Priekšsēdētājs. Nākamais darba kārtības punkts ir debates par sešiem rezolūciju priekšlikumiem attiecībā uz Venecuēlu(1).

  Tunne Kelam, autors. – Priekšsēdētāja kungs! Parlamenta deputātus ļoti uztrauc nesenās represijas pret preses brīvību, ko paredz Venecuēlas režīms.

Kā zināms, preses brīvība ir viena no demokrātiskas sabiedrības pamatbrīvībām. Tā noteikti paredz tiesības saņemt informāciju no vairākiem plurālistiskiem avotiem. Nesen prezidents Hugo Chávez veica uzbrukumus preses brīvībai. Pagājušā gada augustā viņš lika slēgt 34 radiostacijas, atsakoties atjaunot šo radiostaciju licences. Šā gada janvārī prezidents Chávez lika pārtraukt RCTV International un vēl piecu kabeļu un satelīttelevīzijas kanālu pārraidi, kas netranslēja viņa oficiālo runu. Turklāt Twitter un interneta lietošanu viņš raksturo kā teroristiskas darbības, lai izplatītu pretvalstisku informāciju. Mēs paužam sašutumu par divu Venecuēlas studentu bojāeju, kuri protestēja pret brīvo plašsaziņas līdzekļu slēgšanu…

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju.)

  Renate Weber, autore. – (ES) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Vārda brīvība nav faktiskas tiesības, par kurām var vienoties, neievērojot valsts politisko un sociālo realitāti. Preses brīvība paust kritiskus viedokļus par valdību vai politiķiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir prezidenti, valdības piekritēji vai opozīcija, ir pati galvenā garantija, kāda cilvēkam var būt. Runa ir par piekļuvi informācijai no plurālistiskiem avotiem, lai tiesības vēlēt būtu īstas.

Diemžēl reālā situācija Venecuēlā ir tāda, ka pēc vairākām prezidenta Chávez valdības antidemokrātiskajām darbībām pret opozīciju patlaban šķiet, ka prese tiks iznīcināta. Mēs norādām ne tikai uz neseno notikumu ar RCTV International, kam Venecuēlas audiovizuālā iestāde piemēroja tiesību aktu ar atpakaļejošu spēku, bet arī uz faktu, ka kopš 2009. gada ir slēgtas 34 vispopulārākās Venecuēlas radiostacijas.

Bez tam Globovisión, kas redaktora sleju joprojām saglabā neatkarīgu no valdības, tiek pakļauta spiedienam to mainīt. Neaizmirsīsim, ka pats sliktākais veids, kā iznīcināt plašsaziņas līdzekļus, ir pašcenzūras veicināšana.

Pēc 34 radiostaciju slēgšanas Hugo Chávez valdība oficiāli paziņoja, ka ir saraksts ar citām radiostacijām, kuras arī ir plānots slēgt: par šo sarakstu neviens neko nezina, jo procedūras nav atklātas, un saraksta, par kuru ir lielas neskaidrības, vienīgais mērķis ir veicināt pašcenzūru. Visi šie pārkāpumi notiek bez kompetentu tiesu reakcijas uz iesniegtajām lietām.

Valsts, kurā netiek ievērots tāds vispārējs princips kā neizmantot tiesību aktus ar atpakaļejošu spēku, kurā tiesu iestādes nereaģē uz sūdzībām, ja vien to neliek darīt prezidents, nav tiesiska valsts, un tajā vara netiek dalīta. Demokrātija vienkārši nepastāv. Diemžēl tāda pašlaik ir Venecuēla.

  Véronique De Keyser, autore. – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Atvainojiet, bet rezolūcijas priekšlikums par Venecuēlu, kuru pamatā izstrādāja Eiropas Tautas partijas grupa (Kristīgie demokrāti), ir īsts joks, kas salikts kopā, lai izraisītu sasteigtas debates ar politisku mērķi un mēģinātu diskreditēt Chávez kungu.

Es izteikšos īsi, jo nevēlos tērēt laiku. Četras nacionālās radiostacijas neatbilda statūtos noteiktajām reģistrācijas prasībām. To darbība tika uz laiku apturēta, bet patlaban radiostacijas atbilst šīm prasībām, un es ceru, ka tās ātri atjaunos darbību.

Mana grupa kopīgā rezolūcijas priekšlikumā ar Eiropas Apvienoto kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālo grupu atkārtoti pauž skaidri noteiktu atbalstu vārda brīvībai un plurālismam. Esmu pārsteigta, par PPE grupas tik atšķirīgo viedokli par vārda brīvību.

Vai tad tā nebija jūsu grupa, kas balsoja pret rezolūciju par preses brīvību Itālijā, aizstāvot S. Berlusconi? Ja vēlaties nostādīt sevi muļķīgā situācijā šodien, laipni lūgti! Balsošanas laikā jūs būsiet lielā sastāvā, izmantojiet to!

