Eiropas Savienības darbu un pieņemtajiem dokumentiem, kā arī to pieejamību.

Atklātība šeit ir īpaši nepieciešama, lai stiprinātu demokrātijas principus un nodrošinātu pamattiesību ievērošanu. Līdz ar to sabiedrības iespējai piekļūt dokumentiem jākļūst par pamatprincipu, un slepenība jāpiemēro tikai izņēmuma gadījumos.

Eiropas Parlaments šajā jomā jau ir paveicis daudz. Šā gada martā tas sagatavoja savu ziņojumu par Komisijas priekšlikumu grozīt pašlaik spēkā esošo regulu, un šis jaunais Eiropas Parlamenta priekšlikums ir pietiekams pamats jaunām diskusijām. Taču mēs nedrīkstam aizmirst, ka patlaban mēs debatējam par regulas grozīšanu, tāpēc visām Eiropas Savienības iestādēm jāturpina sadarbība un jāpanāk kopīga vienošanās par pārredzamības noteikumu pārskatīšanu.

Uzlabota regula nodrošinās labāku pārredzamības līmeni. Tā kā ar Lisabonas līgumu tiek stiprināti principi, kuru mērķis ir panākt lielāku atklātību Eiropas Savienībā un ciešāku sadarbību starp pilsoņiem, ir svarīgi ieviest konkrētus pasākumus un izveidot pamatu Eiropas Savienības iestāžu pārvaldībai, lai šo mērķi sasniegtu.

Tāpēc es aicinu jauno Komisiju pēc iespējas ātrāk iesniegt priekšlikumu un ar Padomi vienoties par kopēju nostāju, lai pilnībā nodrošinātu atklātu un nepārtrauktu dialogu ar pilsoņiem un apvienībām, kas tos pārstāv.

  Diana Wallis, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, man ir liels prieks par šo jautājumu, un es esmu pateicīga Cashman kungam par viņa viedokli. Es patiešām biju domājusi, ka visas politiskās grupas šajā Parlamentā par rezolūciju bija vienojušās. Man tika teikts, ka tāds būs šīs pēcpusdienas sanāksmes iznākums.

Ir skaidrs, ka ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā mēs varam turpināt pakāpeniski mainīt situāciju attiecībā uz pārredzamību. Kā Parlamenta priekšsēdētāja vietniece, kas atbild par pārredzamības jautājumiem, es vairākkārt esmu pārliecinājusies, ka šī joma nav viegla, tomēr uzskatu, ka patlaban mums ir iespēja gūt lielākus panākumus un vēl vairāk tuvināties pilsoņiem. Parlamentā mēs izskatām savus nosacījumus par piekļuvi dokumentiem un informācijai. Šorīt man bija patiess prieks tikties ar Cecilia Malmström un Margot Wallström, jo visas trīs mūsu iestādes beidzot varēja apsēsties pie viena sarunu galda un patiešām panākt kādu progresu. Tas jau tika pieminēts — un es domāju, ka mums tas ir liels panākums, — ka tā vietā, lai šī starpiestāžu struktūra tiktos reizi divos vai trīs gados, mēs nolēmām atkal tikties pēc sešiem mēnešiem un turpmāk daudz regulārāk. Mēs esam nopietni, un šis ir nopietns signāls, ko dodam visi kopā ar mērķi izveidot patiesu pārredzamības portālu starp mums visiem, nodrošināt, lai pilsoņi varētu sekot līdzi likumdošanas procesam visos tā posmos un lai viņi saņemtu patiesu informāciju un ieskatu par to, ko mēs darām.

Tāpēc mana grupa — un es ticu, ka arī visas pārējās grupas, — piekrīt grozījumiem, kas atspoguļos šodienas panākumus. Man atliek tikai pateikties mums — trim dāmām, kam šajā jautājumā izdevās panākt kādu progresu.