  Raül Romeva i Rueda, autors. – (ES) Priekšsēdētāja kungs! Es arī gribu runāt par divām problēmām attiecībā uz Venecuēlu. Viena ir par formu, un otra ir par saturu. Attiecībā uz formu jāsaka, ka mūsu kolēģi deputāti no Eiropas Tautas partijas grupas (Kristīgie demokrāti), kuri ļaunprātīgi izmanto šo neatliekamo sesiju par cilvēktiesību pārkāpumiem, lai noturētu partijas politiskās debates, sarežģī situāciju.

Ir diezgan pamatoti, ka viņi vēlas īstenot partijas politiskās aktivitātes. Taču šī nav īstā vieta. Ja viņi vēlas izteikt atbalstu saviem draugiem vai kritizēt valdības, ja ir tādas, kas viņiem nepatīk, šis nav īstais laiks un vieta.

Tomēr uztversim šo neatliekamo sesiju, kurā apspriežam cilvēktiesību un demokrātijas pārkāpumus, daudz nopietnāk, jo, zaudējot ticamību, kāda mums ir pašlaik, to būs diezgan grūti atgūt starptautiskā līmenī.

Latīņamerikā ir daudz neiedomājamu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumu. Ievērosim konsekvenci! Vai mēs vēlamies apspriest cilvēktiesības Latīņamerikā? Tad runāsim par Kolumbiju un Hondurasu. Kāpēc šie jautājumi nekad netiek apspriesti šeit plenārsēdē? Kāpēc vienmēr saskaramies ar šādu problēmu, bet šim gadījumam, kas ir vienīgi administratīvs jautājums, tiek veltīta tik liela uzmanība un atbalsts? Tas nav pieņemami. Tas nav pieņemami, jo, es vēlreiz atkārtoju, mēs zaudējam ticamību un likumību izteikt viedokli par šāda veida gadījumiem.

Izteikšos pavisam skaidri. Es neesmu H. Chávez sekotājs. Esmu par vārda brīvību arī attiecībā uz tiem, kuru nostāja ir radikāli pretēja manai, vai tas ir Itālijā, vai Hondurasā. Tomēr šodienas debates nav par šo jautājumu. Šodien risināmās problēmas pamatā ir administratīvs jautājums, kas ir saistīts ar Venecuēlas iekšējo kārtību, jautājums, kas tiek risināts un pat ir atrisināts atbilstoši mūsu rīcībā esošai informācijai.

Tāpēc mums nemaz nav, ko apspriest. Tam nav pamatojuma. Ja vēlamies turpināt ņirgāties par šo neatliekamo sesiju, tad turpināsim šādā garā, un tas beigsies ar to, ka nekad līdz galam neko neizspriedīsim, jo mums nebūs vairs nekādas ticamības.

Es aicinu PPE grupas deputātus uztvert šo neatliekamo sesiju mazliet nopietnāk, pretējā gadījumā tā beigsies pilnīgi bezjēdzīgi, šaubu nav.

  Joe Higgins, autors. − Priekšsēdētāja kungs! Ļaujiet man pirmkārt norādīt uz šī Parlamenta labējo grupu izteikto liekulību, kuras nosoda Venecuēlas valdību par īslaicīgu Radio Caracas Television (RCTV) apraides pārtraukšanu un izliekas par preses brīvības čempioniem. Tās ir tās pašas grupas, kuras aizstāv tādu sistēmu Eiropā, kurā lielāko daļu no plašsaziņas līdzekļiem kontrolē miljardieri un lielākās privātās korporācijas, kas izmanto šo kontroli, lai iegūtu sev milzu peļņu no vienas puses un izplatītu prokapitālistisku propagandu, tirgus un neoliberālu politiku atbalstošu propagandu no otras puses; kuras pašreizējās ekonomiskās krīzes kontekstā zākā un ļaunprātīgi izmanto sabiedriskā sektora darbiniekus, piemēram, nemitīgi uzstājot, ka tieši darba klases cilvēkiem ir jāmaksā par krīzi, un nepārtraukti ķengā tās darba klases organizācijas, kuras uzdrošinās tam nepiekrist.

RCTV jautājuma ielikšana cilvēktiesību neatliekamajā rezolūcijā ir šīs procedūras ļaunprātīga izmantošana vislielākajā apmērā. Starp citu, vairums Venecuēlas plašsaziņas līdzekļu pieder privātiem īpašniekiem, faktiski, arī lielākās plašsaziņas korporācijas, kuras slepus sadarbojās, lai gāztu Hugo Chávez 2002. gadā, kuru Venecuēlas tauta ievēlēja un pārvēlēja vairākas reizes. Patiesība ir tāda, ka EPP šajā Parlamentā ir tāda pati darba kārtība kā veiklajiem sazvērniekiem: viņi vēlas gāzt Hugo Chávez valdību, jo tā nav izpildījusi vērienīgās pasaules kapitālisma pavēles — privatizācijas īstenošanu un noteikumu atcelšanu visā pārvaldē, un viņi nevēlas opozīciju neoliberālajai darba kārtībai. Jā, darbaļaužu šķira Latīņamerikā piedzīvo izaugsmi opozīcijā. Nē, varu izteikt arī asu kritiku Venecuēlas valdībai.

Neraugoties uz masveida atbalstu no lielākās Venecuēlas iedzīvotāju daļas, Hugo Chávez faktiski nav līdz galam atteicies no kapitālisma un vadīja kustību īsta demokrātiskā sociālisma virzienā. Atsevišķās idejās ir jūtama tendence birokrātisma virzienā. Visbeidzot, mani domubiedri pēc būtības, piemēram, Socialismo Revolucionário grupā cīnās ar šīm tendencēm un par strādnieku tiesībām un īstu sociālismu, kas nozīmē to, ka plašsaziņas līdzekļus nekontrolēs ne kapitālistu, ne birokrātu interesēs, bet tie būs demokrātiski atvērti visām sabiedrības interesēm.

  Tomasz Piotr Poręba, autors. – (PL) Priekšsēdētāja kungs! Tik tiešām šeit, Eiropas Parlamentā, mums šodien ir jārunā par to, kas notiek Venecuēlā, kur diktators pārkāpj likumu, iznīcinot opozīciju, slēdzot neatkarīgas televīzijas, atsavinot uzņēmumus un slēdzot dažādas iestādes. Šī ir īstā vieta. Tie ir acīmredzami cilvēktiesību pārkāpumi.

Taču ir arī citi jautājumi, jo viņa valdīšana ne tikai destabilizē situāciju savā valstī, bet tas destabilizē situāciju reģionā. Provokatīvā darbība pret Kolumbiju, atbalsts FARC partizāniem — šie fakti liecina par to, ka tas var faktiski novest līdz reģiona konfliktam.

Kolumbija ir mūsu stratēģiskais partneris. Atbalstīsim un būsim kopā ar Kolumbiju šajā laikā, kad šī valsts piedzīvo tik spēcīgu H. Chávez uzbrukumu un kad to maldinoši vai provokatīvi piespiež veicināt reģiona konfliktu. Tas ir mūsu pienākums, un, ja šie uzbrukumi un provokācijas pieaugs, Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta pienākums ir aizstāvēt Kolumbiju, būt kopā ar Kolumbiju un atbalstīt Kolumbiju konfliktā ar Venecuēlu, kurš drīz varētu sākties.

  Bogusław Sonik, PPE grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs! Cīņa vienmēr ir par vienu un to pašu: par labāku rītdienu, lai iznīcinātu nevienlīdzību, atbrīvotu tautu no apspiedējiem un tirāniem, izkļūtu no nabadzības un trūkuma, izmantotu valsts labklājību nācijas labā — kāds pārņem varu. Tāds ir ikvienas revolūcijas mērķis un arī to cilvēku mērķis, kuri, izmantojot demokrātijas mehānismus, ieņem iecerēto amatu, piemēram, prezidenta amatu, bet jau nākamajā dienā lozungi ar saukļiem par brīvību, demokrātiju un sabiedrību tiek aizmesti. Turpmāk viņus vada viens moto: „Ja reiz mums ir vara, mēs nekad to neatdosim.” Diktatori sasniedz šo mērķi, izmantojot vienas un tās pašas metodes: cenzūru, slepenpoliciju, cietumu tiem, kuru uzskati atšķiras, iejaukšanos un opozīcijas spēku sadalīšanu, kā arī un pilnīgu kontroli pār plašsaziņas līdzekļiem. Šāda virziena pirmsākums un šādas domāšanas simbols 20. gadsimtā bija, piemēram, varonīgo Kronštates jūrnieku sacelšanās apspiešana, ko realizēja Ļeņins. Šādu diagnozi šodien varam attiecināt arī uz Venecuēlu. Plašsaziņas līdzekļu brīvībai ir būtiska nozīme attiecībā uz demokrātiju un pamattiesību ievērošanu. Eiropas Komisijai ir atbilstoši jārīkojas.