  Zbigniew Ziobro, ECR grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, pēc daudzu Eiropas jautājumos ieinteresētu publicistu domām Eiropas iestādēs jau daudzus gadus ir vērojams tā sauktais demokrātijas deficīts. Dažos gadījumos šī apsūdzība nav patiesa, bet citos tai tiešām ir pamats. Šajos pēdējos gadījumos tiek norādīts, ka, ja svarīgus lēmumus kaut kur tālu Briselē pieņem anonīmi Eiropas ierēdņi, demokrātijas mehānisms nedarbojas pareizi. Tāpēc jāuzsver, ka atklātība ir ārkārtīgi svarīgs Eiropas Savienības darbības elements. Iestādei jāuzņemas atbildība pret sabiedrību. Pretējā gadījumā, kā vēsture to vienmēr ir pierādījusi, „vara samaitā”.

Eiropas sabiedrību veido dažādas tautas, kas dzīvo atsevišķās valstīs. Tāpēc Eiropas Savienības iestādēm jāatbild katras dalībvalsts pilsoņiem, un, lai nodrošinātu visu Eiropas Savienībai uzticēto pilnvaru nepārtrauktu uzraudzību, ir nepieciešama piekļuve visiem dokumentiem. Es domāju galvenokārt par darba dokumentiem, analīzēm un Eiropas Komisijas vai Padomes konsultācijām. Būtiski, lai tiktu fiksēta un ikvienam būtu pieejama informācija par to, kā interešu grupas ietekmē regulu izstrādi. Svarīgi, lai piekļuve visiem šiem dokumentiem būtu ne tikai Parlamentam. Visu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem jābūt demokrātiskās uzraudzības tiesībām, lai tās varētu izmantot visas ieinteresētās sabiedrības organizācijas un visi žurnālisti. Tikai pārredzamība var garantēt to, ka Eiropas Savienības iestādes un darbinieki tiem piešķirtās pilnvaras izmantos visu dalībvalstu pilsoņu labā.

  Rui Tavares, GUE/NGL grupas vārdā. – (PT) Dāmas un kungi, šo debašu centrā ir jautājums par uzticību. Eiropas iestādes vienmēr ir aicinājušas pilsoņus tām uzticēties. Arī Lisabonas līguma procesa laikā tās lūdza pilsoņus tām uzticēties — lai notiek kas notikdams. Sākās finanšu krīze, un tās aicināja pilsoņus tām uzticēties. Tomēr uzticība ir divpusējs process, un jūs nevarat vienmēr lūgt pilsoņus jums uzticēties, ja tajā pašā laikā jūs paši viņiem pietiekami neuzticaties, lai atklātu visus procesus un iekšējos mehānismus, kas vada Komisijas darbu. Pie varas esošie nevar sūdzēties, ka pilsoņi neuzticas politiķiem, ja paši politiķi neuzticas pilsoņiem.

Šī ir demokrātijas problēma un ne tikai — runa ir par izšķiešanu. Pati sabiedrība ir kā plaša zināšanu krātuve, ko mēs izšķiedīsim, ja neiesaistīsim pilsoņus Eiropas Savienības pārvaldības procesā. Man nav ne mazāko šaubu, sakot, ka es pilnībā atbalstu referentu — to, ko viņš dara demokrātijas labā, — un ka mūsu mērķis nav tikai pārredzamība, bet galvenokārt tas, lai pārredzamība nebūtu tikai skanīgs vārds bez konkrētas nozīmes.

  William (The Earl of) Dartmouth, EFD grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, manā valstī un arī citur Eiropas Savienībai ir pelnīta reputācija par to, ka lēmumi tajā tiek pieņemti slepeni, zagšus un aiz slēgtām durvīm. Tāpēc varētu domāt, ka tagad Komisija darīs visu iespējamo, lai tās darbība būtu atklāta un pārredzama. Taču tā vietā Komisija ir sagatavojusi šo priekšlikumu — šķiet, ka tā numurs ir 1049 —, kura daļa patiesībā ierobežo piekļuvi patlaban pieejamiem dokumentiem.

Turklāt ir arī tāds svarīgs objektīvs aspekts, ko es atceros no saviem studiju laikiem Hārvardas universitātē, un tas ir šāds: lēmumi, kas pieņemti nepārredzamā veidā un kurus sabiedrība nevar pienācīgi pārbaudīt, pēc būtības ir slikti lēmumi. Jums jāpiekrīt, ka viens no iemesliem, kāpēc Komisija izvirza tik daudz pārsteidzīgu, nepārdomātu, neatbilstošu un slikti sagatavotu priekšlikumu, ar kuriem mums Eiropā un citās valstīs ir jāsamierinās, ir pārredzamības trūkums. Tāpēc attiecībā uz šo tiesisko regulējumu es aicinu Komisiju padomāt vēlreiz, ja tādai slikti strādājošai iestādei šādā slikti funkcionējošā pārvaldes sistēmā tas vispār ir iespējams.