  Zigmantas Balčytis, S&D grupas vārdā. – (LT) Daži mūsu grupas deputāti jau ir izteikuši savu nostāju, un es arī piekrītu, ka Venecuēlas vārda brīvības jautājums nav attiecināms tikai uz Latīņameriku, bet uz visu Eiropu un pasauli. Ja mums sīkāk vajadzētu izskatīt vārda brīvības jautājumu, domāju, mēs secinātu, ka šāda problēma pastāv arī dažās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Es pilnīgi noteikti piekrītu tam, ka šis jautājums ir pārāk sasteigti pievienots darba kārtībai un ka mums ir krietni vien lielākas problēmas un lielāki noziegumi, ne tikai Latīņamerikā, bet arī citās valstīs, tāpēc es uzskatu, ka šodien šis jautājums tiek pārspīlēts.

  Izaskun Bilbao Barandica, ALDE grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētāja kungs! Es piekrītu, ka ir daudz nopietnākas problēmas par šo, tomēr tas ir mans pienākums, ievērojot konsekvenci, nosodīt to, kas pašlaik notiek Venecuēlā. Es balsoju par iniciatīvu attiecībā uz Itāliju.

Pirms dažām dienām es šeit nosodīju gadījumu, kad tika slēgts vienīgais laikraksts basku valodā Spānijā, basku novadā. Šodien esmu šeit, lai nosodītu Radio Caracas slēgšanu 2007. gadā un 34 radiostaciju slēgšanu 2009. gadā.

Kaut tās būtu tikai administratīvas problēmas un kaut varētu atjaunot šo plašsaziņas līdzekļu tiesības. Tomēr, mani uztrauc tas, ka dzirdu, ka prezidents H. Chávez jaunās sociālās tīmekļa vietnes pielīdzina terorismam valsts līmenī, un redzu, kā internets tiek pakļauts nopietnām briesmām.

Mans pienākums ir aizstāvēt cilvēktiesības, aizstāvēt vārda brīvību, aizstāvēt plašsaziņas līdzekļu tiesības piedāvāt brīvu un plurālistisku informāciju, jo tas nozīmētu, ka tiek aizstāvētas pilsoņu tiesības pilnīgi brīvi saņemt informāciju.

  Andreas Mölzer (NI). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Mēs zinām, ka Venecuēla ir viena no ar naftu bagātākajām valstīm pasaulē. Mēs zinām arī to, ka šai valstij ir milzīgs hidroelektroenerģijas potenciāls. Tomēr, kā jau mēs visi zinām, Venecuēlas iedzīvotāji cieš no gadiem ilgās sliktas vadības sekām. Vairākas desmitgades šī valsts nav varējusi ieguldīt naftas ieņēmumus ilgtspējīgā attīstībā vai progresējošā infrastruktūrā. Nacionālās valūtas piesaiste ASV dolāram, iespējams, ir vēl viens pasākums, kas kavē attīstību. Nesen prezidents Chávez centās atrisināt šo problēmu, devalvējot valūtu un pārņemot valsts parāda kontroli. Tomēr ar banku nacionalizāciju, atsavināšanu un pārtikas veikalu slēgšanu uz laiku nebūs pietiekami, lai novērstu neapturamos inflācijas draudus ilgtermiņā.

Prezidents Chávez piemēro plānveida ekonomikas politiku, centralizēti plānotu ekonomiku, kas ir līdzīga citu autoritatīvo režīmu ekonomikai un kura nešaubīgi un nenovēršami nolemta neveiksmei. Situācija visticamāk turpinās pasliktināties, un tā būs, ja pārtikas ražotāji, kas gadiem ilgi bija spiesti ražot produktus par fiksētām, ārpustirgus cenām, kādā brīdī sāks protestēt, kur vien iespējams. Man jāizsaka kritika arī par faktu, ka šajā riskantajā situācija, kad Venecuēlas iedzīvotāji cieš no tiesību ierobežojumiem, ūdens trūkuma un nožēlojamās ekonomikas, prezidents Chávez nacionālajai gvardei ir iegādājies ieročus USD 70 miljonu vērtībā. Tā nav laba zīme, jo īpaši laikā, kad notiek nepārtraukti protesti pēc tās radiostacijas slēgšanas, kura kritizēja valdību, un kad studenti un opozīcijas pārstāvji laiku pa laikam nonāk nežēlīgā sadursmē ar drošības orgāniem.

Tā kā mēs visi piekrītam tam, ka cilvēktiesības ir īpaši svarīgas Eiropas Savienībai, mums ir jāpalīdz, jo tas attiecas uz mums. Mums jārīkojas ne tikai ar cilvēktiesību jautājumiem saistītos gadījumos, bet arī jāmeklē iespējas, kas varētu uzlabot apstākļus, kādos dzīvo Venecuēlas iedzīvotāji bez tiešas iejaukšanās šīs valsts iekšējās lietās. Šī uzdevuma veikšanai ir nepieciešamas diplomātiskās spējas un jutīgums. Es ceru, ka Eiropas Savienības nodoms ir šādi rīkoties.