  Salvatore Iacolino (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es ļoti uzmanīgi klausījos, ko teica komisāre, prezidentūras pārstāve un mani kolēģi. Stokholmas programmā patiešām ir sīkāk paskaidrots, cik svarīgas ir piekļuves tiesības ES iestāžu sagatavotajiem dokumentiem.

Arī Lisabonas līgumā ir vēlreiz apliecinātas fizisku vai juridisku personu tiesības piekļūt dokumentiem, tomēr paredzot noteiktus kritērijus un ierobežojumus atbilstoši katras organizācijas darba specifikai. Kā tika minēts, šogad Parlaments jau vienreiz nodarbojās ar šo dokumentu piekļuves jautājumu, un viedokļi toreiz bija diezgan atšķirīgi.

Patlaban mēs visi piekrītam, ka 2001. gada regulu nepieciešams pielāgot jaunajai situācijai, tomēr Cashman kunga piedāvātais risinājums nešķiet reāls, jo tas iziet ārpus jebkurām saprāta robežām, dodot iespēju iegūt dokumentus, kuru atklāšana patiesībā varētu būt pretrunā sabiedrībā dominējošām interesēm. Minēšu dažus piemērus: sarunas ar trešām valstīm vai citas slepenas darbības, kas skaidri jādefinē, līdzsvars starp likumīgajām tiesībām uz pārredzamību, informācijas atklāšanu un zināšanām un atteikums nodrošināt piekļuvi dokumentiem saskaņā ar sabiedrībā dominējošām un atzītām interesēm.

Mēs joprojām esam pārliecināti, ka ir jāveicina fizisku un juridisku personu tiesības piekļūt dokumentiem, apzinoties, ka mums ir jādefinē pamatots princips, lai līdzsvarotu pretrunīgās vajadzības, paplašinot Eiropas ombuda lomu, nosakot precīzus un atbilstošus piekļuves kritērijus un ieviešot pārejas pasākumus, kas pakāpeniski ļaus piemērot tādus noteikumus, kuri atbilst pilsoņu vajadzībām un ir savienojami ar iestāžu pareizu darbību. Lai to panāktu, mēs paļaujamies uz pašreizējo — Spānijas prezidentūru un Komisiju.

  Cornelis de Jong (GUE/NGL). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, tieši kuru dokumentu jūs meklējat? Kāds ir dokumenta numurs? Uzdodot jautājumu Eiropas iestādēm, pilsoņi sagaida tikai pāris atbilžu. Pilsoņi vēlas saņemt informāciju, nevis reklāmas materiālus vai neatšifrējamus politikas dokumentus, tāpēc kurss ir krasi jāmaina. Tam jābūt vērstam uz pilsoņiem. Tas ir pamats jautājumiem, ko uzdeva Cashman kungs, kuram es gribētu pateikties par lielisko un — to es saku Sommer kundzei, kura diemžēl šo zāli jau ir atstājusi — ārkārtīgi pārredzamo sadarbību dažu pēdējo mēnešu laikā.

Es gribētu redzēt, ka daļa Eiropas informācijas budžeta tiek izmantota, lai ar digitāliem masu informācijas līdzekļiem un arī tiešu kontaktu ceļā nodrošinātu to, ka pilsoņi saņem patiesu un pilnīgu informāciju un atbildes uz tādiem jautājumiem kā „Vai varat man pastāstīt, kāda ir konkrētā situācija attiecībā uz lēmumiem, ko ir pieņēmusi Eiropa par Eiropas centieniem klimata pārmaiņām veltītās konferences laikā Kopenhāgenā?” Tieši to vēlas zināt pilsoņi, tāpēc es aicinu Komisiju, Padomi un jo īpaši EP deputātus atbalstīt mūs iniciatīvas, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību. Tas man šķiet vienīgais patiesi skaidrais vēstījums.

  Heidi Hautala (Verts/ALE). – (FI) Priekšsēdētāja kungs, publiska piekļuve dokumentiem nozīmē pilsoņu tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā un iegūt tam nepieciešamo informāciju. Šīs ES pilsoņu pamattiesības apstiprina Lisabonas līgums. Ja Eiropas Parlaments šīs pamattiesības neaizstāvēs, kurš tad to darīs?

Tāpēc mums ir ļoti svarīgi šajā sēdē ieņemt stingru un skaidru nostāju pārredzamības labā. Mēs nedrīkstam pieļaut nekādus soļus atpakaļ, ne arī tos, kurus ierosina Komisija.

Es jums varu apgalvot, ka par to, ko mēs šeit lemjam, klīst daudz nepatiesu baumu. Mēs negribam apdraudēt starptautiskās sarunas, tomēr uzskatām, ka pilsoņiem ir tiesības zināt, kādi jautājumi tiek pārrunāti ar ārvalstīm, ja tie skar viņu tiesības. Mēs arī negatavojamies pieņemt lēmumu, ka ikvienam Eiropas Parlamenta deputātam būtu jāpublisko sava e-pasta saturs. Ja kādu tas uztrauc, tam nav absolūti nekāda pamata.

  Andreas Mölzer (NI). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, jautājums par pārredzamību un pilsoņu piekļuvi dokumentiem Eiropas Savienībā ir neapšaubāmi svarīgs, jo cilvēki visā Eiropā joprojām ir ļoti neapmierināti ar Eiropas integrācijas politiku.

Arī Austrijā liela daļa cilvēku ir neapmierināti vai skeptiski noskaņoti pret Eiropas Savienību, jo viņiem ir tāda sajūta, ka tās darbība nav pārredzama un viņiem nav iespējas ietekmēt politisku lēmumu pieņemšanu. Lisabonas līguma ieviešanas un pieņemšanas procesa, kā arī Eiropadomes priekšsēdētāja un Augstā pārstāvja ievēlēšanas laikā pilsoņiem šķita, ka viņi neredz to, kas notiek, ka šeit nav nekādas pārredzamības un ka viņiem nav ne jausmas, kāpēc tas viss tiek darīts. Es uzskatu, ka, lai Eiropas pilsoņi Lisabonas līgumu uzskatītu par veiksmīgu, mums jārada tiem sajūta, ka viņi saprot, kas pieņem lēmumus Eiropas Savienībā un kāpēc un kā tie tiek pieņemti.

  Michael Cashman, autors. – Priekšsēdētāja kungs, manuprāt, vajadzētu uzsvērt divas lietas.

Sommer kundze joprojām ir šajā zālē, un, kaut arī viņa neklausās, es gribētu atbildēt uz to, ko viņa teica. Viņa izvirzīja vairākas apsūdzības. Viena no tām — mana darbība nav pārredzama. Es gribētu to noraidīt, sakot, ka visas politiskās grupas un visi referenti tika uzaicināti uz visām sanāksmēm. Ja viņi nevarēja ierasties, tad viņu nostāja šajās sanāksmēs tika attiecīgi atspoguļota. Visi pēc tam pieņemtie lēmumi tika paziņoti visiem ēnu referentiem un visām politiskajām grupām.

Izskanēja ierosinājums atsaukt šo rezolūcijas priekšlikumu, kas saskaņā ar Sommer kundzes teikto ir nedemokrātisks un nepārredzams, — viņas grupa par to neko neesot zinājusi. Tas man šķiet savādi, jo šo pēcpusdien es ar viņas grupu, EPP, runāju par viņu rezolūcijas priekšlikuma projektu saistībā ar šo jautājumu, uz kuru jāatbild mutiski. Tāpēc vienīgais, ko varu iedomāties, ir tas, ka viņa nav saņēmusi pareizu informāciju, un, ņemot vērā visu šo situāciju, es ar nepacietību gaidu, kad varēšu godīgi un atklāti runāt ar EPP un visām pārējām grupām.