  Martin Kastler (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Esmu mazliet pārsteigts, ka šajā Parlamentā Eiropas Tautas partijas grupa (Kristīgie demokrāti) tiek apsūdzēti par šīs tēmas uzspiešanu, kura, lai arī ir neatliekama, darba kārtībā ir iekļauta ne jau par prieku šī Parlamenta kreiso deputātu vairākumam. Es šaubos, vai viņi veido vairākumu šajā Parlamentā. Man vienkārši jāuzdod šis jautājums. Tāpat kā visas citas grupas, arī mūsu grupa ir pietiekami tiesīga ierosināt šo jautājumu. Pat tad, ja Chávez kungs, kurš pašlaik ir pie varas, būtu tāds kā jūsu vai iepriekšējās Spānijas prezidentūras draugs, mums tik un tā būtu jājautā, kā rīkoties šajā sakarā?

Esmu diezgan pārsteigts, ka tāds cilvēks kā Chávez kungs var izteikt tādus apgalvojumus, kā „Twitter ir teroristu sistēma”. Atvainojiet, bet ikviens, kas šodien un šajā gadsimtā Twitter uzskata par teroristu sistēmu, dzīvo citā pasaulē un akmens laikmetā. Ļaujiet man pateikt arī šo: mūs, PPE grupu, šāda apsūdzība neiebiedē. Mēs apsūdzam cilvēktiesību pārkāpumus it visur. Personīgi es apsūdzu cilvēktiesību pārkāpumus, ja tie ir saistīti ar preses brīvību. Šajā jautājumā ļaujiet tikai pateikt, ka Venecuēlas žurnālisti tiek baroti ar karotīti un viņiem diktē priekšā un ka tiesnešus iesloga cietumā, ja viņi atbrīvo kādu, kas tika nepamatoti arestēts. Kā eiropiešiem mums jābūt pietiekami lielai drosmei, lai iebilstu par šāda veida praksi.

Es neļaušu Keyser kungam un pārējiem šajā Parlamentā piedēvēt šo apsūdzību PPE grupai. Mums ir visas tiesības norādīt, ka cilvēktiesību un brīvību jautājumus Eiropā vai jebkur citur visā pasaulē, ir vērts apspriest debatēs.

  Marietje Schaake (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs! Venecuēlas valdība netaisnīgi mēģināja, ierobežot vārda brīvību un plurālismu plašsaziņas līdzekļos un internetā. Šie izmisuma pilnie centieni cenzēt informāciju un izteikumus man atgādināja Mahmoud Ahmadinejad uzvedību. Patiesībā prezidents Hugo Chávez dēvē Mahmoud Ahmadinejad par draugu — un par šādiem draugiem, kam vajadzīgi ienaidnieki, jābrīnās.

Tas, ka H. Chávez uzskata Twitter un ziņojumapmaiņu par terora aktiem, liecina par to, ka viņš uzskata cilvēkus, viņu ideju brīvo plūsmu un opozīciju par saviem ienaidniekiem. Esmu Twitter un ziņojumapmaiņas lietotāja, un man jāatzīst, ka Eiropā laimīgā kārtā vārda brīvība, tostarp internetā, tiek uzskatīta par pamata un vispārējām tiesībām. Domu paušanas, informācijas un ideju apmaiņas digitālo iespēju ierobežošana liecina par Venecuēlas valdības bailēm no saviem pilsoņiem un par pilsoņu aicinājumu izbeigt vardarbību un apspiešanu.

Veiksmīgu pilsoņu mobilizāciju parāda Oscar Morales piemērs, kad tika izveidota Facebook grupa ar nosaukumu „Miljons balsu pret FARC” (A million voices against the FARC) cerībā sapulcēt tiešsaistē vienu miljonu cilvēku. Drīz vien viņš sapulcēja 12 miljonus cilvēku, lai protestētu ielās visā pasaulē, aicinot izbeigt FARC vardarbību. Šīs kustības degviela bija pilsoņi, kuri tehnoloģijas izmantoja kā transportlīdzekli. Mēģinājumi ierobežot šo transportlīdzekli ir netaisnīgi un neefektīvi.

  Charles Tannock (ECR). – Priekšsēdētāja kungs! Preses brīvība un brīva demokrātiska valdība ir ES pamatprincipi. Attiecībā uz Hugo Chávez, Venecuēlas pseidodiktatoru, tie ir vienkārši šķēršļi ceļā uz neierobežotu varu. Viņš ir demagogs, nevis demokrāts, un vēl viņš ir iznīcinājis Venecuēlas ekonomiku.