Visbeidzot, esmu bijis neuzmanīgs. Šī ir pēdējā reize, kad šajā zālē tiekos ar komisāri Wallström, un, ja drīkst, es tikai gribēju pateikt, ka ne es, ne Parlaments nekad neesam apšaubījuši jūsu gatavību darboties atklāti un pārredzami. Jums ir pilnīga taisnība: mums vienmēr ir jācīnās par savu iestāžu vietu, un jūs par savējo esat cīnījusies lieliski, tomēr nekad nenovirzoties no atklātības un pārredzamības principa.

Esmu pārliecināts, ka jūs esat un vienmēr paliksiet izcila civildienesta pārstāve ar priekšzīmīgu darba biogrāfiju. Jūs nekad neesat izvairījusies darīt to, kas pēc jūsu domām ir pareizi, taisnīgi un godīgi, un visu to cilvēku vārdā, kuriem nekad nebūs tas gods ar jums tikties, es jums pateicos.

  Cecilia Malmström, Padomes priekšsēdētāja. – (SV) Priekšsēdētāja kungs, tiesību akts par publisko piekļuvi dokumentiem jeb, citiem vārdiem, tas, ko mēs šeit dēvējam par Regulu (EK) Nr. 1049, ir kalpojis labi. Esmu ļoti lepna, ka kopā ar Cashman kungu un Komisiju Wallström kundzes personā esmu piedalījusies šīs regulas tapšanā.

Lisabonas līgums dod mums iespēju spert vēl vienu soli uz priekšu, jo tā darbības joma ir paplašināta. Tas ir ļoti pozitīvi. Man žēl, ka rudenī nebija iespējams uzsākt iestāžu dialogu ar Eiropas Parlamentu. Pirms darba turpināšanas mēs gribējām dzirdēt Eiropas Parlamenta viedokli. Es domāju, ka arī Spānijas prezidentūra vēlēsies uzzināt, kāda ir Eiropas Parlamenta nostāja šajā jautājumā, lai varētu turpināt iestāžu sarunas.

Pa to laiku ir ļoti daudz, ko mēs varam darīt. Gan Wallström, gan arī Wallis kundze pieminēja mūsu šā rīta sanāksmi, kas parādīja reālu iespēju, kā veicināt pārredzamību un piekļuvi dokumentiem un kā mūsu iestādes padarīt cilvēkiem pieejamākas. Viens no jautājumiem, ko mēs pārrunājām, bija tas, kā izmantot savas datorsistēmas, lai pilsoņi, žurnālisti, NVO un citi varētu sekot līdzi tiesību akta pieņemšanas procesam, sākot no Komisijas priekšlikuma līdz pat galīgajam balsojumam.

Es uzskatu, kas tas varētu ļoti palīdzēt uzlabot izpratni un zināšanas par ES un paaugstināt uzticēšanos tai. Kā jau tika teikts, pārredzamība ir laba, vajadzīga un svarīga lieta. Tā paaugstina lēmumu efektivitāti, palielina uzticēšanos šiem lēmumiem un samazina pārkāpumu un aizdomu risku.

Ja ES likumiskums attiecībā uz lēmumiem uzlabosies, tas pozitīvi ietekmēs arī mūsu lēmumu kvalitāti. Tādēļ ir lieliski, ka Eiropas Parlamentā notiek šīs debates, un es ceru, ka tās tiks turpinātas, pat ja Zviedrijas prezidentūrai vairs nebūs iespējas to darīt. Liels paldies Cashman kungam un Parlamentam par šo jautājumu.

  Margot Wallström, Komisijas priekšsēdētāja vietniece. – Priekšsēdētāja kungs, šis bija ļoti efektīvs veids, kā mīkstināt manu nostāju, jo tagad es runāšu pēdējo reizi. Es nevaru iedomāties labāku tematu, par kuru runāt savas pēdējās uzstāšanās laikā Eiropas Parlamentā — kā tas droši vien arī ir —, kā atklātība un pārredzamība.

Ļaujiet man minēt dažus galvenos faktus. Eiropas Komisija ir sagatavojusi priekšlikumu. Tas ir vienīgais iesniegtais priekšlikums. Mēs to veidojām kā pārstrādātu versiju, kas nozīmē to, ka, mūsuprāt, šīs regulas pamatprincipi ir pareizi, ar tiem viss ir kārtībā. Mēs tos varam izmantot, taču mums tie jāmodernizē, jāuzlabo un jāpadara efektīvāki. Tāda kopumā ir šīs pārstrādātās versijas ideja.

Mūsu viedokļi par dažām lietām atšķiras, piemēram, par to, kā definēt dokumentus u. c., tomēr tās ir tāda veida sarunas, kurās mums jāiesaistās, lai pārliecinātos, ka mēs virzāmies uz priekšu. Šim nolūkam mums vajadzīgs Parlamenta pirmais lasījums. Tā ir mūsu galvenā ideja.

Ņemot vērā jauno līgumu, mēs arī domājam, ka varētu to izdarīt, paplašinot šīs regulas darbības jomu. Tā ir tā galvenā atšķirība, ko mēs redzam Komisijā. Tagad tā attieksies uz visām Eiropas Savienības organizācijām, aģentūrām u. c. Tāda ir pašreizējā situācija, tāpēc mēs joprojām ceram, ka Parlaments pēc iespējas ātrāk nodrošinās pirmo lasījumu. Tad mēs varēsim noskaidrot arī Padomes viedokli, lai varētu uzsākt attiecīgās diskusijas un sarunas un beidzot pieņemt lēmumu.

Attiecībā uz vairākiem ļoti svarīgiem jautājumiem, ko izvirzījāt savā ziņojumā, Cashman kungs, es domāju, ka ir citi līdzekļi, ko mēs varam izmantot, jo tie īsti neattiecas uz šīs regulas darbības jomu. Tomēr tās ir ļoti svarīgas iniciatīvas. Tās attiecas uz reģistriem, uz lietām, kuras mēs apspriedām šodien, piemēram, kā uzlabot atklātību un pārredzamību, izmantojot citas metodes, nevis tikai šo regulu. Tā arī mēs turpināsim. Es zinu, ka jums tas īsti nepatīk, bet esmu uzņēmusies iniciatīvu izveidot atklātības rīcības plānu, kura daļas mēs šodien apspriedām un kur mēs varēsim apvienot spēkus un pūles, lai turpinātu virzīties uz atklātību un pārredzamību un cīnīties par to.

Uz šīs pozitīvās nots — es patiešām vēlos, lai tā būtu pozitīva nots, — es gribētu jums visiem pateikties, kā arī izmantot iespēju, lai novēlētu priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu.

  Priekšsēdētājs. – Atļaujiet man izmantot šo iespēju vēlreiz jums pateikties par sadarbību visu šo gadu laikā. Novēlu jums priecīgus Ziemassvētkus un visu to labāko.

Esmu saņēmis piecus rezolūcijas priekšlikumus(1), kas iesniegti saskaņā ar Reglamenta 115. panta 5. punktu.

Debates tiek slēgtas.

Balsošana notiks ceturtdien, 2009. gada 17. decembrī.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 149. pants)

  Bogdan Kazimierz Marcinkiewicz (PPE), rakstiski. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, piekļuve ES iestāžu un organizāciju dokumentiem, par ko mēs šodien diskutējam, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīga problēma ES likumdošanas procesā. Šeit būtiska nozīme ir pārredzamībai, pateicoties kurai ikvienam ES pilsonim ir tiesības piekļūt dokumentiem, kas Līguma par Eiropas Savienības darbību 15. panta 3. punkta izpratnē ietver ne tikai spēkā esošā tiesiskā regulējuma daļas, bet arī tiesību aktu projektus. Tas nozīmē to, ka ikviena fiziska vai juridiska persona, kas dzīvo vai kuras juridiskā adrese ir Eiropas Savienībā, var tieši ietekmēt jauno tiesību aktu, un tas veido īpašu sabiedrības kontroles formu. Pašlaik spēkā esošā Regula Nr. 1049/2001 nodrošina atbilstošu piekļuvi ES dokumentiem, bet kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gada 1. decembrī mēs saskaramies ar ārkārtīgi lielu izaicinājumu, jo ES pilsoņu loma un reālā līdzdalība ir palielinājusies. Tāpēc neierobežota piekļuve dokumentiem ir ES turpmākās formas un funkcijas noteicošais faktors.