Un tomēr, šajā Parlamentā ir diezgan liela daļa H. Chávez apoloģētu, piemēram, Higgins kungs: iespējams tāpēc, ka H. Chávez atspoguļo viņu dzēlīgo antiamerikānismu un aizvainojumu par prezidenta Uribe veiksmi blakus esošajā Kolumbijā. Tas ir nožēlojami, ka citas kreiso spēku politiskās grupas atsakās mums pievienoties Parlamenta galvenajā politiskajā virzienā, lai nosodītu patvaļīgos un nopietnos apvainojumus, kuri turpina pieaugt, attiecībā uz pamatbrīvībām, un kurus ir realizējis H. Chávez režīms. Viņa reakcija uz televīzijas darbību, kura kritizē viņa varu, bija vienkārša — viņš lika pārtraukt televīzijas darbību.

Tas man atgādina situāciju ĶTR — Ķīnā — kad komunistu režīms mēģināja pārtraukt Eiropas uzņēmuma antikomunistisko televīzijas programmu pārraidi. Tāpēc H. Chávez sevi bezkaunīgā veidā identificē ar Ķīnas autoritārajiem un stingrā kursa vadoņiem. Cieši viņa draugi ir diktatori Castro, Lukashenko un Ahmadinejad, kas par kaut ko liecina.

Mana grupa, ECR, atbalsta Venecuēlas iedzīvotājus viņu centienos ieviest īstu demokrātiju šajā valstī.

  Laima Liucija Andrikienė (PPE). – Priekšsēdētāja kungs! Demokrātijas un cilvēktiesību situācija Venecuēlā turpina pasliktināties, un mums tas ir jāatzīst. Vēl šodien būtu jāatgādina, ka dažādas cilvēktiesību organizācijas ir atzinušas Venecuēlu par valsti ar vissliktāko preses brīvības situāciju Latīņamerikā.

Pulkvežleitnants Chávez ir cietis neveiksmi Venecuēlas pārvaldē vairākās jomās, bet joprojām ir pie varas, apspiežot opozīciju, pārņemot plašsaziņas līdzekļu kontroli un manipulējot ar vēlēšanu procesu. Es gribētu, lai dažu kolēģu teiktais, kuri jau runāja šajā sēdē, nepaliktu bez ievērības, un vēlos teikt, ka mūsu atbildība, mūsu uzdevums ir atbalstīt Venecuēlas tautu, kad tai nākas saskarties ar pašu prezidenta īstenotu vajāšanu, cilvēktiesību ļaunprātīgu izmantošanu un arestu.

  Cristian Dan Preda (PPE). – (RO) Manuprāt, Hugo Chávez ir pārņēmis vissliktākos totalitārā sociālisma darbības veidus no pagājušā gadsimta. Es ar to nedomāju viņa attieksmi pret ārvalstu ieguldījumiem, kas arī, protams, ir viens no galvenajiem jautājumiem, jo tas tiek risināts pilnīgi nepārdomāti. Es ar to domāju viņa attieksmi pret preses brīvību un to, kā tiek izrādīts plurālisms, jo Hugo Chávez cenšas atdarināt plurālismu, vienkārši slēdzot radiostacijas, kuras atsakās pārraidīt viņa garās un uzpūstās runas, un liekot valsts radiostacijām simulēt plurālismu. Plurālisma atdarināšana nav tas pats, kas plurālisma pieņemšana, jo demokrātija nevar pastāvēt uz plurālisma karikatūras pamata.

H. Chávez tuvākie cilvēki jau ir iecelti amatos. Viņš ir nekas cits kā diktators, jo neieredz plurālismu. Tāpēc es uzskatu, ka sociālistiem viņu nevajadzētu aizstāvēt. Nesenajās demonstrācijās viens no upuriem bija sociālistu students.

  Janusz Władysław Zemke (S&D). – (PL) Priekšsēdētāja kungs! Savas grupas vārdā es vēlos pamatot De Keyser kundzes šeit pausto uzskatu. Nav šaubu, ka vardarbībai pret plašsaziņas līdzekļu brīvību nav nekāda attaisnojuma. Mēs redzam, ka Venecuēlā notiek satraucoši notikumi. Es domāju, ka mums jābūt ļoti uzmanīgiem, veidojot nepārprotamus, kategoriskus un galīgus spriedumus. Pēc manām domām mums vajadzētu saņemt atbildi uz pamata jautājumu: slēgtās radiostacijas — vai tās visas tika slēgtas politisku iemeslu dēļ vai atsevišķas radiostacijas tika slēgtas, jo patiesībā tās neizpildīja likumīgās prasības? Es domāju, ka atbildei šeit un izpratnei par to, kas ir tīra politika un kas ir juridisks fakts, varētu būt liela nozīme attiecībā uz mūsu Parlamenta nostāju.

  Eija-Riitta Korhola (PPE). – (FI) Priekšsēdētāja kungs! Ir diezgan savādi, ka daži mani kolēģi deputāti šeit uzskata, ka šī nav īstā vieta, kur runāt par vienu no viskorumpētākajām valstīm pasaulē. Prezidenta Hugo Chávez pretinieki joprojām sēž cietuma kamerās un ir notiesāti par politiskiem nodarījumiem. Vai šī nav situācija, kad šīs afēriskās valsts aizstāvēšana ir mulsinošs pazemojums attiecībā uz kādas personas ideoloģiju?

Venecuēlas iedzīvotāji ir spiesti paciest pilnīgi nevajadzīgu enerģijas un ūdens samazinājumu, lai arī Venecuēla ir viena no ar enerģiju bagātākajām Latīņamerikas valstīm. Radio un televīzijas kanālu slēgšana un vardarbīgā studentu demonstrāciju apspiešana norāda par totalitārisma režīmu. Jājautā, kāpēc mums nevajadzētu reaģēt? Tā kā plašsaziņas līdzekļiem jādarbojas saskaņā ar likumu, tos nevajadzētu slēgt, ja vien iestādēm nav citas iespējas, un tikai pēc tam, kad ir izmantoti visi pieejamie legālie līdzekļi. Apsūdzētajiem cilvēkiem vajadzētu dot iespēju sevi aizstāvēt un pārsūdzēt apsūdzības.

Ja Venecuēlas valdība ir apņēmusies ievērot tiesiskumu un cilvēktiesības, tai ir jāaizsargā un jārespektē vārda brīvība un jāspēj novērtēt prieku no tā būtiskā ieguldījuma, kādu konstitucionāli pārvaldītā valstī sagādā kritisks raksts un atklātība.

  Gabriel Mato Adrover (PPE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs! Lai arī atsevišķiem cilvēkiem tas ir tikai administratīvs jautājums, citiem tas nozīmē daudz vairāk. Mēs runājam par brīvību.

Es zinu, ka ir cilvēki, kuriem brīvība ir jāaizsargā noteiktos veidos un noteiktās vietās. Tomēr es zinu, ka dažiem cilvēkiem patiesā brīvība, viņu pašu brīvība, ir tā, kuru uzliek diktatori, kurus viņi aizstāv un atsevišķos gadījumos pat atbalsta, un nevis tādu cilvēku brīvība kā mēs, kas pilnībā aizstāv šo vārdu, kas uzticas brīviem plašsaziņas līdzekļiem un kas uzskata, ka zemi nevar pakļaut ar varu. Vajadzētu pajautāt tiem tūkstošiem cilvēku no Kanāriju salām, kuri bija tādā situācijā, kādā pašlaik ir cilvēki Venecuēlā.

Mēs runājam par tiesībām, plurālismu un brīvību. Diemžēl atsevišķi cilvēki tā vēl nedomā.

  Viviane Reding, Komisijas priekšsēdētāja vietniece. Priekšsēdētāja kungs! Komisija pievērš uzmanību Parlamenta iesniegtajiem rezolūciju projektiem par situāciju Venecuēlā. Varat būt drošs, ka Komisija ļoti uzmanīgi seko līdzi šai situācijai.

Šajā sakarā ES ar bažām ir norādījusi par plašsaziņas līdzekļu ilgstošu apspiešanu, tostarp RCTV International. Mēs saprotam, ka šis ir jautājums, kas pilnībā neatbilst likumīgām prasībām, un tas ir jāizskata Venecuēlas vārda brīvības jautājuma kontekstā. Pēdējo mēnešu laikā tas bija iemesls bažām un izraisīja skaļu rezonansi starptautiskā līmenī.

Piemēram, 2009. gada novembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes īpašais referents apgalvoja, ka ierosinātais īpašais tiesību akts pret plašsaziņas līdzekļu noziegumiem Venecuēlā — es citēju — „ietver nopietnus pārkāpumus attiecībā uz tiesībām uz uzskatu un vārda brīvību un mazinās preses brīvību valstī, ja tas tiks pieņemts pašreizējā redakcijā”. Referents arī aicināja Venecuēlu ievērot Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19. un 20. pantu, kurā Venecuēla ir viena no pusēm un kurš garantē uzskatu un vārda brīvību.

Jums vajadzētu atsaukt atmiņā, ka 2009. gadā Eiropas Savienība izdeva deklarāciju par šīm problēmām, jo vārda brīvība un brīva pieeja informācijai ir jautājumi, kas veido daļu no dialoga ar Venecuēlas iestādēm. Mums ir ļoti žēl, ka divi protestētāji gāja bojā un vairākas personas guva savainojumus, tostarp drošības orgānu dalībnieki un protestētāji. Mēs pievienojamies Amerikas Iekšējo cilvēktiesību komisijas vērtējumam, kurā tika pausta dziļa nožēla par nopietnajiem vardarbīgajiem atgadījumiem, kas notika demonstrāciju laikā gan par, gan pret prezidenta Chávez valdību un kurš mudināja Venecuēlas valdību kontrolēt demonstrācijas — es citēju — „cilvēktiesību cieņas ietvaros saskaņā ar Amerikas iekšējiem standartiem”.

Mēs ar bažām sekojam līdzi politiskās radikalizācijas tendencei. Vēlēšanas septembrī tiek prognozētas kā pavērsiena punkts valsts nākotnē. Šajā sakarā ES uzsver šo vēlēšanu mierīgas, atklātas un pilnībā demokrātiskas norises nozīmīgumu.

Attiecībā uz dialogu, kuru ES risina ar Venecuēlas iestādēm jāteic, ka mēs vienmēr esam uzsvēruši starptautisko pienākumu un saistību attiecībā uz cilvēktiesībām, ieskaitot vārda un preses brīvības, pilnīgas ievērošanas nozīmību, kas ir demokrātijas un tiesiskuma pamats. Kā zināms, šo principu kā lielu dārgumu aizstāv ES Pamattiesību harta, kura pašlaik ir daļa no mūsu līgumiem. Tā īpaši uzsver vārda brīvības un plurālisma ievērošanu plašsaziņas līdzekļos Eiropā un arī mūsu starptautiskajās attiecībās.

Eiropas Savienība ar Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta starpniecību atbalsta pilsoniskās sabiedrības organizāciju aktivitātes šajā ļoti specifiskajā jomā. Turklāt mēs nepārtraukti esam atbalstījuši visas iniciatīvas, kuru nolūks ir veicināt iecietību, veidot dialogu un savstarpēju izpratni.

Komisijas vārdā es vēlētos pārliecināt Parlamentu, ka mēs turpināsim uzmanīgi sekot līdzi notikumu attīstībai Venecuēlā. Mūsu apņemšanās atbalstīt un stiprināt demokrātiju, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un veicināšanu tiks atspoguļota mūsu sadarbības politikā un attiecībās ar Venecuēlu gan nākotnē, gan pagātnē.

  María Muñiz De Urquiza (S&D). – (ES) Priekšsēdētāja kungs! Ja „skatiena uztveršanas” procedūra nostrādā efektīvi, Priekšsēdētājam sēžu zālē vajadzētu pamanīt, kurš lūdz vārdu. Es to darīju ļoti pamanāmi, lai tiktu pie vārda debatēs par Venecuēlu ar „skatiena uztveršanas” palīdzību. Jums vai jūsu palīgiem vajadzētu rūpīgāk meklēt tos, kuri vēlas tikt pie vārda.

  Priekšsēdētājs. − Muñiz De Urquiza kundze! Es fiziski nespēju skatīties uzreiz visos virzienos. Man visapkārt ir ļoti uzmanīgi cilvēki. Katrā gadījumā es devu vārdu pēdējam deputātam, un vēl es teicu, ka pēdējais deputāts, kam tiks dots vārds, būs Mato Adrover kungs. Ja jums bija iebildumi, tad to vajadzēja darīt tajā brīdī.

Debates tiek slēgtas. Balsošana notiks, kad beigsies debates.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 149. pants)

  Monica Luisa Macovei (PPE), rakstiski. – Es atbalstu šo rezolūciju, jo mani uztrauc nedemokrātiskie pasākumi, kādus piemēro Venecuēlas valdība, jo īpaši tie pasākumi, kuri ierobežo brīvas preses, vārda un pulcēšanās tiesības, kā arī augstais korupcijas līmenis, kā var noprast no Venecuēlas tautas. Plašsaziņas līdzekļu un dažādu izvēles tiesību kontrole ir raksturīga totalitārajiem režīmiem. Saskaņā ar cilvēktiesību grupu ziņojumiem 2010. gada janvārī H. Chávez valdība draudēja izrēķināties ar kabeļtelevīzijas operatoriem, kuri pārraidīja kanālus, kas neizpildīja valdības prasību pārtraukt ierasto pārraidi, lai translētu prezidenta runas. Kā rezultātā valsts kabeļtelevīzijas operatori pārtrauca septiņu kanālu apraidi. 2009. gadā H. Chávez piespieda radiostacijas pārraidīt dzīvajā ēterā 141 runu, ieskaitot to, kura ilga septiņas stundas un 34 minūtes. Attiecībā uz korupciju valdībai vajadzētu pilnībā un efektīvi īstenot Apvienoto Nāciju Pretkorupcijas konvenciju un citus attiecīgus dokumentus, kā arī nopietnāk uztvert Venecuēlas iedzīvotāju bažas par korupciju — labas pārvaldes indikators ikvienā valstī.